REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS par 2022. gada ziņojumu par tiesiskumu — tiesiskuma situācija Eiropas Savienībā

22.3.2023 - (2022/2898(RSP))

iesniegts, noslēdzot debates par Komisijas paziņojumu,
saskaņā ar Reglamenta 132. panta 2. punktu

Patryk Jaki
ECR grupas vārdā

B9‑0191/2023

Eiropas Parlamenta rezolūcija par 2022. gada ziņojumu par tiesiskumu — tiesiskuma situācija Eiropas Savienībā

(2022/2898(RSP))

Eiropas Parlaments,

– ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2., 5. un 7. pantu,

– ņemot vērā Padomes Juridiskā dienesta 2014. gada 27. maija atzinumu „Komisijas paziņojums „Jauns ES mehānisms tiesiskuma nostiprināšanai - atbilstība Līgumiem””,

– ņemot vērā Reglamenta 132. panta 2. punktu,

A. tā kā Savienība ir dibināta, pamatojoties uz LES 2. pantā noteiktajām vērtībām; tā kā LES 2. pants Savienībai nepiešķir nekādu kompetenci pēc būtības un tajā ir tikai uzskaitītas konkrētas vērtības, kuras gan Savienības iestādēm, gan tās dalībvalstīm būtu jāievēro, kad tās rīkojas to pilnvaru robežās, kuras tām ir piešķirtas ar Līgumiem, un nepārkāpjot minētās robežas; tā kā LES 2. pants attiecas ne tikai uz dalībvalstīm, bet galvenokārt uz Eiropas Savienību; tā kā tiesiskumam galvenokārt būtu jāattiecas uz ES iestādēm;

B. tā kā Savienības kompetences robežas ir noteiktas, vadoties pēc kompetences piešķiršanas principa, tas nozīmē, ka Savienībai ar Līgumiem nepiešķirta kompetence nemainīgi ir dalībvalstu kompetence;

C. tā kā tikai LES 7. pantā ir paredzēta Savienības kompetence uzraudzīt tiesiskuma — kā Savienības vērtības — piemērošanu; tā kā LES 7. pants nav līdzeklis tajā aprakstītās procedūras tālākai attīstīšanai vai grozīšanai;

D. tā kā tas, ka nav panākta vienošanās par tiesiskuma definīciju un vienotu sistēmu tiesiskuma ievērošanas novērtēšanai ES līmenī, ko vienādi piemēro visām dalībvalstīm, nozīmē, ka tiesiskuma jēdziens dažādās dalībvalstīs tiek interpretēts atšķirīgi;

E. tā kā 2022. gada ziņojumā par tiesiskumu ir sniegti ieteikumi katrai dalībvalstij, lai gan Komisijai nav attiecīgas kompetences; tā kā dalībvalstīm paredzētos ieteikumus tiesiskuma jomā var īstenot tikai saskaņā ar LES 7. panta 1. punktā noteikto procedūru,

1. pieņem zināšanai Komisijas trešo gada ziņojumu par tiesiskumu; uzskata, ka Komisijai nav kompetences, kas tai ļautu sagatavot šādu ziņojumu;

2. norāda uz to, ka tiesu sistēmas, korupcijas apkarošanas regulējums, plašsaziņas līdzekļu plurālisms un daži institucionāli jautājumi, kas saistīti ar līdzsvara un atsvara sistēmu, ir daļa no Komisijas ikgadējā pārskata par tiesiskuma situāciju dalībvalstīs; norāda, ka Komisija nav kompetenta noteikt, vai situācija katrā dalībvalstī liecina par pozitīvu vai negatīvu tendenci, kas varētu kalpot par piemēru citām dalībvalstīm;

3. norāda, ka salīdzinājumā ar iepriekšējiem gada pārskatiem nav uzlabojumu; norāda, ka Komisijai joprojām ir grūti definēt, kas ir tiesiskums, jo tās ziņojumā par tiesiskumu ir aprakstītas daudzas dažādas LES 2. pantā uzskaitītās vērtības;

4. pieņem zināšanai Komisijas veikto dalībvalstu tiesu sistēmu neatkarības, kvalitātes un efektivitātes uzraudzību; uzskata, ka valsts struktūru, jo īpaši tiesu iestāžu, organizācija un darbība ir viena no jomām, kurās dalībvalstis nav nodevušas nekādu kompetenci ES, taču norāda, ka, neraugoties uz to, Komisija tās jebkurā gadījumā izvērtē; pauž nožēlu par ES Tiesas kompetenču paplašināšanu, piemēram, lietā C-121/21, kas apdraud uzticēšanos Eiropas Savienībai un proporcionalitātes un lojalitātes principus, kas tieši izriet no Līgumiem; nosoda to, ka EST spriedusi, pārsniedzot savas pilnvaras;

5. ar bažām norāda, ka ziņojumā ir ne tikai norādīts uz (objektīviem) faktiem, bet arī iekļauti vērtējoši (subjektīvi) apgalvojumi, tos skaidri nenodalot; atkārtoti uzsver to, ka, novērtējot līdzīgus tiesiskos regulējumus, kas ir spēkā dažādās dalībvalstīs, Komisija dažās dalībvalstīs bieži vien novērtē risinājumus, kas atšķiras no identiskiem risinājumiem, kuri jau ir ieviesti citās dalībvalstīs; nosoda Komisijas nevienlīdzīgo attieksmi pret dalībvalstīm, kas aprakstīta tās ziņojumos;

6. prasa sagatavot ziņojumu par tiesiskumu Savienības iestādēs, tostarp par ES kompetenču ļaunprātīgu izmantošanu, lobēšanu, favorītismu attiecībā uz atsevišķām valstīm vai uzņēmumiem un nepieņemamiem ideoloģiskiem aizspriedumiem; pauž nožēlu par to, ka EST arvien vairāk pārsniedz savas Līgumā noteiktās kompetences un ir pieņēmusi nolēmumus, pārsniedzot tai piešķirtās pilnvaras; atbalsta dažu dalībvalstu pieaugošo pretestību ievērot EST nolēmumus, pamatojot to ar suverenitāti vai šo nolēmumu neatbilstību attiecīgās valsts konstitūcijai; uzskata, ka šāda notikumu attīstība Tiesā rada sistēmiskus draudus Savienības pastāvēšanai; tādēļ uzskata, ka turpmākajos gada ziņojumos no EST nolēmumiem izrietošo problēmu ietekme uz Savienības juridisko struktūru un principiem būtu jāuzskata par nopietniem pārkāpumiem, kas ietverti Tiesas vērtējumos;

7. uzsver, ka dalībvalstu dalība Komisijas ikgadējā dialogā par tiesiskumu nav obligāta; pauž izpratni attiecībā uz tām dalībvalstīm, kuras ir nolēmušas pārtraukt sadarbību ar Komisiju, jo īpaši tādēļ, ka tā ir pieļāvusi metodoloģiskās kļūdas ziņojumu sagatavošanā un ka ir nevienlīdzīga attieksme pret dažādām dalībvalstīm;

8. aicina Komisiju pārtraukt izmantot tiesiskuma un pamattiesību aizsardzību kā ieganstu, lai politiski ietekmētu atsevišķas dalībvalstis nolūkā mainīt demokrātiski apstiprinātu politiku, kas nepārprotami ir dalībvalstu kompetencē;

9. uzsver, ka vienīgā iespēja Savienībai iejaukties jautājumos, kuri saistīti ar to, kā dalībvalstis ievēro Savienības vērtības kā tādas, ir LES 7. pants; uzsver, ka  LES 7. pantā iekļautais uzskaitījums ir pilnīgs un izsmeļošs; atzīst Padomes vadošo lomu notiekošajās procedūrās saskaņā ar LES 7. pantu;

10. uzsver, ka līdz šim nav konstatēts, ka kāda dalībvalsts būtu pārkāpusi LES 2. pantā uzskaitītās vērtības, un neviena dalībvalsts pat nav tikusi atzīta par tādu, kurā pastāv nopietns risks, ka šīs vērtības varētu tikt pārkāptas; pauž nožēlu par to, ka Padome izvairās no  balsošanas, kas paredzēta LES 7. panta 1. punkta procedūrā; uzsver, ka šī procedūra nebūtu nevajadzīgi jāpagarina; mudina Padomi ieplānot balsošanu un tādējādi pabeigt procedūru;

11. uzdod priekšsēdētājai šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Eiropas Padomei un Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūrai.