Debašu stenogramma

Trešdiena, 2007. gada 24. oktobris - Strasbūra

13. ES un Āfrikas pašreizējās attiecības (debates)

  Priekšsēdētāja. - (EL) Nākamais punkts ir Martens kundzes ziņojums [2007/2002(ΙΝΙ)] (Α6-0375/2007) Attīstības komitejas vārdā par ES un Āfrikas pašreizējām attiecībām.

  Maria Martens, referente. – (NL) Priekšsēdētājas kundze, komisār, dāmas un kungi, mēs pārrunājam ziņojumu par Eiropas Savienības un Āfrikas pašreizējām attiecībām. Tajā izteikts Āfrikas un Eiropas kopīgais redzējums par turpmāko sadarbību, kuras mērķis ir veicināt Āfrikas attīstību un apkarot nabadzību. Stratēģijai ir jānoved pie kā vairāk, nevis tikai pie pašreizējās politikas aizstāvēšanas. Runa ir par redzējumu, kura pamatā ir kopīgas vērtības un principi, abpusēja cieņa, ko pielāgo iedzīvotāju labklājībai.

Āfrikai un Eiropai ir sena kopīga vēsture, bet attiecības starp tām ir būtiski mainījušās: tas vairs nevar būt vienvirziena ceļš. Tagad svarīga ir vienlīdzīga partnerība, lai kopīgi risinātu problēmas, kas skar abus kontinentus, piemēram, tās, kas saistītas ar tirdzniecību, migrāciju un klimata pārmaiņām.

Eiropas Savienība 2005. gadā izveidoja Eiropas stratēģiju Āfrikai. Es arī toreiz biju referente. Mūsuprāt, tai stratēģijai bija divi būtiski trūkumi. Tā bija stratēģija Āfrikai, bet bez Āfrikas iesaistīšanas, arī Parlaments un pilsoniskā sabiedrība nebija pietiekami iesaistīta šīs stratēģijas izveidē. Priecājos, ka patlaban mēs runājam par ES un Āfrikas kopīgo stratēģiju un ka Parlaments un pilsoniskā sabiedrība šoreiz iesaistīsies vairāk. Šī sadarbība ir laba zīme nākotnei.

Priekšsēdētājas kundze, šai stratēģijai vajadzētu mūs informēt par turpmāko kopīgās rīcības uzbūvi un virzību. Nabadzības apkarošanai un Tūkstošgades attīstības mērķiem (TAM) ir jāturpina būt uzmanības centrā. Lai arī nesenie TAM dati ir optimistiski, Subsahāras Āfrikā 41,1 % iedzīvotāju joprojām iztiek ar 1 dolāru dienā. Šo situāciju nevar uzlabot tikai ar palīdzības sniegšanas attīstību. Ir nepieciešams sekmēt arī ekonomisko izaugsmi.

Ekonomiskās partnerības nolīgumi, par kuriem patlaban tiek runāts, varētu tam noderēt, ja vien — un es uzsveru — ja vien tiem ir ilgtspējīgas attīstības iespējas un ja vien tie ir kas vairāk par Eiropas tirdzniecības līgumiem. Es ļoti gribētu dzirdēt komisāra viedokli par stāvokli attiecībā uz iespējamo 2008. gada 1. janvāra termiņa pārcelšanu.

Priekšsēdētājas kundze, Āfrikas valdības, protams, ir pirmām kārtām atbildīgas par savu valstu attīstību. Tās ir kļuvušas neatkarīgākas gan politiski, gan ekonomiski. Āfrikas attīstība norit pilnā sparā, ne tikai jaunu iestāžu, piemēram, NEPAD (Jaunā partnerība Āfrikas attīstībai) un Āfrikas salīdzinošās pārskatīšanās mehānisma, parādīšanās dēļ. Eiropa jau sen vairs nav vienīgā un īpašā partnere finansiālā un politiskā atbalsta sniegšanā. Citas valstis sāk izmantot savu ietekmi uz Āfriku un Āfrikā ļoti zīmīgā veidā: pavērojiet Ķīnu, piemēram. Mēs vairs nevaram uztvert attiecības ar Āfriku kā kaut ko pašsaprotamu.

Priekšsēdētājas kundze, šajā ziņojumā ir uzsvērtas trīs prioritāras politikas jomas: miers un drošība, laba pārvaldība, kā arī ekonomiskā izaugsme un ieguldījumi cilvēkresursos. Ciktāl tas skar Eiropas politikas jomas, ziņojums vērš uzmanību uz to, cik nozīmīga ir lielāka saskaņotība starp attīstības darbībām, no vienas puses, un citām politikas jomām, piemēram, tirdzniecībai, lauksaimniecībai un migrācijai, no otras. Ja vien Eiropa var saskaņotāk, koordinētāk izmantot savu atbalstu un uzlabot finanšu atskaišu sistēmu, Eiropas Savienības attīstības politika var kļūt efektīvāka un iedarbīgāka.

Miers un drošība Āfrikā ir milzīga problēma. Ziņojumā ir uzsvērts, cik nozīmīga ir integrēta pieeja konfliktsituāciju risināšanā. Prioritātei šajā jautājumā ir jābūt mūsu atbildībai aizsargāt cilvēkus un sekmēt konfliktu novēršanu un risināšanu, kā arī atjaunošanas darbu veikšanai. Saprotams, laba pārvaldība, funkcionējošs tiesiskums un stabila demokrātija ir stabilitātes un attīstības priekšnoteikumi. Kapacitātes celšana šajās jomās ir ļoti svarīga. Mēs atbalstām Komisijas centienus šajā jomā.

Priekšsēdētājas kundze, decembrī Lisabonā notiks otrais ES un Āfrikas sammits pēc septiņu gadu pārtraukuma. Tur tiks lemts par ES un Āfrikas kopīgo stratēģiju un rīcības plānu. Uz spēles ir likts daudz, un mūsu interesēs ir gādāt, lai šis sammits būtu veiksmīgs. Turklāt, lai gan stāvoklis Zimbabvē rada lielas bažas, mums jāatceras, ka tas ir ES un Āfrikas sammits, nevis ES un Zimbabves sammits, un ka tur runa būs par pieeju, kas vērsta uz cilvēkiem, nevis par partnerību, kas vērsta uz prezidentiem.

Labi, ka Eiropas Parlamentam un Visāfrikas Parlamentam sammitā būs iespēja izrunāt parlamentu uzskatus par kopīgo stratēģiju. Delegācijas no Visāfrikas Parlamenta un no mūsu Parlamenta pagājušajā nedēļā tikās, lai sagatavotu kopīgu deklarāciju. Ceru, ka mūsu priekšsēdētāji spēs ar to sammitā iepazīstināt valdību vadītājus.

Priekšsēdētājas kundze, protams, ir vēl daudz, ko teikt šajā jautājumā, bet es saprotu, ka mans laiks ir beidzies, tāpēc es likšu punktu, tikai pirms tam vēl pateikšos saviem kolēģiem un Komisijai par ļoti auglīgu sadarbību.

  Manuel Lobo Antunes, Padomes priekšsēdētājs. − (PT) Priekšsēdētājas kundze, komisār, dāmas un kungi, referente! Eiropa, Āfrika un pasaule ir ļoti mainījusies pēdējās desmitgades laikā. Eiropa tagad ir 27 dalībvalstu kopums, kas apvieno reizēm ļoti dažādas ārvalstu politikas prioritātes un pieejas. Lai gan nav taisnīgi teikt, ka Āfrikas kontinents ir pamests novārtā, ņemot vērā sabiedriskās attīstības palīdzības apjomu, ko Eiropa sniedz šim kontinentam, tomēr mēs varam runāt par stratēģisku vakuumu attiecībās starp Eiropu un Āfriku. Pēdējos gados šī vakuuma negatīvas sekas ir kļuvušas acīmredzamas. Eiropas Savienība un dalībvalstis tagad atzīst nepieciešamību pārcelt attiecības ar Āfriku jaunā līmenī, un otrais ES un Āfrikas sammits ir īstais laiks, lai šo vēlmi izteiktu skaļi.

Ir vairāki iemesli, kas attaisno šo jauno Eiropas Savienības un Āfrikas attiecību nozīmes atzīšanu: vispārizplatītā sapratne par to, ka visiem globāliem izaicinājumiem, tādiem kā miers un drošība vai starptautiskā tirdzniecība, ir vajadzīga saskaņota starptautiskās kopienas rīcība, tādējādi attaisnojot jaunu sadarbības formu rašanos; risinājumu meklējumi problēmām, kas skar gan Eiropu, gan Āfriku, it īpaši klimata pārmaiņu ietekmei; enerģijas resursu vai migrācijas plūsmas pārvaldība; Āfrikas vēlme kolektīvi risināt kopīgas problēmas un nepieciešamība pielāgoties īpašām ģeopolitiskām izmaiņām starptautiskā kontekstā.

Šīs jaunās ES un Āfrikas attiecības ir noteiktas dokumentos, kas, kā mēs ceram, tiks pieņemti decembra sammitā — ES un Āfrikas kopīgā stratēģija, pirmais rīcības plāns un, cerams, Lisabonas Deklarācija. Šie dokumenti atspoguļo Eiropas un Āfrikas attiecību īpašo būtību. Tajos ir noteikta pieeja, kas no vienas puses atbalsta daudzpusējus kanālus, bet no otras — tiecas tikt galā ar vairākiem mūsu attiecību aspektiem integrētākā veidā. Šī pieeja rada to atšķirību, uz kuru ES var norādīt, it īpaši salīdzinājumā ar citiem starptautiskajiem dalībniekiem. Āfrikas kā stratēģiska pasaules partnera atzīšana ir atspoguļota metodē, kas izmantota, lai sagatavotos gan sammitam, gan dokumentiem, kas būs jāpieņem. 2005. gadā pieņemtā ES un Āfrikas stratēģija ir ES dokuments, kas saistošs Eiropas Savienībai, bet jaunā stratēģija — pirmo reizi tā ir kopīga stratēģija — un rīcības plāns radās kopīgā darbā ar mūsu afrikāņu partneriem.

Sammita dokumentus jau no paša sākuma sagatavoja kopīga ekspertu grupa, un mēs ceram, ka viņi gūs atbalstu ES un Āfrikas ministru trijotnes sanāksmē 31. oktobrī, procesā, kurā ir piedalījušies arī gan Āfrikas, gan Eiropas nevalstiskie dalībnieki un pilsoniskā sabiedrība. Kopīgā stratēģija un pirmais rīcības plāns tāpēc ir kopīga darba rezultāts. Tāpēc to pašreizējā redakcija atspoguļo un atbild uz daudzām bažām un ieteikumiem Martens kunga ziņojumā, ziņojumā, kas neapšaubāmi ir ļoti pilnīgs un visaptverošs.

Gan kopīgajā stratēģijā, gan rīcības plāna projektā Eiropas Savienības un Āfrikas partnerībām ir jāaptver kopīgo interešu temati. To pamatkritērijiem ir jāpievieno vērtība pašreizējai sadarbībai un politiskajam dialogam un, mūsuprāt, jānodrošina pozitīva ietekme uz Eiropas un Āfrikas iedzīvotāju ikdienas dzīvi. Partnerības, ko gribam radīt, centīsies arī nodrošināt līdzsvaru starp saistībām, kuras abas puses ir uzņēmušās un kas mainīs vienpusējās un uz palīdzības sniegšanu pamatotās attiecības starp ES un ĀKK (Āfrikas, Karību jūras un Klusā okeāna reģiona) valstīm.

Pieredze liecina, ka politiskajām saistībām ir nepieciešami īstenošanas un uzraudzības mehānismi, lai tie kļūtu par kaut ko vairāk nekā tikai par labiem nodomiem. Starp sammitiem, paralēli ierastajām abu Komisiju un ministru trijotnes sanāksmēm, tagad ir iespēja vajadzības gadījumā rīkot nozaru ministru papildu sanāksmes. Tomēr īstas pārmaiņas ES un Āfrikas attiecībās var notikt, ja procesā efektīvi darbojas vairāki citi dalībnieki.

Tādēļ mēs gribam izveidot neoficiālas kopīgas ekspertu grupas visu partnerību īstenošanai. Šajās grupās varēs piedalīties liels skaits ieinteresēto personu: Eiropas un Āfrikas parlamenti, vietējās iestādes, Eiropas un Āfrikas pilsoniskā sabiedrība, Āfrikas subreģionālās organizācijas, pētniecības institūti, specializētas starptautiskās organizācijas un iestādes un privātais sektors. Tajā pašā laikā sadarbība un dialogs starp Visāfrikas parlamentu un šo parlamentu tiks paplašināta, un šīs iestādes darbosies arī kā kanāli kopīgās stratēģijas un rīcības plāna īstenošanai.

Lai arī tik pamatīgas pārmaiņas nevar notikt vienā mirklī, mēs tomēr esam krustcelēs, kas saistītas ar pārmaiņām abu kontinentu attiecībās. Mūsu izaicinājums ir pilnībā izmantot šo izdevību, sākot īstenot šo jauno stratēģisko ES un Āfrikas dialoga redzējumu. Mums jāpatur prātā mērķis, pie kura gribam pieturēties, ar pārliecību un apziņu, ka tas, ko darām, ir jāizdara nākamajā ES un Āfrikas sammitā Lisabonā decembrī.

  Louis Michel, Komisijas loceklis. – (FR) Priekšsēdētājas kundze, dāmas un kungi, pirmām kārtām es gribētu apsveikt Martens kundzi ar viņas lielisko ziņojumu, kas aktualizē vairākas problēmas, piedāvā vairums derīgu pavedienu un noteikti sniedz mums iedvesmas avotu Parlamenta devumam tajā, kas patiesībā ir ļoti nozīmīgs temats un tāds, kas prasa jaunu pieeju ES un Āfrikas attiecībās.

Kā jūs visi zināt, 2007. gads būs īpašs gads Eiropas un Āfrikas attiecību nākotnei. Piecus gadus pēc ziņojuma par Lisabonas sammitu 2003. gadā un ne mazāk kā septiņus gadus pēc pirmā Āfrikas un Eiropas sammita, kas notika Kairā 2000. gadā, man šķiet, ka mums ir steidzami jānosaka šo attiecību jauns pamatojums. Āfrika ir ļoti mainījusies pēdējos gados un ieguvusi kontinentālu iestāžu sistēmu, kas daudzējādā ziņā līdzinās mūsējai. Jaunā iestāde, Āfrikas Savienība, ir jānostiprina un jākonsolidē. Šī iestāde ir izstrādājusi ambiciozas kontinentālās politikas nostādnes galvenajās jomās, tādās kā sociāli ekonomiskā attīstība, miers un drošība, un tiešām laba pārvaldība, un tās visas noteikti ir pelnījušas mūsu atbalstu un atzinību.

Āfrika ir neapšaubāmi ieguvusi starptautisku dimensiju. Es te prātoju par tās attiecību ar starptautisko kopienu dažādo dabu, kā minējusi Martens kundze, un es domāju par Ķīnas jauno lomu, piemēram, un tās ietekmi uz investīciju projektiem tajā kontinentā. Tāpat, protams, es domāju par globālajiem izaicinājumiem, kuri gaida Āfriku, tāpat kā citus pasaules dalībniekus, piemēram, klimata pārmaiņas, enerģijas piegāde, daudzpusējo iestāžu reforma, epidēmiju risks, emigrācija un citi, un ir skaidrs, ka Āfrikai ir jāliek sevi sadzirdēt, jāparāda sava ietekme un pats svarīgākais — jāaizstāv savas tiesības. Galu galā šīs globālās pārmaiņas un problēmas ir kopīgas mums visiem, un turklāt tās uzsver savstarpējo atkarību, kāda ir Eiropai un Āfrikai. Mums ir kopīgs liktenis.

Kopīgā stratēģija ar politiskāku ievirzi var daudz ko mainīt Āfrikai un tiešām arī Eiropai, un tas ir jāpaziņo visai pasaulei. Šiem abiem kontinentiem tāpēc steidzami ir jāizveido jauna sistēma un jauns instrumentu kopums, lai paceltu ES un ĀS dialogu daudz augstākā līmenī. Kopīgajai ES un Āfrikas stratēģijai, ko izstrādājām pēdējos mēnešos ar afrikāņu partneriem, ir jāsniedz šī sistēma. Tomēr tas nenozīmē, ka mēs uzgriežam muguru tradicionālajām solidaritātes attiecībām. Tā vietā mums ir jāveic kvalitatīvs lēciens, kas ievedīs ES un Āfrikas attiecības jaunā ērā — tādā, kas saved kopā divus partnerus ar vienlīdzīgām tiesībām un atbildību.

Šīs ir bažas, kas ir ļoti labi dokumentētas ziņojumā, un es varu tikai atbalstīt nozīmīgās jaunās idejas, kas no tā izrietēs un kuras Parlaments ir izvirzījis stratēģijas un rīcības plānu īstenošanas uzraudzībai un atbalstam. Šajā saistībā es uzskatu, ka izveidot kopīgu EP/VĀP (Visāfrikas parlamenta) delegāciju ir būtiski, lai pabeigtu iestāžu veidošanu, kam jāpievērš īpaša uzmanība. Es gribētu piebilst, ka būs jārīko regulāras sanāksmes ar šo abu iestāžu priekšsēdētāju piedalīšanos un kopīgas uzklausīšanas, kā arī kopīgi jāizstrādā politiski ziņojumi ar detalizētu sasniegtā progresa aprakstu. Tas viss būs būtiski, lai saglabātu procesa virzību un piedotu tam tādu politisko sparu, kas liks tam izdoties.

Mēs apzināmies, ka šī pieeja prasa, lai Āfrikas Savienība izveidotu pamatīgas un stabilas iestādes, kas spēs rīkoties un mijiedarboties ar mūsējām. Paturot to prātā, ir skaidrs, ka mēs turpināsim atbalstīt Āfrikas Savienību, kamēr tā pārveido un nostiprina savu iestāžu darbību. Sākotnēju šo saistību sakarā man ir prieks paziņot, ka pirmais Visāfrikas parlamenta ierosinātais rīcības plāns tiks finansēts EUR 275 000 apmērā no iestāžu atbalsta programmas, ko patlaban finansē devītais Eiropas Attīstības fonds. Šīs bija vienas no lielākajām bažām, ko man izteica priekšsēdētājs J. Borrell.

Ceru, ka šis sākotnējais finansējums ļaus Visāfrikas parlamentam aktīvi piedalīties iniciatīvā, ko jūs esat uzsākuši, jau iepriekš organizējot kopīgo parlamentāro notikumu – Lisabonas sammitu decembrī, kur varēsiet iepazīstināt ar sava darba rezultātiem valstu vadītājus.

Visbeidzot, kā jau esmu teicis vairākkārt, abu kontinentu civiliedzīvotāju un viņus pārstāvošo ievēlēto asambleju iesaistīšanās un apņemšanās ir būtisks faktors, lai panāktu efektīvu dialoga procesu un sadarbību starp Eiropu un Āfriku. Iespējams, reizēm mēs aizmirstam, ka runājam par 1,5 miljarda cilvēku kopīgo likteni un ka viņi ir vissvarīgākie dalībnieki partnerībā, ko patlaban veidojam.

Martens kundze, es pilnībā piekrītu, ka ir vajadzīga koordinācija; tāpēc mēs ierosinājām izveidot rīcības kodeksu, kam vajadzētu nodrošināt labāku dažādu atbalsta sniedzēju darba sadalījumu, kas nozīmē lielāku saskaņu. Es uzskatu, ka mēs esam bijuši konsekventi šajā saistībā, jo, kā jau jūs zināt, desmitajā Eiropas Attīstības fondā mēs esam paredzējuši īpašus finanšu līdzekļus pārvaldībai, kas ir viens no politiskā dialoga, kuru plānojam izveidot ar mūsu afrikāņu partneriem, aspektiem —un nepārprotami ļoti nozīmīgs. Attiecībā uz ekonomiskās partnerības nolīgumiem man nav šaubu, ka man nāksies atbildēt uz jautājumiem par šo tematu pēc šīm debatēm. Tāpēc es pietaupīšu savu atbildi debatēm, lai patlaban nerunātu pārāk ilgi un netērētu pārāk daudz laika.

Mana pēdējā atsauce ir uz to, ko uzsvēra arī Padomes priekšsēdētājs: netiek noliegta ES un Āfrikas sammita nozīme. Ir laiks rīkot šādu pasākumu, jo tam ir stimuls, kas rosina pārmaiņas uzstādītajos mērķos. Savā ziņā tās ir pārmaiņas abu kontinentu attiecību būtībā. Mums jāatstāj pagātnē tradicionālās, varētu pat teikt banālās attiecības, šīs diezgan arhaiskās atbalsta devēja un saņēmēja vai saņēmēja un devēja attiecības un jāvirzās tuvāk daudz politiskākai apvienībai, kurā ir iesaistīti divi partneri ar vienlīdzīgām tiesībām un atbildību. Manuprāt, tas ir daudz svarīgāk. Pagaidām tas viss, un es esmu pārliecināts, ka es vēl atgriezīšos pie šiem punktiem, kad jums būs bijusi iespēja man uzdot specifiskākus jautājumus.

  Michel Rocard, Ārlietu komitejas atzinuma projekta sagatavotājs. – (FR) Priekšsēdētājas kundze, Padomes priekšsēdētāj, komisār, dāmas un kungi, Ārlietu komiteja, ko pārstāvu kā atzinuma projekta sagatavotājs, atbalsta visus šos centienus. Tā raizējas par Āfriku un atbalsta visu, kas ir teikts. Tā tikai vēlas zināt, vai mēs tiešām esam pietiekami drosmīgi šim uzdevumam.

Tas, ko nevaram uzrakstīt, kaut arī no mūsu ziņojuma to var nojaust un es tiešām varu to pateikt, ir tas, ka Āfrikā ir sastopama politiski pareiza un smacējoša liekulība, no kuras ir jātiek vaļā, pirms sasniedzam savus mērķus. Attiecībā uz Āfrikas attīstības veicināšanu, atļaujot tās tirgu ieplūšanu mūsu tirgū, jāatceras, ka apmēram četrdesmit Āfrikas valstīm nav nekā eksportējama. Šis sauklis gluži vienkārši nav godīgs. Neviena Āfrikas valsts nespēj pati sevi apgādāt ar pārtiku. Viņiem pārtika ir jāieved, kamēr eksports no šejienes un no Brazīlijas pamazām nobeidz vietējo lauksaimniecību. Mums ir jāpalīdz Āfrikai sevi aizsargāt. Šo ideju esam atkārtojuši ziņojumā.

Protams, korupcija uz Āfriku iedarbojas kā postošs kaitēklis. Tomēr šī problēma ir endēmiska īpaši nabadzīgās valstīs. Tāpēc mums ir jāķeras pie nozīmīgākajām personām un jākoncentrējas uz tām. Tie ir parastie pazīstamie aizdomās turētie, pat ja tie ir ministri, un mūsējie, kas veicina kukuļdošanu. Maza mēroga korupcija pazudīs tikai ar ekonomisko attīstību. Nesāksim viņus apvainot par to pašu, ko mēs darījām pirms pārsimt gadiem, jo arī mūsu paplašināšanās un attīstība bija pamatota uz korupciju.

Visbeidzot — diktatūra nevar pārvērsties par demokrātiju pat ne ar tirdzniecības un ārvalstu atbalstu palīdzību. Tomēr tā var pārtapt informētā despotismā. Pieliekot punktu mocībām un nolaupīšanām, atļaujot vārda brīvību un padarot neatkarīgas tiesas un to kontroli pār policiju — tam visam ir jābūt svarīgākam par plurālistu vēlēšanām, kas tiek rīkotas tikai Rietumiem par prieku, kamēr nemitīgi tiek nolaupīti cilvēki un slepkavoti žurnālisti un vēlēšanu kandidāti. Mūsu izvirzītajos nosacījumos šie faktori ir jāņem vērā. Tomēr par šo tematu var runāt vēl ilgi.

  Filip Kaczmarek, PPE-DE grupas vārdā. – (PL) Priekšsēdētājas kundze, komisār, Martens kundze ir sagatavojusi lielisku ziņojumu, kas vienprātīgi tika pieņemts Attīstības komitejā. Pirmo reizi vēsturē Āfrika un Eiropa lēnām cenšas darboties partnerībā un izveidot kopīgu pieeju demokrātijas attīstībai, attīstības atbalstam un miera un drošības nostiprināšanai visā Āfrikas kontinentā. Es pievienojos Padomes un Komisijas pārstāvju izteiktajām cerībām par to, ka šis ziņojums izrādīsies labs iedvesmas avots gaidāmajam ES un Āfrikas sammitam Lisabonā. Daudzi ziņojumā minētie noteikumi un it īpaši to īstenošana būs izšķirīgas nozīmes faktors Eiropas un Āfrikas attiecību attīstībā. Būs grūti panākt progresu mūsu abpusējās attiecībās, neuzlabojot vairāku Eiropas Savienības politikas nostādņu, piemēram, tirdzniecības, attīstības, vides aizsardzības, lauksaimniecības un migrācijas politikas nostādņu konsekvenci.

Tāpat ir svarīgi ievērot pagātnē pieņemtos lēmumus un apņemšanās. 2005. gadā Eiropas Savienības Padome noteica, ka vismaz par 50 % vairāk līdzekļu tiks piešķirti Āfrikas valstu attīstības atbalstam. Manā valstī Polijā attīstības atbalsts pēdējos gados ir būtiski palielinājies. Problēma ir tā, ka pērn tikai 1,4 % no visa Polijas divpusējā atbalsta tika piešķirti Subsahāras Āfrikai. Bažas rada arī fakts, ka dažas dalībvalstis vilcinās ratificēt pārskatīto Kotonū Nolīgumu un iekšējo nolīgumu par 10. Eiropas Attīstības fondu. Ņemot vērā pašreizējos apstākļus, tikai puse Eiropas Savienības dalībvalstu ir ratificējusi Partnerības nolīgumu ar ĀKK (Āfrikas, Karību jūras un Klusā okeāna reģiona) valstīm, kuram jāstājas spējā 2008. gada 1. janvārī.

Ja ratificēšana nenotiks, būs grūti virzīt uz priekšu Āfrikas programmas, un plāni, kas atbalsta Āfriku, paliks uz projektu dēļa. Tāpēc es mudinu šī Parlamenta deputātus izdarīt spiedienu uz savu valstu parlamentiem un valdībām, lai nodrošinātu to, ka Kotonū Nolīgums tiek ratificēts.

  Alain Hutchinson, PSE grupas vārdā. – (FR) Priekšsēdētājas kundze, Padomes priekšsēdētāj, komisār, Sociāldemokrātu grupa Eiropas Parlamentā allaž ir ļoti atbalstījusi principu, ka attīstības stratēģijas ir jākontrolē tiem cilvēkiem, kurus tās ietekmē tieši, jo tas nozīmē, ka viņu prioritātes tiešām tiek ņemtas vērā.

Tāpēc šajā ziņojumā mēs, saprotams, esam uzsvēruši to, ka valstu parlamentiem un pilsoniskajai sabiedrībai ir jābūt iesaistītai jaunajā ES un Āfrikas stratēģijā. Šīs iesaistīšanās lielā mērā trūkst, gatavojot pašreizējo jauno stratēģiju, kas cenšas atklāt jaunu stratēģiskās partnerības formu. Mums tas steidzami jānokārto. Šajā saistībā mēs ļoti atzinīgi vērtējam Portugāles prezidentūras iniciatīvu ielūgt delegācijas no Eiropas un Visāfrikas parlamentiem uz Lisabonas sammitu decembrī. Cerēsim, ka tas nebūs tikai simbolisks žests.

Tāpat mēs uzstājām — un Martens kundze to pieminēja tikai tagad —, ka ir jābūt konsekvencei dažādās Eiropas politikas nostādnēs. Tas nozīmē, ka pasākumiem, kas pieņemti kā daļa no mūsu politikas nostādnēm, piemēram, tirdzniecības, lauksaimniecības, zvejniecības un imigrācijas, ir īpaši jāņem vērā jebkādas atskaņas, kas iespējamas attīstībai dienvidu valstīs un it īpaši Āfrikā.

Tāpat mēs esam atgādinājuši, ka Eiropas Savienība solīja darīt visu iespējamo, lai īstenotu Tūkstošgades attīstības mērķus, un spertu visus nepieciešamos soļus, lai izskaustu nabadzību. Paturot to prātā, mēs uzstājam, lai jaunajā ES un Āfrikas stratēģijā būtu skaidri noteiktas saistības un konkretizēti nepieciešamie pasākumi, lai nodrošinātu to ievērošanu Āfrikas gadījumā

Attiecībā uz ekonomiskās partnerības nolīgumiem mūsu nostāja ir diezgan skaidra: mēs nekādā ziņā neiebilstam, ne ideoloģiski, ne kādā citā ziņā, ka tiek parakstīti nolīgumi, kuros tiek sankcionēti partnerības nosacījumi, kas nāktu par labu eiropiešiem un ĀKK (Āfrikas, Karību jūras un Klusā okeāna reģiona) valstu tautām. Tomēr mēs apņēmīgi iebilstam jebkuram nolīgumam, kas pēc parakstīšanas liek Āfrikas tautām jo īpaši nonākt situācijā, kas ir sliktāka par šodien esošo. Tas ir mūsu iesniegtā grozījuma mērķis.

Visbeidzot es gribētu norādīt, ņemot vērā pašreizējo stāvokli, ka mēs joprojām nezinām to redakciju, ar kuru iepazīstinās gaidāmajā Lisabonas sammitā. Jūs mūs informējāt par to, ka tika sagatavots šī dokumenta projekts. Tāpēc mēs pievērsīsim rūpīgu uzmanību veidam, kādā mūsu ziņojumā esošie ieteikumi ir ņemti vērā šī dokumenta projekta veidošanā, un, protams, paturēsim tiesības atbilstīgi reaģēt, tiklīdz kā mums būs zināms teksts.

  Johan Van Hecke, ALDE grupas vārdā. – (NL) Priekšsēdētājas kundze, dāmas un kungi, Maria Martens ziņojumā ir vairāki interesanti ieteikumi, tomēr man jāatzīst, ka manai grupai nepatīk negatīvā noskaņa un skaidra, saskaņota nākotnes redzējuma trūkums ziņojumā.

Septiņus gadus pēc pirmā sammita Kairā Portugāles prezidentūra kopā ar Komisiju cenšas izveidot jaunu ES un Āfrikas stratēģiju, es tiešām uzskatu, neviltotā veidā cenšoties atbrīvoties no vecā „atbalsta sniedzēja un saņēmēja“ modeļa. Tas, ka šis sammits notiks, ir ļoti svarīgs fakts un ne tikai negatīvu iemeslu dēļ, ne tikai aiz satrauktās reakcijas par Ķīnas pieaugošo ietekmi.

Gluži otrādi — arvien lielākā sapratne abās pusēs par to, ka Eiropa un Āfrika vairs nav viena otras īpašais partneris, rada unikālu iespēju attīstīt pavisam jaunas, līdzsvarotākas attiecības. Pirmajā acu uzmetienā ūdens starp Eiropu un Āfriku nemaz neliekas tik dziļš. Āfrikai ir būtiski tas, ka katrai jaunai partnerībai vajadzētu attālināties no tradicionālās atkarības no atbalsta, kā arī no labdarības un nosacījumu paražām. Prasība pēc lielākas industrializācijas, privātā sektora attīstības un lielāka ieguldījuma uz zināšanām pamatotā ekonomikā kļūst arvien skaļāka.

Par laimi Āfrikā kļūst lielāka arī informētība par to, ka cilvēkiem ir jāuzņemas atbildība pirmām kārtām par savu problēmu risināšanu. Eiropai tagad vajadzētu skaidri pateikt, kā tā atbalstīs šo daudzsološo attīstību, neiekrītot paternālisma un iejaukšanās lamatās. Jebkura turpmākā ES un Āfrikas partnerības pamatā nenovēršami būs savstarpējās atbildības princips. Šajā ziņā beznosacījumu lauksaimniecības subsīdiju atcelšana vairāk nekā jebkura cita rīcība varētu afrikāņu draugos stiprināt ticību ES.

  Brian Crowley, UEN grupas vārdā. – Priekšsēdētājas kundze, es gribētu pateikties Padomes priekšsēdētājam un komisāram par viņu teikto, bet īpaši pateikties mūsu referentei Martens kundzei, par ieguldīto darbu šajā jautājumā, jo realitāte ir tāda, ka mēs runājam par jaunu partnerību, par jaunu nolīgumu starp Eiropas Savienību un Āfriku. Es apsveicu Padomi par ES un Āfrikas sammita rīkošanu decembrī, un es ceru, ka šajā sammitā galvenais nebūs tas, cik cilvēku tajā piedalīsies.

Uz spēles ir likts pārāk daudz saistībā ar Eiropas un Āfrikas attiecībām, kuras noteiks tas, vai Robert Mugabe būs vai nebūs klāt. Mēs visi zinām un kritizējam Robert Mugabe rīcību Zimbabvē. Mēs visi aizstāvam demokrātisku iestāžu tiesības un demokrātiskas kustības Zimbabvē, un mēs visi prasām šo demokrātisko tiesību aizstāvību, bet tam nevajadzētu kavēt īsto attīstību un sadarbību, kam jāturpinās starp Eiropas Savienību un Āfriku kopumā.

Problēmas saistībā ar pārvaldību, problēmas saistībā ar atbalstu attīstībai un it īpaši problēmas saistībā ar brīvo tirdzniecību ir ļoti būtiskas turpmākajai Āfrikas attīstībai. Runājot par attīstību, Eiropas Savienība ir lielākā atbalsta sniedzēja pasaulē. Īrija, mana valsts, per capita, ir sestā lielākā atbalsta sniedzēja pasaulē. Bet atbalstu nedrīkst sniegt, kaut ko gaidot atpakaļ. Te runa ir par to, ka cilvēkiem tiek piešķirta brīvība atbrīvot pašiem sevi, izkulties no grūtībām, izveidot izglītības, veselības un infrastruktūras sistēmas, lai nodrošinātu to, ka cilvēki vairs nepaļaujas un nav atkarīgi no atbalsta nākotnē.

Problēmas ir ar Ķīnas iesaistīšanos, jo Ķīna nepiešķir tik lielu uzmanību pārvaldībai, korupcijas izskaušanai, atvērtībai un pārredzamībai, kā to dara Eiropa. Mums vajadzētu ņemt vērā Ķīnas ietekmi tajā pasaules daļā, kas attīstās. Priekšsēdētājas kundze, liels paldies par atļauju izteikties.

  Marie-Hélène Aubert, Verts/ALE grupas vārdā. – (FR) Priekšsēdētājas kundze, par spīti izteiktajiem nodomiem mēs nevaram teikt, ka būtu ieviestas kādas jaunas vēsmas debatēs, kas pēdējos mēnešos notiek par partnerību starp Eiropas Savienību un Āfriku. Protams, mieram un tiesiskumam ir jābūt absolūtām prioritātēm; ES nozīme šajā saistībā arvien pieaug, un tas ir tikai atzīstami. Mums ir arī jānodrošina, ka vēlēšanu rīkošanai nodrošinātais atbalsts, piemēram, ir pakļauts rūpīgai izskatīšanai un pārbaudei, lai attiecīgās kopienas redzētu tos praktiskos labumus, ko demokrātija var ieviest viņu ikdienas dzīvē.

Attiecībā uz citiem pasākumiem es teiktu, ka kopumā Eiropas Savienības priekšlikumi ir diezgan tipiski, atrodas kaut kur starp labas pārvaldības un brīvās tirdzniecības veicināšanu ar uzsvaru uz ekonomisko attīstību un veselības aprūpes nodrošināšanu. Tomēr, kamēr vien ir jātiek galā ar steidzamiem jautājumiem, šīs ES un Āfrikas stratēģijas, mūsuprāt, nespēj tikt galā ar divām galvenajām problēmām. Pirmkārt, runa ir par pārtikas drošību, kas jāapskata galveno pārtikas produktu, it īpaši labības, cenu kāpuma kontekstā un biodegvielu pieaugošās popularitātes kontekstā līdzās nepieciešamībai aizsargāt un attīstīt lauksaimniecību, lai gan nākamais Eiropas Attīstības fonds — kā vairums Āfrikas valdību — ir šim mērķim paredzējis nelielu budžeta daļu. Pat Pasaules Banka nesen uzsvēra, ka šis jautājums ir no jauna jāapdomā, un tas par kaut ko liecina. Jautājums par pārtikas nodrošināšanu tagad ir kļuvis ārkārtīgi izšķirošs, tāpat kā attīstības atbalsta politikas pārāk bieži novārtā pamesto sīkzemnieku nākotne.

Otrs nozīmīgais aspekts ir tas, ka Āfrika, kā jūs zināt, ir milzīga dabas resursu krātuve, no kā Āfrikas iedzīvotāji diemžēl nespēj gūt peļņu, lai gan cena par šīm precēm ir ievērojami cēlusies. Visas ekonomikas lielvaras līdzās tādām jaunajām ekonomikas valstīm kā Ķīna steidzas iegūt šos resursus, kas pamazām izsīkst. Šim mūsdienu zelta drudzim, materiālajai alkatībai, patlaban ir ārkārtīgi nežēlīga atbalss sociālajā un vides jomā, un tā turpina sekmēt karu izcelšanos un korupciju.

Ņemot to visu vērā, Eiropas Savienība runā teorētiski, pat eņģeļu balsī, nemitīgi turpinot izmantot Āfrikas dabas resursus. Kā lai loģiski pamatojam, pārvaldām un dalām piekļuvi šiem uzkrājumiem tādā veidā, lai attiecīgās kopienas patiešām gūtu labumu no tiem, nenoraugoties uz to, kā tiek izpostīta viņu vide? Šis ir būtiskākais jautājums un tas, kas ES un Āfrikas stratēģijā ir jāapspriež rūpīgāk, jo tas uz mums attieksies jebkurā gadījumā, ņemot vērā straujo notikumu gaitu šajā sektorā.

  Luisa Morgantini , GUE/NGL grupas vārdā. – (IT) Priekšsēdētājas kundze, dāmas un kungi, esmu pateicīga Martens kundzei, īpaši par to, kā mēs varam kopā strādāt komitejā, par viņas acīgumu un arī par atšķirīgajiem uzskatiem, kas radās, par domstarpībām starp mums; bet es domāju, ka iznākums, neskaitot dažus punktus, ir tiešām vērā ņemams.

ES un Āfrikas attiecības ir krietni mainījušās kopš 2000.gadā pieņemtās Kairas Deklarācijas. Daudz kas ir mainījies Āfrikā — tas ir dažādības pilns, kara izpostīts kontinents. Ir panākts progress Āfrikas Savienības, politikas „vienoti dažādībā” izveidē.

Visāfrikas Parlaments ir pieņēmis moto „viena Āfrika, viena balss”. Sociālās kustības Āfrikā ir dinamiskas un prasa to, par ko Öger kungs nupat runāja. Tās ir dinamiskas un veidojas tīklos, un tās bija ļoti nozīmīgas Nairobi Sociālajā forumā. Ir bijis arī manāms progress, formulējot nevis Eiropas politiku par Āfriku, bet kopīgu Āfrikas un Eiropas partnerības politiku.

Visāfrikas Parlamenta un Eiropas Parlamenta sanāksmes un abu parlamentu klātbūtne Lisabonas sammitā praksē izmantos to, kā, mūsuprāt, dokumentā trūka, proti, šī Parlamenta nozīmi. Mēs ne vien pieprasām nozīmi, bet arī tās īstenošanu praksē, un es domāju, ka Louis Michel palīdzība ir bijusi ārkārtīgi svarīga, acīmredzot kā papildinājums Portugāles prezidentūras paveiktajam. Tomēr mūsu viedokļu atšķirības ir skaidras.

Stratēģijas dažādie aspekti ir svarīgi, bet mums tie jāvirza tālāk ar saskaņotām politikas nostādnēm, un es te runāju par ieroču pārdošanu un tirdzniecību. Tāpēc mums jāturpina iesāktais ceļš, apzinoties, ka tajā ir arī šķēršļi.

  Kathy Sinnott, IND/DEM grupas vārdā. – Priekšsēdētājas kundze, izglītība ir tilts no izmisuma uz cerībām. Tā ir ikdienas instruments mūsdienu sabiedrībā. Tā ir aizsargvalnis pret nabadzību un attīstības jaunbūve. Šādi Kofi Annan aprakstīja Tūkstošgades mērķu stratēģiju, kuri līdzinās mērķiem, kādi ir izvirzīti ES attīstības stratēģijā Āfrikai. Tajā izglītība ir ierindota līdzās tirdzniecībai kā kontinenta attīstības atslēga.

Par spīti tam ES ir gatava pievienoties tādām turīgajām valstīm kā ASV, Austrālija, Kanāda un Jaunzēlande, sistemātiski izvedot prasmīgus un izglītotus iedzīvotājus no Āfrikas un Āzijas.

Komisārs F. Frattini pagājušajā mēnesī paziņoja — lai nodrošinātu to, ka Eiropa saņem no „migrantiem tās ekonomiskās vajadzības”, nākamajos 20 gados ES ievedīs 20 miljonus kvalificētu darbinieku no šiem kontinentiem, izmantojot zilās kartes sistēmu, līdzīgi amerikāņu zaļajai kartei. Lai arī pastāvīga kvalificētu darbinieku plūsma aizpildīs mūsu novecojošā darba spēka radītos robus, šāda „prātu” aizplūšana būs postoša nabadzīgajām un neattīstītajām Āfrikas valstīm.

Eiropa nodarbojas arī ar Āfrikas nabadzīgo iedzīvotāju skaita noplicināšanu. Bērni ir mūsu valstu nākotne, tomēr ES attīstības fondi parasti ir piesaistīti iedzīvotāju dzimstības kontroles programmām, kuru mērķis ir turpmāko paaudžu afrikāņu skaita ierobežošana.

ES Zaļajā grāmatā par demogrāfiju ir skaidri teikts, ka bez iedzīvotāju pieauguma nav ekonomiskās izaugsmes. Āfrika tagad ir vienīgais kontinents pasaulē, kurā dzimstības līmenis ir augstāks par paaudžu atjaunošanās līmeni. Ja turpināsim īstenot Tūkstošgades mērķus un turēsim doto vārdu, Āfrika šajā gadsimtā kļūs par pasaules līderi.

  Koenraad Dillen, ITS grupas vārdā. – (NL) Priekšsēdētājas kundze, neviens nevar noliegt, ka šajā ziņojumā sīki ir aprakstītas daudzas Āfrikas kontinenta problēmas un vairāki izaicinājumi saistībā ar Eiropas Savienības un Āfrikas partnerību. Lai arī es pilnībā uzticos referentes profesionalitātei attīstības politikas jomā, es tomēr uzskatu, ka šajā ziņojumā nav pietiekami uzsvērts Āfrikas problēmu pamatiemesls, un tajā netiek sniegtas atbildes uz dažām ļoti vienkāršām problēmām.

Varbūt nav politiski korekti tā teikt, bet tā tas ir. Pretēji ziņojumā teiktajam Āfrikā un Eiropas Savienībā demokrātija, laba pārvaldība un cilvēktiesības patlaban netiek uztvertas vienādi. Galvenais nabadzības, bada, drošības trūkuma un sociāli ekonomisko un kontinentu pārņēmušo problēmu — kas pamatoti ir nosauktas šajā ziņojumā — iemesls patiesībā ir ļoti slikti un korumpēti režīmi, kas nemaz necenšas ievērot labu pārvaldību, demokrātiju un cilvēktiesības.

Neviens, piemēram, vairs neapstrīd, ka Robert Mugabe ir noziedznieks, kas savu valsti ir nospiedis uz ceļiem un terorizē tās iedzīvotājus. Kas Dienvidāfrikas jaunattīstības valstīm jāsaka? Ka vēlēšanas norisinājās, kā nākas, un ka Rietumu valstīm nav jālien citu darīšanās. Es tiešām šaubos par šo vadītāju dotajiem solījumiem par labu pārvaldību.

Šajā ziņojumā pamatoti ir izskatīts miera un drošības jautājums. Saskaņā ar „Oxfam” datiem Āfrikā, kurā ir neskaitāmi nedemokrātiski režīmi, tēriņi par ieroču iegādi lielā mērā pārspēj milzīgos attīstības atbalsta apjomus, kas tiek piešķirti šīm valstīm. Visas šī problēmas tāpēc noved pie viena un tā paša iemesla.

Visbeidzot man jāsaka, ka es nepiekrītu iedaļai par imigrāciju, jo baidos, ka ikviens, kas domā, ka cirkulārā migrācija var apturēt intelektuālā darbaspēka aizplūšanu no Āfrikas un imigrācijas radīto spiedienu uz Eiropu, pamatīgi maldina sevi šajā jautājumā.

  Michael Gahler (PPE-DE). – (DE) Priekšsēdētājas kundze, es gribētu pateikties referentei par pamatīgo un visaptverošo ziņojumu. Te, Parlamentā, valda plaša vienprātība par pamatprincipiem. Decembrī paredzētais ES un Āfrikas sammits Lisabonā vēl nevar notikt. Es atzinīgi vērtēju to, ka mēs vienosimies par kopīgu stratēģiju.

Eiropas Parlamenta nostāja Mugabe kunga īpašajā gadījumā ir zināma jau gadiem. Tomēr šis kungs nedrīkst kļūt par klupšanas akmeni jaunai lappusei Eiropas un Āfrikas attiecībās. Es uzskatu, ka ir pietiekami daudz Eiropas valstu valdību vadītāju, kas šim kungam var pateikt ko skaidru un nepārprotamu. Tāpēc viņam ir jābūt klāt un jāiztur tas, ko viņam teiks.

Kā delegācijas attiecībām ar Visāfrikas parlamentu vadītājs es gribētu izteikt pāris īpašu Parlamenta vēlmju turpmākās sadarbības saistībā, par kurām mēs vienojāmies pagājušajā nedēļā Midrandā. Āfrikas parlamentiem ir bijusi tendence būt pamestiem novārtā. Tiem ir svarīga konstitucionāla nozīme dokumentos, bet šo valstu valdības un arī atbalsta sniedzēji neuztver tos pārāk nopietni. Tomēr ar attiecīgiem līdzekļiem un pēc veiksmīgas un visaptverošas kapacitātes celšanas deputātiem un parlamentāro pārvalžu, komiteju un grupu darbiniekiem šiem parlamentiem ir iespēja veikt savu patieso uzdevumu — īstenot pienācīgu politisku izpildvaras pārbaudi. Neapstrīdama šī scenārija pievilcība ir tajā ziņā, ka tādējādi mēs pārbaudītu iestādes vietējā līmenī ar demokrātisku likumību, un, kad rastos problēmas, visticamāk, tiktu pieņemta šo iestāžu, nevis ārvalstu atbalsta sniedzēju kritika.

Tāpēc es mudinu Komisiju mērķtiecīgi ieviest parlamentārās kapacitātes celšanu valstu programmās, lai pēc pāris gadiem mēs tiešām redzētu, ka afrikāņu politiķi praksē ir kļuvuši atsaucīgāki pret sabiedrības vajadzībām, arī pateicoties valstu parlamentu iesaistei.

  Alessandro Battilocchio (PSE). – (IT) Priekšsēdētājas kundze, dāmas un kungi, es vēlos izteikt komplimentu Martens kundzei par padarīto darbu un apliecināt ES un Āfrikas politisko gribu veidot kopīgu stratēģiju, kas aptvertu vairākus abas kopienas interesējošus tematus, sākot no drošības līdz vides jautājumiem, no migrācijas līdz attīstībai un cilvēktiesību un demokrātijas veicināšanai.

Lai šī stratēģija būtu tiešām efektīva, ES ir jānodibina šī partnerība tūlīt, pienācīgi iesaistot pilsonisko sabiedrību un vietējās valdības. ES ir jāveicina reāla, aktīva rīcība cilvēktiesību, vārda un pulcēšanās brīvības un demokrātijas principa aizstāvēšanā, lai ekonomiskā un sociālā attīstība Āfrikas kontinentā būtu tiešām ilgtspējīga un aptvertu visus Āfrikas sabiedrības slāņus.

Turklāt es atkārtošu citu kolēģu prasību ES vispilnīgākajā mērā apņemties sasniegt Tūkstošgades attīstības mērķus, apkarot AIDS, kas masveidā iznīcina nodarbinātos iedzīvotājus, un izstrādāt Eiropas politikas nostādnes, kas patiesi atbilst attīstības sadarbības būtībai, it īpaši starptautiskās tirdzniecības kontekstā.

  Danutė Budreikaitė (ALDE). – (LT) Es gribētu apsveikt Martens kundzi ar ziņojumu par ES un Āfrikas pašreizējām attiecībām un par ierosinātajiem pasākumiem šo attiecību uzlabošanā.

Žēl, ka Āfrika joprojām ir pasaules nabadzīgākais kontinents. Par spīti starptautiskajam atbalstam, ko piešķir ES un citas valstis, nabadzības līmenis nav samazināts; patiesībā tas ir audzis. Tūkstošgades mērķi joprojām ir jāsasniedz.

Tas notiek Āfrikā, kontinentā, kurā ir visvairāk dabas resursu. Nabadzības galvenais iemesls ir tas, ka izejmateriāli tiek eksportēti par viszemākajām cenām, bet par gatavo produkciju tiek maksāta augsta cena. Situāciju varētu mainīt ar pārstrādes nozares un mazo un vidējo uzņēmumu attīstību, jaunu darba vietu radīšanu un reģionālās sadarbības veicināšanu.

Nav šaubu, kā norādīts ziņojumā un kā to nemitīgi uzsver Eiropas Parlaments, ka izglītība joprojām ir viens no galvenajiem faktoriem Āfrikas neatkarīgas ekonomikas attīstībā.

Runājot par Āfrikas nākotnes tēmu, es gribētu minēt militāros konfliktus, kas turpina plosīties konkrētos reģionos, piemēram, Sudānā, jau gadiem ilgi. No vienas puses, šāda situācija rada nedrošību gan vietējos, gan ārvalstu investoros. No otras puses, dažas valstis konfliktus izmanto, lai palielinātu izejmateriālu ražošanu ar izdevīgiem nosacījumiem.

ES un starptautiskajai kopienai ir jāpieliek pūles Āfrikas militāro konfliktu atrisināšanā. Tas sekmētu sadarbības programmas attīstības jomā efektīvāku īstenošanu.

  Helmuth Markov (GUE/NGL). – (DE) Priekšsēdētājas kundze, ļoti nozīmīgs faktors Āfrikas attīstības politikā ir tirdzniecība, un tirdzniecība, ja to izmanto, kā nākas, protams, var palīdzēt samazināt nabadzību, kā arī uzlabot veselības aprūpi Āfrikā. Tā var palīdzēt uzlabot izglītību un izskaust analfabētismu. Tomēr tā nevar neko pasākt tā, kā uzskata Komisija.

Mani ļoti priecē, ka — vai nu tāpēc, ka veselais saprāts ir ņēmis virsroku, vai tāpēc, ka Āfrikas valstu izdarītais spiediens ir kļuvis tik milzīgs — no pagājušās pirmdienas Komisijai ir cita pieeja ekonomiskās partnerības nolīgumiem (EPA). Tādēļ vairs nav bezjēdzīgu prasību par savstarpību tirgus liberalizāciju, un vairs netiek uzstāts, ka būtu jāiekļauj Singapūras problēmas. Tagad ir vienošanās, ka atsevišķi temati tiks izņemti, lai sarunās varētu koncentrēties tikai uz precēm, citus jautājumus atstājot vēlākām diskusijām.

Ja šo pašu pieeju izmantosim Dohas attīstības programmas kārtai, tad varbūt mēs varētu gūt panākumus arī tur, jo tieši tāpēc tā līdz šim ir vairākkārt cietusi neveiksmi. Tāpēc PTO ir cietusi neveiksmi, un Dohas attīstības programmas kārta ir cietusi neveiksmi, jo Komisija vienmēr uzstājīgi vēlas paust vienu un to pašu domu, proti: „Ir jāsaprot, ka mēs tikai vēlamies jums sniegt to labāko, un, ja jūs to nesaprotat, tad mēs nespēsim vienoties.”

Par laimi, ja mēs pavērojam šī Parlamenta ziņojumu — kas šajā gadījumā bija daudz labāks nekā Komisijas sniegtais — , kura projektu veidoja mans kolēģis Sturdy kungs 2006. gadā, ir skaidrs, ka komisārs P. Mandelson daudz agrāk būtu piekāpies prasībām, kuru priekšā viņam tagad ir jāliecas, un varbūt viss nebūtu tik tālu nonācis.

Jūs pati nācāt uz komiteju, un mēs jums par to jautājām. Kāda bija jūsu atbilde? Jūs teicāt, ka komisārs P. Mandelson darbojas nevainojami! Ja godīgi, Padomei arī ir jāuzņemas atbildība, ņemot vērā, ka tai nāksies piekrist partnerības nolīgumam procesa beigās. To reizēm varētu iesaistīt sarunās, nevis vienkārši teikt: „Mēs ļausim komisāram turpināt iesākto, līdz viņš beidzot kaut ko izdomās.” Nē, jums ir jāuzņemas atbildība, un, manuprāt, runājot par ekonomiskās partnerības nolīgumiem, jūs neesat paveikusi šo pienākumu, vismaz spriežot pēc jūsu paziņojumiem mūsu komitejai.

SĒDI VADA: LUISA MORGANTINI
Priekšsēdētāja vietniece

  Robert Sturdy (PPE-DE). - Priekšsēdētājas kundze, esmu diezgan pārsteigts, ka tik ļoti piekrītu kolēģim no Parlamenta pretējās pozīcijas.

Es apsveicu Martens kundzi ar viņas ziņojumu. Šajā sēžu zālē šodien ir izskanējis daudz laba, bet mēs esam pievīluši Āfriku. Mēs esam pievīluši Āfriku pagātnē, un kā referents EPN jautājumos es ceru, ka šī Eiropas Savienība vēlreiz nepievils Āfriku.

Vakar Komisija publicēja paziņojumu par EPN, kas beidzot atzina, ka pabeigt sarunas līdz 2007. gada beigām, kā tas tika iepriekš plānots un norādīts manā ziņojumā, ir neiespējami. Bet Komisija joprojām uzstāj, ka Āfrika, Karību jūras un Klusā okeāna reģiona valstīm ir jāapņemas pilnībā piekrist EPN 2008. gadā un ka vienām šī reģiona valstīm ir jāpiekrīt EPN, bet citām ne. Vai tas nav neiedomājami komiski!

Ir pārāk daudz neskaidrību un nenoteiktību šajās sarunās, bet laika ir atlicis tik maz. Paziņojums ir nenoteikts tīšuprāt, un, lai arī es saprotu, ko tas nozīmē, tas mani satrauc: es nekad nepiekristu darījumam par kaut ko, ko es nesaprotu, tomēr mēs lūdzam Āfriku rīkoties tieši tā.

Turklāt šie jaunie priekšlikumi izveidot subreģionālus nolīgumus reģionos tajās Āfrikas valstīs, kas vēlas piekrist, kaimiņvalstīs radītu milzīgu dažādu nolīgumu jūkli.

Doma, ka citām valstīm un ĀKK reģioniem vajadzētu pievienoties vēlāk, nozīmētu to, ka tiem ir jāparaksta nolīgums, kas nav pārrunāts. Kā tā var būt laba doma? Vai tad EPN galvenā doma nav reģionālā integrācija?

Tad kurš koncentrējas uz ieviešanas, uzraudzības mehānismiem un ietekmes izvērtējumiem, kamēr puses, kas piedalās sarunās, cenšas sameklēt nolīgumu par šīm mazākajām paketēm? ĀKK valstīm nevajadzētu likt izvēlēties starp tirdzniecības nolīgumiem, kas var izpostīt to vietējos/reģionālos tirgus, un barjerām, kas kropļo to eksporta tirgus. Joprojām ir jāizdara izvēle, un pēdējā brīdī Komisijas pieņemtas izmaiņas politikā nekādā mērā neatjauno uzticību tajos, kas to zaudējuši.

  Josep Borrell Fontelles (PSE). - (ES) Priekšsēdētājas kundze, komisār, ministr, šīm debatēm mūs ir jāved uz Lisabonu un sammitu, un mums jāpateicas Portugāles prezidentūrai, ka tā ir pievērsusi savu uzmanību Āfrikas un Eiropas attiecībām. Mēs ceram, ka tas beidzot palīdzēs eiropiešiem saprast, ka viņu liktenis ir cieši saistīts ar Āfriku, ka mēs saprotam — Āfrikas attīstība ir mūsu labklājības priekšnoteikums, un ka mēs nespēsim kontrolēt migrācijas plūsmu vai nodrošināt enerģijas piegādi bez ciešas partnerības ar Āfriku.

Mums jāatzīst, ka runa nav par palīdzēšanu nabadzīgajiem, bet par mūsu pašu interesēm. Mums jāatzīst arī tas, ka afrikāņi reizēm mūsu paziņojumos klausās neticīgi un uzskata tos par retoriskiem, jo viņi vēl nav tikuši pāri koloniālajai pagātnei, lai varētu izveidot šo ciešo partnerību starp vienlīdzīgām pusēm, ko mēs visi vēlamies, ko sludinām, bet kas joprojām ir tālu no īstenības.

Modernizēt Āfriku ir milzīgs darbs. Afrikāņiem šajā jomā ir milzīga atbildība, bet mums arī. Bez mums — bez mūsu palīdzības, bez mūsu sadarbības — viņi neizkļūs no tā stāvokļa, kāds aprakstīts M. Martens ziņojumā, jo viņiem nevajag tikai tirdzniecību, bet arī atbalstu un uz vienlīdzību pamatotas attiecības, lai mudinātu viņus pārvarēt pagātni, par kuru, saprotams, mēs esam daļēji atbildīgi.

  Olle Schmidt (ALDE). - (SV) Paldies, priekšsēdētājas kundze. Decembrī notiks pirmais Āfrikas Savienības un ES sammits pēc vairāku gadu pārtraukuma. Tā būs nozīmīga tikšanās ES, kuras milzīga atbildība ir atbalstīt ekonomisko un demokrātisko attīstību Āfrikā. Portugāles prezidentūra ir pelnījusi atzinību par šo iniciatīvu. ES ir jākļūst aktīvākai Āfrikas kontinentā.

Mani pretēji Brian Crowley uztrauc tas, ka Zimbabves diktators, Robert Mugabe, droši vien ieradīsies sammitā. Sēdēt pie viena sarunu galda ar R. Mugabe ir zem Eiropas Savienības goda. R. Mugabe sliktā pārvaldība un korumpētība paralizē visu valsti. Politiskā opozīcija tiek vajāta un ieslodzīta cietumā, vārda brīvība neeksistē, valstī, kas reiz bija Āfrikas maizes klēts, trūkst pārtikas, un simtiem tūkstošiem cilvēku nav māju. Ekonomika brūk, inflācija ir vairāk nekā 7 000%, vidējais vecums ir zemākais pasaulē, un 25 % iedzīvotāju ir inficēti ar HIV. Priekšsēdētājas kundze, komisār, Manuel Lobo Antunes, viens veids, kā izrādīt nepatiku par R. Mugabe diktatorisko vadības stilu, ir tāds, ka ES nevajag ļaut viņam piedalīties sammitā. R. Mugabe briesmīgajam režīmam ir jāpieliek punkts. Ar diktatoriem ir jārunā tieši, draugi. Paldies.

  Eija-Riitta Korhola (PPE-DE). - (FI) Priekšsēdētājas kundze, komisār, vēlos pateikties referentei, Martens kundze, par šo nozīmīgo ziņojumu. No vienas puses, nepārprotams mājiens Komisijai ir tas, ka parlamentārā dimensija šoreiz ir jāņem vērā, veidojot kopīgo ES un Āfrikas stratēģijas projektu. Tas, ka Komisija ignorēja ne vien opozīcijas, bet arī Parlamenta deputātu iebildumus, gatavojot ES stratēģiju Āfrikai 2005. gadā, diemžēl ir ierasta Komisijas pieeja. No otras puses, ziņojums savā ziņā aktualizē vairākus nozīmīgus jautājumus, uz kuriem ir jāsniedz atbildes, un apstiprināmās stratēģijas tematu.

Pirmkārt, vēsture skaidri pierāda, ka, lai īstenotu vispārējās cilvēktiesības, tām ir vajadzīga vispārēja aizsardzība. Šī iemesla dēļ ir svarīgi, lai prioritātes saistībā ar mieru un drošību ES Āfrikas stratēģijā ietvertu viedokli, kas atzīst aizsardzības atbildības jēdzienu un veicina to. Mūsu uzdevums ir aizsargāt, un par to arī ES ir jādebatē.

Otrkārt, kā ziņojumā manāmi uzsvērts, klimata pārmaiņām ir jābūt galvenajai prioritātei stratēģijā. Ūdens, tā kvalitāte un pietiekamība līdzās elektroenerģijai kļūst par nopietnu politisku problēmu, un Āfrika kļūs par tās pirmo upuri. Es tomēr gribētu visiem atgādināt, ka Āfrikas nopietnākās vides problēmas patlaban ir erozija un pārāk daudz ganāmpulku. Klimata pārmaiņas neapšaubāmi visu padara vēl ļaunāku. Ir nepieciešami pielāgošanas un atbalsta pasākumi. Turklāt Eiropas Savienībai Āfrika ir pašsaprotams partneris starptautiskā mērogā cīņā pret klimata pārmaiņām.

Treškārt, es gribētu uzsvērt mazo biznesu un vietējo uzņēmumu nozīmi kā ilgtspējīgas un patiesi ekonomiskas attīstības nosacījumu Āfrikā. Mums vajadzētu gādāt, ka mūsu rīcība to sekmē. Tikai paši vietējie iedzīvotāji var nostādīt Āfriku kājās.

  Ana Maria Gomes (PSE). – (PT) Jāapsveic Martens kundze ar šo nozīmīgo ziņojumu laikā, kad ES no jauna nosaka savas attiecības ar Āfriku, lielā mērā pateicoties Ķīnas iesāktajai darbībai šajā kontinentā. Tomēr ES un Āfrikas attiecības var virzīties uz priekšu tikai tad, ja divpusējā attīstības un drošības pieeja ir saskaņota, it īpaši attiecībā uz cilvēktiesībām, demokrātiju un labu pārvaldību.

Ņemot vērā to, cik svarīgi ES un Āfrikas sammitā ir pieņemt kopīgo stratēģiju un ar to saistīto rīcības plānu, es gribētu lūgt Portugāles prezidentūru laikus informēt Eiropas Parlamentu par panākto progresu sarunās par šiem dokumentiem un to saturu. Tas noderēs, lai nodrošinātu to, ka kopīgajā stratēģijā un rīcības plānā noteiktie pasākumi tiek īstenoti ar Eiropas Parlamenta atbalstu un izmantojot vairākus piemērojamus finanšu instrumentus.

Šajā Parlamentā mēs ceram, ka kopīgā stratēģija un rīcības plāns atspoguļos tās saistības, kādas ir uzņēmusies Eiropas Savienība, par prioritāti izvirzot cīņu pret nabadzību un Tūkstošgades attīstības mērķus, it īpaši iespējas saņemt veselības pamataprūpi un izglītību. Mēs gribam, lai būtu kopīgi nelegālās tirdzniecības kontroles pasākumi attiecībā uz kājnieku un vieglajiem ieročiem, kas ir patiesie masu iznīcināšanas ieroči Āfrikā, un arī pasākumi, ar kuriem palielina tiesības sievietēm un pilsoniskajai sabiedrībai, kas iemieso Āfrikai tik ārkārtīgi nepieciešamo pārmaiņu, miera un attīstības spēku.

  Zuzana Roithová (PPE-DE). – (CS) Eiropa jutās vainīga Āfrikas priekšā par savu bijušo koloniālpolitiku. Šodien mēs cenšamies palīdzēt jaunattīstības valstīm ieiet globalizētajā pasaulē. Tāpēc galvenā uzmanība saistībā ar šīm valstīm ir pārvirzījusies uz globālajām problēmām. Neskaitot slimības, badu un dzeramā ūdens trūkumu, citas problēmas ir drošības, tirdzniecības, migrācijas, intelektuālā darbaspēka aizplūšanas un klimata pārmaiņu jomā.

Neskaitot labdarību, mūsu uzdevums ir pārraudzīt atbildīgo lēmumu pieņemšanas procesu, kura pamatā ir demokrātiski principi no Āfrikas iestāžu puses. Šajā saistībā es komisāra P. Mandelson attīstības stratēģiju uztveru kā bīstamu, jo tā koncentrējas tikai uz tirdzniecības sakariem Klusā okeāna reģionā.

Dāmas un kungi, mums jāuzstāj, lai Komisija paātrinātu kapacitātes celšanu cilvēktiesību jomā. Bez tās demokrātijai Āfrikā vai jebkurā citā pasaules vietā nav nekādu izredžu. Mani uztrauc tas, cik dziļi Āfrikā ir iesakņojusies bijušā komunisma bloka ideoloģija. Satraucoša ir arī pieaugošā totalitārā Ķīnas tirgus modeļa ietekme, kas apdraud Āfrikas izejmateriālu sfēru un atņem Āfrikas iedzīvotājiem darbu.

Es vēlos apsveikt referenti Martens kundzi ar visaptverošo un līdzsvaroto jaunās stratēģijas definīciju, kas izklāstīta viņas lieliskajā ziņojumā. Tomēr mums ir jāņem vērā arī tās finansiālais aspekts un jāiemācās nolasīt attiecīgo norāžu rezultātus.

Tāpat man šķiet, ka Komisija pietiekami neizklāsta Eiropas iedzīvotājiem ES sadarbības ar tās vistuvāko kaimiņu, Āfriku, nozīmi. Ceru, ka decembrī Lisabonas sammitā, pamatojoties uz šo ziņojumu, tiks pieņemts jauns redzējums uz attiecībām, kuru pamatā ir cilvēktiesību jautājumi.

Noslēgumā es gribētu teikt, ka šis sammits būs būtisks pagrieziena punkts ES un Āfrikas attiecībās, tāpēc es neatbalstu to, ka Čehijas Republika un Apvienotā Karaliste nolēmušas izjaukt šo Visāfrikas sammitu tāpēc, ka tajā piedalīsies Zimbabves diktators. To pasakot, noprotams, ka viņa klātbūtne ir kategoriski jāaptur un jānosoda.

  Thijs Berman (PSE). – (NL) Priekšsēdētājas kundze, attiecības starp Eiropas Savienību un Āfrikas valstīm ir kļuvušas nepieņemami saspringtas, ņemot vērā sarunas ar Āfrikas, Karību jūras un Klusā okeāna (ĀKK) reģiona valstīm par ekonomiskās partnerības nolīgumiem. Ja šīs sarunas būs neveiksmīgas, Kotonū Nolīgums vairākām dalībvalstīm no 1. janvāra beigsies ar „melnu caurumu” , jo tad mūsu tirdzniecības sakari kļūs par daudz mazāk labvēlīgo vispārējo tarifa preferenču sistēmu.

Tomēr būtu nelāgi, ja nabadzīgās valstis šādi sodītu, jo tām šķiet, ka ES un ĀKK valstis patlaban nav vienlīdzīgi partneri. Mums jāpiešķir nabadzīgajām valstīm tiesības aizsargāt savu tirgu sektorus, kas ir vāji un kas neizturētu brīvās tirdzniecības cīniņus. Šīs sarunas ir krasā pretstatā labajiem principiem un mērķiem, kas pausti Maria Martens ziņojumā, un es piekrītu šiem mērķiem.

Mēs, sociālisti, gribējām piebilst, ka ES tirdzniecības un lauksaimniecības politikai nevajadzētu ļaut likt šķēršļus attīstības politikai. Mums ir nepieciešama saskaņotība, un nav lieki jāsaka, ka šai politikai joprojām ir jābūt tendētai uz emancipāciju un sieviešu tiesībām. Komisijas ziņā ir to ietvert konkrētā politikas nostādnē. Pēc tam Komisija cieši uzraudzīs sadarbības attīstību.

  Zbigniew Zaleski (PPE-DE). – (PL) Par spīti vairākiem miljardiem Āfrikai piešķirto eiro nabadzība šajā kontinentā kļūst arvien izteiktāka, kā tas norādīts arī rūpīgajā Martens kundzes ziņojumā. Neesmu apspriedies ar Antuanes kungu, Portugāles prezidentūras pārstāvi, vai Van Hecke kungu, bet vēlos uzsvērt, ka sadarbība ar vietējām Āfrikas iestādēm ir sine qua non, lai finansiāls atbalsts būtu efektīvs.

Ir nepieciešams atbalstīt ekonomiku un palīdzēt ieviest tehnoloģijas, radīt uzņēmējdarbības garu, mudināt iedzīvotājus uzņemties saistības un atbalstīt individuālas iniciatīvas. Misionāri, piemēram, ar to nodarbojas, kaut arī viņiem nav nekādu līdzekļu, turpretī Eiropas Savienība neko tādu nedara par spīti iespējai paļauties uz pietiekamiem finanšu līdzekļiem. Viens no galvenajiem izaicinājumiem ir izglītība, tā teikt, ieguldījumi cilvēkkapitālā, kas dod ievērojamu labumu. Āfrika arī ir uzņēmusies vairākas saistības. To skaitā ir arī ieroču importa apturēšana un konkrētu tiesību aktu noteikumu ieviešana, it īpaši attiecībā uz īpašumtiesībām, kas ir būtisks faktors ekonomikas attīstībā. Nobeigumā es gribētu teikt, ka valdību uzdevums ir jāuztver kā palīdzība tautai, nevis kā labuma gūšana no mūsu atbalsta, par ko liecina Āfrikas iestāžu pārstāvju greznie automobiļi.

  Marie-Arlette Carlotti (PSE) . – (FR) Priekšsēdētājas kundze, šodienas Āfrikai ir divas sejas: pirmā ir galēja nabadzība un cilvēces traģēdija, kā tas ir Dārfūras un Somālijas gadījumā, un ir arī otra seja, kas bieži tiek ignorēta — kontinents, kas par spīti visam ievieš jauninājumus, kļūst demokrātiskāks, lai gan pārāk lēni, un pamazītēm atgriežas uz attīstības ceļa.

Jaunajai ES un Āfrikas stratēģijai tāpēc ir jāņem šī duālā realitāte vērā un jāatbalsta šis joprojām trauslais process ar īstu politisku partnerību: partnerību, kuras pamatā ir vienotība, jo mūsu galvenajam kontaktpunktam ir jābūt visai Āfrikai, ar kuru mēs sazināmies ar Āfrikas Savienības starpniecību; partnerību, kuras pamatā ir vienlīdzība un kuras darba kārtība ir kopīgi izstrādāta, nevis Ziemeļu valstu uzspiesta; partnerību, kuras pamatā ir pazemība, jo Eiropa nav vienīgā Āfrikas partnere. ES ir jāatbalsta arī šis process, izmantojot Tūkstošgades Attīstības mērķus par pamatnostādnēm, pildot solījumus un ES finanšu saistības, un visbeidzot — atzīstot Āfrikas parlamentu uzdevumu. M. Martens ziņojums patiesībā ir vēstījums, kuru nosūtām šodien Komisijai un Padomei, un mēs decembrī būsim Lisabonā, lai redzētu, vai tās šo vēstījumu ir saņēmušas.

  Luís Queiró (PPE-DE). – (PT) Priekšsēdētājas kundze, kā teikts Martens kundzes ziņojumā, kam es lielā mērā piekrītu, tas, ka pašreizējā ES stratēģija Āfrikai netika izveidota partnerībā ar Āfrikas iedzīvotājiem, ir acīmredzams tās iespēju ierobežojums. Tā bija kļūda, kas mums ir jālabo un ko mēs labosim ar nākamo ES stratēģiju, kurai ir jānostiprina Āfrikas Savienības nozīme un kuras pamatā ir jābūt partnerības un vienlīdzības jēdzieniem. Bažas izraisošie jautājumi, kas jāapspriež, ir miers, cilvēku pazušanas problēma un cīņa pret nopietnām slimībām, piemēram, AIDS un malāriju.

Attīstībai ir jābūt mūsu mērķim, un tirdzniecībai — vienam no tās ieročiem. Tāpēc mums ir jāatbalsta mazie un vidējie uzņēmumi un jāveicina taisnīga starptautiska tirdzniecība. Tomēr mēs gūsim panākumus ar šo stratēģiju tikai tad, ja varēsim palīdzēt nostiprināt demokrātiju un cilvēktiesības visā kontinentā.

No jauna formulējot un atjaunojot ES stratēģiju Āfrikai, ir jāņem vērā jauni lokāli un globāli apstākļi. Tas vien jau ir nozīmīgs solis, ka mēs šodien runājam ar Āfrikas Savienību. No otras puses vispārējais naftas un pārtikas patēriņa pieaugums liecina par nepieciešamību palielināt globālās ražošanas kapacitāti, un, no šāda skatpunkta raugoties, Āfrika ir kontinents, kas ir bagāts ar naftu un gāzi, kā arī ar milzīgu lauksaimniecības potenciālu.

Visbeidzot ir jautājums par sammitu. Nav nepieciešamības rīkot sammitu, lai izveidotu stratēģiju Āfrikai. Tomēr Portugāles prezidentūra ir iesākusi šo ceļu, un būtu kļūda to neturpināt līdz galam, citādi mēs zaudēsim iespēju pozitīvi ietekmēt afrikāņu dzīvi. Šīs sarunas nevar būt tikai par parādu dzēšanu, jo, priekšsēdētājas kundze, lielāka labklājība pasaulē var būt iespēja un tai ir jābūt iespējai, lai celtu labklājības līmeni Āfrikā. Šī labklājība ir jābauda visiem iedzīvotājiem, nevis tikai kontinenta elitei.

Starptautiskā sadarbība vairs nedrīkst būt Āfrikas problēma, kā jau kāds teica. Tāpēc mums uzlabo stāvoklis, lai tiktu nodrošināta izglītība, veselības aprūpe, demokratizācija un attīstība.

  Luis Yañez-Barnuevo García (PSE). – (ES) Priekšsēdētājas kundze, es gribētu apsveikt referenti un teikt, ka piekrītu Michel kungam par jauna veida partnerības un Eiropas un Āfrikas attiecību veidošanu. Es gribētu apsveikt arī Lobo Antunes kungu ar to, ka Portugāles prezidentūra organizē Eiropas un Āfrikas sammitu.

Kamēr šīs jauna veida attiecības tiek veidotas, formāla palīdzība attīstības jomā joprojām ir un pāris gadu vēl būs ļoti noderīgs instruments Eiropas attiecībās ar Āfriku, turklāt nevis tikai visas Eiropas, bet arī visu dalībvalstu attiecībās ar Āfriku.

Mums jāveicina veselīga konkurence starp dalībvalstīm attīstības atbalsta kvantitātes un kvalitātes uzlabošanā. Mana valsts, Spānija, ir trīskāršojusi savu atbalstu šajā parlamentārajā sasaukumā un salīdzinājumā ar iepriekšējo valdību ir palielinājusi atbalsta apmēru no EUR 200 miljoniem 2004. gadā līdz, paredzamas, EUR 850 miljoniem 2008. gadā. Spānija patlaban ir otrā lielākā attīstības atbalsta sniedzēja pasaulē, un tā ir arī ESAO Attīstības palīdzības komitejas nosauktā valsts, kuras devums šajā laikposmā ir palielinājies.

  Manuel Lobo Antunes, Padomes priekšsēdētājs. − (PT) Priekšsēdētājas kundze, dāmas un kungi, vispirms man jāpateicas par jūsu komentāriem, ieteikumiem un pat kritiku prezidentūras ierosinājumiem saistībā ar tās plāniem ES un Āfrikas attiecībās. Es, protams, esmu pierakstījis visus šos ieteikumus, novērojumus un kritiku.

Es gribētu skaidri pateikt, ka tam, ko mēs ierosinām attiecībā uz jaunām attiecībām ar Āfriku, ir divi aspekti, kas, manuprāt, ir inovatīvi vai vismaz mēs ceram, ka tie ir vai var izrādīties inovatīvi. No vienas puses, mēs plānojam nodibināt efektīvu partnerību ar saviem afrikāņu partneriem; šai partnerībai ir jāpierāda, ka tā ir arī efektīva īpašumtiesību jautājumā.

Kā jau esmu minējis, stratēģija, ko izstrādājam Āfrikai, nav vienpusēja stratēģija. Tā ir kopīga stratēģija, jeb, citiem vārdiem sakot, stratēģija, kuras projekts tiek kopīgi veidots, analizēts un pārrunāts tā, lai iznākums un tajā ierosinātais patiesībā ir tas, uz ko mūsu afrikāņu draugi cer, ko no mums sagaida un ko arī mēs, protams, gribētu saņemt, pozitīvā nozīmē, no mūsu afrikāņu partneriem.

No otras puses, mēs gribam arī palielināt šajā stratēģijā iesaistīto dalībnieku skaitu tā, lai būtu iesaistītas ne tikai valdības, kā tas ir parasti. Bez valdībām mēs gribam redzēt iesaistāmies citas valsts iestādes, parlamentus, kā jau minēju, un arī plašas pilsoniskās sabiedrības grupas, viņu pārstāvjus un dalībniekus. Otrais aspekts, kas, manuprāt, ir ārkārtīgi svarīgs, ir tas, ka vēlamies modernizēt Eiropas Savienības un Āfrikas darba kārtību. Mēs gribam reaģēt uz jaunajiem globālajiem izaicinājumiem, ņemt vērā milzīgās pārmaiņas, kas notiek pasaulē, un it īpaši neviltoti piedāvāt Āfrikai iespēju pilnībā integrēties jaunajā pasaules kārtībā.

Tāpēc mēs debatēs ar Āfriku spriedīsim un pārrunāsim tādas jaunas mūsdienu problēmas kā enerģijas problēmu, klimata pārmaiņu problēmu un problēmas, kas saistītas ar migrāciju, mobilitāti un nodarbinātību, bet, protams, neaizmirstot tos jautājumus, kas joprojām ir būtiski mūsu tradicionālajās attiecībās, proti, miers, drošība, demokrātiska pārvaldība un cilvēktiesības, kā arī jautājumi, kas saistīti ar zinātni un informācijas sabiedrību.

Es uzskatu, ka šī darba kārtība ir visaptveroša, vērienīga un, kā jau teicu, pilnībā moderna. Mums jāmodernizē darba kārtība ar Āfriku, jo tai ir efektīvi jāreaģē uz mūsu pašreizējām vajadzībām. Es gribētu arī teikt, ka Portugāles prezidentūra un Portugāle nekad nav vilcinājusies nosaukt Āfrikas vai kādas citas pasaules daļas diktatorus un pēc tam viņus apsūdzēt, un mēs turpināsim to darīt, kad vien tas būs nepieciešams.

Visbeidzot, man arī jāpateicas par darbu, kas veikts kopā ar Komisiju, sagatavojot visu nepieciešamo ES un Āfrikas otrajam sammitam. No Komisijas un no komisāriem, kam ir īpaša atbildība šajās jomās, proti, tirdzniecībā, ārējā darbībā un humānās palīdzības jautājumos, mēs esam saņēmuši ļoti pašaizliedzīgu un augstas kvalitātes atbalstu, un mēs esam pārliecināti, ka mēs visi cenšamies sasniegt kopīgu mērķi, veidojot atšķirīgu Āfriku un veidojot atšķirības Āfrikai.

  Louis Michel, Komisijas loceklis. – (FR) Priekšsēdētājas kundze, dāmas un kungi, es gribētu sākt ar pateicību Padomei par tādu reakciju uz runātāju teikto un piebilst, ka atbalstu aktualizētos jautājumus.

Man arī ir bažas, kas jau ir izskanējušas. Komisija cenšas piemērot lielāku saskaņotību savās ārvalstu darbībās, un patiesībā Eiropas un Āfrikas dialoga būtībai pakāpeniski vajadzētu ļaut mums atbrīvoties no pāris pretrunām, arī no tām, kuras uzsvēra Rocard kungs. Nav lieki jāteic, ka reizēm mēs rīkojamies pēc pretrunīgām politikas nostādnēm: atliek kaut vai padomāt par lauksaimniecībā maksātajām subsīdijām. Tā ir pretruna. Diemžēl ir jāizlemj starp dažādām interesēm, un tas reizēm vienkārši ir jāpieņem. Es saprotu, ka Eiropa droši vien ir vienīgais starptautiskais dalībnieks, kas pastāvīgi pats sevi labo un par katru cenu cenšas doties pareizajā virzienā.

Otrais aktualizētais jautājums ir saistīts ar Zimbabvi. Es nevēlos vēlreiz pārskatīt šo jautājumu. Martens kundze ir uz to atbildējusi labāk, nekā es to jelkad spētu. Mūs gaida ES un Āfrikas, nevis ES un Zimbabves sammits. Tas ir pirmkārt. Otrkārt, es labi apzinos prasību nosodīt R. Mugabe. Arī to es varētu izdarīt, bet tas neko nemainītu. Lēmums ielūgt R. Mugabe nav atkarīgs no mums. Man ļoti žēl, bet mēs nevaram aizvietot savus „Āfrikas partnerus. Runājot kā komisārs attīstības un humānās palīdzības jautājumos ar īpašu atbildību par Āfrikas, Karību jūras un Klusā okeāna reģiona (ĀKK) valstīm un par politiskajiem sakariem un dialogu ar Āfriku, man jāsaka — un man ļoti žēl to teikt —, ka mums nav tādu tiesību, kas mums ļautu teikt saviem afrikāņu partneriem: „Varat ielūgt visus, tikai ne viņu.” Riskējot būt pārāk tiešs, es teikšu arī šo: ja mēs gribam spriest par visu pēc diktatoru vai to, kas, mūsuprāt, der šādam apzīmējumam, mērauklas, tad Mugabe kungs nebūtu vienīgā mūsu problēma. Un ļaujiet teikt vēl ko par šo tematu: tāda ir realitāte.

Svarīgi ir tas, ka sammits notiks, un vēl svarīgāk ir tas, ka šajā sammitā mēs varēsim visu pārrunāt un aktualizēt jautājumu par cilvēktiesībām Zimbabvē. Tas man šķiet noderīgi un svarīgi, un man pret to nav nekas iebilstams. Tāpēc sammitam ir jānotiek. Esam gana gaidījuši. Ir jau noticis Āfrikas un Ķīnas sammits. Turklāt notiek gatavošanās Āfrikas un Japānas sammitam, un mēs būsim tajā klāt, lai gan tieši nezinu, kad tas būs.

Es gribētu arī teikt, ka esam ieguvuši palīdzību no Dienvidāfrikas. Ja ir kāda Āfrikas valsts, kas ir ievērojami centusies atrisināt šo jautājumu visiem par labu, tad tā ir Dienvidāfrika. Turklāt šī valsts patlaban, visticamāk, rada, iedvesmo un strādā pie nozīmīga nolīguma starp vairākumu un opozīciju Zimbabvē, un tam būtu jāsekmē godīgu un taisnīgu vēlēšanu norise 2008. gada martā. Šīs sarunas vēl nav pabeigtas, bet jebkurā gadījumā pēdējā mana saruna ar prezidentu T. Mbeki šķietami viesa patiesas cerības uz panākumiem. Tāpēc nekritizēsim Dienvidāfriku, jo tā dara visu iespējamo un nedara to pavirši.

Attiecībā uz lauksaimniecībai piešķirto finansējuma daļu es vienkārši gribētu norādīt, ka starp devīto un desmito Eiropas attīstības fondu malā atliktā summa šai nozarei ir pieaugusi no EUR 663 miljoniem līdz EUR 1,1 miljardam. Tas tiesa, ka par spīti finansējuma palielinājumam starp devīto un desmito EAF bija samazinājums absolūtā procentuālā izteiksmē, bet, runājot par skaidru naudu, reālais palielinājums nebija mazsvarīgs. Turklāt man jāmin, ka priecājos pirms pāris dienām dzirdēt Pasaules Bankas priekšsēdētāja paziņojumu Vašingtonā, sanāksmē, kurā piedalījos, ka lielāka uzmanība ir jāpievērš lauksaimniecības attīstībai, un tāpēc es pilnībā pievienojos nupat paustajām bažām.

Attiecībā uz pilsoniskās sabiedrības un parlamentu, arī Visāfrikas Parlamenta, nozīmi, es nespēju darīt neko citu, kā vien pilnībā atbalstīt ziņojumā pausto pieeju.

Īsāk sakot, un ir jārunā īsi, jo piešķirtais laiks ir ļoti īss, es vēlreiz gribētu aizskart jautājumu par ekonomiskās partnerības nolīgumiem jeb EPN, ko es solījos darīt. Jūs jau būsiet manījuši, kāda ir mana nostāja attiecībā uz šiem nolīgumiem. Tie ir būtisks nosacījums Āfrikas integrācijai pasaules kopienā. Kā to ir rādījusi pieredze ar Āziju, izšķirošais faktors nav atbalsts progresa veicināšanai, bet drīzāk ekonomiskajai attīstībai un integrācijai globālajā tirgū. Es personīgi uzskatu, ka EPN rada iespēju ĀKK valstīm pakāpeniski integrēties starptautiskajā tirdzniecības kopienā, vispirms izveidojot savus reģionālos tirgus. Tomēr es vēlos norādīt, ka 2008. gada 1. janvāris neiezīmēs pēkšņu un dramatisku tirgus liberalizācijas sākumpunktu. Tad ko tas nozīmēs? Patiesībā tas nozīmēs pakāpenisku tirgu atvēršanas procesu, kas būs pakļauts dažādiem pārejas periodiem atkarībā no konkrētajiem produktiem, ar reģionālo finansējumu, kas sniegs finansiālo atbalstu un palīdzēs atvieglot tīro fiskālo zaudējumu liberalizācijas iznākumā. Protams, netrūkst interesantu priekšlikumu, kurus varētu piemērot šajā jomā.

Turklāt mēs spēsim arī mobilizēt diezgan būtiskus līdzekļus vairākās jomās, kas varētu radīt optimālos nosacījumus tam, lai liberalizācijas process varētu būt progresīvs, un šī pakāpeniskā tirgu atvēršana bija derīga, pozitīva un produktīva. Es diezgan labi saprotu bažas, ko daži no jums pauda. Tomēr attiecībā uz prasību pagarināt termiņu šo ekonomisko partnerību nolīgumu noslēgšanai jāteic, ka es tam neredzu nekādu labumu. PTO neradīs izņēmumu attiecībā uz ĀKK valstīm — un tās ir tikai iedomas, ka varētu —, jo mūsu pašreizējā sistēma ir kaitēt citām jaunattīstības valstīm, kas lūdz, lai pret tām izturas kā pret bijušajām kolonijām.

Tāpēc vienīgā alternatīva ir izmantot vispārējo preferenču sistēmu. Vismazāk attīstītām valstīm būs piekļuve visam, izņemot ieročus, bet tām valstīm, kas nav vismazāk attīstīto valstu vidū — un es tikai gribētu norādīt, ka tādas valstis ir 36 —, tas nozīmētu šo valstu pašreizējā piekļuves līmeņa krišanos. EPN mums neļaus vairs garantēt šo preferenciālo piekļuvi mūsu tradicionālajiem partneriem, bet svarīgākais ir tas, ka viņi palīdzēs atbalstīt reģionālās ekonomikas integrācijas procesu. Es uzskatu, ka tas ir īstais tirdzniecības potenciāls, kas spēj veicināt ekonomisko attīstību.

Mēs, protams, apzināmies, kādas problēmas tas radīs mūsu partneriem, mēs atzīstam viņu nepatiku, un jāatzīst, mēs saprotam viņu pamatotās bailes. Tieši šī iemesla dēļ mēs sākumā ierosinājām noslēgt vairākpakāpju nolīgumus, kas pirmām kārtām atrisinās tirdzniecības problēmu, ietverot tirgus atvēršanu uz abpusēja pamata, kas atbilst PTO noteikumiem. Kā vienmēr esmu teicis, tirgus piekļuves piedāvājumu no mūsu ĀKK partneriem pamatā, protams, nebūs samērības principu. Paturiet prātā, ka mēs no savas puses tirgu atveram pilnībā, mēs gribam būt pēc iespējas elastīgāki un izmantosim visu iespējamo laiku, lai apkopotu bažas par attīstību, it īpaši nepieciešamību aizsargāt galveno lauksaimniecības ražošanas iestādi un jaunās nozares.

Mēs pašreiz turpinām darbu pie šī jautājuma. Īstais izaicinājums ir novērst to, ka valstis, kas nav vismazāk attīstīto valstu grupā, nonāk postošā tirdzniecības situācijā 1. janvārī. Šīs valstis uz spēles neapšaubāmi ir likušas milzīgas komerciālās intereses. Ja līdz 1. janvārim joprojām nebūsim atrisinājuši jautājumu par piekļuvi tirgum, ir skaidrs, ka šīs valstis atgriezīsies pie vispārējās tarifu preferenču sistēmas, kas nozīmē, ka tās stāvēs malā un būs patiesi postošā stāvoklī. Tāpēc mums ir jāvirzās tālāk, ja gribam noslēgt kaut vai īstermiņa nolīgumus. Tas būtībā ir viss attiecībā uz EPN jautājumu.

Visbeidzot, es gribu teikt, ka pilnībā piekrītu Borrell kunga skaidri izteiktajiem uzskatiem. Gaidāmais sammits un ES un Āfrikas stratēģija radīs nozīmīgas pārmaiņas Eiropas un Āfrikas attiecību būtībā. Tāpēc pamēģināsim — un es izmantošu viņa teikto — radīt noturīgu partnerību starp abām pusēm, kas ciena viena otru un kurām ir tiesības un pienākumi vienai pret otru, atstāsim pagātnei tagadējās attiecības — es tās nesauktu par banālām; tas ir kas nopietnāks — šīs vecmodīgās, arhaiskās un neproduktīvās attiecības, šo bieži vien pazemojošo devēja un saņēmēja saistību.

  Priekšsēdētāja. − Debates ir slēgtas.

Balsošana notiks rīt plkst. 11.30.

Rakstiskas deklarācijas (Reglamenta 142. pants)

  Pedro Guerreiro (GUE/NGL), rakstiski. – (PT) ES-Āfrikas sammitam ir jāaizsāk izmaiņas ES politikas nostādnēs attiecībā uz Āfrikas valstu un tautu suverenitāti un tiesībām uz attīstību, veicinot godīgāku, mierīgāku un cilvēcīgāku pasauli, kurā valdītu lielāka solidaritāte.

Lai tās īstenotu, nepieciešams

- veikt tūlītējus solidaritātes pasākumus, kas atbilstu miljons cilvēku pamatvajadzībām;

- cienīt valsts suverenitāti un neatkarību, neiejaukties katras valsts iekšējās lietās un rast miermīlīgu risinājumu starptautiskiem konfliktiem;

- demilitarizēt starptautiskās attiecības un pakāpeniski samazināt bruņojuma un militāros izdevumus;

- veidot objektīvus un taisnīgus ekonomiskos sakarus, noraidot Starptautiskā Valūtas fonda, Pasaules Bankas un Pasaules Tirdzniecības organizācijas izvirzītos nosacījumus un „ekonomisko partnerības nolīgumu” noteikumus par tirdzniecības liberalizāciju;

- dzēst ārējo parādu, kas jau sen vairāk nekā nomaksāts;

- veidot sadarbības politiku un aktīvu un abpusēju atbalstu attīstībai;

- garantēt imigrantu tiesības.

Šo attiecību pamatā vairs nedrīkst būt neokoloniālas ambīcijas vai paternālistiski uzskati, kuru mērķis ir atgūt zaudēto zemi, ko Āfrikas tautas — pēc tam, kad tika iekarotas 20. gadsimta otrajā pusē — atguva, iegūstot neatkarību, veicināt ES lielvaru iejaukšanos, militāro klātbūtni un starptautisku dabas resursu kontroli un izmantošanu.

  Tokia Saïfi (PPE-DE), rakstiski. – (FR) Ja jāuzsver Parlamenta ziņojuma par Eiropas Savienības un Āfrikas attiecībām nozīmi, ņemot vērā gaidāmo ES un Āfrikas sammitu decembrī, tad pirmām kārtām mums ir atzinīgi jāvērtē tajā manāmā reālistiskā pieeja.

Ziņojums aicina izveidot patiesu partnerību starp ES un Āfriku, demokrātisku un reālistisku partnerību, kuras pamatā ir efektīva un koordinēta palīdzība, kā arī tirdzniecība.

Es īpaši gribētu izteikt atbalstu sarunām par ekonomiskās partnerības nolīgumiem (EPN), jo, kā uzsvērts ziņojumā, starptautiskajai tirdzniecībai ir jākļūst par attīstības instrumentu. Nabadzību pastāvīgi var samazināt tikai ar taisnīgu, ilgtspējīgu un pienācīgi uzraudzītu komerciālas darbības sekmētu ekonomisko izaugsmi, ko veicina piekļuve tirgum.

Brīva tirdzniecība nenozīmē beigas; tai ir jāapmierina Āfrikas, Karību un Klusā okeāna reģiona (ĀKK) valstu vajadzības; tāpēc ĀKK valstu grupa ir jāiesaista pakāpeniski un asimetriski, ņemot vērā vietējās īpatnības.

Mēs nevaram būt apmierināti vienkārši ar to, ka sniedzam palīdzību izlases kārtā, citādi mēs nerisināsim problēmas, bet gan mūžīgi tās atliksim.

Āfrika nav teātris, kas domāts humānajai palīdzībai; tai pašai ir jānosaka sava attīstība līdzās Eiropas Savienībai kā partnerei.