REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS par stāvokli Libānā
14.9.2021 - (2021/2878(RSP))
saskaņā ar Reglamenta 132. panta 2. punktu
Thierry Mariani, Jérôme Rivière, Anna Bonfrisco, Susanna Ceccardi, Marco Campomenosi
ID grupas vārdā
B9-0466/2021
Eiropas Parlamenta rezolūcija par stāvokli Libānā
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā savas iepriekšējās rezolūcijas par situāciju Libānā un Tuvajos Austrumos,
– ņemot vērā savas iepriekšējās rezolūcijas par Eiropas un Vidusjūras reģiona partnerattiecībām,
– ņemot vērā Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu Nolīgumu, ar ko izveido asociāciju starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Libānas Republiku, no otras puses[1],
– ņemot vērā 1969. gada Kairas nolīgumu starp Libānu un Palestīnas atbrīvošanas organizāciju,
– ņemot vērā piezīmes, ko 2021. gada 4. augustā starptautiskajā konferencē par atbalstu Libānas iedzīvotājiem izteica Eiropadomes priekšsēdētājs Šarls Mišels (Charles Michel),
– ņemot vērā Komisijas priekšsēdētājas vietnieka/ Savienības Augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos 2021. gada 14. septembra paziņojumu par stāvokli Libānā,
– ņemot vērā Reglamenta 132. panta 2. punktu,
A. tā kā 2020. gada 4. augustā Beirūtas ostā notikušais sprādziens ir dramatiski ietekmējis valsts morālo stāvokli; tā kā pēc sprādziena Beirūtas ostā premjerministra amata kandidātiem Mustapha Adib, Hassan Diab un Saad Hariri nekādi neizdevās izveidot valdību; tā kā pēc vairākiem mēnešiem — 2021. gada 10.septembrī — premjerministra amata kandidāts Najib Mikati paziņoja par jaunas valdības izveidošanu;
B. tā kā Libānas mārciņas devalvācijas rezultātā ir iestājusies postoša ekonomikas un monetārā krīze, kas savukārt ļoti smagi ir ietekmējusi sociālos apstākļus Libānā;
C. tā kā Sīrijā jau gandrīz 10 gadus turpinās karš, kas ir izraisījis masveida emigrāciju, un tā rezultātā Libānas teritorijā — valstī, kuras iedzīvotāju skaits ir mazāks par 7 miljoniem, — ir gandrīz 1,5 miljoni bēgļu no Sīrijas, no kuriem 879 000 ir reģistrējis ANO Augstā komisāra bēgļu jautājumos birojs (UNHCR);
D. tā kā kopš 2011. gada Eiropas Savienība vien ir iedalījusi Libānai vairāk nekā 2,3 miljardus EUR, tai skaitā 722 miljonus EUR kā humānās palīdzības finansējumu, lai reaģētu uz neatliekamām vajadzībām, un lielāko daļu no šīs palīdzības Libānā ir saņēmuši bēgļi no Sīrijas;
E. tā kā Libānā joprojām ir vairāk nekā 170 000 bēgļu no Palestīnas, neskaitot tos, kuri nesen ir ieradušies no Sīrijas; tā kā Kairas nolīgums bija viens no elementiem, kura dēļ Libānā izcēlās pilsoņu karš;
F. tā kā ļoti lielas bažas raisa [toreizējā ANO ģenerālsekretāra] Ban Ki-moon 2016. gadā atbalstītais priekšlikums naturalizēt bēgļus, kuriem īstermiņā nav izredžu uz repatriāciju;
G. tā kā 2016. gada 27. jūnija uzbrukumos al-Qaa pilsētai, kad četri spridzinātāji pašnāvnieki nogalināja piecus cilvēkus, upuru skaits varēja būt krietni lielāks, ja varonīgi nebūtu rīkojies pilsētas mērs, kurš neitralizēja bīstamākos no uzbrucējiem; tā kā divu spridzinātāju pašnāvnieku 2015. gada 12. novembra uzbrukumos Burj al‑Barajneh dzīvību zaudēja vairāk nekā 40 cilvēki;
H. tā kā daudzu ārēju reģionālo un starptautisko spēku atkārtota iejaukšanās Libānā vājina jebkādus centienus panākt Libānā politisku līdzsvaru;
I. tā kā 2020. gada 8. augustā Turcijas ārlietu ministrs ļoti daudziem Libānas valstspiederīgajiem piedāvāja Turcijas pilsonību;
J. tā kā kristiešu kopienu Libānā pārstāv dažādas politiskās partijas — gan valdības kritizētājas, gan sabiedrotās; tā kā kristiešu kopienas politiskās tiesības nedrīkstētu vājināt;
K. tā kā ne reizi vien ir baumots par plāniem atlikt gan likumdevēja, gan pašvaldību vēlēšanas Libānā;
L. tā kā Eiropas Savienība paziņoja, ka no 2018. gada 6. aprīļa trīs gadu laikā centīsies rast iespēju ieguldīt Libānā investīcijas 1,5 miljardu EUR apmērā;
M. tā kā Eiropadomes priekšsēdētājs Šarls Mišels ir paziņojis, ka Eiropas Savienība ir noteikusi sankciju režīmu pret Libānu; tā kā sankcijas, kas nesen piemērotas valstīm Tuvajos Austrumos, bieži vien ir bijušas ar sociālām un humanitārām sekām tautai, pret kuras valsti tās vērstas, bet politisko situāciju nekādi nav mainījušas,
1. pauž solidaritāti ar Libānas tautu, sevišķi tiem, kuri cieta 2020. gada 4. augusta sprādzienā un daudzos citos vardarbīgos notikumos, kas risinājās 2021. gada vasarā degvielas deficīta dēļ;
2. uzsver — lai arī valsts ir ārkārtīgi izturīga, ko tā pastāvīgi apliecināja Libānas pilsoņu kara laikā un arī pēc tam, iedzīvotāji, jo īpaši vidusslānis, no Libānas aizplūst, un tas izraisīs intelektuālā darbaspēka emigrāciju un apdraudēs valsts nākotni;
3. uzsver, ka karš Sīrijā destabilizējoši ir ietekmējis visu Tuvo Austrumu reģionu, jo īpaši tādēļ, ka Sīrijas iedzīvotāji migrē uz kaimiņvalstīm; ņemot to vērā, uzskata, ka starptautiskās sabiedrības Libānai uzliktais pienākums arī turpmāk savā teritorijā izmitināt vairāk nekā vienu miljonu bēgļu no Sīrijas ir paātrinājis ekonomikas krīzi, infrastruktūras sabrukumu un demogrāfisko saspīlējumu valstī;
4. uzskata, ka starptautiskā palīdzība, kas tiek sniegta bēgļiem no Sīrijas, ir jāizvērtē vēlreiz, ņemot vērā ekonomiskās norises Libānā un Libānas ģimeņu grimšanu nabadzībā; vērš uzmanību uz to, ka šī palīdzība tiek piešķirta dolāros, bet Libānas valūta nemitīgi devalvējas; atzīmē, ka šādos apstākļos zeļ inflācija, un tā rezultātā veidojas situācija, kurā sīriešu ģimenes saņem vairāk subsīdiju nekā libāniešu ģimenes;
5. pauž nožēlu, ka pēc neskaitāmām kļūdām, kas pieļautas saistībā ar Palestīnas bēgļu uzņemšanu Libānā — tieši saskaņā ar Kairas nolīgumu —, un pēc tā dēvēto ekstrateritoriālo zonu izveidošanas Libānā starptautiskā sabiedrība joprojām cenšas pārkāpt Libānas suverenitāti, jo vai nu spiež Libānu piešķirt šiem bēgļiem valsts pilsonību, vai arī mudina veidot jaunas ekstrateritoriālās zonas;
6. atgādina, ka bēgļi no Sīrijas jau ir veikuši islāmistu uzbrukumus Libānā, un cita starpā tā ir bijusi daļa no vienībām, kas veidojušās bēgļu nometnē Arsal pilsētā un nogalinājušas vairākus cilvēkus kristiešu apdzīvotajā al-Qaa pilsētā, vai no citām vienībām, kuras sarīkoja baisos uzbrukumus Burj al-Barajneh;
7. ir nobažījies, jo ekonomiskās situācijas pasliktināšanās un nemieri, kas rodas tāpēc, ka valstī uzturas ļoti daudz bēgļu no Sīrijas, ir divi faktori, kuru ietekmē veidojas vide, kas veicina visu veidu starptautisku iejaukšanos Libānā; uzmanību jo īpaši vērš uz to, ka pieaug Turcijas ietekme valsts ziemeļos un ka tam var būt nopietnas sekas attiecībā uz Vidusjūras austrumdaļu, sevišķi Kipru;
8. uzskata, ka šādos apstākļos ir svarīgi, lai jaunizveidotā valdība kalpotu Libānas tautai un sniegtu starptautiskajai sabiedrībai skaidrību par valsts nākotni; proti, šai jaunajai valdībai būtu jāatspoguļo Libānas tautas griba, nevis jākļūst par starptautiskas iejaukšanās rezultātu, jo tas automātiski mazinātu valdības uzticamību; atzinīgi vērtē ilgi gaidītās valdības izveidošanu;
9. uzskata — nedrīkst pieļaut, ka kristiešu kopienas Libānā zaudē savu nozīmi, pārstāvību un ietekmi, un tas jo īpaši attiecas uz politisko nostāju; šajā ziņā atzinīgi vērtē ievērojamo ieguldījumu, ko demokrātiskā vārda ziņā valstī ir devis Maronītu patriarhs;
10. nav drošs, jo tad, ja pašvaldību vēlēšanas vai likumdevēja vēlēšanas Libānā tiks atliktas, mazināsies valsts uzticamība starptautiskā mērogā; uzsver, ka vēlēšanu rīkošana patiešām ir valsts suverēnā prerogatīva, tomēr to atlikšana katastrofāli ietekmētu priekšstatu par Libānu;
11. uzskata, ka tas ir Komisijas pienākums — sniegt pārredzamas atbildes par to, kā ir sadalīti un pārvaldīti Libānai izmaksātie ES nodokļu maksātāju finanšu līdzekļi, un atgādina, ka cīņa pret korupciju valstī ir bijis galvenais elements daudzās demonstrācijās, kuras Libānā ir notikušas kopš 2019. gada oktobra;
12. atgādina, ka Libānai vēsturiski ir bijušas izdevīgas, privileģētas attiecības ar Eiropas Savienības dalībvalstīm; brīdina, ka valsts destabilizācija ir bīstama ES tieši drošības un migrācijas ziņā;
13. uzskata, ka jebkāds sankciju režīms pret Libānu būtu īstenojams ar vislielāko piesardzību, ņemot vērā ekonomiskās, sociālās un politiskās sekas, ko sankcijas valstī varētu radīt;
14. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētājas vietniekam/ Savienības Augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos, Eiropas Ārējās darbības dienestam, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī ievēlētajai Libānas Republikas valdībai.
- [1] OV L 143, 30.5.2006., 2. lpp.