REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS par stāvokli pie Ukrainas robežas un Ukrainas teritorijās, kuras okupējusi Krievija

13.12.2021 - (2021/3010(RSP))

iesniegts, noslēdzot debates par Komisijas priekšsēdētājas vietnieka/Savienības Augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos paziņojumu
saskaņā ar Reglamenta 132. panta 2. punktu,

Mick Wallace
grupas "The Left" vārdā

B9‑0593/2021

Eiropas Parlamenta rezolūcija par stāvokli pie Ukrainas robežas un Ukrainas teritorijās, kuras okupējusi Krievija

(2021/3010(RSP))

Eiropas Parlaments,

– ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtus,

− ņemot vērā ANO Drošības padomes Rezolūciju 2202, kurā visas puses tika aicinātas pilnībā īstenot "Minskas vienošanos īstenošanas pasākumu kopumu", kas 2015. gada 12. februārī tika pieņemts Minskā, Baltkrievijā, lai rastu risinājumus konfliktam Ukrainas austrumu reģionos,

– ņemot vērā Reglamenta 132. panta 2. punktu,

A. tā kā pašreizējā krīze, ko izraisījis konflikts Ukrainas austrumos un spriedze starp Krieviju un Ukrainu, Eiropai rada nopietnu drošības krīzi; tā kā šai krīzei nav militāra risinājuma, bet sarunas un dialogs ir vienīgais veids, kā novērst turpmāku notikumu saasinājumu, kas var izraisīt militāru konfliktu ar iespējamu kodolieroču valstu iesaistīšanos;

B. tā kā pašreizējo drošības krīzi izraisa konflikts Ukrainas austrumos, no vienas puses, un retorikas saasināšanās starp NATO, Krieviju un Ukrainu, no otras puses; tā kā nesenā apmēram 100 000 Krievijas karavīru izvietošana tās teritorijā gar robežu starp Krieviju un Ukrainu ir radījusi bažas par Krievijas iebrukumu Ukrainā;

C. tā kā Krievija, Ukraina un visas NATO dalībvalstis, tostarp ES dalībvalstis un Amerikas Savienotās Valstis, ir EDSO locekles, kas sevi definē kā forumu politiskam dialogam par visdažādākajiem "drošības jautājumiem";

D. tā kā konflikti un nopietnas problēmas Krievijas un Ukrainas attiecībās joprojām nav atrisinātas; tā kā, neraugoties uz 2015. gadā noslēgto pamieru, kas apturēja pilna mēroga karu Ukrainas austrumos, abu pušu uzbrukumu un pretdarbību mēģinājumi ir izraisījuši atkārtotas vardarbīgas sadursmes, kā tas notika šā gada martā un aprīlī; tā kā ANO neatzīst Krimu par Krievijas Federācijas daļu;

E. tā kā pēdējos gados ir palielinājusies spriedze un uzticības trūkums starp NATO, dažām tās dalībvalstīm un Krieviju, un to vēl vairāk saasina ASV un Krievijas divpusējo attiecību pasliktināšanās un NATO iejaukšanās Krievijā; tā kā gan Krievija, gan NATO un tās dalībvalstis ir nostiprinājušas savu nostāju viena pret otru, ko atspoguļo militāro doktrīnu maiņa, sankciju politika un naidīga retorika vienai pret otru;

F. tā kā Krievija un NATO viena otru definē kā ienaidniekus; tā kā 2021. gada NATO samitā atkārtoti tika uzsvērts, ka Krievija ir viens no nopietnākajiem draudiem Eiroatlantiskajai drošībai; tā kā nesen atjauninātajā Krievijas valsts drošības stratēģijā NATO militārās infrastruktūras koncentrēšana blakus Krievijas robežām un mācības, kurās praktizē kodolieroču izmantošanu pret Krieviju, ir definētas kā apdraudējums Krievijai;

G. tā kā gadiem ieilgušās konfrontācijas starp Krieviju un NATO/ES rezultātā abās robežas pusēs starp ES dalībvalstīm, asociētajām valstīm un Krieviju notika militāro spēku koncentrēšana; tā kā patlaban šajās valstīs ir izvietoti 4500 NATO karavīru; tā kā J. Biden administrācija apsver iespēju pastiprināt ASV militāro klātbūtni šajā valstī; tā kā NATO izvietoja ASV vadītās pretraķešu aizsardzības sastāvdaļas Austrumeiropā un bieži veic misijas ar NATO kuģiem pie Krievijas ūdeņiem Baltijas un Melnajā jūrā;

H. tā kā kopš 2014. gada Amerikas Savienotās Valstis katru gadu ir sniegušas attīstības un militāro palīdzību 600 miljonus USD apmērā; tā kā 2022. gadā J. Biden administrācija palielināja savu militāro palīdzību Ukrainai līdz 400 USD miljoniem, tostarp nodrošinot 80 tonnas munīcijas un militāro mācību personāla klātbūtni;

I. tā kā NATO īsteno 2016. gada Varšavas samitā pieņemto Visaptverošās palīdzības paketi Ukrainai, kuras budžets jau 2018. gadā pārsniedza 2 618 000 EUR; tā kā NATO sabiedrotie katru gadu rīko kopīgas militāras mācības ar Ukrainu; tā kā 2020. gadā Ukraina kļuva par vienu no tikai sešiem palielinātu iespēju partneriem, kas ir īpašs statuss tuviem NATO sabiedrotajiem;

J. tā kā Amerikas Savienotās Valstis, Eiropas Savienība un citas valstis ir noteikušas vienpusējus piespiedu pasākumus simtiem Krievijas personu, tostarp valdības ierēdņiem un parlamentāriešiem, kā arī daļai Krievijas ekonomikas, tostarp aizsardzības, enerģētikas un finanšu nozarei; tā kā pret Krieviju tiek gatavotas jaunas sankcijas;

K. tā kā Amerikas Savienoto Valstu un Vācijas 2021. gada jūlija kopīgajā paziņojumā par atbalstu Ukrainai bija ietverti draudi, ka "ja Krievija mēģinās izmantot enerģiju kā ieroci vai veikt turpmākas agresīvas darbības pret Ukrainu, Vācija rīkosies valsts līmenī un uzstās uz efektīviem pasākumiem Eiropas līmenī, tostarp sankcijām, lai ierobežotu Krievijas eksporta spējas uz Eiropu enerģētikas nozarē, tostarp gāzes nozarē, un/vai citās ekonomiski nozīmīgās nozarēs";

L. tā kā NATO partnervalstis Turcija un Ukraina ir attīstījušas militāro sadarbību, īstenojot vairāk nekā 30 nolīgumus, tostarp par dronu piegādi, īpašiem militāriem padomdevējiem un militārām mācībām;

M. tā kā Ukrainas iekšpolitiskā situācija ir nestabila un daudzas partijas ne vienmēr rīkojas saskaņā ar centrālās valdības vēlmēm un darba kārtību; tā kā nacionālistu brīvprātīgo vienības ir atklāti apdraudējušas centrālās valdības autoritāti un pavēles, vienlaikus apdraudot V. Zelensky spēju vest sarunas par mieru;

N. tā kā, neraugoties uz Ukrainas atbalstu dalībai NATO un ES, Kijevas Starptautiskā socioloģijas institūta nesen veiktās aptaujas liecina, ka sabiedrības viedokļi par šiem jautājumiem joprojām atšķiras; tā kā puse no Kijevas Starptautiskā socioloģijas institūta aptaujātajiem atbalsta dalību ES un 40 % ir par pievienošanos NATO;

O. tā kā Krievija uzstāj uz juridiski saistošām garantijām, ka NATO nepaplašināsies tālāk uz austrumiem, tostarp uz Ukrainu, un ka Krievijas robežu tiešā tuvumā netiks izvietotas ieroču sistēmas, kas rada draudus Krievijai; tā kā Krievija ir nobažījusies par iespējamo trieciena sistēmu izvietošanu Ukrainas teritorijā, kuras Maskavu var sasniegt 7–10 minūšu ilgā lidojumā vai 5 minūtēs hiperskaņas sistēmu gadījumā; tā kā, atbildot uz šīm prasībām, ASV un NATO amatpersonas nenoraida Ukrainas un citu Austrumeiropas valstu turpmāku dalību Ziemeļatlantijas aliansē,

1. pauž dziļas bažas par militāro konfrontāciju uz robežas starp Krieviju un ES, NATO dalībvalstīm un asociētajām valstīm; pauž dziļas bažas arī par acīmredzamo politiskās gribas trūkumu, lai apturētu konflikta saasināšanos;

2. pauž solidaritāti Ukrainas tautai, kura kopš 2014. gada ir cietusi zemas intensitātes karā, ko pavada smaga ekonomiskā krīze, un tagad dzīvo pilna mēroga kara draudos, kas apdraud visu tās iedzīvotāju dzīvības;

3. atgādina Krievijai, Ukrainai, NATO un ES dalībvalstīm, ka ANO Statūti paredz visām ANO dalībvalstīm pienākumu atrisināt starptautiskus strīdus mierīgā ceļā tā, lai netiktu apdraudēts ne starptautiskais miers un drošība, ne tiesiskums; atgādina, ka ANO Statūti arī nosaka, ka valstis savās starptautiskajās attiecībās atturas no draudiem vai spēka pielietošanas pret jebkuras valsts teritoriālo integritāti vai politisko neatkarību vai jebkādā citā veidā, kas nav savienojams ar Apvienoto Nāciju Organizācijas mērķiem;

4. atgādina Krievijai, Ukrainai, Amerikas Savienotajām Valstīm, NATO un visām tās dalībvalstīm, ka nesaskaņām un konfliktiem nav militāra risinājuma; uzsver, ka vienīgais veids, kā izkļūt no pašreizējās krīzes, ir sarunu process, kurā, pamatojoties uz visu iesaistīto pušu bažām, tiek noteikti problēmu risinājumi; uzskata, ka vispiemērotākais forums šādam dialogam ir EDSO, jo tajā piedalās gan Krievija, gan Ukraina, gan visas NATO dalībvalstis;

5. aicina Krieviju un citas iesaistītās puses pārtraukt veicināt konfliktu Ukrainas austrumos ar ieroču un militārās palīdzības nodrošināšanu;

6. aicina Krievijas un Ukrainas prezidentus atsākt uz rezultātiem orientētu divpusēju dialogu un sarunas par dažādu nopietnu problēmu un konfliktu risinājumiem savās attiecībās; uzsver, ka risinājumus var rast, tikai pamatojoties uz valstu suverenitātes un teritoriālās integritātes ievērošanu un dažādu iesaistīto partneru bažām; aicina Krieviju, ASV, ES un NATO dalībvalstis ievērot Ukrainas iedzīvotāju tiesības pašiem risināt savas problēmas;

7. pauž bažas par to, ka nesenais dialogs starp prezidentu V. Putin un prezidentu J. Biden nesamazināja spriedzi; uzsver, ka jāturpina dialogs, kura pamatā ir savstarpēja cieņa; aicina Krieviju ierobežot militārās darbības tās teritorijā pie Ukrainas robežām, lai nepieaugtu spriedze reģionā; aicina, kad vien iespējams, pastiprināt sadarbību un pārredzamību starp Krieviju un reģionālajām lielvarām militārajā jomā; aicina NATO pēc J. Biden administrācijas priekšlikuma sākt augsta līmeņa sarunas, lai apspriestu Krievijas bažas par NATO; neatbalsta jebkādu NATO paplašināšanos; atzinīgi vērtē regulāra ASV un Krievijas stratēģiskās stabilitātes dialoga izveidi, kas ir ilgtermiņa process; tomēr uzsver, ka ir vajadzīgas steidzamas sarunas, lai konflikts nepārvērstos karā;

8. uzsver, ka starp Krieviju, Rietumiem un Ukrainu pastāv miera formula, kas izteikta 2015. gada Minsk II dokumentā; uzsver, ka šā nolīguma izpildei, kuru apsprieda Francija, Vācija, Ukraina un Krievija un apstiprināja ASV un ANO, vajadzētu būt visu iesaistīto pušu mērķim un ka to politikai būtu jāatspoguļo šis mērķis; atgādina, ka šis ceļvedis tika izveidots ar ANO Drošības padomes Rezolūciju 2022, ietverot trīs galvenos elementus — demilitarizāciju, Ukrainas suverenitātes, tajā skaitā robežkontroles ar Krieviju, atjaunošanu un autonomijas nodrošināšanu demilitarizētajam Donbasam Ukrainā, ko garantē starptautisks līgums; atzīst, ka spiediens uz Krieviju un Krievijas separātistiem izvest savus spēkus no Donbasa jāpapildina ar vienlaicīgu spiedienu uz Ukrainas pusēm pārtraukt uzbrukumus un iebrukumus pelēkajās zonās; atzīmē ārlietu ministra S. Lavrov pausto Krievijas gatavību izveidot jaunu sarunu formātu, lai panāktu virzību;

9. uzskata, ka, paātrinot enerģētikas pārkārtošanu uz atjaunojamo energoresursu ražošanu Savienībā un tās dalībvalstīs, tiktu samazināta enerģijas ģeopolitizācija;

10. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētājas vietniekam/Savienības augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Krievijas Federācijas valdībai un parlamentam, Eiropas Padomei, Eiropas Drošības un sadarbības organizācijai, ANO un NATO.