Debašu stenogramma

Trešdiena, 2007. gada 14. novembris - Strasbūra

10. Eiropas kaimiņattiecību politikas stiprināšana – Stāvoklis Gruzijā (debates)

  Priekšsēdētāja. – Nākamais punkts ir kopēja diskusija par:

– Ārlietu komitejas vārdā izstrādāto Raimon Obiols i Germà un Charles Tannock ziņojumu par Eiropas kaimiņattiecību politikas stiprināšanu (2007/2088(INI)); un

– Padomes un Komisijas paziņojumiem par stāvokli Gruzijā.

  Raimon Obiols i Germà (PSE), referents. – (ES) Priekšsēdētājs kundze, šī ziņojuma līdzreferenta lomu es pārņēmu no mūsu kolēģa P. Beglitis, kurš tagad ir Grieķijas parlamenta deputāts, un to es darīju ar zināmu satraukumu, bet tagad man jāsaka, ka esmu ļoti apmierināts ar rezultātu. Pirmkārt, tas ir tāpēc, ka izveidojās labas darba attiecības ar otru referentu C. Tannock, man bija arī iespēja strādāt ar ārkārtīgi kompetentiem asistentiem un ierēdņiem un visbeidzot — šī ziņojuma izstrādē mēs panācām augstu vienprātības līmeni.

Mēs varējām pieņemt lielāko daļu grozījumu, kas turklāt tika iesniegti atbilstīgi nolīgumam, un man šķiet, ka ir sasniegts apmierinošs rezultāts.

Ziņojumā ir atbalstīts Komisijas 2006. gada decembra dokuments par Eiropas kaimiņattiecību politikas novērtējumu un turpmāko attīstību, un, ņemot vērā panākto vienprātību, patlaban mēs varam apgalvot, ka Parlamentam un Komisijai ir kopējs redzējums, kopēja ideja par to, ka Eiropas kontinents un Vidusjūras reģions ir savstarpēji atkarīgas teritorijas, ko nevar aplūkot nošķirti, un kaimiņattiecību politika piedāvā jaunas iespējas, lai veidotu attiecības un sadarbību ar tām sabiedrībām, kurām ir kopēji izaicinājumi un problēmas, kā arī nozīmīgas iespējas, lai sasniegtu kopēju progresu.

Ziņojumā ir norādīti vairāki aspekti, ar kuru palīdzību iespējams izveidot iespējami spēcīgāku un vērienīgāku Eiropas kaimiņattiecību politiku. Ātri aplūkošu piecus no tiem.

Pirmkārt, tas ir plašas politiskās shēmas princips saistībā ar diferenciāciju, proti, diferenciācijas princips, kas ļauj Eiropas kaimiņattiecību politiku uzskatīt nevis par standartizētu un mehānisku kārtību, bet par līdzekli, ar kura palīdzību Eiropas Savienība var veidot attiecības ar savām kaimiņvalstīm, saglabājot pietiekamu elastību, lai veiksmīgi reaģētu dažādās situācijās.

Otrkārt, tā ir ideja, kas uzsver līdzsvaru starp austrumu un dienvidu valstīm. Mēs nedrīkstam vienu vai otru reģionu noteikt par prioritāru; tā vietā mums jāizmanto vienmēr pilnībā līdzsvarota pieeja.

Treškārt, tā ir ideja par ES un Vidusjūras reģiona politikas struktūras stiprināšanu, izmantojot kaimiņattiecību politiku; tas ir aspekts, pie kura es visvairāk strādāju šī ziņojuma sagatavošanā. Tas nozīmē nevis stingru regulējumu veidojošu politiku, ar ko izveido pārlieku komplicēti izstrādātu un pārlieku sarežģītu regulējumu, bet gan tādas sinerģijas izveidi, lai Eiropas kaimiņattiecību politika varētu apzīmēt partnerības politikas jeb ES un Vidusjūras reģiona apvienības vispārējās struktūras stiprināšanu.

Ceturtkārt, tā ir ideja par virzību no sadarbības uz integrāciju visās jomās, kurās iespējams tā rīkoties. Tas nozīmētu, ka turpmākajos gados šajās nozarēs, kas tam tiks sagatavotas, būs kopējas politikas jomas, lai palīdzētu īstenot tuvināšanu un sinerģiju tādās svarīgākajās jomās kā enerģija, transporta tīkli, starpkultūru dialogs, vide vai izglītība.

Visbeidzot tā ir ne vien valdības politisko vai parlamentāro iestāžu iesaistīšanās, bet, cik vien tas ir iespējams, arī daudzu citu tādu aktīvu sektoru iesaistīšana, kas saistīti ar pilsonisko sabiedrību, tā sakot — jo vairāk, jo labāk.

Tāpēc Eiropas kaimiņattiecību politikai jārisina arī tādi pamata jautājumi kā komunikācija un pārredzamība. Es teiktu, ka tā ir vēsture, kas aptver Eiropas vispārējo politiku saistībā ar ES kaimiņvalstīm.

Visbeidzot es vēlētos atzīmēt, ka patlaban tā saskaras ar pirmajiem izaicinājumiem, kas attiecas uz pārredzamību un vēsturi saistībā ar N. Sarkozy priekšlikumu par Vidusjūras reģiona valstu savienību. Vakar mēs dzirdējām, kā uzstājās Francijas prezidents, un, manuprāt, viņš ieviesa dažus pozitīvus aspektus, sakot, ka viņa priekšlikums par Vidusjūras reģiona valstu savienību, pirmkārt, nevienu neizslēdz, otrkārt, tas jāpievieno ES un Vidusjūras reģiona politikas acquis, bet, treškārt, tā darbības jomu jāmēģina paplašināt.

Es pilnībā atbalstu šo ideju par mēģinājumu vienkāršot Eiropas kaimiņattiecību politikas vispārējo politisko un institucionālo regulējumu, jo īpaši attiecībā uz Vidusjūras reģionu.

  Charles Tannock (PPE-DE), referents. – Priekšsēdētājas kundze, es arī vēlētos pievienoties un pateikties gan P. Beglitis, kurš tagad ir Grieķijas valsts parlamenta deputāts, gan viņa darba turpinātājam R. Obiols i Germà par teicamo sadarbību partiju starpā un absolūto vienprātību, jo mēs abi bijām līdzreferenti, kas sagatavoja šo galveno ziņojumu.

Tas ir pašsaprotami, ka visiem ir vajadzīgas labas kaimiņattiecības. Nenoteiktajā un vienmēr mainīgajā pasaulē Eiropas Savienībai ir jāveido labas un ciešākas attiecības ar tās nomalē esošām valstīm, kuru pamatā ir drošība, stabilitāte un visiem savstarpējs izdevīgums. Līdz šim Eiropas kaimiņattiecību politika (EKP) ir izrādījies vērtīgs instruments šajā procesā, izveidojot tādu sabiedroto loku, kuri par mērķiem nosaka uzlabotu tirdzniecību, ceļošanu un politisko sadarbību, jo īpaši cīņā pret terorismu un cilvēku tirdzniecību. Bet īpaša nozīme, protams, ir kopējām vērtībām, un mūsu galvenā prioritāte jo īpaši ir demokrātijas, tiesiskuma un cilvēktiesību stiprināšana.

Man jāsaka Komisijai, ka EKP bija iecerēta zināmā mērā pārsteidzīgi. Daži apgalvotu, ka vispārēja kārtība visām dienvidu Euromed un Austrumeiropas valstīm un Dienvidkaukāza kaimiņvalstīm nevar būt Eiropas Savienības ilgstoša ārpolitikas ideja. Tomēr mūsu ziņojumā pilnībā atzīts, ka attiecībā uz paredzamu nākotni šāda vienota politika ir ilgtspējīga un Parlaments tajā iesaistīsies.

Tomēr Moldova, protams, nav tas pats, kas Maroka. Dienvidu valstis nav Eiropas valstis, un tādējādi tām nav reālu izredžu kļūt par ES dalībvalstīm. Tomēr Austrumos, uz ko attiecas mana ziņojuma sadaļa, ir vismaz divas valstis, proti, Ukraina un Moldova, kas, manuprāt, drīkst pievienoties atbilstīgi Māstrihtas līguma 49. pantam, jo tās neapšaubāmi pēc savas būtības ir eiropeiskas valstis.

Protams, jautājumi par vīzu režīma vienkāršošanu, atpakaļuzņemšanu un darbību pēc Ukrainas uzņemšanas PTO, kas, kā mēs ceram, notiks nākamo divu gadu laikā, detalizētu brīvās tirdzniecības nolīgumu — ar tādām valstīm kā Ukraina visi šie jautājumi tiek risināti efektīvi, un es ceru, ka šajā sadarbībā noteiktajā laikā tiks ietverta arī Moldova un, iespējams, citas Dienvidkaukāza valstis.

Manuprāt, iespējamajam ar Austrumiem saistītajam EKP mērķim jāparedz ceļošana bez vīzām.

EKP palīdzēs vispārēji konsolidēt šo valstu vēlmes, lai nodrošinātu to pārstāvību ES iestādēs. Moldovas gadījumā EKP var izrādīties ievērojams atbalsts attiecībā uz rezolūciju par ieilgušajiem Piedņestras konfliktiem. Tomēr šīm Austrumeiropas EKP valstīm droši jāzina, ka dalība ES Padomē un Komisijā tām galu galā ir pieejama, un EKP nav vienkārši novilcināšanas taktika, lai pieviltu šo valstu cerības attiecībā uz pievienošanos dalībvalsts statusā.

Ziņojumā arī atzītas Baltkrievijas tautas ciešanas un šīs valsts demokrātisko spēku drosme. Mums jābūt gataviem, lai tad, kad sabruks A. Lukashenko režīms, mēs varētu aicināt Baltkrieviju atgriezties EKP, un arī šai valstij nodrošināt izredzes iestāties Eiropas Savienībā.

Ziņojumā ierosināts izveidot Eiropas Parlamenta un kaimiņattiecību politikas Austrumu partnervalstu apvienoto parlamentāro asambleju, pagaidām sauktu par EURO-NEST. Šajā saistībā par paraugu ņemtu veiksmīgi izveidotas līdzīgas struktūras, piemēram, Euromed Parlamentāro asambleju, kas jau ir izveidota un darbojas, galvenokārt koncentrējoties uz EKP parlamentāro sadarbību ar austrumu reģiona valstīm, kā arī Barselonas procesu vai plašāk zināmā ĀKK un ES Parlamentāro asambleju. Es esmu personīgi pārliecināts, ka EURO-NEST EKP austrumu reģiona valstīs stiprinātu demokrātiskās iestādes. Tas paātrinātu Baltkrievijas izolācijas likvidēšanu un ļautu, piemēram, Azerbaidžānas un Armēnijas deputātiem apspriest iespējami uzliesmojošo Kalnu Karabahas ieilgušo konfliktu, kurā varētu atsākties karš, ņemot vērā to, cik daudz naftas dolāru ieplūst Azerbaidžānas valsts kasē, kā arī abu pušu retoriku.

ES ir kļuvusi pārāk atkarīga arī no Krievijas energoresursiem, turklāt mēs visi esam vienisprātis, ka mums ir jāattīsta alternatīvu avotu izmantošana. Tāpēc mūsu ziņojumā, kad tas tika izskatīts Ārlietu komitejā, tika ierosināta ideja par to, ka Kazahstānu, iespējams, varētu iesaistīt EKP. Tomēr patlaban man jāsaka, ka diemžēl to vairs neatbalsta vairākums politisko grupu, tāpēc šis punkts, iespējams, pēc rītdienas balsošanas tiks svītrots. Izmantojot šo procesu, mēs iegūtu piekļuvi Kazahstānas plašajiem dabas resursiem, bet ES turpinātu īstenot turpmākas reformas šajā plašajā, ģeogrāfiski runājot, laicīgajā stratēģiskas nozīmes valstī. Ja reiz šī valsts pietuvosies Krievijai vai Ķīnai (es esmu pārliecināts, ka tāds ir abu lielvaru nolūks) mēs ar nožēlu atcerēsimies to dienu, kad būsim pieņēmuši tik striktu lēmumu palikt no Kazahstānas rokas stiepiena attālumā.

SĒDI VADA: MIGUEL ANGEL MARTÍNEZ MARTÍNEZ
Priekšsēdētāja vietnieks

  Manuel Lobo Antunes, Padomes priekšsēdētājs. − (PT) Priekšsēdētāja kungs, komisāra kungs, jums es vēlētos īpaši pateikties par to, ka esat veltījuši tik daudz sava laika, darba, pūles un entuziasma, lai izveidotu un īstenotu Eiropas kaimiņattiecību politiku. Izsaku atzinību par visu šo uzdevumu izpildi, darbu un pūlēm un par to man ir jāpasakās tieši jums.

Dāmas un kungi, Eiropas kaimiņattiecību politika, kuru es turpmāk minēšu vienkārši kā EKP, ir būtiska ES politikas joma.

EKP ir pamatelements to attiecību struktūrā, ko ES veido ar daudzajām kaimiņos esošajām valstīm. Stabilitāte, drošība un attīstība ir savstarpēji saistīti procesi. ES un tās kaimiņvalstu attiecības ir jāstiprina gan virzienā uz austrumiem, gan dienvidiem, tādējādi ar EKP izveidojot globālu, vienotu, visaptverošu, līdzsvarotu un saskaņotu politisko regulējumu. Neskatoties uz katras valsts un sabiedrības īpašo raksturu un individualitāti, mēs varam runāt par kopējām interesēm un izaicinājumiem, kas jāskata vienkopus.

Tas, ka mēs stiprinām EKP, vispirms ir apliecinājums šīs politikas ieguvumiem. Mūs interesē vienīgi tādas politikas stiprināšana un padziļināšana, kas ir izrādījusies veiksmīga. Tomēr mēs visi atzīstam, ka mums jāturpina stiprināt EKP. Kopš pagājušā gada beigām, kad Komisija iesniedza savus priekšlikumus, dalībvalstis ir panākušas plašu vienprātību par vajadzību stiprināt EKP un šajā nolūkā vajadzīgos pasākumus. Šajā saistībā Padomes vārdā es vēlētos pateikties abiem referentiem, proti, C. Tannock un R. Obiols i Germà, par viņu izcilo un izsmeļošo ziņojumu.

Parlamenta atzinumi ir sevišķi nozīmīgi un vērtīgi, jo īpaši attiecībā uz pastiprinātas Eiropas kaimiņattiecību politikas īstenošanu, un tiks ņemti vērā mūsu turpmākajā darbā. Kā jūs zināt, Vācijas prezidentūra iesniedza starpposma ziņojumu par EKP stiprināšanu, ko jūnijā atbalstīja Padome un Eiropadome. Jūnija Padome pieņēma arī secinājumus, kuros atkārtoti uzsvērti galvenie EKP principi. Pirmkārt, EKP nostiprina stratēģiju, kuras pamatā ir partnerība un sadarbība. Mūsu mērķis ir palīdzēt kaimiņvalstīm īstenot modernizāciju un reformas. Lai to izdarītu un lai nodrošinātu pastiprinātās EKP efektivitāti, šī politika jāievēro visām dalībvalstīm, īstenojot šo uzdevumu kā daļu no priviliģētās partnerības ar mērķi īstenot vajadzīgās reformas. Briselē izveidota reformu darba kārtība noteikti nav labākais veids, kā sasniegt rezultātus, un tāpēc mēs uzklausījām, ko partnervalstis vēlas no pastiprinātās EKP.

Otrkārt, tas ir globāls, vienots, visaptverošs, līdzsvarots un saskaņots politiskais regulējums. Dalībvalstis piekrīt, ka intensīvāku attiecību piedāvājums jāattiecina uz visām partnervalstīm, saglabājot arī vispārēju līdzsvaru starp Austrumiem un Dienvidiem.

Treškārt, ES attiecībās ar kaimiņvalstīm arī turpmāk būs būtiski diferenciācijas aspekti, kas noteikti atbilstīgi katra pasākuma izpildei un palīdzības apjomam. EKP politikas regulējumam, protams, ir jāsaglabā pietiekama elastība, lai ņemtu vērā katras partnervalsts vajadzības un to, kādā apmērā efektīvi un pārredzami tās panāk un gatavojas panākt progresu saistībā ar reformām. Tādēļ ES atbalsts ir jāpielāgo vēl vairāk partnervalstu vajadzībām un to prioritātēm, kā tas noteikts EKP rīcības plānos.

Visbeidzot Eiropas kaimiņattiecību politika joprojām ir nošķirta no paplašināšanās procesa un attiecībā uz partnervalstīm nekādā veidā neietekmē to turpmāko attiecību veidošanos ar ES. Līdzdalība Eiropas kaimiņattiecību politikā dod iespēju sekmēt valsts pārveides procesus mūsu partnervalstu pilsoņu interesēs, neatkarīgi no iespējām pievienoties Eiropas Savienībai. Tādēļ mums jābūt uzmanīgiem un mēs nedrīkstam jaukt divas dažādas lietas.

Līguma par Eiropas Savienību 49. pants nosaka, ka jebkura Eiropas valsts, kas ievēro tiesiskuma, brīvības, demokrātijas, cilvēktiesību ievērošanas un pamatbrīvību principus un apņemas tos sekmēt, var lūgt, lai to uzņem par Savienības locekli. Jebkurš pieteikums par pievienošanos tiks izskatīts saskaņā ar Līguma noteikumiem.

Bet tagad es vēlētos pievērsties jautājumam par EKP stiprināšanu. Kā jūs zināt, viens no galvenajiem pastiprinātās EKP aspektiem paredz visefektīvāk izmantot Eiropas Savienības finansējuma apjomu. Partnervalstīm paredzētā finansējuma palielinājums atbilstīgi jaunajam Eiropas Kaimiņattiecību un partnerības instrumentam jau ir zīme, kas liecina par ES ciešāko apņemšanos. Lai vēl vairāk veicinātu reformas, ir izveidots pārvaldības mehānisms, kura pamatā ir objektīvi un pārredzami piešķiršanas kritēriji. Izmantojot šo mehānismu, pirmo reizi finansējumu piešķirs šoruden. Tiek strādāts arī pie tā, lai izveidotu EKP ieguldījumu mehānismu, kas paredzēts, lai uzlabotu ES budžeta ieguldījumu ietekmi un palīdzētu mobilizēt galveno donoru resursus. Šis jaunais mehānisms būs pilnībā saderīgs ar pašreizējiem finanšu instrumentiem, jo īpaši Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu ieguldījumu un partnerības mehānismu.

Lai vairāk sekmētu un atbalstītu normatīvās un administratīvās reformas un iestāžu veidošanu, mūsu mērķis ir iekļaut EKP valstis Kopienas aģentūrās un programmās, izmantojot pakāpenisku pieeju. Šajā jomā jau ir panākts zināms progress. Patlaban Komisija ar EKP partnervalstu pirmo grupu risina sarunas par vajadzīgajiem protokoliem, kas attiecas uz galvenajiem principiem saistībā ar līdzdalību šajās jaunajās Kopienas programmās. Iespējams, Izraēla, Maroka un Ukraina būs pirmās valstis, kas šo pasākumu varēs izmantot savā labā.

Noslēgumā es vēlētos izteikt dažas piezīmes par to, ko mēs uzskatām par pastiprinātas EKP galvenajiem elementiem. Pirmkārt un galvenokārt, viens no galvenajiem elementiem ir pastiprināta ekonomiskā integrācija, kas jo īpaši jānodrošina, pakāpeniski pieņemot visaptverošus brīvās tirdzniecības nolīgumus. Tomēr, pirms tiek uzsāktas sarunas par šādiem nolīgumiem, partnervalstīm ir jāpievienojas PTO.

Svarīgi ir arī atvieglot atsevišķu sabiedrības grupu mobilitāti starp ES un partnervalstīm. Skaidri un taustāmi apliecinot to, ka Eiropas Savienība ir atvērta savām partnervalstīm, un atbilstīgi kopējai pieejai attiecībā uz vīzu režīma vienkāršošanu, mēs noslēdzām vīzu režīma atvieglojumu un atpakaļuzņemšanas nolīgumus ar Ukrainu un Moldovu. Vīzu režīma vienkāršošanu mēs arī apspriedīsim ar atsevišķām Austrumeiropas sabiedrības grupām, lai tās varētu piedalīties ar EKP saistītos notikumos, pamatojoties uz līdzvērtīgiem pasākumiem, kas kopš 2003. gada ir piemēroti attiecībā uz sabiedrības grupām no Eiropas un Vidusjūras reģiona valstīm.

Visbeidzot es vēlētos atsaukties uz saistībām, ko mēs nesen uzņēmāmies attiecībā uz Melnās jūras reģionu un attiecīgajām valstīm. Melnās jūras reģiona sinerģijas iniciatīvas mērķis ir pastiprināt sadarbību šī reģiona valstu starpā un padziļināt ES attiecības ar šo reģionu visos līmeņos. Kopumā Eiropas kaimiņattiecību politika tiek īstenota gan ES, gan tās partnervalstu interesēs. Un tagad ir pienācis laiks padarīt to par vēl pievilcīgāku, efektīvāku un uzticamāku politiku, kas visiem garantē drošību un labklājību.

  Benita Ferrero-Waldner, Komisijas locekle. − (DE) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, Eiropas kaimiņattiecību politiku, kuras pastiprināšanu mēs apspriežam šodien, es uzskatu par galveno stratēģisko politikas jomu, un es vēlētos sirsnīgi pateikties abiem referentiem par viņu sagatavoto ziņojumu, kas ir patiesi svarīgs dokuments, kurš ļaus mums piepūst arī buras tam kuģim, ar kuru dosimies nākamajā EKP ceļojumā.

Protams, mēs vēlamies izmantot šo kaimiņattiecību politiku, lai izveidotu stabilitāti un sekmētu reformas. Ņemot vērā starptautiskos izaicinājumus, ar kuriem saskaras Eiropa, šīs politikas panākumi ir būtiski ne vien mūsu labklājībai, bet arī abu pušu — mūsu pašu un kaimiņvalstu — labklājībai, stabilitātei un drošībai. Tāda ir galvenā ideja.

Es arī pateicos jums par galvenajiem aspektiem, kas tika izskatīti šajā ziņojumā. Tā ir diferencēta politika — politika, ar kuru saistībā jāizveido saskaņots politiskais regulējums. Tā ir politika, kas paredzēta arī sinerģijas izveidei saistībā ar reģionālo struktūru — Melnās jūras reģiona sinerģija vienā reģionā, bet ES un Vidusjūras reģiona valstu partnerība citā reģionā. Tā ir politika, kuras pamatā ir atzīta vajadzība atbalstīt konkrētas nozares. Tādējādi kaimiņattiecību politikas īstenošana un turpmāka stiprināšana ir absolūta prioritāte. Tādēļ es esmu pateicīga par Parlamenta atbalstu, kas ir patiesi būtisks.

Nozīmīgākās, 3. septembrī rīkotās, Eiropas kaimiņattiecību politikas konferences rezultāti arī apliecināja, ka tagad mūsu partneri un dalībvalstis pilnībā piekrīt šādas prioritātes noteikšanai. Konference bija patiesi veiksmīga, jo tā pirmo reizi apvienoja mūsu EKP partnervalstis un visas dalībvalstis, turklāt tajā piedalījās arī dažādu iestāžu un pilsoniskās sabiedrības pārstāvji. Tika panākta skaidra vienprātība par mūsu kaimiņattiecību politikas konkrētām prioritātēm — no ekonomiskās integrācijas līdz lielākais mobilitātei un no enerģētikas politikas līdz politiskajai sadarbībai.

Parlamentam var būt īpaši ievērojama un svarīga loma politiskās sadarbības jomā, un, protams, jums ir arī katalizatora funkcija attiecībā uz demokrātijas attīstību, cilvēktiesībām un tām reformām, kas virzītas uz tiesiskuma ieviešanu, kam šeit, protams, mēs piešķiram vislielāko nozīmi un kas kalpo par šīs kaimiņattiecību politikas kompasu. Kaimiņattiecību politika jau tagad ļauj runāt arī par noteiktiem rezultātiem. Vienīgi ir jāapsver, cik daudz mēs esam stiprinājuši savu sadarbību ar Ukrainu saistībā ar EKP regulējumu kopš Oranžās revolūcijas. Tas, ka tagad jau otro reizi Ukraina ir noorganizējusi brīvas un godīgas vēlēšanas, neapšaubāmi ļauj runāt par panākumiem. Ceru, ka politisko lēmumu pieņēmēji Kijevā saglabās pēdējo nedēļu impulsu.

Izmantojot būtisko EKP rīcības plānu, mēs turpināsim sadarboties ar jums arī attiecībā uz galveno reformu īstenošanu. Turpinās sarunas par uzlabotu nolīgumu, kas, kā jūs zināt, ir paredzēts, lai Ukrainu iespējami vairāk tuvinātu Eiropas Savienībai.

Mēs, protams, turpināsim atbalstīt arī Ukrainas pievienošanos PTO, lai mēs varētu izveidot visaptverošu brīvās tirdzniecības zonu, turklāt, kā jūs zināt, mēs ar Ukrainu jau esam noslēguši nolīgumu par vīzu režīma atvieglojumiem un ceram, ka drīz tādu pašu nolīgumu varēsim parakstīt ar Moldovu; abiem šiem nolīgumiem ir pievienots atpakaļuzņemšanas nolīgums.

Maroka ir vēl viena valsts, kas lielā mērā iegūst no šīs kaimiņattiecību politikas, un tā izmanto šo instrumentu ļoti gudri, kā modernizācijas dzinējspēku, un tas ir tieši tas, ko mēs vēlējāmies panākt. Mēs ļoti atzinīgi novērtējām Marokas progresu, pamatojoties uz tās detalizēto iekšējo reformu programmu, turklāt jaunais aviācijas nolīgums un Marokas ciešā sadarbība ar ES enerģētikas jomā, piemēram, ir labs paraugs rezultatīvai sadarbībai.

Bet pagājušajā nedēļā es viesojos Rabatā, lai risinātu sarunas, kurās es arī aizsāku turpmākos pasākumus saistībā ar kopējo pārdomu procesu, ko mēs aizsākām jūlijā, lai atrastu risinājumu Marokas prasībai par īpašo statusu EKP regulējumā. Esmu pārliecināta, ka nākamā gada otrajā pusē mēs spēsim iesniegt atbilstošus priekšlikumus par apvienības jauno un uzlaboto variantu.

Tādējādi kaimiņattiecību politika ir funkcionējoša, tomēr mums, protams, jāiet tālāk savos centienos to vēl vairāk uzlabot, padarīt vēl efektīvāku un aptverošāku. Pagājušā gada decembrī Komisija publicēja ieteikumus par to, kā stiprināt EKP, ar kuriem jau iepazīstināja mūsu Padomes priekšsēdētājs. Uzskatu, ka mēs esam spēruši dažus ļoti nozīmīgus soļus. Piemēram, mūsu austrumu reģiona partnervalstīm nebija pietiekami izstrādāta reģionālā dimensija, bet tagad mēs esam uzsākuši Melnās jūras reģiona sinerģijas programmu, īstenojot Austrumiem piemērotu procesu. Tā austrumu valstīm sniedz to, ko dienvidu reģions ilgu laiku izmantoja kā ES un Vidusjūras reģiona valstu partnerību, bet pirmā sanāksme saistībā ar Melnās jūras reģiona sinerģijas sistēmu notiks 2008. gadā.

Mēs esam panākuši progresu arī attiecībā uz Kopienas programmu un aģentūru paplašināšanu, iesaistot tajās mūsu kaimiņvalstis. Šogad mēs arī piešķirsim pirmo finansiālo atbalstu no pārvaldības mehānisma, ar kuru mēs apliecinām, ka mēs varam piedāvāt un piedāvāsim vairāk iespēju tām partnervalstīm, kas patiesi centīgi īstenojušas savas reformas.

Turklāt līdz šī gada beigām mēs būsim izveidojuši Kaimiņattiecību ieguldījumu fondu. Tā mērķis ir mobilizēt līdzekļus kaimiņattiecību politikas vajadzībām papildus mūsu parastajam budžetam, lai galvenokārt radītu iespējas finansēt liela mēroga projektus tādās jomās kā enerģētika un transports.

Es patiešām uzskatu, ka mēs varam cerēt uz zināmiem panākumiem, bet tagad un arī turpmāk mums ir vajadzīgs jūsu un dalībvalstu atbalsts, kas ļautu mums veikt turpmākus uzlabojumus un nākamos pasākumus. Galvenokārt ar to es domāju ciešāku ekonomisko integrāciju un intensīvāku brīvo tirdzniecību ar mūsu partneriem. To iekļaušana ES iekšējā tirgū, protams, ir ļoti efektīvs līdzeklis saistībā ar reformu īstenošanu. Tādēļ mums pakāpeniski jāatver arī savs tirgus, arī attiecībā uz to, ko mēs dēvējam par paaugstināta riska lauksaimniecības precēm un pakalpojumiem — tā ir joma, kurā mūsu partneriem ir zināmas konkurences priekšrocības. Tas nozīmē, ka mums arī pašiem sev jāuzdod jautājums, vai mēs esam gatavi to darīt.

Otrs aspekts, par ko es domāju, ir turpmākie vīzu režīma atvieglošanas pasākumi, kas steidzami jāīsteno, lai atvieglotu kontaktus starp dažādu valstu iedzīvotājiem. Bieži vien šos pasākumus var veikt saistībā ar pašreizējiem noteikumiem, ja ir pietiekama politiskā griba izmantot pieejamās iespējas, turklāt mums jāturpina attīstīt EKP politiskā dimensija. Tas saistīts ar ieilgušajiem konfliktiem, kas notiek partnervalstīs pie mūsu austrumu robežām, konfliktiem, kas nopietni kavē mūsu kaimiņvalstu progresu reformu īstenošanā un atsevišķos gadījumos apdraud arī mūsu pašu drošību.

Tādēļ kaimiņattiecību politikai jāpalīdz izveidot pareizā vide, kas ļautu atrisināt šos konfliktus, piemēram, to, kas notiek Dienvidkaukāza reģionā.

Attiecībā uz Vidusjūras reģionu es, protams, turpināšu izdarīt spiedienu saistībā ar progresu Vidējos Austrumos, jo īpaši saistībā ar Kvartetu, un es ļoti ceru, ka sanāksme Anapolē un pēc tās notiekošā donoru konference Parīzē ļaus turpmāk īstenot patiesu progresu Vidējos Austrumos.

Mēs esam sagatavojušies palīdzēt arī Rietumsahāras konfliktā iesaistītas pusēm, lai tās varētu panākt ilgtermiņa risinājumu. Nākamajā periodā savā kaimiņattiecību politikā mēs izteikti koncentrēsimies uz praktisko īstenošanu. Mums jāapvienojas, lai saglabātu un pastiprinātu tās reformas dinamisko īstenošanu, ko izstrādājuši mūsu partneri.

Nākamajā mēnesī Komisija pieņems vēl vienu paziņojumu par kaimiņattiecību politiku, kurā mēs uzsvērsim tos pasākumus, ko Eiropas Savienībai jāveic, lai 2008. gadā sasniegtu papildu taustāmus rezultātus, citiem vārdiem — savu ieguldījumu. Pēc tam, aprīlī, mēs iesniegsim progresa ziņojumus par katru valsti, kuros analizēsim tās jomas, kurās mūsu kaimiņvalstis var uzlabot rīcības plānu īstenošanu.

Decembra sākumā būs jāuzdod daži svarīgi jautājumi, piemēram, par to, vai Komisija pilnībā apzinās atsevišķu kaimiņvalstu dažādās iespējas un mērķus. Tomēr, kā jau teicu, mēs varam panākt labu progresu, pamatojoties uz šo diferencēto pieeju.

Man šķiet, svarīgi ir arī jautājumi par īpašumtiesību koncepciju un vietējo potenciālu, lai varētu praksē īstenot īpašumtiesību principu, kā arī jautājumi par vēl lielāku pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanos — tā ir joma, kurā mēs joprojām varam izdarīt vēl vairāk.

Man jāpiebilst pāris vārdu arī par notikumiem Gruzijā, ko mēs kopā esam apsprieduši. Es tikai vēlos piebilst, ka mēs esam ļoti nobažījušies par pēdējiem notikumiem Gruzijā. Mums jāpauž nožēla par pārmērīgi lielo spēku, ko Gruzijas valsts drošības dienests izmantoja, lai izjauktu demonstrācijas un slēgtu neatkarīgos televīzijas kanālus.

Uzskatu, ka mums jāveic neatkarīga izmeklēšana par šiem gadījumiem. Mēs joprojām esam nobažījušies arī par nepārtraukto ārkārtas stāvokli un brīvības ierobežojumiem; pasākumi, kas izmantoti, lai ierobežotu konstitucionālās tiesības un slēgtu plašsaziņas līdzekļus, ir drakoniski, un tie nav saderīgi ar demokrātiskajām vērtībām, kas ir mūsu — ES un Gruzijas — divpusējo attiecību pamatā un ko Gruzija ir solījusi atbalstīt. Tādēļ mēs ceram, ka šie pasākumi nekavējoties tiks pārtraukti.

No otras puses, es atzinīgi vērtēju prezidenta M. Saakashvili pieņemto lēmumu noorganizēt prezidenta vēlēšanas un referendumu datumā, kas bija paredzēts parlamenta vēlēšanām, tādējādi izpildot opozīcijas galvenās prasības. Ceru, ka tas palīdzēs mazināt spriedzi, un aicinu visas iesaistītās puses risināt politiskās debates normāla demokrātiska procesa robežās un no ielas atgriezties pie sarunu galda. Mums vajadzīgi pareizie apstākļi, lai varētu notikt godīgs un pārredzams vēlēšanu process.

Es tikai vēlējos izteikt vēl šos komentārus. Lūdzu, atvainojiet par to, ka uzstājos ilgāk, nekā ierasts, bet tā kā man ir īpaša atbildība, jo šī politika attiecas uz sabiedrību, jūs sapratīsiet, ka šie jautājumi man ir īpaši tuvi.

  Tunne Kelam (PPE-DE), Reģionālās attīstības komitejas atzinuma sagatavotājs. – Priekšsēdētāja kungs, Reģionālās attīstības komiteja pastiprinātu Eiropas kaimiņattiecību politiku uzskata par svarīgu instrumentu, lai pirmkārt un galvenokārt tuvinātu mūsu kaimiņvalstis un Eiropas vērtību sistēmu. Efektīva un atvērta EKP var sniegt dažādus stimulus, lai atbalstītu ekonomikas, juridiskās un sociālās reformas tajās valstīs, kuras robežojas ar ES. Taisnība, EKP nav jāuzskata par tiešu ceļu uz pievienošanos ES. Tādējādi nosacītības principam ES pieejā jānodrošina praktiski izmantojami mehānismi, lai katrā ziņā veicinātu ekonomiskas un demokrātiskas izmaiņas mūsu partnervalstīs atbilstīgi šo valstu vēlmēm un progresam.

EKP var funkcionēt vienīgi kā divvirzienu ceļš. Politiskā līmenī, manuprāt, EKP mums varētu nodrošināt lielisku iespēju padziļināt regulāru politisko dialogu ar tām valstīm, kas vēlas savu ārpolitikas nostāju pielīdzināt ES nostājai, piemēram, Ukrainu, Moldovu, Gruziju, Armēniju un citām.

Reģionālās attīstības komiteja uzsver, ka EKP īstenošanā būtiska nozīme ir pārrobežu un starpreģionu sadarbības programmām. Šīm programmām būtu jāaptver ekonomikas, vides, sociālie un kultūras aspekti.

Tomēr es vēlētos uzsvērt vēl citu principu — EKP nevajadzētu aprobežoties ar valdību un iestāžu sadarbību. Tai jāietver arī pilsoniskā sabiedrība un īpaši jāveicina iedzīvotāju, NVO un vietējo iestāžu sadarbība vietējā līmenī. Tādēļ ir svarīgi atvieglot vīzu režīmu vietējai pierobežas satiksmei un atsevišķām iedzīvotāju grupām. Mēs arī aicinām Komisiju izstrādāt pamatnostādnes par vietējo un reģionālo iestāžu īpašo nozīmi EKP rīcības plānu īstenošanā un turpināt EKP izveides darbu.

Visbeidzot, Reģionālās attīstības komiteja uzskata, ka EKP būtu jāietver arī sadarbība dabas katastrofu novēršanā un kopīgā cīņā ar to sekām. Mēs mudinām dalībvalstis šo aspektu iekļaut pārrobežu sadarbības programmās.

  Adina-Ioana Vălean (ALDE), Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas atzinuma sagatavotāja. – Priekšsēdētāja kungs, šajā globalizācijas laikā, kad pastāv nedrošība par nākotni, mūsu kaimiņvalstīm vajadzīgi skaidri signāli no Eiropas Savienības. Viņiem jādzird, ka mēs viņus uzskatām par saviem partneriem. Viņiem jāzina, ka mēs atbalstām viņus pārejā uz demokrātiju un labāku dzīvi. Tādēļ es atzinīgi vērtēju Komisijas priekšlikumu stiprināt EKP, mūsu partneriem piedāvājot jaunus stimulus reformu īstenošanai.

Kā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas atzinuma sagatavotāja es vēlos apgalvot, ka EKP ir svarīgs līdzeklis, lai veicinātu brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kas sniedzas pāri mūsu robežām. Mēs nevaram pamest savus kaimiņus vienus risinām jautājumus, kas attiecas uz drošību, organizēto noziedzību un nelegālo migrāciju. Mūsdienu pasaulē šīm parādībām ir pasaules mēroga ietekme, un šie uzdevumi ir mūsu uzdevumi. EKP noteikti ir abpusēji izdevīga politika. Brīvības, drošības un tiesiskuma telpas izveide ir abpusējas — ES un mūsu kaimiņvalstu — ieinteresētības jautājums, kas jārisina visu mūsu tautu labā.

  Priekšsēdētājs. − Es saņēmu norādījumu, ka Padomes prezidentūra nav informēta par to, ka šīs debates ir kopīgās debates par Eiropas kaimiņattiecību politiku un stāvokli Gruzijā.

Tādēļ mums jādod M. Lobo Antunes iespēja tagad apspriest šo tēmu, izmainot runātāju kārtību.

  Manuel Lobo Antunes, Padomes priekšsēdētājs. − (PT) Es patiešām nesapratu, kādēļ šīm debatēm jāattiecas gan uz kaimiņattiecību politiku, gan uz Gruziju. Mums nav daudz laika, tāpēc es vēlētos ātri pateikt, ka pagājušā gada 18. novembrī, kā jūs zināt, prezidentūra izstrādāja deklarāciju, kurā paziņoja par lielajām bažām attiecībā uz nesenajiem notikumiem Gruzijā un aicināja pusēm risināt dialogu, kā arī meklēt tādus risinājumus pašreizējai krīzei, kas nepārkāpj demokrātiskos principus un pamattiesības, proti, vārda brīvību. Mēs vēlētos uzsvērt, ka ir būtiski, lai Gruzijas valdība atjaunotu uzticību attiecībā uz savas darbības likumību un darītu visu iespējamo, lai nodrošinātu demokrātijas principu ievērošanu.

Mūsuprāt, pašreizējā situācija joprojām rada bažas, tomēr mēs ļoti atzinīgi novērtējam Gruzijas parlamenta paziņojumu par to, ka ārkārtas stāvoklis tiks atcelts 16. novembrī, t.i., parīt. Mēs ceram, ka tas patiešām tiks izpildīts, nevis paliks tikai paziņojuma līmenī.

Tas ir svarīgs solis ceļā uz normālas demokrātiskās kārtības atjaunošanu Gruzijā, jo ir izsludinātas prezidenta vēlēšanas, kam jānotiek drīzumā, un, protams, ir jānodrošina visi apstākļi, kas vajadzīgi saistībā ar šīm vēlēšanām. Mēs esam gandarīti, ka ir uzsākts dialogs starp iestādēm un opozīciju.

Varu jūs informēt, ka Padome sadarbojas ar Gruziju, izdarot politisku un diplomātisku spiedienu, lai nodrošinātu ātru atgriešanos pie normālas kārtības. Mūsu īpašais pārstāvis šajā reģionā aktīvi strādā un patlaban atrodas Gruzijā. Varu jūs informēt arī par to, ka jautājums par stāvokli Gruzijā būs iekļauts Vispārējo lietu un ārējo attiecību padomes nākamās sanāksmes darba kārtībā. Apmēram pirms trim nedēļām es pats vadīju Asociācijas padomes sanāksmi, kurā piedalījās Eiropas Savienība un Gruzija, un tad es varēju uzsvērt šajā valstī panākto ekonomisko progresu un ar zināmām cerībām norādīt uz demokrātisko attīstību, ko, mūsuprāt, varētu vērtēt pozitīvi.

Mēs patiešām ceram, ka pašreizējie notikumi Gruzijā nav solis atpakaļ, jo tas, protams, ļoti kaitētu attīstības pozitīvajiem aspektiem gan politiskajā, gan ekonomiskajā situācijā, kas mūsuprāt, bija visai cerīga. Es pieņemu, ka Gruzijas tauta un Gruzijas iestādes to apzinās. Solis atpakaļ nav ne iespējams, ne pieņemams.

  Jacek Saryusz-Wolski, PPE-DE grupas vārdā. – (PL) Priekšsēdētāja kungs, komisāra kungs, ministra kungs, es vēlētos norādīt uz vienu aspektu šajā izcilajā ziņojumā, ko sagatavojuši mūsu kolēģi C. Tannock un Raimon Obiols i Germà. Tā ir ideja par ES un kaimiņattiecību politikas austrumu partnervalstu parlamentāro asambleju (EURO-NEST).

EURO-NEST galvenais mērķis, kā tas ierosināts ziņojumā, ir īstenot praksē ideju, kas paredz izveidot ES sabiedroto loku parlamentārā līmenī un sasaistīt visus sabiedrotos ciešākā sadarbībā. Tas paredzēts tādēļ, lai papildinātu ES izpildvaras iestāžu īstenoto kaimiņattiecību politiku. EURO-NEST būtu parlamentārs forums dialoga risināšanai, pieredzes apmaiņai un daudzpusējai sadarbībai. Tas nenozīmē tikai stiprināt kontaktus starp Eiropas Parlamentu un Ukrainas, Moldovas, Azerbaidžānas, Armēnijas un Gruzijas valsts parlamentiem, kā arī Baltkrievijas demokrātisko spēku pārstāvjiem. Mums vissvarīgākais ir tas, lai mūsu kaimiņvalstīm būtu iespēja risināt dialogu un sadarboties savā starpā, lai šīs valstis varētu labāk iepazīt viena otru, iegūt savstarpēju uzticību un savā labā izmantot paraugpraksi attiecībā uz demokrātiju, vārda brīvību un cilvēktiesību ievērošanu.

EURO-NEST koncepciju atbalstīja vairums locekļu no Ārlietu komitejas un Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas. Es gribētu cerēt, ka tas iegūs arī visa Parlamenta atbalstu. Es vēlētos uzrunāt savus kolēģus no Liberāļu grupas, kuri iesniedza grozījumu Nr. 5, kas ierosināja aizvietot EURO-NEST ar pašreizējo organizāciju PABSEC. Es vēlētos norādīt, ka PABSEC (Melnās jūras reģiona valstu ekonomiskās sadarbības parlamentārā asociācija) pilda pilnīgi citu funkciju. Pirmkārt un galvenokārt, šajā organizācijā Eiropas Parlamentam nav nekādas lomas. Pateicos saviem kolēģiem no Sociāldemokrātu grupas par viņu sapratni. Kompromisa formulējums, kas aizvieto grozījumu Nr. 11 un uzsver vajadzību izveidot efektīvāku starpvaldību sadarbību, ļaus noteikt šo sadarbības veidu piemērotākā veidā.

Esmu pārliecināts, ka EURO-NEST sniegs papildu impulsu, lai stiprinātu partnerattiecības ar mūsu austrumu reģiona kaimiņvalstīm, un papildinās attiecības attiecībā uz mūsu dienvidu reģiona kaimiņvalstīm saistībā ar Barselonas procesu. Tas būs signāls, ka Eiropas Parlamentā mēs nopietni uztveram savas kaimiņvalstis, un pierādījums tam, ka mēs stiprinām sakarus ar savām austrumu reģiona kaimiņvalstīm, neatkarīgi no sadalījumiem grupās.

  Marek Siwiec, PSE grupas vārdā. – (PL) Priekšsēdētāja kungs, izskatāmajā ziņojumā ir daži svarīgi paziņojumi, kas izteikti īstajā laikā. Stāvoklis tajās valstīs, uz kurām attiecas ziņojums (es runāju galvenokārt par austrumu reģionu), ir ļoti dinamisks, kas, kā jau to varēja sagaidīt, ļauj iepazīties ar plašu jaunu pieredzi. Tas ir ļoti labi, kas Eiropas iestādes — Komisija, Padome un Eiropas Parlaments — izsakās vienoti, atspoguļojot to funkciju, kuras dēļ šīs iestādes tika izveidotas, un par šiem ievada paziņojumiem es vēlētos pateikties komisāra kungam un ministra kungam. Es vēlētos pateikties arī referentiem.

Sociāldemokrātu grupa Eiropas Parlamentā atbalsta Eiropas kaimiņattiecību politikas, pastiprinātas EKP, izveidi, ar noteikumu, ka tā ir piesardzīga un efektīva. Strādājot pie šī ziņojuma, mēs izvairījāmies no daudziem nevajadzīgiem strīdiem. Mēs izvairījāmies no diezgan nesaprātīgām apspriedēm par to, kas ir svarīgākas — kaimiņattiecības ar austrumu vai dienvidu valstīm. Tas būtu tāpat, kā pajautāt bērnam: „Kuru tu mīli vairāk — mammu vai tēti?” Mēs izvairījāmies no jebkādām nevajadzīgām debatēm par to, vai Eiropas kaimiņattiecību politika ir vai nav tāda politika, kuras mērķis ir ES paplašināšanās. Tās arī ir nereālas dilemmas, tomēr šajos jautājumos mēs ieguvām skaidrību.

Eiropas kaimiņattiecību politika var būt efektīva, ja to īsteno kopīgi. „Kopīgi” nozīmē, ka to īsteno gan Eiropas Savienība, gan ieinteresētās valstis. Tā nevar būt vienāda attiecībā uz visām valstīm, jo šajās valstīs ir atšķirīgs demokrātijas līmenis un tās ir ieinteresētas īstenot šo politiku, izmantojot dažādas pieejas. To, cik delikāts ir šis jautājums, jūs redzējāt paši, novērojot nesenos notikumus Gruzijā, ko tikko mēs apspriedām. Gandarījumu par to, ka Ukrainā notika vēl vienas demokrātiskas vēlēšanas, aizēnoja tas, ka šajā valstī tās bija jau otrās vēlēšanas divu gadu laikā. Varētu teikt, ka tas ir tāds divējāds gandarījums. Attiecībā uz Austrumiem mūsu politika ir saistīta ar reģionu, kurā pastāvīgi nemierus izraisa Krievijas Federācijas organizētās intrigas, kas ir gan atklātas, gan slēptas.

Visbeidzot, kā jau to norādīja ministrs, šī politika var būt veiksmīga vienīgi tad, ja tās īstenošanā tiek piešķirti resursi, izrādīta politiskā griba, veikti efektīvi pasākumi un ja izdodas izvairīties no naivitātes, jo īpaši ja tas attiecas arī uz jaunu iestāžu izveidi.

  Anneli Jäätteenmäki, ALDE grupas vārdā. – (FI) Priekšsēdētāja kungs, kaimiņattiecību politika ir viena no ES ārpolitikas prioritātēm. Eiropas kaimiņattiecību politika ir daļa no plašāka mērķa, kas paredz veicināt mieru, stabilitāti un ekonomisko labklājību. EKP īstenošanā arī ES jāsniedz liels ieguldījums, jo 27 dalībvalstu stratēģiskajiem mērķiem jābūt saderīgiem. Ir svarīgi izvairīties no Austrumu un Rietumu konfrontācijas, lai gan ES dalībvalstīm, protams, ir atšķirīgas prioritātes attiecībā uz sadarbību.

Sadarbība ir vajadzīga visos virzienos. Tā kā EKP ir iesaistītas visas ES dalībvalstis un 16 partnervalstis, ir saprotams arī tas, ka cilvēkiem ir nopietni jāšaubās par šīs politikas attīstību, par to, kā dažādās partnervalstis spēs vienoti sadarboties. Tomēr EKP stiprā puse ir tāda, ka šī politika nodrošina Eiropas Savienībai vairāk partnervalstīm piešķiramo resursu, nekā ja šos resursus piešķirtu katra valsts atsevišķi, rīkojoties patstāvīgi un izmantojot pilnīgi dažādas pieejas. EKP visaptverošā pieeja nodrošina arī to, ka ES politika nav atkarīga no katras valsts reģionālā vai nacionālā līmenī esošās vēlmes vadīt prezidentūru.

Mana grupa nepārprotami atbalsta EKP izveidi un Komisijas akcentētās prioritārās jomas, proti, ekonomisko integrāciju, cilvēku mobilitāti, enerģētiku (šeit mēs noteikti vēlētos pievienot klimata pārmaiņas), kā arī finansiālo un tehnisko palīdzību.

(Aplausi)

  Adam Bielan, UEN grupas vārdā. – (PL) Priekšsēdētāja kungs, saistībā ar pēdējo ES paplašināšanās kārtu Eiropas kaimiņattiecību politika vienlaikus ieguva vairākus impulsus. Tagad tā mudina kaimiņvalstu reģionus virzīties uz Eiropas vērtību sistēmu. Tas ir obligāts priekšnoteikums to mērķu sasniegšanai, kas noteikti ir abu pušu interesēs, proti, garantēt drošību un stabilitāti, kā arī veicināt tādas vērtības kā cilvēktiesību ievērošana un pilnīga demokrātija.

Tajā pašā laikā, saistībā ar Eiropas kaimiņattiecību politiku, ir vērts uzsvērt tādu valstu kā Ukrainas īpašo nozīmi un identitāti. Šai valstij jāpiešķir īpašs statuss to valstu grupā, kas ietvertas EKP, un tā jānosaka par prioritāras nozīmes valsti, pirmkārt un galvenokārt, savas nozīmes dēļ saistībā ar Eiropas kultūras mantojumu un vēsturiskajām saiknēm ar kaimiņvalstīm. Piešķirt Ukrainai priviliģētu statusu ir īpaši svarīgi arī tādēļ, ka šai valstij ir jāuzņemas galvenā loma, lai nodrošinātu energoapgādes stabilitāti un drošību visai Eiropas Savienībai.

Tādēļ jautājums par Ukrainu un tās iespējām kļūt par ES dalībvalsti ir jāizskata atsevišķi, ņemot vērā, ka Eiropas austrumu kaimiņvalstu reģionā Ukraina ir ES galvenais partneris.

  Marie Anne Isler Béguin, Verts/ALE grupas vārdā. – (FR) Priekšsēdētāja kungs, vispirms es vēlētos pateikt, ka man ir žēl par to, ka šīs ir kopīgās debates, jo jautājumu par krīzi Gruzijā būtu jāizskata atsevišķās debatēs. Pagājušajā nedēļas nogalē Parlamenta priekšsēdētājs nosūtīja mani uz Gruziju. Es tikko esmu atgriezusies un vēlētos ziņot par notikumiem un dažādajām sanāksmēm, kurās es piedalījos. Bet divas minūtes diemžēl būs pārāk īss laiks, lai to izdarītu.

Tomēr, pirms runāju par Gruziju, es vēlētos paust atzinību par pēdējo valsti, kas tika pievienota Eiropas kaimiņattiecību politikas valstīm, proti, Mauritāniju — tā ir valsts, kurā nesen viesojos, būdama mūsu vēlēšanu novērošanas misijas vadītāja.

Patlaban ir skaidrs, ka nopietnā krīze Gruzijā pilnīgi noteikti ir pārbaudījums Eiropas kaimiņattiecību politikai. Vai šī kaimiņattiecību politika varētu būt patiesi lietderīga? Tagad, ņemot vērā stāvokli Gruzijā, ir pilnīgi pamatoti uzdot šādu jautājumu.

Jums, kolēģi, es varu pateikt, ka tagad, četrus gadus pēc miermīlīgās Rožu revolūcijas, Gruzijas sabiedrība ir patiesi šokēta par vardarbību, kuru mēs redzējām savos TV ekrānos — tā bija vardarbība, kas vērsta pret Gruzijas tautu, un vardarbība, kas izmantota, lai slēgtu „Imedi TV”. Viņi ir šokēti, jo nesaprot, kas notiek.

Tādēļ esmu pateicīga Komisijai par to, ka tā aicināja Gruzijas iestādes veikt izmeklēšanu — neatkarīgu un pārredzamu izmeklēšanu —, jo cilvēki vēlas zināt, kas tieši un kā notika.

Mēs viesojāmies šajā valstī un, protams, dzirdējām divas versijas par notikušo — opozīcijas un iestāžu versiju. Abas ir pieņemamas. Ir ļoti skaidrs, ka pastāv divas versijas, bet cilvēki aicina nodrošināt patiesu pārredzamību. Acīmredzami mums jāatceras ne tikai tas, kā jau norādīja mūsu kolēģi, ka Gruzija ir neaizsargāta valsts — to mēs patiešām zinām —, bet arī tas, ka Gruzijai ir jāatrod kompromiss dialogā ar „lielo brāli”, kas nepārtraukti melo, gaidot izdevību, lai nomelnotu Gruziju.

Ja Gruzijas iestādes vērš mūsu uzmanību uz Krievijas visuresamību, mums jāapsver, kas īsti notiek. Mums bija piemērs saistībā ar nolīgumu par vīzu režīma atvieglojumiem, kas tika noslēgts ar Krieviju un no kā labumu ieguva arī Abhāzijas un Dienvidosetijas cilvēki, kuriem ir Krievijas pases, lai gan šie reģioni atrodas Gruzijas teritorijā, un tādējādi nostāda Gruziju neveiklā situācijā.

Tas jums, komisāra kungs, nav nekāds jaunums. Bet tagad mums ir jāpieprasa — acīmredzami papildus ārkārtas stāvokļa atcelšanai — nekavējoties atjaunot vārda un plašsaziņas līdzekļu brīvību, kā arī, protams, nodrošināt brīvas un pārredzamas vēlēšanas, kas ir vissvarīgākais aspekts. Patlaban Gruzija spēj noorganizēt šādas vēlēšanas. Vēl pagājušajā gadā tā apliecināja šo spēju, noorganizējot pārredzamas un demokrātiskas vietēja mēroga vēlēšanas, kas pilnībā atbilda starptautiskajiem standartiem. Un tagad ir pienācis laiks — es vēršos pie Padomes, jo, manuprāt, tā pret Gruzijas iestādēm ir izturējusies mazliet skarbi — mums, izmantojot Eiropas kaimiņattiecību politiku, apliecināt , ka mēs varam būt lietderīgi. Mums jāparāda Gruzijas tautai, ka no EKP ir zināma jēga. Eiropas Savienība nedrīkst pievilt šos cilvēkus. Šāds vēstījums mums ļoti pārliecinoši jānodod Gruzijas iestādēm.

  Willy Meyer Pleite, GUE/NGL grupas vārdā. – (ES) Priekšsēdētāja kungs, komisāra kungs, ministra kungs, vispirms es vēlētos pateikties C. Tannock un R. Obiols par šo ziņojumu un tūlīt arī informēt jūs par to, ka mana grupa ir ļoti kritiski noskaņota attiecībā uz šo attīstību un kaimiņattiecību politikā izmantoto pieeju.

Mēs esam kritiski noskaņoti, jo 2004. gadā — tad tika izveidota kaimiņattiecību politika, kuras pamatā galvenokārt bija paredzēta cilvēktiesību sekmēšana, specializētas tehniskas konsultācijas, labāks līdzsvars attiecībā uz tirdzniecību un cilvēku migrācijas plūsmām — mēs skaidri saredzējām iespējas uzsākt šīs politikas īstenošanu; tomēr nav ne mazāko šaubu, ka kopš šī finanšu instrumenta apstiprināšanas, šķiet, mūsu radītais iespaids ir tāds, ka mēs galvenokārt esam ieinteresēti brīvās tirdzniecības zonas izveidē, brīvās tirdzniecības nolīgumu noslēgšanā un stingrā migrācijas plūsmu kontrolē, novārtā atstājot jebkādas atsauces uz cilvēktiesību sekmēšanu un prasību ievērot šīs tiesības.

Attiecībā uz Rietumiem un Dienvidiem mums ir divi skaidri redzami piemēri, proti, konflikts Sahārā, uz ko atsaucās B. Ferrero-Waldner, un konflikts Izraēlā jeb, citiem vārdiem runājot, Marokas un Izraēlas Valsts atbildība par abiem konfliktiem — tās ir Rietumsahāras okupētās teritorijas un palestīniešu konflikts.

Esmu dziļi pārliecināts, ka šajās jomās kaimiņattiecību politikai vajadzētu izvirzīt stingrākas prasības šīm divām valstīm, lai panāktu, ka tās beidzot uzņemas atbildību par konfliktiem, kas vienā gadījumā ir ildzis gandrīz simts gadus, bet citos gadījumos tie ir bijuši 40–50 gadus ilgi konflikti, un tie joprojām nav atrisināti.

Tādēļ mēs uzskatām, ka no viedokļa, kas mums būtu tuvāks, Eiropas Savienībai vajadzētu pieņemt stingrāku nostāju kaimiņattiecību politikas izveidē.

  Gerard Batten, IND/DEM grupas vārdā. – Priekšsēdētāja kungs, šis ziņojums skaidri parāda, ka Eiropas politiskā elite dzīvo pilnīgi citā realitātē, kā arī to, kādas ir mūsu vēlētāju vēlmes.

Ziņojumā pieprasīts steidzami uzlabot vīzu pieteikumu izskatīšanu, lai būtu iespējams atvieglot un vienkāršot ceļošanu no dažām valstīm, kas nav Eiropas Savienībā. Tomēr tas nav tas, ko vēlas vairums londoniešu. Viņi nevēlas atvieglot cilvēku ierašanos Apvienotajā Karalistē; viņi vēlas to apgrūtināt. Viņi vēlas, lai cilvēki, ko mēs aicinām uz savu valsti, tiktu pakļauti rūpīgākai atlasei, nevis lai pašreizējā atvērto durvju politika tiktu paplašināta.

Ziņojumā pausta cerība par Ukrainas pievienošanos Eiropas Savienībai. Ukrainā ir 46 miljoni iedzīvotāju, un viņiem kā ES pilsoņiem būtu visas tiesības ieceļot Lielbritānijā. Vairums manu vēlētāju nevēlas, lai vairāk nekā miljonam cilvēku tiek dotas tiesības ieceļot Apvienotajā Karalistē. Viņi nevēlas, lai patvaļīga imigrācija no Austrumeiropas kļūtu vēl plašāka. Mums jau tagad ir pietiekami daudz imigrantu, kas dzīvo Londonā, nemaksājot nodokļus un neiegādājoties apdrošināšanu; mums ir pietiekami daudz noziedznieku, narkotiku izplatītāju, krāpnieku, cilvēku tirgotāju un seksa verdzībā iesaistīto personu.

Šajā ziņojumā ir vēl viena jocīga ideja — aicinājums izveidot ES kaimiņvalstu parlamentāro asambleju, kas būtu vēl viens no realitātes atrauts politiķu sarunu klubiņš, kas sapņotu par to, kā vēl var iztērēt nodokļu maksātāju naudu. Šos politiķus, protams, vajadzētu krietni atalgot par viņu centieniem.

Nevienam nevajadzētu būt pārsteigtam, ka viens no šī ziņojuma sagatavotājiem ir Apvienotās Karalistes Konservatīvo partijas loceklis; šī partija savā valstī izliekas par eiroskepticisma atbalstītāju, bet šeit tā uzstājas kā aizrautīgs Eiropas idejas aizstāvis. Nav nekāds brīnums, ka Londonā C. Tannock ir pazīstams kā Austrumeiropas deputāts.

Es pilnībā iebilstu pret šādu politiku, jo tā ir pretrunā manu vēlētāju interesēm. Tāpēc Londonā 2009. gadā mani atkārtoti ievēlēs, bet C. Tannock var arī neievēlēt.

  Philip Claeys (NI). - Priekšsēdētāja kungs, ziņojuma C apsvērumā teikts, ka Eiropas kaimiņattiecību politika „ir jānošķir no paplašināšanās procesa; tā kā to austrumu kaimiņvalstu, kuras nepārprotami uzskatāmas par Eiropas valstīm, līdzdalība EKP nenozīmē, ka tās nākotnē nevarētu iestāties ES”. Zināma iemesla dēļ šis noteikums, šķiet, neattiecas uz Turciju. Šajā gadījumā ir tieši pretēja situācija. Turcija nepārprotami nav Eiropas valsts, uz to neattiecas Eiropas kaimiņattiecību politika, bet tā patiešām cenšas kļūt par ES dalībvalsti.

Nekad nav bijis patiešām skaidrs, kāpēc Turcija netika iekļauta Eiropas kaimiņattiecību politikā. Komisija sākumā norādīja, ka Turcijas kā kandidātvalsts iekļaušana nav piemērota. Tas šķiet savādi, jo citos gadījumos īpaši ir noteikts, ka kaimiņattiecību politika ir jānošķir no paplašināšanās procesa, un otrādi. Skaidrs, ka attiecībā uz Turciju tiek piemērots sui generis noteikums.

Mani māc bažas, ka tas viss ir saistīts ar ideoloģisku mulsināšanu. Pat uzņemoties visas saistības attiecībā uz sarunām par Turcijas pievienošanos, mums vajadzēja iekļaut Turciju Eiropas kaimiņattiecību politikā, kaut vai tikai piesardzības dēļ. Ja sarunas būtu jāpārtrauc, ko jau sen vajadzēja izdarīt, tad Turciju varētu iesaistīt esošajā struktūrā. Tas nav noticis, un turpmāk šie jautājumi kļūs vēl sarežģītāki.

  Marek Siwiec (PSE). - (PL) Priekšsēdētāja kungs, pēc šodienas balsojuma es noskaidroju — iespējams, tikai es to noskaidroju — ka Identitātes, tradīciju un suverenitātes grupa jau vairs nepastāvēja, kad Parlamenta priekšsēdētājs paziņoja šo informāciju. Tomēr es ievēroju, ka saskaņā ar debašu sarakstu šī grupa joprojām pastāv, tādēļ es neesmu pilnīgi pārliecināts par to, kurš pieļāvis šo kļūdu — vai tas bija E. McMillan-Scott, kad viņš paziņoja par grupas likvidēšanu, vai kāds, kas sastāda šos sarakstus?

  Priekšsēdētājs. − M. Siwiec kungs, elektroniskā informācija joprojām nav atjaunināta, bet P. Claeys neuzstājās, pārstāvot grupu, par kuras likvidāciju informējām pirms pāris stundām; viņš drīzāk uzstājās kā pie politiskajām grupām nepiederošs deputāts.

  Elmar Brok (PPE-DE). − (DE) Priekšsēdētāja kungs, komisāra kungs, Padomes priekšsēdētāj, dāmas un kungi, mani patiešām pārsteidza G. Batten izteikumi, jo viņš nāk no kosmopolītiskās Apvienotās Karalistes un tomēr pauž šādu aprobežotu un ksenofobisku propagandistu viedokli, izplatot šeit melīgus apgalvojumus. Tam nav nekāda sakara ar viņa dižās valsts lielajām tradīcijām.

Kaimiņattiecību politika, protams, ir kļuvusi par Eiropas Savienības galveno ārpolitikas instrumentu; tas notiek tagad, kad mēs aizvien vairāk izvēršam konsolidācijas procesu, pirms kura vienā reizē ES pievienojās 12 valstis. Tādēļ ir svarīgi EKP instrumentu izmantot atbilstīgā un koncentrētā veidā, un zināmā mērā tas patiešām tā tiek darīts.

Kaimiņattiecību politika mums ir arī teicams instruments, lai aktīvi iesaistītos jomās, kas attiecas uz Vidējo Austrumu konfliktu, kā to norādīja komisāre B. Ferrero-Waldner. Es patiešām ticu, ka būs iespējams atrast risinājumus attiecībā uz Gruziju jau drīz pēc uzliesmojumiem, un tas, ka jāorganizē jaunas vēlēšanas, daļēji ir saistīts ar Eiropas perspektīvas un kaimiņattiecību politikas sekām, kā arī parāda, ka mēs esam uz pareizā ceļa. Šī politika ļauj mums izmantot tādus līdzekļus, ar kuru palīdzību mēs varam parūpēties par savām interesēm, veidot sadarbību, rīkoties savu partneru interesēs un sekmēt attīstību cilvēktiesību un demokrātijas jomā.

Ja mēs šajā saistībā apspriežam Baltkrieviju, komisāra kungs, man šķiet interesants tas aspekts, kā mēs spēsim atrast piemērotu risinājumu, lai sasaistītu cilvēktiesību jomas un demokrātijas instrumentus situācijā, kad ar kaimiņattiecību instrumentu nav iespējams panākt tādu pašu rezultātu. Tas ir svarīgs uzdevums, kuram mums atkārtoti jāpievēršas nākamajā gadā.

Mums ir uz austrumu reģionu orientēta kaimiņattiecību politika un uz dienvidu reģionu orientēta kaimiņattiecību politika. Abas ir vienlīdz svarīgas, bet ne vienmēr jāizmanto viena un tā pati metode, jo austrumu kaimiņattiecību politikā ir arī Eiropas perspektīvas dimensija, kas nozīmē, ka šeit var būt dažādi sākuma punkti un, zināmā mērā, arī dažādas izredzes. Politika, kas ir saistīta ar asociācijas nolīgumiem, partnerattiecībām, sadarbības nolīgumiem un mērķiem, kuri paredz tādu valstu kā Ukrainas pievienošanos PTO, kā arī brīvās tirdzniecības zona izveidi, — ar pasākumiem, kas vērsti uz šāda veida attīstību — man šķiet ļoti svarīgs instruments, lai panāktu progresu.

Tā ir politika, kurā ir kopēja atbildība. Tas nav tikai jautājums, ar kuru saistībā Centrāleiropas dalībvalstis lūkojas austrumu virzienā, bet dienvidu reģiona valstis — dienvidu virzienā; visa Eiropas Kopiena ir atbildīga pa abiem virzieniem. Tādēļ man jāsaka, ka es nevaru pieņemt šādus priekšlikumus, piemēram, par Vidusjūras reģiona valstu savienību. Es ļoti vēlētos redzēt cilvēkus Spānijā un Francijā, kurus uztrauc jautājumi par Ukrainu, vai zviedrus un vāciešus, kuri ir ieinteresēti Marokas jautājumā. Tam, un nevis Eiropas Savienības jaunajam sadalījumam, ir jānosaka mūsu politika.

(Aplausi)

SĒDI VADA: MANUEL ANTÓNIO DOS SANTOS
Priekšsēdētāja vietnieks

  Jan Marinus Wiersma (PSE). - (NL) Priekšsēdētāja kungs, vispirms ļaujiet man savas grupas vārdā atkārtot aicinājumu, ko mums tikko izteica Elmar Brok. Tas parāda, cik svarīga ir kaimiņattiecību politika saistībā ar Eiropas Savienības ārējo darbību. Mēs atzinīgi vērtējam ieceres stiprināt EKP, tomēr tas nenozīmē, ka EKP izveide ir pabeigta. Eiropas Savienībai ir jāturpina meklēt iespējas, kā šo politiku padarīt efektīvāku.

Diferenciācija, kā jau to norādīja arī citi runātāji, ir galvenais aspekts, lai kaimiņattiecību politika būtu veiksmīga. EKP ietver lielu reģionu, no Marokas līdz pat Ukrainai. Eiropas ietekme nav vienāda visās valstīs, un arī Eiropa pati nešķiet visiem vienādi pievilcīga. Saistībā ar EKP, Eiropas Savienībai ir jāpiedāvā partnervalstīm sadarbības nolīgums, kas vislabāk atbilst tās prasībām. Tas mums ir jāņem vērā, apsverot Komisijas prioritātes.

Gruzijas nodomi iestāties Eiropā atšķiras no Azerbaidžānas nodomiem. Eiropas Savienībai Tunisija interesē daudz mazāk nekā Ukraina, tāpat arī Libāna nav pielīdzināma Marokai. Tādēļ jautājumi par katru valsti jāizskata atsevišķi.

Mums jākoncentrējas uz tām valstīm, kurās EKP galvenie mērķi, kas paredz kaimiņvalstis tuvināt ES, šķiet visvairāk sasniedzami.

Ziņojumā runāts arī par EKP valstu austrumu kaimiņvalstīm. Mūsuprāt, tā ir laba doma, jo tā daļēji sakrīt ar nesen pieņemto Vidusāzijas stratēģiju, lai izveidotu ciešu sadarbību ar attiecīgajām valstīm. Šādi rīkojoties, Eiropas Savienība noteikti varētu izmantot pieredzi, kas gūta kaimiņattiecību politikas jomā.

Tomēr mēs neatbalstām ideju par to, ka EKP valstu statuss būtu jāpiešķir valstīm, kas atrodas ārpus šī reģiona. Mēs drīzāk koncentrētos uz visaptverošu pieeju saistībā ar Vidusāziju, nevis censtos EKP iekļaut atsevišķas valstis.

Visbeidzot, ciešāka parlamentārā sadarbība ar EKP valstīm austrumu virzienā ir lietderīga vienīgi tad, ja to papildina šī reģiona valdību daudzpusēja sadarbība. Ja paredzēts izveidot parlamentāro asambleju, tad būtu jāizveido arī ministriju asambleja, kā tas ir citos reģionos, kur mēs esam izveidojuši šāda veida parlamentārās asamblejas. Mūsuprāt, tikai šāda veida parlaments varētu būt tad, ja arī Padome un Komisija izveidotu līdzīgu starpvaldību struktūru.

  Lydie Polfer (ALDE) . – (FR) Priekšsēdētāja kungs, kā referente, kas strādājusi saistībā ar Dienvidkaukāza jautājumu, es vēlētos izmantot šo iespēju un saistībā ar ziņojumu — ko izstrādājuši C. Tannock un R. Obiols i Germà, kurus cita starpā es apsveicu ar šo darbu — pastāstīt jums par saviem iespaidiem attiecībā uz stāvokli Gruzijā, pamatojoties uz savu vizīti, ar kuru saistībā es apmeklēju šo valsti 5. novembrī, kad demonstrācijas sasniedza savu kulmināciju.

Uzskatu, ka tā ir ļoti sarežģīta situācija. No vienas puses, svarīgās reformas, kas īstenotas šajā valstī jo īpaši ekonomikas un korupcijas apkarošanas jomā, ir iespaidīgas, bet, no otras puses, mēs nedrīkstam aizmirst par sarežģīto sociālo klimatu, kas saistīts ar augsto bezdarba līmeni un to, ka trešdaļa iedzīvotāju dzīvo zem nabadzības sliekšņa.

Vissatraucošākais ir ļoti saspīlētais, patiešām agresīvais politiskais klimats, ārkārtīgi nopietnās apsūdzības, ko opozīcija izvirzījusi pret prezidentu, kā arī sabiedrības noraidošā nostāja, kas liek uzdot jaunus jautājumus. Valdība reaģē, izvirzot jaunas apsūdzības par ārvalstu — Krievijas — iejaukšanos, un izplata videoierakstus, kas kalpo par šo apgalvojumu pierādījumiem. Šā gada 7. novembra notikumi — ārkārtas stāvokļa izziņošana, policijas vardarbība demonstrācijās un televīzijas kanāla slēgšana — apstiprināja šo ārkārtīgi satraucošo stāvokli. Acīmredzami šādi pasākumi neatbilst tradicionālajai Eiropas vērtību sistēmai, kuras pamatā ir tiesiskums un pamattiesības, un tādēļ par tiem ir jāsniedz paskaidrojumi.

Jācer, ka saistībā ar prezidenta vēlēšanām, kas paredzētas 5. janvārī, būs iespējams noorganizēt demokrātiskās debates, lai atgrieztos pie normālas kārtības. Gruzijas tautai būs jāizlemj, kas ir baumas un kas ir fakti, vai koncentrēties uz piedzīvoto vilšanos vai turpmākajiem izaicinājumiem. Tomēr mums būs jāiedrošina viņi un jāpalīdz noorganizēt patiesi demokrātiskas un pienācīgas vēlēšanas atbilstīgi starptautiskajiem standartiem. Tas viss attiecas uz uzticamību un demokrātijas stabilitāti Gruzijā.

  Inese Vaidere (UEN). - (LV) Godātie kolēģi! Pēc „Rožu revolūcijas” Gruzija nodemonstrēja savu vēlēšanos pievienoties Eiropas vērtībām. Tā sagaidīja mūsu pretimnākšanu un iejūtību. Diemžēl mēs esam bijuši visai ignoranti pret šo vēlmi. Jau pērn aicināju aizstāt NVS miera uzturēšanas spēkus ar starptautiskajiem miera uzturētājiem. Esmu ierosinājusi pārskatīt Krievijas pasu izsniegšanas likumību Abhāzijā, Dienvidosetijā, kas maina pilsoņu sastāvu Gruzijā. Rosināju Komisiju un Padomi pielāgot Gruzijai tādus pašus vīzu atvieglojumus, kādi šodien valda Krievijā. Taču aicinājumi aktīvāk iesaistīties Gruzijas problēmu risināšanā neatrada dzirdīgas ausis. Šī ignorance lielā mērā ir veicinājusi pašreizējo situāciju. Demokratizācijas un pārmaiņu ceļš nereti nozīmē iekšpolitiskās krīzes, īpaši kā šajā gadījumā, tās provocē lielā kaimiņvalsts. Eiropas Savienībai ir jāsadzird Gruzija un jāizdara solidaritāte ar darbiem, ne tikai ar vārdiem. Paldies!

  Tobias Pflüger (GUE/NGL). - (DE) Priekšsēdētāja kungs, Eiropas kaimiņattiecību politikas oficiālais mērķis ir izveidot ap ES — es citēju — „stabilu, draudzīgu valstu loku”. Šim nolūkam tiek tērēta ļoti liela nauda — 12 miljardi eiro par periodu no 2007. līdz 2013. gadam. Kādēļ tas tiek darīts? Ir daudz runāts par cilvēktiesībām, tomēr tas viss ir saistīts ar ES interešu aizstāvību. Piemēram, tiek runāts par brīvās tirdzniecības zonas izveidi. Bet man jājautā — kurš no tā iegūs?

Daudz tiek runāts arī par robežu aizsardzību un migrācijas kontroli. Ziņojumā — ja varu citēt tā fragmentus — jo īpaši norādīts, ka Parlaments „uzsver, ka jāuzlabo EKP valstu spēja pārvaldīt migrācijas plūsmas, efektīvi cīnīties ar nelegālo migrāciju, (..) pastiprināt sadarbību cīņā pret (..) terorismu (un) atbalsta kaimiņvalstu līdzdalību Eiropas Aģentūrā operatīvās sadarbības vadībai pie Eiropas Savienības dalībvalstu ārējām robežām (Frontex) un Eiropas Policijas birojā (Eiropolā)”. Tie ir mērķi, ko mēs neatbalstām, un tādēļ, kā to jau norādīja mans kolēģis Willy Meyer-Pleite, mūsu grupa nebalsos par šo ziņojumu.

  Bastiaan Belder (IND/DEM). - (NL) Priekšsēdētāja kungs, Komisijas saistības attiecībā uz Izraēlas Valsti atbilstīgi Eiropas Kaimiņattiecību politikai ir jautājums, kas man ir īpaši tuvs. Komisija to apliecināja tikai vakar, kad šeit uzstājās tās izcilais pārstāvis Dr. Andreas Eldina.

Tā turpiniet, komisāra kungs! Zinu, ka mani atbalsta mūsu līdzreferents C. Tannock un mūsu Izraēlas delegācijas vadītāja J. Hybášková.

Man ir viens aktuāls jautājums, ko vēlos noskaidrot. Kādas jaunas īpašas iespējas ir paredzējis komisāra kungs, lai stiprinātu Eiropas kaimiņattiecību politiku attiecībā uz Izraēlu, noteikti ņemot vērā šīs ebreju valsts augsto politisko un ekonomisko līmeni? Īsumā — vai šeit nebūtu atbilstīgi piemērot diferenciāciju saistībā ar Eiropas kaimiņattiecību politiku? Manuprāt, tas būtu atbilstīgi. Patiešām!

  Francisco José Millán Mon (PPE-DE). - (ES) Priekšsēdētāja kungs, ir ļoti svarīgi, lai mūsu kaimiņvalstis būtu pārtikušu, stabilu, miermīlīgu valstu loks, kur varas pamatā ir demokrātijas modeļi un kur pilnībā tiek ievērotas pamattiesības.

Šai idejai jābūt galvenajam priekšnoteikumam Eiropas kaimiņattiecību politikā — politikā, kurai jāatbalsta mūsu kaimiņvalstis un jāpalīdz tām īstenot reformas, kas vajadzīgas, lai ieviestu vērtības, kuras es pieminēju iepriekš.

Politiskās, ekonomiskās un sociālās reformas, manuprāt, ir būtiska daļa šajā ziņojumā, kuru mēs apstiprināsim rīt.

Otrkārt, kaimiņattiecību politikā jāņem vērā katras valsts īpašās iezīmes. Atšķirības nedrīkst noteikt pēc kontinenta, kurā attiecīgā valsts atrodas. Kaimiņi ir tikai kaimiņi. Tas ir svarīgs aspekts. Tas, ka daži no viņiem ir arī eiropieši, var ietekmēt iespējamo pievienošanos Eiropas Savienībai, bet ne kaimiņattiecību politikas mērķus. Tas ir vispārīgāks apgalvojums, kam es piekrītu, jo mēs pieļautu kļūdu, ja diskriminētu vienu valstu grupu, atbalstot kādu citu.

Nevar būt pirmās pakāpes kaimiņattiecību politika un cita, otrās pakāpes kaimiņattiecību politika. Kaimiņvalstis pie Vidusjūras dienvidu krasta ar zināmām bažām ir norādījušas, ka paplašināšanās, ES pievienojoties 27 valstīm, var novest pie tā, ka paplašinātā ES izslēdz daļu valstu; tāda kaimiņattiecību politika, kas prioritāti piešķir Austrumeiropai vai Kaukāza reģionam, var pastiprināt šādas bailes.

Vidusjūras dienvidu reģiona valstis ar Eiropas Savienību saista ļoti seni sakari. Tās mums ir ļoti svarīgas tādās nozīmīgās jomās kā drošība, imigrācija un enerģija. Daudzām mūsu dalībvalstīm, kā mēs zinām, ir ārkārtīgi cieši vēsturiski, politiski, humāni, kultūras un ekonomiski sakari ar šīm valstīm.

Tādējādi tas ir otrs lielais punkts manā runā. Kaimiņattiecību politikā mēs nedrīkstam pieļaut diferenciāciju, nodalot Eiropas valstis un valstis, kas nav uzskatāmas par Eiropas valstīm. Šai politikai, kā jau to minēja E. Brok, jāattiecas uz kopēju atbildību.

Ņemot to vērā, priekšsēdētāja kungs, es nepiekrītu ziņojuma 2. punktā paustajām šaubām par EKP ģeogrāfiskās darbības jomas lietderību. Turklāt es nesadalītu šo ziņojumu divās daļās, nodalot Eiropas kaimiņvalstis un Vidusjūras reģiona kaimiņvalstis. Vienots dokuments būtu labāks instruments.

Noslēgumā es apsveicu C. Tannock un R. Obiols.

  Hannes Swoboda (PSE). - (DE) Priekšsēdētāja kungs, jautājums ir par to, vai notikumi Gruzijā pierāda kaimiņattiecību politikas izgāšanos. Domāju, ka šis nav tas gadījums. Tomēr tas pierāda, ka, iespējams, joprojām ir jāpaplašina kaimiņattiecību politikas profils; daudzi no šiem pasākumiem bija paredzami. Tas ir fakts, ka pēdējo mēnešu un gadu laikā Gruzijas Rožu revolūcijas panākumus un stiprās puses ir apēnojuši ļoti daudzi autoritāri lēmumi, kas aizskāruši tiesu pilnvaras.

Tas viss, kam papildus jāņem vērā sociālā situācija, ir radījis nesenos nemierus, un es ceru, ka mēs tagad esam pietiekami spēcīgi, lai kopā ar prezidentu M. Saakashvili nodrošinātu dialoga uzsākšanu, pārredzamas un brīvas vēlēšanas, kā arī vārda brīvību, kas rezultātā ļaus runāt par patiesi demokrātiskām izvēlēm.

Otrs iemesls, kādēļ ir jāstiprina kaimiņattiecību politika, neapšaubāmi ir visas šīs apspriedes par turpmāko paplašināšanos. Tagad mūsu nodoms ir apspriest paplašināšanos uz dienvidaustrumiem, risināt sarunas ar Austrumeiropas un Dienvideiropas valstīm, un Turciju, un noslēgt šo procesu. Šis nav īstais laiks gatavoties nākamajām paplašināšanās kārtām, jo drīzāk mums jāstiprina attiecības ar savām kaimiņvalstīm, un dažām no šīm kaimiņvalstīm, tā kā tās atrodas Eiropā, būs iespēja vēlāk pievienoties Eiropas Savienībai, lai gan dažām valstīm šādas iespējas nebūs. Tomēr šādai ciešai saiknei ir jābūt.

Trešais iemesls jau tika pieminēts. Domāju, ka šādas nesaprotamas, piedodiet man par izteicienu, idejas par Vidusjūras reģiona valstu savienību, kas pārvilktu svītru pāri Eiropas Savienībai, Vidusjūras reģiona valstu savienību, kurā, kā to vakar Priekšsēdētāju konferencē ierosināja prezidents N. Sarkozy, citām ES dalībvalstīm būtu novērotāja statuss, nedrīkst pieļaut, un tādēļ mums jāveido kopēja kaimiņattiecību politika un kopā jāstrādā pie tā, lai stiprinātu attiecības.

Ir pamatoti runāt par ES un Melnās jūras reģiona kopienu un ES un Vidusjūras reģiona kopienu, bet Eiropas Savienībai kopumā vienmēr būs uzdevums uzturēt un saglabāt attiecības ar šīm kaimiņvalstīm; tas ir uzdevums, kas ietver arī Komisijas centienu atbalstīšanu.

  István Szent-Iványi (ALDE). - (HU) Priekšsēdētāja kungs, Eiropas Savienības mērķis paredz ar kaimiņvalstīm izveidot labklājības, stabilitātes un drošības zonu. Šajā jomā jau ir panākti nopietni un pārliecinoši rezultāti, tomēr ir konstatētas arī ievērojamas nepilnības. Attiecībā uz ieilgušajiem konfliktiem patiess progress nav panākts, un mēs neredzam, kādā veidā būtu iespējams atrisināt Piedņestras, Abhāzijas, Palestīnas vai Rietumsahāras krīzes.

Kaimiņattiecību politikas valstis nav viens kopums ne ģeogrāfiskajā, ne kultūras, ne ekonomikas, ne arī politiskajā ziņā. Tādēļ ir jāizmanto diferencēta, katrai valstij individuāli piemērota pieeja, jo nav pārliecības, ka tas, kas der attiecībā uz Jordāniju, būs piemērots risinājums arī attiecībā uz Ukrainu.

Iespējami drīzāk ir jānodrošina politikas un budžeta līdzsvars starp kaimiņattiecību politikas austrumu un dienvidu dimensijām. Tomēr rezultātā ir jānostiprina austrumu dimensija, jo acīmredzamas sekas ir radījusi ES nesenā paplašināšanās, kad pievienojās jaunas dalībvalstis. Šajā saistībā daudzus solījumus ir devusi Komisija, bet mēs joprojām gaidām šo solījumu izpildi. Paldies!

  Hanna Foltyn-Kubicka (UEN). - (PL) Priekšsēdētāja kungs, lai nodrošinātu Eiropas kaimiņattiecību politikas efektivitāti, tā nepārtraukti ir jāuzrauga un jāpielāgo attiecībā uz ģeopolitisko situāciju. Tikai tādā veidā būs iespējams efektīvi īstenot uzdevumus, kurus saistībā ar šo politiku pieprasa Eiropas Savienība.

Eiropas kaimiņattiecību politika joprojām saskaras ar ievērojamiem izaicinājumiem. Šie izaicinājumi neattiecas tikai uz efektīvas palīdzības sniegšanu saistībā ar starpvalstu vai ekonomisko sadarbību. Patlaban ārkārtīgi svarīgi ir arī saņemt atbildi uz jautājumu par to, kā mēs varam palīdzēt atrisināt situāciju tajās valstīs, kur tiek apdraudēta brīvība. Jo īpaši, manuprāt, tas attiecas uz Krieviju un Baltkrieviju.

Eiropas kaimiņattiecību politikai jākļūst par instrumentu, ar kura palīdzību būtu iespējams ietekmēt to valstu iestādes, kurās politiskā brīvība un demokrātija pastāv tikai kā ārišķīga izrādīšanās, kurās neatkarīgu plašsaziņas līdzekļu žurnālisti iet bojā mīklainos apstākļos un kurās sistemātiski un bieži vien brutāli opozīcija tiek izslēgta no sabiedriskās dzīves. Valstis, kuras šādi rīkojas, ir jāinformē par to, ka Eiropas Savienība šādu praksi atmaskos un pilnībā nosodīs.

  Árpád Duka-Zólyomi (PPE-DE). - (HU) Paldies jums, priekšsēdētāja kungs! Iepriekšējie trīs gadi ir pierādījuši, ka Eiropas kaimiņattiecību politika ir ļoti nozīmīgs instruments, lai izveidotu vēl ciešāku sadarbību ar attiecīgajām valstīm un palielinātu stabilitāti un drošību Kopienā. Kaimiņattiecību politika arī uzliek mums saistības, jo īpaši, ja ir apdraudēta nestabilā sistēma, kas līdz šim tikusi veidota vienā no attiecīgajām valstīm.

Es vēlētos vērst jūsu uzmanību uz stāvokli Gruzijā, kurā ir apdraudēta demokrātija, konstitucionālisms un spēcīga ekonomiskā attīstība, ko mēs kopīgi esam izveidojuši. Masu demonstrācijas un nemieri šo situāciju ir padarījuši neprognozējamu. Esmu pārliecināts, ka šo stāvokli ir izprovocējuši Krievijas lielvaras politikas musinošie nodomi.

Lielākā uzmanība jāpievērš demokrātisko iestāžu sistēmas stiprināšanai. Pēc ārkārtas stāvokļa izziņošanas un bruņoto spēku pārmērīgās vēršanās pret demonstrantiem iecere noorganizēt prezidenta vēlēšanas ir vērtējams kā pareizais solis šajā virzienā.

Gruzija, ko vada M. Saakashvili, ir ES partnervalsts ar noteiktām saistībām, un par spīti daudzajām problēmām tā ir panākusi ievērojamu progresu saistībā ar reformām un ekonomisko izaugsmi. Eiropas Savienība, t.i., Komisija, Padome un Parlaments, sadarbībā ar EDSO, ir izrādījusi ieinteresētību, lai ar miermīlīgu pasākumu palīdzību atrisinātu šo saspīlēto situāciju. Mums jādara viss iespējamais, lai atbalstītu šo valsti.

ES ir „maigas varas” struktūra jeb, citiem vārdiem runājot, tās pārliecināšanas metodi, kurā tiek izmantota iesaistīšanās, apliecināja stāvoklis Gruzijā, kad prezidents M. Saakashvili mazināja saspīlēto stāvokli un atgriezās pie demokrātijas. Uzskatu, ka īpaši svarīgi ir sistemātisku pārskatīt kaimiņattiecību politikas efektivitāti saistībā ar notikumiem Gruzijā. Gruzijas vara patlaban tiek pārbaudīta. Bet jebkurā gadījumā dialogs ar sašķelto opozīciju, kuru nedrīkst izslēgt no šī procesa, ir neizbēgams. Neskatoties uz mūsu atbalstu, janvāra vēlēšanās Tbilisi būs jāpierāda, cik spēcīga ir valsts demokrātiskā sistēma.

  Josep Borrell Fontelles (PSE). - (ES) Priekšsēdētāja kungs, kā Spānijas prezidentūras īpašajam sūtnim EDSO man bija izdevība doties vizītē uz vienu mūsu kaimiņvalstu reģionu, ko visvairāk izpostījis konflikts, proti, Kaukāzu, un, ņemot vērā Gruzijā notiekošo, labākais, kas varētu notikt ar visiem ieilgušajiem konfliktiem, — ja tie arī tādi paliktu, jo mēs neesam panākuši viennozīmīgu uzlabojumu nevienā no šiem konfliktiem; notikumi Gruzijā, kas ir apbrīnojami aprakstīti, patiešām pierādīja, cik sarežģīts ceļš ejams, lai sasniegtu pilnīgu demokrātiju.

Patlaban Kaukāza reģions ir frontes līnija jaunajā aukstajā karā, vietēja mēroga aukstajā karā. Ierodoties Tbilisi, sagaidītāji sveic ar lielu prezidenta G. Bush ģīmetni, bet, ierodoties Osetijas pierobežā, — ar lielu prezidenta V. Putin ģīmetni, un tas simbolizē jauno konfrontāciju, kas, mūsuprāt, bija atrisināta.

Kas noticis, tas noticis, bet tagad mēs esam atbildīgi par to, ka kaimiņattiecību politika tiek izmantota, lai palīdzētu janvārī noorganizēt brīvas un godīgas vēlēšanas. Tas būs sarežģīti. Pāris mēnešu laikā kopš ārkārtas stāvokļa, kad vardarbīgi apspiestas demonstrācijas un plašsaziņas līdzekļi slēgti ar brutālu spēku, ir sarežģīti nodrošināt brīvības gaisotni, kas ļauj noorganizēt brīvas un demokrātiskas vēlēšanas, ir grūti iedomāties, ka mēs varētu panākt tādu situāciju, kurā cilvēki var brīvi izvēlēties savu prezidentu, ja pirms tam pilsētas ielās policija ir piekāvusi ombudu. Tomēr tāda ir faktiskā situācija.

Mums, Eiropas Parlamentam, kopā ar EDSO ir nopietni jāiesaistās un jāpiedalās šo vēlēšanu uzraudzībā, nosūtot savus novērotājus, jo attiecīgais reģions ir viens no tiem, kuros ir apdraudēta virzība uz demokrātiju, un tas ir viens no tiem ūsu kaimiņvalstu reģioniem, ko visvairāk izpostījis konflikts.

  Samuli Pohjamo (ALDE). - (FI) Priekšsēdētāja kungs, es arī vēlos pateikties šī ziņojuma autoriem par izcilo darbu, ko viņi ir paveikuši. Es vēlētos norādīt, cik svarīga ir vietējo un reģionālo iestāžu un pilsoniskās sabiedrības loma Eiropas kaimiņattiecību politikas īstenošanā.

Ja mēs vēlamies kaimiņvalstīs sekmēt Eiropas vērtības, ārkārtīgi būtiski ir nodrošināt kultūras un studentu apmaiņu, kā arī sekmīgi īstenot kopīgus praktiskos projektus. Reģionālās attīstības komiteja atgādina arī par izcilo pieredzi saistībā ar partnerības principa izmantošanu kohēzijas politikā. Šī pieredze iespējami efektīvāk jāizmanto arī tad, kad tiek īstenota EKP.

Patiesi jēgpilnu tuvināšanos būs iespējams panākt arī tad, ja tiks novērsti šķēršļi attiecībā uz pierobežas satiksmi un atvieglota studentu, zinātnieku, mākslinieku, žurnālistu, uzņēmēju un citu personu pārvietošanās.

  Bogusław Rogalski (UEN). - (PL) Priekšsēdētāja kungs, runājot par Eiropas kaimiņattiecību politiku, vispirms mums ir jāatceras atbalstīt tās valdības, kas ievēro pamatbrīvības un cilvēktiesības, kā arī sekmēt šīs tiesības tajās valstīs, kur tās netiek ievērotas. Tas ir ārkārtīgi būtiski, lai nodrošinātu Eiropas kontinentā stabilitāti.

EKP iekļauto valstu saraksts ir patiešām garš. Es vēlētos vērst jūsu uzmanību uz divām valstīm, proti, Ukrainu un Baltkrieviju, kuras var iekļaut EKP.

Par savu prioritāti mums jānosaka Ukraina, un pašreizējās sarunās ar šo valsti jāpanāk asociācijas nolīguma noslēgšana, bet pēc tam jānodrošina, kā tā kļūst par ES dalībvalsti. Šāda politika mums jāizmanto kā apdrošināšanas polise pret Krievijas aizvien lielākajām ambīcijām un atkārtotiem mēģinājumiem padarīt Ukrainu par atkarīgu no šīs lielvalsts.

Visbeidzot, par Baltkrieviju — Komisijas iniciatīva uzaicināt Baltkrieviju par novērotāju uz EKP konferenci, šķiet, būtu priekšlaicīga. Mums jāatceras, ka šī valsts joprojām atrodas diktatora A. Lukashenko vadībā, tajā tiek pārkāptas cilvēktiesības un etnisko minoritāšu tiesības. Eiropas Savienībai labāk vajadzētu strādāt, lai sniegtu efektīvāku atbalstu Baltkrievijas tautai un opozīcijai. Samazinot izmaksas baltkrieviem, īpaši studentiem, izsniegtajām vīzām, mēs varētu dot pozitīvu signālu šajā saistībā, un Komisijai nekavējoties ir jāievieš šis samazinājums.

  Jana Hybášková (PPE-DE). - Priekšsēdētāja kungs, vispirms es vēlētos apsveikt Komisiju par sadarbību attiecībā uz tik vienotu koncepciju kā EKP. Beidzot mums ir skaidri nodalīts paplašināšanās instruments un EKP.

Eiropa atrodas ļoti miermīlīgā procesā. Līdz šim tas ir bijis ārkārtīgi veiksmīgs. EKP piedāvā radošo domāšanu vajadzīgajā daudzumā, tādējādi mūsu bērniem nodrošinot, ka tiks aizsargāts un aizstāvēts viņu miers un stabilitāte. Energoapgādes drošība, imigrācija un terorisma apkarošana — tie visi ir galvenie jautājumi. Jo mēs būsim skaidrāki, precīzāki, analītiskāki un mazāk politiski, jo būsim labāk sagatavoti, lai stātos pretī šiem draudiem. Tādēļ ļaujiet man izmantot šo īpašo situāciju un uzdot jautājumu par juridisko pamatojumu.

Drīz beigsies dažu rīcības plānu darbības termiņš. Jo īpaši es norādu uz ES un Izraēlas rīcības plānu, kura darbība paredzēta līdz 2008. gada aprīlim. Vācijas prezidentūra izveidoja darba grupu. Tās galvenais uzdevums ir izstrādāt skaidru turpmākā darba plānu. Starp citu, komisāres kundze, jūsu darbs, mūsu darbs pašā Izraēlā tiek atspoguļots ļoti pozitīvi.

Padome un Komisija saņēma neoficiālu dokumentu, kurā izklāstītas pārdomas par to vienkāršo faktu, ka Izraēla vēlas uzlabot mūsu divpusējās attiecības, katru gadu piedalīties ES un Izraēlas sanāksmēs un īstenot regulāru augsta līmeņa sadarbību. Komisāres kundze, mans jautājums ir šāds — kā Komisija izskatīs Izraēlas neoficiālo dokumentu un, jo īpaši, kā Komisija strādās saistībā ar jauno rīcības plānu? Kā mūsu jaunais rīcības plāns vai uzlabotais rīcības plāns atspoguļo mūsu bažas — terorisma apkarošanu, cīņu pret ekstrēmismu, ksenofobiju, energoapgādes drošību un, protams, cilvēktiesību jautājumus, kā arī starptautiskus jautājumus, Ženēvas līgumi? Kā tas viss var tikt atspoguļots un kā mēs atbildēsim darba grupai un Vācijas prezidentūrai?

  Alexandra Dobolyi (PSE). - Priekšsēdētāja kungs, es arī esmu ļoti nobažījusies par krīzi Gruzijā, un man jāpiebilst, ka esmu negatīvi pārsteigta. Nesenie notikumi ir ļoti nevēlami, un tos nožēlo visi tie, kas atbalsta demokrātisko attīstību Gruzijā. „Amnesty International” un „Human Rights Watch” ziņojumi, kā arī Gruzijas ombuda ziņojums ir ļoti satraucoši.

Ņemot vērā pašreizējo situāciju šajā valstī, es atzinīgi vērtēju Gruzijas parlamenta priekšsēdētāja paziņojumu par to, ka ārkārtas stāvoklis tiks atcelts piektdien, un divu dienu laikā, skaitot no šodienas, cerams, Gruzijas iedzīvotājiem tiks atjaunoti normālas dzīves apstākļi. Manuprāt, šī situācija grauj valdības un arī prezidenta M. Saakashvili reputāciju; prezidents pie varas nāca pēc 2003. gada miermīlīgajām demonstrācijām, un tas viņu padarīja par visdemokrātiskāko vadītāju visā Kaukāzā.

Tas, ka prezidents M. Saakashvili jau ir aicinājis sarīkot prezidenta vēlēšanas 2008. gada 5. janvārī, ir pozitīvs solis, kas jau ir palīdzējis mazināt spriedzi šajā valstī. Tomēr valdībai ir jānoorganizē demokrātiskas un brīvas vēlēšanas atbilstīgi starptautiskajiem standartiem, lai visai pasaulei apliecinātu, ka šīs valsts ir panākusi progresu. Tādēļ valdībai ir jāgarantē, ka vēlēšanu kampaņa visiem kandidātiem nodrošinās vārda brīvību. Es atzinīgi vērtēju dialogu, kas notiek starp iestādēm un opozīciju; tas ir progresīvs signāls. Es arī ceru un aicinu, lai visas vēlēšanu kampaņas laikā visas iesaistītās partijas rīkotos, uzņemoties atbildību, un konstruktīvi sadarbotos šī jautājuma risināšanā, nodrošinot brīvas un drošas demokrātiskas vēlēšanas.

  Grażyna Staniszewska (ALDE). - (PL) Priekšsēdētāja kungs, tas ir ārkārtīgi svarīgi, lai saistībā ar kaimiņattiecību politiku Austrumeiropas kaimiņvalstīm durvis uz Eiropas Savienību paliktu atvērtas. Šī dalība var būt ilgtermiņa iespēja, jo tā ir atkarīga no progresa reformu jomā un atbilstības Kopenhāgenas kritērijiem, tomēr tai ir arī liela simboliska un politiska nozīme. Pēc savas valsts piemēra zinu, ka iespēja kļūt par ES dalībvalsti pati par sevi var mobilizēt sabiedrību, lai tā nostātos uz ekonomikas reformu un demokrātisko pārmaiņu ceļa.

Šodien šeit, Eiropas Parlamentā, savām austrumu reģiona kaimiņvalstīm mēs sūtām skaidru un pozitīvu signālu un tagad gaidām, kāda būs viņu reakcija ne tikai attiecībā uz politiskiem paziņojumiem, bet arī — kas ir vēl svarīgāk — praktiskiem pasākumiem ekonomikas un sociālajā jomā. Mēs ceram, ka šīs valstis nostāsies uz reformu un demokrātijas ceļa, lai pārveidotu savas tiesu sistēmas un kļūtu neatkarīgas no politiskās ietekmes, lai cīnītos pret korupciju un izveidotu labvēlīgu vidi ekonomiskajai izaugsmei.

Esmu pārliecināta, ka ne tikai attiecīgo valstu iedzīvotājiem, bet arī visai Eiropas Savienībai būs iespēja ieraudzīt demokrātisku un bagātu Ukrainu un Moldovu — un, cerēsim, ka pienāks diena, kad to varēs attiecināt arī uz Baltkrieviju.

  Andrzej Tomasz Zapałowski (UEN). - (PL) Priekšsēdētāja kungs, kaimiņattiecību politika ir viens no tiem mehānismiem, kura mērķis ir atbalstīt tādas zonas izveidi ap ES, kur ir iespējama sadarbība bez konfliktiem, kā arī izvairīties no šķelšanās kultūras un ekonomikas jomā ES pierobežā. Piekrītu ziņojuma autoru paustajām bažām, ka tā būtu kļūda, ja šajā politikā iekļautu arī valstis, kas atrodas Vidusjūras reģionā. Daudz labāk būtu izveidot ES un Vidusjūras reģiona valstu partnerību, kurā būtu savi mehānismi.

Uzskatu, ka kaimiņattiecību politikā jāiekļauj tikai tās valstis, kurām ir sauszemes robežas ar Eiropas Savienību. Attiecīgajai valstij līdzdalība šajā politikā jāizmanto kā solis ceļā uz pievienošanos ES, un tas acīmredzami jāpieļauj tikai tādā gadījumā, ja to vēlas gan šīs valstis, gan ES. Turpmāk mums jāapsver, kādas ir iespējas izveidot atsevišķu ES un Āzijas politiku sadarbībai ar tām Āzijas valstīm, kas vēlas ar Eiropas Savienību sadarboties ekonomiskajā un politiskajā jomā, piemēram, tādām valstīm kā Gruzija un Armēnija. Sava darbība mums jāsadala pa reģioniem.

  Laima Liucija Andrikienė (PPE-DE). – (LT) Mēs zinām, ka Eiropas kaimiņattiecību politikas mērķis ir izveidot neapdraudētu drošības un stabilitātes loku ap Eiropas Savienību, izveidot ciešas attiecības ar kaimiņvalstīm, kā arī radīt iespējas, lai šīs valstis varētu īstenot demokrātiskas reformas, pamatojoties uz cilvēktiesību ievērošanu, tiesiskumu, kā arī ekonomisko un sociālo attīstību. Mans jautājums būtu šāds — kādu cenu mēs esam gatavi maksāt, lai sasniegtu šos mērķus?

Apsverot iegūto pieredzi, es vēlētos norādīt, ka Eiropas kaimiņattiecību politikas attīstībai ir ļoti vajadzīgi pietiekami līdzekļi. Manuprāt, 11 miljardi eiro septiņu gadu periodam 16 valstīm nav pārāk daudz. Finanšu instrumentu un politikas efektīvāka saskaņošana ir būtisks aspekts Eiropas kaimiņattiecību politikas situācijas uzlabošanā saistībā ar finansējumu, un ES budžeta reformas attīstīšana ir lieliska iespēja, lai nodrošinātu stabilu pamatu Eiropas kaimiņattiecību politikas daudz efektīvākai attīstībai nākotnē. Es nekādā gadījumā nevaru piekrist T. Pflüger, ka šajā gadījumā tiek tikai izšķiesta nodokļu maksātāju nauda.

Otrs aspekts, ko es vēlētos uzsvērt, attiecas uz attiecībām starp ES kaimiņvalstīm. Ir būtiski, lai šīs valstis saglabātu labas attiecības un atbalstītu viena otru. Nav šaubu, ka, strādājot kopīgi, tās spēs atrisināt lielāko daļu savu problēmu. Ņemot to vērā, Eiropas Parlamentam ir atklāti jāpauž savs atbalsts attiecībā uz EURO-NEST (ES un kaimiņattiecību politikas austrumu partnervalstu parlamentāro asambleju), jāizrāda politiskā griba un jāpiedāvā finansiāls atbalsts šī projekta īstenošanai. EURO-NEST nodrošinātu jaunu impulsu Eiropas kaimiņattiecību politikas efektīvākai īstenošanai, pakāpeniski palielinot arī šīs politikas parlamentāro dimensiju, ar kuru saistībā Eiropas Parlaments spētu izpildīt tās godpilno misiju.

  Jamila Madeira (PSE). - (PT) Patlaban Eiropas Savienības nozīme pasaulē ir absolūti būtiska, ja mums jāpanāk noteikts līdzsvars, kas ir būtisks, lai nodrošinātu mieru un taisnīgumu visā pasaulē. Tādēļ loģika, kas paredz apvienoties ar dažām valstīm, noslēdzot divpusējus nolīgumus, jo īpaši nedrīkst apdraudēt tās daudzpusējās pieejas attīstību, ko no mums pieprasa globālais redzējums.

Vispārējo cilvēktiesību nenoliedzamajai ietekmei un pamatbrīvību garantijai ES attiecībās ar pasauli jābūt pamatā ikvienam dialogam, kas tiek risināts ar partneriem visā pasaulē, jo īpaši saistībā ar Vidusjūras reģionu.

Tā kā ģeogrāfiskajā ziņā šis reģions atrodas ļoti tuvu Eiropas Savienībai, tam ir mūžsena radniecība ar ES, bet tajā ir arī kultūras atšķirības un pastāvīga politiskā nestabilitāte, Eiropas Savienībai ir jārīkojas ļoti stingri, lai nodrošinātu šo pamatprincipu ievērošanu. Tādēļ es apsveicu referentus, jo savā ziņojumā par Eiropas kaimiņattiecību politiku viņi ir piešķīruši nozīmi šim aspektam.

Savukārt prezidenta N. Sarkozy iesniegtais priekšlikums par Vidusjūras reģiona valstu savienību ir pilnībā izrauts no konteksta. Lai gan tas ir ārkārtīgi lietderīgs, jo atkārtoti iedzīvina debates par Vidusjūras reģionu, tas ierosina, no vienas puses, izjaukt pašreizējo partnerību, bet, no otras puses, neatzīst ES pamatprincipus attiecībā uz vispārējo cilvēktiesību un, jo īpaši, pamatbrīvību pārākumu, uzskatot tos par otršķirīgiem jautājumiem atbilstīgi katra atsevišķā gadījuma pragmatismam, kas sekmētu ārkārtīgi straujas attiecības.

Mūsu pienākums nav sekmēt attīstības palēnināšanos, ko mūsu partneri izmanto kā patvērumu, vai sekmēt sadalīšanos. Mums jāveicina attīstība un progress, jo īpaši attiecībā uz tiesībām, vienmēr garantējot, ka savas investīcijas mēs izmantojam, lai radītu izaugsmes un ekonomiskās attīstības iespējas visā šajā reģionā.

Tādējādi mērķis, kas paredz 2010. gadā pilnībā izveidot brīvās tirdzniecības zonu šajā reģionā, visu citu līdzīgo mērķu starpā ir sasniedzams, bet mēs nekad nedrīkstam atteikties no humānistu un demokrātijas vērtību un tiesību ievērošanas.

  Marian-Jean Marinescu (PPE-DE). - (RO) Es augstu novērtēju C. Tannock ziņojumu. Mums ir vajadzīgas kaimiņvalstis, kas atbilst Eiropas Savienības standartiem, neatkarīgi no tā, vai un kad tās kļūs par ES dalībvalstīm.

Tādēļ uzskatu, ka kaimiņattiecību politikai jākļūst aktīvai, proti, mums ne tikai jāuzrauga situācijas attīstība, bet arī jāatbalsta attiecīgās valstis to centienos sasniegt vajadzīgos standartus.

Attiecībā uz stāvokli Gruzijā ir apsveicami prezidenta M. Saakaşvili lēmumi drīzumā noorganizēt prezidenta vēlēšanas un referendumu par parlamentārajām vēlēšanām un atcelt ārkārtas stāvokli.

Visi šie pasākumi veicinās tādas demokrātiskās vides atjaunošanu, kas būs labvēlīga, lai atsāktu debates un sarunas par ilgtspējīgu risinājumu attiecībā uz delikāto stāvokli Gruzijā.

Es atbalstu ideju par vajadzību atjaunot tiesiskuma, vārda brīvības un plašsaziņas līdzekļu brīvības mehānismus. Es aicinu visus Gruzijas politiskos spēkus sadarboties, lai izstrādātu tiesību aktus, kas regulētu audiovizuālo darbību un kas turpmāk novērstu tamlīdzīgas situācijas.

Patlaban pie varas esošā partija, sākot ar 2003. gadu, ir uzsākusi un atbalstījusi saskaņotas reformu sistēmas ieviešanu galvenajās jomās, kas savukārt nodrošināja acīmredzamu ekonomisko attīstību, virzot Gruziju uz funkcionālu tirgus ekonomiku un autentisku demokrātiju.

Pie varas esot šai pašai valdībai, ir atbalstīta tādu mehānismu izveide, kas paredzēja efektīvāku rīcības plānu īstenošanu sadarbībā ar Eiropas Savienību, turklāt ir pastiprināta attīstība Eiropas Savienības virzienā.

Tajā pašā laikā Gruzija ir kļuvusi par stratēģisku partneri kaimiņattiecību politikā, un tas ir obligāts priekšnosacījums, lai šajā reģionā atrisinātu ieilgušos konfliktus; tā ir kļuvusi par labu vidutāju, svarīgu partneri saistībā ar reģionālo sadarbību un stratēģisku sabiedroto sadarbības projektos enerģētikas jomā un transporta nozarē.

Opozīcijas prasības un viedoklis ir jāņem vērā, tomēr tas jāizvērtē saistībā ar visu politisko un ekonomisko situāciju gan vietējā, gan reģionālā mērogā. Uzskatu, ka mums ir rūpīgi jāseko līdzi tam, kas notiek konflikta reģionos Gruzijā, kā arī Krievijas Federācijas attieksmei, jo īpaši saistībā ar tuvojošos termiņu, kas noteikts attiecībā uz lēmuma pieņemšanu par Kosovas statusu.

  Kader Arif (PSE) . – (FR) Priekšsēdētāja kungs, es esmu paredzējis runāt tieši par Vidusjūras reģionu, kas, kā mums to atgādināja referenti — un es viņiem par to pateicos — ir ļoti svarīgs saistībā ar Eiropas ārpolitiku. Tā esmu paredzējis darīt, jo atbalstu Eiropas ievērojamās saistības šajā reģionā, un tas liek man brīdināt par iespēju, ka Eiropas Vidusjūras reģiona politika var tikt pavājināta saistībā ar vispārējo kaimiņattiecību politiku.

Mēs nevēlamies, lai starp austrumu un dienvidu reģionu kaimiņvalstīm notiktu sacensības. Eiropas kaimiņattiecību politikai ir jāpapildina daudzpusējais Barselonas process, kas — es jums atgādināšu — ir nodrošinājis pamatprincipu kopumu attiecību veidošanai Vidusjūras reģionā kopš 1985. gada. Tādējādi nedrīkst pieļaut, ka EKP vai kāds cits projekts, kas orientēts uz Vidusjūras reģiona valstīm, aizēno vai aizvieto Barselonas mērķus, kuru pamatā ir trīs partnerības pīlāri, proti, politiskā, ekonomiskā un sociālā attīstība, — tas ir vienīgais veids, kā sekmēt patiesu reģionālo integrāciju.

Tādēļ man jāuzsver divi aspekti. Pirmkārt, mums jāsaglabā līdzsvars attiecībā uz finansējuma sadali starp Austrumeiropas un Vidusjūras reģiona valstīm. No tā, vai mēs spēsim nodrošināt pareizo līdzsvaru, ir atkarīga mūsu spēja atbalstīt spēcīgu un vērienīgu Eiropas politiku attiecībā uz Vidusjūras reģionu. Otrkārt, attiecībā uz iecerēto Eiropas un Vidusjūras reģiona brīvas tirdzniecības zonu — par to šogad es izstrādāju EP ziņojumu — es vēlētos uzsvērt, cik svarīga ir saskaņota un pakāpeniska pieeja, kura ļauj attiecīgajām valstīm tikt līdzi atvērtās tirdzniecības sistēmas tempam un intensitātei, ņemot vērā šo valstu īpašās iezīmes un jo īpaši šo valstu dažu ekonomikas nozaru nestabilitāti. Par savu mērķi mums joprojām jāizvirza tāda tirdzniecība, kas sekmē attīstību.

Noslēgumā es teiktu, ka vēlētos ieraudzīt šos aspektus ziņojumā, jo tie ir vajadzīgi, lai būtu iespējams noteikt skaidru Vidusjūras reģiona politiku, pamatojoties uz stratēģisku ilgtermiņa redzējumu par šī reģiona attīstību un stabilizāciju.

  Ioannis Varvitsiotis (PPE-DE). – (EL) Priekšsēdētāja kungs, ļaujiet man apsveikt referentus, jo viņi ir ļoti rūpīgi iztirzājuši šo tēmu. Tomēr man jānorāda, ka mums jāpievērš uzmanība attiecīgo valstu politiskajai nākotnei, ja viens no mūsu galvenajiem mērķiem ir izveidot miermīlīgu reģionu.

Kā piemēru minēšu Ēģipti. Vai kāds no mums zina, kas notiks pēc H. Mubarak valdīšanas beigām? Es par to šaubos. Vai mēs patiešām nesaprotam, ka agrāk vai vēlāk Ēģipti pārņems „Musulmaņu brālība”, kas ir liela islāma ekstrēmistu organizācija? Tādēļ mums ir jāsaprot, ka šādā situācijā visi mūsu plāni attiecībā uz šo reģionu tiks apdraudēti.

Es nevēlos tagad atkārtot to, ko jau norādīju priekšlikumā, ko iesniedzu pagājušajā gadā, kad notika iepriekšējās debates par šo ziņojumu. Es ierosināju izveidot šo valstu savienību, lai stiprinātu politiskās kaimiņattiecības.

Ļaujiet man nobeigumā norādīt, ka Eiropas politiskās kaimiņattiecības tika sekmētas saistībā ar 10 jaunu valstu pievienošanos, lai nepieļautu jaunu šķelšanos attiecībā uz kaimiņvalstīm. Tādēļ attiecībā uz austrumu un dienvidu reģioniem Eiropas politiskās kaimiņattiecības jāsaglabā vienotas, ģeogrāfiskajā ziņā saistītas un līdzsvarotas.

Turklāt, tā kā valstis, kas veido Eiropas politiskās kaimiņattiecības, atšķiras politikas, ekonomikas un pat kultūras jomā, daudzveidības princips ir vēl jo svarīgāks, tomēr to nedrīkst izmantot, lai palielinātu atšķirības šo valstu starpā.

  Evgeni Kirilov (PSE). - Priekšsēdētāja kungs, komisārei B. Ferrero-Waldner sākumā bija taisnība, ka EKP vajadzētu veicināt demokrātiskās reformas. Gruzijas valdībai pilnībā jāatjauno normāls demokrātijas process valstī un visā savā darbībā stingri jāievēro tiesiskuma principi. Jo īpaši mums jāpauž savas bažas attiecībā uz nopietnajiem vārda brīvības un informācijas piekļuves tiesību pārkāpumiem. Šajā situācijā ir jāatsāk politiskais dialogs un jāatrod kompromiss sabiedrības un valsts demokrātijas interesēs.

Jo īpaši mani satrauc policijas vardarbība pret miermīlīgajiem demonstrantiem. Šo pēdējo dienu notikumi parādīja to, ka valdība nespēj uzklausīt kritiku. Atvainošanās, pamatojoties ar iespējamu valsts apvērsuma sazvērestību, netieši norādot uz Krievijas ietekmi, ir ļoti pretrunīga, saudzīgi izsakoties. Turklāt ir skaidrs — maz iespējams, ka visi opozīcijas pretendenti, kuri patlaban nav redzami uz politiskās skatuves, darbojas Krievijas interesēs.

Mēs atzinīgi vērtējam prezidenta M. Saakashvili lēmumu jau drīzumā noorganizēt prezidenta vēlēšanas. Šodienas paziņojums, ka ārkārtas stāvoklis tiks atcelts, arī ir pozitīva zīme. Mēs ceram, ka turpmāk tiks izpildīti visi nosacījumi, kas vajadzīgi brīvām un godīgām vēlēšanām. Viens no šiem nosacījumiem ir vārda brīvība, un tas nozīmē, ka visiem plašsaziņas līdzekļiem, kuru darbība pēdējo notikumu laikā tika pārtraukta piespiedu kārtā, piemēram, Imedi TV un Kafkasya TV, ir jāatjauno sava ierastā darbība. Mūsu nostājai šajā jautājumā jābūt ļoti skaidrai.

Es ticu, ka prezidents M. Saakashvili būs pietiekami drosmīgs, lai mainītu pēdējo nedēļu negatīvās tendences. Pēc savas ievēlēšanas viņš Gruzijā uzsāka efektīvu reformu politiku, kas ir jāatbalsta. Esmu stingri pārliecināts arī par to, ka Eiropas Parlamentam stingri jāuzrauga un jāatbalsta demokrātijas attīstība šajā valstī.

  Manuel Lobo Antunes, Padomes priekšsēdētājs. − (PT) Priekšsēdētāja kungs, komisāra kungs, dāmas un kungi, ierobežotā laika dēļ es izteikšos ļoti īsi, lai gan tas ir arī manā labā, jo es piedalīšos arī jautājumu laikā. Šīs ir bijušas garas un intensīvas debates, kurās, manuprāt, ir izskatīti visi būtiskie aspekti saistībā ar kaimiņattiecību politiku.

Es arī uzskatu, ka ir panākta plaša vienprātība attiecībā uz svarīgiem jautājumiem, piemēram, to, ka kaimiņattiecību politika jāveido kā vispusīga un visaptveroša politika, kas pielāgota ne vien Ziemeļiem, bet arī Austrumiem un Dienvidiem. Tajā jāņem vērā arī to valstu raksturīgās iezīmes, uz kurām šī politika attiecas. Mums, protams, jāņem vērā savu partnervalstu raksturīgās iezīmes un vajadzības, bet arī nepieciešamie instrumenti mums jāizmanto atbilstīgi šīm vajadzībām un raksturīgajām iezīmēm. Eiropas kaimiņattiecību politikai ir viens mērķis, kas ir attiecināms uz visām partnervalstīm, proti, izveidot partnerību, kas palīdz šīm valstīm virzīties uz ekonomisko un sociālo progresu, kā arī stiprināt tiesiskumu un demokrātiju.

Tomēr man jāsaka, ka šajā un citos forumos es reizēm klausos pārdomas vai pat ierosinājumus un padomus par to, ka mums, iespējams, ir jāpalielina resursi un instrumenti. Tās ir lieliskas idejas, ko es saprotu, bet mums jāapzinās arī tas, ka instrumentu vai finansējuma, t.i., resursu, palielināšana ļoti bieži izrādās neefektīva, jo mūsu partnervalstu līdzekļu apguves spēja ir ierobežota. Mēs, šķiet, vēlētos palielināt arī resursus, bet patiesība ir tāda, ka — kā jau es to minēju — bieži vien mūsu partnervalstu līdzekļu apguves spēja ir ierobežota, tāpēc, piešķirot viņiem vairāk finanšu resursu, mēs nepanāksim programmu efektīvāku īstenošanu vai rezultātus, kas tiek sasniegti ātrāk vai pārredzamāk.

Uzskatu, ka Komisija ir izdarījusi pareizo izvēli attiecībā uz reģioniem, kuros partnerība jāveido ar tām valstīm, kas ir saistītas ar mums. Komisijas darbs attiecas uz ļoti dažādām jomām, arī administratīvo resursu palielināšanu, tiesu sistēmu stiprināšanu un atbalsta sniegšanu pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kā arī izglītību un apmācību — tāds ir to jomu diapazons, uz kurām attiecas šī kaimiņattiecību politika. Kā jau minēju, vienīgais un vissvarīgākais mērķis acīmredzami ir tas, lai šīs partnervalstis spētu panākt attīstību, un tas ir arī Eiropas Savienības interesēs.

Padome, protams, turpinās cieši uzraudzīt priekšlikumus, ko Komisija iesniedz apstiprināšanai saistībā ar Eiropas kaimiņattiecību politiku, un tā, protams, vienmēr būs gatava ar Parlamentu apspriest un pārrunāt idejas, ierosinājumus un priekšlikums.

  Benita Ferrero-Waldner, Komisijas locekle. − Priekšsēdētāja kungs, es arī centīšos runāt iespējami īsāk. Es tikai pateikšu, ka, manuprāt, tās bija ļoti rezultatīvas debates, un es vēlreiz vēlos pateikties abiem referentiem. Patiešām skaidri bija redzams, ka šajās ļoti svarīgajās apspriedēs vēlējās uzstāties liela daļa deputātu.

Atbildot uz atsevišķiem jautājumiem, es sniegšu tikai dažus komentārus. Pirmkārt, tā ir taisnība, ka Mauritānija tagad ir partnervalsts Euromed procesā, tomēr tā nav kaimiņattiecību politikas valsts. Es tikai vēlējos precizēt šo aspektu; līdzekļi Mauritānijai joprojām tiks piešķirti saistībā ar ĀKK pozīciju.

Otrajā jautājumā, ko aplūkošu, vēlos izteikties ļoti skaidri. Daži deputāti izteica kritiku par to, ka cilvēktiesības, demokrātija un tiesiskums nav bijuši mūsu galvenie mērķi. Gluži otrādi. Ja jūs paskatāties uz jebkuru rīcības plānu, viena no lielākajām sadaļām vienmēr ir veltīta pamatam, kas ļautu iespējami plaši attīstīt cilvēktiesības, demokrātiju un tiesiskumu. Tomēr tam, protams, ir vajadzīgs laiks, un mēs ar attiecīgajām valstīm jo īpaši risinām jautājumus par tiesu varu un tiesu sistēmu, kas, protams, ir pamats, lai īstenotu izmaiņas faktiskajā situācijā.

Pēc tam viens no Neatkarības un demokrātijas grupas deputātiem izteicās, ka viņš nevēlas, lai pieaugtu migrācijas apjomi. Es vēlos viņam teikt, ka vīzu režīma vienkāršošana vienmēr iet roku rokā ar atpakaļuzņemšanas nolīgumiem, tāpēc mēs mēģinām apkarot nelegālo imigrāciju, bet mēs vēlamies arī atvieglot iedzīvotāju savstarpējos kontaktus un reizēm izmantot dažas idejas par legālo imigrāciju, kas arī ir nepieciešama daudzās mūsu valstīs, jo tajās vērojama sabiedrības novecošanās.

Ceturtkārt, runājot par ieilgušajiem konfliktiem, protams, tikai ar kaimiņattiecību politiku nav iespējams atrisināt visus ieilgušos konfliktus. Šajā jomā mums ir Padomes ģenerālsekretāra J. Solana īpašie pārstāvji. Bet ar kaimiņattiecību politiku mēs mēģinām izveidot iespējami labvēlīgāku vidi šo jautājumu risināšanai. Un īpaši svarīgi tas ir Izraēlā un Palestīnā, ja runājam par Magribu un Austrumeiropas valstīm.

Izskanēja vēl viens jautājums par Izraēlas īpašo statusu. Kā jau es teicu ārlietu ministram Tzipi Livni, kad mēs tikāmies Lisabonā, arī jums es varu teikt, ka mums ir īpaša darba grupa. Darba grupa strādā. Izteiktās idejas ir ļoti ambiciozas, jo īpaši tās, ko izteikusi Izraēla. Bet mums jāredz, ka tās ir piemērotas kaimiņattiecību politikas saskaņotajai vispārējai pamatpieejai. Tomēr šajā jautājumā mēs noteikti varam izdarīt daudz. Tieši to mēs patlaban pārdomājam un apspriežam. Es iztēlojos, ka nākamgad, tiekoties Asociācijas padomei, mēs, cerams, nāksim klajā ar priekšlikumiem par šiem jautājumiem. Tādējādi mēs neesam aizmirsuši šo jautājumu, un mēs pie tā strādājam.

Vēl pēdējais komentārs par Gruziju — daudzi kolēģi, kas runāja par Gruziju, arī mana paziņa Lydie Polfer, izteicās, ka situācija ir ļoti sarežģīta. Mēs visi zinām, ka, no vienas puses, starp opozīciju un valdību pastāv liels saspīlējums, bet, no otras puses, šeit var būt arī citas tendences. Tādēļ es domāju, ka īpaši svarīgi ir tas, ka prezidents M. Saakashvili ir aicinājis sarīkot prezidenta vēlēšanas. Viņš izteicās, ka apspriedīsies ar tautu par parlamenta vēlēšanu datumu. Un es patiešām ceru, ka reforma, ko mēs centāmies patiešām veicināt, tiks īstenota nākotnē; pretējā gadījumā uzticība Gruzijas valdībai krietni samazināsies, ja pašreizējo krīzi nebūs iespējams atrisināt demokrātiskā ceļā. Bet mēs, protams, centīsimies darīt visu, lai Gruziju atbalstītu.

Pēdējais jautājums attiecas uz finansējumu. Daudzi izteicās, ka mums jāpalielina fondu skaits. Tomēr jums jāzina, ka Eiropas Investīciju fonds jeb Investīciju mehānisms, kas vienmēr tiek pieminēts, ir iespēja lielākus līdzekļus piešķirt tām valstīm, kurām tie vajadzīgi saistībā ar infrastruktūras projektiem, enerģiju, transportu un līdzīgām jomām. Tādējādi mēs esam pateikuši, ka, iespējams, ar to, kas ir mūsu rīcībā, ir par maz. Un tādēļ — ļaujiet mums palielināt šo finansējumu!

  Priekšsēdētājs. − Debates ir slēgtas.

Es vēlētos jums atgādināt, ka Raimon Obiols i Germà un Charles Tannock ziņojums tiks nodots balsošanai rīt no rīta, un teksti, kas tiks iesniegti, lai noslēgtu šīs debates par Padomes un Komisijas paziņojumiem, tiks nodoti balsošanai Briselē 2007. gada 29. novembrī.

Rakstiskas deklarācijas (142. pants)

  Marianne Mikko (PSE), rakstiski. – Kā Moldovas delegācijas priekšsēdētāja es vēlos pateikties C. Tannock par to, ka viņš norādīja uz to, ka Moldova pilnībā atbilst kritērijiem, kas nosaka izredzes kļūt par dalībvalsti, kā to paredz Māstrihtas līguma 49. pants. Pateicos arī otram referentam R. Obiols i Germà par viņa līdzsvaroto un rūpīgi izstrādāto ziņojumu.

Moldova nav Eiropas kaimiņvalsts; ģeogrāfiskajā ziņā tā atrodas Eiropā, un tai jābūt tiesībām pievienoties Eiropas Savienībai, tiklīdz tā būs izpildījusi trīs Kopenhāgenas kritērijus.

Lai gan attiecībā uz ES un Moldovas rīcības plānu vēl ir daudz darāmā, lai to izpildītu, mums ir jājautā, kāds ir nākamais solis? Jāievieš vairāk stimulu, lai mūsu partnerus Eiropā motivētu īstenot smagas reformas.

Lai sasniegtu savus mērķus, ievērojami jāpalielina EKP finanšu un citi resursi. Pilnībā jāīsteno EDAP misijas, lai nodrošinātu reālas izredzes atrisināt ieilgušos konfliktus Piedņestrā un Kaukāzā. Patlaban nav pieejami resursi, lai izvietotu šīs misijas.

Visbeidzot — ir grūti iedomāties politiku, kas būtu piemērota gan tām valstīm, kas ģeogrāfiskajā ziņā pieskaitāmas Eiropai, gan tām valstīm, kas nav Eiropas un Vidusjūras reģiona valstis. Skaidri runājot, turpmāk ir jāpārveido EKP darbības joma. Jo īpaši jāievieš labāka definīcija attiecībā uz Austrumu reģionu.

  José Ribeiro e Castro (PPE-DE), rakstiski. – (PT) Es apsveicu referentus saistībā ar viņu izcilo darbu. Rezolūcijā, ko mēs apstiprinām, tiks konsolidēts Parlamenta redzējums šajā kaimiņattiecību politikas, kurā ņemtas vērā nostādnes, ko mēs noteicām 2006. gada janvārī.

Tieši tādēļ ir svarīgi apstiprināt grozījumus Nr. 1 un 2, par kuru iesniegšanu es pateicos C. Tannock. Tajos ir atkārtoti apstiprinātas mūsu jau apstiprinātās nostājas, ko tagad nevar neņemt vērā un kas attiecas uz mūsu kaimiņattiecībām Dienvidatlantijas pierobežā. Ir svarīgi vēlreiz atgādināt to salu valstu īpašo stāvokli, kuras atrodas kaimiņos mūsu nomaļākajiem reģioniem; tās ir Kanāriju salas, Madeira un Azoru salas, ar kurām mums ir vēsturiska saikne un īpaši cieši sakari. Tādēļ mums jāatkārto sava prasība Komisijai ierosināt un izveidot īpašu politiku, lai iespējami tālāk paplašinātu Eiropas kaimiņattiecību politiku attiecībā uz mūsu kaimiņu salām Atlantijas okeānā, kuras atrodas netālu no Eiropas kontinenta, jo šī politika uzsver, ka šis reģions mums ir tuvs ne vien ģeogrāfiskajā, bet arī kultūras un vēsturiskajā ziņā, turklāt mums ir kopējas intereses attiecībā uz savstarpējo drošību.

Saskaņā ar tām pašām nostādnēm es vēlētos arī izmantot izdevību, lai izteiktu atzinību par Padomes un Komisijas neseno paziņojumu par Eiropas Savienības un Kaboverdes Republikas turpmākajām attiecībām.