REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS par ES un Kubas PDCA stāvokli, ņemot vērā Augstā pārstāvja neseno vizīti šajā salā
5.7.2023 - (2023/2744(RSP))
saskaņā ar Reglamenta 132. panta 2. punktu
Gabriel Mato, Antonio López‑Istúriz White, Leopoldo López Gil, Francisco José Millán Mon
PPE grupas vārdā
Skatīt arī kopīgās rezolūcijas priekšlikumu RC-B9-0311/2023
B9‑0311/2023
Eiropas Parlamenta rezolūcija par ES un Kubas PDCA stāvokli, ņemot vērā Augstā pārstāvja neseno vizīti šajā salā
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Kubu,
– ņemot vērā Politiskā dialoga un sadarbības nolīgumu starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Kubas Republiku, no otras puses (PDCA)[1], kas parakstīts 2016. gada decembrī un ko provizoriski piemēro no 2017. gada 1. novembra,
– ņemot vērā ES un Kubas Apvienotās padomes 2023. gada 26. maija sanāksmes Havanā rezultātus un Savienības Augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos un Kubas ārlietu ministra vietnieka kopīgo paziņojumu presei pēc minētās sanāksmes,
– ņemot vērā Augstā pārstāvja ES vārdā sniegto deklarāciju par 2021. gada 11. un 12. jūlija demonstrāciju pirmo gadadienu,
– ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un citus starptautiskos līgumus un instrumentus cilvēktiesību jomā,
– ņemot vērā ANO Konvenciju pret spīdzināšanu un citādu cietsirdīgu, necilvēcīgu vai cilvēka cieņu pazemojošu apiešanos vai sodīšanu, kuras viena no parakstītājām valstīm ir arī Kuba,
– ņemot vērā Kubas Konstitūciju un Kriminālkodeksu,
– ņemot vērā Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas 2023. gada 22. jūnija Rezolūciju Nr. 2506 (2023. gads) par Krievijas Federācijas agresijas kara pret Ukrainu politiskajām sekām,
– ņemot vērā Amerikas Cilvēktiesību komisijas (IACHR) 2023. gada 9. jūnija Ziņojumu Nr. 83/23 par lietu 14.196 “Pieņemamības un būtības ziņojums (publikācija) – Oswaldo José Payá Sardiñas et al. —Kuba”,
– ņemot vērā ANO Darba grupas patvaļīgas aizturēšanas jautājumos 2021. gada 6. augusta ziņojumu,
– ņemot vērā Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicēto pilsoniskās sabiedrības organizācijas definīciju,
– ņemot vērā Reglamenta 132. panta 2. punktu,
A. tā kā 2017. gada 5. jūlijā Parlaments deva piekrišanu PDCA, kurā iekļauti skaidri nosacījumi attiecībā uz cilvēktiesību un demokrātijas situācijas uzlabošanu Kubā un apturēšanas klauzula, ko piemērot cilvēktiesību noteikumu pārkāpšanas gadījumā; tā kā ES trešajā oficiālajā cilvēktiesību dialogā ar Kubu 2021. gada 26. februārī atgādināja par nepieciešamību ievērot starptautisko cilvēktiesību saistības;
B. tā kā jebkurā politiskajā dialogā, kā uzsvērts PDSN 36. pantā, ir tieši un intensīvi, kā arī bez jebkādiem ierobežojumiem jāiesaista neatkarīgā pilsoniskā sabiedrība un visi opozīcijas politiskie dalībnieki; tā kā Parlaments ir vairākkārt nosodījis cilvēktiesību pārkāpumus Kubā, uzsverot PDCA 1. panta 5. punkta, 2. panta c) apakšpunkta, 5. un 22. panta, kā arī un 43. panta 2. punkta noteikumu pārkāpumus, kuros Kubas valdība apņēmās ievērot cilvēktiesības;
C. tā kā Parlaments savu Saharova balvu par domas brīvību Kubas aktīvistiem ir piešķīris trīs reizes: Oswaldo Payá 2002. gadā, organizācijai “Sievietes baltā” 2005. gadā un Guillermo Fariñas 2010. gadā; tā kā Saharova balvas laureāti un viņu radinieki joprojām tiek regulāri vajāti un iebiedēti un viņiem tiek liegta iespēja izceļot no valsts un piedalīties starptautiskos pasākumos;
D. tā kā IACHR Ziņojumā Nr. 83/23 par lietu 14.196 ir secināts, ka Kubas valsts ir tieši atbildīga par Oswaldo Payá un Harold Cepero nāvēm; tā kā ziņojumā arī atgādināts, ka IACHR “ir konstatējusi, ka tiesību uz vārda un biedrošanās brīvību pārkāpumi ir institucionalizēti kā “Kubas valsts politika, lai novērstu jebkādu kritisku nostāju, kas ir pretrunā režīmam vai politiskajai, darba, izglītības utt. situācijai””;
E. tā kā nav panākts konkrēts progress attiecībā uz PDCA vispārējiem principiem un mērķiem saistībā ar cilvēktiesību stāvokļa uzlabošanu Kubā; tā kā, gluži pretēji, Kubas režīms ir pastiprinājis represijas un darba un cilvēktiesību pārkāpumus, par ko liecina arvien pieaugošais politiski ieslodzīto skaits; tā kā PDCA nav izdevies sasniegt galveno mērķi — uzlabot pamatbrīvību ievērošanu Kubā;
F. tā kā Kubas režīms ir padziļinājis attiecības ar Putina režīmu kopš Krievijas nelikumīgā, nepamatotā un neizprovocētā agresijas kara pret Ukrainu sākšanas; tā kā Kuba nav atbalstījusi nevienu ANO rezolūciju attiecībā uz Krievijas agresiju pret Ukrainu un ir slavējusi Donbasas aneksiju; tā kā saistībā ar aliansi ar Krieviju Kuba jau ir nosūtījusi karavīrus uz Ukrainu un ir atzinusi, ka ir parakstījusi vienošanos par karaspēka nosūtīšanu uz Baltkrieviju;
G. tā kā Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja 2023. gada 22. jūnija rezolūcijā atzīst Kubu par Putina režīma sabiedroto un “aicina Eiropas Padomes dalībvalstu parlamentus izstāties no gaidāmās brīvās tirdzniecības nolīguma starp Eiropas Savienību un Kubas Republiku (PDCA) ratifikācijas”;
H. tā kā cilvēktiesību organizācijas turpina dokumentēt īstenoto apspiešanu attiecībā uz tiesībām uz vārda brīvību, miermīlīgu pulcēšanos un biedrošanos valstī, Kubas iestādēm apslāpējot nepiekrītošas balsis un vēršoties pret cilvēktiesību aizstāvjiem; tā kā 2023. gada 31. maijā Kubā kopā bija 1037 politiski un pārliecības dēļ ieslodzītie, tostarp 35 nepilngadīgie; tā kā cilvēktiesību organizācijas ir arī dokumentējušas 1111 piespiedu darba gadījumu, jo īpaši saistībā ar Kubas darba ņēmējiem ārvalstīs, kur viņi ir pakļauti mūsdienu verdzības formām, kas ir pielīdzināmas cilvēktiesību pārkāpumiem;
I. tā kā Kubas režīms ilgstoši ir izmantojis ierobežojošus likumus, pastāvīgu uzraudzību, cenzūru un iebiedēšanas taktiku savā aizskaršanas un represiju kampaņā ar aizvien plašāku mehānismu, lai ierobežotu tiesības uz vārda brīvību un miermīlīgu pulcēšanos, savukārt personas, kas aizstāv cilvēktiesības, saskaras ar netaisnīgiem tiesas procesiem un patvaļīgu aizturēšanu fiktīvu un ļaunprātīgu kriminālapsūdzību dēļ; tā kā saskaņā ar ANO Komitejas piespiedu pazušanas jautājumos 2021. gada ziņojumu Kubai 2021. gadā bija steidzamāki rīcības pieprasījumi saistībā ar piespiedu pazušanu nekā jebkurai citai valstij pasaulē un tā ieņem trešo vietu pēc kopējā šādu pieprasījumu skaita kopš 2012. gada;
J. tā kā vēršanās pret protestētājiem un viņu ģimenēm ir tikai pieaugusi kopš 2021. gada 11. jūlija bezprecedenta demonstrācijām, kad tūkstošiem cilvēku izgāja ielās visā salā; tā kā Kubas iestādes ir atteikušās atļaut ES vai dalībvalstu diplomātiem, starptautiskajiem medijiem vai cilvēktiesību organizācijām uzraudzīt 2021. gada 11. jūlija protestu laikā aizturēto tiesas procesus; tā kā militārie tribunāli, pārkāpjot starptautiskās tiesības, ir tiesājuši vairāk nekā 100 Kubas civiliedzīvotājus, kuri piedalījās protestos, neskatoties uz to, ka viņi nebija iesaistīti nekādā militārajā dienestā un nepildīja nekādas militārās funkcijas, un piesprieda viņiem cietumsodu no diviem līdz 22 gadiem;
K. tā kā patvaļīgi ieslodzītie tiek pakļauti nepārtrauktai izolācijai, tostarp izvietošanai soda kamerās, nežēlīgai spīdzināšanai un necilvēcīgai attieksmei bez piekļuves advokātiem vai pienācīgai medicīniskai ārstēšanai, apdraudot viņu dzīvību; tā kā daži apcietinātie ir ieslodzīti cietumos, kas atrodas tālu no mājām, tādēļ viņu ģimenes locekļi nevar viņus apmeklēt; tā kā tiek ziņots, ka Kubā tiek spīdzināti vairāk nekā 1000 politiski ieslodzīto, tostarp nepilngadīgie, jaunieši un sievietes; tā kā organizācija “Ieslodzīto aizstāvji” 2023. gada 30. maija ziņojumā ir dokumentējusi 181 sistemātiskas spīdzināšanas gadījumu starp politiski ieslodzītajiem Kubā;
L. tā kā José Daniel Ferrer ir ieslodzījumā tikai savas pārliecības un cilvēktiesību miermīlīgas īstenošanas dēļ; tā kā viņa atrašanās vieta un veselības stāvoklis nav zināms; tā kā José Daniel Ferrer, Luis Manuel Otero Alcántara un Maykel ‘Osorbo’ Castillo Pérez ir tikai daži piemēri simtiem kubiešu, kuri saskaras ar netaisnību un represijām, ko īsteno viņu pašu valdība; tā kā ANO Darba grupa patvaļīgas aizturēšanas jautājumos 87., 88. un 89. sesijā lēma par 9 lietām pret Kubu, tostarp saistībā ar José Daniel Ferrer (viens no 75 personu grupas, ko arestēja par iesaistīšanos 2021. gada 11. jūlija protestos) un Aymara Nieto (“Sievietes baltā” locekle, kas bez iemesla atrodas ieslodzījumā jau vairāk nekā 5 gadus);
M. tā kā Saharova balvas laureāts Guillermo Fariñas 2023. gada 26. jūnijā uzsāka jaunu bada streiku, lai panāktu visu salas politiski ieslodzīto beznosacījumu atbrīvošanu;
N. tā kā Komisijas priekšsēdētājas vietnieks/ Savienības Augstais pārstāvis ārlietās un drošības politikas jautājumos (AP/PV) Josep Borrell Fontelles 2023. gada 25. maijā devās uz Kubu, lai pārstāvētu ES trešajā Apvienotās padomes sanāksmē; tā kā viņš apzināti nav ticies ar uzticamām un neatkarīgām pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kā arī ar politiski ieslodzītajiem un/vai viņu radiniekiem;
O. tā kā savas vizītes laikā AP/PV Borrell Fontelles publiski paziņoja, ka ES nav “ne iespēju, ne vēlmes” uzspiest salai politiskas pārmaiņas;
P. tā kā Kuba ir nedemokrātiska anomālija Latīņamerikas reģionā;
1. atgādina, ka PDCA ir uzsvērts, ka “būtisks šā nolīguma aspekts ir demokrātijas principu ievērošana un veicināšana, visu to cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošana, kas noteiktas Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā, kā arī galvenajos starptautiskajos cilvēktiesību instrumentos un to fakultatīvajos protokolos, kuri Pusēm ir saistoši, un tiesiskuma ievērošana”, tomēr Kubas režīms desmitiem gadu ir pastāvīgi ignorējis un pārkāpis šos principus un tiesības, un šie pārkāpumi pēdējā laikā ir saasinājušies;
2. uzsver, ka visām pusēm ir pienākums izpildīt PDCA saistošos noteikumus un ievērot cilvēktiesību universāluma principu; pauž nožēlu, ka, neraugoties uz PDCA pieņemšanu, demokrātijas un cilvēktiesību situācija Kubā ir pasliktinājusies; atgādina, ka PDCA ietver “cilvēktiesību klauzulu” — ES starptautisko nolīgumu būtisku elementu —, kas ļauj apturēt nolīguma darbību cilvēktiesību noteikumu pārkāpšanas gadījumā;
3. visstingrākajā veidā nosoda sistemātiskos cilvēktiesību pārkāpumus un vardarbību, ko cita starpā pret protestētājiem, politiskajiem disidentiem, reliģiskajiem līderiem, cilvēktiesību aktīvistiem un neatkarīgajiem māksliniekiem veic Kubas režīms; mudina Kubas iestādes nekavējoties izbeigt represiju politiku; nosoda reliģiskās brīvības trūkumu Kubā;
4. aicina nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot visas personas, kas aizturētas tikai tādēļ, lai īstenotu savas cilvēktiesības, tostarp tiesības uz vārda brīvību un miermīlīgu pulcēšanos; aicina arī atcelt ļaunprātīgas kriminālapsūdzības un atļaut trimdā esošajiem atgriezties savā valstī;
5. nosoda Kubas varas iestāžu īstenoto spīdzināšanu un slikto izturēšanos; aicina veikt ātru un objektīvu izmeklēšanu un aizturēto tūlītēju piekļuvi medicīniskajai aprūpei pēc viņu izvēles, kā arī piekļuvi viņu ģimenēm;
6. atkārtoti prasa garantēt tiesības uz taisnīgu tiesu un tiesu iestāžu neatkarību un garantēt, ka personām, kurām atņemta brīvība, ir piekļuve neatkarīgam advokātam;
7. prasa Kubas iestādēm nodrošināt piekļuvi ES un dalībvalstu delegācijai un neatkarīgām cilvēktiesību organizācijām, lai uzraudzītu tiesas procesus un apmeklētu cietumus ar simtiem aktīvistu un parasto kubiešu, kuri joprojām atrodas apcietinājumā par to, ka izmanto savas tiesības uz vārda un pulcēšanās brīvību;
8. uzsver, ka ES un dalībvalstīm ir samērīgi jāreaģē uz cilvēktiesību krīzi Kubā, lai risinātu problēmas, kas saistītas ar situācijas mērogu un nopietnību; atkārtoti aicina dalībvalstis, Eiropas Ārējās darbības dienestu un tā delegāciju Kubā stingri un publiski nosodīt Kubas režīma represīvo politiku un palielināt atbalstu patiesai un neatkarīgai pilsoniskajai sabiedrībai, tostarp Saharova balvas laureātiem;
9. pauž nožēlu par to, ka AP/PV nav izmantojis savu klātbūtni valstī, lai tiktos ar neatkarīgiem pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem, politiski ieslodzītajiem vai viņu radiniekiem, kas ir garām palaista iespēja; pauž dziļu nožēlu par to, ka AP/PV izniekoja iespēju atbalstīt demokrātiju ar Kubas pilsoniskās sabiedrības un politiski ieslodzīto palīdzību un sniegt skaidru vēstījumu par ES bažām attiecībā uz cilvēktiesību pārkāpumiem Kubā; stingri noraida neproduktīvo ietekmi, ko rada Kubas režīma attaisnošana un veicināja Augstā pārstāvja vizīte; atgādina, ka jebkurā dialogā starp ES un Kubas pilsonisko sabiedrību un finansējuma iespējās ir jāiesaista tikai neatkarīgas pilsoniskās sabiedrības organizācijas, nevis NVO, ko finansē un pieļauj režīms, jo šādu režīma pieņemtu NVO atbalstīšana galu galā ir pielīdzināma paša režīma finansēšanai, kurš ierobežo Kubas iedzīvotāju kolektīvās pamatbrīvības; pauž dziļu nožēlu par AP/PV Borrell Fontelles piezīmi viņa vizītes laikā Kubā, ka ES nav “ne iespēju, ne vēlmes pieprasīt izmaiņas Kubā”, lai gan viens no PDCA pamatmērķiem ir uzlabot Kubas pilsoņu pamatbrīvības un dzīves līmeni;
10. aicina ES iedarbināt PDCA 85. panta 3. punkta b) apakšpunktu, lai prasītu nekavējoties sasaukt Apvienotās komitejas sanāksmi, pamatojoties uz Kubas valdības izdarītajiem nolīguma pārkāpumiem, kas ir “īpašas steidzamības gadījums”, kā rezultātā nolīgums var tikt apturēts par pastāvīgiem, nopietniem un būtiskiem demokrātijas principu pārkāpumiem un to, ka netiek ievērotas visas cilvēka pamattiesības un pamatbrīvības, kā noteikts Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā, kura saskaņā ar 1. panta 5. punktu ir šā nolīguma būtisks elements, un saistībā ar šo pārkāpumu nerisināšanu, neraugoties uz daudzajiem aicinājumiem to darīt;
11. atkārtoti aicina Padomi piemērot ES Magņitska akta noteikumus un pieņemt sankcijas pret tiem, kas ir atbildīgi par pastāvīgajiem cilvēktiesību pārkāpumiem Kubā, sākot ar sankcijām pret Miguel Díaz-Canel kā visaugstāko amatpersonu Kubas drošības spēku komandķēdē kopā ar citām augsta ranga amatpersonām Kubas valdībā;
12. pauž dziļu nožēlu par to, ka Kubas iestādes atsakās ļaut Parlamentam, tā delegācijām un dažām politiskajām grupām apmeklēt Kubu, neraugoties uz to, ka Parlaments ir devis savu piekrišanu PDSN; aicina Kubas varas iestādes nekavējoties piešķirt piekļuves atļaujas Parlamenta delegācijai, neatkarīgām cilvēktiesību organizācijām un ANO pastāvīgajiem referentiem;
13. uzsver, ka gaidāmais ES un Latīņamerikas un Karību jūras reģiona valstu kopienas samits ir iespēja panākt, ka tiek ievēroti tiesiskuma, demokrātijas un cilvēktiesību principi, un prasa visiem dalībniekiem ievērot šos principus; norāda, ka tas nebūs iespējams bez neatkarīgas pilsoniskās sabiedrības patiesi pārredzamas, visaptverošas un jēgpilnas iekļaušanas; uzskata, ka autokrātiskajiem režīmiem nevajadzētu piedalīties šādos samitos starp valstīm, kurām ir kopīgas demokrātiskās vērtības un kuras ievēro cilvēktiesības; aicina samita dalībniekus nākt klajā ar paziņojumu, pieprasot pienācīgi ievērot cilvēktiesības abos reģionos, īpašu uzmanību pievēršot demokrātijas un pamatbrīvību neievērošanai Kubā;
14. nosoda Kubas režīma beznosacījumu atbalstu Krievijas agresijas karam pret Ukrainu un tās Krievijas aizstāvja lomu, kā arī parakstīto vienošanos par Kubas karaspēka nosūtīšanu apmācībai uz Baltkrieviju; atgādina par AP/PV paziņojumiem, kuros norādīts, ka Ukrainas neatbalstīšanai pret Krievijas agresiju būs sekas, un pauž nožēlu, ka šie paziņojumi ir izrādījušies tikai retoriski un nav saskaņoti ar praktiskām darbībām;
15. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Kubas valdībai un Kubas Nacionālās tautas varas asamblejai, Komisijas priekšsēdētājas vietniekam / Savienības augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos, Komisijai, ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO augstajai komisārei cilvēktiesību jautājumos, kā arī Latīņamerikas un Karību jūras reģiona kopienas valstu valdībām.
- [1] OV L 337 I, 13.12.2016., 3. lpp.