Debašu stenogramma

Ceturtdiena, 2007. gada 27. septembris - Strasbūra

3. Vienādas attieksmes principa ieviešana pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības (debates)

  Priekšsēdētājs. − Nākamais jautājums ir Kathalijne Maria Buitenweg sagatavotais ziņojums Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas vārdā par 2000. gada 29. jūnija Direktīvas 2000/43/EK, ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības, piemērošanu (2007/2094(INI)) (A6-0278/2007).

  Kathalijne Maria Buitenweg (Verts/ALE), referente. – (NL) Priekšsēdētāja kungs, iesākumā vēlos pateikties maniem daudzajiem kolēģiem, kuri deva ieguldījumu šī dokumenta tapšanā. Pirms septiņiem gadiem es biju šīs direktīvas līdzreferente, un tagad mēs apspriežam ziņojumu par tās piemērošanu. Parlamenta nostāja ir bijusi pilnīgi vienprātīga, izņemot vienu vai divus opozicionārus, kuri, kā jūs to tūlīt redzēsiet, iesniedza grozījumus. Mēs esam ilgi un dažkārt asi diskutējuši, piemēram, par pierādīšanas pienākuma pāreju, taču par laimi mēs nekad neesam aizmirsuši par kopējo mērķi, un es arī ceru, ka jūs uztversiet šo ziņojumu kā kopīgi veiktu uzdevumu.

2000. gadā ar lielu balsu vairākumu mēs balsojām par šo direktīvu, ko pamatoti var dēvēt par revolucionāru. Diskriminācija tika aizliegta visā Eiropā: saistībā ar nodarbinātību, sociālo nodrošinājumu un mājokļiem, un vienlīdzīga attieksme tika noteikta par obligātu. Es biju un joprojām esmu par to ārkārtīgi lepna. Komisija, Padome un Eiropas Parlaments paveica labu darbu. Taču tas, protams, nenozīmē, ka daudz kas ir mainījies pēc būtības. Joprojām ir daudz diskriminācijas.

Patiesībā pēdējos gados ir palielinājies gan diskriminācijas un rasisma gadījumu skaits, gan to smagums. Lielākajā daļā valstu bezdarbs ir būtiski lielāks imigrantu vidū, nevis starp pārējiem darbaspējīgā vecuma iedzīvotājiem. Ir vairāk rasistiski motivētu vardarbības gadījumu. Tiesību akti ir ļoti svarīgi, lai cīnītos pret diskrimināciju, jo tie nosaka standartu. Tie norāda cilvēkiem, kāda ir Eiropas Savienības nostāja, kā mums ir jāattiecas vienam pret otru un ko nevar pieļaut. Tiesību akti arī nodrošina cilvēkiem kompensācijas iespēju pret diskrimināciju.

Eiropas Komisija pašlaik ir aizņemta, pārbaudot, vai dalībvalstis ir atbilstīgi transponējušas Eiropas noteikumus valstu tiesību aktos. Es par to šonedēļ runāju ar komisāru V. Špidla, un ir skaidrs, ka Komisijai šajā saistībā ir labi nolūki — tā vēlas ar dalībvalstīm nodrošināt, lai tiek īstenots šis tiesību akts. Un par to es Komisijai paužu atzinību.

Taču es nevaru nedomāt, ka tai vajadzīgs nedaudz vairāk enerģijas, mazliet vairāk spara. Šie tiesību akti bija jāīsteno 2004. gadā. Tika daudz runāts par jutīgiem jautājumiem un sarežģītām detaļām, taču, kad pašreizējā Komisija sāka darbu, jūs paziņojāt, ka pasākumi cīņai pret diskrimināciju būs jūsu politikas pamatā, un jūs jau esat strādājuši vairāk kā pusi no jūsu termiņa. Es izjūtu vislielāko apbrīnu par to, ko esat paveikuši līdz šim, taču es ceru, ka jūs izdarīsiet mazliet lielāku spiedienu uz dalībvalstīm. Tas ir ļoti svarīgi.

Mazāk kā puse no visām dalībvalstīm ir pilnībā īstenojušas šo direktīvu. Daudzās no tām nav pareizi transponēta tiešas un netiešas diskriminācijas, iebiedēšanas un pierādīšanas pienākuma definīcijas. Dažas dalībvalstis noteikti aizliedz diskriminācija nodarbinātības jomā, taču tās uzskatīja, ka ir pārmērīgi aizliegt to attiecībā uz preču un pakalpojumu sniegšanu. Taču tieši šīs ir jomas, kurās ir daudz problēmu.

Piemēram, izglītība. Saskaņā ar ES Pamattiesību aģentūras datiem bērni no romu ģimenēm neatbilstīgā veidā tiek ievietoti skolās bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem. Vai arī mājokļi — dzīvokļi regulāri tiek reklamēti ar komentāru, ka dzīvojamais komplekss ir „bez ārzemniekiem”. Tas ir nepieņemami.

Diskriminācijas aizliegums ir nekavējoties jāīsteno citās jomās, kā arī attiecībā uz nodarbinātību. Priekšsēdētāja kungs, likums ir efektīvs tikai tad, ja cilvēki zina par savām tiesībām, taču saskaņā ar Eirobarometra datiem tikai 35 % aptaujāto personu domā, ka valstī pastāv diskriminācijas novēršanas likumi. Vēl mazāk aptaujāto norāda, ka zinātu, kā rīkoties, ja paši kļūtu par diskriminācijas upuriem. Kā Komisija garantēs, lai šis tiesību akts kļūtu par realitāti cilvēku dzīvēs? Iedzīvotāju informēšana ir direktīvā noteikts pienākums, taču ko Komisija ierosina darīt, lai nodrošinātu šī pienākuma īstenošanu?

Priekšsēdētāja kungs, pat tad, ja cilvēki zina, ka šāds likums pastāv, to rīcību joprojām var apgrūtināt šķēršļi, jo dažkārt pastāv problemātiski noteikumi un prasības. Piemēram, dažās valstīs sūdzības iesniegšanas periods ir ļoti īss, tikai 30 dienas. Savukārt pārējā procedūra var būt smieklīgi ilga un sarežģīta. Pret diskriminācijas novēršanas tiesību aktu pārkāpumiem ir jāvēršas ar efektīvām, samērīgām un preventīvām sankcijām. Tas bija ļoti jauki pateikts šajā direktīvā; mēs visi tam piekritām. Taču ļoti nedaudzās valstīs ir adekvātas sankcijas.

Iespējams, pienācis laiks labai ziņai. Labā lieta ir tā, ka gandrīz visās valstīs tagad ir līdztiesības iestādes. Tas ir svarīgs panākums, un daudzās valstīs šīs iestādes cīnās pret rasistiski motivētu diskrimināciju un tādu diskrimināciju, kuras pamatā ir arī citi iemesli. Es to vērtēju atzinīgi. Taču par nožēlu ne visām iestādēm ir vajadzīgie līdzekļi, lai pildītu savas pilnvaras, un tādēļ es aicinu Komisiju ņemt vērā arī šo aspektu, novērtējot, kā tiek īstenoti diskriminācijas novēršanas tiesību akti. Vai Komisija var sniegt komentārus?

Priekšsēdētāja kungs, nobeigumā jāatzīst — esmu lepna par šo tiesību aktu. Attiecībā uz transponēšanu ir panākts progress, taču ne pietiekams. Daudzas valstis to vēl nav pilnībā transponējušas. Taču pat gadījumos, kad tas ir transponēts precīzi, mums joprojām ir jābūt drošiem, ka cilvēki ir pienācīgi informēti par savām tiesībām, jo gadījumā, ja tiem nav zināms par šādām tiesībām, viņi nevar uz tām atsaukties, un tas ir tik ļoti svarīgi saistībā ar diskriminācijas apkarošanu.

  Louis Michel, Komisijas loceklis. − (FR) Priekšsēdētāja kungs, K. M. Buitenweg, parlamenta deputāti — Komisija atzinīgi vērtē šo ziņojumu par 2000. gada 29. jūnija Direktīvas 2000/43/EK, ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības, piemērošanu.

Komisija atzīmē dažādās Parlamenta paustās bažas un vēlas pievērst jūsu uzmanību vairākiem jautājumiem. Attiecībā uz šīs direktīvas īstenošanas dalībvalstīs uzraudzību jūnija beigās Komisija uzsāka pārkāpuma procedūras pret 14 dalībvalstīm par šīs direktīvas neatbilstīgu transponēšanu valstu tiesību aktos. Varu piebilst, ka vairākas dalībvalstis, atbildot uz Komisijas bažām, jau ir grozījušas savus tiesību aktus vai arī ir norādījušas, ka ir gatavas to darīt.

Kas attiecas uz detalizētu informāciju par dalībvalstu veiktu šīs direktīvas transponēšanu, kā mēs esam norādījuši savā 2005. gada paziņojumā par pamatstratēģiju — nediskrimināciju un iespēju vienlīdzību visiem, katru gadu mēs publicējam juridisko ekspertu grupas visaptverošu ziņojumu, un atsevišķu valstu ziņojumi ir pieejami tiešsaistē.

K. M. Buitenweg pareizi norāda, ka iestādēm, kuru uzdevums ir līdztiesības veicināšana, ir galvenā loma cīņā pret diskrimināciju. Tieši tāpēc mēs finansējam Equinet tīklu, atvieglojot pieredzes un labas prakses piemēru apmaiņu starp dalībvalstu līdztiesības iestādēm.

Kā tas norādīts ziņojumā, datu apkopošana ir jutīgs process. Tomēr bez tās nav iespējams novērtē diskriminācijas apmēru vai zināt, vai īstenotie pasākumi ir efektīvi. Ņemot vērā, ka liela daļa apkopotās informācijas var ietilpt jutīgu personas datu kategorijā saistībā ar cilvēku rasu vai etnisko izcelsmi, vai pat to reliģiskajiem uzskatiem un seksuālo dzīvi, tā ir jāapstrādā atbilstīgi Direktīvas 95/46/EK par personas datu aizsardzību attiecīgajiem noteikumiem.

Šī direktīva nosaka jutīgu personas datu apstrādes vispārēju aizliegumu. Tomēr tā paredz šī noteikuma vairākus izņēmumus, jo īpaši gadījumos, ja attiecīgās personas ir devušas skaidri izteiktu piekrišanu vai ja — es citēju — apstrāde ir nepieciešama, lai pildītu pienākumus un konkrētas tiesības nodarbinātības tiesību aktu jomā.

Dalībvalstis ir arī pilnvarotas noteikt atvieglojumus būtisku sabiedrības interešu dēļ, ievērojot noteikumus par atbilstīgiem drošības pasākumiem. Tādējādi dalībvalstis lemj par to, vai apkopot datus par etnisko izcelsmi, vai to nedarīt, lai sagatavotu statistiku diskriminācijas apkarošanas nolūkā, vienmēr īstenojot drošības pasākumus, kas pieprasīti direktīvā par datu aizsardzību.

Eirobarometra pētījums par diskrimināciju Eiropas Savienībā parāda, ka daudzi Eiropas iedzīvotāji kopumā bija sagatavoti anonīmā veidā sniegt personīgo informāciju saistībā ar tautas skaitīšanu, lai apkarotu diskrimināciju. Trīs no četrām personām bija gatavas sniegt personīgo informāciju par savu etnisko izcelsmi, reliģiju vai pārliecību.

Šāda informācija ir īpaši svarīga saistībā ar pozitīvu rīcību, lai mazinātu diskrimināciju un dziļi iesakņojušos nelabvēlīgu situāciju veidus. Pagājušā gada februārī Komisija publicēja Eiropas ceļvedi par līdztiesības datiem, lai palīdzētu dalībvalstīm uzlabot savu datu apkopošanas praksi.

Tajā pašā 2007. gada janvāra Eirobarometra pētījumā atklājās, ka iedzīvotāji jūtas nepietiekami informēti par savām tiesībām kā diskriminācijas upuri. Kaut arī zināšanu līmenis ievērojami atšķīrās — piemēram, no Somijas, kur 65 % aptaujāto sacīja, ka tie zina par savām tiesībām, līdz Austrijai, kur attiecīgais skaitlis bija tikai 17 % — tas, ka vidējā attiecībā bija tikai 32 % skaidri parāda, ka, gluži kā jūs norādījāt, vairāk kā jebkad ir nepieciešami izpratnes veidošanas pasākumi.

Esmu pārliecināts, ka mūsu pašreizējās aktivitātes, ko atbalsta 2007. gada Eiropas vienlīdzīgu iespēju gads, kas ietvēra aptuveni 430 pasākumus dalībvalstu līmenī un Eiropas kampaņu „Par dažādību. Pret diskrimināciju”, palīdzēs cīnīties pret šo informētības trūkumu.

Šajā saistībā es jo īpaši vēlētos pieminēt apmācības programmas, ko mēs finansējam NVO, arodbiedrībām, juristiem un uzņēmumiem.

Komisija ir apņēmusies izmantot jebkuru pieejamo līdzekli, lai uzlabotu romu situāciju Eiropas Savienībā. Īpaši tas paredzēs to, ka tiks nodrošināta Direktīvas 2000/43/EK piemērošana, izmantojot Kopienas struktūrfondus, jo īpaši Eiropas Sociālo fondu, un veicinot izpratni gan pašu romu vidū, gan plašākā sabiedrībā par viņu tiesībām un pienākumiem.

Augsta līmeņa konsultatīva grupa par etnisko minoritāšu, tostarp romu, sociālo un profesionālo integrāciju decembra sākumā gatavojas iesniegt savu ziņojumu ar virkni ieteikumiem. Šīs grupas mērķis ir identificēt integrācijas šķēršļus un veicināt labu praksi, ko piemēro valsts iestādes un uzņēmumi.

Šajā saistībā mēs atzinīgi vērtējam Eiropas Parlamenta interesi jautājumā par daudzējādu diskrimināciju, un es noteikti vēlēšos šī gada beigās izlasīt jauna pētījuma, ko veic Komisijas vajadzībām, iegūtos rezultātus. Protams, ar vienu pašu nediskrimināciju nepietiek, lai nodrošinātu vienlīdzīgas iespējas noteiktām grupām, kuras ir sociāli neizdevīgākā situācijā, nekā citas — tādēļ Komisija ir lūgusi veikt padziļinātu analīzi par dalībvalstu izmantotiem labu prakšu piemēriem, jo īpaši saistībā ar nodarbinātības politiku.

Komisija arī uzskata, ka ir ļoti svarīgi, lai dalībvalstis pareizi piemērotu pašas savus likumus, kaut arī ar tiesību aktiem pašiem par sevi, protams, nepietiek. Mūsu mērķis ir nostiprināt to ar pētniecības, izpratnes veidošanas, apmācības un labas prakses piemēru apmaiņas palīdzību, lai, cik vien iespējams, novērstu diskrimināciju un gadījumos, kad tas nav iespējams — sniegt pienācīgu kompensāciju tās upuriem.

  Patrick Gaubert, PPE-DE grupas vārdā. – (FR) Priekšsēdētāja kungs, kolēģi, es vēlētos pateikties K. M. Buitenweg par viņas paveikto darbu, kas ir ļoti kvalitatīvs. Šajā ziņojumā ir izteikti vairāki taisnīgi un līdzsvaroti ierosinājumi, kā arī pilnībā apskatītas direktīvas piemērošanas lielākās problēmas.

Ir tiesa, ka pavisam nedaudzi no mūsu līdzpilsoņiem skaidri apzinās savas tiesības gadījumā, ja kļūst par diskriminācijas upuriem. Tāpēc varētu šķist būtiski nodrošināt, lai attiecīgā informācija tiek izplatīta efektīvāk, jo īpaši tā kā šis ir Eiropas vienlīdzīgu iespēju gads. Jo sevišķi es atbalstu ideju par pietiekamu resursu piešķiršanu iestādēm, kuru uzdevums ir līdztiesības veicināšana. Tām šeit ir galvenā nozīmē un, kā tas pareizi norādīts ziņojumā, ir svarīgi, lai tās paliktu neatkarīgas.

Tomēr vissatraucošākā norādītā problēma ir saistīta ar noteiktu dalībvalstu nespēju transponēt šo direktīvu vai nespēju transponēt to pilnībā. Mums neapšaubāmi ir jāveic pasākumi, lai nodrošinātu, ka visas dalībvalstis ievieš vajadzīgos tiesību aktus, lai katrs indivīds neatkarīgi no viņa vai viņas dzīvesvietas valsts var izmantot aizsardzības pamatlīmeni.

Attiecībā uz apskatīto jutīgāko jautājumu, proti, datu apkopošanu, ziņojumā uzmanīgi noteikts, ka tā ir jāveic tādā veidā, kas respektē personas privātumu, un tikai tādēļ, lai noteiktu diskriminācijas veidus, no kuriem var ciest minoritātes. Tā nekad nedrīkst novirzīties etniskās profilēšanas bīstamajā teritorijā, bet tai ir galu galā jānodrošina informācija, kas vajadzīga, lai novērtētu diskriminācijas apmēru un izstrādātu piemērotus risinājumus.

Kad runa ir par tik fundamentāli svarīgu principu kā vienlīdzīgu attieksmi, Eiropa nevar būt apmierināta vienkārši ar tukšu runāšanu, Eiropa nevar būt apmierināta ar minimālo nepieciešamo tiesību aktu ieviešanu un Eiropa nevar būt apmierināta ar vienkārša novērotāja statusu. Mums ir jābūt vērīgiem, bet mums pašiem ir arī jārīkojas, lai rādītu ceļu un nodrošinātu, lai Eiropa ir piemērs citiem — jo vairāk mēs to varēsim izdarīt, jo mazāk mums varēs pārmest.

  Martine Roure, PSE grupas vārdā. – (FR) Priekšsēdētāja kungs, komisār, vispirms ļaujiet man pateikties K. M. Buitenweg par lielisko darbu, ko viņa paveikusi. Mēs pilnībā atbalstām viņas ziņojumu. Par nožēlu jaunākā statistika rāda, ka diskriminācija joprojām ir būtiska un pašreizēja problēma daudzās dalībvalstīs.

Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras 2007. gada augusta pirmajā ziņojumā ir atzīmēta rasistisku noziegumu palielināšanās vismaz astoņās valstīs Savienībā. Tas rada īpašas bažas, ņemot vērā, ka ES ir augsti attīstīti tiesību akti pret diskrimināciju. Tomēr es piekrītu, ka dalībvalstis šos tiesību aktus ir slikti transponējušas un tikai daļēji īstenojušas. Eiropas iedzīvotāji nav labi informēti, un jo īpaši viņi neapzinās, ka viņi var izmantot šos tiesību aktus, lai izmantotu savas tiesības, ja ir kļuvuši par diskriminācijas upuriem.

Kā referents saistībā ar Eiropas vienlīdzīgu iespēju gadu un pamatlēmumu par rasisma un ksenofobijas apkarošanu es uzskatu, ka dalībvalstīm ir vairāk jāstrādā, lai nodrošinātu, ka Eiropas tiesību akti tiek pareizi piemēroti. Mūsu sagatavotie teksti ir arī plašāk jāpublicē, lai Eiropas iedzīvotāji tos var identificēt.

Pierādīšanas pienākuma pāreja ir lielākais progress, ko radījusi šī Direktīva par vienlīdzīgu attieksmi. Tādēļ mums ir jāuzstāj, lai tiek ieviesti praktiski pasākumi, lai nodrošinātu šo progresu visās ES dalībvalstīs.

Nobeigumā jāatzīst, ka es uzskatu, ka mums ir jāstiprina Eiropas tiesiskais regulējums cīņai pret diskrimināciju, pieņemot visaptverošu direktīvu, kas ietver visas diskriminācijas formas, kas uzskaitītas Līguma 13. pantā, un es vēlētos pajautāt Komisijai, kāds progress ir panākts attiecībā uz šādas direktīvas iespējamības izpēti.

  Sophia in ’t Veld, ALDE grupas vārdā. – (NL) Priekšsēdētāja kungs, šeit, Eiropas Parlamentā, mēs pieņemam likumus, taču likumi vieni paši nevar likvidēt rasismu un ksenofobiju. Politiķu un citu viedokļu noteicēju uzstāšanās veicina naida un neiecietības gaisotni, kurā diskriminācija kļūst par normu tā, ka likums kļūst vienīgi par rakstīto burtu.

Es patiešām vēlētos redzēt, kā Eiropas Komisija uzbrūk diskriminācijai Eiropā tikpat neatlaidīgi, kā tā, piemēram, uzbrūk tirgus noteikumu pārkāpumiem. Mums ir jāaizstāv cilvēku kapitāls Eiropā tikpat stingri kā finanšu kapitāls. Ja mēs varam vērsties pret Bilu Geitsu, tad, protams, mēs varam vērsties pret uzņēmumiem un iestādēm, kas diskriminē. Mēs zinām, ka 14 valstu valdības joprojām nav izpildījušas Rasu vienlīdzības direktīvu attiecībā uz vienu vai diviem punktiem, taču nešķiet, ka Komisija pārāk steigtos, lai īstenotu šos noteikumus, un dod dalībvalstīm pārāk daudz laika, lai panāktu atbilstību. Šim tiesību aktam bija jābūt īstenotam jau pirms vairākiem gadiem; Bilam Geitsam mēs nebūtu ļāvuši tikt cauri sveikā.

Un attiecībā uz cīņu pret terorismu un noziedzību mēs nedrīkstam atļaut mainīt noteiktos mērķus. Daži pasākumi attiecas tikai uz noteiktām grupām un diskrimināciju šķietami padara likumīgu. Tā, piemēram, ir aizturēšanas un pārmeklēšanas prakse, profilēšanas metodes, utt. Arī integrācijas pasākumi dažkārt var būt diskriminējoši, un esmu iepriecināta, redzot, ka, piemēram, pēdējā valdība manā valstī mēģināja ieviest tādus integrācijas pasākumus, ko pēc tam tiesas nepieņēma, jo tie patiesi bija diskriminējoši.

No vairākiem grozījumiem manu uzmanību īpaši piesaistīja 4. grozījums. Tajā teikts, ka minoritāšu aizsardzība un atbilstība diskriminācijas novēršanas tiesību aktiem ir atsevišķu dalībvalstu kompetence. Taču, ja ir kāda lieta, kas nav nacionāla, tad tās ir mūsu kopīgās Eiropas vērtības, un tādēļ tieši Eiropa ir atbildība par to, lai tiek nodrošināta vienlīdzīga attieksme katram Eiropas pilsonim, jo tas ir Eiropas integrācijas mērķis, un tirgus ir vienīgi tās līdzeklis.

Visbeidzot, reliģiskā brīvība ir svarīgas un pamata tiesības, taču to nedrīkst ļaunprātīgi izmantot, lai attaisnotu diskrimināciju, pamatojoties uz etnisko izcelsmi. Piemēram, katoļu skola nedrīkst izmantot reliģisko brīvību kā aizbildinājumu tam, ka tiek izslēgti bērni ar noteiktu etnisko izcelsmi, kad patiesībā tā vēlas, lai skolā iet tikai baltās rases bērni. Savukārt islāma kritizēšana automātiski nenozīmē, ka tas ir rasisms.

Visbeidzot, priekšsēdētāja kungs, tiesību akti ir svarīgi, un ir ārkārtīgi labi, ka mums ir šis tiesību akts, bet mēs visi vēlamies uzturēt tādus apstākļus, kuros vairs nav diskriminācijas.

  Roberta Angelilli, UEN grupas vārdā. – (IT) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, vispirms es vēlētos pateikties mūsu kolēģei par viņas darbu. Kā Eiropas Parlamenta referents nepilngadīgo tiesību jautājumos es vēlētos pievērst uzmanību svarīgai šī ziņojuma daļai, kas ir veltīta romu bērniem. Es vēlētos ikvienam šeit atgādināt, ka tieši bērni cieš no diskriminācijas un sociālās atstumtības vislielākajām problēmām.

Eiropā ir daudzi, pārāk daudz ielu bērnu, bieži tie ir romu izcelsmes, kuriem nav nākotnes, jo viņi nav ieguvuši atbilstošu skolas izglītību un daudzos gadījumos ir pilnīgi analfabēti. Šie bērni nesaņemt atbilstošu medicīnisko aprūpi vai nepieciešamās vakcinācijas. Tādēļ tie ir bērni, kuriem nav nākotnes, jo viņiem ir laupīta bērnība, un tādēļ, ka tos bieži piespiež ubagot, vākt žēlastības dāvanas, gandrīz vienmēr skolas mācību laikā, vai arī nonākt nelikumīgā darbā.

Kā tas minēts ziņojumā, dalībvalstīm ir pašām jāapņemas ieviest pozitīvu politiku, kas vērsta pret diskrimināciju. Šajā konkrētajā gadījumā tā ir politika, kas garantē bērnu tiesības uz izglītību un kas pieprasa šo romu bērnu ģimenēm nodrošināt, lai tie iegūst obligāto izglītību. Ir arī jāorganizē piemērotas kampaņas, lai mudinātu iedzīvotājus sadarboties ar skolām, lai novērstu diskriminācijas, ļaunprātīgas izmantošanas un sociālās atstumtības gadījumus bērnu vidū.

Pabeidzot uzstāšanos, gribu teikt, ka ir nepieņemami, ka pārāk daudz dalībvalstu, diemžēl arī mana paša valsts Itālija, vēl nav pareizi transponējušas šīs direktīvas noteikumus valstu tiesību aktos.

  Tatjana Ždanoka, Verts/ALE grupas vārdā. – Priekšsēdētāja kungs! Es gribētu pateikties Buitenweg kundzei par šo ziņojumu, kas pievērš uzmanību vienam no svarīgākajiem jautājumiem Eiropas problēmās, proti, rasu un etniskajai diskriminācijai.

Komisār, manuprāt, Komisijai jābūt aktīvākai, lai veicinātu Rasu vienlīdzības direktīvas ieviešanu. Katru dienu mēs sastopamies ar daudziem gadījumiem, kuru risināšanā nepieciešama pareizi transponēta direktīva, lai aizsargātu upurus. Es gribētu arī pieminēt, ka dažus ar valodas politiku saistītus gadījumus saskaņā ar direktīvu var uzskatīt par netiešu diskrimināciju. Piemēram, manā valstī — Latvijā, kā arī kaimiņos esošajā Igaunijā, valstīs, kurās ir augsts etnisko minoritāšu īpatsvars, saistībā ar nodarbinātību ir nesamērīgi valodas kritēriji, kā arī nesamērīgas prasības saziņā ar valsts iestādēm izmantot tikai vienu valodu. Es uzskatu, ka, ja šādas prakses rezultātā tiek mazāk pārstāvētas rasu un etniskās minoritātes dažādās sociālās dzīves jomās, dalībvalstīm ir pienākums attīstīt politiku, kuras mērķis ir nodrošināt vienlīdzīgu piekļuvi un diskriminācijas nepieļaušanu.

Uztraukumam ir vēl viens pamats. Dažkārt atšķirīga attieksme tautības dēļ var tikt uzskatīta par netiešu etnisko diskrimināciju. Tas notiek, kad pilsonības politikas mērķis ir izslēgt minoritāšu izcelsmes pārstāvjus, piemēram, romus vai krievus.

Es ceru, ka Eiropas tiesas, kā arī Amerikas Cilvēktiesību tiesa [Inter-American Court of Human Rights], kas noteica, ka nevar būt rasu vai etniskā diskriminācija pilsonības iegūšanas jautājumā, nebūs mazāk progresīvas un rūpīgi uzraudzīs politikas ietekmi jautājumos par atšķirīgām etniskajām grupām piederošo personu pilsonību.

  Vittorio Agnoletto, GUE/NGL grupas vārdā. – (IT) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, kaut arī pretdiskriminācijas direktīva ir ļoti laba direktīva un tai ir vērā ņemama ētiskā nozīme, vairākas Eiropas valstis dara ļoti maz vai arī nedara neko, lai transponētu šo direktīvu un tās saturu savos tiesību aktos, un praksē ļaunprātīga izmantošana rasistisku un etnisku iemeslu dēļ pašlaik ir ļoti izplatīta. Piemēram, Itālijai Eiropas Savienība ir noteikusi pārkāpuma procedūras par to, ka tā nav transponējusi šo direktīvu.

Eiropas Savienība jo īpaši norāda, ka Itālija nav transponējusi valsts tiesību aktos rasistiskas aizskaršanas jēdzienu, ka tai nav likuma, kas nosaka pierādīšanas pienākuma pāreju un ka tai nav konkrētu noteikumu, kas aizsargātu pret ļaunprātīgu izmantošanu rasu un etnisku iemeslu dēļ. Pagājušā gada decembrī Operā, pašvaldībā Milānas tuvumā, iedzīvotāju grupa, ko vadīja nacionālās Lega di Alleanza līderi, burtiski vajāja aptuveni trīsdesmit romu bērnus un aizdedzināja teltis, kurās tie bija patvērušies. Pavias pilsētā desmitiem romu tika vajāti, kliedzot „gāzes kameras”. Romas nomalē tikai pirms dažām dienām 40 kapucēs tērpti uzbrucēji, bruņoti ar nūjām, nažiem un Molotova kokteiļiem, naktī uzbruka romu nometnei Ponte Mammolo.

Itālijā gandrīz katru dienu vietējās iestādes nojauc vienu vai vairākas ceļotāju apmetnes, un romiem nav pat viselementārākās tiesības. Vai šī ir īpašā sociālā aizsardzība romu kopienas locekļiem, uz ko aicināts šajā ziņojumā, jo īpaši pēc paplašināšanas? Es arī vēlētos uzsvērt, ka sankcijām, kas piemērojamas par to valsts noteikumu pārkāpumiem, kas pieņemti saskaņā ar šo direktīvu, ir jābūt efektīvām, samērīgām un preventīvām. Es arī vēlētos norādīt, ka 25. aprīlī mēs apstiprinājām...

(Priekšsēdētāja pārtrauca runātāju)

  Frank Vanhecke, ITS grupas vārdā. – (NL) Priekšsēdētāja kungs, baidos, ka mani uzskati par šo ziņojumu mazliet atšķiras no tā, kas līdz šim ir pateikts Parlamentā, jo es uzskatu, ka šis ziņojums ir dīvains, katrā ziņā dīvains iestādei, kas sevi sauc par demokrātisku, jo, pamatojoties uz ļoti apšaubāmu direktīvu, ir sagatavoti ieteikumi, kuri, manuprāt, nesaskan ar pamattiesībām un brīvībām, un attiecībā uz dažiem jautājumiem ir pretrunā tiesiskuma pamatprincipiem.

Patiesība ir tāda, ka īstā diskriminācija pret minoritātēm Eiropā vai īstais rasisms par laimi ir ļoti margināla parādība, pret kuru jau cīnās pienācīgā un ļoti pareizā veidā. Šis ziņojums ir par kaut ko pavisam atšķirīgu. Mums šeit ir redzams vēl viens no kārtējiem mēģinājumiem ieviest noteikumus, kas vēl vairāk apslāpēs un pakļaus briesmām vārda brīvību, radot arvien lielāka mentālā terora situāciju, kurā kādas valsts vietējiem iedzīvotājiem galu galā ir spiesti pozitīvā veidā diskriminēt par labu tiem, kas nav vietējiem. Šis ir vēl viens ziņojums, kas diskriminē tos, kas nav imigranti.

Tādēļ es īpašu uztveru pierādīšanas pienākuma pāreju diskriminācijas un tiesvedības jautājumus, jo īpaši lietās, kas saistītas ar nodarbinātību, kā pilnīgi nosodāmu valstīs, kuru pamatā ir tiesiskums, kur jūs uzskata par nevainīgu, ja vien nav pierādīta vaina.

Īsi sakot, šis ziņojums neattiecas uz diskrimināciju; tā ir sava veida politkorektuma legalizēšana.

  Anna Záborská (PPE-DE). – (SK) Iesākumā ļaujiet man pateikties K. M. Buitenweg par darbu, ko viņa ir ieguldījusi šajā ziņojumā. Ļaujiet man arī paskatīties uz šo jautājumu no cita skata punkta.

Pieaugoša iedzīvotāju mobilitāte liek mums būt atvērtākiem pret tiem, kuri ieceļo mūsu valstīs. Tomēr šī atvērtība sākas ar audzināšanu ģimenē. Tieši ģimenē bērni visticamāk iemācīties cienīt citus. Ģimene ir pirmā kopiena, kurā jāmāca atvērtība, cieņa un solidaritāte. Izglītošanai pret rasu un etnisko neiecietību ir jākļūst par redzamu pīlāru visos audzināšanas un izglītības aspektos, gan skolā, gan sabiedrībā kopumā. Audzināšanā un izglītībā galvenā uzmanība ir jāpievērš ētiskajiem pamatiem, kas stiprina ģimenes vienotību.

Šī iemesla dēļ jautājums par kultūru mijiedarbību, tāpat kā par mieru un cieņu pret daudzveidību, tagad ir kļuvis par ļoti svarīgu politisku un drošības jautājumu. Cīņas pret rasu diskrimināciju galvenā uzmanība ir pievērsta veidam, kādā mēs vēlamies nodrošināt tautu un nāciju līdzāspastāvēšanu jaunā gadsimta un tūkstošgades sākumā. Protams, daži tiesību akti ir nepieciešami, taču mūsu sabiedrībai ir jācīnās pret rasu un etnisko diskrimināciju tādā veidā, ka mēs godīgi novērtējam pagātni un kopīgi cenšamies ikkatram cilvēkam nodrošināt tādu nākotni, kurā tiek ievērota katras personas cieņa un pamattiesības.

  Magda Kósáné Kovács (PSE). – (HU) Paldies, priekšsēdētāja kungs! Ja 60 % aptaujāto cilvēku uzskata, ka viņi ir pakļauti kaut kāda veida negodīgai diskriminācijai, tad tas ir brīdinājums dalībvalstīm un brīdinājums Eiropai.

Diskriminācija etniskās vai rasu piederības dēļ joprojām pastāv, un ir jābaidās, ka tā turpināsies ilgu laiku, jo Eiropa kļūst ar vien daudzveidīgāka, un etniskās atšķirības kļūst redzamākas, un pat tās valstis, kuras sevi uzskata par mononacionālām, kļūst par mājvietu arvien dažādākām kultūrām.

K. M. Buitenweg lieliskais ziņojums sniedz iespēju novērtēt un apsvērt šo jautājumu. Tikmēr šodien Komisija ir apsolījusi panākt progresu šajā saistībā, jo, ja vairākas valstis nav pienācīgi īstenojušas šo direktīvu, tad šis brīdinājums ir pamatots, un ir ļoti nepieciešama palīdzība. Gandrīz ikviens no maniem kolēģiem deputātiem ir norādījis, ka tad, ja iedzīvotāji nezina par savām tiesībām uz aizsardzību no diskriminācijas, tie nevarēs izmantot šīs tiesības.

Diskriminācija rases vai etniskās izcelsmes dēļ rada problēmas arī plašākā kontekstā, jo piederība etniskai minoritātei galvenokārt ir jautājums par identitāti. Mums Austrumeiropā/Centrāleiropā nav bijusi ļoti pozitīva pieredze attiecībā uz gatavību sniegt datus līdz pat situācijai, kad cilvēks ir “čigāns”, ja apkārtējā sabiedrība uzskata, ka viņš tāds ir, un drīzāk tas ir jautājums par dzīves stilu, nevis patiesu rases identitāti. Pamattiesību aģentūra varēs daudz paveikt, lai uzlabotu šo situāciju.

Man ir vēl divi citi komentāri. Pirmkārt, īstenojot šo direktīvu, daudz kas var būt jāizdara, lai nodrošinātu, ka romu kopiena neizceļo no Eiropas. Otrkārt, līdz ar jaunajām dalībvalstīm Eiropas vēstures kartē ir parādījušies jauni etniskie bloki. Tas ir skumjš mantojums no 20. gadsimta un abiem pasaules kariem, ka pretrunas joprojām ir dzīvas un rētas vēl nav sadziedētas. Mēs visi esam atbildīgi. Paldies, priekšsēdētāja kungs!

  Sarah Ludford (ALDE) – Priekšsēdētāja kungs! Esmu ļoti priecīga par to, ka Komisija pret 14 dalībvalstīm uzsākusi pienākumu neizpildes procedūras par direktīvas pienācīgu neīstenošanu.

Pamācoši redzēt sarakstā pašas valsti — Apvienoto Karalisti. Viens no jautājumiem manas valsts gadījumā ir netiešas diskriminācijas definīcijas neatbilstība. Acīmredzami pašapmierinātībai nav vietas pat valstī, kurā vairāk nekā 40 gadus ir bijuši tiesību akti pret rasu diskrimināciju.

Šajā jautājumā vajadzīga stingra politiskā griba, kā dēļ jo skumjāk ir tas, ka Padome neuzskatīja šīs debates par pietiekami svarīgām, lai būtu tajās pārstāvēta.

Man bija ļoti interesanti dzirdēt komisāra L. Michel citēto statistiku, ka trīs no četriem eiropiešiem vēlas, lai dati par etnisko izcelsmi tiktu apkopoti anonīmi, un es priecājos par to, ka pēdējo gadu laikā Komisija šajā jomā ir paveikusi lielu darbu un izstrādājusi paraugprakses pamatnostādnes. Kopš 1999. gada, kad es sava ziņojuma projektā par Eiropas gadu pret rasismu uzdrošinājos ierakstīt vārdus „etniskā uzraudzība” un saņēmu veselu lērumu ar iebildumiem, esam nogājuši garu ceļu.

Kā redzams, es piekrītu P. Gaubert kungam tajā, ka mums uzmanīgi jāskatās, lai etniskie un rasu dati, kas savākti diskriminācijas pasvītrošanai un apkarošanai, paši par sevi nekļūtu par diskriminācijas līdzekli ar rasu vai etnisko profilēšanu.

Es gribētu pavaicāt komisāram, ciktāl, līdzās datu aizsardzības drošības pasākumiem, policija savās aizturēšanas un izmeklēšanas operācijās, kuras, protams, ir pakalpojumu sniegšana, ievēro diskriminācijas aizliegumu. Policijai kā darba devējiem tas acīmredzami jāievēro, bet man nekad nav bijis pilnīgi skaidrs, ciktāl šī direktīva piemērojama policijas operācijām.

(Priekšsēdētājs pārtrauc runātāju)

  Marek Aleksander Czarnecki (UEN). – (PL) Priekšsēdētāja kungs, skatoties uz situāciju saistībā ar Eiropas Savienības direktīvu īstenošanu, tostarp direktīvas, ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības, īstenošanu, esmu atklājis tāpat, kā to atklāja referente, ka daudzas dalībvalstis ir ietvērušas šo direktīvu vērā ņemamā apjomā, pat pārsniedzot tās darbības jomu. Ar nebūtiskiem izņēmumiem dalībvalstis ir veltījušas lielu vērību visām jomām, kas skar vienlīdzīgu attieksmi pret personām. Ir atlikušas atsevišķas nepilnības un pārraudzības darbi, kam nepieciešams papildu darbs. Dažkārt noteikumi ir ietverti vairākos tiesību aktos, taču tas nedrīkst radīt šķērsli šī tiesību akta īstenošanai valstu līmenī.

Es uzskatu, ka šis tiesiskais regulējums Eiropas Savienībā ir labā līmenī. Lielāka problēma ir iedzīvotāju apziņa, kuri var atļauties diskriminēt trešās puses. Tomēr pašlaik mums ir jāatrod atbilde uz šādu jautājumu: kā mēs varam attīstīt cilvēku apziņu un jutīgumu mūsu globālajā pasaulē? Pasaulē, kurā daudzu dažādu iemeslu dēļ cilvēki pastāvīgi maina savas dzīvesvietas...

(Priekšsēdētāja pārtrauca runātāju)

  Philip Claeys (ITS). – (NL) Priekšsēdētāja kungs, problēma ar tādiem ziņojumiem, kādu sagatavojusi K. M. Buitenweg, ir tā, ka tiek sākts ar cienījamiem principiem un labiem nolūkiem, bet diemžēl tos no reālās situācijas atdala plats bezdibenis. Protams, diskriminācija rases vai izcelsmes dēļ ir nosodāma. Jautājums ir par to, vai šī diskriminācija ir tik plaši izplatīta, kā cilvēki vienmēr liek mums uzskatīt. Pēdējā EUMC, Eiropas Rasisma un ksenofobijas uzraudzības centra, gada ziņojumā tiek runāts par šī fenomena pieaugumu, taču tas nevar norādīt konkrētus skaitļus, lai atbalstītu šo secinājumu. EUMC pat nevar piedāvāt vispārpieņemamu definīciju tam, kas ir diskriminācija.

Pārāk bieži tiek pieņemts, ka gandrīz visas problēmas, kas saistītas ar imigrantiem, ir iespējamas viņu diskriminācijas rezultāts. Tam ir graujošas sekas, jo tas atbrīvo veselas iedzīvotāju grupas no personīgas atbildības. Šī mīkstčaulīgā politika un upuru meklēšanas kultūra ir tikai padziļinājusi šo problēmu, un es ar prieku atbalstu Koenraad Dillen pausto mazākuma viedokli.

  Roberta Alma Anastase (PPE-DE). – (RO) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, pirmkārt, ļaujiet man izteikt atzinību par šī ziņojuma konsekvenci un kvalitāti, kā arī norādīt uz šī temata nozīmi, lai uzlabotu cilvēku dzīves un attīstītu kopienas. Savā runā es vēlētos pievērst uzmanību izglītības nozīmei, īstenojot Eiropas principus un noteikumus saistībā ar vienlīdzīgu attieksmi pret indivīdiem.

Šajā ziņojumā ir pareizi uzsvērts tas, ka tiesību akti ir efektīvi tikai tad, ja pilsoņi apzinās paši savas tiesības. Joprojām ir nepieciešams informēt iedzīvotājus, taču tie ir arī jāizglīto, lai viņi reaģētu; patiesībā — lai viņi aizstāvēti sevi. Tikai tad, kad cilvēkiem drosme runāt, rakstīt un aizstāvēt savas tiesības, var ierobežot diskriminācijas parādības.

Tajā pašā laikā jebkuras kopienas izdzīvošanā ārkārtīgi svarīga ir tolerances mācīšana. Mācīšanās dzīvot ar citiem cilvēkiem, pieņemt atšķirības nevis kā nolemtību, bet kā iespēju veidot veselumu, nozīmē doties pareizajā virzienā uz šāda veida parādību izskaušanu.

  Genowefa Grabowska (PSE). – (PL) Priekšsēdētāja kungs, Eiropas Savienībai ir labi tiesību akti, iedibināti pretdiskriminācijas standarti, un tiek gatavotas direktīvas. Es vēlētos apsveikt savu kolēģi par ziņojumu, ko viņa šodien iesniedza. Savukārt dalībvalstis ievieš to, kas šeit tiek nolemts. Valstu konstitūcijās ir pret diskrimināciju vērsti panti, un tām ir veselas likumu nodaļas, kuri ir paredzētas, lai aizsargātu iedzīvotājus no diskriminācijas. Tad kāpēc pašreizējā situācija ir tik slikta? Kāpēc ir tā, ka joprojām ir tik daudz diskriminācijas piemēru, ko mēs nespējam risināt?

Man šķiet, ka problēmai ir divi līmeņi. Pirmkārt, informācija un, otrkārt, saistību īstenošana. Es gribētu pievērst galveno uzmanību informācijai. Par informāciju nav atbildīgas tikai valdības. Kā izrādās, valdības vienkāršajiem pilsoņiem nesniedz daudz informācijas par diskriminācijas būtību. Man šķiet, ka šis uzdevums lielākā mērā ir jāpārņem nevalstiskajām organizācijām, kuras ir labā situācijā, lai strādātu ar sabiedrības konkrētām jomām, konkrētām iedzīvotāju grupām, un sniegtu tiem informāciju par to, ko nozīmē imigrācija. Tikai pajautājiet imigrantiem, vecākām sievietēm, vientuļajām mātēm, vai viņiem šķiet, ka viņi tiek diskriminēti. Tie atbildēs: “Nē, tas tikai ir mūsu liktenis. Tā ir tikai neveiksme.” Viņiem ir vajadzīga palīdzība, lai atrastu sevi. Viņiem vajadzīga palīdzība ar procedūrām un attiecīgām iestādēm.

Es arī vēlētos, lai Eiropas Parlaments iesaistās prakses kodeksa sagatavošanā, kas tiktu izsniegts dažādām organizācijām. Es vēlētos pateikt vienu pēdējo lietu. Es ceru, ka Eiropas Komisijas projekts, kas paredz dzeltenas smagās automašīnas ceļošanu apkārt Eiropai ar izstādi, kas vērsta pret diskrimināciju, kā arī Eiropas vienlīdzīgu iespēju gads pilnā mērā neatspoguļo to, ko mēs varam darīt. Darīsim vairāk, lai palīdzētu tiem, kuri cieš no diskriminācijas!

  Wiesław Stefan Kuc (UEN). – (PL) Priekšsēdētāja kungs, tāda principa ieviešana kā vienādas attieksmes principa pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības, kā arī neatkarīgi no to ādas krāsas, pārliecības vai reliģijas, parasti paredz nepārtrauktu un nemitīgu darbību. Jebkāds progresa solis virzībā uz šo mērķi var tikt uzskatīts par lielu panākumu. Mēs nevaram sagaidīt, ka vienā naktī izmainīsies visu cilvēku attieksme, ka visi atbrīvosies no sava dabiskā stāvokļa — uzlabot savas dzīves un cīnīties pret jebko, kas var iespējami apdraudēt šo uzlabošanu. Tomēr mums ir jādara viss, lai likvidētu juridiskus, socioloģiskus un ekonomiskus šķēršļus, nodrošinātu izglītību, radītu apstākļus harmoniskai līdzāspastāvēšanai un mainītu mūsu negatīvo attieksmi pret citiem cilvēkiem, lai kādas ir atšķirības starp mums. Visbeidzot, es vēlētos pateikt, ka es absolūti nepiekrītu F. Vanhecke apgalvojumam saistībā ar attieksmi.

  Neena Gill (PSE). – Priekšsēdētāja kungs! Apsveicot šo Komisijas paziņojumu, es izsaku nožēlu, ka, neraugoties uz šiem un citiem tiesību aktiem, diskriminācija ES nav mazinājusies, bet gan dramatiski pieaugusi.

Es gribētu atbildēt galēji labējiem, kas to apstrīd, jo, ļaujiet man sacīt, šogad vien esmu satikusi ap 500 cilvēku no sikhu kopienas Francijā, Beļģijā, Itālijā, Vācijā, kuri visi atsaucas uz šokējošiem pret viņiem vērstas nepiedodamas diskriminācijas gadījumiem viņu izskata dēļ, jo viņi valkā turbānu.

Kopš 2004. gada vairāki sikhu zēni ir izslēgti no skolām Francijā par turbāna nenoņemšanu. Beļģijā un Vācijā ir līdzīgi gadījumi.

Lai gan Francijas Augstākā tiesa nosprieda, ka sikhu vīrieši var valkāt turbānus savās autovadītāja apliecības ID fotogrāfijās, tomēr Francijas ministrija 24 stundas pēc šī sprieduma pieņemšanas skaidri to aizliedza.

Briseles lidostā sikhu vīriešiem regulāri prasa noņemt turbānus, kas tiek uzskatīts par smagu apvainojumu.

Turklāt es katru nedēļu saņemu zvanus no Itālijas par cilvēkiem, kas nespēj doties savos ikdienas darbos, jo viņi ir sikhi. Tāpēc šie gadījumi ir acīmredzami pārkāpumi visam, ko šis ziņojums lūdz un ko Komisija propagandē.

Tāpēc es gribētu vaicāt komisāram, ko viņš un Komisija dara, lai tiktu galā ar šiem diskriminācijas gadījumiem. Mēs nevaram runāt par vienlīdzību un dažādību, bet pēc tam ignorēt vairāku dalībvalstu valdību darbības.

Es gribētu pateikties Buitenweg kundzei, šī ziņojuma referentei, par pasākumu izvirzīšanu, kuri, es ceru, sniegs zināmu kompensāciju tiem, kas tikuši ierobežoti neziņas dēļ un informācijas trūkuma dēļ, un cieņu pret citu tautu kultūru.

Visbeidzot es patiešām ceru, ka šajā vienlīdzīgu iespēju gadā un nākamajā starpkultūru dialoga gadā mums būs vēlme nodrošināt, ka mūsu vārdi saskan ar mūsu darbiem.

  Jan Tadeusz Masiel (UEN). – (PL) Priekšsēdētāja kungs, ir skaidrs, ka 21. gadsimtā neviens nevar rīkoties citādi, kā atbalstīt cīņu pret diskrimināciju. Arī es atbalstu šo ziņojumu, kaut arī uzskatu, ka aizspriedumu pamatā ir kultūra, civilizācija un reliģija, nevis rase vai etniskā izcelsme. Starp citu, es vēlētos piebilst, ka mums Eiropā būtu vieglāk atbilst nediskriminācijas principiem, ja mēs ieviestu kontrolētas imigrācijas politiku cilvēkiem, kurus vēlamies savās valstīs, jo principā neviens nerīkosies agresīvi un nelaipni pret partneri, ko tas pats izvēlas.

Šajā ziņojumā pamatā ir apskatītas imigrantu tiesības. Tomēr apsvērsim arī viņu pienākumus. Būtu vieglāk neizrādīt diskrimināciju pret ārzemniekiem un cilvēkiem no citām kultūrām, ja tie izrādītu cieņu pret iedzīvotāju kultūru un tradīcijām valstī, kurā viņi ir ieradušies, un, ja imigranti izrādītu vēlmi integrēties un neradītu valsti valstī mūsu Eiropā, kuras saknes ir kristietībā, un mums ir jāņem vērā šie fakti.

  Emine Bozkurt (PSE). – (NL) Priekšsēdētāja kungs, esmu pateicīga K. M. Buitenweg par izcilo darbu, ko viņa paveikusi pie šī ziņojuma. Diskriminācija un rasisms visās jomās, vai tas būtu darba tirgus, sporta klubi vai skola, ir uzbrukums vērtībām, kuras mums Eiropā ir dārgas. Mums ir nepieciešama daudzpusēja pieeja visos līmeņos, Eiropas, valstu un vietējā līmenī. Visiem — likumdevējiem, politiķiem un pašiem diskriminācijas upuriem — tajā ir liela nozīme. Mums ir jāpadara Eiropas pilsoņi zinoši par savām tiesībām un to rīcībā esošiem līdzekļiem, lai pieprasītu šīs tiesības.

Es iesaku Komisijai rīkoties saskaņā ar saviem pienākumiem un sekot, lai Rasu vienlīdzības direktīva tiek laicīgi un pareizi īstenota. Šī direktīva ir solis pareizajā virzienā, taču tās efektivitāte ir atkarīga no tā, cik labi to īstenos dalībvalstis. Un es aicinu Komisiju parādīt morālu piemēru, par ko pats J. M. Barroso paziņoja 2004. gadā un kas ir ļoti nepieciešams. Diskriminācija joprojām ir ikdienas parādība Eiropā 2007. gadā, Eiropas vienlīdzīgu iespēju gadā. Jo īpaši tagad, laikā, kad dažām grupām noteikti nav vieglākie laiki — es jo īpaši domāju par musulmaņu stāvokli Eiropā — mums ir vajadzīgi cilvēki, kuri sacelsies pret diskrimināciju un ar kuriem varēs rēķināties visās jomās.

Arī es vēlētos redzēt, kā Komisija vērš pretdiskriminācijas pasākumus pret visām iespējamām diskriminācijas formām.

  Justas Vincas Paleckis (PSE). – (LT) Priekšsēdētāja kungs, es vēlētos apsveikt referenti par tāda ziņojuma sagatavošanu, kurš, es ceru, palīdzēs aizsargāt iedzīvotājus no rasu un etniskās diskriminācijas, kā arī gūt lielākus panākumus, lai iegūtu tiesisko aizsardzību.

Mums ir jāpaveic daudz darba, lai mēģinātu efektīvi īstenot direktīvas par etnisko un nodarbinātības līdztiesību. ES dalībvalstu (jo īpaši jauno) pilsoņi joprojām nezina par savām tiesībām; vai nu tiem nav pietiekami daudz laika vai arī viņiem ir finansiāli neiespējami aizstāvēt savas tiesības. Lielākajā daļā valstu tie, kuri cieš no diskriminācijas, nespēj apvienot spēkus un iecelt spēcīgākas apvienības, lai aizsargātu savas kolektīvās tiesības. Ir grūti apkopot informāciju par šiem sarežģītajiem jautājumiem, nosakot netiešo diskrimināciju vai novērtējot diskriminācijas apmērus sabiedrībā. Tādēļ Eiropas Komisija saskaras ar problēmām, uzraugot direktīvu īstenošanu un nosakot iemeslus sliktajām situācijām, kādās pastāv diskriminācija.

Es atbalstu savu kolēģu ieteikumus piešķirt vairāk resursu nevalstiskajām organizācijām, kuras informē pilsoņus un sniedz juridisku palīdzību diskriminācijas upuriem. Arī plašsaziņas līdzekļiem ir ļoti liela nozīme.

Tādēļ es gribētu vērsties pie saviem kolēģiem. Mums visiem ir biroji valstīs, kurās esam ievēlēti. Tur mēs varētu sniegt un finansēt sākotnējas juridiskās konsultācijas, kuru laikā iedzīvotāji tiktu informēti par tiesību aktiem, kas aizliedz diskrimināciju un iespējām izmantot tiesības uz tiesisko aizsardzību. Īsi sakot, mēs varētu palīdzēt iedzīvotājiem tiešā veidā.

Mēs varētu aktīvāk mobilizēt politisko gribu stiprināt cīņu pret rasu diskrimināciju un nevienlīdzību nodarbinātības jomā.

  Louis Michel, Komisijas loceklis. − (FR) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, ļaujiet sākt runu, apliecinot jums, ka es, protams, nodošu savam kolēģim Vladimir Špidla kopumā pozitīvos komentārus, ko esmu dzirdējis saistībā ar viņa centieniem. Es uzskatu, ka šis vērtējums ir pamatots un es noteikti to viņam nodošu. Es acīmredzot viņu informēšu arī par Eiropas Parlamenta komentāriem un tā steidzamajiem pieprasījumiem vai cerībām attiecībā uz darbu, kas vēl jāpaveic.

Iesākumā es vēlētos precizēt vienu jautājumu. Es noteikti neesmu vienisprātis — un Komisija tāpat — ar noteiktiem paustajiem viedokļiem, kas atspoguļo atstumšanas tendenci, un esmu priecīgs atzīt, ka tie ir margināli viedokļi. Tāpat man jākomentē apgalvojums, ka pastāv risks izveidot valsti kristīgā valstī vai kristīgā Eiropā. Pats par sevi skaidrs, ka es vislielākajā mērā cienu atsevišķus pilsoņus, kuri domā šādā veidā, taču man gluži vienkārši jāatgādina — un es to uztveru kā pienākumu —, ka Eiropa nerunā vienā balsī reliģiski, filozofiski vai politiski. Es uzskatu, ka dažkārt ir vērts norādīt uz tik acīmredzamām lietām, kā šī.

(NL) K. M. Buitenweg un S. In 't Veld pareizi norādīja uz būtisku problēmu, proti — direktīvu transponēšanu valstu tiesību aktos. Komisija pilnībā apzinās to, ka mums ir jāturpina izdarīt spiediens uz tām dalībvalstīm, kuras vēl nav panākušas atbilstību Eiropas tiesību aktiem. Komisija piekrīt to iestāžu paustajām bažām, kuras pārrauga šos svarīgos jautājumus dalībvalstīs; kā jūs, protams, zināt, mēs sniedzam stingru un labprātīgu atbalstu šīm vienlīdzības iestādēm un organizācijām.

(FR) Attiecībā uz jauno iniciatīvu, mēs pašreiz novērtējam tās ietekmi: izpētes process par tās ietekmi uz diskrimināciju jau ir sācies. Protams, mums ir jāzina, kāds ir šīs problēmas apmērs. Pašlaik notiek apspriedes ar plašāku sabiedrību, ar NVO un sociālajiem partneriem uzņēmumos un Eiropas Parlamentā. Ja viss noritēs veiksmīgi, ziņojums par ietekmes novērtējumu mums būs 2008. gada janvārī. Nākamais posms būs apspriedes starp dienestiem 2008. gada martā un aprīlī. Šī iniciatīva būs iekļauta Komisijas 2008. gada darba programmā, ko pašlaik izskata un ko paredzēts publicēt oktobra beigās vai novembra sākumā. Ja tā tiks pieņemta tāda, kā ierosināts, Komisija priekšlikumu saņems 2008. gada jūnijā, un tad procedūrai būtu jāiet sava gaita.

Tātad: pats par sevi skaidrs, ka mūsu uzskats un mūsu analīze ir ļoti līdzīga deputātu — vai vismaz vairuma deputātu — viedokļiem, kuri runāja debatēs, es Komisijas vārdā vēlētos apsveikt K. M. Buitenweg par viņas izcilo darbu. Es uzskatu, ka šeit mums ir piemērs tam, cik ļoti būtiska var būt Parlamenta nozīme, lai veicinātu uz tiesībām pamatotu Eiropu, kura ievēro tās minoritātes un patiesi — visus tās pilsoņus.

  Priekšsēdētājs. − Debates ir slēgtas.

Balsojums notiks šodien, 2007. gada 27. septembrī.

Rakstiski paziņojumi (Reglamenta 142. pants)

  Lívia Járóka (PPE-DE), rakstiski. – (HU) Es vēlētos apsveikt savu kolēģi deputāti Kathalijne Buitenweg par ziņojumu, kuru viņa ir sagatavojusi, un vienlaikus pievērst uzmanību vairākām svarīgām problēmām.

Eiropas pilsoņu zināšanas par šo tiesību aktu ir samērā ierobežotas, un tieši tie cilvēki, kuri ir negodīgas diskriminācijas upuri, citiem vārdiem — etniskās minoritātes un jo īpaši romi, nezina gandrīz neko par attiecīgajā tiesību aktu normām vai struktūrām, kas piedāvā tiem tiesisko aizsardzību. Tieši tādēļ Eiropas Savienībā ir tik maz ar diskrimināciju saistītu lietu, kas tiek izskatītas tiesā. Turklāt šādos gadījumos uzliktie naudas sodi ir smieklīgi mazi, īpaši, ja salīdzinām ar līdzīgu tiesvedību ASV. Dalībvalstīm ir jābūt atbildīgām un jāuzņemas pienākums informēt un izglītot sabiedrību, lai nodrošinātu, ka pēc iespējas vairāk pilsoņu sabiedrībā apzinās savas tiesības un iespējas.

Vienlīdzības iestādes darbojas attālināti no pilsoņiem; būtu tikai nedaudz pārspīlēti teikt, ka tās tikai darbojas uz papīra bez ietekmēto personu aktīvas līdzdalības. Vēl viena problēma ir tā, ka, lai varētu darboties, šīs iestādes lielā mērā ir atkarīgas no dalībvalstu valdībām attiecībā uz finansēšanu, infrastruktūru, cilvēkresursiem un politiku.

Mums ir jāizveido efektīva Eiropas līmeņa atbildības un uzraudzības sistēma un jāpadara gada ziņojumi sistemātiskāki, ļaujot mums uzraudzīt, vai vienlīdzības iestādes darbojas neatkarīgi.

  Véronique Mathieu (PPE-DE), rakstiski. – (FR) Ziņojums par sieviešu un vīriešu līdztiesību 2007. gadā, pirmkārt, dod iespēju apsveikt Eiropas Savienības apņemšanos ievērot sieviešu tiesības, kas sākusies jau 1957. gadā. Tomēr, kā to parāda jaunākā statistika, kas ir apkopota, kad Rumānija un Bulgārija pievienojās Eiropas Savienībai, mēs diez vai varam būt apmierināti ar pašreizējo situāciju.

Pirmkārt, pārāk daudzām sievietēm pieeja darba tirgum un statuss darba tirgū joprojām lielā mērā ir mērķis, uz ko tiekties. Trīsdesmit divus gadus pēc Padomes direktīvas, kas noteica, ka sievietēm un vīriešiem ir jāsaņem vienāds atalgojums par vienādu darbu, atšķirība joprojām ir pārāk liela — vidēji 15 %.

Otrkārt, lai panāktu dzimumu līdztiesību, būs vajadzīgi lielāki centieni, lai cīnītos ar atstumtību un nevienlīdzīgu attieksmi, jo īpaši lauku reģionos, kur sievietes, kuras strādā līdzās zemniekiem kā līdzstrādājošas dzīvesbiedres, var ciest no nopietnas netaisnības šķiršanās gadījumā vai saistībā ar īpašuma mantošanu vai piekļuvi īpašumam. Šīs sievietes arī nekad netiek ņemtas vērā statistiskajās analīzēs.

Mums steidzami ir praksē jāīsteno vairāki tiesību akti. Daļa no Eiropas Savienības nozīmes šajā svarīgajā cīņā ir ar izpratnes veidošanas un efektīvāku preventīvu pasākumu palīdzību arī nodrošināt, lai attīstās un saplūst nacionālās kultūras.