Debašu stenogramma

Trešdiena, 2007. gada 24. oktobris - Strasbūra

1. Sēdes atklāšana

SĒDI VADA: H. G. PÖTTERING
priekšsēdētājs

(Sēdi atklāja plkst. 9.00)

2. Parlamenta sastāvs (sk. protokolu)

3. Rakstiskas deklarācijas (iesniegšana) (sk. protokolu)

4. Eiropas Savienības un Turcijas attiecības (debates)

  Priekšsēdētājs. − Nākamais jautājums ir Padomes un Komisijas paziņojumi par Eiropas Savienības un Turcijas attiecībām.

  Manuel Lobo Antunes, Padomes priekšsēdētājs. − (PT) Priekšsēdētāja kungs, komisāra kungs, dāmas un kungi! Sākumā prezidentūra vēlētos pateikties Eiropas Parlamentam un it īpaši R. Oomen-Ruijten par priekšlikumu rezolūcijai par Eiropas Savienības un Turcijas attiecībām.

Prezidentūra atzīst un augstu vērtē Parlamenta aktīvo iesaistīšanos paplašināšanās procesā un uzskata to par konstruktīvu ieguldījumu gan vispārējās debatēs par paplašināšanās jautājumiem, gan konkrēti attiecībā uz Turcijas pievienošanās procesu. Nav šaubu, ka ikvienas debates ir vērtīga iespēja paplašināt zināšanas par Turcijas pievienošanās procesu un iesaistīt šajā procesā dalībvalstu un Turcijas pilsoņus, kā arī atbalstīt Turcijas valdību tās ceļā uz pievienošanos.

Varu jums apliecināt, ka Eiropas Parlamenta viedoklim mēs pievēršam īpašu uzmanību. Tuvākajās dienās Komisija iepazīstinās ar savu regulāro progresa ziņojumu par Turcijas pievienošanās procesu. Šo ziņojumu Padome ļoti rūpīgi pārbaudīs un izvērtēs.

Tikmēr es gribētu īsi pieminēt dažus aspektus attiecībā uz Turcijas pievienošanās sarunu pašreizējo stāvokli. Mēs uzskatām, ka nesenās vēlēšanas Turcijā apliecināja Turcijas tautas vēlmi pēc demokrātijas, stabilitātes ─ gan politiskās, gan ekonomiskās stabilitātes ─ un progresa.

Mēs atzinīgi vērtējam arī veidu, kā vēlēšanas tika veiktas, lielo vēlētāju aktivitāti un uzlaboto pārstāvību jaunajā Turcijas parlamentā. Prezidentūra ir vienisprātis ar Eiropas Parlamenta nostāju un bažām saistībā ar Turcijas reformu procesu. Mūsuprāt, jaunā valdība bauda lielāku leģitimitāti un tai ir skaidras pilnvaras, ar kuru palīdzību izlēmīgi rīkoties, lai turpinātu attīstīt un paplašināt Turcijas reformu procesu.

Jaunajai valdībai katrā ziņā ir jādod jauns stimuls reformām un to īstenošanai, galveno uzmanību pievēršot svarīgākajām jomām. Šajā saistībā ļoti svarīga ir Pievienošanās partnerības īstenošana, it īpaši attiecībā uz tās īstermiņa prioritātēm. Atgādināšu jums, ka nākamajos mēnešos Pievienošanās partnerība ir jāpārskata. Šajā kontekstā es vēlētos arī uzsvērt vajadzību pēc plašām apspriešanām un valsts mēroga vienprātības attiecībā uz Turcijas jauno Konstitūciju.

Mēs esam vienisprātis ar jums, ka ir svarīgi veikt reformas būtiskajā pamatbrīvību un cilvēktiesību jomā. Ir vajadzīgs reāls progress, it īpaši attiecībā uz vārda brīvību, reliģijas brīvību, kultūras tiesībām un sieviešu tiesībām, un ir jāturpina pastiprināt cīņu pret spīdzināšanu un nežēlīgu rīcību. Vairums no šiem jautājumiem ir iekļauti Pievienošanās partnerībā kā īstermiņa prioritātes, kuru sasniegšana Turcijai ir jāpanāk.

Kas attiecas konkrēti uz vārda brīvību, mēs ar nožēlu konstatējam progresa trūkumu, lai gan šajā jautājumā ir bijušas plašas sabiedriskas diskusijas, un esam nobažījušies par pieaugošo nacionālismu, kas ved uz pašcenzūru. Mēs joprojām esam pārliecināti, ka vārda brīvības garantēšanas labad ir jāatceļ vai būtiski jāgroza Turcijas Kriminālkodeksa 301. pants un citi neskaidri formulēti panti. Pievienošanās sarunu vispārējā virzība nav iedomājama bez progresa šajā jomā.

Steidzami ir vajadzīgs reāls progress reliģijas brīvības jomā, it īpaši pēc šī gada traģiskajiem notikumiem. Lai garantētu tādu reliģijas plurālismu, kas atbilst Eiropas standartiem, jau sen tiek gaidīta tādu tiesību aktu pieņemšana, kuros tiktu vispusīgi ņemtas vērā visas to kopienu problēmas, kas nepieder islāma reliģijai, proti, juridiskais statuss, īpašuma reģistrācija un garīdzniecības apmācīšana.

Likums par fondiem varētu būt pirmais pozitīvais solis šajā virzienā, un pēc tā pieņemšanas un īstenošanas tas tiks rūpīgi izvērtēts. Bažas raisa arī nesenais Augstākās tiesas nolēmums ekumeniskā patriarhāta jautājumā.

Par pilsoniskās un militārās sabiedrības savstarpējām attiecībām mēs esam vienisprātis ar jums. Jaunākie notikumi ─ it īpaši pirms vēlēšanu kampaņas un tās laikā ─ pierāda, ka šajā jomā ir vajadzīgi turpmāki pasākumi, lai bruņotie spēki nevarētu īstenot politisku ietekmi.

Joprojām nav nodrošināta pilsoniski demokrātiskā kontrole pār militāro jomu saskaņā ar ES dalībvalstu praksi.

Kas attiecas uz dienvidaustrumiem, mēs esam stingri nosodījuši neseno teroristu uzbrukumu Sirnakas provincē. Arī citus Turcijā notikušos terora aktus esam nosodījuši, un turpināsim to darīt. Terorismam nav nekāda attaisnojuma. Šajā ziņā mēs atkārtoti paužam solidaritāti ar Turcijas tautu. No otras puses, terorisma dēļ mēs nedrīkstam aizmirst steidzamo nepieciešamību pēc iespējas ātrāk izstrādāt un īstenot vispusīgu stratēģiju, kas garantētu dienvidaustrumu ekonomisko, sociālo un kultūras attīstību. Šī sarežģītā joma ir viena no tām pašreizējā reformu procesa daļām, kuras mēs rūpīgi uzraugām.

Papildus atbilstībai Kopenhāgenas politiskajiem kritērijiem tiks vērtēts arī Turcijas progress ceļā uz pievienošanos, izvērtējot valsts atbilstību prasībām, kas skaidri noteiktas sarunu programmā. Saskaņā ar Padomes lēmumu pagājušā gada decembrī šajā kontekstā tiks uzraudzīts un pārlūkots progress, kas panākts Padomes 2005. gada 21. decembra Deklarācijā minētajos jautājumos, it īpaši attiecībā uz Ankaras Līguma papildu protokola pilnīgu un nediskriminējošu īstenošanu. Diemžēl šajā jomā vēl nav panākts progress.

Es gribētu arī uzsvērt, ka pievienošanās procesa nepieciešama sastāvdaļa ir visu dalībvalstu atzīšana, un tādēļ Eiropas Savienībai iespējami drīzā laikā ir jānormalizē attiecības starp Turciju un visām dalībvalstīm.

Darbs, kas veicams, lai nodrošinātu atbilstību Eiropas Savienības standartiem un dalībvalsts saistību izpildei, ir sarežģīts un prasa ilgstošus pūliņus un apņēmību. Turcijas pievienošanās procesam mēs piešķiram īpašu nozīmi, un varu jums apliecināt, ka arī Portugāles prezidentūra darīs visu iespējamo, lai veicinātu šo sarunu virzību.

Apņemšanās ir arī jāīsteno darbos. Reformu procesa turpināšana un esošo saistību izpilde stimulēs Turcijas pievienošanās procesa tālāku virzību, un pirmkārt un galvenokārt tas nāks par labu visiem Turcijas pilsoņiem. Tomēr pievienošanās procesa progress pašos pamatos un galvenokārt ir atkarīgs no Turcijas snieguma.

  Olli Rehn, Komisijas loceklis. − Priekšsēdētāja kungs! Ļaujiet man sākumā izteikt atzinību R. Oomen-Ruijten par viņas sagatavoto nopietno ziņojumu un par ierosināto projektu, kas ir gan stingrs, gan taisnīgs.

Šogad Turcija pārdzīvoja sevišķi grūtu periodu ar nopietnu konstitucionālo krīzi un lielu politisko spriedzi. Par spīti šiem pārbaudījumiem parlamenta un prezidenta vēlēšanas noritēja pilnīgā atbilstībā demokrātijas principiem, un tajās piedalījās ļoti liels pilsoņu skaits.

Rezultātā pēdējo vārdu paturēja demokrātija. Jaunajā Turcijas parlamentā ir plaši pārstāvēts Turcijas dažādais politiskais spektrs un, kā teica M. Lobo Antunes, jaunās valdības darbu tagad stiprina stabils vairākums un plašs tautas mandāts. Šajā ziņā tās ceļš ir nolīdzināts. Tagad ir pienācis laiks piešķirt jaunu stimulu reformu procesa virzībai.

Tāpēc Komisija atbalsta rezolūcijas projektā atspoguļoto pamatprincipu ─ identificēt problēmas un stimulēt šo politikas uzdevumu risināšanu Turcijā. Tas nozīmē atbalstīt Turcijas jaunās valdības apņemšanos pastiprināt darbu pie reformām un veicināt to, lai šī apņemšanās pēc iespējas drīzāk izpaustos rīcībā. Tas attiecas gan uz reformu procesu, gan uz Ankaras Protokolu.

Komisija atzinīgi vērtē faktu, ka valdība par savas darba kārtības galveno punktu ir izvirzījusi konstitucionālās reformas, lai stiprinātu demokrātiju un paplašinātu pamatbrīvības. Tomēr to rezultātā nedrīkstētu jebkādā veidā atlikt to reformu īstenošanu, kas ir steidzami nepieciešamas, piemēram, Turcijas Kriminālkodeksa bēdīgi slavenā 301. panta un citu ar vārda brīvību saistītu pantu pārskatīšanu vai likuma par fondiem pieņemšanu, lai nodrošinātu reliģijas brīvību.

Jāturpina darbs arī pie tā, lai pilsoniskās un militārās sabiedrības savstarpējās attiecībās nodrošinātu demokrātijas pārākumu, aizsargātu sieviešu, bērnu un arodbiedrību tiesības, uzlabotu tiesu sistēmu un pastiprinātu cīņu pret korupciju.

Atļaujiet man teikt pāris vārdu par nesenajiem notikumiem un pašreizējo situāciju, ko mēs vērojam ciešā sadarbībā ar prezidentūru un J. Solana kungu, un esam ņēmuši vērā arī Parlamenta viedokli. Turcija regulāri saskaras ar pārrobežu teroristu uzbrukumiem, ko veic PKK, kuru ES ir iekļāvusi teroristisko organizāciju sarakstā. Eiropas Savienība nosoda visus teroristu uzbrukumus un saprot Turcijas nepieciešamību aizsargāt savus pilsoņus.

Irākas neatkarība, suverenitāte, vienotība un teritoriālā integritāte ir gan ES, gan Turcijas interesēs. Mēs turpinām mudināt Turciju un Irāku risināt šo problēmu, sadarbojoties attiecīgajām iestādēm un ievērojot starptautiskās tiesības. Šī darba pamatā ir nesenais Turcijas un Irākas divpusējais nolīgums par cīņu pret terorismu.

Ir saprotami, ka šajos centienos Turcijas iestādes mēģina iesaistīt arī ASV, Irākas un Irākas-kurdu iestādes, un šajā ziņā pēdējā laikā ir vērojamas atsevišķas progresa pazīmes. Pagājušajā nedēļā Parlamentā pieņemtā rezolūcija ir vērtējama kā daļa no šīs vispārējās politiskās stratēģijas.

Ir skaidrs, ka Eiropas perspektīva Turcijai ir galvenais valsts reformu stimuls. Saskaņā ar mūsu paplašināšanās politikas pamatprincipu ─ nosacījumu izpildes principu ─ pievienošanās sarunu progress ir atkarīgs no reformu īstenošanas valstī.

Tomēr, ja mēs vēlamies, lai šo līdzekli varētu efektīvi izmantot reformu veicināšanai, arī pašai Eiropas Savienībai ir jāpilda savas saistības. Mums ir jātur dotais vārds, ─ pacta sunt servanda.

Visas dalībvalstis turpina atbalstīt pievienošanās sarunas ar Turciju, un ES uzticamības labad procesam ir jāturpinās saskaņā ar 2005. gada 3. oktobrī pieņemto sarunu programmu un Padomes 2006. gada 11. decembra lēmumu. Šos lēmumus vienprātīgi pieņēma visas 27 dalībvalstis.

Tādēļ mums ir jāatver nākamās sadaļas, tiklīdz tas būs tehniski iespējams. Vismaz divas sadaļas ─ patērētāju un veselības aizsardzību un Eiropas tīklus ─ varētu atvērt tuvākajās nedēļās. Mēs arī mudinām Turciju strādāt pie tā, lai panāktu atbilstību šobrīd noteiktajiem 13 sadaļu atvēršanas kritērijiem.

Visbeidzot, jūs varat būt droši, ka jūsu ieguldījums tiks pienācīgi ņemts vērā mūsu nākamajā Turcijas progresa ziņojumā, ko Komisija pieņems 6. novembrī.

  Ria Oomen-Ruijten, PPE-DE grupas vārdā. – (NL) Priekšsēdētāja kungs! Es pateicos gan Padomei, gan Komisijai par izteikto atzinību. Šodienas debates un rezolūcija, ko mēs grasāmies pieņemt, pirmkārt ir domātas Komisijai, jo mēs gribam dot zināmu ieguldījumu progresa ziņojumā.

Tomēr tās ir domātas arī Padomei, kas decembrī atkal tiksies, lai apspriestu progresa ziņojumu. Kāda ir mūsu rezolūcijas būtība? Kāda ir šī teksta būtība? Mēs esam aprakstījuši sasniegto progresu un mūsu panāktās vienošanās. Mēs aprakstām arī panākto attiecībā uz saistībām, ko uzņēmusies Turcija.

Tādējādi rezolūcijā ir apkopoti pašreizējie sasniegumi, taču tajā ir ietvertas arī dažādas lietas, kas vēl nav panāktas. Priekšsēdētāja kungs, tajā ir ietverts arī tas, ko mēs sagaidām no Turcijas valdības, jo patlaban ir iespēja no jauna stimulēt reformu procesu.

Trešais aspekts, ko minēšu, ─ mēs esam centušies padziļināt un paplašināt debates ar Turciju. Tas nozīmē, ka es aicinu pievērst uzmanību sociālajai kohēzijai, loģistikai, transportam un enerģētikai.

Vārda brīvībai un reliģijas brīvībai mūsu tekstā pamatoti ir piešķirta galvenā nozīme. Konstitūcija ─ jaunā konstitūcija ─ nevar būt par attaisnojumu, lai nekavējoties visiem spēkiem necenstos panākt visu nepieciešamo reformu īstenošanu, it īpaši saistībā ar 301. pantu.

Es gribētu norādīt arī uz vēl kādu aspektu ─ attiecībām ar kaimiņvalstīm. Labas attiecības ar kaimiņiem ir absolūta nepieciešamība. Turcijas un Armēnijas gadījumā tas nozīmē, ka ir jāatver robežas. Ir jādara gals jebkādām ekonomiskām blokādēm. Turklāt ─ un šī ir mana pēdējā piebilde ─, ja tauta neatzīst savu pagātni, tai nav nākotnes. Tāpēc es aicinu Komisiju atbalstīt Turciju un Armēniju šajā jautājumā.

Priekšsēdētāja kungs, par PKK es neko vairāk nevaru pateikt, jo Parlamenta reglamenta dēļ man tam nepietiek laika.

  Hannes Swoboda, PSE grupas vārdā. – (DE) Priekšsēdētāja kungs! Vispirms es gribētu izteikt atzinību R. Oomen-Ruijten par ļoti labo ziņojumu un pateikties viņai par teicamo sadarbību.

Šajā ziņojumā ir paustas vairākas nostādnes, un Turcijas apmeklējuma laikā kopā ar Martin Schulz es varēju šīs nostādnes darīt zināmas Turcijas iestādēm. Pirmkārt, reformas ne tikai ir jāturpina, bet arī jāpasteidzina. Komisārs jau pieminēja Turcijas Kriminālkodeksa 301. pantu un citas reformas, kas Turcijā garantētu pilnīgu un patiesu vārda brīvību un viedokļu daudzveidību. Tas pats neapšaubāmi attiecas uz reliģijas brīvību un daudziem citiem jautājumiem, par kuriem vēlāk runās mani kolēģi. Reformu process ir jāpārslēdz uz lielāku ātrumu.

Otrkārt, kurdu jautājums, kurā es gribētu skaidri paust savu nostāju. Jau gadiem ilgi ─ patiesībā desmitiem gadu ─ esmu centies darīt visu iespējamo, lai palīdzētu atrisināt kurdu jautājumu, taču tagad ir pienācis laiks, kad šo jautājumu ir iespējams risināt politiskā un parlamentārā ceļā, izbeidzot vardarbību. Tāpēc man nav saprotama PKK terorisma turpināšana. Es to varētu skaidrot ar PKK nevēlēšanos rast miermīlīgu risinājumu, un ir iespējams, ka miermīlīgu risinājumu nevēlas arī atsevišķas militārās aprindas.

Tomēr mums ir jāsūta nepārprotams signāls, ka mēs vēlamies miermīlīgu risinājumu, un to vēlas arī Irāka. Ankarā mēs tikāmies ar prezidenta J. Talabani pārstāvi, un arī viņš skaidri lika saprast, ka viņi vēlas nevis nepārtrauktu PKK terorismu, bet gan politisku risinājumu. Man gribētos cerēt, ka kurdu reģionālās valdības pārstāvji sapratīs, ka PKK terorisma turpināšanās nodara postu ne tikai Turcijai, bet arī Irākai.

Tāpēc es un Eiropas Parlamenta Sociāldemokrātu grupa varam atbalstīt tikai šādu aicinājumu: Turcijai un Irākai ir jātiekas un miermīlīgas sadarbības ceļā jāstrādā, lai darītu galu terorismam.

Tajā pašā laikā Turcijai ir jāizrāda pretimnākšana arī Turcijas kurdu iedzīvotājiem, lai viņi valstī justos droši un uzskatītu Turciju arī par savām mājām.

  Alexander Lambsdorff, ALDE grupas vārdā. – (DE) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi! Arī es vēlētos vispirms pateikties referentei Ria Oomen-Ruijten, kā arī Jos Lagendijk un Hannes Swoboda, par lielisko sadarbību šī rezolūcijas projekta tapšanā. Uzskatu, ka mēs esam radījuši labu dokumentu un pārsteidzoši daudzās lietās esam bijuši vienisprātis, un, manuprāt, tas ir ļoti labi.

Mūsu grupas vārdā es vēlētos vēlreiz izcelt un uzsvērt svarīgākos aspektus. Galvenais ir tas, ka šī rezolūcija ir pozitīvs un konstruktīvs signāls Turcijai. Mēs atzinīgi vērtējam gan faktu, ka šīs vasaras konstitucionālā krīze ir pārvarēta, gan arī to, ka jaunajai valdībai ir stingras un nepārprotamas pilnvaras reformu turpināšanai. Tomēr mēs mudinām valdību noteikti izmantot šīs pilnvaras, lai turpinātu reformu reālu īstenošanu.

Kā norādīts rezolūcijā, šajā kontekstā ir svarīgi, ka šīs reformas ir ārkārtīgi nozīmīgas pašai Turcijai, Turcijas tautai, Turcijas sabiedrībai un Turcijas ekonomikai. Turcijai pašai ir jāturpina pakāpeniski un nemitīgi uzlabojumi, un esmu gandarīts, ka šajā jautājumā, saskaņā ar aprīļa programmā norādīto, Turcijā valda arvien lielāka vienprātība. Ir labi, ka šai ziņā nekas nav mainījies.

Mums ir svarīgi tas, ka Kopenhāgenas kritēriji arī turpmāk būs galvenais sarunu rādītājs, tieši tāpat kā pašas Eiropas Savienības uzņemšanas spēja joprojām būs svarīgs un nepieciešams kritērijs.

Steidzamas reformas ir vajadzīgas galvenokārt šādās jomās, no kurām dažas jau minētas. Par Kriminālkodeksa 301. pantu jau tika runāts, un šis jautājums ir pilnīgi skaidrs. Pēc manām domām, mums ir jāsāk debates arī par 252. pantu. Tas attiecas uz Mustafa Kemal Atatürk piemiņas zaimošanu un ir problemātisks, jo arī tas ir vārda brīvības ierobežojums.

Otrs svarīgs aspekts ir sieviešu situācijas uzlabošana. Goda aizstāvēšanas slepkavību skaits joprojām raisa dziļas bažas. Ir jāturpina konstitucionālā reforma. Ir jāaizsargā cilvēka pamattiesības un personas brīvība. Piebildīšu, ka, no mūsu perspektīvas, problemātisks ir arī vēlēšanu likums. Nekur citur EDSO nav iedomājama 10 % barjera.

Noslēgumā es vēlētos teikt, ka mums ir jāizrāda zināma izpratne attiecībā uz sarežģīto situāciju Turcijā, it īpaši saistībā ar dramatiskajiem notikumiem dienvidrietumos, pie Turcijas robežas ar Irāku. Mēs nešaubīgi nosodām pagājušajās nedēļās notikušo PKK teroristisko darbību, un mūsu grupas vārdā es vēlos izteikt līdzjūtību bojā gājušo kareivju ģimenēm.

Mēs aicinām Turcijas valdību uz šo situāciju reaģēt ar piesardzību. Patlaban nav liecību, ka notiktu pretējais. Tomēr pasākumiem, kas pieņemti, lai mazinātu draudus Turcijas teritorijai, ir jāatbilst vairākiem kritērijiem. Tiem jābūt atbilstīgiem, proporcionāliem un ierobežotiem laikā. Eiropas Savienība saprot Turcijas sarežģīto situāciju. Turcijai ir svarīgi, lai šī izpratne tiktu saglabāta. Neapšaubāmi mūsu augstākais mērķis ir miermīlīgs risinājums.

Šodienas rezolūcija ir patiesi konstruktīvs signāls pozitīvam dialogam ar Turciju. Turcija Eiropas Savienībai arī turpmāk būs ļoti svarīgs partneris, un tagad tai apņēmīgi jāturpina īstenot reformas pašai savās interesēs.

  Sebastiano (Nello) Musumeci, UEN grupas vārdā. – (IT) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi! Ir skumji, ka gadu pēc iepriekšējās Parlamenta rezolūcijas par Eiropas Savienības un Turcijas attiecībām atsevišķi pamatjautājumi joprojām traģiskā kārtā ir darba kārtībā. Turcija neatzīst Kipru, kas jebkurā aspektā ir pilnvērtīga Eiropas Savienības dalībvalsts; preses brīvība joprojām ir ierobežota, jo Kriminālkodeksa 301. pants joprojām nav atcelts, un Turcija joprojām neatzīst 1915. gadā veikto genocīdu pret armēņu tautu.

Nesenais briesmīgais PKK teroristu uzbrukums, tam sekojošā niknā Turcijas armijas reakcija un draudi iebrukt Irākas ziemeļu daļā, ja PKK reizi par visām reizēm nebeigs savu teroristisko darbību ─ šie faktori sarežģī bīstamo un trauslo ģeopolitisko stāvokli, kādā atrodas Turcija.

Protams, ir panākts zināms progress. Ar to es domāju lielāku sieviešu pārstāvību jaunievēlētajā Turcijas parlamentā, ekonomiskajās aprindās un akadēmiskajā pasaulē, taču šobrīd vairāk nekā jebkad agrāk mums sev jāuzdod jautājums ─ vai rītdienas Eiropa vēlas būt liels politisks veidojums, vai arī saglabāt spēcīgu kultūras identitāti, jo šī nenoteiktība nāk par labu Turcijai, kura nevēlas mainīt savu būtību.

  Joost Lagendijk, Verts/ALE grupas vārdā. – (NL) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi! Šīs debates diemžēl aptumšo teroristu uzbrukumi Turcijā. Es daudz labprātāk būtu runājis par vajadzību atkal ķerties pie reformām; diemžēl man nākas secināt, ka, par spīti daudziem skaistiem vārdiem, realitātē līdz šim sasniegtais ir pārlieku niecīgs. Tomēr es uzskatu, ka galvenais jautājums tagad ir šāds: kas, mūsuprāt, Turcijai būtu jādara?

Šajās debatēs atmetīsim liekulību, dāmas un kungi! Ikviens no mums zina, vai vismaz viņam vajadzētu zināt, ka šai velnišķīgajai dilemmai nav vienkāršu atbilžu. No vienas puses, mēs saprotam un zinām, ka jebkurai valstij, kurā pagājušā mēneša laikā ir nogalināti piecdesmit cilvēki, uz to ir jāreaģē, bet tajā pašā laikā daudzi no mums saprot ─ tostarp, manuprāt, daudzi Turcijas valdības pārstāvji ─, ka plašas militārās operācijas nav risinājums. Tās neiznīdēs PKK, tās nodarīs milzīgu diplomātisko un politisko kaitējumu un ─ vissvarīgākais ─ tās ārkārtīgi sarežģīs Turcijas kurdu problēmas risināšanu.

Tāpēc cerēsim, ka visi pašreizējie mēģinājumi rast diplomātisku un politisku risinājumu būs veiksmīgi. Problēmas būtība neatrodas Irākas kalnos, tā atrodas Turcijā, bet problēmu — kurdu problēmu — nevar risināt, turkiem nostājoties pret kurdiem. Manuprāt, jautājums Turcijā ir par to, lai tie turki un kurdi, kas saprot, ka problēma ir risināma tikai politiskā ceļā — AKP un DTP partijas —, nostātos pret tiem radikāļiem gan turku, gan kurdu pusē, kas nebūt nav ieinteresēti politiskā risinājumā un kas uzskata, ka var palīdzēt militāra vardarbība, — turku pusē šie spēki ir armija un daļa opozīcijas, bet kurdu pusē — PKK.

Būsim pilnīgi atklāti ─ pašreizējie PKK uzbrukumi, protams, ir vērsti pret Turcijas valsti, taču tas ir arī uzbrukums Turcijas parlamenta kurdu DTP partijai, kas problēmu cenšas risināt politiskā ceļā. Tieši tāpēc ir tik svarīgi, lai mūsu Parlaments patiešām stingri nosodītu PKK un tās teroristiskos uzbrukumus, tajā pašā laikā atbalstot ikvienu ─ gan kurdu, gan turku pusē ─, kas cenšas šo problēmu risināt miermīlīgā politiskā ceļā.

  Kyriakos Triantaphyllides, GUE/NGL grupas vārdā. – (EL) Priekšsēdētāja kungs! Stingri paturot prātā Turcijas iespējamo pievienošanos ES, Komisijai, un tātad visai Eiropas Savienībai, tuvākajās dienās būs jāpabeidz Turcijas progresa vai tā trūkuma izvērtējums vairākās nozarēs, kurās nepieciešama harmonizācija ar Eiropas acquis.

Mēs esam paziņojuši, ka, izpildot visus Kopenhāgenas kritērijus un saistības, kurām Turcija ir piekritusi saskaņā ar sarunu programmu un papildu protokolu, tā varēs iestāties Eiropas Savienībā. Mēs nedomājam, ka jebkādi kompromisa risinājumi dotu tādus rezultātus, kādus cer sasniegt gan Turcija, gan Eiropas Savienība. Mēs vēlētos norādīt, ka Turcija ir panākusi zināmu progresu, taču atkārtoti uzsveram, ka pievienošanās procesa raitas norises labad tai ir jādara tas pats, ko ir darījušas iepriekšējās kandidātvalstis ─ jāpanāk atbilstība Konvencijas saistībām attiecībā uz ES kopumā. Tādēļ Turcijai ir jāpilda savas saistības attiecībā uz Kipru; tai ir jāatver savas ostas un lidostas Kipras Republikas kuģiem un gaisa kuģiem un jāatceļ veto Kipras dalībai starptautiskās organizācijās un daudzpusējos nolīgumos.

Kā kreisā spārna grupa un it īpaši kā AKEL (Kipras Progresīvā strādnieku partija) mēs esam pārliecināti, ka Turcijas izredzes pievienoties ES būs tas faktors, kas nodrošinās šo saistību izpildi, sevišķi attiecībā uz Turcijas karaspēka īstenotās Kipras okupācijas izbeigšanu.

Mēs arī uzskatām, ka varam izdarīt spiedienu uz Turciju, stimulējot tās virzību uz Eiropu un pieņemot, ka paralēli tā izpildīs savas saistības pret ES. Turcijai ir jāizpilda šādas saistības: jāaizsargā un jāievēro visu tās iedzīvotāju, tostarp kurdu un citu minoritāšu, cilvēktiesības, jāatzīst genocīds pret armēņu tautu un jāatver robeža ar Armēniju, lai kādas sociālekonomiskas sekas tas neizraisītu.

Ja Turcija cer turpināt un pabeigt pievienošanās procesu, tad ir nepārprotami skaidrs, ka ar tās pieņemtajiem pasākumiem un politikas virzieniem tai būs jāpanāk pilnīga atbilstība Eiropas Savienības acquis un absolūta starptautisko tiesību ievērošana, kas ir pamatā arī visiem ES darbības principiem.

  Georgios Georgiou, IND/DEM grupas vārdā. – (EL) Priekšsēdētāja kungs! Tas, ko esam dzirdējuši, ir apbrīnojami, un to saka neviens cits kā kompetents komisārs, kurš ir gatavs nosaukt par teroristiem tos, kas apgalvo, ka cīnās par brīvību. Es baidos, ka mēs pārlieku cenšamies atspoguļot Turciju kā valsti, kurai uzbrūk no visām pusēm. Tā ir valsts, kuras karaspēks uzturas ES dalībvalstī, un tā nav ne pirmā, ne vienīgā valsts, kam jāpielāgojas ES prasībām.

Nobeigumā es pievērsīšos daudz praktiskākam jautājumam. Neilgi pirms avantūras pie valsts austrumu robežām naftas cena Turcijā bija USD 76 par barelu Eiropā; šobrīd, pateicoties ieročiem, ar kuriem tā vienmēr risina savas problēmas, naftas cena jau pārsniedz USD 90 par barelu.

(Priekšsēdētājs pārtrauca runātāju)

  Philip Claeys, ITS grupas vārdā. – (NL) Priekšsēdētāja kungs! Komitejā apspriežot šo rezolūciju, šķita, ka viss Parlaments vienkārši snauž. Tīras formalitātes dēļ tiek izteikta neskaidra kritika, taču citādi rodas iespaids, ka Turcijas pievienošanās mums jāpieņem kā fait accompli.

Tomēr kopš sarunu sākuma Turcijas panāktais progress ir niecīgs. Es runāju, piemēram, par neseno Amnesty International ziņojumu par cilvēktiesību situāciju un attieksmi pret minoritātēm. Turcijas nostāja pret Kipru vairs tikpat kā netiek pieminēta. Turklāt pastāv nopietni draudi, ka Turcija gatavo plašu militāru uzbrukumu Irākai. Tādā gadījumā mēs saskartos ar situāciju, kad kandidātvalsts ne tikai ir okupējusi daļu no kādas dalībvalsts teritorijas, bet turklāt arī grasās uzsākt vietēja mēroga karu pret otru kaimiņvalsti, šai gadījumā Irāku.

Priekšsēdētāja kungs! Vairums Eiropas iedzīvotāju neatbalsta Turcijas iespējamo pievienošanos. Tas ir tāpēc, ka Turcija nav Eiropas valsts un tādējādi neiederas Eiropas Savienībā. Tā vietā, lai vēl vairāk apdraudētu Eiropas uzticamību, mums drīzāk būtu jācenšas panākt labvēlīgas, atklātas un drošas partnerattiecības ar Turciju, nevis tās pilnīgu integrāciju Eiropas Savienībā.

  Jim Allister (NI). - Priekšsēdētāja kungs! Es saskatu kādu tendenci, it īpaši no Komisijas puses, — Turciju, valsti, kas nav Eiropas valsts, atspoguļot iespējami labākā gaismā. Varbūt tas nav pārsteidzoši, ņemot vērā miljonus, ko mēs tērējam pirmspievienošanās atbalstam, taču ir jārēķinās ar nepatīkamu realitāti. Lielākās bažas man dara goda aizstāvēšanas noziegumi, aizsardzības trūkums reliģiskajām kopienām, kas nav musulmaņi, reliģijas brīvības trūkums, kā arī uzbrukumi un propaganda, kas vērsta pret kristiešiem.

Šogad turpinās fatālie uzbrukumi kristiešiem, piemēram, trīs cilvēku noslepkavošana aprīlī Malatjā. Pēc patiesas reliģijas brīvības bieži var spriest par valsts nelokāmu apņemšanos īstenot cilvēktiesības. Turcijai vēl ir daudz darāmā, arī attiecībā uz reliģisko grupu tiesisko statusu un īpašuma tiesībām, taču galvenokārt ir jāievēro tiesības uz lūgšanu brīvību un tiesības pāriet citā ticībā.

  Werner Langen (PPE-DE). – (DE) Priekšsēdētāja kungs! Vispirms es gribētu pateikties R. Oomen-Ruijten par darbu, sagatavojot šo ziņojumu, kas tiks iesniegts Komisijai un kas varētu būt vērā ņemams Parlamenta ieguldījums topošajā progresa ziņojumā.

Turcija ir pārvarējusi iekšējās problēmas, valdībai ir nepārprotams mandāts, svētdienas referendums par konstitucionāliem grozījumiem attiecībā uz prezidenta vēlēšanām ir bijis veiksmīgs un vairs nav nekāda iemesla atlikt reformu īstenošanu. Tāpēc es vēlētos sākt ar aicinājumu Turcijas valdībai. Ja tā nopietni domā par iestāšanos ES, tai ir jāpastiprina reformu intensitāte. Kā mums visiem zināms, šajā ziņā pagājušajā gadā ir paveikts visai maz.

Otrkārt, reformu pirmais un galvenais mērķis ir dot labumu Turcijas tautai. Tās nav ne pašmērķis, ne arī viltīgs gājiens no Eiropas puses; to uzdevums ir likvidēt tos trūkumus, kam demokrātijā nav vietas, it īpaši attiecībā uz vārda brīvību, reliģijas brīvību, sieviešu tiesībām, minoritāšu tiesībām, vēlēšanu likumu utt. Turcijai pašai ir jārisina šie jautājumi un jānovērš šie trūkumi.

Es gribētu minēt vēl kādu aspektu, proti, Armēnijas jautājumu. Būdams vācietis, es uzskatu, ka Turcijai ir nepārprotami jāatzīst sava vēsturiskā atbildība. Tās attiekšanās atklāti runāt par šo jautājumu un atcelt Armēnijas blokādi ir temats, par ko ir jāturpina diskusijas. Patlaban, kā tikko teica H. Swoboda, pastāv bažas, ka kurdu reģiona militārais konflikts izvērsīsies arī Irākā. Mēs nepārprotami dodam priekšroku sarunu ceļā panāktam diplomātiskam risinājumam, nevis militāram. Šajā jautājumā es pilnībā atbalstu Eiropas Parlamenta Sociāldemokrātu grupas nostāju.

Galu galā Turcijai pašai ir jāizlemj, vai tā vēlas turpināt virzību uz Eiropu un kādā veidā tā vēlas to darīt. Raugoties no mūsu viedokļa, pilnīga pievienošanās Eiropas Savienībai nav vienīgā iespēja; sarunām apzināti nav noteikts konkrēts termiņš, un būtībā pašas Turcijas ziņā ir izlemt, vai tā vēlas aktīvi turpināt šo virzību. Šeit nav runa tikai par to, vai pašai Eiropai ir iespējams nodrošināt Turcijas uzņemšanu.

  Jan Marinus Wiersma (PSE). – (NL) Priekšsēdētāja kungs! Arī es vēlētos izteikt atzinību referentei R. Oomen-Ruijten. Atbildot uz W. Langen piezīmi, uzreiz gribu teikt, ka mūsu grupā mēs katrā ziņā runājam par tādām sarunām, kuru mērķis ir dalība Eiropas Savienībā!

Rezolūcija, ko mēs šodien apspriežam, ir domāta tam, lai jebkurā gadījumā iedrošinātu Turcijas valdību turpināt šo virzību. Šajā ziņā premjerministrs R. T. Erdoğan ir saņēmis stingras pilnvaras no Turcijas vēlētājiem. Tas viņam dod reālu iespēju pasteidzināt reformas. Tagad mēs gaidām straujus rezultātus un tādēļ ceram, ka Komisija šajā nolūkā drīz nāks klajā ar progresa ziņojumu.

Protams, nedrīkst neievērot steidzamus jautājumus. Manuprāt, ja Turcijas valdība kaut ko darītu sakarā ar 301. pantu — to atceltu vai mainītu tā formulējumu —, tas būtu ārkārtīgi svarīgs simbolisks solis ar milzīgu lavīnveida ietekmi. Tas radītu Turcijā atvērtības gaisotni, kas nepieciešama debatēm, tostarp debatēm par pagātnes lietām, un šeit mēs nonākam pie Armēnijas jautājuma. Mūsuprāt, ir ļoti svarīgi, lai Turcijā par šo jautājumu notiktu iekšējas debates, taču to rīkošana galvenokārt ir pašas Turcijas ziņā, un mazāk ir atkarīga no Parlamenta vai ASV Pārstāvju palātas centieniem izdarīt spiedienu šajā jautājumā. Šī ir galvenokārt iekšēja lieta; mēs varam palīdzēt, taču patiesībā mums nebūtu lietderīgi turpināt īstenot ārēju spiedienu.

Ir izsludināta jaunā konstitūcija. Mēs uzskatām, ka arī šis apstāklis rada iespējas beidzot rast politisku risinājumu kurdu jautājumam. Esmu vienisprātis ar tiem, kas uzskata, ka mums ir jādara viss iespējamais, lai nepieļautu militāru eskalāciju Ziemeļirākā, taču tas ir iespējams tikai tad, ja mēs vispirms distancēsimies no PKK teroristu uzbrukumiem un pieprasīsim PKK tos pārtraukt.

Otrkārt, mums ir arī jāatbalsta Turcija tās dialogā gan ar Irāku un tās iestādēm, gan ar Irākas kurdu reģionālajām iestādēm, lai panāktu praktisku sadarbību šo uzbrukumu pārtraukšanā. Mēs atzinīgi vērtējam jaunas diplomātiskas iniciatīvas, taču uzskatām, ka samazināt un pārtraukt vardarbību var tikai ar praktisku sadarbību šajā reģionā.

  Marco Cappato (ALDE). – (IT) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi! Padomes prezidentūras pārstāvis teica, ka „tas atkarīgs no Turcijas”, un šo domu atkārtoja daudzi kolēģi, tostarp W. Langen, teikdams, ka „jāizlemj ir viņiem pašiem”. Tam es tomēr nevaru piekrist. Manuprāt, Eiropai ir jāuzņemas daļa atbildības.

Problēma nav tikai Turcija un tās atbilstība formāliem pievienošanās kritērijiem. Patiesībā pēdējo mēnešu laikā Eiropas Savienība, Eiropas valdības ─ sākot ar Francijas prezidentūru, bet ne tikai ─ ir raidījušas signālus, ka Turcija Eiropas Savienībai nepievienosies. R. Oomen-Ruijten sagatavotais ziņojums izriet no šāda pieņēmuma, un droši vien tas ir labākais teksts, kādu šajā Parlamentā iespējams sagatavot, taču mums ir jāsaņem drosme un jāmaina vispārējais konteksts; par pašreizējo politisko un militāro krīzi pie Turcijas un Irākas robežas daļēja atbildība jāuzņemas Eiropas Savienībai, jo mēs esam politiskā nozīmē aizcirtuši durvis Turcijas priekšā, par spīti tam, ka attiecīgās sarunas joprojām turpinās.

Ir vajadzīgas krasas pārmaiņas; Eiropas Savienībai un dalībvalstu valdībām ir skaidri jāaicina izstrādāt politisku ziņojumu par ikviena Turcijas iedzīvotāja personiskajām tiesībām uz demokrātiju un tiesiskumu, paturot prātā mērķi ─ pievienošanos Eiropai. Tas varētu palīdzēt Turcijai virzīties uz Eiropas, nevis Tuvo Austrumu pusi.

  Feleknas Uca (GUE/NGL). – (DE) Priekšsēdētāja kungs! Šodienas balsojumu par Parlamenta rezolūciju diemžēl aizēno ārkārtīgi satraucoši notikumi.

Pagājušajā trešdienā Turcijas Lielā Nacionālā asambleja ar pārliecinošu vairākumu nobalsoja par Turcijas militāru iebrukumu Ziemeļirākā. Kopš tā laika mēs esam saņēmuši satraucošas ziņas par upuriem un bojā gājušajiem pie Turcijas un Irākas robežas, par asiņainām kaujām un cīņām, un esam dzirdējuši, ka Turcijas armija dedzina Ziemeļirākas ciematus. Mēs dzirdam par uzbrukumiem kurdu iestādēm un DTP birojiem un par to, kā saniknoti nacionālisti mēģina linčot savus līdzpilsoņus kurdus. Taču augusta beigās, kad beidzās konstitucionālā krīze, no Turcijas pienāca tik daudzsološi signāli. Tika runāts par jaunu, pilsonisku konstitūciju, par tālākām un vēl intensīvākām reformām, pievēršoties vēl neatrisinātajiem jautājumiem. R. Oomen-Ruijten un daudzi citi mani kolēģi vēlējās ņemt vērā šos pozitīvos signālus un notikumu attīstību Turcijā, pēc tam kad pagājušajā gadā darbs pie reformām Turcijā bija apstājies.

Rezolūcijas priekšlikums un tajā iekļautais izvērtējums ir līdzsvarots un taisnīgs. Tomēr, ņemot vērā Turcijas neseno lēmumu un acīmredzamos draudus īstenot militāru iebrukumu un pārkāpt Irākas teritoriālo integritāti, es gribētu zināt, kādi ir Turcijas patiesie mērķi. Vai tiešām ir runa par PKK? Ir zināms, ka pēdējos gados Turcijas armija ir veikusi 24 pārrobežu operācijas un nevienai no tām nav bijušas nekādas ilgstošas sekas. Kāpēc lai šoreiz būtu citādi? Varbūt tomēr šeit ir runa par Kirkūkas tuvumā esošajiem naftas krājumiem un Turcijas nodomu atņemt Ziemeļirākas kurdiem autonomo statusu?

Jebkurā gadījumā ir skaidrs, ka kurdu jautājums nav atrisināms, iebrūkot Ziemeļirākā. Tomēr man šķiet skaidrs arī tas, ka Turcija nedrīkst Eiropas Savienības un starptautiskās sabiedrības acu priekšā ignorēt starptautisko tiesību normas un pārkāpt Irākas suverenitāti. Eiropai ir jāuzņemas atbildība un aktīvi jāpiedalās kurdu jautājuma risināšanas stratēģijas izstrādē, jo tikai tādā veidā Turcijā būs iespējams panākt patiesu mieru un demokrātiju.

  Bastiaan Belder (IND/DEM). – (NL) Priekšsēdētāja kungs! Nesen intervijā Nīderlandes presei komisārs Olli Rehn nepārprotami norādīja, kuras reformas Turcijā no Eiropas Savienības viedokļa ir vissteidzamākās; citēju: „tās attiecas uz vārda brīvības un reliģijas jomu — demokrātijas pamatprincipiem.”

Esmu komisāram pateicīgs par šo skaidro nostājas paušanu. Tas man liek pievērst viņa uzmanību arī kādam Turcijas Protestantu baznīcu alianses dokumentam. Dokumenta datums ir 2007. gada 1. septembris, un tajā ir pausts Turcijas protestantu nopietnais satraukums un bažas par reliģijas brīvības trūkumu. Komisār, es paļaujos uz to, ka jūs stingri vērsīsieties pie saviem Turcijas sarunu partneriem un norādīsiet uz Turcijas protestantu un visu Turcijas kristiešu neaizsargāto stāvokli Turcijas sabiedrībā.

Priekšsēdētāja kungs, ar simptomu ārstēšanu ir par maz. Plašsaziņas līdzekļi un politiķi Turcijā veido neiecietības pilnu un bīstamu klimatu, apdraudot minoritātes, kas nepieder islāma reliģijai. Arī šajā jomā Briselei Ankaras virzienā ir jāvērš steidzama darbība. Šo otru dokumentu es iesniegšu komisāram un ar nepacietību gaidīšu no viņa drīzu rakstisku atbildi.

  Andreas Mölzer (ITS). – (DE) Priekšsēdētāja kungs! Pirms dažām dienām es biju Turcijas okupētajā Kipras daļā un pats savām acīm varēju pārliecināties par aptuveni 500 grieķu pareizticīgo baznīcu sistemātisku nopostīšanu un Eiropas kultūras mantojuma iznīcināšanu, ko nekad vairs nevarēs atjaunot. Manuprāt, tas tikpat nepārprotami ir pretrunā Eiropas garam kā joprojām pastāvošā neiecietība pret kristiešiem un citām minoritātēm vai apvainojums „turku identitātes aizskaršanā”, ko izmanto par vārda vai preses brīvības apspiešanas ieganstu, nemaz nerunājot par regulārajiem cilvēktiesību pārkāpumiem, armēņu genocīda jautājuma nerisināšanu un nepārtraukto islamizāciju.

Ir pilnīgi nepieņemami, ka valsts, kas kandidē uz pievienošanos, joprojām ir okupējusi daļu ES dalībvalsts, proti, Ziemeļkipru, nemaz nerunājot par plāniem iebrukt citā valstī, šai gadījumā Irākā.

Brisele nekad nepagurst uzsvērt, ka pamattiesību ievērošanai, it īpaši attiecībā uz reliģijas brīvību un vārda brīvību, ir augstākā prioritāte, lai valsts iestātos Eiropas Savienībā. Attiecībā uz Turcijas pievienošanās centieniem ir pilnīgi skaidrs, ka tie ir tikai tukši vārdi.

  Ioannis Kasoulides (PPE-DE). - (EL) Priekšsēdētāja kungs! Sākumā ļaujiet man izteikt atzinību R. Oomen-Ruijten par viņas ziņojumu.

Un tagad ─ aktuāls jautājums. Kas notiks, priekšsēdētāja kungs, ja kandidātvalsts Turcija ignorēs ES pamācības un iebruks Ziemeļirākā? Kāds ir Turcijas nolūks? Varbūt viņi grasās radīt vēl vienu Kiprai līdzīgu situāciju vai okupēt kurdu apdzīvoto Irākas daļu, vēl vairāk sarežģījot daudzu valstu, tostarp Eiropas valstu, centienus panākt Irākā stabilitāti? Kā dalībvalstīm vai kandidātvalstīm var ļaut veikt destabilizējošas darbības teritorijā, kur Eiropas kareivji iet bojā, cenšoties panākt stabilitāti?

Atļaušos jums atgādināt, ka Turcijas karaspēks ir okupējis 40 % Kipras. Tas nav bijis šķērslis šai valstij sākt pievienošanās sarunas. Atļaušos jums atgādināt, ka Turcija joprojām nav izpildījusi ES prasību pagarināt Ankaras Protokolu. Man gribētos zināt, kas šajā jautājumā būs sakāms Eiropas Komisijai, kuras ziņojumu mēs gaidām 6. novembrī. Ja ir runa par tolerances paušanu, tad kāpēc gan nebūt tolerantiem pret tik daudziem citiem principu un vērtību jautājumiem, kas ir ES būtības pamatā?

Noslēguma analīzes galvenais jautājums — vai mēs runājam par ES vērtību popularizēšanu vai arī par to ietekmes sfēras sašaurināšanu?

  Béatrice Patrie (PSE). – (FR) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi! Pirmkārt es gribētu pateikties R. Oomen-Ruijten par konstruktīvo vēsti, ko mēs gatavojamies sūtīt ne tikai Padomei un Komisijai, bet arī Turcijas valdībai un parlamentam.

Tomēr attiecībā uz jautājumu, kas nenoliedzami ir jutīgs, taču ne mazāk svarīgs, man ir žēl, ka mūsu Parlaments nav paudis savu nostāju vēl skaidrāk; es runāju par armēņu genocīdu. Eiropas Parlaments kopš 1987. gada ir lietojis vārdu „genocīds”, runājot par 1915.–1917. gadā notikušajām masu slepkavībām, kurās tika iznīcināti 1,2 miljoni armēņu jeb divas trešdaļas armēņu iedzīvotāju, kas tolaik dzīvoja Osmaņu impērijā. To pašu nesen ir pateicis ASV Senāts un Pārstāvju palāta, un ir nožēlojami, ka Eiropas Parlaments šajā jautājumā atpaliek no amerikāņiem.

Kā nesen ir uzsvērts Starptautiskās Cilvēktiesību federācijas paziņojumā presei, daudzi Turcijas pilsoņi ir apsūdzēti par turku identitātes aizskaršanu, pamatojoties uz Kriminālkodeksa 301. pantu. Lai publiski pievērstu uzmanību šim vēstures periodam, manuprāt, šis pants pēc iespējas ātrāk ir jāatceļ. Mēs nekādā veidā neizdarām pakalpojumu saviem turku draugiem, liekot viņiem aizmirst savu vēsturi. Šis atcerēšanās pienākums ir arī pienākums pret genocīdā izdzīvojušo ļaužu pēctečiem un pret starptautisko sabiedrību. Tāpēc es aicinu Parlamentu atbalstīt grozījumus, kuros mēs aicinām atzīt armēņu genocīdu un uzsveram vajadzību pilnībā ievērot reliģijas brīvību un minoritāšu tiesības.

  Marios Matsakis (ALDE). - Priekšsēdētāja kungs! Politisku, ekonomisku, militāru un kultūras iemeslu dēļ Turcija ir svarīga valsts, un tātad tā ir svarīga arī Eiropas Savienībai. To saprotot, ES ir izlēmusi sākt pievienošanās sarunas. Ceļš uz pievienošanos nav bijis visai gluds, taču tas ir palīdzējis rosināt Turcijai tik vajadzīgo demokrātisko reformu programmu.

Šīs reformas atzinīgi vērtē gan Eiropas Savienība, gan Turcijas pilsoņi. Tām ir jāturpinās, un kaut vai šī iemesla dēļ mums ir stingri jāatbalsta Turcijas pievienošanās. Neviens neignorē faktu, ka pastāv problēmas. Vienas šādas problēmas centrā ir mana valsts, Kipra, taču es, tāpat kā vairums šī Parlamenta deputātu, saprotu, ka problēmas nerisina ar konfliktiem, bet gan mierīgu sarunu ceļā.

Ar eiropeiskāku Turciju šīs problēmas būs daudz vieglāk apspriest un risināt, un tāpēc es pilnībā atbalstu Turcijas pievienošanos Eiropas Savienībai. Tādēļ es atbalstu kompromisu, kas panākts prasmīgā R. Oomen-Ruijten vadībā, godprātīgi un rezultatīvi sadarbojoties visiem ieinteresētajiem kolēģiem, kuriem atsevišķos konkrētos jautājumos varbūt bija atšķirīgi viedokļi, bet kuri bija vienisprātis attiecībā uz principu, ka ES daudz vairāk var sasniegt, konstruktīvi sadarbojoties ar Turcijas ļaudīm, nevis destruktīvi viņus provocējot.

Turcija šobrīd pārdzīvo sarežģītu periodu, un patlaban Eiropas Savienībai vispiemērotākā rīcība būtu vairāk izmantot burkānu, nevis pātagu. Lai mūsu pārliecinošais atbalsts šim ziņojumam kļūst par pierādījumu Turcijas tautai, ka mēs vēlamies uzņemt viņus Eiropas Savienībā, un lai tas palīdz Turcijai veikt plašākas un straujākas reformas, kā arī atvieglo pārlieku ieilgušās Kipras problēmas risināšanu.

  Mario Borghezio (UEN). – (IT) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi! Daudzi no mums atsaucās uz ģeopolitiskiem iemesliem, iebilstot pret Turcijas pievienošanos Eiropas Savienībai. Tagad fakti ir pierādījuši, ka mums ir taisnība, jo Ankara kā zilonis ir iebrāzusies trauslajā Irākas līdzsvarā, — valstī, kur mūsu karavīri ik dienas riskē ar dzīvību, cīnoties par tautas brīvību.

Manuprāt, mums vajadzētu par to padomāt, kolēģi, jo jūsu dārgā demokrātiskā Turcija, šī cilvēktiesību paradīze zemes virsū, klauvē pie Eiropas durvīm tieši tajā pašā laikā, kad Irākas frontē draud īstenoties šausminošs, neparedzams un traģisks scenārijs.

Kad atgriezīsieties Briselē, dariet to pašu, ko esmu ieplānojis darīt es ─ apmeklējiet armēņu restorānu. Vai starp jūsu draugiem ārpus ES nav armēņu? Un tomēr viņu telpas ir izdemolējuši huligāni ─ turku noziedznieki, kas Eiropas galvaspilsētā nodedzināja restorānu tikai tāpēc, ka tas pieder armēņiem. Tādi ir demokrātiskie turku nacionālisti! Kāpēc gan mums viņi būtu jāuzņem, ja viņi joprojām neatzīst armēņu genocīdu? Es jūs aicinu balsot par manu grozījumu.

  Gerard Batten (IND/DEM). - Priekšsēdētāja kungs! Rezolūcijā ir uzsvērts, ka Turcijai pilnībā jāatbilst Kopenhāgenas kritērijiem, kas ir pamats uzņemšanai Eiropas Savienībā. Ziņojumā Turcijas valdība tiek arī mudināta savu pieeju reliģijas brīvībai saskaņot ar principiem, kurus definējusi Eiropas Kopienu Tiesa.

Kopš Kemal Atatürk laikiem Turcija ir spējusi saglabāt laicīgu valsti iepretī augošajai fundamentālistu un burtiskā islāma piekritēju varai. Es šaubos, vai turki saprot, ka iestāšanās Eiropas Savienībā pašos pamatos apdraudēs viņu spēju pretoties karojošajam islāmam. Ja Turcija pievienosies ES, tad islāmisti izmantos cilvēktiesību tiesisko regulējumu kā vairogu, kura aizsegā īstenot savu džihādu gan Turcijā, gan Eiropā.

Briti sāk aptvert, ka Turcijas pievienošanās ES dos tiesības ierasties Lielbritānijā vēl 70 miljoniem cilvēku. Turcijas pievienošanās būs katastrofa turkiem un katastrofa Lielbritānijai.

  Koenraad Dillen (ITS). – (NL) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi! Vakar, debatējot par Florenz rezolūcijas priekšlikumu, tika pamatoti norādīts, ka lielākā iedzīvotāju daļa atbalsta stingrus pasākumus smēķēšanas aizliegšanai darba vietās, bāros un restorānos.

Es cerēju, ka arī šajā rezolūcijā tiks ņemts vērā iedzīvotāju vairākuma viedoklis, proti, ka Turcijai nav jāpievienojas Eiropas Savienībai. Tomēr acīmredzot es biju lolojis pārlieku lielas ilūzijas. Kad runa ir par patiešām svarīgām lietām, piemēram, Konstitūciju vai Turcijas iestāšanos Eiropas Savienībā, tautas viedoklim pēkšņi vairs nav nekādas nozīmes.

Turcija, draudzīga valsts, nav Eiropas valsts. Punkts un āmen. Jautājumam ar to arī vajadzētu būt izsmeltam. Tomēr Parlaments ne tikai neuzņemas atbildību, bet kārtējo reizi izliekas neredzam konkrētu notikumu attīstību, kas skaidri parāda, ka Turcija Eiropas Savienībā neiederas un ka lēmums sākt pievienošanās sarunas ir bijusi kļūda.

Kāpēc rezolūcijā nav pieminēta AKP pretošanās konstitucionālajai normai, kas pāriešanu citā ticībā vairs neuzskatītu par sodāmu saskaņā ar likumu? Kāpēc cilvēki ir tik izvairīgi attiecībā uz armēņu jautājumu un Kipru? Tas ir kārtējais Eiropas „reālpolitikas” piemērs, un tajā mēs nepiedalīsimies.

  Charles Tannock (PPE-DE). - Priekšsēdētāja kungs! Saskaņā ar Londonas laikrakstā The Times teikto, nesen pieņemtā ASV Kongresa rezolūcija par armēņu genocīdu ir bijusi ārkārtīgi nelaikā. Tādā gadījumā ─ kad ir piemērots laiks, lai runātu par genocīdu?

Genocīda jautājumu gandrīz gadsimta garumā ieskauj acīmredzama klusēšanas sazvērestība, un tieši tādēļ šajā Parlamentā tik skaļš ir armēņu lobijs. Armēņu izcelsmes turku žurnālista Hrant Dink noslepkavošanai vajadzēja rosināt nāciju uz pārdomām, diemžēl tā nenotika.

Taču Turcijas un Armēnijas izlīgums un slēgtās robežas atvēršana ir svarīgs elements Turcijas centienos pievienoties ES. Manuprāt, neviena patiesa demokrātija nedrīkst noliegt savu pagātni — pat tumšākos un drūmākos tās noslēpumus.

Tikpat svarīgi ir, lai ilglaicīgi tiktu atrisināts Kipras konflikts, kas ES dalībvalstī esošā okupācijas karaspēka dēļ joprojām atrodas strupceļā, un ir jāīsteno arī Ankaras Protokols.

Iemesls bažām ir arī reliģisko minoritāšu, it īpaši kristiešu, tiesības. Piemēram, grieķu pareizticīgo garīgais seminārs „Halki” kopš 1971. gada joprojām ir slēgts; asīriešu kristiešiem, kas kara ar PKK laikā aizbēga uz Vāciju un Zviedriju, ir atņemta Turcijas pilsonība, tādējādi liedzot viņiem atgūt savas konflikta laikā zaudētās mājas. Turklāt Turcija nesaskata atšķirību starp alevis minoritāti un sunnītu musulmaņiem, tādējādi neatzīstot viņu atšķirīgās reliģiskās vajadzības.

Pamatojoties uz Kriminālkodeksa 301. pantu par turciskuma aizskaršanu, ir notiesāti daudzi cilvēki, bet martā — manuprāt, visai dīvainā kārtā — Stambulas tiesa izdeva pavēli, liedzot piekļuvi videoklipu interneta vietnei YouTube, kurā bija parādījušās norādes uz modernās Turcijas dibinātāja Kemal Atatürk seksualitāti.

Teikšu pilnīgi personiski un nerunājot savas partijas vai grupas vārdā — ir skaidrs, ka darāmā vēl ir daudz.

SĒDI VADA: M. A. MARTĶNEZ MARTĶNEZ
Priekšsēdētāja vietnieks

  Maria Eleni Koppa (PSE). - (EL) Priekšsēdētāja kungs! Šīsdienas diskusija mums ir iespēja izteikt gandarījumu par Turcijas vēlēšanu rezultātiem un Turcijas tautas pausto vēlmi turpināt reformas.

Mērķis joprojām ir Turcijas iespējamā pievienošanās ES, un tas paver iespējas turpināt reformas. Diemžēl šie centieni ir sasnieguši sastinguma fāzi, un reformu process ir palēninājies. Jaunajai valdībai ir jaunas, stingras pilnvaras, kas nekavējoties jāizmanto, pilnībā īstenojot visus asociācijas nolīguma noteikumus un tā papildu protokolu.

Reformu procesa pamatā ir demokratizācija, cilvēka pamattiesības un reliģijas brīvība. Šajā saistībā ir ļoti svarīgi atcelt Kriminālkodeksa 301. pantu un stingri reaģēt uz ekumeniskā patriarhāta aicinājumiem. Diemžēl Turcijas valdības attieksme pret šo jautājumu atraisa rokas ekstrēmistiem. Ir jāpiemin arī Turcijas iestāžu neizskaidrojamā prasība joprojām paturēt slēgtu „Halki” teoloģisko skolu.

Vēl viens satraucošs jautājums ir saspringtā situācija Turcijas dienvidaustrumos. Uzskatu, ka strīdu vardarbīgas risināšanas kultūrai nedrīkst ļaut dominēt, jo tādējādi palielināsies nestabilitāte plašākā reģionā. Pašreizējās valdības pienākums ir rīkoties, lai panāktu kurdu jautājuma atrisināšanu mierīgā ceļā, un tādēļ ir vajadzīgs abpusējs dialogs. Šajā potenciālajā krīzē starptautiskajai sabiedrībai ir jāuzņemas miera uzturētāju funkcijas.

Noslēgumā, priekšsēdētāja kungs, es vēlētos izteikt cerību, ka Turcija izpildīs visas savas saistības, lai panāktu stingru progresu tās virzībā uz iespējamo integrāciju Eiropas Savienībā.

  Giorgos Dimitrakopoulos (PPE-DE). - (EL) Priekšsēdētāja kungs! Sākumā ļaujiet man izteikt atzinību R. Oomen-Ruijten par lielisko darbu.

Priekšsēdētāja kungs, tautas mandāts, kas piešķirts R. T. Erdoğan valdībai un pašam R. T. Erdoğan, ļauj turpināt reformu ceļu, kas uzsākts jau tolaik, kad Turcijas vēlme ieņemt savu vietu Eiropā kļuva par konkrētām izredzēm. Tajā pašā laikā šis mandāts dod jaunas cerības uz taisnīgu un ilglaicīgu Kipras jautājuma atrisinājumu, un pirmā prasība ir Turcijas karaspēka izvešana no Kipras.

Ir jaunas cerības uz patiesām kaimiņattiecībām — gan vispār, gan konkrēti ar Grieķiju.

Pateicoties šim mandātam, cilvēktiesību ievērošana atspoguļojas jaunos likumos, piemēram, likumā par garīdzniecības fondiem un tajos likumos, kuru mērķis ir aizsargāt tiesības un brīvības. Tā ir vēsturiska samierināšanās ar pagātni, atzīstot genocīdu pret armēņiem, Melnās jūras piekrastes grieķiem un asīriešiem.

Pateicoties šim mandātam, kurdu jautājums parādās jaunā gaismā. Eiropas Savienībai ir pamats nopietnām bažām sakarā ar iespējamo iebrukumu Ziemeļirākā. Šādu rīcību nedrīkst pieļaut, jo nepieciešamība cīnīties pret terorismu, kurai mēs visi esam piekrituši, nedrīkst kļūt par fait accompli attaisnojumu, lai okupētu Ziemeļirākas teritoriju, līdzīgi kā jau ir noticis ar Kipru.

  Richard Howitt (PSE). - Priekšsēdētāja kungs! Man nav īsti skaidrs, ko jaunu šī rīta debates dod Turcijas pievienošanās jautājumam, kā vienīgi izdevību atsevišķiem kaislīgiem Turcijas pievienošanās pretiniekiem atkārtot savus argumentus. Protams, mums ir jāmudina Turcija izrādīt savaldību un samērīgi reaģēt uz terorisma draudiem no Ziemeļirākas, taču es redzu, ka kritizētāji šorīt ir tie paši cilvēki, kuri citās debatēs iebilda pret Eiropas Savienības ieguldījumu Irākas atjaunošanā.

Es esmu gandarīts par stratēģisko partnerību starp AK un Turciju, par ko vakar Londonā paziņoja premjerministri G. Brown un R. T. Erdogan, un kas ietver arī pozitīvu sadarbību organizētās noziedzības un terorisma apkarošanā.

Aicinu citas dalībvalstis darīt to pašu.

Esmu gandarīts par jaunāko līdz šim ievēlēto Turcijas parlamenta deputāti Ayla Akat, kas pagājušajā nedēļā viesojās Briselē un ir viena no vairākiem kurdu tautības deputātiem, kas pēc 14 gadus ilga pārtraukuma atgriezušies Turcijas parlamentā; tas dod cerību, ka kurdu kultūras tiesību un politisko tiesību jautājums ir atrisināms ar demokrātijas, nevis vardarbības palīdzību.

  Josef Zieleniec (PPE-DE). – (CS) Ria Oomen-Ruijten ir paveikusi izcilu darbu un radījusi kompromisa tekstu, runājot par tematu, kurā Parlamenta domas dalās.

Tomēr esmu pārliecināts, ka nākotnē būtu jāatmet šāda rezolūciju un ziņojumu pieņemšana, kad par mērķi tiek izvirzīti kompromisu meklējumi, nevis Parlamenta dažādo viedokļu paušana strīdīgos, bet būtiskos jautājumos. Mūsu centieni panākt vienprātību raida Turcijai nepareizu signālu, nepietiekami atspoguļojot dažādos uzskatus, kādi Turcijas pievienošanās jautājumā pastāv gan šai Parlamentā, gan Eiropas sabiedrībā.

Neslēpšu, ka Turcijas pievienošanās sarunu atvēršana, manuprāt, pašos pamatos ir kļūdains lēmums. Tajā pašā laikā es apzinos un ņemu vērā faktu, ka ne visi kolēģi ir tādās pašās domās.

Pašā Eiropas sabiedrībā ir jūtama spēcīga šķelšanās šajā Eiropas integrācijas nākotnei ārkārtīgi svarīgajā jautājumā. Mūsu pienākums ir atspoguļot šo polaritāti. Tādēļ man gribētos cerēt, ka nākotnē mūsu rezolūcijas un ziņojumi skaidri apliecinās šīs Parlamenta viedokļu atšķirības attiecībā uz iespējamo Turcijas dalību Eiropas Savienībā. Kompromiss ir vēlams daudzās citās jomās, kuras apspriež Parlamentā, taču Turcijas pievienošanās un ES un Turcijas attiecības nav starp šīm jomām.

Tāpēc mainīsim pieeju. Neturpināsim ražot ziņojumus un rezolūcijas, cenšoties radīt saskaņas un vienprātības iespaidu. Tā vietā darīsim zināmu gan savu atbalstu, gan iebildumus un skaidri formulēsim savu nostāju — ka Turcijas pievienošanās jautājumā mūsu domas dalās.

Šis ir jautājums par mūsu atbildību gan pret ES, gan Turcijas pilsoņiem, kas nav pelnījuši puspatiesības. Esmu pārliecināts, ka Turcijas tauta daudz labāk sapratīs mūsu šķelšanos nekā patiesās situācijas slēpšanu, ar ko tik ilgi ir nodarbojies gan Parlaments, gan Eiropa kopumā.

  Vural Öger (PSE). – (DE) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi! Ar R. Oomen-Ruijten rezolūciju par Turciju Eiropas Parlaments raida pozitīvu signālu, un tādējādi attiecībās ar Turciju iestājas jauna konstruktīva dialoga fāze. Turcijā patlaban risinās intensīvas debates par iekšējām reformām.

Turcijas jaunajai valdībai ir skaidrs tautas mandāts, un tā var ķerties pie darba. Šī ir iespēja dot pievienošanās procesam jaunu stimulu vairākās nozīmīgās jomās. Aicinājumi izvirzīt papildu prasības, kas neietilpst pievienošanās sarunās, ir neproduktīvi. Patlaban Turcijā svarīgākā prioritāte ir jaunas konstitūcijas izstrāde. Jau ir manāmas šīs konstitūcijas aprises.

Turcijas puse patlaban apsver izteikto aicinājumu pārskatīt Turcijas Kriminālkodeksa 301. pantu. Šobrīd Turcijai ir vajadzīgi nākamie pozitīvie signāli no ES. Mums ir jāmudina Turcija ar vislielāko centību turpināt šo reformu procesu.

Komisijas progresa ziņojums būs pieejams 7. novembrī, un es uzskatu, ka ir ļoti svarīgi šajā ziņojumā atspoguļot Turcijas līdzšinējos panākumus.

  Yiannakis Matsis (PPE-DE). - (EL) Priekšsēdētāja kungs! Turcija kandidē uz iestāšanos vienotajā Eiropā. Tajā pastāv tiesības un pienākumi. Referente ir izstrādājusi līdzsvarotu starpposma ziņojumu. Tas sniedz Turcijai vēl vienu iespēju turpināt reformas un izpildīt savas saistības, kas attiecas galvenokārt uz ekonomiskajām pārmaiņām, atbilstību Kopenhāgenas kritērijiem, kā arī cilvēktiesībām, reliģijas un minoritāšu tiesībām.

Mēs gribam, lai Turcijā notiktu pārmaiņas, jo uz tām aicina pati Turcija un tās pieprasa arī šis laikmets. Pārmaiņas Turcijai nozīmē savu saistību izpildi pret Kipru, atzīstot Kipras Republiku un pārtraucot Kipras okupāciju. Ziņojumā ir pamatoti norādīts, ka Turcijas armijas izvešana palīdzēs rast risinājumu un ka Turcijas armiju iespējams aizvietot ar nelieliem Drošības padomes vadītiem Eiropas spēkiem. Turcijai jāizpilda šādas saistības: jāpārtrauc Kipras kolonizācija un tās demogrāfiskās situācijas maiņa, jārepatriē ieceļotāji, kas veido okupēto teritoriju iedzīvotāju vairākumu un ir bumba ar laika degli, kas var apdraudēt jebkāda risinājuma izdošanos, jāizbeidz Kipras grieķu īpašumu apropriācija okupētajā Kipras daļā un jāpārtrauc mūsu kultūras mantojuma iznīcināšana. Vispirms Turcijai ir jāizpilda ANO lēmums un jāatdod Famagusta tās likumīgajiem iedzīvotājiem.

Kipras turkus Ankara uzskata par izolētiem, pateicoties 45 000 Turcijas kareivju klātbūtnei, kuras dēļ Kipras grieķi nevar piekļūt savām mājām un īpašumiem. Tieši no Turcijas būs atkarīga gan tās pievienošanās Eiropas Savienībai, gan Kipras jautājuma atrisināšana. Turcijas politika — sadalīt Kipru divās valstīs — nav risinājums. Mēs dzīvojam vienotības, nevis sašķeltības laikmetā. Mēs esam par eiropeisku Turciju un eiropeisku risinājumu, kam nav nekā kopīga ar dalījuma līnijām un zonām; referente pamatoti uzsver, ka šī risinājuma pamatā jābūt vienotās Eiropas principiem. Tas visai Eiropai radītu stabilu valsts modeli, ja Kipras grieķi un turki ─ kristieši un musulmaņi ─ varētu dzīvot mierīgu un ražīgu dzīvi, kuras pamatā būtu savstarpēja cieņa un vienotās Eiropas principi un vērtības.

  Carlos Carnero González (PSE). – (ES) Priekšsēdētāja kungs! Kā zināms, Eiropas Savienības paplašināšanās un jaunas valsts uzņemšana vienmēr ir dialektisks process, kurā ir jānosaka ne tikai pienākumi, kas veicami kandidātvalstij, bet skaidri jādefinē arī Eiropas Savienības ieguldījums.

Pēc manām domām, tad, kad Eiropas Savienībai būs jauns Reformu līgums, kas ļaus to padarīt demokrātiskāku un efektīvāku, tā būs arī vairāk piemērota paplašināšanās turpināšanai.

Šāds pieņēmums saskan ar Lisabonas nolīgumu. Turcija ir panākusi ievērojamu progresu. Mēs visi atbalstām Ankaras valdību un Turcijas tautu cīņā pret terorismu. Tomēr minētā progresa turpināšanas labad mums ir jāaicina rīkoties savaldīgi, ievērot mērenību un darboties saskaņā ar starptautiskajām tiesībām. Plaša militāra operācija Ziemeļirākā tikai pielietu eļļu ugunī un draudētu izraisīt nopietnas problēmas arī Turcijā.

Noslēgumā es gribu izteikt atzinību R. Oomen-Ruijten par šo rezolūciju, lai gan tajā trūkst kāda aspekta. Kāpēc mēs bieži aizmirstam, ka Turcija ir ne tikai kandidātvalsts, bet saskaņā ar Barselonas procesu arī svarīga Eiropas un Vidusjūras reģiona partnerības dalībniece? Ziņojumā šis apstāklis nav minēts. Šajā Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu partnerībā Turcija ir svarīga valsts, tieši tāpat kā mēs esam svarīgi Turcijai.

  Emine Bozkurt (PSE). – (NL) Priekšsēdētāja kungs! Es gribētu pateikties R. Oomen-Ruijten par līdzsvaroto rezolūciju. Pirms desmit dienām es biju Turcijā un šīs vizītes laikā runāju ar Turcijas jaunās valdības locekļiem un jaunā parlamenta deputātiem. Es uzsvēru vajadzību turpināt reformas, it īpaši attiecībā uz vārda brīvību.

Tieslietu ministrs un citi Kabineta locekļi man apgalvoja, ka 301. pants tiks grozīts. Jaunā valdība arī apsolīja veikt reformas saistībā ar pievienošanos ES. Arī šajā rezolūcijā kā galīgais mērķis ir minēta šī pievienošanās. Tādējādi rezolūcija sniegs tiešu atbalstu Turcijas reformām, tostarp reformām sieviešu tiesību, arodbiedrību tiesību un sociālā tiesiskā regulējuma jomā.

Taču reformu īstenošanas priekšnoteikums ir miers, bet šobrīd Turcijā valda bailes un dusmas. Bailes no PKK uzbrukumiem un dusmas, kas var novest pie eskalācijas. Tās novēršanai Turcijai un ES ir jāapvieno spēki un jāizmanto diplomātiskie un politiskie līdzekļi, lai nepieļautu terorismu un sodītu teroristus.

  Manuel Lobo Antunes, Padomes priekšsēdētājs. − (PT) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi! Šīs spraigās debates prezidentūrai bija ļoti noderīgas. Tās skaidri parādīja — ja kāds par to šaubījās —, cik dažādi ir daudzo deputātu viedokļi un uzskati attiecībā uz sarunām par Turcijas pievienošanos Eiropas Savienībai. Tomēr, par spīti viedokļu atšķirībām šajā jautājumā, manuprāt, šīs debates skaidri parādīja, ka Eiropas Savienībai Turcija jau šobrīd ir ļoti svarīgs stratēģiskais partneris gan politiskajā, gan ekonomiskajā, gan arī drošības jomā.

Domāju, ka šīs debates apliecina arī to, ka Turcijas izredzes pievienoties Eiropas Savienībai ir bijušas galvenais stimuls būtiskām politiskām un sociālām reformām Turcijā. Protams, dažiem vilšanos sagādā tas, ka šīs reformas nav bijušas tik straujas vai tik plašas, kā būtu gribējies cerēt, taču ir skaidrs, ka Turcijas tauta un valdība pakāpeniski progresē, dodoties mūsu izstrādātajā virzienā — uz arvien demokrātiskāku un plurālistiskāku sabiedrību, kurā daudz lielākā mērā tiks ievērots tiesiskums.

Kopenhāgenas kritēriji visā sarunu procesā ir kā ceļvedis vai atskaites sistēma, un gan Turcijai, gan jebkurai citai kandidātvalstij ir pilnīgi skaidrs — tikai tās valstis, kas nepārprotami ievēro mūsu ekonomiskos principus un it sevišķi politiskos principus, kas varbūt ir vēl svarīgāki, var kļūt par Eiropas Savienības dalībvalstīm. Ja Turcija pilnībā atbildīs šiem kritērijiem, tad ir skaidrs, ka tā var kļūt par Eiropas Savienības dalībvalsti. Tas ir absolūti skaidrs, un šajā ziņā nevar būt nekādu šaubu, vai vismaz tādām nevajadzētu rasties.

Kas attiecas uz PKK teroristu uzbrukumiem pie Turcijas un Irākas robežas, vēlos vērst jūsu uzmanību uz prezidentūras 22. oktobra paziņojumu attiecībā uz šo jautājumu. Šajā paziņojumā prezidentūra pilnībā nosodīja PKK izdarītos terora aktus un apliecināja mūsu aktīvo solidaritāti ar upuru tuviniekiem. Mēs norādījām arī, ka ārkārtīgi būtisks ir starptautiskās sabiedrības atbalsts Turcijas centieniem apkarot terorismu, tajā pašā laikā ievērojot tiesiskumu, saglabājot starptautisko mieru un stabilitāti, kā arī reģionālo stabilitāti, un, protams, aicinājām Turciju atturēties no jebkādām neproporcionālām militārām darbībām. Turklāt mēs aicinām gan Turcijas, gan Irākas valdību, efektīvi sadarbojoties, risināt šo problēmu un nepieļaut, ka Irākas teritorija tiek izmantota teroristisku darbību veikšanai pret Turciju.

  Olli Rehn, Komisijas loceklis. − Priekšsēdētāja kungs, godātie deputāti! Gribu jums pateikties par šīm ļoti nozīmīgajām un aktuālajām debatēm, kas notiek īsi pirms mūsu progresa ziņojuma par Turciju izdošanas 6. novembrī — tātad pēc divām nedēļām. Mūsu mērķis Komisijā ir izveidot tikpat objektīvu un godīgu ziņojumu kā R. Oomen-Ruijten izstrādātais.

Ar šodienas debatēm un tām sekojošo rezolūciju Parlaments raida Turcijai vairākus ļoti skaidrus signālus. Pirmkārt, mēs visi, manuprāt, esam vienisprātis, ka ir laiks paātrināt reformu gaitu Turcijas pilsoņu dēļ, jā, bet arī tāpēc, lai panāktu nopietnu progresu ES pievienošanās sarunās. Īpaši stingri ir jāuzsver, ka nedrīkst būt nevajadzīgas kavēšanās tādu reformu īstenošanā, kas saistītas ar vārda brīvību, apkaunojošo 301. pantu un citiem līdzīgiem pantiem, kā arī saistībā ar reliģijas brīvību. Tāpat mēs ceram redzēt progresu attiecībā uz sieviešu tiesībām, arodbiedrību tiesībām, kultūras un reliģijas tiesībām un Turcijas starptautiskajām saistībām.

Mēs arī nosodām teroristu uzbrukumus un izprotam Turcijas nepieciešamību aizsargāt savus pilsoņus, taču mēs aicinām Turciju sadarbībā ar Irākas reģionālajām iestādēm un starptautisko sabiedrību censties rast politisku risinājumu un uz PKK terorismu reaģēt samērīgi.

Saistībā ar armēņu jautājumu Komisija atbalsta jūsu rezolūcijas projektā pausto Parlamenta aicinājumu uz izlīguma procesu starp Turciju un Armēniju. Tas ir labākais un efektīvākais veids, kas ar laiku dotu patiesus rezultātus, panākot izlīgumu un taisnīgumu.

Mēs arī uzskatām, ka vārda brīvības labad Turcijas sabiedrībā būtu vajadzīgas atklātas un mierīgas diskusijas par visiem jautājumiem, tostarp par armēņu jautājumu. Tādēļ, lai veicinātu nopietnu un efektīvu armēņu jautājuma apspriešanu, kuras rezultātā tiktu panākts patiess izlīgums, ļoti svarīga ir arī 301. panta reforma.

Pašreizējiem vārda brīvības ierobežojumiem ir stindzinošs efekts, un tie pat var veicināt neiecietības un naida gaisotnes veidošanos, par ko diemžēl varējām pārliecināties, kad šogad tika nogalināts Hrant Dink.

Visbeidzot, mums ir jāpatur prātā viena lieta. Es, un arī jūs, esam izvirzījuši Turcijai ļoti stingras prasības attiecībā uz reformu procesu, un tas ir darīts pamatoti. Tajā pašā laikā mums ir jāatceras, ka vienādojums ir atrisināms tikai tad, ja abās pusēs tiek izpildītas vajadzīgās darbības. Tas nozīmē, ka mums ir jābūt ne tikai stingriem, bet arī taisnīgiem. Mums ir jātur dotais vārds, un mēs nedrīkstam atkāpties no Turcijas pievienošanās perspektīvas, kā norādīts sarunu mandātā.

(Aplausi)

Pretējā gadījumā mēs varēsim kliegt, cik skaļi vien gribēsim, taču tā būs saucēja balss tuksnesī. Atbildes vietā būs tikai ilgstošs klusums.

  Priekšsēdētājs. − Debašu noslēgumā ir iesniegti divi rezolūcijas priekšlikumi⁽¹⁾.

Debates ir slēgtas.

Balsošana notiks šodien.

Rakstiskas deklarācijas (Reglamenta 142. pants)

  Richard Corbett (PSE), rakstiski. – Turcijai vēl ir ejams tāls ceļš, līdz tā atbildīs ES dalības nosacījumiem. Par spīti pēdējo gadu ievērojamajam progresam, joprojām ir neatrisināti jautājumi saistībā ar vārda brīvību (it īpaši Kriminālkodeksa 301. pantu), cilvēktiesībām un Armēniju.

Tomēr es nepiekrītu argumentiem, ka Turcijai nekad nedrīkst ļaut pievienoties, jo tā nav Eiropas valsts. Jau vairāk nekā pirms pusgadsimta mēs esam uzņēmuši Turciju Eiropas Padomē kā pilnvērtīgu tās dalībvalsti. Mēs esam sākuši pievienošanās sarunas, tādējādi principā atzīstot tās piemērotību dalībai Eiropas Savienībā. Tie, kas apgalvo, ka Turcija nav Eiropā, patiesībā runā par to, ka tā nav kristietības valsts. Bet kāpēc lai tas būtu kritērijs? Eiropas Savienības moto ir „vienoti daudzveidībā”; mēs netiecamies pēc standartveida kultūras, bet gan cenšamies sastrādāties, tajā pašā laikā saglabājot mūsu dažādās kultūras, reliģijas utt. Uzņemot laicīgu valsti, kuras iedzīvotāju vairums pieder islāma ticībai, mēs tikai stiprinātu šo principu.

(1) Sk. protokolu.

5. ES un Krievijas augstākā līmeņa sanāksme (debates)

  Priekšsēdētājs. − Nākamais jautājums ir Padomes un Komisijas paziņojumi par ES un Krievijas augstākā līmeņa sanāksmi.

  Manuel Lobo Antunes, Padomes priekšsēdētājs. − (PT) Priekšsēdētāja kungs, komisāres kundze, dāmas un kungi! Šo piektdien Portugāles pilsētā Mafrā notiks 20. ES un Krievijas augstākā līmeņa sanāksme. Pēc mūsu domām, gan Krievijas, gan Eiropas Savienības līderiem tā ir lieliska iespēja izvērtēt mūsu attiecības.

Mēs uzskatām, ka Eiropas Savienības un Krievijas attiecības pamatā ir labas; katrā ziņā tās ir daudz labākas, nekā starptautiskā prese dažkārt gribētu mums iestāstīt. Krievija ir svarīgs ES partneris, un mūsu attiecības mēs uztveram ļoti nopietni. Augstākā līmeņa sanāksmē tiks pārlūkota situācija Eiropas Savienībā un Krievijā. Mēs ziņosim par Eiropas Savienības aktuālajiem jautājumiem, īpaši par progresu, izstrādājot jauno Reformu līgumu, ko tikko pieņēma Lisabonā, un Komisijas ierosināto enerģētikas liberalizācijas paketi, ko pieņēma 9. septembrī.

Attiecībā uz kopējām interešu zonām mēs pārlūkosim progresu, kas panākts rīcības plāna īstenošanā. Šis process līdz šim ir pilnībā pozitīvs, lai gan atsevišķās jomās vajadzīga aktīvāka virzība. Dažās svarīgās jomās šo mērķi ir palīdzējusi sasniegt Pastāvīgās partnerības padome (PPC). Kultūras PPC sanāksme, kas notiks dienu pirms augstākā līmeņa sanāksmes, palīdzēs pastiprināt mūsu sadarbību kultūras jomā.

Attiecībā uz augstākā līmeņa sanāksmes prioritātēm mēs vēlamies panākt nolīgumu par agrās brīdināšanas sistēmas izveidi enerģētikas nozarē; šajā jautājumā principiāla vienošanās tika panākta pagājušās vasaras sanāksmē Samārā. Ņemot vērā Eiropas Savienības un Krievijas savstarpējo atkarību enerģētikas jomā, ir jāstiprina uzticība un jāuzlabo abpusējā sadarbība. Tādēļ mēs uzsvērsim mērķus un principus, kas Eiropas Savienībai ir jāievēro attiecībā uz mūsu enerģētikas partnerību — savstarpīgumu, pārredzamību, atvērtību un efektīvas tiesiskā regulējuma sistēmas izveidi. Mūsuprāt, Enerģētikas hartas nolīguma principi un pasaules energodrošības dokumenta teksts, ko G8 pieņēma Sanktpēterburgā, ir jāietver jaunajā ES un Krievijas nolīgumā, kas būs juridiski saistošs un aizvietos pašreizējo Partnerības un sadarbības nolīgumu (PSN).

Investīciju jomā mēs atzinīgi vērtējam oficiālo dialogu, kas paredzēts rīcības plānā saistībā ar kopējo ekonomisko interešu zonu. Ir ārkārtīgi būtiski, lai ES uzņēmumiem, kas veic ieguldījumus Krievijā, tiktu radīti pārredzami, nediskriminējoši un paredzami nosacījumi, ņemot vērā likumu par stratēģiskajām investīcijām, ko patlaban izstrādā Valsts dome. Mēs arī aicināsim Krieviju izvairīties no tādu papildu nosacījumu selektīvas izmantošanas kā vides aizsardzība vai nodokļu sistēma, kas traucētu esošajiem ieguldījumiem un radītu slēptus šķēršļus jauniem ieguldījumiem. Mēs uzskatām, ka Krievijas iestāšanās Pasaules Tirdzniecības organizācijā (PTO) ir prioritāte, un tāpēc šo jautājumu esam paredzējuši izskatīt arī augstākā līmeņa sanāksmē. Komisija šajā jautājumā droši vien sniegs sīkāku informāciju.

Gribu norādīt, ka augstākā līmeņa sanāksmē tiks izmantota arī iespēja izdarīt spiedienu, lai nodrošinātu progresu, ja netiks rasts apmierinošs risinājums galvenajos neatrisinātajos jautājumos, piemēram, par koksnes izvedmuitas nodokļiem vai diskriminējošiem dzelzceļa tarifiem.

Mēs apzināmies, ka šī augstākā līmeņa sanāksme notiek laikā, kad Krievijā tuvojas gan prezidenta, gan Valsts domes vēlēšanas. Vēlēšanu procesā ļoti liela nozīme būs vārda brīvībai, arī preses brīvībai un pulcēšanās brīvībai, un tās būs patiess pārbaudījums Krievijas demokrātiskajai likumībai. Demokrātisko iestāžu un cilvēktiesību biroja (DICB) pārstāvjiem ir vajadzīga brīva piekļuve Valsts domes vēlēšanu novērošanai. Tā kā Krievija ir Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) locekle un Eiropas Padomes dalībvalsts, tai ir īpašs pienākums aizsargāt mūsu kopīgās vērtības. Diemžēl laikā, kad mūsu savstarpējā atkarība palielinās, nevis samazinās, Eiropas Savienības un Krievijas attiecības ir aptumšojuši atsevišķi problemātiski aspekti.

Krievijai un ES ir kopīgi jāstrādā pie domstarpību pārvarēšanas, jo mums nav citas iespējas kā vien sadarboties. Diemžēl sarunu sākšana par jaunu ES un Krievijas nolīgumu joprojām atrodas strupceļā. Krievijas ieviestais importa aizliegums attiecībā uz gaļu un dārzeņiem no Polijas joprojām ir lielākais šķērslis, kas neļauj sākt šīs sarunas. Komisija ir paudusi gatavību turpināt saziņu, lai rastu abpusēji pieņemamu risinājumu. Diemžēl situāciju vēl vairāk ir sarežģījis pagājušā mēneša beigās pieņemtais Krievijas veterināro iestāžu lēmums aizliegt trīsdesmit sešu ES uzņēmumu ražotās gaļas importu.

Arī traucējumi Lietuvai paredzētās naftas piegādē no cauruļvada „Družba” nozīmē strupceļu, kas kavē sarunu sākšanu par jauna ES un Krievijas nolīguma izstrādāšanu. Ir pagājis vairāk nekā gads, kopš Krievija nav sniegusi nekādu oficiālu informāciju par sūci cauruļvadā vai par piegāžu iespējamo atjaunošanu. Tāpēc ir ļoti svarīgi rast apmierinošu risinājumu, kas radītu vajadzīgo uzticību un ļautu turpināt ES un Krievijas partnerības attīstīšanu enerģētikas nozarē.

Par spīti pašreizējam sarunu strupceļam, situāciju nevajadzētu pārlieku dramatizēt. Mēs 2006. gadā esam vienojušies ar Krieviju, ka PSN joprojām ir spēkā, un tādējādi esam izvairījušies no tiesiska vakuuma mūsu attiecībās ar Krieviju.

Visbeidzot, mēs noteikti ierosināsim apspriest starptautiskos jautājumus, kas šobrīd ir vissvarīgākie, it sevišķi Kosovas un Irākas jautājumu. Mēs uzsvērsim arī to, cik būtiska mūsu kopīgajā kaimiņattiecību telpā ir pozitīva sadarbība ar Krieviju, un cik svarīgi ir risināt mūsu kopējo interešu jautājumus, it īpaši „iesaldētos” strīdus.

  Benita Ferrero-Waldner, Komisijas locekle. − Priekšsēdētāja kungs! Krievija ir ne tikai tuvs kaimiņš; mums tā ir arī stratēģisks partneris. Paraugoties uz tirdzniecību un ieguldījumiem, mēs redzam strauju uzplaukumu, un mēs redzam arī to, ka pieaug mūsu savstarpējā atkarība, kā norādīja priekšsēdētājs. Taču mēs zinām arī to, ka Krievija ir galvenais partneris reģionālo konfliktu un globālo problēmu — kas arī jau tika minētas — risināšanā, un joprojām ir daudz darāmā, lai pilnvērtīgi attīstītu mūsu attiecību potenciālu.

Piektdien gaidāmā augstākā līmeņa sanāksme būs nākošā iespēja izvērtēt mūsu attiecību stāvokli. Vairāki neatrisināti jautājumi paliks atklāti, taču dažos citos mēs panāksim progresu, tādējādi šajā pārejas periodā arī sagatavojot pamatu tālākam darbam.

Mēs zinām, ka Krievijai šis ir ārkārtīgi svarīgs periods, jo līdz izšķirošām parlamenta un prezidenta vēlēšanām ir atlikuši daži mēneši; mēs zinām arī, ka Eiropas Savienība ir atkārtoti paudusi bažas par demokrātijas principu un cilvēktiesību normu īstenošanu Krievijā. Eiropas Savienība ļoti uzmanīgi vēro notikumu attīstību — šajā ziņā gaidāmās vēlēšanas būs nozīmīgs pārbaudījums —, un mēs ceram, ka Krievija izdarīs saprātīgu izvēli un uzaicinās EDSO novērotājus pārraudzīt vēlēšanu norisi.

Mēs arī izmantosim izdevību, lai paustu savas bažas par cilvēktiesību jautājumiem, piemēram, preses brīvības ierobežošanu, pret žurnālistiem vērstiem uzbrukumiem, spiediena izdarīšanu uz NGO, kā arī situāciju Ziemeļkaukāzā.

Kad 11.–12. oktobrī es biju Kaļiņingradā, man bija izdevība ar prezidenta galveno padomnieku, īpašo sūtni S. Yastrzhembsky apspriest gaidāmo augstākā līmeņa sanāksmi. Ļaujiet man sākumā minēt pāris labu piemēru, bet vēlāk pastāstīt par jomām, kurās mēs nepanāksim progresu.

Manuprāt, Krievija gatavojas nākt klajā ar paziņojumu par vērienīgu finanšu ieguldījumu vairākās ES vadītās pārrobežu sadarbības programmās. Tas būtu ļoti apsveicams solis, jo kopš 2004. gada paplašināšanās ļoti svarīgs aspekts ir sadarbība saistībā ar mūsu paplašinātajām robežām. Turklāt ļoti īpašs gadījums sava unikālā ģeogrāfiskā novietojuma dēļ, protams, ir Kaļiņingrada.

Mēs vienmēr esam atzinuši, ka pārrobežu sadarbības uzlabošanai un pierobežas satiksmes atvieglošanai ir vajadzīgi īpaši pasākumi. Taču arī Krievijas finansiālais ieguldījums šobrīd būtu ļoti vajadzīgs, ņemot vērā ārkārtīgi lielos satiksmes sastrēgumus Kaļiņingradā pie dalībvalstu un Krievijas robežas, kā arī vairāku citu dalībvalstu robežpārejas punktos.

Ir nepieņemami, ka Eiropas Savienības pusē pie robežas veidojas līdz pat 50 km garas kravas automašīnu rindas. Mums ir jāīsteno attiecīgi pasākumi, un tādēļ mēs ar Krieviju esam vienojušies par sastrēgumu mazināšanu. Komisija patlaban sāk izmēģinājuma projektu, veicot muitas informācijas apmaiņu un finansējot robežu infrastruktūras modernizāciju. Savukārt Krievijai ir jāpaātrina savas robežu šķērsošanas procedūras. Principā tā ir gatava to darīt, taču tas prasa zināmu laiku.

Enerģētikas jautājumu priekšsēdētājs jau pieminēja. Es tikai vēlētos piemetināt, ka mums būtu jāpanāk nolīgums par agrās brīdināšanas sistēmu, lai varētu risināt piegādes problēmas, pirms tās pāraug par krīzi. Priekšsēdētājs jau runāja par enerģētikas kultūru un ieguldījumiem, tāpēc šajā ziņā man nekas nav piebilstams. Es gribētu vienīgi papildināt, ka ieguldījumus un uzņēmējdarbības attiecības apspriedīs arī uzņēmēju apaļā galda sanāksmē Lisabonā, kura sāksies rīt, ceturtdien, un kurā piedalīsies arī Günter Verheugen un Andris Piebalgs. Šīs apaļā galda sanāksmes secinājumus piektdien iesniegs augstākā līmeņa sanāksmē. Manuprāt, tas ir labs ieguldījums patiesā uzņēmējdarbības attiecību izaugsmes veicināšanā.

Krievija ir ļoti nozīmīga ekonomikas dalībniece, un es vēlētos piebilst, ka mēs palīdzēsim Krievijas centieniem attiecībā uz PTO. Jūs zināt, ka mēs vienmēr esam atbalstījuši Krievijas iestāšanos PTO. Mūsuprāt, ļoti svarīgi ir arī nodrošināt vienlīdzīgus nosacījumus, un tieši tāpēc mēs tik lielu uzmanību pievērsīsim tam, lai Krievija pabeigtu iestāšanās procesu PTO. Augstākā līmeņa sanāksme būs jauns stimuls šim sarežģītajam procesam, kurš patlaban atrodas izšķirošā posmā.

Sanāksmes laikā mēs parakstīsim jaunu nolīgumu tērauda nozarē, tādējādi palielinot apjomu, ko Krievija var eksportēt uz Eiropas Savienību. Vēl kāds pozitīvs rādītājs attiecībā uz ES un Krievijas sadarbību ir fakts, ka augstākā līmeņa sanāksmes laikā tiks parakstīts saprašanās memorands starp Eiropas Narkotiku un narkomānijas uzraudzības centru un Krievijas Federālo Narkotiku kontroles dienestu.

Runājot par ne tik pozitīvām lietām, es gribētu jūs informēt, ka par spīti tam, ka maijā Samāras sanāksmē Krievija pauda skaidru apņēmību beidzot parakstīt mūsu nolīgumu par Sibīrijas pārlidojumiem, visai niecīgas šķiet izredzes šo procesu pabeigt gaidāmās Mafras sanāksmes laikā. Šajā ieilgušajā strīdā mēs gribam pāršķirt jaunu lappusi. Krievijas pozitīva rīcība šajā jautājumā mums ļautu arī turpināt darbu pie novembrī Maskavā paredzētās augstākā līmeņa sanāksmes aviācijas nozarē, identificējot milzīgo sadarbības potenciālu šajā jomā.

Kas attiecas uz starptautiskiem jautājumiem, vissvarīgākais noteikti būs Kosovas jautājums, un, pamatojoties uz Trijotnes veikto pastāvīgo darbu, mums kopīgi ar Krieviju ir jārod šīs problēmas risinājums. Mēs nedrīkstam pieļaut Balkānu konflikta atsākšanos.

Mūsu diskusiju temats būs arī citi svarīgi starptautiski jautājumi, piemēram, Tuvie Austrumi pirms Anapoles konferences, Irāna pēc prezidenta V. Putina nesenās vizītes Teherānā un Afganistānā, Birma/Mjanma, kā arī situācija saistībā ar iesaldētajiem konfliktiem, it īpaši Gruzijā un Moldovā.

Mēs vēlētos konstruktīvi sadarboties ar Krieviju un rast risinājumu šīm sasāpējušajām problēmām. Tādēļ mums ir jāturpina iesāktais darbs, vienmēr paturot prātā mūsu ilgtermiņa projektus.

  José Ignacio Salafranca Sánchez-Neyra, PPE-DE grupas vārdā. – (ES) Priekšsēdētāja kungs! Atceroties augstākā līmeņa sanāksmi Samārā, mēs ceram, ka Portugāles rudens būs siltāks par Krievijas pavasari, kā rakstīja prese.

Es piekrītu komisāres teiktajam, ka mums ir jāturpina darbs, veidojot stratēģisku sadarbību ar Krieviju, taču klimatu vairāk noteiks Krievijas, nevis Eiropas Savienības temperatūra; zināmā mērā tas būs atkarīgs no komisāres minētajiem faktoriem, ļoti lielā mērā — no jaunās lomas, ko Krievija vēlas ieņemt starptautiskajā arēnā, un it īpaši saistībā ar energoapgādes drošību.

Tomēr, priekšsēdētāja kungs, šo attiecību pamatā ir jābūt vairākiem pīlāriem. Pirmais no tiem — jebkurš lēmums vai darbība pret kādu dalībvalsti ir jāuztver kā lēmums vai darbība pret visu Eiropas Savienību.

Otrkārt, priekšsēdētāja kungs, Eiropas Savienība ir negrozāmi un neapšaubāmi apņēmusies ievērot cilvēktiesības, un tāpēc, aizstāvot šīs pozīcijas, tai ir vajadzīga ļoti stingra nostāja. Šajā saistībā mums, manuprāt, ir jāpauž gandarījums par Krievijas valdības lēmumu beidzot piešķirt vīzas Zaļo un Eiropas Brīvās apvienības grupas locekļiem, lai viņi varētu ierasties uz sanāksmi Maskavā.

Viens no aspektiem, kas raisa bažas, ir saistībā ar neseno Kaspijas jūras reģiona valstu samitu sniegtais paziņojums par zināma veida plašas frontes veidošanu, lai cīnītos pret atsevišķiem reģionāliem un starptautiskiem draudiem un dažām pozīcijām Apvienoto Nāciju Organizācijā.

Esmu jau gandrīz galā, priekšsēdētāja kungs. Komisāres kundze, Padomes priekšsēdētāja kungs, rīkojieties pragmatiski, aizstāvot Eiropas Savienības intereses, un veidojiet šo sadarbību, taču neaizmirstiet, ka skaitļiem ir jākalpo ideāliem. Man nāk prātā nesen žurnālā The Economist lasītais patiesi lieliskais raksts, kurā bija minēts, ka Vīsbādenes augstākā līmeņa sanāksmē V. Putins esot teicis Federālajai kanclerei A. Merkel, ka tieši šeit Dostojevskis esot zaudējis ruletes spēlē.

Ceru, ka Portugālē Eiropas Savienībai paveiksies vairāk nekā krievu rakstniekam Vīsbādenē.

  Jan Marinus Wiersma, PSE grupas vārdā. – (NL) Priekšsēdētāja kungs! Gatavojoties gaidāmajai augstākā līmeņa sanāksmei, mūsu grupas viedoklis ir nemainīgs — Krievijai un Eiropas Savienībai ir kopīgas intereses vairākos svarīgos jautājumos un, par spīti daudzajām mūsu uzskatu atšķirībām, Eiropas Savienībai šajā sanāksmē ir jāturpina darboties, pamatojoties uz šo pieņēmumu. Krievija un Eiropa ir vajadzīgas viena otrai, lai risinātu Eiropas problēmas, taču vēl vairāk — lai risinātu galvenos starptautiskos jautājumus. Ilgtspējīga Eiropas drošība ir panākama vienīgi sadarbībā ar Krieviju.

Šo iemeslu dēļ mēs — mana grupa un es — vienmēr esam atbalstījuši stratēģisko partnerību ar Krieviju. Šīs augstākā līmeņa sanāksmes darba kārtība ir ļoti noslogota, un par to jau runāja gan komisāre, gan prezidentūras pārstāvis. Tomēr mēs ceram, ka tiks rasta iespēja pievērsties arī jautājumam par jaunā partnerības un sadarbības nolīguma sarunu pilnvarām. Mēs ceram, ka jaunā Polijas valdība spēs veiksmīgāk sadarboties ar Maskavu, tādējādi paverot ceļu zināmam progresam.

Attiecības enerģētikas jomā ir ārkārtīgi svarīgas, un mēs piekrītam, ka šo attiecību pamatā jābūt savstarpīgumam, taču ir jāsaprot, ka mums ir darīšana ar zināmu abpusēju neatkarību, ar kuru mums jācenšas kopīgiem spēkiem tikt galā. Arī Melnās jūras reģionā ir jāpanāk sadarbības uzlabošana, un mēs ceram, ka augstākā līmeņa sanāksmē apspriedīs arī tādus jautājumus kā Piedņestra un Gruzija.

Iepriekšējie runātāji jau pieskārās jautājumam par demokrātijas stāvokli Krievijā, un diskusijās šo aspektu neapšaubāmi nav iespējams apiet. Arī mēs esam nobažījušies par Valsts domes vēlēšanu sagatavošanas procesu. Arī mēs vēlamies, lai kampaņas būtu brīvas un godīgas un lai visām partijām būtu līdzvērtīgas izteikšanās iespējas. Tieši tāpēc tik svarīgi ir būt uzstājīgākiem saistībā ar novērotājiem Maskavā — novērotājiem, kas darbotos ne tikai pašā vēlēšanu dienā, bet arī priekšvēlēšanu kampaņas laikā. Mums visiem ir zināms, cik svarīgi ir spēt izveidot atbilstīgu spriedumu par vēlēšanām; valstij, kas pretendē uz Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas prezidentūru, nepārprotami ir jāspēj arī vēlēšanu novērošanas jautājumos labprātīgi sadarboties ar EDSO.

Nobeigumā vēlreiz atkārtošu to, ko teicu sākumā. Pret Krieviju mums joprojām ir jāsaglabā kritiska attieksme jautājumos, kas skar cilvēktiesības un demokrātiju, taču pārliecīga polarizācija nav vēlama. Par pamatprincipu mums joprojām jāizvirza labas kaimiņattiecības, sadarbība un mēģinājumi kopīgi risināt Eiropas problēmas, nevis centieni dramatizēt situāciju.

  Graham Watson, ALDE grupas vārdā. – Priekšsēdētāja kungs! Samāras augstākā līmeņa tikšanās maijā atklāja plaisas mūsu stratēģiskajā partnerībā ar Krieviju — gan enerģētikas, gan Kosovas, gan cilvēktiesību jomā. Šie robi ir kļuvuši par aizām, kas tagad ir tik dziļas un platas, ka nav viegli saprast, kā šobrīd pilnveidot šo jēgpilno „partnerību”, kuras pamatā ir kopīgas vērtības.

V. Putins pats ir atzinis, ka „Krievija ne tik drīz kļūs par valsti ar dziļām vēsturiskām liberālo vērtību tradīcijām, — ja vispār par tādu kļūs.”

Cik ilgi mēs vēl ignorēsim arvien skaidrākos faktus? Nav runa par to, ka krievi atteiktos no Rietumu kultūras atribūtiem, jo prezidents V. Putins ne reizi vien ir runājis par savas valsts vietu Eiropas kultūras centrā. Nē, — šī bravūra, šis noliegums ir vērsts tieši pret to, ko priekšsēdētājs J. M. Barroso sauc par Eiropas svētākajām vērtībām, — tādām vērtībām kā brīvība, demokrātija un tiesiskums, kuru mūsdienu Krievijā acīmredzami trūkst.

Kolēģim J. I. Salafranca Sánchez-Neyra bija taisnība. No Padomes un Komisijas mēs esam dzirdējuši pārāk daudz Realpolitik izpausmju, taču pietrūkst Moralpolitik. Mūsu attiecības ar Krieviju neapšaubāmi ir stratēģiskas, taču tās nevar saukt par partnerību.

Mums ir vajadzīga pragmatiska pieeja un sadarbība tajos abpusēji svarīgajos jautājumos, kuros varam sadarboties, piemēram, robežpārejas punkti, energoapgāde un pievienošanās PTO, — lai gan vakar izskanējušais paziņojums par pārtikas cenu kontroli liecina par atgriešanos pie pagājušo laiku ekonomikas politikas.

Zināms progress Krievijas jautājumā ir iespējams, taču bez fanfarām, ņemot vērā vilšanos, ko nesušas daudzas ES un Krievijas augstākā līmeņa sanāksmes.

Attiecībā uz Krievijā gaidāmajām divām vēlēšanām būtu vajadzīgs arī nedaudz vairāk godīguma. Ja cilvēka klonēšana būtu vairāk attīstīta, prezidents Putins droši vien startētu gan uz prezidenta, gan premjerministra posteni, sekojot Kačinsku piemēram Polijā! Ir pilnīgi neticami, ka valstī, kas vēl 1917. gadā ir gāzusi monarhiju, šobrīd iesakņojas jauna patvaldība; tāpēc mums nevajadzētu pieklusināt savu kritiku, baidoties apdraudēt partnerību, kura pastāv vienīgi uz papīra.

Kad neatkarīga tiesu sistēma, vārda brīvība un demokrātija pastāvēs ne tikai politisko runu citātu līmenī un kad žurnālisti, opozīcijas partijas un nevalstiskās organizācijas varēs darboties bez bailēm no atmaksas, —tikai tad Eiropa varēs solidarizēties ar Krieviju.

Tieši šī iemesla dēļ mūsu grupa centās panākt, lai šo debašu noslēgumā tiktu pieņemta rezolūcija, un mūsu aicinājumu atbalstīja vairāk nekā 300 deputātu. Mums ir jābūt gataviem savu teikto publicēt arī rakstiski un atspēkot tos, kas saka, ka šis Parlaments nav nekas cits kā vien tukšu salmu kulšanas slavas zāle.

Reformu Līgums pirmo reizi sola Parlamentam reālu iespēju ietekmēt ārējo darbību. Pieņemsim šo izaicinājumu un augstākā līmeņa sanāksmē nodosim prezidentam V. Putinam vēstījumu, ko viņš nevarēs neņemt vērā.

  Konrad Szymański, UEN grupas vārdā. – (PL) Eiropas Tautas partijas (Kristīgo demokrātu) un Eiropas Demokrātu grupas vadītāju vakar pieņemtais lēmums neizstrādāt rezolūciju pirms ES un Krievijas augstākā līmeņa sanāksmes skaidri apliecina, ka Krievija mums joprojām ir problēma. Šis lēmums ir nopietna kļūda. Šāds franču-vācu motors nav tas, kas vajadzīgs tajā Eiropas daļā, kur dzīvojam mēs.

Mūsu 2. maija rezolūcija, ko pieņēmām pirms Samāras sanāksmes, bija ļoti vērtīga. Es ceru, ka šodienas klusēšana neliecina par mēģinājumu atteikties no skaidri definētas prasīguma politikas attiecībā pret Krieviju. Ja Samārā izstrādātā pieeja tiks apdraudēta, Krievija jutīsies vēl vairāk pārliecināta par to, ka integrācija un it īpaši 2004. gada paplašināšanās ir faktori, ko var neņemt vērā vai aizvirzīt otrajā plānā. Politiķi, kas pseidoreālisma vārdā patlaban cenšas izlikties neredzam Krievijas virzību uz diktatūru, būtībā samierinās ar iespējamu Somijas gadījuma atkārtošanos. Viņi neiebilst pret Centrāleiropas diskrimināciju un tādējādi vājina Eiropas Savienības kā globāla partnera stāvokli.

  Bart Staes, Verts/ALE grupas vārdā. – (NL) Priekšsēdētāja kungs, komisāres kundze, ministra kungs, dāmas un kungi! Ministra kungs, savā ievada runā jūs teicāt, ka attiecības ar Krieviju ir labas, katrā ziņā labākas nekā atspoguļots starptautiskajā presē. Ministra kungs, vai jūs dzīvojat uz Marsa? Jūs dzīvojat uz Venēras? Vai jums ir drosme pateikt krieviem, kas ir vissvarīgākais, vai arī Eiropas Savienība jums patiesībā nozīmē vienīgi naudu un pliku komerciju? Vai tas jums ir svarīgāk par demokrātiju un cilvēktiesībām?

Runāsim bez aplinkiem. Krievija atrodas uz slidenas nogāzes un strauji virzās uz pilnīgu diktatūru, kuras priekšgalā ir spēcīgs līderis — līderis, kas necietīs nekādus protestus un izmantos savu slepeno FDD dienestu, kad vien uzskatīs par vajadzīgu; līderis, kurš nekādos apstākļos neatkāpsies no varas un kurš izmantos jebkādas blēdības, lai paturētu savās rokās varas grožus arī pēc parlamenta vēlēšanām decembrī un prezidenta vēlēšanām martā. Krievija, ministra kungs, veidojas par slēgtu sabiedrību, kurā valdošais režīms labprāt nevienam neļautu skatīties sev pār plecu.

Es nevēlos aprobežoties tikai ar teorētiskiem apsvērumiem. Realitātē cilvēktiesības Krievijā pastāvīgi tiek apspiestas, un demokrātijas stāvoklis tur ir nožēlojams. Realitātē vārda brīvība un preses brīvība pakļaujas stingrai pašcenzūrai. Nesen pieņemto likumu par ekstrēmismu viegli var izmantot, lai aizbāztu muti žurnālistiem un politiskajiem pretiniekiem.

Realitātē Krievijas režīms stipru un neatkarīgu pilsonisko sabiedrību uzskata par nevēlamu, un ārkārtīgi ierobežojošā tiesiskā regulējuma dēļ nevalstiskās organizācijas ir pakļautas spēcīgam spiedienam. Realitātē, ministra kungs, brīvas vēlēšanas tur ir utopija. Tajās piedalīties var tikai tie, kurus atzīst režīms. Piemēram, ir panākts, ka Garija Kasparova vadītā apvienība „Cita Krievija” nevar piedalīties gaidāmajās parlamenta vēlēšanās.

Nobeigumā, ministra kungs, par situāciju Čečenijā. Šis jautājums varbūt vairs nav aktuālākā politiskā problēma, taču realitāte joprojām ir ārkārtīgi satraucoša. Cilvēkus joprojām slepkavo, cilvēkus aizved un nelikumīgi tur apcietinājumā, cilvēkus šantažē, nolaupīšanas joprojām ir ikdienišķa parādība un spīdzināšana — ierasta prakse. Tāda ir Krievijas realitāte, ministra kungs, un es ceru, ka jūs to atcerēsieties, kad šīs nedēļas beigās runāsiet ar Vladimiru Putinu.

  Helmuth Markov, on behalf of the GUE/NGL Group. – (DE) Priekšsēdētāja kungs! Stabilitāte un attīstība Eiropā un pasaulē nav iedomājama bez jēgpilnas sadarbības starp Eiropas Savienību un Krieviju. Ko man gribētos redzēt notiekam citādi nekā Samārā? Man gribētos, lai jūs vēlāk varētu atgriezties pie mums un teikt, ka jums ar Krieviju ir kopīga stratēģija Kosovas problēmas risināšanai, kopīga stratēģija miera procesam Tuvajos Austrumos, ka jums ir kopēja nostāja attiecībā uz kodolproblēmu Irānā un kopīga stratēģija, kā risināt Piedņestras problēmu.

Nav runa tikai par energoapgādi. Aizmirsīsim par Galileo. Rūpniecībai tas nav vajadzīgs, un rēķinu nāktos samaksāt nodokļu maksātājiem. Mums kopīgi ar Krieviju būtu jāstrādā pie saprātīgas enerģētikas politikas un jauno tehnoloģiju izmantošanas. Mums būtu jārisina problēma, kas saistīta ar bezvīzu režīmu ar Krieviju. Kāpēc šai jomā vēl neesam panākuši ievērojamu progresu, izņemot atsevišķas personu grupas? Pēc manām domām, šajā ziņā vēl daudz ko varētu darīt.

Kāda būs Eiropas Savienības nostāja pretraķešu aizsardzības vairoga jautājumā? Vai mēs būsim vienoti ar Krieviju un darīsim zināmu, ka nevēlamies ASV aizsardzības vairogu? Manuprāt, būtu lieliski, ja mēs to varētu panākt. Protams, mums pret Krieviju jāizturas arī kritiski un tai jāsaka — ja es Vācijā iebilstu pret W. Schäuble un J. Jung kaldinātajiem pretterorisma plāniem, tad man arī Krievijai ir jāsaka, ka es neatbalstu šo diskriminācijas aizlieguma likumu. Tas ir pilnīgi skaidrs.

Ja mēs uzskatām, ka situācija Čečenijā absolūti neatbilst cilvēktiesību normām, mums tas Krievijai ir jāsaka pilnīgi skaidri, taču pēc tam mums ir jāturpina sekot notikumu attīstībai. Manuprāt, ja mums ir saprātīgs partnerattiecību nolīgums, tad labi partneri šādas lietas viens otram var teikt, un tas arī ir jādara. Krievija mums ir vajadzīga, un Krievijai esam vajadzīgi mēs, un mūsu darbs būs sekmīgs, ja skaidri izklāstīsim visas problēmas un — pats galvenais — izstrādāsim to risināšanas paņēmienus.

  Jana Bobošíková (NI). – (CS) Dāmas un kungi! Ja mēs globālā nozīmē vēlamies saglabāt pašreizējo stāvokli, tad Eiropas Savienībai kā spēcīgam grupējumam un Krievijai kā lielvarai ir nepieciešams integrēt savu ekonomiku.

Tikai tādā veidā mēs spēsim noturēties pret nenovēršamo politisko spiedienu, kas pretējā gadījumā var sašķelt šo racionālo partnerību. Patlaban Krievijas eksports uz ES, izņemot enerģētikas tirdzniecību, aptuveni atbilst eksportam uz Maroku vai Argentīnu. Tāpēc es atbalstu Tirdzniecības komisāra P. Mandelson aicinājumu Eiropas Savienībai un Krievijai neizturēties tā, it kā tās būtu divas pilsētas, ko saista tikai šaurs ceļš un gāzes cauruļvads.

Esmu pārliecināta, ka abiem partneriem pirmkārt ir jāveido abpusēji izdevīgas ilgtermiņa ekonomiskās un tirdzniecības attiecības, neļaujot īstermiņa politiskās taktikas apsvērumiem gūt virsroku. Uzskatu, ka ES pilsoņu interesēs Eiropas Savienībai attiecībās ar Krieviju jāievēro konsekvence, taču šobrīd tās nav. Mums ir jācenšas panākt stabilāku politisko un uzņēmējdarbības klimatu Krievijā, kurā būtu mazāk šķēršļu importam un kurā ES investoriem būtu vieglāk darboties.

  Reino Paasilinna (PSE). - (FI) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi! Ir divi veidi, kā pārlūkot ES attiecības ar Krieviju. Tās var traktēt gan kā problēmas, gan kā iespējas. Kā zināms, patlaban netrūkst ne vienu, ne otru.

Pagājušajā nedēļā Lisabonā ES vadītāji panāca zināmu progresu saskaņotākas ārpolitikas veidošanā. Vai pirmais pieturas punkts abām pusēm — tātad arī Krievijai — nevarētu būt politika attiecībā pret Krieviju? Partnerattiecību un sadarbības nolīgums ir jāuzlabo, un mēs to zinām. Ziemeļu dimensijas jomā jau ir atsevišķi panākumi saistībā ar Baltijas jūru, taču mums ir jāsāk darbs arī citos reģionos. Mūsu rīcībā ir ceļveži, taču trūkst ceļotāju.

Mēs esam atbalstījuši Krievijas dalību PTO. Mums ir jāpabeidz šī nolīguma izstrāde. Tas ļautu saglabāt uzraudzību pār kokmateriālu nodevām un nelegāli iekasētajiem maksājumiem uz robežas, ko minēja komisāre B. Ferrero-Waldner. Enerģētikas jomā mēs esam pilnībā atkarīgi viens no otra, taču šai atkarībai ir jādarbojas abos virzienos. Eksports nozīmē tādu pašu atkarību kā imports.

Tāpēc mums ir jābeidz spēlēt spēlītes ar Krieviju. Diemžēl šī situācija ir pārlieku ieilgusi, taču esmu ļoti gandarīts par Polijas jauno vadītāju un viņa vēlmi uzlabot attiecības gan ar Krieviju, gan Vāciju. Ar Krieviju acīmredzot vairāk ir problēmu.

Sarunām ir jābūt rezultatīvām arī cilvēktiesību jomā, ne tikai attiecībā uz precēm. Es gribētu Padomei jautāt, vai augstākā līmeņa sanāksmē tiks runāts arī par kokmateriālu nodevām. Turklāt kāda ir mūsu nostāja pret jauno Krievijas likumu, kas paredz, ka aizdomās turamo neizdod nopratināšanai tajā valstī, kurā noziegums ir izdarīts? Tā ir dīvaina procedūra. Citiem vārdiem sakot, noziedznieks pēc dalībvalstī izdarīta pārkāpuma var meklēt patvērumu Krievijā. Vai Padome augstākā līmeņa sanāksmē runās par šo jautājumu?

  Annemie Neyts-Uyttebroeck (ALDE). – (NL) Priekšsēdētāja kungs, komisāres kundze, dāmas un kungi! Klausoties šajās debatēs un Padomes un Komisijas pārstāvju teiktajā, kļūst pārpārēm skaidrs, cik sarežģīti attiecībā uz Krieviju ir līdzsvarot pienācīgo cieņu pret šo lielo, svarīgo valsti un lielo, svarīgo tautu no vienas puses un mūsu pamatprincipu — tiesiskuma, darboties spējīgas demokrātijas, plašsaziņas līdzekļu brīvības un cilvēktiesību ievērošanas — popularizēšanu, no otras puses. Pareizo līdzsvaru panākt ir grūti, — jo vairāk tāpēc, ka prezidents V. Putins labāk par visiem pieprot smalko mākslu — izmantot ikvienu domstarpību vai viedokļu atšķirības niansi, kas pastāv dalībvalstu starpā.

Mēs zinām, ka drīz — pēc dažām nedēļām — Krievijā būs vēlēšanas. Šajā kontekstā gribu uzsvērt, ka nosacījumi, kas izvirzīti Valsts domē nepārstāvētajām partijām, ir absolūti nepiedienīgi demokrātiskā sistēmā. Jebkurš no tiem ─ drošības naudas apmērs, nepieciešamo parakstu skaits, attiecīgās pārbaudes ─ atcerieties, kas pirms dažiem mēnešiem notika Sanktpēterburgā ─, neviens no šiem punktiem neatbilst kritērijiem, ko mēs un pārējā pasaule uzskatītu par atbilstīgiem brīvām un godīgām vēlēšanām. Citiem vārdiem sakot, ne par ko labu tas neliecina.

Ir nācies dzirdēt arī ļoti satraucošas ziņas par mēģinājumiem rūpīgi uzraudzīt studentu sakarus un vizīšu programmu dalībniekus.

Citiem vārdiem sakot, — mana uzstāšanās tūlīt būs galā, priekšsēdētāja kungs — dalībvalstīm ir jābūt vienotākām un modrākām kā jebkad, ja tās vēlas turpināt sadarbību.

  Inese Vaidere (UEN). - (LV) Godātie kolēģi! Krievija ir nozīmīgs partneris, taču tās politika raisa bažas. Krievijas ielās pagaidām nav uzstādītas Putina statujas, tomēr parādās personības kulta iezīmes. Valsts prezidenta kandidatūras pieteikšana parlamenta vēlēšanām ir neprasts precedents demokrātiskas valsts vēsturē, tāpat kā radikālās kustības „Naši” vadītāja izvirzīšana jaunatnes lietu ministra amatam un atteikums uzņemt Eiropas Parlamenta Cilvēktiesību apakškomitejas delegāciju. Bīstamas ir Krievijas manipulācijas ar tautiešiem ārzemēs. Pētījums Latvijā liecina, ka Krievijas atbalsts tautiešiem ir krasā pretrunā ar sabiedrības integrāciju. Baidos arī, ka to personu, kuras nesen Eiropas Parlamentā organizēja krievu forumu, politiskās darbības vēsture liek domāt per destruktīviem plāniem citās Eiropas valstīs. Mūsu pienākums ir vērsties pret šīm manipulācijām, jo Krievija pārbauda mūsu pacietības robežas. Attiecībā uz enerģētikas dialogu ir nepieciešams, lai Enerģētikas hartas principi un ratifikācija būtu jaunā nolīguma neatņemama sastāvdaļa par spīti Maskavas neapmierinātībai ar savstarpīguma klauzulu. Paldies!

  Hélène Flautre (Verts/ALE). – (FR) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi! Runāsim skaidru valodu! Lēmumu, ko mēs pieņēmām vakar, Krievijas iestādes interpretēs — un tas jau tiek darīts — kā milzu panākumu; nekādas rezolūcijas — nekāda vēstījuma. Ņemot vērā Eiropas Parlamenta oficiālās cilvēktiesību delegācijas noraidīšanu, tā ir īsta prēmija. Krievijas sabiedrība vairāk nekā jebkad ir kļuvusi par preses propagandas ķīlnieci un slīgst bīstamā nacionālismā.

Šodienas Krievijā valda baiļu izraisīta vardarbība, un virsroku gūst rasisms un ksenofobija. Vairs nedrīkst lietot vārdu „neatkarīgs”. Neatkarīgos cilvēktiesību aktīvistus, žurnālistus un politiskos oponentus automātiski ieskaita režīma ienaidniekos. Viņiem oficiāli ir veltīts 2007. gadā pieņemtais likums. Tādējādi varas iestādēm, slēpjoties aiz ekstrēmisma apkarošanas, šajā netaisnajā cīņā ir pilnīgi brīvas rokas. Kā vakar mums teica Marie Mendras, šī pastāvīgā cilvēktiesību pārkāpumu gaisotne neraisa cilvēkos vēlmi kaut ko darīt. Tādējādi prezidenta Putina riskantā spēle ir atmaksājusies; viņam ir izdevies pārliecināt savus pilsoņus, ka attiecībā uz demokrātiju un cilvēktiesībām Krievijai ir pašai savi, īpaši noteikumi.

Pastāvot šādai pārliecībai, nav nekāds brīnums, ka Krievija ir pēdējā no Eiropas Padomes dalībvalstīm, kas joprojām nav ratificējusi Protokolu Nr. 14. Putinam tā ir īsta svētība. Tas nozīmē, ka nolēmumi viņam nav saistoši un ir iespējams novērst lietu — piemēram, par čečenu spīdzināšanu — nonākšanu citās instancēs. Šādā situācijā būtu naivi uzskatīt, ka 2. decembrī Krievijā notiks brīvas un pārredzamas vēlēšanas. Ņemot vērā šos apstākļus, jājautā, vai tā patiesībā nebūs vienkārši tautas nobalsošana par vai pret Vladimiru Putinu. Bez jebkādiem Konstitūcijas grozījumiem viņš joprojām paturēs varu pār visiem politiskajiem, ekonomiskajiem, finanšu, administratīvajiem, tieslietu un drošības jautājumiem.

ES un Krievijas augstākā līmeņa sanāksmes priekšvakarā es aicinu Padomi un Komisiju izvirzīt cilvēktiesību jautājumu visaugstākajā politiskajā līmenī. Ir ļoti būtiski, lai tam būtu vissvarīgākā nozīme, apspriežot gan gaidāmo nolīgumu, gan Kosovu, gan enerģētiku. To no mums prasa Krievijas demokrāti. Viņi saka: „Nepārstājiet runāt par cilvēktiesībām, nepārstājiet teikt patiesību”. To darīdami, mēs vismaz neriskējam ar savu dzīvību.

SĒDI VADA: M. ROTHE
Priekšsēdētāja vietniece

  Vladimír Remek (GUE/NGL). – (CS) Dāmas un kungi! ES un Krievijas attiecības ir viens no biežāk apspriestajiem tematiem šajā Parlamentā.

Pastāvīgi dzirdamas vienas un tās pašas klišejas — gan apzinātas, gan situācijas neizpratnes vai pārpratumu rosinātas. Par spīti tam, mums ar Krieviju ir jāsadarbojas — vai nu mēs to gribam vai nē. Ja mēs nespēsim rast kopīgu valodu un necentīsimies pakāpeniski uzlabot attiecības, ES no tā cietīs vairāk nekā Krievija. Tas nenozīmē, ka mums jāizliekas neredzam grūtības; tas drīzāk nozīmē, ka mums jāskatās acīs patiesībai un visi jāmēra ar vienu un to pašu mērauklu.

Ir skaidrs, ka Krievija šobrīd ir ekonomiski spēcīgāka, un tāpēc tā ir arī pašpārliecinātāka. Turklāt tā aizsargā savas intereses, līdzīgi kā ASV vai ES. Mums ir jārīkojas ar vēsu prātu. Tāpēc esmu gandarīts, ka mēs esam atlikuši rezolūcijas pieņemšanu, tādējādi dodot mūsu pārstāvjiem lielāku rīcības brīvību Portugāles sanāksmē.

Mūsdienu Krievija nav bijusī Padomju Savienība. To es saku ne tikai no savas ilgās darba pieredzes šajā valstī, bet arī, pamatojoties uz augsta līmeņa amerikāņu diplomātu teikto.

  Ria Oomen-Ruijten (PPE-DE). – (NL) Priekšsēdētājas kundze! Es gribētu pateikties prezidentūras pārstāvim un Komisijas priekšsēdētājam. Augstākā līmeņa sanāksmes panākumus es nedomāju vērtēt pēc kopīgās noslēguma deklarācijas garuma. Man ir svarīgi — un es ceru, ka tas tiks apspriests —, lai mēs konkretizētu tos tematus, par kuriem ir zināms, ka tajos ir jāpanāk kopīgs risinājums.

Eiropas Savienības un Krievijas attiecības ir neticami komplicētas. Šīs vēlēšanas šo faktu nemainīs. Tomēr mums ir jāatzīst, ka Krievijas un ES partnerībai nav ekonomiskas un politiskas alternatīvas. Priekšsēdētājas kundze, mums ir lielisks šīs partnerības nolīgums. Tas pastāv jau desmit gadu. Kā mums to radoši izmantot arī nākotnē? Augstākā līmeņa sanāksme ir arī svarīga iespēja precizēt demokrātijas jēdziena skaidrojumu, un es pateicos Komisijai par to, ko tā šajā ziņā plāno darīt.

Mani vienmēr dziļi pārsteidz fakts, ka Krievijā stabilitāti un demokrātiju uzskata par pretpoliem; protams, tas nav un nekad nebūs mūsu viedoklis. Mums visiem ir ļoti svarīgi, lai Krievija iestātos PTO.

  Hannes Swoboda (PSE). – (DE) Priekšsēdētājas kundze! Šobrīd nav jēgas pretnostatīt Realpolitik un Moralpolitik, kā teica G. Watson. Ir skaidrs, ka vajadzīgas ir abas; savos darījumos ar Krieviju mums ir jābūt reālistiskiem, taču arī skaidri un stingri jāpastāv uz mūsu ētiskajām un morāles vērtībām.

Daudzi no mums domāja, ka pēc komunisma sabrukšanas Krievija vienkārši pazudīs no pasaules skatuves, un to vēlējās daudzi. Tomēr tas nenotika. Tas nenotika galvenokārt tāpēc, ka, ceļoties enerģijas cenām, Krievija ir spējusi palielināt savus ienākumus un tādējādi atgūt ietekmi starptautiskajā arēnā. Tas mums ir jāatzīst, pretējā gadījumā mēs neatzīstam realitāti.

Tomēr ir arī kas tāds, ko mēs negribam pieņemt, un tie, protams, ir negatīvie notikumi, par kuriem skaidri izteicās arī Padomes prezidentūra un komisāre. Mēs negrasāmies vienkārši pieņemt, ka soli pa solim Krievijā tiek ārdīta demokrātija. Šādus pasākumus mēs nevaram atbalstīt, un tiem nav nekā kopēja ar demokrātijas veidošanu; tie nozīmē tikai demokrātijas graušanu. Mēs negribam pieņemt to, ka Krievija diemžēl nevēlas piedāvāt atvērtu partnerību saviem kaimiņiem, — mūsu kopīgajiem kaimiņiem. Mūsu interesēs būtu sadarboties ar Krieviju šādas partnerības veicināšanā, taču tikai tad, ja Krievija atzīst visu savu kaimiņvalstu neatkarību un suverenitāti, un šāda nostāja mums ir skaidri jāpauž.

Mēs nevaram atbalstīt tādu situāciju, kad Krievija, izmantojot savu dalību Eiropas Padomē vai EDSO, pamatoti cenšas ietekmēt citas valstis, tajā pašā laikā nevēloties uzņemties atbildību un tāpēc, piemēram, iebilstot pret vēlēšanu novērošanu. Tas nenozīmē, ka mums principā būtu jāizturas pret vēlēšanām ar neuzticību, tomēr tādai valstij kā Krievija, kas savu demokrātiju uzskata par pilnībā attīstību, būtu jāpieļauj arī zināmi pārbaudes pasākumi. Ja Krievija pretendē uz svarīgu lomu Eiropas Padomē un EDSO, tad mums tā jāmudina to pierādīt, ļaujot vēlēšanu novērotājiem pārliecināties par to, ka vēlēšanas šai valstī ir pārredzamas un godīgas. Šāds ir signāls, kas Eiropas Savienībai skaidri jāpauž Krievijai.

  Bronisław Geremek (ALDE). – (PL) Padomes priekšsēdētāja kungs, komisāres kundze! Manuprāt, diskutējot par attiecībām starp Krieviju un Eiropas Savienību, mums pašiem sev jāatbild uz jautājumu — ko Krievija vēlas no Eiropas Savienības, un ko Eiropas Savienība gaida no Krievijas. Kāds krievu politiķis ir teicis, ka Krievijai šobrīd būtu jāizvēlas tā sauktā ierobežošanas politika. Ja Krievija sekos šim padomam, tad zināmā mērā tas nozīmēs atgriešanos aukstā kara laikmetā. Mums būtu vērts apsvērt, ko īsti Krievija varētu censties ierobežot. Varbūt brīvības vēsmas, kas nāk no Eiropas Savienības puses? Tā ir nopietna problēma. Tajā pašā laikā Eiropas Savienība apgalvo, ka cenšas panākt stratēģisku partnerību ar Krieviju.

Uzdevums patiešām ir sarežģīts, un mums būtu vērts paturēt prātā, ka būtisks nosacījums jēgpilnai partnerībai ar Krieviju ir tiesiskuma principa ievērošana. Tiesiskums nozīmē arī tiesu neatkarību. Tas nozīmē arī plašsaziņas līdzekļu brīvību, vārda brīvību un ekonomisko brīvību. Tas nozīmē arī uzņēmēju nelikšanu cietumā. Turklāt tas nozīmē tiesiskuma principu piemērošanu starptautisko attiecību jomā, arī risinot iesaldētos konfliktus Kaukāzā un Moldovā, kā arī mudinot starptautisko sabiedrību risināt Kosovas jautājumu.

  Hanna Foltyn-Kubicka (UEN). – (PL) Priekšsēdētājas kundze! ES un Krievijas augstākā līmeņa tikšanās sakrīt ar izšķirošu Krievijas vēstures posmu, proti, V. Putina ēras beigām. Taču vai šai ērai tiešām pienāks beigas?

Krievijas Federācijas prezidenta vēlēšanas nekādas pārmaiņas nenesīs. Vara paliks tā paša cilvēka rokās, tikai tagad viņam būs premjerministra tituls. Andrejs Lugovojs, iespējamais Aleksandra Ļitviņenko slepkava, gatavojas kļūt par parlamenta deputātu, šādi iegūstot imunitāti. Krievijas iestādes tādējādi neslēpti aizsargā personu, kas Eiropas Savienības teritorijā, iespējams, izdarījusi smagu noziegumu. Tāda rīcība ir skaidrs vēstījums, ka Kremļa intereses ir svarīgākas par jebkuru likumu un Eiropas Savienības dalībvalstu respektēšanu.

Pēc vēlēšanām nekas nemainīsies. Čečenijas iedzīvotāji joprojām tiks iznīcināti, prese joprojām tiks apklusināta un Kremļa bagātīgie dabas resursi ļaus tam joprojām turpināt īstenot brutālu ārpolitiku. Es ļoti ceru, ka Eiropas Savienības pārstāvji paturēs to prātā, kad runās ar Krievijas delegāciju. Mūsu pārstāvjiem būtu arī jāatceras, ka sarunas pašas par sevi nav nozīmīgas. Tādas tās kļūs tikai tad, ja to rezultātā pašā Krievijas Federācijā notiks reālas pārmaiņas.

  Christopher Beazley (PPE-DE). - Priekšsēdētājas kundze! Es gribētu lūgt Padomes priekšsēdētāju un komisāri apliecināt Parlamentam, ka mūsu izteiktie viedokļi piektdien Mafrā tiks darīti zināmi prezidentam Putinam un viņa padomniekiem, kā vakar tika lūgts.

Mēs esam dzirdējuši par trim pamatprincipiem, kurus priekšsēdētājs J. M. Barroso nosauca par svētiem principiem: solidaritāti, savstarpīgumu un tiesiskumu. Būdams portugālis, Padomes priekšsēdētājs zinās, ka mana valsts, Anglija, ir viena no senākajām Portugāles sabiedrotajām. Tāpēc mēs saprotam, ko nozīmē solidaritāte un savstarpējs atbalsts. Ja mēs to aizmirstu, mūsu kopīgais aizbildnis, Sv. Jorge, mums to atgādinātu.

Uzbrukums vienai no dalībvalstīm vai vienas dalībvalsts diplomātiem, tāpat kā kiberuzbrukums vienai dalībvalstij, ir uzbrukums visai ES. Prezidentam Putinam noteikti ir jāatgādina, ka šī solidaritāte un savstarpīgums mums ir ārkārtīgi svarīgi. Mēs nevaram atbalstīt suverēnas demokrātijas jēdzienu, ja tas, no vienas puses, nozīmē, ka Krievija, soloties ievērot saistības, pievienojas starptautiskām organizācijām — komisāre, jūs pieminējāt PTO —, bet pēc tam šīs saistības nepilda. Tas ir jāuzsver.

Rīt beidzas Mihaila Hodorkovska četrus gadus ilgais ieslodzījuma termiņš Sibīrijā. Saskaņā ar Krievijas likumu šo cietuma sodu būtu vajadzējis izciest Maskavā. Būtu noderīgi atgādināt prezidentam Putinam, ka tiesiskums ir divvirzienu fenomens, ciktāl tas skar mūsu attiecības. M. Hodorkovski neatbrīvos, jo ir izvirzītas jaunas apsūdzības.

Jūs jautāsiet, kāds tam sakars ar ES. Atbilde ir tāda, ka daudzi ES akcionāri ir nobažījušies, jo komerciālās un juridiskās saistības netiek pildītas.

Visbeidzot, Padomes priekšsēdētāja kungs, mums nav vajadzīga sadarbība par katru cenu, jo nevar veidot partnerattiecības bez savstarpējas cieņas un savstarpējas sapratnes. Mēs no savas puses darām visu, lai to nodrošinātu. Mums ir vajadzīgs apliecinājums, ka prezidents Putins saprot mūsu pamatprincipus.

  Libor Rouček (PSE). – (CS) Dāmas un kungi! Es pilnībā pievienojos ministra M. Lobo Antunes vārdiem, ka ES un Krievijas attiecības ir stiprākas un noturīgākas, nekā varētu šķist pirmajā mirklī.

Stratēģiska partnerība ir gan ES, gan Krievijas interesēs. Galu galā mēs dzīvojam vienā kontinentā. Pastāv savstarpēja ekonomiskā atkarība. Bez abpusējas sadarbības nevar atrisināt nevienu svarīgu starptautisku jautājumu, tostarp attiecībā uz globālo sasilšanu, masu iznīcināšanas ieroču neizplatīšanu, konfliktiem Tuvajos Austrumos vai Kosovā un tā tālāk. Citiem vārdiem sakot, stipras, daudzpusīgas un līdzsvarotas kaimiņattiecības starp ES un Krieviju būtiski ietekmē visas Eiropas stabilitāti, drošību un pārticību.

Attīstot un stiprinot šīs attiecības, mēs tomēr nedrīkstam aizmirst ES svarīgākās pamatvērtības — cilvēktiesības un pilsoniskās brīvības, demokrātiju un tiesiskumu. Esmu pārliecināts, ka tagad, tuvojoties Krievijas vēlēšanām, mums jāturpina atgādināt saviem Krievijas kolēģiem par šīm vērtībām.

Gaidāmajā augstākā līmeņa sanāksmē Mafrā Eiropas Savienībai arī jāatgādina Krievijas partneriem ekonomisko attiecību principi — pārredzamība un savstarpīgums. Eiropas tirgiem joprojām ir jābūt atvērtiem Krievijas uzņēmumiem. Bet tieši tāpat arī Eiropas uzņēmumiem ir vajadzīga brīva piekļuve Krievijas tirgiem, arī attiecībā uz enerģijas tirgiem un saistītajiem uzņēmumiem.

  Georgios Papastamkos (PPE-DE). - (EL) Priekšsēdētājas kundze! Pāreja uz jaunu stratēģisko partnerību starp ES un Krieviju nav viegls uzdevums. Tā īstenošanu regulāri apgrūtina viedokļu atšķirības, kas dažkārt rada ievērojamu spriedzi. Šo atšķirību pārliecīga dramatizēšana liek no jauna parādīties pagātnes ierobežojošajiem rīcības modeļiem, padara neskaidru tagadnes situāciju un traucē konstruktīvam progresam.

Sakarā ar ES un Krievijas partnerību var uzdot vairākus pamatotus jautājumus. Vai Krievija ir samierinājusies ar realitāti — paplašināto Eiropas Savienību? Vai Eiropas Savienība ir pārdzīvojusi sākotnējās „augšanas grūtības”, ko izraisīja paplašināšanās uz austrumiem? Vai jaunās dalībvalstis jūt, ka tās piedalās efektīvā Eiropas drošības sistēmā? Kāda ir ES reakcija uz Krievijas centieniem pārskatīt un stiprināt tās jauno lomu attiecībā uz spēku līdzsvaru starptautiskajā arēnā? Vai abas puses turpinās darboties neuzticības un „klusās diplomātijas” gaisotnē vai arī centīsies panākt kopīgu rīcības plānu izveidi?

Godātie kolēģi, es uzskatu, ka uz nozarēm pamatota pieeja viena pati nedos labākos rezultātus. Izvirzītajam mērķim par četru kopējo interešu zonu izveidi joprojām jābūt politiski saistošam, un tas pats attiecas uz mērķi panākt Krievijas iestāšanos PTO. Tādēļ ir jāveido plašas un stabilas partnerības struktūras šādās jomās: ekonomiskie jautājumi, brīvība, drošība un tiesiskums, ārējā drošība, pētniecība, izglītība un kultūra. Tādā Eiropas Savienībā, kuras pamatā ir demokrātija, tiesiskums un pamatbrīvību ievērošana, rusofobijai nav vietas. Es saprotu dažu jauno dalībvalstu pilsoņu jutīgumu šajā ziņā, taču pārmērīga pagātnes pieredzes uzsvēršana var radīt šaubas par pārredzamas politiskās sadarbības un ciešas iestāžu savstarpējās saistības perspektīvām.

Padomes priekšsēdētāja kungs, komisāres kundze! Gan ES, gan Krievijas interesēs ir demokrātijas principu, miera, stabilitātes un drošības labad izvirzīt kopīgus politiskus un ekonomiskus mērķus.

  Józef Pinior (PSE). – (PL) Priekšsēdētājas kundze, komisāres kundze! Vispirms es gribētu uzsvērt Eiropas Savienības un Krievijas stratēģiskās partnerības nozīmi un apliecināt savas draudzīgās jūtas pret Krievijas Federācijas tautu un visām Krievijas tautām. Es gribētu arī izteikt atzinību Krievijai par tās sasniegumiem ekonomiskās izaugsmes jomā un sociālās krīzes pārvarēšanā. Tomēr patiesa stratēģiskā partnerība nozīmē nopietnu un godīgu attieksmi pret mūsu savstarpējām attiecībām. Eiropas Savienība ar bažām vēro jaunas, autoritatīvas sistēmas veidošanos, kuras centrā ir prezidents V. Putins. Šī sistēma var negrozāmi vājināt liberālo demokrātiju pašā Krievijā. Tā uzpūš liesmās arī neoimperiālismu Krievijas ārpolitikā. Dokumentos, kas sagatavoti pirms ES un Krievijas augstākā līmeņa sanāksmes, Amnesty International vērš uzmanību uz Krievijā notiekošajiem cilvēktiesību pārkāpumiem. Amnesty International sniegtā informācija attiecas uz valdības iestāžu pieļautajiem cilvēktiesību pārkāpumiem Ziemeļkaukāzā, sevišķi Čečenijā un Ingušijā, uz situācijas pasliktināšanos attiecībā uz vārda un pulcēšanās brīvību, uz žurnālistu slepkavībām un rasistiski motivētas vardarbības pieaugumu.

Augstākā līmeņa sanāksmē, kas 2007. gada 26. oktobrī notiks Mafrā, Portugāles prezidentūrai ir jāaktualizē jautājumi, uz kuriem ir norādījusi Amnesty International. Krievijas pilsoniskajai sabiedrībai, žurnālistiem un cilvēktiesību aktīvistiem Eiropas Savienība jāuztver kā pamattiesību sargātāja un sabiedrotā tādai Krievijai, kas ir demokrātiska, liberāla un atvērta pasaulei.

  Elmar Brok (PPE-DE) . − (DE) Priekšsēdētājas kundze, Padomes priekšsēdētāja kungs, komisāres kundze, dāmas un kungi! Es ceru, ka ES un Krievijas augstākā līmeņa tikšanās liks mums uz mirkli apstāties un beidzot formulēt mūsu kopīgās intereses, jo šādas kopīgas intereses neapšaubāmi pastāv. Starp tām ir ekonomiskās intereses un drošības politikas intereses, sevišķi tādos jautājumos kā Tuvie Austrumi, Irāna, cīņa ar terorismu un daudzi citi, un mums ir jāsaprot, ka savus mērķus mēs nesasniegsim, ja Krievija mums nepievienosies. Tomēr Krievijai savukārt ir jāsaprot, ka nepievienojoties tā apdraud pati savas intereses.

Ņemot vērā Krievijas demogrāfisko attīstību un Sibīrijas plašās teritorijas, kā arī mūsu valstis ar lielo iedzīvotāju daudzumu, es Krievijas vietā neuztrauktos par draudiem no Eiropas. Ilgtermiņā es drīzāk uzskatītu, ka draudi nāk no citas puses. Manuprāt, šeit mēs lielā mērā esam vienisprātis par to, kādā virzienā mums jāstrādā.

Tā sauktie Rietumi — un pie tiem es pieskaitu arī amerikāņus — neuztvēra Krieviju nopietni laikā, kad tā pārdzīvoja grūtības, un rezultātā tagad šī valsts ir atgriezusies pie imperiālistiska rīcības veida. Tas attiecas arī uz notikumiem pašā Krievijā, it īpaši attiecībā uz cilvēktiesību un preses brīvības ievērošanu, kā arī arvien biežāk izteiktos nepieņemamos paziņojumus sakarā ar tās kaimiņvalstu neatkarību. Nav pieļaujams, ka attiecībā uz Krievijas „tuvajām ārzemēm” izskan prasības īstenot noteikta veida rīcību pret kādu konkrētu valsti. Katrai valstij ir tiesības brīvi pieņemt neatkarīgus lēmumus un noteikt, pa kādu ceļu tai doties. Krievijai tas ir jāsaprot. Nav iespējams atgriezties pie novecojušiem jēdzieniem, un vēl nepieļaujamāk ir par ieroci izmantot enerģētiku.

Lai varētu turpināt attīstību, ir vēlreiz rūpīgi jāanalizē mūsu intereses. Es domāju, ka tas būs iespējams, tiklīdz būs beigušās Krievijas vēlēšanas, un ceru, ka tas atturēs Krieviju no došanās nepareizā ekonomiskā virzienā. Liela daļa to ienākumu, ko valsts gūst no saviem naftas un gāzes darījumiem, tiek izmantota smagās rūpniecības ražotņu atveseļošanai tādās nozarēs kā kosmiskā aviācija, kuģubūve un līdzīgās jomās. Ja situācija kļūs mazāk labvēlīga, Krieviju gaida jau pieredzētais postošais scenārijs, jo tā nav izveidojusi stabilu un visaptverošu mazo un vidējo uzņēmumu sistēmu, un šīs kļūdas sekas ir acīmredzamas. Arī mēs esam ieinteresēti nodrošināt to, lai naftas cenu pazemināšanās gadījumā Krievijā atkal neizveidojas vakuums.

  Ana Maria Gomes (PSE). – (PT) Šī augstākā līmeņa sanāksme var palīdzēt risināt nenoteiktību, kas joprojām jūtama Eiropas Savienības un Maskavas attiecībās. Tomēr ministrs L. Amado jau ir piesardzīgi pazeminājis latiņu, skaidrojot, ka prezidentūra Mafras sanāksmei nav paredzējusi vērienīgu programmu.

Viņa Krievijas kolēģis S. Lavrovs nesen notikušā LUSA intervijā žēlojās, ka Eiropas Savienībā plešas plašumā slimība — konstruktīvas attieksmes trūkums atsevišķās dalībvalstīs. Tomēr visvairāk mūsu attiecībām kaitē Krievijas demokrātijas, cilvēktiesību, preses brīvības un tiesiskuma lēnā bojāeja un nesodāmība, ar kādu bijušie drošības spēku pārstāvji nosaka Krievijas Federācijas darba kārtību. Tas dara bažīgu Eiropas sabiedrisko domu un atspoguļojas arī mūsu attiecībās. Slimība, kas skārusi Eiropas Savienību, — neapmierinātība — tiek ārstēta, un labākās zāles pret to ir Reformu līgums. Diemžēl vēl nav atrastas zāles pret Putina Krievijas noslieci uz autokrātiju, un, ja Eiropas Savienības Padome turpinās izlikties neredzam reālo situāciju, slimība vēl ilgi paliks neārstēta.

  Roberta Alma Anastase (PPE-DE). - (RO) Augstākā līmeņa tikšanās Mafrā 2007. gada 26. oktobrī notiks tieši pirms būtiski svarīgiem notikumiem, kas ietekmēs Eiropas Savienības un Krievijas attiecību nākotni. Minēšu tikai dažus no tiem: Eiropas Savienības un Krievijas partnerības un sadarbības nolīguma termiņa beigas, Krievijas parlamenta vēlēšanas 2007. gada decembrī un prezidenta vēlēšanas 2008. gada martā. Šāds konteksts dod iespēju ne tikai mudināt Krieviju veidot atklātu un godīgu dialogu ar Eiropas Savienību, bet arī ar vēsu prātu pārskatīt pēdējo 10 gadu sadarbību.

Pievienojoties iepriekš runājušajiem kolēģiem, es savā runā gribētu pievērst uzmanību svarīgajai lomai, kāda Krievijai būtu jāuzņemas kopīgajā kaimiņattiecību telpā un Melnās jūras reģionā. Pēdējo 10 gadu pārskats pierāda, ka šajā reģionā joprojām pastāv neatrisināti konflikti un ka Krievijas ekonomisko un politisko attiecību pamatā gan ar šī reģiona valstīm, gan ar tās kaimiņvalstīm — pašreizējām Eiropas Savienības dalībvalstīm — ne vienmēr ir savstarpīgums, uzticēšanās un labu attiecību princips. Attiecībā uz iesaldētajiem konfliktiem labs un zināms piemērs no nesenas pagātnes ir nosacījumi, ar kādiem atbrīvoja politiskos ieslodzītos Andrei Ivanţoc un Tudor Popa; viņi ir dzīvs apliecinājums tam, ka šajā jomā pastāv nestabilitāte un ka visā šai reģionā ir vērojama nedrošība. Tādējādi arī Mafras augstākā līmeņa sanāksmē ir jāpievēršas šiem tematiem, atgādinot par galveno mērķi, ko apņēmusies īstenot Eiropas Savienība, proti, radīt patiesas demokrātijas, stabilitātes un pārticības zonu gan Melnās jūras reģionā, gan kopīgajā kaimiņattiecību telpā.

Šajā kontekstā ir svarīgi, lai Eiropas Savienības un Krievijas dialoga pastāvīgs temats būtu Krievijas nostāja un konstruktīva līdzdalība šajā jomā, kā arī atbilstība starptautiskajiem standartiem un saistībām. Patiesi stratēģiska partnerība un stipras, abpusēji izdevīgas attiecības nav iedomājamas bez abpusējas paplašinātas atbildības un stingras apņemšanās.

  Katrin Saks (PSE). - (ET) Vakar Parlamentā viesojās Ungārijas leļļu teātris. Es pēkšņi iedomājos par to, kā mēs reizēm šeit balsojam — vienkārši gurdi paceļot rokas. Vai mēs arī esam kļuvuši par marionetēm?

Klīst runas par aizkulišu vienošanos, prezidentūrai ierosinot izvairīties no rezolūcijas Krievijas jautājumā, it kā lai neaptumšotu Eiropas Savienības un Krievijas augstākā līmeņa sanāksmes gaisotni. Tas ir skandalozi, ka mēs tik pazemīgi atsakāmies paši no sava viedokļa un tiesībām to paust.

Šis piemērs spilgti apliecina Eiropas neizpratni par to, ka attiecībās ar Krieviju problēma ir nevis atsevišķās niansēs, bet gan mūsu izturēšanās veidā. Agrāk Eiropas Parlaments protestēja pret šādām situācijām, taču šodien man gandrīz šķiet, ka tās pašas bailes, kas joprojām paralizē Krievijas sabiedrību, sāk ietekmēt arī mūs.

Kāpēc attiecībā uz Krieviju mēs regulāri pieļaujam izņēmumus? Vai mēs joprojām, tāpat kā agrāk, ticam paši saviem principiem, vai arī mēs ļaujam sev prātā iespiesties domai, ka Krievija ir tik atšķirīga, ka ne tikai mūsu pankūkām, bet arī mūsu partnerattiecībām jābūt pēc Krievijas modes? Šāda rīcība ir destruktīva abām pusēm — gan Eiropas Savienībai, gan pašai Krievijai.

  Tunne Kelam (PPE-DE). - Priekšsēdētājas kundze! Manuprāt, ir pēdējais laiks apzināties reālo situāciju. G. Watson teica, ka pašreizējā sadarbības mehānismā ir plaisas, kas ar laiku var pārvērsties aizās. Partnerības un sadarbības nolīgumā ir uzsvērts, ka mums ir vienas un tās pašas vērtības. Tomēr Chris Patten pirms dažiem gadiem rakstīja, ka viņš neuzskata, ka šobrīd mūsu vērtības ir vienādas. Krievijas valsts politikas tradicionāla iezīme ir izlikšanās — Potjomkina sādžu būvēšana —, un V. Putins turpina izlikties, ka valstī ir demokrātija, lai gan patiesībā gandrīz pilnībā ir izveidota autoritāra, ļoti nacionālistiska valsts.

Arī mēs izliekamies, ka tuvojošās vēlēšanas būs izšķirošas. Es par to šaubos, jo ir sagatavots viss vajadzīgais, lai manipulētu ar šīm vēlēšanām un panāktu tādu rezultātu, kas atbilst V. Putina vēlmēm; ir radītas gan mākslīgas opozīcijas partijas, gan fiktīvas NVO. Ja mēs tagad piekritīsim piedalīties šajā izlikšanās spēlē un tēlot, ka ticam šādai demokrātijai, mums būs jāuzņemas līdzatbildība par to, kas notiks Krievijā un par likteni, kas piemeklēs vienkāršos iedzīvotājus, kuri ir pelnījuši ko labāku par šo viltus demokrātiju.

Tāpēc es noteikti nepiekrītu Padomes paziņojumam, ka sadarbībai nav alternatīvas. Demokrātijas pamats ir alternatīvas un to radīšana, turklāt mums ir cieši jāapņemas stingri aizstāvēt cilvēktiesības. Mums ir jālīdzsvaro mūsu attiecības un jāraida signāls, ka esam gatavi apturēt sadarbību, ja Krievijas reakcija nesaskanēs ar savstarpīguma un atvērtības principiem.

  Manuel Lobo Antunes, Padomes priekšsēdētājs. − (PT) Priekšsēdētājas kundze, komisāres kundze, dāmas un kungi! Es ļoti uzmanīgi noklausījos visas šodien izskanējušās runas, kuru temats bija gaidāmā Eiropas Savienības un Krievijas augstākā līmeņa sanāksme, ES un Krievijas attiecības vispār, kā arī jūsu viedokļi par Krievijas iekšējo situāciju. Man jāsaka, ka mans pienākums, protams, ir rūpīgi ņemt vērā un respektēt šos viedokļus, un to arī darīšu.

Manuprāt, visus šodienas komentārus un analīzes caurvij viena kopēja atziņa: Krievija ir Eiropas Savienības stratēģiskais partneris. Eiropas Savienībai ir vajadzīga Krievija, tieši tāpat kā Krievijai ir vajadzīga Eiropas Savienība. Tieši šī absolūti nenoliedzamā patiesība ir iemesls, kāpēc mums ir jāveido tādas attiecības, kas, protams, būtu savstarpēji izdevīgas, taču tām ir jābūt arī stabilām un noturīgām, un to pamatā jābūt kopīgām vērtībām un principiem.

Tika pieminēta solidaritāte, cilvēktiesības un savstarpīgums. Šobrīd vairāk nekā jebkad Eiropas Savienībai pret Krieviju ir vajadzīga stingra nostāja jautājumos, kas skar tās iekšējo solidaritāti. Vienmēr esmu teicis, ka vienas dalībvalsts problēma ir visu dalībvalstu problēma. Šī solidaritāte nav apšaubāma nekādos apstākļos.

Kas attiecas uz cilvēktiesību jautājumu, mēs visi zinām, ka mūsu Savienības pamats ir tiesiskuma, demokrātijas un cilvēktiesību ievērošana. Šīs mūsu neatņemamās vērtības un principi ir jāievēro vienmēr, veidojot attiecības ar trešām valstīm.

No savas puses mums, protams, jānodrošina savstarpīgums. Tomēr, to darot, mums ir tiesības sagaidīt savstarpīgumu arī no citiem. Ja pašreizējā brīdī ir vērojamas plaisas, kā teica viens no deputātiem, tad, manuprāt, gan Eiropas Savienība, gan Krievija tikai iegūtu, ja darītu visu iespējamo atbilstīgi pamatstratēģijai, kuru jau minēju, ─ citiem vārdiem sakot, atbilstīgi solidaritātes, savstarpīguma un cilvēktiesību ievērošanas principiem.

Eiropas Savienībai neapšaubāmi ir svarīgi, lai šīs plaisas tiktu izlīdzinātas, tādēļ tieši tas būs mūsu uzdevums. Šajā darbā mēs, protams, rēķināsimies ar grūtībām un atšķirīgajiem mērķiem, taču mēs rīkosimies apņēmīgi, jo saprotam arī to, ka pašreizējā situācija neatbilst Eiropas Savienības interesēm. Protams, mūsu pienākums ir darboties Eiropas Savienības interesēs, un mēs to darīsim atklāti un pārredzami, un runāsim aci pret aci, ─ tā, kā mums vienmēr jārīkojas attiecībā uz tiem, ko uzskatām par stratēģiskiem partneriem.

Tas neapšaubāmi būs intensīvs un svarīgs dialogs. Mēs runāsim par ekonomiku, tirdzniecību, cilvēktiesībām un, protams, arī par starptautisko politisko situāciju un reģionālo politisko situāciju. Mēs ceram ─ un tieši pie tā mēs strādāsim ─, ka, par spīti grūtībām, problēmām un viedokļu atšķirībām, par spīti visam, piektdien, noslēdzoties šai augstākā līmeņa sanāksmei, mēs varēsim teikt, ka mūsu attiecībās ir panākts zināms progress un ka, par spīti grūtībām, mums ir izdevies sasniegt savus mērķus.

  Benita Ferrero-Waldner, Komisijas locekle. − (DE) Priekšsēdētājas kundze, dāmas un kungi! Es vēlētos atgriezties pie dažiem pieminētajiem aspektiem. Debates skaidri liecina par vienu ─ šodien šeit valda ļoti liela spriedze.

Es joprojām uzskatu, ka Krievija ir stratēģisks partneris. Tomēr es arī teicu, ka tā neapšaubāmi ir kaimiņvalsts un tāpēc ir īpaši svarīgi ļoti nopietni uztvert tādus faktorus kā tie, ko minēja Graham Watson, Christopher Beazley un citi. Mēs tos patiešām uztveram nopietni.

Uz mirkli atcerēsimies iepriekšējo augstākā līmeņa sanāksmi Samārā. Toreiz Angela Merkel, Padomes priekšsēdētāja, spēlēja ar atklātām kārtīm ─ ne tikai sanāksmē, bet arī plašsaziņas līdzekļos. Tāpēc, lūdzu, nedomājiet, ka šīs vērtības mums nav svarīgas. Mēs esam informēti par dažiem ļoti satraucošiem notikumiem saistībā ar plašsaziņas līdzekļu brīvību, tiesu varas neatkarību un arī godīgumu attiecībā uz vēlēšanām.

Visi šodien izvirzītie jautājumi neapšaubāmi ir vietā. Tomēr es gribētu teikt, ka Elmar Brok komentāri zināmā mērā saskan arī ar manu viedokli, proti, ka mums ir skaidri jādefinē savas intereses. No vienas puses, šeit, protams, ir runa par ļoti nopietniem drošības jautājumiem, taču, no otras puses ─ par cilvēktiesībām un demokrātijas interesēm.

Neapšaubāmi, ir svarīgi arī pieminēt trīs galvenos principus, par ko runāja C. Beazley, ─ solidaritāti, savstarpīgumu un tiesiskumu. Ir skaidrs, ka tie izpaužas dažādos veidos, un tas nav apšaubāms. Jums, Beazley kungs, ir pilnīga taisnība, taču es varu jums apliecināt, ka tie būs arī mūsu darba kārtībā.

Es zinu, ka priekšsēdētājs J. M. Barroso ļoti konkrēti izvirzīs šos jautājumus, it īpaši enerģētikas kontekstā. Kā jums zināms, Komisija nesen ir pieņēmusi pasākumu kopumu, kas attiecas uz šo jomu. Mums ir vajadzīgi skaidri noteikumi, ko patiesa savstarpīguma labad ievērotu visas puses.

Papildus iepriekš teiktajam es gribētu tikai atgādināt kādu aspektu ─ jo vairāk mēs, Eiropas Savienība, būsim patiesi gatavi runāt vienā balsī, jo stiprāki mēs būsim. Kā zināms, mums ne vienmēr tas izdodas. Taču, jo spēcīgāka kļūst Krievija, jo vairāk mums jārunā vienā balsī. Jā, mums pastāv šī atkarība enerģētikas jomā, taču efektīvi aizstāvēt savas intereses mēs varēsim tikai tad, ja raidīsim stingru un nepārprotamu signālu.

Iespējams, agrāk mēs tam neesam pievērsuši vajadzīgo uzmanību, un tad, kad Krievija, ja tā var teikt, bija lielākās ekonomiskās grūtībās, mēs tai varbūt nesniedzām pietiekamu atbalstu. Tomēr tagad mums ir jāpanāk tāds stāvoklis, kura pamatā ir savstarpīgums, un jātiecas pēc patiesas partnerības, taču tas nozīmē, ka arī Krievijai ir jāatzīst lietas, kas mums ir svarīgas.

  Priekšsēdētāja. − Debašu noslēgumā ir iesniegti seši rezolūcijas priekšlikumi⁽¹⁾ saskaņā ar Reglamenta 103. panta 2. punktu.

Debates ir slēgtas.

Balsošana notiks nākamajā sesijā.

Rakstiskas deklarācijas (Reglamenta 142. pants)

  András Gyürk (PPE-DE), rakstiski. – (HU) Saistībā ar ES un Krievijas augstākā līmeņa sanāksmi es vēlētos norādīt uz dažiem faktoriem, kas attiecas uz enerģētikas politiku. Nebūs pārspīlēti teikt, ka patlaban Krievijas enerģētikas nozarē nedarbojas tirgus ekonomikas likumi. Krievijā ne vienmēr tiek ievēroti ārvalstu ieguldījumu aizsardzības un tirdzniecības nediskriminēšanas principi. Krievija vēlas piekļuvi Eiropas enerģētikas nozarei, tajā pašā laikā neatverot savu tirgu ārzemju uzņēmumiem. Attiecībā uz pēdējo gadu notikumiem enerģētikā mēs esam bijuši liecinieki tam, kā Maskava savas enerģijas eksportu vairākkārt izmanto politiskā spiediena izdarīšanai. Tas notiek ciešā saistībā ar centieniem sēt nesaskaņas Eiropas Savienības dalībvalstu vidū.

Plānojot kopīgu Eiropas enerģētikas politiku, mums jāņem vērā fakts, ka Krievija jau tagad ar pašas resursiem nespēj nodrošināt savu dabasgāzes patēriņu un vajadzīgos eksporta apjomus. Tāpēc ievērojama daļa no tai vajadzīgās gāzes tiek importēta no Vidusāzijas. Piegādes samazināšanās var nozīmēt to, ka Maskava arvien vairāk ķersies pie politiskām metodēm, lai nākotnē nodrošinātu savu enerģijas pieprasījumu.

Mēs uzskatām, ka brīvas konkurences principu ir svarīgi piemērot arī Eiropas Savienības ārējo attiecību jomā. Mums ir pilnīgi skaidri jāpauž, ka mēģinājumi radīt enerģijas resursu monopolu mums nav pieņemami. Energoapgādes stabilitātes nodrošināšana ir viens no būtiskākajiem Eiropas Savienības pamatjautājumiem. Mēs esam pārliecināti, ka tikai vienota Eiropas Savienības rīcība, kuras pamatā ir Kopienas solidaritātes princips, ļaus turēties pretī augošajam spiedienam pret dalībvalstīm.

Pašlaik Eiropas energoapgāde nav iedomājama bez Krievijas. Tomēr tajā pašā laikā šo īpašo attiecību pamatā jābūt savstarpīgumam.

  Richard Seeber (PPE-DE), rakstiski. – (DE) Gan agrāk, gan šobrīd ES un Krieviju saista kopīga vēsture, cieši ekonomiskie un politiskie kontakti un līdzīgas tradīcijas. Šī ciešā sadarbība vēl vairāk ir pastiprinājusies gan globalizācijas procesa ietekmē, gan tāpēc, ka Eiropas valstīs aizvien pieaug pieprasījums pēc fosilā kurināmā. Lai nodrošinātu energoapgādi arī nākotnē, kopš 90. gadiem ES šajā nozarē ir veidojusi intensīvāku sadarbību.

Šajā kontekstā galvenais instruments ir Enerģētikas harta. Šī līguma uzdevums ir sekmēt Austrumeiropas valstu enerģijas potenciāla attīstību, vienlaikus ES dalībvalstīm garantējot energoapgādes nepārtrauktību. Robežai starp ārpolitiku / ārējo tirdzniecību un energoapgādes jomu kļūstot arvien neskaidrākai, bažas raisa Krievijas kavēšanās ratificēt Enerģētikas hartu. Šajā sakarā nekādā gadījumā nedrīkst apdraudēt Pamattiesību hartā iekļautās pamattiesības, un tas attiecas arī uz ES ārējām attiecībām.

Ņemot vērā ES un Krievijas ciešo savstarpējo atkarību ekonomikas jomā, draudīgi ekonomiski žesti nedrīkst kļūt par ārpolitikas mērķu sasniegšanas līdzekli, un tāpēc no tiem ir jāatsakās. Es aicinu Komisiju un Padomi stingri nostāties pret Krievijas centieniem Eiropas enerģētikas tirgū nodrošināt vienpusēju izdevīgumu. Attiecībā uz tirgus liberalizāciju un ieguldījumu aizsardzību ir jānodrošina pilnīgs savstarpīgums.

(LUX balvas pasniegšanas dēļ sēdi pārtrauca plkst. 11.40 un atsāka plkst. 12.00)

SĒDI VADA: G. ONESTA
Priekšsēdētāja vietnieks

  Martin Schulz, PSE grupas vārdā. – (DE) Priekšsēdētāja kungs! Es vēlos izteikt lūgumu Parlamenta priekšsēdētājam, ─ nevis jums kā sēdes vadītājam, bet gan Eiropas Parlamenta priekšsēdētājam.

Prasību es vēlos izteikt savas grupas vārdā. Tomēr esmu pārliecināts, ka runāšu visu šī Parlamenta demokrātisko grupu vārdā. Tāpat kā mani kolēģi, es uzskatu, ka jautājums, ko vēlos izvirzīt, ir ļoti nopietns, tāpēc man ir jālūdz priekšsēdētājam H. G. Pöttering vērsties pret personām, par kurām tūlīt runāšu.

Divu pagājušo dienu laikā Budapeštā ir notikuši lieli protesti. Tas nav nekas neparasts, jo demonstrācijas Eiropas galvaspilsētās ir ikdienišķa parādība, un reizēm tās pāraug vardarbībā. Tas, protams, var nepatikt, taču to nav iespējams izskaust. Taču pēdējo dienu notikumiem Budapeštā ir parādījusies jauna dimensija, un es gribētu jums paskaidrot, kāpēc.

Par premjerministru F. Gyurcsįny jūs varat domāt, ko vien vēlaties. Varat viņu atbalstīt, un varat neatbalstīt. Taču nav pieņemams, dāmas un kungi…

(Troksnis sēžu zālē)

Varat atbalstīt premjerministru F. Gyurcsįny, un varat arī neatbalstīt. Taču nav pieņemams, dāmas un kungi, ─ un es aicinu jūs uzmanīgi pavērot, kuri ir tie, kas jau tagad cenšas mani apklusināt ─ nav pieņemams, ka viens no Eiropas Savienības premjerministriem demonstrācijās tiek dēvēts par „netīro žīdu”. Šī ir pilnīgi jauna dimensija, un tā ir fašisma dimensija, ─ šajā Parlamenta daļā.

(Ilgstoši aplausi)

Es būtu pateicīgs, priekšsēdētāja kungs, ja jūs lūgtu H. G. Pöttering paust nedalītu Parlamenta atbalstu tam, lai šīm personām tiktu izteikts rājiens.

(Klātesošie piecēlās kājās un ar ovācijām atbalstīja runātāju)

  Priekšsēdētājs. - Liels paldies.

Pēc manām domām, jūsu vēstījums ir pilnībā izprasts, taču es to, protams, nodošu adresātam.

  Graham Watson (ALDE). - Priekšsēdētāja kungs, es pievērsīšos pavisam citam jautājumam. Daudzu savas grupas deputātu vārdā un droši vien arī daudzu citu vārdā es vēlētos pateikties jums par šīs LUX balvas pasniegšanas sarīkošanu. Šāda veida pasākumus Parlaments iepriekš nav rīkojis. Taču mums to vajadzētu darīt, un, kā reiz izteicās bijušais Zviedrijas premjerministrs, „politiķiem būtu biežāk jāiet uz kino”.

(Aplausi)

  Priekšsēdētājs. - Paldies jums. Esmu pateicīgs par jūsu piebildi.

Dāmas un kungi! Priecājos jums atgādināt, ka šodien mēs atzīmējam Apvienoto Nāciju Organizācijas 62. gadadienu. Par godu šim notikumam jūs noteikti šajās dienās esat saņēmuši ANO ģenerālsekretāra vēstules kopiju.

Gribu jūs informēt arī par to, ka šodien Eiropas Parlamentā Strasbūrā tiek oficiāli izdots gada ziņojums par Eiropas Savienības un ANO sadarbību krīžu vadībā un demokrātijas un pamattiesību attīstībā un veicināšanā. Šis dokuments ir apliecinājums tam, cik svarīga ir sadarbība starp mūsu iestādēm, mūsu kopīgās saistības daudzpusīgo attiecību jomā un mūsu kopīgais darbs miera un labklājības nodrošināšanai mūsu pilsoņiem.

(1) Sk. protokolu.

6. Priekšsēdētāja paziņojums (sk. protokolu)

7. Oficiāla sveikšana

  Priekšsēdētājs. – Man ir prieks jums paziņot, ka parlamentu sanāksmju ietvaros Eiropas Parlamentā patlaban viesojas Mauritānijas delegācija, ko vada Ould Tolba. Es gribētu sirsnīgi sveikt mūsu viesus un uzsvērt, cik ļoti svarīgs mums ir šāds apmeklējums, kas Eiropā notiek pirmo reizi kopš gandrīz 10 gadiem.

Ar vēlēšanu novērošanas misiju starpniecību Eiropas Savienība ļoti rūpīgi ir vērojusi nesenos politiskos pārejas procesus Mauritānijā ─ valstī, kas var noderēt par paraugu visam reģionam. Es jūs apsveicu ar jūsu valstī notikušajām demokrātiskajām valsts vadītāja un parlamenta vēlēšanām, un mūsu Parlamenta vārdā es ceru, ka jūsu tikšanās šeit būs auglīgas un ka jūsu viesošanās Strasbūrā stimulēs ciešāku sadarbību starp abām mūsu iestādēm. Vēlreiz pateicos jums par apmeklējumu.

8. Balsošanas laiks

  Priekšsēdētājs. - Nākošais punkts ir balsojums.

(Par balsojuma rezultātiem un citām detaļām: sk. protokolu)

8.1. Tiesas un ārpustiesas civillietu vai komerclietu dokumentu izsniegšana dalībvalstīs (balsošana)

- Ieteikums otrajam lasījumam: Jean-Paul Gauzčs (A6-0366/2007)

8.2. Nolīgums starp Eiropas Kopienu un Bosniju un Hercegovinu par atpakaļuzņemšanu (balsošana)

- Ziņojums: Claudio Fava (A6-0385/2007)

8.3. Nolīgums starp Eiropas Kopienu un Bosniju un Hercegovinu par īstermiņa vīzu izsniegšanu (balsošana)

- Ziņojums: Claudio Fava (A6-0384/2007)

8.4. Nolīgums starp Eiropas Kopienu un Serbiju par atpakaļuzņemšanu (balsošana)

- Ziņojums: Claudio Fava (A6-0386/2007)

8.5. Nolīgums starp Eiropas Kopienu un Serbiju par īstermiņa vīzu izsniegšanu (balsošana)

- Ziņojums: Claudio Fava (A6-0387/2007)

8.6. Nolīgums starp Eiropas Kopienu un Melnkalni par atpakaļuzņemšanu (balsošana)

- Ziņojums: Adina-Ioana Vćlean (A6-0380/2007)

8.7. Nolīgums starp Eiropas Kopienu un Melnkalni par īstermiņa vīzu izsniegšanu (balsošana)

- Ziņojums: Adina-Ioana Vćlean (A6-0379/2007)

8.8. Nolīgums starp Eiropas Kopienu un Bijušo Dienvidslāvijas Maķedonijas Republiku par atpakaļuzņemšanu (balsošana)

- Ziņojums: Adina-Ioana Vćlean (A6-0381/2007)

8.9. Nolīgums starp Eiropas Kopienu un Bijušo Dienvidslāvijas Maķedonijas Republiku par īstermiņa vīzu izsniegšanu (balsošana)

- Ziņojums: Adina-Ioana Vćlean (A6-0383/2007)

8.10. Nolīgums starp Eiropas Kopienu un Albāniju par īstermiņa vīzu izsniegšanu (balsošana)

- Ziņojums: Adina-Ioana Vćlean (A6-0382/2007)

8.11. Gian Paolo Gobbo imunitāte un privilēģijas (balsošana)

- Ziņojums: Diana Wallis (A6-0367/2007)

- Pirms balsojuma:

  Bruno Gollnisch, ITS grupas vārdā. – (FR) Priekšsēdētāja kungs! Ja nemaldos, nākamais ir D. Wallis ziņojums. Savas grupas – Identitātes, tradīciju un suverenitātes grupas vārdā es vēlētos norādīt uz Reglamenta 168. pantu un iesniegt priekšlikumu šī ziņojuma nodošanai atpakaļ komitejā.

Priekšsēdētāja kungs, šī priekšlikuma pamatā ir mūsu Reglamenta 168. pants. Izlasot D. Wallis ziņojumu, ir pilnīgi skaidrs, ka referente un, iespējams, komiteja ir sajaukusi Protokola par privilēģijām un neaizskaramību 9. un 10. pantu.

Ziņojumā ir teikts, ka G. P. Gobbo rīcība neatbilda 9. pantam, taču 9. pants attiecas uz deputāta vārdiem un rīcību tā funkciju pildīšanas laikā, it sevišķi Parlamentā. Tādējādi bija jāpārbauda nevis Protokola 9. pants, bet gan 10. pants, kas attiecas uz deputāta veiktajām cita veida darbībām. Bija jāpārbauda, vai G. P. Gobbo rīcība ─ piebildīšu, ka politiskā līmenī es to neatbalstu ─ bija attiecināma uz politisko sfēru.

Šīs darbības nepārprotami attiecas uz politisko sfēru. G. P. Gobbo veica vairākas darbības tā veidojuma vārdā, ko viņš sauc par Padāniju. Tā nepārprotami ir politiska rīcība, un nav šaubu, ka, ņemot vērā tradicionālo tiesas praksi neaizskaramības jomā, jebkuras citas politiskās noslieces deputāta neaizskaramība tiktu apstiprināta, ─ līdzīgi kā notika Itālijas parlamenta gadījumā saistībā ar valsts parlamenta deputātiem, kas rīkojās tāpat kā G. P. Gobbo.

Tāpēc, pieņemot D. Wallis ziņojumu pašreizējā veidā, mēs riskējam ieviest atšķirības, zināma veida diskrimināciju starp nacionālā līmeņa neaizskaramību un ES līmeņa neaizskaramību, un tas ir pretrunā Protokolam, jo tas attiecas tieši uz nacionālā līmeņa neaizskaramību. Tāpēc es uzskatu, ka šis ziņojams ir nododams atpakaļ komitejai.

  Francesco Enrico Speroni (UEN). - (IT) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi! Arī es uzskatu, ka šis jautājums ir jānodod atpakaļ komitejai, lai gan mani apsvērumi varbūt nedaudz atšķiras.

Faktiski, spriežot pēc Reglamenta 5., 6. un 7. panta un pēc Protokola 9. un 10. panta, Parlaments acīmredzami nav kompetents paust viedokli par iespējamajiem faktiem pret G. P. Gobbo vienkārši tāpēc, ka šo faktu laikā Gian Paolo Gobbo nebija Eiropas Parlamenta deputāts.

Protokola 9. pants, kurā ir nodrošināta EP deputāta vārda brīvība, attiecas uz personām, kas ir bijušas šī Parlamenta deputāti laikā, kad lietojušas konkrētus izteicienus vai veikušas identificētās darbības. Tā kā šo faktu laikā G. P. Gobbo nebija EP deputāts, es uzskatu, ka pareizākais risinājums Parlamentam būtu atturēties ieņemt konkrētu nostāju, jo viņš nebija mūsu kolēģis.

  Diana Wallis (ALDE), referente. – Priekšsēdētāja kungs! Kā šī ziņojuma sagatavotāja Juridisko jautājumu komitejas vārdā varu Parlamentam apliecināt, ka pirms ziņojuma iesniegšanas plenārsēdē tas tika pilnībā apspriests komitejā. Komiteja uzklausīja arī G. P. Gobbo, un vairākums atbalstīja ziņojumu.

Žēl, ka B. Gollnisch neizvirzīja minētos jautājumus jau agrāk, taču man nav ne mazāko šaubu, ka komiteja savu nostāju pieņēma, būdama pilnībā informēta par visiem faktiem un visiem noteikumiem. Es neredzu iemeslu, kādēļ ziņojums tagad būtu jānodod atpakaļ komitejai.

(Parlaments noraidīja pieprasījumu nodot jautājumu atpakaļ komitejai)

8.12. Eiropas Savienības Solidaritātes fonda mobilizēšana (balsošana)

- Ziņojums: Reimer Böge (A6-0393/2007)

8.13. Budžeta grozījuma projekts Nr. 6/2007 (balsošana)

- Ziņojums: James Elles (A6-0401/2007)

  Benita Ferrero-Waldner, Komisijas locekle. − Priekšsēdētāja kungs, es vēlētos sniegt paziņojumu Komisijas vārdā. Savā provizoriskajā budžeta grozījumu projektā Nr. 6/2007 Komisija ierosināja izveidot jaunu budžeta posteni ─ „Kompensācijas pieprasījumi, kas izriet no tiesvedības pret Komisijas lēmumiem konkurences jomā” un saistītos izdevumus klasificēt daudzgadu finanšu shēmas 1.a izdevumu kategorijā, jo tā attiecas uz operatīvajām darbībām konkurences politikas jomā.

No šī budžeta posteņa Komisija segtu iespējamo ietekmi uz budžetu, kas rodas saistībā ar Eiropas Kopienu Tiesas un Pirmās instances tiesas spriedumiem konkurences jomā. Vajadzība pēc šāda budžeta posteņa izriet no nesenajiem Pirmās instances tiesas spriedumiem un no budžeta struktūras. Ar konkurences politikas sfēru saistītās soda naudas tiek iekļautas vispārējos budžeta ieņēmumos, turpretī apmaksājamo summu iegrāmatošanai nepieciešams izveidot budžeta posteni izdevumu sadaļā, taču šobrīd tāds nepastāv.

Komisija ir ņēmusi vērā to, ka budžeta iestāde nav gatava atbalstīt šāda budžeta posteņa izveidošanu 2007. gadam. Par spīti šim lēmumam, vajadzības gadījumā Komisijai 2007. gadā var nākties veikt maksājumus saskaņā ar pašreizējo budžetu un piemērojot attiecīgos noteikumus, lai ievērotu juridiskās saistības, kas izrietētu no Tiesas lēmumiem.

Tā priekšlaicīgi neietekmē galīgo lēmumu par īpašas budžeta pozīcijas izveidi un saistīto izdevumu klasificēšanu daudzgadu finanšu shēmā.

8.14. Protokols, ar ko groza Nolīgumu par intelektuālā īpašuma tiesību komercaspektiem (TRIPS) (balsošana)

EN- Ieteikums: Gianluca Susta (A6-0403/2007)

- Pirms balsojuma:

  Carl Schlyter (Verts/ALE). - Priekšsēdētāja kungs! Lai vienotos ar Padomi par šo ziņojumu, pamats bija Komisijas paziņojums, ko bija paredzēts nolasīt vakar, debašu laikā. Taču šo paziņojumu nenolasīja. Ja Padome piekristu to pievienot protokolam vai piešķirt tam zināmu tiesisko statusu un pārredzamību, tas varētu atvieglot turpmāko procesu šajā jautājumā.

  Manuel Lobo Antunes, Padomes priekšsēdētājs. − Priekšsēdētāja kungs! Piekļuve farmaceitiskajiem preparātiem par pieņemamām cenām nabadzīgajās jaunattīstības valstīs un vismazāk attīstītajās valstīs (VAV) ir būtiski svarīga, lai sasniegtu izvirzītos ES mērķus attīstības jomā; tādējādi būtu iespējams mazināt nabadzību, palielināt cilvēku drošību un veicināt cilvēktiesību ievērošanu un ilgtspējīgu attīstību. Manuprāt, mēs esam vienisprātis par to, cik svarīgi ir nodrošināt ES politikas virzienu saskaņotību un ka arī ES ārējās darbībās, proti, tirdzniecības un attīstības politikā konsekvencei ir milzīga nozīme.

Mēs apzināmies, ka ar PTO lēmumu radītais mehānisms un TRIPS nolīguma protokols ir tikai daļa no zāļu pieejamības un sabiedrības veselības problēmas risinājuma un ka tikpat neaizstājami ir citi pasākumi veselības aprūpes un infrastruktūras uzlabošanai. Pat ja ar TRIPS nolīgumu problēmu nevar atrisināt pilnībā, mēs uzskatām, ka svarīgs solis ir protokola pozitīva apstiprināšana.

Šajā saistībā ir vērts atcerēties, ka saskaņā ar PTO noteikumiem Eiropas Savienības dalībvalstis savā patentu tiesību regulējumā drīkst izmantot dažādos TRIPS nolīgumā minētos izņēmumus, tostarp tos, kas minēti TRIPS nolīguma 30. pantā.

Turklāt, lai atvieglotu zāļu pieejamību valstīs, kuru ražošanas potenciāls farmācijas nozarē ir nepietiekams vai tā nav vispār, Padome, Eiropas Parlaments un Komisija ir rūpīgi strādājuši, pieņemot Regulu (EK) Nr. 816/2006 par patentu piespiedu licencēšanu attiecībā uz farmaceitisko produktu ražošanu eksportam uz valstīm, kurās ir sabiedrības veselības aizsardzības problēmas.

Es vēlētos arī piebilst, ka mēs atbalstām TRIPS nolīgumā paredzēto un Dohas deklarācijas 4., 5. un 6. punktā atzīto „elastīguma mehānismu” izmantošanu, kā arī mazāk attīstītām valstīm domātās papildu alternatīvas, kas minētas Dohas deklarācijas 7. punktā, lai saskaņā ar šo valstu sabiedrības veselības programmām varētu nodrošināt svarīgas zāles par pieņemamām cenām.

Ņemot vērā gan Dohas deklarāciju saistībā ar EPN sarunām ar ĀKK valstīm, gan citus turpmākos divpusējos un reģionālos nolīgumus ar nabadzīgajām jaunattīstības valstīm un VAV, Eiropas Savienība neprasa un nav paredzējusi prasīt rīkot sarunas par noteikumiem farmācijas nozarē, ko dažkārt dēvē par TRIPS+ noteikumiem un kas attiecas uz sabiedrības veselību un zāļu pieejamību.

Visbeidzot, mēs atzinīgi vērtējam iniciatīvas, kuru mērķis ir veicināt tehnoloģiju nodošanu, pētniecību, potenciāla stiprināšanu un reģionālās apgādes sistēmas, kā arī palīdzēt ar reģistrāciju, lai pašās jaunattīstības valstīs atvieglotu un stimulētu farmācijas izstrādājumu ražošanu, un šī mērķa īstenošanai mēs sadarbosimies ar dalībvalstīm.

Saistībā ar atbilstīgajiem pasākumiem un budžeta procedūrām mēs esam pārliecināti, ka Eiropas Parlamenta līdzdalība, aktualizējot zāļu pieejamības problēmu, palīdzēs veicināt to efektivitāti.

8.15. 173. panta (par stenogrammām) grozīšana (balsošana)

- Ziņojums: Richard Corbett (A6-0354/2007)

- Pēc balsojuma:

  Anna Záborská (PPE-DE). – (FR) Atvainojiet, priekšsēdētāja kungs, bet man ir sakāms kas ļoti svarīgs. Balsojums par R. Corbett ziņojumu beidzot ļaus mums atgriezties pie normālas situācijas. Visas plenārsēžu debates tiks tulkotas visās valodās. Tagad mums ir vajadzīga efektīva īstenošana, un, tā kā rīt mēs balsosim par budžetu, es ierosinu sagatavot budžeta grozījumus, lai ...

(Priekšsēdētājs pārtrauca runātāju)

  Priekšsēdētājs. - Jaunie noteikumi stāsies spēkā nākamās sesijas pirmajā dienā, t.i., 12. novembrī.

8.16. Eiropas Statistikas pārvaldības konsultatīvā padome (balsošana)

- Ziņojums: Sharon Bowles (A6-0327/2007)

8.17. Eiropas Padomdevēja komiteja Kopienas statistikas informācijas politikas jomā (balsošana)

- Ziņojums: Ieke van den Burg (A6-0328/2007)

8.18. Kvalifikāciju ietvarstruktūra mūžizglītībai (balsošana)

- Ziņojums: Mario Mantovani (A6-0245/2007)

- Pēc balsojuma par Komisijas priekšlikumu:

  Gerard Batten (IND/DEM). - Priekšsēdētāja kungs, jautājums par reglamentu. Jūs atkal vadāt sēdi tādā tempā, ka nav iespējams balsot. Vakar Parlamenta priekšsēdētājs mums teica, ka ir pieļaujamas atsevišķas kļūdas, nepareizi balsojot, jo statistiski tas tik un tā notiktu. Tas neattiecas uz jūsu gadījumu, jo šobrīd mēs balsojam tik ātri, ka tik un tā nav iespējams redzēt, kā cilvēki balso. Vai jūs, lūdzu, nevarētu palēnināt tempu?

(Aplausi)

  Priekšsēdētājs. - Dāmas un kungi, ļaujiet man jums parādīt, cik daudz darba mums šodien vēl ir priekšā. Kā varat iedomāties, mēs nekad netiksim galā, ja palēnināsim tempu.

(Aplausi)

8.19. Baterijas, akumulatori un to atkritumi (Komisijai piešķirtās ieviešanas pilnvaras) (balsošana)

- Ziņojums: Johannes Blokland (A6-0232/2007)

8.20. Komunikācijas infrastruktūra Šengenas Informācijas sistēmas (SIS) vidē (regula) (balsošana)

- Ziņojums: Carlos Coelho (A6-0358/2007)

8.21. Bulgārijas un Rumānijas pievienošanās 1997. gada 18. decembra Konvencijai par muitas pārvalžu savstarpēju palīdzību un sadarbību (balsošana)

- Ziņojums: Horia-Victor Toma (A6-0352/2007)

8.22. Tematiska stratēģija par pesticīdu ilgtspējīgu lietošanu (balsošana)

- Ziņojums: Irena Belohorskį (A6-0291/2007)

8.23. Konvencionālie enerģijas avoti un energotehnoloģija (balsošana)

- Ziņojums: Herbert Reul (A6-0348/2007)

8.24. Kopienas stratēģija vieglo automobiļu un vieglo kravas automobiļu CO2 emisiju samazināšanai (balsošana)

- Ziņojums: Chris Davies (A6-0343/2007)

- Pirms balsojuma:

  Martin Schulz (PSE). – (DE) Priekšsēdētāja kungs, man ir kāds lūgums. Es lūdzu grozīt balsošanas kārtību saskaņā ar Reglamenta 155. panta 2. punktu. No balsošanas saraksta ir skaidrs, ka grozījums Nr. 51 ir tālejošāks nekā grozījumi Nr. 42 un Nr. 52, tāpēc es lūgtu balsot vispirms par grozījumu Nr. 51 un pēc tam par grozījumiem Nr. 42 un Nr. 52.

  Priekšsēdētājs. - Sēžu dienests nav vienisprātis, taču es lūgšu C. Davies īsi paskaidrot.

  Chris Davies (ALDE), referents. – Priekšsēdētāja kungs, gluži vienkārši es atbalstu tādu balsošanas sarakstu, kāds ir iesniegts Parlamentam.

  Priekšsēdētājs. - Tādā gadījumā pēc tradīcijas mums ir jārespektē referenta viedoklis.

8.25. Nodokļu politikas ieguldījums Lisabonas stratēģijā (balsošana)

- Ziņojums: Sahra Wagenknecht (A6-0391/2007)

– Pirms balsojuma par 37. punktu:

  Piia-Noora Kauppi (PPE-DE). - Priekšsēdētāja kungs! Mūsu ierosinātās izmaiņas būtu, lai Parlaments šajā stadijā „pieņem zināšanai”, nevis „atzinīgi vērtē” faktu, ka Komisija ir iesniegusi paziņojumu par zaudējumu atlīdzināšanu, jo patlaban Ekonomikas un monetārajā komitejā norit darbs pie ziņojuma par šo tematu.

(Parlaments vienojās par mutiskā grozījuma pieņemšanu)

- Pirms galīgā balsojuma:

  Sahra Wagenknecht, referente. – (DE) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi! Manuprāt, ir ārkārtīgi nožēlojami, ka Parlamentam nav pieticis drosmes paust patiesu un nopietnu kritiku attiecībā uz Eiropas Savienības nodokļu politikas tendencēm, kas attīstās pilnīgi nepareizā virzienā, daudznacionālajām korporatīvajām sabiedrībām un turīgajiem sniedzot prātam neaptveramas priekšrocības, kamēr patērētājiem un darbiniekiem, it sevišķi slikti atalgotajiem, nodokļu slogs kļūst aizvien smagāks.

Uzskatu, ka ziņojums pašreizējā formā nav pieņemams. Es vēlos atsaukt savu vārdu no šī ziņojuma un aicināt ikvienu deputātu, kas patiesi vēlas tādu Eiropas Savienības nodokļu politiku, kas kalpotu ne tikai desmit tūkstošiem augšējā slāņa cilvēku, bet patiešām sniegtu labumu lielākajai daļai Eiropas iedzīvotāju ─ lūdzu, balsojiet pret šo ziņojumu.

  Priekšsēdētājs. – Jūsu paziņojumu mēs pieņemam zināšanai, S. Wagenknecht kundze.

8.26. Zaļā grāmata „Virzība uz Eiropu, kas brīva no tabakas dūmiem — politikas iespējas ES līmenī” (balsošana)

- Ziņojums: Karl-Heinz Florenz (A6-0336/2007)

- Pirms balsojuma par 23. punktu:

  Marios Matsakis (ALDE). - Priekšsēdētāja kungs, pašsaprotamu iemeslu dēļ es gribētu, lai pēc vārda „Komisija” būtu vārds „nekavējoties”.

(Parlaments vienojās par mutiskā grozījuma pieņemšanu)

8.27. Eiropas Savienības un Turcijas attiecības (balsošana)

- Rezolūcijas priekšlikumi (B6-0376/2007 un B6-0398/2007)

- Pirms balsojuma par 19. punktu:

  Ria Oomen-Ruijten (PPE-DE). - Priekšsēdētāja kungs, man ir mutisks grozījums, taču tas ir tekstuāls. Mutiskais grozījums ir šāds: „un veicināt ES vides standartu piemērošanu liela mēroga izrakteņu ieguves un ūdens aizsprostu būves projektos”.

(Parlaments vienojās par mutiskā grozījuma pieņemšanu)

SĒDI VADA: DIANA WALLIS
Priekšsēdētāja vietniece

9. Balsojumu skaidrojumi

- Ziņojums: Jean-Paul Gauzčs (A6-0366/2007)

  Daniel Strož (GUE/NGL), rakstiski. − (CS) Var pamatoti uzskatīt, ka Eiropas Parlamenta un Padomes regula par tiesas un ārpustiesas civillietu vai komerclietu dokumentu izsniegšanu, kas ieteikta otrajam lasījumam (Padomes kopējā nostāja), veicinās tiesiskās drošības stiprināšanu dalībvalstīs gan attiecībā uz fiziskām, gan juridiskām personām. Ir labi zināms, ka minēto dokumentu izsniegšana ir nopietns jautājums, kas būtiski ietekmē gan tieslietu procesu, gan civilās un komerciālās attiecības. Uzskatu, ka Eiropas Parlamenta ieteikums saskan ar centieniem veidot kvalitatīvu tiesisko regulējumu Kopienas līmenī.

- Ziņojums: Adina-Ioana Vćlean (A6-0381/2007)

  Daniel Strož (GUE/NGL), rakstiski. − (CS) Saistībā ar EK un Bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas nolīgumiem par atpakaļuzņemšanas un īstermiņa vīzu izsniegšanas atvieglošanu, kas jāapstiprina Eiropas Parlamentam, manuprāt, ciktāl šiem nolīgumiem ─ tāpat kā līdzīgiem nolīgumiem ar Rietumbalkānu valstīm ─ ir nozīme vispārējā tiesiskuma stiprināšanā un cīņā pret noziedzību, nelegālās migrācijas jautājumi pirmkārt ir risināmi ar ekonomiskiem un politiskiem līdzekļiem. Turklāt es gribētu uzsvērt vēl kādu svarīgu faktoru, kas minēts attiecīgajos ziņojumos, proti, ka šo nolīgumu noslēgšana radīs ievērojamu finansiālo slogu Maķedonijai un citām Rietumbalkānu valstīm. Ņemot vērā šo valstu ekonomisko situāciju, ir ļoti svarīgi, lai Kopiena sniegtu atbilstīgu un efektīvu palīdzību, it īpaši finansiālā veidā.

- Ziņojums: Adina-Ioana Vćlean (A6-0383/2007)

  Erik Meijer (GUE/NGL), rakstiski. – (NL) Es atceros, kā 60. gadu sākumā pastāvēja savstarpējas vīzu prasības toreizējās Eiropas Kopienas valstu iedzīvotājiem un bijušās Dienvidslāvijas Sociālistiskās Federatīvās Republikas pilsoņiem. Drīz pēc tam šīs vīzu prasības tika atceltas.

Tas nozīmēja, ka to septiņu valstu iedzīvotāji, kas joprojām ietilpa toreizējā Dienvidslāvijā, varēja brīvi ceļot lielākajā daļā Eiropas. Šāda situācija joprojām pastāv tikai ES dalībvalstī Slovēnijā un kandidātvalstī Horvātijā. Visu pārējo teritoriju, arī kandidātvalsts Maķedonijas, iedzīvotāji kopš 1992. gada ir atšķirti no ES dalībvalstīm. Kopš tā laika ir izaugusi jauna paaudze, kam praktiski nav bijis iespēju izbraukt ārpus savas valsts. ES valstu vēstniecībās Maķedonijas galvaspilsētā Skopjē, piemēram, ir izlikti lieli paziņojumi, kuros uzskaitītas daudzas stingras prasības. Tās izpildīt ir viegli tikai kriminālnoziedzniekiem, bet ne studentiem, zinātniekiem vai žurnālistiem.

Es atbalstu piekļuves uzlabošanu attiecībā uz šīm grupām no 2008. gada, kā arī vīzas nodevas samazināšanu līdz 35 eiro. Pretēji dažiem citiem manas grupas deputātiem, biometriskās uzskaites ieviešanu es neuzskatu par iemeslu, lai atteiktos no šiem uzlabojumiem. Gribu izteikt nožēlu par „nosacīto pārdošanu” saistībā ar atpakaļuzņemšanas politiku, kas pietiekami negarantē attiecīgo bēgļu drošību.

- Ziņojums: Reimer Böge (A6-0393/2007)

  Pedro Guerreiro (GUE/NGL), rakstiski. − (PT) Par spīti aizkavētajai rīcībai, Solidaritātes fonda mobilizācija, lai palīdzētu Vācijas un Francijas (La Réunion) iedzīvotājiem, kas tika cietuši attiecīgi janvāra un februāra dabas katastrofās, pierāda šī fonda nozīmi un svarīgumu attiecībā uz palīdzību dalībvalstīm.

Paturot prātā strupceļu, kādā ir nonākusi Padome attiecībā uz lēmumu par Komisijas ierosinājumu uzlabot šo fondu, mēs gribētu atkārtot, ka ir jāturpina aizstāvēt pretendēšanas tiesības saistībā ar reģionālajām dabas katastrofām. Eiropas Parlaments jau agrāk ir apstiprinājis, ka „ESSF līdzdalībai arī turpmāk jābūt iespējamai, pat ja katastrofas, kaut nopietnas, nesasniedz prasīto minimālo līmeni, un ka īpašos apstākļos palīdzība jāsniedz, ja konkrētā reģiona lielākā iedzīvotāju daļa ir tādas katastrofas upuri, kurai ir nopietnas un ilgstošas sekas saistībā ar dzīves apstākļiem“.

Ir ļoti svarīgi arī ņemt vērā Vidusjūras reģiona dabas katastrofu īpašās iezīmes, piemēram, sausuma periodus un ugunsgrēkus ─ it īpaši attiecībā uz laika ierobežojumiem un piemērotajām darbībām ─, kā arī lielāka mēroga finansiālas palīdzības iespēju „kohēzijas” valstīm un „konverģences” reģioniem katastrofas gadījumā. Ir jāizvērtē arī iespējamā ES lauksaimniecības katastrofu fonda izveidošana.

- Ziņojums: Gianluca Susta (A6-0403/2007)

  Françoise Castex (PSE), rakstiski. – (FR) F. Castex balsoja par G. Susta ziņojumu par Protokolu, ar kuru groza Nolīgumu par intelektuālā īpašuma tiesību komercaspektiem (TRIPS nolīgums).

Francijas deputāti no Eiropas Parlamenta Sociāldemokrātu grupas uzskata, ka šī panāktā vienošanās ir svarīgs solis uz priekšu, ļaujot valstīm ražot nepatentētos medikamentus un eksportēt tos uz nabadzīgajām jaunattīstības valstīm, kurām pašām nav iespēju ražot šīs zāles.

Pēc Sociāldemokrātu grupas Francijas deputātu domām, šis ziņojums sniedz vērtīgu ieguldījumu, risinot sabiedrības veselības problēmu, kas neapšaubāmi raisa nopietnas bažas.

  Proinsias De Rossa (PSE), rakstiski. − Es balsoju par protokolu, ar ko groza TRIPS un zāļu pieejamības nolīgumu, jo esmu pārliecināts, ka Eiropas Savienībai ir jāuzņemas vadošā funkcija, veicinot visu trešās pasaules iedzīvotāju sabiedrības veselības aprūpi un piekļuvi zālēm. Šis protokols ir solis pareizā virzienā.

  Pedro Guerreiro (GUE/NGL), rakstiski. − (PT) Izmaksas, kas saistītas ar farmācijas nozares „intelektuālā īpašuma” aizsardzības standartu ieviešanu jaunattīstības valstīs, ir zināmas jau sen.

Jau sen ir ticis norādīts un brīdināts par dramatisko un nepieņemamo situāciju, ko šajās valstīs izraisījusi „intelektuālā īpašuma tiesību” attiecināšana uz veselības aprūpes jomu, it īpaši saistībā ar cīņu pret tādām slimībām kā malārija, HIV/AIDS un tuberkuloze.

Tāpēc mēs uzskatām, ka šis ziņojums ir iespēja, ko palaida garām šī Parlamenta deputātu vairākums, ─ savu pilnvaru robežās rīkoties atbilstīgi humānisma principiem un nepārprotami cīnīties par tādu politiku, ar kuras palīdzību atcelt intelektuālā īpašuma tiesības farmācijas nozarē.

Slēpjoties aiz nostājas, ka sarunas par šo protokolu, visticamāk, būs ļoti grūtas, šī Parlamenta vairākums ir parakstījis Padomei tukšu čeku, jo šādi nenoteikti ieteikumi var veicināt tikai pašreizējās situācijas turpināšanos, radot finansiālus un tiesiskus šķēršļus, kuru dēļ valstīm ar mazākiem resursiem nebūs piekļuves tiem zinātnes un tehnoloģijas sasniegumiem, kādi radīti šai jomā.

Mums derdzas fakts, ka šīs necilvēcīgās politikas dēļ ieguvēji būs daudznacionālie farmācijas uzņēmumi, kas joprojām gūs pasakainu peļņu uz daudzu dzīvību rēķina.

EN- Ziņojums: Richard Corbett (A6-0354/2007)

  Richard Corbett (PSE). - Priekšsēdētājas kundze! Atbilstīgi balsojumam, Parlaments ir nolēmis, ka ir vajadzīgas gan tā plenārsēžu rakstiskas stenogrammas, gan plenārsēžu audiovizuāli ieraksti. Tas neapšaubāmi ietekmēs budžetu, un es aicinātu Prezidiju izvērtēt situāciju, ieviest vajadzīgās izmaiņas budžetā vai nākt klajā ar jauniem ierosinājumiem, ja tas vēlas, lai komiteja vēlreiz pārbauda šo jautājumu.

Ņemot vērā lielo deputātu vairākumu šajā jautājumā, man tomēr ir aizdomas, ka Parlamenta griba ir diezgan skaidra, tāpēc man šķiet, ka piemērotākais būtu pirmais rīcības variants.

  Graham Booth (IND/DEM), rakstiski. − Visu debašu ierakstu saglabāšana un publiskošana varētu stimulēt eiroskepticismu. Taču šāda pieeja ļautu Eiropas Savienībai arī lepoties ar lielāku pārredzamību, lai gan patiesībā demokrātijas vairošanā tā reāli darīs visai maz, jo tiesību aktus Eiropas Parlaments nevar ierosināt, un Komisijai ir iespējams to ignorēt. Tiesību aktu izstrādi Eiropas Savienībā ierosina neievēlēta Komisija, kas nepiedāvā nekādu pārredzamību.

Iespēja nedēļas laikā izdarīt labojumus runās (grozījums Nr. 4) bija labi domāta un pasargātu deputātus no kļūdām, taču nedēļu ilga jaunāko ES ziņu kavēšanās, iespējams, traucētu brīvajai presei informēt sabiedrību. Tāpēc es balsoju pret šo ziņojumu.

  Derek Roland Clark (IND/DEM), rakstiski. − Visu debašu ierakstu saglabāšana un publiskošana varētu stimulēt eiroskepticismu. Taču šāda pieeja ļautu Eiropas Savienībai arī lepoties ar lielāku pārredzamību, lai gan patiesībā demokrātijas vairošanā tā reāli darīs visai maz, jo tiesību aktus Eiropas Parlaments nevar ierosināt, un Komisijai ir iespējams to ignorēt. Tiesību aktu izstrādi Eiropas Savienībā ierosina neievēlēta Komisija, kas nepiedāvā nekādu pārredzamību.

Es neatbalstu iespēju izdarīt labojumus runās (grozījums Nr. 4), jo stenogrammai ir jāatbilst runātajam. Es pieļauju tikpat daudz kļūdu kā citi. Nedēļu ilga jaunāko ES ziņu kavēšanās, iespējams, traucētu brīvajai presei informēt sabiedrību. Pieņemama varētu būt doma par atsevišķu skaidrojošu piezīmi. Tāpēc es balsoju pret šo ziņojumu.

  Bruno Gollnisch (ITS), rakstiski. – (FR) R. Corbett ziņojumā ir ieteikts, ka apmēram 10 miljonu eiro gadā ietaupīšanas labad mums vairs nevajadzētu Parlamenta plenārsēžu stenogrammas likt tulkot visās oficiālajās valodās. Debates visās valodās tad būtu pieejamas tikai internetā, audiovizuālu ierakstu formā, tomēr Parlamenta deputātiem būtu iespējams pieprasīt atsevišķu izvilkumu tulkojumu.

Tomēr Eiropā ne visiem ir platjoslas interneta piekļuve, turklāt ir izskanējis ieteikums, ka deputātu pieprasītie tulkojumi nedrīkstētu pārsniegt apmēram trīsdesmit lappuses gadā. Tādējādi R. Corbett būtībā iesaka ierobežot ES pilsoņu piekļuvi informācijai par darbu, ko veic viņu ievēlētie deputāti, kuru uzdevums ir pārstāvēt savus vēlētājus un aizstāvēt viņu intereses Eiropas Savienībā. Tas ir nepieņemami. Īpaši nepieņemami tas ir tāpēc, ka tajā pašā laikā šī pati iestāde savai propagandai tērē 100 miljonus eiro gadā. Nemaz nerunājot par Komisiju, kas vairāk nekā 200 miljonu tērē tādām būtiski svarīgām darbībām kā plaša pornogrāfisku interneta video pārraidīšana, kas tiek uzskatīta par Eiropas kino popularizēšanu.

Par laimi, vairumā mūsu kolēģu ir uzvarējis veselais saprāts ─ vai drīzāk nāves bailes no elektorāta ─, un daudzvalodība ir saglabāta.

  Hélène Goudin un Nils Lundgren (IND/DEM), rakstiski. − (SV) Mēs stingri iebilstam pret ziņojumā pausto ierosinājumu mutiskos ziņojumus stenogrammās atspoguļot tikai oriģinālvalodā.

Eiropas Parlaments vienmēr cenšas īpaši uzsvērt, ka runātāji uzstājas savu Eiropas grupu vārdā un viņu teiktais ir domāts visai Eiropai, taču tajā pašā laikā mēs grasāmies liegt piekļuvi viņu izteikumiem un ierobežot pieejamību, atsakoties no tulkojumiem dažādās valodās.

Ja mēs gribam demokrātiski funkcionējošu ES, mums ir jābūt gataviem par to maksāt. Organizācijai, kas protekcionistiskai lauksaimniecības politikai tērē vairāk nekā 360 miljonus Zviedrijas kronu, ir jāspēj samaksāt 90 miljonus kronu, lai izrādītu cieņu ES pilsoņiem.

Ja tomēr tulkošanas izmaksas nākotnē kļūtu pārlieku lielas, stenogrammās būtu jāiekļauj vismaz runātāja teiktais oriģinālvalodā un tulkojumā angļu valodā.

  Patrick Louis (IND/DEM), rakstiski. – (FR) Francijas deputāti no Neatkarības un demokrātijas grupas balsoja pret R. Corbett ziņojumu par Eiropas Parlamenta Reglamenta 173. panta grozījumiem, kurā paredzēts atteikties no pilnīgas un sistemātiskas Parlamenta debašu tulkošanas.

Debašu publicēšanas būtība, kas vienlīdz attiecas uz tiesu procesiem un politiskām apspriedēm, ir demokrātijas pamatprincipu ievērošana.

Publicēšana ļauj samazināt ideoloģiskus aizspriedumus, patvaļību, pārmērīgu familiaritāti un viltīgus gājienus. Protams, tam pamatā ir pieņēmums, ka ikvienam viņa valodā ir pilnībā pieejami visi publicētie dokumenti, nodrošinot to, ka tie paši vārdi visiem nozīmē vienu un to pašu.

Kurš no eiropiešiem gan spētu pārstāstīt un saprast debates, ja tās būtu veidotas kā savārstījums divdesmit valodās?

Šķiet, ka tas būtu tāpat kā censties izprast tā saucamo „vienkāršoto” līgumu vai mēģināt aizvietot pašreizējo līgumu 400 jaunās klauzulas, jo arī šajā gadījumā, kā redzams, ratifikācijas procesa laikā nav izveidota konsolidēta versija.

Saskaroties ar aizvien lielāku atturību no dalībvalstu iedzīvotāju puses, Eiropas Savienība, šķiet, nav spējīga demonstrēt neko citu kā vien neskaidrību, falsifikāciju un noklusēšanu.

  Jules Maaten (ALDE), rakstiski. – (NL) Parlamenta sekretariāta lēmums turpmāk vairs neatspoguļot plenārsēžu debates visās valodās 2006. gadā palika nepamanīts. Tagad Parlaments šo lēmumu ir atcēlis. Es piekrītu, ka pārāk daudz laika un naudas tiek tērēts, debates un dokumentus tulkojot divdesmit trijās ES oficiālajās valodās. Žēl, ka mums netika piedāvāts kompromisa risinājums, paredzot debašu tulkošanu angļu un franču valodā, lai papildus audiovizuālajiem datiem sēžu gaita tomēr būtu pieejama arī rakstiski.

  Luís Queiró (PPE-DE), rakstiski. − (PT) Daudzvalodība nenozīmē tikai Eiropas Savienības kultūras daudzveidības izpausmi. Organizācijā, kurā ir apvienojušās suverēnas un neatkarīgas valstis, lai tādējādi ar sadarbības palīdzību nodrošinātu saviem pilsoņiem vislabākās priekšrocības, taču nekādā veidā neatsakoties no brīvu un suverēnu valstu statusa, daudzvalodība nozīmē līdztiesīgu attiecību atzīšanu visu dalībvalstu starpā.

Jau šis iemesls vien būtu pietiekams, lai mēs aizstāvētu šīs daudzvalodības turpmāku pastāvēšanu Kopienas iestādēs. Tomēr ir vēl citi argumenti. Atsakoties no daudzvalodības iekšējā saziņā, tiktu ierobežotas darbības iespējas Eiropas Parlamenta deputātiem, kuriem ir pilnas tiesības izteikties dzimtajā valodā. Savukārt samazinot daudzvalodību mūsu ārējā saziņā, mēs riskējam atsvešināt iestādi, kas ļoti daudz enerģijas tērē Eiropas Savienības tuvināšanai tās pilsoņiem.

Visbeidzot, izteiktajam ekonomiskajam argumentam ir arī ekonomisks pretarguments. Eiropas iedzīvotāju valodu daudzveidība un vairāku valodu prasme būtu jāuzskata par konkurētspējas priekšrocību, nevis par izmaksām.

  Frédérique Ries (ALDE), rakstiski. – (FR) Es balsoju par R. Corbett ziņojumu par grozījumiem 173. pantā saistībā ar sēžu stenogrammām, lai gan man ir jāizsaka nožēla par vairāku tādu grozījumu pieņemšanu, kuros ieteikts tulkot stenogrammas visās oficiālajās valodās.

Stingrajiem daudzvalodības aizstāvjiem es gribētu ar zināmu devu eifēmisma teikt, ka ir nepatiesi apgalvot, ka bez šī tulkošanas procesa Eiropas Parlaments būtu vienīgā parlamentārā asambleja pasaulē, kuras sēdes un debates netiek tulkotas uz papīra visās attiecīgajās valodās. Tas ir izdomājums tiktāl, ka ir panākta vienošanās ne tikai par daudzvalodu versijas saglabāšanu, bet būs pieejams arī sinhronais tulkojums visās oficiālajās valodās, ko varēs pieprasīt jebkurš Parlamenta deputāts, kā arī plašāka auditorija. Manuprāt, tieši tas ir visbūtiskākais.

Visbeidzot, man ir žēl, ka attiecībā uz piekļuvi dokumentiem Parlaments nav izrādījis ieinteresētību ieņemt mūsdienīgāku nostāju. Daudzvalodību es atbalstu, tūkstoškārt atbalstu. Tomēr es arī turpmāk neatbalstīšu tā saucamo valodu daudzveidības aizstāvēšanu, ja to kā aizbildinājumu izmanto tie, kas atbalsta status quo un atklāti pretojas pārmaiņām.

  Marianne Thyssen (PPE-DE), rakstiski. – (NL) Es balsoju pret R. Corbett ziņojuma ierosinājumu, un manu rīcību noteica tie paši iemesli, kuru dēļ iepriekš neatbalstīju budžeta ierobežošanu attiecībā uz šī Parlamenta plenārsēžu stenogrammu tulkošanu.

Parlamentā izteiktais vārds ir svēta lieta. Mūsu teiktais veiksmes gadījumā ne tikai nonāk dienas ziņās; tā ir arī daļa no demokrātiska likumdošanas procesa. Padarīt to pieejamu oficiālajās Eiropas Savienības valodās ─ tā nav lieka greznība. Tulkošana ir politiska nepieciešamība, lai uzturētu pareizu arhivēšanas sistēmu, kas beigu beigās nodrošina brīvu piekļuvi informācijai.

Mēs esam pieņēmuši būtisku lēmumu ─ izvēlēties daudzvalodību, un mums ir jārēķinās ar šī lēmuma sekām, nevis jāļauj daudzvalodībai klusītēm izirt. Sevi cienošs parlaments neaizsviež vējā savu tradicionālo arhivēšanas sistēmu. Ja mums ir jātaupa līdzekļi, tad drīzāk būtu jāizvēlas citi budžeta posteņi. Jebkurā gadījumā es palieku pie saviem uzskatiem, ka mūsu prasība pēc daudzvalodības ir neaizstājams veids, kā izrādīt cieņu ES dažādajām kultūrām un valodām, un vienlaikus arī svētība demokrātijai.

- Ziņojums: Sharon Bowles (A6-0327/2007)

  David Martin (PSE), rakstiski. − Es balsoju par šo ziņojumu, kurā pausts atbalsts Eiropas Statistikas pārvaldības konsultatīvās padomes izveidei saistībā ar Komisijas ierosinājumu uzlabot ES statistikas izstrādi.

- Ziņojums: Ieke van den Burg (A6-0328/2007)

  David Martin (PSE), rakstiski. − Es balsoju par šo ziņojumu, kurā nav vērojamas nekādas pretrunas un kurā ieteikts izveidot Eiropas Padomdevēju komiteju Kopienas statistiskās informācijas politikas jautājumos. Arī Parlamenta pieņemtie grozījumi nodrošinās komitejas efektivitāti un ietekmēs tās nosaukumu un sastāvu.

- Ziņojums: Mario Mantovani (A6-0245/2007)

  Roberta Alma Anastase (PPE-DE). - (RO) Šodienas balsojums par M. Mantovani ziņojumu ir svarīgs, jo tas dod stimulu Eiropas mūžizglītības politikai.

Sniedzot pašreizējās situācijas apskatu un analizējot šīs jomas saistību ar darba tirgu, M. Mantovani ziņojums mums kārtējo reizi atgādina par realitāti, kurā esam dzīvojuši jau gadiem ilgi, bet kuras problēmu risināšanai ir pietrūcis stingras un saskaņotas politikas. Tāpēc es uzskatu, ka ir svarīgi šos jaunos ieteikumus īstenot pēc iespējas drīzāk. Patiesībā es gribētu vērst uzmanību uz to, cik būtiski visā Eiropas Savienības teritorijā ir atzīt un veicināt tolerances izglītību. Tas ir vienīgais veids, kā nepieļaut, lai darba tirgus mobilitātes rezultātā rodas sociāli atstumtas grupas, kuru uzvedība agrāk vai vēlāk kļūst antisociāla.

  Françoise Castex (PSE), rakstiski. – (FR) F. Castex balsoja par M. Mantovani ziņojumu par Eiropas Kvalifikāciju ietvarstruktūras izveidi.

Francijas deputāte no Eiropas Parlamenta Sociāldemokrātu grupas atzinīgi vērtē paredzamo Eiropas Kvalifikāciju ietvarstruktūras izveidi, kas atvieglos darba ņēmēju un studējošo starptautisko mobilitāti, tajā pašā laikā sniedzot darba tirgum nepieciešamo kopīgo atskaites punktu kvalifikācijas līmeņu transponēšanai.

Ierosinājumā ir paredzēts visus kvalifikācijas līmeņus ─ sākot no obligātās izglītības līdz augstākajiem universitātes vai profesionālās apmācības līmeņiem (sākotnējā Komisijas dokumentā bija ietvertas tikai vispārējās izglītības kvalifikācijas) klasificēt atbilstīgi vienam no astoņiem atskaites līmeņiem, kuru pamatā ir zināšanas, spējas un apgūtās prasmes.

F. Castex uzskata, ka EKI būs līdzeklis, kas nodrošinās dažādu dalībvalstu kvalifikāciju salīdzināšanu un vienas valsts kvalifikācijas pielīdzināšanu citas valsts kvalifikācijai, respektējot sertifikācijas sistēmu dažādību un Eiropas Savienībā pastāvošo kvalifikāciju bagātību. Šis līdzeklis arī palīdzēs vienkāršot Eiropas Savienības pilsoņu mobilitāti.

Tagad dalībvalstīm ir pienācis laiks ķerties pie apjomīgā uzdevuma ─ EKI atskaites līmeņu klasificēšanas, lai Eiropas Kvalifikāciju ietvarstruktūra nepaliktu tikai tukša čaula.

  Ilda Figueiredo (GUE/NGL), rakstiski. − (PT) Šajā ziņojumā ir vērojamas vairākas pretrunas, un mēs esam kritiski noskaņoti pret Eiropas Parlamenta vairākuma pieņemto kompromisu attiecībā uz Eiropas Kvalifikāciju ietvarstruktūras ieviešanu. Tomēr dažādo dalībvalstu kvalifikāciju savstarpējai atzīšanai ir arī pozitīvi aspekti, kas ir pelnījuši atbalstu.

Tomēr pieņemtajā galīgajā teksta redakcijā ir ļoti jūtams Eiropas Parlamenta ierosinājuma federālisms, jo dalībvalstu dažādo izglītības un apmācības sistēmu pielāgošanai un saskaņošanai ir noteikts konkrēts termiņš, par spīti tam, ka dažus turpmākos gadus sistēma nav saistoša.

Mēs vēlētos uzsvērt, ka izglītības politika ir vienīgi pašu dalībvalstu kompetencē, un tādējādi uzskatām, ka ierosinātā „pielāgošana” ir šī principa pārkāpums.

Par negatīvu mēs atzīstam arī saistību ar Boloņas procesu un izglītības komercializēšanas tendenci, kad būtiska nozīme tiek piešķirta nodarbinātības spējai un kad darba tirgus perspektīva tiek saistīta ar Lisabonas programmu.

  Carl Lang (ITS), rakstiski. – (FR) Šajā ziņojumā ir runa par mūžizglītības kvalifikāciju sertificēšanu Kopienas līmenī. Šāds pasākums ir ārkārtīgi vēlams un noteikti būtu veicināms. Tomēr es neatbalstu šajā dokumentā lietoto internacionālistisko pamatojumu ─ it īpaši, kad iedomājos par pilnīgo sakāvi, ko cietusi Lisabonas stratēģija.

Šajā tekstā ir zināma deva „eiropeānisma” ideoloģijas. Ir rakstīts, ka svētais globalizācijas mērķis ir mūsu vienīgais glābiņš un cerība un ka globalizācija nesīs labumu gan ekonomikai, gan sabiedrībai. Pēc manām domām, galēji liberāla globalizācija ir mehānisms, kas iznīcinās tautas gan no ekonomiskā, gan sociālā, gan kultūras viedokļa.

Turklāt ziņojums attiecas tikai uz iespējamo progresu ─ tātad nākotni. Vai šobrīd, kad cenšamies analizēt kļūdas un kaitējumu, ko globalizācija jau nodarījusi mūsu sabiedrībai, mums nevajadzētu palūkoties uz tagadni?

Saskaroties ar šādu aklumu, bezatbildību un neatbilstību, esmu nolēmis balsot pret šo ziņojumu.

  Bogusław Liberadzki (PSE), rakstiski. − (PL) Priekšsēdētājas kundze! Es balsoju par to, lai tiktu pieņemts ziņojums par Eiropas Parlamenta un Padomes ieteikumu izveidot Eiropas Kvalifikāciju ietvarstruktūru mūžizglītībai.

Eiropas sabiedrības turpmākā attīstība arvien vairāk būs atkarīga no izglītības, zinātniskās pētniecības, jaunrades un tehnoloģijām. Tieši tāpēc ir tik svarīgi atbalstīt mobilitātes veicināšanu visā Eiropas darba tirgū. Esmu pārliecināts, ka Eiropas Kvalifikāciju ietvarstruktūras izveide atvieglos piekļuvi Eiropas darba tirgum.

Referents M. Mantovani savā ziņojumā pamatoti ir norādījis, ka no 2012. gada visiem kvalifikāciju apliecinošajiem sertifikātiem, diplomiem un Europass dokumentiem ir jāatbilst attiecīgajam EKI līmenim. Eiropas Kvalifikāciju ietvarstruktūra ir izmantojama kvalifikācijas līmeņu salīdzināšanas atvieglošanai. Ir ļoti svarīgi, lai Eiropas Kvalifikāciju ietvarstruktūras izveidi aktīvi atbalstītu dalībvalstis, piemēram, apmainoties ar informāciju par labāko praksi. Sadarbības procesa kohēziju un tā uzraudzību spēj nodrošināt ziņojumā minētā Eiropas Kvalifikāciju ietvarstruktūras konsultatīvā grupa.

  David Martin (PSE), rakstiski. − Es balsoju par šo ziņojumu, kura mērķis ir izveidot Eiropas Kvalifikāciju ietvarstruktūru, lai atvieglotu iegūto kvalifikāciju atzīšanu visā ES teritorijā. Jādomā, ka tādējādi uzlabosies to cilvēku mobilitāte, kuri vēlas strādāt citās dalībvalstīs, jo tiks radīts neitrāls un drošs atskaites punkts dažādo kvalifikāciju salīdzināšanai.

  Andreas Mölzer (ITS), rakstiski. − (DE) Teorētiski profesionālā kvalifikācija būtu jāatzīst jebkurā citā dalībvalstī un būtu jābūt spēkā tiem pašiem noteikumiem, ko attiecina uz vietējiem darbiniekiem. Tomēr praksē joprojām pastāv atsevišķas problēmas, kas ir jārisina. Piemēram, ja pieredzējušam skolotājam no Austrijas būtu vajadzīgs divus gadus ilgs praktisko mācību periods, lai tādu pašu darbu varētu strādāt Vācijā, tad acīmredzami kaut kas nebūtu kārtībā. Dažās dalībvalstīs darba vietas ļaunprātīgi izmanto ne tikai akadēmiski izglītotu un augsti kvalificētu darbinieku algošanai pēc iespējas lētāk, bet arī šķēršļu radīšanai atsevišķās profesijās.

Nedroši darba nosacījumi, kas sākotnēji bija raksturīgi tikai slikti atalgotām nozarēm, jau ilgu laiku ir novērojami arī attiecībā uz kvalificētiem darbiniekiem. ES nedrīkst turpināt šīs tendences veicināšanu ar „zilās kartes” shēmas palīdzību. Mums ir pietiekami daudz kvalificētu darbinieku, tikai mums ir jābūt gataviem viņiem maksāt atbilstīgas algas.

  Athanasios Pafilis (GUE/NGL), rakstiski. – (EL) Eiropas Kvalifikācijas ietvarstruktūras izveidošana nozīmē lielāku ES iejaukšanos dalībvalstu izglītības sistēmās, vienādošanu un pielāgošanos iepriekš noteiktiem kvalitātes un izpildes rādītājiem. Tas ir kārtējais paņēmiens, kā izglītību aizvietot ar elastīgu „apmācību”, kas gūta ārpus sociāli organizēta izglītības procesa. Zināšanas tiek aizstātas ar nepastāvīgu, virspusēju apmācību, kas darbiniekiem sniedz tādas prasmes, kādas attiecīgajā brīdī vajadzīgas kapitālam.

Šo kvalifikāciju atzīšanas pamatā būs nevis katras valsts formālās izglītības sistēmas izsniegtas apliecības, bet gan sertifikācijas eksāmeni, ko organizēs darba devēju kontrolētas organizācijas. Tas vēl vairāk padziļinās plaisu starp grādu diplomiem un karjeras veidošanas iespējām.

Dažādu izglītības līmeņu un apmācību formu sasaiste, kuras mērķis ir tādu apmācību, kas gūta pieredzes ceļā, pielīdzināt sistemātiskai izglītībai, nozīmē mēģinājumu pazemināt darba ņēmēju tiesību standartus un cik vien iespējams samazināt visu darba ņēmēju algas.

Ar mūžizglītības un profesionālo kvalifikāciju sertificēšanas sistēmu palīdzību ES cenšas realizēt plašāku mērķi ─ visu izglītību pakļaut tirgus vajadzībām un stiprināt kapitāla rentabilitāti. Tas absolūti neatbilst darba ņēmēju un jauniešu interesēm attiecībā uz izglītību.

Šo iemeslu dēļ mēs balsojam pret šo ziņojumu un Komisijas ierosinājumu.

  Zita Pleštinská (PPE-DE), rakstiski. − (SK) Starptautiskā darbaspēka mobilitāte Eiropas Savienībā ir kļuvusi nenovēršama; pēc paplašināšanās tā ir ES-27 ikdienas realitāte. Šīm pārmaiņām līdzi nāk prasība pēc novatoriskākas un elastīgākas izglītības, kas ļaus eiropiešiem būt gataviem integrācijai mūsdienīgā darba tirgū, kurā galvenais priekšnoteikums visām vecuma grupām un visiem sabiedrības slāņiem ir izglītība.

Es balsoju par Mario Mantovani ziņojumu par ierosinājumu Eiropas Parlamenta un Padomes ieteikumam izveidot Eiropas Kvalifikāciju ietvarstruktūru mūžizglītībai, jo esmu pārliecināta, ka tas ir vienīgais veids, kā īstenot Lisabonas stratēģijas mērķus.

Eiropas Kvalifikāciju ietvarstruktūras pamatā ir astoņi vertikāli līmeņi jeb tā sauktie atskaites līmeņi, ko savukārt veido trīs horizontāli kritēriji ─ zināšanas, prasmes un kompetence, tādējādi nodrošinot cilvēkiem labākas iespējas pēc mācību procesa pabeigšanas integrēties darba tirgū.

Lai Eiropas Kvalifikāciju ietvarstruktūra darbotos veiksmīgi, tās ieviešanas fāzē dalībvalstīm un sociālajiem partneriem ir ārkārtīgi svarīgi savu sadarbību pamatot savstarpējā uzticībā.

Eiropas darba tirgus struktūra patlaban mainās, un arvien nepieciešamāka kļūst elastīga pieeja izglītībai. Tāpēc Eiropas Kvalifikāciju ietvarstruktūra dalībvalstīm ir jāizmanto mūžizglītības programmu uzlabošanai. Turklāt gan darba devējiem, gan Eiropas pilsoņiem ir jāsaprot kvalifikāciju praktiskā nozīme. Tādējādi Eiropas Savienībā veidosies lielāka darbaspēka mobilitāte, un ─ pats galvenais ─ tai nebūs šķēršļu.

  José Albino Silva Peneda (PPE-DE), rakstiski. − (PT) Ekonomikas globalizācija ir jautājums, uz kuru Eiropa vēl nav atradusi skaidru un pārliecinošu atbildi.

Globalizētākas ekonomikas apstākļos ir jābūt gataviem pārmaiņām, un tas nozīmē lielāku mobilitāti.

Kopīgas atsauces shēmas izveidošana dažādu sistēmu kvalifikāciju atzīšanai, salīdzināšanai un pārnesei ir būtiski svarīga, lai varētu attīstīties ārkārtīgi nozīmīgs Eiropas projekta komponents, citiem vārdiem sakot ─ darba ņēmēju mobilitāte, un šajā gadījumā to veicina viņu kvalifikācijas pārnesamība.

Labāka mūsu darbinieku apmācība apvienojumā ar harmonizētu sistēmu viņu zināšanu, prasmju un spēju atzīšanai palielinās viņu mobilitāti un veicinās iekšējā tirgus attīstību.

Prasmīgāki Eiropas darba ņēmēji ir faktors, kas varētu palīdzēt nodrošināt mūsu uzņēmumu labāku funkcionēšanu, vairāk inovāciju un lielāku konkurētspēju.

- Ziņojums: Carlos Coelho (A6-0358/2007)

  Laima Liucija Andrikienė (PPE-DE). – (LT) Ir nožēlojami, ka SIS II ieviešana nepārtraukti tiek atlikta. Šajā svarīgajā jautājumā mēs šodien esam pieņēmuši rezolūciju. Mēs esam tik ļoti atpalikuši no grafika, ka ir ļoti svarīgi atrast tādu izeju no situācijas, kas ļautu mums izmantot SIS 1+ tīklu pēc 2008. gada 13. novembra.

Šobrīd ir skaidrs, ka SIS II īstenošanai paredzētie cilvēkresursi un finanšu līdzekļi būs jāsadala uz trim vienlaicīgi izstrādājamiem projektiem ─ SIS II, SISone4all un saziņas infrastruktūras ieviešanu, ekspluatāciju un pārvaldību.

Tāpēc, manuprāt, ļoti liela nozīme būs pareizai ES un dalībvalstu resursu sadalei. Tomēr, ņemot vērā to, cik nozīmīgs šis projekts ir ES drošībai, nav apstrīdams, ka galvenā prioritāte ir SIS II. Mums ir jāpiešķir līdzekļi ES drošībai un saziņas infrastruktūras izstrādei.

  Pedro Guerreiro (GUE/NGL), rakstiski. − (PT) Lai „aizpildītu robu” laikā, kad tiek paplašināta Šengenas Informācijas sistēma (SIS), kas ietver arī Vīzu informācijas sistēmu (VIS), pašreizējā priekšlikuma mērķis ir piedāvāt pagaidu risinājumu, kas novērstu jebkādus pārrāvumus vai iespējamus pārtraukumus, ko varētu izraisīt „jaunās” sistēmas „infrastruktūras” izveides aizkavēšanās. Izmaksas tiktu sadalītas starp Kopienas un dalībvalstu budžetiem.

Mēs vēlētos norādīt, ka šādā gadījumā notiktu SIS elementu paplašināšana un izvēršana, tiem varētu piekļūt jaunas iestādes, tie tiktu savstarpēji saistīti un sistēmā tiktu iekļautas jaunas datu kategorijas (piemēram, datu ieguves pilnvarojums un biometriskie dati).

Esošās sistēmas paplašināšana ievērojami apdraud pilsoņu tiesības, brīvības un garantijas, jo datubāze papildinātos ar jauniem elementiem, kuriem turklāt varētu piekļūt daudzas iestādes. Nevar pilnībā garantēt šo datu konfidencialitāti, jo ierakstus iespējams saglabāt „uz ilgāku laiku” un nodot trešām valstīm.

Šis būtībā ir mēģinājums saskaņot Šengenas Informācijas sistēmu ar bīstamajiem un nepieņemamajiem pašreizējās drošības ofensīvas mērķiem un ES ārējo attiecību aizvien plašāko integrēšanu Kopienas līmenī, ko mēs nepārprotami noraidām.

  Bairbre de Brún, Jens Holm, Mary Lou McDonald un Eva-Britt Svensson (GUE/NGL), rakstiski. − Mēs nenoraidām ieteikto pagaidu risinājumu, kas ļautu garantēt SIS 1+ tīkla darbību laika periodā no 2008. gada 13. novembra līdz 17. decembrim. Tomēr mēs nevaram atbalstīt C. Coelho ieteikumu par pārejas noteikumiem EK līguma 67. panta 2. punkta 2. ievilkumā. Tāpēc mēs esam izšķīrušies balsot pret šo ziņojumu.

  Andreas Mölzer (ITS), rakstiski. − (DE) Mums jau šobrīd ir lielas problēmas ar organizētajiem noziedzīgajiem grupējumiem un nelegālajiem imigrantiem, kas mēdz pulcēties pierobežas apgabalos, kur viņus aizturēt ir arī vieglāk nekā pilsētās. Abas grupas jau atrodas starta pozīcijās un tūlīt pēc robežu atvēršanas ir gatavas tās šķērsot, lai bez pēdām izgaistu citās valstīs. Uz šo situāciju mums ir jāreaģē, palielinot pārrobežu sadarbību un pastiprinot pārbaudes pierobežas reģionos. Galu galā Šengenas zonas paplašināšanās visām iesaistītajām valstīm nozīmē milzīgu atbildību.

Tādējādi pievienošanās Šengenas zonai nevar būt atkarīga vienīgi no Šengenas Informācijas sistēmas funkcionalitātes, jo, piemēram, Polija, cik zināms, šo aspektu vēl nav sasniegusi. Tā vietā mums ir jābūt pārliecinātiem, ka valstis, kas nākotnē pievienosies Šengenai, spēs nodrošināt efektīvu ES ārējo robežu kontroli, ka darba tirgus aizsardzības vārdā nenotiek pārejas perioda mīkstināšana un ka neturpina pastiprināties diedelēšana. Kamēr tas nav garantēts, nav pieļaujama sasteigta un nepārdomāta paplašināšanās.

Saskaņā ar Frontex aģentūras 2006. gada ziņojumu aizturēšanu skaits pie pašreizējās Šengenas ārējās robežas (galvenokārt Austrijas un Vācijas) joprojām ir daudz lielāks nekā pie ES ārējām robežām, tāpēc ir ļoti jāšaubās, vai paplašināšanās būtu atbalstāma. Patiesībā jautājums ir par to, vai Šengenas zona nebūtu daļēji atceļama, jo īpaši tāpēc, ka Austrijas Iekšlietu ministrijas ziņojums par cilvēku tirdzniecību liecina, ka 50 % nelegālo ieceļotāju Austrijā ir iekļuvuši caur Šengenas robežu ar Itāliju.

  Søren Bo Søndergaard (GUE/NGL), rakstiski. − Es nenoraidu ieteikto pagaidu risinājumu, kas ļautu garantēt SIS 1+ tīkla darbību laika periodā no 2008. gada 13. novembra līdz 17. decembrim. Tomēr es nevaru atbalstīt C. Coelho ieteikumu par pārejas noteikumiem EK līguma 67. panta 2. punkta 2. ievilkumā. Tāpēc esmu izšķīries balsot pret šo ziņojumu.

- Ziņojums: Irena Belohorskį (A6-0291/2007)

  Zita Pleštinská (PPE-DE). – (SK) Es atbalstu saprātīgu kompromisu, kas ļautu panākt līdzsvaru starp veselības un vides aizsardzību, no vienas puses, un lauksaimniecisko ražošanu, no otras puses. Tāpēc es balsoju par ziņojumu, ko sagatavojusi slovāku kolēģe Irena Belohorská, atzīta speciāliste vēža slimību profilakses un ārstēšanas jomā. Es izsaku viņai atzinību par šo ziņojumu, kura pamatā ir viņas plašā praktizējošas mediķes pieredze un kurā ir ierosināta līdzsvarota stratēģija pesticīdu ilgtspējīgai lietošanai. Uzskatu, ka šis ziņojums dos ieguldījumu efektīvāku pasākumu pieņemšanā, kas ļautu uzlabot plašākas sabiedrības informētību, kā arī veicinās pareizu piemērošanas metožu izstrādi un pakāpenisku pesticīdu izmantošanas samazināšanu lauksaimniecībā.

Viens no iespējamiem risinājumiem ir sniegt lauksaimniekiem tādu atbalstu, kas stimulētu viņus samazināt mākslīgā mēslojuma izmantošanu slimību, kaitēkļu un nezāļu apkarošanā savās lauku saimniecībās, tādējādi pakāpeniski veicinot pāreju uz bioloģisko produkciju. Ziņojums varbūt iedvesmos pircējus tirgos un lielveikalos neizvēlēties vienīgi izskatīgākos produktus, bet savas veselības labad priekšroku dot vizuāli mazāk pievilcīgākai, taču veselīgākai bioloģiskajai produkcijai.

  Zuzana Roithová (PPE-DE). – (CS) Mēs visi vēlamies elpot tīru gaisu un apturēt ledāju kušanu. Tajā pašā laikā, par spīti energotaupības programmām, mūsu vajadzība pēc enerģijas eksponenciāli pieaug. Nedrīkst aizmirst arī Eiropas atkarību no gāzes un naftas importa.

Tāpēc mums ir jāveic ieguldījumi atjaunojamo enerģijas avotu attīstībā un jāpievēršas atomelektrostaciju drošības aspektiem, it īpaši jautājumam par radioaktīvo atkritumu galīgu noglabāšanu. Šādā veidā līdz pat 14 % mūsu enerģijas mēs varētu iegūt no tīriem enerģijas avotiem. Tomēr mēs nedrīkstam ignorēt arī faktu, ka 32 % mūsu enerģijas nāk no fosilajiem kurināmajiem; šai sfērā ir nodarbināti 300 000 cilvēku, un tā rada ievērojamu vides piesārņojumu. Tāpēc es atzinīgi vērtēju un atbalstu H. Reul ziņojumu par tradicionālajiem enerģijas avotiem. Es piekrītu referentam, ka mums ir jāpārskata ieguldījumi un jāattīsta tādas tehnoloģijas, kas ļautu palielināt fosilā kurināmā enerģijas ražošanas efektivitāti un samazināt emisijas. Mums ir daudz darāmā.

  Laima Liucija Andrikienė (PPE-DE). – (LT) Šodien mēs esam panākuši svarīgu lēmumu par pesticīdu lietošanas stratēģiju. Es balsoju par šo rezolūciju. Mums visiem labi zināms ir fakts, ka gaiss, ko elpojam, ir piesārņots un tāpēc apdraud veselību, un ka pārtika, ko patērējam, ir ražota ar cilvēka veselībai bīstamu ķimikāliju palīdzību. Šādos apstākļos aug mūsu bērni, mūsu nākamā paaudze.

Esmu pilnīgi pārliecināta, ka ir jāsamazina apdraudējums, ko cilvēka veselībai rada pesticīdi. Tādēļ mums ir jāveic apņēmīgi pasākumi un jādara viss iespējamais, lai rastu vajadzīgo finansējumu. Es atzinīgi vērtēju plānoto aicinājumu dalībvalstīm izstrādāt rīcības plānus un norādīt zonas, kurās pesticīdi tiktu pilnībā aizliegti, kā arī tuvāko 10 gadu laikā ievērojami samazināt to izmantošanu.

  Irena Belohorská (NI), rakstiski. − (PT) Ir labi zināms, ka 2006. gada jūlijā Komisija pieņēma Tematisko stratēģiju par pesticīdu ilgtspējīgu lietošanu un priekšlikumu direktīvai, ar kuru nosaka Kopienas pamatprincipus pesticīdu ilgtspējīgas lietošanas nodrošināšanai, kā arī ierosināja pieņemt regulu par augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū, cenšoties samazināt pesticīdu lietošanas kopējo risku un negatīvo ietekmi uz cilvēku veselību un vidi.

Ar pesticīdu lietošanu saistītie riski jau šobrīd ir samazināti, taču dažās teritorijās, it īpaši valstīs, kur lauksaimniecība ilgu laiku ir bijusi intensīva, augsnē un ūdenī pesticīdu joprojām ir pārāk daudz. Tas nozīmē arī to, ka valstīm ar tradicionālāku lauksaimniecību, piemēram, Portugālei, būtu jāsaņem lielāks atbalsts, lai lauksaimniecisko ražošanu saglabātu mazāk intensīvu.

Tomēr mēs neuzskatām, ka risinājums būtu pesticīdu aizvietošana ar ĢMO. Ķīmisko pesticīdu nevēlamā ietekme uz cilvēka veselību ir labi zināma, bet uz ĢMO būtu attiecināms piesardzības princips, jo to ietekme uz cilvēka veselību vēl nav izpētīta.

Šī Tematiskā stratēģija par pesticīdu ilgtspējīgu lietošanu attiecas tikai uz augu aizsardzības līdzekļiem, citiem vārdiem sakot ─ uz viena veida pesticīdiem.

  Genowefa Grabowska (PSE), rakstiski. − (PL) Es atzinīgi vērtēju faktu, ka Eiropas Parlaments ir pieņēmis jaunu direktīvu par pesticīdu ražošanu un lietošanu. Nosacījumi, ar kādiem var tikt atļauta to ķīmisko vielu tirdzniecība, kuras izmanto augu aizsardzības līdzekļu ražošanā, šajā direktīvā ir padarīti stingrāki. Ieguvēji būs Eiropas Savienības iedzīvotāji, viņu veselība un dzīve. Turklāt direktīvā ir precizēti gadījumi, kad var veikt izsmidzināšanu no gaisa. Tajā ir arī ieteikts samazināt pesticīdu izmantošanas apjomu un piešķirt prioritāti neķīmiskām alternatīvām iespējām.

I. Belohorská ziņojumu ir vērts atbalstīt ─ kaut vai tāpēc, ka aplūkoto aspektu klāsts ir ļoti plašs un vienlaikus aktuāls. Nav šaubu, ka Eiropas Savienības iedzīvotāji vairs nevēlas ik dienas būt saskarē ar toksīniem un lietot piesārņotus produktus. Mūsu iedzīvotāji nevēlas arī izjust kancerogēnu, toksisku vai tādu vielu ietekmi, kurām ir endokrīnos traucējumus izraisošas īpašības. Reaģējot uz šīm skaidri paustajām Eiropas sabiedrības vēlmēm, bija arī jāatbalsta aizliegums lietot pesticīdus sabiedriskās vietās gan pilsētās, gan laukos. Ir jāaizliedz pesticīdu lietošana pansionātu, sanatoriju, rehabilitācijas centru, klīniku un slimnīcu tuvumā. Šāds aizliegums būtu attiecināms arī uz parkiem, sabiedriskajiem dārziem, sporta un atpūtas teritorijām, skolu pagalmiem, bērnu spēļu laukumiem un līdzīgām vietām.

  Karin Scheele (PSE), rakstiski. − (DE) Tematiskā stratēģija par pesticīdu ilgtspējīgu lietošanu ir svarīgs papildinājums ierosinātajai regulai un direktīvai, par ko šodien ir noticis balsojums pirmajā lasījumā.

Lai gan no 1992. gada līdz 2003. gadam dažas dalībvalstis ir brīvprātīgi pieņēmušas veiksmīgus pasākumus, pesticīdu lietošana Eiropas Savienībā nav mazinājusies un joprojām notiek lielā apjomā, tāpēc Tematiskā stratēģija ir nepieciešama. I. Belohorská ziņojumā kārtējo reizi ir uzsvērta nepieciešamība pesticīdu lietošanas jomā ievērot piesardzības principu.

- Ziņojums: Herbert Reul (A6-0348/2007)

  Danutė Budreikaitė (ALDE). – (LT) Ziņojumu par tradicionālajiem enerģijas avotiem un enerģijas tehnoloģiju es uzskatu par ārkārtīgi svarīgu. Dzīves realitāte spiež ES dalībvalstis gan ES, gan pasaules tirgu kontekstā mainīt savu attieksmi pret enerģiju ─ gan attiecībā uz resursiem, gan enerģijas veidu kopumu, gan energoapgādes drošību.

Es gribētu uzsvērt kodolenerģijas nozīmi, jo šis resursu veids ir drošs, stabils un videi nekaitīgs. Ļoti pārliecinošs ir fakts, ka Vācija ar savām 17 atomelektrostacijām saražo sešas reizes vairāk CO2 piesārņojuma nekā Francija, kurai ir 59 atomelektrostacijas.

Kodolenerģija īpaši svarīga ir tām valstīm, kuras nav bagātas ar tādiem atjaunojamiem enerģijas avotiem kā vējš, saules enerģija, ūdens un biomasa; sevišķi dārga ir biomasas izmantošana. Ārkārtīgi svarīga ir elektrība, un tai jābūt pieejamai ikvienam.

Es balsoju par šo ziņojumu un gribētu uzsvērt, cik svarīgs ir ES atbalsts atomelektrostaciju un citu videi nekaitīgu spēkstaciju celtniecībā.

  Romano Maria La Russa (UEN). – (IT) Priekšsēdētājas kundze, dāmas un kungi! Manuprāt, ir nepieciešams precizēt dažus aspektus attiecībā uz jaunās paaudzes kodoltehnoloģiju. Ir vērts atcerēties, ka 1987. gadā pēc atcelšanas referenduma tika slēgtas Itālijas atomelektrostacijas; droši vien tas bija pamatoti, taču tādējādi mēs pakāpeniski esam nonākuši situācijā, kad enerģijas avotu ziņā esam atkarīgi no ārvalstīm.

Tomēr nav šaubu, ka jaunās paaudzes kodoltehnoloģijas ir tīras, drošas un videi nekaitīgas, un tās ir nepieciešamas energoapgādes un klimata pārmaiņu problēmu risināšanai. Tāpēc ir jāpārskata enerģijas veidu kopums, un kodolenerģija, tāpat kā atjaunojamie enerģijas avoti un tīras ogles un gāze, nākotnē palīdzēs samazināt Eiropas atkarību.

Šī iemesla dēļ es balsoju par ceturtās paaudzes atomelektrostaciju celtniecību, kas enerģijas ražošanu ļaus padarīt drošāku un videi nekaitīgāku. Tomēr man joprojām ir šaubas, nopietnas šaubas un bažas, par kodolatkritumu glabāšanu. Iespējams, ziņojuma autori uzskata atkritumu glabāšanas problēmu par atrisinātu, taču, godīgi sakot, es tam nepiekrītu; atkritumu problēma ir ārkārtīgi svarīga, un tās atrisināšanai tuvākajā nākotnē būs vajadzīgi milzīgi ieguldījumi pētniecībā.

Visbeidzot, es uzskatu, ─ vēl tikai trīs sekundes, lūdzu, ─ ka Eiropas energoapgādes drošības labad tuvākajos gados ir jāmaina enerģijas veidu kopums, ņemot vērā pētniecības attīstību un it īpaši jaunu tehnoloģiju izstrādi.

  Karin Scheele (PSE). – (DE) Priekšsēdētājas kundze! Tāpat kā kolēģi no mūsu delegācijas, es balsoju pret H. Reul ziņojumu, jo mēs neuzskatām kodolenerģiju par drošu vai tīru un neticam jaunās paaudzes atomelektrostacijām un jaunās paaudzes kodolenerģijai.

Ja tiešām ir tiesa ─ un to apliecina ziņojumi un statistika ─, ka kodolenerģijai būs milzīga ietekme CO2 emisiju samazināšanā, tad mums būs ievērojami jāpalielina mūsu atomelektrostaciju skaits. Tas nav ne reālistiski, ne sasniedzami. Šī iemesla dēļ ─ un par šo tematu es izteikšos plašāk, kad runāsim par nākamo ziņojumu ─ efektīvi pasākumi energoefektivitātes uzlabošanai un arī automašīnu CO2 emisiju samazināšanai būtu labāks veids, kā padarīt Eiropas vidi veselīgāku un pārliecināt citas valstis un kontinentus sekot šim piemēram.

  Jan Andersson, Göran Färm un Inger Segelström (PSE), rakstiski. − (SV) Mēs esam izlēmuši balsot pret šo ziņojumu, jo neuzskatām to par līdzsvarotu, un, pats galvenais, tajā nav aplūkotas svarīgas problēmas, kas saistītas ar kodolenerģiju.

Mēs arī neuzskatām, ka Eiropas Savienības enerģētikas pētniecības līdzekļi būtu jāizmanto jaunas paaudzes kodola skaldīšanas reaktoru izstrādei.

Mēs šaubāmies par to, vai no fosilajiem enerģijas avotiem iegūtai sintētiskajai degvielai un tādas pašas enerģētiskās izcelsmes ūdeņraža gāzei piemīt ekoloģiskā vērtība, jo neviens no šiem enerģijas avotiem ilgtermiņā nav ilgtspējīgs no vides vai apgādes viedokļa.

Mēs arī uzskatām, ka ilgtermiņā būtu aktīvi jāsamazina fosilo degvielu izmantošana, taču ziņojumā tas nav uzsvērts.

Mūsuprāt, CO2 emisiju samazināšanā liela nozīme varētu būt CO2 uztveršanai, taču par galveno mērķi būtu jāizvirza citi enerģijas taupīšanas, energoefektivitātes un atjaunojamās enerģijas attīstības veicināšanas pasākumi, kas ilgtermiņā dotu ilgtspējīgāku rezultātu.

  Ilda Figueiredo (GUE/NGL), rakstiski. − (PT) Šim ziņojumam ir vairāki pozitīvi aspekti, tostarp tajā ir atzīta tradicionālo enerģijas avotu nozīme un nepieciešamība tos izmantot enerģijas ražošanā, pavērtas iespējas rekonstruēt kodolu skaldīšanas enerģijas jomu un aicināts atcelt ierobežojumus attiecībā uz jaunām ogļu spēkstacijām.

Ir pavērtas arī iespējas reorganizēt ogļu ieguvi un pausts aicinājums uz starptautisku sadarbību, arī ar valstīm, kas nav ES dalībvalstis, piemēram, Ķīnu un Indiju. Turklāt ir uzsvērta iekšējo resursu nozīme, un atjaunojamo enerģiju loma ir aplūkota reālistiskākā aspektā. Tajā ietverta zināma kritika attiecībā uz šķidro biodegvielu ražošanu un izmantošanu un norādīts uz nepieciešamību valstīm stimulēt enerģijas pētniecību un attīstību, lai tādējādi risinātu vides un kodoldrošības problēmas.

Tomēr ziņojumam ir arī vairāki negatīvi aspekti, tostarp augošo naftas tirgus problēmu saistīšana tikai ar kontekstuāliem un epizodiskiem faktoriem, tajā pašā laikā nepievēršot uzmanību stratēģiskajam jautājumam par resursu izsmelšanu un turpinot ignorēt milzīgo potenciālu, kāds piemīt biometānam, kas ražots no atkritumiem; šādu pieeju jau īsteno vairākās Eiropas valstīs.

Šo iemeslu dēļ mēs atturējāmies no balsošanas.

  David Martin (PSE), rakstiski. − Es balsoju par šo pašiniciatīvas ziņojumu par enerģētikas jautājumiem, kurā aptverti vairāki energoefektivitātes, energoapgādes un enerģijas uzglabāšanas aspekti. Es neatbalstīju grozījumus par kodolenerģijas veicināšanu; pēc manām domām, ir jāattīsta ilgtspējīgi, atjaunojami enerģijas avoti un galvenie pētniecības un attīstības centieni jāvelta galvenokārt šīm jomām.

  Andreas Mölzer (ITS), rakstiski. − (DE) Principā mēs visi esam vienisprātis, ka mums ir vajadzīga labāka energoefektivitāte un racionālāka enerģijas pārvade, un ka svarīga ir atjaunojamo enerģijas avotu izmantošanas paplašināšana. Tomēr atjaunojamās enerģijas veicināšanu nedrīkst izmantot par attaisnojumu, lai paslepus vēl vairāk sašaurinātu dalībvalstu suverēnās tiesības, aizbildinoties ar ES Konstitūciju. Šis aspekts ziņojumā nav pietiekami skaidrs, tāpēc ziņojums ir noraidāms.

Par spīti pašreizējai atjaunojamo enerģijas avotu izaugsmei, mēs vēl vairākas desmitgades joprojām būsim atkarīgi no tradicionālās enerģijas ražošanas, tādēļ mums ir jāpanāk, ka tā kļūst videi nekaitīgāka. Tomēr Eiropas Savienībā joprojām vērojama aizraušanās ar kodolenerģiju, par ko liecina ne tikai tās dedzīgā dēvēšana par „videi nekaitīgu enerģijas avotu”, kas pats par sevi ir izsmiekls, bet arī kodolenerģijas budžeta dāsnā finansēšana. Manā skatījumā tā ir nespēja jebkādā veidā pārskatīt mūsu nostāju, un tas ir vēl viens iemesls, kāpēc es noraidu šo ziņojumu, kas nodots balsošanai.

  Tobias Pflüger (GUE/NGL), rakstiski. − (DE) H. Reul ziņojums ir vienkārši kodolenerģijas nozares apoloģētika. Pilnīgā pretstatā veselajam saprātam kodolenerģija tiek attēlota kā nākotnes tehnoloģija, un arvien vairāk ES pētniecības resursu un budžeta līdzekļu aizplūst šīs ļoti bīstamās dinozauru laikmeta tehnoloģijas attīstībai.

Par spīti nesenajiem „atgadījumiem” Vattenfall atomelektrostacijās, galvenā uzmanība Eiropā tiek pievērsta kodolenerģijas attīstīšanai. Ņemot vērā šos notikumus, ir ārkārtīgi ciniski apgalvot, ka jaunās paaudzes kodolenerģija kļūst „arvien drošāka”. Tā vietā, lai turpinātu ieguldīt šajā bīstamajā enerģijas veidā un tīši izvairītos risināt galīgās uzglabāšanas jautājumu, par mērķi beidzot būtu jāizvirza sociāla un ekoloģiska revolūcija.

Tas nozīmē sadalīt kodolenerģijas nozares privātos monopolus, novirzīt ļoti lielus finansu līdzekļus atjaunojamās enerģijas jomai un lokalizēt enerģijas ražošanu. Ņemot vērā, ka tieši kodolenerģijas uzņēmumi ir tie, kas izraisījuši jaunu cenu celšanās vilni, ir steidzami jārīkojas. Šis ziņojums kalpo tikai Eiropas kodolrūpniecības nozares peļņas interesēm. Aicinājums veidot Eiropā jaunas atomelektrostacijas ir nepieņemams.

Reformas Līgumā ir jāiestrādā tiesiskais pamats finansēšanai uz nenoteiktu laiku. Šis ir vēl viens iemesls, lai Līgumu noraidītu. ES kodolenerģijas finansēšanā katrs iztērētais cents nozīmē vienu centu par daudz. Vienīgā ilgtspējīgā enerģētikas politikas iespēja ir stimulēt ražošanu no atjaunojamiem enerģijas avotiem ─ saules, vēja un ūdens.

  Luís Queiró (PPE-DE), rakstiski. − (PT) Kad Eiropas Komisija šī gada sākumā izveidoja Enerģētikas paketi, tā uzsvēra gan nepieciešamību pēc rīcības plāna attiecībā uz tehnoloģiju un fosilajiem kurināmajiem, gan pamatprasību pēc pragmatiskas pieejas kodolenerģijas jautājumam.

Realitāte ir skaudra ─ fosilajiem kurināmajiem nav alternatīvas, kas būtu tikpat lēta un tikpat efektīva. Tas nozīmē, ka šie kurināmie joprojām būs galvenais un būtiskākais ES enerģētikas politikas komponents arī pēc 2020. gada.

Tāpēc ES energoapgādes jautājumā mums ir jārod jauni risinājumi, paturot prātā nepieciešamību pēc konkurētspējas, ilgtspējības un apgādes drošības. Tādējādi īpaši svarīgi ir visi ieguldījumi jaunu enerģētikas tehnoloģiju attīstībā ─ pirmkārt, lai samazinātu ietekmi uz vidi un stiprinātu esošo iekārtu drošību un, otrkārt, lai attīstītu jaunus enerģijas avotus un nodrošinātu efektīvāku un tīrāku fosilo kurināmo izmantošanu.

Ir būtiski svarīgi, lai dalībvalstu un ES centieni tiktu veltīti enerģijas pētniecībai ─ no enerģijas avotu efektīvākas izmantošanas līdz jaunām tehnoloģijām un tīrākai esošo enerģijas avotu izmantošanai; tāpēc es balsoju par šo ziņojumu.

  Andrzej Jan Szejna (PSE), rakstiski. − (PL) Es balsoju par H. Reul ziņojumu par tradicionālajiem enerģijas avotiem un enerģijas tehnoloģiju.

Ziņojumā ir skarts ļoti svarīgs un aktuāls, visā Eiropas Savienībā plaši apspriežams jautājums, proti, vajadzība izveidot vienotu stratēģiju un izstrādāt kopēju enerģētikas politiku. Prioritārs jautājums ir Eiropas energoapgādes drošība, un tādēļ ļoti atzinīgi vērtējams ir Komisijas priekšlikums 2008. gada pavasara Eiropadomes sanāksmē iesniegt Eiropas Energotehnoloģiju stratēģisko plānu.

Kā pasaules līderei Eiropas Savienībai ir jāuzņemas vadība arī moderno energotehnoloģiju izstrādē, vienlaikus ievērojot visus attiecīgos ekonomikas un vides standartus.

  Lars Wohlin (PPE-DE), rakstiski. − (SV) Esmu nolēmis atbalstīt šo ziņojumu, jo ES ir īstenojusi neparasti līdzsvarotu diskusiju par nepieciešamību nākotnē izmantojamo enerģijas veidu kopumā iekļaut kodolenerģiju. Cita starpā ziņojumā ir norādīts, ka „kodolenerģija ir neaizstājama, lai vidējā termiņā apmierinātu Eiropas pamatvajadzības enerģijas jomā” un ka „kodolenerģija patlaban ir Eiropas lielākais enerģijas avots ar zemu oglekļa saturu”, turklāt ziņojumā ir uzsvērta „tās potenciālā nozīme cīņā ar klimata pārmaiņām”. Patlaban kodolenerģija nodrošina trešo daļu ES patērētās elektrības, un daudzās ES dalībvalstīs tā vienmēr būs viens no svarīgākajiem enerģijas avotiem.

Manuprāt, ir skumji, ka, aktualizējoties jautājumam par CO2 emisijām, lielāka uzmanība netiek pievērsta kodolenerģijai. Lai nākotnē apmierinātu pieprasījumu pēc enerģijas, nepalielinot atkarību no fosilajiem kurināmajiem un nepaaugstinot CO2 emisijas, arvien svarīgāka kļūs drošas, jauna veida kodolenerģijas attīstība. Diemžēl kodolenerģija nav iekļauta to pasākumu skaitā, kas tiek uzskatīti par reālistiskiem, lai 2020. gadā sasniegtu 20–30 % mērķi.

- Ziņojums: Chris Davies (A6-0343/2007)

  Zuzana Roithová (PPE-DE). – (CS) Šodien mēs esam devuši uzdevumu automobiļu rūpniecībai izstrādāt tādus dzinējus, kuros CO2 emisijas būtu samazinātas līdz ne vairāk kā 120 g/km. Patlaban šis skaitlis ir 157 g. Tomēr es gribu brīdināt tos, kas slavē šo priekšlikumu, ka emisiju samazināšanu ievērojami kavē gan pieaugošais autovadītāju skaits vispār, gan lielais to autovadītāju skaits, kas brauc ar vecām automašīnām.

Šī problēma nav risināma ar divkārša reklāmas regulējuma palīdzību. Nav noslēpums, ka vairums cilvēku, iegādājoties automašīnu, dod priekšroku rentabilitātei, nevis transportlīdzekļa ietekmei uz vidi. Gan izmaksas, gan emisijas pieaug arī pastiprinātu automobiļu drošības prasību dēļ.

Cienījamie kolēģi, kamēr pieejamāki nekļūs tādi transportlīdzekļi, kas mazāk ietekmē vidi un kam ir zemākas ekspluatācijas izmaksas, autotransporta radīto emisiju īpatsvars netiks ievērojami samazināts. Tāpēc es nebiju starp tiem, kas aplaudēja šim ziņojumam. Ne komitejas ziņojums, ne Komisijas stratēģija nav pietiekami vispusīga. Tāpēc es atbalstīju citus priekšlikumus, kas saistīti ar soda naudām par emisiju ierobežojumu pārsniegšanu un it īpaši ar nodokļu pasākumiem un atbalstu automobiļu parka atjaunošanai.

  Zita Pleštinská (PPE-DE). – (SK) Nupat pieņemtais ziņojums par turpmāko stratēģiju automobiļu radīto CO2 emisiju samazināšanai bez šaubām patlaban ir viens no polarizētākajiem debašu tematiem Eiropas Parlamentā. Uz spēles ir ne tikai vide un tāpēc arī ES iedzīvotāju veselība, bet arī svarīgas nozares konkurētspēja. Es balsoju par grozījumiem, jo tas ir kompromiss abiem aspektiem. Tas vērš uzmanību uz vides aizsardzību un tajā pašā laikā izvirza piemērotus un saprātīgus nosacījumus Eiropas automobiļu ražotājiem.

Automobiļu reklāmas veido 20 % no kopējā drukāto plašsaziņas līdzekļu reklāmu apgrozījuma. Nosakot obligātas reklāmas prasības, kā norādīts Chris Davies kunga sākotnējā ziņojumā, tiktu pārkāpts vārda brīvības pamatprincips. Tāpēc es balsoju par grozījumiem, kuros neietilpst pretrunīgie ziņojuma panti (no 36. līdz 41.). Es atbalstīju PPE-DE priekšlikumu ar aicinājumu automobiļu ražotājiem piekrist brīvprātīgam nolīgumam par automobiļu reklamēšanu. Pēc tam, kad tika pieņemta lielākā daļa grozījumu, galīgā balsojumā es balsoju par Chris Davies kunga ziņojumu. Balsojumu rezultāts ir nepārprotams politisks signāls tam, lai tiktu sagatavoti Eiropas tiesību akti saistībā ar CO2 emisiju samazināšanu.

  Karin Scheele (PSE). – (DE) Priekšsēdētājas kundze, mums joprojām ir tiesību akti, ar kuriem Parlaments var parādīt, ka mēs Eiropā klimata aizsardzību uztveram nopietni un ka mums vajag apvienot spēkus, lai ar tiesību aktiem patiesi panāktu visu, par ko šodien neesam balsojuši.

Manuprāt, ir žēl, ka mēs nepanāksim 120 g/km robežu līdz 2012. gadam. Vairāk nekā desmit gadi ir pagājuši, kopš mūsu nozare solījās to sasniegt ar ieteikto pašregulāciju, pamatojoties uz to, ka šāda pieeja būtu labāka un efektīvāka, un man gribētos, lai Parlaments šodien izsaka skaidru nostāju saistībā ar klimata politiku. Mēs to vēl neesam izdarījuši.

Tāpēc es arī balsoju pret šo ziņojumu un ceru, ka tiesību aktos mēs parādīsim lielāku nelokāmību un apņēmību un skaidri pateiksim, ka Eiropā klimata problēmas uztver nopietni.

  Jan Březina (PPE-DE). – (CS) Es balsoju pret priekšlikumu ziņojumam par Kopienas stratēģiju CO2 emisiju no pasažieru automobiļu samazināšanai, lai gan man bija citi iemesli, nekā te tika minēts iepriekš.

Es balsoju pret priekšlikumu, jo tas mūs attālina no integrētas pieejas, kas minēta iepriekšējos stratēģijas dokumentos, un visu CO2 emisiju samazināšanas nastu uzliek uz Eiropas automobiļu ražošanas nozares pleciem. Tāpat es nepiekrītu tam, ka būtu jāatvēl tikai 20 % reklāmas laukuma. Tam ir nelāga līdzība ar informatīvo kampaņu saistībā ar smēķēšanas negatīvo ietekmi.

Šāda pieeja kopumā pārvērš CO2 emisiju samazināšanu dogmā, kas, pārlikta nākotnes saistošajos tiesību aktos, radīs mūsu konkurētspējas samazināšanos.

  Christoph Konrad (PPE-DE). – (DE) Priekšsēdētājas kundze, es balsoju pret C. Davies ziņojumu, jo, paredzot vienādas CO2 efektivitātes kategorijas automobiļiem, mēs, manuprāt, esam pieņēmuši būtībā nepieņemamu un nereālu lēmumu.

Vajadzētu būt slīdošajai skalai, pamatojoties uz izmēru un svaru, lai nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus ražotājiem Eiropas Savienībā. Minēšu piemēru: ir atšķirība, vai es apsildu māju vai tikai vienu istabu. Tāpēc arī ir atšķirība, vai es braucu ar lielu vai mazu mašīnu. Tāpēc ir jābūt segmentācijai un slīdošajai skalai, ņemot vērā svaru. Man žēl, ka esam palaiduši garām šo iespēju, un, pieņemot šo lēmumu — kuru es neatbalstīju —, mēs arī esam palaiduši garām iespēju izveidot līdzsvaru starp vides un nozares interesēm.

  Kurt Joachim Lauk (PPE-DE). – (DE) Priekšsēdētājas kundze, es balsoju pret C. Davies ziņojumu, jo pieņemto grozījumu dēļ mēs joprojām esam tālu no optimālā mērķa, proti, no vienas puses, aizsargāt vidi, no otras puses, arī veicināt nodarbinātību Eiropā un neapgrūtināt patērētāju ar pārmērīgi augstām cenām. Būtībā mūsu lēmumi ir pieņemti uz nodarbinātības un patērētāju rēķina.

Shematiski runājot, mēs esam attālinājušies no integrētās pieejas, kura būtu bijusi nepieciešama tādas situācijas radīšanā, kur ikviens dod ieguldījumu CO2 emisiju samazināšanā — ne vien automobiļu, bet arī citu transportlīdzekļu detaļu ražotāji. Šo virzienu mēs neesam ņēmuši vērā. Turklāt mēs neesam iekļāvuši svaru un neesam pabeiguši svara segmentāciju, kas ir svarīgs faktors konkurētspējai Eiropā, jo tieši smagsvara transportlīdzekļi ir inovāciju priekšplānā — to inovāciju, kas Eiropai ir nepieciešamas.

Mēs esam noteikuši termiņus, kuru īstenošana ir grūta vai dārga, un mēs esam pieņēmuši absurdo lēmumu nepieprasīt dalībvalstīm CO2 nodokli, kas nozīmē, ka vecie transportlīdzekļi, kuri izdala CO2 joprojām ir tirgū un uz ceļiem. Tāpēc es balsoju pret šo ziņojumu.

  Linda McAvan (PSE). - Priekšsēdētājas kundze, gribu runāt par diviem jautājumiem — pirmkārt, par procedūru, otrkārt, par balsošanas sarakstu.

Balsošanas sarakstā, pirmkārt, nebija minēts 3. punkts, otrkārt, manuprāt, mums vēlreiz vajadzētu paraudzīties uz to, kas notika ar 52. un 51. grozījumu. Ja tā paskatās, 51. grozījums ir vistuvāk oriģināla tekstam, un par to vajadzēja balsot vispirms. 52. grozījums ir attālāks, un par to vajadzēja balsot pēc tam.

Es lūgšu prezidentūru to papētīt, jo neapšaubāmi vajadzēja darīt tā. Tad nu saistībā šiem procesuālajiem punktiem es gribētu dzirdēt atbildi.

Otrkārt, par politiku — šis bija pirmais balsojums par klimata pārmaiņām. Tie nebija tiesību akti — tie tikai vēl būs — bet, neatbalstot 2012. gadu, ko ir atbalstījusi Eiropas Komisija, manuprāt, ALDE grupa un PPE-DE grupa šajā Parlamentā neizturēja pirmo pārbaudījumu par klimata pārmaiņām, un cilvēki raudzīsies uz to, kas šodien notika, un prātos, vai mēs tiešām nopietni izturamies pret saistībām, kuras uzņēmāmies martā, lai samazinātu CO2.

Runa ir par Eiropu kā par Eiropu, kam rūp vide. Mums tas ir jāiestrādā tiesību aktos, ja vien tas vispār notiks.

  Françoise Castex (PSE), rakstiski. – (FR) Castex kundze balsoja par C. Davies ziņojumu par pasažieru automobiļu un vieglo komerciālo transportlīdzekļu radīto CO2 emisiju samazināšanu.

Kamēr Francijā turpinās Grenelle vides foruma monopols, Eiropas Savienība savukārt ir pievienojusi vēl vienu vērtīgu noteikumu vides kvalitātei, pieņemot stratēģiju samazināt CO2 emisijas no personīgajiem transportlīdzekļiem.

Castex kundze ir ļoti iepriecināta, ka Parlaments ir aicinājis Eiropas autobūvniekus gādāt, lai jauno transportlīdzekļu emisijas nepārsniegtu 120 g/km CO2, sākot no 2012. gada.

Šī Francijas pārstāve Sociāldemokrātu grupas Eiropas Parlamentā atzinīgi vērtē Oglekļa emisiju samazināšanas sistēmas atļaujas (CARS), jo šis mehānisms uzliks finanšu sankcijas tiem ražotājiem, kas neievēro kvotas, kamēr tajā pašā laikā tas atzinīgi vērtē tos, kuri ir uzņēmušies iniciatīvu samazināt emisijas līdz līmenim, kas ir zemāks par robežvērtības līkni.

  Charlotte Cederschiöld un Christofer Fjellner (PPE-DE), rakstiski. − (SV) Mēs balsojām par Davies kunga ziņojumu par stratēģiju automobiļu radīto CO2 emisiju samazināšanai (A6-0343/07).

Lai samazinātu CO2 emisijas, prioritātei ir jābūt no automobiļu satiksmes nākošās proporcijas samazināšanai. Ir būtiski atrast videi draudzīgākas alternatīvas automobiļu lietošanā. Tomēr, mūsuprāt, automobiļu ražotājiem ir jādod iespēja pašiem izvēlēties, kā viņi vēlas īstenot mērķus vides jomā, ko ir noteikuši politiķi. Tiesību aktiem nevajadzētu detalizēti noteikt, kā tam būtu jānotiek.

Mēs iebilstam arī pret referenta noteikumiem saistībā ar reklāmu, kas ir netaisnīgi un ierobežo vārda brīvību.

  Françoise Grossetête (PPE-DE), rakstiski. – (FR) Es balsoju par ziņojumu.

Ap 19 % no visām CO2 emisijām Kopienā patlaban rada pasažieru automobiļi un vieglie komerciālie transportlīdzekļi. Eiropas Savienībai ir jānosaka ambiciozs un reāls mērķis samazināt vidējās emisijas no visiem ES tirgū esošajiem transportlīdzekļiem.

Ceļu transporta ietekme uz gaisa kvalitāti ir jāsamazina, vienlaikus pakāpeniski atjaunojot transportlīdzekļu parku.

Es atzinīgi vērtēju Parlamenta noteikto termiņu pieņemšanu. Ja automobiļu ražotāji veiks pārbaudāmas un izmērāmas darbības pēc 2011. gada, 2015. gada noteikšana par termiņu, kad jāsasniedz 125 g/km, man šķiet diezgan prātīga. Tas tiešām saskan ar Euro VI emisiju standartu stāšanos spēkā.

Lai tiesību akti būtu efektīvi, tiem visupirms ir jābūt reāliem, un šīs nozares pārstāvji jau sen savu politikas jomu priekšplānā ir izvirzījuši vides problēmas. Ja runa ir par klimata pārmaiņām, prioritātei ir jābūt CO2 emisiju samazināšanai absolūtos apjomos.

  Jules Maaten (ALDE), rakstiski. – (NL) C. Davies ziņojums ir pelnījis atbalstu, jo tas ir politisks signāls. Visām nozarēm, arī Eiropas mašīnbūves nozarei, nākas saskarties ar to problēmu risināšanu, kas saistītas ar klimata pārmaiņām. Tāpēc es atzinīgi vērtēju kompromisu sasniegt maksimālos 125g CO2/km līdz 2015. gadam.

Nīderlandei C. Davies ziņojums nenoliedzami nozīmē vēl vienu papildu dimensiju. Ņemot vērā konkrētās vielas klātbūtni Nīderlandes gaisā, ir nepieciešams risināt šo problēmu pēc būtības Eiropas līmenī. Ja tas nenotiks, tad intensīva transporta zonās, piemēram, Roterdamā un Šipholas lidostā, būs neiespējami izpildīt esošās un/vai striktākas normas attiecībā uz cietajām daļiņām.

Es atbalstu to, lai par videi draudzīgiem automobiļiem patērētāji būtu tikpat labi informēti kā, piemēram, par ledusskapjiem un veļas mazgājamajām mašīnām, bet es balsoju pret priekšlikumu par cigarešu reklāmu tipa brīdinājumiem un to obligāto esību visos mašīnbūves nozares reklāmas un mārketinga paziņojumos. Reklāmas un mārketinga jomā man ir lielāka ticība pašregulācijai nekā dažnedažādām Eiropas tiesību aktu normām.

  Erika Mann (PSE), rakstiski. − (DE) Es balsoju pret Davies kunga ziņojumu par Kopienas stratēģiju pasažieru automobiļu un vieglo komerciālo transportlīdzekļu radīto CO2 emisiju samazināšanai. Tiešajā balsojumā plenārsēdē es sākotnēji balsoju par, tad atsaucu savu balsi rakstiski, kā minēts 2007. gada 25. oktobra parlamentārās sēdes dokumentācijā.

Manuprāt, šis ziņojums ir ārkārtīgi patvaļīgs un pienācīgi neņem vērā Vācijas autobūves nozares vai vides problēmas.

Piemēram, ziņojumā nav nošķirti dažādu smaguma kategoriju transportlīdzekļi, kā dēļ automobiļu ražotājiem tiek izvirzītas nereālas prasības.

Saistībā ar reklāmu ir veikts salīdzinājums starp brīdinājumu esību tabakas izstrādājumiem un transportlīdzekļiem.

Referents (Davies kungs, Anglijas zaļais liberālis) bija gatavs kompromisam tikai vienā punktā šī ziņojuma pārspriešanas pašās beigās. Parlaments pārāk vēlu formulēja saprātīgu ieteikumu, kas būtu varējis sniegt atbalstu visām grupām.

  David Martin (PSE), rakstiski. − Es balsoju par oriģinālo šī ziņojuma variantu, kurā bija priekšlikums par stingru limitu noteikšanu emisijām — 120g oglekļa dioksīda/km līdz 2012. gadam. Diemžēl priekšlikumam iebilda konservatīvo un liberālo partiju deputāti, vēloties panākt augstāku emisiju limitu un ilgāku pakāpeniskas ieviešanas laikposmu. Kopumā stratēģija ir laba, tikai žēl, ka tās nosacījumi ir nevajadzīgi mīkstināti.

  Tokia Saïfi (PPE-DE), rakstiski. – (FR) Eiropas Parlaments ir apstiprinājis Kopienas stratēģiju pasažieru automobiļu radīto CO2 emisiju samazināšanai, un es to vērtēju ļoti atzinīgi.

Šī iniciatīva mums ļaus samazināt oglekļa dioksīda emisijas un arī tiekties uz ES vispārīgāku mērķu sasniegšanu vides un enerģijas drošības jomā. Es tomēr uzskatu, ka vēstījums, ko šis balsojums nosūtīja Komisijai un starptautiskajai sabiedrībai kopumā, varēja būt vēl mērķtiecīgāks.

120 g/km robeža CO2 emisijām pirmoreiz tika ierosināta 1995. gadā kā sasniedzams autobūves nozares mērķis. Tagad, pēc 12 gadiem, tā īstenošanai joprojām pretojas, lai gan ar modernajām tehnoloģijām CO2 emisijas patlaban var samazināt vienkāršāk, nekā tas bija iespējams pirms 12 gadiem.

Parlamenta noteiktā CO2 emisiju maksimālā robeža 125 g/km nav pietiekama. Tāpēc es balsoju pret 42. un 52. grozījumu, jo to mērķi, lai gan nosaukti par saprātīgiem un reāliem, patiesībā ir pārāk pieticīgi.

Laikā, kad patērētājs kļūst arvien jutīgāks pret piesārņojumu, ko rada transportlīdzekļi, jebkurš pasākums CO2 emisiju samazināšanai dos labumu autobūves nozarei, patērētājam un, protams, arī pašai planētai.

  Renate Sommer (PPE-DE), rakstiski. − (DE) Es balsoju par priekšlikumiem ieviest saistošu vidējo emisiju robežu, lai gan par to bažījos. Manuprāt, labāka būtu slīdošā skala, kas pamatota uz transportlīdzekļa izmēru un svaru.

Lai gan citkārt es parasti atbalstu nozares brīvprātīgās saistības, es uzskatu, ka saistošas juridiskās prasības ir būtiskas autobūves nozarei: pieredze rāda, ka brīvprātīgas saistības parasti nedod rezultātu.

Kā zināms, siltumnīcefekta gāzu emisiju 5 % samazinājums EU-25 valstīs tika panākts no 1990. līdz 2004. gadam. Tomēr ne jau ceļa transportam: pilnīgā kontrastā šajā jomā bija palielinājums par 26 %. Ir skaidrs, ka ir steidzami jārīkojas, un autobūves nozarei ir jāapņemas samazināt emisijas.

2012. gads kā robežas ieviešana ir kritizēts, pamatojoties uz to, ka nav pietiekami ilga pakāpeniskas ieviešanas laikposma. Tomēr par šo termiņu tiek runāts jau gadiem, un nozarē strādājošie jau sen zina, ar ko būs jārēķinās.

Tomēr tas, par ko mums ir jādomā vienmēr, ir vides jautājumu un mašīnbūves nozares interešu līdzsvarošana, jo tas ir arī jautājums par darba vietu radīšanu un konkurētspēju Eiropas Savienībā. Tā ir liela un ES svarīga nozare. Ja nebūtu tik spēcīgu nozaru, mums nebūtu naudas vides programmām!

- Ziņojums: Wagenknecht (A6-0391/2007)

  Danutė Budreikaitė (ALDE). – (LT) Līdz šim dalībvalstīm ir izdevies panākt tikai vienošanos par netiešo nodokļu konsolidāciju — akcīzes nodoklis un PVN, minimālās likmes noteikšana, vairāki PVN nepiemērošanas gadījumi. Šaubos, ka minimāla akcīzes nodokļa likme — benzīnam, piemēram — paaugstinātu ekonomisko konkurētspēju. Drīzāk celsies cenas un kritīsies patēriņš, īpaši ņemot vērā cenu paaugstināšanos pasaulē. Ierosinātā akcīzes nodokļu koordinācija radītu neizturamu nastu jaunajām dalībvalstīm.

Ierosinātā nodokļu bāžu konsolidācija ES līmenī būtu vairāk piemērota 15 veco dalībvalstu tautsaimniecībām, jo tām ir līdzīgi attīstības līmeņi. Šis priekšlikums ir solis uz priekšu ieņēmuma nodokļa konsolidācijā. Smagākā nasta gultos uz jaunāko dalībvalstu vājajām tautsaimniecībām. Tad tās zaudētu iespēju gūt labumu no nodokļu konkurences, kā arī paātrināt savu ekonomisko izaugsmi. Tām tiktu laupīta iespēja pacelt dzīves līmeni līdz veco dalībvalstu līmenim.

Es balsoju pret ziņojumu, jo tas ir nelaikā par spīti grozījumiem.

  Jan Andersson, Göran Färm un Inger Segelström (PSE), rakstiski. – (SV) Mēs, Zviedrijas sociāldemokrāti, pirmām kārtām uzskatām, ka nodokļu politikai ir jābūt valstiskas nozīmes jautājumam.

Tāpat ziņojumā ir uzsvērta dalībvalstu fiskālā suverenitāte.

Mēs izvēlamies balsot par ziņojumu, jo tas daudzējādā ziņā uzsver nodokļu politikas nozīmi dalībvalstīs attiecībā uz nodarbinātību, labklājību un vidi, kā arī uz labi darbojošos iekšējo tirgu.

  Gérard Deprez (ALDE), rakstiski. – (FR) Es atbalstīju 20. grozījumu, ko iesniedza Zaļo un Eiropas Brīvās apvienības grupa un ar kuru būtu paredzēts svītrot 17. pantu S. Wagenknecht ziņojumā par nodokļu nozīmi Lisabonas stratēģijā.

Lai nodrošinātu nevainojamu iekšējā tirgus darbību, es patiesībā atbalstu jebkādus pasākumus, kas veicina nodokļu saskaņošanu Eiropas Savienībā.

Kamēr nodokļu iekasēšana joprojām ir būtiska valsts suverenitātes joma, ir kļuvis skaidrs, ka mums ir jānodrošina minimālais nodokļu koordinācijas līmenis dalībvalstīs. Tāpēc jautājumos, kas skar netiešos nodokļus, Komisija ir pakāpeniski noteikusi akcīzes nodokļa minimālo likmi, lai mazinātu konkurences kropļojumus.

Tomēr ziņojumā, par kuru šodien tiek balsots, 17. pants mudina no jauna pārbaudīt šo pašu sistēmu un ierosina to aizvietot ar rīcības kodeksu.

Es neuzskatu, ka pietiek tikai ar dalībvalstu „iedrošināšanu”, ja runa ir par netiešo nodokļu koordināciju. Turklāt es vēl jo mazāk ticu akcīzes nodokļu jomas rīcības kodeksa efektivitātei: tas drīzāk radīs vēl lielāku kārdinājumu apiet ES noteikumus un prakses, kas, savukārt, radītu nevēlamu negodīgas konkurences situāciju šajā jomā.

  Ilda Figueiredo (GUE/NGL), rakstiski. − (PT) Mēs balsojām pret galīgo tekstu, jo bez visa cita tajā bija pausta arī ekonomisko un finanšu grupu aizstāvības nostāja, kā to uzsvēra referente, kas pirms galīgā balsojuma izdzēsa savu vārdu no ziņojuma un aicināja to noraidīt. Šķiet, ka rezolūcija vēlas atvieglot noteikumus un procedūras, lai lieli uzņēmumi varētu vienkārši ieiet dažādos tirgos un gūt milzīgu peļņu, nevienā dalībvalstī nesaskaroties ar īpašiem šķēršļiem.

Turklāt mēs uzskatām, ka dalībvalstu kompetence nodokļu jomā, runājot par pašu valstu noteiktu nodokļu politiku, ir jāņem vērā visās diskusijās par šo jautājumu. Šeit nekas tāds nenotika. Šķietami kopēja Eiropas nodokļu politika, kas veicina nodokļu konkurenci, derētu tikai lielo Eiropas un starptautisko kapitāluzņēmumu interesēm.

Pieejamie dati liecina, ka pēdējos 10 gados ir bijis ievērojams kritiens uzņēmumu nodokļu vidējā likmē, kamēr ienākumu nodoklis ir palicis faktiski nemainīgs.

Mēs paužam nožēlu, ka referentes priekšlikumi, kas uzsvēra nodokļu pārdalīšanas iespēju un norādīja uz nodokļu sloga pārcelšanu no lieliem ienākumiem uz zemiem, nav iekļauti šajā galīgajā tekstā.

  Hélène Goudin un Nils Lundgren (IND/DEM), rakstiski. − (SV) The June List nelokāmi iebilst šim ziņojumam, kura mērķis ir panākt virzību ES kopējās nodokļu un muitas politikas jomā.

Apbrīnojami, ka tagad Eiropas Parlaments pieņem lēmumus jautājumos, kuros nav kopējas politikas. Ne jau ES ir jālemj par nodokļiem un tad jāaicina dalībvalstis saskaņot savus nodokļus. Turklāt ir pilnīgi nesaprātīgi censties virzīt tālāk jautājumu par Kopienas nodokļa piemērošanu.

Ziņojumā ir arī redzams, kā Lisabonas stratēģija paver ES ceļu darbā pie jaunām politikas jomām, kas saistītas ar supranacionālismu, jauniem projektiem un lielākām izmaksām.

The June List balso pret šo ziņojumu, jo nodokļu jautājums valstiski un suverēni ir jāizlemj dalībvalstīm pašām.

  Astrid Lulling (PPE-DE), rakstiski. – (FR) Ziņojums par nodokļu un muitas politikas ieguldījumu Lisabonas stratēģijā, kā par to balsojusi Ekonomikas un monetārā komiteja, ir pieņemams kompromiss starp Eiropas Tautas partiju (kristīgajiem demokrātiem) un Eiropas Demokrātiem, no vienas puses, un Eiropas Liberāļu un demokrātu apvienības grupu, no otras, un es to atbalstu. Es priecājos arī par to, ka mums ir izdevies noturēt šo līdzsvaru plenārsēdes balsojuma laikā.

Man galvenais šajā ziņojumā šķiet 4. punkts, kurā ir uzsvērti ieguvumi no veselīgas nodokļu konkurences Eiropas Savienībā. Ja mēs patiešām vēlamies sasniegt ekonomiskās izaugsmes un nodarbinātības jomas mērķus, kā tas noteikts Lisabonas stratēģijā, mums ir jāgādā, lai uzņēmumiem netiktu piemērots pārāk liels nodokļu slogs, jo tieši viņi rada darba vietas. Turklāt mums nekad nevajadzētu pārmērīgi aplikt ar nodokļiem darbiniekus un patērētājus, tieši vai netieši, jo viņi dod ievērojamu ieguldījumu izaugsmē.

Nodokļu konkurence Eiropas Savienības dalībvalstīm liek iegrožot savas fiskālās prasības un prasmīgāk pārvaldīt sabiedrības tēriņus, un tas var nākt tikai par labu nodokļu maksātājam.

Kopēja konsolidēta uzņēmumu nodokļa bāze, kas ir vēl viens pretrunīgs temats ziņojumā, manuprāt, sekmētu fiskālās politikas koordināciju, tādējādi padarot Eiropas uzņēmumu nodokļa iekasēšanu mazāk birokrātisku un efektīvāku.

  Diamanto Manolakou (GUE/NGL), rakstiski. – (EL) Nodokļu politiku izmanto, lai pārdalītu ienākumus kapitāla interesēs. To izmanto visas centriski labējās un centriski kreisās valdības, un tā ietekmē kapitālu ES.

Nav kopējas nodokļu politikas imperiālistu konfliktu dēļ. Tomēr, pat ja tāda politika būtu, kapitāls veicinātu pats savu ienesīgumu uz vienkāršo iedzīvotāju ienākumu un vajadzību rēķina.

Ņemot vērā nerimstošo konkurenci, kapitāls patlaban virzās vienkārši un ātri no valstīm ar lielāku nodokļu slogu uz valstīm, kurās tas ir mazāks. Visās dalībvalstīs patiesi uzņēmuma nodokļa likme samazinās uz personīgo ienākumu rēķina.

Tomēr tā nenotiek ar ienākumu nodokli, kas ir palicis nemainīgs, kamēr netiešie nodokļi un PVN likmes ir augušas, vairojot nevienlīdzību un plaisu starp bagātajiem un trūcīgajiem. Tas atspoguļojas arī ESAO datos, kuros redzams, ka netiešais nodoklis PVN veidolā ir pieaudzis līdz 6,9 % no IKP 2006. gadā. Tādējādi kapitāls sistemātiski tiek atbrīvots no nodokļiem, un nodokļu slogs strādājošajiem pieaug ar netiešo nodokļu iekasēšanu.

Tas notiek arī Grieķijā: uzņēmuma ienākuma nodoklis ir samazināts par 10 %, bet PVN ir palielināts par 1 %, un ir gaidāms, ka tas pieaugs līdz 2 %.

Tas ir kapitālisma nežēlīgums, kas rada nevienlīdzību un nabadzību vairumam cilvēku, un mums tas ir jānovērš.

  Mary Lou McDonald (GUE/NGL), rakstiski. − Lai arī ziņojumā ir daudz pozitīva saistībā ar lielāku taisnīgumu nodokļu sloga sadalē, es nekādā mērā nevaru atbalstīt to, ka Eiropas Savienības nozīme nodokļu jomā pieaug, jo tas vēl vairāk apdraudētu dalībvalstu ekonomisko suverenitāti.

  Gay Mitchell (PPE-DE), rakstiski. − Fine Gael delegācija Eiropas Parlamentā nolēma neatbalstīt ziņojumu galīgajā balsojumā atsauču uz KKUINB un ar to saistītiem jautājumiem izmantošanas dēļ.

Mēs atbalstām Lisabonas programmu un ziņojumu jautājumos, kas skar nodokļu samazināšanas un nodokļu konkurences pozitīvos aspektus, bet mēs neatbalstām ES iestāžu tiesības iejaukties eirozonas dalībvalstu, piemēram, Īrijas, tiesībās. Procentu likmes nosaka ECB, un Stabilitātes un izaugsmes paktā ir noteiktas aizņēmumu un inflācijas prasības. Nodokļu politika tāpēc ir viens no tiem instrumentiem, kas šīm dalībvalstīm ir palicis saskaņā ar Līgumu, un tas ir jāsargā.

  Peter Skinner (PSE), rakstiski. − Ir daudz veidu, kā fiskālās nostājas Eiropas Savienībā var palīdzēt radīt vairākus labākus secinājumus par Lisabonas stratēģiju. Vienkāršāk sakot, mazo uzņēmumu izaugsmes stimulēšana un darba vietu radīšana, kā arī ar vidi saistītie jautājumi, tiek uzskatīti par pozitīviem. Dalībvalstīm tie ir jāuzņemas un jāievēro — tas ir to kompetencē.

Nodokļu bāžu konsolidācija ES līmenī neradītu tādas atšķirības, kā domā referente. EPLP uzskata, ka daudz laba saistībā ar Lisabonas stratēģiju var panākt ar dalībvalstu, nevis ar ES rīcību.

  Sahra Wagenknecht (GUE/NGL), rakstiski. − (DE) Savā šīsdienas balsojumā Eiropas Parlaments ir parādījis, ka vairums tā deputātu atbalsta nodokļu politiku, kas der desmit tūkstošiem ES turīgāko iedzīvotāju interesēm un apdraud vairumu Eiropas Savienības iedzīvotāju. Lai arī dažus no maniem priekšlikumiem pieņēma — galu galā neviens nevēlas atklāti aizstāvēt PVN likmes pieaugumu, lielākus ienākumu nodokļus vai labākas iespējas nodokļu dempingam Eiropas Savienībā — ierosinātos priekšlikumus par nodokļu palielināšanu īpašumu un finanšu darījumiem un nodokļu dempinga ierobežošanu ar vienotas konsolidētas uzņēmumu nodokļa bāzes ieviešanu noraidīja vairums deputātu.

Tā kā galīgais ziņojums pēc individuālajiem balsojumiem pilnīgi atšķīrās no mana sākotnējā projekta un daži tā aspekti tajā versijā, ko pieņēma Ekonomikas un monetārā komiteja, kļuva vēl nepieņemamāki, es jutos spiesta atsaukt savu vārdu no ziņojuma un aicināju deputātus balsot pret to galīgajā balsojumā. Es atzinīgi vērtēju to, ka būtiska Sociāldemokrātu grupas Eiropas Parlamentā daļa arī nespēja atbalstīt ziņojuma galīgo redakciju, kā par to liecina balsošanas rezultāti.

Šodien Parlaments ir palaidis garām iespēju pievērsties objektīvākai un sociāli atbilstīgai nodokļu politikai un pieņemt to kā skaidru Eiropas Parlamenta nostāju. Tā vietā Eiropas Savienības nepareizi virzītās politikas nostādnes no jauna un bez ierunām ir apstiprinājis Eiropas Parlamenta vairākums.

  Lars Wohlin (PPE-DE), rakstiski. − (SV) Šodien es izvēlējos atbalstīt ziņojumu par nodokļu politikas ieguldījumu Lisabonas procesā. Es aizstāvu veselīgu nodokļu konkurenci un kopēju konsolidētu uzņēmumu nodokļu bāzi starptautiskiem uzņēmumiem bez nodokļu līmeņa saskaņošanas un ar iespēju katrai dalībvalstij to ignorēt, ja valsts to vēlas. Tāpat ir svarīgi noteikt dalībvalstu suverenitāti nodokļu iekasēšanas jomā. Es arī iebilstu jebkādiem centieniem ieviest ES nodokli.

- Ziņojums: Florenz (A6-0336/2007)

  Miroslav Mikolášik (PPE-DE). – (SK) Es apbrīnoju un cienu apņemšanos, ar kādu dažas valstis ir ieviesušas smēķēšanas aizliegumu ne vien birojos un visās darbvietās, bet arī restorānos, krogos, bāros un klubos. Mums ir ekonomiskās ietekmes pētījumi, kas nav apstiprinājuši restorānu īpašnieku raizes par ienākumu zudumu. Tāpat mēs zinām, ka elpošanas ceļu vēža un citu slimību ārstēšana mums izmaksā līdz pat 50 miljoniem eiro.

Skotijā ar miokardītu slimnīcā nonākušo cilvēku skaits ir samazinājies gandrīz par 20 % kopš smēķēšanas aizlieguma ieviešanas. Bērni, kurus dzemdējušas smēķētājas, kā arī sievietes, kas pakļautas pasīvai smēķēšanai grūtniecības laikā, ir dzimuši priekšlaicīgi, un viņu svars ir zemāks par normālo jaunpiedzimušo svaru. Es aicinu Eiropas Savienības dalībvalstis, arī savu valsti, nevilcinoties ieviest efektīvus tiesību aktus, kas aizliegtu smēķēšanu darba vietās un restorānos un efektīvā veidā samazinātu vispārējo tabakas lietošanu.

  Roberta Alma Anastase (PPE-DE). - (RO) Reizē ar balsošanu par šo ziņojumu es gribētu uzsvērt tā nozīmi Eiropas iedzīvotāju un visas Eiropas Savienības nākotnē. Es atzinīgi vērtēju stratēģisko pieeju smēķēšanas, arī pasīvās smēķēšanas, problēmai, kā arī priekšlikumu konkrētai un neatliekamai rīcībai cīņā pret to un tās negatīvajām sekām Eiropas līmenī. Tāpat es esmu pārliecināta, ka stratēģiskajā pieejā šai problēmai kā būtisks nosacījums būs iekļauta arī smēķēšanas novēršanas politika, tādējādi attīstot īstu izglītības sistēmu šajā jautājumā. Šodienas realitāte ir acīmredzama; ir skaidra un arvien lielāka nepieciešamība tās apzināšanā attiecībā uz Eiropas sabiedrības smēķēšanas sekām. Nav mazāk svarīgi koncentrēties uz centieniem tās novērst, izglītojot bērnus un jauniešus, kā arī viņu vecākus jau iepriekš, lai nodrošinātu to, ka nākamās paaudzes Eiropā nesmēķē.

  Ryszard Czarnecki (UEN). – (PL) Priekšsēdētājas kundze, es gribētu paskaidrot savu balsošanas nostāju saistībā ar Florenz kunga ziņojumu par satraucošās atkarības no nikotīna fenomena apkarošanu. Es gribētu uzsvērt, ka balsoju par šo ziņojumu, par spīdi tam, ka aizstāvu smēķētāju brīvību, un par spīti tam, ka acīmredzami esamu plurālisma aizstāvis. Tomēr kaitīgās, tā sauktās pasīvās smēķēšanas, ietekmes jeb ietekmes, ko smēķētāji atstāj uz tuvumā esošajiem nesmēķētājiem, problēma patiesi ir ļoti satraucoša. Pietiks, ja atgādināšu Parlamentam, ka ik gadu ar smēķēšanu saistītas slimības nogalina 650 000 cilvēku. No tiem 80 000 ir pasīvie smēķētāji, no kuriem daļa ir bērni. Tāpēc mums vajadzētu noteikt ierobežojumus dažu personu brīvībai, lai novērstu cilvēku bojāeju.

  Hannu Takkula (ALDE). - (FI) Priekšsēdētājas kundze, vispirms es vēlos teikt, ka esmu apmierināta ar šo ziņojumu. Ir lieliski, ka mēs ieņemam skaidru nostāju pret pasīvo smēķēšanu.

Es balsoju par šo ziņojumu, jo ir pēdējais laiks rīkoties Eiropas Savienības līmenī, lai pasargātu cilvēkus no tabakas dūmu kaitīgās ietekmes. Kā jau dzirdējām iepriekš, ik gadu no smēķēšanas kaitīgās ietekmes mirst 650 000 cilvēku. Ir laiks rīkoties.

Par spīti tam, ka atbalstu šo priekšlikumu, es zinu, ka būs grūti to ieviest un īstenot visās valstīs. 11. pantā ir pausts viedoklis, ka smēķēšanu Eiropas Savienībā vajadzētu aizliegt automobiļos, ja tajos atrodas mazgadīgi bērni. Tas ir cēls mērķis, bet ir jāapsver, kā to varētu uzraudzīt. No tabakas dūmiem tīra vide ir mērķis, uz kuru mums jātiecas, bet turpmāk mums ir jāpievērš lielāka uzmanība tam, lai nodrošinātu, ka mūsu rīcība ir saprātīga un ka tās atbilstību tiesību aktiem var uzraudzīt.

  Christoph Konrad (PPE-DE). – (DE) Priekšsēdētājas kundze, dāmas un kungi, protams, mēs visi zinām, ka smēķēšana kaitē veselībai. Tomēr es balsoju pret ziņojumu par Eiropu bez tabakas dūmiem principa pēc, jo nevienā citā jomā valstis nav tik veiksmīgi izvirzījušas prasības kā cīņā pret smēķēšanu sabiedriskās vietās. ES valstis — arī mēs — ar smēķēšanas aizliegumiem bezprecedenta līmenī iejaucamies iedzīvotāju personīgajos ieradumos.

Mēs esam liecinieki valsts finansētai aizliegumu politikai, kuras mērķis ir panākt cilvēku uzvedības izmaiņas. Tas skaidri minēts ziņojumā. Vienprātība vai virtuālā vienprātība — kā mēs šodien sakām — nav brīvības garantija. Gluži pretēji. Būtībā — un tas mums ir jāatzīst — brīvība rodas no iespējas novirzīties no normas. Ieinteresētie pilsoņi ir sarosījušies, mēs dzīvojam valstī, kura mūs uzrauga („nanny state”), un visi tie, kuriem ar to ir kāds sakars un kuri to atbalsta, domā, ka tam nav nekāda sakara ar brīvību. Viņi kļūdās!

  Renate Sommer (PPE-DE). – (DE) Priekšsēdētajas kundze, jā, es arī balsoju pret ziņojumu par Eiropu bez tabakas dūmiem, kaut arī tā es sevi pakļauju tādām kā raganu medībām, starp citu arī Parlamentā. Tas arī ir iemesls, kāpēc tik daudziem mūsu kolēģiem vienkārši nepietika drosmes balsot pret šo ziņojumu, kaut arī viņi nevēlas šo „uzraudzības” politiku.

Protams, es aizstāvu nesmēķētājus, bērnus un jauniešus, bet šeit runa ir par principu. Pirmkārt, mūsu atbildības jomā nav veselības politika. Tā ir dalībvalstu atbildības joma. Viss pārējais ir izveidota kompetence ES līmenī, tādējādi — subsidiaritātes pārkāpums. Otrkārt, un svarīgāk, mums reiz pietiek! Mums reiz pietiek, dāmas un kungi! Gadiem ilgi ES ir karojusi ar smēķētājiem, alkoholismu un aptaukošanos Eiropā, acīmredzot pieņemot, ka mūsu iedzīvotāji ir stulbi un ka viņiem ir vajadzīga uzraudzība ar tiesību aktiem. Tieši pret to es iebilstu.

Tie iedzīvotāji, kurus es pārstāvu, nav stulbi. Aizlieguma politika vienmēr ir neproduktīva, un mans darbs ir pārstāvēt cilvēkus, nevis viņus uzraudzīt.

  Daniel Hannan (PPE-DE). - Priekšsēdētājas kundze, ja ir kāda joma, kam nepieciešama subsidiaritāte, tad tā noteikti ir smēķēšana. Atmetiet liekulību, ko rada tabakas audzēšanas subsidēšana Eiropas Savienībā vienlaikus ar tās patēriņa sodīšanu. Ignorējiet dubultstandartus smēķēšanas ierobežošanai ES, bet veicināšanai ārpus tās. Tā vietā koncentrējieties vienkāršākam jautājumam par to, kāds tam visam sakars ar Briseli.

Katrā ziņā tabakas juridiskais un fiskālais statuss ir valstiska prerogatīva, un jautājums par to, kur un kad mēs to varam lietot, tomēr būtu jānosaka lokāli: īpašniekam — savā privātīpašumā, municipālajām iestādēm — sabiedriskajās vietās. Tam nevajadzētu būt nekādam sakaram ar valstu valdībām un nekādā ziņā ar Eiropas Savienību. Subsidiaritāte, kolēģi — vai atceraties?

  Marcin Libicki (UEN). – (PL) Priekšsēdētājas kundze, šīs sēdes laikā esam sprieduši par Florenz kunga ziņojumu par cigarešu smēķēšanas tiesību ierobežošanu. Es balsoju pret šo ziņojumu, jo uzskatu, ka ierobežojumi ir jāpiemēro gadījumos, ja smēķēšana kaitē citiem cilvēkiem. Mēs nevaram aizliegt tiem, kas vēlas kaitēt paši sev, to darīt. Tas noved pie iejaukšanās indivīda tiesībās, ko nav tiesīgs darīt neviens darba devējs. Ar ārstniecību saistīto izmaksu problēma, protams, ir būtiska, bet tas attiecas tikai uz tiem, kas ir atbildīgi par citu apdrošināšanu. Ja to uzskatītu par pieņemamu, ārstniecības izmaksu likmes smēķētājiem varētu paaugstināt. Ir vērts pieminēt vēl vienu jautājumu, proti, subsidiaritāti. Iepriekšējie runātāji jau to ir minējuši, un es, protams, pilnībā piekrītu, ka šim jautājumam, kuram jebkurā gadījumā ir daudz trūkumu, ir jānonāk valstu valdību, nevis Eiropas Savienības kompetencē.

  Daniel Caspary (PPE-DE), rakstiski. − (DE) Es atzinīgi vērtēju visus pasākumus dalībvalstīs iedzīvotāju informēšanai par smēķēšanas radītajiem riskiem. Manuprāt, visi šie pasākumi ir dalībvalstu, nevis Eiropas Savienības darbības sfērā.

Tāpēc esmu balsojis pret H. K. Florenz ziņojumu galīgajā balsojumā.

  Edite Estrela (PSE), rakstiski. − (PT) Es balsoju par Florenz kunga ziņojumu par Zaļo grāmatu „Virzība uz Eiropu, kas brīva no tabakas dūmiem: politikas iespējas ES līmenī”, jo uzskatu, ka ir būtiski spert piemērotus soļus, lai samazinātu tabakas dūmu izraisīto nāves gadījumu un nopietno saslimšanu skaitu.

Šajā saistībā es atbalstu aicinājumu Komisijai mainīt Direktīvu 2001/37/EK par tabakas izstrādājumiem, lai, ņemot vērā jaunākos zinātnes sasniegumus, pārskatītu noteikumus piedevu un citu vielu izmantošanu šajos izstrādājumos, it īpaši saistībā ar kancerogēnajām, mutagēnajām vai toksiskajām piedevām.

  Robert Goebbels (PSE), rakstiski. – (FR) Strasbūra nav Qom pilsēta, un Eiropas Parlaments nav „augstākais vadonis”, kas sūtīts sludināt pareizību un taisnīgumu Eiropas Savienībā. Visi zina, ka smēķēšana kaitē veselībai. Bet pati dzīve ir bīstama, jo vienmēr beidzas ar nāvi. Es personīgi nekad dzīvē neesmu smēķējis.

Lai arī mani nešokē, ka ir pieaugušie, kas ir gatavi riskēt, mani nebeidz pārsteigt ayatollah titula cienīgo vēršanās pie Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas, kas, izdodot vienu patstāvīgo ziņojumu pēc otra, cenšas „glābt planētu”, kaitējot cilvēkiem un viņu vājībām. Es saku „nē” šiem fanātiķiem.

  Genowefa Grabowska (PSE), rakstiski. − (PL) Kā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas locekle un arī kā nesmēķētāja, kas apzinās daudzus smēķēšanas kaitīgos aspektus apkārtesošajā vidē, es atzinīgi vērtēju Florenz kunga ziņojumu ar nosaukumu „Virzība uz Eiropu, kas brīva no tabakas dūmiem”.

Es uzskatu, ka ir pilnībā pieņemami, ka Eiropas Parlaments pats raida skaidru un nepārprotamu signālu visiem ES iedzīvotājiem un dalībvalstīm, liekot saprast, ka mēs nevēlamies redzēt cilvēkus smēķējam sabiedriskās vietās, proti, restorānos, bāros un sabiedriskajā transportā. Mēs jo īpaši nevēlamies, lai cilvēki smēķētu darba vietās.

Tāpat mēs aicinām ieviest stingrākus pasākumus saistībā ar cigarešu pārdošanu mazgadīgajiem. Turklāt es uzskatu, ka ierobežošanas ieviešanu ir jāsasāk īstenot ar plašu informatīvo kampaņu, kurā vajadzētu atklāt ko vairāk par smēķēšanas kaitīgo ietekmi. To parasti visi zina, bet ir skaidri jānosaka, ka nesmēķētāju tiesības dzīvot vidē bez tabakas dūmiem nevar būt atkarīgas vai tās nevar ierobežot smēķētāji, kas vēlas izmantot savas tiesības smēķēt uz nesmēķētāju rēķina.

Ja vēlamies, lai centieni panākt no tabakas dūmiem brīvu Eiropu būtu auglīgi, mums, Eiropas Parlamenta deputātiem, ir jārāda piemērs un jāatmet smēķēšana darba vietā. Tas nozīmē nesmēķēt nevienā Parlamenta ēkā.

  Françoise Grossetête (PPE-DE), rakstiski. – (FR) Es balsoju par šo ziņojumu, kura mērķis ir ne vien atbalstīt dalībvalstu striktos pasākumus, kurus tās pieņēmušas, lai cīnītos ar atkarību no tabakas, bet arī uzlabot sabiedrības veselību.

Tabakas dūmi rada ne vien nopietnu gaisa piesārņojumu, bet ķīmiskas vielas, kas ir cigaretēs, pakļauj smēķētājus un arī nesmēķētājus nopietnam riskam. Tas tā noteikti ir noslēgtās vietās, piemēram, darba vietās, bāros un restorānos. Tāpēc man šķiet būtiski šādās vietās skaidri un vienpusēji smēķēšanu aizliegt.

Striktu tiesību aktu piemērošana, lai nodrošinātu maksimālu iedzīvotāju veselības aizsardzību, nevar būt efektīvi īstenojama bez centieniem brīdināt un informēt sabiedrību par riskiem, kas saistīti ar tabakas lietošanu. Es atzinīgi vērtēju arī izskanējušo vēlmi īstenot informatīvas kampaņas konkrētām mērķauditorijām, it īpaši jauniešiem, grūtniecēm un vecākiem.

Visbeidzot es izsaku nožēlu, ka ir pieņemts grozījums, kas aicina Komisiju pētīt veselības apdraudējumu, ko rada tabakas košļāšana, un to, kā tā ietekmē cigarešu patēriņu. Es uzskatu, ka šī prasība šādā ziņojumā neiederas, jo košļājamās tabakas radītais veselības apdraudējums, proti, mēles vēzis u. c., ir vispārēji atzīts.

  David Martin (PSE), rakstiski. − Es balsoju par šo ziņojumu, kas iesaka iespējas tabakas dūmu kaitīgās ietekmes mazināšanu Eiropas Savienībā. Tajā netiek pieprasīta ES tiesību aktu izveide, bet izskan aicinājums dalībvalstīm ieviest visaptverošus smēķēšanas aizliegumus divu gadu laikā. Apvienotajā Karalistē jau ir šāds aizliegums, bet, ņemot vērā tabakas radīto kaitējumu, es atbalstu šīs prātīgās pieejas izplatīšanu visā ES.

  Andreas Mölzer (ITS), rakstiski. − (DE) Smēķēšanas aizliegumi, protams, ir sabiedrības veselības interesēs, un tāpēc sabiedriskās ēkās tie ir atzīstami. Ir arī saprātīgi aizsargāt bērnus un jauniešus. Tomēr labāk būtu, ja cilvēki šīm īpašajām grupām rādītu labu piemēru un turpinātu jau esošās pretsmēķēšanas kampaņas. Liekulīgi šķiet Eiropas Savienības centieni ieteikt smēķēšanas aizliegumus visās dalībvalstīs, ja tā pati nav spējusi pat panākt vienošanos par nesmēķēšanu šī Parlamenta telpās.

Mūsu demokrātiskās sistēmas un mūsdienu attieksmes pret dzīvi pamatā ir izvēles brīvība, un, loģiski, tam būtu jāattiecas arī uz smēķēšanu. Ja iedzīvotāju vairākums atbalsta smēķēšanas aizliegumu restorānos, tad tas agrāk vai vēlāk stāsies spēkā. Cilvēkiem jau ir tendence kļūt par nesmēķētājiem, un atbilstīgi suverenitātes principam katrai dalībvalstij pašai ir jālemj, vai smēķēšanas aizliegumu ieviest, piemēram, restorānos un kādiem šiem aizliegumiem būtu jāizskatās.

  Dimitrios Papadimoulis (GUE/NGL), rakstiski. – (EL) Esmu atbalstījis H. K. Florenz ziņojumu par Zaļo grāmatu „Virzība uz Eiropu, kas brīva no tabakas dūmiem”. Es uzskatu, tas sekmēs sabiedrības veselības aizsardzību un palīdzēs būtiski samazināt smēķēšanas kaitīgo ietekmi gan jauniešu, gan hronisko smēķētāju vidū. Tas tiks panākts ar tūlītēju aizliegumu izmantot jebkādas piedevas, kas vairo atkarību, un ar preventīvo pasākumu sekmēšanu Eiropas un dalībvalstu līmenī.

  Catherine Stihler (PSE), rakstiski. − Es nelokāmi atbalstu smēķēšanas ierobežošanu sabiedriskās vietās, lai sargātu sabiedrības veselību un novērstu pasīvās smēķēšanas radītos riskus.

Skotijā aizliegums smēķēt publiskās vietās ir spēkā jau 19 mēnešus, un skaitļi rāda, ka kopš smēķēšanas aizlieguma ieviešanas par 20 % ir samazinājies ar sirdslēkmēm slimnīcā nonākušo skaits.

Smēķēšanas aizliegums tādējādi ir izglābis dzīvības un ir izrādījies efektīvs, veicinot labāku skotu veselību. Es ar nepacietību gaidu šīs pieejas piemērošanu arī citās Eiropas valstīs.

  Andrzej Jan Szejna (PSE), rakstiski. − (PL) Es balsoju par Florenz kunga ziņojumu ar nosaukumu „Virzība uz Eiropu, kas brīva no tabakas dūmiem”.

Tabakas dūmi ir ļoti kaitīga viela. Tā satur tūkstošiem ķīmisku vielu, arī vairāk nekā 250 kancerogēno un toksisko komponentu. Pat niecīgākā šo vielu lietošana var aizsākt audzēju attīstību. Tabakas dūmu daļiņas paliekoši nogulstas slēgtās telpās, radot gaisa piesārņojumu, ko pat vislabākās ventilācijas sistēmas pilnībā nespēj likvidēt.

Tūkstošiem cilvēku Eiropas Savienībā ik gadu mirst no pasīvās smēķēšanas. Šie nāves gadījumi varēja būt novērsti. Katram Eiropas Savienības iedzīvotājam ir jābūt iespējai dzīvot un strādāt vidē, kas ir brīva no tabakas dūmiem. Tas ir īpaši jāuzsver saistībā ar sabiedriskajām iestādēm un telpām. Septiņdesmit procenti Eiropas Savienības iedzīvotāju ir nesmēķētāji. Mums tas ir jāpatur prātā un jāgādā, lai šie cilvēki spētu dzīvot tīrā un drošā vidē.

- Rezolūcijas priekšlikums RC-B6-0376/2007

  Miroslav Mikolášik (PPE-DE). – (SK) Es balsoju pret ziņojumu, jo tas skaidri neatspoguļo Eiropas Savienības nostāju attiecībā uz Turciju. Ir nepieciešams pilnībā iesaldēt sarunas ar Turciju par pievienošanos. Tam ir vairāki iemesli. Patlaban Turcija ir neuzticams partneris. Noraidot Turcijas pievienošanos ES jeb citiem vārdiem — atklājot turkiem patiesību par viņu turpmāko dalību ES, mēs palīdzētu šai valstij beidzot demokratizēt savu sabiedrību.

Turcija joprojām ir okupējusi Eiropas Savienības dalībvalsti: 40 % Kipras teritorijas atrodas zem Turcijas militārās okupācijas sloga. Turcijā nav reliģijas brīvības. Nemusulmaņi, kristieši, pareizticīgo katoļu baznīcas biedri un protestanti tiek vajāti, jo viņiem neļauj būvēt baznīcas. Piecsimt pareizticīgo baznīcu ir iznīcinātas, kamēr musulmaņi Eiropas Savienībā būvē mošejas. Turcijā nav vārda brīvības. Turcija noliedz trešdaļas armēņu iedzīvotāju noslaktēšanu pagātnē. Tā gatavojas jaunai militārai darbībai Irākā. Tā nerisina kurdu mazākumtautības problēmas savā teritorijā. Turcija nav Eiropā un tādēļ tā nav piederīga ES. Priviliģēta partnerība ar Turciju dalībvalsts statusa vietā būtu pilnīgi pietiekama.

  Christoph Konrad (PPE-DE). – (DE) Priekšsēdētājas kundze, es nebalsoju par šo rezolūciju par Turciju, jo esmu krietni nobažījies, ka Turcijas parlaments ir piekritis militāriem uzlidojumiem pret Irāku. To var neņemt vērā rezolūcijā, bet tas patlaban ir aktuāls jautājums.

Noteikt pasākumus pret teroristu grupējumu ir kas cits nekā iebrukšana kaimiņvalstī. ES interesēs nav vērot jebkādu destabilizāciju Irākā. Mums vajadzētu atgādināt Turcijai, ka tai kā kandidātvalstij nevajadzētu apsvērt ES intereses kopējo interešu mērogā. Tas pierāda, ka dalībvalsts statusa piešķiršana Turcijai — ko es, starp citu, neatbalstu — un tās kopīgās robežas ar Irānu un Irāku nozīmētu pilnīgu ES politiskās mapes pārveidošanu. Manuprāt, mums vajadzētu aiztaupīt sev ar to saistīto risku.

  Philip Claeys (ITS). – (NL) Priekšsēdētājas kundze, es balsoju pret R. Oomen-Ruijten rezolūciju, jo, manuprāt, Parlamentam ir jārīkojas aktīvāk un ambiciozāk, uzraugot sarunu procesu ar Turciju.

Šķiet, mums ir jāpārliecinās, ka neaizskaram Erdoğan kunga un Gül kunga jūtas. Kļūst arvien skaidrāks, ka Turcija ir tāda kandidātvalsts, kādas vēl nav bijis. Turcijai acīmredzot nevajag tik ļoti ievērot Kopenhāgenas kritērijus par spīti Padomes, Komisijas un Parlamenta solījumiem, ka tomēr vajadzēs.

Ņemot vērā notikumu gaitu, mums nevajadzētu būt pārsteigtiem, ka arvien vairāk Eiropas Savienības pilsoņu uzgriež muguru ES.

  Frank Vanhecke (ITS). – (NL) Priekšsēdētājas kundze, šis jaunais balsojums par Turcijas pievienošanos skaidri parāda to, ka ne vien vairumam mūsu iedzīvotāju Eiropa šķiet nesasniedzama un viņi par to īpaši nebēdā, bet ka Eiropas iestādes pašas arvien vairāk sevi attālina no Eiropas iedzīvotājiem.

Eirokrātiem Eiropa vairs nav Eiropa, ja mēs jautrā solī gatavojamies pievienot valsti, kas nebūt nav eiropeiska — ne vēsturiski, ne kultūras vai reliģijas jomā, ne eirozonā un pat ne ģeogrāfiski. Turklāt tas viss mums tiek uzspiests nedemokrātiskā veidā, jo vairums Eiropas pilsoņu patiešām iebilst pret Turcijas pievienošanos, tikai viņiem nav nekādas teikšanas.

Iedzīvotājiem nav ļauts paust viedokli par Turciju, tāpat kā nav ļauts paust viedokli arī par jauno konstitūciju, ko mēs nemaz nedrīkstam saukt par konstitūciju. Vai eirokrātiem patiesībā ir bail no demokrātijas, no apspriešanās ar cilvēkiem? Šī Eiropa darbojas arvien nedemokrātiskāk un pretdemokrātiskāk, un tas beigsies ļoti nelāgi.

  Eija-Riitta Korhola (PPE-DE). - (FI) Priekšsēdētājas kundze, pirms divām nedēļām Hrant Dink dēlam Arat Dink un izdevējam Serkis Seropyan tika piespriests gads cietumā saskaņā ar 301. pantu, tā teikt, par turku apvainošanu. Kāds bija viņu noziegums? Pirms vairāk nekā gada, pirms Hrant Dink slepkavības, viņu laikraksts „Argos” publicēja rakstu, kurā Hrant Dink intervijā ar Reuters izteicās, ka, viņaprāt, 1915. gadā notikušās slepkavības ir genocīds. Laikraksts tikai par to ziņoja, un tas bija viss.

Tāpēc es uzskatu, ka ir ļoti svarīgi balsot par šo rezolūciju, aicinot Turciju atzīt Armēnijas genocīdu. Es to saku kā Turcijas draugs. Būtu labi, ja Turcija saprastu, ka šī nav domāta kā pret Turciju vērsta nostāja. Tas vairāk ir paradums, kādā ES cenšas radīt labāku sabiedrību, kurā vēstures šausmas var tikt apietas. Domāšanas veids, kad valsts identitāte sevi aizsargā ar kriminālkodeksu, kurā 301. pants ir nebeidzams atsauču kopums un kurā valsts kļūdas netiek atzītas, nesaskan ar šo paradumu.

Viens no eiropeiskās identitātes pamatiem ir tas, ka par vēstures notikumiem runā atklāti un sauc pie atbildības. Armēņu genocīds ir vēsturiska patiesība. Parlaments pieprasīs Turcijai to atzīt rezolūcijā sarunu sākumā.

  Gérard Deprez (ALDE), rakstiski. – (FR) Vēlos atbalstīt teksta grozījumus, kas iesniegti šodienas balsojumam par Eiropas Savienības un Turcijas attiecībām, un tas atgādinātu secinājumus, kādi tika gūti Briseles Eiropadomē 2006. gada decembrī. Tika noteikti principi saistībā ar paplašināšanos, ar kuriem Eiropas Savienība pieprasītu visām kandidātvalstīm pilnībā ievērot Kopenhāgenas kritērijus, tomēr paplašināšanās joprojām būtu atkarīga no Eiropas Savienības turpmākas integrācijas spējām.

Daudzi no jums būs manījuši manas pēdējā laika šaubas vai drīzāk gan bažas par Eiropas Savienības spēju turpmāk pienācīgi darboties, ja Turcija kļūtu par vienu no tās dalībvalstīm.

Protams, Turcija ir „draudzīga” valsts un ģeostratēģiskā nozīmē ļoti svarīgs partneris Eiropas Savienībai. Tāpēc es pilnībā atbalstu to, ka ES saglabā priviliģētu partnerību ar Turciju. Tomēr es strikti iebilstu pret šīs valsts pievienošanos Kopienai.

Turklāt es uzskatu, ka Turcijas kā potenciālas dalībvalsts integrācijas problēmas kļūs arvien skaidrākas pievienošanās sarunu gaitā.

  Patrick Gaubert (PPE-DE), rakstiski. – (FR) Apsveicu referenti ar iesniegto rezolūciju par Eiropas Savienības un Turcijas attiecībām. Oomen-Ruijten kundzes rezolūcijas priekšlikums ir saskaņots un līdzsvarots dokuments, un viņa tajā ir centusies pārrunāt visus ar šo konkrēto problēmu saistītos jautājumus.

No vienas puses, rezolūcijas priekšlikumā ir iekļauts apsveikums Turcijai sakarā ar nesen rīkotajām brīvajām un taisnīgajām vēlēšanām, Turcijas valdība ir aicināta paātrināt reformu procesu, un ir atzinīgi vērtēts tās nodoms pieņemt jaunu pilsonisku konstitūciju. Rezolūcijas priekšlikumā ir mudinājums izveidot jaunu politisku iniciatīvu ilglaicīgam kurdu problēmas risinājumam. Tāpat tajā ir pausti centieni panākt vienošanos Kipras jautājumā ANO darbības robežās.

No otras puses un saskaņā ar Francijas atbalstīto nostāju es atzinīgi vērtēju to, ka šī rezolūcija mudina vērot, lai Turcijas pievienošanās būtu atkarīga no tās pilnīgas atbilstības Kopenhāgenas kritērijiem un ES kapacitātes attiecībā uz turpmāko integrāciju.

Visu šo iemeslu dēļ esmu nolēmis atbalstīt šīs rezolūcijas pieņemšanu galīgajā balsojumā plenārsēdē. Es varu tikai vēlreiz paust dziļu nožēlu, ka Parlaments nav licis Turcijai oficiāli atzīt armēņu genocīdu 1915. gadā.

  Pedro Guerreiro (GUE/NGL), rakstiski. − (PT) Kā jau uzsvērām iepriekš, ir radušies daudzi jautājumi saistībā ar sarunām par Turcijas pievienošanos ES. Šo procesu sekmē lielvaras, kas par spīti iebildumiem cenšas integrēt šo vareno valsti ES „vienotajā tirgū”, tādējādi iegūstot kontroli pār tās ekonomiku un izmantojot tās ģeostratēģisko atrašanās vietu saviem plāniem Tuvajos Austrumos, Kaukāzā un Centrālāzijā.

Šī rezolūcija tādējādi šajā saistībā izceļas, jo uzsver „Turcijas kā tranzītcentra nozīmi saistībā ar gāzes piegādi ES” un „Turcijas elektroenerģijas projektus Dienvidkaukāzā”, kā arī „ģeostratēģisko Turcijas atrašanās vietu reģionā”, kuras „nozīme pārvadāšanā un loģistikā turpmākajos gados kļūs arvien nozīmīgāka”.

Minēšu dažus svarīgus aspektus, ko vajadzētu ņemt vērā:

- Turcija nav spērusi nekādus soļus ceļā uz Kipras — ES dalībvalsts — atzīšanu, joprojām ir militāri okupējusi šīs salas ziemeļus un ignorē ANO rezolūcijas šīs problēmas sakarā;

- Turcijas iestādes joprojām veic represijas pret kurdiem un joprojām neatzīst viņu likumīgās kultūras, politiskās, ekonomiskās un sociālās tiesības.

  Athanasios Pafilis (GUE/NGL), rakstiski. – (EL) Ziņojumā par to, kā virzās Turcijas pievienošanās ES, ir iekļauts pagalam liekuļots apsveikums Turcijas valdībai un jaunajam prezidentam. Pats ziņojums ir liekulīgs ar neauglīgi paustām iedomām par cilvēktiesībām neskaidrās un vispārējās aprisēs, tajā ir nosodīts terorisms un minēta ES un Turcijas kopīgā cīņa.

No otras puses tajā nav nekādu atsauču par Turcijas militāro spēku joprojām īstenoto Ziemeļkipras okupāciju. Pat ne vismazākajā mērā nav nosodīta Turcijas nebeidzamā atteikšanās atzīt Kipras Republiku, un nav izdarīts spiediens, lai šī problēma tiktu atrisināta. Nav nosodīta Turcijas režīma politika strīdā par grieķu suverēnajām tiesībām vai par draudiem izmantot spēku pret kaimiņvalstīm. Nav vērā ņemama nosodījuma par Turcijas iestāžu īstenoto kurdu iedzīvotāju barbarisko vajāšanu un pret viņiem vērstajām noziedzīgajām darbībām. Nav pat ne mazākā mājiena par politisko vajāšanu, ko gan Turcijas sekulārā vidusšķira, gan tā, kas atbalsta čadras valkāšanu, īsteno visslēptākajos veidos pret komunistiem un citiem progresīvi domājošiem cilvēkiem. Par spīti tam visam Turcija tiek mudināta neizmantot nesamērīgu spēku gaidāmajam uzbrukumam Ziemeļirākai!

ES kontekstā šis ziņojums atspoguļo ietekmīgo imperiālistisko valstu mērķus atbilstīgi to ģeopolitiskajām interesēm plašā teritorijā.

Turcijas iedzīvotāju un citu šajā teritorijā dzīvojošo cilvēku interesēs ir pretoties Turcijas integrācijai ES un tās imperiālistiskajiem plāniem.

  Pierre Pribetich (PSE), rakstiski. – (FR) Šī rezolūcija zaudē savu ietekmi, jo vairums deputātu ir noraidījuši svarīgus grozījumus saistībā ar armēņu genocīdu.

Es atbalstu un atbalstīšu Turcijas pievienošanos Eiropas Savienībai. Tomēr šajā pievienošanas procesā ir jāatzīst daži vēsturiski fakti.

Turklāt es nekādā ziņā neatbalstu iebildumus, ko Parlaments ir izvirzījis. 2005. gada 28. septembra rezolūcijas 5. punktā tas patiesībā pieprasīja Turcijai atzīt armēņu genocīdu un izvirzīja to par priekšnoteikumu iestājai Eiropas Savienībā. Lēmums izņemt punktu par armēņu genocīdu no jaunās rezolūcijas ir solis atpakaļ, ko es nevaru atbalstīt.

  Luís Queiró (PPE-DE), rakstiski. − (PT) Neskatoties uz to, kāds būs galīgais rezultāts, pašreizējām sarunām ar Turciju ir jārada reformas, kas šai valstij ir ārkārtīgi nepieciešamas un kuras pašas par sevi ir vissvarīgākais aspekts saistībā ar kādas valsts iespējamo pievienošanos ES.

Šajā sakarā mums AKP partijas uzvara jāuztver vairāk kā pienesums ekonomiskajai reformai, nevis kā balsojums par islāmu.

Ņemot vērā nesenos notikumu gaitu, kurdu problēmu ir jāskata saistībā ar Amerikas Savienotajām Valstīm, paturot prātā jautājumu par Irāku, kurā kurdu apdzīvotie ziemeļi ir mierīgi. No otras puses mēs nevaram atturēties, nekritizējuši kurdu teroristu uzbrukumus Turcijai vai kurdu integrēšanas un pieņemšanas neesību pašā Turcijā.

Visbeidzot, nekad nebūs par daudz uzsvērt Turcijas ģeostratēģisko nozīmi saistībā ar Eiropas robežu drošību, ar enerģijas piegādes, īpaši kā alternatīvas atkarībai no Krievijas gāzes, drošību, kā arī Turcijas kā partneres nozīmi dialogā ar islāma valstīm un Irākas jautājumā.

Visu šo iemeslu dēļ ES stratēģija ir jāpārrunā nopietni un apņēmīgi.

  Frédérique Ries (ALDE), rakstiski. – (FR) Es balsoju par rezolūciju, kas mudina Turciju paātrināt tempu reformu ieviešanā.

Mums jāmudina Turcija darīt ko vairāk: nodrošināt civilo uzraudzību militārās vietā, nebūt iecietīgiem pret spīdzināšanu, sniegt aizsardzību sievietēm un minoritāšu grupām un atzīt armēņu genocīdu.

Kurdu problēmas risināšana arī ir jānosaka par kritēriju reformu procesa novērtējumā. Ziņojums, par kuru balsojām, mudina Turcijas valdību uzsākt politisku iniciatīvu, kuras mērķis būtu rast ilglaicīgu kurdu problēmas risinājumu. Ziņojumā tiek izteikta nožēla par vardarbību Irākas teritorijā, bet vienlaikus, protams, tiek nosodīta vardarbība, ko īsteno PKK partija.

Šeit nav runa par uzbrukumu Turcijai, bet šis ir atgādinājums, ka mums nevar būt dubultstandartu, ka mēs nevaram par lētu naudu pārdot vērtības, ko paši godājam.

Būtu nelāgi joprojām ignorēt sabiedrības viedokli, kas atkal izskanēja aptaujā, ko rīkoja Notre Europe pirms Lisabonas sammita. Eiropas iedzīvotāji raizējas par nepareizi sagatavotajiem lēmumiem par jebkādu turpmāku paplašināšanos un par ES spēju uzņemt vēl kādu valsti pēc lielā pievienošanās viļņa, kas notika starp 2004. un 2007. gadu.

  Renate Sommer (PPE-DE), rakstiski. − (DE) Es atbalstu rezolūciju par Turciju. Turcijas valdība droši vien dedzīgi beidzot īsteno reformas.

Attiecībā uz armēņu genocīdu, lai gan tas, ka Turcijai ir jāatzīst sava vaina, neietilpst Kopenhāgenas kritērijos, valstij, kas cenšas pievienoties ES, noteikti ir jāatzīst savas vēstures tumšā puse.

Kopumā Turcijai vēl ir tāls ceļš ejams līdz Kopenhāgenas kritēriju sasniegšanai. Būtiski trūkumi cilvēktiesību un minoritāšu tiesību jomā, civiltiesībās un politiskajās tiesībās un vispārējs Turcijas demokrātijas vājais punkts saistībā ar militāro jomu joprojām pastāv.

Joprojām nav progresa Kipras jautājumā. Tāpēc mums jāturpina šogad izdarīt spiedienu, lai tiktu ratificēts Ankaras Protokols. Bez tā, kā arī bez Turcijas armijas aiziešanas no salas, risinājuma nebūs. Turcija acīmredzot atsakās saprast, ka Eiropas Savienībā ir 27 dalībvalstis un ka viena no tām ir Kipras Republika!

Saistībā ar konfliktu Dienvidaustrumu Turcijā plāns uzsākt iebrukumu Ziemeļirākā ir bijis vismaz kopš 2006. gada pavasara. Patlaban ir jābaidās, ka šis iebrukums tiešām varētu notikt. Tomēr valsts, kas par spīti starptautiskajam atbalstam tās robežu nostiprināšanā apgalvo, ka tai ir tiesības pārkāpt starptautiskos tiesību aktus pēc saviem ieskatiem, pati sevi diskvalificē iestājai Eiropas Savienībā uz visiem laikiem.

  Konrad Szymański (UEN), rakstiski. − (PL) Es atturējos no galīgā balsojuma par ES un Turcijas attiecību ziņojumu. Tas tāpēc, ka, neskatoties uz vairākus pēdējos mēnešus ilgušajām sarunām, rezolūcijā nav nekādu atsauču uz Turcijas atbildību par armēņu slaktiņu 1915. gadā.

Turcija cenšas piemērot cenzūru starptautiskajai kopienai šajā jautājumā. Visnesenākais pierādījums tam bija spiediens, kāds tika izdarīts uz ASV kongresu. Tomēr tas palika nelokāms un ieņēma pienācīgu nostāju. Ir kļūdaini padoties neattaisnojamam Turcijas spiedienam šajā jautājumā.

Es gribētu piebilst, ka ļoti novērtēju iepriekš minētajā rezolūcijā iekļautos paziņojumus saistībā ar kristiešu minoritāšu tiesībām Turcijā, piemēram, tiesībām mācīt garīdzniekus un baznīcas iestāžu tiesības uz juridisku personu statusu.

  Dominique Vlasto (PPE-DE), rakstiski. – (FR) Es nolēmu atturēties no balsošanas par ES un Turcijas attiecību rezolūciju, lai tā parādītu savus iebildumus pret gaidāmajām sarunām par pievienošanos. Diviem neseniem gadījumiem vajadzētu mums likt apzināties risku, kas saistīts ar šo liekulīgo pievienošanos. Pirmām kārtām ir politiskā krīze, ko šī valsts piedzīvoja pirms jaunā Republikas prezidenta iecelšanas amatā: tas parādīja spriedzi, kas valda Turcijas sabiedrībā un arī šīs valsts iestāžu trauslumu. Es domāju arī par spriedzi, kas ir radusies pie Irākas robežas, un par to, ka tā varētu destabilizēt vienu no nedaudzajiem reģioniem tajā valstī, kurā nav vardarbības. Turcijas parlamenta lēmums ļaut armijai veikt militāru iebrukumu ir nepieņemams. Turcijai ir bīstama loma šajā reģionā, un ES nevajadzētu nekādā veidā atbalstīt šo populistisko un agresīvo rīcību.

Tas viss pastiprina manu pārliecību: ja mēs paplašināsim Eiropas Savienību līdz Irākas robežām, es nezinu, kas būs palicis pāri no eiropeiskā. Es uzskatu, ka Turcija joprojām nav piemērota dalībai ES. Mūsu ziņā ir likt priekšā alternatīvu iespēju: Nicolas Sarkozy ierosinātā „Vidusjūras reģiona savienība” noteikti sniedz iespēju, kuru vajadzētu izmantot gan ES, gan Turcijai.

  Anna Záborská (PPE-DE), rakstiski. − (SK) Es nebalsoju par Eiropas Parlamenta rezolūciju par ES un Turcijas attiecībām, jo Eiropas Savienības paplašināšanās un Turcijas pievienošanās Kopienai ir diezgan nopietni jautājumi, par kuriem ir nepieciešama sīkāka informācija un intensīvākas debates. Manuprāt, pievienošanās procesā visām valstīm ir jāpiemēro vienādi noteikumi.

Ierosinātie grozījumi, ar kuriem tika pieprasīta armēņu genocīda atzīšana un atvainošanās Armēnijai un tās iedzīvotājiem, plenārsēdē netika pieņemti. Tikai šāda atzīšana un atvainošanās var dot stimulu samierināšanās īstenošanai starp Turciju un Armēniju. Turklāt Turcija turpina kavēt progresu Kipras problēmas risinājuma meklējumos. Turcijas parlamenta apstiprinātā deklarācija par pārrobežu militāro operāciju pret kurdiem, kas dzīvo pie Irākas robežas, nenovedīs pie terorisma problēmas konstruktīva risinājuma šajā valstī. Tas vienkārši destabilizēs visu reģionu.

Nav arī manāma progresa jautājumā par reliģijas brīvību Turcijas Republikā. Turcijā dzīvojošo kristiešu drošība un viņu tiesību ievērošana netiek garantēta. Vēl nesen mēs piedzīvojām nežēlīgus uzbrukumus kristiešu mācītājiem, misionāriem, izdevējiem vai ticību mainījušajiem. Turcija nav arī no jauna atvērusi pareizticīgo baznīcas semināru, bez kura šīs senās baznīcas esība ir apdraudēta.

10. Balsojumu labojumi un nodomi balsot (sk. protokolu)

(Sēdi pārtrauca plkst. 14.00 un atsāka plkst. 15.00)

SĒDI VADA: LUIGI COCILOVO
Priekšsēdētāja vietnieks

11. Iepriekšējās sēdes protokola apstiprināšana (sk. protokolu)

12. Eiropas Savienības un Serbijas attiecības (debates)

  Priekšsēdētājs. – Nākamais punkts ir Kacin kunga ziņojums (A6-0325/2007) Ārlietu komitejas vārdā par Eiropas Savienības un Serbijas attiecībām ar priekšlikumu Eiropas Parlamenta ieteikumam Padomei par attiecībām starp Eiropas Savienību un Serbiju [2007/2126(INI)].

  Jelko Kacin (ALDE), Referents. – (SL) Šodien es runāju kā referents un arī kā liberālais demokrāts, kā slovēnis, kā bijušais dienvidslāvs un kā eiropietis. Vēl tikai pirms 15 gadiem valsts, kurā piedzimu, saira vairāku asiņainu karu laikā, kas ilga gandrīz desmit gadu.

Šodien daudzas tā reģiona valstis, arī Serbija, joprojām cīnās ar šī konflikta postošajām sekām. Šīm jaunajām un trauslajām demokrātijām dalība Eiropas Savienībā ir spēcīgs stimuls turpmākai demokratizācijai. Eiropas Savienībai, kurai šīs valstis vēlas pievienoties pēc iespējas drīzāk, pamatā ir kopējas vērtības un standarti, no kuriem vissvarīgākais ir tiesiskums.

Tomēr Balkānu valstu gadījumā jautājums nav tikai par tiesu sistēmas reformu, bet arī par ciešu sadarbību ar Starptautisko Kara noziegumu tribunālu Hāgā.

Serbijai līdz šim nav izdevies ievērot pašmāju un starptautisko pienākumu arestēt četrus bēguļojošos kara noziegumos apsūdzētos, to skaitā arī R. Mladić un R. Karadžić, kurus apsūdz par gandrīz 8000 civiliedzīvotāju nogalināšanas organizēšanu Srebreņicā. Ikviens, kas nogalina kaut vienu cilvēku, izdara noziegumu, bet tie, kas īsteno genocīdu, iemieso starptautisku un politisku izaicinājumu.

Es apmeklēju Srebreņicu pirms ziņojuma sagatavošanas. Es ticu serbu pašcieņai. Tāpēc es uzstāju, lai Serbijas valsts pierādītu savu sadarbību ar Starptautisko Bijušās Dienvidslāvijas kara noziegumu tribunālu (ICTY). Maijā darbu uzsāka jauna proeiropeiska valdība, kuras viens no galvenajiem mērķiem bija sadarbība ar ICTY. Tas ir panākums, kuru es vērtēju atzinīgi. Atzinīgi es vērtēju arī to, ka valdība nostājās pret diviem no sešiem meklētākajiem bēgļiem — Z. Tolimir un V. Djordjevic — arestēja viņus un nodeva tiesai.

Šie aresti pierāda, ka Serbija spēj sadzīt pēdas un arestēt pārējos kara bēgļus. Kā jau ir minējusi galvenā prokurore C. Del Ponte, galvenais šķērslis nav spēja, bet drīzāk spējas pārvēršana taustāmos rezultātos. Tāpēc ES nevar atļauties atsaukt savus izvirzītos nosacījumus šajā izšķirošajā situācijā.

Pieaugot spriedzei saistībā ar Kosovas turpmāko statusu, būtu kļūdaini domāt, ka, padodoties ES nosacījumiem un sperot soli atpakaļ, lai piekāptos Belgradai, tas ilgtermiņā nāks par labu vai nu ES, vai Serbijai. Acu pievēršana uz kara noziedzniekiem var derēt tikai mūsdienu „Realpolitik”, bet tas neveicinās mieru vai reģionālo stabilitāti reģionā.

Bieži saka, ka Serbija ir atslēga uz stabilitāti šajā reģionā, bet politiķi Belgradā kļūdās, pieņemot, ka tas nozīmēs atvieglotus noteikumus Serbijai. Serbija darītu labi, ja izmantotu savus daudzos talantus un spēju būt par paraugu reģiona kaimiņvalstīm, nevis ļaut tām nīkuļot Serbijas nepakļāvības dēļ.

Tas tiesa, ka ES nebūs pilnīga, līdz Balkāni nebūs Eiropas Savienības sastāvā, bet to nedrīkst panākt par jebkādu cenu un noteikti ne ar starptautisko tiesību aktu pārkāpšanu un Eiropas pamatvērtību neievērošanu.

Serbijas pilsoņiem ir tiesības zināt patiesību par nesenajām kara politikas nostādnēm, kas īstenotas viņu vārdā. Arī tāpēc es atbalstu neseno īpašā prokurora iniciatīvu atklāt politiskos motīvus, kas slēpjas aiz premjerministra Z. Djindjić slepkavības. Arī tāpēc es izsaku nožēlu par iecietību, ar kādu spriedumus nolasīja Serbijas kara noziegumu tiesa četriem „Scorpions” grupējuma biedriem par sešu Srebreņicas islāma ticīgo nogalināšanu.

Serbijai ir milzīgs ekonomiskais un kultūras potenciāls un daudz talantīgu indivīdu visās dzīves jomās. Jaunā valdība ir pierādījusi, ka tai ir vairāki dinamiski un mērķtiecīgi ministri. Nav šaubu, ka Serbijai ir kapacitāte pārvaldes un iestāžu līmenī, lai profesionāli virzītu uz priekšu sarunas par dalību ES.

Pēdējos mēnešos ir manāms progress vairākās jomās, piemēram, noslēgtas tehniskās sarunas par SAN pārrunām, Kioto Protokola ratifikācija, CEBTL un ievēlēts ombuds, Serbijas Bankas vadītājs, Sabiedrības informācijas komisārs un Valsts audita iestādes padomes locekļi.

Diemžēl lēns progress ir bijis Konstitucionālās tiesas tiesnešu iecelšanā. Turklāt turpinās pilsoniskās sabiedrības darbinieku, kas kritizē valdību vai cenšas pievērst uzmanību jutīgiem jautājumiem, piemēram, kara noziegumiem, publiska nomelnošana. Šajā saistībā es nosodu nesenos notikumus Novi Sad pilsētā, kur kāda neonacistu organizācija uzbruka miermīlīgiem indivīdiem, kas bija sapulcējušies uz antifašistisku protestu. Attiecīgajām iestādēm obligāti ir jāatrod šie noziedznieki un rūpīgi jāizmeklē šis noteikums.

Vienlaikus es atzīstu, ka ES striktais vīzu režīms, kas liedz vienkāršajiem serbiem tikties ar tautiešiem Eiropas Savienībā, bremzē Serbijas demokrātisko progresu un veicina ksenofobiju un nacionālismu.

Es atzinīgi vērtēju noslēgtos līgumus. Lai arī tie ir nozīmīgs pirmais solis, galīgajam mērķim ir jābūt visu šī reģiona iedzīvotāju ceļošanas liberalizācija. Vai zinājāt, ka tikai desmitajai daļai serbu ir pase? Mums ir jāsniedz kas konkrēts pārējai iedzīvotāju daļai. Es mudinu Padomi gādāt, lai līgumi stājas spēkā nākamā gada sākumā, kā arī pieprasu, lai Padome izveidotu konkrētu plānu vīzu režīma atvieglošanai.

Es gribētu izmantot iespēju un pateikties saviem asistentiem, kolēģiem, Ārlietu komitejas sekretariātam, politiskajām grupām, Komisijai, Serbijas misijai ES un Serbijas Eiropas integrācijas lietu birojam.

Savas runas noslēgumā es gribētu piebilst šo to personīgu. Kā viens no nedaudzajiem Parlamenta deputātiem, kas dzimis Rietumbalkānos, es esmu ļoti lepns par to, ka esmu darbojies kā referents. Mana valsts Slovēnija kļuva par ES dalībvalsti ne tāpēc, ka tas bija vienkārši, bet tāpēc, ka tas bija grūti. Mums tas izdevās, tāpat kā tas izdosies Serbijas politiķiem, inteliģencei un uzņēmējiem, kad viņi izlems rīkoties. Es aicinu Serbiju un serbus mosties, sākt palīdzēt sev, palīdzēt saviem kaimiņiem, palīdzēt visam reģionam un pievienoties mums. Dariet to! Jūs esat gana stipri. Kopā mums izdosies.

  Priekšsēdētājs. − Pateicos Parlamentam par iecietību attiecībā uz pieņemto laika limitu. Atvainojos Parlamentam referenta vārdā. Paldies.

  Manuel Lobo Antunes, Padomes priekšsēdētājs. − (PT) Priekšsēdētāja kungs, komisār, dāmas un kungi, Serbija, protams, atrodas Eiropā, un mēs visi atzīstam, ka pēdējos gados tā ir saskārusies ar lielām grūtībām; patiesībā ar ko vairāk — ar ārkārtīgi sarežģītām grūtībām, ko radījusi Rietumbalkānu reģiona stabilitātes un attīstības nozīme. Eiropas Savienība ir centusies palīdzēt Serbijai pārvarēt šīs grūtības, pavairojot un padarot taustāmākas un redzamākas Eiropas perspektīvas labās puses.

Mēs esam centušies pierādīt Serbijas iedzīvotājiem un iestādēm savu apņemšanos pietuvināt Serbiju Eiropas Savienībai. Mēs esam centušies parādīt, ka alternatīva ir, palīdzot proeiropeiskajiem politiskajiem un sociālajiem spēkiem, kuri var pieņemt nepieciešamās reformas, lai konsolidētu valsts demokrātiju un attīstību.

Stabilizācijas un asociācijas nolīgumi ir būtisks solis Rietumbalkānu valstu pietuvināšanā Eiropas Savienībai. Tie ir arī būtisks instruments Eiropas perspektīvas noskaidrošanā. Šajā saistībā mēs uzskatām, ka par pozitīvu soli ir uzskatāmas Komisijas pabeigtās sarunas ar Serbiju par Stabilizācijas un asociācijas nolīguma noslēgšanu. Mēs no sirds ceram, ka nosacījumi, kas ir nepieciešami, lai Komisija parakstītu šo nolīgumu, drīz tiks izpildīti.

Padome nelokāmi atbalsta to, lai Stabilizācijas un asociācijas nolīgums tiktu parakstīts, tiklīdz kā ir izpildīti nepieciešamie nosacījumi. Tomēr, lai Padome varētu ieviest šo nolīgumu, Serbijai ir pilnībā jāsadarbojas ar Starptautisko Krimināltiesu.

Ja Serbijas iedzīvotāji varētu vieglāk ceļot uz Eiropas Savienību, tas palīdzētu nostiprināt mūsu kontaktus un bez šaubām veicinātu demokratizācijas procesu un pozitīvu attieksmi pret Eiropas Savienību Serbijas sabiedrībā.

Vīzu režīma atvieglojumu un atpakaļuzņemšanas nolīgumi, kas tika parakstīti septembrī un stāsies spēkā 2008. gada janvārī, ir, mūsuprāt, ļoti nozīmīgi.

Komisija ir vienojusies ar Serbiju sākt dialogu par vīzu režīma atvieglojumiem pēc šo nolīgumu stāšanās spēkā. ES Serbijai ir skaidri pateikusi, ka tās integrācijas process nav saistīts ar jautājumu par turpmāko Kosovas statusu. Patiesībā visas valstis virzās uz Eiropas Savienības dalībvalsts statusu, ņemot vērā tās nopelnus un saskaņā ar stabilizācijas un asociācijas procesa nosacījumiem un Kopenhāgenas kritērijiem.

Un noslēgumā, priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, es vēlreiz uzsveru nozīmi, kādu Eiropas Savienības prezidentūra piedēvē iespējai pārrunāt ar Eiropas Parlamentu to, cik svarīgi, gan Serbijai, gan visam reģionam, ir nodrošināt Serbijai nākotni Eiropā. Nav šaubu, ka Rietumbalkāni joprojām ir viena no Eiropas Savienības prioritātēm un ka mūsu galīgais mērķis ir radīt mieru, stabilitāti, demokrātiju un labklājību šajā reģionā.

Tāpēc mēs redzam, ka šo valstu integrācija Eiropas Savienībā ir panākama ar stabilizācijas un asociācijas procesu, kas joprojām būs pamats šīs iespējamās pievienošanās sagatavošanā. Serbija ir valsts ar lielu ģeostratēģisko nozīmi visa reģiona stabilitātes nodrošināšanā, tāpēc ES galīgais mērķis attiecībā uz Rietumbalkāniem ir būtiski panākt progresu šajā procesā, lai šajā reģionā valdītu stabilitāte, miers un progress.

  Olli Rehn, Komisijas loceklis. − Priekšsēdētāja kungs, es gribētu apsveikt Kacin kungu ar viņa teicamo ziņojumu, kurā ietverti būtiski pašreizējo Eiropas Savienības un Serbijas attiecību aspekti. Esmu lūdzis saviem dienestiem ņemt vērā ziņojumā minētos ieteikumus, kas jau ir izrādījušies noderīgi, lai sagatavotu Komisijas ikgadējā progresa ziņojumu, kas jāpieņem 6. novembrī.

Jūsu ziņojums uzsver vairākas jomas, kurās gan Eiropas Savienībai, gan Serbijai ir jāpieliek lielākas pūles, ko es pilnībā atbalstu. Es īpaši piekrītu vīzu režīma atvieglošanas nozīmei un aicinājumam sekmēt vīzu režīma liberalizācijas progresu.

Tieši tāpēc Komisija ir norādījusi savu nodomu uzsākt dialogu nākamā gada sākumā ar katru no Rietumbalkānu valstīm par vīzu režīma liberalizācijas plānu, izvirzot prasības un nosacījumus. Tas ir ļoti svarīgs jautājums, kas jo īpaši sniedz konkrētus pierādījumus reģiona jaunajai paaudzei par to, kas Eiropa ir patiesībā.

Esam nonākuši izšķirošā punktā attiecībās ar Serbiju. Pēdējās divās nedēļās esmu spraigi diskutējis ar Padomes prezidentūru, ar dalībvalstīm un Serbijas iestādēm par pašreizējo stāvokli. Nebūs pārsteigums, ja teikšu, ka Kosovas statusa process un stabilizācijas un asociācijas nolīgums, arī ICTY nosacītība, bija galvenie temati.

Kosovas sarunām noteiktais termiņš 10. decembrī strauji tuvojas, un starptautiskās trijotnes darbs ir nonācis izšķirošā posmā. Mēs pilnībā atbalstām ES pārstāvja, vēstnieka Wolfgang Ischinger, darbu, un mēs darīsim visu iespējamo, lai nonāktu pie risinājuma.

Patlaban ir būtiski, lai abas puses — Belgrada un Priština — uzņemtos savu atbildību un cieši iesaistītos konstruktīvos un radošos priekšlikumos, kas var novest pie pārrunāta, ilgtspējīga risinājuma. Man ir bijušas spraigas diskusijas arī ar dalībvalstīm un Serbijas iestādēm par stabilizācijas un asociācijas nolīgumu. Šis nolīgums būs politisks pavērsiena punkts mūsu attiecībās ar Serbiju. Tā būs panākumu atslēga kandidātvalsts statusa iegūšanai un virzībai uz Eiropas Savienības dalībvalsts statusu.

Komisija ir pārrunājusi un pabeigusi tehnisko darbu pie šī nolīguma projekta teksta, kuru patlaban izvērtē dalībvalstis Padomes darba grupā.

Tā intensīvi darbojas ar prezidentūru un dalībvalstīm, lai pabeigtu juridisko un valodniecisko šī teksta pārskatu un lai mēs kā Eiropas Savienība esam tehniskā gatavībā drīz parakstīt šo nolīgumu, ņemot vērā to, ka politiskie nosacījumi tiek pildīti, proti, pilnīga sadarbība ar ICTY, kam vajadzētu sekmēt pārējo noziedznieku arestēšanu. Tas, manuprāt, saskan ar jūsu ziņojumā minētajiem un Padomei veltītajiem ieteikumiem.

Attiecībā uz ICTY, kā jau esmu minējis iepriekš, patlaban es redzu, ka Serbijas glāze ir pa pusei pilna, nevis pa pusei tukša. Esmu skaidri pateicis Serbijas valdībai, ka SAN paraksts ir rokas stiepiena attālumā. Tagad viss atkarīgs no politiskās gribas un spējas nonākt pie iznākuma. Mēs būsim gatavi, tiklīdz kā Serbija būs gatava pildīt šos nosacījumus. Tagad nepārprotami Serbijai ir jārīkojas.

Tajā pašā laikā mums vajadzētu novērtēt Serbijas līdz šim izrādītos centienus. Pārāk bieži tos debatēs mēdz piemirst. Kopš 2004. gada Serbija ir sadarbojusies 20 no 24 ICTY noziedznieku atrašanā un nodošanā. Tas pierāda, ka mūsu nosacījumu politika tiek īstenota.

Tomēr sadarbība ar ICTY nevar būt izslēgšanas-ieslēgšanas process, un ir jādara kas vairāk, lai panāktu ciešāku sadarbību, it īpaši jautājumos par pastiprinātām meklēšanas operācijām un piekļuvi arhīviem un dokumentiem.

Galvenā prokurore rīt ieradīsies Belgradā uz divām dienām, un Komisija viņas atzinumus ņems vērā, gatavojot novērtējumu par SAN uzsākšanu.

Parakstīšana būs atkarīga no sadarbības ar ICTY, un mēs to izvērtēsim kopā ar Padomi. Tas Serbijai liek darīt visu iespējamo, lai atrastu un arestētu bēgļus un sniegtu ICTY visu nepieciešamo informāciju, lai viņus varētu arestēt un nodot Hāgas tribunālam.

Nobeigumā minēšu, ka Serbijai patiesi ir milzīgs ekonomiskais, kultūras un intelektuālais potenciāls, kurš gaida, līdz varēs izpausties valsts eiropeiskajā nākotnē.

Komisija pilnībā tic Serbijas Eiropas perspektīvai. Esmu pārliecināts, ka šī valsts var īstenot nosacīti ātru progresu ceļā uz Eiropu, tiklīdz tā izpildīs svarīgākos nosacījumus.

Tas ir izšķiroši ne vien Serbijas ceļam uz Eiropu, bet visa Rietumbalkānu reģiona stabilitātei un progresam. Tāpēc Serbijai ir pēdējais laiks pāršķirt rūgtās pagātnes lapu un tuvoties nākotnei Eiropā.

  György Schöpflin, PPE-DE grupas vārdā. – Priekšsēdētāja kungs, visi šajā Parlamentā piekrīt, ka Serbijai ir nākotne Eiropā un ka šī nākotne ir ļoti vēlama gan Serbijai, gan Eiropai. Jautājums ir tikai par to, kā to sasniegt.

Problēmas būtība ir tāda, ka, lai arī Serbijai noteikti ir dažas demokrātijas pazīmes, tai tomēr vēl ir tāls ceļš ejams līdz stabilas, demokrātiskas infrastruktūras ieviešanai. Komunisma un pēc Dienvidslāvijas sairšanas notikušo karu mantojums ir atstājis dziļas pēdas Serbijas sabiedrībā, tāpēc uzticamu, neitrālu iestāžu darbību uzturēt ir ļoti grūti. Vājais tiesiskums, korupcija, nepotisms un satraucoši augstais nejaušās vardarbības līmenis liecina par sabiedrību, kam ir jāpiedzīvo būtiskas izmaiņas, pirms demokrātiju var uzskatīt par atbilstīgu Kopenhāgenas kritērijiem.

Iespējams, viskaitīgākā mantojuma daļa ir veids, kādā nacionālisms saglabā savu pievilcību politiski nozīmīgajai sabiedrības daļai, eliti ieskaitot. Serbijas etniskā nacionālisma galvenie varoņi Serbijas pilsonību uzskata kā sinonīmu Serbijas nācijai. Tas rada slogu tai Serbijas sabiedrības daļai, kas nav serbi. Šajā jomā valsts politiskajai elitei vēl ir daudz darba. Tikai Serbija — valsts politiskā elite un Serbijas sabiedrība — var veikt nepieciešamo pāreju uz demokrātiju, cilvēktiesību ievērošanu un pilsonību.

Šī pārdomātā ziņojuma secinājumi no otras puses piedāvā pārliecinošas norādes par to, kā šo pāreju var veikt un kā Serbija var atkal ieņemt savu vietu Eiropā.

  Justas Vincas Paleckis, PSE grupas vārdā. – Priekšsēdētāja kungs, ziema jau gaida aiz stūra, bet politiskā situācija Serbijā kļūst arvien karstāka. Tāpēc, piedaloties šī ziņojuma sagatavošanā, PSE grupa cenšas īpaši izprast stāvokli, kādā ir nācija, kas zaudējusi priviliģēto vietu bijušajā Dienvidslāvijas Federācijā, nācija, kur nacionālistu sacelšanās ir izpostījušas veselu reģionu, izkropļojušas daudzas dzīves, prasījušas vairākus upurus un atbildes vietā saņēmušas bumbu un raķešu sprādzienus.

Par spīti visam lielākā daļa valsts iedzīvotāju nevēlas neko citu, kā vien virzīties uz Eiropu, tādējādi sadziedējot savas un savu kaimiņu rētas. Šis ziņojums cenšas palīdzēt draudzīgā, tomēr uzstājīgā veidā, parādot ceļa zīmes šajā nozīmīgajā maršrutā. Es īpaši gribētu pateikties mūsu kolēģim Kacin kungam, kurš šajā ziņojumā ieguldīja ne vien daudz darba, bet arī prātu un sirdi.

Es gribētu uzsvērt veiksmīgo proeiropeiskās Serbijas valdības darbu šajā ne pārāk vienkāršajā situācijā. Tās darbība ir ļāvusi Eiropas Parlamentam ierosināt stabilizācijas un asociācijas nolīguma parakstīšanu, iespējams, līdz pat šī gada beigām. Tomēr tas, vai šī valsts spēs pāršķirt lapu savās attiecībās ar ES, ir lielā mērā atkarīgs no pašiem serbiem. Mēs no savas puses pieturēsimies pie uzskata, ka šis nolīgums tiks parakstīts tikai tad, kad Serbija uzrādīs rezultātus, notverot pārējos kara noziedzniekus.

PSE grupa ir ierosinājusi dažus grozījumus ziņojumam, kurš cenšas mīkstināt serbiem jutīgu jautājumu formulējumu. Ar tiem, inter alia, tiek ieteikts, mainīt M apsvērumu, uzverot, ka etniskā samierināšanās ir īpaši svarīga stabilitātes nodrošināšanai reģionā.

Mēs uzskatām, ka Kosova ir atsevišķa problēma, un tāpēc šajā ziņojumā tā tikpat kā nav pieminēta. Risinājums šajā problēmā nedrīkst attālināt Serbiju no ceļa uz Eiropu, kurā pēc kāda laika ir paredzama tikšanās ar Kosovu un bijušajām Dienvidslāvijas republikām, kā arī ar pārējām Eiropas valstīm.

  István Szent-Iványi, ALDE grupas vārdā. – (HU) Priekšsēdētāja kungs, ministr, komisār, pirmām kārtām vēlos apsveikt referentu, Kacin kungu, ar konstruktīvo un līdzsvaroto ziņojumu. 2003. gadā Eiropas Savienība apņēmās integrēt Serbiju ES, jo uzskatīja, ka Serbijai ir liela nozīme reģionālās stabilitātes veicināšanā un ka Serbijas nākotne ir Eiropā. Sākot no šīs dienas, integrācijas ātrums ir atkarīgs tikai no Serbijas.

Cieša sadarbība ar Starptautisko Kara noziegumu tribunālu bijušajai Dienvidslāvijai Hāgā ir svarīgs priekšnoteikums. Ir panākts progress; divi no sešiem meklētākajiem kara noziedzniekiem ir nodoti tiesai, bet vissvarīgākie kara noziedznieki R. Mladić un R. Karadžić joprojām ir brīvībā. Ir jāturpina meklēt. Lielākā izturības pārbaude gan Serbijai, gan Eiropai ir Kosovas statusa noteikšana. Pašreizējā situācija ir vislielākais šķērslis gan reģionālās stabilitātes veicināšanai, gan Serbijas integrācijai ES. No Serbijas mēs sagaidām konstruktīvu rīcību šīs situācijas atrisināšanā pēc iespējas drīzāk un apmierinošāk.

Progress ir panākts minoritāšu tiesību jomā; ir notikuši vairāki vardarbīgi uzbrukumi, un minoritātēm ir piešķirtas jaunas tiesības saskaņā ar konstitūciju. Progress ir panākts, tomēr tas ir tālu no vēlamā. Ar valsts padomēm saistītie noteikumi vēl nav pieņemti, un trūkst tiesību aktu par minoritāšu pašnoteikšanos. Ir arī Eiropas uzdotie uzdevumi, kas Serbijai ir jāveic, ņemot vērā, ka Konstitucionālā tiesa praksē nedarbojas, tiesu sistēma ir lēna un pakļauta politiskajai ietekmei, bet korupcija un organizētā noziedzība ir vērojama visās ekonomiskās un sociālās dzīves jomās. Ja Serbija tiešām vēlas integrāciju, ir ļoti būtiski pavairot centienus šajās jomās. Eiropa sniegs Serbijai nepieciešamo palīdzību, lai šos uzdevumus būtu iespējams īstenot veiksmīgi, bet tie ir jāīsteno pašai Serbijai. Mums jāuzsver, ka atbildība un pienākums darīt visu iespējamo, lai nodrošinātu Serbijas veiksmīgu integrāciju ES, ir mūsu draugu serbu pašu rokās. Paldies, priekšsēdētāja kungs.

  Brian Crowley, UEN grupas vārdā. – (GA) Priekšsēdētāja kungs, Komisija drīz pieņems lēmumu par stabilizācijas un asociācijas nolīguma noslēgšanu starp ES un Serbiju. Es atbalstu šo nolīgumu. Tas nodos ziņu starptautiskā mērogā, ka Serbijas dalība ES ir pašreizējās politiskās dienas kārtības punkts. Šis ir šīs valsts pirmais nozīmīgais solis ceļā uz dalību ES.

Lai arī mani kolēģi jau runāja par grūtībām, kādas Serbija ir piedzīvojusi pagātnē, un par pašreizējām problēmām, kas saistītas ar Serbijas pievienošanos un ar stabilizācijas nolīgumu, mums jāatzīst garais ceļa posms, kas jau ir noiets par spīti grūtībām.

Kā jau visu tuvumā esošu valstu attiecībās, nākotnē būs grūtības saistībā ar to, kā Serbija tiks galā ar Kosovas problēmu, sadarbību ar Starptautisko Kara noziegumu tribunālu un it īpaši ar attiecībām ar citām kaimiņvalstīm, kas reiz bija Dienvidslāvijas sastāvā.

Tomēr Serbijas iestāžu skaidrs vēstījums ir tas, ka no viņu puses ir izteikta vēlme pēc progresa. Viņi vēlas uzzināt vislabākos prakses modeļus, ar kuriem varam viņus iedrošināt. Un pavērojiet, ko Eiropas Savienība ir paveikusi pagātnē — EUR 165 miljoni par atjaunošanas centieniem. Problēma, kas mums visiem jāpatur prātā, ir tāda, ka Balkānu karš vēl ilgi būs dziļa psiholoģiska rēta attīstībā ne vien Serbijai, bet arī citām valstīm. Un tiešām — ja atskatāmies nesenajā mūsu pašu valstu pagātnē, tajā ir bijuši līdzīgi psiholoģiski lūzumpunkti, kurus esam pārvarējuši tikai ar laiku.

Mums jādod laiks Serbijai šīs pārejas un progresa īstenošanai. Mūsu uzdevums un pienākums ir gādāt, lai rīkojamies kā labi kaimiņi, kā uzticami skolotāji, sakot, kā var panākt labāko rezultātu, kā arī apbalvot par visu labo, kas jau ir noticis.

  Gisela Kallenbach, Verts/ALE grupas vārdā. – (DE) Priekšsēdētāja kungs, pirmām kārtām es gribētu izteikt visdziļāko pateicību referentam par viņa rūpīgo un visaptverošo darbu. Mēs ļoti atzinīgi vērtējam to, ka Eiropas Parlaments skaidri un regulāri rīko politiskas debates par stāvokli dienvidaustrumu Eiropā. Serbija šajā reģionā ir un ir bijusi nozīmīgs dalībnieks.

Tāpēc ir būtiski vēlreiz uzsvērt, ka Serbijas nākotne ir ES un ka mēs esam labi un uzticami partneri. Tomēr partnerībā ir vajadzīgi divi dalībnieki, tāpēc es aicinu Serbiju turpināt iesākto ceļu uz integrāciju ES un konstruktīvi rīkoties Kosovas problēmas atrisināšanā.

Mēs beidzot ceram uz neierobežotu sadarbību ar Hāgas tribunālu — tas jau ir izskanējis vairākkārt — un atbilstību Eiropas standartu kritērijiem. Es ļoti ceru, ka labākas ceļošanas iespējas arī dos savu labumu un uzlabos stāvokli nākotnē.

Tomēr es nevaru piekrist tam, ka reizēm tiek radīti priekšlikumi, ar kuriem nosaka atšķirīgus standartus valsts pievienošanai ES. Priecājos, ka referents, komisārs un Padomes pārstāvis uzskata tāpat, it īpaši tāpēc, ka nesen mums nācās par to dārgi maksāt.

Es lieliski saprotu, cik grūtā un smagā stāvoklī patlaban ir Serbija, bet es atkārtoju — partnerības izveidošanai ir vajadzīgi divi dalībnieki.

  Erik Meijer, GUE/NGL grupas vārdā. – (NL) Priekšsēdētāja kungs, kā jau jebkurā valstī, kas nesen ir zaudējusi karā un šķīrusies no teritorijas un ietekmes, nacionāla pārākuma sajūta Serbijā tiek lielā mērā atbalstīta. Tā vietā lai atstumtu un sodītu Serbiju par to, ka joprojām nav atrasts kara noziedznieks Ratko Mladić, tai vajadzētu piedāvāt nākotni, kurā garantijas ir paredzētas arī etniskajām minoritātēm Vojvodinā, Sandžakā un Preševā.

Mana grupa atbalsta J.Kacin ziņojuma centienus iesākt sarunas par Serbijas dalību Eiropas Savienībā. Diemžēl Ārlietu komitejas pievienotais 8. punkts apsteidz lēmumu par Kosovu. Pēc 10. decembra Kosovu kā valsti vienpusēji droši vien būs atzinusi Amerika un vairākas Eiropas Savienības dalībvalstis, un Serbija vienpusēji atgūs Kosovas ziemeļu daļu. Tāpēc mēs itin nemaz neesam pārliecināti, ka Kosovas turpmākais statuss var sekmēt stabilitāti un integrāciju.

Kamēr vien 8. punkta nepamatotais optimisms eksistēs, mana grupa neatbalstīs šo ziņojumu.

  Gerard Batten, IND/DEM grupas vārdā. – Priekšsēdētāja kungs, šis ziņojums sākas ar teikumu: „Serbijas nākotne ir Eiropas Savienībā”. Un tālāk ir šādi: „...visu šī reģiona valstu nākotne ir ES.” Šī reģiona valstis, protams, ir Horvātija, Kosova, Bosnija-Hercegovina, Maķedonija, Melnkalne un Albānija. Dažām ir vēsturiski naidnieki, un šis iemesls vēl nesenā pagātnē ir novedis pie kariem.

ES, protams, uzskata — ja vien tās pievienotos, viss brīnišķīgi atrisinātos. Bet iedomājieties, kas varētu notikt, ja tās patiešām pievienotos. Šajās valstīs kopā dzīvo 24 miljoni iedzīvotāju. Daudzi no tiem izmantotu savas tiesības pārcelties uz citām ES dalībvalstīm. Ņemot vērā pieredzi, daudzi ierastos Lielbritānijā. Lielbritānijā jau ir pārpārēm imigrantu un patvēruma meklētāju no ES un citurienes. Lielbritānijas Iekšlietu ministrijai ir neoficiāla politika, kā pārvietot dažādas etniskās un reliģiskās grupas uz citām Apvienotās Karalistes vietām, jo tā baidās par vardarbību un konfliktiem, kas var izcelties to starpā. Ja Serbija un citas Balkānu valstis tomēr pievienosies ES, Lielbritānijā ieplūstu vēl vairāk viņu vēsturiskā naida.

Serbija un tās kaimiņvalstis var virzīties uz priekšu kā demokrātiskas, neatkarīgas valstis, kas problēmas risina mierīgā ceļā, nevis pievienojoties Eiropas Savienībai.

  Carl Lang, ITS grupas vārdā. – (FR) Priekšsēdētāja kungs, Eiropas iestādes un it īpaši J. Kacin ziņojums būtībā izturas pret Serbiju nevis kā pret suverēnu valsti, bet kā pret nepaklausīgu skolēnu, neveiksminieku, kādu, kam Eiropas Savienībai ir tiesības likt labas un sliktas atzīmes.

Serbija saņem labas atzīmes, ja tai ir valdība, ko apraksta kā proeiropeisku. Šī proeiropeiskā atsauce, protams, nozīmē uzticamību un pakļautību Briseles dogmai. Tā saņem sliktas atzīmes, kad serbi pārāk aizrautīgi nesadarbojas ar Starptautisko Kara noziegumu tribunālu. Ir derīgi atcerēties, ka šis tribunāls ir noniecinājis divus principus, kas patiesībā ir mūsu tiesiskās sistēmas pamatā: valstu juridisko suverenitāti un runas brīvību. Tāpēc Vojislav Seselj, kurš vada Serbijas Radikālo partiju, kas pārstāv 28 % vēlētāju, ir ieslodzīts Hāgā kopš 2003. gada februāra un joprojām gaida spriedumu, kaut arī pats brīvprātīgi padevās. Šis tribunāls tādējādi rupji pārkāpj principus, ko sludina Eiropas Savienība, proti, pamatbrīvību un cilvēktiesību ievērošanu. Patiesību sakot, Seselj kunga vienīgais noziegums ir tas, ka viņš ir Serbijas patriots.

Eiropas Savienības vadītāji, kas vēlas sadalīt Eiropas valstis, patiesībā nevar piedot serbiem to, ka viņi pretojās savas valsts sadalīšanai un jo īpaši Kosovas, Serbijas vēsturiskās vidienes, atdalīšanās procesam. Tas, kā attiecas pret serbiem Kosovā, ir brīdinājums visām Eiropas tautām. Ja šodien albāņi mudina izveidot Kosovas valsti, tad tikai tāpēc, ka imigrācija no Albānijas un samazinātais serbu dzimstības līmenis ir viņus padarījis par vairākumu provincē, kurā pirms piecdesmit gadiem viņi bija minoritāte. Kosovas piemēram vajadzētu vairāk kā jebkad agrāk mums likt no jauna apliecināt Eiropas tautu tiesības būt tām, kas tās ir, un pieņemt pašām savus lēmumus, citiem vārdiem sakot, saglabāt savu identitāti un suverenitāti, un paplašinātā Eiropas nāciju Eiropā un valstīs likumīgi ir jābūt vietai Serbijas iedzīvotājiem.

  Doris Pack (PPE-DE). – (DE) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, Kacin kungs ir iepazīstinājis ar ziņojumu, kas ir guvis plašu Parlamenta atbalstu. Daudzi no mums ir devuši savu artavu tajā. Tāpēc es nevēlos pārrunāt šo jautājumu detalizētāk, bet gan izteikt vairākus komentārus savā vārdā.

Serbijas demokrātiskie spēki pārāk vēlu radikāli pārtrauca S. Milošević ēru. Tāpēc sadarbība ar Hāgas tribunālu netika izskatīta nopietni un ticami, kā dēļ sadarbība stabilizācijas un asociācijas nolīguma sakarā arī aizkavējās un pēc tam tika atlikta, tad atsākta, un tagad mēs atkal gaidām. Citiem vārdiem sakot, Serbijas ceļš uz ES jau ir skaidrs, un Serbija spēj to veikt, bet tai pašai ir jāpacenšas.

Neatrisinātā Kosovas problēma ir kā lietusmākonis virs Serbijas politiķiem, un tai ir paralizējoša ietekme. Kurš tādēļ cieš? Atbilde ir vienkārša: jaunā paaudze. Pēc embargo noteikšanas un NATO bombardēšanas — un serbiem par to visu ir jāpateicas Milošević kungam, nevis pašreizējās valdības demokrātiskajiem spēkiem — jaunieši patlaban saskaras ar citu grūti risināmu problēmu, proti, Kosovu. Tā kavē arī efektīvu politisko darbību, kas iedrošina radikāļus un viņu draugus, kuri ir vadībā.

Par laimi vīzu režīma atvieglošana beidzot ļaus uzelpot, un tieši par to Parlaments ir ilgi cīnījies. Mēs gribam redzēt jaunos serbus drīz vien piedalāmies mūsu izglītības un jaunatnes programmās, kuras tika uzsāktas 2007. gadā. Es gribētu pateikties arī par ļoti atzīstamo darbu, ko ir uzņēmies Vojvodinas reģionālais parlaments saistībā ar iecietību un jaunatnes sadarbību, kam ir milzīga ietekme. Daudzi jaunieši šogad ir sapulcējušies Donavas reģionā, un tas ir brīnišķīgs piemērs, kā būt iecietīgiem un uzturēt mierīgas sociālās attiecības.

Serbijā cilvēki ilgojas pēc normālas dzīves. Politiķiem vajadzētu darīt vairāk tagadnes un nākotnes vārdā un atstāt pagātni aiz muguras. Viņiem vajadzētu arī darīt ko vairāk, lai uzlabotu parasto iedzīvotāju ikdienas dzīvi un gādātu, lai viņi nezaudē atbalstu.

  Hannes Swoboda (PSE). – (DE) Priekšsēdētāja kungs, runā, ko sniedza mūsu godājamais kolēģis Kacin kungs, manuprāt, trūka divu lietu. Pirmā bija pateicība laipnajam priekšsēdētājam un otrā, daudz svarīgākā, bija līdzsvars, kas šajā ziņojumā noteikti ir jūtams.

Mēs veiksmīgi sadarbojāmies, un par to es viņam gribētu pateikties. Manuprāt, ir sanācis ļoti labs ziņojuma projekts. To sakot, es atkārtoju komisāra O. Rehn teikto. Ir panākts nozīmīgs progress, bet, pievienojot kādu valsti, ir jāmin gan pozitīvais, gan negatīvais. Būtisks progress ir panākts arī sadarbībā ar ICTY. Tomēr — un te mēs esam vienisprātis — ar šo progresu nepietiek. Ceru, ka nākamajās dienās tiks panākta vienošanās ar Carla del Ponte, un es izteicos skaidri savas grupas vārdā, kad teicu ministram R. Ljajić, ka ir jāatrisina visas problēmas. Mēs nevaram apstāties pusceļā un arī ne ceļa trešajā ceturtdaļā. Ir jāuzsāk cieša sadarbība. Tāda ir Parlamenta un Eiropas Savienības kopējā nostāja.

Kā es to saprotu, tad izšķirošā problēma šajā valstī ir tā, ka diemžēl — un te es atkārtošu Doris Pack teikto — šķiet, ka nacionālisti bieži vien joprojām nosaka dienas kārtību. Nevar pavirzīt ekstrēmi labā spārna nacionālistus vēl vairāk uz labējo pusi, ko daži cenšas darīt. Tas vienkārši noved pie haosa. Tas, ka Nikolić kungs bija amatā kā Parlamenta priekšsēdētājs, kaut arī tikai četras dienas, ir īsts skandāls. Ņemot vērā problēmas sarežģītību un jutīgumu, kā kādam var ienākt prātā ekstrēmi labēju politiķi iecelt par Parlamenta priekšsēdētāju? Tas ir skandāls. Tas nav īstais veids, kādā darboties politikā un virzīt Serbiju uz priekšu. Tas tikai no jauna apstiprina, ka Serbija patiesībā ieņem nacionālistu diktēto virzienu. Ceru, ka visi centriskie spēki uz mirkli attapsies un sapratīs, ka ir skaidri jānošķir nacionālisti vienā pusē un pārējie, vai nu tie būtu konservatīvie, vai sociālisti, otrā. Centrs ir vienīgais spēks, kas var virzīt valsti uz priekšu, ja vien tas nekrīt kārdinājumā sapīties ar nacionālistiem.

Jā, mums ir jādara kas vairāk saistībā ar bezvīzu ceļošanu. Solis pretī vīzu režīma atvieglošanai ir sperts, un tagad mums ir jādodas bezvīzu ceļošanas virzienā, lai jaunieši varētu ierasties Eiropā un redzēt, kas tas īsti ir. Lūk, kas ir vajadzīgs jaunajiem serbiem un arī pašai Serbijai.

  Samuli Pohjamo (ALDE). - (FI) Priekšsēdētāja kungs, komisār, pirmām kārtām es vēlos pateikties referentam, Kacin kungam, par lielisko, pamatīgo ziņojumu. Tajā ir minētas sarežģītās problēmas, kas liek šķēršļus ES un Serbijas attiecībām, bet tajā ir arī uzsvērti daudzi pozitīvi faktori, kas izriet no Serbijas attīstības.

Es gribētu uzsvērt īstu attiecību nozīmi ES un Serbijas sadarbības attīstībā. Ir svarīgi, lai jaunajiem serbiem būtu vairāk iespēju doties uz ārzemēm studentu apmaiņas un pieredzes programmās. Šai sakarā daudzām valstīm ir bijusi pozitīva pieredze, piemēram, ar Erasmus Mundus un Leonardo da Vinci programmām.

Īstām attiecībām ar Serbiju stimulu dos arī noslēgtais vīzu nolīgums. Mums jāgādā, lai šis nolīgums stājas spēkā līdz šī gada beigām, vienlaikus paātrinot vīzu izsniegšanu un attīstot atbalsta rīcību, lai pavairotu ceļošanas iespējas jauniešiem un it īpaši profesionāļiem.

Visbeidzot es gribētu teikt, ka Eiropas Rekonstrukcijas aģentūra arī ir īstenojusi savu uzdevumu Serbijā. Tās darbs tuvojas noslēgumam, un aģentūras uzdevumus var nodot Komisijas dienestiem, uzsverot atbalstu attīstībai administratīvajā un tiesu jomā. Šādi mēs varam iedrošināt Serbiju un citas reģiona valstis būt ciešākās attiecībās ar Eiropas Savienību.

  Hanna Foltyn-Kubicka (UEN). – (PL) Šis ziņojums attiecas uz nesenām pārmaiņām Serbijā. Daudz kas joprojām vēl ir jādara, it īpaši jautājumā par sadarbību starp valdību un Starptautisko Kara noziegumu tribunālu bijušajai Dienvidslāvijai. Par spīti solījumiem Radko Mladić vēl nav arestēts un nodots Hāgas tribunālam. Sadarbības trūkums šajā jomā rada bažas un negatīvi ietekmē Serbijas iestāžu rīcību, kuras mērķis ir nostiprināt tiesiskumu.

Jaunā konstitūcija un noteikumi saistībā ar cilvēktiesību un nacionālo minoritāšu aizsardzību, drošības dienestiem, tiesu varu un armiju un centieniem izskaust korupciju tiešām norāda par došanos pareizajā virzienā. Tomēr reformām ir arī zināmi trūkumi, piemēram, nespēja izveidot Konstitucionālo tiesu, kas darbotos kā demokrātijas sargātāja. Ir būtiski, lai tiktu uzraudzīti noteiktie pasākumi un saistības, kuras Serbija ir uzņēmusies. Par spīti paveiktajam progresam Serbijā vēl ir daudz darāmā.

  Joost Lagendijk (Verts/ALE). – (NL) Priekšsēdētāja kungs, Parlamenta deputāti, dāmas un kungi, šodien mēs cenšamies uzsvērt pozitīvo attīstību Serbijā, un, lai nebūtu pārpratumu, tur nav nekā nepareiza. Eiropas Savienībai ir svarīgi, ka Serbija virzās uz demokrātiju, un ir svarīgi, ka mēs, Eiropas Savienība, atzīstam šo procesu un, kur vien iespējams, to atbalstām. Šie paši centieni patlaban ir manāmi ES iestādēs, it īpaši Padomē.

Tomēr mēs nedrīkstam pārspīlēt, dāmas un kungi. Pat ja Serbija dara visu, kas tai prasīts šajā ziņojumā, bet vienlaikus uzņemas negatīvu un postošu nostāju sarunās par Kosovas nākotni, tad tam, protams, būs negatīvas sekas saistībā ar tempu, kādā Serbija virzīsies uz Eiropas Savienību. Dāmas un kungi, tā tam ir jābūt. Tāpēc man šķiet neizprotami un slikti, ka nav radīta saikne — un es uzskatu, ka tā ir īsta saikne, to zina visi — starp Serbijas nostāju sarunās par Kosovu un Serbijas virzību uz Eiropu.

Tāpēc es aicinu kolēģus atbalstīt grozījumu, kurā šī saikne ir radīta. Ir saikne starp Serbijas nostāju Kosovas jautājumā un Serbijas un Eiropas Savienības sarunu tempu un saturu. Atteikums radīt šo saikni līdz šim ir skaidrots ar to, ka mēs — Eiropas Savienība — nevēlamies visu vēl vairāk sarežģīt Serbijas demokrātiem, prezidentam B. Tadić, un tāpēc mēs esam klusējuši par sarežģītiem jautājumiem.

Dāmas un kungi, es pilnībā nepiekrītu šādam stāvokļa izvērtējumam. Es piekrītu pašreizējā komisāra priekštecim, Chris Patten, kurš nesen rakstīja, ka tas ir nepareizs priekšstats, ja mēs uzskatām, ka palīdzam demokrātiem ar tik liegu pieeju, neesot atklāti un godīgi pret Serbiju. Neesot atklāti un godīgi, mēs atbalstām V. Kostunica, kurš tad var teikt: ja neatkāpjamies no iesāktā, varam piespiest Eiropas Savienību sniegt atlaides. Tā nav virzība uz priekšu. Es vēlreiz lūdzu — esiet pozitīvi noskaņoti, bet esiet godīgi un izsakieties skaidri. ES un Serbijai uz to ir tiesības.

  Athanasios Pafilis (GUE/NGL). - (EL) Priekšsēdētāja kungs, ES arī ir atbildīga par netaisnīgo un netīro karu, ko NATO īstenoja pret Dienvidslāviju. Tā arī ir atbildīga par tūkstošiem dienvidslāvu slepkavību, par milzīgo infrastruktūrai, rūpnīcām un valstij kopumā nodarīto kaitējumu un par bagātinātā urāna izmantošanu. Tie, kurus vajadzētu arestēt, tiesāt un notiesāt par kara noziegumiem, ir Bill Clinton, Tony Blair, Javier Solana (bijušais NATO ģenerālsekretārs) un citi to valstu līderi, kas uzbruka Dienvidslāvijai. Diemžēl nekas tāds nav noticis. Dienvidslāvija ir izirusi; jūs veidojat protektorātus un tagad cenšaties pievienot Serbiju. Jūs prasāt nožēlas atzīšanu no cilvēkiem, kas darīja pašsaprotamo: aizstāvēja savas valsts neatkarību. Jūs varbūt saņemsiet šādu atzīšanos no valdības, bet jaunieši neaizmirsīs un nepiedos NATO un ES izdarītos noziegumus.

Šo pašu politiku jūs izmantojat arī Kosovas neatkarības un jauna protektorāta izveides jautājumā. Turklāt ziņojumā ierosinātie pasākumi ir centieni atlīdzināt slepkavošanu un iznīcināšanu ar Eiropas darbaļaužu naudu. Pasākumu mērķis ir Dienvidslāvijas tautu slepkavas attēlot kā glābējus, liekot radīt labvēlīgus nosacījumus Serbijas pievienošanai imperiālistu pajūgam un tam, lai Eiropas kapitāls pārņemtu šo valsti savā varā.

Grieķijas Komunistu partija nosoda šo ziņojumu un uzskata, ka Balkānu tautu intereses tiks ievērotas, ja tās neaizmirsīsim un cīnīsimies pret ES un jūsu loloto nežēlību.

  Bastiaan Belder (IND/DEM). – (NL) Priekšsēdētāja kungs, Kacin kunga pamatīgais un vispusīgais ziņojums sniedz līdzsvarotu Serbijas sociāli ekonomiskās attīstības apskatu. Ir apskatītas gan labās, gan sliktās puses: lieliskas izaugsmes dati pret bezdarba līmeni, piemēram, konkrētos skaitļos ir 7,2 % pret vairāk nekā 20 % pēdējos trīs gados.

Tiešas ārvalstu investīcijas Serbijas attīstībai ir būtiskas, un tieši to patlaban pietrūkst. Iemesli ir acīmredzami. Tos var galvenokārt saistīt ar Belgradas tēla problēmu. Ārvalstu investorus vairāk par visu biedē ieilgusī politiskā nedrošība, proti, Kosovas jautājums, un arī būtiskā tirgus reformu tempa palēnināšanās no Belgradas puses.

Tas man liek uzdot izšķirošu jautājumu. Vai Serbija pati sev rada šķēršļus? J. Kacin ziņojums sākas ar apgalvojumu, ka Serbijas nākotne ir Eiropas Savienībā; ar to saistītie Eiropas izvirzītie noteikumi Belgradai ir pilnībā zināmi, tāpat kā Eiropas apņemšanās sadarboties šajā jautājumā. Galu galā Serbijas iestādēm pašām ir jāatbild uz neatliekamo jautājumu: vai Serbija pati sev liek šķēršļus?

  Zsolt László Becsey (PPE-DE). - (HU) Paldies, priekšsēdētāja kungs. Kacin kunga ziņojums ir lielisks, profesionāli padarīts darbs. Var manīt, ka viņš ir dzimis attiecīgajā reģionā un labi to pārzina. Mani komentāri ir šādi.

1. Vērtību princips. Ir svarīgi, lai iekļūt Eiropas Savienībā nebūtu ļauts nevienai valstij, kurai neizdodas izmeklēt grupveidā pastrādātus noziegumus un masu slepkavības un kurai pat nav ļauts tos pieminēt, pieminēt mirušos. Tās ir elementāras cilvēktiesības, cilvēku cieņas ievērošana kopš Antigones laikiem. Vietā, kur nekas tāds nav panākts un pat ne pieprasīts, mums nevajadzētu būt pārsteigtiem, ja radikālie grupējumi klaiņo pa ielām un iegūst arvien lielāku varu vai ja Vojvodinā uzdarbojas neofašisti. Tas ir jāatrisina, jo, ja mums tas neizdosies, tad mums jāraizējas ne vien par Serbiju, bet arī par Eiropu.

2. Manuprāt, mums vajadzētu vismaz uzņemties to, ko esam noteikuši šī ziņojuma sakarā. Citiem vārdiem sakot, nemainīsim tajā teikto ar grozījumiem, necenzēsim savas rezolūcijas vai tajās minētos punktus, bet citēsim tos tādus, kādi tie ir. Tas pats attiecas uz teritoriālajiem nolīgumiem, kurus Kacin kungs ir ļoti pareizi minējis savā Komisijas ziņojumā, jo neviens nesapratīs, ko gribam, ja mēs to bezjēdzīgi mainām.

3. Mums jāpalīdz Serbijai, nevis tikai jārunā par to. Pēc vīzu iegūšanas nosacījumu atvieglošanas mums tie jāatceļ pilnībā, lai vienkāršie serbi varētu iebraukt Eiropā, kad vien to vēlas. Līdz tam laikam nav jēgas nemitīgi runāt par Serbijas izredzēm Eiropas Savienībā, jo mēs nevaram spert trešo soli, pirms nav sperts pirmais. Tas pats attiecas uz Serbijas dalību CEBTL, Asociācijas procesa īstenošanu un tās nākotni PTO.

Visbeidzot es gribētu atzīmēt, ka mums vajag augšupēju sabiedrību, kura pieprasa proporcionalitāti gan attiecībā uz etnisko minoritāšu pārstāvību valsts pārvaldē, kas ir būtiski, gan uz piemērotu autonomijas veidu piemērošanu. Proporcionalitātes trūkums liecina par uzticības trūkumu, un, ja nav uzticības, mēs nespēsim virzīties pretī jaunai, ilgi gaidītai sadarbībai Balkānos. Paldies.

  Véronique De Keyser (PSE). – (FR) Priekšsēdētāja kungs, J.Kacin ziņojums attiecas uz Serbiju, nevis Kosovu un to, kas notiks pēc decembra. Tāpat būs pareizi, ja teikšu, ka tas nesaista Serbijas attieksmi pret Kosovas problēmu ar solījumu pievienoties Eiropas Savienībai. Lagendijk kungam tas nepatīk, bet mana grupa to vērtē atzinīgi un uzskata, ka Parlaments var neatzīt jebkādu politisku tirgošanos vai dubultu diplomātiju.

Tāpat nemitīgi izskan vēl viens jautājums, proti, Starptautiskais Kara noziegumu tribunāls un Serbijas sadarbība ar to. Del Ponte kundze nupat ir iedarbinājusi trauksmes signālu vai vismaz kaut ko līdzīgu, runājot par manāmo nesamierināmību, un izmanto Eiropas Savienību kā saiti ar visu, kas skar cilvēktiesības jeb, citiem vārdiem sakot, nosacītību, un es uzskatu, ka viņa nekļūdās.

Atšķirībā no Lang kunga es neuzskatu, ka runa vienkārši ir par labu un sliktu atzīmju piešķiršanu. Es uzskatu, ka nacionālisma problēma, šī nesodāmības kultūra un četri meklētie noziedznieki — un nekādi maznozīmīgie —, kas joprojām ir brīvībā Serbijā, ir neizturama situācija. Turklāt es teiktu, mēs no pieredzes zinām, ka valsts var iegūt visu, ja atzīst savu pagātni un noziegumus. Mēs aicinājām Horvātiju pielikt lielas pūles, un mēs lūdzām Bosnijai darīt to pašu; un šīs pūles ir tās pašas, kas mums ļāva atjaunot Eiropu pēc Otrā pasaules kara.

Tas viss attiecas uz to, kas mums ir vislielākajā vērtē. Te nav runa par atzīmju likšanu, bet par mūsu vērtību būtību, un tā ir atslēga uz samierināšanos Balkānos. Visbeidzot, lai gan mēs nerunājam par Kosovu, es gribētu piebilst, ka Serbijas premjerministra vietnieks Bozidar Djelic, kurš pirms vairākām nedēļām apmeklēja Eiropas Parlamentu, mums vēlreiz apstiprināja, ka, lai kas arī nenotiktu Kosovā, viņa valstij nav nodoma ķerties pie ieročiem. Es atceros šos vārdus un, nesaistot tos ar J.Kacin ziņojumu, es ceru, ka tie ir sasnieguši viņa tautiešu ausis.

  Andrzej Tomasz Zapałowski (UEN). – (PL) Priekšsēdētāja kungs, esmu pamanījis negatīvo dažu Eiropas valstu attieksmi pret Serbiju pēdējos gados. Serbija tiek uztverta kā valsts, kas īsteno Krievijas politiku Balkānos. Tomēr nemaz nav izskatīts kāds cits aspekts. Serbija atrodas vienā no galvenajiem ceļiem, pa kuriem islāms ienāk Eiropā. Personīgi es atbalstu to, ka mēs uzturam pēc iespējas labākas attiecības ar Turciju un citām musulmaņu valstīm, bet Eiropas interesēs nav ļaut nemitīgi pazemot kādu kristiešu valsti, vienlaikus atbalstot islāmticīgās. Tam var būt tālejošas sekas mūsu kontinenta nākotnē. Konkrētajā reģionā ir vajadzīga stabilizācija, nevis kūdīšana uz rasistisku un reliģisku spriedzi. Serbijā notiekošā politiskās dzīves demokratizācija visiem noteikti ir jāvērtē atzinīgi.

Mūsu attiecībās ar Serbiju ir jāievēro tās tautas lepnums un tradīcijas. Tikai tad Serbija no visām varām izvēlēsies Eiropas Savienību un vienlaikus arī stabilizēs reģionu.

  Michael Gahler (PPE-DE). – (DE) Priekšsēdētāja kungs, bijušās Dienvidslāvijas Serbijas Republikas nākotne ir Eiropā. Tas attiecas uz visām bijušajām Dienvidslāvijas Republikām. Jebkuras potenciālās kandidātvalsts gadījumā ir noteikumi, ko piemēro, lai valsti pievienotu šai vērtību kopienai, un tāpēc es gribētu pateikties referentam ne vien par viņa ziņojumu, bet arī par to, ka viņš savā runā skaidri pateica, kādi ir šie noteikumi. Neierobežota sadarbība ar Starptautisko Kara noziegumu tribunālu bijušajai Dienvidslāvijai tik tiešām ir stabilizācijas un asociācijas nolīguma parakstīšanas priekšnoteikums. Man ir grūti saprast to, ka tādiem kara noziedzniekiem kā R. Mladić un R. Karadžić joprojām ir daudz piekritēju ne vien plašā sabiedrībā, bet arī policijā, armijā un daudzu citu Serbijas sabiedrības iestāžu darbinieku vidū; citiem vārdiem sakot, šie ir tie paši cilvēki, ar kuriem mēs drīz pārrunāsim Serbijas un ES attiecību uzlabošanu.

Pagātnes jautājumu nokārtošana nav oficiāls nosacījums ciešākai sadarbībai ar ES, bet tas palīdzētu serbiem, viņu tuvākajiem kaimiņiem un ES kopumā.

Kosovas problēma arī ir jāskata atsevišķi oficiālā gaisotnē, bet man šī nacionālistu obstrukcija nešķiet pārāk noderīga. Tāpat es uzskatu, ka ir nepareizi nopirkt Krievijas veto Drošības padomē ar dāsnu lielo kompāniju pārdošanu Krievijas uzņēmumiem. Procesa noslēgumā — saskaņā ar Belgradā veiktajiem aprēķiniem — ES, visticamāk, nāksies maksāt kompensāciju stabilizācijas un asociācijas nolīguma veidā par atlaidēm, kas patiesībā nav piešķirtas Kosovas jautājuma risināšanā. Tas kļūs zināms pēc 10. decembra.

Tāpēc es pilnībā atbalstu Lagendijk kunga nostāju. Sadarbības līmenis Kosovas jautājumā tādējādi būs viens no faktoriem, kas vai nu palīdzēs, vai kavēs Serbijas un ES tuvāku attiecību veidošanos, un Belgradai šis fakts būtu jāņem vērā.

  Libor Rouček (PSE). – (CS) Dāmas un kungi, pērn Serbijā notika būtiskas izmaiņas, un es esmu pārliecināts, ka tās arī tika veiksmīgi pārrunātas.

Grūtais un mokošais Serbijas un Melnkalnes valstu apvienības sairums tika veiksmīgi pabeigts. Demokrātiskas parlamenta vēlēšanas notika godīgi un brīvi, un tika iecelta jauna proeiropeiska valdība. Visam sekoja ilgtspējīga un ļoti vajadzīga ekonomiskā izaugsme.

Pēc 13 mēnešu pārtraukuma atsākās sarunas starp Serbijas valdību un ES par stabilizācijas un asociācijas nolīgumu (SAN). Ir reālas izredzes, ka tuvākajā laikā SAN varētu parakstīt. Tas būtu nozīmīgs solis Serbijas ceļā uz dalību ES. Kā jau šodien vairākkārt tika minēts, tās nosacījums ir Serbijas sadarbība ar ICTY. Es ticu, ka rīt un parīt, Carla del Ponte Belgradas apmeklējuma laikā, vismaz daži šķēršļi tiks pārvarēti, piemēram, neierobežota piekļuve ministriju dienestu dokumentu arhīviem.

Savā šodienas īsajā uzrunā es neizteikšos par Kosovu, jo mēs pārrunājam ziņojumu par Serbiju. Tomēr es gribētu paslavēt Serbiju par tās atbildīgo un aktīvo pieeju un sadarbību reģionālo iniciatīvu, tādu kā Stabilitātes pakta un CEBTL (Centrāleiropas Brīvās tirdzniecības līguma), kontekstā. Šī sadarbība ir pierādījums Serbijas nešaubīgajai interesei attīstīt un uzturēt labas attiecības ar sava reģiona kaimiņvalstīm.

  Ryszard Czarnecki (UEN). – (PL) Priekšsēdētāja kungs, Serbija ir Eiropas valsts, kas pēdējos gados ir piedzīvojusi ievērojamu progresu virzībā uz integrāciju Eiropas Savienībā. Protams, varētu minēt vairākas problēmas, kas Serbijā nevarētu būt lielākas par Albānijā vai Bosnijā un Hercegovinā esošajām, lai gan šķiet, ka esam gatavi pievērt acis abu pēdējo valstu gadījumā.

Es uzskatu, ka vajadzētu radīt stimulu sistēmu Serbijai, lai iedrošinātu to vēl vairāk censties ievērot Eiropas standartus. Tomēr mērķim, proti, Eiropas Savienībai, ir jābūt skaidri saredzamam. Noteikti ir jēga Gahler kunga teiktajā par attiecībām starp Krieviju un Serbiju. Tomēr Serbijai ir jāsaprot, ka tās vieta ir Eiropas Savienībā un ka mums būs vieglāk sadarboties ar Serbiju, ja tā būs Eiropas Savienībā, nevis ārpus tās. Tas man liekas pašsaprotami.

  Marcello Vernola (PPE-DE). - (IT) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, es uzskatu, ka Serbijas iestādēm ir aktīvāk jāsadarbojas ar prokurori Carla Del Ponte, lai nodrošinātu kara noziedznieku noķeršanu. Mēs visi esam vienisprātis, ka šis ir priekšnoteikums drošībai visā Balkānu reģionā un Eiropas Savienībā, un tas ir arī juridisks un morāls pienākums.

Mums ir arī jāseko līdzi tam, ka Serbijas valdība atjauno savu apņemšanos radīt gaisotni, kurā mierīgi sadzīvo visas valstī mītošās etniskās grupas. Iekšlietu ministrija jau kopš 2004. gada ir uzņēmusies iniciatīvas, lai novērstu un kontrolētu etnisko grupu sadursmes Vojvodinā, bet mazākumtautību piedalīšanās sabiedriskajā dzīvē un to iestāžu pārstāvība ir jāsekmē.

Mēs visi atbalstām tūlītēju Kosovas statusa noteikšanu šī gada decembrī. Tomēr daudzas problēmas paliks neatrisinātas, sākot ar nepieciešamību apturēt albāņu organizēto noziedzību, kas destabilizē visu ģeogrāfisko zonu, arī rajonus, kas robežojas ar Maķedoniju un Albāniju, tādējādi krietni apdraudot vispārējo drošību Balkānos kopumā.

Kosovu nedrīkst pamest likteņa varā. Mums jāpieprasa, lai drošība visā Balkānu reģionā tiktu panākta ar nemitīgu Eiropas Savienības klātbūtni. No šī viedokļa raugoties, paātrināta Serbijas iestāja ES stabilizētu reģionu, ne tikai attiecībā uz nelegālo tirdzniecību visās iespējamajās un iedomājamajās jomās: nelegālā tirdzniecība plaukst un zeļ visā Balkānu reģionā, sākot jau ar vides nozari.

Mums jāpieprasa, lai Serbija rīkotos ātri, ieviešot piemērotu vides politiku attiecībā uz elektroenerģiju, kā arī ūdens attīrīšanu un integrētu atkritumu ciklu, lai novērstu organizētās noziedzības pievēršanos arī šai nozarei.

  Csaba Sándor Tabajdi (PSE). - (HU) Priekšsēdētāja kungs, Kacin kunga ziņojums iezīmē pagrieziena punktu Eiropas Parlamenta attieksmē. Ilgu laiku Eiropas Parlaments vienpusēji slavēja albāņus un sodīja serbus ikvienā savā paziņojumā saistībā ar Kosovu. Te beidzot mums ir ticams, objektīvs skats uz Serbiju, un tas ir izšķirošs, jo mums jāgādā, lai Serbijai vairs nepiedēvētu boksa maisa vai grēkāža lomu. Tomēr tas nenozīmē, ka serbiem kādudien nebūs jāpieņem S. Milošević laikā pastrādātie noziegumi, tāpat kā Kosovas albāņiem un mums visiem ir jāpieņem savi pagātnē izdarītie noziegumi.

Tas ir labi un pareizi, ka mēs Serbiju tuvinām Eiropas Savienībai, un es piekrītu, ka ar vīzu režīma atvieglošanu nepietiek; ir jāievieš bezvīzu režīms Serbijas iedzīvotājiem, un ir tikpat svarīgi paātrināt kandidātvalsts statusa piešķiršanu Serbijai. Mēs raugāmies uz Kosovu, kas rada milzīgu risku; saskaņā ar Eiropas padomes izlūkdienestu aplēsēm ap 100 000  bēgļu, serbu bēgļu, drīz pametīs Kosovu, un ar šo situāciju nāksies saskarties galvenokārt Vojvodinai.

Ir jāpateicas tam, ka Kacin kunga ierosinātie grozījumi sniedz objektīvu ainu par etniskajiem procesiem Vojvodinā, par šausmām, kas joprojām pastāv, un par nepieciešamību izstrādāt tiesību aktus par valsts padomju juridisko statusu, par nepieciešamību pēc proporcionālas mazākumtautību pārstāvības policijā un tiesu sistēmā un par nepieciešamību saglabāt mazākumtautību radio apraidi un finansēt to. Kopumā es apsveicu Kacin kungu: Serbijas virzīšana tuvāk Eiropas Savienībai ir nozīmīgs solis. Paldies par uzmanību.

SĒDI VADA: R. KRATSA-TSAGAROPOULOU
Priekšsēdētāja vietniece

  Kinga Gál (PPE-DE). - (HU) Paldies par iespēju izteikties, priekšsēdētājas kundze. Dāmas un kungi, es atzinīgi vērtēju šo ziņojumu un uzskatu, ka Komisijas pieņemtā teksta redakcija ir īpaši laba un līdzsvarota. Serbijas izredzes uz dalību Eiropas Savienībā ir īpaši svarīgas Ungārijai. Mēs ļoti vēlamies, lai mūsu kaimiņvalsts tiktu uzņemta šajā Kopienā pēc iespējas drīzāk. Tas nozīmētu ne vien samierināšanās iespēju pretēji etnisko grupu nesaskaņām, karam un cilvēku diskriminācijai un pazemošanai viņu dzimtās valodas vai atšķirīgo tradīciju dēļ.

Mēs neesam vienaldzīgi pret Serbijas ungāru etnisko minoritāti, un mēs tiešām esam centušies noturēt Vojvodinas jautājumu Eiropas dienas kārtībā. Tas, kas ir ļoti būtiski un ko es priecājos redzēt šajā ziņojumā, ir uzmanības pievēršana nepieciešamībai uzturēt Vojvodinas multietnisko būtību, kas ir veidojusies daudzu gadsimtu gaitā. Šī multietniskuma pamats ir dažādu etnisko grupu līdzāspastāvēšana, tāda līdzāspastāvēšana, kuras pamatā nav klusēšana un pazemošana, bet īsta vienlīdzība likuma priekšā un vienlīdzīgas iespējas. Diemžēl patlaban tā tur nav ikdiena.

Es uzskatu, ka ir īpaši svarīgi saglabāt reģiona etnisko līdzsvaru un tā īpatnības, un, manuprāt, serbu bēgļu pārvietošana apdraudētu šo nestabilo līdzsvaru un pāraugtu etnisko grupu konfliktā. Mēs jau esam redzējuši daudzus šādus nelāgus konfliktus pagātnē. Šajā saistībā es gribu pievērst jūsu uzmanību, piemēram, lietai, kas joprojām nav atrisināta: to etnisko ungāru jauniešu liktenis, kuriem piesprieda nesamērīgi bargu sodu etniskās diskriminācijas skaidrā piemērā Temerinā. Kopumā tāpēc Balkāniem ir vajadzīga Eiropas Savienība, jo Eiropas Savienības būtība, principi un iestāžu sistēma, un tas, ka tie visi ir noturīgi — un es īpaši uzsveru pēdējo — spēs radīt pilnvērtīgu dzīvi. Liels paldies.

  Manuel Lobo Antunes, Padomes priekšsēdētājs. − (PT) Priekšsēdētājas kundze, komisār, dāmas un kungi, es, protams, esmu sekojis līdzi šīm debatēm ar milzīgu interesi un, protams, esmu piezīmējis daudzu deputātu minētos ieteikumus un bažas.

Šo debašu iznākums man šķiet skaidrs: tiek norādīts uz to, ka tikai ar īstas Eiropas perspektīvas piešķiršanu Serbijai var panākt mieru, stabilitāti un progresu šajā valstī, kā arī stabilitāti visā Rietumbalkānu reģionā. Tas ir pilnībā pieņemts, jo Padome ir atkārtoti apstiprinājusi, ka Serbijas nākotne, saprotams, ir gaidāmā dalība Eiropas Savienībā.

Mēs visi zinām, ka šajā plānā nevar nebūt nosacījumi. Protams, ir jābūt nosacījumiem, kas būs un kam būs jābūt saistītiem ar Serbijas iekšējiem politiskajiem procesiem, demokrātisko vērtību ievērošanu un tiesiskumam raksturīgo vērtību ievērošanu. Tomēr šiem nosacījumiem, protams, ir jābūt saistītiem arī ar Serbijas nepieciešamo sadarbību ar Starptautisko Kara noziegumu tribunālu. Šajā jautājumā par sadarbību ar tribunālu Serbija ir daudz darījusi. Mēs visi zinām, ka būs jāveic vēl citas darbības un jāsper citi soļi. Tomēr, lūdzu, ļaujiet man jums apgalvot un iedrošināt ticēt tam, ka Serbijas iestādes līdz šī procesa beigām spēs spert nepieciešamos soļus, lai šī sadarbība kļūtu pilnīga.

Mums Eiropas Savienībā Serbijai ir jāpalīdz. Mēs uzskatām, ka tā būtu stratēģiska kļūda pamest Serbiju un tās iedzīvotājus tādā kā aizmirstībā, nenorādot nekādu virzienu, perspektīvu vai plānu. Šādu stratēģisku kļūdu mēs nedrīkstam pieļaut, un šajā saistībā mums ir jādara viss iespējamais, lai to novērstu.

Man, protams, ir atzinīgi jāvērtē panāktais progress saistībā ar Serbijas valstspiederīgo iespēju brīvi pārvietoties Eiropā. Mums jāturpina iesāktais ceļš. Ir gūti panākumi, un šī, kā arī citas mūsu iniciatīvas, ir jāslavē.

Mums ir arī jārada nākotnes iespējas serbu jaunatnei, jo, protams, tikai ar viņiem tiks radīta demokrātiska Serbija, kas pilnībā piekrīt mūsu vērtībām un principiem un kas cenšas kļūt par neatņemamu Eiropas Savienības daļu.

  Olli Rehn, komisārs. − (FI) Komisāres kundze, dāmas un kungi, es vēlos pateikties visiem par objektīvajām un godprātīgajām debatēm, kā arī referentam par faktiem bagātu ziņojumu. Spriežot pēc debatēm, Parlamentā un Eiropas Savienībā valda liela vienprātība par to, ka Serbijas nākotne ir Eiropas Savienībā, ka Eiropas Savienības durvis Serbijai tiks atvērtas, kad šī valsts izpildīs noteikumus, un ka tās valdībai ir iespējas ievest Serbiju Eiropā. Vairums Serbijas iedzīvotāju atbalsta un piekrīt šādai notikumu gaitai.

Serbijas valdība patlaban uzvedas kā sargs: tā tur atslēgas savās rokās. Es ceru, ka Serbijas valdība sāks izmantot šīs atslēgas un īstenos Serbijas iedzīvotāju vēlmi — serbu vēlmi doties Eiropas Savienības virzienā. Varat būt droši, ka mēs ņemsim vērā ziņojumā minētos uzskatus un ka mēs tos iekļausim arī savā progresa ziņojumā.

  Priekšsēdētāja. - (EL) Debates ir slēgtas.

Balsošana notiks rīt, ceturtdien, 2007. gada 25. oktobrī.

13. ES un Āfrikas pašreizējās attiecības (debates)

  Priekšsēdētāja. - (EL) Nākamais punkts ir Martens kundzes ziņojums [2007/2002(ΙΝΙ)] (Α6-0375/2007) Attīstības komitejas vārdā par ES un Āfrikas pašreizējām attiecībām.

  Maria Martens, referente. – (NL) Priekšsēdētājas kundze, komisār, dāmas un kungi, mēs pārrunājam ziņojumu par Eiropas Savienības un Āfrikas pašreizējām attiecībām. Tajā izteikts Āfrikas un Eiropas kopīgais redzējums par turpmāko sadarbību, kuras mērķis ir veicināt Āfrikas attīstību un apkarot nabadzību. Stratēģijai ir jānoved pie kā vairāk, nevis tikai pie pašreizējās politikas aizstāvēšanas. Runa ir par redzējumu, kura pamatā ir kopīgas vērtības un principi, abpusēja cieņa, ko pielāgo iedzīvotāju labklājībai.

Āfrikai un Eiropai ir sena kopīga vēsture, bet attiecības starp tām ir būtiski mainījušās: tas vairs nevar būt vienvirziena ceļš. Tagad svarīga ir vienlīdzīga partnerība, lai kopīgi risinātu problēmas, kas skar abus kontinentus, piemēram, tās, kas saistītas ar tirdzniecību, migrāciju un klimata pārmaiņām.

Eiropas Savienība 2005. gadā izveidoja Eiropas stratēģiju Āfrikai. Es arī toreiz biju referente. Mūsuprāt, tai stratēģijai bija divi būtiski trūkumi. Tā bija stratēģija Āfrikai, bet bez Āfrikas iesaistīšanas, arī Parlaments un pilsoniskā sabiedrība nebija pietiekami iesaistīta šīs stratēģijas izveidē. Priecājos, ka patlaban mēs runājam par ES un Āfrikas kopīgo stratēģiju un ka Parlaments un pilsoniskā sabiedrība šoreiz iesaistīsies vairāk. Šī sadarbība ir laba zīme nākotnei.

Priekšsēdētājas kundze, šai stratēģijai vajadzētu mūs informēt par turpmāko kopīgās rīcības uzbūvi un virzību. Nabadzības apkarošanai un Tūkstošgades attīstības mērķiem (TAM) ir jāturpina būt uzmanības centrā. Lai arī nesenie TAM dati ir optimistiski, Subsahāras Āfrikā 41,1 % iedzīvotāju joprojām iztiek ar 1 dolāru dienā. Šo situāciju nevar uzlabot tikai ar palīdzības sniegšanas attīstību. Ir nepieciešams sekmēt arī ekonomisko izaugsmi.

Ekonomiskās partnerības nolīgumi, par kuriem patlaban tiek runāts, varētu tam noderēt, ja vien — un es uzsveru — ja vien tiem ir ilgtspējīgas attīstības iespējas un ja vien tie ir kas vairāk par Eiropas tirdzniecības līgumiem. Es ļoti gribētu dzirdēt komisāra viedokli par stāvokli attiecībā uz iespējamo 2008. gada 1. janvāra termiņa pārcelšanu.

Priekšsēdētājas kundze, Āfrikas valdības, protams, ir pirmām kārtām atbildīgas par savu valstu attīstību. Tās ir kļuvušas neatkarīgākas gan politiski, gan ekonomiski. Āfrikas attīstība norit pilnā sparā, ne tikai jaunu iestāžu, piemēram, NEPAD (Jaunā partnerība Āfrikas attīstībai) un Āfrikas salīdzinošās pārskatīšanās mehānisma, parādīšanās dēļ. Eiropa jau sen vairs nav vienīgā un īpašā partnere finansiālā un politiskā atbalsta sniegšanā. Citas valstis sāk izmantot savu ietekmi uz Āfriku un Āfrikā ļoti zīmīgā veidā: pavērojiet Ķīnu, piemēram. Mēs vairs nevaram uztvert attiecības ar Āfriku kā kaut ko pašsaprotamu.

Priekšsēdētājas kundze, šajā ziņojumā ir uzsvērtas trīs prioritāras politikas jomas: miers un drošība, laba pārvaldība, kā arī ekonomiskā izaugsme un ieguldījumi cilvēkresursos. Ciktāl tas skar Eiropas politikas jomas, ziņojums vērš uzmanību uz to, cik nozīmīga ir lielāka saskaņotība starp attīstības darbībām, no vienas puses, un citām politikas jomām, piemēram, tirdzniecībai, lauksaimniecībai un migrācijai, no otras. Ja vien Eiropa var saskaņotāk, koordinētāk izmantot savu atbalstu un uzlabot finanšu atskaišu sistēmu, Eiropas Savienības attīstības politika var kļūt efektīvāka un iedarbīgāka.

Miers un drošība Āfrikā ir milzīga problēma. Ziņojumā ir uzsvērts, cik nozīmīga ir integrēta pieeja konfliktsituāciju risināšanā. Prioritātei šajā jautājumā ir jābūt mūsu atbildībai aizsargāt cilvēkus un sekmēt konfliktu novēršanu un risināšanu, kā arī atjaunošanas darbu veikšanai. Saprotams, laba pārvaldība, funkcionējošs tiesiskums un stabila demokrātija ir stabilitātes un attīstības priekšnoteikumi. Kapacitātes celšana šajās jomās ir ļoti svarīga. Mēs atbalstām Komisijas centienus šajā jomā.

Priekšsēdētājas kundze, decembrī Lisabonā notiks otrais ES un Āfrikas sammits pēc septiņu gadu pārtraukuma. Tur tiks lemts par ES un Āfrikas kopīgo stratēģiju un rīcības plānu. Uz spēles ir likts daudz, un mūsu interesēs ir gādāt, lai šis sammits būtu veiksmīgs. Turklāt, lai gan stāvoklis Zimbabvē rada lielas bažas, mums jāatceras, ka tas ir ES un Āfrikas sammits, nevis ES un Zimbabves sammits, un ka tur runa būs par pieeju, kas vērsta uz cilvēkiem, nevis par partnerību, kas vērsta uz prezidentiem.

Labi, ka Eiropas Parlamentam un Visāfrikas Parlamentam sammitā būs iespēja izrunāt parlamentu uzskatus par kopīgo stratēģiju. Delegācijas no Visāfrikas Parlamenta un no mūsu Parlamenta pagājušajā nedēļā tikās, lai sagatavotu kopīgu deklarāciju. Ceru, ka mūsu priekšsēdētāji spēs ar to sammitā iepazīstināt valdību vadītājus.

Priekšsēdētājas kundze, protams, ir vēl daudz, ko teikt šajā jautājumā, bet es saprotu, ka mans laiks ir beidzies, tāpēc es likšu punktu, tikai pirms tam vēl pateikšos saviem kolēģiem un Komisijai par ļoti auglīgu sadarbību.

  Manuel Lobo Antunes, Padomes priekšsēdētājs. − (PT) Priekšsēdētājas kundze, komisār, dāmas un kungi, referente! Eiropa, Āfrika un pasaule ir ļoti mainījusies pēdējās desmitgades laikā. Eiropa tagad ir 27 dalībvalstu kopums, kas apvieno reizēm ļoti dažādas ārvalstu politikas prioritātes un pieejas. Lai gan nav taisnīgi teikt, ka Āfrikas kontinents ir pamests novārtā, ņemot vērā sabiedriskās attīstības palīdzības apjomu, ko Eiropa sniedz šim kontinentam, tomēr mēs varam runāt par stratēģisku vakuumu attiecībās starp Eiropu un Āfriku. Pēdējos gados šī vakuuma negatīvas sekas ir kļuvušas acīmredzamas. Eiropas Savienība un dalībvalstis tagad atzīst nepieciešamību pārcelt attiecības ar Āfriku jaunā līmenī, un otrais ES un Āfrikas sammits ir īstais laiks, lai šo vēlmi izteiktu skaļi.

Ir vairāki iemesli, kas attaisno šo jauno Eiropas Savienības un Āfrikas attiecību nozīmes atzīšanu: vispārizplatītā sapratne par to, ka visiem globāliem izaicinājumiem, tādiem kā miers un drošība vai starptautiskā tirdzniecība, ir vajadzīga saskaņota starptautiskās kopienas rīcība, tādējādi attaisnojot jaunu sadarbības formu rašanos; risinājumu meklējumi problēmām, kas skar gan Eiropu, gan Āfriku, it īpaši klimata pārmaiņu ietekmei; enerģijas resursu vai migrācijas plūsmas pārvaldība; Āfrikas vēlme kolektīvi risināt kopīgas problēmas un nepieciešamība pielāgoties īpašām ģeopolitiskām izmaiņām starptautiskā kontekstā.

Šīs jaunās ES un Āfrikas attiecības ir noteiktas dokumentos, kas, kā mēs ceram, tiks pieņemti decembra sammitā — ES un Āfrikas kopīgā stratēģija, pirmais rīcības plāns un, cerams, Lisabonas Deklarācija. Šie dokumenti atspoguļo Eiropas un Āfrikas attiecību īpašo būtību. Tajos ir noteikta pieeja, kas no vienas puses atbalsta daudzpusējus kanālus, bet no otras — tiecas tikt galā ar vairākiem mūsu attiecību aspektiem integrētākā veidā. Šī pieeja rada to atšķirību, uz kuru ES var norādīt, it īpaši salīdzinājumā ar citiem starptautiskajiem dalībniekiem. Āfrikas kā stratēģiska pasaules partnera atzīšana ir atspoguļota metodē, kas izmantota, lai sagatavotos gan sammitam, gan dokumentiem, kas būs jāpieņem. 2005. gadā pieņemtā ES un Āfrikas stratēģija ir ES dokuments, kas saistošs Eiropas Savienībai, bet jaunā stratēģija — pirmo reizi tā ir kopīga stratēģija — un rīcības plāns radās kopīgā darbā ar mūsu afrikāņu partneriem.

Sammita dokumentus jau no paša sākuma sagatavoja kopīga ekspertu grupa, un mēs ceram, ka viņi gūs atbalstu ES un Āfrikas ministru trijotnes sanāksmē 31. oktobrī, procesā, kurā ir piedalījušies arī gan Āfrikas, gan Eiropas nevalstiskie dalībnieki un pilsoniskā sabiedrība. Kopīgā stratēģija un pirmais rīcības plāns tāpēc ir kopīga darba rezultāts. Tāpēc to pašreizējā redakcija atspoguļo un atbild uz daudzām bažām un ieteikumiem Martens kunga ziņojumā, ziņojumā, kas neapšaubāmi ir ļoti pilnīgs un visaptverošs.

Gan kopīgajā stratēģijā, gan rīcības plāna projektā Eiropas Savienības un Āfrikas partnerībām ir jāaptver kopīgo interešu temati. To pamatkritērijiem ir jāpievieno vērtība pašreizējai sadarbībai un politiskajam dialogam un, mūsuprāt, jānodrošina pozitīva ietekme uz Eiropas un Āfrikas iedzīvotāju ikdienas dzīvi. Partnerības, ko gribam radīt, centīsies arī nodrošināt līdzsvaru starp saistībām, kuras abas puses ir uzņēmušās un kas mainīs vienpusējās un uz palīdzības sniegšanu pamatotās attiecības starp ES un ĀKK (Āfrikas, Karību jūras un Klusā okeāna reģiona) valstīm.

Pieredze liecina, ka politiskajām saistībām ir nepieciešami īstenošanas un uzraudzības mehānismi, lai tie kļūtu par kaut ko vairāk nekā tikai par labiem nodomiem. Starp sammitiem, paralēli ierastajām abu Komisiju un ministru trijotnes sanāksmēm, tagad ir iespēja vajadzības gadījumā rīkot nozaru ministru papildu sanāksmes. Tomēr īstas pārmaiņas ES un Āfrikas attiecībās var notikt, ja procesā efektīvi darbojas vairāki citi dalībnieki.

Tādēļ mēs gribam izveidot neoficiālas kopīgas ekspertu grupas visu partnerību īstenošanai. Šajās grupās varēs piedalīties liels skaits ieinteresēto personu: Eiropas un Āfrikas parlamenti, vietējās iestādes, Eiropas un Āfrikas pilsoniskā sabiedrība, Āfrikas subreģionālās organizācijas, pētniecības institūti, specializētas starptautiskās organizācijas un iestādes un privātais sektors. Tajā pašā laikā sadarbība un dialogs starp Visāfrikas parlamentu un šo parlamentu tiks paplašināta, un šīs iestādes darbosies arī kā kanāli kopīgās stratēģijas un rīcības plāna īstenošanai.

Lai arī tik pamatīgas pārmaiņas nevar notikt vienā mirklī, mēs tomēr esam krustcelēs, kas saistītas ar pārmaiņām abu kontinentu attiecībās. Mūsu izaicinājums ir pilnībā izmantot šo izdevību, sākot īstenot šo jauno stratēģisko ES un Āfrikas dialoga redzējumu. Mums jāpatur prātā mērķis, pie kura gribam pieturēties, ar pārliecību un apziņu, ka tas, ko darām, ir jāizdara nākamajā ES un Āfrikas sammitā Lisabonā decembrī.

  Louis Michel, Komisijas loceklis. – (FR) Priekšsēdētājas kundze, dāmas un kungi, pirmām kārtām es gribētu apsveikt Martens kundzi ar viņas lielisko ziņojumu, kas aktualizē vairākas problēmas, piedāvā vairums derīgu pavedienu un noteikti sniedz mums iedvesmas avotu Parlamenta devumam tajā, kas patiesībā ir ļoti nozīmīgs temats un tāds, kas prasa jaunu pieeju ES un Āfrikas attiecībās.

Kā jūs visi zināt, 2007. gads būs īpašs gads Eiropas un Āfrikas attiecību nākotnei. Piecus gadus pēc ziņojuma par Lisabonas sammitu 2003. gadā un ne mazāk kā septiņus gadus pēc pirmā Āfrikas un Eiropas sammita, kas notika Kairā 2000. gadā, man šķiet, ka mums ir steidzami jānosaka šo attiecību jauns pamatojums. Āfrika ir ļoti mainījusies pēdējos gados un ieguvusi kontinentālu iestāžu sistēmu, kas daudzējādā ziņā līdzinās mūsējai. Jaunā iestāde, Āfrikas Savienība, ir jānostiprina un jākonsolidē. Šī iestāde ir izstrādājusi ambiciozas kontinentālās politikas nostādnes galvenajās jomās, tādās kā sociāli ekonomiskā attīstība, miers un drošība, un tiešām laba pārvaldība, un tās visas noteikti ir pelnījušas mūsu atbalstu un atzinību.

Āfrika ir neapšaubāmi ieguvusi starptautisku dimensiju. Es te prātoju par tās attiecību ar starptautisko kopienu dažādo dabu, kā minējusi Martens kundze, un es domāju par Ķīnas jauno lomu, piemēram, un tās ietekmi uz investīciju projektiem tajā kontinentā. Tāpat, protams, es domāju par globālajiem izaicinājumiem, kuri gaida Āfriku, tāpat kā citus pasaules dalībniekus, piemēram, klimata pārmaiņas, enerģijas piegāde, daudzpusējo iestāžu reforma, epidēmiju risks, emigrācija un citi, un ir skaidrs, ka Āfrikai ir jāliek sevi sadzirdēt, jāparāda sava ietekme un pats svarīgākais — jāaizstāv savas tiesības. Galu galā šīs globālās pārmaiņas un problēmas ir kopīgas mums visiem, un turklāt tās uzsver savstarpējo atkarību, kāda ir Eiropai un Āfrikai. Mums ir kopīgs liktenis.

Kopīgā stratēģija ar politiskāku ievirzi var daudz ko mainīt Āfrikai un tiešām arī Eiropai, un tas ir jāpaziņo visai pasaulei. Šiem abiem kontinentiem tāpēc steidzami ir jāizveido jauna sistēma un jauns instrumentu kopums, lai paceltu ES un ĀS dialogu daudz augstākā līmenī. Kopīgajai ES un Āfrikas stratēģijai, ko izstrādājām pēdējos mēnešos ar afrikāņu partneriem, ir jāsniedz šī sistēma. Tomēr tas nenozīmē, ka mēs uzgriežam muguru tradicionālajām solidaritātes attiecībām. Tā vietā mums ir jāveic kvalitatīvs lēciens, kas ievedīs ES un Āfrikas attiecības jaunā ērā — tādā, kas saved kopā divus partnerus ar vienlīdzīgām tiesībām un atbildību.

Šīs ir bažas, kas ir ļoti labi dokumentētas ziņojumā, un es varu tikai atbalstīt nozīmīgās jaunās idejas, kas no tā izrietēs un kuras Parlaments ir izvirzījis stratēģijas un rīcības plānu īstenošanas uzraudzībai un atbalstam. Šajā saistībā es uzskatu, ka izveidot kopīgu EP/VĀP (Visāfrikas parlamenta) delegāciju ir būtiski, lai pabeigtu iestāžu veidošanu, kam jāpievērš īpaša uzmanība. Es gribētu piebilst, ka būs jārīko regulāras sanāksmes ar šo abu iestāžu priekšsēdētāju piedalīšanos un kopīgas uzklausīšanas, kā arī kopīgi jāizstrādā politiski ziņojumi ar detalizētu sasniegtā progresa aprakstu. Tas viss būs būtiski, lai saglabātu procesa virzību un piedotu tam tādu politisko sparu, kas liks tam izdoties.

Mēs apzināmies, ka šī pieeja prasa, lai Āfrikas Savienība izveidotu pamatīgas un stabilas iestādes, kas spēs rīkoties un mijiedarboties ar mūsējām. Paturot to prātā, ir skaidrs, ka mēs turpināsim atbalstīt Āfrikas Savienību, kamēr tā pārveido un nostiprina savu iestāžu darbību. Sākotnēju šo saistību sakarā man ir prieks paziņot, ka pirmais Visāfrikas parlamenta ierosinātais rīcības plāns tiks finansēts EUR 275 000 apmērā no iestāžu atbalsta programmas, ko patlaban finansē devītais Eiropas Attīstības fonds. Šīs bija vienas no lielākajām bažām, ko man izteica priekšsēdētājs J. Borrell.

Ceru, ka šis sākotnējais finansējums ļaus Visāfrikas parlamentam aktīvi piedalīties iniciatīvā, ko jūs esat uzsākuši, jau iepriekš organizējot kopīgo parlamentāro notikumu – Lisabonas sammitu decembrī, kur varēsiet iepazīstināt ar sava darba rezultātiem valstu vadītājus.

Visbeidzot, kā jau esmu teicis vairākkārt, abu kontinentu civiliedzīvotāju un viņus pārstāvošo ievēlēto asambleju iesaistīšanās un apņemšanās ir būtisks faktors, lai panāktu efektīvu dialoga procesu un sadarbību starp Eiropu un Āfriku. Iespējams, reizēm mēs aizmirstam, ka runājam par 1,5 miljarda cilvēku kopīgo likteni un ka viņi ir vissvarīgākie dalībnieki partnerībā, ko patlaban veidojam.

Martens kundze, es pilnībā piekrītu, ka ir vajadzīga koordinācija; tāpēc mēs ierosinājām izveidot rīcības kodeksu, kam vajadzētu nodrošināt labāku dažādu atbalsta sniedzēju darba sadalījumu, kas nozīmē lielāku saskaņu. Es uzskatu, ka mēs esam bijuši konsekventi šajā saistībā, jo, kā jau jūs zināt, desmitajā Eiropas Attīstības fondā mēs esam paredzējuši īpašus finanšu līdzekļus pārvaldībai, kas ir viens no politiskā dialoga, kuru plānojam izveidot ar mūsu afrikāņu partneriem, aspektiem —un nepārprotami ļoti nozīmīgs. Attiecībā uz ekonomiskās partnerības nolīgumiem man nav šaubu, ka man nāksies atbildēt uz jautājumiem par šo tematu pēc šīm debatēm. Tāpēc es pietaupīšu savu atbildi debatēm, lai patlaban nerunātu pārāk ilgi un netērētu pārāk daudz laika.

Mana pēdējā atsauce ir uz to, ko uzsvēra arī Padomes priekšsēdētājs: netiek noliegta ES un Āfrikas sammita nozīme. Ir laiks rīkot šādu pasākumu, jo tam ir stimuls, kas rosina pārmaiņas uzstādītajos mērķos. Savā ziņā tās ir pārmaiņas abu kontinentu attiecību būtībā. Mums jāatstāj pagātnē tradicionālās, varētu pat teikt banālās attiecības, šīs diezgan arhaiskās atbalsta devēja un saņēmēja vai saņēmēja un devēja attiecības un jāvirzās tuvāk daudz politiskākai apvienībai, kurā ir iesaistīti divi partneri ar vienlīdzīgām tiesībām un atbildību. Manuprāt, tas ir daudz svarīgāk. Pagaidām tas viss, un es esmu pārliecināts, ka es vēl atgriezīšos pie šiem punktiem, kad jums būs bijusi iespēja man uzdot specifiskākus jautājumus.

  Michel Rocard, Ārlietu komitejas atzinuma projekta sagatavotājs. – (FR) Priekšsēdētājas kundze, Padomes priekšsēdētāj, komisār, dāmas un kungi, Ārlietu komiteja, ko pārstāvu kā atzinuma projekta sagatavotājs, atbalsta visus šos centienus. Tā raizējas par Āfriku un atbalsta visu, kas ir teikts. Tā tikai vēlas zināt, vai mēs tiešām esam pietiekami drosmīgi šim uzdevumam.

Tas, ko nevaram uzrakstīt, kaut arī no mūsu ziņojuma to var nojaust un es tiešām varu to pateikt, ir tas, ka Āfrikā ir sastopama politiski pareiza un smacējoša liekulība, no kuras ir jātiek vaļā, pirms sasniedzam savus mērķus. Attiecībā uz Āfrikas attīstības veicināšanu, atļaujot tās tirgu ieplūšanu mūsu tirgū, jāatceras, ka apmēram četrdesmit Āfrikas valstīm nav nekā eksportējama. Šis sauklis gluži vienkārši nav godīgs. Neviena Āfrikas valsts nespēj pati sevi apgādāt ar pārtiku. Viņiem pārtika ir jāieved, kamēr eksports no šejienes un no Brazīlijas pamazām nobeidz vietējo lauksaimniecību. Mums ir jāpalīdz Āfrikai sevi aizsargāt. Šo ideju esam atkārtojuši ziņojumā.

Protams, korupcija uz Āfriku iedarbojas kā postošs kaitēklis. Tomēr šī problēma ir endēmiska īpaši nabadzīgās valstīs. Tāpēc mums ir jāķeras pie nozīmīgākajām personām un jākoncentrējas uz tām. Tie ir parastie pazīstamie aizdomās turētie, pat ja tie ir ministri, un mūsējie, kas veicina kukuļdošanu. Maza mēroga korupcija pazudīs tikai ar ekonomisko attīstību. Nesāksim viņus apvainot par to pašu, ko mēs darījām pirms pārsimt gadiem, jo arī mūsu paplašināšanās un attīstība bija pamatota uz korupciju.

Visbeidzot — diktatūra nevar pārvērsties par demokrātiju pat ne ar tirdzniecības un ārvalstu atbalstu palīdzību. Tomēr tā var pārtapt informētā despotismā. Pieliekot punktu mocībām un nolaupīšanām, atļaujot vārda brīvību un padarot neatkarīgas tiesas un to kontroli pār policiju — tam visam ir jābūt svarīgākam par plurālistu vēlēšanām, kas tiek rīkotas tikai Rietumiem par prieku, kamēr nemitīgi tiek nolaupīti cilvēki un slepkavoti žurnālisti un vēlēšanu kandidāti. Mūsu izvirzītajos nosacījumos šie faktori ir jāņem vērā. Tomēr par šo tematu var runāt vēl ilgi.

  Filip Kaczmarek, PPE-DE grupas vārdā. – (PL) Priekšsēdētājas kundze, komisār, Martens kundze ir sagatavojusi lielisku ziņojumu, kas vienprātīgi tika pieņemts Attīstības komitejā. Pirmo reizi vēsturē Āfrika un Eiropa lēnām cenšas darboties partnerībā un izveidot kopīgu pieeju demokrātijas attīstībai, attīstības atbalstam un miera un drošības nostiprināšanai visā Āfrikas kontinentā. Es pievienojos Padomes un Komisijas pārstāvju izteiktajām cerībām par to, ka šis ziņojums izrādīsies labs iedvesmas avots gaidāmajam ES un Āfrikas sammitam Lisabonā. Daudzi ziņojumā minētie noteikumi un it īpaši to īstenošana būs izšķirīgas nozīmes faktors Eiropas un Āfrikas attiecību attīstībā. Būs grūti panākt progresu mūsu abpusējās attiecībās, neuzlabojot vairāku Eiropas Savienības politikas nostādņu, piemēram, tirdzniecības, attīstības, vides aizsardzības, lauksaimniecības un migrācijas politikas nostādņu konsekvenci.

Tāpat ir svarīgi ievērot pagātnē pieņemtos lēmumus un apņemšanās. 2005. gadā Eiropas Savienības Padome noteica, ka vismaz par 50 % vairāk līdzekļu tiks piešķirti Āfrikas valstu attīstības atbalstam. Manā valstī Polijā attīstības atbalsts pēdējos gados ir būtiski palielinājies. Problēma ir tā, ka pērn tikai 1,4 % no visa Polijas divpusējā atbalsta tika piešķirti Subsahāras Āfrikai. Bažas rada arī fakts, ka dažas dalībvalstis vilcinās ratificēt pārskatīto Kotonū Nolīgumu un iekšējo nolīgumu par 10. Eiropas Attīstības fondu. Ņemot vērā pašreizējos apstākļus, tikai puse Eiropas Savienības dalībvalstu ir ratificējusi Partnerības nolīgumu ar ĀKK (Āfrikas, Karību jūras un Klusā okeāna reģiona) valstīm, kuram jāstājas spējā 2008. gada 1. janvārī.

Ja ratificēšana nenotiks, būs grūti virzīt uz priekšu Āfrikas programmas, un plāni, kas atbalsta Āfriku, paliks uz projektu dēļa. Tāpēc es mudinu šī Parlamenta deputātus izdarīt spiedienu uz savu valstu parlamentiem un valdībām, lai nodrošinātu to, ka Kotonū Nolīgums tiek ratificēts.

  Alain Hutchinson, PSE grupas vārdā. – (FR) Priekšsēdētājas kundze, Padomes priekšsēdētāj, komisār, Sociāldemokrātu grupa Eiropas Parlamentā allaž ir ļoti atbalstījusi principu, ka attīstības stratēģijas ir jākontrolē tiem cilvēkiem, kurus tās ietekmē tieši, jo tas nozīmē, ka viņu prioritātes tiešām tiek ņemtas vērā.

Tāpēc šajā ziņojumā mēs, saprotams, esam uzsvēruši to, ka valstu parlamentiem un pilsoniskajai sabiedrībai ir jābūt iesaistītai jaunajā ES un Āfrikas stratēģijā. Šīs iesaistīšanās lielā mērā trūkst, gatavojot pašreizējo jauno stratēģiju, kas cenšas atklāt jaunu stratēģiskās partnerības formu. Mums tas steidzami jānokārto. Šajā saistībā mēs ļoti atzinīgi vērtējam Portugāles prezidentūras iniciatīvu ielūgt delegācijas no Eiropas un Visāfrikas parlamentiem uz Lisabonas sammitu decembrī. Cerēsim, ka tas nebūs tikai simbolisks žests.

Tāpat mēs uzstājām — un Martens kundze to pieminēja tikai tagad —, ka ir jābūt konsekvencei dažādās Eiropas politikas nostādnēs. Tas nozīmē, ka pasākumiem, kas pieņemti kā daļa no mūsu politikas nostādnēm, piemēram, tirdzniecības, lauksaimniecības, zvejniecības un imigrācijas, ir īpaši jāņem vērā jebkādas atskaņas, kas iespējamas attīstībai dienvidu valstīs un it īpaši Āfrikā.

Tāpat mēs esam atgādinājuši, ka Eiropas Savienība solīja darīt visu iespējamo, lai īstenotu Tūkstošgades attīstības mērķus, un spertu visus nepieciešamos soļus, lai izskaustu nabadzību. Paturot to prātā, mēs uzstājam, lai jaunajā ES un Āfrikas stratēģijā būtu skaidri noteiktas saistības un konkretizēti nepieciešamie pasākumi, lai nodrošinātu to ievērošanu Āfrikas gadījumā

Attiecībā uz ekonomiskās partnerības nolīgumiem mūsu nostāja ir diezgan skaidra: mēs nekādā ziņā neiebilstam, ne ideoloģiski, ne kādā citā ziņā, ka tiek parakstīti nolīgumi, kuros tiek sankcionēti partnerības nosacījumi, kas nāktu par labu eiropiešiem un ĀKK (Āfrikas, Karību jūras un Klusā okeāna reģiona) valstu tautām. Tomēr mēs apņēmīgi iebilstam jebkuram nolīgumam, kas pēc parakstīšanas liek Āfrikas tautām jo īpaši nonākt situācijā, kas ir sliktāka par šodien esošo. Tas ir mūsu iesniegtā grozījuma mērķis.

Visbeidzot es gribētu norādīt, ņemot vērā pašreizējo stāvokli, ka mēs joprojām nezinām to redakciju, ar kuru iepazīstinās gaidāmajā Lisabonas sammitā. Jūs mūs informējāt par to, ka tika sagatavots šī dokumenta projekts. Tāpēc mēs pievērsīsim rūpīgu uzmanību veidam, kādā mūsu ziņojumā esošie ieteikumi ir ņemti vērā šī dokumenta projekta veidošanā, un, protams, paturēsim tiesības atbilstīgi reaģēt, tiklīdz kā mums būs zināms teksts.

  Johan Van Hecke, ALDE grupas vārdā. – (NL) Priekšsēdētājas kundze, dāmas un kungi, Maria Martens ziņojumā ir vairāki interesanti ieteikumi, tomēr man jāatzīst, ka manai grupai nepatīk negatīvā noskaņa un skaidra, saskaņota nākotnes redzējuma trūkums ziņojumā.

Septiņus gadus pēc pirmā sammita Kairā Portugāles prezidentūra kopā ar Komisiju cenšas izveidot jaunu ES un Āfrikas stratēģiju, es tiešām uzskatu, neviltotā veidā cenšoties atbrīvoties no vecā „atbalsta sniedzēja un saņēmēja“ modeļa. Tas, ka šis sammits notiks, ir ļoti svarīgs fakts un ne tikai negatīvu iemeslu dēļ, ne tikai aiz satrauktās reakcijas par Ķīnas pieaugošo ietekmi.

Gluži otrādi — arvien lielākā sapratne abās pusēs par to, ka Eiropa un Āfrika vairs nav viena otras īpašais partneris, rada unikālu iespēju attīstīt pavisam jaunas, līdzsvarotākas attiecības. Pirmajā acu uzmetienā ūdens starp Eiropu un Āfriku nemaz neliekas tik dziļš. Āfrikai ir būtiski tas, ka katrai jaunai partnerībai vajadzētu attālināties no tradicionālās atkarības no atbalsta, kā arī no labdarības un nosacījumu paražām. Prasība pēc lielākas industrializācijas, privātā sektora attīstības un lielāka ieguldījuma uz zināšanām pamatotā ekonomikā kļūst arvien skaļāka.

Par laimi Āfrikā kļūst lielāka arī informētība par to, ka cilvēkiem ir jāuzņemas atbildība pirmām kārtām par savu problēmu risināšanu. Eiropai tagad vajadzētu skaidri pateikt, kā tā atbalstīs šo daudzsološo attīstību, neiekrītot paternālisma un iejaukšanās lamatās. Jebkura turpmākā ES un Āfrikas partnerības pamatā nenovēršami būs savstarpējās atbildības princips. Šajā ziņā beznosacījumu lauksaimniecības subsīdiju atcelšana vairāk nekā jebkura cita rīcība varētu afrikāņu draugos stiprināt ticību ES.

  Brian Crowley, UEN grupas vārdā. – Priekšsēdētājas kundze, es gribētu pateikties Padomes priekšsēdētājam un komisāram par viņu teikto, bet īpaši pateikties mūsu referentei Martens kundzei, par ieguldīto darbu šajā jautājumā, jo realitāte ir tāda, ka mēs runājam par jaunu partnerību, par jaunu nolīgumu starp Eiropas Savienību un Āfriku. Es apsveicu Padomi par ES un Āfrikas sammita rīkošanu decembrī, un es ceru, ka šajā sammitā galvenais nebūs tas, cik cilvēku tajā piedalīsies.

Uz spēles ir likts pārāk daudz saistībā ar Eiropas un Āfrikas attiecībām, kuras noteiks tas, vai Robert Mugabe būs vai nebūs klāt. Mēs visi zinām un kritizējam Robert Mugabe rīcību Zimbabvē. Mēs visi aizstāvam demokrātisku iestāžu tiesības un demokrātiskas kustības Zimbabvē, un mēs visi prasām šo demokrātisko tiesību aizstāvību, bet tam nevajadzētu kavēt īsto attīstību un sadarbību, kam jāturpinās starp Eiropas Savienību un Āfriku kopumā.

Problēmas saistībā ar pārvaldību, problēmas saistībā ar atbalstu attīstībai un it īpaši problēmas saistībā ar brīvo tirdzniecību ir ļoti būtiskas turpmākajai Āfrikas attīstībai. Runājot par attīstību, Eiropas Savienība ir lielākā atbalsta sniedzēja pasaulē. Īrija, mana valsts, per capita, ir sestā lielākā atbalsta sniedzēja pasaulē. Bet atbalstu nedrīkst sniegt, kaut ko gaidot atpakaļ. Te runa ir par to, ka cilvēkiem tiek piešķirta brīvība atbrīvot pašiem sevi, izkulties no grūtībām, izveidot izglītības, veselības un infrastruktūras sistēmas, lai nodrošinātu to, ka cilvēki vairs nepaļaujas un nav atkarīgi no atbalsta nākotnē.

Problēmas ir ar Ķīnas iesaistīšanos, jo Ķīna nepiešķir tik lielu uzmanību pārvaldībai, korupcijas izskaušanai, atvērtībai un pārredzamībai, kā to dara Eiropa. Mums vajadzētu ņemt vērā Ķīnas ietekmi tajā pasaules daļā, kas attīstās. Priekšsēdētājas kundze, liels paldies par atļauju izteikties.

  Marie-Hélène Aubert, Verts/ALE grupas vārdā. – (FR) Priekšsēdētājas kundze, par spīti izteiktajiem nodomiem mēs nevaram teikt, ka būtu ieviestas kādas jaunas vēsmas debatēs, kas pēdējos mēnešos notiek par partnerību starp Eiropas Savienību un Āfriku. Protams, mieram un tiesiskumam ir jābūt absolūtām prioritātēm; ES nozīme šajā saistībā arvien pieaug, un tas ir tikai atzīstami. Mums ir arī jānodrošina, ka vēlēšanu rīkošanai nodrošinātais atbalsts, piemēram, ir pakļauts rūpīgai izskatīšanai un pārbaudei, lai attiecīgās kopienas redzētu tos praktiskos labumus, ko demokrātija var ieviest viņu ikdienas dzīvē.

Attiecībā uz citiem pasākumiem es teiktu, ka kopumā Eiropas Savienības priekšlikumi ir diezgan tipiski, atrodas kaut kur starp labas pārvaldības un brīvās tirdzniecības veicināšanu ar uzsvaru uz ekonomisko attīstību un veselības aprūpes nodrošināšanu. Tomēr, kamēr vien ir jātiek galā ar steidzamiem jautājumiem, šīs ES un Āfrikas stratēģijas, mūsuprāt, nespēj tikt galā ar divām galvenajām problēmām. Pirmkārt, runa ir par pārtikas drošību, kas jāapskata galveno pārtikas produktu, it īpaši labības, cenu kāpuma kontekstā un biodegvielu pieaugošās popularitātes kontekstā līdzās nepieciešamībai aizsargāt un attīstīt lauksaimniecību, lai gan nākamais Eiropas Attīstības fonds — kā vairums Āfrikas valdību — ir šim mērķim paredzējis nelielu budžeta daļu. Pat Pasaules Banka nesen uzsvēra, ka šis jautājums ir no jauna jāapdomā, un tas par kaut ko liecina. Jautājums par pārtikas nodrošināšanu tagad ir kļuvis ārkārtīgi izšķirošs, tāpat kā attīstības atbalsta politikas pārāk bieži novārtā pamesto sīkzemnieku nākotne.

Otrs nozīmīgais aspekts ir tas, ka Āfrika, kā jūs zināt, ir milzīga dabas resursu krātuve, no kā Āfrikas iedzīvotāji diemžēl nespēj gūt peļņu, lai gan cena par šīm precēm ir ievērojami cēlusies. Visas ekonomikas lielvaras līdzās tādām jaunajām ekonomikas valstīm kā Ķīna steidzas iegūt šos resursus, kas pamazām izsīkst. Šim mūsdienu zelta drudzim, materiālajai alkatībai, patlaban ir ārkārtīgi nežēlīga atbalss sociālajā un vides jomā, un tā turpina sekmēt karu izcelšanos un korupciju.

Ņemot to visu vērā, Eiropas Savienība runā teorētiski, pat eņģeļu balsī, nemitīgi turpinot izmantot Āfrikas dabas resursus. Kā lai loģiski pamatojam, pārvaldām un dalām piekļuvi šiem uzkrājumiem tādā veidā, lai attiecīgās kopienas patiešām gūtu labumu no tiem, nenoraugoties uz to, kā tiek izpostīta viņu vide? Šis ir būtiskākais jautājums un tas, kas ES un Āfrikas stratēģijā ir jāapspriež rūpīgāk, jo tas uz mums attieksies jebkurā gadījumā, ņemot vērā straujo notikumu gaitu šajā sektorā.

  Luisa Morgantini , GUE/NGL grupas vārdā. – (IT) Priekšsēdētājas kundze, dāmas un kungi, esmu pateicīga Martens kundzei, īpaši par to, kā mēs varam kopā strādāt komitejā, par viņas acīgumu un arī par atšķirīgajiem uzskatiem, kas radās, par domstarpībām starp mums; bet es domāju, ka iznākums, neskaitot dažus punktus, ir tiešām vērā ņemams.

ES un Āfrikas attiecības ir krietni mainījušās kopš 2000.gadā pieņemtās Kairas Deklarācijas. Daudz kas ir mainījies Āfrikā — tas ir dažādības pilns, kara izpostīts kontinents. Ir panākts progress Āfrikas Savienības, politikas „vienoti dažādībā” izveidē.

Visāfrikas Parlaments ir pieņēmis moto „viena Āfrika, viena balss”. Sociālās kustības Āfrikā ir dinamiskas un prasa to, par ko Öger kungs nupat runāja. Tās ir dinamiskas un veidojas tīklos, un tās bija ļoti nozīmīgas Nairobi Sociālajā forumā. Ir bijis arī manāms progress, formulējot nevis Eiropas politiku par Āfriku, bet kopīgu Āfrikas un Eiropas partnerības politiku.

Visāfrikas Parlamenta un Eiropas Parlamenta sanāksmes un abu parlamentu klātbūtne Lisabonas sammitā praksē izmantos to, kā, mūsuprāt, dokumentā trūka, proti, šī Parlamenta nozīmi. Mēs ne vien pieprasām nozīmi, bet arī tās īstenošanu praksē, un es domāju, ka Louis Michel palīdzība ir bijusi ārkārtīgi svarīga, acīmredzot kā papildinājums Portugāles prezidentūras paveiktajam. Tomēr mūsu viedokļu atšķirības ir skaidras.

Stratēģijas dažādie aspekti ir svarīgi, bet mums tie jāvirza tālāk ar saskaņotām politikas nostādnēm, un es te runāju par ieroču pārdošanu un tirdzniecību. Tāpēc mums jāturpina iesāktais ceļš, apzinoties, ka tajā ir arī šķēršļi.

  Kathy Sinnott, IND/DEM grupas vārdā. – Priekšsēdētājas kundze, izglītība ir tilts no izmisuma uz cerībām. Tā ir ikdienas instruments mūsdienu sabiedrībā. Tā ir aizsargvalnis pret nabadzību un attīstības jaunbūve. Šādi Kofi Annan aprakstīja Tūkstošgades mērķu stratēģiju, kuri līdzinās mērķiem, kādi ir izvirzīti ES attīstības stratēģijā Āfrikai. Tajā izglītība ir ierindota līdzās tirdzniecībai kā kontinenta attīstības atslēga.

Par spīti tam ES ir gatava pievienoties tādām turīgajām valstīm kā ASV, Austrālija, Kanāda un Jaunzēlande, sistemātiski izvedot prasmīgus un izglītotus iedzīvotājus no Āfrikas un Āzijas.

Komisārs F. Frattini pagājušajā mēnesī paziņoja — lai nodrošinātu to, ka Eiropa saņem no „migrantiem tās ekonomiskās vajadzības”, nākamajos 20 gados ES ievedīs 20 miljonus kvalificētu darbinieku no šiem kontinentiem, izmantojot zilās kartes sistēmu, līdzīgi amerikāņu zaļajai kartei. Lai arī pastāvīga kvalificētu darbinieku plūsma aizpildīs mūsu novecojošā darba spēka radītos robus, šāda „prātu” aizplūšana būs postoša nabadzīgajām un neattīstītajām Āfrikas valstīm.

Eiropa nodarbojas arī ar Āfrikas nabadzīgo iedzīvotāju skaita noplicināšanu. Bērni ir mūsu valstu nākotne, tomēr ES attīstības fondi parasti ir piesaistīti iedzīvotāju dzimstības kontroles programmām, kuru mērķis ir turpmāko paaudžu afrikāņu skaita ierobežošana.

ES Zaļajā grāmatā par demogrāfiju ir skaidri teikts, ka bez iedzīvotāju pieauguma nav ekonomiskās izaugsmes. Āfrika tagad ir vienīgais kontinents pasaulē, kurā dzimstības līmenis ir augstāks par paaudžu atjaunošanās līmeni. Ja turpināsim īstenot Tūkstošgades mērķus un turēsim doto vārdu, Āfrika šajā gadsimtā kļūs par pasaules līderi.

  Koenraad Dillen, ITS grupas vārdā. – (NL) Priekšsēdētājas kundze, neviens nevar noliegt, ka šajā ziņojumā sīki ir aprakstītas daudzas Āfrikas kontinenta problēmas un vairāki izaicinājumi saistībā ar Eiropas Savienības un Āfrikas partnerību. Lai arī es pilnībā uzticos referentes profesionalitātei attīstības politikas jomā, es tomēr uzskatu, ka šajā ziņojumā nav pietiekami uzsvērts Āfrikas problēmu pamatiemesls, un tajā netiek sniegtas atbildes uz dažām ļoti vienkāršām problēmām.

Varbūt nav politiski korekti tā teikt, bet tā tas ir. Pretēji ziņojumā teiktajam Āfrikā un Eiropas Savienībā demokrātija, laba pārvaldība un cilvēktiesības patlaban netiek uztvertas vienādi. Galvenais nabadzības, bada, drošības trūkuma un sociāli ekonomisko un kontinentu pārņēmušo problēmu — kas pamatoti ir nosauktas šajā ziņojumā — iemesls patiesībā ir ļoti slikti un korumpēti režīmi, kas nemaz necenšas ievērot labu pārvaldību, demokrātiju un cilvēktiesības.

Neviens, piemēram, vairs neapstrīd, ka Robert Mugabe ir noziedznieks, kas savu valsti ir nospiedis uz ceļiem un terorizē tās iedzīvotājus. Kas Dienvidāfrikas jaunattīstības valstīm jāsaka? Ka vēlēšanas norisinājās, kā nākas, un ka Rietumu valstīm nav jālien citu darīšanās. Es tiešām šaubos par šo vadītāju dotajiem solījumiem par labu pārvaldību.

Šajā ziņojumā pamatoti ir izskatīts miera un drošības jautājums. Saskaņā ar „Oxfam” datiem Āfrikā, kurā ir neskaitāmi nedemokrātiski režīmi, tēriņi par ieroču iegādi lielā mērā pārspēj milzīgos attīstības atbalsta apjomus, kas tiek piešķirti šīm valstīm. Visas šī problēmas tāpēc noved pie viena un tā paša iemesla.

Visbeidzot man jāsaka, ka es nepiekrītu iedaļai par imigrāciju, jo baidos, ka ikviens, kas domā, ka cirkulārā migrācija var apturēt intelektuālā darbaspēka aizplūšanu no Āfrikas un imigrācijas radīto spiedienu uz Eiropu, pamatīgi maldina sevi šajā jautājumā.

  Michael Gahler (PPE-DE). – (DE) Priekšsēdētājas kundze, es gribētu pateikties referentei par pamatīgo un visaptverošo ziņojumu. Te, Parlamentā, valda plaša vienprātība par pamatprincipiem. Decembrī paredzētais ES un Āfrikas sammits Lisabonā vēl nevar notikt. Es atzinīgi vērtēju to, ka mēs vienosimies par kopīgu stratēģiju.

Eiropas Parlamenta nostāja Mugabe kunga īpašajā gadījumā ir zināma jau gadiem. Tomēr šis kungs nedrīkst kļūt par klupšanas akmeni jaunai lappusei Eiropas un Āfrikas attiecībās. Es uzskatu, ka ir pietiekami daudz Eiropas valstu valdību vadītāju, kas šim kungam var pateikt ko skaidru un nepārprotamu. Tāpēc viņam ir jābūt klāt un jāiztur tas, ko viņam teiks.

Kā delegācijas attiecībām ar Visāfrikas parlamentu vadītājs es gribētu izteikt pāris īpašu Parlamenta vēlmju turpmākās sadarbības saistībā, par kurām mēs vienojāmies pagājušajā nedēļā Midrandā. Āfrikas parlamentiem ir bijusi tendence būt pamestiem novārtā. Tiem ir svarīga konstitucionāla nozīme dokumentos, bet šo valstu valdības un arī atbalsta sniedzēji neuztver tos pārāk nopietni. Tomēr ar attiecīgiem līdzekļiem un pēc veiksmīgas un visaptverošas kapacitātes celšanas deputātiem un parlamentāro pārvalžu, komiteju un grupu darbiniekiem šiem parlamentiem ir iespēja veikt savu patieso uzdevumu — īstenot pienācīgu politisku izpildvaras pārbaudi. Neapstrīdama šī scenārija pievilcība ir tajā ziņā, ka tādējādi mēs pārbaudītu iestādes vietējā līmenī ar demokrātisku likumību, un, kad rastos problēmas, visticamāk, tiktu pieņemta šo iestāžu, nevis ārvalstu atbalsta sniedzēju kritika.

Tāpēc es mudinu Komisiju mērķtiecīgi ieviest parlamentārās kapacitātes celšanu valstu programmās, lai pēc pāris gadiem mēs tiešām redzētu, ka afrikāņu politiķi praksē ir kļuvuši atsaucīgāki pret sabiedrības vajadzībām, arī pateicoties valstu parlamentu iesaistei.

  Alessandro Battilocchio (PSE). – (IT) Priekšsēdētājas kundze, dāmas un kungi, es vēlos izteikt komplimentu Martens kundzei par padarīto darbu un apliecināt ES un Āfrikas politisko gribu veidot kopīgu stratēģiju, kas aptvertu vairākus abas kopienas interesējošus tematus, sākot no drošības līdz vides jautājumiem, no migrācijas līdz attīstībai un cilvēktiesību un demokrātijas veicināšanai.

Lai šī stratēģija būtu tiešām efektīva, ES ir jānodibina šī partnerība tūlīt, pienācīgi iesaistot pilsonisko sabiedrību un vietējās valdības. ES ir jāveicina reāla, aktīva rīcība cilvēktiesību, vārda un pulcēšanās brīvības un demokrātijas principa aizstāvēšanā, lai ekonomiskā un sociālā attīstība Āfrikas kontinentā būtu tiešām ilgtspējīga un aptvertu visus Āfrikas sabiedrības slāņus.

Turklāt es atkārtošu citu kolēģu prasību ES vispilnīgākajā mērā apņemties sasniegt Tūkstošgades attīstības mērķus, apkarot AIDS, kas masveidā iznīcina nodarbinātos iedzīvotājus, un izstrādāt Eiropas politikas nostādnes, kas patiesi atbilst attīstības sadarbības būtībai, it īpaši starptautiskās tirdzniecības kontekstā.

  Danutė Budreikaitė (ALDE). – (LT) Es gribētu apsveikt Martens kundzi ar ziņojumu par ES un Āfrikas pašreizējām attiecībām un par ierosinātajiem pasākumiem šo attiecību uzlabošanā.

Žēl, ka Āfrika joprojām ir pasaules nabadzīgākais kontinents. Par spīti starptautiskajam atbalstam, ko piešķir ES un citas valstis, nabadzības līmenis nav samazināts; patiesībā tas ir audzis. Tūkstošgades mērķi joprojām ir jāsasniedz.

Tas notiek Āfrikā, kontinentā, kurā ir visvairāk dabas resursu. Nabadzības galvenais iemesls ir tas, ka izejmateriāli tiek eksportēti par viszemākajām cenām, bet par gatavo produkciju tiek maksāta augsta cena. Situāciju varētu mainīt ar pārstrādes nozares un mazo un vidējo uzņēmumu attīstību, jaunu darba vietu radīšanu un reģionālās sadarbības veicināšanu.

Nav šaubu, kā norādīts ziņojumā un kā to nemitīgi uzsver Eiropas Parlaments, ka izglītība joprojām ir viens no galvenajiem faktoriem Āfrikas neatkarīgas ekonomikas attīstībā.

Runājot par Āfrikas nākotnes tēmu, es gribētu minēt militāros konfliktus, kas turpina plosīties konkrētos reģionos, piemēram, Sudānā, jau gadiem ilgi. No vienas puses, šāda situācija rada nedrošību gan vietējos, gan ārvalstu investoros. No otras puses, dažas valstis konfliktus izmanto, lai palielinātu izejmateriālu ražošanu ar izdevīgiem nosacījumiem.

ES un starptautiskajai kopienai ir jāpieliek pūles Āfrikas militāro konfliktu atrisināšanā. Tas sekmētu sadarbības programmas attīstības jomā efektīvāku īstenošanu.

  Helmuth Markov (GUE/NGL). – (DE) Priekšsēdētājas kundze, ļoti nozīmīgs faktors Āfrikas attīstības politikā ir tirdzniecība, un tirdzniecība, ja to izmanto, kā nākas, protams, var palīdzēt samazināt nabadzību, kā arī uzlabot veselības aprūpi Āfrikā. Tā var palīdzēt uzlabot izglītību un izskaust analfabētismu. Tomēr tā nevar neko pasākt tā, kā uzskata Komisija.

Mani ļoti priecē, ka — vai nu tāpēc, ka veselais saprāts ir ņēmis virsroku, vai tāpēc, ka Āfrikas valstu izdarītais spiediens ir kļuvis tik milzīgs — no pagājušās pirmdienas Komisijai ir cita pieeja ekonomiskās partnerības nolīgumiem (EPA). Tādēļ vairs nav bezjēdzīgu prasību par savstarpību tirgus liberalizāciju, un vairs netiek uzstāts, ka būtu jāiekļauj Singapūras problēmas. Tagad ir vienošanās, ka atsevišķi temati tiks izņemti, lai sarunās varētu koncentrēties tikai uz precēm, citus jautājumus atstājot vēlākām diskusijām.

Ja šo pašu pieeju izmantosim Dohas attīstības programmas kārtai, tad varbūt mēs varētu gūt panākumus arī tur, jo tieši tāpēc tā līdz šim ir vairākkārt cietusi neveiksmi. Tāpēc PTO ir cietusi neveiksmi, un Dohas attīstības programmas kārta ir cietusi neveiksmi, jo Komisija vienmēr uzstājīgi vēlas paust vienu un to pašu domu, proti: „Ir jāsaprot, ka mēs tikai vēlamies jums sniegt to labāko, un, ja jūs to nesaprotat, tad mēs nespēsim vienoties.”

Par laimi, ja mēs pavērojam šī Parlamenta ziņojumu — kas šajā gadījumā bija daudz labāks nekā Komisijas sniegtais — , kura projektu veidoja mans kolēģis Sturdy kungs 2006. gadā, ir skaidrs, ka komisārs P. Mandelson daudz agrāk būtu piekāpies prasībām, kuru priekšā viņam tagad ir jāliecas, un varbūt viss nebūtu tik tālu nonācis.

Jūs pati nācāt uz komiteju, un mēs jums par to jautājām. Kāda bija jūsu atbilde? Jūs teicāt, ka komisārs P. Mandelson darbojas nevainojami! Ja godīgi, Padomei arī ir jāuzņemas atbildība, ņemot vērā, ka tai nāksies piekrist partnerības nolīgumam procesa beigās. To reizēm varētu iesaistīt sarunās, nevis vienkārši teikt: „Mēs ļausim komisāram turpināt iesākto, līdz viņš beidzot kaut ko izdomās.” Nē, jums ir jāuzņemas atbildība, un, manuprāt, runājot par ekonomiskās partnerības nolīgumiem, jūs neesat paveikusi šo pienākumu, vismaz spriežot pēc jūsu paziņojumiem mūsu komitejai.

SĒDI VADA: LUISA MORGANTINI
Priekšsēdētāja vietniece

  Robert Sturdy (PPE-DE). - Priekšsēdētājas kundze, esmu diezgan pārsteigts, ka tik ļoti piekrītu kolēģim no Parlamenta pretējās pozīcijas.

Es apsveicu Martens kundzi ar viņas ziņojumu. Šajā sēžu zālē šodien ir izskanējis daudz laba, bet mēs esam pievīluši Āfriku. Mēs esam pievīluši Āfriku pagātnē, un kā referents EPN jautājumos es ceru, ka šī Eiropas Savienība vēlreiz nepievils Āfriku.

Vakar Komisija publicēja paziņojumu par EPN, kas beidzot atzina, ka pabeigt sarunas līdz 2007. gada beigām, kā tas tika iepriekš plānots un norādīts manā ziņojumā, ir neiespējami. Bet Komisija joprojām uzstāj, ka Āfrika, Karību jūras un Klusā okeāna reģiona valstīm ir jāapņemas pilnībā piekrist EPN 2008. gadā un ka vienām šī reģiona valstīm ir jāpiekrīt EPN, bet citām ne. Vai tas nav neiedomājami komiski!

Ir pārāk daudz neskaidrību un nenoteiktību šajās sarunās, bet laika ir atlicis tik maz. Paziņojums ir nenoteikts tīšuprāt, un, lai arī es saprotu, ko tas nozīmē, tas mani satrauc: es nekad nepiekristu darījumam par kaut ko, ko es nesaprotu, tomēr mēs lūdzam Āfriku rīkoties tieši tā.

Turklāt šie jaunie priekšlikumi izveidot subreģionālus nolīgumus reģionos tajās Āfrikas valstīs, kas vēlas piekrist, kaimiņvalstīs radītu milzīgu dažādu nolīgumu jūkli.

Doma, ka citām valstīm un ĀKK reģioniem vajadzētu pievienoties vēlāk, nozīmētu to, ka tiem ir jāparaksta nolīgums, kas nav pārrunāts. Kā tā var būt laba doma? Vai tad EPN galvenā doma nav reģionālā integrācija?

Tad kurš koncentrējas uz ieviešanas, uzraudzības mehānismiem un ietekmes izvērtējumiem, kamēr puses, kas piedalās sarunās, cenšas sameklēt nolīgumu par šīm mazākajām paketēm? ĀKK valstīm nevajadzētu likt izvēlēties starp tirdzniecības nolīgumiem, kas var izpostīt to vietējos/reģionālos tirgus, un barjerām, kas kropļo to eksporta tirgus. Joprojām ir jāizdara izvēle, un pēdējā brīdī Komisijas pieņemtas izmaiņas politikā nekādā mērā neatjauno uzticību tajos, kas to zaudējuši.

  Josep Borrell Fontelles (PSE). - (ES) Priekšsēdētājas kundze, komisār, ministr, šīm debatēm mūs ir jāved uz Lisabonu un sammitu, un mums jāpateicas Portugāles prezidentūrai, ka tā ir pievērsusi savu uzmanību Āfrikas un Eiropas attiecībām. Mēs ceram, ka tas beidzot palīdzēs eiropiešiem saprast, ka viņu liktenis ir cieši saistīts ar Āfriku, ka mēs saprotam — Āfrikas attīstība ir mūsu labklājības priekšnoteikums, un ka mēs nespēsim kontrolēt migrācijas plūsmu vai nodrošināt enerģijas piegādi bez ciešas partnerības ar Āfriku.

Mums jāatzīst, ka runa nav par palīdzēšanu nabadzīgajiem, bet par mūsu pašu interesēm. Mums jāatzīst arī tas, ka afrikāņi reizēm mūsu paziņojumos klausās neticīgi un uzskata tos par retoriskiem, jo viņi vēl nav tikuši pāri koloniālajai pagātnei, lai varētu izveidot šo ciešo partnerību starp vienlīdzīgām pusēm, ko mēs visi vēlamies, ko sludinām, bet kas joprojām ir tālu no īstenības.

Modernizēt Āfriku ir milzīgs darbs. Afrikāņiem šajā jomā ir milzīga atbildība, bet mums arī. Bez mums — bez mūsu palīdzības, bez mūsu sadarbības — viņi neizkļūs no tā stāvokļa, kāds aprakstīts M. Martens ziņojumā, jo viņiem nevajag tikai tirdzniecību, bet arī atbalstu un uz vienlīdzību pamatotas attiecības, lai mudinātu viņus pārvarēt pagātni, par kuru, saprotams, mēs esam daļēji atbildīgi.

  Olle Schmidt (ALDE). - (SV) Paldies, priekšsēdētājas kundze. Decembrī notiks pirmais Āfrikas Savienības un ES sammits pēc vairāku gadu pārtraukuma. Tā būs nozīmīga tikšanās ES, kuras milzīga atbildība ir atbalstīt ekonomisko un demokrātisko attīstību Āfrikā. Portugāles prezidentūra ir pelnījusi atzinību par šo iniciatīvu. ES ir jākļūst aktīvākai Āfrikas kontinentā.

Mani pretēji Brian Crowley uztrauc tas, ka Zimbabves diktators, Robert Mugabe, droši vien ieradīsies sammitā. Sēdēt pie viena sarunu galda ar R. Mugabe ir zem Eiropas Savienības goda. R. Mugabe sliktā pārvaldība un korumpētība paralizē visu valsti. Politiskā opozīcija tiek vajāta un ieslodzīta cietumā, vārda brīvība neeksistē, valstī, kas reiz bija Āfrikas maizes klēts, trūkst pārtikas, un simtiem tūkstošiem cilvēku nav māju. Ekonomika brūk, inflācija ir vairāk nekā 7 000%, vidējais vecums ir zemākais pasaulē, un 25 % iedzīvotāju ir inficēti ar HIV. Priekšsēdētājas kundze, komisār, Manuel Lobo Antunes, viens veids, kā izrādīt nepatiku par R. Mugabe diktatorisko vadības stilu, ir tāds, ka ES nevajag ļaut viņam piedalīties sammitā. R. Mugabe briesmīgajam režīmam ir jāpieliek punkts. Ar diktatoriem ir jārunā tieši, draugi. Paldies.

  Eija-Riitta Korhola (PPE-DE). - (FI) Priekšsēdētājas kundze, komisār, vēlos pateikties referentei, Martens kundze, par šo nozīmīgo ziņojumu. No vienas puses, nepārprotams mājiens Komisijai ir tas, ka parlamentārā dimensija šoreiz ir jāņem vērā, veidojot kopīgo ES un Āfrikas stratēģijas projektu. Tas, ka Komisija ignorēja ne vien opozīcijas, bet arī Parlamenta deputātu iebildumus, gatavojot ES stratēģiju Āfrikai 2005. gadā, diemžēl ir ierasta Komisijas pieeja. No otras puses, ziņojums savā ziņā aktualizē vairākus nozīmīgus jautājumus, uz kuriem ir jāsniedz atbildes, un apstiprināmās stratēģijas tematu.

Pirmkārt, vēsture skaidri pierāda, ka, lai īstenotu vispārējās cilvēktiesības, tām ir vajadzīga vispārēja aizsardzība. Šī iemesla dēļ ir svarīgi, lai prioritātes saistībā ar mieru un drošību ES Āfrikas stratēģijā ietvertu viedokli, kas atzīst aizsardzības atbildības jēdzienu un veicina to. Mūsu uzdevums ir aizsargāt, un par to arī ES ir jādebatē.

Otrkārt, kā ziņojumā manāmi uzsvērts, klimata pārmaiņām ir jābūt galvenajai prioritātei stratēģijā. Ūdens, tā kvalitāte un pietiekamība līdzās elektroenerģijai kļūst par nopietnu politisku problēmu, un Āfrika kļūs par tās pirmo upuri. Es tomēr gribētu visiem atgādināt, ka Āfrikas nopietnākās vides problēmas patlaban ir erozija un pārāk daudz ganāmpulku. Klimata pārmaiņas neapšaubāmi visu padara vēl ļaunāku. Ir nepieciešami pielāgošanas un atbalsta pasākumi. Turklāt Eiropas Savienībai Āfrika ir pašsaprotams partneris starptautiskā mērogā cīņā pret klimata pārmaiņām.

Treškārt, es gribētu uzsvērt mazo biznesu un vietējo uzņēmumu nozīmi kā ilgtspējīgas un patiesi ekonomiskas attīstības nosacījumu Āfrikā. Mums vajadzētu gādāt, ka mūsu rīcība to sekmē. Tikai paši vietējie iedzīvotāji var nostādīt Āfriku kājās.

  Ana Maria Gomes (PSE). – (PT) Jāapsveic Martens kundze ar šo nozīmīgo ziņojumu laikā, kad ES no jauna nosaka savas attiecības ar Āfriku, lielā mērā pateicoties Ķīnas iesāktajai darbībai šajā kontinentā. Tomēr ES un Āfrikas attiecības var virzīties uz priekšu tikai tad, ja divpusējā attīstības un drošības pieeja ir saskaņota, it īpaši attiecībā uz cilvēktiesībām, demokrātiju un labu pārvaldību.

Ņemot vērā to, cik svarīgi ES un Āfrikas sammitā ir pieņemt kopīgo stratēģiju un ar to saistīto rīcības plānu, es gribētu lūgt Portugāles prezidentūru laikus informēt Eiropas Parlamentu par panākto progresu sarunās par šiem dokumentiem un to saturu. Tas noderēs, lai nodrošinātu to, ka kopīgajā stratēģijā un rīcības plānā noteiktie pasākumi tiek īstenoti ar Eiropas Parlamenta atbalstu un izmantojot vairākus piemērojamus finanšu instrumentus.

Šajā Parlamentā mēs ceram, ka kopīgā stratēģija un rīcības plāns atspoguļos tās saistības, kādas ir uzņēmusies Eiropas Savienība, par prioritāti izvirzot cīņu pret nabadzību un Tūkstošgades attīstības mērķus, it īpaši iespējas saņemt veselības pamataprūpi un izglītību. Mēs gribam, lai būtu kopīgi nelegālās tirdzniecības kontroles pasākumi attiecībā uz kājnieku un vieglajiem ieročiem, kas ir patiesie masu iznīcināšanas ieroči Āfrikā, un arī pasākumi, ar kuriem palielina tiesības sievietēm un pilsoniskajai sabiedrībai, kas iemieso Āfrikai tik ārkārtīgi nepieciešamo pārmaiņu, miera un attīstības spēku.

  Zuzana Roithová (PPE-DE). – (CS) Eiropa jutās vainīga Āfrikas priekšā par savu bijušo koloniālpolitiku. Šodien mēs cenšamies palīdzēt jaunattīstības valstīm ieiet globalizētajā pasaulē. Tāpēc galvenā uzmanība saistībā ar šīm valstīm ir pārvirzījusies uz globālajām problēmām. Neskaitot slimības, badu un dzeramā ūdens trūkumu, citas problēmas ir drošības, tirdzniecības, migrācijas, intelektuālā darbaspēka aizplūšanas un klimata pārmaiņu jomā.

Neskaitot labdarību, mūsu uzdevums ir pārraudzīt atbildīgo lēmumu pieņemšanas procesu, kura pamatā ir demokrātiski principi no Āfrikas iestāžu puses. Šajā saistībā es komisāra P. Mandelson attīstības stratēģiju uztveru kā bīstamu, jo tā koncentrējas tikai uz tirdzniecības sakariem Klusā okeāna reģionā.

Dāmas un kungi, mums jāuzstāj, lai Komisija paātrinātu kapacitātes celšanu cilvēktiesību jomā. Bez tās demokrātijai Āfrikā vai jebkurā citā pasaules vietā nav nekādu izredžu. Mani uztrauc tas, cik dziļi Āfrikā ir iesakņojusies bijušā komunisma bloka ideoloģija. Satraucoša ir arī pieaugošā totalitārā Ķīnas tirgus modeļa ietekme, kas apdraud Āfrikas izejmateriālu sfēru un atņem Āfrikas iedzīvotājiem darbu.

Es vēlos apsveikt referenti Martens kundzi ar visaptverošo un līdzsvaroto jaunās stratēģijas definīciju, kas izklāstīta viņas lieliskajā ziņojumā. Tomēr mums ir jāņem vērā arī tās finansiālais aspekts un jāiemācās nolasīt attiecīgo norāžu rezultātus.

Tāpat man šķiet, ka Komisija pietiekami neizklāsta Eiropas iedzīvotājiem ES sadarbības ar tās vistuvāko kaimiņu, Āfriku, nozīmi. Ceru, ka decembrī Lisabonas sammitā, pamatojoties uz šo ziņojumu, tiks pieņemts jauns redzējums uz attiecībām, kuru pamatā ir cilvēktiesību jautājumi.

Noslēgumā es gribētu teikt, ka šis sammits būs būtisks pagrieziena punkts ES un Āfrikas attiecībās, tāpēc es neatbalstu to, ka Čehijas Republika un Apvienotā Karaliste nolēmušas izjaukt šo Visāfrikas sammitu tāpēc, ka tajā piedalīsies Zimbabves diktators. To pasakot, noprotams, ka viņa klātbūtne ir kategoriski jāaptur un jānosoda.

  Thijs Berman (PSE). – (NL) Priekšsēdētājas kundze, attiecības starp Eiropas Savienību un Āfrikas valstīm ir kļuvušas nepieņemami saspringtas, ņemot vērā sarunas ar Āfrikas, Karību jūras un Klusā okeāna (ĀKK) reģiona valstīm par ekonomiskās partnerības nolīgumiem. Ja šīs sarunas būs neveiksmīgas, Kotonū Nolīgums vairākām dalībvalstīm no 1. janvāra beigsies ar „melnu caurumu” , jo tad mūsu tirdzniecības sakari kļūs par daudz mazāk labvēlīgo vispārējo tarifa preferenču sistēmu.

Tomēr būtu nelāgi, ja nabadzīgās valstis šādi sodītu, jo tām šķiet, ka ES un ĀKK valstis patlaban nav vienlīdzīgi partneri. Mums jāpiešķir nabadzīgajām valstīm tiesības aizsargāt savu tirgu sektorus, kas ir vāji un kas neizturētu brīvās tirdzniecības cīniņus. Šīs sarunas ir krasā pretstatā labajiem principiem un mērķiem, kas pausti Maria Martens ziņojumā, un es piekrītu šiem mērķiem.

Mēs, sociālisti, gribējām piebilst, ka ES tirdzniecības un lauksaimniecības politikai nevajadzētu ļaut likt šķēršļus attīstības politikai. Mums ir nepieciešama saskaņotība, un nav lieki jāsaka, ka šai politikai joprojām ir jābūt tendētai uz emancipāciju un sieviešu tiesībām. Komisijas ziņā ir to ietvert konkrētā politikas nostādnē. Pēc tam Komisija cieši uzraudzīs sadarbības attīstību.

  Zbigniew Zaleski (PPE-DE). – (PL) Par spīti vairākiem miljardiem Āfrikai piešķirto eiro nabadzība šajā kontinentā kļūst arvien izteiktāka, kā tas norādīts arī rūpīgajā Martens kundzes ziņojumā. Neesmu apspriedies ar Antuanes kungu, Portugāles prezidentūras pārstāvi, vai Van Hecke kungu, bet vēlos uzsvērt, ka sadarbība ar vietējām Āfrikas iestādēm ir sine qua non, lai finansiāls atbalsts būtu efektīvs.

Ir nepieciešams atbalstīt ekonomiku un palīdzēt ieviest tehnoloģijas, radīt uzņēmējdarbības garu, mudināt iedzīvotājus uzņemties saistības un atbalstīt individuālas iniciatīvas. Misionāri, piemēram, ar to nodarbojas, kaut arī viņiem nav nekādu līdzekļu, turpretī Eiropas Savienība neko tādu nedara par spīti iespējai paļauties uz pietiekamiem finanšu līdzekļiem. Viens no galvenajiem izaicinājumiem ir izglītība, tā teikt, ieguldījumi cilvēkkapitālā, kas dod ievērojamu labumu. Āfrika arī ir uzņēmusies vairākas saistības. To skaitā ir arī ieroču importa apturēšana un konkrētu tiesību aktu noteikumu ieviešana, it īpaši attiecībā uz īpašumtiesībām, kas ir būtisks faktors ekonomikas attīstībā. Nobeigumā es gribētu teikt, ka valdību uzdevums ir jāuztver kā palīdzība tautai, nevis kā labuma gūšana no mūsu atbalsta, par ko liecina Āfrikas iestāžu pārstāvju greznie automobiļi.

  Marie-Arlette Carlotti (PSE) . – (FR) Priekšsēdētājas kundze, šodienas Āfrikai ir divas sejas: pirmā ir galēja nabadzība un cilvēces traģēdija, kā tas ir Dārfūras un Somālijas gadījumā, un ir arī otra seja, kas bieži tiek ignorēta — kontinents, kas par spīti visam ievieš jauninājumus, kļūst demokrātiskāks, lai gan pārāk lēni, un pamazītēm atgriežas uz attīstības ceļa.

Jaunajai ES un Āfrikas stratēģijai tāpēc ir jāņem šī duālā realitāte vērā un jāatbalsta šis joprojām trauslais process ar īstu politisku partnerību: partnerību, kuras pamatā ir vienotība, jo mūsu galvenajam kontaktpunktam ir jābūt visai Āfrikai, ar kuru mēs sazināmies ar Āfrikas Savienības starpniecību; partnerību, kuras pamatā ir vienlīdzība un kuras darba kārtība ir kopīgi izstrādāta, nevis Ziemeļu valstu uzspiesta; partnerību, kuras pamatā ir pazemība, jo Eiropa nav vienīgā Āfrikas partnere. ES ir jāatbalsta arī šis process, izmantojot Tūkstošgades Attīstības mērķus par pamatnostādnēm, pildot solījumus un ES finanšu saistības, un visbeidzot — atzīstot Āfrikas parlamentu uzdevumu. M. Martens ziņojums patiesībā ir vēstījums, kuru nosūtām šodien Komisijai un Padomei, un mēs decembrī būsim Lisabonā, lai redzētu, vai tās šo vēstījumu ir saņēmušas.

  Luís Queiró (PPE-DE). – (PT) Priekšsēdētājas kundze, kā teikts Martens kundzes ziņojumā, kam es lielā mērā piekrītu, tas, ka pašreizējā ES stratēģija Āfrikai netika izveidota partnerībā ar Āfrikas iedzīvotājiem, ir acīmredzams tās iespēju ierobežojums. Tā bija kļūda, kas mums ir jālabo un ko mēs labosim ar nākamo ES stratēģiju, kurai ir jānostiprina Āfrikas Savienības nozīme un kuras pamatā ir jābūt partnerības un vienlīdzības jēdzieniem. Bažas izraisošie jautājumi, kas jāapspriež, ir miers, cilvēku pazušanas problēma un cīņa pret nopietnām slimībām, piemēram, AIDS un malāriju.

Attīstībai ir jābūt mūsu mērķim, un tirdzniecībai — vienam no tās ieročiem. Tāpēc mums ir jāatbalsta mazie un vidējie uzņēmumi un jāveicina taisnīga starptautiska tirdzniecība. Tomēr mēs gūsim panākumus ar šo stratēģiju tikai tad, ja varēsim palīdzēt nostiprināt demokrātiju un cilvēktiesības visā kontinentā.

No jauna formulējot un atjaunojot ES stratēģiju Āfrikai, ir jāņem vērā jauni lokāli un globāli apstākļi. Tas vien jau ir nozīmīgs solis, ka mēs šodien runājam ar Āfrikas Savienību. No otras puses vispārējais naftas un pārtikas patēriņa pieaugums liecina par nepieciešamību palielināt globālās ražošanas kapacitāti, un, no šāda skatpunkta raugoties, Āfrika ir kontinents, kas ir bagāts ar naftu un gāzi, kā arī ar milzīgu lauksaimniecības potenciālu.

Visbeidzot ir jautājums par sammitu. Nav nepieciešamības rīkot sammitu, lai izveidotu stratēģiju Āfrikai. Tomēr Portugāles prezidentūra ir iesākusi šo ceļu, un būtu kļūda to neturpināt līdz galam, citādi mēs zaudēsim iespēju pozitīvi ietekmēt afrikāņu dzīvi. Šīs sarunas nevar būt tikai par parādu dzēšanu, jo, priekšsēdētājas kundze, lielāka labklājība pasaulē var būt iespēja un tai ir jābūt iespējai, lai celtu labklājības līmeni Āfrikā. Šī labklājība ir jābauda visiem iedzīvotājiem, nevis tikai kontinenta elitei.

Starptautiskā sadarbība vairs nedrīkst būt Āfrikas problēma, kā jau kāds teica. Tāpēc mums uzlabo stāvoklis, lai tiktu nodrošināta izglītība, veselības aprūpe, demokratizācija un attīstība.

  Luis Yañez-Barnuevo García (PSE). – (ES) Priekšsēdētājas kundze, es gribētu apsveikt referenti un teikt, ka piekrītu Michel kungam par jauna veida partnerības un Eiropas un Āfrikas attiecību veidošanu. Es gribētu apsveikt arī Lobo Antunes kungu ar to, ka Portugāles prezidentūra organizē Eiropas un Āfrikas sammitu.

Kamēr šīs jauna veida attiecības tiek veidotas, formāla palīdzība attīstības jomā joprojām ir un pāris gadu vēl būs ļoti noderīgs instruments Eiropas attiecībās ar Āfriku, turklāt nevis tikai visas Eiropas, bet arī visu dalībvalstu attiecībās ar Āfriku.

Mums jāveicina veselīga konkurence starp dalībvalstīm attīstības atbalsta kvantitātes un kvalitātes uzlabošanā. Mana valsts, Spānija, ir trīskāršojusi savu atbalstu šajā parlamentārajā sasaukumā un salīdzinājumā ar iepriekšējo valdību ir palielinājusi atbalsta apmēru no EUR 200 miljoniem 2004. gadā līdz, paredzamas, EUR 850 miljoniem 2008. gadā. Spānija patlaban ir otrā lielākā attīstības atbalsta sniedzēja pasaulē, un tā ir arī ESAO Attīstības palīdzības komitejas nosauktā valsts, kuras devums šajā laikposmā ir palielinājies.

  Manuel Lobo Antunes, Padomes priekšsēdētājs. − (PT) Priekšsēdētājas kundze, dāmas un kungi, vispirms man jāpateicas par jūsu komentāriem, ieteikumiem un pat kritiku prezidentūras ierosinājumiem saistībā ar tās plāniem ES un Āfrikas attiecībās. Es, protams, esmu pierakstījis visus šos ieteikumus, novērojumus un kritiku.

Es gribētu skaidri pateikt, ka tam, ko mēs ierosinām attiecībā uz jaunām attiecībām ar Āfriku, ir divi aspekti, kas, manuprāt, ir inovatīvi vai vismaz mēs ceram, ka tie ir vai var izrādīties inovatīvi. No vienas puses, mēs plānojam nodibināt efektīvu partnerību ar saviem afrikāņu partneriem; šai partnerībai ir jāpierāda, ka tā ir arī efektīva īpašumtiesību jautājumā.

Kā jau esmu minējis, stratēģija, ko izstrādājam Āfrikai, nav vienpusēja stratēģija. Tā ir kopīga stratēģija, jeb, citiem vārdiem sakot, stratēģija, kuras projekts tiek kopīgi veidots, analizēts un pārrunāts tā, lai iznākums un tajā ierosinātais patiesībā ir tas, uz ko mūsu afrikāņu draugi cer, ko no mums sagaida un ko arī mēs, protams, gribētu saņemt, pozitīvā nozīmē, no mūsu afrikāņu partneriem.

No otras puses, mēs gribam arī palielināt šajā stratēģijā iesaistīto dalībnieku skaitu tā, lai būtu iesaistītas ne tikai valdības, kā tas ir parasti. Bez valdībām mēs gribam redzēt iesaistāmies citas valsts iestādes, parlamentus, kā jau minēju, un arī plašas pilsoniskās sabiedrības grupas, viņu pārstāvjus un dalībniekus. Otrais aspekts, kas, manuprāt, ir ārkārtīgi svarīgs, ir tas, ka vēlamies modernizēt Eiropas Savienības un Āfrikas darba kārtību. Mēs gribam reaģēt uz jaunajiem globālajiem izaicinājumiem, ņemt vērā milzīgās pārmaiņas, kas notiek pasaulē, un it īpaši neviltoti piedāvāt Āfrikai iespēju pilnībā integrēties jaunajā pasaules kārtībā.

Tāpēc mēs debatēs ar Āfriku spriedīsim un pārrunāsim tādas jaunas mūsdienu problēmas kā enerģijas problēmu, klimata pārmaiņu problēmu un problēmas, kas saistītas ar migrāciju, mobilitāti un nodarbinātību, bet, protams, neaizmirstot tos jautājumus, kas joprojām ir būtiski mūsu tradicionālajās attiecībās, proti, miers, drošība, demokrātiska pārvaldība un cilvēktiesības, kā arī jautājumi, kas saistīti ar zinātni un informācijas sabiedrību.

Es uzskatu, ka šī darba kārtība ir visaptveroša, vērienīga un, kā jau teicu, pilnībā moderna. Mums jāmodernizē darba kārtība ar Āfriku, jo tai ir efektīvi jāreaģē uz mūsu pašreizējām vajadzībām. Es gribētu arī teikt, ka Portugāles prezidentūra un Portugāle nekad nav vilcinājusies nosaukt Āfrikas vai kādas citas pasaules daļas diktatorus un pēc tam viņus apsūdzēt, un mēs turpināsim to darīt, kad vien tas būs nepieciešams.

Visbeidzot, man arī jāpateicas par darbu, kas veikts kopā ar Komisiju, sagatavojot visu nepieciešamo ES un Āfrikas otrajam sammitam. No Komisijas un no komisāriem, kam ir īpaša atbildība šajās jomās, proti, tirdzniecībā, ārējā darbībā un humānās palīdzības jautājumos, mēs esam saņēmuši ļoti pašaizliedzīgu un augstas kvalitātes atbalstu, un mēs esam pārliecināti, ka mēs visi cenšamies sasniegt kopīgu mērķi, veidojot atšķirīgu Āfriku un veidojot atšķirības Āfrikai.

  Louis Michel, Komisijas loceklis. – (FR) Priekšsēdētājas kundze, dāmas un kungi, es gribētu sākt ar pateicību Padomei par tādu reakciju uz runātāju teikto un piebilst, ka atbalstu aktualizētos jautājumus.

Man arī ir bažas, kas jau ir izskanējušas. Komisija cenšas piemērot lielāku saskaņotību savās ārvalstu darbībās, un patiesībā Eiropas un Āfrikas dialoga būtībai pakāpeniski vajadzētu ļaut mums atbrīvoties no pāris pretrunām, arī no tām, kuras uzsvēra Rocard kungs. Nav lieki jāteic, ka reizēm mēs rīkojamies pēc pretrunīgām politikas nostādnēm: atliek kaut vai padomāt par lauksaimniecībā maksātajām subsīdijām. Tā ir pretruna. Diemžēl ir jāizlemj starp dažādām interesēm, un tas reizēm vienkārši ir jāpieņem. Es saprotu, ka Eiropa droši vien ir vienīgais starptautiskais dalībnieks, kas pastāvīgi pats sevi labo un par katru cenu cenšas doties pareizajā virzienā.

Otrais aktualizētais jautājums ir saistīts ar Zimbabvi. Es nevēlos vēlreiz pārskatīt šo jautājumu. Martens kundze ir uz to atbildējusi labāk, nekā es to jelkad spētu. Mūs gaida ES un Āfrikas, nevis ES un Zimbabves sammits. Tas ir pirmkārt. Otrkārt, es labi apzinos prasību nosodīt R. Mugabe. Arī to es varētu izdarīt, bet tas neko nemainītu. Lēmums ielūgt R. Mugabe nav atkarīgs no mums. Man ļoti žēl, bet mēs nevaram aizvietot savus „Āfrikas partnerus. Runājot kā komisārs attīstības un humānās palīdzības jautājumos ar īpašu atbildību par Āfrikas, Karību jūras un Klusā okeāna reģiona (ĀKK) valstīm un par politiskajiem sakariem un dialogu ar Āfriku, man jāsaka — un man ļoti žēl to teikt —, ka mums nav tādu tiesību, kas mums ļautu teikt saviem afrikāņu partneriem: „Varat ielūgt visus, tikai ne viņu.” Riskējot būt pārāk tiešs, es teikšu arī šo: ja mēs gribam spriest par visu pēc diktatoru vai to, kas, mūsuprāt, der šādam apzīmējumam, mērauklas, tad Mugabe kungs nebūtu vienīgā mūsu problēma. Un ļaujiet teikt vēl ko par šo tematu: tāda ir realitāte.

Svarīgi ir tas, ka sammits notiks, un vēl svarīgāk ir tas, ka šajā sammitā mēs varēsim visu pārrunāt un aktualizēt jautājumu par cilvēktiesībām Zimbabvē. Tas man šķiet noderīgi un svarīgi, un man pret to nav nekas iebilstams. Tāpēc sammitam ir jānotiek. Esam gana gaidījuši. Ir jau noticis Āfrikas un Ķīnas sammits. Turklāt notiek gatavošanās Āfrikas un Japānas sammitam, un mēs būsim tajā klāt, lai gan tieši nezinu, kad tas būs.

Es gribētu arī teikt, ka esam ieguvuši palīdzību no Dienvidāfrikas. Ja ir kāda Āfrikas valsts, kas ir ievērojami centusies atrisināt šo jautājumu visiem par labu, tad tā ir Dienvidāfrika. Turklāt šī valsts patlaban, visticamāk, rada, iedvesmo un strādā pie nozīmīga nolīguma starp vairākumu un opozīciju Zimbabvē, un tam būtu jāsekmē godīgu un taisnīgu vēlēšanu norise 2008. gada martā. Šīs sarunas vēl nav pabeigtas, bet jebkurā gadījumā pēdējā mana saruna ar prezidentu T. Mbeki šķietami viesa patiesas cerības uz panākumiem. Tāpēc nekritizēsim Dienvidāfriku, jo tā dara visu iespējamo un nedara to pavirši.

Attiecībā uz lauksaimniecībai piešķirto finansējuma daļu es vienkārši gribētu norādīt, ka starp devīto un desmito Eiropas attīstības fondu malā atliktā summa šai nozarei ir pieaugusi no EUR 663 miljoniem līdz EUR 1,1 miljardam. Tas tiesa, ka par spīti finansējuma palielinājumam starp devīto un desmito EAF bija samazinājums absolūtā procentuālā izteiksmē, bet, runājot par skaidru naudu, reālais palielinājums nebija mazsvarīgs. Turklāt man jāmin, ka priecājos pirms pāris dienām dzirdēt Pasaules Bankas priekšsēdētāja paziņojumu Vašingtonā, sanāksmē, kurā piedalījos, ka lielāka uzmanība ir jāpievērš lauksaimniecības attīstībai, un tāpēc es pilnībā pievienojos nupat paustajām bažām.

Attiecībā uz pilsoniskās sabiedrības un parlamentu, arī Visāfrikas Parlamenta, nozīmi, es nespēju darīt neko citu, kā vien pilnībā atbalstīt ziņojumā pausto pieeju.

Īsāk sakot, un ir jārunā īsi, jo piešķirtais laiks ir ļoti īss, es vēlreiz gribētu aizskart jautājumu par ekonomiskās partnerības nolīgumiem jeb EPN, ko es solījos darīt. Jūs jau būsiet manījuši, kāda ir mana nostāja attiecībā uz šiem nolīgumiem. Tie ir būtisks nosacījums Āfrikas integrācijai pasaules kopienā. Kā to ir rādījusi pieredze ar Āziju, izšķirošais faktors nav atbalsts progresa veicināšanai, bet drīzāk ekonomiskajai attīstībai un integrācijai globālajā tirgū. Es personīgi uzskatu, ka EPN rada iespēju ĀKK valstīm pakāpeniski integrēties starptautiskajā tirdzniecības kopienā, vispirms izveidojot savus reģionālos tirgus. Tomēr es vēlos norādīt, ka 2008. gada 1. janvāris neiezīmēs pēkšņu un dramatisku tirgus liberalizācijas sākumpunktu. Tad ko tas nozīmēs? Patiesībā tas nozīmēs pakāpenisku tirgu atvēršanas procesu, kas būs pakļauts dažādiem pārejas periodiem atkarībā no konkrētajiem produktiem, ar reģionālo finansējumu, kas sniegs finansiālo atbalstu un palīdzēs atvieglot tīro fiskālo zaudējumu liberalizācijas iznākumā. Protams, netrūkst interesantu priekšlikumu, kurus varētu piemērot šajā jomā.

Turklāt mēs spēsim arī mobilizēt diezgan būtiskus līdzekļus vairākās jomās, kas varētu radīt optimālos nosacījumus tam, lai liberalizācijas process varētu būt progresīvs, un šī pakāpeniskā tirgu atvēršana bija derīga, pozitīva un produktīva. Es diezgan labi saprotu bažas, ko daži no jums pauda. Tomēr attiecībā uz prasību pagarināt termiņu šo ekonomisko partnerību nolīgumu noslēgšanai jāteic, ka es tam neredzu nekādu labumu. PTO neradīs izņēmumu attiecībā uz ĀKK valstīm — un tās ir tikai iedomas, ka varētu —, jo mūsu pašreizējā sistēma ir kaitēt citām jaunattīstības valstīm, kas lūdz, lai pret tām izturas kā pret bijušajām kolonijām.

Tāpēc vienīgā alternatīva ir izmantot vispārējo preferenču sistēmu. Vismazāk attīstītām valstīm būs piekļuve visam, izņemot ieročus, bet tām valstīm, kas nav vismazāk attīstīto valstu vidū — un es tikai gribētu norādīt, ka tādas valstis ir 36 —, tas nozīmētu šo valstu pašreizējā piekļuves līmeņa krišanos. EPN mums neļaus vairs garantēt šo preferenciālo piekļuvi mūsu tradicionālajiem partneriem, bet svarīgākais ir tas, ka viņi palīdzēs atbalstīt reģionālās ekonomikas integrācijas procesu. Es uzskatu, ka tas ir īstais tirdzniecības potenciāls, kas spēj veicināt ekonomisko attīstību.

Mēs, protams, apzināmies, kādas problēmas tas radīs mūsu partneriem, mēs atzīstam viņu nepatiku, un jāatzīst, mēs saprotam viņu pamatotās bailes. Tieši šī iemesla dēļ mēs sākumā ierosinājām noslēgt vairākpakāpju nolīgumus, kas pirmām kārtām atrisinās tirdzniecības problēmu, ietverot tirgus atvēršanu uz abpusēja pamata, kas atbilst PTO noteikumiem. Kā vienmēr esmu teicis, tirgus piekļuves piedāvājumu no mūsu ĀKK partneriem pamatā, protams, nebūs samērības principu. Paturiet prātā, ka mēs no savas puses tirgu atveram pilnībā, mēs gribam būt pēc iespējas elastīgāki un izmantosim visu iespējamo laiku, lai apkopotu bažas par attīstību, it īpaši nepieciešamību aizsargāt galveno lauksaimniecības ražošanas iestādi un jaunās nozares.

Mēs pašreiz turpinām darbu pie šī jautājuma. Īstais izaicinājums ir novērst to, ka valstis, kas nav vismazāk attīstīto valstu grupā, nonāk postošā tirdzniecības situācijā 1. janvārī. Šīs valstis uz spēles neapšaubāmi ir likušas milzīgas komerciālās intereses. Ja līdz 1. janvārim joprojām nebūsim atrisinājuši jautājumu par piekļuvi tirgum, ir skaidrs, ka šīs valstis atgriezīsies pie vispārējās tarifu preferenču sistēmas, kas nozīmē, ka tās stāvēs malā un būs patiesi postošā stāvoklī. Tāpēc mums ir jāvirzās tālāk, ja gribam noslēgt kaut vai īstermiņa nolīgumus. Tas būtībā ir viss attiecībā uz EPN jautājumu.

Visbeidzot, es gribu teikt, ka pilnībā piekrītu Borrell kunga skaidri izteiktajiem uzskatiem. Gaidāmais sammits un ES un Āfrikas stratēģija radīs nozīmīgas pārmaiņas Eiropas un Āfrikas attiecību būtībā. Tāpēc pamēģināsim — un es izmantošu viņa teikto — radīt noturīgu partnerību starp abām pusēm, kas ciena viena otru un kurām ir tiesības un pienākumi vienai pret otru, atstāsim pagātnei tagadējās attiecības — es tās nesauktu par banālām; tas ir kas nopietnāks — šīs vecmodīgās, arhaiskās un neproduktīvās attiecības, šo bieži vien pazemojošo devēja un saņēmēja saistību.

  Priekšsēdētāja. − Debates ir slēgtas.

Balsošana notiks rīt plkst. 11.30.

Rakstiskas deklarācijas (Reglamenta 142. pants)

  Pedro Guerreiro (GUE/NGL), rakstiski. – (PT) ES-Āfrikas sammitam ir jāaizsāk izmaiņas ES politikas nostādnēs attiecībā uz Āfrikas valstu un tautu suverenitāti un tiesībām uz attīstību, veicinot godīgāku, mierīgāku un cilvēcīgāku pasauli, kurā valdītu lielāka solidaritāte.

Lai tās īstenotu, nepieciešams

- veikt tūlītējus solidaritātes pasākumus, kas atbilstu miljons cilvēku pamatvajadzībām;

- cienīt valsts suverenitāti un neatkarību, neiejaukties katras valsts iekšējās lietās un rast miermīlīgu risinājumu starptautiskiem konfliktiem;

- demilitarizēt starptautiskās attiecības un pakāpeniski samazināt bruņojuma un militāros izdevumus;

- veidot objektīvus un taisnīgus ekonomiskos sakarus, noraidot Starptautiskā Valūtas fonda, Pasaules Bankas un Pasaules Tirdzniecības organizācijas izvirzītos nosacījumus un „ekonomisko partnerības nolīgumu” noteikumus par tirdzniecības liberalizāciju;

- dzēst ārējo parādu, kas jau sen vairāk nekā nomaksāts;

- veidot sadarbības politiku un aktīvu un abpusēju atbalstu attīstībai;

- garantēt imigrantu tiesības.

Šo attiecību pamatā vairs nedrīkst būt neokoloniālas ambīcijas vai paternālistiski uzskati, kuru mērķis ir atgūt zaudēto zemi, ko Āfrikas tautas — pēc tam, kad tika iekarotas 20. gadsimta otrajā pusē — atguva, iegūstot neatkarību, veicināt ES lielvaru iejaukšanos, militāro klātbūtni un starptautisku dabas resursu kontroli un izmantošanu.

  Tokia Saïfi (PPE-DE), rakstiski. – (FR) Ja jāuzsver Parlamenta ziņojuma par Eiropas Savienības un Āfrikas attiecībām nozīmi, ņemot vērā gaidāmo ES un Āfrikas sammitu decembrī, tad pirmām kārtām mums ir atzinīgi jāvērtē tajā manāmā reālistiskā pieeja.

Ziņojums aicina izveidot patiesu partnerību starp ES un Āfriku, demokrātisku un reālistisku partnerību, kuras pamatā ir efektīva un koordinēta palīdzība, kā arī tirdzniecība.

Es īpaši gribētu izteikt atbalstu sarunām par ekonomiskās partnerības nolīgumiem (EPN), jo, kā uzsvērts ziņojumā, starptautiskajai tirdzniecībai ir jākļūst par attīstības instrumentu. Nabadzību pastāvīgi var samazināt tikai ar taisnīgu, ilgtspējīgu un pienācīgi uzraudzītu komerciālas darbības sekmētu ekonomisko izaugsmi, ko veicina piekļuve tirgum.

Brīva tirdzniecība nenozīmē beigas; tai ir jāapmierina Āfrikas, Karību un Klusā okeāna reģiona (ĀKK) valstu vajadzības; tāpēc ĀKK valstu grupa ir jāiesaista pakāpeniski un asimetriski, ņemot vērā vietējās īpatnības.

Mēs nevaram būt apmierināti vienkārši ar to, ka sniedzam palīdzību izlases kārtā, citādi mēs nerisināsim problēmas, bet gan mūžīgi tās atliksim.

Āfrika nav teātris, kas domāts humānajai palīdzībai; tai pašai ir jānosaka sava attīstība līdzās Eiropas Savienībai kā partnerei.

14. Starptautisks līgums par kasešu munīcijas aizliegumu (debates)

  Priekšsēdētāja. − Nākamais debašu jautājums ir:

- mutiskais jautājums Padomei par starptautisko nolīgumu aizliegt kasešu munīciju; Josep Borrell Fontelles ierosinātās debates Attīstības komitejas vārdā par turpmākiem pasākumiem pēc Oslo Deklarācijas, (O-0048/2007 – B6-0319/2007);

- mutiskais jautājums Padomei par starptautisko nolīgumu aizliegt kasešu munīciju — Josep Borrell Fontelles ierosinātās debates Attīstības komitejas vārdā par turpmākiem pasākumiem pēc Oslo Deklarācijas (O-0052/2007 – B6-0320/2007).

  Josep Borrell Fontelles, autors. – (ES) Priekšsēdētājas kundze, komisār, ministr, prasības aizliegt kasešu bumbas kļūst arvien skaļākas un skaļākas. Šo bumbu izmantošana 2006. gada Libānas karā pierādīja, kādā apjomā tās spēj nest postu cilvēkiem.

Tie ir ieroči, kas ir bīstami gan civiliedzīvotājiem, gan militārpersonām, bet praksē 90 % to upuri ir civiliedzīvotāji. Turklāt 10 % šo nāvējošo bumbu neuzsprāgst: tās paliek zemē, radot kājnieku mīnām līdzīgu ietekmi.

Tāpēc ar šo munīciju piesārņoto vietu attīrīšana ir bīstama gan iedzīvotājiem, gan starptautiskajiem miera uzturēšanas spēkiem. Šīs bumbas tiek izmantotas ne vien karā, bet tās ir kā ilglaicīgs šķērslis pārvadātājiem un lauksaimniekiem, un tās rada tirdzniecības barjeras un šķēršļus humānās palīdzības saņemšanai.

Tāpēc šī ir viena no galvenajām problēmām, kas skar nabadzīgo valstu attīstību: tieši nabadzīgākās valstis visbiežāk no tām cieš, un šajās valstīs galvenie upuri ir nabadzīgākā un vismazāk izglītotākā iedzīvotāju daļa.

Mēs vairs nevaram teikt, ka, bombardējot oponentus no 10 000 metru augstuma un apberot viņus ar bumbām, kas paliks zemē, ir efektīvs miera uzturēšanas vai militārās darbības uzsākšanas veids.

Miera uzturētāju spēku un humānās palīdzības izvietošana patlaban ir svarīga, lai stabilizētu un atjaunotu konfliktā cietušās zonas, un šīm bumbām nav nekāda attaisnojuma, arī ne no militārās perspektīvas.

Šodien mēs runāsim ar Komisiju un ar Padomi tieši par iniciatīvām, kas ir radušās, pateicoties izplatītajai attieksmes maiņai starptautiskajā kopienā attiecībā uz kasešu bumbām.

Eiropas Parlaments ir atkārtoti pieņēmis ļoti skaidru nostāju: mēs vēlamies redzēt to, kā starptautiski tiek regulēta vispasaules vēlme aizliegt kasešu bumbu izmantošanu, ražošanu, pārvadāšanu, finansēšanu un uzkrāšanu. To atliekot, ES dalībvalstīm ir vienpusēji jārīkojas un jāaizliedz šo bumbu lietošana un pārvešana, kā daudzas valstis jau to ir izdarījušas un citas vēl tam gatavojas.

Komisār, ministr, Eiropas Parlaments vēlas pateikties Padomes prezidentūrai, Komisijai un dalībvalstīm par centieniem ieviest jaunu protokolu Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijai par konkrētu konvencionālo ieroču izmantošanu sakarā ar visām humanitārajām problēmām, kas saistītas ar kasešu bumbu izmantošanu. Diemžēl ir jāatzīst, ka līdz šim ir panākts niecīgs progress.

Tāpēc mums ir vajadzīgs kārtīgs Oslo process, uz kuru pamatojoties, valstis, NVO, Sarkanais Krusts un starptautiskas organizācijas var izveidot un īstenot mērķtiecīgu darba kārtību. Patlaban Oslo atbalsta 80 valstis, arī daudzas jaunattīstības valstis, bet joprojām nav skaidrs, vai šis process galu galā novedīs pie pilnīga kasešu bumbu aizlieguma.

Skaidrs ir tas, ka mums vajag integrētu, visaptverošu pieeju, kam ir humanitāra šķautne un kas vērsta ne tikai uz atbruņošanos, bet pāri visam uz civiliedzīvotāju aizsardzību, palīdzot viņiem tikt galā ar kara sekām, vienlaikus nodrošinot to, ka šo bumbu krājumi tiek iznīcināti un ka piesārņotās vietas tiek attīrītas.

Tuvojoties vairākiem svarīgiem notikumiem, piemēram, sanāksmei Vīnē decembrī un Briselē nedēļu pēc tam, kā arī 5. novembrim, Vispasaules rīcības dienai, lai aizliegtu kasešu bumbas, ko mēs iesāksim?

Šajā kontekstā es gribētu pajautāt Komisijas un Padomes pārstāvjiem, ko mēs darīsim, kāda būs mūsu nostāja? Kāda ir Eiropas Savienības nostāja par sarunu pašreizējo stāvokli saistībā ar Konvenciju par konkrētu konvencionālo ieroču izmantošanu?

Vai sagaidīsim Padomes kopēju nostāju šajā jautājumā? Kādas iniciatīvas mēs izstrādāsim, lai iedrošinātu dalībvalstis noteikt valstiskus pasākumus kasešu bumbu aizliegšanai? Ko mēs darām, lai atbalstītu trešās valstis teritoriju attīrīšanā no šīs munīcijas, izglītotu par riskiem un iznīcinātu jau aizliegto munīciju uzkrājumus?

Visbeidzot — vai Komisija apsvērs un rīkos starptautisku konferenci par Eiropas Savienības nozīmi, risinot sociāli ekonomiskas, humanitāras un ar attīstību saistītas sekas, kas rodas pēc konfliktiem, kuros izmantoti šie ieroči?

  Manuel Lobo Antunes, Padomes priekšsēdētājs. − (PT) Priekšsēdētājas kundze, komisāre, dāmas un kungi, Borrell kungs! Es vispirms vēlos pateikties jums par jūsu uzdotajiem trim jautājumiem saistībā ar šo īpašo tematu par kasešu bumbu aizliegšanu. Es centīšos īsi un pēc iespējas objektīvāk atbildēt uz katru no trim Padomei uzdotajiem jautājumiem.

Attiecībā uz jūsu pirmo jautājumu man ir jāsaka, ka saistībā ar Konvenciju par noteiktiem parastiem ieročiem — lai izteiktos īsāk, es vienkārši atsaukšos uz to kā „Konvenciju” — Eiropas Savienības Padomes prezidentūra, kā jau jūs zināt, ir paudusi savas bažas Eiropas Savienības vārdā par šķembu munīcijas ietekmi uz cilvēkiem. Īpaši Konvencijas dalībvalstu Trešajā pārskatīšanas konferencē, kas notika pērn no 7. līdz 17. novembrim Ženēvā, Eiropas Savienība pauda viedokli, ka šķembu munīcija ir īpaši nozīmīgs elements Konvencijas par noteiktiem prastiem ieročiem turpmākajā darbībā.

ES iepazīstināja ar priekšlikumu, ar kuru atbalsta beztermiņa Valdību ekspertu grupas izveidi, lai tā sagatavotu ieteikumus turpmākajai rīcībai saistībā ar Konvenciju. Dalībvalstu konference nepieņēma šo priekšlikumu. Tomēr valstis vienojās steidzami sasaukt Valdību ekspertu grupas starpsesiju sanāksmi par sprādzienbīstamām kara paliekām ar īpašu uzsvaru uz šķembu munīciju.

Šī sanāksme notika Ženēvā no 2007. gada 19. jūnija līdz 22. jūnijam, kad ES iesniedza sarunu pilnvaru projektu juridiski saistošam instrumentam, kurā aplūkotu visus to humāno problēmu aspektus, kuras radījusi šķembu munīcija. Šis instruments ir jāpieņem līdz 2008. gada beigām.

ES trijotne veica plašas konsultācijas ar trešām valstīm, lai veicinātu ES pieeju. Tomēr Valdību ekspertu grupa nolēma atlikt jebkuru lēmumu par juridiski saistoša instrumenta pieņemšanu līdz 2007. gada Konvencijas Augsto līgumslēdzēju pušu sanāksmei, kas notiks nākamajā mēnesī.

Paralēli šiem centieniem risināt problēmas saistībā ar šķembu munīciju, kā jau jūs zināt, vairākas ES dalībvalstis ir parakstījušas Oslo deklarāciju un piedalījušās vairākās sanāksmēs, kas organizētas saistībā ar tā saukto „Oslo procesu“, kura mērķis ir vispārējs šķembu munīcijas aizliegums.

ES dalībvalstis ir piedalījušās kā individuālas valstis. Līdz šim nav panākta nekāda vienošanās par ES nostāju attiecībā uz Oslo procesu. Vairums dalībvalstu šos abus procesus uztver kā papildinošus un uzskata tos par paralēliem centieniem ceļā uz kopīgu mērķi, proti, starptautisku juridiski saistošu instrumentu par šķembu munīciju.

Attiecībā uz jūsu uzdoto otru jautājumu man ir jāsaka, ka saistībā ar gaidāmajām sanāksmēm Briselē un Vīnē, kā jau minēts, ES dalībvalstis, tostarp arī prezidentvalsts, piedalīsies kā individuālās valstis, ja tās tā izlems. Nav plānots pieņemt ES kopēju nostāju.

Visbeidzot attiecībā uz jūsu trešo jautājumu es varu teikt, ka nesenie Austrijas un Beļģijas lēmumi par šķembu munīcijas aizliegšanu, kā uz to savā jautājumā atsaucas Borrell kungs, ir pieņemti, kā jūs zināt, tikai valsts līmenī. Padome nav veikusi nekādus īpašus pasākumus saistībā ar šo jautājumu.

  Priekšsēdētāja. − Cerēsim, ka tā drīz paudīs savu viedokli.

  Benita Ferrero-Waldner, Komisijas locekle. − Priekšsēdētāja kungs! Es vēlos pateikties Borrell Fontelles kungam par šā mutiskā jautājuma uzdošanu. Es priecājos, jo, manuprāt, šī mums ir iespēja visaptveroši atbildēt uz šo jautājumu par kaut ko, kam ir īpaši šausmīgas sekas. Tam ir ļoti negatīva ietekme uz cilvēkiem, īpaši uz civiliedzīvotājiem. Tāpēc šis jautājums man ir ļoti tuvs, jo viss, kas skar cilvēku drošību, vienmēr ir tuvs manai sirdij. Es pilnībā piekrītu mūsu Padomes priekšsēdētāja paustajai nostājai, bet es vēlos minēt arī pāris citas lietas.

Pagājušajā gadā man bija iespēja apspriest šo jautājumu vairākos oficiālos un neoficiālos forumos, arī Miera izpētes institūta organizētajās sanāksmēs — pirmā notika Parīzē un otrā — Aleksandrijā, kuras vadīja Mubarak kundze. Viņa šo problēmu uztvēra ļoti nopietni, un, manuprāt, viņa ir mēģinājusi panākt lietu virzību uz priekšu. Kā, piemēram, pretkājnieku sauszemes mīnu gadījumā sprādzienbīstamās kara paliekas rada lielu apdraudējumu civiliedzīvotāju dzīvībām un drošībai, un es gribētu visaptveroši atbildēt uz jautājumiem, kurus šeit ir uzdevis Borrell Fontelles kungs.

To ietekme var būt gan tūlītēja, gan ilgstoša. Izkaisot sprādzienbīstamās šķembas plašā teritorijā, tās var nogalināt un ievainot, kā mēs visi zinām, lielu civiliedzīvotāju skaitu, ļoti bieži bērnus. Turklāt daudzas no mazkalibra bumbām vai sekundārā munīcija neuzsprāgst uz iekšu vai uzsprāgst sadursmē, un to iznīcinošā ietekme saglabājas pēc konflikta, tāpēc šķembu munīcija arī nopietni apgrūtina starptautiskās humānās palīdzības sniegšanu. Mēs to esam redzējuši karā Libānā.

Attiecībā uz krīžu pārvaldību un pēckonfliktu rekonstrukcijas programmām konfliktu un pēckonfliktu laikā dažos pēdējos gados mēs Komisijā esam bijuši ļoti aktīvi, novēršot tās problēmas, kuras rada sauszemes mīnas un arī citas sprādzienbīstamās kara paliekas, tostarp arī šķembu munīcija.

Ar divām Eiropas Komisijas pretmīnu stratēģijām, kas aptver laika posmu no 2002. līdz 2007. gadam, vairāk nekā EUR 300 miljoni visā pasaulē ir ieguldīti projektos, ar kuriem paredz tādus pasākumus kā atmīnēšanu, krājumu iznīcināšanu, mīnu riska izglītību, palīdzību mīnu upuriem un viņu rehabilitāciju, un sociāli ekonomisko reintegrāciju. Projekti, kuri attiecas uz šķembu munīciju, arī tiek īstenoti valstīs, kuras ļoti cietušas no šiem ieročiem, piemēram, Afganistānā, Laosā un Kambodžā, lai minētu dažas no tām.

Kas attiecas uz nākotni, mēs tupināsim iesaistīties, izmantojot integrēšanas pasākumus, kas vērsti pret pretkājnieku sauszemes mīnām un sprādzienbīstamām kara paliekām, mūsu Kopienas ārējās palīdzības stratēģijās un programmās — tāpēc tas būs iekļauts visur.

Komisija arī izmanto humānās palīdzības instrumentu, kuru pārvalda Eiropas Kopienas Humānās palīdzības birojs (ECHO), lai finansētu humānos atmīnēšanas centienus. Visnesenāk humānais atmīnēšanas atbalsts tika sniegts Libānā, kura saņēma ievērojamu humāno palīdzību pēc 2006. gada decembra konflikta, kuru es pieminēju iepriekš.

Attiecībā uz Komisijas lomu sarunās par atbruņošanās līgumiem vai konvencijām, es gribētu atgādināt, ka šādas sarunas dažkārt nav mūsu kompetencē. Ja Kopiena nav atbruņošanās līgumu vai konvenciju puse, tad tā var juridiski vienīgi mudināt partnervalstis pilnībā iesaistīties daudzpusējās attiecībās, jo īpaši ar dalību līgumos un konvencijās. Manuprāt, mūsu priekšsēdētājs jau ir daudz ko pateicis par to.

Mēs piedalījāmies ES trijotnes demaršos, kas notika tādās svarīgās valstīs kā Amerikas Savienotās Valstis, Japāna, Brazīlija, Dienvidkoreja, Kanāda, Pakistāna un Ukraina, lai veicinātu daudzpusējas iniciatīvas jautājumā par šķembu munīciju saistībā ar Konvenciju par noteiktiem parastiem ieročiem un jo īpaši sarunās par juridiski saistošu instrumentu, ar kuru aplūkotu humānos apsvērumus par šķembu munīciju. Mērķis ir pabeigt sarunas līdz nākamā gada beigām.

Vienlaikus Komisija cieši seko līdzi Oslo procesam un kā novērotāja gatavojas piedalīties šajā saistībā plānotajās sanāksmēs Briselē un Vīnē.

Noslēgumā es gribētu apliecināt jums, Borrell Fontelles kungs, un arī Eiropas Parlamentam, ka Komisija turpinās veikt visu iespējamo, lai atbalstītu visas daudzpusējās iniciatīvas, kuru mērķis ir visaptverošs un efektīvs šķembu mīnu aizliegums.

  Tunne Kelam, PPE-DE grupas vārdā. – Priekšsēdētājas kundze! Es gribētu pateikt komisārei, ka mani iedrošina tas, ka mums ir kopīgas bažas un mērķi, un es pateicos viņai par viņas uzstāšanos un attīstības tendenču šajā jomā aprakstu. Es arī priecājos par labo sadarbību starp Parlamenta deputātiem svarīga rezolūcijas priekšlikuma sagatavošanā.

Pirmkārt, tas ir steidzami risināms jautājums. Tas ir steidzami no humānās un politiskās perspektīvas, jo, par spīti brīdinājuma signāliem no visas pasaules, kasešu bumbas joprojām tiek aktīvi izmantotas. Tāpēc ir divas problēmas, kuras mums ir jārisina.

Pirmkārt, kasešu bumbu izmantošanai ir īpaši necilvēcīgs darbības veids. Tie, kuri aktivizē šīs bumbas, parasti nespēj tās ļoti precīzi nomērķēt. Neveiksmīgi mēģinājumi gadās daudz biežāk, nekā to varētu sagaidīt. Traģiskais iznākums ir ārkārtīgi liels cietušo skaits civiliedzīvotāju vidū — vairāk nekā 90 %, kā tiek minēts.

Vēl viena problēma ir daudzās nesprāgušās kasešu bumbas, kas atrodas bijušajās konfliktu zonās. Tā būtiski kavē tās valstis, kuras ir apņēmušās sākt atjaunot savu ekonomiku pēc konfliktiem. Ņemot to vērā, es domāju, ka ES vajadzētu uzņemties vadību centienos aizliegt šķembu munīcijas jebkāda veida ražošanu, izmantošanu un tirdzniecību.

Pirmajam solim ir jābūt tūlītēja moratorija pasludināšanai attiecībā uz šo ieroču izmantošanu. Turklāt mūsu rezolūcijā uzstāj uz to, ka ES karaspēks nekādos apstākļos nedrīkst izmantot jebkāda veida šķembu munīciju, līdz tiek panākti attiecīgie starptautiskie nolīgumi. Mēs aicinām Parlamentu un Komisiju steidzami palielināt finansiālo atbalstu kopienām un indivīdiem, kuri cietuši no uzsprāgušas vai nesprāgušas šķembu munīcijas, izmantojot šim mērķim visus pieejamos instrumentus.

  Ana Maria Gomes, PSE grupas vārdā. – (PT) Priekšsēdētāja kungs! Es runāju Sociāldemokrātu grupas Eiropas Parlamentā vārdā. Šie jautājumi ilustrē vadošo lomu, kāda ir šim parlamentam, attiecībā uz atbrīvošanos no parastajiem ieročiem, kontrolē pār munīcijas nodošanu citām personām un starptautisko humanitāro tiesību stiprināšanā.

Mēs cīnījāmies par Otavas konvencijas paplašināšanu, lai tajā iekļautu visa veida mīnas. Ilgu laiku pirms Eiropadomes mēs iestājāmies par globālu līgumu par ieroču tirdzniecību. Būtiskā nepieciešamība pārveidot ES Rīcības kodeksu par ieroču eksportu juridiski saistošā dokumentā ir arī bijusi pastāvīga šā parlamenta prasība.

Ar šiem jautājumiem par kasešu bumbām raugās nākotnē un uz to, kas Eiropai ir jādara, lai novērstu šo ieroču izmantošanu, kuri nešķiro civiliedzīvotājus un militārpersonas un kuri iznīcina tik daudzas cilvēku dzīvības. Mēs aicinām pasludināt tūlītēju moratoriju attiecībā uz šo ieroču izmantošanu, ražošanu, krājumu veidošanu un eksportēšanu. Šim moratorijam savlaicīgi ir jākļūst par juridisku instrumentu, ar kuru ilgtermiņā aizliedz šo barbarisko munīciju izmantot ieroču arsenālos un kaujas laukos tādā pašā veidā, kā jau sākušas izzust pretkājnieku mīnas.

Papildus tam, lai aicinātu Eiropas Savienību sākt diplomātisko ofensīvu šā jaunā instrumenta panākšanai, mēs vēlamies, lai dalībvalstis rādītu priekšzīmi un novērstu to, ka šos ieročus izmanto to bruņotie spēki. Ne tikai to, tām ir arī uz neierobežotu laiku jāpārtrauc to eksports, ražošana un krājumu veidošana. Katra dienu Libānā, Čečenijā, Afganistānā un daudzās citās valstīs, kur kari jau ir beigušies, cilvēki maksā vislielāko cenu par bruņoto spēku noziedzīgo un amorālo bezatbildību, kuri ir pazaudējuši jebkuru ētikas un juridisko ierobežojumu izjūtu, pēc kuras būtu jāvadās civilizētu cilvēku rīcībā.

Tas ir Eiropas ziņā virzīt globālo aliansi uz to, lai no jauna noteiktu, atkārtoti apstiprinātu un pastiprinātu šos ierobežojumus. Mums steidzami ir nepieciešama kopēja nostāja, lai izskaustu kasešu bumbas un citu šķembu munīciju.

  Elizabeth Lynne, ALDE grupas vārdā. – Priekšsēdētājas kundze! Civiliedzīvotājus – daudzus no tiem bērnus – ir, nešķirojot, nogalinājušas vai ievainojušas kasešu bumbas. Sapņi ir sagrauti un dzīves ir iznīcinātas. Kā, piemēram, zēna no Irākas Ahmed Kamel gadījums. Spīdošā objekta pievilināts, Ahmed pacēla mazkalibra bumbu un tā uzsprāga. Viņš zaudēja abas rokas un redzi. Kā 12 gadus vecs bērns varētu saprast, ko nozīmē šāda bumba?

Un tomēr šokējošais fakts, ka šī šķembu munīcija ir uzkrāta vairāk nekā 15 ES dalībvalstīs. Šausmīgi, ka vismaz 10 ES dalībvalstis ražo šos ieročus: Francija, Spānija, Grieķija, Itālija, Nīderlande, Polija, Rumānija, Slovākija, Zviedrija un Bulgārija. Manuprāt, šīm valstīm, kā arī tām valstīm, kuras ir izmantojušas šos ieročus, tostarp Apvienotajai Karalistei, uz rokām ir asinis.

Lai gan es atzinīgi novērtēju valstu, kā, piemēram, Beļģijas iniciatīvas noteikt valsts likumus, lai aizliegtu šķembu munīciju, visām pārējām ES dalībvalstīm ir jārīkojas tāpat. Es mudinu Padomi un Komisiju atbalstīt Oslo procesu, kā mēs jau esam aicinājuši tās darīt.

Apvienotās Karalistes valdības un citu diplomātiskiem manevriem apgalvot, ka ir „neinteliģentā” un „inteliģentā” šķembu munīcija, ir jāpievērš maz vērības – visi šie ieroči nogalina un sakropļo. Vārds „inteliģents” nevarētu būt vēl maldinošāks vai nepiemērotāks.

Mums nepieciešams tūlītējs moratorijs attiecībā uz visa veida šķembu munīcijas izmantošanu, finansēšanu, krājumu veidošanu, ražošanu un nodošanu citām personām vai eksportēšanu, ko veic ES dalībvalstis. Visām valstīm, kuras ir izmantojušas šos ieročus, ir jāuzņemas atbildību par attīrīšanu no tiem un Komisijai nekavējoties jāpalielina finansiālais atbalsts kopienām, kuras cietušas no nesprāgušām mazkalibra bumbām. Es jūs visus mudinu atbalstīt šo rezolūciju.

  Frithjof Schmidt, Verts/ALE grupas vārdā. – (DE) Priekšsēdētājas kundze, komisāre, dāmas un kungi! Oslo process sniedz vēsturisku iespēju panākt starptautisku nolīgumu – ne tikai deklarāciju, bet starptautisku nolīgumu –, ar kuru aizliedz kasešu bumbas. Divus gadu desmitus ir bijušas kampaņas un starptautiskas iniciatīvas, bet tās atkārtoti iestigušas militāro un ekonomisko interešu diplomātiskajā purvā. Tagad mums ir iespēja panākt nolīgumu 2008. gadā.

Tam ir nepieciešams atbalsts ne tikai no Parlamenta, kuram ir skaidra nostāja šajā jautājumā visās parlamentārajās grupās. Es biju ļoti gandarīts un ieinteresēts dzirdēt to, Ferrero-Waldner kundze, ka Komisija arī atbalsta šo nostāju, kas ir novērtējams visatzinīgāk. Padomei tagad ir jāievēro tā skaidrā nostāja, kuru ir pieņēmis Parlaments un Komisija, tas ir ļoti svarīgi. Tas nav tikai par kasešu bumbu izmantošanas un krājumu veidošanas un šo ieroču tirdzniecības aizliegšanu, tas ir arī par ražošanu. Mums ir jābūt aizliegumam par šo bumbu ražošanu un Eiropas Savienība joprojām ir viens no galvenajiem šo ieroču ražotājiem. Tos joprojām ražo Vācijā, Apvienotajā Karalistē, Francijā, Spānijā un Beļģijā. Beļģijā un Austrijā tagad ir pieņemti tiesību akti, lai aizliegtu ražošanu, bet es zinu, ka Beļģijā ražošana vēl pilnībā nav pārtraukta. Šajos tiesību aktos arī ir trūkumi.

Mums ir jāpaātrina šo ieroču aizliegums. Dalībvalstīm ir jāvirzās uz aizliegumu un Padomei ir jāatbalsta tā skaidrā nostāja, kas šeit ir izklāstīta. Tas ir vienīgais veids, kā nodrošināt to, ka 2008. gadā mēs faktiski panāktu nolīgumu.

  Tobias Pflüger, GUE/NGL grupas vārdā. – (DE) Priekšsēdētājas kundze! Pirmā reize, ka es personīgi saskāros ar šo jautājumu, bija NATO agresijas kara pret Dienvidslāviju laikā, viens no kariem, pret kuru es iebildu un kuru kā daudzus citus karus veda Rietumvalstis.

Apmēram 98 % no kasešu bumbu upuriem ir civiliedzīvotāji. No 5 līdz 40% no kasešu bumbu sekundārās munīcijas neuzsprāgst. Ļaujiet man būt atklātam: tās galvenokārt ir lielākās rietumu rūpnieciski attīstītās valstis, kuras ražo un apbruņo savas armijas ar kasešu bumbām un izmanto tās karā. Ir 34 valstis, kuras ražo kasešu bumbas, tostarp arī 13 ES dalībvalstis. Kasešu bumbas izmanto karos, ko ved ES valstis, piemēram, bijušajā Dienvidslāvijā, Afganistānā un Irākā, tāpēc, lūdzu, neliesim šeit nekādas krokodila asaras!

ES ir jārisina šī situācija. Konkrēti tas nozīmē, ka mums ir nepieciešams, lai Eiropas Savienība pieņemtu kopēju nostāju, ar kuru nosodītu šos iznīcinošos ieročus. Tas nozīmē izbeigt kasešu bumbu ražošanu un, protams, nekādu kasešu bumbu izmantošanu, kā tas notika Persijas jūras līcī, Dienvidslāvijā, Afganistānā, Irākā un Libānā. Tam nevar ļaut turpināties.

  Alain Hutchinson (PSE). – (FR) Priekšsēdētājas kundze, Padomes priekšsēdētāja kungs, komisāre! Par šo tematu jau daudz ir pateikts un mēs, protams, nožēlojam, ka – šis vārds diez vai ir pietiekami spēcīgs –šķembu munīcijas izmantošanu, kas ir radījusi tik daudz nopietnu kaitējumu daudzās valstīs un es vēlos pateikties Borrell kungam par reālu šā satraucoša jautājuma izvirzīšanu.

Tomēr, ja šim aizliegumam ir jābūt efektīvam un ja nodomam, kurš pausts šajā rezolūcijā, ir jābūt veiksmīgam, mums, protams, ir jāiet daudz tālāk nekā aizliedzot šādu ieroču izmantošanu. Mums arī ir jāpievēršas to ražošanai un tirdzniecībai, jo mēs nevaram noturēt humanitāras debates, no vienas puses, – un tā ir taisnība, ka šīs bumbas, kuras neuzsprāgt, bet apslēptas guļ zemē visādās vietās, tādejādi kavējot kopienas un bēgļus atgriezties viņu dzimtenē, arī kavē humānās palīdzības izsniegšanu – mums nevar būt šādas debates, ar kurām mēģina izcelt šīs problēmas humāno pusi, tajā pašā laikā neveicot efektīvus pasākumus pret šīm nozarēm šeit, mājās, kuras diemžēl joprojām ražo un pārdod šos ieročus.

Es vēlētos noslēgt savu runu, minot to, ka šī rezolūcija, iespējams, sniedz mums iespēju vērsties arī pie dalībvalstīm. Šajā ziņā mana valsts Beļģija ir pieņēmusi nepieciešamos tiesību aktus, es tiešām domāju, ka tā ir pirmā, kura tā rīkojusies, un uzskatu, ka mēs varētu iespaidoties no likuma, kas pieņemts Beļģijā, lai aicinātu pārējās 26 dalībvalstis rīkoties tāpat.

  Annemie Neyts-Uyttebroeck (ALDE). – (NL) Priekšsēdētājas kundze, komisāre, ministr, Padomes priekšsēdētāj! Es gribētu izmantot manu kārtu runāt, lai atbalstītu gan jautājumu, gan to veidu, kādā to formulējis Borrell kungs, kā arī mūsu kopīgo rezolūcijas priekšlikumu par šo jautājumu.

Man ir pārāk labi zināms tas, ka visi centieni, kas tiek veikti saistībā ar ieroču kontroli, vienmēr ir ļoti grūti un dažkārt vairāk kā Ehternahas gājiens, kur jūs divus soļus sperat uz priekšu un vienu soli atpakaļ. Es domāju, ka mums ir jāpastiprina šie pūliņi, jo man dažos pēdējos gados šķiet, ka tie cilvēki, kuri strādā, lai panāktu atbruņošanos, bruņojuma kontroli, lai kontrolētu ieročus, ir kā vecmodīgi eksemplāri no aizgājušiem laikiem, jo tagad apgāde ar jaunu bruņojumu ir dienas kārtība. Es to uzskatu par ārkārtīgi satraucošu.

Kad jūs padomājiet par to, ka vienīgās pasaulē atlikušās supervaras valsts vadītājs nesen apdraudēja ar iespējamo trešo pasaules karu, tas liek manai sirdij bailēs sarauties. Šajā kontekstā, kas ir daudz mazāk kopīgos centienus veicinošs, es domāju, ka tas ir svarīgāk nekā jebkad iepriekš, ka gan Padome, gan Komisija pastāvīgi uzsvērtu to, ka dalībvalstīm ir kopīgi jārīkojas attiecībā uz šo jautājumu, kas līdz šim diemžēl nav noticis.

  Carl Schlyter (Verts/ALE). - (HU) Paldies jums, priekšsēdētājas kundze! Es arī runāju mana kolēģa Raül Romeva vārdā. Viņš ir no Spānijas, es esmu no Zviedrijas un abas šīs valstis ražo šos briesmīgos ieročus un abas valstis ir apsolījušas aizliegt tos. Bet ko mana valsts dara? Sarunās Oslo Zviedrija norādīja uz to, ka mums ir jābūt ierobežotai izmantošanai, nevis aizliegumam. Tā ir apkaunojoša nostāja. Neviena civilizēta valsts nevar aizstāvēt šos briesmīgos ieročus un es esmu gandarīts, redzot to, ka šobrīd pastāv liela vienotība starp Padomi, Komisiju un Parlamentu vispārējā aizlieguma atbalstīšanā.

Kad uzbrūk ar šiem ieročiem, tie ir ieroči pret nevainīgiem bērniem. Tie ir efektīvi līdzekļi, lai neievērotu cilvēktiesības un apturētu ekonomisko izaugsmi. Tāpēc mums ir jābūt ļoti efektīviem mūsu cīņā, lai aizliegtu šos ieročus. Šis ir sākums – pabeigsim procesu pēc iespējas drīzāk, tā kā katru minūti mirst vēl kāds bērns. Paldies jums!

SĒDI VADA: M. A. DOS SANTOS KUNGS
priekšsēdētāja vietnieks

  Luis Yañez-Barnuevo García (PSE). – (ES) Priekšsēdētāja kungs! Es vēlētos atkārtot to runātāju teikto, kuri jau runāja par šo ieroču – kasešu bumbu – ražošanas, eksportēšanas, krājumu veidošanas aizliegšanu, kuri ir tik kaitējoši civiliedzīvotājiem, un paust manu atbalstu Oslo procesam, par spīti faktam, ka, kā minēja iepriekšējais runātājs, mana valsts ražo, veido krājumus un eksportē šāda veida ieročus.

Tomēr man ir jāmin viena lieta: 21. septembrī – t.i., tikai pirms mēneša – valdība tās partijas veidolā, kura to atbalsta, Sociālistiskā partija, iesniedza parlamentā grozījumu Likumam par aizsardzības un divējāda lietojuma materiāla ārējās tirdzniecības kontroli, kura mērķis bija daļēji ierobežot – un, kur tas ir atbilstoši, aizliegt – kasešu bumbas, kuras ir sevišķi bīstamas civiliedzīvotājiem.

Citiem vārdiem, tendence manā valstī mainās: šo ieroču ražošanu, krājumu veidošanu un eksportēšanu atbalstīja iepriekšējās valdības. Šī valdība ir pilnībā iesaistījusies Oslo procesā un vēlas redzēt pakāpenisku ierobežošanu un visbeidzot to ražošanas, krājumu veidošanas un eksportēšanas pilnīgu aizliegšanu. Tas bija būtisks aspekts, ko es vēlējos izcelt.

  Manuel Lobo Antunes, Padomes priekšsēdētājs. − (PT) Priekšsēdētāja kungs, komisāre, dāmas un kungi! Es vēlos pievērsties divām ļoti svarīgām lietām, bet es runāšu ļoti īsi, jo es zinu, ka mēs pārsniedzam atvēlēto laiku. Pirmā lieta ir, ka šīs debates man ir sniegušas ļoti skaidru ideju un pārliecību, ka šim jautājumam ļoti cieši sekos Eiropas Parlaments un tas ir kaut kas, kas skar daudzas dalībvalstis. Tāpēc es, protams, pienācīgi ņemšu to vērā.

Otrkārt, es gribētu norādīt, ka Eiropas Savienībai arī ir vadošā loma šajā jautājumā, iespējams, ne tik enerģiski, kā to gribētu daudzas dalībvalstis un noteikti ar dažām grūtībām, bet, par spīti visam, ar zināmu optimismu.

Mēs jau esam piemērotā vietā, citiem vārdiem, Konvencijā par noteiktiem parastiem ieročiem, pauduši Eiropas Savienības bažas par šāda veida ieroču humānajām sekām. Mēs jau esam ierosinājuši sarunas par juridiski saistoša instrumenta pieņemšanu, vēlākais, līdz 2008. gada beigām, lai gan, iespējams, ne ar tiem tālejošajiem centieniem, kurus daudzi no jums vēlas. Tomēr fakts ir, ka mēs esam šeit, lai spertu izšķirošus soļus. Šis ir process, kurš, es ceru, piesaistīs arvien lielāku politisko gribu, entuziasmu un centienus, lai mēs visbeidzot varētu sasniegt ierosinātos mērķus.

  Benita Ferrero-Waldner, Komisijas locekle. − Priekšsēdētāja kungs! Es tikai vēlētos piebilst vienu lietu pie tā, ko es teicu iepriekš. Es, protams, varu vienīgi runāt par tām jomām, kuras ir Komisijas kompetencē un jūs zināt, ka šī joma ir īpaša dalībvalstu kompetences joma. Tomēr es varu runāt par finansiālo atbalstu cietušajiem.

Es varu atkārtoti apliecināt to, ko es teicu iepriekš, proti, ka mēs jau esam veikuši visu, kas ir mūsu spēkos, lai atvieglotu tās problēmas, kuras izraisa sprādzienbīstamās kara paliekas, tostarp arī šķembu munīcija, jo īpaši izmantojot mūsu pretmīnu pasākumu stratēģijas un saistīto horizontālo budžeta pozīciju, kas veido aptuveni vienu trešdaļu no izlietotajiem līdzekļiem šajā jomā.

Es varu apliecināt jums to, ka visus pasākumus, kas ir vērsti pret mīnām un sprādzienbīstamajām kara paliekām, turpinās veikt, izmantojot jaunos ģeogrāfiskos instrumentus, un tie pašlaik pat tiek integrēti – un tas ir jaunums – mūsu ārējās palīdzības stratēģijās un programmās.

Dažus pasākumus arī var finansēt no mūsu jaunā stabilitātes instrumenta, tāpēc tagad mūsu rīcībā ir vairāk instrumentu, lai risinātu šo īpaši būtisko problēmu un mēs noteikti ņemsim vērā spēcīgo nostāju, ko pauda Parlaments, lai tos izmantotu pēc iespējas efektīvāk, kur tas nepieciešams, jo es pilnīgi piekrītu tiem mērķiem, kurus jūs minējāt.

  Priekšsēdētājs. − Es esmu saņēmis rezolūcijas priekšlikumu, kurš iesniegts saskaņā ar Reglamenta 108. panta 5. punktu.⁽¹⁾

Debates ir slēgtas.

Balsojums notiks rīt.

(Sanāksme tika pārtraukta uz īsu brīdi pirms Jautājumu laika)

(1) Sk. protokolu.

15. Jautājumu laiks (jautājumi Padomei)

  Priekšsēdētājs. − Dāmas un kungi! Nākamā lieta darba kārtībā ir jautājumi Padomei. Kā tas notika vakar jautājumu uzdošanas laikā Komisijai, mēs eksperimentēsim ar dažiem jauniem noteikumiem, kuri ir ierosināti kā daļa no Parlamenta reformas. Tos pēta īpaša grupa un tie būtībā attiecas uz divām jomām. Pirmkārt, es aicinātu deputātus pārvietoties uz priekšējiem soliem, lai sēde liktos iekļaujošāka un, otrkārt, papildjautājumus Padomes priekšsēdētājs atbildēs visus vienā reizē pēc tam, kad tie būs uzdoti. Rezultātā, tā kā mums parasti ir divi papildjautājumi, tā vietā, lai uz katru no tiem atbildētu uzreiz, Padome beigās atbildēs uz abiem jautājumiem kopā.

Nākamā lieta darba kārtībā ir jautājumi Padomei (B6-0318/2007).

Padome izskatīs šādus jautājumus.

Jautājums Nr. 1, ko uzdeva Manuel Medina Ortega (H-0678/07).

Temats: Solidaritātes fonds lielu katastrofu gadījumā

Ņemot vērā šīs vasaras mežu ugunsgrēku nopietnību atseviškās Savienības valstīs, piemēram, Grieķijā un Spānijā, un ņemot vērā Savienības nespēju ātri un efektīvi reaģēt, vai Padome pārskatīs Solidaritātes fonda noteikumus tā, lai mēs nākotnē varētu būt bruņojušies ar atbilstošiem mehānismiem, lai pārvarētu šādas katastrofas un mazinātu radīto kaitējumu?

  Manuel Lobo Antunes, Padomes priekšsēdētājs. − (PT) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi! Atbildot uz šo jautājumu, es teiktu, ka, kā jūs jau zināt, pašreizējais Eiropas Savienības Solidaritātes fonds tika izveidots, lai reaģētu uz katastrofām lielos un ārkārtējos apmēros pēc plūdiem, kas skāra Centrāleiropu 2002. gada vasarā.

2002. gadā pēc Eiropas Komisijas ierosinājuma Padome pieņēma regulu, ar kuru izveidoja Eiropas Savienības Solidaritātes fondu. Regulas par Solidaritātes fondu 14. pantā paredz, ka Padome pārskata šo regulu, pamatojoties uz Komisijas priekšlikumu, vēlākais, līdz 2006. gada 31. decembrim.

2005. gadā Komisija ierosināja, ka Regulu (EK) Nr. 2012/2002 jāaizvieto ar jaunu regulu par Solidaritātes fondu. Ar šo priekšlikumu jo īpaši centās paplašināt instrumenta darbības jomu, lai iekļautu rūpniecības un tehnoloģiju izraisītas katastrofas, sabiedrības veselības katastrofas un terora aktus, kā arī samazinātu tos robežlielumus, kas tiek izmantoti, lai klasificētu katastrofu kā lielu katastrofu.

Priekšlikums bija, ka reģionālās ārkārtas katastrofas kritērijs ir jāatceļ spēkā esošajā direktīvā, bet, ka ārkārtas apstākļos Komisija var noteikt, ka ir notikusi liela katastrofa.

Eiropas Parlaments šajā saistībā sniedza atzinumu 2006. gada maijā, un vēl 2006. gadā Padome apsprieda Komisijas priekšlikumu un Parlamenta atzinumu pienācīgā līmenī, lai gan netika panākta nekāda vienošanās.

Rezultātā Regulu (EK) Nr. 012/2002 turpina piemērot, Komisijai ierosinot tās mobilizāciju 2007. gadā. Kā man bija iespēja jūs informēt pagājušajā mēnesī, atbildot uz līdzīgu jautājumu, cik vien ir zināms Padomei, katastrofu gadījumos, kuri ir noteikti ar šo regulu, tās piemērošana ir bijusi efektīva. Eiropas Komisija regulāri sagatavo ziņojumus, kuros detalizēti apraksta Solidaritātes fonda līdzekļu izlietojumu.

  Manuel Medina Ortega (PSE). – (ES) Padomes priekšlikums bija pilnīgi skaidrs. Jaunā regula ir ļoti novilcināta. Papildu un konkrētais jautājums, kuru es gribu uzdot Padomei, ir šāds: šovasar gandrīz nodega rietumu civilizācijas šūpulis Antīkā Grieķija kopā ar Olimpisko stadionu. Vai Padome gaida, līdz būs Vatikāns, līdz nodegs Prado, līdz nodegs Belemas pils vai arī mēs varam cerēt, ka pirms nākamās vasaras mums būs regula, ar kuru var pārvarēt šāda veida katastrofas?

  Manuel Lobo Antunes. − (PT) Priekšsēdētāja kungs, Medina Ortega kungs! Mēs, protams, negaidām, lai Roma, Lisabona, Londona vai Parīze ciestu no dabas katastrofām, pirms mēs detalizētāk izskatām šo jautājumu. Mēs patiesi ceram, ka Belemas pils un Belemas tornis turpinās, kā līdz šim, pastāvēt daudzus gadsimtus.

Kas attiecas uz konkrētiem termiņiem pašreizējo noteikumu grozīšanai, es, protams, Padomes vārdā nevaru nosaukt kādu konkrētu datumu.

  Elizabeth Lynne (ALDE). - Paldies jums par jūsu atbildi, bet es pievienojos papildjautājumam. Mums ir jāzina, kad tas tiks mainīts.

Es runāju īpaši par plūdiem Apvienotajā Karalistē. Acīmredzot šajā jautājumā atsaucas uz ugunsgrēkiem, bet solidaritātes fonds aptver plūdus. Mans reģions Vestmidlendā ir ļoti smagi cietis. Mans ciems Vorčesteršīrā ir cietis kopā ar pārējo Vorčesteršīru, kā arī apkārtējās teritorijās Herefordā un Šropšīrā.

Acīmredzot Apvienotās Karalistes valdība ir iesniegusi pieprasījumu pēc solidaritātes fonda naudas. Es ceru, ka Komisija uz to raudzīsies pozitīvi un ka Padome patiešām mēģinās un veiks izmaiņas attiecībā uz to veidu, kādā solidaritātes fonds darbojas, lai mēs nākotnē ātrāk varētu saņemt šo finansējumu.

Tāpat vai Padomes pārstāvis var mums pateikt, ko viņš domā par ātrās reaģēšanas spēkiem un vai tas tiks virzīts uz priekšu, lai varētu izveidot ārkārtas pretplūdu barjeras skartajās teritorijās?

  Jörg Leichtfried (PSE). – (DE) Priekšsēdētāja kungs! Vispirms ļaujiet man pateikt, ka, manuprāt, tas ir ļoti labi, ka mēs tagad varam kopā šeit lejā atrasties. Es domāju, ka tā ir ļoti laba ideja.

Attiecībā uz pašu jautājumu es gribētu bilst pāris vārdus par ugunsgrēkiem, ministr, no kuriem daži ir radušies dabisku cēloņu dēļ, bet citi ir izraisīti tīšām. Dažās valstīs šo dedzināšanu pamudina ar tiesisko stāvokli, jo tas piedāvā noteiktus labumus noteiktiem cilvēkiem.

Vai ir apdomāta iespēja izdarīt spiedienu uz šīm valstīm mainīt tiesisko stāvokli, lai nākotnē vairāk nepastāvētu šis stimuls.

  Manuel Lobo Antunes. − (PT) Ļoti labi. Es uzskatu, ka es jau esmu atbildējis vismaz uz dažiem no tiem jautājumiem, kuri nupat tika uzdoti. Es arī jau esmu minējis to, ka mūsu novērtējums par to, kā šis solidaritātes fonds ir darbojies iepriekš, bija pozitīvs tādā izpratnē, ka tas ir pienācīgi darbojies.

Jautājums par ātrās reaģēšanas spēkiem tiek izskatīts. Vēl nekāds lēmums nav pieņemts un Padome šo iespēju joprojām novērtē un apspriež. Lēmums arī nav pieņemts attiecībā uz ugunsgrēku novēršanu, lai gan ir paveikts daudz darba. Daudz kas vēl ir jādara un es pieņemu, ka šī ir joma, kurā dalīšanās pieredzē, kas pazīstama kā „paraugprakse”, kā arī sadarbība starp dalībvalstīm ES līmenī varētu izrādīties lietderīga.

Joprojām jāveic centieni šajā jomā. Man ir jāsaka, ka mana valsts ir tādā situācijā, ka to sistemātiski, katru gadu negatīvi iespaido ugunsgrēki, ļaunprātīga dedzināšana, un visas citas problēmas saistībā ar ugunsgrēkiem, jo īpaši mežu ugunsgrēkiem. Valsts līmenī mēs esam pieņēmuši vairākus pasākumus un iniciatīvas, kuras ir izrādījušies ļoti veiksmīgi attiecībā uz ugunsgrēku un ļaunprātīgās dedzināšanas novēršanu un, protams, mēs priecājamies dalīties mūsu pieredzē ar visām dalībvalstīm.

  Priekšsēdētājs. −

Jautājums Nr. 2, ko uzdeva Marie Panayotopoulos-Cassiotou (H-0680/07)

Temats: integrēta Eiropas Savienības politika attiecībā uz personām ar īpašām vajadzībām

Vai Padome paredz pieņemt kopīgu lēmumu, lai noteiktu integrētu Eiropas Savienības politiku, ar kuru atbalstītu un nodrošinātu profesionālo izglītību cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, kā arī nodrošinātu viņu integrāciju sabiedrībā?

  Manuel Lobo Antunes, Padomes priekšsēdētājs. − (PT) Paldies par jūsu jautājumu, Panayotopoulos-Cassiotou kundze. Kā jūs zināt, Padome var vienīgi pieņemt lēmumu tās likumdevējas statusā, pamatojoties uz kādā posmā iesniegto Komisijas priekšlikumu.

Pašreiz Padome vēl nav saņēmusi nevienu tiesību akta priekšlikumu Padomes lēmumam, lai noteiktu integrētu Eiropas Savienības politiku, ar kuru atbalstītu un nodrošinātu profesionālo izglītību pilsoņiem ar īpašām vajadzībām un nodrošinātu viņu integrāciju sabiedrībā.

Kā jums būs zināms, 2002. gadā Padome pieņēma Direktīvu 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju. Ar to aizliedz diskrimināciju vairāku iemeslu dēļ, tostarp arī invaliditātes dēļ. Turklāt šis gads (2007. gads) bija paredzēts kā Eiropas gads par iespēju vienlīdzību visiem ar lēmumu, kuru kopīgi pieņēma Padome un Parlaments saskaņā ar koplēmuma procedūru.

  Marie Panayotopoulos-Cassiotou (PPE-DE). – (EL) Priekšsēdētāja kungs! Es vēlētos pateikties Padomes priekšsēdētājam. Diskriminācijas izskaušana nodarbinātības jomā nav efektīvs veids, kā risināt invaliditātes problēmu. Tikai vakar tika izziņota veselības programma, kas ietver jaunas tehnoloģijas. Vai šo priekšlikumu nevarētu izmantot, lai lielai Eiropas Savienības pilsoņu daļai, kuri varētu būt aktīvi un noderīgi sabiedrībai kopumā demogrāfiskās lejupslīdes laikā, sniegtu iespēju īstenot savu potenciālu un dzīvot sociālā kohēzijā?

  Manuel Lobo Antunes. − (PT) Priekšsēdētāja kungs, Panayotopoulos-Cassiotou kundze!, Man liekas, ka šī runa bija vairāk kā vispārējs komentārs, nevis kā tiešs jautājums. Tomēr es uzskatu, ka, par spīti visam, mēs esam redzējuši pakāpenisku izpratnes padziļināšos dalībvalstu vidū un arī ES līmenī par nepieciešamību kopīgi strādāt, lai pienācīgi risinātu tos jautājumus, ko ietver šī joma.

Man ir arī jāsaka, ka Portugāles prezidentūras laikā un kā daļu no Eiropas gada par iespēju vienlīdzību visiem prezidentūra 19. un 20. novembrī Lisabonā sarīkos svarīgu konferenci par šo jautājumu, kuras laikā mēs, protams, centīsimies pārskatīt šo situāciju attiecībā uz saistītajiem jautājumiem. Mēs, protams, arī mēģināsim nākotnē panākt politisko iesaisti šajā jautājumā.

  Paul Rübig (PPE-DE). – (DE) Kādus pasākumus Padome plāno, lai sabiedrisko transportu padarītu pieejamāku invalīdiem? Vai jūs saskatāt kādu iespēju paraugprakses un salīdzinošās novērtēšanas izmantošanai, lai, pavisam vienkārši, palīdzētu uzlabot situāciju šajā jomā?

  Reinhard Rack (PPE-DE) . – (DE) Padomes priekšsēdētāja kungs! Mēs esam skaidri noteikuši invalīdu tiesības Pamattiesību hartā, kas būs daļa no Lisabonas līguma, un tādejādi būs pilnīgi un juridiski saistoša. Vai jūs saskatāt Padomes prezidentūrai kādu iespēju aicināt dalībvalstis reaģēt ļoti praktiskā veidā uz jaunajām iespējām, kuras ir radītas, un veikt atbilstošus pasākumus, lai nodrošinātu, ka invalīdiem būtu vairāk un labākas perspektīvas?

  Manuel Lobo Antunes. − (PT) Es vēlos sniegt divus komentārus. Pamattiesību harta vēl nav pilnībā stājusies spēkā un nav publicēta. Tāpat arī Lisabonas līgums un tāpēc mums pagaidām ir jānogaida. Es, protams, nevaru paredzēt oktobrī to, kādas iniciatīvas vai lēmumus Padome var pieņemt šajā jomā. Turklāt, kā jūs ziniet, Pamattiesību harta pati par sevi nav juridisks pamats likumdošanas iniciatīvām.

Attiecībā uz transporta jautājumu, tā kā Komisija neierosina iniciatīvas, kuras Padomei jāpieņem šajā jomā, šis jautājums joprojām ir dalībvalstu kompetencē. Tas noteikti būs dalībvalstu ziņā valsts līmenī ierosināt nepieciešamos pasākumus, kad tos uzskata par piemērotiem un īpašos apstākļos.

  Priekšsēdētājs. − Dāmas un kungi! Nākamie trīs jautājumi, kurus uzdeva Marian Harkin, Avril Doyle un Esko Seppänen, tika atbildēti vakardienas debatēs. Saskaņā ar Reglamenta II pielikuma A daļas 2. punktu, šie jautājumi nav pieņemami, tāpēc mēs turpināsim ar nākamo jautājumu.

Jautājumi Nr.  3, 4 un 5 nav pieņemami, tā kā attiecīgie temati jau ir šīs sesijas darba kārtībā.

Jautājums Nr. 6, ko uzdeva Sarah Ludford (H-0687/07)

Temats: dzimumnoziegumu izdarītāji

Vai Portugāles prezidentūra ir apmierināta, ka ES un tās dalībvalstis veic visus iespējamos pasākumus, lai atklātu, nodotu tiesai un uzraudzītu pēc notiesāšanas dzimumnoziegumu pret bērniem izdarītājus, lai apmainītu informāciju par dzimumnoziegumiem pret bērniem, kā arī lai aizsargātu un glābtu bērnus, kuri var būt bez vēsts pazuduši, nolaupīti vai apdraudēti?

  Manuel Lobo Antunes, Padomes priekšsēdētājs. − (PT) Priekšsēdētāja kungs, Ludford kundze! Bērnu aizsargāšana pret seksuālu izmantošanu un cilvēku tirdzniecības apkarošana Eiropas Savienībai ir ārkārtīgi svarīgi jautājumi.

Šajā saistībā es atsauktos uz Padomes 2001. gada 27. septembra rezolūciju par pilsoniskās sabiedrības ieguldījumu bez vēsts pazudušo vai seksuāli izmantoto bērnu atrašanā, kurā Padome paziņoja, ka bērnu pazušanas un seksuālās izmantošanas apkarošana ir Eiropas Savienības prioritāte.

Šajā saistībā Padome ir pieņēmusi vairākus juridiskos instrumentus, ar kuriem aplūko šā jautājuma īpašus aspektus, tostarp arī 1997. gada 24. februāra vienotā rīcība par cilvēku tirdzniecības un bērnu seksuālas izmantošanas apkarošanu, iepriekš minētā Padomes 2001. gada 27. septembra rezolūcija par pilsoniskās sabiedrības ieguldījumu bez vēsts pazudušo vai seksuāli izmantoto bērnu atrašanā un visbeidzot Padomes 2003. gada 22. decembra pamatlēmums par bērnu seksuālās izmantošanas un bērnu pornogrāfijas apkarošanu.

Neseno priekšlikumu pamatlēmumam par tādu aizliegumu atzīšanu un piemērošanu Eiropas Savienībā, kam pamatā ir sodāmība par seksuālas dabas noziegumiem, kas pastrādāti pret bērniem, ko iesniegusi Beļģijas Karaliste, Padome ir novērtējusi kopā ar citiem priekšlikumiem, kā, piemēram, priekšlikumu Padomes pamatlēmumam par Eiropas Savienības dalībvalstīs pieņemtu spriedumu ņemšanu vērā jaunā kriminālprocesā un priekšlikumu Padomes pamatlēmumam par to, kā organizējama un īstenojama no sodāmības reģistra iegūtas informācijas apmaiņa starp dalībvalstīm.

Pēc sarunu procesa Padome ir nolēmusi apvienot ierosmes, kuru ir iesniegusi Beļģijas Karaliste, noteikumus ar instrumentu par no sodāmības reģistra iegūtās informācijas apmaiņu. Rezultātā informācija par personu notiesājošu spriedumu par seksuālu vardarbību pret bērniem ir jāpadara pieejama dalībvalstu kompetentajām iestādēm.

Padomes 2003. gada 22. decembra pamatlēmumā par bērnu seksuālās izmantošanas un bērnu pornogrāfijas apkarošanu ir ietverta noziegumu, kuri saistīti ar bērnu seksuālu izmantošanu un bērnu pornogrāfiju, definīcija un ar to aicina dalībvalstis veikt pasākumus, lai nodrošinātu, ka šie noziegumi ir sodāmi ar brīvības atņemšanu no viena līdz trim gadiem un dažos gadījumos maksimāli no pieciem līdz desmit gadiem. Ar iepriekš minēto pamatlēmumu 2006. gada 20. janvāris ir noteikts kā ieviešanas datums dalībvalstīs. Pamatojoties uz tiem paziņojumiem, kurus ir saņēmusi Padome un Komisija, par ieviešanas pasākumiem, un Komisijas sagatavoto ziņojumu, Padomei ir jānovērtē līdz 2008. gada 20. janvārim tas, kādā mērā dalībvalstis ir izpildījušas pienākumus, kas izriet no šā pamatlēmuma.

  Sarah Ludford (ALDE). - Es ļoti pateicos prezidentūrai par šo atbildi.

Madeleine McCann gadījums ir izraisījis lielu interesi un, protams, arī diskusijas. Es neiedziļināšos šīs lietas detaļās, bet tas, kas mani interesē šajā saistībā, ir, kādus secinājumus mēs varam izdarīt kopumā par Eiropas Savienības rīcības atbilstību bez vēsts pazudušu bērnu gadījumā. Es vēlos jautāt par trim lietām.

Pirmā ir bez vēsts pazudušo bērnu informācijas līnija. Vakar komisārs Frattini mums teica, ka viņš nepavisam nav apmierināts ar dalībvalstu rīcību īstenot Padomes lēmumu no februāra par vienota 116 tālruņa numura izveidi bez vēsts pazudušu bērnu gadījumā, kam vajadzēja būt ieviestam augustā. Tikai četras dalībvalstis ir izvēlējušas pakalpojumu sniedzēju, trīs dalībvalstis vispār nespēja atbildēt uz informācijas pieprasījumu. Tas nav ļoti iespaidīgi! Vai jūs panāksiet to, ka pārējās 23 dalībvalstis izpilda savas saistības?

Otrkārt, pirms pāris nedēļām tieslietu un iekšlietu ministri aicināja izvedot ES datubāzi par bez vēsts pazudušajiem bērniem. Manuprāt, ir veikti daži privātie centieni, sadarbojoties YouTube un Madeleine McCann vecākiem. Vai ES atbalstīs atbilstošas datubāzes izveidi?

Treškārt, jūs runājāt par darbu pie informācijas apmaiņas par dzimumnoziegumu izdarītājiem, bet kad mums būs datorizēta datubāze?

  Manuel Lobo Antunes. − (PT) Priekšsēdētāja kungs, Ludford kundze! Es tikai vēlētos teikt sekojošo, atbildot uz vairākiem uzdotajiem jautājumiem.

Pirmkārt, daudzi no šiem pasākumiem ir uzsākti salīdzinoši nesen vai pavisam nesen un tāpēc ir jānovērtē to ietekme. Tas notiek un mēs, protams, novērtēsim, kas ir darbojies un kas nav un vai mēs gūstam labus panākumus šajā jomā. Tieši tas mums ir jādara, nevis jāvajā dalībvalstis, mēģinot uzvelt vainu vai iedalīt atbildību.

Tas ir sadarbības process, kurā ir nepieciešams dialogs starp dalībvalstīm, pamatojoties uz to pieredzi, kurā mums ir jādalās. Par spīti visam, es uzskatu, ka mēs esam guvuši labus panākumus šajā jomā, reaģējot uz tām situācijām, kuras ir patiešām drausmīgas no humānā viedokļa.

Visbeidzot es uzskatu, ka Reformu līgums arī ir labas ziņas šajā saistībā, tā kā tas efektīvi veicina un sniedz iespēju plašākai un labākai sadarbībai starp dalībvalstīm šāda veida noziegumu apkarošanā.

  Mairead McGuinness (PPE-DE). - Padomes priekšsēdētāj, jūs minējāt – un es priecājos, dzirdot, ka jūs izmantojāt terminu – „cilvēku tirdzniecības” jautājums, jo es domāju, ka, kamēr par bērniem mums ir publicitāte, tostarp arī par McCann gadījumu, ir daudz bērnu un jauniešu, kuri ir tirgoti Savienības dalībvalstīs. Es vēlētos jums jautāt, vai jūs uzskatāt, ka šajā jautājumā tiek darīts pietiekami daudz. Un es arī lūgtu palīdzēt viņiem, kad viņi tiek atrasti dalībvalstīs: rehabilitēt viņus un nogādāt viņus atpakaļ uz viņu valstīm vai arī pārliecināties, ka viņi nekļūst par noziedzniekiem dalībvalstī, kurā viņi ir pārdoti. Es domāju, ka šī ir patiešām nopietna problēma Savienībā.

  Jörg Leichtfried (PSE). – (DE) Ministr, es centos klausīties ļoti uzmanīgi jūsu atbildē Ludford kundzei. Viņa jums uzdeva ļoti konkrētu jautājumu, uz kuru jūs neesat atbildējis, proti, kā jūs ierosināt panākt to, lai savas saistības izpilda tās dalībvalstis, kuras vēl nav izveidojušas informācijas līniju. Varbūt jūs varētu būt konkrētāks jūsu atbildē.

  Manuel Lobo Antunes. − (PT) Es neesmu ne eksperts noziedzības apkarošanas politikā, ne tieslietu ministrs. Es esmu šeit, pārstāvot Padomi, un es jums varu vienīgi pateikt to, kas šobrīd šķiet Padomes vispārējais noskaņojums. Vienmēr ir iespējams izdarīt vairāk un izdarīt to labāk, bet patiesība ir tāda, ka, kā jau es minēju, ir daudzi juridiskie instrumenti, kas pienācīgi atbilst šai vēlmei efektīvi apkarot šāda veida noziegumus. Kā es minēju, daudzi no šiem pasākumiem ir uzsākti nesen un tos visus būs nepieciešams pienācīgi novērtēt.

Bija viens jauns jautājums: dalībvalstu un to pilsoņu izpratnes padziļināšana par parādību, kas attiecībā uz izpratnes padziļināšanu par tās apmēriem un nopietnību, faktiski ir jauna. Kā vienmēr notiek ar jaunu parādību, kura ir jāaplūko un jānovērtē, protams, pastāv procedūra, kuru ir jāievēro. Mēs, kur tas nepieciešams, turpināsim aicināt tās dalībvalstis, kuras varbūt vēl nav izpildījušas savus pienākumus attiecībā uz ierosmju vai tiesību aktu īstenošanu, tos izpildīt pēc iespējas ātrāk. Ja ir bijusi apņemšanās, tad tā ir jāizpilda un jāīsteno šajās un visās citās jomās.

  Priekšsēdētājs. −

Jautājums Nr. 7, ko uzdeva Lambert van Nistelrooij (H-0689/07)

Temats: Suez un Gaz de France apvienošanās

3. septembrī tika paziņots, ka Francijas enerģētikas uzņēmuma Suez un valsts uzņēmuma Gaz de France valdes ir nolēmuši veikt plānoto apvienošanos. Ar šo apvienošanos izveidotu ceturto lielāko enerģētikas uzņēmumu pēc Gazprom, Electricité de France un EON. Komisija jau ir uzdevusi apvienotajam uzņēmumam nodot vairākas operācijas Beļģijā un Francijā.

Vai Padome uzskata, ka šie apvienošanās plāni joprojām atbilst pašreizējiiem pricipiem, kurus tā atbalsta attiecībā uz Eiropas Savienības enerģijas tirgus liberalizāciju?

Kādā mērā jaunais apvienotais uzņēmums un Francijas valsts ir apsolījusi veikt īpašumtiesību uz galvenjiem tīkliem nodalīšanu, ko ir pieprasījusi Komisija?

  Manuel Lobo Antunes, Padomes priekšsēdētājs. − (PT) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi! Man vispirms ir jāsaka, ka, kā jūs zināt, ar 2007. gada pavasara Eiropadomes sanāksmes secinājumiem visaptveroši aplūkoja ES enerģētikas politiku, tostarp arī jautājumu par iekšējo gāzes un elektroenerģijas tirgu.

Padome nevar nepārdomāti paust viedokli par to, vai apvienošanās plāni, kādi tie ir pašlaik, ir saskaņā ar šo secinājumu daļu. Padome vēlētos norādīt, ka šie Eiropadomes secinājumi bija ieguldījums Eiropas Komisijas Trešajā enerģētikas paketē, ar ko iepazīstināja 2007. gada septembrī, kuras mērķis ir vēlākā laika posmā atvērt gāzes un elektroenerģijas iekšējo tirgu. Tikai pēc vienošanās panākšanas par ierosinātājām regulām un direktīvām un pēc to stāšanās spēkā būs iespējams novērtēt, vai apvienotā uzņēmuma GDF Suez izveide atbilst attiecīgajām tiesību normām. Otrkārt, Padomei ir jānorāda, ka saskaņā ar Līguma noteikumiem par konkurenci Eiropas Komisija ir atbildīga par visu starpuzņēmumu nolīgumu atbilstības Kopienas noteikumiem noteikšanu.

  Lambert van Nistelrooij (PPE-DE). – (NL). Es domāju, ka tas ir pilnīgi pareizi, ka politiku un konkrētus pasākumus novērtē Komisija. Man ir papildjautājums attiecībā uz Eiropas Savienības tirgu, vienotā tirgus realizēšanu.

Skaidrs mērķis saistībā ar uzņēmumu sadalīšanu ir radīt reālus ieguldījumus tīklos un mēs varam redzēt, ka šajā jomā, tostarp arī starp valstīm, mēs neesam ievērojuši panāktās vienošanās. Tiek paredzēts, ka valstīm jāspēj veikt apmaiņu 10 % apmērā, to sauca par sadarbspēju, un mēs atpaliekam no tā.

Mans jautājums ir šāds: kādus pasākumus Padome veic ar mērķi faktiski veicināt ieguldījumus, lai uzlabotu savienojumu, piemēram, starp Franciju un Spāniju? Cilvēki var pirkt par zemāku cenu no saviem kaimiņiem, bet ja nav individuālā pieslēguma, tas nav iespējams. Ko jūs plānojat darīt šajā saistībā?

  Manuel Lobo Antunes. − (PT) Priekšsēdētāja kungs, Van Nistelrooij kungs! Padome pieņēma vairākus pasākumus saistībā ar enerģētikas jautājumiem pēdējā Eiropadomes sanāksmē martā. Tagad tos, protams, ir jāīsteno, pamatojoties uz Komisijas priekšlikumiem. Katrai struktūrai un katrai iestādei ir jāuzņemas sava atbildība: Komisijai, iesniedzot tās priekšlikumus, Padomei, pieņemot, noraidot vai grozot tos un pēc tam Tiesai, pārliecinoties par to, vai dalībvalstu tiesību akti un sodi atbilst spēkā esošajiem tiesību aktiem. Tas ir viss, ko es šobrīd varu pateikt.

  Priekšsēdētājs. − Jautājums Nr.  8 tika atsaukts. Jautājuma iesniedzējs šeit neatrodas, jautājums Nr. 9 tiks izlaists.

Jautājums Nr. 10, ko uzdeva Roberta Alma Anastase (H-0702/07)

Temats: vīzu atvieglota izsniegšana Moldovas un Gruzijas pilsoņiem

Moldovas un Gruzijas pilsoņi saskaras ar ievērojamām grūtībām vīzu iegūšanā ieceļošanai ES dalībvalstīs. Turklāt nolīguma starp ES un Krievijas Federāciju par vīzu atvieglotu izsniegšanu stāšanās spēkā ir radījusi paradoksālu situāciju, kurā Abhāzijas, Dienvidosetijas un Piedņestras separātistu reģionu iedzīvotāji, kam pārsvarā ir Krievijas pases, tagad gūst labumu no mazāk ierobežojoša vīzu un ceļošanas režīma. Kādus pasākumus veiks Padome, lai veicinātu vīzu režīma atvieglošanu Moldovas un Gruzijas pilsoņiem un attiecīgo nolīgumu īstenošanu? Ir arī steidzami nepieciešams, lai kopīgais vīzu pieteikumu centrs Kišiņevā varētu rēķināties ar lielāku dalībvalstu skaita sadarbību, lai īstenotu vīzu atvieglotas izsniegšanas praktisko procesu. Kā Padome izskaidro faktu, ka tā līdz šim ir rīkojies tikai neliels dalībvalstu skaits un kā tā nodrošinās to, ka pārējās valstis nekavējoties sāktu sadarbību?

  Manuel Lobo Antunes, Padomes priekšsēdētājs. − (PT) Anastase kundze, ar 2006. gada 19. decembra lēmumu Padome pilnvaroja Komisiju sākt sarunas par nolīgumu starp Eiropas Kopienu un Moldovas Republiku par vīzu atvieglotu izsniegšanu. Šis nolīgums tika parafēts Kišiņevā 2007. gada 25. aprīlī un parakstīts Briselē 2007. gada 10. oktobrī patiesībā ar manu parakstu.

Ņemot vērā šā nolīguma ātro noslēgšanu, ar Eiropas Parlamentu būs konsultācijas par lēmuma projektu par šā nolīguma noslēgšanu. 17. oktobrī Moldovas valdība pieņēma divus likumprojektus, ar kuriem ratificēja nolīgumus ar Eiropas Savienību par vīzu atvieglotu izsniegšanu un atpakaļuzņemšanu.

Padomes vārdā es varu jums pateikt, ka Komisijai pašlaik nav pilnvaras sākt sarunas par līdzīgu nolīgumu ar Gruziju. Attiecībā uz kopīgo vīzu pieteikumu centru Kišiņevā sadarbība starp dalībvalstīm ir jautājums, par kuru tām jālemj pašām.

  Roberta Alma Anastase (PPE-DE). - (RO) Apsveicu saistībā ar nolīgumu ar Moldovas Republiku parakstīšanu. Attiecībā uz šo jautājumu es gribētu norādīt uz divām lietām: pirmkārt, es uzskatu, ka ir nepieciešams iekļaut diskusijā par attiecībām starp Padomi un Moldovas Republiku to situāciju, kas radās uzreiz pēc šā nolīguma parakstīšanas: 12. oktobrī pie Moldovas Republikas robežas dažām oficiālajām delegācijām, kuras ieradās no Rumānijas, tika atteikta ieceļošana Moldovas Republikas teritorijā. Tā kā es uzskatu, ka vīzu režīma atvieglošana trešai valstij ir jānovēro, galu galā nodrošinot tā savstarpīgumu, man būtu interesanti uzzināt, kādu pieeju Padome plāno izmantot šajā jautājumā. Otrkārt, nolīgumos, kurus jūs parakstījāt, ir iekļauta atsauce uz moldāvu valodu, valodu, kas nav atzīta. Es vēlētos, lai mēs to īpaši norādītu, tā kā šajā valstī tikai viena valoda, rumāņu valoda, ir atzīta Eiropas Savienībā. Attiecībā uz Gruziju es uzskatu, ka ir jāvirzās uz to, lai novērstu situāciju, ka pret Gruzijas pilsoņiem attiektos tāpat kā pret Dienvidosetijas pilsoņiem.

  Manuel Lobo Antunes. − (PT) Priekšsēdētāja kungs, kā es minēju, es parakstīju šo nolīgumu par vīzu atvieglotu izsniegšanu ar Moldovu un es varu jums pateikt, ka šo rīcību, šo iniciatīvu, šo nolīgumu Moldovas valdība pienācīgi novērtēja un atzina.

Tas ir ārkārtīgi svarīgs instruments attiecībā gan uz mūsu attiecībām ar Moldovu, gan visām mūsu attiecībām ar mūsu kaimiņvalstīm. Es patiesi ceru, ka šis nolīgums palīdzēs, kā tas paredzēts, stiprināt attiecības starp ES un Moldovu un jo īpaši pastiprināt Eiropas kaimiņattiecību politikas „cilvēcisko dimensiju”, citiem vārdiem, satuvināt cilvēkus, lai mēs varētu viens otru iepazīt vairāk un labāk, jo tieši tas, bez šaubām, nostiprina eiropeisku garu un izpratni.

Jebkuras grūtības šā nolīguma piemērošanā, protams, tiks novērtētas. Šādas grūtības pastāv ļoti nesen, bet es varu teikt, ka, kad vien nolīgumi, kurus Eiropas Savienība noslēgusi ar trešām valstīm, rada problēmas vai grūtības, kad tie nesniedz vēlamos rezultātus vai kad rada nepareizus rezultātus, Komisijai, iespējams, sadarbojoties ar Padomi, ir jāizvērtē to, kas notiek un, ja tas ir piemēroti, jāveic nepieciešamās izmaiņas.

Attiecībā uz Gruziju es esmu ņēmis vērā jūsu komentāru, Anastase kundze.

  Danutė Budreikaitė (ALDE). – (LT) Vai ir kādi plāni pieņemt nolīgumu par vīzu atvieglotas izsniegšanas režīmu attiecībā uz Baltkrieviju? Pēc Šengenas zonas paplašināšanās Lietuvai, kurai ir plaša robeža ar Baltkrieviju, būs grūtības uzaicināt paviesoties cilvēkus no šīs valsts un turklāt baltkrievi nevarēs apciemot piederīgos pāri robežai. Vai ir kādi plāni attiecībā uz to?

  Manuel Lobo Antunes. − (PT) Priekšsēdētāja kungs, Budreikatė kundze! Kā jūs zināt, lēmumi par vīzu atvieglotas izsniegšanas nolīgumiem tiek pieņemti, pamatojoties uz konkrētajiem gadījumiem. Tajos, protams, ņem vērā konkrēto valsti, to attiecību veidu, kas mums ir ar šo valsti, tehniskās drošības jautājumus u.t.t. Rezultātā, kad tas ir iespējams, attiecībā uz Baltkrieviju vai jebkuru citu valsti, lēmumu Padomei pienācīgi būtu jāierosina Komisijai un pēdējai būtu jāizlemj par to. Tomēr, kā es minēju, nevar vienkārši tikt pieņemts lēmums noslēgt šāda veida nolīgumu vai sākt sarunas, ja nav izpildīti noteikti tehniskie un politiskie nosacījumi.

Tomēr, kur tas ir tehniski un politiski iespējami tos noslēgt, nolīgumi par vīzu atvieglotu izsniegšanu palīdz, kā es minēju, stiprināt Kaimiņattiecību politikas „cilvēcisko dimensiju” vai „humanitāro dimensiju”. Mēs viens otram nevaram būt svešinieki, tieši pretēji, mums ir jāiepazīst un mēs varam iepazīt viens otru vairāk un labāk.

  Priekšsēdētājs. −

Jautājums Nr. 11, ko uzdeva Dimitrios Papadimoulis (H-0703/07)

Temats: Eiropas civilās aizsardzības spēku izveide

2007. gada 4. septembrī Eiropas Parlaments pieņēma rezolūciju (P6_TA(2007)0362) par dabas katastrofām, ar kuru īpaši atsaucas uz postošajiem ugunsgrēkiem ar cilvēku upuriem, kuri šovasar skāra Grieķiju. Līdzīgi kā citos dokumentos abās rezolūcijas un ziņojumā par Kopienas civilās aizsardzības mehānisma izveidi (2006. gada 18. septembra ziņojums A6-0286/2006) atzīst Kopienas civilās aizsardzības mehānisma nozīmi un aicina izveidot Eiropas civilās aizsardzības spēkus, kas varētu nekavējoties reaģēt ārkārtas situācijās, kā tas arī ierosināts bijušā komisāra M. Barnier ziņojumā.

Ņemot vērā, ka civilās aizsardzības spēku izveide īpaši nodrošinātu atbalstu tām valsts iestādēm dalībvalstīs, kuras ir atbildīgas par civilo aizsardzību, kāds ir Padomes viedoklis par civilās aizsardzības spēku izveidi?

  Manuel Lobo Antunes, Padomes priekšsēdētājs. − (PT) Papadimoulis kungs, Padome vēlētos norādīt, ka 2006. gada 15. un 16. jūnijā, kā arī 2006. gada 14. un 15.  decembrī Eiropadome apstiprināja vai ņēma vērā Prezidentvalsts ziņojumus par Savienības spēju nostiprināšanu reaģēt uz ārkārtas situācijām un krīzēm, lai uzlabotu koordināciju un pieejamo līdzekļu nodrošināšanu.

2006. gada jūnijā Eiropadome arī sniedza sīkākas vadlīnijas par Savienības spēju reaģēt uz ārkārtas situācijām, krīzēm un katastrofām uzlabošanu gan Eiropas Savienības iekšienē, gan ārpus tās. Tā aicināja uz to, lai īpaša uzmanība tiktu pievērsta Eiropas Savienības ātras reaģēšanas spējas turpmākai attīstīšanai, pamatojoties uz tiem līdzekļiem, kurus dalībvalstis padarījušas pieejamus, tostarp arī civilās aizsardzības moduļiem, un strādāt pie Komisijas priekšlikumiem par Kopienas civilās aizsardzības spēju nostiprināšanu.

Attiecībā uz to ziņojumu, kuru iesniedza Michel Barnier 2006. gada maijā, Padome gribētu arī norādīt, ka Eiropadome 2006. gada 15. un 16. jūnijā atzinīgi novērtēja šo dokumentu kā nozīmīgu ieguldījumu šajās debatēs. Lai gan noteiktas idejas Barnier ziņojumā ir iekļautas Kopienas noteikumos vai praksē, Padomei līdz šim nav iesniegts neviens priekšlikums ar mērķi izveidot Eiropas civilās aizsardzības spēkus.

Savos 2007. gada 15. un 16. oktobra secinājumos Padome, ņemot vērā nesenos postījumus dažās dalībvalstīs un atzīstot nepieciešamību pēc tā, lai Eiropas Savienība spētu efektīvi un savlaicīgi reaģēt uz krīzēm un ārkārtas situācijām pēc dabas katastrofām, aicināja Komiju turpināt izskatīt šo jautājumu un iesniegt attiecīgus priekšlikumus pirms Vispārējo lietu un ārējo attiecību padomes sanāksmes 2007. gada 10. decembrī.

  Dimitrios Papadimoulis (GUE/NGL). – (EL) Priekšsēdētāja kungs! Es vēlētos pateikties Padomes priekšsēdētājam, bet Padomei ierastā valodā viņš ir aprakstījis 18 mēnešus kūtruma un kavēšanās. Teksts, ko jūs mums esat nolasījis, spēj sagraut visu Barnier priekšlikumu. Es jautāju jums: cik vēl daudzus ugunsgrēku un plūdu upurus mums ir jāapraud? Cik daudz īpašuma ir jāpazaudē? Cik ilgi dalībvalstis var izšķiest savus resursus pirms jūs Padomē beidzot ierosināsiet izpēti, ko ilgstoši ir pieprasījis Eiropas Parlaments? Es jautāju jums: vai jūs kā Padomes priekšsēdētājs ierosināsiet 10. decembrī, ka Padomei ir jāizvērtē tas, ko iesaka Eiropas Parlaments, proti, ka ir jāizveido šie civilās aizsardzības palīgspēki, vai arī jūsu darba pārņēmējs atkal mums stāstīs pēc 18 mēnešiem citu stāstu par vēl lielākiem kavējumiem?

  Manuel Lobo Antunes. − (PT) Papadimoulis kungs! Padome, protams, ar lielu interesi gaida Komisijas priekšlikumu par šo jautājumu, citiem vārdiem, civilās aizsardzības spēku iespējamo izveidi. Ir cerības, ka Komisija šos ieteikumus vai priekšlikumus iesniegs pirms Vispārējo lietu padomes sanāksmes 10. decembrī, faktiski mazāk nekā divos mēnešos. Mēs ceram tos izskatīt un novērtēt Komisijas priekšlikumus un pēc tam mēs atbilstoši rīkosimies.

  Justas Vincas Paleckis (PSE). – (LT) Es arī gribētu norādīt uz šā jautājuma nozīmi, tāpēc es esmu gandarīts, ka Padome ir vērsusies pie Komisijas un gaida atbildi. Tomēr es gribētu jautājāt: kāds ir Komisijas viedoklis par šiem spēkiem attiecībā uz ārkārtas situācijām, un, ņemot vērā visus šos plūdus un ugunsgrēkus, klimata pārmaiņas un notikumus tālu projām no šejienes, Amerikā, kāds ir Komisijas viedoklis par šādu spēku faktisko lomu ārkārtas situācijās?

  Reinhard Rack (PPE-DE) . – (DE) Padomes priekšsēdētāja kungs! Jūs pieminējāt Barnier ziņojumu vairākas reizes. Šis ziņojums ir iedvesis bailes palīdzības organizāciju vidū, jo šķiet, ka ar to paredz militārajai līderībai līdzīgas struktūras vai iepriekšēju lēmumu pieņemšanu militārajā līmenī. Vai Padomei ir zināms par šīm bailēm par šo civilās aizsardzības spēku „militarizāciju” un kā Padome varētu un atbildēs uz šīm bažām?

  Manuel Lobo Antunes. − (PT) Priekšsēdētāja kungs! Kā es jau esmu minējis, Padomes priekšlikums un secinājumi par Barnier kunga ziņojumu bija, ka tas varētu veidot pamatu darbam attiecībā uz nākotnes lēmumiem. Tas nebija ne 100 % apstiprinājums, ne pat daļējs apstiprinājums, ka tam jābūt par pamatu darbam. Tas vienkārši bija tas, kam Padome piekrita tajā laikā. Kā es nupat minēju, es nevaru iepriekš paredzēt Padomes reakciju uz priekšlikumiem, modeļiem un metodēm, kas vēl nepastāv, tā kā tas nozīmētu apsteigt vēsturi.

Mums jāsagaida Komisijas priekšlikumi un novērtējums. Pēc tam mēs tos apspriedīsim Padomē un izdarīsim secinājumus. Mēs arī izlemsim par virzienu, kurā virzīties šajā saistībā, kas mani noved pie svarīga aspekta. Padome, aicinot Komisiju iesniegt priekšlikumus par šo jautājumu, ir nepārprotami ļāvusi noprast savu interesi par šo tematu un tās vēlmi virzīties uz priekšu šajā saistībā. Manuprāt, tā ir nenoliedzama un pozitīva zīme.

  Priekšsēdētājs. −

Jautājums Nr. 12, ko uzdeva Bernd Posselt (H-0708/07)

Temats: profesora Ukshin Hoti liktenis

Starptautiski atzīto zinātnieku un miera aktīvistu profesoru Ukshin Hoti, bijušo demokrātiskās neatzītās Kosovas Republikas, kuru deviņdesmitajos gados vadīja prezidents I. Rugova, ārlietu ministru arestēja Milosevic režīms un viņš pirms daudziem gadiem pazuda bez pēdām.

Vai Padome var noskaidrot no valdības tagadējā demokrātiskajā Serbijā, kas notika ar profesoru Hoti un noteikt to, vai Belgradas iestādes ir gatavas veikt izmeklēšanu šajā lietā?

  Manuel Lobo Antunes, Padomes priekšsēdētājs. − (PT) Posselt kungs! Profesors Ukshin Hoti ir viens no vairāk nekā 2 000 cilvēkiem, kuri ir iekļauti Starptautiskā Sarkanā Krusta komitejas (ICRC) sarakstā, kuru ģimenes ziņoja par viņu pazušanu Kosovas konflikta laikā.

ICRC kopš 1998. gada janvāra ievāc informāciju par cilvēkiem, kuri ir pazuduši Kosovā. Šī informācija tika nosūtīta iestādēm Belgradā un Prištinā kopā ar lūgumu tām darīt visu iespējamo, lai atrastu šo cilvēku atrašanās vietu.

ICRC Kosovā arī strādā pie šā jautājuma ciešā sadarbībā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas misijām Kosovā. Kā daļa no dialoga starp Prištinu un Belgradu par savstarpējās intereses jautājumiem ir tas, ka darba grupa par bezvēsts pazudušajām personām, kurai ir pārstāvji abās valdībās, ir regulāri tikusies kopš 2004. gada marta Sarkanā Krusta pārraudzībā.

Darbu veic abās pusēs, lai atklātu bezvēsts pazudušo personu atrašanās vietas, bet progress ir lēns. Tiesības zināt bezvēsts pazudušo mīļo cilvēku atrašanās vietas ir būtisks jautājums humanitārajās tiesībās un cilvēktiesībās.

Rezultātā Eiropas Savienības Padome atbalsta starptautisko un vietējo iestāžu Serbijā un Kosovā veikto darbu šajā saistībā un mudina viņus palielināt viņu centienus.

  Bernd Posselt (PPE-DE). – (DE) Priekšsēdētāja kungs! Katrs upuris, protams, ir vienlīdz svarīgs un tāpēc es atzinīgi vērtēju šo izmeklēšanu. Tomēr profesors Hoti patiešām bija ļoti pazīstams. Man ir cieši kontakti ar viņa ģimeni. Viņš bija Ibrahim Rugova, mūsu Saharova balvas laureāta, tuvākais palīgs un viņu oficiāli aizturēja serbi. Tādā gadījumā viņiem ir kaut kas jāzina par viņa atrašanās vietu! Šis ir jautājums, kuru oficiāli ir jānoskaidro ar Belgradas valdību, iesaistoties Padomei. Kas Serbijas valdībai ir sakāms par tās ieslodzītā, par kuru tā ir uzņēmusies atbildību, ņemot vērā, ka tā tur viņu ieslodzījumā, atrašanās vietu?

  Manuel Lobo Antunes. − (PT) Priekšsēdētāja kungs! Kā es jau minēju, Padome, protams, atbalsta visus to iestāžu veiktos centienus, kurām ir tieša atbildība šajā teritorijā mēģināt un noteikt profesora Ukshin Hoti atrašanās vietu. Mēs arī saprotam, kā es minēju, ka šis ir cilvēktiesību un cilvēktiesību aizsardzības jautājums. Šajā sakarā tam ir jābūt daļai no mūsu politiskā dialoga ar attiecīgajām valdībām, kuras ir atbildīgas šajā ziņā.

  Priekšsēdētājs. −

Jautājums Nr. 13, ko uzdeva Robert Evans (H-0710/07)

Temats: klimata pārmaiņas

Vai Padome vēl joprojām uzskata, ka ir iespējams sasniegt Eiropas Savienības mērķi saglabāt pasaules temperatūras pieaugstināšanos līdz 2°C?

Vai Padome ir diskutējusi par to, kādi papildu pasākumi ir jāapsvēr ES līmenī, lai reaģetu uz tām bažām, kuras ir paustas 2007. gada Klimata pārmaiņu starpvaldību ekspertu padomes (IPCC) ziņojumā?

  Manuel Lobo Antunes, Padomes priekšsēdētājs. − (PT) Priekšsēdētāja kungs! Kā jūs zināt, Eiropas valstu vadītāji nolēma nodot starptautiskajai sabiedrībai skaidru signālu par viņu apņemšanos cīnīties pret klimata pārmaiņām, uzņemoties šādas saistības, lai veicinātu sarunu vešanu par pasaules mēroga nolīgumu pēc 2012. gada periodam.

Kamēr tiks panākts iepriekš minētais nolīgums, Eiropas Savienība stingri un neatkarīgi ir apņēmusies līdz 2020. gadam panākt siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanu, kas atbilstu vismaz 20 % attiecībā pret emisiju līmeni 1990. gadā. Otrkārt, Eiropas Savienība ir gatava apņemties samazināt emisijas par 30 %, ja citas attīstītās valstis līdzīgi samazinās emisiju apjomu un ja ekonomiski attīstītākās jaunattīstības valstis arī sniegtu atbilstošu ieguldījumu.

Eiropas Savienība uzskata, ka tai ir jāuzņemas vadība attiecībā uz tālejošu emisiju samazināšanu, lai attīstītās valsis var pārliecināt jaunattīstības valstis veicināt globālos centienus.

Ir skaidrs, ka ar tālejošu mērķi arī nostiprinās pasaules oglekļa tirgu, kuru ir jāsaglabā, lai ierobežotu izmaksas, kas rodas no emisiju samazināšanas. Dažādi pasākumi jau ir veikti saskaņā ar Eiropas Klimata pārmaiņu programmu un citi ir plānoti ar enerģētikas politikas Eiropas Savienībā stratēģiskajām analīzēm, lai īstenotu nozīmīgu daļu no siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas mērķa.

Emisiju kvotu tirdzniecības sistēmai būs centrālā loma ES ilgtermiņa mērķu sasniegšanā attiecībā uz siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanu un tās analīzes būs ļoti svarīgas Eiropas Savienībai izvirzīto vispārējo mērķu realizēšanā.

  Robert Evans (PSE). - Paldies jums, Padomes priekšsēdētāj, par šo patiešām uzmundrinošo atbildi. Jūs minējāt, ka jūs vēlējāties raidīt spēcīgu signālu un ka mums ir vajadzīgs pasaules mēroga nolīgums. Es biju ieinteresēts dzirdēt par 30 % mērķi. Es jums piekrītu par to, ka mums ir jābūt tālejošiem. Protams, šī ir joma, kas ne tikai skar lielāko daļu no Eiropas Savienības pilsoņiem, bet arī joma, par kuru viņi ir ļoti norūpējušies.

Es vēlētos uzzināt, vai jūs galvenajos vilcienos varētu pastāstīt mazliet vairāk par jūsu uzskatiem, kādus pozitīvus reālus pasākumus mēs varētu veikt, lai pamudinātu tās valstis, kam jāspēj izdarīt vairāk – piemēram, Amerikas Savienotajām Valstīm – un palīdzēt tām valstīm – vai tā ir Ķīna, Indija vai Krievija – kuras šobrīd varbūt virzās uz priekšu ar grūtībām? Ko vēl mēs faktiski varētu paveikt, lai virzītu šo procesu uz priekšu, nevis runātu par to? Es nesaku, ka tas ir viss, ko jūs darījāt, bet tā vietā, lai tikai runātu par šo jautājumu, ko mēs tiešām gatavojamies darīt, lai veicinātu to?

  Manuel Lobo Antunes. − (PT) Instrumenti, kas ir pieejami Eiropas Savienībai, ir diplomātiskie līdzekļi, un arī mūsu pārliecība un, vai mums jāsaka, politiskā griba. Es uzskatu, ka vislabākais veids, kā pārliecināt citus sekot mums, ir uzņemties vadību un rādīt priekšzīmi, kas ir tieši tas, ko mēs darām.

Ir skaidrs, ka, nosakot sev tālejošus mērķus, kuri atbilst tam, ko no mums sagaida mūsu pilsoņi, mēs rādām priekšzīmi ne tikai Savienībā, bet arī pasaulē. Tas rosina sabiedrisko domu citās valstīs, ar kuru savukārt piespiež attiecīgās valdības veikt pasākumus, kas sakrīt ar mūsu tālejošajiem mērķiem.

Attiecībā uz Amerikas Savienotajām Valstīm, šīs vadošās lomas ietekme, manuprāt, ir bijusi ļoti redzama. Piemērs, kuru ir parādījusi Eiropas Savienība šajā saistībā pasaules līmenī, ir radījis spiedienu no ASV sabiedrības puses uz attiecīgajām iestādēm tādā izpratnē, ka tām arī ir jābūt tālejošākām. Mans personīgais viedoklis ir, ka, tas, ka Al Gore kungs saņēma Nobela miera prēmiju par klimata pārmaiņu jautājumiem, ir lielā mērā saistīts ar to, ar mūsu tālejošo politiku, ar mūsu vēlmi pēc pārmaiņām, mūsu vēlmi, lai citi iesaistītos mūsu mērķu sasniegšanā, viss, protams, daudzpusējās diplomātijas kontekstā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas starpniecību.

  Mairead McGuinness (PPE-DE). - Vai es varētu mudināt Parlamentu uzņemties iniciatīvu, izslēdzot gaisa kondicionēšanas sistēmu, jo es esmu nosalusi un tas var palīdzēt mūsu ieguldījumā klimata pārmaiņu mazināšanā?

Padomes priekšsēdētāj, jūs esat atbildējis uz vienu no jautājumiem, kurus es gribēju uzdot, bet, iespējams, vajadzēs vairāk par Al Gore, lai panāktu sabiedrības iesaisti šajā jautājumā. Tāpēc es lūgšu Padomei galvenajos vilcienos raksturot, kā tā gatavojas sabiedrības bažas pārvērst sabiedrības rīcībā Eiropas Savienībā un arī ņemt vērā to, ka mēs negribam apturēt to, ka jaunattīstības valstis panāk progresu, jo mēs īstenībā iegūstam no fakta, ka tās attīstās.

  Priekšsēdētājs. − Mēs mēģināsim risināt šo temperatūras palielināšanās problēmu šajā Parlamentā.

  Manuel Lobo Antunes. − (PT) McGuinness kundze! Paldies jums par jūsu jautājumu. Tas, kas mums ir jādara, ir jāiesaistās nepārtrauktā izpratnes padziļināšanas un informācijas kampaņā. Mums ir arī jārāda priekšzīme. Tas ir ticis darīts.

Noteikti, ka joprojām ir daudz darāmā, bet es uzskatu, ka izpratnes padziļināšanas process cilvēku vidū par klimata pārmaiņu jautājumu arvien vairāk virzās uz priekšu, jo šo ietekmi var redzēt katru dienu, tā ir reāla un cilvēki var sajust to. Es varētu minēt savu personīgo pieredzi, ja tas kādu interesētu. Klimats Portugālē, kad es biju sešus vai septiņus gadus vecs, nav tas pats, kāds tas ir šodien, kad man ir piecdesmit gadu. Patiesībā es tāpat kā citi esmu novērojis, ka lietas ir mainījušās. Rezultātā cilvēki jautā, kāpēc lietas ir mainījušās un kādas ir šo pārmaiņu sekas.

No otras puses, dalībvalstīm ir jāpieņem nepieciešamie tiesību akti, lai novērstu, apturētu vai samazinātu klimata pārmaiņu cēloņus. Dalībvalstis ir uzņēmušās politiskās saistības ES līmenī un tagad tām jāuzņemas pienākums pieņemt nepieciešamos tiesību aktus un nodrošināt to, ka šīs tiesību normas tiek efektīvi ievērotas. Vēlreiz atkārtojot, mums ir jārāda priekšzīme pasaules līmenī.

Es negribētu par zemu novērtēt bijušā viceprezidenta Al Gore kampaņu, tā kā es uzskatu, ka tai ir bijusi nozīmīga ietekme uz sabiedrisko domu visā pasaulē.

  Priekšsēdētājs. −

Jautājums Nr. 14, ko uzdeva Mairead McGuinness (H-0713/07)

Temats: satricinājumi pasaules finanšu tirgos

Nesenās ES finanšu ministru neoficiālās sanāksmes laikā (Porto, 14-15 septembris) tika apspriestas krīzes, kas Eiropā ir radušās ASV finanšu tirgu nestabilitātes dēļ. Vai Padome varētu galvenajos vilcienos aprakstīt šo diskusiju raksturu? Vai Padome izskatīja konkrēto Northern Rock gadījumu, kurš pašlaik saskaras ar finansiālām grūtībām kā nestabilitātes ASV tiešu rezultātu?

Vai Padome uzskata, ka šai lietai ir plašāka ietekme uz Eiropas finanšu tirgiem?

Visbeidzot, vai Padome ir apmierināta, ka esošie aizsardzības pasākumi finanšu pakalpojumu sfērā sniedz pietiekamu aizsardzību patērētājiem, īpaši tiem, kuri ir iegādājušies finanšu produktus ārpus to izcelsmes valsts?

  Manuel Lobo Antunes, Padomes priekšsēdētājs. − (PT) Priekšsēdētāja kungs! Tas, kas man ir sakāms par šo jautājumu, ir sekojošais: ES finanšu ministru un centrālo banku vadītāju neoficiālajā sanāksmē, kas 14. un 15. septembrī notika Portugāles pilsētā Porto, tika apspriesti dažādi jautājumi, tostarp arī ekonomiskā un finanšu stāvokļa attīstības tendences.

Kā norādīts Portugāles prezidentūras mājas lapā, mūsu novērtējums sastāv no divām daļām. No vienas puses, mēs uzskatām, ka mēs pieredzam nestabilitātes un riska atkārtotas novērtēšanas posmu pasaules finanšu tirgos, ko izraisa grūtības lielākajā hipotēku tirgū Amerikas Savienotajās Valstīs, kuras ir pārnestas uz globālo finanšu sistēmu ar sarežģītiem finanšu instrumentiem.

Ir ietekmēta arī naudas tirgu funkcionēšana un tas ir prasījis tiešu un noteiktu rīcību no galvenajām centrālajām bankām, tostarp arī no Eiropas Centrālās bankas. No otras puses, lai gan nav noliedzams, ka finanšu svārstības ir palielinājušas neskaidrību par ekonomiskas perspektīvām, makroekonomiskie pamati Eiropas Savienībā ir stipri un pasaules izaugsme saglabājas stabila, par spīti palēninājumam ASV.

Šķiet, ka Eiropas Savienības finanšu iestādes ir spēcīgas un to veselīgais ienesīgums pēdējos gados nodrošina, ka tās ir tādā stāvoklī, lai pārciestu pašreizējo palielināto svārstību posmu finanšu tirgos.

Tomēr es norādītu, ka netika apspriesti konkrēti gadījumi dalībvalstīs. Šīs novērtēšanas laikā mēs arī apspriedām secinājumus, kurus var izdarīt no nesenajām finanšu tirgu svārstībām. Tika uzsvērts, ka, lai gan mums ir pareiza regulēšanas un uzraudzības sistēma finanšu nozarē, kura ir nostiprināta ar nesenajiem tiesību aktiem, piemēram, ar Kapitāla prasību direktīvas īstenošanu, un ar veicamo darbu pie Maksātspējas II direktīvas, mums ir jāsaglabā modrība, jo īpaši ņemot vērā straujās un novatoriskās attīstības tendences finanšu produktu jomā.

Tādejādi finanšu svārstību nesenā epizode ir palielinājusi noteiktu jautājumu steidzamību, kuri joprojām ir Padomes darba kārtībā un ir palielinājusi nepieciešamību Eiropas Savienībai atrast kopā ar tās starptautiskajiem partneriem veidus, kā nostiprināt pārredzamību, uzlabot novērtējuma procesus, turpināt nostiprināt risku pārvaldību un uzlabot tirgu funkcionēšanu, jo īpaši attiecībā uz sarežģītiem finanšu produktiem.

ECOFIN padome 9. oktobrī vienojās par detalizētas darba programmas īstenošanu līdz 2008. gada beigām ar attiecīgo iestāžu ES līmenī starpniecību ciešā sadarbībā ar galvenajiem starptautiskajiem partneriem.

Tajā pašā ECOFIN padomes sanāksmē oktobrī tika arī pieņemti secinājumi par finanšu stabilitātes mehānismu nostiprināšanu Eiropas Savienībā. Šie secinājumi ir pieejami Padomes mājas lapā un ir taustāms rezultāts vairāk nekā gadu ilgušajam sagatavošanās procesam. Konkrēti Padome pieņēma kopējus principus, pēc kuriem vadīties sadarbībā starp valstu iestādēm finanšu stabilitātes jomā.

Turklāt tika panākta vienošanās paplašināt Saprašanās memorandu par sadarbību un informācijas apmaiņu, kuru 2005. gadā parakstīja starp ES banku uzraudzības iestādēm, centrālajām bankām un finanšu ministrijām, lai iekļautu trīs jaunus elementus: Pirmkārt, sanāksmē oficiāli pieņemtos kopējos principus, otrkārt, kopīgu praktisku koncepciju, kas ļautu novērtēt sekas, kādas iespējamā krīze atstātu uz finanšu sistēmu un, treškārt, kopējās praktiskās pamatnostādnes par procedūrām, kuras ir jāievēro iespējamo pārrobežu krīžu situācijās.

Tāpēc tika noteikta darba programma ar grafiku šā un citu pasākumu īstenošanai, kuri ir jāveic, lai nostiprinātu finanšu stabilitātes mehānismu efektivitāti Eiropas Savienībā. Ir skaidrs, ka viss šis darbs ir paredzēts tam, lai aizsargātu patērētājus un ieguldītājus, kuri ir atkarīgi no finanšu tirgus pienācīgas funkcionēšanas.

Lūdzu, atļaujiet man noslēgt savu runu, uzsverot to, ka, kā es to saprotu, Padome kopā ar Eiropas Parlamentu un Komisiju atbalsta šo sistemātiskās uzraudzības un regulēšanas efektīva līmeņa sasniegšanas mērķi, lai nodrošinātu finanšu stabilitāti, konkurētspēju pasaules mērogā un patērētāju aizsardzību.

  Mairead McGuinness (PPE-DE). - Paldies jums, Padomes priekšsēdētāj! Man būs jāapdomā jūsu ļoti detalizētā atbilde, kas ir tāda, kuru es novērtēju, jo šis ir ļoti nopietns jautājums.

Varētu piekrist tam, ka Northern Rock noguldītāju uzticība ir sagrauta un ka tam ir pakārtotas sekas. Uzticība patiešām ir ļoti būtiska stabilitātei banku sistēmā un arī attiecībā uz pārrobežu pakalpojumiem un uzņēmējdarbību finanšu pakalpojumu nozarē.

Vai jūs uzskatāt, ka pasākumi, kurus jūs aprakstījāt galvenajos vilcienos, ir pietiekami, lai atjaunotu šo uzticību?

  Manuel Lobo Antunes. − (PT) Padome var vienmēr pārsteigt deputātus. Kā es minēju, ECOFIN padome aicināja darba grupu ļoti padziļināti un detalizēti analizēt šo situāciju un arī jaunus instrumentus vai pasākumus, kas nākotnē varētu pasargāt no tā, ka šādas situācijas ietekmētu Eiropas Savienības finanšu tirgu. Tāpēc tā ir modra attiecībā uz problēmām, tā kā tā kompetentajām iestādēm lūdza veikt detalizētu darbu. Tā ir aicinājusi šo darba grupu ierosināt tos pasākumus, pēc kuru pieņemšanas varētu būt nepieciešamība, lai novērstu tādu situāciju kā to, kuru mēs nesen pieredzējām. Mums būs jāgaida un jāredz tas, vai šie pasākumi izrādīsies efektīvi praksē. Tomēr Padomei tiks ieteikti pasākumi, kurus varētu veikt, lai pasargātu mūsu ekonomiku no tā, ka to nākotnē ietekmētu jebkuri turpmākie finanšu satricinājumi.

Man ir jāmin tas, ka šis jautājums tika arī aplūkots valstu un valdību vadītāju neoficiālajā sanāksmē, kas notika Lisabonā pagājušajā nedēļā. Šajā sanāksmē mūsu valstu un valdību vadītāji ļoti izcēla šādu vēstījumu: pirmkārt, ka Eiropas Savienības ekonomika parāda to, ko ekonomisti sauc par labiem pamatiem, citiem vārdiem, ekonomikas turpina būt stabilas un, otrkārt, tā atbalsta pasākumus, kurus ir veikusi ECOFIN un kuri ir ierosināti šajā jomā.

  Priekšsēdētājs. −

Jautājums Nr. 15, ko uzdeva Johan Van Hecke (H-0717/07)

Temats: Eiropas Savienības aģentūru skaita pieaugums

Pašlaik ir 23 Eiropas Savienības aģentūras, kuras izvietotas vairākās ES valstīs un pilsētās. Nav gandrīz nebkādas to aktivitāšu vai darbības kontroles. Pēdējā aģentūra, kas izveidota, ir Pamattiesību aģentūra, kuras mītne ir Vīnē un kura pašlaik nodarbina 100 cilvēkus. Šīs aģentūras mērķis ir uzraudzīt cilvēktiesību aizsardzību Eiropas Savienībā, lai gan šo uzdevumu jau pilnībā uzņēmusies Eiropas Cilvēktiesību tiesa un patiesībā arī Eiropas Padome, kurām abām mītnes ir Strasbūrā. Visas šīs aģentūras gadā iztērē aptuveni vienu miljardu eiro no nodokļu maksātāju naudas. Daži novērotāji uzskata, ka gandrīz neviens Eiropadomes sammits nenotiek bez jaunas aģentūras izveidošanas.

Vai Padome plāno izveidot vēl jaunas aģentūras? Vai nepieciešamība izveidot aģentūru ir rūpīgi apsvērta visos gadījumos? Vai Padome ir informēta par finansiālo ietekmi uz Eiropas Savienības budžetu? Vai Padome ir gatava slēgt dažas aģentūras, ja to pastāvēšana nav attaisnojusies?

  Manuel Lobo Antunes, Padomes priekšsēdētājs. − (PT) Priekšsēdētāja kungs, Van Hecke kungs! Es gribētu norādīt, ka jautājumi par Kopienas aģentūru izveidošanu un slēgšanu ir jāuzdod Komisijai, kurai ir ekskluzīvas iniciatīvas tiesības šajā saistībā. Likumdošanas struktūras Parlaments un Padome darbojas vienīgi, pamatojoties uz Komisijas iesniegtajiem priekšlikumiem. Attiecībā uz Padomi godājamie deputāti var būt pārliecināti par to, ka nepieciešamība izveidot jaunu aģentūru ir rūpīgi apsvērta visos gadījumos.

Attiecībā uz aģentūru budžeta aspektiem es atgādinātu godājamajiem deputātiem par 2007. gada 18. aprīļa kopīgo paziņojumu, ar kuru trīs iestādes vienojās par kopējiem principiem attiecībā uz pastāvošo vai nākotnē izveidoto Kopienas aģentūru budžeta pārvaldību.

  Johan Van Hecke (ALDE). – (NL) Priekšsēdētāja kungs! Es vēlētos pateikties ministram par viņa atbildi. Man bija divkārša interese uzdot šo jautājumu: pirmkārt, aģentūru skaita straujā palielināšanās, kuras atver pēc katras Padomes sesijas, 12 jaunas aģentūras piecos gados ar to darbinieku skaitu palielināšanos, kuri strādā šīm aģentūrām, no 166 līdz 3 700 darbiniekiem. Šā jautājuma otrā daļa ir: vai Padome regulāri atkārtoti novērtē nepieciešamību saglabāt šīs aģentūras, kad to pastāvēšanas iemesls var nebūt vairāk skaidrs? Otrā mani interesējoša lieta ir, kā Padome pati organizē savu iekšējo kontroli pār visu šo aģentūru izdevumiem, un kādu lomu viņš šeit saredz Parlamentam ?

  Manuel Lobo Antunes. − (PT) Van Hecke kungs! Kā es jau minēju, priekšlikumu izveidot aģentūru iesniedz Eiropas Komisija un pēc tam dialogā ar Komisiju Padome novērtē to, vai Komisijas priekšlikums ir pamatots. Pēc tam tiek pieņemti lēmumi saskaņā ar Līguma noteikumiem. Man ir jāsaka, ka Portugālē atrodas viena aģentūra, Eiropas Jūras drošības aģentūra, kuras mītne ir Lisabonā, par kuru mēs uzskatām, ka tā noteikti ir ļoti lietderīga Eiropas Savienības aģentūra.

Kas attiecas uz aģentūru īpašu pārvaldību, kā jūs zināt, tām ir savi uzraudzības mehānismi, kas, manuprāt, ir diezgan stingri. Turklāt šīs iestādes arī ir vienojušās, kā es minēju, par kopējiem principiem, kuri ļoti tieši attiecas uz šo Kopienas aģentūru budžeta pārvaldību.

Mana personīgā pieredze liecina, ka īpaša uzmanība tiek pievērsta tam, lai nodrošinātu stingru pārvaldību un stingri noteiktu to finanšu līdzekļu izlietošanu, kuri pieejami šīm aģentūrām. Tā ir mana personīgā pieredze, ja tam ir kāda nozīme.

  Priekšsēdētājs. −

Jautājums Nr. 16, ko uzdeva Bill Newton Dunn (H-0719/07)

Temats: kibernoziegumu 24/7 kontaktu tīkls ārkārtas situācijās

Man ir ziņots – no ASV – ka, 10 ES dalībvalstis nepiedalās 24/7 kibernoziegumu kontaktu tīkla ārkārtas situācijās izveidē. Tās ir Beļģija, Kipra, Igaunija, Grieķija, Īrija, Latvija, Polija, Slovākija un Slovēnija, kā arī Portugāle, pašreizējā Padomes prezidentvalsts.

Cik lielu nozīmi Padome piešķir cīņai pret starptautiskajiem kibernoziegumiem?

  Manuel Lobo Antunes, Padomes priekšsēdētājs. − (PT) Priekšsēdētāja kungs, Newton Dunn kungs! Padome nav informēta par dalībvalstu dalību šajā tīklā, kas galvenokārt ir G8 un Eiropas Padomes dalībvalstu iniciatīva. Rezultātā Padome nevar ne apstiprināt, ne atspēkot minēto. Tomēr Padome uztver cīņu pret kibernoziegumiem kā ārkārtīgi svarīgu, kā to parāda 2005. gada 24. februāra Pamatlēmuma 2005/222/JAI par uzbrukumiem informācijas sistēmām pieņemšana un tas, ka Padome atbalstīja Eiropas Padomes 2001. gada 23. novembra Konvencijas par kibernoziegumiem ātru ratifikāciju.

Turklāt Padomes secinājumi par vispārējo politiku cīņā pret kibernoziegumiem tiks iesniegti un apspriesti nākamajā Tieslietu un iekšlietu padomes sanāksmē, kas ir plānota novembrī.

Turklāt Portugālei ir valsts centrālais kontaktu punkts, kurš ir pieejams 24 stundas diennaktī/7 dienas nedēļā, lai cīnītos pret šo noziegumu veidu ar Interpola un pasaules operatīvā tīkla palīdzību.

  Bill Newton Dunn (ALDE). - Paldies jums, Padomes priekšsēdētāj, par patiešām atklāto, godīgo un uz faktiem balstīto atbildi. Vai jūs nākamajā Tieslietu un iekšlietu padomes sanāksmē, uz kuru jūs atsaucāties, izvirzīsiet interesanto jautājumu par to, ka Padome, šķiet, nezina par šo lietu un ka 10 dalībvalstis nav iesaistītas, kas man šķiet pilnīgi neparasti? Vai jūs, lūdzu, izvirzīsiet šo jautājumu Padomē?

  Manuel Lobo Antunes. − (PT) Es ņemu vērā jūsu jautājumu un jūsu bažas. Tas, vai šis jautājums būs darba kārtībā un tiks apspriests, protams, tiks izlemts vēlāk, bet es paudīšu jūsu bažas par šo jautājumu.

  Priekšsēdētājs. −

Jautājums Nr. 17, ko uzdeva Ilda Figueiredo (H-0723/07)

Temats: aizliegums apmekēt Amerikas Savienotajās Valstīs apcietinājumā turētos Kubas pilsoņus

Pirms kāda laika šajā gadā es lūdzu atļauju no ASV valdības apmeklēt Kubas pilsoņus René Gonzįlez, Gerardo Hernįndez, Antonio Guerrero, Ramón Labańino un Fernando Gonzįlez, kuri tiek nelikumīgi turēti apcietinājumā ASV cietumos. Tomēr atļauja man tika attiekta ar pamatojumu, kas es viņus nepazinu, pirms viņi tika ieslodzīti.

Šķiet, ka šā gada septembrī divu ieslodzīto sievām vēlreiz tika attieta atļauja apmeklēt viņu vīrus, kurus viņas nav varējušas apmeklēt deviņus gadus sekojošo atteikumu dēļ.

Ko Padome domā par šo situāciju, kurā netiek ievērotas šo pilsoņu cilvēktiesības? Vai tā vēlas paust savas bažas ASV iestādēm?

  Manuel Lobo Antunes, Padomes priekšsēdētājs. − (PT) Priekšsēdētāja kungs, Figueiredo kundze! Kā godājamie deputāti noteikti zina, valsts lēmums par to, vai atļaut ieceļošanu tās teritorijā, ir jautājums valsts kompetencē. Šajā konkrētajā tā režīma gadījumā, kas noteikts attiecībā uz ieslodzītajiem no Kubas un viņu ģimenes locekļiem, tas ir divpusējs jautājums starp Amerikas Savienotajām Valstīm un Kubu, tā kā saskaņā ar Vīnes konvenciju par diplomātiskajām attiecībām valsts pilsoņu tiesību un interešu aizsardzība ārzemēs ir konkrētās valsts pienākums.

Tāpēc Padome nav kompetenta sniegt viedokli par šo jautājumu.

  Ilda Figueiredo (GUE/NGL). – (PT) Tā ir taisnība, bet prezidentūrai ir jāizskata šis jautājums: ir pieci Kubas pilsoņi, kuri deviņus gadus tiek turēti apcietinājumā ASV cietumus un kurus ir aizliegts apmeklēt viņu ģimenes locekļiem un divos gadījumos no tiem pat viņu sievām. Pēdējās iepriekš ir bijušas šajā parlamentā un patiesībā ir šeit šodien. Ir arī taisnība, ka es esmu šā parlamenta deputāte un ka es lūdzu atļauju apmeklēt šos pilsoņus, bet tā tika atteikta. Tagad es esmu šā parlamenta deputāte, es neizteicu šo lūgumu tikai kā pilsone, bet arī kā šā parlamenta pārstāve. Es uzskatu, ka Eiropas Parlamentam un tā priekšsēdētājam un, protams, Portugāles prezidentūrai ir jāieņem nostāja šajā jautājumā, ņemot vērā to, ka attiekšanās atļaut viena no šā Parlamenta deputātiem vizīti, šajā gadījumā manu vizīti, ir cilvēktiesību pārkāpums un arī parāda cieņas trūkumu pret šo parlamentu. Tomēr šajā parlamentā ir arī citi deputāti, kuri iesaistīti šajā lietā, un tāpēc es aicinu jūs, priekšsēdētāja kungs, paust mūsu bažas.

(Priekšsēdētājs pārtrauca runātāju)

  Manuel Lobo Antunes. − (PT) Priekšsēdētāja kungs, es, protams, esmu ņēmis vērā Figueiredo kundzes novērojumus un komentārus, bet man nav nekā, ko papildus piebilst pie manas iepriekšējās atbildes. Jums ir arī jāsaprot, ka es nevaru paust personīgo viedokli par šo jautājumu.

  Priekšsēdētājs. − Uz jautājumiem, uz kuriem netika atbildēts laika trūkuma dēļ, sniegs rakstiskas atbildes (sk.Pielikumu).

Jautājumu laiks ir beidzies.

(Sēdi pārtrauca plkst. 19.30 un atsāka darbu plkst. 21.00)

SĒDI VADA: M. ROURE KUNDZE
priekšsēdētāja vietniece

16. Komiteju un delegāciju sastāvs (sk. protokolu)

17. Opija ražošana medicīniskiem nolūkiem Afganistānā(debates)