Debates

Trešdiena, 2007. gada 14. novembris - Strasbūra

1. Sēdes atklāšana

SĒDI VADA: H.-G. PÖTTERING
Priekšsēdētājs

(Sēdi atklāja plkst. 9.00.)

2. Eiropas intereses — panākumi globalizācijas laikmetā (debates)

  Priekšsēdētājs. − Dāmas un kungi, es priecājos redzēt, ka šeit piedalās vismaz divi politisko grupu priekšsēdētāji. Tikko es gandrīz neievēroju vienu no viņiem, bet viņš ātri ieņēma savu vietu.

Nākamais punkts ir iepazīstināšana ar Padomes un Komisijas paziņojumiem par tēmu „Eiropas intereses — panākumi globalizācijas laikmetā”.

  Manuel Lobo Antunes, Padomes priekšsēdētājs. − (PT) Priekšsēdētāja kungs, Komisijas priekšsēdētāj, dāmas un kungi, globalizācija nav tikai tāda parādība, kas jāskata saistībā ar tās ekonomiskajām sekām un tehnoloģijas ietekmi. Jums, dāmas un kungi, visiem Eiropas Savienības Padomes locekļiem un patiesībā mums visiem tas būtībā ir politisks jautājums. Tas ir saistīts ne vien ar cilvēku zaudētajām darba iespējām, krīzē nonākušiem reģioniem, ekonomikas nozaru izzušanu un jauniem draudiem drošības un vides jomā, bet arī ar jaunām darba iespējām, jaunām ražošanas nozarēm un zemākām cenām plašam produktu klāstam, kas ļauj piešķirt lielākus finanšu līdzekļus, kā arī nodrošināt izaugsmi preču un pakalpojumu tirdzniecības jomā.

Globalizācija ir sekmējusi nepieredzētu domu apmaiņu un saziņu cilvēku starpā. Izredzes ir milzīgas gan attiecībā uz ekonomisko, gan kultūras bagātināšanos, tomēr dažādu veidu riski saistībā ar jauno globālo nelīdzsvarotību arī ir milzīgi. Mums priekšā ir uzdevums, kas liek piemēroties šai jaunajai un aizvien mainīgākajai savstarpējai atkarībai pasaulē, kura ir mazāka nekā jebkad. Vissvarīgākais ir tas, ka globalizācijas nosacījumu izpilde un regulēšana ir galvenais jautājums attiecībā uz mūsu demokrātijām un efektīvas demokrātijas galveno ideju — vai mēs spēsim saglabāt politisko kontroli pār pamatiespējām ekonomikas pārvaldībā un daudziem citiem dzīves aspektiem, kas ir mūsu iedzīvotāju un viņu ievēlēto pārstāvju rokās?

Esmu stingri pārliecināts, ka dažādās būtiskās jomās mēs, eiropieši, spēsim nodrošināt efektivitāti vienīgi tad, ja spēsim rast jaunus kopējus politiskus risinājumus saistībā ar lielāko daļu aktuālo problēmu, piemēram, ekonomisko izaugsmi un darbavietu izveidi, vides aizsardzību, enerģētiku, migrāciju un terorisma apkarošanu.

Eiropas Savienība ir atjauninājusi savu iekšpolitiku, lai nodrošinātu konkurētspēju, kā arī godīgu un ilgtspējīgu attīstību. Ekonomikas reformu pamatā jābūt sociālās kohēzijas stiprināšanai un vides prasību ievērošanai. Savukārt ieguldījumiem pētniecības, jauninājumu un izglītības jomā ir jāsekmē izaugsme un nodarbinātība. Tomēr mēs neesam vieni, un tā būtu bezatbildīga rīcība, ja mēs noslēgtos savā iekšienē, būdami pārliecināti, ka egoisms var būt efektīvs. Šajā jaunajā pasaulē nav efektīvu sienu jeb balstu. Mums jāstrādā kopā ar citām valstīm un reģioniem, lai sasniegtu tādu rezultātu, kas būtu pozitīvs ikvienam.

Stabilitāte, brīvība, drošība un labklājība būs pastāvīga un ilgstoša tikai tad, ja mēs tajā dalīsimies. Tas ir Eiropas aicinājums. Mums jāietekmē un jāveido globalizācija atbilstīgi saviem principiem un vērtībām, uz ārpasauli lūkojoties ar vispasaules attieksmi, tāpat kā mēs esam rīkojušies mūsu kopējās vēstures lieliskākajos brīžos.

Strādājot kopā, ES un tās dalībvalstis ir pierādījušas, ka spēj risināt kopējas problēmas un kopējus uzdevumus, izmantojot 50 integrācijas gados iegūto pieredzi. Jaunais Lisabonas līgums nodrošina efektīvākus un pārredzamākus institucionālos nosacījumus, kas Eiropas Savienībai ļauj spēlēt savu lomu pasaulē. Mūsu uzdevums ir saglabāt un stiprināt to, ko šajā laikā esam sasnieguši, un atrast veidu, kā aizsargāt savas intereses un izplatīt savas kopējās vērtības aiz savām robežām.

Atjaunotā Lisabonas stratēģija ir nodrošinājusi pamatu, lai Eiropa spētu īstenot šo uzdevumu. Uzsākot jauno pārvaldības ciklu, mums ir dota iespēja pārdomāt, kāds ir tas ceļš, pa kuru mēs esam paredzējuši virzīties tālāk. Šodien apspriestais Komisijas paziņojums ir izcils sākuma punkts debatēm, turklāt tas bija pamats apspriedēm, ko valstu un valdību vadītāji risināja Lisabonas 19. oktobra neoficiālajā sanāksmē. Padomē mēs strādājam, pamatojoties uz šo dokumentu, — mūsu mērķis ir izstrādāt dokumentu paketi, lai sekmētu sagatavošanos nākamajam Lisabonas stratēģijas ciklam.

Šīs nedēļas sanāksmē Ekonomikas un finanšu padome (ECOFIN) ir pieņēmusi secinājumus, 22. novembrī arī Konkurētspējas padome apstiprinās dažus dokumentus, bet 5. un 6. decembrī Nodarbinātības lietu padome plāno pieņemt secinājumus par Eiropas nodarbinātības stratēģijas nākotni saistībā ar Lisabonas stratēģijas jauno ciklu. Arī citi Padomes sastāvi ir risinājuši jautājumus, kas attiecas uz sagatavošanos jaunajam ciklam. Es varu apstiprināt, ka mēs katrā ziņā piekrītam Komisijai — atjaunotajai Lisabonas stratēģijai arī turpmāk jākalpo par atbilstīgu pamatu risinājumiem, ko Eiropa izstrādā attiecībā uz izaicinājumiem, ar kuriem mēs saskaramies, jo īpaši globalizācijas radīto izaicinājumu. Eiropa ir panākusi ievērojamu progresu. Četrās galvenajās jomās — nodarbinātības, zināšanu un jauninājumu, uzņēmējdarbības vides, kā arī enerģētikas un klimata pārmaiņu jomā — 2006. gadā noteiktie mērķi joprojām ir atbilstīgi.

Jaunā cikla galvenajās nostādnēs ir jāsaglabā stabilitāte, kas vajadzīga, lai nostiprinātu rezultātus. Tajā pašā laikā ir svarīgi veikt pielāgojumus un uzlabojumus, lai būtu iespējams pilnībā izmantot atjauninātās Lisabonas stratēģijas potenciālu. Izmantojot priekšrocības, ko sniedz jau tagad sasniegtā progresa virzība, par savu prioritāti mums jānosaka reformu gaitas paātrināšana, lai tādējādi stiprinātu savu ekonomiku.

Eiropas Savienībai ir globāla atbildība, un tai ir labāk jāsagatavojas, lai stātos pretī globalizācijai, izmantojot stratēģisku, saskaņotu un mērķtiecīgu pieeju pasaules līmenī. Mums jāsaglabā ciešā apņemšanās attiecībā uz pasākumu īstenošanu valsts līmenī, kas ļauj mums efektīvāk risināt problēmas, ko rada demogrāfiskās pārmaiņas, sakārtot jautājumus saistībā ar valsts finanšu kvalitāti un to pastāvēšanu ilgtermiņā, darba tirgu, nodarbinātību, sociālo kohēziju, iekšējo tirgu, konkurētspēju, pētniecību un jauninājumiem, enerģētiku un klimata pārmaiņām, kā arī izglītību un apmācību.

Tajā pašā laikā Kopienas Lisabonas programmai ir svarīga nozīme jaunajā ciklā, jo tā piedāvā efektīvākas garantijas nepieciešamajai reformu saskaņotībai. Ir jāstiprina Parlamenta un Padomes īpašumtiesības un jāattīsta labas prakses apmaiņa dalībvalstu starpā. Migrācijai ir būtiska nozīme globalizācijas kontekstā, jo tā palīdz palielināt izaugsmes potenciālu un sekmēt pielāgošanos. Saskaņā ar pēdējo ziņojumu par šīs situācijas sekām uz darbaspēka mobilitāti, kas šonedēļ iesniegts Padomei, ES demogrāfisko attīstību aizvien vairāk sekmē migrācijas plūsmas, turklāt ir jāņem vērā, ka tās noteikti palīdz stiprināt elastīgumu, kas vajadzīgs, lai stātos pretī krīzēm, kā arī kompensēt reģionu iekšējās mobilitātes zemos rādītājus.

Šajā vispārējā kontekstā ir jāstiprina un jāattīsta Lisabonas stratēģijas ārējā dimensija, Eiropas Savienības politiskos un ekonomiskos mērķus un sociālos un vides standartus izvirzot ārpus ES robežām. Kā jūs zināt, šis aspekts tika ietverts apspriedēs, ko valstu un valdību vadītāji risināja Lisabonas neoficiālajā sanāksmē, kur mēs jo īpaši izskatījām jautājumus par finanšu tirgus nestabilitāti un klimata pārmaiņām. Šīs interesantās un rosinošās politiskās debates, kurās piedalījās arī Parlamenta priekšsēdētājs, stiprināja mūsu ticību nākotnei.

Kā jau to norādīja Portugāles premjerministrs José Sócrates, Eiropas pienākums ir ietekmēt globalizācijas procesu, un tā spēj to izdarīt, izmantojot jaunās iespējas, turklāt arī ideju un kultūras apmaiņas jomā. Stiprinot attiecības starp tautām un valstu savstarpējo atkarību, Eiropas Savienība sniedz galveno ieguldījumu miera un vispārējās stabilitātes stiprināšanā. Eiropai ir tādi politiskie un institucionālie apstākļi, lai konsekventi risinātu globalizācijas radītās problēmas ekonomikas, sociālajā un vides jomā, un tādējādi spētu ietekmēt globalizācijas procesu. Mums ir jāizveido spēcīgāka stratēģiskā sadarbība ar saviem partneriem, lai izstrādātu jauno globālo darba kārtību, kurā apvienota savstarpējā tirgus liberalizācija, uzlaboti standarti vides, sociālajā, finanšu un intelektuālā īpašuma jomā, kā arī vajadzība atbalstīt jaunattīstības valstu institucionālo kapacitāti.

Kā Lisabonas neoficiālās sanāksmes beigās norādīja arī Portugāles premjerministrs, ES deklarāciju par globalizāciju apstiprinās Eiropas augstākā līmeņa sanāksmē, kas notiks 13. un 14. decembrī. Tas būs skaidrs signāls iedzīvotājiem un visai pasaulei, norādot uz Eiropas vadītāju apņemšanos un saistībām sekmēt ES spēju ietekmēt globalizācijas darba kārtību un atrast pareizos risinājumus.

Uzdevumi, kas mums vēl jāatrisina, ir gan sarežģīti, gan rosinoši, un Portugāles prezidentūra arī turpmāk iesaistīsies to īstenošanā. Mēs paļaujamies uz Eiropas Parlamenta atbalstu, kā to esam darījuši vienmēr, lai sekmētu un attīstītu ES un valstu rīcību, par ko ir panākta vienošanās pasaules līmenī un kas ļauj Eiropai uzņemties atbildību vispārējā kontekstā, kā arī gūt panākumus turpmāko uzdevumu īstenošanā.

Reizēm mēs mēdzam aizmirst, ko šajā globalizētajā pasaulē tik lielam skaitam cilvēku nozīmē Eiropa. Iztēlojoties bezspēcībā guļošus migrantus mūsu pludmalēs, mēs sev nežēlīgi atgādinām par šo realitāti un par to, cik priviliģēti mēs esam šeit, Eiropā, kas kļuvusi par cerību bastionu — tās ir cerības par to, ka ir iespējams izveidot tādu modeli, kas apvieno brīvību, ekonomisko izaugsmi, sociālo taisnīgumu un vides aizsardzību, pamatojoties uz partnerību, sadarbību un kopēju atbildību.

Tie nav tikai mūsu panākumi, jo runa ir par eiropiešiem. Mūsu prezidentūras moto, kā jūs zināt, ir „stiprāka Savienība labākai pasaulei”, un mēs patiešām ticam, ka Eiropai ir jāuzņemas svarīga loma taisnīgākas un līdzsvarotākas pasaules izveidē.

  José Manuel Barroso, Komisijas priekšsēdētājs. − (PT) Priekšsēdētāja kungs, Padomes prezidentūru pārstāvošais valsts sekretāra kungs Eiropas lietās, dāmas un kungi, globalizācija ir galvenā tēma tagadējai Eiropas paaudzei. Tā vai citādi globalizācija skar ikviena mūsu iedzīvotāja dzīvi, tāpēc šim jautājumam jāatrodas Eiropas darba kārtības augšgalā.

Kā jūs zināt, es esmu personīgi pārliecināts, ka 21. gadsimta Eiropas darba kārtība lielā mērā ir jāizstrādā saistībā ar globalizācijas jautājumu, protams, saglabājot tās vērtības un principus, kas vienmēr ir bijušas Eiropas projekta pamatā. Tomēr globalizācija jāsaredz arī kā Eiropas iespēja aizsargāt un aizstāvēt savas intereses šajā pasaulē, kurā aizvien palielinās savstarpējā atkarība. Tādēļ man ir liels prieks piedalīties Eiropas Parlamenta organizētajās debatēs par šo jautājumu.

Kā jau tikko norādīja valsts sekretārs, pagājušajā mēnesī izstrādātais Komisijas dokuments par Eiropas interesēm izraisīja lieliskas debates Lisabonas Eiropadomes neoficiālajā sanāksmē. Jo īpaši mani iedrošināja rosinošā vienprātība, kas tika panākta attiecībā uz mūsu idejām par to, kā risināt globalizācijas jautājumus. Es vēlētos arī pateikties Portugāles prezidentūrai par tās pastāvīgo atbalstu, kas izrādīts attiecībā uz Eiropas globālo darba kārtību un vajadzību Lisabonas stratēģijai piešķirt tādu dimensiju, kura ļautu risināt globalizācijas problēmas.

Mēs arī atbalstām ideju, kas paredz decembra Eiropadomē pieņemt deklarāciju par globalizāciju. Tas būtu lielisks veids, kā nostiprināt šo vienprātību, kas jāveicina arī šeit, Eiropas Parlamentā, izstrādājot kopīgas rezolūcijas priekšlikumu par šo tik svarīgo jautājumu.

Eiropas Savienība faktiski ir veidojusi pakāpenisku un patiesu Eiropas atbildi globalizācijas izaicinājumam, kura ir mudinājusi Eiropas iedzīvotājus maksimāli izmantot šo parādību. Šī atbilde apliecina to cilvēku pamatotās bažas, kas saskaras ar izmaiņām, tomēr, tā kā nedrīkst aizmirst, ka citiem cilvēkiem šī parādība var radīt negatīvas sekas, mums ir jāsniedz atbilde arī viņiem.

Uzskatu, ka Eiropas intereses ir saistītas ar pareizā līdzsvara atrašanu, bet tā nekādā gadījumā nedrīkst būt baiļpilna vai sakāvei pakļauta atbilde; tās pamatā jābūt pārliecībai. Bet pēdējo mēnešu laikā faktiski ir parādījušās jaunas intereses — finanšu tirgus nestabilitāte parādīja, cik ļoti Eiropas ekonomikas varenība ir saistīta ar pasaules attīstību, savukārt ārkārtējie klimatiskie apstākļi parādīja, cik nopietnas ir klimata pārmaiņu iespējamās sekas, kā arī to, cik steidzami ir jārisina šī problēma. Katru dienu mēs redzam, ka globālā dimensija ietekmē visu — gan nodarbinātību un enerģētiku Eiropā, gan mūsu iedzīvotāju veselību un dzīves kvalitāti visā Eiropā.

, Komisijas priekšsēdētājs. − Priekšsēdētāja kungs, esmu pārliecināts, ka mums jāsāk ar uzticēšanos. Mums ir pieredze kā pasaules lielākajai tautsaimniecībai un tās lielākajai eksportētājai. Mēs esam bijuši pirmie, kas novatoriski risinājuši jaunas problēmas, piemēram, saistībā ar emisiju tirdzniecību, un mums ir skaidri noteikti pamatnoteikumi, ko mēs ļoti labi esam izmantojuši.

Pirmkārt, mums ir pienākums aizsargāt savus iedzīvotājus, neizmantojot protekcionismu. Mums ir jānosaka tādi politikas mērķi, kas liktu pārējiem sekot mums un atvērt tirgus. Mums nav jāaizver durvis; drīzāk jāpanāk, lai citi atver savas durvis. Protekcionisms Eiropai, pasaules lielākajai eksportētājai, būtu pašiznīcināšanās doktrīna.

Otrkārt, mēs esam atvērti, tomēr mēs neesam naivi. Tas nozīmē, ka mēs neesam ieinteresēti ļaut brīvu vaļu tiem, kas neievēro noteiktus pamatprincipus. Tas tika ievērots mūsu jaunākajos priekšlikumos, lai nodrošinātu, ka noteikumus par ieguldījumiem enerģētikas nozarē piemērotu trešo valstu uzņēmumiem.

Treškārt — no sistēmas, kuras pamatā ir noteikumi, jāiegūst ļoti daudz, un Eiropas Savienības pieredze nodrošina to, ka šī sistēma ir ārkārtīgi labi pamatota, lai veidotu labu pamatu regulējumam pasaules mērogā, proti, konkrētu veidu, kā veidot globalizāciju. Ļaujiet mums būt godīgiem — lai nodrošinātu ekonomikas atvērtību, mums jāievieš daži noteikumi. Tirgi nevar funkcionēt bez iestādēm, un Eiropas Savienībā mums vairāk nekā visiem pārējiem ir pieredze dažādu noteikumu apvienošanā, dažādu valstu pieredžu apvienošanā. Tāpēc es patiešām uzskatu, ka salīdzinājumā ar jebkuru citu struktūru pasaulē mēs esam nodrošināti labāk, lai veidotu globalizāciju — nevis uzspiestu, bet piedāvātu savu modeli šim globalizācijas posmam, kas tagad ir sācies.

Mums ir arī daži instrumenti, kas ļauj ar pārliecību stāties pretī globalizācijai. Nekad iepriekš tas nav bijis tik skaidri redzams, ka eiro ir stabilitātes garants starptautiskajā finanšu sistēmā. Spēja izmantot Eiropas Savienības tiesību aktus, lai noteiktu saistošus mērķus attiecībā uz siltumnīcefekta gāzes emisijām un atjaunojamajiem avotiem, nodrošina mums arī nepārspējamu uzticamību, un mums ir ļoti labi izveidots ietekmes līdzeklis, ar kura palīdzību Eiropā īstenot reformu, — tā ir atjaunotā Lisabonas stratēģija.

Kad 2005. gadā mēs atkārtoti uzsākām darbu pie Lisabonas stratēģijas, mēs centāmies to uzlabot dažādos veidos. Mēs palielinājām īpašumtiesības un atbildību, definējot dalībvalstu un Komisijas partnerību. Mēs precizējām veicamos pasākumus, pievēršoties katrai valstij konkrēti izstrādātiem ieteikumiem. Ikvienai dalībvalstij tagad ir sava valsts reformu programma un ikviena dalībvalsts pieņem, ka ir jāiegulda kopīgi pūliņi šo reformu īstenošanā. Mēs esam arī noteikuši jaunus mērķus saistībā ar ES finanšu instrumentiem izaugsmes un nodarbinātības jomā.

Tagad rezultāti kļūst redzami. Par spīti esošajām bažām rezultāti ir uzlabojušies — pēdējo divu gadu laikā 27 dalībvalstu Eiropas Savienībā ir izdevies izveidot gandrīz 6,5 miljonus jaunu darbavietu; 2007.–2009. gadā paredzēts izveidot 8 miljonus darbavietu. Lisabonas reformas neapšaubāmi ir stiprinājušas Eiropas ekonomikas izaugsmes potenciālu.

Taču nav pamata būt pašapmierinātiem, jo vēl ir daudz jāizdara, lai pabeigtu šo uzdevumu. Dalībvalstīm un Eiropas Savienībai jāturpina reforma. Tas ir labākais veids, kā panākt, lai mūsu tautasaimniecība kļūst elastīga, ņemot vērā ekonomikas nenoteiktības perspektīvu.

Četras galvenās jomas, par kurām 2006. gadā tika panākta vienošanās, nodrošina īsto Lisabonas struktūru; tās ir: pētniecība un jauninājumi, labāka uzņēmējdarbības vide (birokrātijas samazināšana un labāku nosacījumu sekmēšana saistībā ar ieguldījumiem), lielāka nodarbinātība, kā arī lielie jautājumi par enerģētiku un klimata pārmaiņām. Pateicoties šīm jomām un šo jomu noteikšanai, ir nodrošināts spēcīgāks uzsvars uz stratēģiju. Šīs jomas, protams, ir savstarpēji cieši saistītas. Mēs nekad neizveidosim uz zināšanām pamatotu ekonomiku ar zemu oglekļa emisiju līmeni, ja mums nebūs augsti kvalificēts darbaspēks, plašāka pētniecība un vairāk jauninājumu.

Tāpēc es vēlētos uzsvērt šo pētniecības un jauninājumu aspektu. Es vēlētos izmantot šo izdevību, lai pateiktos Eiropas Parlamentam par to, ka tas ir atbalstījis Komisijas prasību saistībā ar „zināšanu trīsstūri” — pētniecību, izglītību un jauninājumiem. Es patiešām vēlētos jums pateikties un vērst jūsu uzmanību uz vajadzību strādāt kopīgi, lai arī turpmāk Galileo projekts būtu lielais Eiropas projekts, tāpat es vēlētos jums pateikties par atbalstu Eiropas Tehnoloģiju institūta (ETI) projektā.

Aizvien lielāka kļūst mūsu vajadzība pēc Eiropas zināšanu telpas. Patiesībā mūsu dokumentā viens no jauninājumiem bija piektās brīvības idejas precīzs izklāsts — brīva zināšanu aprite Eiropas Savienībā.

Mēs nekad nepanāksim turpmāku attīstību, ja neradīsim labvēlīgus apstākļus savu mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) darbībai. Eiropā ir 23 miljoni MVU. Tāpēc es uzskatu, ka, visas šīs jomas apkopojot, ir iespējams nodrošināt pozitīvu mijiedarbību, kas palīdzētu mums nekavējoties sasniegt savus mērķus.

Tā kā mēs gatavojamies uzsākt nākamo trīs gadu ciklu, mums ir jāatjaunina stratēģija, ņemot vērā gūto pieredzi un jaunos apstākļus. Lielāka uzmanība jāpievērš sociālajai dimensijai. Lai cīnītos pret nevienlīdzību un sociālo atstumtību, labākais ierocis ir lielāki ieguldījumi visu vecumu cilvēku izglītībā un apmācībā, un, kā jau es minēju iepriekš, saistībā ar globalizāciju ne visi būs ieguvēji. Ja mēs vēlamies būt droši, ka Eiropas Savienības iedzīvotāji atbalstīs mūsu darba kārtību, mums laikus ir jāņem vērā ar sociālo dimensiju saistītās bažas. Komisija tāpēc, piemēram, ierosināja pielāgošanos Globalizācijas fondam, un darīja to tieši tāpēc, ka jau kopš pašiem sākumiem mēs esam atzinuši to, ka šajās jomās ir jānodrošina konkrēta rīcība.

Jo īpaši mani iedrošina sociālo partneru vienošanās par elastīguma un sociālās drošības principu kopumu, ko Komisija ierosināja pirms šīs vasaras. Patiesībā Eiropadomes neformālajā sanāksmē Lisabonā mēs uzzinājām labus jaunumus par Eiropas sociālo partneru vienošanos. Es ceru, ka decembra Eiropadome varēs atbalstīt šos principus. Tas ir ļoti labs pamats ikvienai dalībvalstij savā darba tirgū noteikt labāku līdzsvaru starp elastīgumu un drošību.

Joprojām aktuālo reformu aktīva īstenošana, lielāks uzsvars uz spējām un izglītību, konkrēti pasākumi, lai Eiropa kļūtu par ekonomiku ar zemu oglekļa emisijas līmeni — tās, mūsuprāt, ir jaunā cikla prioritātes.

Integrētās pamatnostādnes ir būtisks saskaņošanas instruments, kopējs regulējums, kas dažādām dalībvalstīm ļauj īstenot savas valsts reformu programmas. Analīze un atgriezeniskā saite no dalībvalstīm pierāda šo pamatnostādņu lietderību. Tās ir Kopienas Lisabonas programmas pamats. Man ir sajūta, ka, lai arī tās ir jāatjaunina, mums nevajag tās pielabot, kamēr tās nav kļuvušas problemātiskas.

Mums arī jāiegulda lielāks darbs, lai nodrošinātu vienmērīgu Lisabonas stratēģijas attīstību visās dalībvalstīs; ja kādā dalībvalstī reforma notiks lēnāk, tas acīmredzami ietekmēs citas dalībvalstis. Mums jānodrošina arī lielāka parlamentu, sociālo partneru, vietējo un reģionālo iestāžu iesaistīšanās.

Eiropas Parlamenta saistības attiecībā uz Lisabonas stratēģiju ir bijušas izšķirošas virzības saglabāšanā. Pievienojoties priekšsēdētāja vietniekam G. Verheugen un visai kolēģijai, es ļoti ceru uz padziļinātu mūsu kopīgo darbu, jo mēs aizsākam jaunu Lisabonas stratēģijas ciklu.

Saikne starp globalizāciju un Lisabonas stratēģiju dod mums lielisku iespēju apliecināt, ka patlaban Eiropas ekonomikas darba kārtība nav papildu izvēles iespēja; tā ir atslēga durvīm uz veiksmīgu Eiropas nākotni. Ekonomikas reforma, vispārējs redzējums, ekonomika ar zemu oglekļa emisiju līmeni — tie ir savstarpēji saistīti mērķi, kas jāīsteno paralēli, un vienīgi Eiropas Savienība var nodrošināt Eiropai tik ļoti vajadzīgo sasniedzamību un saskaņotību. Vienīgi kopā mēs varam sasniegt tos mērķus, kas mūsu dokumentā nosaukti par „Eiropas interesēm”.

Ļaujiet man nobeigumā piebilst, ka es patiešām uzskatu, ka tās nav tikai Eiropas intereses. Es patiešām uzskatu, ka globalizācijas laikā pasaulei ir vajadzīga Eiropa, kas vairāk iesaistās, aizsargājot un aizstāvot mūsu intereses un atbalstot mūsu vērtības — brīvību un solidaritāti.

(Aplausi)

  Joseph Daul, PPE-DE grupas vārdā. – (FR) Priekšsēdētāja kungs, cienījamais Hans-Gert, Padomes priekšsēdētāj, Manuel Lobo Antunes kungs, Komisijas priekšsēdētāj, José Manuel Barroso kungs, mūsu godājamo iedzīvotāju acīs globalizācija nav abstrakts jēdziens. Globalizācija ir realitāte, kas ikdienā skar Eiropas ierindas pilsoņus, un viņi cer, ka valdības un iestādes sniegs risinājumus globalizācijas radītajām problēmām.

Šajā saistībā mūsu godājamie iedzīvotāji gaida daudz no Eiropas Savienības. Viņi cer uz aizsardzību un drošību — fizisku aizsardzību, lai stātos pretī terorismam, un arī aizsardzību pret kaprīzēm finanšu tirgos. Tomēr viņi arī gaida, lai mēs garantētu pārtikas piegādi un pietiekamību; vēl pagājušajā vasarā labības krasais izmaksu kāpums izraisīja patēriņa cenu strauju pieaugumu. Eiropas patērētājiem ir vajadzīga pārliecība, ka importētie produkti, kas pieejami par zemu cenu, būs visādā ziņā droši. Šis ir jo īpaši aktuāls jautājums — tā kā tuvojas svētku sezona, mums jāspēj nomierināt vecākus un vecvecākus, ka rotaļlietas, ko viņi iegādājas likšanai Ziemassvētku zeķēs, neapdraudēs viņu bērnu veselību.

Lai gan globalizācijai ir jāveicina labklājība, tai jābūt arī taisnīgai, un attiecībā uz to ir jāpiemēro ētikas noteikumi, piemēram, jāaizliedz bērnu izmantošana. Globalizāciju nevar veidot uz vājāko rēķina — tam jābūt instrumentam, ar kuru apkarot nevienlīdzību ne tikai atsevišķās valstīs, bet arī valstu starpā. Globalizācijai jābūt vērstai uz to, lai palielinātu nabadzīgāko sabiedrības slāņu pirktspēju. Mēs vienmēr esam runājuši par atbalstu brīvajai tirdzniecībai, bet šīs tirdzniecības pamatā ir jābūt stingriem noteikumiem. Eiropas Savienības atvērtība pārējai pasaulei ir virzītājspēks globālajā ekonomikā, un daudzi savus uzņēmumus labprāt dibinātu Eiropā. Viņiem būs jāpieņem mūsu noteikumi un jāpanāk atbilstība mūsu veselības, vides un patērētāju aizsardzības standartiem.

50 gadu laikā Eiropas Savienība ir spējusi izveidot funkcionējošu iekšējo tirgu, kurā dalībvalstu tiesību aktu saskaņošana vienmēr ir bijusi obligāta. Eiropas Savienībai ir liela nozīme, jo tā eksportē savu zinātību un palīdz palielināt savu partnervalstu produkciju un kvalitātes kontroles standartus. Jau tagad mēs īstenojam šādu sadarbību ar daudzām partnervalstīm. Transatlantiskās ekonomikas padomes pirmā veiksmīgā sanāksme, kas notika Vašingtonā pagājušajā piektdienā, ir pozitīva zīme, un mēs zinām, kā pastiprināt savus centienus, lai atgādinātu Brazīlijai, Ķīnai un Indijai par viņu atbildību. Pret Āfriku gan mums ir nedaudz pielaidīgāka attieksme.

Lai īstenotu ārējos uzdevumus mums, pirmkārt, ir jāstiprina savs vienotais tirgus, vairāk ieguldot pētniecībā un attīstībā, un, otrkārt, dalībvalstu starpā jānodrošina efektīvāka saskaņošana pētniecības un jauninājumu jomā. Lai arī globalizācija piedāvā jaunas iespējas, mums ir arī jāpielāgojas tai, piemēram, saistībā ar izglītību un apmācību visā cilvēku darba dzīves laikā.

Mana grupa atzinīgi vērtē jaunās iniciatīvas, kas izstrādātas saskaņā ar Lisabonas stratēģiju izaugsmei un nodarbinātībai, kā arī Komisijas ierosināto Mazās uzņēmējdarbības aktu, jo mazie un vidējie uzņēmumi joprojām ir ārkārtīgi svarīgi dalībnieki, kuri sekmē stabilitāti un darbavietu izveidi Eiropā.

Dāmas un kungi, mēs kā politiķi aizvien biežāk esam aicinājuši risināt enerģētikas problēmas. Ja Eiropas Savienībai nebūs kopējas politikas enerģijas drošības un vides drošības jomā, tā turpmāk būs neaizsargāta. Tā kā naftas cena ir gandrīz USD 100 par barelu, Eiropā, kādā mēs dzīvojam patlaban, ir ārkārtīgi kritisks stāvoklis. Mums ir vajadzīga Eiropas enerģētikas politika, lai šajā nozarē sev nodrošinātu piegādes drošību un ilgtspējīgu attīstību. Mums ir rūpīgi jāizvērtē atjaunojamie enerģijas avoti un jāizpēta, kāds ir civilās kodolenerģijas enerģijas piegāžu potenciāls.

Visām apspriedēm par šiem jautājumiem jābūt pārredzamām, lai palielinātu cilvēku informētību un nodrošinātu, ka viņi atbalsta mūsu plānus. Galu galā mēs vēlamies, lai Eiropā būtu tīrāka, efektīvāka un drošāka enerģija. Eiropai ir jāizskaidro savas intereses ne tikai attiecībā uz tirdzniecību un globālo ekonomiku, bet arī kultūru, valodu un tradīcijām. Meklējot kopējus risinājumus globalizācijas problēmām, mums jāieņem tāda pozīcija, kas ļauj aizsargāt mūsu godājamo iedzīvotāju likumīgās intereses, neīstenojot protekcionismu.

(Aplausi)

  Martin Schulz, PSE grupas vārdā. – (DE) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, šo debašu nosaukums atspoguļo to, ka Eiropas Parlamentam ir jāapspriež ar Padomi un Komisiju to lomu, kas Eiropai — Eiropas iestādēm un ES dalībvalstīm — jāuzņemas saistībā ar globalizācijas radītājām iespējām un riskiem. Tādēļ mums ir jāprecizē — kā mēs to šodienas debatēs patiešām arī darīsim — ka uz globalizācijas sekām var skatīties dažādi, un ar tām saistītās problēmas var risināt ar dažādām konkurējošām metodēm.

Sarunas par rezolūciju, kura mums šodien jāpieņem, pierādīja, ka daudzās jomās Parlamenta labēji noskaņoto grupu un mūsu — Sociāldemokrātu grupas — izpratne pilnībā atšķiras. Tādējādi tas, ko mēs runājam šajās debatēs, noteiks tos parametrus, kurus izmantosim, novērtējot iestāžu, īpaši Komisijas, nozīmi. Klausoties jūs, Komisijas priekšsēdētāja kungs, un J. Daul kungu ļoti uzmanīgi, es teiktu, ka pastāv zināma līdzība, tomēr šeit ir arī ievērojamas atšķirības.

Mūsu grupa izvērtēs ikvienu, kam ir vai būs tiesības kandidēt Komisijas priekšsēdētāja vēlēšanās, un darīs to, pamatojoties uz dažiem galvenajiem kritērijiem, kuri jo īpaši attiecas uz viņa vai viņas izpratni par Komisijas nozīmi globalizētajā ekonomikā. Makroekonomikas politikas koordinācija, ja lietojam žargonu, jeb tas, ko mēs varam saukt arī par kopējo ekonomikas un nodokļu politiku, jānosaka sociālās politikas principiem. Ekonomikas attīstībai Eiropā jārada lielāka sociālā stabilitāte. Eiropas Savienībai ir jānodrošina, ka globālā ekonomikas attīstība rada lielāku tiesību un iespēju vienlīdzību visā pasaulē. Tā ir arī sociālā politika. Cilvēku labklājība savā valstī un arī ārpus tās ir mūsu kopējais kritērijs.

Ekonomikas attīstība ir sociālās drošības priekšnosacījums, nevis otrādi, kā to ir ierosinājuši atsevišķi runātāji šajā Parlamentā. Ideja par to, ka mazākai sociālai drošībai Eiropā jābūt ekonomikas attīstības avotam, ir pilnīgi maldīgs uzskats. Maldās ikviens, kas uzskata, ka Eiropas Savienību var izmantot, lai globalizācijas aizsegā noārdītu sasniegumus sociālās politikas jomā. Ierobežojumu atcelšana tirgos, kas ļauj iegūt maksimālu peļņu un pazemināt sociālos standartus, iespējams ir ideālais modelis Parlamenta labējās politikas piekritējiem. Tomēr mēs tā neuzskatām. Mēs apgalvojam, ka Eiropas panākumu atslēga ir bijusi sociālā un ekonomikas attīstība, kas ir vienas monētas divas puses. Šajā saistībā mūsu uzskati nav mainījušies.

(Aplausi)

Tas bija interesants J. Daul komentārs. Tiem, kas to nedzirdēja, es atkārtošu viņa teikto: „Ekonomika ir pirmajā vietā!”. Nē! Ekonomikas izaugsmei un sociālajai labklājībai jāiet roku rokā — tas ir svarīgs aspekts, un tas atklāj Eiropas labējās politikas kļūdu. Noprecizēsim vienu lietu — lielākais vairums valdību Padomē ir centriski labējās valdības, un Komisija, protams, nav sociālisma Eldorado. Jūs, J. M. Barroso kungs, esat centriski labējais politiķis, tāpat arī lielākā daļa jūsu komisāru. Tādēļ mēs cieši uzraugām Komisijas darbu, lai novērtētu, cik ticami ir jūsu paziņojumi.

Protams, mums ir vajadzīga pētniecība, jauninājumi un izglītība, un, protams, savs iekšējais tirgus mums ir jāattīsta tā, lai nodrošinātu vides aizsardzību un nostabilizētu sabiedrības resursus. Mums tas noteikti ir vajadzīgs! Bet mums ir vajadzīga arī tāda Komisija, kas iesniegtu atbilstošus direktīvu priekšlikumus. Turklāt mums būs vajadzīgas attiecīgas likumdošanas iniciatīvas, lai nostiprinātu šo procesu. Šeit ir daži labi punkti, un mēs tos atbalstām, bet ir arī vairāki tādi punkti, kas mums rūpīgi jāizpēta.

Mums ir vajadzīga arī efektīva administrācija. Nezinu gan, vai to vajadzētu saukt par labāku Lisabonas pārvaldību, kā tas redzams ES dokumentu virsrakstos. Nezinu, vai ierindas vīrietis vai sieviete no ielas saprastu, ko mēs ar to domājam. Turklāt, kad jūs runājat par administrācijas vienkāršošanu, iegūstot arī bijušā Bavārijas premjerministra atbalstu, lai sekmīgi panāktu iecerēto, es varu vienīgi trīs reizes uzsaukt urravas un novēlēt visu to labāko!

Viena lieta, kas mums pilnīgi noteikti ir vajadzīga, — un šajā ziņā es jums, Komisijas priekšsēdētāja kungs, absolūti piekrītu — ir noteikumu kopums, lai iegrožotu mežonīgo Rietumu kapitālismu, kas dominē finanšu tirgos un — jā, apdraud visu valstu ekonomiku. Tāpēc ļaujiet mums Eiropā sākt ieviest šos noteikumus. Lai izskaidrotu, kas ir vajadzīgs, ļaujiet man pateikt, ka mēs ceram panākt, ka starptautiskā tirgus finanšu kapitālisti tiks uzraudzīti, viņu darījumi kļūs pārredzami un, protams, — tiks samazinātas viņu pilnvaras, turklāt šo mērķu sasniegšanā mēs jūs atbalstīsim. Tā ir viena no atslēgām, ar kuras palīdzību Eiropā var nodrošināt sociālo progresu.

Noslēgumā, priekšsēdētāj, Hans-Gert kungs, dāmas un kungi, ļaujiet man teikt, ka šis jautājums, ko mēs šodien apspriežam, proti, par to, kā mums vajadzētu rīkoties, lai stātos pretī globalizācijas izaicinājumam, un to, kādu ietekmi mēs varam panākt vērienīgo mērķu īstenošanā Eiropā, ar to domājot institucionalizēto Eiropu, t.i., mūs visus (gan jūs Komisijā, gan mūs Parlamentā), — tas ir arī jautājums, pēc kura vēlētāji izvērtēs mūs. Ja mēs risināsim vispārējas debates, runājot par to, ko mēs tieši vēlamies, bet pēc tām neveicot konkrētus pasākumus ne šeit, ne dalībvalstīs, tad visa uzdevuma īstenošana būs veltīga. Tāpēc mēs ceram, ka mūsu šeit izteiktie viedokļi tiks atspoguļoti arī kopīgajās rezolūcijās un īstenoti stingri noteiktā politikā.

(Aplausi no zāles kreisās puses)

  Priekšsēdētājs. − M. Schulz kungs, tam, ka jums tika dota atļauja krietni pārsniegt uzstāšanās laiku, nebija nekāda saistība ar to, kādā veidā jūs uzrunājāt priekšsēdētāju. Tas papildu laiks, ko jūs izmantojāt, faktiski tiks atņemts no jūsu grupas kopējā uzstāšanās laika.

  Graham Watson, ALDE grupas vārdā. – Priekšsēdētāja kungs, mēs tikko dzirdējām runu pagātnes stilā —

, ALDE grupas vārdā. – Runa no pagātnes!

, ALDE grupas vārdā. – Citi, bieži vien labāk nekā mēs, zina, ka mēs jau tagad dzīvojam globālā sabiedrībā. Indija, Ķīna un Brazīlija ir satvērušas izdevības vilni, kas šīs valstis ir pacēlis patiesi augstu, kamēr Eiropā pārāk daudzi baidās no tā, ka šis vilnis varētu viņiem gāzties pāri.

Kad vakar mūs uzrunāja prezidents N. Sarkozy, viņš runāja par „dažādiem iespējamajiem Eiropas nākotnes virzieniem”, aicinot mūs apspriest politiku attiecībā uz konkurenci, enerģētiku un paplašināšanos.

J. M. Barroso izteiksme lielākoties šīs runas laikā mums pateica daudz vairāk, nekā viņa uzstāšanās šorīt. Ja Eiropa sēdēs rokas klēpī salikusi tādēļ, ka valstu vadītāji, atsaucoties uz iedzīvotāju bažām, strīdas par ES darba kārtību, mēs palaidīsim garām izdevību veidot globalizāciju Eiropas kopējās interesēs.

Mums jāpārliecina dalībvalstis, nevis iedzīvotāji. Vairākos pētījumos ir parādīts, ka lielākā daļa mūsu iedzīvotāju uzskata, ka tieši Eiropas Savienība, nevis valstu valdības, atrodas labākajā pozīcijā, lai pārvaldītu globalizāciju.

Paskatieties, kā globalizācijas zemestrīce tricina Eiropas politisko veidojumu. Saskaroties ar globālajām problēmām, daži no labās puses atkāpjas, pāriet no konservatīvā spārna pie nacionālistiem, no kristīgās demokrātijas — uz kristīgo autokrātiju. Globalizācija sašķeļ EPP.

Kreisajā pusē Kurt Beck un viņa piekritēji kavē tik ļoti vajadzīgās reformas. Franz Müntefering to pamanīja un tāpēc aizgāja, nepiedaloties vēlēšanās. Un tomēr „vizionāri” saredz vajadzību veikt reformu, ko viņi ir ierakstījuši jaunajā Eiropas sociāldemokrātu manifestā, kas atbilstīgi pieņemts Oporto.

Šķelšanās politikā tagad notiek starp tiem, kas globālās problēmas risina, nojaucot aiz sevis visus tiltus, un tiem, kas kopā ar Liberālo demokrātu grupu aizstāv atvērto sabiedrību, nevis kā agrāk — starp labējiem un kreisajiem saistībā ar politiku ekonomikas jomā.

J. M. Barroso kungs, jums Parlamentā ir vairākuma atbalsts attiecībā uz Komisijas pieeju globalizācijas jautājumā. Tomēr tas nav tāds vairākums, kura pamatā ir viena politiskā grupa. Tas patiešām var sašķelt un no jauna izveidot Eiropas politiskās grupas.

Globalizācija aizvien vairāk noteiks mūsu politiku. Lai gan mēs visi esam ieinteresēti eiro stabilitātē, efektīvos konkurences noteikumos un regulētā tirgū, tā ir nevis tāda globalizācija, kas šajā paziņojumā definēta diezgan šaurā ekonomiskā nozīmē, bet drīzāk — plašākā un aptverošākā nozīmē, ietverot pasaules iedzīvotāju skaita pieaugumu, migrāciju, klimata pārmaiņas un energoapgādes drošību, kā arī starptautiski organizētu noziedzību, kas saistīta ar terorismu.

Vai tā nav sistēmas apstiprināšana, kas mums ir vajadzīga, lai „rīkotos kontinentālā mērogā”, kā mudināts šajā dokumentā, izmantotu „kritisko masu”, kas „ļautu eiropiešiem ietekmēt globalizāciju”, kā to pieprasa Komisijas paziņojums?

Ja tā tas ir, J. M. Barroso kungs, kur ir jūsu politika? Kur ir jūsu laika grafiks? Kur ir jūsu visaptverošā pieeja? Jūs solījāt mums rīkoties; tā vietā mums tiek piedāvāts ļoti daiļrunīgi izstrādāts dokuments, kurā tomēr ir maz priekšlikumu. Tas nedrīkst būt galavārds Eiropas atbildē attiecībā uz globalizāciju. Es vēlos sagaidīt jūsu pārskatu par vienoto tirgu, ieraudzīt, kā jūs nodrošināsiet izaugsmi un darbavietas grūti apsaimniekojamos apgabalos, kā arī jūsu legālās migrācijas politiku, cerot, ka tajā būs ietvertas izcelsmes valstu izteiktās bažas.

Es un mani kolēģi gaidām steidzamu rīcību saistībā ar enerģijas patēriņa samazināšanu un pārrobežu noziedzības apkarošanu. Mēs arī uzskatām, ka svarīga ir gan spēcīga sociālā joma, gan dzīvotspējīga ekonomika. Ja mēs veidojam globālu tirgu, mums ir vajadzīgs jauns vispārējs sociālais līgums, kurā saskaņotas konkurējošās elastīguma un godīguma prasības, jo, kā mums mācīja Martin Luther King, „netaisnība jebkurā pasaules malā ir drauds taisnīgumam jebkurā citā pasaules malā”.

Tāpēc Eiropas Savienībai ir jātuvina Lisabonas programma, kurā galvenā uzmanība pievērsta konkurētspējai, Kārdifas programma, kurā galvenā uzmanība pievērsta sociālajām tiesībām, un Gēteborgas programma, kurā uzmanība pievērsta videi.

Pasaulei vajadzīga spēcīga, vienota Eiropas Savienība, lai novērstu netaisnību, konfliktus un nabadzību, lai arī kur tas notiktu; mums tā jārīkojas, jo mēs esam vieni no tiem nedaudzajiem, kas spēj risināt globālus jautājumus, un, ja mēs neuzņemamies vadību, tad neviens cits to arī neizdarīs.

Tas nozīmē pārtraukt liekuļošanu saistībā ar tirdzniecības tarifiem, Dohas sarunās nodrošināt taisnīgas iespējas jaunattīstības valstīm, Bali pieņemt galīgo lēmumu par oglekļa emisijām, izmantot mūsu kopējo ietekmi, lai Amerikai palīdzētu atgūties, veidot starptautisku pieeju attiecībā uz finanšu tirgiem, kā arī koncentrēties uz regulatīvo sadarbību, standartu konverģenci un līdzvērtīgiem noteikumiem.

Lai atrisinātu šīs problēmas, pret visiem saglabājot godīgumu, ir vajadzīga plašāka rīcība, vismaz globalizācija. Mēs dzīvojam savstarpēji saistītā pasaulē, un tajā ir vajadzīga solidaritāte pasaules līmenī, tomēr tādā pašā mērā ir vajadzīga arī Eiropas iedzīvotāju solidaritāte.

Un mums ir jāskatās uz priekšu, jo, kā teicis Victor Hugo — reiz pienāks diena, kad vienīgie kaujas lauki atradīsies tirgos, kas būs atvērti tirdzniecībai, un prātos, kas būs atvērti idejām.

  Mirosław Mariusz Piotrowski, UEN grupas vārdā. – (PL) Priekšsēdētāja kungs, globalizācija ir tāda parādība, kas daudzējādā ziņā ir neatgriezeniska. Atsevišķām ES dalībvalstīm vajadzētu saprast ne tikai to, bet arī konkrēti reaģēt uz šīm pārmaiņām. Tomēr ES darbība nedrīkst apdraudēt suverēnu valstu ekonomiskās intereses, piemēram, ieviešot nepamatotus ierobežojumus attiecībā uz oglekļa dioksīda emisijām, kas radīs nopietni kaitējumu tādu valstu kā Polijas ekonomikai.

No otras puses, šādi politiskie pasākumi nedrīkstētu izraisīt nacionālās identitātes izzušanu. Kamēr Āzijas valstis veiksmīgi pielāgojas jaunajai situācijai, strauji paplašinot savu ekonomiku, mēs Eiropas Parlamentā apspriežam smagus jautājumus, piemēram, par lauksaimniecības un mežsaimniecības traktoru atpakaļskata spoguļiem, par arēnu lomu un nozīmi Eiropas Savienībā un citām līdzīgām tēmām.

Eiropas Savienība nepārtraukti papildina noteikumus, aizvien vairāk sarežģī efektīvu konkurenci un, šķiet, ka neredz realitāti; to apliecināja sociālistu partijas pārstāvja šodienas uzstāšanās. Ceru, ka šodienas debates palīdzēs mums izmainīt savu domāšanas veidu attiecībā uz globalizāciju saistībā ar Eiropas perspektīvu.

  Jean Lambert, Verts/ALE grupas vārdā. – Priekšsēdētāja kungs, manuprāt, šajā konkrētajā paziņojumā mēs ieraudzījām pilnīgu iztēles trūkumu, ņemot vērā mūsu situācijas nopietnību.

Tajā nav īstas globalizācijas definīcijas. Tā parasti ir saistīta ar ekonomikas aspektu, un tieši par to es vēlētos runāt.

Šajā dokumentā runa ir par to, kā stāties pretī trešajai rūpniecības revolūcijai. Manuprāt, mums vajadzētu mācīties no iepriekšējām rūpniecības revolūcijām. No tām, kurās netika pilnībā ņemtas vērā vides izmaksas; no tām, kurās netika pilnībā ņemtas vērā sociālās izmaksas. Tiek uzskatīts, ka zemas preču izmaksas saglabāsies, bieži vien uz pasaules nabadzīgāko valstu rēķina; ka mēs varam tirgoties valstīs, kurās mēs liekam atvērt tirgu, lai gan tajās nav izveidota sociālā infrastruktūra un pareizs valsts sektors; ka mums jāsargājas no savstarpīguma izmantošanas, ja vien tas nenotiek starp līdzvērtīgiem dalībniekiem. Šeit ir arī piemēri, kas apliecina, ka mēs esam pārvērtējuši tirgu nozīmi sociālo mērķu sasniegšanā, un šeit ir jautājumi, kas saistīti ar ekonomikas nostiprināšanu, jo īpaši, ja tās pamatā ir parādu ekonomika un spekulācijas, nevis faktiskā situācija, tādējādi īpaši apdraudot ekonomisko stabilitāti.

Jaunā situācija, ar ko mēs saskaramies, attiecas ne tikai uz klimata pārmaiņām. Tā attiecas uz augstāko punktu naftas ieguvē un to, kā tas ietekmēs jaunattīstības valstu iespējas; tā attiecas uz Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanu.

Tā ir taisnība, ka mums ir jāatjauno līdzsvars saistībā ar tirdzniecību, sociālo dimensiju un vides dimensiju. PTO par prioritāti izvirza tirdzniecību, aiz tās atstājot ražošanas metodes un visu pārējo, kas dod mums tiesības teikt, ka mums ir problēmas ar to, kā tiek ražotas preces, jo tās neatbilst mūsu standartiem. Mēs izvēlamies to neierakstīt noteikumos.

Ja palūkojamies uz izaugsmi, mēs joprojām runājam tā, it kā nozīme būtu kvantitātei, nevis kvalitātei un tam, kas mūsu sabiedrībā nodrošina izaugsmi. Es atzinīgi vērtēju nākamajā nedēļā paredzēto Komisijas konferenci, bet tas ir darbs, kas būs jādara vēl daudzus gadus.

Ko mēs esam iecerējuši darīt ar savu lauksaimniecības nozari? Ar tūrisma nozarēm? Kā ir ar daudzām citām nozarēm, saskaroties ar klimata pārmaiņām? Mēs nepiekrītam tam, ka mums nevajag no jauna izskatīt un mainīt pamatnostādnes. Mūsuprāt, tas ir jādara.

Ja runājam par apmācību un izglītību, ilgtspējīgas attīstības stratēģija tagad paredz, ka mums šis jautājums jāaplūko saistībā ar klimata pārmaiņām un progresu vides jomā. Es neesmu dzirdējis nevienu reālu, nopietnu norādi uz to. Šajā jautājumā vispār nav Eiropas stratēģijas.

Ja runājam par ekonomiku ar zemu oglekļa emisiju līmeni, kā mēs grasāmies to panākt? Šajā dokumentā nav nekas tāds, kas dotu mums kaut mazliet pārliecības par šiem jautājumiem.

Un atkal mums jāpievēršas sociālās integrācijas jautājumam. Joprojām dzimumu starpā pastāv atalgojuma atšķirība. Joprojām mums ir vajadzīgas algas, ar kurām var izdzīvot, un saistībā ar elastīgumu un sociālo drošību ir jāņem vērā privātpersonu finansiālā drošība.

Mums joprojām jāapvieno Lisabonas un Gēteborgas programmas. Tas ir izaicinājums. Šajā dokumentā tam nav pievērsta uzmanība, un es neesmu pārliecināts, vai Parlaments tam ir pievērsis savu uzmanību.

  Jiųí Maštálka, GUE/NGL grupas vārdā. – (CS) Dāmas un kungi, vispirms es vēlētos paust savu vilšanos par rezolūcijas projekta galīgo redakciju. Esmu vīlies saistībā ar diviem aspektiem. Pirmkārt, ir žēl, ka ilgu laiku nebija iespējams vienoties un par vairumu jautājumu vienošanās tika panākta tikai pēdējā brīdī, jo vairs nebija laika, un tādēļ par to bija jāmaksā ar, manuprāt, pārāk lielu piekāpšanos būtiskos jautājumos. Otrkārt, esmu vīlies tādēļ, ka rezolūcijā nav atspoguļotas Eiropas intereses, jo dokumenta virsrakstā un vēl jo vairāk — tā punktos nav atspoguļotas pat tās intereses, kas ir lielākajai daļai Eiropas iedzīvotāju.

Šī dubultā vilšanās man radās pēc kopīgā rezolūcijas priekšlikuma analīzes — šajā dokumentā vispār nav atzīta globalizācijas negatīvā ietekme un faktiski iedzīvotājiem tas nepiedāvā neko vairāk par tādu pieeju, kas piedāvā globalizācijas problēmas risināt tā, it kā runa būtu, piemēram, par plūdu problēmu. Manuprāt, nav iespējams izvēlēties starp globalizāciju un plūdiem, jo jārunā par katru parādību atsevišķi. Normāla pieeja nozīmē mēģinājumu ietekmēt šos procesus, novērst to negatīvo ietekmi. Tomēr šajā rezolūcijā mēs neko tādu neatrodam — tajā pat nav piedāvāts ilgtspējīgas globālas attīstības modelis.

Mūsu politiskā grupa savā rezolūcijas priekšlikumā jo īpaši koncentrējās uz turpmāk minētajiem faktiem.

– Nabadzības apkarošana, jo statistika rāda, ka Eiropas Savienībā ap 80 miljoniem cilvēku ienākumi ir zemāki par 60 % no vidējiem izlīdzinātajiem ienākumiem valstīs.

– Mēs uzsvērām, ka ir nepieciešami efektīvāki līdzekļi pilsoņu tiesību uz kvalitatīvu un labi apmaksātu darbu, kā arī sociālo standartu nodrošināšanai.

– Attiecībā uz Lisabonas stratēģiju mēs uzsvērām, ka jaunā integrētā ilgtspējības un solidaritātes stratēģija ir nepieciešama pašreizējās Lisabonas stratēģijas aizstāšanai un efektīva īstenošanas instrumenta izveidei.

Vakar dažas politiskās grupas vienojās par kopīgu rezolūciju un pilnībā ignorēja mūsu grupas priekšlikumu. Tādējādi šīs grupas skaidri parādīja, ka lielāku uzmanību pievērš ekonomiskiem jautājumiem, nevis sociālajām tiesībām un taisnīgumam. Šo iemeslu dēļ mūsu grupa neatbalstīs šo rezolūciju.

  Godfrey Bloom, IND/DEM grupas vārdā. – Priekšsēdētāja kungs, vakar mēs priecājāmies par Francijas prezidenta apbrīnojami gudro runu. Es ļoti uzmanīgi klausījos šī „mazā cilvēka” runu. Viņš stingri iestājās par brīvo tirdzniecību. Bet, protams, ja citas valstis atbalstītu protekcionismu, arī viņš to atbalstītu. Viņš stingri iestājās par demokrātiju — cilvēkiem bija tiesības tikt uzklausītiem, bet tad, šķiet, viņi vairs netika ņemti vērā, jo franči un nīderlandieši tika ignorēti. Viņš visupirms ir eiropietis, tomēr pilnībā — francūzis; viņš visupirms ir francūzis, bet pilnībā — eiropietis. Nu labi, ar nelielu ungāru gulaša piedevu.

Mums ir vajadzīga Eiropas armija, flote un gaisa spēki, lai nodrošinātu, ka mūsu miermīlīgās Eiropas vērtības izplatās tālu jo tālu, lai mums nekad vairs nebūtu jāiesaistās karā. Mums par pamatu jāizmanto savas demokrātiskās iestādes, bet, šķiet, tas jādara ar mēru. Francija nevar rīkot vēl vienu referendumu, jo tas var novest pie referenduma Anglijā, un mēs visi, protams, zinām, ka briti noraidītu jauno Konstitūciju, atvainojiet, — „Līgumu”.

Viņš ieteica, ka mums rūpīgāk jāizvērtē sevi un jāpārliecinās par to, ka mūsos ir vairāk mātišķuma, ko dot ne vien sievietēm, bet arī vīriešiem; par to, ka mums ir lielāks ābolkūkas gabals, ko dot jo īpaši nabadzīgajiem, neatkarīgi no tā, vai viņi to vēlas vai nevēlas. Kā saka vecs angļu teiciens — un man patīk pārbaudīt pasaules labākos tulkus — tā visa bija blēdība!

  Dimitar Stoyanov (ITS) - (BG) Vispirms es vēlētos atgādināt Komisijai un Padomei par to, ka globalizācija nav process, kas attīstās pats par sevi; Eiropa ir nozīmīgs faktors pasaules politikā un Eiropas īstenotā politika noteiks to, vai globalizācija attīstīsies.

Un tas ir tieši tas, ko es nevarēju saprast no Komisijas stratēģijas. Vai Komisija vēlas īstenot tādu politiku, kas attīstīs globalizāciju vai palēninās šo procesu? Turklāt es vēlētos pievērst jūsu uzmanību tam, ka vienotais tirgus pats par sevi nav garantija Eiropas panākumiem globalizācijas attīstības procesā.

Padome ir paziņojusi, ka uzskata konkurētspēju par ļoti nozīmīgu aspektu, bet patlaban Eiropas Savienībā ir tādas jaunās tautsaimniecības, kas ir nestabilas un kurās trūkst konkurētspējas pat iekšējā tirgū.

Savukārt Komisija ir paziņojusi, ka par vissvarīgāko uzskata Lisabonas stratēģijas izstrādi, lai īstenotu savus plānus no globalizācijas perspektīvas viedokļa.

Es domāju, ka Lisabonas stratēģija pievils mūs jo īpaši attiecībā uz Bulgāriju, jo mana valsts, kā mēs to daudzkārt esam paziņojuši, pievienojoties Eiropas Savienībai, nebija tam gatava. Tādēļ jājautā, kā gan mēs varam aizsargāt ES pilsoņu intereses, ja mēs neizmantojam kādas no protekcionisma iespējām?

Atvērtā sabiedrība, par kuru runā Graham Watson, ir vienkārši nodevība attiecībā uz vājākām ES tautsaimniecībām. Ja globālo solidaritāti mēs izvirzām priekšplānā, aiz tās atstājot Kopienas solidaritāti, tad kāpēc gan mums vispār ir vajadzīga Kopiena?

Šajā saistībā globalizācijas turpmāka attīstība saistībā ar vājām tautsaimniecībām, kurās ir liels tirdzniecības deficīts un kuras nav konkurētspējīgas pat iekšējā tirgū, arī turpmāk radīs spiedienu uz šīm tautsaimniecībām, novedot tās līdz sabrukumam, un šīs tautsaimniecības, kas ir cīnījušās, lai nodrošinātu normālu attīstību, sabruks kā kāršu namiņš.

  Jana Bobošíková (NI). - (CS) (Runas sākums nebija dzirdams) ... īstenot centienus, lai pasaules tirgū Eiropa kļūtu par iespējami spēcīgāku dalībnieku. Tomēr, lai to panāktu, ir jāpabeidz sarunas par pasaules tirdzniecību, jāpazemina subsīdijas Eiropas lauksaimniekiem un jāsamazina ASV muitas nodevas. Turklāt Pasaules Tirdzniecības organizācijā jāieņem stingrāka nostāja pret Ķīnu un jāpanāk sistemātiska antidempinga pasākumu izmantošana. Ja mēs vēlamies veiksmīgi atrisināt globalizācijas problēmas, mums jālikvidē slogs, ko rada pārmērīgais regulējums, kas nelabvēlīgi ietekmē mazos un vidējos uzņēmumus. To apsolīja J. M. Barroso vadītā Komisija, bet jau pašā sākumā šī mērķa īstenošana apstājās.

Eiropas Savienība kļūtu spēcīgāka arī tad, ja tai pievienotos Turcija un Ukraina un ja izdotos izveidot piemērotākas ekonomikas partnerattiecības ar Krieviju. Migrācijas politikā ir nepilnības. Eiropai vajadzētu kļūt par galamērķi tam intelektuālajam darbaspēkam, kas mūsdienās izceļo no Ķīnas un ASV, nevis nabadzīgajiem cilvēkiem. Ja mēs patiešām vēlamies atrisināt globalizācijas problēmas, vissvarīgākais ir panākt, ka starptautiskajā arēnā ES runā vienbalsīgi; pretējā gadījumā tā netiks uztverta nopietni. Ceru, ka decembra sanāksmē valstu vadītāji nonāks pie tādiem pašiem secinājumiem.

Ļaujiet man vēl izteikt pāris pēdējos komentārus. Mans kolēģis M. Schulz runāja par mežonīgo Rietumu kapitālismu, paužot sašutumu par finanšu tirgiem. Tas bija retorisks jautājums tālajā komunisma laikā, kad finanšu tirgus kapitālisti tika dēvēti par „Volstrītas slepkavām”. Un mēs visi zinām, kas tika panākts ar šādu attieksmi Austrumu bloka tautsaimniecībās.

  Timothy Kirkhope (PPE-DE). - Priekšsēdētāja kungs, es vēlētos pateikties Padomes un Komisijas priekšsēdētājiem par viņu paziņojumiem saistībā ar šo būtisko jautājumu par Eiropas nākotni.

Lai izdzīvotu un nodrošinātu labklājību, Eiropai ir jārisina jautājumi, kas attiecas uz globalizācijas problēmām, un mums, risinot šīs problēmas, ir jābūt uzdevuma augstumos un jāsaredz ne vien draudi, bet arī iespējas. Lisabonas programmas izpilde ir galvenā atslēga ceļā uz Eiropas turpmāko labklājību, un mums ir jāpārliecinās par to, ka PTO sarunās mēs saņemam garantijas attiecībā uz rīcību. Mums jāpārveido kopējā lauksaimniecības politika un jānodrošina taisnīgas iespējas ne tikai saviem lauksaimniekiem, bet arī jaunattīstības valstu lauksaimniekiem. Mums jāpaplašina un jāpaātrina paredzētā ierobežojumu atcelšana, nodrošinot brīvību uzņēmējdarbības un rūpniecības nozarē, lai mēs spētu konkurēt ar Ķīnu un Indiju, un mums jāpanāk patiess progress saistībā ar atbalstu kancleres A. Merkel centieniem izveidot transatlantisko kopējo tirgu.

Es atzinīgi vērtēju Komisijas priekšsēdētāja pēdējo paziņojumu par globalizāciju, kurā viņš uzsvēra, ka Eiropas raison d’être 21. gadsimtā ir skaidrs — sagatavot Eiropu saistībā ar globalizēto pasauli. Un lai to izdarītu, viņš teica, mums ir jāveic ieguldījumi cilvēku labā, izaugsmē, nodarbinātībā, energoapgādes drošībā, cīņā pret klimata pārmaiņām, kā arī jānodrošina taisnīgas iespējas patērētājiem. Viņš turpināja savu runu, norādot, ka protekcionisms nevar vairot Eiropas bagātību; protekcionisms mūsu iedzīvotājus novedīs nabadzībā, nevis aizsargās. Tas ir būtisks paziņojums, kas tagad jāņem vērā visām Eiropas valdībām.

Protams, attiecībā uz finanšu pakalpojumiem un grāmatvedību, Eiropas standarti strauji kļūst par vispārējiem standartiem, un es ar to lepojos. Eiropas turpmākā virzība nozīmē īstenot Eiropas sociālā modeļa radikālu reformu, palielināt elastīgumu darba tirgos un veikt jaunus pasākumus, lai likvidētu ierobežojumus un samazinātu slogu uzņēmējdarbībā.

Protams, mums ir arī jārāda priekšzīme cīņā pret klimata pārmaiņām, un es atzinīgi vērtēju Parlamenta lēmumu aviācijas emisijas iekļaut emisiju tirdzniecības sistēmā, kas ir vēl viens apliecinājums vēlmei izvirzīties starptautiskās sabiedrības vadībā.

Attiecībā uz nabadzības apkarošanu mums ir jānodrošina, ka ES programmas ir uzticamas, rentablas un orientētas uz mērķiem. Mums ir jāveicina jaunattīstības valstu tirdzniecības iespējas un jāpanāk reālas izmaiņas Āfrikā.

Mums jābūt lepniem par saviem sasniegumiem, tomēr mums joprojām ir daudz tādu iespēju, kas vēl jāizmanto.

  Robert Goebbels (PSE) . – (FR) Priekšsēdētāja kungs, sarunās saistībā ar rezolūcijas priekšlikumu par globalizācijas izaicinājumu es ļoti skaidri pamanīju šķelšanos starp Parlamenta labējiem un kreisajiem politiskajiem spēkiem. Mani PPE un ALDE grupas kolēģi centās kritizēt miljoniem ierindas cilvēku, kuri — tā kā viņi ir aculiecinieki darbavietu likvidēšanai uzņēmumu pārvietošanas, apvienošanās un pārņemšanas dēļ vai salīdzina savus niecīgos ienākumus ar bagātīgajām prēmijām, kas tiek piešķirtas galvenajiem izpildītājiem, kuri, starp citu, sludina algu ierobežojumu pozitīvos aspektus, — apšauba globalizācijas radītos ieguvumus.

Manuprāt, globalizācija ir nepieciešams process, jo īpaši lai nabadzīgākajām valstīm nodrošinātu piekļuvi starptautiskiem tirgiem, tādējādi ļaujot šīm valstīm palielināt savu iedzīvotāju dzīves līmeni. Bet neļausim sevi apmānīt ar skaļiem vārdiem! Perfekts tirgus, uz ko tik ļoti cer liberāļi, ir ilūzija. Konkurence ir nepieciešama, taču tā nekad nav brīva.

Palūkojieties, piemēram, uz enerģētikas tirgu, kurā 90 % no pasaules resursiem kontrolē suverēnas valstis. Naftas tirgū dominē kartelis. Cita karteļa dominējošā pozīcija veidojas gāzes tirgū. Cenu politika nav pārredzama un tā attiecas uz ne vairāk kā 40 % no visas pasaules tirdzniecības. Trešā daļa no galīgās cenas pazūd garajā to spekulantu starpniecības ķēdē, kuru ekonomiskais ieguldījums ir pielīdzināms nullei. Kad šie spekulanti un viņu „īpašie transportlīdzekļi” ir spiesti pārtraukt savu darbību, lielākās bankas iepludina miljardus finanšu sistēmā, lai novērstu plašu nestabilitāti, bet patiesībā tādējādi tās apdrošina spekulācijas.

Daži izpilddirektori var „viegli piezemēties” ar saviem zelta izpletņiem, bet miljoniem patērētāju beigās ieslīgst parādos un ir spiesti pārdot savas mājas. Sešu mēnešu laikā gandrīz pusmiljonam amerikāņu nācās paziņot par savu bankrotu. Savukārt Eiropas ekonomikā ir zīmīgs laiks. Komisija varbūt ir pielāgojusi savas ekonomikas prognozes, bet politisko priekšlikumu vietā tā pauž savu apmierinātību, skaitot parastās mantras. Jā, patiešām, — mums ir vajadzīga lielāka izaugsme un nodarbinātība, labāka saskaņošana un plašākā pētniecība un attīstība, un jā, patiešām, mums ir jārisina jautājumi, kas saistīti ar jauno sociālo realitāti.

Bet kur ir budžets šo uzdevumu īstenošanai? Kur ir līdzekļi? J. M. Barroso nevēlas uzlabot integrētās pamatnostādnes. Labējie atsakās apspriest ekonomisko saskaņošanu. N. Sarkozy pompozi runā par visu un par neko, pusstundas laikā ne vienu reizi nepieminot vārdu „sociāls”. Visas sabiedrības aptaujas apstiprina, ka cilvēki vēlas, lai lielāks uzsvars tiktu likts uz sociālajiem jautājumiem — viņi vēlas justies drošāk, viņi vēlas, lai paaugstinātos viņu pirktspēja un viņi vēlas izmantot labākus sabiedriskos pakalpojumus.

Desmit Eiropas galvaspilsētu mēri tikko parakstīja deklarāciju par visiem pieejamu sabiedrisko pakalpojumu aizsardzību. Bet ko dara Komisija? Tā slēpjas aiz nenozīmīga protokola, kas pievienojams nākamajam Līgumam un nodrošina tikai to pakalpojumu subsidiaritāti, kuri nav saistīti ar ekonomikas nozari, tādējādi darot visu, lai sagrautu tos sabiedriskos pakalpojumus, ko aicina nodrošināt ierindas Eiropas iedzīvotāji. Mana grupa neatbalstīs šādu Komisijas izvairīšanos. Mēs esam paredzējuši pievienoties mēriem, Reģionu komitejai, Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un arodbiedrībām, lai politiskā cīņā izveidotu tādu Eiropu, kurā ir spēcīgāka sociālā dimensija un kurā sabiedriskie pakalpojumi ir noteikti par prioritāti.

(Aplausi)

  Margarita Starkevičiūtė (ALDE). – (LT) Daudzi ES iedzīvotāji ir noraizējušies par izmaiņām savā ikdienā, ko radījusi globalizācija, un mums kā politiķiem ir pienākums reaģēt. Ļoti bieži Parlaments mudina dalībvalstis sagatavot kopēju stratēģiju, bet es vēlētos norādīt, ka mums jāsāk pašiem ar sevi. Šīs rezolūcijas sagatavošana bija ļoti smags darbs, un nebija viegli apvienot visu komiteju atzinumus, lai izstrādātu vienu vienotu atzinumu. Tādēļ es vēlētos ierosināt, ka mums biežāk ir jāmēģina un jāapvieno dažādu komiteju atzinumi un dažādas rezolūcijas, izstrādājot vispārēju atzinumu, lai tādējādi ES iedzīvotājiem sniegtu saskaņotu atbildi attiecībā uz to, ko mēs patiesībā esam paredzējuši darīt.

Cits ļoti svarīgs jautājums attiecas uz mūsu kā pasaules mēroga dalībnieka nozīmi. Es vēlētos norādīt, ka pasaules mērogā mums jādarbojas aktīvi. Patlaban Eiropas Savienība ir lielākā savienība, jo tā paplašinās, tai rodas jaunas iespējas. Mēs noteikti būsim nozīmīgākais dalībnieks, neskatoties uz mūsu vēlmi vai nevēlēšanos uzņemties šo lomu. Tomēr rodas iespaids, ka mēs kavējamies, it kā mēs gaidītu, kad kāds cits piedāvās savu risinājumu. Mūsu ārpolitikai, kas jāīsteno saistībā ar Lisabonas stratēģijas ārējo dimensiju, jābūt aktīvai.

Runājot par iekšpolitiku, es vēlētos uzsvērt to, ka svarīgi ir pārskatīt mūsu prioritātes. Saskaņā ar pēdējo izpēti iemesls tam, ka Eiropas Savienība atpaliek un nespēj panākt lielāku produktivitāti, nav datoru vai augsto tehnoloģiju aprīkojuma trūkums. Iemesls ir pārvaldības problēmas. Mēs pilnībā neizmantojam vienotā tirgus priekšrocības un mums neizdodas radīt labvēlīgus apstākļus saistībā ar preču kustību un finanšu tirgus paplašināšanos. Man ir vēl viens jautājums — vai tā ir taisnība, ka ES galvenā prioritāte nākotnē būs tehnoloģiju attīstība? Vai ir tāda iespēja, ka pārtikas ražošana varētu kļūt par galveno prioritāti, ar ko saistībā savus brīdinājumus ir izteikuši eksperti?

Rezumējot — mums ir jāveido jauna attieksme attiecībā uz mūsu ekonomikas tirgu un par prioritāti jānosaka vietējā tirgus paplašināšana. Runājot par sociālo politiku, kas šeit daudzkārt tika pieminēta, es piekrītu — jā, tā ir jānosaka par vienu no prioritātēm mūsu darba kārtībā, bet šai jomai jābūt arī aktīvai. Mums jāatsakās no ierastās atsevišķu personu atbalstīšanas; mums jārada iespējas, kas ļautu šiem cilvēkiem nopelnīt savu iztiku. Cilvēkus nedrīkst nostādīt tādā situācijā, kas liek viņiem dzīvot uz citu rēķina; viņiem jābūt aktīviem tirgus dalībniekiem. Tādēļ būtu prātīgi veikt ieguldījumus sociālajās jomās, kas nākotnē palīdzētu uzkrāt intelektuālo kapitālu un nodrošinātu lielāku produktivitāti.

Noslēgumā es vēlētos uzsvērt to, cik nozīmīga ir lielāka saskaņošana ES iestāžu starpā. Šī rezolūcija un šodienas debates ir labs piemērs labai saskaņošanai. Ceru, ka turpmāk mums būs iespēja apspriest šos jautājumus ne tikai sesijās, kas notiek vēlās nakts stundās, bet arī dienas laikā.

  Seán Ó Neachtain (UEN). – (GA) Priekšsēdētāja kungs, Eiropas Savienības interesēs ir izveidot spēcīgu, taisnīgu starptautisku tirdzniecības sistēmu Pasaules Tirdzniecības organizācijas pārraudzībā. Tādēļ nav pieņemams, ka Dohas sarunās jāapspriež vienīgi ES turpmākā piekāpšanās attiecībā uz lauksaimniecību, kas galu galā ir tikai 5 % no pasaules tirdzniecības. Un ko ar pārējiem 95 %? Vai šajā gadījumā varētu izmantot attiekšanos?

Manuprāt, komisārs P. Mandelson pārāk uzstājīgi vēlas piekāpties lauksaimniecības jautājumos. Patlaban viņš aizstāv importa tarifu pazemināšanu par 46 % lauksaimniecības nozarē. Bet, kā jau vakar šeit, Parlamentā, minēja prezidents N. Sarkozy, mums jāsaglabā savi vietējie pārtikas avoti. Piemēram, Amerika līdz šim nav ne mazākajā mērā piekāpusies saistībā ar lauksaimniecību. Pietiek ar nesen publicēto ASV lauksaimniecības likumprojektu, lai to apliecinātu.

Mums jāvirzās uz priekšu pasaules tirdzniecības sarunās rūpniecības, tirdzniecības un pakalpojumu nozarēs. Vidējais 4 % tarifs, kas ir spēkā ES, saglabājas 4 % apmērā, turpretī līdzvērtīga likme Āzijā un Dienvidamerikā ir 30 %. Tiklīdz Indijas un Ķīnas tirgi tiks liberalizēti programmatūras un telekomunikāciju nozarē, radīsies iespēja panākt tādu progresu, ko nosaka konkurence. Turklāt jāvienkāršo ne tikai muitas procedūras, bet arī turpmākie tirdzniecības pasākumi.

  Pierre Jonckheer (Verts/ALE) . – (FR) Priekšsēdētāja kungs, Komisijas priekšsēdētāja vietnieka kungs, manuprāt, šajā dokumentā iztrūkst ļoti svarīgs aspekts, kas nebija pamanāms arī J. M. Barroso runā. Trūkst efektīvas analīzes, kurā izvērtēti tie priekšlikumi, kas izstrādāti par operācijām starptautiskajos finanšu tirgos, starptautisko nodokļu paradīžu pastāvēšanu, starptautisko finanšu noziegumu apkarošanu un nodokļu režīmu starptautiskā līmenī jeb par kapitāla plūsmām vārda tiešākajā nozīmē.

Uzskatu, ka, risinot starptautiskas debates, ir jāpārbauda reālā situācija. Ne dokumentos, ne Komisijas priekšsēdētāja vārdos es neatrodu nevienu politisko iniciatīvu, kas kaut mazākajā mērā attiektos uz ārkārtīgi nopietniem jautājumiem, un es noteikti saistu klimata pārmaiņas ar gaidāmajām debatēm Bali, kurās izšķiroši svarīga būs finansiālā dimensija, jo īpaši attiecībā uz palīdzības sniegšanu visneaizsargātākajām valstīm, lai tās spētu parakstīt otro Kioto protokolu.

Mēs visi zinām, ka šim mērķim būs jāpiešķir lieli valsts līdzekļi. No kurienes tie nāks? Lai gan es uzskatu, ka šos jautājumus ir ārkārtīgi grūti izvirzīt starptautisko darba kārtību augšgalā, uzskatu, ka neveiksmīgas īstenošanas vai atteikšanās gadījumā mēs nodarīsim kaitējumu paši savai starptautiskajai politikai.

Mans otrs komentārs attiecas uz globālo cīņu par standartiem, jo īpaši vides un sociālajiem standartiem, konkrētāk — vides standartiem.

Komisijas dokuments ir ļoti vispārīgs, kā to minēja G. Watson, un es viņam piekrītu. Dokumenta 6. lappusē jūs apgalvojat: „Pēc nozaru divpusējām apspriedēm ar trešām valstīm veidojas jauna starptautiskā pieeja, kurā galvenā uzmanība tiek pievērsta reglamentējošai sadarbībai, standartu konverģencei un noteikumu vienādībai”. Tomēr es, priekšsēdētāja vietnieka kungs, vēlētos noskaidrot, ko tas nozīmē tieši attiecībā uz Eiropas vides standartu saglabāšanu? Ko tas nozīmē attiecībā uz šo standartu izstrādi un kāda ir praktiskā ietekme saistībā ar to veicināšanu, kā to paredz J. M. Barroso?

Manas bažas tikai palielinās, ja laikrakstos lasu pārskatus par sarunām, ko patlaban risina Eiropas Savienība un Dienvidkoreja, un pamanu, ka salīdzinājumā ar ASV mūsu viedoklis attiecībā uz standartu — vismaz sociālo standartu — atbalstīšanu ir vājāks.

Uz šiem jautājumiem jums jāsniedz konkrētas atbildes.

  Sahra Wagenknecht (GUE/NGL). - (DE) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, globalizācija nav dabisks process, lai arī dažiem tā patīk domāt. Globalizācija ir politikas produkts. Tā ir politiski radīta parādība, ko veidojis ikviens pasākums, kas veikts, lai atceltu noteikumus un liberalizētu starptautisko kapitāla plūsmu. Globalizācija tiek politiski veidota ikreiz, kad kāda jaunattīstības valsts tiek šantāžas ceļā piespiesta atvērt savu kapitāla tirgu un atļaut ārzemju uzņēmumiem pārņemt vietējos uzņēmumus. Tā ir industriālu valstu izveide, un tas attiecas ne tikai uz Eiropas Savienību.

Termins „globalizācija” patiesībā nozīmē ne tik daudz ekonomikas internacionalizāciju, bet gan īpašnieku, banku un konglomerātu, kas tagad atrodas ārpus valsts likumdevēju varas, iespējas ieguldīt savu naudu tur, kur tām nāk vislielākā peļņa, neņemot vērā sociālās sekas. Šīs iespējas, protams, ļauj šiem dalībniekiem sakūdīt vienu valsti pret otru, ja tās ir potenciālās uzņēmējdarbības vietas, un tādējādi piespiež tās izveidot tādus apstākļus, kas aizvien vairāk sekmē peļņas maksimizēšanu.

Tā ir tieši tā slēptā programma, kas tiek nomaskēta zem konkurētspējas mērķa un kas paredz pazemināt uzņēmuma nodokļus, sagraut labklājības sistēmas, radīt brutālu algu dempingu jeb, citiem vārdiem runājot, nonākt pie aizvien nevaldāmāka kapitālisma. Tas, protams, nenozīmē, ka šajā globalizācijas spēlē visi ir zaudētāji; tajā ir arī daži lielīgi ieguvēji. Tie nav tikai Eiropas konglomerāti, kuri globalizācijas procesā kļuvuši par globāliem spēlētājiem un kuru peļņa pēdējo gadu laikā tik tikko ir uzlabojusies. Tomēr lielākā daļa neiegūst no šādas attīstības. Tieši pretēji — džungļu likumi, kas dominē nevaldāmajā kapitālismā, ļauj „bagātajiem” apspiest un izmantot „nabagos”.

Iesniegtā rezolūcija attaisno šo stāvokli, un mūsu grupa to neatbalstīs. Tā vietā mēs turpināsim cīnīties, lai Eiropā izveidotu citādu ekonomisko režīmu — tādu, kurā cilvēki nebūtu tikai ar izmaksām saistīti faktori un valstis būtu kas vairāk par vietām, kur veikt uzņēmējdarbību.

  Witold Tomczak (IND/DEM). - (PL) Priekšsēdētāja kungs, mums jānošķir divas faktiskās situācijas: globalizācijas parādība un programma, kurā ietvertas nacionālajām interesēm neatbilstošas rūpes par pārējo pasauli.

Globalizāciju rada jaunu tehnoloģiju izstrāde transporta, komunikāciju, kā arī datu vākšanas un apstrādes jomās. Globalizācija rada ne vien jaunas iespējas, bet arī jaunus draudus. No mums ir atkarīgs, kā mēs to izmantosim.

No otras puses, nacionālajām interesēm neatbilstošas rūpes par pārējo pasauli ir programma, kuras mērķis ir izveidot pārnacionālo globālu varu. Šī programma ir pretēja cilvēku un valstu brīvībai, tā slavina tos nedaudzos, kam pieder lielākā daļa kapitāla un globālās infrastruktūras, lai tādējādi ļautu tiem īstenot tikai savas savtīgās intereses vienā globālā valstī, bet neparedz rīcību cilvēku un valstu labā. Būtībā tā ir totalitāra programma. Tā ir pretrunā ar pacifistu ideāliem un rada kara draudus.

Eiropas Savienība saskaras ar vilinājumu mazināt savu dalībvalstu tiesības, lai palielinātu savas kosmopolītiskās elites nozīmi skrējienā apkārt visai pasaulei. Paļaujoties šim vilinājumam, tiktu izdzēsts gadsimtiem senais Eiropas valstu mantojums, kura pamatā ir cilvēktiesību un sabiedrības tiesību ievērošana.

Globalizācijas laikmetā Eiropas panākumi nozīmētu ievērot cilvēktiesības, ģimeņu un valstu tiesības, kas izpaustos attiecīgu iestāžu izveidē, nodrošinot cilvēku sasniegumu ievērošanu. Eiropa gūs panākumus, ja tā parādīs citiem cilvēkiem un pasaules valstīm, kā nodrošināt brīvību un cieņu iedzīvotājiem. Tā būtu katastrofa, ja Eiropa pieļautu lejupslīdi, ejot pa tādas totalitārās programmas ceļu, kas paredz nacionālajām interesēm neatbilstošas rūpes par pārējo pasauli.

  Jean-Claude Martinez (ITS) . – (FR) Priekšsēdētāja kungs, kolēģi, globalizācija, internacionalizācija jeb „planetizācija”, kā teiktu jezuīts Teilhard de Chardin, acīmredzami nekur nepazudīs, un patlaban mēs piedzīvojam otro globalizācijas vilni, kas ir visaptverošāks par 1990. gados piedzīvoto, jo tas vienā valdošajā modelī, proti, tirgū, ietver finanses, ekonomiku, valodu, iedzīvotāju pārvietošanos un ideoloģiju.

Acīmredzamas ir arī šīs globalizācijas negatīvās sekas — dienvidu puslodē, kur resursi tiek pārmērīgi izmantoti, Indijā un Ķīnā, kur tiek ietekmēti cilvēki, zeme, meži, jūras un upes un apdraudētas cilvēktiesības. Šeit, Ziemeļos, tiek pārvietoti uzņēmumi, zaudētas darbavietas, un mūsu sociālās sistēmas kļūst finansiāli nestabilas, turklāt, tā kā sabiedrību skar novecošanās un mums jāmaksā par gados vecāku cilvēku aprūpi, Eiropa riskē kļūt par geriatrisku Ruandu, kurā netiek ņemta vērā cilvēku dzīve un ievērotas cilvēktiesības.

Kāda ir mūsu atbilde, saskaroties ar šādu faktisko, acīmredzamo situāciju? Šķiet, tas ir maģisku vārdu kalambūrs, cirks un nesakarīga buramvārdu murmināšana. Šādus maģisku vārdus mēs, piemēram, dzirdam savās pašreizējās debatēs un rezolūcijās. Mūsu politikas „burvju vārdos” ir iepītas atsauces uz Lisabonas stratēģiju un konkurētspējīgāku ekonomiku. Tas atsauc atmiņā N. Khrushchev, kad viņš 1960. gados ANO mēģināja neatpalikt no kapitālisma sistēmas. Tā ir Harija Potera atbilde uz globalizāciju.

Tas ir arī viens cirks. Izcils piemērs ir Globalizācijas fonds — maisiņš, kurā ir finanšu saldumi. Kad vairs nespējam kontrolēt notiekošo, mēs palūkojamies uz debesīm un izmēģinām nesakarīgi nomurmināt vecos buramvārdus. Tēva, Adam Smith, dēla, David Ricardo, un Svētā Tirgus Gara vārdā, diženā globālā brīvās tirdzniecības ideoloģijas altāra priekšā mēs ziedojam, samazinot un pēc tam likvidējot muitas nodevas.

Pilnīgi nesakarīga buramvārdu murmināšana! Pagaidām Eiropas izcilākais izgudrojums, ko tās ģēniji radīja pirms 2 500 gadiem, bija loģiskā doma — prāts! Un tagad prāts mums liek teikt, ka brīvā tirdzniecība ir nepieciešama, bet vienlīdz nepieciešama ir mūsu sociālo un kultūras vērtību aizsardzība. Tādēļ mums ir jāatrod veids, kā brīvo tirdzniecību savienot ar cilvēku drošību.

Patiesībā mēs spējam to izdarīt, pateicoties jaunajai muitas tehnoloģijai. Es runāju par atskaitāmajām muitas nodevām — šajā sistēmā muitas nodevas, protams, jāmaksā eksportētājiem, bet šie maksājumi viņiem ļauj saņemt tikpat lielus muitas kredītus, kas ir attaisnotās summas un atskaitāmas no pirkumiem importētāja valstī. Jaunās paaudzes mainīgās, atmaksājamās, apspriežamās muitas nodevas, uz ko attiecas atlaides, ļaus mums atrisināt visas labi zināmās problēmas, kas saistītas ar ekonomisko, sociālo un vides nestabilitāti starptautiskajā tirdzniecībā starp Ziemeļiem un Dienvidiem.

  Jim Allister (NI). - Priekšsēdētāja kungs, aizvien lielākai daļai mūsu vēlētāju globalizācija nozīmē postu, jo rūpnīcas slēdz citu pēc citas un ražošanu pārvieto uz austrumiem.

Tikai pirms divām nedēļām manā vēlēšanu apgabalā, Limavady, „Seagate Technology” paziņoja par savas rūpnīcas slēgšanu, likvidējot 960 darbavietas un radot šajā pilsētiņā nestabilitāti. Tas nav tikai vilinājums izmantot lētu darbaspēku, bet arī Eiropas rūpniecību kropļojošs noteikumu slogs, kas grauj mūsu ražošanu.

Prezidentam N. Sarkozy bija taisnība, kad viņš mums vakar teica, ka Eiropas Savienībai ir tiesības sevi aizsargāt pret šādiem postījumiem, un es vēlētos, lai tas tā patiešām būtu. Palīdzētu divi tūlītēji pasākumi: pirmais — sliekšņa pazemināšana Eiropas Globalizācijas pielāgošanas fondam. Tūkstotis zaudētu darbavietu Parīzē ir zaudējums, bet tik mazā pilsētā kā Limavady tā ir katastrofa. Tāpēc mazākām tautsaimniecībām šis slieksnis ir jāpazemina. Otrs — ES jāatceļ savi valsts atbalstam noteiktie ierobežojumi, lai, piemēram, nedaudz pārveidojot rūpniecību, mēs varētu palīdzēt saglabāt savu ražošanu. Saistībā ar šiem diviem konkrētajiem pasākumiem es vēlētos aicināt Komisiju sniegt skaidru atbildi.

  Werner Langen (PPE-DE). - (DE) Priekšsēdētāja kungs, visi, kas klausījās šīs uzstāšanās, jo īpaši S. Wagenknecht un M. Schulz runu, var pateikt, ka viņi runāja par laiku, kas — man prieks to paziņot — ir sen pagājis. Šīs runas ir atrastas sociālistu nevajadzīgo mantu glabātuvē un tās netuvina mūs globalizācijas jautājumiem.

Ikviens, kas atrodas šajā plenārsēžu zālē, zina, ka ekonomiskā brīvība, lielāka labklājība un sociālais modelis ir savstarpēji saistīti. To vislabāk ilustrē Eiropa. Tāpat kā mēs ieviesām eiro, īstenojot iekšējās sagatavotības programmu saistībā ar vienoto tirgu, tagad mums jāievieš Lisabonas stratēģija, kurai līdzi nāk visas atrunas un problēmas, kas to varētu papildināt, un kuras ir kā sagatavotības programma globālās konkurences veidošanā. Mums nav nekāda iemesla izvairīties no globalizācijas. Veids, kāds tas tiek apspriests šeit, ir pilnībā nereāls.

Neattīstītajām valstīm globalizācija ir demokrātijas un labklājības virzītājspēks. Tā pilnīgi noteikti nav taisnība, ka globalizācijai ir tikai negatīvā puse, ko apliecināja dažās pēdējās runās minētie piemēri. Patiesībā no globalizācijas iegūst visas valstis — jaunattīstības valstis, jaunās industriālās valstis un pat tās jaunattīstības valstis, kurās ir pārāk izšķērdīgs valdības aparāts, ko nodokļi maksātāji vairs nevar atļauties uzturēt. Mēs nevaram pagriezt atpakaļ laiku, un Eiropa ir paraugs visai pārējai pasaulei. Es brīnos, kāpēc mēs par to vairs nerunājam? Kāpēc mēs runājam tikai par sliktām lietām?

Protams, mēs varam runāt par mežonīgo Rietumu praksi finanšu tirgos. Jā, mums ir vajadzīga starptautiska saskaņotība. Mums ir vajadzīgi starptautiski ierobežojumi un uzraudzība. Bet kurš, izņemot R. Goebbels, pieminēja to, ka ir arī tādi sistēmas traucējumi, kurus mēs vēl neesam spējuši samazināt? Japānā ir tāds likums, kas nosaka, ka uzņēmuma vecākais izpilddirektors nedrīkst saņemt algu, kas ir 20 reizes lielāka par to, ko vidēji saņem šī uzņēmuma darbinieks. Kāds pamatojums tiek izmantots, ļaujot izpilddirektoriem Eiropā un Amerikas Savienotajās Valstīs nopelnīt tūkstoš reižu vairāk par sava uzņēmuma darbiniekiem? Mēs varam runāt par šīm lietam, bet pilnīgi noteikti nevaram nomelnot globalizāciju kopumā, jo globalizācija rada jaunas iespējas, savienojot brīvību ar labklājību.

  Anne Van Lancker (PSE). - (NL) Priekšsēdētāja kungs, Padomes priekšsēdētāja kungs, komisāra kungs, dāmas un kungi, ir patīkami redzēt, ka Komisija atzīst ārējo dimensiju par Lisabonas stratēģijas jauno elementu, bet vispirms mēs nedrīkstam aizmirst, ka globalizācija arī ietekmē mūsu pašu, proti, ES, iekšpolitiku.

Lisabonas stratēģija ir izrādījusies lietderīga attiecībā uz ekonomisko izaugsmi un nodarbinātību, tā ir taisnība, bet taisnība ir arī tā, ka ne visi no tā ir ieguvuši. Eiropā globalizācija ir ievērojami paplašinājusi plaisu starp tiem, kuriem ir prasmes, un tiem, kuriem to nav.

Tāpēc man ir prieks, ka turpmāk Komisija un Nodarbinātības ministru padome lielāku uzmanību pievērsīs sociālajai dimensijai, jo joprojām ir pārāk daudz tādu cilvēku — cilvēki ar vāji attīstītām prasmēm, invalīdi, gados vecāki darbinieki, migranti — kuriem nav pieejama pienācīga apmācība un labas nodarbinātības izredzes. Seši miljoni jauniešu pamet mācības, neiegūstot kvalifikāciju, 72 miljoni dzīvo nabadzībā un ir atstumti no sabiedrības, turklāt Eiropā ir 14 miljoni ir nabadzīgie strādājošie.

Dāmas un kungi, no ekonomikas uzplaukuma ir jāiegūst ikvienam. Tāpēc es gribētu uzsvērt trīs papildu aspektus.

Pirmais — ir skaidrs, ka saistībā ar jaunās paaudzes Lisabonas politikas instrumentiem daudz lielāka uzmanība jāpievērš sociālajai integrācijai, vienādām iespējām, nabadzības samazināšanai un pienācīgākai sociālajai aizsardzībai. Turklāt integrētajās pamatnostādnēs redzamā veidā jāiekļauj sociālā dimensija.

Otrais — vairāk jāuzsver dalībvalstu to saistību izpilde, ko tās uzņēmušās saistībā ar nodarbinātību un apmācību. Ekonomiskā izaugsme automātiski nenozīmē kvalitatīvu nodarbinātību — dalībvalstīm skaidri jāapņemas to nodrošināt.

Trešais — daudz vairāk jādara saistībā ar partnerību. Lai izstrādātu efektīvu stratēģiju izaugsmes, nodarbinātības un sociālās integrācijas jomā, ir vajadzīgs arī ieguldījums, ko sniedz valstu parlamenti, vietējās un reģionālās iestādes, sociālie partneri un pilsoniskā sabiedrība.

Tāpēc mana grupa neuzskata, ka nākamās paaudzes Lisabonas stratēģijas instrumenti nenozīmē neko vairāk par „to pašu veco uzņēmējdarbību”. Komisijas priekšsēdētāja vietniekam vajadzētu saprast to, ka ir daudz iemeslu, lai kritiski pielāgotu Lisabonas paketi.

  Bernard Lehideux (ALDE) . – (FR) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, šīm debatēm, kas atkal tiek risinātas par globalizācijas pozitīvajiem un negatīvajiem aspektiem, ir gandrīz tikpat daudz jēgas, kā tad, ja mēs Ziemassvētkos apspriestu ziemas pozitīvos un negatīvos aspektus.

Īstenībā mums ir jānoskaidro tikai tas, kā Eiropas Savienība var mēģināt šo nenovēršamo parādību izmantot savu iedzīvotāju labā. Eiropas iedzīvotāji cer uz efektīvām reformām, lai palielinātu nodarbinātību un gūtu atbalstu attiecībā uz pārmaiņām.

Diemžēl līdz šim Lisabonas stratēģija drīzāk ir izskatījusies pēc „Gaidot Godo”. Mēs dzirdam, ka par to runā daudz, esam neprātīgi noraizējušies par to, kā to īstenot, bet patiesībā nekad neesam ar to sastapušies. Tiem, kuru rokās ir atslēga uz Lisabonas stratēģijas panākumiem, proti, dalībvalstīm, jāpiedāvā savi resursi, lai sasniegtu sevis noteiktos mērķus. Mēs ceram, ka tās nāks klajā ar iniciatīvām, kā arī pilnīgu un objektīvu savu rezultātu novērtējumu.

Mans nolūks nav uzburt pilnīgi bezcerīgu ainu. Ir arī dažas pozitīvas iezīmes, piemēram, Pielāgošanas fonds, kurš darbojas, lai gan tā efektivitāte vēl ir jāizvērtē. Nozīmīgi ir arī tas, ka pirmo reizi Eiropā sociālie partneri ir vienojušies par darba tirgū risināmo problēmu analīzi. Viņi arī vienojās pieprasīt dalībvalstīm īstenot elastīguma un drošības politiku, kas apvieno sevī gan elastīguma, gan drošības pasākumus un attiecas gan uz darba ņēmējiem, gan darba devējiem.

Noslēgumā, J. M. Barroso kungs, es mudināšu jūs neziedot Lisabonas stratēģijas sociālo dimensiju tādēļ, ka, jūsuprāt, tā samazina mūsu konkurētspēju. Ierindas cilvēki cer, ka Eiropa uzmanīgi uzklausīs viņu bažas, bet uzņēmumi cer, ka Eiropa īstenos tādu politiku, ar ko izdosies apkarot plaši izplatīto sociālo dempingu.

  Wojciech Roszkowski (UEN). - (PL) Priekšsēdētāja kungs, Komisijas dokumentā ir daudz runāts par Eiropas Savienības nozīmi globalizācijas procesā, bet vai tajā ir sniegtas konkrētas atbildes uz jautājumiem, ko mēs sev uzdodam? Es par to šaubos.

Šis dokuments rada iespaidu, ka labi ES noteikumi nodrošinās ES izaugsmi un tās iedzīvotāju labklājību. Tomēr izaugsme un labklājība ir atkarīga no iedzīvotāju centieniem, kuriem jābūt efektīvākiem un produktīvākiem nekā iepriekš, un arī pašiem iedzīvotājiem jādarbojas efektīvāk un produktīvāk nekā citu valstu iedzīvotājiem.

Tomēr ar labu regulējumu nepietiek, lai Eiropas Savienībā nodrošinātu turpmāku ekonomisko izaugsmi. Ar to nepietiek, lai izlīdzinātu ekonomikas attīstības līmeņus starp vecajām dalībvalstīm un jaunajām dalībvalstīm, kuru izaugsme ir straujāka par ES vidējo līmeni. Nepietiek arī ar sekām, ko rada ekonomiskā migrācija no valstīm ar zemām darbaspēka izmaksām uz valstīm ar augstām darbaspēka izmaksām.

Turpmākā ekonomiskā izaugsme Eiropas Savienībā būs atkarīga no tās konkurētspējas, bet tā vietā Komisijas dokumentā daudz tiek runāts par sociālo ieguvumu aizsardzību. Tas viss ir ļoti labi, bet tas ir izaugsmes rezultāts, nevis iemesls. Aizsargājot sociālos ieguvumus, neaizmirsīsim, ka izaugsmi rada jauninājumi, uzlabota organizatoriskā efektivitāte, lielāka produktivitāte un konkurētspēja.

  Jill Evans (Verts/ALE). - Priekšsēdētāja kungs, es vēlētos pateikties Komisijai un Padomei par viņu paziņojumiem. Es piekrītu, ka Eiropas Savienībai šajā saistībā var būt ļoti pozitīva nozīme. Tomēr līdz šim ekonomiskā globalizācija ir novedusi pie aizvien straujākas vides degradācijas, darba ņēmēju nabadzības un lielākas sociālās nelīdzsvarotības.

Vietējā līmenī tā ir nodarbinātības nestabilitāte vai, vēl ļaunāk, zaudētas darbavietas ražošanas un pakalpojumu jomā, ko vispirms es pamanīju savā kopienā Velsā, kur es dzīvoju, jo tur šogad tika slēgta „Burberry” rūpnīca, kas nozīmēja simtiem darbavietu zaudēšanu ļoti nabadzīgā apgabalā, konverģences apgabalā.

Uzņēmumiem šķiet vieglāk pārvietot ražošanu, meklējot lētāku darbaspēku un neuztraucoties par savas rīcības sekām, neskatoties uz brīvprātīgi noslēgtajiem uzņēmumu sociālās atbildības nolīgumiem, kas, kā tas bija „Burberry” gadījumā, uz papīra izskatās lieliski, bet praksē nozīmē ļoti maz.

Šāda rīcība graujoši ietekmē vietējās kopienas, kurās, kā mēs jau dzirdējām, tiek nodrošināta lielākā daļa darbavietu, kā arī izaugsme, kas ir Lisabonas programmas galvenais mērķis. Tas viss rada vilšanos politikā, pierādot, ka tirgus ir spēcīgāks par demokrātiju.

ES var palīdzēt, nodrošinot, ka visā pasaulē tiek uzlaboti darba normatīvi un sociālie standarti, tirgus cenā ietverot arī klimata pārmaiņu izmaksas, lai izvairītos no vides dempinga. Globalizācijas sekas nozīmē, ka darba ņēmējiem un kopienām sociālā aizsardzība kļūst vēl nozīmīgāka.

Es patiešām piekrītu, ka pareizais risinājums ir atbalsts mazajiem uzņēmējiem un ilgtermiņa pastāvīga nodarbinātība, augsti kvalificētas darbavietas, un es patiešām ceru, ka priekšlikums par Mazās uzņēmējdarbības aktu palīdzēs ilgtermiņā sasniegt šos mērķus.

SĒDI VADA:R. KRATSA-TSAGAROPOULOU
Priekšsēdētāja vietniece

  Ilda Figueiredo (GUE/NGL). - (PT) Priekšsēdētājas kundze, šajās debatēs ir pareizi uzsvērt, ka Eiropas Savienības panākumi ir atkarīgi no tā, kā tā reaģēs saistībā ar solidaritāti un ekonomisko un sociālo kohēziju. Ja Eiropas Savienība joprojām pieļauj lielo nabadzību, kas skar 17 % iedzīvotāju jeb 80 miljonu cilvēku 27 valstu Eiropas Savienībā, ja nodarbinātība kļūst aizvien nedrošāka un nabadzīgo darbinieku īpatsvars palielinās, par savu galveno prioritāti mums jānosaka neoliberālās politikas atcelšana un prioritātes piešķiršana nodarbinātībai, nodrošinot tiesības, pienācīgas algas, lielāku sociālo aizsardzību un augstas kvalitātes sabiedriskos pakalpojumus visiem tiem, kas atbalsta mikro un mazo uzņēmumu produktīvus ieguldījumus un taisnīgāku to bagātību sadali, kas saražotas, lai sekmētu īstu konverģenci dalībvalsti starpā, veicinātu attīstību un sociālo progresu, kā arī īstenotu sadarbības politiku ar trešās pasaules valstīm.

  Patrick Louis (IND/DEM) . – (FR) Priekšsēdētājas kundze, dāmas un kungi, mūsu godājamie iedzīvotāji — kuri ir arī darbinieki, patērētāji un nodokļu maksātāji — diezgan skaidri atzīst, ka Eiropas Savienība, tāda, kāda tā ir patlaban, kalpo ne tik daudz par aizsargvalni pret pārmērīgi lielo finansiālo globalizāciju, bet gan par pakāpienu, kas atvieglo tās sasniegšanu.

Jau 20 gadus mums tiek solīta saulainā nākotne, kuras garantija ir eiro un robežu likvidēšana; ar to mēs, piemēram, tikām kārdināti 1992. gadā, kad bija jāiegūst mūsu atbalsts Māstrihtas līgumam. Tomēr, par spīti visam, mūsu ražošanas bāze tiek pārvietota, atstājot aiz sevis miljoniem bezdarbnieku, nepastrādātas rūpniecības zemes un neapdzīvotas lauku teritorijas.

Šajā Parlamentā klausoties, kā citus pārliecina prezidents N. Sarkozy, lūdzot nodrošināt Eiropas aizsardzību, gandrīz varētu nodomāt, ka viņš nekad nav pieņēmis ne Māstrihtas līgumu, ne Lisabonas līgumu. Diezgan iespaidīga bija viņa uzstāšanās, kas līdzinājās ģenerāļa de Golla manierei, paziņojot, ka viņš PTO iestāsies pret jebkurām sarunām, kas varētu kaitēt mūsu nacionālajām interesēm. Tomēr viņš, šķiet, ir aizmirsis, ka Francijai nav veto tiesību, un vienīgais pārstāvis, kas piedalās sarunās, ir komisārs no Briseles, kurš pastāvīgi neņem vērā pilnvaras, ko viņam piešķīrušas dalībvalstis.

Līdzīgi maldi kļuva redzami, kad viņš — atkal pilnīgi pamatoti — enerģiski sāka aizstāvēt deflācijas ideju par neatkarīgu Eiropas Centrālo banku Frankfurtē. Bet kuram gan mēs noticēsim — tam, kurš TV kameru priekšā pasludina Francijas suverenitāti, vai tam, kurš Eiropas Līgumā atceļ mūsu valsts suverenitāti? Patiesībā Lisabonas līgums apstiprina esošo līgumu loģiku; šie līgumi aizliedz mums ieturēt eiro kursu, aizsargāt savu tirgu un aizstāvēt savu nostāju pasaules tirdzniecības sarunās.

Protams, Līgumā par mērķi ir noteikta pilsoņu aizsardzība, bet tas ir tikai politisks paziņojums, kam nav nekāda juridiska spēka. Jo īpaši jāņem vērā, ka Līgums stiprina gan Komisijas, gan ECB, kura pieturas pie brīvā tirgus ideoloģijas, pilnvaras un neatkarību. Neskatoties uz valsts interesēm, robežām un demokrātiju, EK līguma 6. protokols, kā arī 3. un 4. pants, stiprina neierobežotas konkurences dogmatisko koncepciju.

Mēs uzskatām, ka Francijas tauta un Eiropas sabiedrība vēlas ko citu. Tāpēc ļaujiet mums atjaunot patiesu brīvo tirdzniecību, īstenojot tirdzniecību valstu starpā, kas bagātinātu šīs valstis, neiedragājot šo valstu aizsardzību vai identitāti.

  Udo Bullmann (PSE). - (DE) Priekšsēdētājas kundze, dāmas un kungi, nākamo trīs gadu laikā Komisija ir paredzējusi iesniegt priekšlikumus par ekonomikas, sociālās un vides politikas pārveidi Eiropas Savienībā. Tas ir labi, jo, kā mēs visi zinām, pagaidām vēl nekas nav iesniegts. Oktobra dokuments, kas ir pamatā šai mūsu diskusijai, ir rezumējošs dokuments. Lai arī man jāsaka, ka vienmēr ir labi iesniegt šādus rezumējošus dokumentus, šis konkrētais ir arī diezgan sekls, plāns, un no tā mēs nevaram neko uzzināt par turpmāko virzību.

Komisijai ir jāpalīdz mums, novēršot pretrunas. Ja mēs šodienas debates uztveram kā dokumenta pirmo lappusi, ievadu, tad mēs sastopamies ar ārkārtīgi daudzām problēmām — globalizāciju, klimata pārmaiņām, starptautisko finanšu tirgu jautājumu; šīs sarežģītās problēmas mēs ieraugām ikvienā dalībvalstī. Tomēr, ja pēc tam mēs turpinām apspriedes, pievēršoties praktiskajai ietekmei, tad uzzinām, ka nav vajadzības mainīt praktiskās politikas pamatnostādnes. Tas ir neizprotami. Tas vispār nav saprotams, jo dabiski rodas jautājums par globalizācijas debašu īsto būtību. Vai tās ir atrunas, lai neveiktu pasākumus saistībā ar mūsu sociālās, vides un ekonomikas politikas praktisko īstenošanu, vai tā patiešām ir iespēja ieraudzīt patieso ainu un sniegt atbildes uz steidzamiem jautājumiem un reaģēt uz cilvēku vajadzībām ES dalībvalstīs?

Ļaujiet man uzdot vēl dažus jautājumus. Ja mūsu nākotne patiešām ir saistīta ar vides prasībām atbilstīgu industrializētu sabiedrību, kāpēc ir tik grūti Komisijā, ar Komisiju un pat šajā Parlamentā runāt par atbilstīgāku ieguldījumu politiku, kas ir vajadzīga, ja mums ir jāsasniedz šis mērķis? Kāpēc mēs nevaram runāt par ēku renovācijas programmām, moderniem transportlīdzekļiem un transporta sistēmām, kas vajadzīgas šī mērķa sasniegšanai? Kāpēc atbilstīgas ieguldījumu politikas apspriešana ir kļuvusi gandrīz par tabu? Un kāpēc šie jautājumi nav atrodami Komisijas programmā? Un kāpēc tie nav ietverti Lisabonas programmā? Es patiešām ceru, ka joprojām ir īstenojamas izmaiņas.

Ja mēs runājam par zināšanu trijstūri — vajadzību nodrošināt izglītību, pētniecību un jauninājumus —, kāpēc mēs nevaram Eiropas Jaunatnes paktu padarīt par praktisku instrumentu un nodrošināt augstas kvalitātes apmācības visiem Eiropas jauniešiem, lai tādā veidā viņi varētu izmantot savas speciālās zināšanas un intelektu, palīdzot pārveidot industrializēto sabiedrību. Tās ir praktiskās problēmas, kuras mēs vēlamies atrisināt.

  Marco Cappato (ALDE). - (IT) Priekšsēdētājas kundze, dāmas un kungi, manuprāt, šajās debatēs uzstājās arī tādi runātāji, kas ekonomikas brīvību pretstatīja sociālo tiesību nodrošināšanai un aizsardzībai un nabadzības apkarošanai.

Ekonomikas brīvības un sociālo tiesību pretstatījums ož pēc pagājušā gadsimta, un tas vairs nav aktuāls mūsdienu Eiropas politikā. Neapšaubāmi mums ir pienākums nodrošināt noteikumu piemērošanu pilnībā atbilstīgi ekonomikas brīvībai, vēršoties pret monopoliem, un finanšu tirgus pārredzamībai, kā arī nodrošināt, lai tiktu nosegtas vides piesārņojuma izmaksas. Tas neapšaubāmi ir svarīgs aspekts! Tomēr, no sociālo tiesību viedokļa, patlaban no palīdzēšanas nabadzīgākajām valstīm mūs attur sociālās apdrošināšanas vecās sistēmas, kas pielāgotas korporācijām, un tādā veidā organizēts darbs, kas nepalīdz bezdarbniekiem un tiem, kuri joprojām nevar izmantot sociālās garantijas un sociālo aizsardzību.

Manā valstī, Itālijā, tiek izmantota sistēma, kas vairāk vai mazāk piespiež cilvēkus doties pensijā 58 vai 59 gadu vecumā, bet tajā pašā laikā tikai 20 % bezdarbnieku ir pieejama sociālā aizsardzība. Nabadzīgākie saskaras ar šo problēmu, jo tā ir nevis globalizācija vai ekonomikas brīvība, bet gan tas, ka sociālās apdrošināšanas mehānismi ir veci, novecojuši un mūsdienām neatbilstoši; šie mehānismi ir jāpārskata, un tieši šajā jautājumā lietderīga var izrādīties gan Lisabonas stratēģija, gan Komisija.

  Ryszard Czarnecki (UEN). - (PL) Priekšsēdētājas kundze, es nevēlos atkārtot tos pašus vecos banālos apgalvojumus par globalizācijas ieguvumiem. Turklāt lietderīgi būtu Eiropas Parlamentā iesniegt kritisku atzinumu par nacionālajām interesēm neatbilstošām rūpēm par pārējo pasauli.

Manuprāt, vislabāk šīs debates ilustrē Kanādas filozofa John Ralston Saul vārdi. Es veltu viņa vārdus korim, kurš dzied globalizācijas slavas dziesmas, tās pašas dziesmas, kas šodien dzirdamas Eiropas Parlamentā. Nacionālajām interesēm neatbilstošas rūpes par pārējo pasauli ir tāda ideoloģija, kas daudzus elementus pārņem no tipiskās Rietumu reliģijas. Nacionālajām interesēm neatbilstošas rūpes par pārējo pasauli ir ticība vienai konkrētai idejai, kas izslēdz alternatīvus viedokļus. Šīs ticības pamatā ir pārliecība par to, ka ekonomika ir pārāka par citām dzīves jomām, un par to, ka visas ekonomikas teorijas, izņemot liberālismu, ir izrādījušās neveiksmīgas, un tas ir vienīgais iespējamais variants.

Šo pārliecību ir radījis tas, ka liberālisms ir iekustinājis globālos spēkus, kas atbalsta liberālismu kā vienīgo variantu turpmākajā ceļā un tādējādi citas pieejas padara par nepareizām. Tomēr nacionālajām interesēm neatbilstošas rūpes par pārējo pasauli ir maldinošas, jo liek ticēt, ka ekonomika ir civilizācijas dzinējspēks. Pēdējo 20–30 gadu laikā mēs esam iemācījušies visu aplūkot no ekonomikas viedokļa. Pat C. Marx nebija aizgājis tik tālu. Viņš apgalvoja, ka ekonomika ir svarīga, bet viņš negāja tik tālu, lai apgalvotu, ka uz visiem jautājumiem jālūkojas caur peļņas prizmu.

  Kyriacos Triantaphyllides (GUE/NGL). – (EL) Priekšsēdētājas kundze, dāmas un kungi, temats, ar ko šodien mūs iepazīstināja Komisija, ir pretrunu pilns. Ļaujiet man akcentēt divus aspektus.

Pirmkārt, Komisija uzsver, ka vairāk jāuzlabo spēja pielāgoties globalizācijai, lai tādējādi nodrošinātu mūsu iedzīvotāju dzīves līmeņa ilgtspēju. Patlaban mēs to nespējam izdarīt Lisabonas stratēģijas izgāšanās dēļ. Patiesībā šī intensīvākas konkurences politika saasina nevienlīdzību attiecībā uz labklājību un ražošanas spēju, un vienīgi Eiropas Komisija var pamanīt labklājības uzplaukumu vai ES dalībvalstu starpā esošās nevienlīdzīgas attīstības izzušanu.

Otrkārt, no šī dokumenta mēs sapratām, ka Komisija strādā, lai izveidotu sociālu Eiropu — šo ideju mēs esam dzirdējuši daudzkārt, bet nekad neesam redzējuši apliecinājumus tās īstenošanai. Minēšu vienkāršu piemēru — kopš 2002. gada motoru degvielas cena dalībvalstīs ir pieaugusi par 35–50 %. Līdztekus citiem pavērsieniem šis cenu pieaugums jūtami ietekmē to personu maciņus, kuriem ir zemi ienākumi, un izskatās, ka neviena no Komisijas sociāli ekonomiskajām stratēģijām nespēj piedāvāt risinājumu.

  Daniel Caspary (PPE-DE). - (DE) Priekšsēdētājas kundze, dāmas un kungi, savu Eiropas mērķi gūt panākumus globalizācijas laikmetā mēs spēsim sasniegt tad, ja izmantosim savas iespējas. Pārāk bieži savās apspriedēs, kas notiek publiskajā telpā, galveno uzmanību mēs pievēršam globalizācijas negatīvajai ietekmei. Mēs apspriežam to ikreiz, kad uzņēmumiem nākas likvidēt darbavietas vai pārorientēties uz ārzemēm, bet pārāk maz mēs runājam par labajām lietām, ko dod globalizācija.

Paskatieties uz manu vēlēšanu apgabalu, piemēram, uz manu dzimto reģionu. Patlaban no mana vēlēšanu apgabala eksportē ne mazāk par 74 % rūpniecības produkcijas. No globalizācijas mēs gūstam noteiktus labumus. Diemžēl manā dzimtajā reģionā arī tiek atlaisti darbinieki, kas strādā uzņēmumos, kuru darbība ir kļuvusi neizdevīga, bet daudz vairāk cilvēku var pieņemt darbā citos uzņēmumos, kuri no globalizācijas tikai iegūst, uzņēmumos, kuri ir pielāgojušies, un mūsu bezdarba līmenis strauji samazinās. Diemžēl par šo otru monētas pusi mēs runājam pārāk reti.

Eiropas Savienībai ir būtiska nozīme globalizācijas veidošanā. Šiem 480 miljoniem Eiropas iedzīvotāju ir jāturas kopā un jāaizstāv savas intereses un vērtības. Mums jau tagad ir izveidota pasaules atvērtākā ekonomika, bet mums ir jānodrošina pasaules mēroga tirgus piekļuve. Mums jāpiešķir lielāka nozīme savstarpīgumam. Beztarifu barjeras un citi šķēršļi, kas kavē tirdzniecību, nav pieņemami. Mums jāspēj aizsargāt sevi pret negodīgu tirdzniecības praksi. Tādēļ mums ir vajadzīgi tirdzniecības aizsardzības instrumenti, un mums ir vajadzīgs tāds komisārs, kuram netrūkst uzticamības un kurš, pārstāvot Eiropas Savienību pasaulē, neizstaro iedomību, bet drosmīgi aizstāv mūsu tirdzniecības intereses atbilstīgi sadarbībai un savstarpējai uzticamībai. Mums efektīvāk ir jāaizsargā intelektuālais īpašums, mums jāizdara lielāks spiediens attiecībā uz globālajiem noteikumiem un standartiem, mums jāstiprina PTO un praksē jāīsteno transatlantiskā partnerība.

Ja mēs kopā ar Komisiju paveiksim šos uzdevumus, mēs patiesi spēsim izmantot un veidot globalizācijas procesu, nodrošinot, ka cilvēki varēs turpināt dzīvot brīvībā un labklājībā.

  Edite Estrela (PSE). - (PT) Gūt panākumus globalizācijas laikmetā — tas Eiropas Savienībai ir liels izaicinājums. Jautājums ir par to, kā iespējams saskaņot konkurētspēju ar sociālo kohēziju jeb, citiem vārdiem runājot, — globalizāciju ar reglamentēšanu.

Lisabonas stratēģijā ir sniegta atbilde uz šo jautājumu, un Lisabonas līgums atvieglos lēmumu pieņemšanu, tomēr panākumi galvenokārt būs atkarīgi no tā, vai Eiropa saskatīs globalizāciju kā iespēju, nevis apdraudējumu. Mums jāsaprot, kas notiek ar Ķīnu un Indiju. Ķīna ir apdzinusi Lielbritāniju, Franciju un Itāliju, tādējādi izvirzoties industriālo valstu priekšgalā, apdzinusi arī Amerikas Savienotās Valstis, kas bija lielākais tehnoloģisko produktu eksportētājs, turklāt tā ir arī uzkrājusi ārkārtīgi lielus finanšu resursus.

Attiecībā uz Indiju dažiem cilvēkiem jau ir zināms nosaukums TATA. Tomēr 2006. gadā TATA automašīnu ražošanas filiāles akciju vērtība biržā bija augstāka, nekā General Motors akcijām, lai gan neviens nebija dzirdējis par MITTAL grupu, līdz tā uzsāka uzņēmuma pārņemšanas izsoli, naidīgi noskaņojoties pret ARCELOR, izraisot paniku Parīzē, Briselē un Luksemburgā.

Tomēr mēs nedrīkstam aizmirst par šī Āzijas brīnuma otru pusi. Tas ir stāsts par ciešanām, ko rada Pekinas valdības sadarbību ar starptautiskiem uzņēmumiem, kas ir pārvietojuši savas rūpnīcas, lai gūtu labumu no lēta darbaspēka izmantošanas un labklājības trūkuma.

Tikmēr Āzijā tiks vinnēta vai zaudēta cīņa par globālo sasilšanu. Eiropai jāieņem stingra nostāja un jāpieprasa savstarpīguma principa piemērošana starptautiskajā tirdzniecībā, tomēr tai nevajadzētu sistemātiski izmantot protekcionisma politiku. Tā ir taisnība, ka Ķīnas konkurence ir negodīga, jo šajā valstī ir zemas algas, nav politisko un arodbiedrību tiesību, tiek viltota un par zemu novērtēta nauda. Tā visa ir taisnība. Tomēr taisnība ir arī tāda, ka šeit ir 800 miljonu ķīniešu un 700 miljonu indiešu, kuri ārkārtīgi vēlas saņemt pienācīgus minimālos ienākumus un pieprasīt lielāku sociālo taisnīgumu. Tie ir izaicinājumi, kas jāpārvar, ja vēlamies izveidot stiprāku Eiropu un labāku pasauli.

  Sarah Ludford (ALDE). - Priekšsēdētājas kundze, es arī uzskatu, ka mūsu reakcijai uz globalizāciju vajadzētu pamatoties uz izpratni par izdevību un saprātīgu pielāgošanos, nevis uz bailēm.

Kā norādīts rezolūcijā, ES kā globāla dalībniece ir viena no galvenajām pasaules atvērtās ekonomikas ieguvējām. Ne vienmēr jūs to sapratīsiet, saskaroties ar izvērsto Eiropas retoriku, kas vērsta pret globalizāciju. Es piekrītu R. Czarnecki, ka liberālisms ir izplatījies visā pasaulē. Tomēr atšķirībā no viņa es par to priecājos.

Savu mērķi ES var sasniegt vienīgi tad, ja pasaulē tā darbojas aktīvi un organizēti, un jo īpaši tas attiecas uz migrāciju. Man ir patīkami redzēt, ka punkts, ko es izstrādāju ALDE grupas vārdā, rezolūcijas galīgajā redakcijā ir saglabāts gandrīz neskarts. Es patiešām uzskatu, ka, tāpat kā klimata pārmaiņas un enerģētika, arī migrācija jānosaka par prioritāti ES darba kārtībā. Mēs jūtam spiedienu no ārpuses, bet ES iekšienē — sociālo spriedzi un, patiešām, arī rasismu. Tomēr joprojām nav ieviesta visaptveroša ES politika saistībā ar legālo un nelegālo imigrāciju, kā arī integrāciju.

Visbeidzot — neaizmirsīsim par globālo komunikāciju un jo īpaši internetu, kas ļauj veicināt cilvēktiesības. Labi, varbūt tas viss nav tik neizbēgami, kā mēs reiz domājām, ja jūs palūkojaties, piemēram, uz Ķīnā veiksmīgi praktizēto cenzūru, tomēr globalizācija un internets, kā arī citas globālās komunikācijas izpausmes ir ļoti iedarbīgs veids, kā panākt lietderīgu rezultātu. Tā arī ir daļa no globalizācijas.

  Jan Tadeusz Masiel (UEN). - (PL) Priekšsēdētajas kundze, godājamie kolēģi Padomē un Komisijā, tāpat kā cilvēka dzīvē bērnību nomaina pusaudža gadi, arī globalizācija, man šķiet, ir dabisks cilvēces attīstības posms un kārtējā problēma, kas cilvēcei ir jāatrisina.

Šajās grūtajās debatēs, ko mēs risinām par šo vienmēr mainīgo un neizpētīto tēmu, es vēlētos teikt, ka paradoksālā kārtā lielā mērā taisnība bija visiem iepriekšējiem runātājiem gan no Parlamenta zāles labās, gan kreisās puses.

Vissvarīgākais ir tas, ka ir patiesa vajadzība izstrādāt atbilstošākas pamatnostādnes un noteikumus, lai taisnīgi sadalītu globalizācijas ieguvumus. Tā kā jau no pašas globalizācijas definīcijas ir skaidrs, ka tā ir plaši izplatīta parādība, ar to nepietiek, ja tikai Eiropas Savienība izveido šādas iestādes un izstrādā noteikumus; tie ir jāpieņem visā pasaulē. J. M. Barroso bija liela daļa taisnības, sakot, ka Eiropas Savienība var un tai vajag piedāvāt pasaulei līdzsvarotu un taisnīgu globalizācijas modeli.

  Georgios Toussas (GUE/NGL). – (EL) Priekšsēdētājas kundze, šīs dienas apspriežu tēma ir pārprasta. Panākumi globalizācijas laikmetā neaizsargā ne Eiropas intereses, ne ES dalībvalstu darba ņēmēju labklājību; tie ir saistīti vienīgi ar kapitāla interesēm. Saistībā ar globalizāciju jaunajā kārtībā, ko noteikušas uzņēmējdarbības intereses un starptautiski uzņēmumi Kopienas un starptautiskajā līmenī, mērķis ir palielināt kapitāla peļņu, intensīvi izmantojot darba ņēmējus.

N. Sarkozy vakardienas apgalvojumi par globalizāciju apstiprina ES paļaušanos uz lielu kapitālu. Tajos viņš uzsver iekšējo imperiālistu konfliktu intensitāti un nodomu izmantot Eiropas Savienību kā ierīci, ar kuras palīdzību var sagraut citu lielu imperiālistisko centru mūrus un, jo īpaši, — cīnīties pret sasniegumiem un darbinieku likumīgām pretenzijām. Visu šo centienu kopsaucējs ir tiešs uzbrukums darba ņēmējiem. Samazinātas algas, ilgāks darba laiks, pielāgošanās kapitāla vajadzībām, lielāks pensionēšanās vecums, elastīgums un drošība, kā arī darba attiecību pārveide — tie visi ir svarīgākie jautājumi Lisabonas stratēģijā.

Tādēļ mēs uzskatām, ka par skarbo realitāti, ar ko saskārušies miljoniem strādnieku, nevar spriest pēc nekādiem globalizācijas nosacījumiem. Un nevienu nav pārliecinājuši Komisijas un Padomes argumenti par vides aizsardzību.

  Robert Sturdy (PPE-DE). - Priekšsēdētājas kundze, komisāram G. Verheugen ir ļoti grūti noklausīties visā, kas tika teikts šajā plenārsēžu zālē, un, protams, tika izvirzīti daži ļoti sāpīgi jautājumi, bet, es ceru, ka viņš tos ņems vērā.

Es klausījos, kas bija jāsaka priekšsēdētājam J. M. Barroso. Man šķita, ka viņš pārvilka pāri svītru tam, kam es pilnībā ticēju, proti, ka Eiropas Savienībai ir jāiegūst no globalizācijas. G. Toussas tikko ļoti raiti runāja par strādnieku šķiru, bet, ja mums Eiropā nebūtu globalizācijas, ja nebūtu rūpniecības un uzņēmējdarbības, cilvēkiem šeit nebūtu darba. Patiesībā mani ļoti satrauca tas, ko vakar teica N. Sarkozy. Vai tā joprojām būs vecā Francija, tā, kas atbalsta protekcionismu, vai arī — Francija, kas gatavojas atbalstīt jaunu paaudzi? Tas man lika atcerēties Ķīnu, kad tās pārstāvji gatavojās Amerikas Savienotajās Valstīs parakstīt deklarāciju, lai pievienotos PTO. Prezidents B. Clinton prata viņus apturēt, atliekot šo parakstīšanu uz 10 gadiem. Kad prezidents G. Bush parakstīja deklarāciju, viņa konsultanti atskatījās un teica: „Ak, Dievs! Ķīna to parakstīja! Ko mēs esam izdarījuši?” Patlaban tas, ko viņi toreiz izdarīja, mums ir devis lieliskas iespējas.

Ķīna un Indija mums jāuzlūko kā izdevība. Mēs nedrīkstam nojaukt aiz sevis visus tiltus, veidot nocietinājumus, aizcirst durvis, jo šajā situācijā Eiropai ir milzīga iespēja, un mums tā ir jāizmanto. D. Caspary pilnīgi pamatoti runāja par nodarbinātību savā vēlēšanu apgabalā. Es zinu, ka ir ļoti sarežģīti saglabāt nodarbinātību, bet mēs cietīsim neveiksmi, ja neļausim sev būt daļai no globālā tirgus. Es patiešām uzskatu, ka mums ir milzīgas iespējas, ja vien mēs varam tās izmantot. Mums jāraugās uz šādām lietām kā brīvās tirdzniecības nolīgumiem. Patlaban Maroka ar Amerikas Savienotajām Valstīm ir parakstījusi brīvās tirdzniecības nolīgumu. Mums ir jāskatās uz šo piemēru.

Visbeidzot, es vēlētos lūgt Komisiju uzņēmējdarbībā un rūpniecībā ļaut nodarboties ar to, kas šajās jomās paredzēts. Esiet ļoti uzmanīgi attiecībā uz sevis ieviestajiem tiesību aktiem, kas mazina Eiropas iespējas.

  Pervenche Berès (PSE) . – (FR) Priekšsēdētājas kundze, Komisijas un Padomes priekšsēdētāji, mēs tikko dzirdējām, kā J. M. Barroso apgalvoja, ka Eiropas Savienības sistēma ir ārkārtīgi labi pamatota, lai veidotu labu pamatu regulējumam pasaules mērogā. Viņam ir taisnība. Bet ja mēs to esam paredzējuši darīt, mums jāsakārto arī pašiem savas mājas. Instrumenti, kas pieejami Eiropas Savienībā šo problēmu risināšanai, ietver pamatnostādnes ekonomikas politikas un nodarbinātības jomā. Patlaban es baidos par to, vai Komisija nemēģina šīs vajadzīgās pamatnostādnes noslīcināt globalizācijas viļņos. Šīs pamatnostādnes tomēr ir lietderīgas un mums tās ir jāpārskata.

Mums tas ir jāizdara visupirms, jo Eiropadomes pagājušā gada marta sanāksmē valstu un valdību vadītāji pieņēma iespējami labāko stratēģiju, kas ļauj Eiropas Savienībai reaģēt uz globalizāciju un energoapgādes un klimata pārmaiņu problēmām. Ja šīs stratēģijas īstenošanā mēs neizmantosim visus līdzekļus, kas ir pieejami Eiropas Savienībā, arī pamatnostādnes — un, iespējams, jo īpaši pamatnostādnes — mēs neko nepanāksim un radīsim tikai lielāku vilšanos attiecībā uz ES spēju atrisināt globalizācijas problēmas.

Tas mums jādara arī tāpēc, ka komisārs J. Almunia ir atzinis, ka jautājumi par valūtas maiņas kursiem, naftas cenām un to patieso ietekmi uz ES ekonomiku, ko rada krīze paaugstināta riska hipotekāro aizdevumu tirgū, ietekmēs ES plānoto ekonomisko izaugsmi. Viņš ir pārskatījis prognozes, kas liecina par lejupslīdi — no 2,9 % uz 2,4 % attiecībā uz ES kopumā un no 2,6 % uz 2,2 % attiecībā uz eirozonu.

Tas mums jādara arī citu iemeslu dēļ, proti, mums jāreaģē uz Eiropas iedzīvotāju vēlmēm, un, lai arī ko varētu padomāt Nicolas Sarkozy, sociālā Eiropa ir ļoti būtisks jautājums, kas jums būs jārisina, ja vēlaties izvairīties no tā, ka jau drīz vien Eiropas iedzīvotāji jūs neatzīs.

Beidzamo iemeslu šādai rīcībai šodien minēja komisārs J. Almunia, atzīstot, ka, dominējot starptautiskajam aspektam, Eiropas izaugsmi galvenokārt, ja ne pat pilnībā, noteiks iekšējais patēriņš.

Vai varat iedomāties, ka situācijā, kurā viss mainās, kā vienīgā nemainīgā lieta jāsaglabā šīs pamatnostādnes? Vai varat iedomāties, ka ne mazākajā mērā nemainīsies ES vienīgais instruments, ar kura palīdzību iespējams efektīvi pārvaldīt dalībvalstu ekonomikas un sociālo politiku?

Es vēlētos palūgt Komisijas pārstāvim un Komisijas priekšsēdētāja vietniekam nodot J. M. Barroso kungam, ka viņam ir jāveic izmaiņas pamatnostādnēs, viņam jāņem vērā jaunā situācija, lai Eiropas Savienība spētu nodrošināt savus iekšējos resursus, papildinot tos ar vislabākajiem pieejamajiem instrumentiem, kas piemēroti globalizācijas problēmu atrisināšanai.

  Wolf Klinz (ALDE). - (DE) Priekšsēdētājas kundze, dāmas un kungi, tiem, kuri sludina savu apņemšanos izveidot taisnīgāku pasauli, nav nekādu šaubu par to, ka vaina par savas ekonomikas sarežģījumiem jānoveļ uz globalizāciju. Tādēļ viņi aicina ierobežot tirgus brīvību, palielināt regulējumu un paplašināt valdības intervences jomu. Tomēr globalizācijai ir patiesi reālas izredzes izveidot abpusēji izdevīgu situāciju, jo jaunajām tirgus ekonomikas valstīm un tām valstīm, kas pasaules ekonomikā ienāk lēnām, tā ļauj panākt iekavēto, turklāt tā dod mums iespēju izveidot jaunu tirgu saistībā ar augstas kvalitātes, ekskluzīviem produktiem, iekārtām un pakalpojumiem.

Lai šīs iespējas varētu izmantot, mums tomēr ir jāizpilda savs mājasdarbs, kas nozīmē, ka mums ir jādubulto savi centieni tādās jomās kā apmācība, papildu izglītība — jo īpaši saistībā ar gados jauniem bezdarbniekiem — un mūžizglītība, kas kļūst aizvien radošāka, jo mēs savā ekonomikā veidojam pievienotās vērtības ķēdes un procesus un sekmējam brīvākas uzņēmējdarbības vides izveidi. Tāda globalizācija, kas netiek kavēta, ļauj izveidot liberālākus tirgus un lielāku konkurenci, no kuras iegūst visi patērētāji.

Pretosimies vilinājumam aizsargāt savu ekonomiku! Ar šādu rīcību mēs ātri vien ieviestu tīru protekcionismu. Tā vietā sekmēsim savas ekonomikas iekšējo pašatjaunināšanās spēju. Investēsim jaunajās tehnoloģijās, tad nākotne būs mūsu rokās!

  Ewa Tomaszewska (UEN). - (PL) Priekšsēdētājas kundze, no ekonomikas jāiegūst cilvēkiem, nevis otrādi. Globalizācijas laikmetā dabiskas atšķirības kapitāla un darbaspēka aprites tempā noved pie pakāpeniskas nodarbinātības standartu pazemināšanās. Ražošana tiek pārcelta uz apgabaliem, kuros ir zemākas algas un bīstamāki darba apstākļi. Tas noved pie darbavietu zaudēšanas reģionos, kuros ir augstāki nodarbinātības standarti, un darba ņēmēju pirktspējas pazemināšanās, kas samazina pieprasījumu pēc plaša patēriņa precēm.

Ja Eiropas Savienība vēlas gūt panākumus globalizācijas laikmetā, tai jāatrod efektīvi instrumenti, ar kuriem iespējams apkarot sociālo dempingu, kā arī atbalstīt un aizsargāt Eiropas sociālo dimensiju.

  Piia-Noora Kauppi (PPE-DE). - Priekšsēdētājas kundze, es uzskatu, ka Komisijas ieguldījums debatēs par globalizāciju ir ļoti vērtīgs.

Manuprāt, globalizācija ir iespēja, nevis apdraudējums. Eiropa atrodas labā pozīcijā, lai stātos pretī šim izaicinājumam. Mums ir labi attīstīta infrastruktūra, izglītības sistēmas, tehnoloģija, kapitāla tirgi un dinamiski vietējie tirgi, kas vēl veidojas.

Nebūs pārspīlēti teikt, ka Eiropas stiprās puses ir saistītas ar iekšējo tirgu, kas mūsu uzņēmumiem ir kā tramplīns pasaules mērogā. Visā Eiropā tiek ieviesti jauninājumi uzņēmējdarbības jomā. To izplatīšanos, kas nodrošina Eiropas labklājību, nedrīkst ierobežot ar birokrātijas radīto slogu. Šajā saistībā jo īpaši es vēršos pie komisāra G. Verheugen. Birokrātijas samazināšana Eiropā ir galvenais jautājums saistībā ar globalizāciju un Eiropas konkurētspēju. Jo īpaši uzmanība jāpievērš MVU. Komisija tiem velta pienācīgu uzmanību. Lai arī daudz jau ir sasniegts, tomēr, piemēram, nodokļu barjeras joprojām kavē uzņēmējdarbību Eiropā.

Nevar būt spēcīgi uzņēmumi bez darbaspēka, kas draud kļūt par tādu resursu, kurš ļoti drīz Eiropā būs nepietiekamā apjomā. Eiropas demogrāfiskajā situācijā ir vajadzīga imigrācija. Šajā jomā citi pasaules reģioni krietni apsteidz mūs, un to apliecina šo reģionu ekonomiskās darbības rādītāji. Šis ir sarežģīts jautājums, kas līdzsvarotā veidā prasa apsvērt visas, nevis tikai darba devēju, intereses. Tas, protams, ir ES jautājums, jo konkurētspēju nevar nodrošināt bez mobila darbaspēka. Tāpēc tādas ieceres kā „zilā karte” tiek atzinīgi novērtētas.

Brīva, bet pastāvīga aprite jānodrošina arī attiecībā uz kapitālu. Finanšu stabilitāte ir obligāts priekšnoteikums konkurētspējīgai un ekonomiski drošai Eiropai. Pasaules līmenī finanšu tirgi ir viena no Eiropas spēcīgākajām nozarēm, tā ir viena no mūsu jaunajām un panākumus gūstošām nozarēm. Pateicoties uz tirgu orientētam regulējumam, kas nav līdzīgs valsts neiejaukšanās (laissez-faire) pasākumam, atvieglojot nozares darbību visā Eiropā, arī šajā jomā jauninājumi ir būtiski.

Attiecībā uz ārpasauli Eiropai sevi ir jāizveido par spēcīgu pasaules mēroga partneri. Mums ir vajadzīga Eiropas Savienības dalībvalstu vienotība, un Komisija arī var sekmēt šīs vienotības veidošanos.

  Jan Andersson (PSE). – (SV) Priekšsēdētājas kundze, komisāra kungs, Padomes priekšsēdētāja kungs, es drīzāk skatītos uz globalizācijas iespējām, nevis problēmām, bet tas ir atkarīgs no mūsu rīcības Eiropas Savienībā. Es piekrītu, ka mums ir jāveic ieguldījumi pētniecībā un attīstībā, jāveic lielāki ilgtermiņa ieguldījumi labas vides izveidē un ieguldījumi cilvēku labā un mūžizglītībā, bet Komisija ir aizmirsusi — un tā ir kļūda šajā Komisijas dokumentā — ka mēs atstājam novārtā sociālo dimensiju.

Pašreizējā attīstība Eiropā liecina ne vien par efektīvu izaugsmi un lielāku nodarbinātību, bet arī par lielāku atstumtību, lielākām atšķirībām un nedrošāku nodarbinātību — ne tikai Vācijā, bet arī citur, ir vairāk tādu darbu vietu, kurās strādājošajiem nav pietiekamu līdzekļu sevis uzturēšanai un ir vajadzīgi sociālā nodrošinājuma pabalsti, lai papildinātu savu algu. Izaugsme un nodarbinātība mums jāsasaista ar sociālo dimensiju, kas Eiropā samazina atšķirības cilvēku un reģionu starpā. Šis aspekts tika apspriests Gimaraišas debatēs, kurās es piedalījos saistībā ar nodarbinātības un sociālo lietu ministru tikšanos.

Portugāles prezidentūra mēģina priekšplānā izvirzīt jautājumu par integrētajām pamatnostādnēm un izmainīt tās, lai sociālā saikne kļūtu skaidrāka un daudz integrētāka.

Tomēr Komisija to nevēlas. Komisija nevēlas mainīt šīs pamatnostādnes. Tomēr tās ir jāmaina. Savā rezolūcijā mēs esam vienojušies, ka vēlamies izstrādāt jaunas pamatnostādnes, kurās integrētu sociālo dimensiju un, protams, ietvertu jautājumu par mainīgo drošību, kā arī elastīgumu un drošību. Komisijai arī vajadzētu pievērsties šim aspektam, lai mēs varētu ciešāk sasaistīt izaugsmes un sociālās dimensijas jautājumus.

Mums jāiekļauj arī Lisabonas stratēģija. Patlaban šī stratēģija nav neiekļauta ne valsts, ne reģionālā, ne arī vietējā līmenī. Ir daudz tādu cilvēku, kuriem nav nekas zināms par Lisabonas stratēģiju. Mums tā ir jāintegrē un jāpanāk, ka arī sociālie partneri un pilsoniskā sabiedrība strādā ar mērķi nodrošināt, ka šie jautājumi — sociālā dimensija izaugsme un nodarbinātība — tiek uzskatīti par svarīgiem un tiek integrēti.

  Samuli Pohjamo (ALDE). - (FI) Priekšsēdētājas kundze, es vēlos šajās debatēs ietvert arī ziemeļu perspektīvu. Apmēram pirms diviem gadiem es strādāju reģionālās attīstības organizācijā netālu no Ziemeļu polārā loka un Krievijas robežas. Šajā nomaļajā reģionā globalizācija nozīmēja gan draudus, gan iespējas. Mēs sākām izmēģinājumu darbu, uzticoties paši savām stiprajām pusēm, jo izmantojām globalizācijas priekšrocības. Uzņēmumi, valsts sektors, izglītības sistēma un universitātes apvienoja savus līdzekļus, lai izveidotu produktīvu jauninājumu vidi. Zināšanu bāzi nostiprināja tādas sistēmas izveide, kurā ietverti globālie zināšanu tīkli atbilstīgi Lisabonas stratēģijai. Tajā pašā laikā tika uzsākti atjaunojamās enerģijas projekti. Rezultāti ir cerīgi. Jo īpaši jāizceļ starptautiskā tūrisma straujā izaugsme šajā reģionā. Es uzskatu, ka šis reģions varētu kalpot par lietderīgu piemēru citviet Eiropā, un Eiropas Savienībai vajadzētu nodrošināt lielākas iespējas īstenot šādu darbu.

  Corien Wortmann-Kool (PPE-DE). - (NL) Priekšsēdētājas kundze, Eiropas pozīciju nosaka vienotais tirgus, vienotā tirgus liberalizācija un pasaules tirgus liberalizācija, globalizācija. Tas mums ir ļāvis nodrošināt ne tikai labklājību, bet arī izveidot demokrātiju. Tāpēc mums jābūt piesardzīgiem — un es vispirms runāju par tirdzniecības aspektiem — attiecībā uz stratēģiju, kas vērsta uz pārmērīgu aizsardzību, un galvenokārt attiecībā uz protekcionismu veicinošiem tirdzniecības instrumentiem.

Priekšsēdētājas kundze, Eiropas konkurētspēju labāk nodrošinātu atvērtība pret pasauli, tāpēc domāju, ka ir svarīgi lielāku prioritāti piešķirt ekonomikas tirgus liberalizācijai tajās valstīs, kas nav ES dalībvalstis, jo īpaši jaunajās industriālajās valstīs, piemēram, Indijā, Brazīlijā un Ķīnā, jo šo tirgu milzīgais izaugsmes potenciāls nozīmē izdevības Eiropas uzņēmumiem un Eiropas ekonomikai. Šīm jaunajām industriālajām valstīm savukārt būs jāatver savi tirgi mūsu uzņēmumiem, arī attiecībā uz pakalpojumiem, un savstarpīguma interesēs es mudinu Komisiju savās sarunās izdarīt spiedienu jo īpaši uz šīm valstīm.

Saistībā ar Starptautiskās tirdzniecības komitejas delegācijas vizīti mēs apmeklējām Singapūru un redzējām, ka salīdzinājumā ar ES uzņēmumiem amerikāņu uzņēmumiem tur ir labāka piekļuve tirgum, priekšsēdētājas kundze, bet mums, lūk, nav šādas pieejas. Tāpēc mums jārīkojas aktīvāk. Galu galā mēs esam pasaules lielākā tautsaimniecība. Ja mēs visi efektīvi apvienotos, mēs spētu izmantot savu spēku, lai atvērtu šos tirgus. Vēl, priekšsēdētājas kundze, jārunā arī par importa nodevu atcelšanu un tirdzniecības beztarifu barjerām, turklāt mūsu stratēģijā par piekļuvi tirgum arī ir svarīgi šos jaunos tirgus noteikt par prioritāriem.

  Katerina Batzeli (PSE). – (EL) Priekšsēdētājas kundze, komisār, Padomes priekšsēdētāj, Eiropai tika izteikts lūgums saviem pilsoņiem parādīt otru globalizācijas pusi. Šī puse ir saistīta nevis ar neierobežotu konkurenci, bet gan ar sociālo solidaritāti, pārdali, diversifikāciju un kultūras vērtībām.

Šajā iekšējā dialogā, kā arī jebkurā citā veidā padarot ES pieejamu pārējai pasaulei, izmantojot ekonomikas, sociālo un vides politiku, kā arī to politiku, kas attiecas uz drošību, dzīvotspējīgu attīstību un imigrāciju, Eiropas Komisijai ir jāveicina un jāstiprina ES kultūras ētoss. Savā darbā, kas saistīts ar ikgadējo likumdošanas programmu, Lisabonas stratēģijā un arī pēc tam izveidotā Reformu līguma stiprināšanas procesā Komisijai tiešā veidā jāveicina turpmāk minētās kultūras nozares jomas.

Pirmkārt, Komisijai jāstiprina tās kultūras nozares, kuru pamatā ir augstas kvalitātes, novatoriski pakalpojumi, Eiropas ekonomikā nodrošinot ievērojamas produktīvas un novatoriskas iespējas. Šī nozare ir ārkārtīgi svarīga saistībā ar starpkultūru dialogu.

Otrkārt, Komisijai ir jāstiprina „zināšanu trīsstūris”, kas ietver pētniecību, izglītību un jauninājumus. Diemžēl šo vajadzību pagaidām neatbalsta likumdošanas pasākumi, lai arī tam jābūt vienam no ES mērķiem.

Jauninājumiem kultūras jomā nevajadzētu būt greznībai, ko izmanto tikai daži starptautiski uzņēmumi; tiem vajadzētu būt daļai no MVU horizontālās politikas.

Priekšsēdētājas kundze, Eiropas Komisijai un Padomei ir jāpieņem skaidrs lēmums par savu nostāju attiecībā uz globalizācijas problēmu risinājumiem. Tas jādara atklātā dialogā, kas sākotnēji jārisina ar valstu parlamentiem. Globalizāciju var uztvert kā daļu no Eiropas vēstures, ja to var sasaistīt ar Eiropas kultūras ētosu.

  Sharon Bowles (ALDE). - Priekšsēdētājas kundze, globalizācija tiek vainota it visā, sākot ar iedzīvotāju skaita pieaugumu līdz pat klimata pārmaiņām un resursu izmantošanai. Tomēr šī attīstība, tāpat kā konkurence, ir tikai cilvēces rīcības rezultāts. Darvins to sauca par dabisko izlasi.

Eiropas iedzīvotāji ir baiļpilni. Mums ir jāizglīto viņi, tas tiesa, bet tas nav jādara, paziņojot, ka mums ES līmenī ir vajadzīga politika, lai risinātu ar globālo ekonomiku saistītās problēmas. Ja kāds vedina uz domām, ka mums nav politikas, es sāku baiļoties.

Eiropas Savienībai ir vienreizējas pilnvaras, lai pārvalstiskā līmenī risinātu jautājumus un nepieļautu galējības. Jūlijā laikrakstā „Financial Times” rakstīts, ka „Brisele ir pasaules pārvaldes galvaspilsēta, un to nevar neievērot no Vašingtonas līdz pat Tokijai”. Tāpēc, ja mums tā ir, ļaujiet to mums lietot, bet — saprātīgi. Kāds gan ir konkurētspējas programmas mērķis, ja tas neparedz saglabāt mūsu ietekmi pasaulē? Kāds būs vienotā tirgus mērķis, ja tas netiks pienācīgi pilnveidots? Un nav vajadzīga gļēva atvainošanās. ES ir pilnīgi pārliecināta par šo uzdevumu īstenošanu. Mums tikai jāturpina sava virzība, pirms dabiskā izlase nav atstājusi mūs pēdējā vietā.

  Cristobal Montoro Romero (PPE-DE). - (ES) Priekšsēdētājas kundze, Padomes un Komisijas pārstāvji, globalizācija ir pozitīvi vērtējama no Eiropas viedokļa, un Eiropai ir jāsekmē globalizācija.

Mēs esam liecinieki pagaidām lēnajai, bet neatgriezeniskajai robežu izzušanai pasaulē — šajā procesā mazāk nekā 20 gadu laikā vairāk nekā 400 miljoni cilvēku ir paglābti no nabadzības, un 2007. gadā pirmo reizi Ķīna kļūs par valsti, pasaules reģionu, kas būs visvairāk veicinājis pasaules ekonomikas izaugsmi; dāmas un kungi, atcerieties — tā ir Ķīna, nevis Eiropas Savienība!

Tas nozīmē, ka globalizācija ir ne vien izaicinājums, bet arī lieliska izdevība. Tas ir izaicinājums tādā ziņā, ka pieejamība nozīmē lielāku izaugsmi, lielāku labklājību un lielāku nodarbinātību, un tas mums ir jāizskaidro Eiropas iedzīvotājiem. Turklāt man atkal rodas bažas par vārda „aizsargāt” lietošanu šajā plenārsēžu zālē.

Protekcionisms ir globalizācijas noliegums un tātad — arī Eiropas Savienības noliegums. Nav vajadzības aizsargāt iedzīvotājus, ja viņi paši atbalsta savu ekonomisko izaugsmi un savu labklājību. Mums jāatdod šī iespēja cilvēkiem, un tādējādi mums jāizpilda arī mājasdarbs, kas saistīts ar paškritiku Eiropas Savienībā.

Šāda situācija ir izveidojusies tāpēc, ka mēs Eiropas Savienībā nerīkojamies tā, kā mums būtu jārīkojas tad, ja mūsu izaugsme ir neadekvāta, ja mums ir arī kopēja atbildība par krīzi pasaules finanšu tirgos un, kopumā, ja mēs nedarām visu, kas būtu jādara savās mājās, pie savu durvju sliekšņa, lai paātrinātu vidējo un mazo uzņēmumu ekonomisko izaugsmi un radītu lielāku nodarbinātību, jo mums ir vajadzīga daudz lielāka nodarbinātība, lielāka par to, ko nodrošina ekonomikas liberalizācijas process.

Lisabonas programma patiešām ir rādītājs — iekšējā tirgus izveide, valsts finanšu sakārtošana, mūsu darba tirgus modernizācija, apņemšanās īstenot vides reformu, atjaunojamā enerģija un, rezumējot, piekļuve Eiropai patiesi nozīmē sociālo kohēziju Eiropā.

  Enrique Barón Crespo (PSE). - (ES) Priekšsēdētājas kundze, Padomes priekšsēdētāj, Komisijas priekšsēdētāja vietniek, dāmas un kungi, manuprāt, šīs debates par globalizāciju vispiemērotāk būtu risināt Portugāles prezidentūras vadībā, jo Portugāle ir valsts ar nozīmīgu karogu, jo šī valsts bija izvirzījusies līderpozīcijā tad, kad Eiropā parādījās globalizācija, turklāt globalizācija nav sērga, kas apdraud mūsu sabiedrību. Pirmo reizi ar globalizācijas procesu eiropieši saskārās renesanses laikmetā, kad salīdzinājumā ar ķīniešiem un indiešiem mēs bijām mazāk attīstīti, un šādi mūs arī uztver pārējā pasaule.

Tagad, izstrādājot Lisabonas līgumu, mēs būsim pirmie tajā, ko es sauktu par „postimperiālo globalizāciju”. Mēs netaisāmies iekarot jaunus kontinentus; mēs vienkārši reaģējam, pēc pašu vēlēšanās apkopojot tās vērtības, kas ir kopīgas dažādām valstīm un cilvēkiem, un mēs varam būt piemērs tādai globalizācijai, kāda ir visvairāk vajadzīga, proti, politiskajai un sociālajai globalizācijai.

Šeit mēs esam runājuši par strauju, nekontrolētu finansiālo globalizāciju, neskatoties uz to, ka Starptautiskā Valūtas fonda vadītājs ir eiropietis. Mēs esam galvenais bloks Pasaules Tirdzniecības organizācijā un mums ir īpaša atbildība. Kas ir iztrūkstošais elements? Tas, ka mēs nespējam atrast tādas atbildes globalizētajā pasaulē, kuras būtu saskaņā ar to. Jo īpaši šeit ir divi ļoti svarīgi, rosinoši aspekti, attiecībā uz kuriem mums jārīkojas ļoti aktīvi — tā ir ne tikai tirdzniecības un tehnoloģiskā attīstība, bet arī vispārējā cilvēktiesību, jo īpaši darba ņēmēju tiesību, aizsardzība, ar ko saistībā ir izveidota Starptautiskā Darba organizācija, turklāt ir jārisina sarunas un jāīsteno politika, lai atrisinātu klimata pārmaiņu problēmu.

Jebkurā gadījumā, priekšsēdētājas kundze, un ar to es arī beigšu savu uzstāšanos, uzskatu, ka mums, proti, eiropiešiem, nav nekādu tiesību uz globalizāciju raudzīties pesimistiski. Mēs tiecāmies pēc tās, bet tagad mums jānāk klajā ar novatoriskām atbildēm.

  Jerzy Buzek (PPE-DE). - (PL) Priekšsēdētājas kundze, priekšsēdētāja kungs, ir skaidrs, ka mēs nespēsim atrisināt visas globalizācijas problēmas, izmantojot vienu paziņojumu un vienu pasākumu, kas paredz veicināt Lisabonas stratēģiju. Tomēr Padomes un Komisijas paziņojums ir labs, jo tajā pievērsta uzmanība tam, ka globalizācija nav posts un tas nav jāuztver kā apdraudējums, jo faktiski tas varētu būt kaut kas pozitīvs Eiropas iedzīvotājiem, kā arī tam, ka tieši ES iedzīvotājiem un viņu darbībai galvenokārt vajadzētu noteikt ES rīcību.

Es atbalstu četras darbības jomas. Pirmkārt, tas ir zināšanu trīsstūris, jo īpaši jauninājumi, un es saprotu, ka šajā jomā ir svarīgi ātri rīkoties, lai vismaz uzsāktu Eiropas Tehnoloģiju institūta darbību.

Otrkārt, uzņēmējdarbības vide, kas nozīmē pilnībā atvērtu un brīvu iekšējo tirgu bez monopoliem, ar atklātu konkurenci, mazāku regulējumu un mazāku birokrātiju — par šiem jautājumiem Komisijas priekšsēdētāja vietnieks Günter Verheugen cīnās ļoti drosmīgi.

Treškārt, cilvēkresursi, — tie ir saistīti ar migrācijas problēmām un galvenokārt kavē intelektuālā darbaspēka emigrāciju, kas nozīmē labāku izglītību, pievilcīgus ieguldījumus un ES sociālo dimensiju, kuras pamatā ir panākumi ekonomikas jomā.

Ceturtkārt un visbeidzot, enerģētika un klimata pārmaiņas — tā ir kopējā enerģētikas politika, ko, manuprāt, mēs visi apzināmies, un emisiju apjoma samazinājums. Tomēr tikai ar siltumnīcefekta gāzes emisiju samazinājumu Eiropas Savienībā nebūs iespējams izglābt pasaules klimatu. Šī iemesla dēļ mums ir vajadzīga politiski spēcīga Eiropas Savienība, jo tikai spēcīga ES var ietekmēt Amerikas Savienotās Valstis, Ķīnu un Indiju attiecībā uz atbilstību klimata aizsardzības pamatnostādnēm.

Attiecībā uz emisiju samazināšanu Eiropas Savienībā — jā, es to atbalstu, bet es atbalstu arī politiski spēcīgu ES, un tas nozīmē iespējami drīzāk pilnībā ratificēt Eiropas Līgumu.

  Gary Titley (PSE). - Priekšsēdētājas kundze, cerams, es saku — cerams, ar Lisabonas līgumu tiks pabeigts viens periods Eiropas Savienības vēsturē, kas attiecas uz ES izaugsmi, miera nostiprināšanu un stabilitāti šajā kontinentā, tirdzniecības un ekonomisko barjeru atcelšanu dalībvalstu starpā, kā arī iestāžu attīstību, kas bija vajadzīga, lai sasniegtu šos mērķus. Taču tagad mums ir jāsāk jauns periods, pievēršoties ārējai darbībai un globalizācijas problēmām.

Mums ir vajadzīga tāda globālā Eiropa, kas ievieš pilnībā jaunu globalizācijas programmu, pamatojoties uz atvērtības un godīguma principiem, kā arī dalībvalstu sadarbību. Mēs zinām, kas tie ir par uzdevumiem — debatēs tie plaši tika apspriesti. Klimata pārmaiņas un migrācija, manuprāt, ir divi lielākie uzdevumi, tomēr mums jāsaglabā arī liela izaugsme un nodarbinātība. Mums jāizstrādā mūsdienīga un efektīva sociālā programma. Mums jārisina jautājumi, kas attiecas uz terorismu un noziedzību, kā arī jāveicina drošība aiz savām robežām un jācīnās ar nabadzību. Un, patiešām, kā teica S. Bowles, mums jau ir politika šajos jautājumos. Bet ļaujiet mums būt godīgiem — progress ir bijis lēns, nevienmērīgs, turklāt ne vienmēr tas ir bijis efektīvs.

Ja mums patiešām ir jārisina jautājumi saistībā ar globalizāciju, ir vajadzīgas radikālas un būtiskas pārmaiņas, kas jāveic ne vien mūsu politikā, bet arī attiecībā uz visu mūsu domāšanu Eiropas Savienībā. Tagad mums uzmanība jāpievērš vienīgi darbībai un rezultātiem. Mums jānodrošina, ka dalībvalstis pilda savus solījumus, jo mums ir ES sistēma. Savukārt mums nav 27 dalībvalstis, kas visas dara to, ko apsolījušas, un tagad mums sava uzmanība jāpievērš solījumu izpildei un ES potenciāla pilnīgai īstenošanai.

  Alexander Radwan (PPE-DE). - (DE) Priekšsēdētājas kundze, lūk, es pāris minūtēs rezumēšu situāciju saistībā ar globalizāciju! Vispirms es vēlētos lūgt, lai savās apspriedēs mēs mazliet godīgāk aplūkotu globalizācijas jautājumu. Manā dzimtajā Bavārijas reģionā puse no IKP tiek iegūta no eksporta. Daudzi cilvēki kritizē globalizāciju, bet ja mēs viņiem pajautātu, vai viņi piekristu tam, ka vietējie uzņēmumi vairs nedrīkstētu apkalpot pasaules tirgu, tad viņi teiktu: „Nē, mēs nepiekrītam.”

Tāpat, ja mēs pievērstos lielveikaliem un pajautātu, vai kāds būtu gatavs palaist garām izdevību iegādāties preces par konkurētspējīgu cenu, — neatkarīgi no tā, vai tās būtu elektroierīces, tekstilizstrādājumi vai citas preces — neatrastos neviens brīvprātīgais. Ikviens zina, ka imports no lēta darbaspēka valstīm ir iemesls zemajiem inflācijas rādītājiem pēdējo gadu laikā. Tas ir tikai taisnīgi un atbilstoši atzīt to, pat ja mēs regulāri runājam par globalizāciju kā draudiem.

Eiropai ir jāveido globalizācijas process, jo no tā iegūst gan mūsu ražotāji, gan patērētāji. Piemēram, nolūks likvidēt birokrātijas slogu ir svarīgs mērķis gan komisāram G. Verheugen, gan Eiropai. Es nevēlos netieši norādīt uz to, ka tas ir tikai Komisijas uzdevums; šī norāde attiecas arī uz Parlamentu un Padomi. Patlaban mēs runājam par globalizāciju, bet vēlāk mēs pieņemsim Augsnes aizsardzības direktīvu un veidosim lielāku birokrātijas slogu. Īsumā runājot, mūsu veiktajiem pasākumiem Eiropā jābūt īpaši saskanīgiem, un veidot Eiropu — tas ir mūsu uzdevums.

Apsverot krīzi ASV paaugstināta riska hipotekāro aizdevumu tirgū, mums jāsaprot, ka starptautiskie finanšu tirgi ir savstarpēji saistīti un mums, eiropiešiem, ir jāpalīdz mērķu īstenošanā. Kāda ir mūsu attieksme pret vērtēšanas aģentūrām un riska ieguldījumu fondiem? Diemžēl komisārs C. McCreevy, kurš ir atbildīgs par šiem jautājumiem, pagaidām nav uzņēmies vadību, lai Amerikas un citu valstu tirgos pārņemtu grožus savās rokās, tāpēc Eiropa šajā jomā atpaliek.

Tomēr esmu stingri pārliecināts, ka Eiropa ir labi sagatavojusies saistībā ar globalizāciju. Mēs no tās iegūstam, un tas mums ir jāizskaidro sabiedrībai, turklāt mums ir neatlaidīgi jāpieprasa obligātie standarti, lai arī tie var nebūt Eiropas standarti, un tad mēs būsim gatavi un pielāgojušies, lai uzvarētu šajā globalizācijas spēlē. Un to, vai globalizācijai būt vai nebūt, nenosaka Briselē vai Strasbūrā.

  Magda Kósáné Kovács (PSE). - (HU) Paldies jums, priekšsēdētājas kundze! Es runāju, pārstāvot to reģionu, kam nebija iespēju izlemt savu likteni pēc kara. Mūsu valsti no laimīgākās Eiropas daļas atdalīja dzeloņstieples, bet pat tas nespēja apstādināt negaidītās globalizācijas sekas.

2000. gadā mēs sākām iepazīties ar konkurētspēju un solidaritāti stratēģijā par darbu un darba ņēmējiem, kā arī Lisabonas stratēģijā. Kopš tā laika līdzsvars daudzkārt ir zudis par labu kapitāla atgūšanai, un radās bažas, ka šajā stratēģijā varētu tikt aizēnots cilvēciskums.

Konkurētspēja un nodarbinātība neapšaubāmi un vēsturiski ir nedalāmi jēdzieni, bet tagad mēs sākam saprast, ka vērtīgais darbs ir tikai daļa no vērtīgās dzīves. Vērtīgā dzīve ietver arī pamata drošību, ieguldījumu veselīgā dzīvesveidā un attīstībā, diskriminācijas neesamību un pieņemamus dzīves apstākļus.

Bet Eiropai nevajadzētu sevi uzlūkot tikai kā sistēmu, kas nodrošina aizsardzību, jo tā arī veido paaudžu sapņus, nodrošina tiem Eiropas iedzīvotājiem un trešo valstu pilsoņiem iespējas, kuri vēlas tās patiesi izmantot. Un tieši tādēļ solidaritātei nevajadzētu palikt tikai par saukli; tai jākļūst par iespēju cilvēkiem, kuri spēj sasniegt mērķus, un iespēju, kas šiem cilvēkiem ļauj sasniegt mērķus.

Dāmas un kungi, darba tirgus un kapitāls, kas pieprasa atdevi, ir nežēlīgi selektīvs, un nodarbinātībai ir vajadzīgi jauni cilvēkresursi, kuri pieprasa ieguldījumus par cenu, kas ir lielāka par kapitālu, un šāda darbaspēka aprite ir vienkāršāka nekā jebkad. Eiropa, kuru veido vērtības, nevar pieņemt, ka daudzie cilvēki — tie, kas uzsāk savu karjeru, gados vecāki cilvēki, tie, kuri ir atstumti nabadzības dēļ, tie, kuri ir spiesti apgūt jaunas prasmes, kā arī čigāni, kuri daudzējādā ziņā ir mazaizsargāti — nevarēs iegūt darbu. Jo īpaši lai nākamajām paaudzēm uz saviem pleciem nebūtu jānes smagais neaizsargātības slogs, Kopienas līdzekļi, kas tiek tērēti mūsu vajadzībām, ne vien nodrošina vērtīgu dzīvi, bet arī turpina palielināt Eiropas konkurētspējas izredzes. Paldies jums, priekšsēdētājas kundze!

  Georgios Papastamkos (PPE-DE). – (EL) Priekšsēdētājas kundze, secinājums, pie kā dabiskā ceļā nonākam šo debašu beigās, ir tāds, ka Eiropas modeļa sasaiste ar globālo „megascenāriju” nozīmē gan risku, gan iespējas.

Parasti Eiropas iedzīvotāji globalizāciju uztver kā ārēju parādību — tai nav skaidra Eiropas regulējuma vai politiskas intervences. Tādēļ no Eiropas rīcība plāna ir atkarīgs, vai acīmredzamās un izmērāmās Eiropas intereses patiesi tiek aizsargātas, vienlaikus sekmējot globālo izpratni.

Attiecībā uz Eiropas Savienības ārējo tirdzniecības darba kārtību, manuprāt, prioritāte cita starpā jāpiešķir tam, lai nodrošinātu abpusēju darbību saistībā ar piekļuvi tirgum un konkurenci ar vienādiem noteikumiem, kā vakar šajā parlamentā to uzsvērti norādīja Francijas prezidents N. Sarkozy.

Stingrs Eiropas regulējums attiecībā uz vides aizsardzību un patērētāju un darba ņēmēju veselības aizsardzību ir būtiska norāde uz ES politisko un institucionālo gatavību. Tomēr, ja tas Eiropas Savienībai neradīs ilgstoši neizdevīgu konkurences situāciju, attiecībā uz to citiem vadošajiem starptautiska līmeņa dalībniekiem ir jāsniedz līdzvērtīga atbilde.

Ieguvumi un zaudējumi saistībā ar Lisabonas stratēģijas iekšējiem un ārējiem aspektiem palīdzēs sekmēt Eiropas modeli pasaules pārvaldības arēnā. Tomēr tas nonāk pretrunā ar mazāku regulatīvo stingrību un juridiski saistošu pilnību gan PTO, gan citās starptautiskajās organizācijās. Eiropas Savienība ir aicināta uzņemties vadošo un konstruktīvu lomu aizvien intensīvākajā starptautiskajā sadarbībā. Tā ir aicināta par prioritāti noteikt saistošus pienākumus un starptautisko standartu pieņemšanu aizvien lielākas regulējuma konverģences labad.

  Stephen Hughes (PSE). - Priekšsēdētājas kundze, šajās debatēs ir apspriests ļoti plašs jautājumu klāsts, un nobeigumā es vēlētos atgriezties pie sociālās politikas kā produktivitātes faktora.

Integrēto pamatnostādņu paketes īstenošanu bija paredzēts sākt, lai nodrošinātu Lisabonas procesa ekonomikas, sociālā un ilgtspējas aspektu līdzsvaru, bet praksē, nonākot līdz nodarbinātības pamatnostādnēm, bija jārunā par pakārtotību, nevis apvienošanu. Nodarbinātības pamatnostādnes īstenībā kļuva neredzamas, nomaskējot ārkārtīgi dažādos dalībvalstu rezultātus attiecībā uz virkni rādītāju un mērķu, kas tām jāsasniedz saskaņā ar stratēģiju par jaunatnes nodarbinātību un gados vecāku darba ņēmēju integrāciju — tie ir vairāki faktori. Dažās dalībvalstīs izdevumi par mūžizglītību un aktīviem darba tirgus politikas pasākumiem pēdējo piecu gadu laikā patiesībā ir samazinājušies, nevis palielinājušies. Tas katastrofāli ietekmē Lisabonas procesu kopumā.

Tādēļ nākamajā Lisabonas ciklā attiecībā uz nodarbinātības stratēģiju jānodrošina lielāka redzamība. Vēl cita lieta — kopīgajā rezolūcijā, ko šodien mēs apspriežam šajās debatēs, atsevišķās vietās ir uzsvērta vajadzība nodrošināt pienācīgas kvalitātes nodarbinātību un koncentrēties uz augstāku darba kvalitāti. Pievēršanos šai vajadzībai neveicina Komisijas koncentrēšanās uz nodarbinātības drošību, kas pretstatīta darbavietas drošībai; tas atkārtots gan Zaļajā grāmatā par darba tiesībām, gan paziņojumā par elastīgumu un sociālo drošību. Savā darbā par elastīgumu un sociālo drošību mēs, Nodarbinātības un sociālo lietu komitejā, skaidri nosakām, ka svarīga ir gan nodarbinātības drošība, gan darbavietas drošība.

Ātri mainīgam, elastīgam uzņēmumam — uzņēmumam, kas maina savu produkcijas līniju ik pēc sešiem mēnešiem, bet IT konfigurāciju ik pēc četriem mēnešiem — vajadzīgs pielāgoties spējīgs, kvalificēts, lojāls un idejai uzticīgs darbaspēks, nevis gadījuma rakstura un sadrumstalots darba tirgus. Tāpēc mēs darīsim visu iespējamo, lai palīdzētu izveidot efektīvu elastīguma un sociālās drošības principu kopumu, bet pēc tam ar šiem principiem jāpanāk grozījumi pamatnostādnēs. Iepriekš priekšsēdētājs J. M. Barroso teica, ka „kamēr tās nav kļuvušas problemātiskas, mums nevajag tās pielabot”. Tomēr tās ir kļuvušas problemātiskas un ir jāpielabo.

  Philip Bushill-Matthews (PPE-DE). - Priekšsēdētājas kundze, es apsveicu Komisiju saistībā ar izcilo dokumentu un vēlētos izcelt tikai četrus jautājumus.

Pirmais attiecas uz ekonomiku, kuras pamatā ir zināšanas. Manuprāt, dokumentā šī ideja attiecībā uz brīvu ideju un pētnieku apriti, kas, iespējams, tiek uzskatīta par ES „piekto brīvību”, ir lieliski izklāstīta, un es vēlētos redzēt tās īstenošanu.

Atbildot uz to, ko tikko teica S. Hughes, — es uzskatu, ka šis jautājums patiešām atspoguļo to, kur mēs patlaban atrodamies, risinot debates Nodarbinātības un sociālo lietu komitejā par to, ka mēs vēlamies attālināties no idejas par tikai vienkāršu darbavietas drošību, kas pretstatīta nodarbinātības drošībai, veicinot nodarbinātību un sekmējot prasmes; šādā veidā Eiropas panākumi globalizācijas laikmetā var nozīmēt panākumus privātpersonām — cilvēkiem, un par to ES jārūpējas daudz vairāk.

Otrs jautājums attiecas uz maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU). Šeit ir atsauce uz vairākiem jauniem priekšlikumiem, kas jāizstrādā līdz 2008. gada beigām. Es to atzinīgi vērtēju, tomēr ir viens „bet” — lūdzu, ļaujiet mums nepievērsties jaunajiem priekšlikumiem par rītdien panākamo vienošanos, pirms mēs neesam pievērsušies pašreizējo, patlaban īstenojamo saistību izpildei. Šajā jautājumā es vēlētos pievērst uzmanību, īpaši G. Verheugen uzmanību, uz šo 25 % samazinājumu pašreizējo ES tiesību aktu vienkāršošanā. Ļaujiet mums, lūdzu, ieraudzīt patiesus rezultātus saistībā ar šo visaptverošo mērķi, labāk ātrāk, nekā vēlāk, jo no tā īpaši iegūs MVU. Šajā saistībā es vēlētos atbalstīt Darba laika direktīvas apjomīgu pārskatīšanu, kurā ir vajadzīgs, lai mēs visi — es patiešām domāju visus, arī Parlamenta deputātus — domātu daudz laterālāk.

Trešais jautājums attiecas uz vienoto tirgu — ārējās dimensijas papildinājums ir ļoti labs, bet vispirms mums vajadzētu tikt galā ar iekšējo dimensiju, pabeidzot sava vienotā tirgus pilnveidošanu, un tikai pēc tam īstenojot savas lielās ieceres ārpusē. Gan M. Schulz, gan S. Hughes kungam es teiktu, ka pilnībā piekrītu tam, ka tas tiek darīts arī sociālā progresa dēļ, nevis tikai tāpēc, lai panāktu progresu ekonomikas jomā.

Visbeidzot — personīgāks jautājums, vienīgais, kas mani samulsināja šajā dokumentā, ir pati pirmā rindiņa pirmajā lapā, kur teikts, ka tas ir „Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai”. Es saprotu, ka ir tāda Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja un Reģionu komiteja, lai gan man nav skaidrs — kāpēc, bet, lūdzu, nepielīdziniet tās abām koplēmuma procedūras iestādēm!

  Miroslav Mikolášik (PPE-DE). - (SK) Globalizācijas parādība kļūst aizvien vairāk saprotamāka. Šādā situācijā Eiropas Savienībai ir jāreaģē diezgan ātri un jānovērtē ne tikai tas, vai Eiropas konkurētspēja ir saglabājusies, bet arī tas, vai tā ir pieaugusi; vai Lisabonas stratēģija, kas ir šādai attīstībai paredzētais instruments, spēj sniegt risinājumus tādās jomās kā jauninājumi, enerģija, migrācija, izglītība un, jo īpaši, demogrāfija. Tam visam jāatvieglo izaugsme un spēja izveidot jaunas darbavietas.

Jaunas problēmas rodas saistībā ar vidi, piemēram, CO2 emisijām, pesticīdu izmantošanu, bažām par tīra ūdens rezervēm un avotiem, augsnes aizsardzību un lauksaimniecību. Pēdējā, bet ne mazāk svarīgā problēma attiecas uz veselību un epidēmijām, kā arī cīņu pret aptaukošanos, sirds un asinsvadu slimībām un aizvien lielāko saslimstību ar visiem vēža paveidiem.

Dāmas un kungi, globalizācija rada papildu problēmas drošības un migrācijas jomā, un aizvien lielāki draudi rodas attiecībā uz noziedzību un terorismu. Ļoti drīz mēs būsim liecinieki tam, ka, deviņām jaunām dalībvalstīm pievienojoties Šengenas zonai, kritīs pēdējās dzelzs priekškara atliekas un apvienosies sadalītā Eiropa. Mums jādara viss iespējamais, lai visaptveroši aizsargātu šo kopējo zonu, lai tajā nevarētu iekļūt nelegālie migranti, kas pasliktina drošību dalībvalstīs. No otras puses, es atbalstu atbildīgas pieejas izmantošanu saistībā ar darba atļaujām, ko piešķir legālajiem migrantiem — šis jautājums mums jāapsver rūpīgi un jāizvēlas kvalificēta darbaspēka ievešana tajās jomās, kurās tas ir visvairāk nepieciešams.

Es arī uzskatu, ka Eiropas Savienības vecākajām dalībvalstīm — un es vēlētos, lai Komisija to ņemtu vērā — jālikvidē muļķīgie ierobežojumi saistībā ar jauno dalībvalstu iedzīvotāju nodarbinātību. Pašreizējā situācijā šāda rīcība ir neizprotams anahronisms.

  Tokia Saïfi (PPE-DE) . – (FR) Priekšsēdētājas kundze, Eiropas Savienība nevar ļaut sev kļūt par globalizācijas upuri vai radīt saviem iedzīvotājiem iespaidu, ka viņi ir iesaistīti tādā procesā, ko viņi nevar ietekmēt. Tāpēc jautājums tagad nav par to, vai globalizācija ir laba vai slikta; jautājums ir par to, vai mēs esam gatavi dot savu ieguldījumu, lai to izturētu un noregulētu. Lai stātos pretī šim izaicinājumam, Eiropas Savienībai ir jāsaskaņo konkurētspēja ar ekonomisko un sociālo kohēziju. Daudzpusējo noteikumu stiprināšana ir daļa no šī procesa.

Atvērtas ekonomikas sistēmā vislabākais veids, kā nodrošināt patērētāju un pilsoņu tiesību ievērošanu, ir panākt atbilstību konkurences noteikumiem un izveidot taisnīgu un vienlīdzīgu tirgu, kas atspoguļo vides un sociālos standartus. Tādēļ, kamēr mēs neesam ieviesuši starptautiski atzītus noteikumus, ir būtiski, lai mēs saglabātu, nevis nogremdētu, savus pašreizējos tirdzniecības aizsardzības instrumentus, kas ir mūsu vienīgie efektīvie instrumenti cīņā pret dempingu. Un —jā, Eiropai ir iespēja aizsargāt savus pilsoņus, neīstenojot protekcionisma politiku. Eiropai arī jāveic ieguldījumi tajās nozarēs, kas nākotnē noteiks tās ekonomisko ietekmi, proti, pētniecībā, jaunradē un tīras tehnoloģijas attīstībā.

Turklāt, lai atbalstītu tos, kuriem ir vissarežģītāk izmantot globalizāciju savā labā, Eiropai ir jāpastiprina savi pasākumi, lai solidaritātes principu īstenotu praktiski, piemēram, izmantojot Eiropas Globalizācijas pielāgošanas fondu, kā arī elastīguma un drošības pieeju. Attiecībā uz starptautisko konkurenci Eiropas interesēs ir paredzēt pielāgošanos un uzsākt reformas. Eiropas Savienībai ir visas vajadzīgās iespējas un resursi, lai stātos pretī šim izaicinājumam.

  Eija-Riitta Korhola (PPE-DE). - (FI) Priekšsēdētājas kundze, panākumi saistībā ar globalizāciju ir būtiski Eiropas labklājībai — tie nodrošina ES materiālo saturu. Tagad, kad beigām tuvojas atjaunotās Lisabonas stratēģijas trīs gadu cikls, galvenā uzmanība mums jāpievērš jo īpaši ārējai dimensijai. Jo īpaši es vēlos uzsvērt trīs aspektus.

Pirmkārt, enerģija, tās piegāde un pietiekamība, paaugstina un pazemina sabiedrību stāvokli globālās konkurences apstākļos. Situācija Eiropā nešķiet veiksmīga. Enerģētiskās neatkarības zaudēšana ir nopietns izaicinājums Eiropas Savienībai. Pat tagad pusi no savas enerģijas mēs importējam no valstīm, kas nav Eiropas Savienībā, un atkarība no importa varētu pieaugt. Papildus apņēmīgiem centieniem palielināt enerģētisko neatkarību mums ir vajadzīga spēcīga ārpolitika enerģētikas jomā, vienota nostāja, solidaritāte un importa drošība.

Otrs galvenais aspekts ir klimata pārmaiņas, globāla parādība, kas globālā līmenī negatīvi ietekmē vidi, ekonomiku un sabiedrību un attiecībā uz ko ir jāatrod globāli risinājumi. Vienpusēja darbība izkropļo konkurenci un rada CO2 emisiju pārvirzi. Attiecībā uz globalizāciju nozīme ir šādiem aspektiem — globālās emisiju tirdzniecības sistēmas nenovēršamība, industriālo valstu un jauno tautsaimniecību obligātās saistības īstenot šo ideju, kā arī tirgus piekļuves barjeru atcelšana saistībā ar tīru tehnoloģiju.

Treškārt, ES vienmēr ir jāatceras R. Schuman spožā ideja, proti, lai gūtu panākumus, ekonomika mums būtu jāveido tā, lai tā kalpotu kopējiem mērķiem, sabiedrības labumam, mieram un stabilitātei. Mūsu kultūras tradīcija liek mums cīnīties par humānāku pasauli, kurā ievēro cilvēktiesības. Tikai tad būs iespējams nodrošināt to, ka globalizācija ir ikviena interesēs. Tikai tad mēs varēsim paglābt pasauli un nodrošināt, lai tā neizslīd no mūsu rokām.

  Panayiotis Demetriou (PPE-DE). – (EL) Priekšsēdētājas kundze, Padomes priekšsēdētāj, komisāra kungs, šķiet, ka Eiropas iedzīvotāji vēsturisko globalizācijas parādību pārsvarā uztver skeptiski, daudzi no viņiem patiešām to uztver ar bailēm un pilnībā negatīvu attieksmi. Tas ir tāpēc, ka globālajā ekonomikā un Eiropas sociālajā dzīvē notiek apvērsums. Tomēr aizspriedumi, bailes un galvenokārt bezdarbība, kā arī pasīva attīstības vērošana neļauj stāties pretī jaunajai pasaules kārtībai. Šo situāciju nevar mainīt. Globalizācija nav novēršama, neatkarīgi no tā, vai mēs to vēlamies vai nevēlamies. Kā teica priekšsēdētājs J. M. Barroso, tiek celts lielais globālais ciemats.

Eiropas Savienībai ir jāaizsargā Eiropas intereses. Tādēļ tai sistemātiski, plānoti, kolektīvi un dinamiski jāiesaistās globalizācijas procesā, lai izstrādātu atbilstošākus noteikumus darbībai jaunajā pasaules kārtībā. Eiropas Savienībai ir jāvirzās uz priekšu; par savu mērķi tai jānosaka gan ES iedzīvotāju, gan, protams, pasaules iedzīvotāju labklājība. Kā savienība, kuras pamatā ir principi un vērtības, ES liela nozīme jāpiešķir savam uz cilvēku vērstajam raksturam un jāveicina tas starptautiskā līmenī. Sava ekonomiskā konkurence Eiropas Savienībai ir jāpārvērš īstā sacensībā, lai veicinātu brīvību, demokrātiju, tiesiskuma principu, sociālo taisnīgumu, cilvēktiesību ievērošanu, vides aizsardzību, kā arī tautu un cilvēku miermīlīgu līdzāspastāvēšanu. Tā ir loma, ko ES var un ko tai vajag uzņemties globalizācijas procesā.

  Marianne Thyssen (PPE-DE). - (NL) Priekšsēdētājas kundze, dāmas un kungi, šīs debates pārāk ātri kļūst bezjēdzīgas. Globalizācija ir fakts. Katrai paaudzei ir savi izaicinājumi, vismaz tās pašas tā apgalvo. Un mūsu izaicinājums ir iespējami efektīvāk reaģēt uz jaunajiem globalizācijas apstākļiem.

Vislabākā reakcija, protams, ir nepretoties globalizācijai, lai gan joprojām daži uzskata, ka mums tā būtu jādara. Mēs nevaram un nemēģinām tā rīkoties. Jebkurā gadījumā šāda rīcība mums, Eiropā, būtu īpaši neproduktīva, jo mēs vairāk nekā jebkurš cits esam atkarīgi no pārējās pasaules saistībā ar izejmateriāliem, enerģiju, tirgiem, lai pārdotu savus ražojumus, un pat darbaspēku, ņemot vērā mūsu novecojušo sabiedrību.

Mūsu atbildei jābūt saskanīgai ar globalizāciju, to uzlabojot. Tas nozīmē nolīgumu noslēgšanu un noteikumu ieviešanu starptautiskā līmenī. Mēs Eiropas Savienībā esam guvuši labu pieredzi Kopienas līgumu noslēgšanā. Tāpēc ļaujiet izmantot šo pieredzi, lai mēs varētu sniegt piemēru starptautiskā mērogā.

Mums tas jādara, priekšsēdētājas kundze, saglabājot vajadzīgo pašapziņu un iedvesmojoties no vērtībām, kas savukārt iedvesmo mūsu rīcību Eiropas Savienībā, vērtībām, ko mēs tik labi esam atspoguļojuši Reformu līgumā un Pamattiesību hartā.

Dāmas un kungi, vakardienas apgalvojums, ka Komisijas likumdošanas un darba programmā 2008. gadam lielākā uzmanība ir pievērsta vēlmei vislabākajos nolūkos veidot globalizāciju, ir laba zīme, kas apliecina to, ka šie jautājumi kļūst nopietni. Tas, ka globalizācija tika apspriesta arī neoficiālajā Lisabonas samitā, norāda, ka Lisabonas stratēģijai ir vajadzīga jauna ārējā dimensija.

Kā grupas koordinators Lisabonas stratēģijas jautājumā es vēlētos uzsvērt, ka šī stratēģija ir pamudinājusi mūs rīkoties. Pakāpeniski un nevienmērīgi tagad mēs sākam gūt panākumus. Pirmais trīs gadu cikls, kas sākās pēc vidusposma pārskata, ir gandrīz beidzies, un, iespējams, ir vajadzīgi jauni pielāgojumi. Es vēlētos ieteikt, priekšsēdētājas kundze, ka turpmāk mums mazāk vajadzētu koncentrēties uz uzdevumiem, procentiem un statistiku, bet vairāk uz reāliem mērķiem — jauninājumiem, labu uzņēmējdarbības vidi, konkurētspēju, izaugsmi, kā arī kvantitatīvu un kvalitatīvu nodarbinātības uzlabošanu.

Galu galā mums jāstrādā, lai sasniegtu mērķi, kas, cerams, mums visiem ir kopējs, proti, radīt labākas izredzes iespējami lielākam skaitam cilvēku nodrošināt pienācīgu dzīves kvalitāti.

  Zuzana Roithová (PPE-DE). - (CS) Eiropas spēja iepriekš tikt galā ar moderno laikmetu ir apbrīnas vērta, bet attiecībā uz globalizāciju mēs neesam pārliecināti par to, kā nonākt pie piemērotas stratēģijas, kas ļautu Eiropai uzņemties galveno lomu. Vispirms šajos meklējumos vajadzētu saprast, ka Lisabonas stratēģijā trūkst ārējās dimensijas un tai būs jākļūst par daļu no sarežģītākas ekonomiskās un sociālās stratēģijas. Šajā stratēģijā ir pareizi jānosaka, kādas ir pretrunas starp lielā mērā reglamentēto Eiropas ekonomiku un liberalizēto globālo tirdzniecību, turklāt tai jākalpo mums par instrumentu, ar ko samazināt šīs pretrunas, kuras mazina Eiropas konkurētspēju.

Divi iemesli, kas pamato regulējumu kopējā ekonomiskā zonā, ir godīga konkurence un augsts patērētāju aizsardzības līmenis. Tomēr abus šo aspektus aizvien vairāk samazina lēto preču pieplūdums no trešām valstīm un viltojumi. Mūsu priekšā ir biedējoši uzdevumi, piemēram, pārbaudes saistībā ar milzīgiem tādu importēto preču apjomiem, kas neatbilst Eiropas drošības standartiem.

Mūsu sarežģītās stratēģijas galvenajam aspektam jāparedz veicināt regulatīvo mehānismu konverģenci, citiem vārdiem — jārada globāli noteikumi un standarti, kas ir ne vien tehniski, bet attiecas arī uz ekoloģijas, sociālo un drošības jomu. Viens veids, kā sekmēt šo procesu, ir pastāvīgi pieprasīt, lai trešās valstīs tiktu ievērotas cilvēktiesības. Vārda brīvība ļaus šo valstu pilsoņiem pieprasīt augstākus dzīves un darba standartus, un tādējādi, no otras puses, veicinās konverģenci.

Mūsu jaunā enerģētikas politika sniedz efektīvu risinājumu attiecībā uz globalizācijas problēmu un sniedz labu piemēru. Tomēr mums ir jāpārskata arī citas politikas jomas, kas pēc tam kļūs par daļu no atbilstīgas un sarežģītas stratēģijas globalizācijas pārvaldībai. Mums jālikvidē relikti, piemēram, lauksaimniecības politika.

Ja mēs vēlamies turpināt savu darbību kā nozīmīgs dalībnieks globālajā mērogā, mums nepietiek tikai ar reaģēšanu — mums aktīvi jāsadarbojas globālo konverģences noteikumu izstrādē gan Eiropas Savienībā, gan ārpus tās. Eiropai ir mazliet jāmainās. Pretējā gadījumā mūs var piemeklēt vārītas vardes liktenis — ūdens uzvārās pakāpeniski, un tad jau ir par vēlu, lai izlektu no katla.

  Hans-Peter Martin (NI). - (DE) Priekšsēdētājas kundze, viens no iepriekšējiem runātājiem, Alexander Radwan, teica, ka Eiropa ir labi sagatavojusies globalizācijai, lai gan globalizācijas mūsdienu versijā mēs dzīvojam jau 18 gadus. Tikmēr mēs izslīdam no globalizācijas slazda — runas par pagātni, masveida labklājības samazināšanās un straujš uzbrukums demokrātijai — un ieslīdam Eiropas slazdā, kuru, politiski grēkojot, veido neveiksmīgais mēģinājums sagatavot atbilstošu līgumu, pārstrādātu Nicas līgumu, kurā priekšroka tika dota pārāk nepārdomātam ES paplašināšanās procesam.

Rezultātā galvenās mūsdienu problēmas ir saistītas ar birokrātiju, miljardiem eiro izšķērdēšanu un — jā — kļūdām Eiropas politiskās elites darbinieku noalgošanā. Patiešām, šis piemērs attiecas arī uz jums, komisār G. Verheugen. Jums adresētie nicināmie personiskie uzbrukumi parādījās pēc tam, kad jūs mēģinājāt birokrātiju pakļaut kontrolei. Tagad šeit ir jauns cilvēks, un viņi mēģina izraut paklāju no viņa kāju apakšas. Mēs vēl redzēsim, kādu progresu viņam izdosies panākt saistībā ar birokrātijas slogu.

Tas tā nekādā gadījumā nevar attīstīties. Ja mēs nespēsim izkļūt no šīm likstām, Eiropas Savienība kļūs politiski paralizēta, un globalizācijas problēmas sakaus mūs.

  Manuel Lobo Antunes, Padomes priekšsēdētājs. − (PT) Priekšsēdētājas kundze, Komisijas priekšsēdētāja vietniek, dāmas un kungi., šīs patiešām bija garas un izsmeļošas debates, un no visām debatēm, kurās esmu piedalījies prezidentvalsts vārdā, šajās ir visgarākais to dalībnieku un deputātu saraksts, kuri snieguši savu viedokli. Šī nepārprotami ir ļoti aktuāla un ļoti nozīmīga tēma, bet neļausimies ilūzijām, jo tā ir arī sarežģīta un pretrunīga tēma, par kuru ir izteikti dažādi viedokļi, kopsavilkumi un komentāri. Tomēr no tā es izdaru vispārēju secinājumu, ka globalizācija ir neatgriezeniska, tā attīstās un izpaužas jaunos veidos.

Mums nav iespēju atgriezties pagātnē, atkāpties, mēs nevaram izmainīt vēsturi. Globalizācija ir rezultāts mūsu virzībai uz nākotni. Tas viss — kas mums ir jādara, kas mums ir jāanalizē un kas mums ir jāizlemj — protams, attiecas uz to, kā vislabāk izmantot globalizāciju un kā visvairāk iegūt no tās, samazinot vai likvidējot visus zināmos ar globalizāciju saistītos riskus un vienmēr paturot prātā — man tas ir ļoti nozīmīgs aspekts — ka globalizācijai ir jākalpo cilvēcei un iedzīvotājiem, nevis otrādi. Cilvēcei, iedzīvotājiem un cilvēkiem vispār nav jākalpo globalizācijai.

Pastāv nelielas šaubas arī par to, vai uzņēmumiem (neatkarīgi no tā, vai tie ir lieli, vidēji vai mazi) mums Eiropā ir jānodrošina tādi instrumenti un politika, kas ļauj tiem stāties pretī ekonomiskās globalizācijas izaicinājumiem, lai pēc iespējas labāk un pilnībā izmantotu globalizācijas piedāvātās iespējas. Mums ir jāpaaugstina kvalifikācija, jāapmāca Eiropas iedzīvotāji, kā arī jāpārveido savs sociālais modelis. Tas nav jautājums par šī modeļa ierobežošanu vai pavājināšanu; patiesībā tieši pretēji — mums tas ir jāpastiprina un jāpielāgo tā, lai spētu veiksmīgi atrisināt problēmas un novērst draudus, ko rada globalizācija. Runājot par vides jomu, ir jāatzīst, ka Eiropas Savienība ir pierādījusi sevi saistībā ar vides aizsardzību un ir apliecinājusi savu spēju vadīt un nospraust savu ceļu virzībā uz nākotni tā, kā to nav spējis neviens cits pasaules reģions. To skaidri apliecinās sarunas, kas decembrī tiks risinātas Bali.

Visbeidzot, man jāatsaucas arī uz Lisabonas stratēģijas ārējo dimensiju, kas ir ļoti cieši saistīta ar globalizāciju. Plāns paredz uzaicināt citus, kuriem ir tāds pats redzējums, tādas pašas grūtības un problēmas saistībā ar globalizāciju, lai mēs kopīgi izmantotu ekonomiskās, sociālās un vides vērtības un principus, un, protams, ieviest pilnīgu skaidrību par to, ka globalizācija nozīmēs panākumus ikvienam, ja vien mēs patlaban spēsim vienoties par sociālo, ekonomisko un vides jomu, kas patiesi ir reglamentēta un ir izmantojama ikvienam. Šis aspekts ir būtisks. Nebūsim naivi, dāmas un kungi! Mēs uzskatām, ka ar stabilu politiku, stabiliem principiem un stabilām vērtībām, kā jau es minēju, mēs varam sasniegt savu būtisko mērķi, proti, panākt, ka globalizācija kalpo cilvēcei.

  Günter Verheugen, Komisijas priekšsēdētāja vietnieks. − (DE) Priekšsēdētājas kundze, dāmas un kungi, Komisijas paziņojums par Eiropas interesēm, kas kalpoja par pamatu šodienas debatēm, ir tikai viens no apspriežu dokumentiem. Tas nav Lisabonas plāns nākamajiem trīs gadiem. Tas ir dokuments, kas paredzēts apspriežu veicināšanai Eiropadomē un Eiropas Parlamentā, lai šo apspriežu rezultātus Komisija varētu izmantot savā priekšlikumā par nākamo Lisabonas ciklu. Šie priekšlikumi netiks izstrādāti līdz decembrim. Pagaidām tie pat nav ierosināti, un tāpēc tiem godājamiem deputātiem, kas kritizēja Komisiju par to, ka tā nav iesniegusi nevienu taustāmu priekšlikumu, ir radies nepareizs priekšstats.

Tomēr ne jau par to bija šodienas debates. Komisijas mērķis bija saprast, kam jums, Eiropas balsotāju pārstāvji, ir jāpievērš Komisijas uzmanība saistībā ar Lisabonas plāna redakciju. Ar gandarījumu varu teikt, ka varu atbalstīt lielu daļu šeit pausto viedokļu.

Pamatnostādnes arī turpmāk būs galvenais instruments jaunajā Lisabonas paketē. Kā jau to precizēja priekšsēdētājs J. M. Barroso, instruments ir izrādījies efektīvs, un mēs nemainīsim pašu instrumentu, bet tas, protams, tiks formulēts tā, lai mēs varētu pienācīgi ņemt vērā pēdējo trīs gadu pieredzi un lielāku nozīmi piešķirt tiem jautājumiem, kas šajā periodā ir izvirzījušies priekšplānā.

Minēšu pāris piemērus. Lielāks uzsvars mums jāliek uz saikni starp konkurētspēju, enerģētiku un vidi. Šodienas debatēs tas vairākas reizes tika pieprasīts. Tas ir pilnīgi pareizi. Ir pienācis laiks pārtraukt dažādu politikas jautājumu apspriešanu nošķirti. Mums ir vajadzīga pilnībā sasaistīta pieeja. Lielāka nozīme mums ir jāpiešķir stingriem priekšlikumiem, kuru mērķis ir nodrošināt globālu konkurenci, kas noteikti ir tas, ko mēs vēlamies panākt, ar vienlīdzīgiem konkurences apstākļiem, kuros ir tādi noteikumi, kas ir visiem vienādi. Lielāka uzmanība mums jāvelta tam, lai atrastu risinājumus sociālās politikas jomā, liekot pamatus strukturālām pārmaiņām. Šodienas debatēs, šķiet, vairākas partijas pauda viedokli, ka tas ir patiesi nozīmīgs jautājums, un šāds viedoklis patiešām ir pamatots.

Es izteikšos par šo tēmu. Uzskatu, ka nav pareizi ieguldījumus sociālās stabilitātes un sociālās drošības veidošanā uzskatīt tikai par žēlsirdības izrādīšanu. Tieši pretēji — tie ir ieguldījumi arī ekonomikas potenciālā, un attiecībā uz to nevar būt ne mazāko šaubu, ka Eiropas ekonomikas potenciāls ir atkarīgs no spēcīgi motivēta un ļoti efektīva darbaspēka, un mums ir šī vērtība, jo mums ir augstas algas un augsts sociālās drošības līmenis.

Šajā gadījumā ekonomiskā izaugsme un sociālā labklājība nav savstarpēji nesavienojamas jomas. Faktiski, kā to šodien norādīja daži runātāji, tās viena otru papildina un stimulē. To es uzskatu par galveno apsvērumu. Es vēlētos arī norādīt, ka nodarbinātības jautājums jārisina daudz pārliecinošāk, nekā tas darīts līdz šim, jo aizvien vairāk reģionu un nozaru cieš no kvalificēta un prasmīga darbaspēka trūkuma. Tāpēc uzskatu, ka mēs esam vienisprātis daudzos šajos jautājumos.

Komisija, ļaujiet man piebilst, piekrīt viedoklim, ka saistībā ar nesen pieredzēto nestabilitāti finanšu tirgos ir nepieciešama starptautiska un daudzpusēja darbība. Mēs nedrīkstam ļaut, lai viss iet pats savu gaitu, jo, kā jau tas tika teikts, starptautiskajā finanšu sistēmā ir strukturālas nepilnības. Runa nav par kļūdu, ko pieļāvuši tie vadītāji, kuri tagad ir spiesti doties atpūtā, saņemot izstāšanās kompensācijas 100–200 miljonu dolāru apmērā, tā tas nav; tas ir strukturālo nepilnību rezultāts.

Es vēlētos sniegt vēl trīs īsus komentārus par galvenajiem jautājumiem, kas tika apspriesti šodienas debatēs un kas attiecas uz globalizāciju. Pirmkārt, ir ļoti grūti veidot kopēju Eiropas politiku, pamatojoties uz šīm debatēm, jo nav vienprātības par to, kas īsti ir Eiropas intereses. Savā ikdienas darbā saistībā ar Eiropas interesēm mēs pastāvīgi sastopamies ar ātri mainīgu definīciju. Atkarībā no konkrētā brīža situācijas, Eiropas intereses var būt saistītas ar zemām cenām lielveikalos vienā dalībvalstī vai augstu nodarbinātības līmeni rūpniecības jomā kādā citā dalībvalstī, un tas rada pretrunas mērķos, kuras nav tik viegli atrisināt. Eiropas intereses var būt saistītas ar augstu nodarbinātības līmeni tērauda rūpniecībā Lježā, ja minam ļoti aktuālu piemēru, vai augstiem vides standartiem Eiropas emisiju tirdzniecības jomā. Mēs nepārtraukti saskaramies ar šīm pretrunām, tāpēc nav vienotas nostājas, kurai var piekrist visas 27 dalībvalstis, lai definētu savas kopējās Eiropas intereses.

Otrkārt, mēs nevaram pieņemt tādu viedokli, ka globalizācija neradīja problēmas tikmēr, kamēr nabadzīgajās dienvidu valstīs situāciju noteica bagātās ziemeļu valstis, ka šādi apstākļi bija labi, bet tagad ir slikti, jo dienvidu valstis kļūst par konkurentiem. Tāda atbilde nekādā gadījumā nav iespējama. Tāpat nav pieļaujams, ka tiek izteiktas prasības par augstiem vides un sociālajiem standartiem jaunattīstības valstu reģionos, ja mēs atsakāmies izmainīt paši savu politiku.

Patlaban es Eiropā dzirdu, ka Ķīnai un Indijai ir jāmaina savi vides un sociālie standarti. Protams, tas šīm valstīm ir jādara, bet Ķīna un Indija šādas prasības uztver tikai kā Eiropas protekcionismu, jo mēs savu labklājību veidojām, izmantojot zemus sociālos un vides standartus, tomēr tagad mēs stāstām citiem, ka mēs vēlamies paturēt to, ko esam ieguvuši, bet, lūk, viņi to nevar iegūt.

Šāda politika, dāmas un kungi, ir lemta neveiksmei, to es jums varu droši apgalvot. Vienīgā piemērotā pieeja mums ir apliecināt šīm jaunattīstības tautsaimniecībām, ka ir cits veids, ka ir iespējams vides un sociālās problēmas pārvērst par ekonomisku izdevību. Tādēļ jau ir termins „videi nekaitīga industriālā politika”.

Domāju, ka mēs lielā mērā esam vienisprātis par šo jautājumu, un tagad šajos apstākļos Komisija smagi strādās, lai iesniegtu savus priekšlikumus par nākamo Lisabonas ciklu. Pēc tam šie priekšlikumi tiks izskatīti Padomes pavasara sanāksmē, proti, martā, un tas Eiropas Parlamentam sniedz plašas iespējas paust savu viedokli par konkrētām iniciatīvām un priekšlikumiem pirms galīgā lēmuma pieņemšanas nākamā gada martā.

(Aplausi)

  Priekšsēdētāja. – Paldies par rezumējumu, komisāra kungs!

Esmu saņēmusi septiņus rezolūciju priekšlikumus saskaņā ar Reglamenta 103. panta 2. punktu.

Debates ir slēgtas.

Balsojums notiks rītdien plkst. 12.00.

(Laiks saīsināts saskaņā ar Reglamenta 142. pantu)

  Edit Herczog (PSE), rakstiski. – (HU) Priekšsēdētāja kungs, Padome, Komisija, dāmas un kungi, globalizācijas attīstības sekas ir tādas, ka arvien vairāk valstu kļūst demokrātiskas un pārorientējas uz brīvo globālo tirdzniecību. Globalizācija ir apliecinājums panākumiem, ko radījusi Eiropas pusgadsimtu īstenotā miera un demokrātijas politika. No otras puses, tas, ka reizēm dažas valstis gūst labumu starptautiskajā tirdzniecībā, jo izmanto nelegālus instrumentus, apliecina, ka pārslēgšanās uz atbilstību konstitūcijai notiek pakāpeniski un nav perfekta nekavējoties. Tieši šī iemesla dēļ par Eiropas mērķi arī turpmāk ir jānosaka demokrātijas sekmēšana un stiprināšana.

Tas, cik veiksmīgi mēs būsim globālajā konkurencē, ko rada šī situācija, ir atkarīgs no mums. Kā autore, kas izstrādājusi Eiropas Parlamenta ziņojumu par globalizāciju, es zinu, ka mēs esam atzinuši šīs problēmas, bet tagad ir pienācis laiks rīkoties.

Mums jādomā par to, ka labklājība, ko mēs tagad esam sasnieguši, jāsaglabā arī mūsu mazbērniem, un tas jādara tā, lai tajā pašā laikā citiem pasaules iedzīvotājiem arī būtu iespējams attīstīties šajā virzienā. Vai viņiem būs enerģija? Vai viņiem būs apdzīvojama vide? Tie ir jautājumi, kas saistīti ar Eiropas enerģētikas politiku un ekonomiku ar zemu oglekļa emisiju līmeni.

Mums jānodrošina, ka ikviens cilvēks Eiropā, neatkarīgi no savas izcelsmes un stāvokļa, un ikviens uzņēmums, neatkarīgi no sava izmēra un juridiskās adreses, var attīstīt visus savus talantus un vislabākās spējas. Tieši to paredz vienādas iespējas, uz zināšanām pamatotas sabiedrības izveide, jauninājumu politika un jaunā Eiropas MVU politika.

Mums jāpārorientējas uz digitālo laikmetu, un tāpēc mums ir jāīsteno visu reģionu un visu cilvēku e-integrācija.

Īsumā — mums ir pieejami visi instrumenti, tikai atliek tos izmantot. Tāpēc ķersimies pie darba!

  Janusz Lewandowski (PPE-DE), rakstiski. – (PL) Globalizācija ir neapstādināms process, bet Eiropas Savienības panākumi globalizācijas laikmetā nav neizbēgams secinājums. Pilnīgi noteikti Lisabonas stratēģija, tāda, kāda tā ir bijusi līdz šim, nav panākumu noslēpums. Patiesībā tā ir vienkārši dokumentā izklāstīta stratēģija, un jau pusceļā, 2005. gadā, bija skaidrs, ka galvenais mērķis, kas paredzēja sacensties ar ASV konkurētspējas un jauninājumu jomā, netika sasniegts.

Vienlaikus parādījās arī citas problēmas, kas bija saistītas ar ekonomisko ofensīvu no Ķīnas, Indijas un citām Āzijas valstīm. Līdz šim lielais daudzums saprātīgu mērķu ir apslēpuši to, ka patiesībā trūkst politiskās drosmes veikt strukturālās reformas valsts līmenī, kurā neapstrīdama ir novatoriska un dinamiska attīstības iespēja. Tā kā šī drosme nav pietiekama, Eiropas Savienība meklē aizvietošanas risinājumus. Piemēram, cerot uz radikālām pārmaiņām saistībā ar Kopienas budžetu, kas nozīmē palielināt valsts izdevumus pētniecības un attīstības jomā. Tomēr ar to nepietiek, ja tas neiet roku rokā ar spēju uzņemties riskus un atbalstu novatoriskiem privātā finanšu sektora uzņēmumiem.

Risinājums, kas saistīts ar Eiropas Tehnoloģiju institūtu, ilustrē tendenci meklēt institucionālus risinājumus, savukārt Globalizācijas pielāgošanas fonds ir apliecinājums tam, cik lielas ir pārspīlētās eiropiešu bažas. Pareizā atbilde uz globalizācijas izaicinājumu ir pilnīga tirgus liberalizācija un Eiropas sociālā modeļa drosmīga reforma.

  Joseph Muscat (PSE), rakstiski. – Lai šajā globalizācijas laikmetā mēs gūtu panākumus, Eiropas Savienībai ir jāizstrādā ārvalstu tiešo ieguldījumu politika Eiropai.

Mums vajadzīga tāda politika, kas attiektos uz šādām jomām:

- ienākošie ārvalstu tiešie ieguldījumi, kas ir tiešie ieguldījumi Eiropas Savienībā un ko veic jebkura cita pasaules valsts;

- izejošie ārvalstu tiešie ieguldījumi, kas ir tiešie ieguldījumi jebkurā citā pasaules valstī un ko veic Eiropas Savienība;

- iekšējie ārvalstu tiešie ieguldījumi, kas ir tiešie ieguldījumi jebkurā Eiropas Savienības dalībvalstī un ko veic jebkura cita Eiropas Savienības dalībvalsts.

Tā ir tiesa, ka mums jau ir šādas politikas elementi, piemēram, Septītā pamatprogramma, kas nodrošina apstākļus, lai piesaistītu ieguldījumus pētniecības un attīstības jomā.

Tomēr, lai arī svarīga, tā ir tikai šī stāsta viena daļa.

Fakti un skaitļi rāda, ka mūsdienu pasaules ekonomikā ārkārtīgi nozīmīgi ir ārvalstu tiešie ieguldījumi, kā arī Eiropas ārvalstu tiešo ieguldījumu stāvoklis attiecībā uz pārējo pasauli.

Šie fakti rāda, ka, ja mums ir jāīsteno un patiesi jāstiprina Lisabonas mērķi, mums ir vajadzīga visaptveroša ārvalstu tiešo ieguldījumu politika Eiropai, lai no ārvalstu tiešajiem ieguldījumiem mēs iegūtu maksimālo labumu saviem iedzīvotājiem.

  Alexander Stubb (PPE-DE), rakstiski. – Mūsdienās eiropiešiem nekādā ziņā nešķiet dīvaini ceļot ar mugursomām uz Latīņameriku, tērzēt tiešsaistē ar draugiem no Āfrikas un pasūtīt CD ierakstus no ASV. Tieši globalizācijas dēļ pasaule vairs nav tik plaša. Jo īpaši jaunā paaudze Eiropu uzskata par sētas pusi, bet pasauli — par dzimto pilsētu.

Tomēr terminam „globalizācija” ir arī slikta pieskaņa. Tā ir saistīta ar kopējām bailēm, ko rada globalizācija, jo valstis ar zemām darbaspēka izmaksām Eiropā samazinās nodarbinātību.

Eiropas Savienībai ir būtiska nozīme šādas attieksmes mainīšanā. Un, pierādot, ka kopā dalībvalstis ir spēcīgas, tai ir ne vien jāizdzīvo globalizācijas apstākļos, bet pat jākļūst par ieguvēju. Kā norādīts šajā paziņojumā, Eiropa ir pasaules lielākā eksportētāja gan attiecībā uz precēm, gan pakalpojumiem, un otrais lielākais ārvalstu tiešo ieguldījumu mērķis. Runājot par nodarbinātību — 2006. gadā kopā ir izdevies radīt 3,5 miljonus jaunu darbavietu!

Protams, ir lietas, kas vēl jāuzlabo — ir jāveicina Eiropas jauninājumu politika, ir vajadzīgs vispārējais tirgus regulējums, bet cīņai pret klimata pārmaiņām nevajadzētu palikt vienīgi par Eiropas problēmu. Tomēr kopumā man nav šaubu par to, ka ES sekmīgi izturēs globalizācijas pārbaudījumu.

SĒDI VADA: Edward McMILLAN-SCOTT
Priekšsēdētāja vietnieks

3. Balsošanas laiks

  Priekšsēdētājs. − Nākamais punkts ir balsošana.

(Balsošanas rezultāti un cita detalizēta informācija: skatīt protokolu)

3.1. Zemestrīču reģionālā ietekme (balsojums)

– Ziņojums: Nikolaos Vakalis (A6-0388/2007)

3.2. Eiropas Savienība un humānā palīdzība (balsojums)

- Ziņojums: Thierry Cornillet (A6-0372/2007)

3.3. Pamatnostādņu noteikšana augsnes aizsardzībai (balsojums)

− Ziņojums: Cristina Gutiérrez-Cortines (A6-0410/2007)

3.4. Eiropas Apdrošināšanas un fondēto pensiju komiteja (Komisijai piešķirtās ieviešanas pilnvara) (balsojums)

− Ziņojums Pervenche Berčs (A6-0236/2007)

– Pirms balsojuma:

  Pervenche Berès (PSE), referente. – (FR) Priekšsēdētāja kungs, mēs tūlīt balsosim par deviņiem ziņojumiem. Patiesībā nākamie seši ziņojumi būs līdzīgi viens otram. Tie visi attiecas uz tā nolīguma īstenošanu, kas attiecas uz komitoloģijas procedūru un ar iespaidīgu žestu tika noslēgts trīs iestāžu starpā. Pēc garām un rezultatīvām sarunām, ko risināja Padome un Komisijas, mēs esam iesaistījušies praktiskā darbā, ar kuru saistībā mums ir vajadzīgs Parlamenta atbalsts.

3.5. Atklātības prasības attiecībā uz informāciju par emitentiem, kuru vērtspapīrus atļauts tirgot regulētā tirgū (Komisijai piešķirtās ieviešanas pilnvaras) (balsojums)

− Ziņojums: Pervenche Berès (A6-0418/2007)

3.6. Ieguldījumu sabiedrību un kredītiestāžu kapitāla pietiekamība (Komisijai piešķirtās ieviešanas pilnvaras) (balsojums)

− Ziņojums: Pervenche Berès (A6-0419/2007)

3.7. Kredītiestāžu darbības sākšana un veikšana (Komisijai piešķirtās ieviešanas pilnvaras) (balsojums)

− Ziņojums: Pervenche Berès (A6-0420/2007)

3.8. Dzīvības apdrošināšana (Komisijai piešķirtās ieviešanas pilnvaras) (balsojums)

− Ziņojums: Pervenche Berès (A6-0421/2007)

3.9. Kredītiestāžu, apdrošināšanas uzņēmumu un ieguldījumu sabiedrību uzraudzība (Komisijai piešķirtās ieviešanas pilnvaras) (balsojums)

− Ziņojums: Pervenche Berès (A6-0422/2007)

3.10. Iekšējās informācijas ļaunprātīga izmantošana un tirgus manipulācijas (Komisijai piešķirtās ieviešanas pilnvaras) (balsojums)

− Ziņojums: Pervenche Berès (A6-0423/2007)

3.11. Finanšu instrumentu tirgi (Komisijai piešķirtās ieviešanas pilnvaras) (balsojums)

− Ziņojums: Pervenche Berès (A6-0424/2007)

3.12. Prospekts par vērtspapīriem (Komisijai piešķirtās ieviešanas pilnvaras) (balsojums)

− Ziņojums: Pervenche Berès (A6-0425/2007)

3.13. Kopienas Kodekss par noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pār robežām (Šengenas Robežu kodekss) (Komisijai piešķirtās īstenošanas pilnvaras) (balsojums)

− Ziņojums: Michael Cashman (A6-0289/2007)

3.14. Ģenētiski modificētu organismu apzināta izplatīšana (Komisijai piešķirtās ieviešanas pilnvaras) (balsojums)

− Ziņojums: Gyula Hegyi (A6-0292/2007)

– Pirms balsojuma:

  Gyula Hegyi (PSE), referents. – Priekšsēdētāja kungs, es nevēlos saviem kolēģiem atņemt laiku, bet tā kā mums nebija debates plenārsēdē un tās bija pirmā lasījuma apspriedes, es vēlētos jūs informēt par pamatnosacījumiem jaunajā tiesību aktā par ģenētiski modificētiem organismiem (ĢMO).

Kompromisa pakete Parlamentam dod tiesības kontrolēt ģenētiski modificētu organismu apzinātu izplatīšanu. Parlamenta kontrole nozīmē pārredzamību šajā delikātajā jautājumā. Eirobarometra sabiedrības aptauja parādīja, ka attiecībā uz ĢMO 94 % mūsu iedzīvotāju vēlas izvēles tiesības, 86 % pirms ĢMO patērēšanas vēlas iegūt vairāk informācijas, bet 71 % vienkārši nevēlas lietot ĢMO. Tāpēc mūsu lielākais panākums ir tas, ka Padome un Komisija ir vienojušās par Parlamenta kontroli attiecībā uz ĢMO marķējuma prasībām.

Es vēlos pateikties „ēnu” referentiem, Komisijai un Portugāles prezidentūrai. Nodrošinot lielāku atklātību attiecībā uz ģenētiski modificētiem organismiem, Eiropa kļūs demokrātiskāka.

3.15. Biocīdo produktu laišana tirgū (Komisijai piešķirtās ieviešanas pilnvaras) (balsojums)

− Ziņojums: Åsa Westlund (A6-0344/2007)

3.16. Gada pārskatu un konsolidēto pārskatu obligātā revīzija (Komisijai piešķirtās ieviešanas pilnvaras) (balsojums)

− Ziņojums: Bert Doorn (A6-0374/2007)

3.17. Starptautiskie grāmatvedības standarti (Komisijai piešķirtās ieviešanas pilnvaras) (balsojums)

- Ziņojums: Manuel Medina Ortega (A6-0370/2007)

3.18. Nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un teroristu finansēšanas novēršana (Komisijai piešķirtās ieviešanas pilnvaras) (balsojums)

− Ziņojums: Philip Bradbourn (A6-0225/2007)

3.19. Kontroles pasākumi un krimināltiesību normas attiecībā uz 1-benzilpiperazīnu (BZP) (balsojums)

− Ziņojums: Jean-Marie Cavada (A6-0417/2007)

3.20. Starptautiskie grāmatvedības standarti (balsojums)

− Rezolūcijas priekšlikums (B6-0437/2007)

3.21. Starptautiski atzīto grāmatvedības standartu piemērošana (balsojums)

– Rezolūcijas priekšlikums (B6-0438/2007)

3.22. ES-Krievijas galotņu tikšanās (balsojums)

− Kopīgās rezolūcijas priekšlikums: ES un Krievijas augstākā līmeņa sanāksme (RC-B6-0434/2007)

– Pirms balsojuma:

  Konrad Szymański (UEN). - (PL) Priekšsēdētāja kungs, es vēlētos vērst jūsu uzmanību uz to, ka pēc apspriedēm par šīs rezolūcijas kompromisa versiju mums bija tieši 16 minūtes laika, lai iesniegtu grozījumus un pārskatītu sava darba rezultātus. Uzskatu, ka tas apdraud visu EP deputātu un visu politisko grupu tiesības brīvi ietekmēt mūsu rezolūciju dokumentus, tostarp iesniedzot grozījumus.

Es vēlētos lūgt, lai turpmāk šāda situācija vairs netiktu pieļauta.

– Pirms balsojuma par grozījumu Nr. 1:

  Ria Oomen-Ruijten, PPE-DE grupas vārdā. – (NL) Priekšsēdētāja kungs, es vēlētos ierosināt grozījumu saistībā ar 6. punktu. Tam vajadzīga balsošana pa daļām. Pirmais teikums jāmaina šādi:

„uzsver, ka situācija Čečenijā joprojām ir kavēklis ES un Krievijas attiecību attīstībai”,

(NL) kas aizvieto tagadējo tekstu. Referents tam piekrīt.

(Mutisko grozījumu pieņēma.)

– Pirms balsojuma par punktu Nr. 23

  Ria Oomen-Ruijten, PPE-DE grupas vārdā. – (NL) Priekšsēdētāja kungs, mums jāatzīst, ka fakti runā paši par sevi, bet augstākā līmeņa sanāksme — par Sibīrijas pārlidojumiem. Tas tā nav noticis, tāpēc mēs pieprasām, lai dokumentā ietverto atsauci uz to aizvietotu ar atsauci uz nākamo augstākā līmeņa sanāksmi.

(Mutisko grozījumu pieņēma.)

– Pirms balsojuma par O apsvērumu:

  Hannes Swoboda, PSE grupas vārdā. – Priekšsēdētāja kungs, mēs runājam par strupceļā nonākušiem konfliktiem. Mēs atsaucamies uz diviem konfliktiem — Abhāzijā un Dienvidosetijā, bet es savas grupas vārdā vēlētos aiz vārdiem „strupceļā nonākuši konflikti” ierakstīt „kā, piemēram, Transnistrijā”, lai tādējādi O apsvērumā būtu minēta Transnistrija.

  Marianne Mikko, PSE grupas vārdā. – Priekšsēdētāja kungs, H. Swoboda jau informēja jūs par mūsu grozījumu attiecībā uz Transnistriju.

(Mutisko grozījumu pieņēma.)

3.23. Lūgumrakstu komitejas apspriedes 2006. gadā (balsojums)

- Ziņojums: Carlos José Iturgaiz Angulo (A6-0392/2007)

  Priekšsēdētājs. − Ar šo mēs beidzam balsošanu.

4. Politisko grupu sastāvs

  Priekšsēdētājs. − Šodien es saņēmu Daniela Buruiană-Aprodu un Cristian Stănescu vēstules, kurās paziņots par šo personu lēmumu izstāties no ITS grupas. Parlaments ņem vērā šo lēmumu, un tas stājas spēkā šodien, 2007. gada 14. novembrī.

Ņemot vērā arī paziņojumus, kas jau šonedēļ tika izteikti par trīs deputātu izstāšanos no savas grupas, es secinu, ka ITS grupas deputātu skaits tagad ir kļuvis mazāks par minimālo slieksni, t.i., 20 deputātiem, kas vajadzīgs, lai izveidotu politisko grupu, un kas paredzēts Reglamenta 29. panta 2. punktā.

(Skaļi aplausi)

Tādējādi Parlaments ņem vērā, ka ITS grupa vairs neatbilst Reglamenta nosacījumiem attiecībā uz politisko grupu izveidošanu. Tādēļ no šī brīža, tagad par to paziņojot, šī grupa vairs nepastāv.

(Aplausi)

  Hans-Peter Martin (NI). - (DE) Priekšsēdētāja kungs, es vēlētos vērst jūsu uzmanību uz to, ka tad, kad es, tāpat kā daudzi citi deputāti, aplaudēju jūsu pēdējam paziņojumam, Jean-Marie Le Pen parādīja pirkstu kombināciju, kas nozīmē (EN) „Fuck you!”, (DE) adresējot to tieši man. Vai es varētu jūs lūgt pārbaudīt video ierakstu? Es uzskatu, ka šāda rīcība nedrīkst palikt bez sekām. Es uzskatu, ka tas ir drausmīgi, ja kāds savu attieksmi pret mani pauž šādi, tik agresīvā veidā.

  Priekšsēdētājs. − Pateicos jums, H.-P. Martin, es pats to nepamanīju, bet es ņemšu vērā jūsu norādi.

5. Balsojumu skaidrojumi

- Ziņojums: N. Vakalis (A6-0388/2007)

  Den Dover (PPE-DE), rakstiski. − Konservatīvās partijas pārstāvji atbalstīja N. Vakalis ziņojumu, tomēr arī nopietni iebilst attiecībā uz 16. un 17. punktu. Mēs uzskatām, ka saistībā ar abām — gan novēršanas, gan ātras reaģēšanas — iespējām attiecībā uz zemestrīcēm vajadzētu koncentrēties uz dalībvalstu resursiem un nevajadzētu atbalstīt „Eiropas civilās aizsardzības spēku izveidi”.

  Glyn Ford (PSE), rakstiski. − Es atbalstu šo ziņojumu par zemestrīču reģionālo ietekmi. Kā ģeologs un okeanogrāfs savas tēzes es izvirzīju par Atlantijas okeāna vidū esošo zemūdens klinšu seismiskumu no 12°N līdz 20°S platuma grādiem. Es pārāk labi zinu, ka Apvienotā Karaliste ir gandrīz neievainojama. Saskaņā ar Apvienotās Karalistes dokumentāciju zemestrīcē ir gājusi bojā tikai viena persona, tas notika 17. gadsimta vidū. Tomēr šī situācija nav vienāda visā Eiropā, tūkstošiem cilvēku ir gājuši bojā, un gadsimtu gaitā no Lisabonas līdz pat Sarajevai ir pieredzēti masveida postījumi.

Daļu no mana vēlēšanu apgabala, Glosteršīras, nopostīja plūdi, kas jūlijā radīja vairākus miljardus eiro lielus zaudējumus, izpostot ceļus un dzelzceļu, slimnīcas un skolas, notekūdeņu attīrīšanas stacijas un elektrostacijas. Mēs, iespējams, saņemsim atbalstu no Eiropas Solidaritātes fonda. Es ceru, ka tas nebūs nepieciešams, tomēr vajadzības gadījumā Eiropai ir jāapliecina sava vēlme palīdzēt zemestrīču skartajām valstīm, reģioniem un kopienām.

  Pedro Guerreiro (GUE/NGL), rakstiski. − (PT) Kā jau tas tika norādīts, viss Eiropas dienvidu reģions robežojas ar divām tektoniskām platēm, kas šķērso Vidusjūras reģionu un stiepjas pāri Atlantijas okeānam, skarot dažas no Azoru salām, un tas nozīmē, ka zemestrīces ir viena no visbiežāk sastopamajām dabas katastrofām šajā reģionā.

Šajā EP ziņojumā izteiktas dažādas bažas un priekšlikumi, ko mēs novērtējam, jo īpaši atzinumu par to, ka nomaļos reģionus šī parādība skar regulāri, kā arī norādi, ka cita starpā ir jāatbalsta valsts pasākumi saistībā ar novēršanu, reaģēšanu un postījumu atjaunošanu, sabiedrības informēšanu, zinātnisko izpēti, civilo aizsardzību un solidaritāti Kopienas līmenī.

Attiecībā uz koordināciju ziņojumā ir izteikts priekšlikums par dalībvalstu sadarbību, kā arī dalībvalstu un trešo valstu sadarbību, lai īstenotu dokumentā minētos pasākumus. Tomēr, neskatoties uz atbalstu „Eiropas civilās aizsardzības spēku” kā „centralizēta novēršanas un vadības instrumenta” izveidei (tā ir politika, pret kuru mēs iebilstam), dokumentā ir apgalvots, ka šiem spēkiem „ir nozīme, tikai balstoties uz uzlabotu civilo aizsardzību dalībvalstīs un uzlabotiem instrumentiem dalībvalstu koordinēšanai”, un tas, mūsuprāt, liek uzdot jautājumu, jo tas ir jāuzdod.

  Andrzej Jan Szejna (PSE), rakstiski. − (PL) Mūsu godājamais deputāts T. Cornillet piedāvā mums ļoti rūpīgi izstrādātu ziņojumu, norādot, ka zemestrīcēm ir negatīva ietekme uz reģionu ekonomisko un sociālo kohēziju.

Mums jāatceras, ka bieži vien spēcīgas zemestrīces notiek arī Eiropas Savienības valstīs un reģionos, jo īpaši Eiropas dienvidu daļā un pie Vidusjūras krastiem. Tāpēc mums jānodrošina vajadzīgās novēršanas un ātras reaģēšanas iespējas, lai stātos pretī jebkādām šāda veida katastrofām.

Ir svarīgi uzsākt sociālo izglītošanu un informācijas kampaņas visā Eiropas Savienībā un dalībvalstīs nodrošināt attiecīgo tehnisko iestāžu personāla izglītību un apmācību, turklāt tam jāietver apmācība reģionālā un vietējā līmenī un jāattiecas uz visiem speciālistiem, kuru darbs ir saistīts ar zemestrīcēm. Turklāt mums jāņem vērā tā nozīme, kas jāpiešķir daudzām valsts, reģionālajām un vietējām iestādēm, kā arī jāizstrādā instrukcijas, lai nodrošinātu būtiski svarīgu infrastruktūras objektu — telekomunikāciju infrastruktūras, enerģētikas tīklu, slimnīcu, tiltu, ostu, lidostu utt. pieejamības — efektīvu aizsardzību.

Turpmāk kohēzijas politikas izstrādē ir rūpīgi jāapsver zemestrīču radītie zaudējumi, un tie jāņem vērā saistībā ar jauna finanšu instrumenta īstenošanu civilajai aizsardzībai.

Es arī uzskatu, ka debatēs ir jāiekļauj jautājumi par koordināciju, sadarbību un elastīgumu iestāžu darbā Kopienas, valsts, reģionālā un vietējā līmenī, jo šie aspekti rada ievērojamas problēmas saistībā ar dabas katastrofu novēršanu.

- Ziņojums: T. Cornillet (A6-0372/2007)

  Laima Liucija Andrikienė (PPE-DE). – (LT) Šodien mēs nobalsojām par rezolūciju, kas izstrādāta, pamatojoties uz T. Cornillet ziņojumu par Eiropas konsensu par humāno palīdzību. Es vēlētos pateikties referentam un atkārtoti apliecināt, ka atzinīgi novērtēju šo svarīgo dokumentu.

Mēs labi zinām, ka Eiropas Savienība — ar to es domāju Komisiju un dalībvalstis — ir galvenais humānās palīdzības piegādātājs. ES ieguldījums 2006. gadā bija tikai 2 miljardi eiro. Es pilnībā piekrītu viedoklim, ka Eiropas Savienībai ir jānosaka, cik daudz ierobežot humānās palīdzības jauno līmeni. No otras puses, Eiropas Savienībai ir jāvienojas par savu nostāju attiecībā uz jaunām starptautiskām iniciatīvām un ANO aizsāktās reformas īstenošanu. Kā Budžeta komitejas locekle es vēlētos norādīt uz trešo problēmu, kas Eiropas Savienībai ir jāatrisina, proti, — jāuzlabo Kopienas un dalībvalstu resursu koordinācija, lai nodrošinātu, ka šie resursi ir viegli pieejami humanitāro katastrofu upuriem.

Es ceru, ka Parlamenta konkrētā un precīzā nostāja palīdzēs sasniegt mūsu kopējos mērķus un nonākt pie konsensa par humāno palīdzību.

  Koenraad Dillen (NI). - (NL) Priekšsēdētāja kungs, es priecājos dzirdēt, ka ir tāds Eiropas konsenss par humāno palīdzību, un, protams, neviena saprātīga būtne neiebilst pret to, ka atbalsts jāsniedz tām valstīm, kurām tas ir vajadzīgs. Tomēr mums ir jābūt godīgiem un jāpiebilst, ka, acīmredzams, nav tāda Eiropas konsensa par diktatoru rīcības kodeksu.

Apvienotās Karalistes nodomu boikotēt ES un Āfrikas samitu, ja to apmeklētu R. Mugabe, citas dalībvalstis vienkārši ignorē, bet humanitārās traģēdijas, kā mēs visi zinām, ļoti bieži notiek karu vai noziedzīgu nemieru rezultātā, kā tas ir noticis Zimbabves gadījumā. Nezūdošā patiesība ir tāda, ka Āfrikā notiek asiņaini konflikti un afrikāņi par ieročiem izdod vairāk līdzekļus, nekā saņem kā atbalstu attīstības jomā.

Taisnība ir arī tāda, ka valstis, kurās ir demokrātiska sistēma un kuru valdītāji un pārvaldība nav ārpus likuma, gandrīz nekad savā starpā nekaro. Ja tādiem diktatoriem kā R. Mugabe ļautu piedalīties Eiropas samitā, tas pilnībā sagrautu Eiropas uzticamību saistībā ar cilvēktiesībām un demokrātiju. Tieši šī divējādā rakstura dēļ es atturējos no balsošanas par T. Cornillet ziņojumu.

  Pedro Guerreiro (GUE/NGL), rakstiski. − (PT) Neatkarīgi no mūsu atbalsta, kas tiek sniegts saistībā ar dažādiem humānās palīdzības aspektiem, kuri uzsvērti šajā ziņojumā, mēs nevaram apstiprināt konsensu par ES principiem, mērķiem un stratēģijām attiecībā uz humānās palīdzības sniegšanu trešās valstīs, kas aicina sekmēt „debates par tiesībām — ja ne pienākumu — iejaukties starptautisko humanitāro tiesību un/vai cilvēktiesību nopietnu pārkāpumu gadījumā”, ņemot vērā, ka „piespiedu pasākumus, tostarp militāru iejaukšanos, var izmantot tikai kā galējo līdzekli”. Mēs zinām, kādi ir šādas „labo nodomu” politikas rezultāti — agresija un Irākas militārā okupācija, ko īstenoja ASV un tās sabiedrotie, un simtiem tūkstošu bojāgājušo.

Kā jau tika minēts, bieži vien tā saucamā „humānā iejaukšanās” slēpj citus patiesos mērķus, ko izmanto un ar kuriem manipulē atbilstīgi lielvalstu un starptautisko organizāciju interesēm un negodīgiem aprēķiniem, tādējādi liekot apšaubīt starptautisko tiesību principus.

Mēs uzskatām, ka to nopietno problēmu risinājumi, kuras skar miljoniem cilvēkus, cita starpā ietver visu cilvēku un valstu suverenitātes ievērošanu, starptautisko konfliktu miermīlīgu atrisināšanu, ekonomiski nabadzīgāko valstu steidzamo vajadzību piepildīšanu, pamatojoties uz draudzību un solidaritāti, kā arī šo valstu efektīvu attīstību.

  Bogusław Liberadzki (PSE), rakstiski. − (PL) Referents Thierry Cornillet ir pareizi uzsvēris to, ka Kopienai un dalībvalstīm ir jāpaplašina debates par politiskajām stratēģijām humānās palīdzības pasākumos un jāietver tās attiecīgajā Padomes forumā, izveidojot jaunu īpašo darba grupu. Šādas grupas (piem., COHUMA, Padomes darba grupa humānās palīdzības jomā) izveide palīdzētu atrast saskaņotas metodes, kas šajā jomā nodrošinātu operatīvu un sistemātisku darbību.

Gluži pareizi bija arī norādīt, ka palielinās dabas katastrofu skaits un biežums, un to sekas kļūst aizvien postošākas, kas nozīmē, ka ir jāpastiprina iejaukšanās.

Tādēļ es piekrītu šim priekšlikumam par to, ka ES ir jāpalielina savas ātrās reaģēšanas iespējas. Sagatavotību un spēju reaģēt noteikti nodrošinās uzlabojumi saistībā ar koordināciju un agrīnās brīdināšanas mehānismiem, kā arī atbilstīgu materiālu krājumi un rezerves starptautiskā līmenī.

  Andreas Mölzer (NI), rakstiski. − (DE) Bieži vien humānās palīdzības sniegšana ir ļoti sarežģīta, jo to ietekmē nelabvēlīgi apstākļi vai drošības problēmas. Tas palīdzības pasākumu efektīvu saskaņošanu un koordināciju padara vēl jo nozīmīgāku. Tomēr pasākumus šī mērķa sasniegšanā nekādā ziņā nedrīkst izmantot kā aizbildinājumu tam, lai palielinātu Eiropas iestāžu jaudu, tāpat ne ES civilās aizsardzības aģentūra, ne arī ES ātrās reaģēšanas spēki nevar nodrošināt efektīvu aizsardzību dabas katastrofu gadījumā.

Turklāt ir jāapsver Revīzijas palātas nesen paustā kritika par „augsto kļūdu līmeni” dažādās jomās, arī par 5,2 miljardu eiro lielo budžetu, kas paredzēts pārtikas palīdzībai, humānai palīdzībai un nevalstisko organizāciju līdzfinansēšanai. Tā kā šis ziņojums, manuprāt, nav piemērots pamats rezolūcijai par visām šīm problēmām, es nobalsoju pret to.

  Geoffrey Van Orden (PPE-DE), rakstiski. − Kā dedzīgs humānās palīdzības projektu atbalstītājs es nobalsoju par ziņojumu attiecībā uz humāno palīdzību, ar nosacījumu, ka šie projekti ir savlaicīgi, ar precīziem mērķiem un efektīvi plānotiem resursiem.

Tomēr es stingri iebilstu pret daudziem tajā izmantotajiem formulējumiem. Diemžēl tajā ir atsauces uz tā saucamo Reformu līgumu, pārveidoto ES Konstitūciju, pret ko es stingri iebilstu. Nav iespējams iedomāties, ka humānā palīdzība var nebūt saistīta ar kādu no politiskiem apsvērumiem; pats ziņojums ir ļoti politisks dokuments, kas sekmē ES darba kārtību.

Jebkurā gadījumā palīdzības prioritātes, apmērs un palīdzības piegāde, izvairoties no riebumu izraisošajiem režīmiem — tie visi ir politiski jautājumi. Papildus daudziem citiem iebildumiem pret ES iesaistīšanos militārajos jautājumos tā ir novēršanās no noteiktās koncentrēšanās uz humāno palīdzību. ES nav vienīgais dalībnieks humānās palīdzības jomā. Uzmanība ir jāpievērš pievienotajai vērtībai, ko saistībā ar humānās palīdzības pasākumiem nodrošina mūsu valstis, konkrētās jomās veidojot ciešāku sadarbību un nodrošinot piemērotu kontroli attiecībā uz saviem resursiem un to ietekmes novērtējumu.

- Ziņojums: C. Gutiérrez-Cortines (A6-0410/2007)

  Hans-Peter Mayer (PPE-DE). - (DE) Priekšsēdētāja kungs, šo pamatdirektīvu par augsnes aizsardzību es uzskatu par nopietnu kļūdu, kas apdraud Eiropas lauksaimniecības un pārtikas piegādes konkurētspēju. Kāds priekšstats patiesībā par mūsu lauksaimniekiem ir šīs direktīvas atbalstītājiem? Es jums pateikšu — viņi uzskata, ka mums ir vajadzīga pamatīga birokrātiska direktīva, ka mums kartē jāatzīmē 420 miljoni hektāru lauksaimniecības zemes, jāsamierinās ar milzīgo sodanaudu draudiem un galu galā jānosaka prioritārās zonas augsnes aizsardzībai, pirms lauksaimnieki nav sākuši pienācīgi apstrādāt savu zemi.

Tomēr es jums teikšu, ka šī aina pilnībā atšķiras no realitātes. Augsne ir lauksaimnieku visdārgākā vērtība. Neviens lauksaimnieks, kurš neapsaimnieko savu zemi rūpīgi, nebūs lauksaimnieks ilgu laiku. Lielākā daļa ES zemes ir apsaimniekota, to aizsargā un baro mūsu lauksaimnieki. Šo direktīvu es uzskatu par „ziloņkaula torņa” birokrātijas piemēru un ceru, ka mēs spēsim ātri izlabot šo kļūdu, pirms lauksaimniecības jomā nav nodarīts nopietns kaitējums.

  Péter Olajos (PPE-DE). - (HU) Pateicos jums, priekšsēdētāja kungs. Kā Ungārijas Demokrātiskā foruma (MDF) deputāts es nobalsoju par Eiropas Augsnes aizsardzības direktīvu, jo esmu pārliecināts, ka tā ir nepieciešama. Ja augstas kvalitātes augsne nebūs nodrošināta pietiekamā apjomā, apdraudēta būs arī Eiropas lauksaimniecība. Es ceru, ka šī tiesību akta pieņemšanas gadījumā mums būs iespēja strādāt, izmantojot ES resursus augsnes piesārņojuma attīrīšanai un tās kvalitātes aizsardzībai.

Tomēr saistībā ar šo aspektu es vēlētos vērst dalībvalstu uzmanību uz to, ka tas ir iespējams vienīgi tad, ja arī dalībvalstis savu pienākumu uztver nopietni. Manā valstī, piemēram, darbība galvenokārt attiecas uz plānu izstrādi, bet to īstenošana notiek ļoti lēnām. Ungārijā ir valsts programma stāvokļa uzlabošanai, tomēr mēs nevaram runāt par tās konsekventu īstenošanu. Valdība nenodrošina vajadzīgos resursus. Turpmākajiem pasākumiem ir paredzēti 18 miljoni eiro, kas ir smieklīga summa salīdzinājumā ar problēmas apmēru. Strādājot šādā ātrumā, mums būtu vajadzīgi vēl 220 gadi, lai pabeigtu patlaban konstatētā augsnes piesārņojuma attīrīšanu. Lūdzu, izturēsimies nopietnāk pret šo jautājumu! Paldies!

  Anja Weisgerber (PPE-DE). – (DE) Priekšsēdētāja kungs, es nobalsoju, lai noraidītu Komisijas priekšlikumu. Priekšlikumā ir pārkāpts subsidiaritātes princips. Uz augsni neattiecas pārrobežu aspekti, un tādēļ šo jomu var tikpat labi vai pat vēl labāk regulēt dalībvalstu, nevis ES, līmenī. Daudzās valstīs jau tagad ir tiesību akti par augsnes aizsardzību. Komisijas priekšlikumā tas praktiski nav ņemts vērā.

Galīgajā balsojumā es arī nobalsoju pret šo ziņojumu un lielāko daļu kompromisu, lai gan patiešām uzskatu, ka Parlamenta pieņemtais ziņojums ievērojami uzlabo Komisijas priekšlikumu. Uzlabojumi, piemēram, attiecās uz iespējami piesārņoto vietu noteikšanu. Pārstrādātajā dokumentā ir lielāka elastība attiecībā uz II pielikumā minēto kritēriju piemērošanu. Tomēr kopumā šajā dokumentā joprojām ir daudz tādu noteikumu, kas šo direktīvu padara par komplicēti birokrātisku un dārgu instrumentu.

Tomēr ir labi, ka tagad I pielikumā uzskaitītie kritēriji vismaz būs nesaistoši. Labi ir arī tas, ka šajā direktīvā ir atzīts lauksaimniecībā izmantojamās zemes īpašais raksturs. Tomēr negatīvie aspekti ir vairāk par pozitīvajiem. Piemēram, attiecībā uz finansējumu mums skaidrāk bija jānosaka, ka Augsnes aizsardzības direktīva neietekmēs Kopienas budžetu un šīs direktīvas ieviešanas nolūkā netiks izveidoti jauni fondi. Jāizmanto tikai pašreizējie atbalsta mehānismi.

Tādēļ es nobalsoju pret šo direktīvu un ceru, ka tagad Padome veiks nepieciešamos labojumus.

  Zuzana Roithová (PPE-DE). - (CS) Priekšsēdētāja kungs, pirms kāda laika šis Parlaments lūdza Komisiju izstrādāt direktīvu par augsnes aizsardzību. Komisārs S. Dimas ir panācis, ka tas ir noticis pēc pieciem gadiem. Tomēr mums tā vairs nav vajadzīga, un tas nav nekāds noslēpums. Mums ir citas direktīvas par augsnes aizsardzību saistībā ar konkrētām starptautiskām problēmām. Komisija ignorē to, ka daudzām valstīm — Čehijas Republika ir viens piemērs — ir pašām savi tiesību akti un savas sistēmas, kas ieviestas, lai aizsargātu augsni pret turpmāku eroziju un degradāciju. Dažām valstīm (arī Flandrijai) ir vajadzīga kopēja stratēģija un ciešāka sadarbība.

Pateicoties referentu ieguldītajām milzīgajām pūlēm, Parlaments spēja nobalsot par pārstrādāto direktīvu, kas, iespējams, neradīs pārāk lielu kaitējumu, jo tā vismaz ļaus saglabāt jau izstrādātos valsts tiesību aktus. Savā vakardienas uzstāšanās laikā komisārs neizrādīja ne mazāko sapratni attiecībā uz saprātīgu risinājumu, par ko Parlamentā centīgi runāja referents. Neuztverot Parlamenta mājienus, komisārs palīdz apglabāt pats savu direktīvu. Viņš tikpat kā pats palūdza mani nobalsot pret savu ziņojumu. Domāju, ka Padome rīkosies līdzīgi.

  Czesław Adam Siekierski (PPE-DE). - (PL) Priekšsēdētāja kungs, esmu pārliecināts, ka mūsu apstiprinātās klauzulas ir absolūti nepieciešamas un tās palīdzēs uzlabot vides stāvokli, kā arī sabiedrības veselību. Augsne ir ierobežotā apjomā un tas ir neatjaunojams dabas resurss. Augsne ir īpaši jāaizsargā savu sociālo, ekonomisko, vides un kultūras funkciju dēļ.

Es piekrītu viedoklim, ka augsnes aizsardzības jomā ir jāizstrādā noteikumi Kopienas līmenī, lai visās Es dalībvalstīs nodrošinātu minimālo aizsardzību.

Ļoti atzinīgi vērtēju priekšlikumu izveidot publiski pieejamus piesārņoto vietu valsts mēroga pārskatus. Pārskatā jāietver vietas, kurās augsne varētu būt piesārņota jau pagātnē. Ievērojot palīdzības sniegšanas principu, ES dalībvalstis ir jāatbalsta, lai piesārņoto augsni padarītu par apstrādājamu un palīdzētu likvidēt augsnē saglabājušos bīstamos savienojumus.

Ieviešot atbilstīgus noteikumus, kas ierobežo augsnes degradāciju un nodrošina ilgtspējīgu augsnes izmantošanu, un tajā pašā laikā degradētās zonas pārveidojot par apstrādājamām zonām, neapšaubāmi tiktu sperts solis uz priekšu dabiskās vides resursu aizsardzībā.

Es arī uzskatu, ka īpaši svarīgi ir saskaņot dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz augsnes aizsardzību.

  Richard Seeber (PPE-DE). - (DE) Priekšsēdētāja kungs, visi PPE grupas austriešu deputāti atbalsta augsnes aizsardzībai paredzēto pasākumu plašo klāstu, tomēr tie ir jāpieņem pareizajā politiskajā līmenī. Mēs uzskatām, ka priekšlikums un ziņojums nepārprotami pārkāpj subsidiaritātes principu, un tāpēc mēs nobalsojām pret daudziem grozījumiem, kā arī pret ziņojumu kopumā.

Neskatoties uz mērķtiecīgo darbu, ko paveica referente C. Gutiérrez, priekšlikumā ievelkot daudzus ķeksīšus, mēs uzskatām, ka šis ziņojums daudzkārt pārsniedz ES tiesību aktu atbilstīgās robežas. Tomēr dalībvalstis ir jāmudina aktīvi iesaistīties šajā jomā, jo augsne ir pamatā jebkurai darbībai ekonomikas un lauksaimniecības jomā. Turklāt ir jāsaka, ka dalībvalstis pašas ir atbildīgas par savu programmu finansēšanu.

  Albert Deß (PPE-DE). - (DE) Priekšsēdētāja kungs, es nobalsoju pret šo tā saukto Augsnes aizsardzības direktīvu, jo, manuprāt, mēs zaudējam jebkādu uzticamību, ja katru dienu runājam par birokrātijas likvidēšanu, bet tad pēkšņi izstrādājam direktīvu ar milzīgu birokrātisku slogu. Atšķirībā no gaisa un ūdens augsnei nav pārrobežu rakstura; tas ir valsts kompetences jautājums. Šī direktīva mums ir vajadzīga tikpat lielā mērā, cik caurums galvā. Komisijai un tās priekšsēdētājam J. M. Barroso vajadzētu atcelt šo projektu. Priekšsēdētājs J. M. Barroso daiļrunīgi runā par birokrātijas samazināšanu, bet viņa darbi neatbilst vārdiem. Tur, no kurienes nāku es, šādus cilvēkus sauc par Dampfplauderer, muldošiem tirgotājiem. Es savu zemi esmu apstrādājis 46 gadus. Un šī augsne ir daudz auglīgāka, nekā tā bija pirms 46 gadiem. Es pilnībā atbalstu Eiropas noteikumus par augsnes aizsardzību, bet tikai tādus, kas aizsargā augsni pret Eiropas birokrātiju.

  Bogusław Sonik (PPE-DE). - (PL) Priekšsēdētāja kungs, es nobalsoju par šo direktīvu. Šīs direktīvas noteikumu īstenošana ļaus saimnieciski izmantot degradēto augsni, tajā pašā laikā aizsargājot pret platību izmantošanu rūpnieciskos vai komerciālos nolūkos. Direktīva ļaus arī klasificēt augsni saskaņā ar novērtējumu, kas veikts attiecībā uz augsnē esošo augu un dzīvnieku resursu apjomu, īpašu uzmanību pievēršot augstas kvalitātes pārtikas ražošanai.

Es vēlētos uzsvērt, cik nozīmīga ir Eiropas stratēģijas sagatavošana, lai atpazītu un atrisinātu tās problēmas, kas saistītas ar augsnes degradāciju. Dažādu augsnes tipu lielā dažādība nozīmē to, ka neskatoties uz atsevišķu valstu veiktajiem pasākumiem, ir vajadzīga Eiropas stratēģija, kuras pamatā būtu ar augsnes aizsardzību saistīti preventīvi un zinātību sekmējoši pasākumi, kā arī pašreizējo riska faktoru raksturojums, lai šo problēmu atrisinātu Eiropas līmenī.

  Jan Andersson, Göran Färm, Anna Hedh un Inger Segelström (PSE), rakstiski. − (SV) Mēs izvēlējāmies nobalsot par šo ziņojumu, lai gan vairākās ES dalībvalstīs jau ir ieviesti pilnībā funkcionējoši tiesību akti augsnes aizsardzības jomā.

Mēs atbalstījām grozījumus Nr. 106, 107, 108 un 110, proti, —

„Dalībvalstis, kuras jau ieviesušas īpašus valsts tiesību aktus augsnes aizsardzības jomā, tiek atbrīvotas no saistībām saskaņā ar šo pantu ar nosacījumu, ka šie tiesību akti nodrošina vismaz līdzvērtīgu aizsardzības līmeni”.

Lai gan var šķist, ka šī direktīva ir nevajadzīga atsevišķās dalībvalstīs, mums ir cerība, ka tā var sniegt zināmu uzlabojumu daudzās dalībvalstīs, kurās patlaban trūkst funkcionējošu tiesību aktu augsnes aizsardzības jomā.

Mēs arī ceram, ka dalībvalstis, kurās jau ir funkcionējoši tiesību akti šajā jomā, varēs sastrādāties ar Parlamentu patlaban notiekošajās sarunās, lai nodrošinātu, ka direktīva, tiklīdz būs stājusies spēkā, nenozīmēs administratīvā darba nevajadzīgu dublēšanos.

  Jens-Peter Bonde (IND/DEM), rakstiski. − (DA) Oglekļa glabāšana ir ļoti nozīmīga saistībā ar siltumnīcefekta gāzes samazināšanu Augsnes noplicināšana, kas ietver oglekļa sadegšanu, rada lielus sarežģījumus. Tādēļ tas ir jautājums, ar kuru saistībā ir jāizstrādā starptautiska iniciatīva.

Tādēļ „Jūnija kustība” atbalsta to, ka augsnes aizsardzība dalībvalstīs tiek regulēta ES līmenī.

Tas ir ļoti labi, ka Eiropas Parlaments ir apstiprinājis, ka ir jāizskata principa „piesārņotājs maksā” iespējamā piemērošana saskaņā ar 22. pantu, kā arī augsnes izmantošanas novērtēšana saskaņā ar 28. pantu, ņemot vērā tās lielo nozīmi saistībā ar oglekļa sekvestrāciju. Abi priekšlikumi ir J.-P. Bonde iniciatīva.

  Avril Doyle (PPE-DE), rakstiski. − Lai saglabātu līdzsvaru, es nobalsoju par C. Gutiérrez-Cortines ziņojumu, jo uzskatu, ka viņas dokumentā priekšlikums par augsnes aizsardzību ir būtiski pārstrādāts, lai atjaunotu subsidiaritāti, novērstu pienākumu dubultošanos un ieviestu brīvprātīgu rīcības kodeksu lauksaimniecībai, nepalielinot birokrātijas slogu. Tajā arī ļoti pamatoti atzīta lauksaimnieku kā augsnes aizsargātāju būtiskā nozīme.

Ir svarīgi, lai priekšlikums par augsni gan aizsargātu kūdrājus kā vērtīgus biotopus, kas ir apdraudēti, gan atļautu iegūt kūdru kā izejmateriālu. Nav skaidrs, vai to pieļauj C. Gutiérrez-Cortines ziņojuma grozījums Nr. 36 (par funkciju saraksta pielāgošanu 1. pantā), un es mudinu Komisiju un Padomi, apspriežot šo jautājumu, to precizēt.

  Edite Estrela (PSE), rakstiski. − (PT) Es nobalsoju par C. Gutiérrez-Cortines ziņojumu par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko izveido pamatnostādnes augsnes aizsardzībai un groza Direktīvu 2004/35/EK, jo uzskatu, ka augsne ir būtisks resurss, kas ir jāaizsargā, lai mazinātu klimata pārmaiņu sekas un nodrošinātu, ka nākamās paaudzes var dzīvot drošā un veselīgā vidē.

Tādēļ es uzskatu, ka šis priekšlikums veicina efektīvu augsnes aizsardzību, jo tajā ir noteikti mērķi, ar kuriem saistībā nav izstrādāti Kopienas un/vai valsts tiesību akti. Tomēr atbilstīgi savai konkrētajai situācijai dalībvalstīm būs jāpieņem lēmums par to, kādi būs viņu prioritārie pasākumi saskaņā ar subsidiaritātes principu.

  Ilda Figueiredo (GUE/NGL), rakstiski. − (PT) Mēs saprotam, cik nozīmīga ir augsnes aizsardzība, pirmkārt, attiecībā uz lauksaimniecību — jomu, kurā būs jāsaražo vēl vairāk pārtikas un kurā būs nepieciešams vēl vairāk ūdens. Tādēļ augsnes aizsardzība ir būtiska, lai nodrošinātu pārtikas ražošanu un pietiekami tīru ūdeni nākamajām paaudzēm, jo zemei ir sociāla funkcija, ko nedrīkst apdraudēt nekādas privātas intereses.

Augsne ir pamats ne vien cilvēka darbībai, tostarp pilsētām un infrastruktūrai, bet arī dabai un ainavai. Tādēļ tās aizsardzība ir būtiska, lai mēs saglabātu savu kultūras mantojumu un dabas resursus.

Tomēr Eiropas Komisijas iesniegtais priekšlikums nav vispiemērotākais nepilnīgā redzējuma, paredzēto nosacījumu un to nepilnību dēļ, kas attiecas uz lauksaimniecību.

Eiropas Parlaments ievērojami grozīja šo priekšlikumu, ierosinot atbalstīt subsidiaritātes principu, atzīstot lauksaimniecības nozīmi un norādot, ka „katra dalībvalsts atbilstoši tās klimatam, augsnes īpašībām (...) var lemt par tās lauksaimniecības politiku saistībā ar augsni”, kā arī atzīstot dažādas pieejas augsnes aizsardzības jomā.

Tomēr tas ir saglabājis tos aspektus, uz kuriem attiecībā mums ir iebildumi. Tādēļ mēs atturējāmies no galīgā balsojuma.

  Duarte Freitas (PPE-DE), rakstiski. − (PT) Es uzskatu, ka pamatdirektīva par augsnes aizsardzību ir ārkārtīgi svarīga, jo augsne ir neatjaunojams resurss, kura izmantošana ir svarīga cilvēka darbībā un ekosistēmu izdzīvošanā, jo īpaši laikā, kad aizvien satraucošāks kļūst jautājums par klimata pārmaiņām, turklāt pagaidām nav izstrādāti konkrēti ES tiesību akti par augsnes aizsardzību.

Tādēļ es atbalstu C. Gutiérrez-Cortines ziņojumu un nobalsoju pret visiem ierosinātajiem grozījumiem, kuri paredz noraidīt Komisijas priekšlikumu vai ievērojami samazināt šī ziņojuma ietekmi.

  Lidia Joanna Geringer de Oedenberg (PSE), rakstiski. − (PL) Ierosinātajā pamatdirektīvā ir apvienoti juridiski risinājumi augsnes aizsardzības politikā, kas fragmentāri ir atrodami citos tiesību aktos, kuri attiecas uz atkritumu apsaimniekošanu, pesticīdu izmantošanu un vides aizsardzību. Dokumentā ierosināti pasākumi ne vien augsnes aizsardzībai un ilgtspējīgai izmantošanai, lai nepieļautu klimata pārmaiņu izraisīto augsnes degradāciju, bet arī pasākumi, lai sanētu degradēto augsni.

Pamatdirektīva ir instruments, kas, pirmkārt un galvenokārt, ļaus ņemt vērā katras ES dalībvalsts augsnes atšķirības un nodrošinās elastīgumu īstenošanā. Pamatojoties uz tiesību aktiem atsevišķās dalībvalstīs, direktīvas mērķi tiek sasniegti jau tagad, lai gan dažādos līmeņos. No otras puses, šī direktīva piedāvā plašas iespējas tām valstīm, kurās līdz šim nav ieviesti nekādi noteikumi par augsnes aizsardzību.

Šajā saistībā var šķist diezgan nozīmīgs gan lēmums ieviest piesārņotās augsnes definīciju, gan arī ES valstīm noteiktās saistības izveidot valsts mēroga sarakstus par šādām vietām, kas nodrošinātu sabiedrības informētību un ko atjaunotu ik pēc pieciem gadiem. Turklāt ļoti pamudinošas ir klauzulas par saistībām, kas paredz septiņu gadu laikā kopš šīs direktīvas ieviešanas izstrādāt sanācijas stratēģiju, kurā ietverti atjaunošanas pasākumi, finansēšanas mehānisms un to prioritāro zonu noteikšana, kurās vajadzīga īpaša aizsardzība pret eroziju, sāļu uzkrāšanos un paskābināšanos.

Paldies par uzmanību!

  Robert Goebbels (PSE), rakstiski. – (FR) Ģeoloģiskie un klimatiskie apstākļi Eiropas Savienībā ievērojami atšķiras, ja salīdzina vienu dalībvalsti ar citu, un reizēm šie apstākļi atšķiras pat vienas valsts robežās. Eiropas Savienībā ir apmēram 300 dažādi augsnes tipi. Tomēr Eiropas Komisija tiecas reglamentēt augsnes izmantošanu visā Eiropā, un patiesībā Vides komiteja vēlas ieviest vēl lielāku regulējumu. Es atbalstu subsidiaritāti un iebilstu pret pārlieku lielu regulējumu. Tāpēc es nobalsoju pret šo grūti saprotamo un bezjēdzīgo ziņojumu.

  Hélène Goudin un Nils Lundgren (IND/DEM), rakstiski. − (SV) Pamatdirektīva par augsnes aizsardzību nav vajadzīga. Augsnes stāvoklis katrā dalībvalstī atšķiras. Problemātiskās zonas, kas ietvertas direktīvā, ir valsts mēroga zonas un tādēļ tās ir jāreglamentē valsts līmenī. Vajadzīgo augsnes aizsardzību jau tagad reglamentē pašreizējie ES un valsts tiesību akti.

Priekšlikums vienīgi palielinās birokrātiju un iesaistītajām pusēm izvirzīs sarežģītākus noteikumus. Sīki izstrādāti noteikumi un pārliecināšana ir tipiska ES ideja, kas rezultātā palielina izmaksas un rada neapmierinātību ar ES sistēmu. Daži no mums Zviedrijā apšauba šīs direktīvas saderību ar pasākumiem, ko ES veic, lai vienkāršotu noteikumus, un vēlas, lai Zviedrijas parlaments izskatītu šo priekšlikumu atbilstīgi subsidiaritātes principam.

Tas ir principa jautājums, tāpēc mēs izvēlējāmies pilnībā noraidīt šo priekšlikumu.

  Marian Harkin (ALDE), rakstiski. − Grozījums Nr. 112 — es noraidu Komisijas priekšlikumu, jo pamatdirektīva par augsnes aizsardzību nozīmētu vienīgi lielāku birokrātiju un noteikumu dubultošanos, neieviešot nekādus papildu uzlabojumus saistībā ar augsnes aizsardzību. Virkne pasākumu jau ir ieviesti saistībā ar KLP reformu un tiesību aktu reformu vides jomā — tie arī dos labumu augsnes aizsardzībā.

  Christa Klaß (PPE-DE), rakstiski. − (DE) Augsne ir būtiska vērtība. Tā kā augsne ir neatjaunojams resurss, tas ir īpaši nozīmīgs saistībā ar ilgtspējīgu bioloģisko daudzveidību, tā kalpo arī kā izejmateriālu avots un kā barības vielu un ūdens uzglabāšanas un filtrācijas vide. Tomēr augsnei nav pārrobežu rakstura, un Eiropas Savienība to nevar pārvietot. Augsne ir jāaizsargā to personu interesēs, kuriem pieder zeme, un tādējādi šī joma ietilpst dalībvalstu kompetencē. Šādai subsidiaritātes principa piemērošanai jāsaglabājas bez izmaiņām.

Nav nekāda iemesla ignorēt visas patlaban spēkā esošās ES tiesību normas un lauksaimnieku nodarbošanos līdz pat šai dienai un ieviest jaunus noteikumus, kas funkcionē paralēli ar Eiropas direktīvām, valsts tiesību aktiem un savstarpējās atbilstības noteikumiem, kuri tieši vai netieši attiecas uz augsnes aizsardzību. Starp daudzajām ES ieviestajām direktīvām un regulām, kas saistītas ar augsnes aizsardzību, ir tādi instrumenti kā Nitrātu direktīva, Ūdens pamatdirektīva, Emisiju tirdzniecības direktīva un Augu aizsardzības līdzekļu direktīva.

Birokrātiskās saistības, ko varētu noteikt dalībvalstīm un lauksaimniekiem, ir absolūtā pretrunā ar centieniem likvidēt birokrātijas slogu. Turklāt direktīvas projektā paredzētie piesardzības pasākumi apdraud visus tiesību aspektus, jo tas attiecas uz lauksaimniecību. Uzskatu, ka Eiropas Augsnes aizsardzības direktīva ir nevajadzīga un nelietderīga, un es nobalsoju pret šo priekšlikumu.

  Astrid Lulling (PPE-DE), rakstiski. − (DE) Veselīga augsne ir cilvēka veselības un labklājības pamats. Tāpēc tā ir jāaizsargā. Mēs nevaram būt apmierināti ar pašreizējo augsnes stāvokli visā ES teritorijā.

Tomēr, vēloties atrisināt šo problēmu, Eiropas līmenī izrādot tēvišķu gādību un izmantojot birokrātisku pieeju, mēs ejam pārāk tālu.

Augsne, ko jau tagad aizsargā direktīva par piesārņojuma integrētu novēršanu un kontroli (PINK direktīva) un Dzīvotņu direktīva, nemigrē, kā mēs visi zinām, no vienas valsts uz otru, lai gan to pašu nevar teikt par ūdeni, kas ir iespējamais augsnes piesārņojuma avots. Tomēr uz to jau attiecas Ūdens pamatdirektīva un Gruntsūdeņu direktīva. Ja mēs tagad šo klāstu papildināsim ar Augsnes aizsardzības direktīvu, tad panāksim noteikumu dublēšanos un dārgu birokrātiju, ko neviens, protams, nevēlas.

Atklātā koordinācijas metode un paraugprakses apmaiņa būtu labāka pieeja. Augsnes aizsardzības pamatdirektīvas pieņemšana būtu ačgārna rīcība. Tas ir neiedomājami, ka valstīm, kurās jau ir nevainojami tiesību akti augsnes aizsardzības jomā, lielā apjomā būs jāiegulda savs laiks un nauda, lai atkārtoti pārskatītu visu savu teritoriju, nosakot, kuras ir iespējamās riska zonas.

Es mēģināju iesaistīties, lai šajā balsojumā mazinātu kaitējumu, bet es šaubos, vai man tas izdevās. Tādēļ es nespēju nobalsot par šo ziņojumu. Es vēlos būt droša par to, ka joprojām spēšu palūkoties acīs mūsu lauksaimniekiem.

  David Martin (PSE), rakstiski. − Kopā ar saviem godājamajiem darba kolēģiem es nobalsoju pret šo direktīvas priekšlikumu. Lai gan vakar mēs atbalstījām pašreizējo vispārējo tematisko stratēģiju par augsnes aizsardzību, direktīva par augsnes aizsardzību ir pārāk normatīva. Tajā nav ņemti vērā pašreizējie un labi funkcionējošie tiesību akti, kas jau tagad dalībvalstīs ir ieviesti.

  Mairead McGuinness (PPE-DE), rakstiski. − Neskatoties uz iebildumiem, ko izteicu pret priekšlikumu par augsnes aizsardzības direktīvu, galīgajā balsojumā es nobalsoju par šo ziņojumu.

Es jau izteicu iebildumu pret šādu direktīvu saistībā ar tematisko stratēģiju augsnes aizsardzībai. Neuzskatu, ka ir vajadzība izstrādāt papildu tiesību aktus saistībā ar augsnes aizsardzību. Jau tagad ir ieviesti dažādi juridiskie instrumenti, lai nodrošinātu augsnes aizsardzību, un kamēr šie tiesību akti netiks pilnībā īstenoti un to sekas pilnībā izanalizētas, es neuzskatu, ka šajā jomā ir nepieciešami vai vēlami papildu tiesību akti.

Tomēr referentes ierosinātie grozījumi savā ziņā tiecas samazināt jaunā priekšlikuma un pašreizējo tiesību aktu pārklāšanos, un tas ir atzinīgi vērtējams aspekts.

  Erik Meijer (GUE/NGL), rakstiski. − (NL) Augsnes aizsardzība ir ļoti vajadzīga, lai dabiskajām augsnes sistēmām neļautu iznīkt, novērstu eroziju, piesārņojumu un izžūšanu. Bez šāda veida pasākumiem nav iespējams izaudzēt augus blīvi apdzīvotās teritorijās, kur zeme tiek izmantota intensīvi. Daudzviet Eiropā es redzu postā aizlaistas zemes, kas zaudējušas visu dabas vērtību un ko vairs nevar izmantot cilvēks.

Vakar, tāpat kā vairums EP deputātu, es nobalsoju par V. Prodi ziņojumu, kurā izskaidrota vajadzība veikt aktīvus pasākumus augsnes aizsardzībai.

Šodien mēs aplūkojam, kādiem vajadzētu būt šiem pasākumiem. Es atbalstu to dalībvalstu mudināšanu, kuras pagaidām pēc savas iniciatīvas nav veikušas vajadzīgos pasākumus, lai tagad novērstu trūkumus. Šo valstu bezdarbība skar ne vien šīs valstis, bet arī to kaimiņvalstis, piemēram, radot iežu eroziju, kas sekmē sanesu veidošanos un izraisa upju pārplūšanu.

Bet ES noteikumi nekādā gadījumā nedrīkst nozīmēt, ka dalībvalstīm, kurās jau ir atbilstīgs regulējums šajā jomā, nāksies saskarties ar lielāku birokrātiju vai šķēršļiem, lai efektīvi atrisinātu šos jautājumus. Es atbalstu grozījumus, lai tie, kas izvēlas piemērot vienādus vai augstākus standartus, to var brīvi darīt. Tomēr tā būtu bezatbildīga rīcība, ja augsnes aizsardzības paketi noraidītu, atliktu uz vēlāku laiku vai ierobežotu, kā to ierosina Parlamenta lielākā politiskā grupa.

  Robert Navarro (PSE), rakstiski. – (FR) Es nobalsoju par C. Gutiérrez-Cortines ziņojumu, jo tajā ir ierosināti konkrēti pasākumi, lai nodrošinātu augsnes aizsardzību un ilgtspējīgu izmantošanu; ir svarīgi saglabāt šī resursa kvalitāti, ja mums ir jānodrošina pārtikas ražošana pienācīgā līmenī un tīra ūdens pieejamība. Eiropas Parlaments ir aicinājis skaidrāk noteikt piesārņotās vietas, kurās bīstamās vielas, ko radījusi cilvēku darbība, nopietni apdraud veselību un vidi. Tiks izveidoti šādu piesārņoto vietu valsts vai reģionāla mēroga pārskati un tie informatīvā nolūkā būs pieejami sabiedrībai. Katrai dalībvalstij būs jāsagatavo sanācijas stratēģijas, lai būtu iespējams ierobežot piesārņoto vietu skaitu, turklāt tiks sekmēta ilgtspējīga lauksaimniecības politika, ņemot vērā valsts augsnes raksturīgās īpašības, lai tādējādi būt iespējams saglabāt tīru augsni. Pieņemot šo ziņojumu, Eiropas Parlaments uzsver vajadzību aizsargāt zemes resursus un izmantot tos prātīgāk.

  James Nicholson (PPE-DE), rakstiski. − Tas ir vēl viens piemērs „vienas mērauklas” pieejai, kas mūsu dalībvalstīs nomelno Eiropas Savienības vārdu. Ja Eiropas Savienībā ir vairāk nekā 300 augsnes tipu, kā gan mēs varam cerēt, ka viena direktīva varētu tos visus aptvert? Tas, protams, ir lielisks piemērs attiecībā uz jomu, kurā mums vajadzētu ļaut dalībvalstīm noteikt pašām savus tiesību aktus, pamatojoties uz saviem augsnes tipiem.

Pat ar visu savu zinātnisko pieredzi Eiropas Komisija ir izstrādājusi tiesību akta priekšlikumu, kurā nav ņemti vērā vienkārši zinātniski pierādīti fakti, un tas rada lielu vilšanos. Ja vienas un tās pašas vasaras laikā Apvienotā Karaliste cieš no plūdiem, bet Grieķija — no karstuma viļņiem, ir acīmredzams, ka šo laika apstākļu ietekme uz augsni šajās dalībvalstīs būs pilnībā atšķirīga. Ar šo priekšlikumu vienīgi tiks radīti šķēršļi lauksaimniecības nozarē, vēl vairāk palielinot birokrātijas slogu un izdevumus. Tas radīs vilšanos, ja lauksaimniecības nozares pārstāvjiem atkal būs jāmaksā par to, lai nodrošinātu nevajadzīgu vienotību.

  Frédérique Ries (ALDE), rakstiski. – (FR) Es atzinīgi vērtēju to, ka Parlaments ir pieņēmis Cristina Gutiérrez-Cortines ziņojumu, mudinot ieviest vienotu un saskaņotu Eiropas politiku augsnes aizsardzības jomā.

Augsnes aizsardzība ir kļuvusi par ES prioritāti, jo Eiropas augsne aizvien vairāk un vairāk degradējas. Tajā ir vainojama nekontrolētā urbanizācija, aizvien lielāks piesārņoto vietu skaits (pēc pēdējiem datiem vairāk nekā 2 miljoni vietu) un arī pēdējo 50 gadu laikā īstenotā intensīvā lauksaimniecība, kurā bagātīgi izmantoti pesticīdi un nitrāta minerālmēsli.

Manuprāt, tie 225 Parlamenta deputāti, kuri nobalsoja par šīs direktīvas noraidīšanu, rīkojās nacionālā fanātisma vadīti, vai arī, vismaz, šie deputāti ir zaudējuši saikni ar parasto cilvēku bažām! Eiropa var piedāvāt patiesu pievienoto vērtību augsnes aizsardzības jomā — tajā tikai deviņas dalībvalstis ir ieviesušas pašas savus tiesību aktus.

Es vēlētos piebilst, ka šī direktīva dalībvalstīm atstāj ievērojamu izvēles brīvību, nosakot, ka ne tik drīzā termiņā ir jāsasniedz divi konkrēti mērķi — attiecīgi piecu un septiņu gadu laikā pēc šīs direktīvas transponēšanas dalībvalstīm ir jāizveido saraksts, kurā minētas piesārņotās vietas, un jāpieņem sanācijas valsts stratēģija.

Manuprāt, šeit nav vietas šaubām pat to, ka līdz ar to tiek ievērots elastīguma un subsidiaritātes princips.

  Brian Simpson (PSE), rakstiski. − Man diemžēl būs jābalso pret šo ziņojumu, jo uzskatu, ka pamatnostādnes par augsnes aizsardzību nav vajadzīgas. Es balsoju par sākotnēju noraidīšanu, jo uzskatu, ka atbilstīgi subsidiaritātes principam šis jautājums jāatstāj dalībvalstu kompetencē.

Mēs redzam tiesību aktu, kas ir neproporcionāls, nenodrošina pietiekamu elastīgumu; tas tikai atkārto to, ko tagad jau nosaka citas direktīvas. Tas mēģina ietvert pārtuksnešošanos, no vienas puses, un augsnes attīrīšanu, no otras puses, — tā patiešām ir plaša joma, bet galu galā tiek izstrādāts pārskats, kas arī ir neatbilstīgs, un tas rada problēmas saistībā ar īstenošanu.

Manā reģionā, kur vietējas iestādes mēģina atkārtoti izmantot augsni, šis priekšlikums to apgrūtinātu tik lielā mērā, ka jāapšauba visa šī pasākuma izdevīgums.

Atvainojiet, bet es uzskatu, ka šis priekšlikums ir slikts un nevajadzīgs tiesību akts, un es balsošu pret to, cerot, ka varu paglābt lauksaimniekus, dārzkopjus un vietējās iestādes no birokrātijas murgiem.

  Gabriele Stauner (PPE-DE), rakstiski. − (DE) Es noraidu pamatdirektīvu par augsnes aizsardzību, jo tas ir subsidiaritātes principa rupjš pārkāpums, un tādējādi tā nav pieņemama kā ES tiesību akts. Pat ja Eiropas Parlaments to atbalsta, es savā cīņā iešu līdz pat federālajai valdībai, lai nodrošinātu, ka Vācijas Federatīvā Republika apstrīd šo direktīvu Eiropas Kopienu Tiesā.

  Jacques Toubon (PPE-DE), rakstiski. – (FR) Atbilstīgi balsojumam Juridiskajā komitejā es uzskatu, ka Komisija ir pārkāpusi savus pienākumus un Eiropas Savienībai nav jāizdod jaunas norādes dalībvalstīm. Tas ir jautājums par valsts atbildību. Šo vēlmi piemērot identiskas norādes valstīs, kurās ievērojami atšķiras tiesību tradīcijas un vide, es uzskatu par samākslotu izrādīšanos. Tādēļ Komisijai ir jāpārskata savs priekšlikums un jānosaka īpaši tās situācijas, kurās ir vajadzīgi ES tiesību akti.

  Thomas Ulmer (PPE-DE), rakstiski. − (DE) Es noraidu pamatdirektīvu par augsnes aizsardzību, jo tas ir subsidiaritātes principa rupjš pārkāpums, un tādējādi tā nav pieņemama kā ES tiesību akts. Pat ja Eiropas Parlaments to atbalsta, es savā cīņā iešu līdz pat federālajai valdībai, lai nodrošinātu, ka Vācijas Federatīvā Republika apstrīd šo direktīvu Eiropas Kopienu Tiesā.

- Ziņojums: P. Berès (A6-0425/2007)

  Janusz Lewandowski (PPE-DE), rakstiski. − (PL) Priekšsēdētāja kungs, pamatojums, kas saistībā ar Komisijas priekšlikumu sniegts Eiropas Parlamentam, ir jaunā komitoloģijas procedūra, kas ievērojami palielina Eiropas Parlamenta pilnvaras. Tā ir regulatīvā procedūra, kas apvienota ar kontroli. Referentes viedoklis, kas jāatbalsta, ir tāds, ka jaunā procedūra tiks piemērota regulējumam attiecībā uz vērtspapīru prospektiem, piemēram, pasākumiem saistībā ar atbrīvošanu no prospekta publicēšanas, prospekta formu un trešās valsts atbilstību.

Šie apsvērumi ir pamatā grozījumiem, ko plenārsēdes balsošanas laikā iesniedza Ekonomikas un monetārā komitejas vārdā. Attiecīgais ziņojums dod papildu impulsu idejai par ievērojamu progresu tā regulējuma saskaņošanā, kas attiecas uz Eiropas finanšu un vērtspapīru tirgiem. Lielā mērā to ir ietekmējis nenovēršamais globalizācijas process, bet daļēji arī 1999. gadā ieviestais Finanšu pakalpojumu rīcības plāns.

Tajā pašā laikā tas apstiprina, ka 1990. gadu sākumā ir izdarīta pareizā izvēle tādās valstīs kā Polija, kur kapitāla tirgus atjaunošanas pamatā tika izmantoti Eiropas standarti, kuri tagad vienkāršo regulējuma saskaņošanu visā Eiropas Savienībā.

- Ziņojums: M. Cashman (A6-0289/2007)

  Carlos Coelho (PPE-DE), rakstiski. − (PT) Pēc vairāku gadu ilgām sarunām starp Padomi, Komisiju un Eiropas Parlamentu, 2006. gadā beidzot tika pieņemts lēmums, ar ko grozīja iepriekšējo 1999. gada lēmumu, kas paredzēja Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību.

Tādējādi tika ieviesta regulatīvā kontroles procedūra. Tā ir jāizmanto, lai pieņemtu vispārējus pasākumus, kuru mērķis ir grozīt (svītrot vai papildināt) nebūtiskus elementus pamataktā, kas pieņemts atbilstīgi Līguma 251. pantam, t.i. koplēmuma procedūrai.

Jaunā komitoloģijas procedūra ir jāpiemēro sarakstam, kurā Komisija ir uzskaitījusi 25 jau pieņemtus, bet vēl pielāgojamus instrumentus, arī regulu par Šengenas Robežu kodeksu.

Tādēļ es atbalstu tehniskos priekšlikumus, ko ierosināja referents M. Cashman, lai ņemtu vērā Šengenas Robežu kodeksa specifiku, jo tas pilnveido Šengenas acquis.

  Andreas Mölzer (NI), rakstiski. − (DE) Šengenas acquis ir īpaši delikāta joma, kurā mums jāspēj reaģēt jebkādā neparedzētā situācijā. Organizētās cilvēku tirdzniecības bandas pastāvīgi meklē jaunas nepilnības mūsu aizsardzības sistēmā, kuras izmantojot, viņi varētu pārpludināt ES ar migrantiem. Tādēļ Šengenas zonā nedrīkst pieļaut pārsteidzīgu paplašināšanos. Pasākumi jāveic iepriekš, lai nodrošinātu, ka attiecīgās dalībvalstis pilnībā ir spējušas izpildīt uzdevumu, nodrošinot savu ārējo robežu aizsardzību. Tā kā tas, manuprāt, ir ļoti šaubīgs aspekts, es nobalsoju pret M. Cashman ziņojumu.

- Ziņojums: G. Hegyi (A6-0292/2007)

  Hiltrud Breyer (Verts/ALE). - (DE) Priekšsēdētāja kungs, es nobalsoju par G. Hegyi ziņojumu, jo mēs atkārtoti esam kritizējuši demokrātijas trūkumu, kas pastāv saistībā ar ģenētiski modificētajiem organismiem.

Mēs zinām, ka atbilstošu lēmumu par vai pret ĢMO atļaušanu gandrīz tik tikko pieņēma Padome vai Pastāvīgo pārstāvju komiteja. Vienmēr tas vairāk vai mazāk ir bijis viens un tas pats stāsts par Eiropas Komisiju, kas pilda savus ar riska pārvaldību saistītos pienākumus, atļaujot izmantot ĢMO pretēji ES iedzīvotāju gribai un par spīti daudzu dalībvalstu un ekspertu iebildumiem. Eiropas Komisijai nedrīkst piešķirt pēdējā vārda tiesības. Tās lēmumi jāpārbauda Eiropas Parlamentam.

Lai gan G. Hegyi ziņojums ir izstrādāts pareizā virzienā, jo uzstāj uz saistošām parlamentārām tiesībām piedalīties koplēmuma procedūrā saistībā ar ĢMO atļaujām, mēs noraidām sarunās panākto kompromisu, jo tas pieļauj nedemokrātisku komitoloģijas procedūru. Šeit var būt patiesi tikai viens risinājums, proti, koplēmuma tiesību piešķiršana Eiropas Parlamenta, visos jautājumos, kas saistīti ar ĢMO licencēšanu. Tādēļ man drīzāk jāpauž nožēla, ka mēs nepanācām visu iespējamo no šī balsojuma un palaidām garām pēdējā brīža iespēju izdarīt lielāku spiedienu, norādot uz šo pastāvīgo demokrātijas trūkumu.

  Ilda Figueiredo (GUE/NGL), rakstiski. − (PT) Tā ir taisnība, ka joprojām nav zināms, kādu ietekmi rada ĢMO ilgākā laika posmā. Zinātnieku apgalvojumi ir pretrunīgi, un daudzi cilvēki baidās no iespējama apdraudējuma un riska. Tādēļ ir jāveic profilaktiski pasākumi, un nedrīkst uzstāt uz ĢMO izmantošanu lauksaimniecībā.

Spēkā ir Direktīva 2001/18/EK par ģenētiski modificētu organismu apzinātu izplatīšanu vidē. Šajā direktīvā ir paredzēts vidē eksperimentāli izplatīt ĢMO, citiem vārdiem — izplatīt ĢMO, lai veiktu eksperimentus (piemēram, praktiskus izmēģinājumus) un laist ĢMO tirgū (tos produktus, kas satur ĢMO vai sastāv no tiem), lai tos audzētu, importētu vai iestrādātu rūpnieciski ražotā produkcijā.

Mēs uzskatām, ka ir jāveic lielāka ĢMO tehnoloģijas uzraudzība, vismaz saistībā ar tām procedūrām, ko patlaban ir paredzējis Eiropas Parlaments, tomēr mēs uzsveram, ka gan attiecībā uz lauksaimniecību, gan pārstrādātu pārtiku ir jārīkojas piesardzīgi.

  Andreas Mölzer (ITS), rakstiski. − (DE) 70 % Eiropas iedzīvotāju iebilst pret gēnu inženieriju. Austrijā cilvēki ir nobažījušies par toksiskajiem atlikumiem pārtikas produktos vēl vairāk nekā par teroristu uzbrukumiem vai putnu gripu. Papildus aizdomām par saikni starp ģenētiski modificētiem organismiem un aizvien lielāko ietekmi uz veselību, aizvien vairāk ir pierādījumu tam, ka gēnu inženierija izraisīs lauksaimniecības zemes pārvēršanos par postā aizlaistu zemi, kā arī padarīs lauksaimniekus atkarīgus no starptautiskiem konglomerātiem.

- Ziņojums: P. Bradbourn (A6-0225/2007)

  Philip Bradbourn (PPE-DE), rakstiski. − Konservatīvo partiju pārstāvji nobalsoja par šo ziņojumu, tomēr pauž nožēlu par Padomes pieeju parlamentārajā procesā. Ziņojuma izstrādes pirmajos posmos toreizējā Padomes prezidentūra izdarīja nevajadzīgi lielu spiedienu uz Parlamentu. Mēs to uzskatām par nepieņemamu, ņemot vērā Parlamenta kā likumdošanas procesa kontroliera nozīmi.

  Carlos Coelho (PPE-DE), rakstiski. − (PT) Šī direktīva ir ārkārtīgi svarīga, jo aizvien vairāk pieaug bažas par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un to lomu noziedzības un terorisma finansēšanā.

Tādēļ ir vajadzīga Kopienas pieeja, lai izstrādātu vienotus noteikumus, novērstu nepilnības un nodrošinātu līdzsvaru starp vajadzību kontrolēt un prasībām attiecībā uz iekšējā tirgus aizsardzību un brīvu kapitāla apriti.

Es atbalstu šo iniciatīvu, kas paredz atjaunināt Direktīvu 2005/60/EK par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, jo īpaši visus šīs direktīvas 41. pantā minētos īstenošanas pasākumus.

Tādējādi tas ir vēl viens gadījums, kad, izmantojot komitoloģijas lēmumu, spēkā esošs tiesību akts tiek atjaunināts atbilstīgi jaunajai regulatīvajai kontroles procedūrai.

Tas nodrošinās Eiropas Parlamentam lielāku kontroli pār Komisijai uzticētajām ieviešanas pilnvarām.

  Hélène Goudin un Nils Lundgren (IND/DEM), rakstiski. − (SV) Mēs izvēlējāmies nobalsot par šo priekšlikumu, atbalstot to pilnībā. Ir svarīgi ieviest un ievērot starptautiskos standartus, lai finanšu sistēmu aizsargātu pret noziedzību un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu kopumā, bet tajā pašā laikā dalībvalstu pašu pasākumiem ir jāatbilst vienotā tirgus noteikumiem. Tomēr mēs par pretrunīgu aspektu uzskatām to, ka, bieži izmantojot terorisma jēdzienu, ES mēģina paplašināt savas pilnvaras uz dalībvalstu rēķina. Nauda, kas tiek izmantota terorisma vajadzībām, ir tikai niecīga daļa nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanā. Lielas summas tiek izmantotas citu veidu labi organizētai noziedzībai.

  Pedro Guerreiro (GUE/NGL), rakstiski. − (PT) Iesniegtais priekšlikums groza noteikumus Direktīvā 2005/60/EK par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai un teroristu finansēšanai, kura noteica laika ierobežojumus attiecībā uz Komisijai piešķirtajām ieviešanas pilnvarām.

Saskaņā ar neseno lēmumu par Komisijas pilnvaru īstenošanu, šīs ierobežojums ir atcelts, bet Eiropas Parlaments saglabā tiesības veikt pārbaudi attiecībā uz to aktu īstenošanu, kas pieņemti atbilstīgi koplēmuma procedūrai. Tādēļ ir skaidrs, ka jebkādi šīs direktīvas grozījumi ir jāiesniedz izskatīšanai Eiropas Parlamentā un Padomē.

Tomēr tas nedrīkst nozīmēt, ka valsts parlamenti ir izslēgti no likumdošanas procedūras vai viņu darbība ir ierobežota, atļaujot tikai to direktīvu transponēšanu, kas šajā jomā pieņemtas Kopienas līmenī. Turklāt Reformu līgums paredz izveidot, pakāpeniski pārveidot tiesvedības un iekšlietu jomu par kopējās politikas jomu, un pret to mēs noteikti iebilstam.

Visbeidzot mums jāuzsver šīs pretrunas Eiropas Savienībā, kas veicina pilnīgu brīvību saistībā ar kapitāla apriti un nodokļu paradīzēm, bet vienlaikus cīnās pret nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu.

  Jeffrey Titford (IND/DEM), rakstiski. − Šī tiesību akta pamatojumā paredzēts aizsargāt ES finanšu sistēmu no nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un teroristu finansēšanas. UKIP vienmēr censtos īstenot starptautisku sadarbību šajos jautājumos, tomēr Eiropas Savienībai nav kompetences aizsardzības jomā, kas piešķirta saistībā ar vienošanos. Turklāt kā organizāciju, kas 13 gadu laikā nav spējusi apstiprināt savus pārskatus, Eiropas Komisiju nevar uzskatīt par tādu, kurai ir kaut kādas zināšanas par finansēm, vai par piemērotu iestādi, kas var izstrādāt tiesību aktus par finanšu sistēmas kontroli.

- Ziņojums: J.-M. Cavada (A6-0417/2007)

  Jan Andersson, Göran Färm, Anna Hedh un Inger Segelström (PSE), rakstiski. − (SV) Mēs, Zviedrijas sociāldemokrāti, nobalsojām par šo ziņojumu, jo uzskatām, ka ir jāpalielina informētība par BZP, kas ir sintētiska narkotika, un attiecībā uz to jāpiemēro kontroles pasākumi un krimināltiesību sankcijas. Tomēr mēs nobalsojām pret visiem priekšlikumiem, kuru mērķis ir novērst to lēmumu ieviešanu, kas attiecas uz kontroles pasākumiem un krimināltiesību sankcijām, jo tas ir pretrunā ar piesardzības principu.

- Rezolūcija: Starptautiskie grāmatvedības standarti (B6-0437/2007)

  Ilda Figueiredo (GUE/NGL), rakstiski. − (PT) Kopš 2005. gada sarakstā iekļautajiem uzņēmumiem ir noteikta prasība atsevišķos gadījumos izstrādāt konsolidētos pārskatus atbilstīgi starptautiskajiem grāmatvedības standartiem. Šos standartus ir izstrādājusi privāta organizācija (Starptautisko grāmatvedības standartu komiteja/Starptautiskā grāmatvedības standartu padome), kas atrodas Londonā, bet pēc tam tie tika iekļauti Kopienas tiesību aktos, regulā.

Neskatoties uz noteiktām iebildēm, šajā rezolūcijā ir akceptēts Komisijas priekšlikums (kas groza šo regulu), lai atbalstītu standartu (SFPS 8), ar kuru savukārt ES tiesību aktos tiek iekļauts ASV standarts (FPSP 131).

Tas ir akceptēts, kā tas norādīts rezolūcijā, lai gan Komisijas veiktajā ietekmes novērtējumā nav pietiekami ņemtas vērā lietotāju intereses, kā arī vajadzības, kas ir dažādu ES valstu maziem un vidējiem uzņēmumiem un uzņēmumiem, kuri darbojas tikai vietējā līmenī.

Tādēļ mēs nevaram atbalstīt šo rezolūciju.

- Kopīgā rezolūcija: ES un Krievijas augstākā līmeņa sanāksme (RC-B6-0434/2007)

  Laima Liucija Andrikienė (PPE-DE). - Priekšsēdētāja kungs, es pieprasīju paskaidrojumus par balsojumiem attiecībā uz rezolūciju par ES un Krievijas augstākā līmeņa sanāksmi. Man žēl, ka daži nozīmīgi punkti ir upurēti kaut kāda dīvaina iemesla dēļ, lai saīsinātu rezolūciju, nevis izstrādātu garāku rezolūciju, kas ietvertu svarīgus jautājumus.

Manuprāt, svarīgi ir aicināt Komisiju un Padomi ar Krievijas valdību izstrādāt kopīgas iniciatīvas, kuru mērķis ir stiprināt drošību un stabilitāti kopējā kaimiņattiecību telpā, jo īpaši uzlabojot dialogu ar Ukrainu un Baltkrieviju un veltot kopīgus pūliņus, lai beidzot atrisinātu strupceļā nonākušos konfliktus Kalnu Karabahā, kā arī Moldovā un Gruzijā, nodrošinot šo valstu pilnīgu teritoriālo vienotību, bet attiecībā uz Transnistriju — izvedot atlikušos Krievijas bruņotos spēkus, kurus vajadzības gadījumā varētu aizvietot ar starptautisko novērotāju spēkiem.

  Jana Hybášková (PPE-DE). - (CS) Es, protams, nobalsoju pret šo rezolūcijas priekšlikumu par ES un Krievijas desmitās augstākā līmeņa sanāksmes iznākumu. Krievijas KGB režīms meklē iespēju iegūt likumību. Es atsakos kļūt par marioneti un man ir kauns par visiem tiem, kas kļūst par Krievijas marionetēm savas nezināšanas un gļēvulības dēļ, jo īpaši lai iegūtu mazsvarīgas ekonomiskās priekšrocības. Krievija nav Eiropas partnervalsts. Es pilnībā nepiekrītu viedokli, ka Krievija ir mūsu partneris Kosovas neatkarības jautājumā. Kāpēc šis Parlaments tik lielu uzmanību pievērš šai partnerībai? Krievija joprojām no helikopteriem izmet čečenu līķus virs Čečenijas, tūkstošiem oponentu tur ieslodzījumā, uzsāk nelikumīgus tiesu procesus pret tiem politiķiem no koalīcijas „Cita Krievija” („Other Russia”) un nelikumīgi tur ieslodzījumā Mikhail Khodorkovsky. Kurš un kā atklās patiesību par Anna Politkovskaya nāvi? Kad Krievija pārtrauks draudēt cilvēktiesību aktīvistiem? Kāpēc mēs neesam uzaicināti novērot Krievijas parlamentārās vēlēšanas? Kāpēc V. Putin nevēlas, lai mēs, viņu partneri, tur piedalītos? Viņi cīnās ar mums gan Marokā, gan Palestīnā.

Šis Parlaments par savu partneri uzskata kādu, kas pārkāpj solidaritātes pamatprincipu, kurš palīdz Polijai attiecībā uz brīvu eksportu, vienādiem eksporta nosacījumiem. Krievija mūs tur savā gūstā. Ja mēs neatbalstīsim demokrātisku un stabilu Krieviju, bet tā vietā atbalstīsim slependienesta režīmu, tad mēs kļūsim paši sev par ļaunākajiem ienaidniekiem. Visbeidzot, mūsu valstij ir tiesības būt brīvai, lai veicinātu Eiropas drošību, aizsargātu Eiropu no iespējamā Irānas spēku uzbrukuma. Kā gan mēs varam prasīt, lai ASV ar savu politiku neapdraud mieru Eiropā, ja attiecībā uz Krieviju mēs pieļaujam atlaides saistībā ar vairāk nekā acīmredzamo atbalstu Irānas režīmam? Šī rezolūcija ir piemērs nodevībai un vājumam. Kā mēs, čehi, to zinām, būt vājam attiecībā pret Krieviju patiesi neatmaksājas. Es, protams, noraidu šo rezolūciju, vismaz tādēļ, lai paustu cieņu pret bijušajiem Čehijas politieslodzītajiem, kuri visi kā viens iestājās pret okupāciju.

  Vytautas Landsbergis (PPE-DE). - Priekšsēdētāja kungs, pēc tam, kad es nobalsoju par rezolūcijas priekšlikumu par ES un Krievijas augstākā līmeņa sanāksmi, man tomēr ir žēl, ka referents noraidīja manis ierosināto grozījumu par jaunu apsvērumu. Tādēļ es to citēju tagad — „tā kā Krievijas Federācija nav izpildījusi nevienu no saistībām, ko tā uzņēmās, 1996. gadā pievienojoties Eiropas Padomei, un pirms diviem gadiem atklāti paziņoja par to, ka tā jau ir parakstījusi jauno robežlīgumu ar Igauniju, ES dalībvalsti, tādējādi līdz šim šo ES un Krievijas robežas sektoru atstājot nenoregulētu; tā kā pašreizējos Krievijas Federācijas tiesību aktos joprojām ir agresīva nostāja attiecībā uz krievu militāristu sociālajām priekšrocībām tādu zaudējumu vai traumu gadījumā, kas iegūti bruņoto konfliktu laikā Baltijas valstīs, vai attiecībā uz procedūrām, kas saistītas ar citu valstu vai to daļu pievienošanos Krievijas Federācijai”. Esmu pārliecināts, ka vēlāk Parlaments pārskatīs šīs nostājas.

  Glyn Ford (PSE), rakstiski. − Es nelabprāt atbalstīju šo rezolūciju. Pēdējā laikā jautājumi, kas saistīti ar Krieviju un tās vadītāju Vladimir Putin, ir izrādījušies grūti risināmi vairākās jomās, jo īpaši enerģētikas nozarē.

Tomēr ir viens jautājums, kam pieder manas simpātijas, proti, reakcija uz ārkārtīgi strīdīgo ASV plānu Eiropas Savienībā izvietot pretraķešu aizsardzības sistēmu, kurai būtu jānodrošina aizsardzība pret mazticamo apdraudējumu, ko rada Irānas starpkontinentālās ballistiskās kodolraķetes (ICBM), bet kas apdraud arī pašas Krievijas aizsardzību.

Tādēļ es paužu nožēlu, ka grozījumu Nr. 3, par kuru es balsoju, Zaļo grupa anulēja 242.–362. punktā.

  Pedro Guerreiro (GUE/NGL), rakstiski. − (PT) Par šo rezolūciju, kas attiecas uz neseno ES un Krievijas augstākā līmeņa sanāksmi, var runāt ļoti daudz, un tādēļ mēs tikai aplūkosim dažus piemērus saistībā ar šī dokumenta mērķiem.

Piemēram, tajā pašā laikā labvēlīgi interpretējot ASV administrācijas iniciatīvas un pamatīgo atbildību jaunas eskalācijas sekmēšanā saistībā ar Eiropas militarizāciju (jāatzīmē, ka tas notiek ar NATO atbalstu), rezolūcijā norādīts, ka „Krievijas iestāžu paziņojumi (..) un Krievijas nepiemērotie draudi izstāties no Līguma par konvencionālajiem bruņotajiem spēkiem Eiropā rada nopietnas bažas par miera un stabilitātes saglabāšanu Eiropā”.

Tajā tiešāk vai netiešāk ir uzsvērti būtiskie aspekti, piemēram, tas, ka Krievija ir atļāvusi ES uzņēmumiem iegādāties stratēģiski svarīgas daļas Krievijas uzņēmumos; tas, ka ir svarīgi uzlabot vidi Eiropas ieguldījumiem Krievijā (par prieku lielākajām ES finanšu grupām), kā arī vienādās iespējas „piekļūt tirgiem, infrastruktūrai un ieguldījumiem”, pamatojoties uz Enerģētikas hartas līguma principiem.

Un atbilstīgi šiem piemēriem rezolūcijā ir saglabāts politiskais spiediens uz Krievijas Federāciju, pat mēģinot sekmēt intervences instrumentus, vienlaikus ignorējot nepieņemamo situāciju attiecībā uz vairumu pamattiesību, kas ir krieviski runājošajiem iedzīvotājiem Latvijā, ES dalībvalstī.

  Richard Howitt (PSE), rakstiski. − Eiropas Parlamenta Leiboristu partija atbalsta šo rezolūciju un tās mērķi kopā ar Krieviju veidot uz kopējām vērtībām, demokrātiju un cilvēktiesību ievērošanu pamatotu stratēģisku sadarbību. Jo īpaši mēs atbalstām Krievijas valdībai izteiktos aicinājumus sniegt pozitīvu ieguldījumu centienos panākt noturīgu, politisku risinājumu Kosovas jautājumā.

Mēs nobalsojām par grozījumu Nr. 3, jo ir bažas, kam jāpievērš uzmanība, attiecībā uz jebkādu turpmāku parastā un masu iznīcināšanas bruņojuma izvietošanu Eiropas kontinentā, un mēs atbalstām nepārtrauktas divpusējas sarunas par šo jautājumu ASV un Krievijas starpā.

  Janusz Lewandowski (PPE-DE), rakstiski. − (PL) Priekšsēdētāja kungs, ES un Krievijas augstākā līmeņa sanāksme Mafrā ilustrē izmaiņas, kas attiecībās panāktas kopš 1990. gadiem, kad stājās spēkā Partnerattiecību un sadarbības nolīgums, kas zaudē spēku 2007. gadā. Šīs attiecības ir ietekmējuši trīs galvenie faktori.

Pirmkārt, tā ir Eiropas Savienības paplašināšanās, kas iezīmēja visas valstu grupas atbrīvošanos no Krievijas ietekmes, ko bijusī impērija nevēlas pieņemt.

Otrkārt, tas ir V. Putin prezidentūras autoritārais raksturs, kas ir bremzējis demokrātijas attīstību Krievijā. Lai gan tas lielā mērā Krievijā tiek pieņemts un tā kā tas nodrošina galveno ekonomisko kārtību, ES nevar pasīvi noraudzīties uz cilvēktiesību pārkāpumu gadījumiem, kas rada papildu domstarpības.

Treškārt, tā ir situācija enerģētikas tirgos, kas atvieglo Gazprom izmantošanu politiskiem mērķiem un Eiropas valstis ir padarījusi jutīgākas energoapgādes drošības jomā.

Ņemot to vērā, Eiropas Tautas partijas un Eiropas Demokrātu grupas ierosinātajā rezolūcijā kritika par Krieviju ir līdzsvarota ar cerību par labvēlīgāku diplomātisko klimatu, ko stiprina mūsu vērtību sistēmu atspoguļojošie principi. Jo īpaši uzmanība jāpievērš jautājumam par cilvēktiesību ievērošanu, kā arī Polijai svarīgai prasībai izkļūt no strupceļa saistībā ar Polijas lauksaimniecības eksportu uz Krievijas tirgu, kas apstiprina ļoti vēlamo solidaritāti starp Eiropas Savienības valstīm attiecībās ar Maskavu.

  David Martin (PSE), rakstiski. − Es nobalsoju par kopīgās rezolūcijas priekšlikumu, kas izstrādāts saistībā ar ES un Krievijas augstākā līmeņa sanāksmi, kurā Parlaments cita starpā aicināja Krievijas valdību kopā ar Eiropas Savienību radīt apstākļus, kas nepieciešami tūlītējai sarunu sākšanai par jauno Partnerattiecību un sadarbības nolīgumu starp ES un Krieviju. Citi ietvertie jautājumi attiecās uz nepabeigto Krievijas pievienošanos PTO, cilvēktiesību jautājumiem Krievijā, ieguldījumu apstākļiem un pašreizējām bažām saistībā ar tā līguma ievērošanu, kas attiecas uz konvencionālajiem bruņotajiem spēkiem Eiropā.

  Luís Queiró (PPE-DE), rakstiski. − (PT) Berlīnes mūra krišanas 18. gadadiena tika atzīmēta uzreiz pēc ES un Krievijas augstākā līmeņa sanāksmes, kas notika pēc šī ziņojuma apspriešanas, bet pirms balsojuma par šo ziņojumu. Pēc 18 gadiem Austrumeiropa ir kļuvusi par demokrātisku reģionu, kurā tirgus ekonomika ir nostabilizējusies. Savukārt Krievija atrodas tālu no demokrātijas un to ir grūti uztvert kā uzticamu partneri. Saistībā ar enerģiju, Kosovu, Kaukāzu, Vidusāziju, Ukrainu, Moldovu vai Irānas kodolieroču jautājumu Krievija nav devusi nekādu ieguldījumu, lai rastu risinājumu.

Tajā pašā nedēļā Eiropadome ārlietu jautājumos iesniedza ziņojumu, kurā apgalvots, ka krievi diktē Krievijas un Eiropas Savienības attiecības, un Eiropā trūkst vienotības un stratēģijas, dažos gadījumos, šķiet, neatceroties par Padomju režīma pagātni, bet citos jautājumos izrādot pārmērīgu pragmatismu. Tajā pareizi ierosināts, ka ES stratēģijai ir jāmudina Krieviju ievērot tiesiskumu. Lai gan tā nav liberāla demokrātija, Krievijai ir jābūt prognozējamai un uzticamai valstij, un Eiropai ir smagi jāstrādā, lai to panāktu.

- Ziņojums: C. J. Iturgaiz Angulo (A6-0392/2007)

  Jan Andersson, Göran Färm, Anna Hedh un Inger Segelström (PSE), rakstiski. − (SV) Mēs uzskatām, ka brīvība atklāt informāciju ir svarīgs princips. Ierēdņiem, nepakļaujot sevi atriebības riskam, jābūt iespējām sniegt informāciju, iegūt informāciju, lai izmantotu savas tiesības attiecībā uz vārda brīvību un informācijas atklāšanas brīvību, viņiem jānodrošina tiesības uz anonimitāti un izmeklēšanas aizliegumu, kas nozīmē, ka iestādes un citas valsts struktūras nedrīkst veikt izmeklēšanu par tiem, kas snieguši informāciju saskaņā ar informācijas atklāšanas brīvību.

  Proinsias De Rossa (PSE), rakstiski. − Es stingri iebilstu pret R. Atkins grozījumu (grozījums Nr. 1 attiecībā uz 15. punktu) Carlos José Iturgaiz Angulo ziņojumā par Lūgumrakstu komiteju.

Ombuda īpašais ziņojums par Eiropas Biroju krāpšanas apkarošanai (OLAF) attiecas uz iespējamiem pārkāpumiem, ko OLAF pieļāvis pret kādu žurnālistu, kurš atklāja stāstu par savu izmeklēšanu saistībā ar P. van Buitenen iespējamiem pārkāpumiem.

Neatkarīgi no tā, vai P. van Buitenen ir vai nav izdarījis šos pārkāpumus, mums ir jāaizsargā žurnālistu tiesības ziņot par vispārējas nozīmes jautājumiem; tas attiecas arī uz tiem žurnālistiem, kas strādā laikrakstos, kuri īpaši neatbalsta mūsu viedokli.

Ombuda īpašajā ziņojumā atklāts, ka OLAF rīcība nav bijusi korekta, apsūdzot žurnālistu. Lūgumrakstu komiteja piekrita pieprasīt patstāvīgu ziņojumu par šo jautājumu, lai OLAF birojam liktu atzīt savu nekorekto rīcību. Balsojot par PPE-DE grupas grozījumu, mēs neaizsargāsim to žurnālistu neatkarību, kas dara savu darbu, neatbalstīsim Lūgumrakstu komiteju saistībā ar tās darbu un neatbalstīsim ombudu saistībā ar tā darbu.

6. Balsojumu labojumi un nodomi balsot (sk. protokolu)

(Sēdi pārtrauca plkst. 13.10 un atsāka plkst. 15.00.)

SĒDI VADA: A. VIDAL-QUADRAS
Priekšsēdētāja vietnieks

7. Iepriekšējās sēdes protokola apstiprināšana (sk. protokolu)

8. Stāvoklis Pakistānā (debates)

  Priekšsēdētājs. − Nākamais jautājums ir debates par Padomes un Komisijas paziņojumiem par stāvokli Pakistānā.

  Manuel Lobo Antunes, Padomes priekšsēdētājs. − (PT) Priekšsēdētāja kungs, komisāra kungs, dāmas un kungi, kā mēs zinām, Eiropas Savienība ar lielām bažām ir vērojusi pēdējā laika notikumus Pakistānā, jo īpaši notikumus, kas noveda pie ārkārtas stāvokļa pasludināšanas 3. novembrī un attiecīgi — pie plašajiem sociālajiem nemieriem un vairākiem arestiem, ar ko saistībā tika aizturēts arī galvenais tiesnesis, kurš patlaban atrodas mājas arestā.

Nav ne mazāko šaubu par to, ka tas ir liels solis atpakaļ saistībā ar tiesiskumu un demokrātijas procesu Pakistānā, kas, manuprāt, sagrauj jebkuru Pakistānas tautas un visas starptautiskās sabiedrības cerību, kas varēja rasties attiecībā uz demokrātisko institūciju likumības stiprināšanu Pakistānā. Tāpēc prezidentūra 6. novembrī ES vārdā nāca klajā ar savu paziņojumu, kurā izteiktas mūsu lielās bažas attiecībā uz ārkārtas stāvokļa ieviešanu, Pakistānas konstitūcijas darbības pārtraukšanu un pamatbrīvību ierobežošanu.

Divas dienas pirms tam, 4. novembrī, savas bažas par notikumu attīstību pauda Islamabadā īstenotās misijas vadītāji un Augstais pārstāvis Javier Solana. Tādējādi mūsu paustais viedoklis, ES viedoklis, papildināja daudzus citus, kas atkārtoti uzsvēruši, cik svarīgi ir atjaunot konstitūcijas darbību un sabiedrisko kārtību, nodrošināt tiesu sistēmas neatkarību un plašsaziņas līdzekļu brīvību, atbrīvot visus politieslodzītos, žurnālistus un cilvēktiesību aizstāvjus, kā arī izveidot tādus apstākļus, kas nepieciešami parlamentāro vēlēšanu īstenošanai, kā plānots, 2008. gada janvārī.

Mums nav ne mazāko šaubu, ka ikvienas valsts stabilitāti un attīstību var nodrošināt vienīgi tad, ja valda pilnīgas demokrātiskas uzticamības gaisotne. Mēs esam nopietni nobažījušies, jo esam saņēmuši ziņojumus par vairākiem arestiem, informācijas brīvības boikotiem, svarīgās pilsoņu vārda brīvības apspiešanu un uzbrukumiem dažādu profesiju pārstāvjiem, piemēram, tiesnešiem, juristiem, žurnālistiem un cilvēktiesību aktīvistiem. Tomēr tajā pašā laikā mēs ļoti lūdzam visas partijas izrādīt pēc iespējas lielāku savaldību un strādāt kopā, lai šajā krīzē atrastu demokrātisku un miermīlīgu risinājumu, kas ļaus ātri atgriezties pie ierastās kārtības.

Lai gan tiek atzītas problēmas, ar kurām patlaban saskaras Pakistāna saistībā ar savu drošības situāciju, kā arī Pakistānas tautas upuri un centieni ekstrēmisma un terorisma apkarošanā, Eiropas Savienība ir stingri pārliecināta, ka šo problēmu risinājums nedrīkst ietvert demokrātiskas attīstības pārtraukšanu.

Tomēr mēs nevaram neatzīt sabiedroto, uz ko mēs vienmēr esam spējuši paļauties šajā cīņa pret ekstrēmismu un terorismu. Tādēļ mums ir jānodrošina, ka Pakistāna paliek pie savām saistībām īstenot cīņu pret šiem globālajiem draudiem, kurā starptautiskā sadarbība ir svarīgs instruments.

Visbeidzot Eiropas Savienība cer, ka pašreizējā nenoteiktība tiks ātri un miermīlīgi novērsta, un aicina prezidentu P. Musharraf pildīt savus solījumu novilkt savu militāro uniformu un atkāpties no armijas virspavēlnieka amata.

  Benita Ferrero-Waldner, Komisijas locekle. − Priekšsēdētāja kungs, Pakistānas jautājums šīs plenārsēdēs darba kārtībā ir iekļauts jau trešo reizi pēdējo pāris mēnešu laikā. Tas liecina par ļoti sarežģīto pārejas posmu, kurā patlaban atrodas šī valsts. Prezidents P. Musharraf, esot armijas virspavēlnieka statusā, 3. novembrī noteica ārkārtas likuma piespiedu ieviešanu, tādējādi Eiropai un pārējai pasaulei sūtot ļoti satraucošu signālu un diskreditējot demokrātiju Pakistānā.

Pirms ārkārtas stāvokļa ieviešanas mēs bijām liecinieki dažām pozitīvām attīstības tendencēm, kas ļāva cerēt uz visaptverošāku politisko procesu un spēcīgākām demokrātiskām iestādēm, tomēr diemžēl tagad tas tiek apšaubīts, un šodien mēs sev vaicājam, vai šī situācija vēl ir maināma, vai nav par vēlu atjaunot uzticību un apstākļus pirms parlamenta vēlēšanām?

Prezidents P. Musharraf 3. novembra naktī savā TV uzrunā paziņoja, ka ir apturējis Konstitūcijas darbību to draudu dēļ, kas valstij radušies saistībā ar teroristu uzbrukumu un to seku acīmredzamo ietekmi. Nav šaubu, ka patlaban Pakistānu ļoti nopietni apdraud reliģiskais ekstrēmisms un vardarbība, kā to skaidri apliecināja nesenie notikumi Ziemeļrietumu pierobežas provincē un uzbrukums B. Bhutto konvojam, kas notika 18. oktobrī Karači. Bet tagad mēs esam liecinieki tūkstošiem juristu, žurnālistu, politisko partiju līdzstrādnieku un cilvēktiesību aktīvistu arestiem, ar kuriem saistībā arestētas tādas ievērojamas personas kā Pakistānas Cilvēktiesību komisijas priekšsēdētājs Asma Jahangir vai Augstākās tiesas Advokātu kolēģijas priekšsēdētājs Aitzaz Ahsan.

Šie cilvēki iestājas par atvērtu un iecietīgu Pakistānu. Viņi nav teroristi, tādēļ nav pareizi viņus aizturēt. Viņi nekavējoties ir jāatbrīvo. Radikālos pasākumus, kas veikti pret Pakistānas tiesu varu, es uzskatītu par īpaši nopietniem. Tiesiskums ir galvenā vērtība jebkurā demokrātiskā procesā, un demokrātiska sistēma nevar ilgstoši pastāvēt, ja tajā nav neatkarīgas tiesu sistēmas.

Prezidentūras paziņojums, uz kuru tikko ES vārdā atsaucās arī mūsu priekšsēdētājs, tādējādi ir ļoti skaidrs, un mēs paliekam pie šīs nostājas. Pagājušajā svētdienā preses konferencē prezidents P. Musharraf paziņoja, ka viņš cer, ka parlamenta vēlēšanas Pakistānā varētu notikt līdz 2008. gada 9. janvārim. Tas būtu solis pareizajā virzienā, tomēr šajā valstī joprojām ir daudz neatrisinātu problēmu. Kad mēs varētu sagaidīt ārkārtas stāvokļa beigas? Kā gan mēs varam noorganizēt brīvas un godīgas vēlēšanas, ja pastāv drukāto un elektronisko plašsaziņas līdzekļu cenzūra, tiek liegtas citas civilās tiesības un brīvības un grauta tiesu sistēmas neatkarība? Kā partijas spēs īstenot kampaņas, ja tiek ierobežota pulcēšanās brīvība un tādi partiju līderi kā Benazir Bhutto tiek turēti mājas arestā? Šajā posmā šie jautājumi nepavisam nav skaidri.

Lai pārtrauktu šo nenoteiktību, ārkārtīgi svarīgi ir tas, lai iespējami drīzāk tiktu izsludināts stingri noteikts vēlēšanu datums, kā arī skaidri noteikts laika grafiks attiecībā uz šī ārkārtas stāvokļa pārtraukšanu. Lai šīs vēlēšanas varētu notikt kaut cik demokrātiski un pārredzami, būtiski, lai tiktu atcelti visi ierobežojumi, kas noteikti attiecībā uz politiskām tiesībām un pamatbrīvībām. Un patlaban, šajā situācijā, šķiet, ka nebūs iespējams nosūtīt vēlēšanu novērošanas misiju. Nav panākta atbilstība noteiktam skaitam obligāto nosacījumu, kas izklāstīti Komisijas paziņojumā par ES palīdzību vēlēšanās un to novērošanu, kas attiecas uz demokrātisku vēlēšanu organizēšanu.

Tomēr, ja ārkārtas stāvokli pārtrauktu ātrāk un nosacījumus drīz ievērojami uzlabotu, es pat vēl spētu pārskatīt šo situāciju. Katrā ziņā es esmu veikusi nepieciešamo sagatavošanās darbu iespējamajai ES vēlēšanu novērošanas misijas nosūtīšanai uz Pakistānu gadījumā, ja apstākļi ātri ievērojami uzlabotos. Bet, kā jau teicu, esmu ļoti nobažījusies, vai šādas pārmaiņas vispār ir iespējamas.

Ir izteikti aicinājumi pārtraukt vai pārskatīt mūsu sniegto atbalstu Pakistānai, un dažas ES dalībvalstis ir veikušas pasākumus vai šajā saistībā pārskata atsevišķas rīcības iespējas. Vēlētos jums atgādināt, ka saistībā ar Eiropas Komisijas atbalstu Pakistānai galvenā uzmanībā tiek pievērsta galvenajiem jautājumiem, piemēram, nabadzības samazināšanai un izglītībai, arī Ziemeļrietumu pierobežas provincē un Balučistānā, kas ir Pakistānas vismazāk attīstītie reģioni.

Tādēļ es domāju, ka mums būs jāapsver, kā vislabāk rīkoties, bet, ņemot vērā palīdzības raksturu, manuprāt, mums šis jautājums jāapsver ļoti rūpīgi.

  José Ignacio Salafranca Sánchez-Neyra, PPE-DE grupas vārdā. – (ES) Priekšsēdētāja kungs, patiesībā šis stāvoklis ir ļoti satraucošs — ir atceltas konstitucionālās garantijas, izziņots ārkārtas stāvoklis, ieslodzīti daudzi pilsoniskās sabiedrības locekļi, arī juristi, piemēram, Augstākās tiesas Advokātu kolēģijas priekšsēdētājs Aitzaz Ahsan, kā arī opozīcijas līdere B. Bhutto. Kā mēs rīkojamies šādā situācijā?

Mēs esam uzzinājuši, ka ASV Ārlietu ministrijas valsts sekretāra vietnieks J. Negroponte drīzumā apmeklēs Pakistānu, un viena dalībvalsts, Apvienotā Karaliste, ir atbalstījusi ANO aicinājumu prezidentam atteikties no armijas vadības un atcelt ārkārtas stāvokli desmit dienu laikā.

Ko mēs kā Eiropas Savienība varam darīt? Uzskatu, ka, pirmkārt, mums jārīkojas ar maksimālu piesardzību. Uzskatu, ka pašreizējās prezidentūras pārstāvis ļoti pareizi atzīmēja, ka Pakistāna ir būtisks partneris cīņā pret terorismu, bet tā ir arī valsts, kuras rīcībā ir kodolieroči.

Tādēļ, manuprāt, Eiropas Savienībai, no vienas puses, jāpieprasa valdībai — cik vien tas ir iespējams, jo mēs nedrīkstam aizmirst, ka Pakistānā ir terorisms, un tas ir svarīgs aspekts — zināmā mērā atjaunot kārtību un stabilitāti, konstitucionālās tiesības un brīvības, kā arī atbrīvot tos cilvēkus, kuri ir nelikumīgi apcietināti. Turklāt, komisāra kungs, es vēlētos lūgt jūs ieviest kārtību attiecībā uz saviem lielajiem resursiem un pūliņiem, lai nodrošinātu brīvas un godīgas vēlēšanas, pamatojoties uz garantijām, uz kurām jūs atsaucāties savā runā, norādot, ka Eiropas Savienība piedalās un piedalījās procesā Pakistānā, kas ir tik ļoti nozīmīgi šī reģiona stabilitātei un attiecībām starp Eiropas Savienību un šo reģionu.

Tādēļ, komisāra kungs, mēs jums ļoti uzticamies saistībā ar jūsu spējām, diplomātiskajai rīcībai un centieniem, kā arī ceram, ka tas nodrošinās veiksmīgu iznākumu, kas ļaus Eiropas Savienībai būt klāt šajā vēlēšanu procesā.

  Robert Evans, PSE grupas vārdā. – Priekšsēdētāja kungs, es vēlētos pateikties Padomei un Komisijai, jo īpaši Padomei par 8. novembrī stingri pieņemto deklarāciju.

Nedomāju, ka kāds šaubītos par to, ka situācija Pakistānā ir ļoti nopietna un ļoti nestabila. Iespējams, ir grūti aptvert to, ka viss patiesībā ir noticis tikai pēdējo desmit dienu laikā, kopš valstī tika pasludināts ārkārtas stāvoklis. Pirms dažiem mēnešiem gan Briselē, gan, vēlāk, Stambulā vairāki klātesošie deputāti tikās ar ģenerāli P. Musharraf, un mēs saņēmām vairākas garantijas. Viņš stingri apgalvoja, ka ievēros konstitūciju un notiks brīvas un godīgas vēlēšanas. Es atzinīgi vērtēju viņa paziņojumu, ka vēlēšanas var notikt līdz 9. janvārim, bet es piekrītu komisāres bažām un lūdzu atbildi uz jautājumu — ņemot vērā to, kas ir noticis, kā arī pašreizējos ārkārtas pasākumus, proti, noteiktu televīzijas kanālu darbības apturēšanu un citu cilvēktiesību pārkāpumus, vai ir iespējams laikā, kas īsāks par astoņām nedēļām, noorganizēt brīvas un godīgas vēlēšanas?

Lai gan es atsaucos uz komisāri, es arī vēlētos vērst viņas uzmanību jo īpaši uz šīs rezolūcijas 14. punktu, kurā mēs aicinām Komisiju apsvērt iespējas paplašināt palīdzību Pakistānai izglītības, nabadzības apkarošanas, veselības aprūpes un palīdzības darba jomā, finansējuma pārskaitīšanai izmantojot laicīgās nevalstiskās organizācijas, nevis šajos apstākļos piešķirot to valdībai tiešā veidā.

Mums nav neviena jautājuma, kas attiektos uz Pakistānas tautu. Mēs atzīstam, ka Pakistāna ir Rietumu galvenā sabiedrotā, runājot Salafranca Sánchez-Neyra vārdiem. Mēs atzīstam tautas svarīgo nozīmi ļoti daudzās jomās un to, ka tā arī ir kļuvusi par terorisma upuri. Tomēr es nedomāju, kolēģi, ka tas nozīmē, ka mums jāpaliek malā un jāignorē patlaban notiekošais. Mana grupa arī vēlējās iekļaut punktu par iespējamajām sankcijām, aicinot Padomi ...

(Priekšsēdētājs lūdza runātāju runāt lēnāk.)

Es domāju, ka runāju skaidrā angļu valodā, lai tulki lieliski tiktu ar to galā, bet es, protams, runāšanu lēnāk.

Es arī aicinu Padomi apsvērt mērķtiecīgas sankcijas, ko vēlētos īstenot Sociāldemokrātu grupa, tomēr mēs neguvām tām atbalstu; tās, iespējams, varēja būt ceļošanas aizliegumi vai līdzekļu iesaldēšana. Tomēr mēs ceram, ka neviens no šiem pasākumiem nebūs nepieciešams, ka Pakistāna joprojām spēj atgūties no šīs nestabilās situācijas, ka ārkārtas stāvokli var atcelt un ģenerālis P. Musharraf atkāpsies no armijas virspavēlnieka amata. Priekšsēdētāja kungs, es atvainojos par pārāk ātru runāšanu.

  Sajjad Karim, ALDE grupas vārdā. – Priekšsēdētāja kungs, Pakistāna ir būtisks sabiedrotais Eiropas Savienībai. Šodien mēs redzam, ka Pakistāna atrodas krustcelēs. Tomēr es ticu, ka šī valsts vēlas sadarboties ar mums, un mums ir jāatjauno nesenā sadarbība ar Pakistānu, kas, kā es saprotu, diezgan veiksmīgi virzās uz priekšu.

Bet mēs nedrīkstam aizmirst mūsu pašreizējās situācijas vēsturi. Es zinu Pakistānu diezgan labi, un līdz šim lielākais jautājums un problēma šīs valsts iekšienē ir bijis teroristu radītais apdraudējums, kas nāk no Afganistānas pierobežas. Afganistāna ir kopēja pasaules mēroga problēma. Pirms dažiem gadiem mēs, Rietumos, novērsāmies no Afganistānas. Tāpēc svarīgi, lai šodien mēs nenovērstos no Pakistānas.

Pakistāna ir bijusi līdere šajā cīņā, reizēm nesot ļoti smagu slogu starptautiskās sabiedrības vārdā, reizēm šis smagais slogs ir nests uz vājiem pleciem, uz Pakistānas tautas pleciem, piesaistot tik daudz vardarbības un masu slepkavību, kas pretējā gadījumā varēja pagriezt Pakistānas ceļu citu pasaules daļu virzienā. Risinājums nav izolēt liberālisma piekritējus un liberālās vērtības, un atņemt šīs liberālās vērtības Pakistānas tautai.

Šodien es redzu, ka Komisija atkal ir aicinājusi atbrīvot ieslodzītos, kas patlaban tiek turēti apcietinājumā, un es atbalstu šo aicinājumu. Apcietinājumā tiek turēti tādi cilvēki kā Pakistānas galvenais tiesnesis Aitzaz Ahsan, kurš ir vadošais jurists Pakistānā. Pakistānas prezidentam nekavējoties jāpārtrauc ārkārtas stāvoklis, un tiem jābūt mūsu pamatprincipiem. Viņam ir jāatjauno Konstitūcija. Viņam ir jāatjauno Augstākā tiesa un jāvirzās uz brīvām un godīgām vēlēšanām.

Prezidentam P. Musharraf ir jāatzīst, ka mēs neesam novērsušies no Pakistānas. Mēs joprojām sadarbojamies. Tagad viņam ir laiks atkāpties no savas pašreizējās nostājas, atzīt mūsu galvenās vērtības un saistībā ar tām pievienoties mums. Neskatoties uz bezcerīgo situāciju, viņš ir ieguvis vienreizēju iespēju pat tagad deleģēt pilnvaras Pakistānas tautai, šo pilnvaru patiesajiem aizbildņiem.

  Eoin Ryan, UEN grupas vārdā. – Priekšsēdētāja kungs, es arī atzīstu to, cik svarīga terorisma apkarošanā mums visiem ir Pakistāna, un šajā cīņā šī valsts ir bijusi mūsu sabiedrotā. Tomēr es nevienā brīdī neesmu uzskatījis, ka Pakistānā pēdējo nedēļu laikā notiekošais būtu attaisnojams, lai arī kādi būtu apstākļi.

Jebkāda novirzīšanās no vispārējā demokrātijas veidošanas procesa nevar būt risinājums politiskajām problēmām, ar kurām saskaras Pakistāna. Viens jautājums, kas šajā saistībā mani patiešām satrauc, ir tas, kāpēc viņš to izdarīja — jo viņš baidījās, ka nesaņems Augstākās tiesas spriedumu, ko viņš gaidīja vai cerēja saņemt. Savā ziņā tas ir diezgan triviāls jautājums, un, šķiet, ka viņš ir izmantojis ārkārtas pasākumus, risinot savas attiecības ar Pakistānas tautu, tiesnešiem, darot to ārkārtīgi bīstamā veidā.

Es atzinīgi vērtēju to, ka viņš ir apliecinājis savu vēlmi noorganizēt vēlēšanas, tomēr starptautiskā sabiedrība nedrīkst pieļaut, ka viņš novēršas no šo saistību izpildes. Ārkārtas stāvoklis Pakistānā nekavējoties jāatceļ, un Pakistānas valdībai ir jāievēro sava Konstitūcija. Augstākās tiesas atzīšana par nederīgu radīja milzīgu kaitējumu saistībā ar varas dalīšanu Pakistānā. Tas ir ļoti slikts piemērs ģenerālim attiecībā uz to, kā viņam jārīkojas. Es pilnībā nosodu ģenerāļa politisko oponentu masu arestus, kas ietvēra arī 3 000 miermīlīgus protestētājus, kā arī civilo tiesību un cilvēktiesību aktīvistus.

Tagad Eiropas Parlamentam jāsūta īpašs signāls ģenerālim P. Musharraf par to, ka viņa nesenā rīcība pārkāpj visas starptautiskās konvencijas un viņš vada Pakistānu ļoti negatīvā un ļoti bīstamā virzienā.

  Jean Lambert, Verts/ALE grupas vārdā. – Priekšsēdētāja kungs, tāpat kā daudzi citi, es domāju, ka mēs visi vēlamies paust dziļu nožēlu un dusmas par to, ka mums atkal jādiskutē par situāciju Pakistānā. Es faktiski varētu piekrist visam, kas tika teikts šajā pēcpusdienā. Mēs atrodamies nopietnā situācijā, arī tāpēc, ka tā ir kodolieroču valsts un risks kļūt par tādu valsti, kas cietusi neveiksmi, ir tāds, kā dēļ mums patiešām vajadzētu satraukties.

Cilvēkiem ir tiesības teikt, ka spējas atgriezties no nestabilās situācijas galvenokārt ir prezidenta P. Musharraf un viņa atbalstītāju rokās. Doma par to, ka šajā valstī ir ārkārtas stāvoklis, bet vēlēšanām ir jānotiek mierīgi, nav loģiski pamatota. Tās pilnīgi noteikti nav mierīgas vēlēšanas, ja citu politisko partiju vadītāji tiek turēti mājas arestā vai cietumā. Ja nepastāv preses brīvība, ja cilvēki nevar pat iegādāties satelītu uztvērējus, jo to imports tagad ir aizliegts, tas nozīmē, ka nepastāv apstākļi, kuros var notikt brīvas un godīgas vēlēšanas.

Ir skaidrs, ka mēs vēlamies atbrīvot visus šos politieslodzītos, ka mēs vēlamies nodrošināt preses brīvību un panākt, ka tiesneši var darboties brīvi, jo kas gan būs palikuši mūsu ielās, ja visi tie, kas pauž savus apliecinājumus demokrātijai, būs ieslodzīti? Vēstījums, ko šajā brīdī ar savu darbību nosūtīja Pakistānas valdība, tādējādi ir ļoti satraucošs valstij, kas apgalvo, ka tai ir svarīga demokrātija.

Es varētu piekrist tam, ko teica Robert Evans. Mums patiešām ir vajadzīgas noteiktas sankcijas, ko uzreiz varētu izmantot, ja nebūs ievērots Sadraudzības un ANO valstu noteiktais 22. novembra termiņš, ja prezidents P. Musharraf neatkāpsies no sava armijas virspavēlnieka amata vai, galu galā, ja netiks pārtraukts ārkārtas stāvoklis.

Rītdien mums jāatbalsta „Amnesty International” rīcības diena, lai pieminētu Pakistānā aizturētos politieslodzītos, un mums pilnīgi noteikti jāseko līdzi tam, kāds atbalsts tiek sniegts un kā tas tiek izlietots. Pēdējo piecu sešu gadu laikā Pakistāna ir saņēmusi 10 miljardu ASV dolāru lielu palīdzību no ASV, galvenokārt terorisma apkarošanas pasākumiem, nevis izglītības uzturēšanai un attīstīšanai.

  Georgios Georgiou, IND/DEM grupas vārdā. – (EL) Priekšsēdētāja kungs, es saprotu, ka visa rietumu pasaule, ar Amerikas Savienotās Valstīm priekšgalā, pieprasa Pakistānā vēlēšanas noorganizēt agrāk. Viņi vēlas noorganizēt vēlēšanas, pirms opozīcija ir iznākusi no cietuma un Augstākās tiesas Advokātu kolēģijas priekšsēdētājs Aitzaz Ahsan atbrīvots no mājas aresta.

Pakistānā noteikti būs jūtamas sekas. Nenovēršama būs arī politiskā nestabilitāte un negatīva ietekme uz ekonomiku valstī, kurā jau tagad situācija ir diezgan slikta. Šī krīze, iespējams, radīs arī citas sekas reģionālā līmenī, un plašāki notikumi ietekmēs stabilitāti visā Āzijā. Es uzskatu, ka nav iespējams nošķirt notikumus Pakistānā un Kašmirā no notikumiem Afganistānā.

Ierosinu, ka Eiropas Savienībai ir jāuzstāj uz Pakistānas ievērojamā kodolieroču arsenāla nodrošināšanu, vajadzības gadījumā izmantojot ANO starpniecību, vismaz tik ilgi, kamēr šī valsts neatgriezīsies pie iepriekšējā politiskā un, ja iespējams, demokrātiskā stāvokļa.

  Eija-Riitta Korhola (PPE-DE). - (FI) Priekšsēdētāja kungs, komisāra kungs, gadiem ilgi mēs un visa pārējā rietumu pasaule uzskatījām Pakistānu par būtisku sabiedroto. Terorisma draudi, Pakistānas valdības solījumi un stingrā retorika attiecībā uz šo draudu novēršanu bija tas, ar ko tika pārliecināta Eiropas Savienība. Tomēr ir bijušas pārāk daudzas nepilnības saistībā ar šo aliansi un savstarpējo solidaritāti. Tagad beidzot ir pienācis laiks mums atvērt acis.

Ārkārtas stāvoklis, ko trešajā dienā izziņoja ģenerālis P. Musharraf, apturētā Pakistānas konstitūcijas darbība ir tikai aisberga redzamā daļa, par kuru mēs jūlijā un oktobrī jau izteicām brīdinājumus. Gadu gaitā sabiedrība ir pakāpeniski militarizējusies, turklāt drošā pārbaudē attiecībā uz cilvēktiesībām, reliģijas brīvību un minoritāšu tiesībām ir konstatēts, ka tās ir ierobežotas. Tā vietā, lai Pakistāna sagatavotos soļošanai šogad savā triumfālajā demokrātijas maršā, tā ir devusi skaidru signālu, kas apliecina valdības diktatoriskās sistēmas nostiprināšanos. Opozīcijas dalībnieku aresti, Augstākās tiesas darba pārtraukšana, vienam opozīcijas līderim izsniegtais atteikums ieceļot valstī, bet citam — mājas arests, ANO pārstāvja aizturēšana, un iestāžu vardarbība pret miermīlīgajiem demonstrantiem — tas viss ir pierādījis, ka Pakistāna atrodas kraujas malā.

Komisāra kungs, Eiropas Savienībai tagad ir jāsūta skaidrs un vienots vēstījums par to, ka tautas demokrātiskā vara un sabiedrība ievēro cilvēktiesības, nevis armija, kas ir lielākais šķērslis radikālo grupējumu varas palielināšanai. Mēs saprotam, ka pastāv draudi drošībai šīs valsts iekšienē un ka uz tiem ir jāreaģē, bet demokrātija neapdraud drošību. Demokrātija ir arī pareizā atbilde cīņā pret Taliban režīmu. Eiropas Savienībai ir jāuzdrīkstas runāt un jāsaka — mēs uzskatām, ka stabilas un demokrātiskas sabiedrības veidošana ir būtiska mūsu aliansei. Lai Pakistānā panāktu stabilitāti, vispirms ir jānodrošina, ka Augstākā tiesa var strādāt neatkarīgi un miermīlīgos apstākļos. Pēc tam — janvārī paredzētās parlamenta vēlēšanas. Savas bažas mēs varētu izrādīt, ja sniegtu starptautisko palīdzību iestādēm, kas izmeklē oktobrī notikušos uzbrukumus, kuros tika uzspridzinātas bumbas. Sabiedrība, kas vismaz oficiāli ir konstitucionāla, kurai ir senas demokrātijas tradīcijas un kuras iedzīvotāji patiesi vēlas dzīvot demokrātijā, mierā un stabilitātē, nepadosies tik viegli. Tādējādi Pakistānā ir lielas cerības.

  Libor Rouček (PSE). - (CS) Priekšsēdētāja kungs, komisāres kundze, dāmas un kungi, ilgā laika posmā gūtā daudzu valstu pieredze rāda, ka tiesiskums un demokrātija ir vislabākais un visefektīvākais veids, kā likvidēt ekstrēmismu, nestabilitāti un haosu. Raugoties no šāda viedokļa, prezidenta P. Musharraf lēmums izziņot ārkārtas stāvokli ir nopietna kļūda un neveikla rīcība. Pakistāna nav tāda valsts, kurā nebūtu demokrātiskas tradīcijas; tieši pretēji — pilsoniskajai sabiedrībai Pakistānā ir dziļas un spēcīgas saknes, kā to pierāda tiesnešu, juristu, žurnālistu un citu nevalstisko organizāciju pārstāvju drosmīgā un atbildīgā uzvedība. Tomēr šai pilsoniskajai sabiedrībai ir vajadzīga palīdzība. Tādēļ mēs aicinām prezidentu P. Musharraf pārtraukt ārkārtas stāvokli, atbrīvot visus politieslodzītos un atjaunot visas konstitūcijā garantētās tiesības un brīvības, arī pārvietošanās brīvību, vārda brīvību, kā arī pulcēšanās un apvienošanās brīvību, lai nākamā gada sākumā varētu noorganizēt patiesi demokrātiskas, brīvas un pārredzamas parlamentārās vēlēšanas.

  Neena Gill (PSE). - Priekšsēdētāja kungs, pēdējās pāris nedēļās šajā valstī ar nestabilo un nemierīgo situāciju mēs esam piedzīvojuši šokējošu notikumu karuseli. Zem ārkārtas stāvokļa maskētā kara stāvokļa ieviešana ir slepens mēģinājums radīt nestabilitāti Pakistānā viena cilvēka personīgo ambīciju dēļ.

Prezidents P. Musharraf pamato savu rīcību ar to, ka viņš pasargājot savu valsti no pašnāvības; tomēr ne jau iespējamā pašnāvība, bet gan diktatora rīcība un darbošanās var iznīcināt šo valsti.

Pilnībā nepieņemami ir tas, ka opozīcijas līdere Benazir Bhutto atrodas mājas arestā un viņai ir liegts piedalīties politiskajā darbībā, turklāt apklusināti ir arī visi pārējie aktīvisti, plašsaziņas līdzekļi un neatkarīgie tiesneši.

Lai gan es atzīstu, ka šajā valstī ekstrēmisti rada reālu apdraudējumu, es domāju, ka ģenerāļa P. Musharraf darbība vienīgi iedrošinās šos ekstrēmistus tā vietā, lai likvidētu šīs kustības, pavājinās demokrātiju un ierobežos valstī vārda brīvību.

Daži uzskata, ka Pakistāna atrodas uz sabrukuma robežas. Mums jānovērš šāda iespēja, paužot spēcīgu reakciju. Mēreno uzskatu cilvēki Pakistānā jūtas vīlušies un dusmīgi, turklāt viņi ir nepamierināti ar Eiropas maigo reakciju.

Tādēļ es aicinu komisāri B. Ferrero-Waldner un Padomi nākt klajā ar prezidentam adresētu skaidru, nepārprotamu vēstījumu attiecībā uz smagajām sekām, kas radīsies tādā gadījumā, ja nekavējoties netiks atjaunota Konstitūcija un izbeigta politiķu, plašsaziņas līdzekļu un tiesnešu apspiešana.

  Philip Claeys (NI). - (NL) Priekšsēdētāja kungs, gandrīz visi iepriekšējie runātāji norādīja, ka ārkārtas stāvokļa izziņošana Pakistānā un tas, kā tas tika panākts, ir pilnībā nepieņemami. Nav pieņemams, ka P. Musharraf izrāda tik augstprātīgu nevērību attiecībā uz demokrātiju.

Turklāt šis ārkārtas stāvoklis vēl vairāk saasina problēmas nopietnību, jo zināmā mērā tiek atvērts ceļš otrai frontes līnijai, proti, islāma terorismam.

Kā jūs zināt, ir pietiekami daudz aspektu, kas ir kritizējami saistībā ar P. Musharraf režīmu — tas, piemēram, neveiksmīgi īsteno savus pasākumus pret Taliban un grupējumiem, kas saistīti ar Al-Qaeda, kas darbojas Afganistānas pierobežā. Izziņojot ārkārtas stāvokli, ir atvērtas durvis šāda veida teroristu organizācijām, un rezultātā situācija var vienīgi pasliktināties.

  Manuel Lobo Antunes, Padomes priekšsēdētājs. − (PT) Priekšsēdētāja kungs, komisāra kungs, dāmas un kungi, vispirms es vēlētos pateikties Eiropas Parlamentam par šo debašu ieplānošanu, kas, ņemot vērā stāvokli Pakistānā, kā arī mūsu un šīs valsts sadarbību, ir patiešām ļoti piemērotas šajā cīņā pret ekstrēmismu un terorismu.

Mēs nevaram palikt un nepaliksim vienaldzīgi pret tādu valsti kā Pakistāna. Šīs debates arī parāda, ka visām trim iestādēm — Parlamentam, Padomei un Komisijai — ir kopīgi galvenie un tuvējie mērķi, t.i., ātri un pilnīgi atjaunot tiesiskumu un demokrātiskās brīvības Pakistānā un noorganizēt brīvas un demokrātiskas vēlēšanas. Tas ir mērķis, kas vieno mūs, un mērķis, kas mums visiem, īpaši šīm trim iestādēm, jācenšas īstenot mūsu attiecīgās kompetences un pilnvaru jomā.

Es vēlētos arī apgalvot, ka mēs kā prezidentūras pārstāvji arī saprotam — kā jau to šeit norādīja komisāre — ka rūpīgi jāapsver un jāizskata ikviens pasākums, kas varētu novest pie sadarbības apturēšanas, skarot iedzīvotājus, kuri jau tagad daudzējādā ziņā cieš no trūkuma. Pakistānas tauta jau ir pietiekami cietusi, un šīs ciešanas nedrīkst turpināties! Ja šāds jautājums kļūs aktuāls, tas jāizskata ar zināmām rūpēm.

Lai kā arī nebūtu, mūsu mērķi tagad ir skaidri un noteikti, un es varu jums apliecināt, ka prezidentūra un Padome nāks klajā ar visām iniciatīvām un pasākumiem, kas tiks atzīti par piemērotiem, lai atrisinātu šo situāciju.

  Benita Ferrero-Waldner, Komisijas locekle. − Priekšsēdētāja kungs, manuprāt, skaidri redzams, ka mēs visi jūtam, ka notiekošo ir ļoti sarežģīti saprast. Tā ir ļoti nopietna situācija. Mēs visi esam nobažījušies, jo piespiedu ārkārtas stāvokļa ieviešana lielā mērā ir radījusi apdraudējumu demokrātisko iestāžu stiprināšanai un visaptverošāka demokrātijas procesa veidošanai. Tādēļ būtiski svarīgi ir pilnībā atjaunot civilās un politiskās tiesības, atcelt plašsaziņas līdzekļiem noteiktos ierobežojumus un veikt būtiskus uzlabojumus attiecībā uz vēlēšanu regulējumu un nosacījumiem. Stabilitāti un attīstību var nodrošināt vienīgi ar demokrātiju un tiesiskumu.

Tādēļ mums ir vairāk jāapsver jautājums par iespējamo vēlēšanu novērošanas misiju. Kā jau teicu, mēs varētu nosūtīt mazāku konsultantu grupu, lai sekotu šim procesam pašreizējos apstākļos. Pretējā gadījumā, kā es jau norādīju, ārkārtas stāvoklis būtu jāatceļ ļoti ātri un jāatjauno pilsoņu brīvības.

Attiecībā uz atbalstu ļaujiet man piebilst, ka mēs jau tikko ievērojami palielinājām savu atbalstu Pakistānai, jo īpaši izglītības un lauku attīstības jomā. Tādēļ, kā jau es teicu iepriekš, manuprāt, šajā posmā mums jāatkāpjas, kādu brīdi jānogaida un spriedumi jāizsaka ļoti piesardzīgi. Protams, mēs nedrīkstam apdraudēt nabadzīgo tautu Pakistānā, bet mums ir jāstrādā ar tiem jautājumiem, kas paredz attīstību pareizajā virzienā.

  Priekšsēdētājs. − Debašu noslēgumā esmu saņēmis septiņus rezolūciju priekšlikumus, kas iesniegti saskaņā ar Reglamenta 103. panta 2. punktu⁽¹⁾.

Debates ir slēgtas.

Balsojums notiks ceturtdien, 2007. gada 15. novembrī.

Rakstiskas deklarācijas (Reglamenta 142. pants)

  David Martin (PSE), rakstiski. – Pakistāna ir būtisks sabiedrotais cīņā pret terorismu. Tādēļ tā ir saskārusies ar milzīgu iekšēju spiedienu, un to apdraud nestabilitāte. Prezidents P. Musharaff, reaģējot uz šo situāciju, izziņoja ārkārtas stāvokli.

Viņš apgalvo, ka nenormālā situācijā vajadzīgi nenormāli pasākumi. Viņa atbilde ir daļēji saprotama, tomēr tā ir pilnīgi nepareiza. Cīņā pret spēkiem, kas noliedz demokrātiju, ir izmantojama demokrātija. Viņam jāpārtrauc ārkārtas stāvoklis, jāizziņo vēlēšanu datums un datums, kad viņš noliks savas ģenerāļa pilnvaras. Pēc tam viņam jāaicina uz atklātām un visaptverošām debatēm par Pakistānas nākotni.

Esmu pārliecināts, ka šādās debatēs atklātos, ka lielākais pakistāniešu vairākums neatbalsta ekstrēmismu un fundamentālismu un vēlas dzīvot valstī, kurā valda miers, kurai ir miermīlīgas attiecības ar kaimiņvalstīm un laba sadarbību ar Rietumiem.

(1) Sk. protokolu.

9. Padomes stratēģija Bali konferencei par klimata pārmaiņām (COP 13 un COP/MOP 3) (debates)

  Priekšsēdētājs. − Nākamais punkts ir debates par

- mutisko jautājumu par Padomes stratēģiju Bali konferencei par klimata pārmaiņām (COP 13 un COP/MOP 3), ko Klimata pārmaiņu pagaidu komitejas vārdā Padomei uzdeva Guido Sacconi (O-0057/2007 - B6-0379/2007); un

- mutisko jautājumu par Komisijas stratēģiju Bali konferencei par klimata pārmaiņām (COP 13 un COP/MOP 3), ko Klimata pārmaiņu pagaidu komitejas vārdā Komisijai uzdeva Guido Sacconi (O-0058/2007 - B6-0380/2007).

  Guido Sacconi (PSE), autors. – (IT) Priekšsēdētāja kungs, ministra kungs, komisāra kungs, dāmas un kungi, esmu drošs, ka man nav jums jāatgādina par to, cik nozīmīga ir Bali Pušu konference, kas vairs nav atceļama un ar ko saistībā mēs esam lūguši sniegt papildu informāciju par jūsu stratēģiju, atbilstīgi jūsu plānotajiem pasākumiem.

Kā Eiropas Savienība mēs esam neatkarīgi uzņēmušies saistības īstenot īpašus centienus, ja es tā varu izteikties, lai gan mēs zinām, ka tas neatspoguļo galīgo risinājumu. Mūsu kopējais mērķis ir ierobežot globālās klimata pārmaiņas līdz 2 grādiem salīdzinājumā ar temperatūru pirms rūpniecības laikmeta, pilnībā apzinoties, ka tas ir ļoti riskants slieksnis, turklāt dažos pasaules reģionos, dažos Eiropas apgabalos, būs jāparedz pielāgošanās politika, kā tas jau tika plānots. Ja patiešām vēlamies sasniegt šo sarežģīto mērķi, mēs zinām, ka jauns starptautisks līgums ir absolūti nepieciešams.

Kā mēs zinām, Eiropas Savienības atbildības slogs ir ierobežots (14 % no globālajām siltumnīcefekta gāzu emisijām). Tā kā jaunajā starptautiskajā līgumā tiek ņemtas vērā pārmaiņas, kas notikušas kopš Kioto protokola parakstīšanas, jo īpaši neparastā un straujā Āzijas milžu izaugsme, tad Bali patiešām ir izšķirošs solis šajā virzienā, un kamēr netiks īstenots šis līgums, sarunas nevirzīsies uz priekšu; tādēļ Bali būs svarīgi nākt klajā ar skaidri noteiktām sarunu pilnvarām, ar konkrētiem termiņiem un mērķi pabeigt tās līdz 2009. gadam.

Pēdējo mēnešu laikā pasaules situācija ir mainījusies gan no politiskā, gan no sociālā un kultūras viedokļa, sākot ar Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (IPCC) ziņojumiem, kuru galīgais kopsavilkums tiks sniegts šīs nedēļas beigās un kuri jāiesniedz Valensijā, līdz pat Nobela Miera prēmijai, kuru piešķīra Al Gore un IPCC zinātniekiem. Pēdējo mēnešu laikā ir notikušas daudzas pārmaiņas, un tādēļ mēs varam būt optimistiski noskaņoti, lai gan mums jāsaglabā kritiska un modra attieksme.

Tādēļ es vēlētos rezumēt to, ko nozīmē šī rezolūcija, kuru esam izstrādājuši un kuru pieņems lielākais vairākums šajā Parlamentā (par to mēs esam pārliecināti); tas ir piedāvājums sarunu risinātājiem palīdzēt pieņemt stingrāku nostāju, jo šīs sarunas ir uzsāktas. Es vēlētos pateikties S. Hassi, kura kopā ar pārējiem referentiem spēja apkopot informāciju, neļaujot šim jautājumam kļūt par pārāk krāšņu Ziemassvētku eglīti. Šīm sarunām tiek pievērsta ļoti liela uzmanība, un, to paturot prātā, mēs jums piedāvājam šo dokumentu.

  Satu Hassi (Verts/ALE), autors. – (FI) Priekšsēdētāja kungs, es vēlos izteikt pateicību par teicamo sadarbību ar politisko grupu „ēnu” referentiem sarunās par šo rezolūciju. Patlaban notiek klimata pārmaiņas, un to attīstība ir straujāka, nekā tas tika prognozēts. Dramatisku pierādījumu tam mēs piedzīvojām pagājušās vasaras beigās, kad Ziemeļu Ledus okeānā izkusa miljons kvadrātmetru liels ledus gabals — tik liels, cik kopā aizņemtu Somijas, Zviedrijas un Norvēģijas teritorija. Jautājumi, par kuriem signalizējuši zinātnieki attiecībā uz klimata pārmaiņu tuvošanos un steidzamo vajadzību ierobežot emisijas, kļūst aizvien satraucošāki. Tas atgādināts arī informācijā, kas iepriekš izsūtīta par Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (IPCC) sanāksmi, kura nākamnedēļ notiks Valensijā.

Ir svarīgi nepieļaut atšķirības starp Kioto protokolu un nākamo klimata nolīgumu. Tāpēc nolīgums par laiku pēc 2012. gada jāsagatavo ne vēlāk kā 2009. gadā. Bali konferencē Eiropas Savienībai jādara viss iespējamais, lai vienotos par sarunu pilnvarām, kas ļautu ierobežot globālo sasilšanu līdz +2°C. Vadošā loma, ko uzņēmusies ES, ir izšķiroša, lai sasniegtu šo mērķi. Mēs rādām piemēru, ne vien izmantojot savus pasākumus, lai samazinātu savas emisijas, bet arī koordinējot starptautiskas sarunas. Ir būtiski iesaistīt visas industrializētās valstis, arī Amerikas Savienotās Valstis, lai gan ar to ir par maz, lai glābtu klimatu. Būtiski ir arī panākt, ka lielās jaunattīstības valstis, piemēram, Ķīna un Indija, pieņem ierobežojumus saistībā ar savu emisiju apjoma pieaugumu. Tas, iespējams, ir lielākais izaicinājums starptautiskās diplomātijas vēsturē. Mums jāsaprot, ka gadījumā, ja Ķīna, Indija un citas līdzīgas valstis pieņems ierobežojumus attiecībā uz savām emisijām, tiks panāktas lielas pārmaiņas viņu domāšanas veidā un jautājumu risināšanas pieejā. Mums jābūt gataviem šīm valstīm sniegt kaut ko pretī, kompensējot viņu ieguldījumus. Citiem vārdiem runājot, mums jāsniedz arī finansiāls atbalsts, lai nodrošinātu sasniegumus saistībā ar tīru un klimatam nekaitīgu tehnoloģiju izmantošanu šajās valstīs.

Es vēlētos visiem atgādināt, ka Nicholas Stern aprēķināja, ka klimata aizsardzībai katru gadu būs vajadzīgs 1 % no pasaules iekšzemes kopprodukta. Pēc Otrā pasaules kara Amerikas Savienotās Valstis, piešķirot Maršala plānā paredzēto palīdzību, no sava IKP tērēja 2 %. Tas bija svarīgi, lai pēc kara veiktu atjaunošanas darbus, bet vēl svarīgāk tas ir tagad, lai novērstu katastrofu, ko varētu radīt klimata pārmaiņas. Tādēļ mums jābūt gataviem arī maksāt par klimata aizsardzību.

  Manuel Lobo Antunes, Padomes priekšsēdētājs. − (PT) Priekšsēdētāja kungs, komisāra kungs, dāmas un kungi, tuvojas brīdi, kad Indonēzijai piederošajā Bali salā tiks uzņemti Konvencijas par klimata pārmaiņām Pušu 13. konferences (COP 13) delegāti, kuriem atkal tiks lūgts izmantot savu pieredzi un sarunu mākslu, lai veidotu vēsturi.

Ņemot vērā pirmo periodu, kas attiecas uz atbilstību Kioto protokolam un ilgst no 2008. līdz 2012. gadam, satraucošā zinātniskā informācija, kas pa to laiku ir parādījusies saistībā ar nesenajiem notikumiem klimata pārmaiņu jomā, uzsver, ka steidzami ir jāatrod kopējs un efektīvs risinājums šai problēmai, jo mūsu planētas nākotne ir apdraudēta. Šajā saistībā Bali konference ir pēdējā iespēja uzsākt sarunas par globālu un visaptverošu nolīgumu par klimata programmu laikam pēc 2012. gada. Mēs apzināmies, kādus sarežģījumus var radīs šis „tiesas process”.

Eiropas Savienības pārstāvji dosies uz Bali, saglabājot to pašu mērķi, pēc kura ES ir tiekusies visus pēdējos 15 gadus, kuru laikā mēs nevilcinoties un nepārprotami uzņēmāmies starptautiskās sabiedrības līdera lomu saistībā ar lielo globālo izaicinājumu. Eiropas Savienības galvenais mērķis Bali konferencē par klimata pārmaiņām būs saistīts ar pašu procesu, t.i., nodrošināt, ka tiek uzsākts globāls un visaptverošs sarunu process.

Es vēlētos jūs arī informēt par to, ko ES uzskata par būtisku efektīva un piemērota pamata izveidei attiecībā uz klimata nolīgumu par laiku pēc 2012. gada — pirmkārt, arī turpmāk ir jāizstrādā kopēja perspektīva par šo problēmu, lai būtu iespējams sasniegt Konvencijas galveno mērķi; otrkārt, jāpanāk vienošanās par to, lai jaunattīstības valstis pieņemt stingrākas saistības attiecībā uz globālo emisiju samazinājumiem; treškārt, jāatvieglo iespējas, kas ļauj citām valstīm sniegt jaunu vienlīdzīgu un efektīvu ieguldījumu, arī tie stimuli, ko rada jaunas elastīgas saistības samazināt to siltumnīcefekta gāzu emisiju intensitāti, kas saistītas ar ekonomisko attīstību; ceturtkārt, jāpaplašina oglekļa tirgus, jo īpaši stiprinot novatoriskus un elastīgus mehānismus; piektkārt, jāstiprina sadarbība attiecībā uz pētniecību, attīstību, informācijas izplatīšanu, prognozēšanu un pārredzamību tehnoloģijas nozarē; un, visbeidzot, jāpastiprina centieni, lai īstenotu pielāgošanos, jo īpaši attiecībā uz riska pārvaldības instrumentiem, finansēšanu un tehnoloģijām.

Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, fakti runā paši par sevi. Parakstot Kioto protokolu, mēs atradāmies uz „frontes līnijas”, jo uzņēmāmies lielākas saistības, nekā no mums kāds prasīja, un šodien ES un tās dalībvalstis ir skaidri definējušas ambiciozos mērķus, kas atkal liek mums nostāties uz „frontes līnijas” cīņā pret klimata pārmaiņām. Kā Eiropadomes priekšsēdētājs uzsvēra Ņujorkā, patlaban klimata pārmaiņas neapšaubāmi ir viena no lielākajām problēmām, ar kurām saskaras cilvēce, no teorijas tās kļuvušas par īstenību un kļuvušas par faktisku un plaši izplatītu problēmu, kas skar cilvēkus visā pasaulē.

Tā ir globāla problēma, kas jārisina globālā mērogā, un šī risinājuma efektivitāte būs atkarīga no starptautiskās sabiedrības kopējās rīcības. Tāpēc mēs uzstājam uz to, ka jādara viss iespējamais, lai risinātu sarunas par globālu un visaptverošu nolīgumu, kā es jau teicu, saskaņā ar ANO Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām, kurā ir atspoguļota un kurā arī turpmāk ir jāatspoguļo galvenā un būtiskā atsauce uz visiem šajā jomā īstenotajiem pasākumiem un iniciatīvām.

Tādēļ ir pienācis laiks pārējām valstīm uzņemties savu atbildību, īstenojot savus īstos un proporcionāli noteiktos pienākumus globālajā cīņā pret klimata pārmaiņām. Pamudinājumu mums ir devušas valstu un valdību vadītāju debates nesenajā Lisabonas neoficiālajā sanāksmē par Eiropu un globalizāciju, kas skaidri parādīja, ka klimata pārmaiņas ir viena no ES prioritārajām jomām, kā arī Vides komitejas 30. oktobra secinājumi par sagatavošanos COP 23, un tagad mēs dosimies uz Bali, dosimies pilni apņēmības aktīvi sekmēt tādu rezultātu sasniegšanu, kurus būs iespējams īstenot konkrētā un pamanāmā progresā saistībā ar turpmāko klimata programmu. Bali nozīmē nevis ceļojuma beigas, bet drīzāk sākumu, ceļvedi, par kuru pēdējo gadu laikā ir runāts ļoti daudz. Tā ir komplicēta un sarežģīta problēma, tomēr to ir iespējams atrisināt un to nedrīkst atlikt. ES no savas puses ir gatava uzņemties galveno lomu saistībā ar šo problēmu, jo tāda ir mūsu iedzīvotāju griba.

  Stavros Dimas, Komisijas loceklis. − (EL) Priekšsēdētāja kungs, es pateicos par šo iespēju mums šodien apmainīties ar viedokļiem par ES nostāju ANO konferencē, kas tiks atklāta Bali 3. decembrī.

Komisija un Eiropas Parlaments sniedza būtisku ieguldījumu, lai būtu iespējams izveidot vērienīgu Eiropas politiku saistībā ar klimata pārmaiņām. Starptautiskajā arēnā ES uzņēmās vadošo lomu un ieņēma konstruktīvu nostāju attiecībā uz mūsu galvenajiem partneriem attīstīto un jaunattīstības valstu vidū. Es ļoti ceru, ka Bali, kur Parlamentu pārstāvēs spēcīga delegācija, mēs turpināsim šo ciešo un rezultatīvo sadarbību.

Jautājums, ko iesniedza Klimata pārmaiņu pagaidu komiteja, attiecas uz vissvarīgākajām tēmām, ar kurām mēs saskarsimies Bali.

Viens no šādiem jautājumiem ir par to, kā nodrošināt mūsu galveno partneru atbalstu attiecībā uz sarunu sākšanu, lai noslēgtu starptautisku nolīgumu, kura mērķis būs ierobežot globālo sasilšanu līdz +2°C.

Bali konference neapšaubāmi būs pavērsiens saistībā ar starptautiskajiem centieniem cīņā pret klimata pārmaiņām. Bali būs pirmais praktiskais tests, kurā tiks pārbaudīta, cik liela ir starptautiskās kopienas noteiktība attiecībā uz politisko paziņojumu īstenošanu.

Attiecībā uz to ir daudzas pozitīvas pazīmes. Patlaban starptautiskajā politikā klimata pārmaiņas ir prioritāte Nr. 1; tas ir jautājums, kas ietilpst visas pasaules valstu un valdību vadītāju tiešās ieinteresētības jomā. Pirmajā šāda veida sanāksmē, kas notika pirms mēneša un ko Ņujorkā sasauca ANO ģenerālsekretārs Ban Ki-moon, tika sniegts ļoti spēcīgs vēstījums — tagad visi vadītāji visā pasaulē atzīst klimata pārmaiņas par jautājumu, ar ko saistībā starptautiskajai sabiedrībai steidzami un apņēmīgi jārīkojas.

Nesenā sanāksme Bogorā arī apstiprināja, ka aizvien lielāks skaits valstu piekrīt kopīgam viedoklim par to, ka Bali ir jāpanāk vienošanās par to oficiālo sarunu sākšanu, kuru mērķis ir noslēgt nolīgumu par klimata pārmaiņām pēc 2012. gada.

Līdz šim notikušās apspriedes arī ir apliecinājušas, ka pastāv vienprātība par galvenajiem punktiem, kas jāiekļauj nolīgumā par laikposmu pēc 2012. gada. Protams, daži priekšroku dotu kopām (samazināšana, pielāgošanās, tehnoloģijas un finansējums), Bali nosakot galvenos nolīguma punktus, un tā ir arī ES nostāja.

Tomēr taisnība ir arī tā, ka ES lielā mērā ir spējusi noteikt Bali konferences darba kārtību. ES stratēģija par klimatu un enerģiju, ko 2007. gada martā apstiprināja Eiropadome, pamatojoties uz attiecīgo Komisijas priekšlikumu, izšķiroši ietekmēja Bali konferences mērķus un to, cik plašas būs tās ieceres, kā arī tā nolīguma struktūru, ko paredzēts noslēgt par laikposmu pēc 2012. gada klimata pārmaiņu jomā.

ES stratēģija ir veidojusi pamatu vairākām daudzpusējām un divpusējām apspriedēm. Šī mēneša beigās Eiropas Savienība apspriedīs klimata pārmaiņu jautājumu ES un Ķīnas, kā arī ES un Indijas augstākā līmeņa sanāksmju konferencēs, piešķirot tam prioritāru nozīmi. No mūsu partneriem attīstītajās valstīs ir atkarīgs, vai viņi reaģēs un sadarbosies attiecībā uz ES noteiktajiem mērķiem, visu laiku strādājot atbilstīgi zinātniskiem datiem.

Attīstītajām valstīm arī turpmāk ir jāuzņemas vadība, uzņemoties ambiciozas saistības, lai samazinātu emisijas absolūtā izteiksmē. Mums ir ekonomiskie un tehnoloģiskie līdzekļi, lai ierobežotu siltumnīcefekta gāzes emisijas. Ja mēs un citas attīstītās valstis neveiksim pirmos pasākumus, kā gan mēs varam cerēt, ka šādi, īpaši vajadzīgajā mērogā, rīkosies tās valstis, kas strauji attīstās, jaunās tirgus ekonomikas valstis?

Tomēr prognozes par emisiju apjoma pieaugumu visā pasaulē nerada ne mazākās šaubas par to, ka jaunattīstības valstīm ir jāsniedz savs ieguldījums. Mēs neprasām, lai šīs valsts tagad uzņemtos saistības pilnībā samazināt emisijas. Tomēr ar mūsu palīdzību jaunattīstības valstīm ir jāsamazina savu emisiju pieauguma temps. Tādējādi globālā mērogā nākamo 10–15 gadu laikā, kad mēs jau būsim sasnieguši CO2 emisiju augstāko atzīmi, šīs valstis varēs sākt pilnībā samazināt emisijas.

Tas ir vienīgais veids, kā mēs varam saglabāt savas planētas vidējo temperatūras pieaugumu zem 2°C. Šajā saistībā mums jāpievērš uzmanība konkrētiem priekšlikumiem, lai sekmētu finansējumu un ieguldījumus tīro tehnoloģiju jomā, kā arī palīdzētu jaunattīstības valstīm pārņemt šīs tehnoloģijas.

Tādēļ mēs atbalstām šo iniciatīvu, ar ko nākuši klājā Indonēzijas konferences vadītāji un kas paredz aicināt finanšu ministrus tikties sanāksmē par klimata pārmaiņām un finansējumu, kas notiks Bali šīs konferences laikā.

Lai saglabātu savu vadošo lomu starptautiskā līmenī, Eiropas Savienībai vispirms ir jāsasniedz rezultāti pašai savā teritorijā. Nākamā gada sākumā Komisija apstiprinās pasākumu paketi klimata un enerģijas jomā un izplānos vajadzīgos pasākumus mūsu mērķu sasniegšanai, proti, vienpusējai emisiju samazināšanai par 20 % vai 30 %, ja par to tiks panākta starptautiska vienošanās.

Šī pasākumu pakete ietvers priekšlikumus par atbildības un pienākumu sadalījumu starp dalībvalstīm, lai uzlabotu ES Emisiju tirdzniecības sistēmu un sasniegtu mērķus, kas attiecas uz atjaunojamiem enerģijas avotiem.

Emisiju samazināšanā nozīmē jāpiešķir arī Kopienas līmenī īstenojamiem pasākumiem. Viena no šādām jomām ir gaidāmie priekšlikumi par CO2 un mehāniskajiem transportlīdzekļiem, kā tas tika apspriests Eiropas Parlamenta oktobra plenārsēdē.

Komisija ierosinās tiesisko regulējumu, lai līdz 2012. gadam sasniegtu Kopienas mērķi par 120 g/km. Komisija iesniegs arī tiesisko regulējumu par CO2 piesaisti un uzglabāšanu, ietverot arī vajadzīgās garantijas par vides aizsardzību.

Bali ir tikai sarunu procesa sākums, kā jau to iepriekš norādīja priekšsēdētājs. Tagad mums jāsagatavo un jānodrošina iespējami plašāks starptautisks atbalsts saistībā ar turpmākajiem pasākumiem, kurus mēs esam ieplānojuši.

ES pastiprinās divpusējos kontaktus ar lielākajiem partneriem un pilnībā izmantos iespējas, ko sniegs gaidāmās augstākā līmeņa sanāksmes, kā arī visas svarīgās starptautiskās sanāksmes.

Kā jau minēju iepriekš, neskatoties uz pozitīvajām zīmēm starptautiskajā mērogā, šajā jomā tomēr pastāv ievērojamas viedokļu atšķirības. Šādas atšķirības pastāv, piemēram, par to, kā cīnīties pret klimata pārmaiņām, un jo īpaši par mērķu veidu un raksturu. ASV joprojām iebilst pret saistošiem mērķiem.

Šāda veida mērķi ir būtiski nozīmīgi, ja mēs vēlamies nodrošināt mūsu nolīguma efektivitāti un stiprināt globālo CO2 tirgu. Mēs turpināsim sadarboties ar visiem tiem Amerikas Savienotajās Valstīs, kuri var palīdzēt mainīt attieksmi federālajā līmenī.

Amerikas Savienotajās Valstīs jau notiek ļoti aktīvs dialogs par to, kā cīnīties pret klimata pārmaiņām. No dažādiem ASV reģioniem mēs saņemam skaidrus signālus un aicinājumus attiecībā uz izlēmīgu rīcību ar Bali konferenci saistītajā sagatavošanās posmā.

Ņemot vērā jūsu dažādos kontaktus ar kolēģiem citos parlamentos visā pasaulē, ar nozaru pārstāvjiem un pilsonisko sabiedrību, mēs paļaujamies uz Eiropas Parlamenta atbalstu ES vērienīgo mērķu sekmēšanā klimata pārmaiņu jomā.

Savos centienos mums ir vajadzīgs atbalsts, lai stiprinātu starptautisko sadarbību klimata pārmaiņu jomā.

(Aplausi)

SĒDI VADA: M. ROURE
Priekšsēdētāja vietniece

  Eija-Riitta Korhola, PPE-DE grupas vārdā. – (FI) Priekšsēdētājas kundze, vispirms es sirsnīgi pateicos S. Hassi par viņas sadarbību saistībā ar šo rezolūciju. Acīmredzami tā būs, iespējams, viena no vissvarīgākajām konferencēm par klimata pārmaiņām, ja ne pati svarīgākā. Diemžēl pēdējās piecās konferencēs mēs neesam panākuši lielu progresu. Tagad beidzot ir pienācis laiks pieņemt lēmumus par konkrētiem pasākumiem par laikposmu pēc 2012. gada.

Visās iepriekšējās konferencēs, kurās netika sasniegti patiesi panākumi, Eiropas Savienība saņēma uzmundrinājumus par izvirzīšanos līderpozīcijā saistībā ar savu vienpusējo darbību un vides prasībām, un tā tas turpinājās no gada uz gadu. Problēma ir tā, ka steidzami ir vajadzīgi globāli pasākumi saistībā ar globālo klimata problēmu, lai gan tie šķita grūti īstenojami. Piemēram, pirms gada Nairobi konferencē nebija pamanāma neviena pazīme, kas liecinātu par ieguldījumu, ko sniegtu kāda no svarīgajām jaunajām valstīm attiecībā uz emisiju ierobežojumiem pēc 2013. gada. Tādēļ mums bija jācer, ka ārpus Kioto protokola regulējuma risinātās sarunas nodrošinās rezultātus attiecībā uz pasaules četru lielāko piesārņotāju — ASV, Ķīnas, Indijas un Krievijas — radīto emisiju ierobežojumiem.

Iespējams, visredzamākā problēma jaunattīstības valstīm ir saistīta ar solidaritātes jēdzienu. Agrāk neviens nevarēja paredzēt, cik lielā mērā palielināsies emisiju apjomi, bet tagad apmēram pusi no visām emisijām saražo jaunattīstības valstis, galvenokārt Ķīna un Indija. Protams, šo valstu iedzīvotājiem ir tiesības uz ekonomisko izaugsmi, bet visu cilvēku interesēs ir tas, lai šī izaugsme būtu iespējami tīrāka. Tādējādi ar sarunām saistītā situācija ir neveikla, tomēr jārunā arī par praksi. Uzņēmumiem var būt vilinājums darboties globālos tirgos, arī turpmāk veicot ieguldījumus tādās vietās, kur nav pienācīgu vides standartu vai emisiju ierobežojumu. Tomēr cilvēkiem jaunattīstības valstīs nav solidaritātes attiecībā uz to, ka tiek piesārņota viņu vide. Turklāt emisiju pārvietošana nav emisiju ierobežošana. Tādā gadījumā rezultātā trīs no četriem emisiju veidiem strauji pieaug. Kā mēs izkļūsim no šīs situācijas? Vai mums pietiks laika nošķirt rūpniecisko ražošanu no katrai valstij atsevišķi noteiktajiem ierobežojumiem un tā vietā izstrādāt pasaules mēroga sistēmu rūpniecības nozarei un starptautiskajai oglekļa ekonomikai? Par prioritātēm ir jānosaka enerģijas saturs, ekoloģiskā efektivitāte, zema emisijas līmeņa tehnoloģijas un to attīstība.

  Elisa Ferreira, PSE grupas vārdā. – (PT) Padomes priekšsēdētāj, komisāra kungs, dāmas un kungi, vispirms es sirsnīgi apsveikšu referenti S. Hassi, jo viņa ierosināja šī dokumenta izstrādi un bija spējīga noteikt saistības šajā sarežģītajā jautājumā.

Dokuments, kas jāizvirza balsošanai, atspoguļo dažādu politisko grupu patiesus centienus nosūtīt skaidru, efektīvu un mobilizējošu ziņojumu Bali konferencei. Tas ir vienīgais veids, kā nodrošināt nosacījumus, kas ļautu sasniegt galveno mērķi, kurš paredz Bali sanāksmi izveidot par sākumpunktu, atbilstīgi kuram visi globālie partneri uzņemtos noteiktas politiskās saistības attiecībā uz cīņu pret klimata pārmaiņām līdz 2009. gadam.

Ikvienam ir nācies kaut ko ziedot un veikt pielāgojumus. Bet mērķis tiks sasniegts tikai tad, ja šo dokumentu apstiprinās Parlamenta vairākums. Visas pasaules acīs tas nodrošinās demokrātisko likumību ES celmlauža garam vides un klimata jomā. Tomēr šis celmlauža gars ir licis uzņemties papildu atbildību, jo īpaši attiecībā uz konkrētu iesniegto priekšlikumu kvalitāti, kuros jāietver gan samazinājumi, gan pielāgojumi. Jo īpaši jāņem vērā tas, ka lielākās pielāgošanās izmaksas patlaban gulstas uz pasaules nabadzīgāko reģionu pleciem, kuri vismazāk ir sekmējuši šīs problēmas attīstību un kuriem ir vismazākais aprīkojums, lai atrisinātu šo problēmu. Savukārt priekšlikumiem jānodrošina, lai dažādu veidu starptautiskā atbildība attiecībā uz samazināšanu tiktu sadalīta vienlīdzīgi, proporcionāli un godīgi.

Vides saistības būs jāpielāgo attīstības procesam, uz ko ir tiesības nabadzīgākajām valstīm un reģioniem, kā arī normālu labklājības un ērtību standartu pieejamībai gan vismazāk attīstītajām valstīm, gan jaunajām tirgus ekonomikas valstīm, kurās ir milzīgs iedzīvotāju skaits. Lai gan Eiropas celmlauža pieeja ir pienākums, to tomēr vajadzētu uzskatīt arī par iespēju iegūt salīdzinošās priekšrocības attiecībā uz tehnoloģijām, kas saistītas ar vidi, un jauninājumiem. Tomēr to izdosies īstenot tikai tad, ja vides problēmas un saistības pakāpeniski kļūs par obligātu nosacījumu globālajā ekonomikā. Pretējā gadījumā ES labā prakse izkropļos konkurenci un izraisīs neapmierinātību iedzīvotāju vidū.

Šajā saistībā Parlaments sniedz praktisku ieteikumu papildināt valsts saistības, izpētot nozares globālās saistības, lai izveidotu kritērijus un starptautiskā līmenī akceptētu labas prakses piemērus visās rūpniecības un pakalpojumu nozarēs, uz kurām attiecas starptautiskā konkurence. Tā ir ļoti vērienīga programma, bet Eiropas Savienībai ir jāuzņemas atbildība, kas atbilst tās pozitīvajai līderpozīcijai, un tas ir ļoti svarīgi, lai šī planēta spētu izdzīvot.

  Lena Ek, ALDE grupas vārdā. – (SV) Priekšsēdētājas kundze, ministra kungs, komisāra kungs, sarunu sākums, ko Bali decembrī iezīmēs jaunais Kioto nolīgums, protams, ir ārkārtīgi svarīgs. Parlaments gatavojas, risinot šīs debates un izstrādājot rezolūciju, un arī Padome ir sagatavojusies, izstrādājot rezolūciju. Tomēr uzskatu, ka vēl trūkst skaidrākas sadarbības dažādu ES iestāžu starpā. Liela atbildība jāuzņemas Portugāles prezidentūrai. Bali konferencē Eiropas Savienībai jārunā atbilstīgi vienotai nostājai.

Svarīgs jautājums attiecas uz to, kā risināt jaunattīstības valstu situāciju un kā šīs valstis spēs apvienot ekonomisko attīstību ar videi nekaitīgām tehnoloģijām. Šīm valstīm ir vajadzīga mūsu palīdzība. Šī palīdzība ir vajadzīga ne vien skaistos vārdos, bet arī attiecībā uz finansējumu, metodisko pilnveidi un jaunu tehnoloģiju pieejamību. Mums jākoncentrējas uz dažādām politikas jomām, un atbalsts ir jāmaina tā, lai tas arī būtu videi nekaitīgs.

Daļēji risinājums ir atkarīgs arī no otra aspekta, kam es vēlējos pievērsties šajās debatēs, proti, mežiem. Mūsdienās ir izpostītas lielas mežu platības, un mēs visi zinām, ko tas nozīmē saistībā ar klimatu. Tomēr tā ir arī katastrofa tiem cilvēkiem, kas dzīvo šajos reģionos, jo tiek iznīcināts viņu iztikas avots. Ir jāizstrādā tāda darba metode, ar kuru saskaņā mēs maksājam jaunattīstības valstīm un parastām ģimenēm par to, lai tās uzraudzītu un apsaimniekotu mežu platības. Ārkārtīgi būtiska ir ilgtspējīga ražošana. Pilnībā neskarta meža vide ir labs aspekts, raugoties no bioloģiskās daudzveidības viedokļa, savukārt trūdošs mežs izdala metāna gāzi lielos apjomos. Mums ir vajadzīgs augošs mežs, kur gala produkts tiek saudzēts tā, lai neradītu CO2 un citas siltumnīcefekta gāzes.

Bali konference būs liela, sarežģīta un haotiska sanāksme. Vislabākais, ko mēs varam darīt, ir ļoti labi sagatavoties, lai sarunu faktiskais sākums būtu efektīvs. Tādēļ šīs debates ir teicams instruments, bet mums arī kopā ar saviem sabiedrotajiem jāsagatavojas spēcīgam transatlantiskajam dialogam un dialogam ar Ķīnu un Indiju. Mēs zinām, ka 25 valstis saražo 83 % no šīs gāzes, kas mums jāaptur, turklāt, komisāra un ministra kungs, patiess draugs ir cilvēks, kas ne vien apvaicājas, kā jums iet, bet arī uzklausa atbildi.

  Liam Aylward, UEN grupas vārdā. – Priekšsēdētājas kundze, es arī varu apsveikt S. Hassi saistībā ar viņas darbu un ieguldījumu šajās debatēs.

Es vēlos apsveikt arī bijušo ASV viceprezidentu Al Gore sakarā ar to, ka nesen viņam piešķirta Nobela Miera prēmija par mērķtiecīgo darbu, uzsverot starptautiskās rīcības nepieciešamību, lai apstādinātu klimata pārmaiņas.

Piešķirot šo prēmiju, starptautiskā līmenī ir atzīts, ka klimata pārmaiņas ir viens no galvenajiem jautājumiem starptautiskajā politiskajā darba kārtībā. Patlaban ir nepieciešama rīcība starptautiskā līmenī, lai mēs kopīgiem spēkiem tuvākajā nākotnē varētu nodrošināt oglekļa dioksīda emisiju ievērojamu samazinājumu. Tādējādi es pilnībā atbalstu ES saistības samazināt oglekļa emisijas par 20 % līdz 2020. gadam un par 50 % līdz 2050. gadam.

Bali konference mums paver patiesas iespējas vienoties par oficiālām pilnvarām un regulējumu, lai nodrošinātu skaidras un noteiktas starptautiskās saistības attiecībā uz periodu pēc 2012. gada.

Bali konferencē tika likti pamati un sagatavots ceļvedis, kura pamatā ir: kopējs redzējums; jaunattīstības valstu stingra apņemšanās; oglekļa dioksīda tirgu paplašināta izmantošana; sadarbības stiprināšana tehnoloģiskās izpētes jomā un mežu izciršanas samazināšana. Turklāt neaizmirsīsim, ka ES pašai savā teritorijā jānodrošina rezultatīva darbība un jārāda piemērs.

Tādēļ es ceru uz priekšsēdētāja H.-G. Pöttering februārī izteikto priekšlikumu par to, kā Eiropas Parlaments pats var samazināt oglekļa emisijas.

  Rebecca Harms, Verts/ALE grupas vārdā. – (DE) Priekšsēdētājas kundze, kā šodien mēs atkal to dzirdējām no Padomes priekšsēdētāja, Eiropas Savienībā par standarta praksi ir kļuvusi runāšana par Eiropas vadošo lomu saistībā ar starptautiskiem centieniem cīnīties pret klimata pārmaiņām. Atceroties martu un samitā pieņemtos lēmumus par mērķiem, kas paredzēja par 20 % samazināt CO2 emisijas, par 20 % palielināt energoefektivitāti un 20 % atjaunojamās enerģijas kvotas līdz 2020. gadam, tad, jāsaka, ka tas patiešām izklausās pēc vadošās lomas.

Manuprāt, liela nožēla jāpauž par to, ka sarunās ar dalībvalstīm par enerģijas paketi nav panākts pārāk liels progress, lai pirms Bali konferences mēs varētu apstiprināt šos samita lēmumus Briselē. Ja valstis, ar kurām ES ir paredzējusi Bali risināt sarunas, palūkotos aiz Eiropas arēnas un ieraudzītu to sarunu grūto raksturu, kas tiek risinātas ar dalībvalstīm par energoefektivitāti un atjaunojamiem avotiem, tās saprastu, ka šis darbs kopumā nav bijis nekas cits kā traģēdija. Domāju, ka tā ir slikta zīme, ja globālajā mērogā mēs pieprasām milzīgus panākumus, bet paši esam sagatavojušies tikai tik daudz, lai savās mājās spētu uzmanīgi staigāt uz pirkstgaliem. Mūsu problēma nav tehnoloģiju trūkums. Mūsu problēma ir tā, ka mums pilnībā trūkst politiskās drosmes īstenot milzīgās pārmaiņas, kas martā tika apspriestas saistībā ar mūsu enerģētikas un atjaunojamo avotu politiku.

Man jāsaka, ka tad, kad pēdējā plenārsēdē tika apstiprināts H. Reul ziņojums, es ar šausmām sapratu, ka mēs esam atgriezušies pie runām tikai par oglēm un kodolenerģijas iespējām, un mani pilnībā pārņem kauns par to, ka tagad eiropieši piedāvās Āfrikas valstīm kodolenerģiju kā risinājumu klimata problēmām. Es domāju, ka daži eiropieši ir zaudējuši prātu.

  Roberto Musacchio, GUE/NGL grupas vārdā. – (IT) Priekšsēdētājas kundze, Parlamentā iesniegtais dokuments ir izstrādāts Klimata komitejas kopēja darba rezultātā. Šī komiteja, kura tika izveidota atbilstīgi ad hoc principam un kurai ir piešķirtas ļoti nozīmīgas pilnvaras, ir uzņēmusies galvenās konsultāciju un apspriežu iniciatīvas, un tā ir izstrādājusi instrumentu, ko Eiropa var izmantot, lai uzņemtos galveno lomu Pušu 13. konferencē, kas notiks Bali.

Politikas priekšlikuma būtība ir skaidra un spēcīga. Ir vajadzīga politiska un daudzpusēja pieeja, kuras pamatā ir ANO un kurā ņemta vērā IPCC, kā arī galvenās izmaiņas ne vien tehnoloģijās, bet arī sociālajā modelī. Ir vajadzīga tehnoloģiju nodošana, sadarbība, kā arī jauna pieeja vides un attīstības jomā. Komisijas un Padomes priekšlikums par 3,20 % ir tikai sākuma punkts šajā saistībā, tomēr tas ir pozitīvs. Mums jāpaplašina sava domāšana un jālūkojas uz priekšu, un, atklāti runājot, nākotne nevar ietvert atgriešanos pie pagātnes tehnoloģijām, kas ir novecojušas, bīstamas un strīdīgas, piemēram, pie kodoltehnoloģijas.

Mums jāsāk domāt arī par novatoriskiem priekšlikumiem, ko mēs paši esam ierosinājuši savās parlamentārajās debatēs un ko tagad daudz autoritatīvāk ņem vērā tādas vadībā izvirzījušās personas kā kanclere A. Merkel. Es runāju par emisiju aprēķināšanu uz vienu iedzīvotāju, ko mēs kopā ar V. Prodi piedāvājām un kas ir ļoti svarīgs aspekts saistībā ar pašreizējo situāciju, kurā patlaban, šķiet, pastāv nevienlīdzība emisiju sadalē un kurā visas šīs emisijas ir egalitāri jāsamazina.

  Bastiaan Belder, IND/DEM grupas vārdā. – (NL) Priekšsēdētājas kundze, ar jūsu atļauju es aplūkošu dažus aspektus sava kolēģa Hans Blokland vārdā.

Sākumā man no sirds jāizsaka pateicība Satu Hassi par visiem tiem nozīmīgajiem pūliņiem, ko viņa ir ieguldījusi, lai izstrādātu šo rezolūciju, ar kuru mēs tagad varam iepazīties. Attiecībā uz gaidāmo Klimata pārmaiņu konferenci Bali ir svarīgi iespējami kodolīgāk oficiālā dokumentā apkopot Eiropas Parlamenta nostāju par klimata politiku, un Satu Hassi to ir izdarījusi.

Tagad, kad Eiropas Savienība koncentrējas uz sarežģīto klimata politiku, citiem pasaules reģioniem ir pienācis laiks sekot šim piemēram; tas attiecas arī uz tām valstīm, kas vēl nav ratificējušas Kioto nolīgumu. Bali konferencē Eiropas Savienībai ir jāapliecina savs līdera pilnvaras, bet tas jādara atbilstīgi sadarbības, nevis tēvišķās gādības, principam.

Es uzskatu, ka Bali konference ir lieliska iespēja mums visiem apsēsties pie viena galda un apsvērt, kā būtu jārīkojas saistībā ar klimata politiku pēc 2012. gada. Lai saglabātu mūsu pasaules kvalitāti un nosargātu mūsu nākotni, būs vajadzīgi kopīgi centieni visā pasaulē.

  Karl-Heinz Florenz (PPE-DE). - (DE) Priekšsēdētājas kundze, ļaujiet man sirsnīgi sveikt Stavros Dimas. Mēs ceram uz mūsu apspriedēm ar jums Bali konferencē par to, kādā virzienā Eiropa ir paredzējusi iet klimata politikas jomā.

Klimata politikas īstenošanu es uzskatu par izaicinājumu mums visiem. Mums nav jāsaglabā vides aizsargātāju vai liberālo lieltirgotāju neskaidrais skatiens; tas ir izaicinājums, kas mums jārisina visiem kopā, un Klimata pārmaiņu pagaidu komiteja sāk rīkoties tieši šajā virzienā. Pagaidām ne visi to novērtē, tomēr sākums ir labs.

Bali konference ir pagrieziena punkts, par to nav ne mazāko šaubu. Nesaskaņas pēc Bali konferences, kas būtu arī nesaskaņas pēc Kioto protokola, būtu katastrofa ne tikai attiecībā uz vidi, bet arī uz ekonomikas politiku, jo rūpniecības nozarē nevar veikt ieguldījumus bez stingri noteiktas informācijas. Tas ir arī jautājums par to, kur mēs atrodamies patlaban un ko mums patiesībā ir jāpiedāvā Bali konferencē, kurā mums ir kaut kas jāpiedāvā, jo pretējā gadījumā mēs nevaram cerēt uz to, ka kopīgajos centienos atrisināt šo problēmu mums pievienosies citi kontinenti.

Tāpēc pareizi un atbilstīgi ir noteikt, ka mums ir jāapņemas šajā konferencē sniegt piedāvājumus. Trīsreiz pa 25 % jau ir daudz, un mēs priecāsimies, ja mums izdosies pārsniegt šos mērķus. Es, protams, redzu, ka mums priekšā ir šķēršļi, tomēr mums ir jāīsteno šis mērķis. Turklāt, tieši tāpēc, ka mums ir jārāda labs piemērs, es patiešām uzskatu, ka mums ir jāizstrādā tāda Eiropas vides ārpolitika, kas palīdzētu atrast atbildes uz jautājumiem, piemēram, uz to, kāpēc šie lielie ugunsgrēki uzliesmo visā pasaulē, radot vairāk CO2, saražo visas Eiropas spēkstacijas kopā.

Manuprāt, Eiropai ir jāiesaistās, un mēs to arī veiksmīgi darām, turklāt amerikāņiem Amerikas Savienotajās Valstīs — ne obligāti ar savas valdības starpniecību — arī tiks dots pozitīvs stimuls virzīties uz priekšu. Tas ir tieši tas ceļš, pa kuru mēs virzāmies. Uzskatu, ka klimata pārmaiņas noteikti ir lieliska ekonomiska izdevība. Ja mēs to neizmantosim, to noteikti izdarīs citi.

  Riitta Myller (PSE). - (FI) Priekšsēdētājas kundze, klimata politikas jomā ES vadošās lomas ticamība tiks izvērtēta decembrī Bali. Lai panāktu rezultātus, tai jābūt globāla mēroga gribai noteikt skaidru uzdevumu, kas paredz ierobežot zemes temperatūru līdz 2 grādiem pēc Celsija. Eiropas Savienība jau ir pieņēmusi savus lēmumus. Tomēr, ja mērķis jāsasniedz, tad jāiesaistās ir visām industriālajām valstīm, piemēram, Amerikas Savienotajām Valstīm un Austrālijai, lai emisijas ierobežotu lielos apjomos.

Mēs vairs nevaram atļauties tādas debates, kādas esam risinājuši līdz šim par to, vai mums ir jāreaģē un šis mērķis jāsasniedz, izmantojot tehnoloģisko attīstību vai nosakot saistošus mērķus. Mums jārīkojas abējādi. Tomēr tikai saistoši mērķi vai pienācīgi stingri emisiju mērķi liks uzņēmumiem pārorientēties uz tīrākām un videi nekaitīgākām tehnoloģijām. Mums jāatceras, kā jau tas šeit tika norādīts, ka, lai panāktu, ka līgumu pieņem visas puses, būs vajadzīga solidaritāte, jo īpaši ar jaunattīstības valstīm, kurās situācija ir vissliktākā. Tomēr mums arī jāizveido skaidra sarunu nostāja attiecībā uz jaunattīstības valstīm, piemēram, Ķīnu un Indiju, par emisiju kvantitatīvu samazināšanu nākotnē.

Es vēlreiz vēlētos pateikties visiem tiem, kas bija iesaistīti šīs Parlamenta rezolūcijas izstrādē, jo īpaši S. Hassi un grupas pārstāvjiem sarunās. Jūs esat paveikuši izcilu darbu!

  Vittorio Prodi (ALDE). - (IT) Priekšsēdētājas kundze, dāmas un kungi, es sveicu komisāru S. Dimas, kurš būs viens no galvenajiem Bali konferences dalībniekiem. Globālā sasilšana ir steidzami risināma, svarīga un patiesi globāla problēma, ar kuru saistībā steidzami jārod globāla vienprātība. Tāpēc nekavējoties ir jāizstrādā tādi priekšlikumi par siltumnīcefekta gāzu emisiju kontroli, kas būtu taisnīgāki un plašāk akceptēti, nekā Kioto protokola priekšlikumi, kuru pamatā ir kvotu piešķiršana uz priekšgājēja tiesību pamata, kas nozīmē, ka tas, kas rada vislielāko piesārņojumu, var arī turpmāk piesārņot visvairāk. Tas ir nepieņemami.

Tādēļ, manuprāt, mums ir jāizstrādā drosmīgāks priekšlikums. Es iesniedzu grozījumu, kā jau tas tika norādīts, un to var rezumēt šādi — „viena persona, vienas tiesības uz emisijām”; līdzīgu ieteikumu izteica Vācijas profesors Lutz un atzinīgi novērtēja arī kanclere A. Merkel.

Ja visiem jāpiešķir vienādas tiesības rīkoties, vienādu piekļuvi dabas resursiem, tad ir svarīgi, lai Parlaments atbalstītu šo procesu, kas no emisiju tirdzniecības sistēmas viedokļa, varētu nodrošināt jaunattīstības valstu cilvēkiem ievērojami lielākus resursus, nekā var piedāvāt starptautiskā sadarbība, kā arī atvieglot kontroli. Šajā saistībā savukārt būtu vajadzīga apņemšanās ievērot prasības attiecībā uz oglekļa nogulsnēm, piemēram, ekvatoriālajiem mežiem.

Taisnīguma principam jābūt pamatā pakāpeniskas uzlabošanas pasākumam, kas jāsāk īstenot no paša sākuma, ja ir jāaprēķina tie emisiju rādītāji, kas būtu pieļaujami 2050. gadā. Tādēļ ir būtiski pakāpeniski samazināt kvotu piešķiršanu uz priekšgājēja tiesību pamata. Šis jautājums ir ļoti nopietns un steidzams, un tādēļ mums jāiekustina šo jautājumu izskatīšana, lai būtu iespējams ātri sasniegt galīgo rezultātu.

  Caroline Lucas (Verts/ALE). - Priekšsēdētājas kundze, viena no visefektīvākajām stratēģijām, ko ES var izmantot Bali, ir piemēra rādīšana. Jauno Eiropas tiesību aktu klimata jomā pirmā daļa, par kuru lēmums jāpieņem pēc Padomes marta sanāksmes, attiecas uz aviācijas nozares iekļaušanu Emisiju tirdzniecības sistēmā. Tādēļ rezultāts šajā jomā ir būtiski svarīgs ne tikai pats par sevi, bet arī kā signāls, kas Bali konferencē sūtīts citiem, norādot, vai ES ir patiesi nopietni apņēmusies izpildīt saistības klimata pārmaiņu jomā.

Tik tālu, godīgi runājot, rezultāts ir diezgan noteikts. Komisijas sākotnējais priekšlikums bija bezcerīgi vājš, turklāt tas, ka Padome nespēja panākt kopēju nostāju par vienošanos pirmajā lasījumā, nozīmē īpaši negatīvus signālus. Tādēļ es mudinu gan Padomi, gan Komisiju ievērojami un ātri uzlabot savu darbību.

Bali konferences veiksmīgs iznākums lielā mērā ir atkarīgs arī no tā, vai taisnīgums būs galvenais aspekts ikvienā jaunajā nolīgumā. Tāpēc priekšlikumu pamatā jābūt konverģencei, kas virzīta uz emisiju vienādu daudzumu, kurš aprēķināts uz vienu iedzīvotāju, piemēram, pieeju, kas zināma kā „samazināšana un konverģence”. Es mudinu Padomi un Komisiju darboties atbilstīgi šai pieejai.

Visbeidzot es vēlētos brīdināt par pārāk lielām cerībām uz oglekli kompensējošajiem mehānismiem. Kā spilgti norādīja mans kolēģis, oglekļa kompensācijas ir tikpat lietderīgas kā pretsmēķēšanas kampaņa, ko apmaksā kāds cits, lai apkarotu smēķēšanu jaunattīstības valstīs, kamēr jūs, būdami labā omā, turpināt pūst dūmus. Tā ir bezatbildīga un ārkārtīgi neefektīva rīcība.

  Dimitrios Papadimoulis (GUE/NGL). – (EL) Priekšsēdētāja kungs, komisāra kungs, Bali konferences kompetencē ir sekmēt vērienīgu un reālu pamatu darbībai pēc 2012. gada. Mēs nedrīkstam vēl vairāk kavēties. Globālās sasilšanas problēma ir jārisina nekavējoties un radikāli. Ekoloģija un ekonomika ir jomas, kuras var un kurām vajag pastāvēt līdzās.

Attiecīgie ieguvumi ievērojami pārsniegs finansiālās izmaksas. Tomēr, lai īstenotu šo mērķi, ir vajadzīgs plašāks nolīgums, kurā iekļautas konkrētas saistības samazināt emisijas, nevis tikai cerīgas pārdomas. Saistības jāuzņemas, lai ierobežotu emisijas, ko rada starptautiskie gaisa un jūras pārvadājumi. Siltumnīcefekta gāzes ir jāpiesaista, īstenojot mežu ilgtspējīgu apsaimniekošanu, izmaiņas ražošanas un patēriņa standartos, kā arī izmantojot zemi.

Tomēr, lai to panāktu, Komisija ir jāatceras aizmirstos mērķus attiecībā uz atjaunojamo enerģijas avotu skaidri noteiktu sekmēšanu. Tai ir jāsekmē vērienīgāki mērķi un jāizrāda stiprāka politiskā griba.

Uz to mēs arī ceram, S. Dimas kungs.

  Romana Jordan Cizelj (PPE-DE). - (SL) Eiropas Savienība ir pasaules līderis cīņā pret klimata pārmaiņām un jaunu videi nekaitīgu tehnoloģiju izstrādē. Bet cik ilgi tas tā būs? Daudzās valstīs aizvien vairāk pieaug izpratne par to, ka ir jāsamazina cilvēku ietekme uz dabisko vidi. Pieaugot šai izpratnei, tiek izstrādātas stratēģijas un plāni, īstenoti pasākumi; tas notiek pat tajās valstīs, kurās vēl pavisam nesen vides aizsardzība nebija prioritāte.

Par piemēru var minēt Ķīnu, kuru nesen apmeklēja Klimata pārmaiņu pagaidu komitejas delegācija, lai iepazītos ar situāciju šajā valstī. Lai gan Ķīnai kā jaunattīstības valstij saskaņā ar Kioto protokolu nav jāsamazina savas siltumnīcefekta gāzes emisijas, tā sāk apzināties globālās sasilšanas problēmu un jau ir sākusi rīkoties. Tā ir pieņēmusi valsts klimata pārmaiņu programmu, kurā cita starpā ir sev noteikusi daudzus vērienīgus mērķus.

Tas viss pierāda, ka mēs nevaram gulēt uz lauriem, ja Eiropa vēlas saglabāt savu globālo ietekmi. Tādēļ es aicinu delegāciju Bali konferencē atbilstoši un vienoti iesniegt Eiropas nostāju attiecībā uz cīņu pret globālo sasilšanu. Manuprāt, pietiekama sasilšanas samazināšana ir iespējama tikai tad, ja mums izdosies izveidot globālo oglekļa tirgu. Cena, proti, nauda, ir ārkārtīgi efektīvs mehānisms, lai sasniegtu mērķus mūsu sabiedrībā.

Cenšoties panākt vienošanos par globāliem pasākumiem, mēs nedrīkstam aizmirst par mūsu pašu mērķu īstenošanu. Mums nepārtraukti ir jāattīsta sava politika un jāturpina ieviest jauninājumi enerģijas, transporta un citās nozarēs, kas arī rada siltumnīcefekta gāzes emisijas. Sarunās un sadarbībā ar trešām valstīm mēs gūsim panākumus tikai tad, ja efektīvi un veiksmīgi īstenosim mērķus savā teritorijā.

Es ceru, ka delegācijas vizīte Bali konferencē būs ļoti veiksmīga, sekmīgi ierosinot mūsu rezolūcijā minētās nostājas.

  Dorette Corbey (PSE). - (NL) Priekšsēdētājas kundze, nākamajā mēnesī Bali konferencē Eiropas Savienībai ir pilnībā jāizrāda sava politiskā nozīme, lai gūtu panākumus šajā konferencē. Tādēļ mums ir ļoti vajadzīgs atbalsts no jaunattīstības valstīm, kā arī tādām valstīm kā Ķīna un Indija. Līdz šim šīs valstis ir devušas ļoti niecīgu ieguldījumu klimata pārmaiņu jomā, tomēr tās ir nopietni izjutušas šīs parādības sekas. Eiropai ir jāpiedāvā sava palīdzība šīm valstīm un jāmēģina ar tām risināt sarunas, lai tās varētu pielāgoties klimata pārmaiņām, turklāt mums ir jāveic ieguldījumi attiecībā uz tehnoloģiju nodošanu.

Es optimistiski raugos uz to, ka 2009. gadā mēs patiesi nonāksim pie lietas būtības un noslēgsim labu nolīgumu, ko varēs parakstīt arī Amerikas Savienotās Valstis. Tomēr ja pārējā pasaule nevēlēsies sekot Eiropas piemēram un vienoties par saistošiem mērķiem, mums būs jāķeras pie B plāna vai pat C plāna.

B plāns nozīmētu noteikt pasaules mēroga mērķus attiecībā uz emisiju samazināšanu visās rūpniecības nozarēs, bet ja tas nestrādās, tad atbilstīgi C plānam tiks stingri noteikta ievedmuita produktiem, ko ieved no tām valstīm, kuras atsakās īstenot šo klimata politiku.

Ierosinātā rezolūcija ir atzinīgi vērtējama, tādēļ mēs to pilnībā atbalstām. Es izsaku savu atzinību Satu Hassi, kā arī „ēnu” referentiem.

  David Hammerstein (Verts/ALE). - (ES) Priekšsēdētājas kundze, vidējais emisiju līmenis, ko aprēķina uz vienu iedzīvotāju, ir piedāvāts visiem, bet jums ir jāsaprot, ka tas, kas var būt taisnīgi sociālajā ziņā, var izrādīties neiespējams ekoloģiskajā ziņā.

Saistībā ar vides mērķiem ir jāietver tādas valstis kā Ķīna un Indija, un tas jādara atbilstīgi vienādiem nosacījumiem. Tomēr vides konverģence starp Ziemeļiem un Dienvidiem ir jāīsteno ātri, un emisiju līmenis jānosaka ļoti zems, ja vēlamies, lai tas būtu efektīvs pasākums, nevis tukši vārdi.

Tajā pašā laikā mums jāapsver nodokļu un tirdzniecības pasākumi, lai ierobežotu tirdzniecību gan saistībā ar ļoti piesārņojošiem produktiem, gan tādiem produktiem, kuru ražošanā izmantotas piesārņojumu veidojošas tehnoloģijas.

Šāda veida klimata ārējā aizsardzība var kalpot par Eiropas Savienības atbildi uz emisiju pieaugumu saistībā ar ES dienvidu valstīs ražotajiem produktiem, turklāt mēs varam iekasēt ienākumus, bet pēc tam ieguldīt šos līdzekļus tīro tehnoloģiju izmantošanā Dienvidos.

  Jens Holm (GUE/NGL). – (SV) Drīzumā mēs lemsim par to, kā spēsim apkarot globālo sasilšanu pēc 2012. gada, kad spēku zaudēs Kioto protokols.

Mums ir ļoti labs pamats. Līdz 2050. gadam mums jāpanāk samazinājums līdz pat 80 %, jāsniedz palīdzība jaunattīstības valstīm, lai tās spētu samazināt savas emisijas, jāveic pret gaļas rūpniecību vērsti pasākumi, jo šajā nozarē tiek saražota gandrīz viena piektdaļa no globālajām siltumnīcefekta gāzes emisijām, jāievieš elastīgākas patentu tiesības, kas atvieglotu izplatīt videi nekaitīgu tehnoloģiju, jāievieš biodegvielas sertifikācijas sistēma ar mērķi novērst pretrunas ar pārtikas piegādi, kā arī jāsaglabā pasaules meži. Kā jau tas tika minēts, tas viss ir brīnišķīgi.

Tomēr iztrūkstošais elements un mūsu nākotnes uzdevums ir pasākumi pret pastāvīgo satiksmes plūsmas pieaugumu Eiropas Savienībā; tās ir arī ES subsīdijas, turklāt jāņem vērā, ka ES likumdošanā un pasākumu īstenošanā ir tendence par prioritāti noteikt tirgu.

Šajā saistībā ir 11 grozījumi, no kuriem lielākā daļa, manuprāt, ir labi un stiprina rezolūcijas uzticamību; atbilstīgi šai rezolūcijai pasaule ir bagāta un tā ir atbildīga par klimata pārmaiņām, tādēļ tai ir jāuzņemas vadošā loma, veicot radikālus samazinājumus.

Mani uztrauc grozījums Nr. 7, kura mērķis ir izmantot kodolenerģiju, lai cīnītos pret siltumnīcefektu. Mēs nedrīkstam vienu vides problēmu novērst, tās vietā radot jaunas problēmas.

  Anders Wijkman (PPE-DE). – (SV) Priekšsēdētājas kundze, ir pagājuši gandrīz 15 gadi, kopš Riodeženeiro konferencē tika parakstīta Klimata konvencija, turklāt jāņem vērā, ka patlaban klimata pārmaiņas noris straujāk nekā jebkad agrāk. Tas rāda, cik nepiemērota ir bijusi līdzšinējā starptautiskā sadarbība.

Eiropas Savienībai arī turpmāk ir jāuzņemas galvenā atbildība, īstenojot pasākumus savā teritorijā — jādara viss, no stingrākām prasībām nākotnes automašīnām līdz lielākam atbalstam alternatīviem enerģijas avotiem. Tomēr ar vietēja mēroga pasākumiem nepietiek. K.-H. Florenz jautāja man, ko mēs varam piedāvāt pārējai pasaulei. Tas ir labs jautājums. Domāju, ka mēs varam piedāvāt trīs lietas. Pirmkārt, tīru un videi nekaitīgu tehnoloģiju jaunattīstības valstīm, kurās notiek modernizācija, turklāt tas neattiecas tikai uz Ķīnu un Indiju. Šīm valstīm ir tiesības attīstīties, bet tām nav jāatkārto mūsu kļūdas. Atbalsts saistībā ar tehnoloģijām un zināšanām jānosaka par prioritāti ES budžetā. No tā iegūs gan šīs valstis, gan mēs paši.

Svarīgi ir arī, lai mēs uzņemtos savu vēsturisko atbildību un sniegtu atbalstu pielāgošanās pasākumiem visās valstīs, kurās ir zems ienākumu līmenis un kuras būtiski skars vētras, plūdi un ilgi sausuma periodi. Ar naudu, kas līdz šim ir piešķirta dažādos pielāgošanas fondos un nesen pieņemto Komisijas iniciatīvu „Klimata alianse” nepietiek. Tās ir absurdi mazas summas. Ir vajadzīgi simts reizes lielāki līdzekļi.

Treškārt, kā to uzsvēra L. Ek, ir svarīgi pievērst uzmanību mežiem, arī pārējiem, ne tikai tropiskajiem mežiem. Mums jāstimulē mežu īpašnieki, lai viņi ne vien izcirstu mežus, bet arī saglabātu tos.

Klimata politika neatbilst Bali konferencei, bet panākumi šajā konferencē, protams, uzlabos izredzes sasniegt galīgo vienošanos 2009. gadā. Lai atvieglotu šī mērķa sasniegšanu, es pieņemu, ka Komisija un Padome ieklausīsies Parlamentā saistībā arī ar citiem aspektiem, ne tikai ar tehnisko sadarbību, pielāgošanas pasākumiem un meža jautājumiem.

  Matthias Groote (PSE). - (DE) Priekšsēdētājas kundze, komisāra kungs, dāmas un kungi, savā pavasara samitā valstu un valdību vadītāji pieņēma atzinīgi vērtējamus lēmumus par cīņu pret klimata pārmaiņām. Viņu lēmumi par siltumnīcefekta gāzi paredz Eiropā līdz 2020. gadam par 20 % samazināt 1990. gada emisiju līmeni. Pavasara samitā tika panākta vienošanās arī par to, ka samazināšanas mērķi vajadzētu palielināt līdz 30 %, ja savas siltumnīcefekta gāzes emisijas apņemtos ierobežot arī citas industriālās valstis. Tādēļ Eiropas Savienībai ir jādara viss iespējamais, lai mudinātu citas industriālās valstis parakstīt nolīgumu par laikposmu pēc Kioto protokola darbības beigām.

Es vēlētos atsaukties uz vēl vienu īpašu aspektu, proti, transportu; šajā saistībā ir svarīgi, lai mēs panāktu transporta jomas iekļaušanu šajā nolīgumā par laikposmu pēc Kioto protokola darbības beigām. Eiropā vien transporta nozare saražo 21 % no visa siltumnīcefekta gāzes emisiju apjoma. Starptautiskā aviācija nebija īpaši iekļauta Kioto protokolā, jo ICAO (Starptautiskā Civilās aviācijas organizācija) garantēja, ka ir iecerēts izveidot globālu sistēmu. Šī apņemšanās nav pildīta kopš 1997. gada, un man diemžēl šķiet, ka mēs joprojām gaidām uz aviācijas iekļaušanu šajā protokolā. Ceru, ka šo soli varētu spert Bali konferencē.

  Herbert Reul (PPE-DE). - (DE) Priekšsēdētājas kundze, dāmas un kungi, tā ir nopietna klimata problēma. To neviens nenoliedz. Tomēr politiskais jautājums attiecas uz to, kādu pieeju mēs izmantosim šīs problēmas risināšanā. Man jāsaka, ka mums radās lielas grūtības ar šo ziņojumu saistībā ar problēmas risināšanas pieeju.

Problēmas netiek risinātas, aprakstot mūžīgos scenārijus, runājot par cilvēktiesību pārkāpumiem vai žēlabaini sūdzoties, tā vietā, lai piedāvātu risinājumus. Par mērķi jānosaka reālu un objektīvu risinājumu izstrāde, apsverot dažādus argumentus. Šajā saistībā man jāpauž nožēla par to, ka mēs neesam sagatavojušies atbalstīt atšķirīgus novērtējumus par klimata tendenču un pārmaiņu iemesliem. Es pilnībā atbalstu vērienīgu mērķu iekļaušanu, bet svarīgi ir arī nodrošināt, lai šie mērķi būtu sasniedzami; pretējā gadījumā mūsu klimata politika būs neveiksmīga.

Nepareizi ir arī ieviest tabu un apgalvot, ka ogles un „tīro ogļu” tehnoloģijas izstrādes vai kodolenerģijas jomā nav ierobežojumu un vienīgā pareizā atbilde ir saistīta ar atjaunojamo enerģiju. Ar šādu pieeju pilnīgi noteikti nav iespējams atrisināt šo problēmu. Ir vajadzīgas visaptverošas debates, kurās detalizēti tiek izskatīti visi aspekti un kurās mēs visi saglabājam atvērtību attiecībā uz dažādiem instrumentiem un informāciju, kas nāk no dažādiem avotiem.

Uzskatu, ka mums šajās debatēs arī jāapsver tas, ko un ar kādiem resursiem mēs varam panākt. Kā mēs varam maksimāli palielināt ietekmi? Mums jāapsver arī jautājums par izmaksām. Uzskatu, ka mums ne tikai jāpievērš uzmanība tam, kādā veidā tiek pieņemti politiskie lēmumi, bet arī jāapsver — kā to man norādīja viens vai divi kolēģi — kā var sekmēt un atbalstīt tehnoloģiju attīstību. Es neredzu nekādu jēgu, ja mēs šodien rīkojas debates, bet vēlāk, pēc 2–3 stundām vai 2–3 dienām, tajā pašā plenārsēžu zālē apspriežam Lisabonas stratēģiju vai līdzīgus dokumentus. Šīs abas debates ir jāapvieno vienā pasākumā, ja mēs vēlamies apkarot klimata pārmaiņas un samazināt to ietekmi.

Manuprāt, mums ir bijusi visai ierobežota iespēja šeit izteikt kritiskus komentārus, ko mēs esam izklāstījuši savas komitejas apspriedēs. Ceru, ka nākamajā reizē, kad izskatīsim Klimata pārmaiņu pagaidu komitejas pilnīgo ziņojumu, mums būs iespēja izteikt daudzveidīgākus argumentus.

  Karin Scheele (PSE). - (DE) Priekšsēdētājas kundze, es vēlētos pievienoties daudzajiem komplimentiem, kas tika izteikti par referenta iesniegto labo un objektīvo ziņojumu, kuru atbalstījis arī Klimata pārmaiņu pagaidu komitejas vairākums. Tas ir pats par sevi saprotams, ka mēs sagaidām rezultātus un skaidri noteiktas pilnvaras saistībā ar Bali konferenci. Šajā saistībā ir jānosaka kopēja un reizē nošķirta atbildība industriālajām valstīm, jaunajām tirgus ekonomikas valstīm un jaunattīstības valstīm.

Šajā rezolūcijā ir arī skaidri norādīts, ka mēs ceram uz rezultātiem līdz 2009. gadam. Eiropas Parlamenta pieņemtajos juridiskajos instrumentos mums jāsniedz ļoti skaidri politiskie signāli pārējai pasaulei, pārējiem kontinentiem., un šodien runātāji jau pieminēja aviācijas nozares iekļaušanu emisiju tirdzniecības sistēmā, kā arī mehānisko transportlīdzekļu radītās CO2 emisijas. Tas ir būtisks nosacījums, ja mums ir jāpanāk uzlabojumi visās valstīs.

  Katerina Batzeli (PSE). – (EL) Komisāra kungs, ļaujiet man vispirms apsveikt jūs saistībā ar pūliņiem, ko esat ieguldījis šajā svarīgajā starptautiskajā jautājumā par klimata pārmaiņām.

Priekšsēdētāja kungs, cīņai pret klimata pārmaiņām vajadzētu iedvesmot jauna attīstības modeļa izveidi. Šajā modelī no jauna tiks definēta esošā politika, ņemot vērā vides aizsardzību un sasaistot saimniecisko darbību ar dabas resursu un sociālās labklājības jautājumu.

Eiropas Savienībai ir jāuzņemas vadošā loma un jānodrošina, lai sarunas nebeigtos ar Kioto protokola elastīgo mehānismu paplašināšanu. Bali konferences mērķim jābūt nolīgumam, kas būtu perspektīvs vides jomā. Nolīgumā arī jāizmanto iespējas attiecībā uz tehnoloģiskiem jauninājumiem, ekonomisko attīstību un daba vietu izveidi.

Piemēram, pāreja uz pasaules ekonomiku ar zemu oglekļa emisiju līmeni, sasaistot oglekļa tirgus ar emisiju tirdzniecības sistēmām, būtu rīcība pareizajā virzienā.

Ir jāizmanto Bali konferences piedāvātās iespējas, lai noformulētu visaptverošu priekšlikumu par laikposmu pēc 2012. gada, nosakot saistošus ilgtermiņa mērķus.

  Manuel Lobo Antunes, Padomes priekšsēdētājs. − (PT) Priekšsēdētājas kundze, komisāra kungs, dāmas un kungi, šīs ir neapšaubāmi nozīmīgas debates, kādas šeit, Eiropas Parlamentā, ir notikušas regulāri. Klimata pārmaiņu jautājums un Eiropas Savienības gatavošanās Bali konferencei ir tēma, kas ir atkārtojusies vairākas reizes šajās reizi mēnesī notiekošajās sesijās, ko es esmu apmeklējis. Tas skaidri norāda uz nozīmīgumu, ko Parlaments pamatoti piešķir šim jautājumam, bet tikai šorīt klimata pārmaiņas tika atkal ietvertas darba kārtībā saistībā ar mūsu debatēm par globalizāciju.

Savā sēdes atklāšanas runā es atsaucos uz sešiem galvenajiem ES mērķiem saistībā ar Bali konferenci. Tie ir skaidri un noteikti mērķi, kas, es tā pieņemu, ir labi izprasti un pilnībā apstiprināti, un, protams, mūsu nolūks ir sasniegt visus šos mērķus. Tomēr es ļoti skaidri arī norādīju uz to, ka šis ir sarežģīts, komplekss un politiski delikāts process, bet mēs, protams, darīsim visu iespējamo, lai noslēgtu šo procesu.

Daži godājamie deputāti ierosināja, ka ES varētu neizvirzīties līderpozīcijā, kā to pati ES bieži ir centusies darīt šajā procesā. Es nevaru tam piekrist, jo, ja ir izveidota tāda apvienība, organizācija vai vienība, kas ir signalizējusi par saviem vērienīgajiem mērķiem saistībā ar virzību uz priekšu un patiesām bažām par problēmu, kas skar mūsu iedzīvotājus, tad tā ir Eiropas Savienība. Mēs esam noteikuši paši savus emisiju samazināšanas mērķus, kuriem nevar būt un nav līdzīgu visā pasaulē, un mēs esam pielikuši lielas pūles, lai ietaupītu enerģiju, ieguldītu atjaunojamās enerģijas jomā utt. Tādēļ mums jābūt lepniem par saviem centieniem un savu darbu, un mēs nedrīkstam atslābt.

Visbeidzot es vēlētos arī pateikt, ka esmu ņēmis vērā ieteikumus un ierosinājumus, kas izteikti S. Hassi rezolūcijā. Dažus šos ierosinājumus pieminēja E. Ferreira, un Padome noteikti ņems vērā ieteikumus.

  Stavros Dimas, Komisijas loceklis. − Priekšsēdētājas kundze, vispirms es vēlētos pateikties visiem runātājiem, kuri uzstājās šodienas debatēs, par viņu konstruktīvo ieguldījumu.

Parādās aizvien lielāka vienprātība par to, ka ir vajadzīgi pasaules mēroga pasākumi, lai uzvarētu cīņā pret klimata pārmaiņām, un Bali ir jānosaka process un saturs klimata nolīgumam par laiku pēc 2012. gada.

Eiropas Savienība paplašinās savus divpusējos kontaktus ar galvenajiem partneriem, lai gūtu atbalstu šajā saistībā. Tomēr mums jālūkojas plašāk, arī tālāk par Bali konferenci. Neaizmirsīsim, ka Bali ir tikai sarunu procesa sākums. Protams, būtiski svarīgi ir gūt pārliecību, ka mēs Bali konferencē esam nonākuši uz pareizā ceļa. Tomēr mums ir jāpastiprina savi centieni, lai nākamo mēnešu un gadu laikā kopā ar visiem saviem partneriem mēs nonāktu pie kopējiem viedokļiem un izstrādātu kopējus risinājumus.

ES un Ķīnas, ES un Indijas, kā arī ES un Āzijas augstākā līmeņa sanāksmes, kas visas notiks šī gada novembrī, ir nākamie soļi, lai nodrošinātu vēl lielāku konverģenci un politisko virzību attiecībā uz starptautisko klimata nolīgumu par laiku pēc 2012. gada.

Attiecībā uz Amerikas Savienotajām Valstīm un Kanādu svarīgi būs turpināt kontaktus ar federālo valdību, kā arī iet vēl tālāk. Starptautiskā oglekļa tirgus partnerība (ICAP) ar Amerikas Savienotajām Valstīm un Kanādu, par ko es Eiropas Savienības vārdā parakstījos Lisabonā 29. oktobrī, apvieno partnerus, kas aktīvi īsteno oglekļa tirgus, izmantojot obligāto kvotu ierobežojumu un tirdzniecības sistēmas.

Gatavojoties Bali konferencei, es ceru turpināt šīs apspriedes ar Eiropas Parlamenta deputātiem un pateicos jums par atbalstu.

Man jāuzsver, ka bez Eiropas Parlamenta pastāvīga atbalsta mēs nebūtu spējīgi šogad, jau iepriekš, izstrādāt enerģētikas un klimata pārmaiņu paketi, un bez jūsu atbalsta mums nebūtu cerību sasniegt labākus rezultātus Bali. Tāpēc, lūdzu, ierodieties Bali ar lielām ambīcijām un mēģiniet mums palīdzēt, jo jūs zināt, kā to izdarīt.

  Priekšsēdētāja. – Tagad es slēdzu šīs debates, turklāt esmu saņēmusi rezolūcijas priekšlikumu,⁽¹⁾ kas Klimata pārmaiņu pagaidu komitejas vārdā iesniegts saskaņā ar Reglamenta 108. panta 5. punktu.

Debates ir slēgtas.

Balsojums notiks rīt, tas ir, ceturtdien.

(1) Sk. protokolu.

10. Eiropas kaimiņattiecību politikas stiprināšana – Stāvoklis Gruzijā (debates)

  Priekšsēdētāja. – Nākamais punkts ir kopēja diskusija par:

– Ārlietu komitejas vārdā izstrādāto Raimon Obiols i Germà un Charles Tannock ziņojumu par Eiropas kaimiņattiecību politikas stiprināšanu (2007/2088(INI)); un

– Padomes un Komisijas paziņojumiem par stāvokli Gruzijā.

  Raimon Obiols i Germà (PSE), referents. – (ES) Priekšsēdētājs kundze, šī ziņojuma līdzreferenta lomu es pārņēmu no mūsu kolēģa P. Beglitis, kurš tagad ir Grieķijas parlamenta deputāts, un to es darīju ar zināmu satraukumu, bet tagad man jāsaka, ka esmu ļoti apmierināts ar rezultātu. Pirmkārt, tas ir tāpēc, ka izveidojās labas darba attiecības ar otru referentu C. Tannock, man bija arī iespēja strādāt ar ārkārtīgi kompetentiem asistentiem un ierēdņiem un visbeidzot — šī ziņojuma izstrādē mēs panācām augstu vienprātības līmeni.

Mēs varējām pieņemt lielāko daļu grozījumu, kas turklāt tika iesniegti atbilstīgi nolīgumam, un man šķiet, ka ir sasniegts apmierinošs rezultāts.

Ziņojumā ir atbalstīts Komisijas 2006. gada decembra dokuments par Eiropas kaimiņattiecību politikas novērtējumu un turpmāko attīstību, un, ņemot vērā panākto vienprātību, patlaban mēs varam apgalvot, ka Parlamentam un Komisijai ir kopējs redzējums, kopēja ideja par to, ka Eiropas kontinents un Vidusjūras reģions ir savstarpēji atkarīgas teritorijas, ko nevar aplūkot nošķirti, un kaimiņattiecību politika piedāvā jaunas iespējas, lai veidotu attiecības un sadarbību ar tām sabiedrībām, kurām ir kopēji izaicinājumi un problēmas, kā arī nozīmīgas iespējas, lai sasniegtu kopēju progresu.

Ziņojumā ir norādīti vairāki aspekti, ar kuru palīdzību iespējams izveidot iespējami spēcīgāku un vērienīgāku Eiropas kaimiņattiecību politiku. Ātri aplūkošu piecus no tiem.

Pirmkārt, tas ir plašas politiskās shēmas princips saistībā ar diferenciāciju, proti, diferenciācijas princips, kas ļauj Eiropas kaimiņattiecību politiku uzskatīt nevis par standartizētu un mehānisku kārtību, bet par līdzekli, ar kura palīdzību Eiropas Savienība var veidot attiecības ar savām kaimiņvalstīm, saglabājot pietiekamu elastību, lai veiksmīgi reaģētu dažādās situācijās.

Otrkārt, tā ir ideja, kas uzsver līdzsvaru starp austrumu un dienvidu valstīm. Mēs nedrīkstam vienu vai otru reģionu noteikt par prioritāru; tā vietā mums jāizmanto vienmēr pilnībā līdzsvarota pieeja.

Treškārt, tā ir ideja par ES un Vidusjūras reģiona politikas struktūras stiprināšanu, izmantojot kaimiņattiecību politiku; tas ir aspekts, pie kura es visvairāk strādāju šī ziņojuma sagatavošanā. Tas nozīmē nevis stingru regulējumu veidojošu politiku, ar ko izveido pārlieku komplicēti izstrādātu un pārlieku sarežģītu regulējumu, bet gan tādas sinerģijas izveidi, lai Eiropas kaimiņattiecību politika varētu apzīmēt partnerības politikas jeb ES un Vidusjūras reģiona apvienības vispārējās struktūras stiprināšanu.

Ceturtkārt, tā ir ideja par virzību no sadarbības uz integrāciju visās jomās, kurās iespējams tā rīkoties. Tas nozīmētu, ka turpmākajos gados šajās nozarēs, kas tam tiks sagatavotas, būs kopējas politikas jomas, lai palīdzētu īstenot tuvināšanu un sinerģiju tādās svarīgākajās jomās kā enerģija, transporta tīkli, starpkultūru dialogs, vide vai izglītība.

Visbeidzot tā ir ne vien valdības politisko vai parlamentāro iestāžu iesaistīšanās, bet, cik vien tas ir iespējams, arī daudzu citu tādu aktīvu sektoru iesaistīšana, kas saistīti ar pilsonisko sabiedrību, tā sakot — jo vairāk, jo labāk.

Tāpēc Eiropas kaimiņattiecību politikai jārisina arī tādi pamata jautājumi kā komunikācija un pārredzamība. Es teiktu, ka tā ir vēsture, kas aptver Eiropas vispārējo politiku saistībā ar ES kaimiņvalstīm.

Visbeidzot es vēlētos atzīmēt, ka patlaban tā saskaras ar pirmajiem izaicinājumiem, kas attiecas uz pārredzamību un vēsturi saistībā ar N. Sarkozy priekšlikumu par Vidusjūras reģiona valstu savienību. Vakar mēs dzirdējām, kā uzstājās Francijas prezidents, un, manuprāt, viņš ieviesa dažus pozitīvus aspektus, sakot, ka viņa priekšlikums par Vidusjūras reģiona valstu savienību, pirmkārt, nevienu neizslēdz, otrkārt, tas jāpievieno ES un Vidusjūras reģiona politikas acquis, bet, treškārt, tā darbības jomu jāmēģina paplašināt.

Es pilnībā atbalstu šo ideju par mēģinājumu vienkāršot Eiropas kaimiņattiecību politikas vispārējo politisko un institucionālo regulējumu, jo īpaši attiecībā uz Vidusjūras reģionu.

  Charles Tannock (PPE-DE), referents. – Priekšsēdētājas kundze, es arī vēlētos pievienoties un pateikties gan P. Beglitis, kurš tagad ir Grieķijas valsts parlamenta deputāts, gan viņa darba turpinātājam R. Obiols i Germà par teicamo sadarbību partiju starpā un absolūto vienprātību, jo mēs abi bijām līdzreferenti, kas sagatavoja šo galveno ziņojumu.

Tas ir pašsaprotami, ka visiem ir vajadzīgas labas kaimiņattiecības. Nenoteiktajā un vienmēr mainīgajā pasaulē Eiropas Savienībai ir jāveido labas un ciešākas attiecības ar tās nomalē esošām valstīm, kuru pamatā ir drošība, stabilitāte un visiem savstarpējs izdevīgums. Līdz šim Eiropas kaimiņattiecību politika (EKP) ir izrādījies vērtīgs instruments šajā procesā, izveidojot tādu sabiedroto loku, kuri par mērķiem nosaka uzlabotu tirdzniecību, ceļošanu un politisko sadarbību, jo īpaši cīņā pret terorismu un cilvēku tirdzniecību. Bet īpaša nozīme, protams, ir kopējām vērtībām, un mūsu galvenā prioritāte jo īpaši ir demokrātijas, tiesiskuma un cilvēktiesību stiprināšana.

Man jāsaka Komisijai, ka EKP bija iecerēta zināmā mērā pārsteidzīgi. Daži apgalvotu, ka vispārēja kārtība visām dienvidu Euromed un Austrumeiropas valstīm un Dienvidkaukāza kaimiņvalstīm nevar būt Eiropas Savienības ilgstoša ārpolitikas ideja. Tomēr mūsu ziņojumā pilnībā atzīts, ka attiecībā uz paredzamu nākotni šāda vienota politika ir ilgtspējīga un Parlaments tajā iesaistīsies.

Tomēr Moldova, protams, nav tas pats, kas Maroka. Dienvidu valstis nav Eiropas valstis, un tādējādi tām nav reālu izredžu kļūt par ES dalībvalstīm. Tomēr Austrumos, uz ko attiecas mana ziņojuma sadaļa, ir vismaz divas valstis, proti, Ukraina un Moldova, kas, manuprāt, drīkst pievienoties atbilstīgi Māstrihtas līguma 49. pantam, jo tās neapšaubāmi pēc savas būtības ir eiropeiskas valstis.

Protams, jautājumi par vīzu režīma vienkāršošanu, atpakaļuzņemšanu un darbību pēc Ukrainas uzņemšanas PTO, kas, kā mēs ceram, notiks nākamo divu gadu laikā, detalizētu brīvās tirdzniecības nolīgumu — ar tādām valstīm kā Ukraina visi šie jautājumi tiek risināti efektīvi, un es ceru, ka šajā sadarbībā noteiktajā laikā tiks ietverta arī Moldova un, iespējams, citas Dienvidkaukāza valstis.

Manuprāt, iespējamajam ar Austrumiem saistītajam EKP mērķim jāparedz ceļošana bez vīzām.

EKP palīdzēs vispārēji konsolidēt šo valstu vēlmes, lai nodrošinātu to pārstāvību ES iestādēs. Moldovas gadījumā EKP var izrādīties ievērojams atbalsts attiecībā uz rezolūciju par ieilgušajiem Piedņestras konfliktiem. Tomēr šīm Austrumeiropas EKP valstīm droši jāzina, ka dalība ES Padomē un Komisijā tām galu galā ir pieejama, un EKP nav vienkārši novilcināšanas taktika, lai pieviltu šo valstu cerības attiecībā uz pievienošanos dalībvalsts statusā.

Ziņojumā arī atzītas Baltkrievijas tautas ciešanas un šīs valsts demokrātisko spēku drosme. Mums jābūt gataviem, lai tad, kad sabruks A. Lukashenko režīms, mēs varētu aicināt Baltkrieviju atgriezties EKP, un arī šai valstij nodrošināt izredzes iestāties Eiropas Savienībā.

Ziņojumā ierosināts izveidot Eiropas Parlamenta un kaimiņattiecību politikas Austrumu partnervalstu apvienoto parlamentāro asambleju, pagaidām sauktu par EURO-NEST. Šajā saistībā par paraugu ņemtu veiksmīgi izveidotas līdzīgas struktūras, piemēram, Euromed Parlamentāro asambleju, kas jau ir izveidota un darbojas, galvenokārt koncentrējoties uz EKP parlamentāro sadarbību ar austrumu reģiona valstīm, kā arī Barselonas procesu vai plašāk zināmā ĀKK un ES Parlamentāro asambleju. Es esmu personīgi pārliecināts, ka EURO-NEST EKP austrumu reģiona valstīs stiprinātu demokrātiskās iestādes. Tas paātrinātu Baltkrievijas izolācijas likvidēšanu un ļautu, piemēram, Azerbaidžānas un Armēnijas deputātiem apspriest iespējami uzliesmojošo Kalnu Karabahas ieilgušo konfliktu, kurā varētu atsākties karš, ņemot vērā to, cik daudz naftas dolāru ieplūst Azerbaidžānas valsts kasē, kā arī abu pušu retoriku.

ES ir kļuvusi pārāk atkarīga arī no Krievijas energoresursiem, turklāt mēs visi esam vienisprātis, ka mums ir jāattīsta alternatīvu avotu izmantošana. Tāpēc mūsu ziņojumā, kad tas tika izskatīts Ārlietu komitejā, tika ierosināta ideja par to, ka Kazahstānu, iespējams, varētu iesaistīt EKP. Tomēr patlaban man jāsaka, ka diemžēl to vairs neatbalsta vairākums politisko grupu, tāpēc šis punkts, iespējams, pēc rītdienas balsošanas tiks svītrots. Izmantojot šo procesu, mēs iegūtu piekļuvi Kazahstānas plašajiem dabas resursiem, bet ES turpinātu īstenot turpmākas reformas šajā plašajā, ģeogrāfiski runājot, laicīgajā stratēģiskas nozīmes valstī. Ja reiz šī valsts pietuvosies Krievijai vai Ķīnai (es esmu pārliecināts, ka tāds ir abu lielvaru nolūks) mēs ar nožēlu atcerēsimies to dienu, kad būsim pieņēmuši tik striktu lēmumu palikt no Kazahstānas rokas stiepiena attālumā.

SĒDI VADA: MIGUEL ANGEL MARTÍNEZ MARTÍNEZ
Priekšsēdētāja vietnieks

  Manuel Lobo Antunes, Padomes priekšsēdētājs. − (PT) Priekšsēdētāja kungs, komisāra kungs, jums es vēlētos īpaši pateikties par to, ka esat veltījuši tik daudz sava laika, darba, pūles un entuziasma, lai izveidotu un īstenotu Eiropas kaimiņattiecību politiku. Izsaku atzinību par visu šo uzdevumu izpildi, darbu un pūlēm un par to man ir jāpasakās tieši jums.

Dāmas un kungi, Eiropas kaimiņattiecību politika, kuru es turpmāk minēšu vienkārši kā EKP, ir būtiska ES politikas joma.

EKP ir pamatelements to attiecību struktūrā, ko ES veido ar daudzajām kaimiņos esošajām valstīm. Stabilitāte, drošība un attīstība ir savstarpēji saistīti procesi. ES un tās kaimiņvalstu attiecības ir jāstiprina gan virzienā uz austrumiem, gan dienvidiem, tādējādi ar EKP izveidojot globālu, vienotu, visaptverošu, līdzsvarotu un saskaņotu politisko regulējumu. Neskatoties uz katras valsts un sabiedrības īpašo raksturu un individualitāti, mēs varam runāt par kopējām interesēm un izaicinājumiem, kas jāskata vienkopus.

Tas, ka mēs stiprinām EKP, vispirms ir apliecinājums šīs politikas ieguvumiem. Mūs interesē vienīgi tādas politikas stiprināšana un padziļināšana, kas ir izrādījusies veiksmīga. Tomēr mēs visi atzīstam, ka mums jāturpina stiprināt EKP. Kopš pagājušā gada beigām, kad Komisija iesniedza savus priekšlikumus, dalībvalstis ir panākušas plašu vienprātību par vajadzību stiprināt EKP un šajā nolūkā vajadzīgos pasākumus. Šajā saistībā Padomes vārdā es vēlētos pateikties abiem referentiem, proti, C. Tannock un R. Obiols i Germà, par viņu izcilo un izsmeļošo ziņojumu.

Parlamenta atzinumi ir sevišķi nozīmīgi un vērtīgi, jo īpaši attiecībā uz pastiprinātas Eiropas kaimiņattiecību politikas īstenošanu, un tiks ņemti vērā mūsu turpmākajā darbā. Kā jūs zināt, Vācijas prezidentūra iesniedza starpposma ziņojumu par EKP stiprināšanu, ko jūnijā atbalstīja Padome un Eiropadome. Jūnija Padome pieņēma arī secinājumus, kuros atkārtoti uzsvērti galvenie EKP principi. Pirmkārt, EKP nostiprina stratēģiju, kuras pamatā ir partnerība un sadarbība. Mūsu mērķis ir palīdzēt kaimiņvalstīm īstenot modernizāciju un reformas. Lai to izdarītu un lai nodrošinātu pastiprinātās EKP efektivitāti, šī politika jāievēro visām dalībvalstīm, īstenojot šo uzdevumu kā daļu no priviliģētās partnerības ar mērķi īstenot vajadzīgās reformas. Briselē izveidota reformu darba kārtība noteikti nav labākais veids, kā sasniegt rezultātus, un tāpēc mēs uzklausījām, ko partnervalstis vēlas no pastiprinātās EKP.

Otrkārt, tas ir globāls, vienots, visaptverošs, līdzsvarots un saskaņots politiskais regulējums. Dalībvalstis piekrīt, ka intensīvāku attiecību piedāvājums jāattiecina uz visām partnervalstīm, saglabājot arī vispārēju līdzsvaru starp Austrumiem un Dienvidiem.

Treškārt, ES attiecībās ar kaimiņvalstīm arī turpmāk būs būtiski diferenciācijas aspekti, kas noteikti atbilstīgi katra pasākuma izpildei un palīdzības apjomam. EKP politikas regulējumam, protams, ir jāsaglabā pietiekama elastība, lai ņemtu vērā katras partnervalsts vajadzības un to, kādā apmērā efektīvi un pārredzami tās panāk un gatavojas panākt progresu saistībā ar reformām. Tādēļ ES atbalsts ir jāpielāgo vēl vairāk partnervalstu vajadzībām un to prioritātēm, kā tas noteikts EKP rīcības plānos.

Visbeidzot Eiropas kaimiņattiecību politika joprojām ir nošķirta no paplašināšanās procesa un attiecībā uz partnervalstīm nekādā veidā neietekmē to turpmāko attiecību veidošanos ar ES. Līdzdalība Eiropas kaimiņattiecību politikā dod iespēju sekmēt valsts pārveides procesus mūsu partnervalstu pilsoņu interesēs, neatkarīgi no iespējām pievienoties Eiropas Savienībai. Tādēļ mums jābūt uzmanīgiem un mēs nedrīkstam jaukt divas dažādas lietas.

Līguma par Eiropas Savienību 49. pants nosaka, ka jebkura Eiropas valsts, kas ievēro tiesiskuma, brīvības, demokrātijas, cilvēktiesību ievērošanas un pamatbrīvību principus un apņemas tos sekmēt, var lūgt, lai to uzņem par Savienības locekli. Jebkurš pieteikums par pievienošanos tiks izskatīts saskaņā ar Līguma noteikumiem.

Bet tagad es vēlētos pievērsties jautājumam par EKP stiprināšanu. Kā jūs zināt, viens no galvenajiem pastiprinātās EKP aspektiem paredz visefektīvāk izmantot Eiropas Savienības finansējuma apjomu. Partnervalstīm paredzētā finansējuma palielinājums atbilstīgi jaunajam Eiropas Kaimiņattiecību un partnerības instrumentam jau ir zīme, kas liecina par ES ciešāko apņemšanos. Lai vēl vairāk veicinātu reformas, ir izveidots pārvaldības mehānisms, kura pamatā ir objektīvi un pārredzami piešķiršanas kritēriji. Izmantojot šo mehānismu, pirmo reizi finansējumu piešķirs šoruden. Tiek strādāts arī pie tā, lai izveidotu EKP ieguldījumu mehānismu, kas paredzēts, lai uzlabotu ES budžeta ieguldījumu ietekmi un palīdzētu mobilizēt galveno donoru resursus. Šis jaunais mehānisms būs pilnībā saderīgs ar pašreizējiem finanšu instrumentiem, jo īpaši Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu ieguldījumu un partnerības mehānismu.

Lai vairāk sekmētu un atbalstītu normatīvās un administratīvās reformas un iestāžu veidošanu, mūsu mērķis ir iekļaut EKP valstis Kopienas aģentūrās un programmās, izmantojot pakāpenisku pieeju. Šajā jomā jau ir panākts zināms progress. Patlaban Komisija ar EKP partnervalstu pirmo grupu risina sarunas par vajadzīgajiem protokoliem, kas attiecas uz galvenajiem principiem saistībā ar līdzdalību šajās jaunajās Kopienas programmās. Iespējams, Izraēla, Maroka un Ukraina būs pirmās valstis, kas šo pasākumu varēs izmantot savā labā.

Noslēgumā es vēlētos izteikt dažas piezīmes par to, ko mēs uzskatām par pastiprinātas EKP galvenajiem elementiem. Pirmkārt un galvenokārt, viens no galvenajiem elementiem ir pastiprināta ekonomiskā integrācija, kas jo īpaši jānodrošina, pakāpeniski pieņemot visaptverošus brīvās tirdzniecības nolīgumus. Tomēr, pirms tiek uzsāktas sarunas par šādiem nolīgumiem, partnervalstīm ir jāpievienojas PTO.

Svarīgi ir arī atvieglot atsevišķu sabiedrības grupu mobilitāti starp ES un partnervalstīm. Skaidri un taustāmi apliecinot to, ka Eiropas Savienība ir atvērta savām partnervalstīm, un atbilstīgi kopējai pieejai attiecībā uz vīzu režīma vienkāršošanu, mēs noslēdzām vīzu režīma atvieglojumu un atpakaļuzņemšanas nolīgumus ar Ukrainu un Moldovu. Vīzu režīma vienkāršošanu mēs arī apspriedīsim ar atsevišķām Austrumeiropas sabiedrības grupām, lai tās varētu piedalīties ar EKP saistītos notikumos, pamatojoties uz līdzvērtīgiem pasākumiem, kas kopš 2003. gada ir piemēroti attiecībā uz sabiedrības grupām no Eiropas un Vidusjūras reģiona valstīm.

Visbeidzot es vēlētos atsaukties uz saistībām, ko mēs nesen uzņēmāmies attiecībā uz Melnās jūras reģionu un attiecīgajām valstīm. Melnās jūras reģiona sinerģijas iniciatīvas mērķis ir pastiprināt sadarbību šī reģiona valstu starpā un padziļināt ES attiecības ar šo reģionu visos līmeņos. Kopumā Eiropas kaimiņattiecību politika tiek īstenota gan ES, gan tās partnervalstu interesēs. Un tagad ir pienācis laiks padarīt to par vēl pievilcīgāku, efektīvāku un uzticamāku politiku, kas visiem garantē drošību un labklājību.

  Benita Ferrero-Waldner, Komisijas locekle. − (DE) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, Eiropas kaimiņattiecību politiku, kuras pastiprināšanu mēs apspriežam šodien, es uzskatu par galveno stratēģisko politikas jomu, un es vēlētos sirsnīgi pateikties abiem referentiem par viņu sagatavoto ziņojumu, kas ir patiesi svarīgs dokuments, kurš ļaus mums piepūst arī buras tam kuģim, ar kuru dosimies nākamajā EKP ceļojumā.

Protams, mēs vēlamies izmantot šo kaimiņattiecību politiku, lai izveidotu stabilitāti un sekmētu reformas. Ņemot vērā starptautiskos izaicinājumus, ar kuriem saskaras Eiropa, šīs politikas panākumi ir būtiski ne vien mūsu labklājībai, bet arī abu pušu — mūsu pašu un kaimiņvalstu — labklājībai, stabilitātei un drošībai. Tāda ir galvenā ideja.

Es arī pateicos jums par galvenajiem aspektiem, kas tika izskatīti šajā ziņojumā. Tā ir diferencēta politika — politika, ar kuru saistībā jāizveido saskaņots politiskais regulējums. Tā ir politika, kas paredzēta arī sinerģijas izveidei saistībā ar reģionālo struktūru — Melnās jūras reģiona sinerģija vienā reģionā, bet ES un Vidusjūras reģiona valstu partnerība citā reģionā. Tā ir politika, kuras pamatā ir atzīta vajadzība atbalstīt konkrētas nozares. Tādējādi kaimiņattiecību politikas īstenošana un turpmāka stiprināšana ir absolūta prioritāte. Tādēļ es esmu pateicīga par Parlamenta atbalstu, kas ir patiesi būtisks.

Nozīmīgākās, 3. septembrī rīkotās, Eiropas kaimiņattiecību politikas konferences rezultāti arī apliecināja, ka tagad mūsu partneri un dalībvalstis pilnībā piekrīt šādas prioritātes noteikšanai. Konference bija patiesi veiksmīga, jo tā pirmo reizi apvienoja mūsu EKP partnervalstis un visas dalībvalstis, turklāt tajā piedalījās arī dažādu iestāžu un pilsoniskās sabiedrības pārstāvji. Tika panākta skaidra vienprātība par mūsu kaimiņattiecību politikas konkrētām prioritātēm — no ekonomiskās integrācijas līdz lielākais mobilitātei un no enerģētikas politikas līdz politiskajai sadarbībai.

Parlamentam var būt īpaši ievērojama un svarīga loma politiskās sadarbības jomā, un, protams, jums ir arī katalizatora funkcija attiecībā uz demokrātijas attīstību, cilvēktiesībām un tām reformām, kas virzītas uz tiesiskuma ieviešanu, kam šeit, protams, mēs piešķiram vislielāko nozīmi un kas kalpo par šīs kaimiņattiecību politikas kompasu. Kaimiņattiecību politika jau tagad ļauj runāt arī par noteiktiem rezultātiem. Vienīgi ir jāapsver, cik daudz mēs esam stiprinājuši savu sadarbību ar Ukrainu saistībā ar EKP regulējumu kopš Oranžās revolūcijas. Tas, ka tagad jau otro reizi Ukraina ir noorganizējusi brīvas un godīgas vēlēšanas, neapšaubāmi ļauj runāt par panākumiem. Ceru, ka politisko lēmumu pieņēmēji Kijevā saglabās pēdējo nedēļu impulsu.

Izmantojot būtisko EKP rīcības plānu, mēs turpināsim sadarboties ar jums arī attiecībā uz galveno reformu īstenošanu. Turpinās sarunas par uzlabotu nolīgumu, kas, kā jūs zināt, ir paredzēts, lai Ukrainu iespējami vairāk tuvinātu Eiropas Savienībai.

Mēs, protams, turpināsim atbalstīt arī Ukrainas pievienošanos PTO, lai mēs varētu izveidot visaptverošu brīvās tirdzniecības zonu, turklāt, kā jūs zināt, mēs ar Ukrainu jau esam noslēguši nolīgumu par vīzu režīma atvieglojumiem un ceram, ka drīz tādu pašu nolīgumu varēsim parakstīt ar Moldovu; abiem šiem nolīgumiem ir pievienots atpakaļuzņemšanas nolīgums.

Maroka ir vēl viena valsts, kas lielā mērā iegūst no šīs kaimiņattiecību politikas, un tā izmanto šo instrumentu ļoti gudri, kā modernizācijas dzinējspēku, un tas ir tieši tas, ko mēs vēlējāmies panākt. Mēs ļoti atzinīgi novērtējām Marokas progresu, pamatojoties uz tās detalizēto iekšējo reformu programmu, turklāt jaunais aviācijas nolīgums un Marokas ciešā sadarbība ar ES enerģētikas jomā, piemēram, ir labs paraugs rezultatīvai sadarbībai.

Bet pagājušajā nedēļā es viesojos Rabatā, lai risinātu sarunas, kurās es arī aizsāku turpmākos pasākumus saistībā ar kopējo pārdomu procesu, ko mēs aizsākām jūlijā, lai atrastu risinājumu Marokas prasībai par īpašo statusu EKP regulējumā. Esmu pārliecināta, ka nākamā gada otrajā pusē mēs spēsim iesniegt atbilstošus priekšlikumus par apvienības jauno un uzlaboto variantu.

Tādējādi kaimiņattiecību politika ir funkcionējoša, tomēr mums, protams, jāiet tālāk savos centienos to vēl vairāk uzlabot, padarīt vēl efektīvāku un aptverošāku. Pagājušā gada decembrī Komisija publicēja ieteikumus par to, kā stiprināt EKP, ar kuriem jau iepazīstināja mūsu Padomes priekšsēdētājs. Uzskatu, ka mēs esam spēruši dažus ļoti nozīmīgus soļus. Piemēram, mūsu austrumu reģiona partnervalstīm nebija pietiekami izstrādāta reģionālā dimensija, bet tagad mēs esam uzsākuši Melnās jūras reģiona sinerģijas programmu, īstenojot Austrumiem piemērotu procesu. Tā austrumu valstīm sniedz to, ko dienvidu reģions ilgu laiku izmantoja kā ES un Vidusjūras reģiona valstu partnerību, bet pirmā sanāksme saistībā ar Melnās jūras reģiona sinerģijas sistēmu notiks 2008. gadā.

Mēs esam panākuši progresu arī attiecībā uz Kopienas programmu un aģentūru paplašināšanu, iesaistot tajās mūsu kaimiņvalstis. Šogad mēs arī piešķirsim pirmo finansiālo atbalstu no pārvaldības mehānisma, ar kuru mēs apliecinām, ka mēs varam piedāvāt un piedāvāsim vairāk iespēju tām partnervalstīm, kas patiesi centīgi īstenojušas savas reformas.

Turklāt līdz šī gada beigām mēs būsim izveidojuši Kaimiņattiecību ieguldījumu fondu. Tā mērķis ir mobilizēt līdzekļus kaimiņattiecību politikas vajadzībām papildus mūsu parastajam budžetam, lai galvenokārt radītu iespējas finansēt liela mēroga projektus tādās jomās kā enerģētika un transports.

Es patiešām uzskatu, ka mēs varam cerēt uz zināmiem panākumiem, bet tagad un arī turpmāk mums ir vajadzīgs jūsu un dalībvalstu atbalsts, kas ļautu mums veikt turpmākus uzlabojumus un nākamos pasākumus. Galvenokārt ar to es domāju ciešāku ekonomisko integrāciju un intensīvāku brīvo tirdzniecību ar mūsu partneriem. To iekļaušana ES iekšējā tirgū, protams, ir ļoti efektīvs līdzeklis saistībā ar reformu īstenošanu. Tādēļ mums pakāpeniski jāatver arī savs tirgus, arī attiecībā uz to, ko mēs dēvējam par paaugstināta riska lauksaimniecības precēm un pakalpojumiem — tā ir joma, kurā mūsu partneriem ir zināmas konkurences priekšrocības. Tas nozīmē, ka mums arī pašiem sev jāuzdod jautājums, vai mēs esam gatavi to darīt.

Otrs aspekts, par ko es domāju, ir turpmākie vīzu režīma atvieglošanas pasākumi, kas steidzami jāīsteno, lai atvieglotu kontaktus starp dažādu valstu iedzīvotājiem. Bieži vien šos pasākumus var veikt saistībā ar pašreizējiem noteikumiem, ja ir pietiekama politiskā griba izmantot pieejamās iespējas, turklāt mums jāturpina attīstīt EKP politiskā dimensija. Tas saistīts ar ieilgušajiem konfliktiem, kas notiek partnervalstīs pie mūsu austrumu robežām, konfliktiem, kas nopietni kavē mūsu kaimiņvalstu progresu reformu īstenošanā un atsevišķos gadījumos apdraud arī mūsu pašu drošību.

Tādēļ kaimiņattiecību politikai jāpalīdz izveidot pareizā vide, kas ļautu atrisināt šos konfliktus, piemēram, to, kas notiek Dienvidkaukāza reģionā.

Attiecībā uz Vidusjūras reģionu es, protams, turpināšu izdarīt spiedienu saistībā ar progresu Vidējos Austrumos, jo īpaši saistībā ar Kvartetu, un es ļoti ceru, ka sanāksme Anapolē un pēc tās notiekošā donoru konference Parīzē ļaus turpmāk īstenot patiesu progresu Vidējos Austrumos.

Mēs esam sagatavojušies palīdzēt arī Rietumsahāras konfliktā iesaistītas pusēm, lai tās varētu panākt ilgtermiņa risinājumu. Nākamajā periodā savā kaimiņattiecību politikā mēs izteikti koncentrēsimies uz praktisko īstenošanu. Mums jāapvienojas, lai saglabātu un pastiprinātu tās reformas dinamisko īstenošanu, ko izstrādājuši mūsu partneri.

Nākamajā mēnesī Komisija pieņems vēl vienu paziņojumu par kaimiņattiecību politiku, kurā mēs uzsvērsim tos pasākumus, ko Eiropas Savienībai jāveic, lai 2008. gadā sasniegtu papildu taustāmus rezultātus, citiem vārdiem — savu ieguldījumu. Pēc tam, aprīlī, mēs iesniegsim progresa ziņojumus par katru valsti, kuros analizēsim tās jomas, kurās mūsu kaimiņvalstis var uzlabot rīcības plānu īstenošanu.

Decembra sākumā būs jāuzdod daži svarīgi jautājumi, piemēram, par to, vai Komisija pilnībā apzinās atsevišķu kaimiņvalstu dažādās iespējas un mērķus. Tomēr, kā jau teicu, mēs varam panākt labu progresu, pamatojoties uz šo diferencēto pieeju.

Man šķiet, svarīgi ir arī jautājumi par īpašumtiesību koncepciju un vietējo potenciālu, lai varētu praksē īstenot īpašumtiesību principu, kā arī jautājumi par vēl lielāku pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanos — tā ir joma, kurā mēs joprojām varam izdarīt vēl vairāk.

Man jāpiebilst pāris vārdu arī par notikumiem Gruzijā, ko mēs kopā esam apsprieduši. Es tikai vēlos piebilst, ka mēs esam ļoti nobažījušies par pēdējiem notikumiem Gruzijā. Mums jāpauž nožēla par pārmērīgi lielo spēku, ko Gruzijas valsts drošības dienests izmantoja, lai izjauktu demonstrācijas un slēgtu neatkarīgos televīzijas kanālus.

Uzskatu, ka mums jāveic neatkarīga izmeklēšana par šiem gadījumiem. Mēs joprojām esam nobažījušies arī par nepārtraukto ārkārtas stāvokli un brīvības ierobežojumiem; pasākumi, kas izmantoti, lai ierobežotu konstitucionālās tiesības un slēgtu plašsaziņas līdzekļus, ir drakoniski, un tie nav saderīgi ar demokrātiskajām vērtībām, kas ir mūsu — ES un Gruzijas — divpusējo attiecību pamatā un ko Gruzija ir solījusi atbalstīt. Tādēļ mēs ceram, ka šie pasākumi nekavējoties tiks pārtraukti.

No otras puses, es atzinīgi vērtēju prezidenta M. Saakashvili pieņemto lēmumu noorganizēt prezidenta vēlēšanas un referendumu datumā, kas bija paredzēts parlamenta vēlēšanām, tādējādi izpildot opozīcijas galvenās prasības. Ceru, ka tas palīdzēs mazināt spriedzi, un aicinu visas iesaistītās puses risināt politiskās debates normāla demokrātiska procesa robežās un no ielas atgriezties pie sarunu galda. Mums vajadzīgi pareizie apstākļi, lai varētu notikt godīgs un pārredzams vēlēšanu process.

Es tikai vēlējos izteikt vēl šos komentārus. Lūdzu, atvainojiet par to, ka uzstājos ilgāk, nekā ierasts, bet tā kā man ir īpaša atbildība, jo šī politika attiecas uz sabiedrību, jūs sapratīsiet, ka šie jautājumi man ir īpaši tuvi.

  Tunne Kelam (PPE-DE), Reģionālās attīstības komitejas atzinuma sagatavotājs. – Priekšsēdētāja kungs, Reģionālās attīstības komiteja pastiprinātu Eiropas kaimiņattiecību politiku uzskata par svarīgu instrumentu, lai pirmkārt un galvenokārt tuvinātu mūsu kaimiņvalstis un Eiropas vērtību sistēmu. Efektīva un atvērta EKP var sniegt dažādus stimulus, lai atbalstītu ekonomikas, juridiskās un sociālās reformas tajās valstīs, kuras robežojas ar ES. Taisnība, EKP nav jāuzskata par tiešu ceļu uz pievienošanos ES. Tādējādi nosacītības principam ES pieejā jānodrošina praktiski izmantojami mehānismi, lai katrā ziņā veicinātu ekonomiskas un demokrātiskas izmaiņas mūsu partnervalstīs atbilstīgi šo valstu vēlmēm un progresam.

EKP var funkcionēt vienīgi kā divvirzienu ceļš. Politiskā līmenī, manuprāt, EKP mums varētu nodrošināt lielisku iespēju padziļināt regulāru politisko dialogu ar tām valstīm, kas vēlas savu ārpolitikas nostāju pielīdzināt ES nostājai, piemēram, Ukrainu, Moldovu, Gruziju, Armēniju un citām.

Reģionālās attīstības komiteja uzsver, ka EKP īstenošanā būtiska nozīme ir pārrobežu un starpreģionu sadarbības programmām. Šīm programmām būtu jāaptver ekonomikas, vides, sociālie un kultūras aspekti.

Tomēr es vēlētos uzsvērt vēl citu principu — EKP nevajadzētu aprobežoties ar valdību un iestāžu sadarbību. Tai jāietver arī pilsoniskā sabiedrība un īpaši jāveicina iedzīvotāju, NVO un vietējo iestāžu sadarbība vietējā līmenī. Tādēļ ir svarīgi atvieglot vīzu režīmu vietējai pierobežas satiksmei un atsevišķām iedzīvotāju grupām. Mēs arī aicinām Komisiju izstrādāt pamatnostādnes par vietējo un reģionālo iestāžu īpašo nozīmi EKP rīcības plānu īstenošanā un turpināt EKP izveides darbu.

Visbeidzot, Reģionālās attīstības komiteja uzskata, ka EKP būtu jāietver arī sadarbība dabas katastrofu novēršanā un kopīgā cīņā ar to sekām. Mēs mudinām dalībvalstis šo aspektu iekļaut pārrobežu sadarbības programmās.

  Adina-Ioana Vălean (ALDE), Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas atzinuma sagatavotāja. – Priekšsēdētāja kungs, šajā globalizācijas laikā, kad pastāv nedrošība par nākotni, mūsu kaimiņvalstīm vajadzīgi skaidri signāli no Eiropas Savienības. Viņiem jādzird, ka mēs viņus uzskatām par saviem partneriem. Viņiem jāzina, ka mēs atbalstām viņus pārejā uz demokrātiju un labāku dzīvi. Tādēļ es atzinīgi vērtēju Komisijas priekšlikumu stiprināt EKP, mūsu partneriem piedāvājot jaunus stimulus reformu īstenošanai.

Kā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas atzinuma sagatavotāja es vēlos apgalvot, ka EKP ir svarīgs līdzeklis, lai veicinātu brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kas sniedzas pāri mūsu robežām. Mēs nevaram pamest savus kaimiņus vienus risinām jautājumus, kas attiecas uz drošību, organizēto noziedzību un nelegālo migrāciju. Mūsdienu pasaulē šīm parādībām ir pasaules mēroga ietekme, un šie uzdevumi ir mūsu uzdevumi. EKP noteikti ir abpusēji izdevīga politika. Brīvības, drošības un tiesiskuma telpas izveide ir abpusējas — ES un mūsu kaimiņvalstu — ieinteresētības jautājums, kas jārisina visu mūsu tautu labā.

  Priekšsēdētājs. − Es saņēmu norādījumu, ka Padomes prezidentūra nav informēta par to, ka šīs debates ir kopīgās debates par Eiropas kaimiņattiecību politiku un stāvokli Gruzijā.

Tādēļ mums jādod M. Lobo Antunes iespēja tagad apspriest šo tēmu, izmainot runātāju kārtību.

  Manuel Lobo Antunes, Padomes priekšsēdētājs. − (PT) Es patiešām nesapratu, kādēļ šīm debatēm jāattiecas gan uz kaimiņattiecību politiku, gan uz Gruziju. Mums nav daudz laika, tāpēc es vēlētos ātri pateikt, ka pagājušā gada 18. novembrī, kā jūs zināt, prezidentūra izstrādāja deklarāciju, kurā paziņoja par lielajām bažām attiecībā uz nesenajiem notikumiem Gruzijā un aicināja pusēm risināt dialogu, kā arī meklēt tādus risinājumus pašreizējai krīzei, kas nepārkāpj demokrātiskos principus un pamattiesības, proti, vārda brīvību. Mēs vēlētos uzsvērt, ka ir būtiski, lai Gruzijas valdība atjaunotu uzticību attiecībā uz savas darbības likumību un darītu visu iespējamo, lai nodrošinātu demokrātijas principu ievērošanu.

Mūsuprāt, pašreizējā situācija joprojām rada bažas, tomēr mēs ļoti atzinīgi novērtējam Gruzijas parlamenta paziņojumu par to, ka ārkārtas stāvoklis tiks atcelts 16. novembrī, t.i., parīt. Mēs ceram, ka tas patiešām tiks izpildīts, nevis paliks tikai paziņojuma līmenī.

Tas ir svarīgs solis ceļā uz normālas demokrātiskās kārtības atjaunošanu Gruzijā, jo ir izsludinātas prezidenta vēlēšanas, kam jānotiek drīzumā, un, protams, ir jānodrošina visi apstākļi, kas vajadzīgi saistībā ar šīm vēlēšanām. Mēs esam gandarīti, ka ir uzsākts dialogs starp iestādēm un opozīciju.

Varu jūs informēt, ka Padome sadarbojas ar Gruziju, izdarot politisku un diplomātisku spiedienu, lai nodrošinātu ātru atgriešanos pie normālas kārtības. Mūsu īpašais pārstāvis šajā reģionā aktīvi strādā un patlaban atrodas Gruzijā. Varu jūs informēt arī par to, ka jautājums par stāvokli Gruzijā būs iekļauts Vispārējo lietu un ārējo attiecību padomes nākamās sanāksmes darba kārtībā. Apmēram pirms trim nedēļām es pats vadīju Asociācijas padomes sanāksmi, kurā piedalījās Eiropas Savienība un Gruzija, un tad es varēju uzsvērt šajā valstī panākto ekonomisko progresu un ar zināmām cerībām norādīt uz demokrātisko attīstību, ko, mūsuprāt, varētu vērtēt pozitīvi.

Mēs patiešām ceram, ka pašreizējie notikumi Gruzijā nav solis atpakaļ, jo tas, protams, ļoti kaitētu attīstības pozitīvajiem aspektiem gan politiskajā, gan ekonomiskajā situācijā, kas mūsuprāt, bija visai cerīga. Es pieņemu, ka Gruzijas tauta un Gruzijas iestādes to apzinās. Solis atpakaļ nav ne iespējams, ne pieņemams.

  Jacek Saryusz-Wolski, PPE-DE grupas vārdā. – (PL) Priekšsēdētāja kungs, komisāra kungs, ministra kungs, es vēlētos norādīt uz vienu aspektu šajā izcilajā ziņojumā, ko sagatavojuši mūsu kolēģi C. Tannock un Raimon Obiols i Germà. Tā ir ideja par ES un kaimiņattiecību politikas austrumu partnervalstu parlamentāro asambleju (EURO-NEST).

EURO-NEST galvenais mērķis, kā tas ierosināts ziņojumā, ir īstenot praksē ideju, kas paredz izveidot ES sabiedroto loku parlamentārā līmenī un sasaistīt visus sabiedrotos ciešākā sadarbībā. Tas paredzēts tādēļ, lai papildinātu ES izpildvaras iestāžu īstenoto kaimiņattiecību politiku. EURO-NEST būtu parlamentārs forums dialoga risināšanai, pieredzes apmaiņai un daudzpusējai sadarbībai. Tas nenozīmē tikai stiprināt kontaktus starp Eiropas Parlamentu un Ukrainas, Moldovas, Azerbaidžānas, Armēnijas un Gruzijas valsts parlamentiem, kā arī Baltkrievijas demokrātisko spēku pārstāvjiem. Mums vissvarīgākais ir tas, lai mūsu kaimiņvalstīm būtu iespēja risināt dialogu un sadarboties savā starpā, lai šīs valstis varētu labāk iepazīt viena otru, iegūt savstarpēju uzticību un savā labā izmantot paraugpraksi attiecībā uz demokrātiju, vārda brīvību un cilvēktiesību ievērošanu.

EURO-NEST koncepciju atbalstīja vairums locekļu no Ārlietu komitejas un Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas. Es gribētu cerēt, ka tas iegūs arī visa Parlamenta atbalstu. Es vēlētos uzrunāt savus kolēģus no Liberāļu grupas, kuri iesniedza grozījumu Nr. 5, kas ierosināja aizvietot EURO-NEST ar pašreizējo organizāciju PABSEC. Es vēlētos norādīt, ka PABSEC (Melnās jūras reģiona valstu ekonomiskās sadarbības parlamentārā asociācija) pilda pilnīgi citu funkciju. Pirmkārt un galvenokārt, šajā organizācijā Eiropas Parlamentam nav nekādas lomas. Pateicos saviem kolēģiem no Sociāldemokrātu grupas par viņu sapratni. Kompromisa formulējums, kas aizvieto grozījumu Nr. 11 un uzsver vajadzību izveidot efektīvāku starpvaldību sadarbību, ļaus noteikt šo sadarbības veidu piemērotākā veidā.

Esmu pārliecināts, ka EURO-NEST sniegs papildu impulsu, lai stiprinātu partnerattiecības ar mūsu austrumu reģiona kaimiņvalstīm, un papildinās attiecības attiecībā uz mūsu dienvidu reģiona kaimiņvalstīm saistībā ar Barselonas procesu. Tas būs signāls, ka Eiropas Parlamentā mēs nopietni uztveram savas kaimiņvalstis, un pierādījums tam, ka mēs stiprinām sakarus ar savām austrumu reģiona kaimiņvalstīm, neatkarīgi no sadalījumiem grupās.

  Marek Siwiec, PSE grupas vārdā. – (PL) Priekšsēdētāja kungs, izskatāmajā ziņojumā ir daži svarīgi paziņojumi, kas izteikti īstajā laikā. Stāvoklis tajās valstīs, uz kurām attiecas ziņojums (es runāju galvenokārt par austrumu reģionu), ir ļoti dinamisks, kas, kā jau to varēja sagaidīt, ļauj iepazīties ar plašu jaunu pieredzi. Tas ir ļoti labi, kas Eiropas iestādes — Komisija, Padome un Eiropas Parlaments — izsakās vienoti, atspoguļojot to funkciju, kuras dēļ šīs iestādes tika izveidotas, un par šiem ievada paziņojumiem es vēlētos pateikties komisāra kungam un ministra kungam. Es vēlētos pateikties arī referentiem.

Sociāldemokrātu grupa Eiropas Parlamentā atbalsta Eiropas kaimiņattiecību politikas, pastiprinātas EKP, izveidi, ar noteikumu, ka tā ir piesardzīga un efektīva. Strādājot pie šī ziņojuma, mēs izvairījāmies no daudziem nevajadzīgiem strīdiem. Mēs izvairījāmies no diezgan nesaprātīgām apspriedēm par to, kas ir svarīgākas — kaimiņattiecības ar austrumu vai dienvidu valstīm. Tas būtu tāpat, kā pajautāt bērnam: „Kuru tu mīli vairāk — mammu vai tēti?” Mēs izvairījāmies no jebkādām nevajadzīgām debatēm par to, vai Eiropas kaimiņattiecību politika ir vai nav tāda politika, kuras mērķis ir ES paplašināšanās. Tās arī ir nereālas dilemmas, tomēr šajos jautājumos mēs ieguvām skaidrību.

Eiropas kaimiņattiecību politika var būt efektīva, ja to īsteno kopīgi. „Kopīgi” nozīmē, ka to īsteno gan Eiropas Savienība, gan ieinteresētās valstis. Tā nevar būt vienāda attiecībā uz visām valstīm, jo šajās valstīs ir atšķirīgs demokrātijas līmenis un tās ir ieinteresētas īstenot šo politiku, izmantojot dažādas pieejas. To, cik delikāts ir šis jautājums, jūs redzējāt paši, novērojot nesenos notikumus Gruzijā, ko tikko mēs apspriedām. Gandarījumu par to, ka Ukrainā notika vēl vienas demokrātiskas vēlēšanas, aizēnoja tas, ka šajā valstī tās bija jau otrās vēlēšanas divu gadu laikā. Varētu teikt, ka tas ir tāds divējāds gandarījums. Attiecībā uz Austrumiem mūsu politika ir saistīta ar reģionu, kurā pastāvīgi nemierus izraisa Krievijas Federācijas organizētās intrigas, kas ir gan atklātas, gan slēptas.

Visbeidzot, kā jau to norādīja ministrs, šī politika var būt veiksmīga vienīgi tad, ja tās īstenošanā tiek piešķirti resursi, izrādīta politiskā griba, veikti efektīvi pasākumi un ja izdodas izvairīties no naivitātes, jo īpaši ja tas attiecas arī uz jaunu iestāžu izveidi.

  Anneli Jäätteenmäki, ALDE grupas vārdā. – (FI) Priekšsēdētāja kungs, kaimiņattiecību politika ir viena no ES ārpolitikas prioritātēm. Eiropas kaimiņattiecību politika ir daļa no plašāka mērķa, kas paredz veicināt mieru, stabilitāti un ekonomisko labklājību. EKP īstenošanā arī ES jāsniedz liels ieguldījums, jo 27 dalībvalstu stratēģiskajiem mērķiem jābūt saderīgiem. Ir svarīgi izvairīties no Austrumu un Rietumu konfrontācijas, lai gan ES dalībvalstīm, protams, ir atšķirīgas prioritātes attiecībā uz sadarbību.

Sadarbība ir vajadzīga visos virzienos. Tā kā EKP ir iesaistītas visas ES dalībvalstis un 16 partnervalstis, ir saprotams arī tas, ka cilvēkiem ir nopietni jāšaubās par šīs politikas attīstību, par to, kā dažādās partnervalstis spēs vienoti sadarboties. Tomēr EKP stiprā puse ir tāda, ka šī politika nodrošina Eiropas Savienībai vairāk partnervalstīm piešķiramo resursu, nekā ja šos resursus piešķirtu katra valsts atsevišķi, rīkojoties patstāvīgi un izmantojot pilnīgi dažādas pieejas. EKP visaptverošā pieeja nodrošina arī to, ka ES politika nav atkarīga no katras valsts reģionālā vai nacionālā līmenī esošās vēlmes vadīt prezidentūru.

Mana grupa nepārprotami atbalsta EKP izveidi un Komisijas akcentētās prioritārās jomas, proti, ekonomisko integrāciju, cilvēku mobilitāti, enerģētiku (šeit mēs noteikti vēlētos pievienot klimata pārmaiņas), kā arī finansiālo un tehnisko palīdzību.

(Aplausi)

  Adam Bielan, UEN grupas vārdā. – (PL) Priekšsēdētāja kungs, saistībā ar pēdējo ES paplašināšanās kārtu Eiropas kaimiņattiecību politika vienlaikus ieguva vairākus impulsus. Tagad tā mudina kaimiņvalstu reģionus virzīties uz Eiropas vērtību sistēmu. Tas ir obligāts priekšnoteikums to mērķu sasniegšanai, kas noteikti ir abu pušu interesēs, proti, garantēt drošību un stabilitāti, kā arī veicināt tādas vērtības kā cilvēktiesību ievērošana un pilnīga demokrātija.

Tajā pašā laikā, saistībā ar Eiropas kaimiņattiecību politiku, ir vērts uzsvērt tādu valstu kā Ukrainas īpašo nozīmi un identitāti. Šai valstij jāpiešķir īpašs statuss to valstu grupā, kas ietvertas EKP, un tā jānosaka par prioritāras nozīmes valsti, pirmkārt un galvenokārt, savas nozīmes dēļ saistībā ar Eiropas kultūras mantojumu un vēsturiskajām saiknēm ar kaimiņvalstīm. Piešķirt Ukrainai priviliģētu statusu ir īpaši svarīgi arī tādēļ, ka šai valstij ir jāuzņemas galvenā loma, lai nodrošinātu energoapgādes stabilitāti un drošību visai Eiropas Savienībai.

Tādēļ jautājums par Ukrainu un tās iespējām kļūt par ES dalībvalsti ir jāizskata atsevišķi, ņemot vērā, ka Eiropas austrumu kaimiņvalstu reģionā Ukraina ir ES galvenais partneris.

  Marie Anne Isler Béguin, Verts/ALE grupas vārdā. – (FR) Priekšsēdētāja kungs, vispirms es vēlētos pateikt, ka man ir žēl par to, ka šīs ir kopīgās debates, jo jautājumu par krīzi Gruzijā būtu jāizskata atsevišķās debatēs. Pagājušajā nedēļas nogalē Parlamenta priekšsēdētājs nosūtīja mani uz Gruziju. Es tikko esmu atgriezusies un vēlētos ziņot par notikumiem un dažādajām sanāksmēm, kurās es piedalījos. Bet divas minūtes diemžēl būs pārāk īss laiks, lai to izdarītu.

Tomēr, pirms runāju par Gruziju, es vēlētos paust atzinību par pēdējo valsti, kas tika pievienota Eiropas kaimiņattiecību politikas valstīm, proti, Mauritāniju — tā ir valsts, kurā nesen viesojos, būdama mūsu vēlēšanu novērošanas misijas vadītāja.

Patlaban ir skaidrs, ka nopietnā krīze Gruzijā pilnīgi noteikti ir pārbaudījums Eiropas kaimiņattiecību politikai. Vai šī kaimiņattiecību politika varētu būt patiesi lietderīga? Tagad, ņemot vērā stāvokli Gruzijā, ir pilnīgi pamatoti uzdot šādu jautājumu.

Jums, kolēģi, es varu pateikt, ka tagad, četrus gadus pēc miermīlīgās Rožu revolūcijas, Gruzijas sabiedrība ir patiesi šokēta par vardarbību, kuru mēs redzējām savos TV ekrānos — tā bija vardarbība, kas vērsta pret Gruzijas tautu, un vardarbība, kas izmantota, lai slēgtu „Imedi TV”. Viņi ir šokēti, jo nesaprot, kas notiek.

Tādēļ esmu pateicīga Komisijai par to, ka tā aicināja Gruzijas iestādes veikt izmeklēšanu — neatkarīgu un pārredzamu izmeklēšanu —, jo cilvēki vēlas zināt, kas tieši un kā notika.

Mēs viesojāmies šajā valstī un, protams, dzirdējām divas versijas par notikušo — opozīcijas un iestāžu versiju. Abas ir pieņemamas. Ir ļoti skaidrs, ka pastāv divas versijas, bet cilvēki aicina nodrošināt patiesu pārredzamību. Acīmredzami mums jāatceras ne tikai tas, kā jau norādīja mūsu kolēģi, ka Gruzija ir neaizsargāta valsts — to mēs patiešām zinām —, bet arī tas, ka Gruzijai ir jāatrod kompromiss dialogā ar „lielo brāli”, kas nepārtraukti melo, gaidot izdevību, lai nomelnotu Gruziju.

Ja Gruzijas iestādes vērš mūsu uzmanību uz Krievijas visuresamību, mums jāapsver, kas īsti notiek. Mums bija piemērs saistībā ar nolīgumu par vīzu režīma atvieglojumiem, kas tika noslēgts ar Krieviju un no kā labumu ieguva arī Abhāzijas un Dienvidosetijas cilvēki, kuriem ir Krievijas pases, lai gan šie reģioni atrodas Gruzijas teritorijā, un tādējādi nostāda Gruziju neveiklā situācijā.

Tas jums, komisāra kungs, nav nekāds jaunums. Bet tagad mums ir jāpieprasa — acīmredzami papildus ārkārtas stāvokļa atcelšanai — nekavējoties atjaunot vārda un plašsaziņas līdzekļu brīvību, kā arī, protams, nodrošināt brīvas un pārredzamas vēlēšanas, kas ir vissvarīgākais aspekts. Patlaban Gruzija spēj noorganizēt šādas vēlēšanas. Vēl pagājušajā gadā tā apliecināja šo spēju, noorganizējot pārredzamas un demokrātiskas vietēja mēroga vēlēšanas, kas pilnībā atbilda starptautiskajiem standartiem. Un tagad ir pienācis laiks — es vēršos pie Padomes, jo, manuprāt, tā pret Gruzijas iestādēm ir izturējusies mazliet skarbi — mums, izmantojot Eiropas kaimiņattiecību politiku, apliecināt , ka mēs varam būt lietderīgi. Mums jāparāda Gruzijas tautai, ka no EKP ir zināma jēga. Eiropas Savienība nedrīkst pievilt šos cilvēkus. Šāds vēstījums mums ļoti pārliecinoši jānodod Gruzijas iestādēm.

  Willy Meyer Pleite, GUE/NGL grupas vārdā. – (ES) Priekšsēdētāja kungs, komisāra kungs, ministra kungs, vispirms es vēlētos pateikties C. Tannock un R. Obiols par šo ziņojumu un tūlīt arī informēt jūs par to, ka mana grupa ir ļoti kritiski noskaņota attiecībā uz šo attīstību un kaimiņattiecību politikā izmantoto pieeju.

Mēs esam kritiski noskaņoti, jo 2004. gadā — tad tika izveidota kaimiņattiecību politika, kuras pamatā galvenokārt bija paredzēta cilvēktiesību sekmēšana, specializētas tehniskas konsultācijas, labāks līdzsvars attiecībā uz tirdzniecību un cilvēku migrācijas plūsmām — mēs skaidri saredzējām iespējas uzsākt šīs politikas īstenošanu; tomēr nav ne mazāko šaubu, ka kopš šī finanšu instrumenta apstiprināšanas, šķiet, mūsu radītais iespaids ir tāds, ka mēs galvenokārt esam ieinteresēti brīvās tirdzniecības zonas izveidē, brīvās tirdzniecības nolīgumu noslēgšanā un stingrā migrācijas plūsmu kontrolē, novārtā atstājot jebkādas atsauces uz cilvēktiesību sekmēšanu un prasību ievērot šīs tiesības.

Attiecībā uz Rietumiem un Dienvidiem mums ir divi skaidri redzami piemēri, proti, konflikts Sahārā, uz ko atsaucās B. Ferrero-Waldner, un konflikts Izraēlā jeb, citiem vārdiem runājot, Marokas un Izraēlas Valsts atbildība par abiem konfliktiem — tās ir Rietumsahāras okupētās teritorijas un palestīniešu konflikts.

Esmu dziļi pārliecināts, ka šajās jomās kaimiņattiecību politikai vajadzētu izvirzīt stingrākas prasības šīm divām valstīm, lai panāktu, ka tās beidzot uzņemas atbildību par konfliktiem, kas vienā gadījumā ir ildzis gandrīz simts gadus, bet citos gadījumos tie ir bijuši 40–50 gadus ilgi konflikti, un tie joprojām nav atrisināti.

Tādēļ mēs uzskatām, ka no viedokļa, kas mums būtu tuvāks, Eiropas Savienībai vajadzētu pieņemt stingrāku nostāju kaimiņattiecību politikas izveidē.

  Gerard Batten, IND/DEM grupas vārdā. – Priekšsēdētāja kungs, šis ziņojums skaidri parāda, ka Eiropas politiskā elite dzīvo pilnīgi citā realitātē, kā arī to, kādas ir mūsu vēlētāju vēlmes.

Ziņojumā pieprasīts steidzami uzlabot vīzu pieteikumu izskatīšanu, lai būtu iespējams atvieglot un vienkāršot ceļošanu no dažām valstīm, kas nav Eiropas Savienībā. Tomēr tas nav tas, ko vēlas vairums londoniešu. Viņi nevēlas atvieglot cilvēku ierašanos Apvienotajā Karalistē; viņi vēlas to apgrūtināt. Viņi vēlas, lai cilvēki, ko mēs aicinām uz savu valsti, tiktu pakļauti rūpīgākai atlasei, nevis lai pašreizējā atvērto durvju politika tiktu paplašināta.

Ziņojumā pausta cerība par Ukrainas pievienošanos Eiropas Savienībai. Ukrainā ir 46 miljoni iedzīvotāju, un viņiem kā ES pilsoņiem būtu visas tiesības ieceļot Lielbritānijā. Vairums manu vēlētāju nevēlas, lai vairāk nekā miljonam cilvēku tiek dotas tiesības ieceļot Apvienotajā Karalistē. Viņi nevēlas, lai patvaļīga imigrācija no Austrumeiropas kļūtu vēl plašāka. Mums jau tagad ir pietiekami daudz imigrantu, kas dzīvo Londonā, nemaksājot nodokļus un neiegādājoties apdrošināšanu; mums ir pietiekami daudz noziedznieku, narkotiku izplatītāju, krāpnieku, cilvēku tirgotāju un seksa verdzībā iesaistīto personu.

Šajā ziņojumā ir vēl viena jocīga ideja — aicinājums izveidot ES kaimiņvalstu parlamentāro asambleju, kas būtu vēl viens no realitātes atrauts politiķu sarunu klubiņš, kas sapņotu par to, kā vēl var iztērēt nodokļu maksātāju naudu. Šos politiķus, protams, vajadzētu krietni atalgot par viņu centieniem.

Nevienam nevajadzētu būt pārsteigtam, ka viens no šī ziņojuma sagatavotājiem ir Apvienotās Karalistes Konservatīvo partijas loceklis; šī partija savā valstī izliekas par eiroskepticisma atbalstītāju, bet šeit tā uzstājas kā aizrautīgs Eiropas idejas aizstāvis. Nav nekāds brīnums, ka Londonā C. Tannock ir pazīstams kā Austrumeiropas deputāts.

Es pilnībā iebilstu pret šādu politiku, jo tā ir pretrunā manu vēlētāju interesēm. Tāpēc Londonā 2009. gadā mani atkārtoti ievēlēs, bet C. Tannock var arī neievēlēt.

  Philip Claeys (NI). - Priekšsēdētāja kungs, ziņojuma C apsvērumā teikts, ka Eiropas kaimiņattiecību politika „ir jānošķir no paplašināšanās procesa; tā kā to austrumu kaimiņvalstu, kuras nepārprotami uzskatāmas par Eiropas valstīm, līdzdalība EKP nenozīmē, ka tās nākotnē nevarētu iestāties ES”. Zināma iemesla dēļ šis noteikums, šķiet, neattiecas uz Turciju. Šajā gadījumā ir tieši pretēja situācija. Turcija nepārprotami nav Eiropas valsts, uz to neattiecas Eiropas kaimiņattiecību politika, bet tā patiešām cenšas kļūt par ES dalībvalsti.

Nekad nav bijis patiešām skaidrs, kāpēc Turcija netika iekļauta Eiropas kaimiņattiecību politikā. Komisija sākumā norādīja, ka Turcijas kā kandidātvalsts iekļaušana nav piemērota. Tas šķiet savādi, jo citos gadījumos īpaši ir noteikts, ka kaimiņattiecību politika ir jānošķir no paplašināšanās procesa, un otrādi. Skaidrs, ka attiecībā uz Turciju tiek piemērots sui generis noteikums.

Mani māc bažas, ka tas viss ir saistīts ar ideoloģisku mulsināšanu. Pat uzņemoties visas saistības attiecībā uz sarunām par Turcijas pievienošanos, mums vajadzēja iekļaut Turciju Eiropas kaimiņattiecību politikā, kaut vai tikai piesardzības dēļ. Ja sarunas būtu jāpārtrauc, ko jau sen vajadzēja izdarīt, tad Turciju varētu iesaistīt esošajā struktūrā. Tas nav noticis, un turpmāk šie jautājumi kļūs vēl sarežģītāki.

  Marek Siwiec (PSE). - (PL) Priekšsēdētāja kungs, pēc šodienas balsojuma es noskaidroju — iespējams, tikai es to noskaidroju — ka Identitātes, tradīciju un suverenitātes grupa jau vairs nepastāvēja, kad Parlamenta priekšsēdētājs paziņoja šo informāciju. Tomēr es ievēroju, ka saskaņā ar debašu sarakstu šī grupa joprojām pastāv, tādēļ es neesmu pilnīgi pārliecināts par to, kurš pieļāvis šo kļūdu — vai tas bija E. McMillan-Scott, kad viņš paziņoja par grupas likvidēšanu, vai kāds, kas sastāda šos sarakstus?

  Priekšsēdētājs. − M. Siwiec kungs, elektroniskā informācija joprojām nav atjaunināta, bet P. Claeys neuzstājās, pārstāvot grupu, par kuras likvidāciju informējām pirms pāris stundām; viņš drīzāk uzstājās kā pie politiskajām grupām nepiederošs deputāts.

  Elmar Brok (PPE-DE). − (DE) Priekšsēdētāja kungs, komisāra kungs, Padomes priekšsēdētāj, dāmas un kungi, mani patiešām pārsteidza G. Batten izteikumi, jo viņš nāk no kosmopolītiskās Apvienotās Karalistes un tomēr pauž šādu aprobežotu un ksenofobisku propagandistu viedokli, izplatot šeit melīgus apgalvojumus. Tam nav nekāda sakara ar viņa dižās valsts lielajām tradīcijām.

Kaimiņattiecību politika, protams, ir kļuvusi par Eiropas Savienības galveno ārpolitikas instrumentu; tas notiek tagad, kad mēs aizvien vairāk izvēršam konsolidācijas procesu, pirms kura vienā reizē ES pievienojās 12 valstis. Tādēļ ir svarīgi EKP instrumentu izmantot atbilstīgā un koncentrētā veidā, un zināmā mērā tas patiešām tā tiek darīts.

Kaimiņattiecību politika mums ir arī teicams instruments, lai aktīvi iesaistītos jomās, kas attiecas uz Vidējo Austrumu konfliktu, kā to norādīja komisāre B. Ferrero-Waldner. Es patiešām ticu, ka būs iespējams atrast risinājumus attiecībā uz Gruziju jau drīz pēc uzliesmojumiem, un tas, ka jāorganizē jaunas vēlēšanas, daļēji ir saistīts ar Eiropas perspektīvas un kaimiņattiecību politikas sekām, kā arī parāda, ka mēs esam uz pareizā ceļa. Šī politika ļauj mums izmantot tādus līdzekļus, ar kuru palīdzību mēs varam parūpēties par savām interesēm, veidot sadarbību, rīkoties savu partneru interesēs un sekmēt attīstību cilvēktiesību un demokrātijas jomā.

Ja mēs šajā saistībā apspriežam Baltkrieviju, komisāra kungs, man šķiet interesants tas aspekts, kā mēs spēsim atrast piemērotu risinājumu, lai sasaistītu cilvēktiesību jomas un demokrātijas instrumentus situācijā, kad ar kaimiņattiecību instrumentu nav iespējams panākt tādu pašu rezultātu. Tas ir svarīgs uzdevums, kuram mums atkārtoti jāpievēršas nākamajā gadā.

Mums ir uz austrumu reģionu orientēta kaimiņattiecību politika un uz dienvidu reģionu orientēta kaimiņattiecību politika. Abas ir vienlīdz svarīgas, bet ne vienmēr jāizmanto viena un tā pati metode, jo austrumu kaimiņattiecību politikā ir arī Eiropas perspektīvas dimensija, kas nozīmē, ka šeit var būt dažādi sākuma punkti un, zināmā mērā, arī dažādas izredzes. Politika, kas ir saistīta ar asociācijas nolīgumiem, partnerattiecībām, sadarbības nolīgumiem un mērķiem, kuri paredz tādu valstu kā Ukrainas pievienošanos PTO, kā arī brīvās tirdzniecības zona izveidi, — ar pasākumiem, kas vērsti uz šāda veida attīstību — man šķiet ļoti svarīgs instruments, lai panāktu progresu.

Tā ir politika, kurā ir kopēja atbildība. Tas nav tikai jautājums, ar kuru saistībā Centrāleiropas dalībvalstis lūkojas austrumu virzienā, bet dienvidu reģiona valstis — dienvidu virzienā; visa Eiropas Kopiena ir atbildīga pa abiem virzieniem. Tādēļ man jāsaka, ka es nevaru pieņemt šādus priekšlikumus, piemēram, par Vidusjūras reģiona valstu savienību. Es ļoti vēlētos redzēt cilvēkus Spānijā un Francijā, kurus uztrauc jautājumi par Ukrainu, vai zviedrus un vāciešus, kuri ir ieinteresēti Marokas jautājumā. Tam, un nevis Eiropas Savienības jaunajam sadalījumam, ir jānosaka mūsu politika.

(Aplausi)

SĒDI VADA: MANUEL ANTÓNIO DOS SANTOS
Priekšsēdētāja vietnieks

  Jan Marinus Wiersma (PSE). - (NL) Priekšsēdētāja kungs, vispirms ļaujiet man savas grupas vārdā atkārtot aicinājumu, ko mums tikko izteica Elmar Brok. Tas parāda, cik svarīga ir kaimiņattiecību politika saistībā ar Eiropas Savienības ārējo darbību. Mēs atzinīgi vērtējam ieceres stiprināt EKP, tomēr tas nenozīmē, ka EKP izveide ir pabeigta. Eiropas Savienībai ir jāturpina meklēt iespējas, kā šo politiku padarīt efektīvāku.

Diferenciācija, kā jau to norādīja arī citi runātāji, ir galvenais aspekts, lai kaimiņattiecību politika būtu veiksmīga. EKP ietver lielu reģionu, no Marokas līdz pat Ukrainai. Eiropas ietekme nav vienāda visās valstīs, un arī Eiropa pati nešķiet visiem vienādi pievilcīga. Saistībā ar EKP, Eiropas Savienībai ir jāpiedāvā partnervalstīm sadarbības nolīgums, kas vislabāk atbilst tās prasībām. Tas mums ir jāņem vērā, apsverot Komisijas prioritātes.

Gruzijas nodomi iestāties Eiropā atšķiras no Azerbaidžānas nodomiem. Eiropas Savienībai Tunisija interesē daudz mazāk nekā Ukraina, tāpat arī Libāna nav pielīdzināma Marokai. Tādēļ jautājumi par katru valsti jāizskata atsevišķi.

Mums jākoncentrējas uz tām valstīm, kurās EKP galvenie mērķi, kas paredz kaimiņvalstis tuvināt ES, šķiet visvairāk sasniedzami.

Ziņojumā runāts arī par EKP valstu austrumu kaimiņvalstīm. Mūsuprāt, tā ir laba doma, jo tā daļēji sakrīt ar nesen pieņemto Vidusāzijas stratēģiju, lai izveidotu ciešu sadarbību ar attiecīgajām valstīm. Šādi rīkojoties, Eiropas Savienība noteikti varētu izmantot pieredzi, kas gūta kaimiņattiecību politikas jomā.

Tomēr mēs neatbalstām ideju par to, ka EKP valstu statuss būtu jāpiešķir valstīm, kas atrodas ārpus šī reģiona. Mēs drīzāk koncentrētos uz visaptverošu pieeju saistībā ar Vidusāziju, nevis censtos EKP iekļaut atsevišķas valstis.

Visbeidzot, ciešāka parlamentārā sadarbība ar EKP valstīm austrumu virzienā ir lietderīga vienīgi tad, ja to papildina šī reģiona valdību daudzpusēja sadarbība. Ja paredzēts izveidot parlamentāro asambleju, tad būtu jāizveido arī ministriju asambleja, kā tas ir citos reģionos, kur mēs esam izveidojuši šāda veida parlamentārās asamblejas. Mūsuprāt, tikai šāda veida parlaments varētu būt tad, ja arī Padome un Komisija izveidotu līdzīgu starpvaldību struktūru.

  Lydie Polfer (ALDE) . – (FR) Priekšsēdētāja kungs, kā referente, kas strādājusi saistībā ar Dienvidkaukāza jautājumu, es vēlētos izmantot šo iespēju un saistībā ar ziņojumu — ko izstrādājuši C. Tannock un R. Obiols i Germà, kurus cita starpā es apsveicu ar šo darbu — pastāstīt jums par saviem iespaidiem attiecībā uz stāvokli Gruzijā, pamatojoties uz savu vizīti, ar kuru saistībā es apmeklēju šo valsti 5. novembrī, kad demonstrācijas sasniedza savu kulmināciju.

Uzskatu, ka tā ir ļoti sarežģīta situācija. No vienas puses, svarīgās reformas, kas īstenotas šajā valstī jo īpaši ekonomikas un korupcijas apkarošanas jomā, ir iespaidīgas, bet, no otras puses, mēs nedrīkstam aizmirst par sarežģīto sociālo klimatu, kas saistīts ar augsto bezdarba līmeni un to, ka trešdaļa iedzīvotāju dzīvo zem nabadzības sliekšņa.

Vissatraucošākais ir ļoti saspīlētais, patiešām agresīvais politiskais klimats, ārkārtīgi nopietnās apsūdzības, ko opozīcija izvirzījusi pret prezidentu, kā arī sabiedrības noraidošā nostāja, kas liek uzdot jaunus jautājumus. Valdība reaģē, izvirzot jaunas apsūdzības par ārvalstu — Krievijas — iejaukšanos, un izplata videoierakstus, kas kalpo par šo apgalvojumu pierādījumiem. Šā gada 7. novembra notikumi — ārkārtas stāvokļa izziņošana, policijas vardarbība demonstrācijās un televīzijas kanāla slēgšana — apstiprināja šo ārkārtīgi satraucošo stāvokli. Acīmredzami šādi pasākumi neatbilst tradicionālajai Eiropas vērtību sistēmai, kuras pamatā ir tiesiskums un pamattiesības, un tādēļ par tiem ir jāsniedz paskaidrojumi.

Jācer, ka saistībā ar prezidenta vēlēšanām, kas paredzētas 5. janvārī, būs iespējams noorganizēt demokrātiskās debates, lai atgrieztos pie normālas kārtības. Gruzijas tautai būs jāizlemj, kas ir baumas un kas ir fakti, vai koncentrēties uz piedzīvoto vilšanos vai turpmākajiem izaicinājumiem. Tomēr mums būs jāiedrošina viņi un jāpalīdz noorganizēt patiesi demokrātiskas un pienācīgas vēlēšanas atbilstīgi starptautiskajiem standartiem. Tas viss attiecas uz uzticamību un demokrātijas stabilitāti Gruzijā.

  Inese Vaidere (UEN). - (LV) Godātie kolēģi! Pēc „Rožu revolūcijas” Gruzija nodemonstrēja savu vēlēšanos pievienoties Eiropas vērtībām. Tā sagaidīja mūsu pretimnākšanu un iejūtību. Diemžēl mēs esam bijuši visai ignoranti pret šo vēlmi. Jau pērn aicināju aizstāt NVS miera uzturēšanas spēkus ar starptautiskajiem miera uzturētājiem. Esmu ierosinājusi pārskatīt Krievijas pasu izsniegšanas likumību Abhāzijā, Dienvidosetijā, kas maina pilsoņu sastāvu Gruzijā. Rosināju Komisiju un Padomi pielāgot Gruzijai tādus pašus vīzu atvieglojumus, kādi šodien valda Krievijā. Taču aicinājumi aktīvāk iesaistīties Gruzijas problēmu risināšanā neatrada dzirdīgas ausis. Šī ignorance lielā mērā ir veicinājusi pašreizējo situāciju. Demokratizācijas un pārmaiņu ceļš nereti nozīmē iekšpolitiskās krīzes, īpaši kā šajā gadījumā, tās provocē lielā kaimiņvalsts. Eiropas Savienībai ir jāsadzird Gruzija un jāizdara solidaritāte ar darbiem, ne tikai ar vārdiem. Paldies!

  Tobias Pflüger (GUE/NGL). - (DE) Priekšsēdētāja kungs, Eiropas kaimiņattiecību politikas oficiālais mērķis ir izveidot ap ES — es citēju — „stabilu, draudzīgu valstu loku”. Šim nolūkam tiek tērēta ļoti liela nauda — 12 miljardi eiro par periodu no 2007. līdz 2013. gadam. Kādēļ tas tiek darīts? Ir daudz runāts par cilvēktiesībām, tomēr tas viss ir saistīts ar ES interešu aizstāvību. Piemēram, tiek runāts par brīvās tirdzniecības zonas izveidi. Bet man jājautā — kurš no tā iegūs?

Daudz tiek runāts arī par robežu aizsardzību un migrācijas kontroli. Ziņojumā — ja varu citēt tā fragmentus — jo īpaši norādīts, ka Parlaments „uzsver, ka jāuzlabo EKP valstu spēja pārvaldīt migrācijas plūsmas, efektīvi cīnīties ar nelegālo migrāciju, (..) pastiprināt sadarbību cīņā pret (..) terorismu (un) atbalsta kaimiņvalstu līdzdalību Eiropas Aģentūrā operatīvās sadarbības vadībai pie Eiropas Savienības dalībvalstu ārējām robežām (Frontex) un Eiropas Policijas birojā (Eiropolā)”. Tie ir mērķi, ko mēs neatbalstām, un tādēļ, kā to jau norādīja mans kolēģis Willy Meyer-Pleite, mūsu grupa nebalsos par šo ziņojumu.

  Bastiaan Belder (IND/DEM). - (NL) Priekšsēdētāja kungs, Komisijas saistības attiecībā uz Izraēlas Valsti atbilstīgi Eiropas Kaimiņattiecību politikai ir jautājums, kas man ir īpaši tuvs. Komisija to apliecināja tikai vakar, kad šeit uzstājās tās izcilais pārstāvis Dr. Andreas Eldina.

Tā turpiniet, komisāra kungs! Zinu, ka mani atbalsta mūsu līdzreferents C. Tannock un mūsu Izraēlas delegācijas vadītāja J. Hybášková.

Man ir viens aktuāls jautājums, ko vēlos noskaidrot. Kādas jaunas īpašas iespējas ir paredzējis komisāra kungs, lai stiprinātu Eiropas kaimiņattiecību politiku attiecībā uz Izraēlu, noteikti ņemot vērā šīs ebreju valsts augsto politisko un ekonomisko līmeni? Īsumā — vai šeit nebūtu atbilstīgi piemērot diferenciāciju saistībā ar Eiropas kaimiņattiecību politiku? Manuprāt, tas būtu atbilstīgi. Patiešām!

  Francisco José Millán Mon (PPE-DE). - (ES) Priekšsēdētāja kungs, ir ļoti svarīgi, lai mūsu kaimiņvalstis būtu pārtikušu, stabilu, miermīlīgu valstu loks, kur varas pamatā ir demokrātijas modeļi un kur pilnībā tiek ievērotas pamattiesības.

Šai idejai jābūt galvenajam priekšnoteikumam Eiropas kaimiņattiecību politikā — politikā, kurai jāatbalsta mūsu kaimiņvalstis un jāpalīdz tām īstenot reformas, kas vajadzīgas, lai ieviestu vērtības, kuras es pieminēju iepriekš.

Politiskās, ekonomiskās un sociālās reformas, manuprāt, ir būtiska daļa šajā ziņojumā, kuru mēs apstiprināsim rīt.

Otrkārt, kaimiņattiecību politikā jāņem vērā katras valsts īpašās iezīmes. Atšķirības nedrīkst noteikt pēc kontinenta, kurā attiecīgā valsts atrodas. Kaimiņi ir tikai kaimiņi. Tas ir svarīgs aspekts. Tas, ka daži no viņiem ir arī eiropieši, var ietekmēt iespējamo pievienošanos Eiropas Savienībai, bet ne kaimiņattiecību politikas mērķus. Tas ir vispārīgāks apgalvojums, kam es piekrītu, jo mēs pieļautu kļūdu, ja diskriminētu vienu valstu grupu, atbalstot kādu citu.

Nevar būt pirmās pakāpes kaimiņattiecību politika un cita, otrās pakāpes kaimiņattiecību politika. Kaimiņvalstis pie Vidusjūras dienvidu krasta ar zināmām bažām ir norādījušas, ka paplašināšanās, ES pievienojoties 27 valstīm, var novest pie tā, ka paplašinātā ES izslēdz daļu valstu; tāda kaimiņattiecību politika, kas prioritāti piešķir Austrumeiropai vai Kaukāza reģionam, var pastiprināt šādas bailes.

Vidusjūras dienvidu reģiona valstis ar Eiropas Savienību saista ļoti seni sakari. Tās mums ir ļoti svarīgas tādās nozīmīgās jomās kā drošība, imigrācija un enerģija. Daudzām mūsu dalībvalstīm, kā mēs zinām, ir ārkārtīgi cieši vēsturiski, politiski, humāni, kultūras un ekonomiski sakari ar šīm valstīm.

Tādējādi tas ir otrs lielais punkts manā runā. Kaimiņattiecību politikā mēs nedrīkstam pieļaut diferenciāciju, nodalot Eiropas valstis un valstis, kas nav uzskatāmas par Eiropas valstīm. Šai politikai, kā jau to minēja E. Brok, jāattiecas uz kopēju atbildību.

Ņemot to vērā, priekšsēdētāja kungs, es nepiekrītu ziņojuma 2. punktā paustajām šaubām par EKP ģeogrāfiskās darbības jomas lietderību. Turklāt es nesadalītu šo ziņojumu divās daļās, nodalot Eiropas kaimiņvalstis un Vidusjūras reģiona kaimiņvalstis. Vienots dokuments būtu labāks instruments.

Noslēgumā es apsveicu C. Tannock un R. Obiols.

  Hannes Swoboda (PSE). - (DE) Priekšsēdētāja kungs, jautājums ir par to, vai notikumi Gruzijā pierāda kaimiņattiecību politikas izgāšanos. Domāju, ka šis nav tas gadījums. Tomēr tas pierāda, ka, iespējams, joprojām ir jāpaplašina kaimiņattiecību politikas profils; daudzi no šiem pasākumiem bija paredzami. Tas ir fakts, ka pēdējo mēnešu un gadu laikā Gruzijas Rožu revolūcijas panākumus un stiprās puses ir apēnojuši ļoti daudzi autoritāri lēmumi, kas aizskāruši tiesu pilnvaras.

Tas viss, kam papildus jāņem vērā sociālā situācija, ir radījis nesenos nemierus, un es ceru, ka mēs tagad esam pietiekami spēcīgi, lai kopā ar prezidentu M. Saakashvili nodrošinātu dialoga uzsākšanu, pārredzamas un brīvas vēlēšanas, kā arī vārda brīvību, kas rezultātā ļaus runāt par patiesi demokrātiskām izvēlēm.

Otrs iemesls, kādēļ ir jāstiprina kaimiņattiecību politika, neapšaubāmi ir visas šīs apspriedes par turpmāko paplašināšanos. Tagad mūsu nodoms ir apspriest paplašināšanos uz dienvidaustrumiem, risināt sarunas ar Austrumeiropas un Dienvideiropas valstīm, un Turciju, un noslēgt šo procesu. Šis nav īstais laiks gatavoties nākamajām paplašināšanās kārtām, jo drīzāk mums jāstiprina attiecības ar savām kaimiņvalstīm, un dažām no šīm kaimiņvalstīm, tā kā tās atrodas Eiropā, būs iespēja vēlāk pievienoties Eiropas Savienībai, lai gan dažām valstīm šādas iespējas nebūs. Tomēr šādai ciešai saiknei ir jābūt.

Trešais iemesls jau tika pieminēts. Domāju, ka šādas nesaprotamas, piedodiet man par izteicienu, idejas par Vidusjūras reģiona valstu savienību, kas pārvilktu svītru pāri Eiropas Savienībai, Vidusjūras reģiona valstu savienību, kurā, kā to vakar Priekšsēdētāju konferencē ierosināja prezidents N. Sarkozy, citām ES dalībvalstīm būtu novērotāja statuss, nedrīkst pieļaut, un tādēļ mums jāveido kopēja kaimiņattiecību politika un kopā jāstrādā pie tā, lai stiprinātu attiecības.

Ir pamatoti runāt par ES un Melnās jūras reģiona kopienu un ES un Vidusjūras reģiona kopienu, bet Eiropas Savienībai kopumā vienmēr būs uzdevums uzturēt un saglabāt attiecības ar šīm kaimiņvalstīm; tas ir uzdevums, kas ietver arī Komisijas centienu atbalstīšanu.

  István Szent-Iványi (ALDE). - (HU) Priekšsēdētāja kungs, Eiropas Savienības mērķis paredz ar kaimiņvalstīm izveidot labklājības, stabilitātes un drošības zonu. Šajā jomā jau ir panākti nopietni un pārliecinoši rezultāti, tomēr ir konstatētas arī ievērojamas nepilnības. Attiecībā uz ieilgušajiem konfliktiem patiess progress nav panākts, un mēs neredzam, kādā veidā būtu iespējams atrisināt Piedņestras, Abhāzijas, Palestīnas vai Rietumsahāras krīzes.

Kaimiņattiecību politikas valstis nav viens kopums ne ģeogrāfiskajā, ne kultūras, ne ekonomikas, ne arī politiskajā ziņā. Tādēļ ir jāizmanto diferencēta, katrai valstij individuāli piemērota pieeja, jo nav pārliecības, ka tas, kas der attiecībā uz Jordāniju, būs piemērots risinājums arī attiecībā uz Ukrainu.

Iespējami drīzāk ir jānodrošina politikas un budžeta līdzsvars starp kaimiņattiecību politikas austrumu un dienvidu dimensijām. Tomēr rezultātā ir jānostiprina austrumu dimensija, jo acīmredzamas sekas ir radījusi ES nesenā paplašināšanās, kad pievienojās jaunas dalībvalstis. Šajā saistībā daudzus solījumus ir devusi Komisija, bet mēs joprojām gaidām šo solījumu izpildi. Paldies!

  Hanna Foltyn-Kubicka (UEN). - (PL) Priekšsēdētāja kungs, lai nodrošinātu Eiropas kaimiņattiecību politikas efektivitāti, tā nepārtraukti ir jāuzrauga un jāpielāgo attiecībā uz ģeopolitisko situāciju. Tikai tādā veidā būs iespējams efektīvi īstenot uzdevumus, kurus saistībā ar šo politiku pieprasa Eiropas Savienība.

Eiropas kaimiņattiecību politika joprojām saskaras ar ievērojamiem izaicinājumiem. Šie izaicinājumi neattiecas tikai uz efektīvas palīdzības sniegšanu saistībā ar starpvalstu vai ekonomisko sadarbību. Patlaban ārkārtīgi svarīgi ir arī saņemt atbildi uz jautājumu par to, kā mēs varam palīdzēt atrisināt situāciju tajās valstīs, kur tiek apdraudēta brīvība. Jo īpaši, manuprāt, tas attiecas uz Krieviju un Baltkrieviju.

Eiropas kaimiņattiecību politikai jākļūst par instrumentu, ar kura palīdzību būtu iespējams ietekmēt to valstu iestādes, kurās politiskā brīvība un demokrātija pastāv tikai kā ārišķīga izrādīšanās, kurās neatkarīgu plašsaziņas līdzekļu žurnālisti iet bojā mīklainos apstākļos un kurās sistemātiski un bieži vien brutāli opozīcija tiek izslēgta no sabiedriskās dzīves. Valstis, kuras šādi rīkojas, ir jāinformē par to, ka Eiropas Savienība šādu praksi atmaskos un pilnībā nosodīs.

  Árpád Duka-Zólyomi (PPE-DE). - (HU) Paldies jums, priekšsēdētāja kungs! Iepriekšējie trīs gadi ir pierādījuši, ka Eiropas kaimiņattiecību politika ir ļoti nozīmīgs instruments, lai izveidotu vēl ciešāku sadarbību ar attiecīgajām valstīm un palielinātu stabilitāti un drošību Kopienā. Kaimiņattiecību politika arī uzliek mums saistības, jo īpaši, ja ir apdraudēta nestabilā sistēma, kas līdz šim tikusi veidota vienā no attiecīgajām valstīm.

Es vēlētos vērst jūsu uzmanību uz stāvokli Gruzijā, kurā ir apdraudēta demokrātija, konstitucionālisms un spēcīga ekonomiskā attīstība, ko mēs kopīgi esam izveidojuši. Masu demonstrācijas un nemieri šo situāciju ir padarījuši neprognozējamu. Esmu pārliecināts, ka šo stāvokli ir izprovocējuši Krievijas lielvaras politikas musinošie nodomi.

Lielākā uzmanība jāpievērš demokrātisko iestāžu sistēmas stiprināšanai. Pēc ārkārtas stāvokļa izziņošanas un bruņoto spēku pārmērīgās vēršanās pret demonstrantiem iecere noorganizēt prezidenta vēlēšanas ir vērtējams kā pareizais solis šajā virzienā.

Gruzija, ko vada M. Saakashvili, ir ES partnervalsts ar noteiktām saistībām, un par spīti daudzajām problēmām tā ir panākusi ievērojamu progresu saistībā ar reformām un ekonomisko izaugsmi. Eiropas Savienība, t.i., Komisija, Padome un Parlaments, sadarbībā ar EDSO, ir izrādījusi ieinteresētību, lai ar miermīlīgu pasākumu palīdzību atrisinātu šo saspīlēto situāciju. Mums jādara viss iespējamais, lai atbalstītu šo valsti.

ES ir „maigas varas” struktūra jeb, citiem vārdiem runājot, tās pārliecināšanas metodi, kurā tiek izmantota iesaistīšanās, apliecināja stāvoklis Gruzijā, kad prezidents M. Saakashvili mazināja saspīlēto stāvokli un atgriezās pie demokrātijas. Uzskatu, ka īpaši svarīgi ir sistemātisku pārskatīt kaimiņattiecību politikas efektivitāti saistībā ar notikumiem Gruzijā. Gruzijas vara patlaban tiek pārbaudīta. Bet jebkurā gadījumā dialogs ar sašķelto opozīciju, kuru nedrīkst izslēgt no šī procesa, ir neizbēgams. Neskatoties uz mūsu atbalstu, janvāra vēlēšanās Tbilisi būs jāpierāda, cik spēcīga ir valsts demokrātiskā sistēma.

  Josep Borrell Fontelles (PSE). - (ES) Priekšsēdētāja kungs, kā Spānijas prezidentūras īpašajam sūtnim EDSO man bija izdevība doties vizītē uz vienu mūsu kaimiņvalstu reģionu, ko visvairāk izpostījis konflikts, proti, Kaukāzu, un, ņemot vērā Gruzijā notiekošo, labākais, kas varētu notikt ar visiem ieilgušajiem konfliktiem, — ja tie arī tādi paliktu, jo mēs neesam panākuši viennozīmīgu uzlabojumu nevienā no šiem konfliktiem; notikumi Gruzijā, kas ir apbrīnojami aprakstīti, patiešām pierādīja, cik sarežģīts ceļš ejams, lai sasniegtu pilnīgu demokrātiju.

Patlaban Kaukāza reģions ir frontes līnija jaunajā aukstajā karā, vietēja mēroga aukstajā karā. Ierodoties Tbilisi, sagaidītāji sveic ar lielu prezidenta G. Bush ģīmetni, bet, ierodoties Osetijas pierobežā, — ar lielu prezidenta V. Putin ģīmetni, un tas simbolizē jauno konfrontāciju, kas, mūsuprāt, bija atrisināta.

Kas noticis, tas noticis, bet tagad mēs esam atbildīgi par to, ka kaimiņattiecību politika tiek izmantota, lai palīdzētu janvārī noorganizēt brīvas un godīgas vēlēšanas. Tas būs sarežģīti. Pāris mēnešu laikā kopš ārkārtas stāvokļa, kad vardarbīgi apspiestas demonstrācijas un plašsaziņas līdzekļi slēgti ar brutālu spēku, ir sarežģīti nodrošināt brīvības gaisotni, kas ļauj noorganizēt brīvas un demokrātiskas vēlēšanas, ir grūti iedomāties, ka mēs varētu panākt tādu situāciju, kurā cilvēki var brīvi izvēlēties savu prezidentu, ja pirms tam pilsētas ielās policija ir piekāvusi ombudu. Tomēr tāda ir faktiskā situācija.

Mums, Eiropas Parlamentam, kopā ar EDSO ir nopietni jāiesaistās un jāpiedalās šo vēlēšanu uzraudzībā, nosūtot savus novērotājus, jo attiecīgais reģions ir viens no tiem, kuros ir apdraudēta virzība uz demokrātiju, un tas ir viens no tiem ūsu kaimiņvalstu reģioniem, ko visvairāk izpostījis konflikts.

  Samuli Pohjamo (ALDE). - (FI) Priekšsēdētāja kungs, es arī vēlos pateikties šī ziņojuma autoriem par izcilo darbu, ko viņi ir paveikuši. Es vēlētos norādīt, cik svarīga ir vietējo un reģionālo iestāžu un pilsoniskās sabiedrības loma Eiropas kaimiņattiecību politikas īstenošanā.

Ja mēs vēlamies kaimiņvalstīs sekmēt Eiropas vērtības, ārkārtīgi būtiski ir nodrošināt kultūras un studentu apmaiņu, kā arī sekmīgi īstenot kopīgus praktiskos projektus. Reģionālās attīstības komiteja atgādina arī par izcilo pieredzi saistībā ar partnerības principa izmantošanu kohēzijas politikā. Šī pieredze iespējami efektīvāk jāizmanto arī tad, kad tiek īstenota EKP.

Patiesi jēgpilnu tuvināšanos būs iespējams panākt arī tad, ja tiks novērsti šķēršļi attiecībā uz pierobežas satiksmi un atvieglota studentu, zinātnieku, mākslinieku, žurnālistu, uzņēmēju un citu personu pārvietošanās.

  Bogusław Rogalski (UEN). - (PL) Priekšsēdētāja kungs, runājot par Eiropas kaimiņattiecību politiku, vispirms mums ir jāatceras atbalstīt tās valdības, kas ievēro pamatbrīvības un cilvēktiesības, kā arī sekmēt šīs tiesības tajās valstīs, kur tās netiek ievērotas. Tas ir ārkārtīgi būtiski, lai nodrošinātu Eiropas kontinentā stabilitāti.

EKP iekļauto valstu saraksts ir patiešām garš. Es vēlētos vērst jūsu uzmanību uz divām valstīm, proti, Ukrainu un Baltkrieviju, kuras var iekļaut EKP.

Par savu prioritāti mums jānosaka Ukraina, un pašreizējās sarunās ar šo valsti jāpanāk asociācijas nolīguma noslēgšana, bet pēc tam jānodrošina, kā tā kļūst par ES dalībvalsti. Šāda politika mums jāizmanto kā apdrošināšanas polise pret Krievijas aizvien lielākajām ambīcijām un atkārtotiem mēģinājumiem padarīt Ukrainu par atkarīgu no šīs lielvalsts.

Visbeidzot, par Baltkrieviju — Komisijas iniciatīva uzaicināt Baltkrieviju par novērotāju uz EKP konferenci, šķiet, būtu priekšlaicīga. Mums jāatceras, ka šī valsts joprojām atrodas diktatora A. Lukashenko vadībā, tajā tiek pārkāptas cilvēktiesības un etnisko minoritāšu tiesības. Eiropas Savienībai labāk vajadzētu strādāt, lai sniegtu efektīvāku atbalstu Baltkrievijas tautai un opozīcijai. Samazinot izmaksas baltkrieviem, īpaši studentiem, izsniegtajām vīzām, mēs varētu dot pozitīvu signālu šajā saistībā, un Komisijai nekavējoties ir jāievieš šis samazinājums.

  Jana Hybášková (PPE-DE). - Priekšsēdētāja kungs, vispirms es vēlētos apsveikt Komisiju par sadarbību attiecībā uz tik vienotu koncepciju kā EKP. Beidzot mums ir skaidri nodalīts paplašināšanās instruments un EKP.

Eiropa atrodas ļoti miermīlīgā procesā. Līdz šim tas ir bijis ārkārtīgi veiksmīgs. EKP piedāvā radošo domāšanu vajadzīgajā daudzumā, tādējādi mūsu bērniem nodrošinot, ka tiks aizsargāts un aizstāvēts viņu miers un stabilitāte. Energoapgādes drošība, imigrācija un terorisma apkarošana — tie visi ir galvenie jautājumi. Jo mēs būsim skaidrāki, precīzāki, analītiskāki un mazāk politiski, jo būsim labāk sagatavoti, lai stātos pretī šiem draudiem. Tādēļ ļaujiet man izmantot šo īpašo situāciju un uzdot jautājumu par juridisko pamatojumu.

Drīz beigsies dažu rīcības plānu darbības termiņš. Jo īpaši es norādu uz ES un Izraēlas rīcības plānu, kura darbība paredzēta līdz 2008. gada aprīlim. Vācijas prezidentūra izveidoja darba grupu. Tās galvenais uzdevums ir izstrādāt skaidru turpmākā darba plānu. Starp citu, komisāres kundze, jūsu darbs, mūsu darbs pašā Izraēlā tiek atspoguļots ļoti pozitīvi.

Padome un Komisija saņēma neoficiālu dokumentu, kurā izklāstītas pārdomas par to vienkāršo faktu, ka Izraēla vēlas uzlabot mūsu divpusējās attiecības, katru gadu piedalīties ES un Izraēlas sanāksmēs un īstenot regulāru augsta līmeņa sadarbību. Komisāres kundze, mans jautājums ir šāds — kā Komisija izskatīs Izraēlas neoficiālo dokumentu un, jo īpaši, kā Komisija strādās saistībā ar jauno rīcības plānu? Kā mūsu jaunais rīcības plāns vai uzlabotais rīcības plāns atspoguļo mūsu bažas — terorisma apkarošanu, cīņu pret ekstrēmismu, ksenofobiju, energoapgādes drošību un, protams, cilvēktiesību jautājumus, kā arī starptautiskus jautājumus, Ženēvas līgumi? Kā tas viss var tikt atspoguļots un kā mēs atbildēsim darba grupai un Vācijas prezidentūrai?

  Alexandra Dobolyi (PSE). - Priekšsēdētāja kungs, es arī esmu ļoti nobažījusies par krīzi Gruzijā, un man jāpiebilst, ka esmu negatīvi pārsteigta. Nesenie notikumi ir ļoti nevēlami, un tos nožēlo visi tie, kas atbalsta demokrātisko attīstību Gruzijā. „Amnesty International” un „Human Rights Watch” ziņojumi, kā arī Gruzijas ombuda ziņojums ir ļoti satraucoši.

Ņemot vērā pašreizējo situāciju šajā valstī, es atzinīgi vērtēju Gruzijas parlamenta priekšsēdētāja paziņojumu par to, ka ārkārtas stāvoklis tiks atcelts piektdien, un divu dienu laikā, skaitot no šodienas, cerams, Gruzijas iedzīvotājiem tiks atjaunoti normālas dzīves apstākļi. Manuprāt, šī situācija grauj valdības un arī prezidenta M. Saakashvili reputāciju; prezidents pie varas nāca pēc 2003. gada miermīlīgajām demonstrācijām, un tas viņu padarīja par visdemokrātiskāko vadītāju visā Kaukāzā.

Tas, ka prezidents M. Saakashvili jau ir aicinājis sarīkot prezidenta vēlēšanas 2008. gada 5. janvārī, ir pozitīvs solis, kas jau ir palīdzējis mazināt spriedzi šajā valstī. Tomēr valdībai ir jānoorganizē demokrātiskas un brīvas vēlēšanas atbilstīgi starptautiskajiem standartiem, lai visai pasaulei apliecinātu, ka šīs valsts ir panākusi progresu. Tādēļ valdībai ir jāgarantē, ka vēlēšanu kampaņa visiem kandidātiem nodrošinās vārda brīvību. Es atzinīgi vērtēju dialogu, kas notiek starp iestādēm un opozīciju; tas ir progresīvs signāls. Es arī ceru un aicinu, lai visas vēlēšanu kampaņas laikā visas iesaistītās partijas rīkotos, uzņemoties atbildību, un konstruktīvi sadarbotos šī jautājuma risināšanā, nodrošinot brīvas un drošas demokrātiskas vēlēšanas.

  Grażyna Staniszewska (ALDE). - (PL) Priekšsēdētāja kungs, tas ir ārkārtīgi svarīgi, lai saistībā ar kaimiņattiecību politiku Austrumeiropas kaimiņvalstīm durvis uz Eiropas Savienību paliktu atvērtas. Šī dalība var būt ilgtermiņa iespēja, jo tā ir atkarīga no progresa reformu jomā un atbilstības Kopenhāgenas kritērijiem, tomēr tai ir arī liela simboliska un politiska nozīme. Pēc savas valsts piemēra zinu, ka iespēja kļūt par ES dalībvalsti pati par sevi var mobilizēt sabiedrību, lai tā nostātos uz ekonomikas reformu un demokrātisko pārmaiņu ceļa.

Šodien šeit, Eiropas Parlamentā, savām austrumu reģiona kaimiņvalstīm mēs sūtām skaidru un pozitīvu signālu un tagad gaidām, kāda būs viņu reakcija ne tikai attiecībā uz politiskiem paziņojumiem, bet arī — kas ir vēl svarīgāk — praktiskiem pasākumiem ekonomikas un sociālajā jomā. Mēs ceram, ka šīs valstis nostāsies uz reformu un demokrātijas ceļa, lai pārveidotu savas tiesu sistēmas un kļūtu neatkarīgas no politiskās ietekmes, lai cīnītos pret korupciju un izveidotu labvēlīgu vidi ekonomiskajai izaugsmei.

Esmu pārliecināta, ka ne tikai attiecīgo valstu iedzīvotājiem, bet arī visai Eiropas Savienībai būs iespēja ieraudzīt demokrātisku un bagātu Ukrainu un Moldovu — un, cerēsim, ka pienāks diena, kad to varēs attiecināt arī uz Baltkrieviju.

  Andrzej Tomasz Zapałowski (UEN). - (PL) Priekšsēdētāja kungs, kaimiņattiecību politika ir viens no tiem mehānismiem, kura mērķis ir atbalstīt tādas zonas izveidi ap ES, kur ir iespējama sadarbība bez konfliktiem, kā arī izvairīties no šķelšanās kultūras un ekonomikas jomā ES pierobežā. Piekrītu ziņojuma autoru paustajām bažām, ka tā būtu kļūda, ja šajā politikā iekļautu arī valstis, kas atrodas Vidusjūras reģionā. Daudz labāk būtu izveidot ES un Vidusjūras reģiona valstu partnerību, kurā būtu savi mehānismi.

Uzskatu, ka kaimiņattiecību politikā jāiekļauj tikai tās valstis, kurām ir sauszemes robežas ar Eiropas Savienību. Attiecīgajai valstij līdzdalība šajā politikā jāizmanto kā solis ceļā uz pievienošanos ES, un tas acīmredzami jāpieļauj tikai tādā gadījumā, ja to vēlas gan šīs valstis, gan ES. Turpmāk mums jāapsver, kādas ir iespējas izveidot atsevišķu ES un Āzijas politiku sadarbībai ar tām Āzijas valstīm, kas vēlas ar Eiropas Savienību sadarboties ekonomiskajā un politiskajā jomā, piemēram, tādām valstīm kā Gruzija un Armēnija. Sava darbība mums jāsadala pa reģioniem.

  Laima Liucija Andrikienė (PPE-DE). – (LT) Mēs zinām, ka Eiropas kaimiņattiecību politikas mērķis ir izveidot neapdraudētu drošības un stabilitātes loku ap Eiropas Savienību, izveidot ciešas attiecības ar kaimiņvalstīm, kā arī radīt iespējas, lai šīs valstis varētu īstenot demokrātiskas reformas, pamatojoties uz cilvēktiesību ievērošanu, tiesiskumu, kā arī ekonomisko un sociālo attīstību. Mans jautājums būtu šāds — kādu cenu mēs esam gatavi maksāt, lai sasniegtu šos mērķus?

Apsverot iegūto pieredzi, es vēlētos norādīt, ka Eiropas kaimiņattiecību politikas attīstībai ir ļoti vajadzīgi pietiekami līdzekļi. Manuprāt, 11 miljardi eiro septiņu gadu periodam 16 valstīm nav pārāk daudz. Finanšu instrumentu un politikas efektīvāka saskaņošana ir būtisks aspekts Eiropas kaimiņattiecību politikas situācijas uzlabošanā saistībā ar finansējumu, un ES budžeta reformas attīstīšana ir lieliska iespēja, lai nodrošinātu stabilu pamatu Eiropas kaimiņattiecību politikas daudz efektīvākai attīstībai nākotnē. Es nekādā gadījumā nevaru piekrist T. Pflüger, ka šajā gadījumā tiek tikai izšķiesta nodokļu maksātāju nauda.

Otrs aspekts, ko es vēlētos uzsvērt, attiecas uz attiecībām starp ES kaimiņvalstīm. Ir būtiski, lai šīs valstis saglabātu labas attiecības un atbalstītu viena otru. Nav šaubu, ka, strādājot kopīgi, tās spēs atrisināt lielāko daļu savu problēmu. Ņemot to vērā, Eiropas Parlamentam ir atklāti jāpauž savs atbalsts attiecībā uz EURO-NEST (ES un kaimiņattiecību politikas austrumu partnervalstu parlamentāro asambleju), jāizrāda politiskā griba un jāpiedāvā finansiāls atbalsts šī projekta īstenošanai. EURO-NEST nodrošinātu jaunu impulsu Eiropas kaimiņattiecību politikas efektīvākai īstenošanai, pakāpeniski palielinot arī šīs politikas parlamentāro dimensiju, ar kuru saistībā Eiropas Parlaments spētu izpildīt tās godpilno misiju.

  Jamila Madeira (PSE). - (PT) Patlaban Eiropas Savienības nozīme pasaulē ir absolūti būtiska, ja mums jāpanāk noteikts līdzsvars, kas ir būtisks, lai nodrošinātu mieru un taisnīgumu visā pasaulē. Tādēļ loģika, kas paredz apvienoties ar dažām valstīm, noslēdzot divpusējus nolīgumus, jo īpaši nedrīkst apdraudēt tās daudzpusējās pieejas attīstību, ko no mums pieprasa globālais redzējums.

Vispārējo cilvēktiesību nenoliedzamajai ietekmei un pamatbrīvību garantijai ES attiecībās ar pasauli jābūt pamatā ikvienam dialogam, kas tiek risināts ar partneriem visā pasaulē, jo īpaši saistībā ar Vidusjūras reģionu.

Tā kā ģeogrāfiskajā ziņā šis reģions atrodas ļoti tuvu Eiropas Savienībai, tam ir mūžsena radniecība ar ES, bet tajā ir arī kultūras atšķirības un pastāvīga politiskā nestabilitāte, Eiropas Savienībai ir jārīkojas ļoti stingri, lai nodrošinātu šo pamatprincipu ievērošanu. Tādēļ es apsveicu referentus, jo savā ziņojumā par Eiropas kaimiņattiecību politiku viņi ir piešķīruši nozīmi šim aspektam.

Savukārt prezidenta N. Sarkozy iesniegtais priekšlikums par Vidusjūras reģiona valstu savienību ir pilnībā izrauts no konteksta. Lai gan tas ir ārkārtīgi lietderīgs, jo atkārtoti iedzīvina debates par Vidusjūras reģionu, tas ierosina, no vienas puses, izjaukt pašreizējo partnerību, bet, no otras puses, neatzīst ES pamatprincipus attiecībā uz vispārējo cilvēktiesību un, jo īpaši, pamatbrīvību pārākumu, uzskatot tos par otršķirīgiem jautājumiem atbilstīgi katra atsevišķā gadījuma pragmatismam, kas sekmētu ārkārtīgi straujas attiecības.

Mūsu pienākums nav sekmēt attīstības palēnināšanos, ko mūsu partneri izmanto kā patvērumu, vai sekmēt sadalīšanos. Mums jāveicina attīstība un progress, jo īpaši attiecībā uz tiesībām, vienmēr garantējot, ka savas investīcijas mēs izmantojam, lai radītu izaugsmes un ekonomiskās attīstības iespējas visā šajā reģionā.

Tādējādi mērķis, kas paredz 2010. gadā pilnībā izveidot brīvās tirdzniecības zonu šajā reģionā, visu citu līdzīgo mērķu starpā ir sasniedzams, bet mēs nekad nedrīkstam atteikties no humānistu un demokrātijas vērtību un tiesību ievērošanas.

  Marian-Jean Marinescu (PPE-DE). - (RO) Es augstu novērtēju C. Tannock ziņojumu. Mums ir vajadzīgas kaimiņvalstis, kas atbilst Eiropas Savienības standartiem, neatkarīgi no tā, vai un kad tās kļūs par ES dalībvalstīm.

Tādēļ uzskatu, ka kaimiņattiecību politikai jākļūst aktīvai, proti, mums ne tikai jāuzrauga situācijas attīstība, bet arī jāatbalsta attiecīgās valstis to centienos sasniegt vajadzīgos standartus.

Attiecībā uz stāvokli Gruzijā ir apsveicami prezidenta M. Saakaşvili lēmumi drīzumā noorganizēt prezidenta vēlēšanas un referendumu par parlamentārajām vēlēšanām un atcelt ārkārtas stāvokli.

Visi šie pasākumi veicinās tādas demokrātiskās vides atjaunošanu, kas būs labvēlīga, lai atsāktu debates un sarunas par ilgtspējīgu risinājumu attiecībā uz delikāto stāvokli Gruzijā.

Es atbalstu ideju par vajadzību atjaunot tiesiskuma, vārda brīvības un plašsaziņas līdzekļu brīvības mehānismus. Es aicinu visus Gruzijas politiskos spēkus sadarboties, lai izstrādātu tiesību aktus, kas regulētu audiovizuālo darbību un kas turpmāk novērstu tamlīdzīgas situācijas.

Patlaban pie varas esošā partija, sākot ar 2003. gadu, ir uzsākusi un atbalstījusi saskaņotas reformu sistēmas ieviešanu galvenajās jomās, kas savukārt nodrošināja acīmredzamu ekonomisko attīstību, virzot Gruziju uz funkcionālu tirgus ekonomiku un autentisku demokrātiju.

Pie varas esot šai pašai valdībai, ir atbalstīta tādu mehānismu izveide, kas paredzēja efektīvāku rīcības plānu īstenošanu sadarbībā ar Eiropas Savienību, turklāt ir pastiprināta attīstība Eiropas Savienības virzienā.

Tajā pašā laikā Gruzija ir kļuvusi par stratēģisku partneri kaimiņattiecību politikā, un tas ir obligāts priekšnosacījums, lai šajā reģionā atrisinātu ieilgušos konfliktus; tā ir kļuvusi par labu vidutāju, svarīgu partneri saistībā ar reģionālo sadarbību un stratēģisku sabiedroto sadarbības projektos enerģētikas jomā un transporta nozarē.

Opozīcijas prasības un viedoklis ir jāņem vērā, tomēr tas jāizvērtē saistībā ar visu politisko un ekonomisko situāciju gan vietējā, gan reģionālā mērogā. Uzskatu, ka mums ir rūpīgi jāseko līdzi tam, kas notiek konflikta reģionos Gruzijā, kā arī Krievijas Federācijas attieksmei, jo īpaši saistībā ar tuvojošos termiņu, kas noteikts attiecībā uz lēmuma pieņemšanu par Kosovas statusu.

  Kader Arif (PSE) . – (FR) Priekšsēdētāja kungs, es esmu paredzējis runāt tieši par Vidusjūras reģionu, kas, kā mums to atgādināja referenti — un es viņiem par to pateicos — ir ļoti svarīgs saistībā ar Eiropas ārpolitiku. Tā esmu paredzējis darīt, jo atbalstu Eiropas ievērojamās saistības šajā reģionā, un tas liek man brīdināt par iespēju, ka Eiropas Vidusjūras reģiona politika var tikt pavājināta saistībā ar vispārējo kaimiņattiecību politiku.

Mēs nevēlamies, lai starp austrumu un dienvidu reģionu kaimiņvalstīm notiktu sacensības. Eiropas kaimiņattiecību politikai ir jāpapildina daudzpusējais Barselonas process, kas — es jums atgādināšu — ir nodrošinājis pamatprincipu kopumu attiecību veidošanai Vidusjūras reģionā kopš 1985. gada. Tādējādi nedrīkst pieļaut, ka EKP vai kāds cits projekts, kas orientēts uz Vidusjūras reģiona valstīm, aizēno vai aizvieto Barselonas mērķus, kuru pamatā ir trīs partnerības pīlāri, proti, politiskā, ekonomiskā un sociālā attīstība, — tas ir vienīgais veids, kā sekmēt patiesu reģionālo integrāciju.

Tādēļ man jāuzsver divi aspekti. Pirmkārt, mums jāsaglabā līdzsvars attiecībā uz finansējuma sadali starp Austrumeiropas un Vidusjūras reģiona valstīm. No tā, vai mēs spēsim nodrošināt pareizo līdzsvaru, ir atkarīga mūsu spēja atbalstīt spēcīgu un vērienīgu Eiropas politiku attiecībā uz Vidusjūras reģionu. Otrkārt, attiecībā uz iecerēto Eiropas un Vidusjūras reģiona brīvas tirdzniecības zonu — par to šogad es izstrādāju EP ziņojumu — es vēlētos uzsvērt, cik svarīga ir saskaņota un pakāpeniska pieeja, kura ļauj attiecīgajām valstīm tikt līdzi atvērtās tirdzniecības sistēmas tempam un intensitātei, ņemot vērā šo valstu īpašās iezīmes un jo īpaši šo valstu dažu ekonomikas nozaru nestabilitāti. Par savu mērķi mums joprojām jāizvirza tāda tirdzniecība, kas sekmē attīstību.

Noslēgumā es teiktu, ka vēlētos ieraudzīt šos aspektus ziņojumā, jo tie ir vajadzīgi, lai būtu iespējams noteikt skaidru Vidusjūras reģiona politiku, pamatojoties uz stratēģisku ilgtermiņa redzējumu par šī reģiona attīstību un stabilizāciju.

  Ioannis Varvitsiotis (PPE-DE). – (EL) Priekšsēdētāja kungs, ļaujiet man apsveikt referentus, jo viņi ir ļoti rūpīgi iztirzājuši šo tēmu. Tomēr man jānorāda, ka mums jāpievērš uzmanība attiecīgo valstu politiskajai nākotnei, ja viens no mūsu galvenajiem mērķiem ir izveidot miermīlīgu reģionu.

Kā piemēru minēšu Ēģipti. Vai kāds no mums zina, kas notiks pēc H. Mubarak valdīšanas beigām? Es par to šaubos. Vai mēs patiešām nesaprotam, ka agrāk vai vēlāk Ēģipti pārņems „Musulmaņu brālība”, kas ir liela islāma ekstrēmistu organizācija? Tādēļ mums ir jāsaprot, ka šādā situācijā visi mūsu plāni attiecībā uz šo reģionu tiks apdraudēti.

Es nevēlos tagad atkārtot to, ko jau norādīju priekšlikumā, ko iesniedzu pagājušajā gadā, kad notika iepriekšējās debates par šo ziņojumu. Es ierosināju izveidot šo valstu savienību, lai stiprinātu politiskās kaimiņattiecības.

Ļaujiet man nobeigumā norādīt, ka Eiropas politiskās kaimiņattiecības tika sekmētas saistībā ar 10 jaunu valstu pievienošanos, lai nepieļautu jaunu šķelšanos attiecībā uz kaimiņvalstīm. Tādēļ attiecībā uz austrumu un dienvidu reģioniem Eiropas politiskās kaimiņattiecības jāsaglabā vienotas, ģeogrāfiskajā ziņā saistītas un līdzsvarotas.

Turklāt, tā kā valstis, kas veido Eiropas politiskās kaimiņattiecības, atšķiras politikas, ekonomikas un pat kultūras jomā, daudzveidības princips ir vēl jo svarīgāks, tomēr to nedrīkst izmantot, lai palielinātu atšķirības šo valstu starpā.

  Evgeni Kirilov (PSE). - Priekšsēdētāja kungs, komisārei B. Ferrero-Waldner sākumā bija taisnība, ka EKP vajadzētu veicināt demokrātiskās reformas. Gruzijas valdībai pilnībā jāatjauno normāls demokrātijas process valstī un visā savā darbībā stingri jāievēro tiesiskuma principi. Jo īpaši mums jāpauž savas bažas attiecībā uz nopietnajiem vārda brīvības un informācijas piekļuves tiesību pārkāpumiem. Šajā situācijā ir jāatsāk politiskais dialogs un jāatrod kompromiss sabiedrības un valsts demokrātijas interesēs.

Jo īpaši mani satrauc policijas vardarbība pret miermīlīgajiem demonstrantiem. Šo pēdējo dienu notikumi parādīja to, ka valdība nespēj uzklausīt kritiku. Atvainošanās, pamatojoties ar iespējamu valsts apvērsuma sazvērestību, netieši norādot uz Krievijas ietekmi, ir ļoti pretrunīga, saudzīgi izsakoties. Turklāt ir skaidrs — maz iespējams, ka visi opozīcijas pretendenti, kuri patlaban nav redzami uz politiskās skatuves, darbojas Krievijas interesēs.

Mēs atzinīgi vērtējam prezidenta M. Saakashvili lēmumu jau drīzumā noorganizēt prezidenta vēlēšanas. Šodienas paziņojums, ka ārkārtas stāvoklis tiks atcelts, arī ir pozitīva zīme. Mēs ceram, ka turpmāk tiks izpildīti visi nosacījumi, kas vajadzīgi brīvām un godīgām vēlēšanām. Viens no šiem nosacījumiem ir vārda brīvība, un tas nozīmē, ka visiem plašsaziņas līdzekļiem, kuru darbība pēdējo notikumu laikā tika pārtraukta piespiedu kārtā, piemēram, Imedi TV un Kafkasya TV, ir jāatjauno sava ierastā darbība. Mūsu nostājai šajā jautājumā jābūt ļoti skaidrai.

Es ticu, ka prezidents M. Saakashvili būs pietiekami drosmīgs, lai mainītu pēdējo nedēļu negatīvās tendences. Pēc savas ievēlēšanas viņš Gruzijā uzsāka efektīvu reformu politiku, kas ir jāatbalsta. Esmu stingri pārliecināts arī par to, ka Eiropas Parlamentam stingri jāuzrauga un jāatbalsta demokrātijas attīstība šajā valstī.

  Manuel Lobo Antunes, Padomes priekšsēdētājs. − (PT) Priekšsēdētāja kungs, komisāra kungs, dāmas un kungi, ierobežotā laika dēļ es izteikšos ļoti īsi, lai gan tas ir arī manā labā, jo es piedalīšos arī jautājumu laikā. Šīs ir bijušas garas un intensīvas debates, kurās, manuprāt, ir izskatīti visi būtiskie aspekti saistībā ar kaimiņattiecību politiku.

Es arī uzskatu, ka ir panākta plaša vienprātība attiecībā uz svarīgiem jautājumiem, piemēram, to, ka kaimiņattiecību politika jāveido kā vispusīga un visaptveroša politika, kas pielāgota ne vien Ziemeļiem, bet arī Austrumiem un Dienvidiem. Tajā jāņem vērā arī to valstu raksturīgās iezīmes, uz kurām šī politika attiecas. Mums, protams, jāņem vērā savu partnervalstu raksturīgās iezīmes un vajadzības, bet arī nepieciešamie instrumenti mums jāizmanto atbilstīgi šīm vajadzībām un raksturīgajām iezīmēm. Eiropas kaimiņattiecību politikai ir viens mērķis, kas ir attiecināms uz visām partnervalstīm, proti, izveidot partnerību, kas palīdz šīm valstīm virzīties uz ekonomisko un sociālo progresu, kā arī stiprināt tiesiskumu un demokrātiju.

Tomēr man jāsaka, ka šajā un citos forumos es reizēm klausos pārdomas vai pat ierosinājumus un padomus par to, ka mums, iespējams, ir jāpalielina resursi un instrumenti. Tās ir lieliskas idejas, ko es saprotu, bet mums jāapzinās arī tas, ka instrumentu vai finansējuma, t.i., resursu, palielināšana ļoti bieži izrādās neefektīva, jo mūsu partnervalstu līdzekļu apguves spēja ir ierobežota. Mēs, šķiet, vēlētos palielināt arī resursus, bet patiesība ir tāda, ka — kā jau es to minēju — bieži vien mūsu partnervalstu līdzekļu apguves spēja ir ierobežota, tāpēc, piešķirot viņiem vairāk finanšu resursu, mēs nepanāksim programmu efektīvāku īstenošanu vai rezultātus, kas tiek sasniegti ātrāk vai pārredzamāk.

Uzskatu, ka Komisija ir izdarījusi pareizo izvēli attiecībā uz reģioniem, kuros partnerība jāveido ar tām valstīm, kas ir saistītas ar mums. Komisijas darbs attiecas uz ļoti dažādām jomām, arī administratīvo resursu palielināšanu, tiesu sistēmu stiprināšanu un atbalsta sniegšanu pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kā arī izglītību un apmācību — tāds ir to jomu diapazons, uz kurām attiecas šī kaimiņattiecību politika. Kā jau minēju, vienīgais un vissvarīgākais mērķis acīmredzami ir tas, lai šīs partnervalstis spētu panākt attīstību, un tas ir arī Eiropas Savienības interesēs.

Padome, protams, turpinās cieši uzraudzīt priekšlikumus, ko Komisija iesniedz apstiprināšanai saistībā ar Eiropas kaimiņattiecību politiku, un tā, protams, vienmēr būs gatava ar Parlamentu apspriest un pārrunāt idejas, ierosinājumus un priekšlikums.

  Benita Ferrero-Waldner, Komisijas locekle. − Priekšsēdētāja kungs, es arī centīšos runāt iespējami īsāk. Es tikai pateikšu, ka, manuprāt, tās bija ļoti rezultatīvas debates, un es vēlreiz vēlos pateikties abiem referentiem. Patiešām skaidri bija redzams, ka šajās ļoti svarīgajās apspriedēs vēlējās uzstāties liela daļa deputātu.

Atbildot uz atsevišķiem jautājumiem, es sniegšu tikai dažus komentārus. Pirmkārt, tā ir taisnība, ka Mauritānija tagad ir partnervalsts Euromed procesā, tomēr tā nav kaimiņattiecību politikas valsts. Es tikai vēlējos precizēt šo aspektu; līdzekļi Mauritānijai joprojām tiks piešķirti saistībā ar ĀKK pozīciju.

Otrajā jautājumā, ko aplūkošu, vēlos izteikties ļoti skaidri. Daži deputāti izteica kritiku par to, ka cilvēktiesības, demokrātija un tiesiskums nav bijuši mūsu galvenie mērķi. Gluži otrādi. Ja jūs paskatāties uz jebkuru rīcības plānu, viena no lielākajām sadaļām vienmēr ir veltīta pamatam, kas ļautu iespējami plaši attīstīt cilvēktiesības, demokrātiju un tiesiskumu. Tomēr tam, protams, ir vajadzīgs laiks, un mēs ar attiecīgajām valstīm jo īpaši risinām jautājumus par tiesu varu un tiesu sistēmu, kas, protams, ir pamats, lai īstenotu izmaiņas faktiskajā situācijā.

Pēc tam viens no Neatkarības un demokrātijas grupas deputātiem izteicās, ka viņš nevēlas, lai pieaugtu migrācijas apjomi. Es vēlos viņam teikt, ka vīzu režīma vienkāršošana vienmēr iet roku rokā ar atpakaļuzņemšanas nolīgumiem, tāpēc mēs mēģinām apkarot nelegālo imigrāciju, bet mēs vēlamies arī atvieglot iedzīvotāju savstarpējos kontaktus un reizēm izmantot dažas idejas par legālo imigrāciju, kas arī ir nepieciešama daudzās mūsu valstīs, jo tajās vērojama sabiedrības novecošanās.

Ceturtkārt, runājot par ieilgušajiem konfliktiem, protams, tikai ar kaimiņattiecību politiku nav iespējams atrisināt visus ieilgušos konfliktus. Šajā jomā mums ir Padomes ģenerālsekretāra J. Solana īpašie pārstāvji. Bet ar kaimiņattiecību politiku mēs mēģinām izveidot iespējami labvēlīgāku vidi šo jautājumu risināšanai. Un īpaši svarīgi tas ir Izraēlā un Palestīnā, ja runājam par Magribu un Austrumeiropas valstīm.

Izskanēja vēl viens jautājums par Izraēlas īpašo statusu. Kā jau es teicu ārlietu ministram Tzipi Livni, kad mēs tikāmies Lisabonā, arī jums es varu teikt, ka mums ir īpaša darba grupa. Darba grupa strādā. Izteiktās idejas ir ļoti ambiciozas, jo īpaši tās, ko izteikusi Izraēla. Bet mums jāredz, ka tās ir piemērotas kaimiņattiecību politikas saskaņotajai vispārējai pamatpieejai. Tomēr šajā jautājumā mēs noteikti varam izdarīt daudz. Tieši to mēs patlaban pārdomājam un apspriežam. Es iztēlojos, ka nākamgad, tiekoties Asociācijas padomei, mēs, cerams, nāksim klajā ar priekšlikumiem par šiem jautājumiem. Tādējādi mēs neesam aizmirsuši šo jautājumu, un mēs pie tā strādājam.

Vēl pēdējais komentārs par Gruziju — daudzi kolēģi, kas runāja par Gruziju, arī mana paziņa Lydie Polfer, izteicās, ka situācija ir ļoti sarežģīta. Mēs visi zinām, ka, no vienas puses, starp opozīciju un valdību pastāv liels saspīlējums, bet, no otras puses, šeit var būt arī citas tendences. Tādēļ es domāju, ka īpaši svarīgi ir tas, ka prezidents M. Saakashvili ir aicinājis sarīkot prezidenta vēlēšanas. Viņš izteicās, ka apspriedīsies ar tautu par parlamenta vēlēšanu datumu. Un es patiešām ceru, ka reforma, ko mēs centāmies patiešām veicināt, tiks īstenota nākotnē; pretējā gadījumā uzticība Gruzijas valdībai krietni samazināsies, ja pašreizējo krīzi nebūs iespējams atrisināt demokrātiskā ceļā. Bet mēs, protams, centīsimies darīt visu, lai Gruziju atbalstītu.

Pēdējais jautājums attiecas uz finansējumu. Daudzi izteicās, ka mums jāpalielina fondu skaits. Tomēr jums jāzina, ka Eiropas Investīciju fonds jeb Investīciju mehānisms, kas vienmēr tiek pieminēts, ir iespēja lielākus līdzekļus piešķirt tām valstīm, kurām tie vajadzīgi saistībā ar infrastruktūras projektiem, enerģiju, transportu un līdzīgām jomām. Tādējādi mēs esam pateikuši, ka, iespējams, ar to, kas ir mūsu rīcībā, ir par maz. Un tādēļ — ļaujiet mums palielināt šo finansējumu!

  Priekšsēdētājs. − Debates ir slēgtas.

Es vēlētos jums atgādināt, ka Raimon Obiols i Germà un Charles Tannock ziņojums tiks nodots balsošanai rīt no rīta, un teksti, kas tiks iesniegti, lai noslēgtu šīs debates par Padomes un Komisijas paziņojumiem, tiks nodoti balsošanai Briselē 2007. gada 29. novembrī.

Rakstiskas deklarācijas (142. pants)

  Marianne Mikko (PSE), rakstiski. – Kā Moldovas delegācijas priekšsēdētāja es vēlos pateikties C. Tannock par to, ka viņš norādīja uz to, ka Moldova pilnībā atbilst kritērijiem, kas nosaka izredzes kļūt par dalībvalsti, kā to paredz Māstrihtas līguma 49. pants. Pateicos arī otram referentam R. Obiols i Germà par viņa līdzsvaroto un rūpīgi izstrādāto ziņojumu.

Moldova nav Eiropas kaimiņvalsts; ģeogrāfiskajā ziņā tā atrodas Eiropā, un tai jābūt tiesībām pievienoties Eiropas Savienībai, tiklīdz tā būs izpildījusi trīs Kopenhāgenas kritērijus.

Lai gan attiecībā uz ES un Moldovas rīcības plānu vēl ir daudz darāmā, lai to izpildītu, mums ir jājautā, kāds ir nākamais solis? Jāievieš vairāk stimulu, lai mūsu partnerus Eiropā motivētu īstenot smagas reformas.

Lai sasniegtu savus mērķus, ievērojami jāpalielina EKP finanšu un citi resursi. Pilnībā jāīsteno EDAP misijas, lai nodrošinātu reālas izredzes atrisināt ieilgušos konfliktus Piedņestrā un Kaukāzā. Patlaban nav pieejami resursi, lai izvietotu šīs misijas.

Visbeidzot — ir grūti iedomāties politiku, kas būtu piemērota gan tām valstīm, kas ģeogrāfiskajā ziņā pieskaitāmas Eiropai, gan tām valstīm, kas nav Eiropas un Vidusjūras reģiona valstis. Skaidri runājot, turpmāk ir jāpārveido EKP darbības joma. Jo īpaši jāievieš labāka definīcija attiecībā uz Austrumu reģionu.

  José Ribeiro e Castro (PPE-DE), rakstiski. – (PT) Es apsveicu referentus saistībā ar viņu izcilo darbu. Rezolūcijā, ko mēs apstiprinām, tiks konsolidēts Parlamenta redzējums šajā kaimiņattiecību politikas, kurā ņemtas vērā nostādnes, ko mēs noteicām 2006. gada janvārī.

Tieši tādēļ ir svarīgi apstiprināt grozījumus Nr. 1 un 2, par kuru iesniegšanu es pateicos C. Tannock. Tajos ir atkārtoti apstiprinātas mūsu jau apstiprinātās nostājas, ko tagad nevar neņemt vērā un kas attiecas uz mūsu kaimiņattiecībām Dienvidatlantijas pierobežā. Ir svarīgi vēlreiz atgādināt to salu valstu īpašo stāvokli, kuras atrodas kaimiņos mūsu nomaļākajiem reģioniem; tās ir Kanāriju salas, Madeira un Azoru salas, ar kurām mums ir vēsturiska saikne un īpaši cieši sakari. Tādēļ mums jāatkārto sava prasība Komisijai ierosināt un izveidot īpašu politiku, lai iespējami tālāk paplašinātu Eiropas kaimiņattiecību politiku attiecībā uz mūsu kaimiņu salām Atlantijas okeānā, kuras atrodas netālu no Eiropas kontinenta, jo šī politika uzsver, ka šis reģions mums ir tuvs ne vien ģeogrāfiskajā, bet arī kultūras un vēsturiskajā ziņā, turklāt mums ir kopējas intereses attiecībā uz savstarpējo drošību.

Saskaņā ar tām pašām nostādnēm es vēlētos arī izmantot izdevību, lai izteiktu atzinību par Padomes un Komisijas neseno paziņojumu par Eiropas Savienības un Kaboverdes Republikas turpmākajām attiecībām.

11. Jautājumu laiks (jautājumi Padomei)

  Priekšsēdētājs. − Nākamais punkts ir jautājumi Padomei (B6-0382/2007).

Tika iesniegti šādi jautājumi.

Jautājums Nr. 1, ko uzdeva Manuel Medina Ortega (H-0777/07)

Temats: „Virpuļdurvju” imigrācijas politika

Daži politiķi un speciālisti ir pieļāvuši iespēju panākt vienošanos dalībvalstu starpā, kas apvienotu ES ārējo robežu uzraudzību ar jauno „virpuļdurvju” imigrācijas politiku, lai tiem imigrantiem, kas ES teritorijā atrodas legāli, ļautu atgriezties savā izcelsmes valstī, nebaidoties, ka viņiem tiks „aizvērtas durvis”, ja viņi nolems atgriezties ES.

Vai Padome uzskata šo pieeju par īstenojamu, un vai būtu iespējams izveidot šo politiku, izmantojot vienkāršu starpvaldību sadarbību, vai tomēr būtu nepieciešams izveidot jaunus iestāžu mehānismus, lai īstenotu šo pieeju?

  Manuel Lobo Antunes, Padomes priekšsēdētājs. − (PT) Kā godājamais deputāts to zina, 2007. gada maijā Komisija iesniedza Eiropas Parlamentam, Padomei un Reģionu komitejai paziņojumu par cirkulāro migrāciju un mobilitātes partnerībām starp Eiropas Savienību un trešām valstīm. Šajā paziņojumā Komisija pauda uzskatu, ka cirkulārā migrācija ir lietderīgs līdzeklis, kas jāattīsta Kopienas līmenī, lai nodrošinātu migrācijas plūsmas efektīvāku pārvaldību. Savukārt 2007. gada jūnija secinājumos par vispārējās pieejas migrācijai paplašināšanu un pastiprināšanu Padome uzsvēra, ka legālās migrācijas iespējas, arī labi pārvaldītas cirkulārās migrācijas iespējas, varētu sniegt labumu visiem iesaistītajiem partneriem.

Padome uzskata, ka tādējādi ciešā sadarbībā ar visām attiecīgajām pusēm ir jāizskata visas labi pārvaldītas cirkulārās migrācijas iespējas, lai Padomes secinājumus pieņemtu ne vēlāk kā līdz 2007. gada beigām. Vajadzība izskatīt šīs cirkulārās migrācijas iespējas, pamatojoties uz Komisijas 2007. gada 16. maija paziņojumu, atkārtoti tika uzsvērta Eiropadomes 2007. gada jūnija secinājumos. Patlaban Padome izskata jautājumu par to, kā pieņemt konkrētus instrumentus un pasākumus, lai atvieglotu cirkulāro migrāciju, kā arī jautājumu par to, kā šādus pasākumus būtu iespējams ieviest.

Pagaidām Komisija nav ierosinājusi nevienu konkrētu pasākumu.

  Manuel Medina Ortega (PSE). - (ES) Priekšsēdētāja kungs, es uzskatu, ka Portugāles prezidentūra šim jautājumam velta pienācīgu uzmanību, uzskatu, ka atbilde bija precīza.

Saprotu, ka Portugāles prezidentūras pilnvaru termiņš tuvojas beigām, jo šis pusgads ir diezgan īss, bet es nezinu, vai, jūsuprāt, būs iespējams konkrētu priekšlikumu izstrādāt līdz 31. decembrim, vai arī jūs mudināsiet Komisiju iesniegt konkrētākus priekšlikumus, jo īpaši attiecībā uz iestāžu aspektiem, vai patlaban mums pieejamie mehānismi ir pietiekami un vai būtu jāizveido kāda iestāde, lai atvieglotu šāda veida cirkulāro migrāciju.

  Manuel Lobo Antunes, Padomes priekšsēdētājs. − (PT) Priekšsēdētāja kungs, es vēlētos pateikties godājamajam deputātam par šiem vārdiem. Prezidentūru termiņi vasaras brīvdienu dēļ patiešām ir mazliet īsāki otrajā pusgadā, neesmu gan pārliecināts — par laimi vai diemžēl. Patiesībā mēs vēlētos līdz šī gada beigām panākt lielāku progresu šajā jautājumā, bet mēs acīmredzami esam zināmā mērā atkarīgi arī no tām iniciatīvām, ko Komisija vēlas iesniegt, lai ļautu mums šādi rīkoties. Tāds vismaz būtu mūsu nodoms un vēlēšanās. Patlaban es tomēr to nevaru garantēt, bet mēs noteikti to darīsim, ja mums būs tādas iespējas un izdevība.

  Josu Ortuondo Larrea (ALDE). - (ES) Priekšsēdētāja kungs, es piekrītu Padomes prezidentūras viedoklim par „virpuļdurvju” imigrācijas politiku un jaunajām idejām par zilajām kartēm, lai piesaistītu augstas kvalifikācijas imigrantus.

Tomēr es vēlētos pajautāt Padomes prezidentūrai, vai tā ir pārliecināta, ka mēs Eiropas Savienībā spēsim uzņemt lielo imigrantu pieplūdumu, kāds tas ir katru gadu, ņemot vērā to, ka pasaulē ir tādas valstis, kuru attīstības līmenis ir ļoti niecīgs un ļoti zems?

  Emanuel Jardim Fernandes (PSE). - (PT) Jautājums, ko es uzdotu par cirkulāro imigrāciju, ir par to, vai nav jāizveido īpašs mehānisms, lai nodrošinātu šādu imigrāciju, jo īpaši attiecībā uz apmācības nodrošināšanu attiecīgajās valstīs? Ar to es domāju, piemēram, par tiem ārstiem un medmāsām no Malāvijas, kuri atrodas Apvienotajā Karalistē.

  Manuel Lobo Antunes, Padomes priekšsēdētājs. − (PT) Šis jautājums par cirkulāro imigrāciju ir apspriests un tiek apspriests, un to strauji aktualizēja Komisija plašākās debatēs par imigrāciju Eiropā, jo īpaši legālo un nelegālo imigrāciju, un tas bija viens no mehānismiem, kas tika minēts šajās debatēs par jautājumiem, kas saistīti ar imigrāciju. Komisija ir apsvērusi šo jautājumu, tā aicināja arī Padomi šādi rīkoties un apspriest šo jautājumu. Manuprāt, tikai ar cirkulārās imigrācijas mehānismiem neizdosies atrisināt visus jautājumus, kas pastāv šajā jomā un rodas šajās debatēs. Tas ir pasākums, kas varētu būt priekšlikums un kas varētu būt iespēja, kā atvieglot mūsu slogu un atrisināt ar imigrāciju — un šajā gadījumā pat ar legālo imigrāciju — saistītos jautājumus, bet tas pilnīgi noteikti neatrisinās visas ar to saistītās problēmas. Šajā nolūkā, protams, būs jāpaplašina politikas jomu loks, ko, kā jūs zināt, Padome apspriež, pamatojoties uz Komisijas priekšlikumu.

Jūs, protams, arī zināt to, ka Portugāles prezidentūras programmā par prioritāriem noteikti visi tie jautājumi, kas saistīti ar imigrāciju, gan legālo, gan nelegālo. Nākamajā mēnesī, decembra Padomes sanāksmē, kas iezīmēs mūsu prezidentūras termiņa beigas, mēs vēlētos, lai mēs spētu iesniegt secinājumu kopumu par legālās imigrācijas vispārējo jautājumu un nelegālās imigrācijas apkarošanu, kas liecinātu par patiesu progresu abās šajās jomās.

Attiecībā uz konkrētiem tehniskiem jautājumiem, kas uzdoti īpašām grupām, pārdomām, kurās Padome ir iesaistījusies un kurās tai jāiesaistās, jāsaka, ka šis darbs nav pabeigts, un esmu pārliecināts, ka godājamais deputāts to sapratīs, bet patlaban es nevaru jums pateikt, kāds ir šo pārdomu rezultāts, jo īpaši par ļoti īpašiem (ad hoc) un ļoti konkrētiem jautājumiem.

  Priekšsēdētājs. −

Jautājums Nr. 2, ko uzdeva Claude Moraes (H-0779/07)

Temats: Kopīgas saistības patvēruma un imigrācijas jomā

Saistībā ar Vispārīgo programmu „Solidaritāte un migrācijas plūsmu pārvaldība” 2007.–2013. gadam, kāds progress ir panākts attiecībā uz „kopējo saistību” jēdzienu?

Kādus praktiskus pasākumus veic dalībvalstis, lai savā starpā taisnīgi sadalītu atbildību patvēruma un imigrācijas jomā?

  Manuel Lobo Antunes, Padomes priekšsēdētājs. − (PT) Eiropas Parlaments un Padome 2007. gada maijā apstiprināja trīs lēmumus — lēmumu par Eiropas Bēgļu fonda izveidi 2008.–2013. gadam, lēmumu par Eiropas Ārējo robežu fonda izveidi 2007.–2013. gadam un lēmumu par Eiropas Atgriešanās fonda izveidi 2008.–2013. gadam. Padome 2007. jūnijā arī apstiprināja lēmumu par Eiropas Trešo valstu valstspiederīgo integrācijas fonda izveidi 2007.–2013. gadam. Šie četri lēmumi ir neatņemama daļa programmā „Solidaritāte un migrācijas plūsmu pārvaldība”.

Atbilstīgi Eiropadomes noteiktajiem mērķiem, šīs programmas mērķis ir taisnīgs atbildības sadalījums dalībvalstu starpā attiecībā uz finansiālo slogu, ko rada ES ārējo robežu integrētās pārvaldības ieviešana un kopējas patvēruma un imigrācijas politikas īstenošana.

Eiropas Bēgļu fonds atbilst saistībām, kas paredzētas EK līguma 63. panta 2. punkta b) apakšpunktā par tādu pasākumu pieņemšanu, kas veikti, lai līdzsvarotu dalībvalstu pūliņus, uzņemot bēgļus un pārvietotās personas un uzņemoties attiecīgās sekas.

Padome arī mēģina sekmēt solidaritāti, izmantojot citus līdzekļus. Piemēram, Padomes 2007. gada 18. septembra secinājumos par Eiropas Savienības dienvidu jūras robežu stiprināšanu dalībvalstis ir mudinātas, pamatojoties uz divpusējām saistībām, sniegt atbalstu tām dalībvalstīm, kas saskaras ar īpašu spiedienu, pieņemot, ka šādu atbalstu var sniegt saistībā ar atgriešanās operācijām, uzņemšanas apstākļiem, darba pieredzi vai brīvprātīgu atbildības uzņemšanos par patvēruma meklētājiem, bēgļiem, personām, kam nepieciešama starptautiska aizsardzība, vai nepavadītiem nepilngadīgajiem.

  Claude Moraes (PSE). - Tas bija visaptverošs paziņojums par sloga sadalījuma teorētisko aspektu. Mēs zinām, kādi ir instrumenti, bet es vēlos jums atklāti pajautāt, kāda ir to īstenošana, runājot par Maltu, Lampedūzu un Kanāriju salām? Vai jūs pamanāt, ka pēdējo sešu mēnešu laikā Padomes locekļi, kuru starpā ir arī rietumvalstu kolēģi, ir nopietni uztvēruši sloga sadalījumu attiecībā uz šīm vietām, kurās ir ārkārtas stāvoklis? Daži no mūsu kolēģiem, kas atrodas šeit, to zina un redz katru dienu.

Neviens nepārmet Portugālei vienaldzību šajā jautājumā, bet — vai Padome aktīvi risina jautājumu par sloga sadalījumu? Vai šis uzdevums tiek īstenots? Lūdzu, sniedziet mums atklātu atbildi!

  Manuel Lobo Antunes, Padomes priekšsēdētājs. − (PT) Esmu ļoti gandarīts atbildēt godājamam deputātam, un, skaidrs, es runāju Portugāles prezidentūras vārdā atbilstīgi šīs iestādes nostājai šajā jautājumā. Godājamais deputāts zina, ka migrācija un migrācijas plūsmas, jo īpaši nelegālās migrācijas plūsmas no Eiropas dienvidu reģioniem, rada jaunu problēmu, ar kuru vēl pirms pāris gadiem mums nebija jāsaskaras.

Ir skaidrs, ka mums ir jāreaģē uz šo jauno un nepazīstamo parādību un jāveic atbilstīgi pasākumi. Tomēr, kā tas vienmēr ir šādos gadījumos, šie pasākumi, kas attiecas uz reaģēšanu un instrumentiem, tiek veidoti pakāpeniski, līdzīgi arī mēs šīs problēmas nozīmi un nopietnību apzināmies pakāpeniski. Šajā saistībā man jāsaka, ka Portugāles prezidentūrai un Portugālei kā ES dalībvalstij atslēgvārds šajā jautājumā ir „solidaritāte”. Tāpat kā mēs visi saprotam, ka tad, kad citi jautājumi skar vienu vai divas dalībvalstis, tie jāskata kā visu dalībvalstu problēma, arī saistībā ar nelegālo migrāciju piemērotais vārds ir „solidaritāte”, jo mēs apzināmies, ka bieži vien šī parādība jo īpaši skar atsevišķas valstis.

Tā ir taisnība, ka diezgan bieži mēs tikai runājam, un arī tā ir taisnība, ka mums vairāk jārīkojas, nevis tikai jārunā. Tomēr vispirms, tagad, ir jāapzinās, ka attiecīgais jautājums ir vispārēja problēma, kas skar visus, un tā ir visu pušu atbildība. Protams, mēs esam pārliecināti, ka pakāpeniski un reāli, bet saglabājot arī vajadzīgo steidzamību, mēs varam turpināt atsaukties uz šo „solidaritāti”, vienlaikus pārvēršot to konkrētās darbībās un pasākumos. Tā ir prezidentvalsts loma, un tas ir tas, kas jādara Portugālei kā dalībvalstij. Jūs arī sapratīsiet, ka visu notikumu vai pasākumu ietekmēšana nav atkarīga no vienas dalībvalsts vai prezidentvalsts, lai arī kā mēs to vēlētos. Tomēr es varu jums apliecināt, ka var runāt par aizvien plašāku un lielāku izpratni par to, ka mums kopīgi jāuzņemas šī atbildība un jāpiemēro solidaritātes princips.

  Simon Busuttil (PPE-DE). – (MT) Visu cieņu, Padomes priekšsēdētāj, bet mani nepārliecināja jūsu atbilde, jo, kamēr Ministru padome apsver šos jautājumus, cilvēki iet bojā, noslīkstot Vidusjūrā, un ir tādas Vidusjūras reģiona valstis, kas nespēj tikt galā ar šo ārkārtas stāvokli; tāpēc mani nepārliecina jūsu atbilde. Uzdošu jums konkrētu jautājumu — Malta izteica priekšlikumu Padomei par šī sloga sadalījumu, par kopējām saistībām. Tā lūdza, lai imigrantus, kas izglābti no jūras ārpus ES ūdeņiem — piemēram, Lībijas ūdeņiem — sadalītu visu ES dalībvalstu starpā. Es vēlētos uzzināt, kāda bija Padomes atbilde.

  Manuel Lobo Antunes, Padomes priekšsēdētājs. − (PT) Es ļoti labi esmu iepazinies ar šo situāciju un jautājumu, ko šajā saistībā uzdeva Maltas valdība, un uz jūsu jautājumu attiecas atbilde, ko jau sniedzu godājamam deputātam — prezidentūra un Portugāle kā ES dalībvalsts apzinās, ka Portugāle arī ir dienvidu reģiona valsts, un tādēļ mēs arī darīsim visu iespējamo, lai nodrošinātu, ka solidaritāte patiesi tiek īstenota praksē, vienlaikus paturot prātā pastāvošos sarežģījumus un grūtības, lai gan tāpat kā daudzos citos gadījumos arī šoreiz ir vajadzīga neatlaidība un pacietība.

  Priekšsēdētājs. −

Jautājums Nr. 3, ko uzdeva Marie Panayotopoulos-Cassiotou (H-0781/07)

Temats: Pasākumi iztikas nodrošināšanai nelegāli ieceļojušām sievietēm un bērniem

Kādus pasākumus ir paredzējusi veikt Padome, lai nodrošinātu pienācīgus mūsdienīgus dzīves apstākļus nelegāli ieceļojušām sievietēm un bērniem, tā lai dalībvalstis vienoti ievērotu savas starptautiskās saistības?

  Manuel Lobo Antunes, Padomes priekšsēdētājs. − (PT) Priekšsēdētāja kungs, es nezinu, vai tas ir iespējams, vai tas atbilst noteikumiem, bet tad, kad ir uzdots jautājums, es vēlētos precīzi zināt, kurš no godājamajiem deputātiem ir tā autors, jo, acīmredzami, mana atbilde vispirms tiks adresēta viņam.

Esmu pārliecinās, jūs zināt, ka saistībā ar attieksmi pret trešo valstu pilsoņiem īpaši noteikumi ir paredzēti priekšlikumā Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu pilsoņu atgriešanos, kas dalībvalstīs uzturas nelikumīgi. Direktīvas priekšlikuma 13. pantā ir noteiktas garantijas attiecībā uz uzturēšanās apstākļiem pirms atgriešanās, kas piemērojamas visām personām, uz kurām attiecas šī direktīva. Dokumenta 15. pantā, kas attiecas uz pagaidu apcietinājuma nosacījumi, ir noteikts, kāda attieksme ir pieļaujama pret trešo valstu pilsoņiem pirms viņu atgriešanās. Dokumenta 15. panta 3. pantā noteikta, ka īpaša uzmanība ir jāpievērš mazāk aizsargātu personu stāvoklim, turklāt īpaši noteikumi izstrādāti attiecībā uz nepilngadīgajiem. Turklāt jūs zināt, ka patlaban Eiropas Parlaments un Padome izskata šo priekšlikumu direktīvai.

  Marie Panayotopoulos-Cassiotou (PPE-DE). – (EL) Pateicos jums, priekšsēdētāja kungs! Ļaujiet man atkārtot C. Moraes komentārus — uz mūsu jautājumiem jūs teorētiski atbildāt ļoti labi un detalizēti. Tomēr — kāda ir dalībvalstu atbildība tikmēr, kamēr mums vēl nav pieejama jūsu analīze? Vai ir kādi starptautiski nolīgumi un vai tie ir vienādi piemērojami visās dalībvalstīs, vai dažas dalībvalstis kādu īpašu iemeslu dēļ dara vairāk vai mazāk nekā citas? Kāda atbildība ir kandidātvalstīm, kuras nelegālie imigranti, galvenokārt sievietes un bērni, izmanto kā tranzīta ceļus? Vakardienas sēdes laikā es norādīju komisāram, ka ir aizturēts pat 14 gadus vecs nelegālo imigrantu pārvadātājs.

  Manuel Lobo Antunes, Padomes priekšsēdētājs. − (PT) Es tikko norādīju, ka direktīvas priekšlikumu patlaban apspriež Padome un Eiropas Parlaments, risinot šo jautājumu. Tā kā pagaidām direktīvas priekšlikums nav apstiprināts, es nevaru precīzi pateikt, kādus pasākumus piedāvās šī direktīva, lai aizsargātu un aizstāvētu neaizsargātākās personas, kurām vajadzīga vislielākā aizsardzība. To mēs redzēsim pēc tam. Šajā direktīvas priekšlikumā tagad ir ietverts jautājums par to, kā aizsargāt vismazāk aizsargātākos.

Es varu jums arī skaidri pateikt, ka tad, kad mēs, Portugāles prezidentūra, atsaucamies uz nelegālās imigrācijas jautājumu, mēs vienmēr sakām, ka šī cīņa pret šāda veida imigrāciju pamatojas uz diviem galvenajiem principiem — solidaritāti un cieņu pret cilvēkiem, kā arī cieņu pret šo cilvēces traģēdiju, kas ir šīs parādības pamatā. Mēs nedrīkstam attiekties pret cilvēkiem kā pret lietām, un ne prezidentūra, ne arī Portugāle nepieņem un nekad nav uzskatījusi, ka šādās situācijās humanitāro dimensiju nav jāņem vērā vai jāuzskata par sekundāru. Tāda ir mūsu kā prezidentvalsts principiālā nostāja, tā ir mūsu kā ES dalībvalsts principiālā nostāja, un tā ir nostāja, no kuras mēs neatteiksimies nekādos apstākļos.

  Priekšsēdētājs. −

Jautājums Nr. 4, ko uzdeva Georgios Papastamkos (H-0784/07)

Temats: Eiropas drošības stratēģija

Kādus rezultātus līdz šim ir devusi Eiropas drošības stratēģijas īstenošana? Jo īpaši — kādus rezultātus ir devusi drošības zonas paplašināšana, iekļaujot Eiropas nomali? Vai Padome ir apmierināta ar stratēģijām „Miera nodrošināšana ar reģionālās integrācijas palīdzību” un „Reģionālās integrācijas nodrošināšana ar miera palīdzību”, kas attiecas uz ES ģeopolitisko perimetru?

  Manuel Lobo Antunes, Padomes priekšsēdētājs. − (PT) Priekšsēdētāja kungs, godājamais deputāta kungs, ir pagājuši četri gadi kopš Eiropas drošības stratēģijas pieņemšanas 2003. gada decembrī, un šajā laikā Eiropas Savienības ārpolitika un drošības politika ir dinamiski attīstījusies.

Atbilstīgi savas pieejas galvenajai idejai mēs veiksmīgi esam noreaģējuši uz draudiem, kas tika konstatēti attiecībā uz Eiropas stratēģiju. Mums bija jākļūst aktīvākiem, saskaņotākiem un arī kompetentākiem. Jaunie draudi, ko radījis terorisms, masu iznīcināšanas ieroču izplatīšana, reģionālie konflikti, negatīvas izmaiņas sabiedriskajā stāvoklī un organizētā noziedzība, ir novērsti, veicot daudzus konkrētus pasākumus, kas atspoguļo plašu to instrumentu loku, kas patlaban ir pieejami Eiropas Savienībai. Tie ietver diplomātisko darbu, civilās un militārās misijas, kā arī pasākumus tirdzniecības un attīstības jomā.

Mēs esam apstiprinājuši efektīvas daudzpusības pieeju, atbalstot un palielinot sadarbību ar Apvienoto Nāciju Organizāciju krīžu pārvaldības jomā, terorisma apkarošanā un cīņā pret ieroču izplatīšanu. Mūsu operācijas saistībā ar Eiropas drošības un aizsardzības politiku ir mūsu pamanāmākais ieguldījums vispārējā miera un drošības nostiprināšanā, turklāt tas tās apliecina mūsu vēlmi uzņemties vispārēju atbildību. Kopš 2003. gada dažādos pasaules reģionos mēs esam uzsākuši 16 krīžu pārvaldības operācijas, 4 militārās un 12 civilās operācijas. Eiropas drošības un aizsardzības politikas operācijas attiecas uz trim kontinentiem un to amplitūda sniedzas no militārām operācijām, kas ietver arī drošības jomas reformu un institucionālo attīstību, līdz pat policijas misijām, lai nodrošinātu tiesiskumu. Eiropa ievieš galvenos katalizatorus miera un drošības nostiprināšanai — no Acehas līdz Ramallai un no Kinšasas līdz Sarajevai.

Tomēr spiediens uz Eiropas Savienību aizvien pieaug. Mēs tikko esam pieņēmuši principiālu lēmumu uzņemties militārās misijas vadību Čadā un Centrālāfrikas Republikā, lai palīdzētu novērst Darfūras krīzes reģionālās sekas. Mēs esam arī sagatavojušies vadīt policijas misiju, lai nodrošinātu tiesiskumu Kosovā. Ietverot teritorijas no Rietumbalkānu reģiona un Austrumeiropas līdz pat Vidusjūras reģionam, izmantojot visus savā rīcībā esošos līdzekļus, mēs esam aktīvi strādājuši, lai savās kaimiņvalstīs nodrošinātu mieru un stabilitāti. Uzskatu, ka darbs, ko paveicis Augstais pārstāvis Javier Solana, ES paplašināšanās politika, Barselonas process, Eiropas kaimiņattiecību politika, kas tikko šeit tika apspriesta, ES īpašie pārstāvji Bosnijā un Hercegovinā, Bijušajā Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikā, Moldovā un Dienvidkaukāzā un miera uzturēšanas process Vidējos Austrumos, kā arī ES līdzdalība Vidējo Austrumu Kvartetā, Kosovas Troikā un citās EDAP misijās, ko jau pieminēju iepriekš, atspoguļo mūsu apņemšanos nostabilizēt drošību mūsu kaimiņvalstīs.

  Georgios Papastamkos (PPE-DE). – (EL) Paldies par jūsu atbildi, priekšsēdētāja kungs! Man patiešām šķiet, ka Eiropas drošības stratēģija apliecina to, ka savas misijas mēs īstenojam veiksmīgāk ārpus Eiropas kontinenta, ja tās salīdzina ar to problēmu risinājumiem, ar kurām sastopamies Eiropas Savienībā Domāju, ka tādas situācijas, kāda, piemēram, ir izveidojusies Kosovā, krīzes pārvaldība, FYROM nosacītības politika, tāda kandidātvalsts, kuras politiskajā sistēmā ir nopietni traucējumi, kā arī gan pamatota, gan nepamatota rusofobija, par kuru ir nobažījušies mūsu kolēģi no Austrumeiropas — visas šīs problēmas liek mums izstrādāt saskaņotāku un efektīvāku Eiropas drošības stratēģiju.

  Manuel Lobo Antunes, Padomes priekšsēdētājs. − (PT) Tikko šajā plenārsēžu zālē mēs apspriedām Eiropas kaimiņattiecību politiku, kas ir tieši paredzēta mūsu partnervalstīm šajā kontinentā. Pieņemu, ka galvenais secinājums bija tāds, ka, neskatoties uz iespējamajām grūtībām un varbūtējiem uzlabojumiem, šī Eiropas kaimiņattiecību politika, kas ir daļa no mūsu stratēģijas, ir izrādījusies efektīva un ir nodrošinājusi, ka daudzās mūsu partnervalstīs un kaimiņvalstīs var runāt par stabilitāti, ekonomisko progresu, kā arī attīstību ekonomikas un sociālajā jomā.

Labi zināmu vēsturisku iemeslu dēļ daudzas mūsu partnervalstis, protams, sastopas ar tādām lietām kā pārejas periods, demokrātijas un tiesiskuma nostiprināšana, un bieži vien šajos procesos rodas sarežģījumi, novirzīšanās no mērķa vai problēmas. Un attiecībā uz dažām šīm valstīm tā ir taisnība. Mēs nesen runājām par Gruziju, kad es šeit minēju, ka apmēram pirms trim nedēļām vadīju Asociācijas padomi saistībā ar Gruziju un man bija iespēja informēt Gruzijas kolēģus par to, ka, piemēram, ekonomikas jomā mēs ar gandarījumu konstatējām ievērojamu progresu attiecībā uz ekonomikas attīstību, neskatoties uz problēmām, kas šai valstij radušās ar Krieviju. Tādēļ mums jābūt gataviem uz ievērojamu progresu, ko mēs gaidām un vēlamies panākt, bet labi zināmu iemeslu dēļ mums reizēm jābūt gataviem arī uz soļiem atpakaļ, kas, cerams, būs īslaicīgi, turklāt mēs ceram, ka šīs valstis ātri atgriezīsies pie progresa un virzīsies uz tiesiskuma nostiprināšanu.

Tādēļ man no visas sirds jāsaka godājamajam deputātam, ka, lai gan mēs, Eiropas Savienības pilsoņi, reizēm esam visai pasīvi attiecībā uz savu spēju nodrošināt panākumus un arī pašiem panākumiem, mums, tā sakot, jākļūst mazliet draudzīgākiem pašiem pret sevi. Manuprāt, mēs tomēr esam kaut ko sasnieguši, neskatoties uz sarežģījumiem.

  Gay Mitchell (PPE-DE). - Ņemot vērā to, kas par aizsardzības un drošības jautājumiem rakstīts ES līgumos un Reformu līgumā, kā arī to, ko vakar šeit teica Francijas prezidents, un to, ka nākamgad prezidentūru pārņems Francija, vai Padome var Parlamentam pateikt, vai tā paredz īstenot kopēju aizsardzības politiku Eiropas Savienībā šī vai nākamā Parlamenta sastāva pilnvaru laikā, un kad, pēc tās domām, tas varētu notikt?

  Manuel Lobo Antunes, Padomes priekšsēdētājs. − (PT) Kā godājamais deputāts zina, Padome nekomentē Eiropas Savienības dalībvalstu vadītāju runas. Tomēr es, protams, ņēmu vērā prezidenta N. Sarkozy viedokli, un tas ir ļoti nozīmīgas ES dalībvalsts vadītāja viedoklis. Neatkarīgi no tā, vai mums ir vai nav jāpanāk progress šajā virzienā, jāpanāk Eiropā lielāks aizsardzības līmenis, tā būs Padome, kurai būs jāpieņem lēmums, un, kā jūs to varat iedomāties, es nevaru aizsteigties priekšā Padomes lēmumam. Ja tas ir Padomes lēmums — un, kā jūs zināt, aizsardzība ir īpaša joma, kurā jāpanāk ļoti liela vienprātība — tad, protams, mēs spēsim turpināt šo ceļu, bet ir skaidrs, ka lēmuma pieņemšana ir Padomes rokās. Man nav kristāla bumbas, tādēļ es jums nevaru pateikt, cik tālu tiks īstenota šī ideja. To mēs redzēsim vēlāk, bet tā kā šo priekšlikumu izteicis prezidents N. Sarkozy, šis priekšlikums tiks izskatīts ļoti uzmanīgi, tāpat kā visi pārējie viņa priekšlikumi.

  Priekšsēdētājs. −

Jautājums Nr. 5, ko uzdeva Bernd Posselt (H-0788/07)

Temats: Sarunas ar Maķedoniju par tās iespējamo pievienošanos ES

Kā Padome vērtē Maķedonijas tuvināšanos Eiropas Savienībai, un kad būtu iespējams vai vēlams noteikt datumu, lai sāktu pievienošanās sarunas?

  Manuel Lobo Antunes, Padomes priekšsēdētājs. − (PT) Priekšsēdētāja kungs, godājamais deputāta kungs, Eiropadomes 2005. gada decembra lēmums Bijušajai Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikai piešķirt kandidātvalsts statusu nozīmēja to, ka ir atzīti šīs valsts sasniegumi saistībā ar reformām. Eiropadome paziņoja, ka, apsverot turpmākus pasākumus saistībā ar pievienošanos Eiropas Savienībai, būtu jāņem vērā: pirmkārt, debates par paplašināšanās stratēģiju, kā tas paredzēts Padomes 2005. gada 12. decembra secinājumos, kurās tika atzīta „atjaunota vienprātība” par paplašināšanās procesu, kas tika panākta Eiropadomes 2006. gada 14.–15. decembra sanāksmē; otrkārt, Bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas atbilstību Kopenhāgenas kritērijiem; treškārt, Stabilizācijas un asociācijas procesa prasības un Stabilizācijas un asociācijas nolīguma efektīvu īstenošanu; un, visbeidzot, vajadzību turpmāk panākt ievērojamu progresu, lai atrisinātu pārējos jautājumus un izpildītu kritērijus saistībā ar pievienošanos ES, kuri iekļauti Komisijas atzinumā, kā arī Eiropas partnerības prioritāšu īstenošanu.

Savos starpposma ziņojumos Komisija detalizēti izskatīja panākto attīstību. Kā norādīts Komisijas 2006. gada ziņojumā, novērtējot situāciju Bijušajā Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikā, savā 2006. gada 11.–12. decembra sesijā Padome pauda nožēlu par to, ka 2006. gadā reformu īstenošanas temps ir palēninājies. Savā 2006. gada 14.–15. decembra sanāksmē Eiropadome atkārtoti uzsvēra, ka ikvienas valsts ceļš uz pievienošanos ES būs atkarīgs no tās centieniem panākt atbilstību Kopenhāgenas kritērijiem un Stabilizācijas un asociācijas procesa nosacījumiem. Padome aicināja Bijušo Dienvidslāvijas Maķedonijas Republiku paātrināt reformu īstenošanu svarīgākajās jomās un īstenot Eiropas partnerības prioritātes, lai pievienošanās procesā panāktu virzību uz priekšu. Stabilizācijas un asociācijas padomes ceturtā sanāksme, kurā tikās Eiropas Savienības un Bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas pārstāvji, notika šī gada 24. jūlijā. No tiem vēstījumiem, kas bija ietverti Stabilizācijas un asociācijas padomei adresētajā ES kopējā nostājā, par īpaši svarīgu uzskatāma neatlaidīgā prasība nodrošināt, ka demokrātisko iestāžu stabilitāte un regulāra darbība ir galvenie aspekti politiskajos kritērijos, kuru izpilde ir būtiska, lai nodrošinātu virzību uz Eiropas integrāciju. Valdībai, parlamentam, kā arī prezidenta institūcijai ir jāfunkcionē un jāsadarbojas efektīvi. Šīm iestādēm ir jāuzņemas sava diferencētā loma, un to mijiedarbībai jābūt tādai, kāda tā ir noteikta Konstitūcijā. Ir jāizveido un jāuztur lietišķs politiskais klimats, lai valsts varētu koncentrēties uz reformām, kas vajadzīgas, lai panāktu virzību uz ES. Jāveic arī turpmāki centieni, lai visos līmeņos nodrošinātu uzticēšanos etnisko kopienu starpā. ES atgādināja, ka Ohridas pamatnolīguma ilgstošā īstenošana bija politisko kritēriju galvenais aspekts. Ir jādara viss, lai panāktu iespējami plašāku politisko vienošanos par saistītajām reformām pilnībā atbilstīgi nolīguma burtam un garam.

Sanāksmē tika arī atgādināts par to, cik svarīgi ir panākt progresu tādās jomās kā tieslietas un iekšlietas, jo īpaši attiecībā uz organizētās noziedzības un korupcijas apkarošanu. Tajā pašā laikā Padome atgādināja arī par to, ka reģionālā sadarbība un labas kaimiņattiecības ir būtiska daļa ES integrācijas procesā. Visbeidzot es vēlos paziņot, ka Padome ļoti rūpīgi izskata 6. novembrī publicēto Komisijas ziņojumu, ar kuru saistībā decembrī Vispārējo lietu un ārējo attiecību padome izstrādās secinājumus.

  Bernd Posselt (PPE-DE). – (DE) Paldies, Padomes priekšsēdētāj, par jūsu visaptverošo atbildi! Man ir tikai divi īsi papildjautājumi. Pirmkārt, vai, jūsuprāt, pievienošanās sarunu uzsākšanas datumu būs iespējams noteikt nākamā gada laikā? Maķedonijas kandidātvalsts statuss tika pasludināts pirms vairāk nekā diviem gadiem, un tagad, protams, ir pienācis pēdējais brīdis, lai padomātu par šo datumu.

Bet otrs mans papildjautājums ir šāds — kāda pieeja tiks pieņemta? Vai mēs varam runāt par mēģinājumiem sasaistīt Maķedonijas pievienošanos ar citu valstu, piemēram, Serbijas, pievienošanos, vai arī šīs valsts lieta tiek izskatīta atsevišķi no citām valstīm?

  Manuel Lobo Antunes, Padomes priekšsēdētājs. − (PT) Godājamais deputāts to, cerams, sapratīs, bet es nevaru pateikt, vai mēs esam vai neesam paredzējuši nākamajā gadā noteikt datumu, kad tiks sāktas pievienošanās sarunas ar Bijušo Dienvidslāvijas Maķedonijas Republiku. Lai varētu sākt šādas sarunas, ir jāizpilda grūti un sarežģīti nosacījumi un kritēriji, tāpēc tas, kad Bijusī Dienvidslāvijas Maķedonijas Republika tiks informēta par sarunu sākšanas datumu, būs atkarīgs no tā, kā tā būs izpildījusi šos nosacījumus un kritērijus. Tomēr es teiktu, ka uz šo jautājumu labāk varētu atbildēt kandidātvalsts, nevis Eiropas Savienība.

Attiecībā uz pievienošanās procesu sasaisti prezidentūra uzskata un vienmēr ir uzskatījusi, ka katra kandidātvalsts vienmēr ir jāvērtē atsevišķi, pamatojoties uz konkrētās valsts nopelniem. Ja kandidātvalsts ir panākusi atbilstību, jo ir izpildījusi saistības un nosacījumus pievienošanās sarunu uzsākšanai, tai jāpiešķir attiecīgais statuss neatkarīgi no tā, kādi procesi varētu notikt paralēli saistībā ar citām kandidātvalstīm.

  Priekšsēdētājs. −

Jautājums Nr. 6, ko uzdeva Sarah Ludford (H-0790/07)

Temats: Tīģeru aizsardzība

Ko ES ir darījusi un ko tā plāno darīt, lai atbalstītu un palīdzētu Indijai un citām attiecīgajām valstīm attiecībā uz tīģeru populācijas aizsardzību, iesaistot un ieinteresējot vietējo sabiedrību šīs dzīvnieku populācijas aizsardzībā?

  Manuel Lobo Antunes, Padomes priekšsēdētājs. − (PT) Priekšsēdētāja kungs, godājamā deputāte, Konvencija par starptautisku tirdzniecību ar apdraudētajām savvaļas dzīvnieku un augu sugām (CITES) nodrošina starptautisko tiesisko regulējumu attiecībā uz tīģeru un citu apdraudētu sugu aizsardzību. ES un tās dalībvalstis stingri atbalsta CITES konvenciju gan politiski, gan finansiāli.

Pēdējo gadu laikā ES ir īpaši uzsvērusi, ka vairāk pūļu ir jāvelta tam, lai praktiski piemērotu CITES konvencijā paredzēto kontroli, tādējādi samazinot nelegālo nogalināšanu un tirdzniecību un nodrošinot sugu ilgtspējīgu tirdzniecību. Lai uzsvērtu šo vajadzību, 2007. gada 13. jūlijā Komisija publicēja Ieteikumu Nr. 207/425/EK, ar ko nosaka darbību kopumu, lai izpildītu Padomes Regulu (EK) Nr. 338/97 par savvaļas dzīvnieku un augu sugu aizsardzību, reglamentējot to tirdzniecību. Pagaidām suga „Panthera tigris” ir minēta Komisijas 2005. gada 9. augusta Regulas (EK) Nr. 1332/2005 A pielikumā, kā arī CITES konvencijas I pielikumā, kas nozīmē, ka šīs sugas īpatņus var pārvietot vienīgi izņēmuma gadījumā atbilstīgi stingriem kritērijiem. Ja ir panākta atbilstība šiem kritērijiem un ir iespējams pieņemt lēmumu par atļauju, jābūt garantijai, ka šāda rīcība nekaitē šīs sugas aizsardzībai.

Mēs vēlētos arī vērst jūsu uzmanību uz vajadzību īstenot starptautisku sadarbību un, jo īpaši, palielināt resursus, lai atvieglotu tās politikas īstenošanu, kas attiecas uz savvaļas dzīvnieku un augu aizsardzību un ilgtspējīgu izmantošanu, tajās valstīs, kurās ir konstatētas šīs sugas. Tādēļ ES atbalstīja lēmumus, kuri tika pieņemti attiecībā uz šiem lielajiem Āzijas kaķiem un kuri šī gada sākumā tika apstiprināti CITES konvencijas pušu 14. sanāksmē, lai pastiprinātu tās piemērošanu un aizsardzības pasākumus.

Turklāt mēs esam gatavi sniegt palīdzību Indijai un citām valstīm, kas atrodas šajā izplatības zonā, lai īstenotu šos lēmumus. Mēs atzīstam, ka ir vajadzīga vietējās sabiedrības līdzdalība, lai efektīvi īstenotu aizsardzības pasākumus. CITES konvencijā mēs esam uzsvēruši to, ka ir jānodrošina atbalsts vietējām un lauku kopienām un jāsadarbojas ar tām attiecībā uz savvaļas dzīvnieku un augu krājumu pārvaldību, kā arī pastāvīgi jāapkaro šo sugu nelegālā tirdzniecība.

  Sarah Ludford (ALDE). - Es pateicos prezidentūrai šajā saistībā un izlasīšu minētos dokumentus.

Tomēr problēma ir tāda, ka attiecībā uz tīģeriem tā ir krīzes situācija. Iespējams, ir palikuši tikai 3 000 savvaļā dzīvojošu tīģeru. Līdz 2020. gadam tie varētu izmirt. Galvenā problēma ir malumedniecība, ko nosaka tīģera ādas un ķermeņa daļu ienesīgā nelegālā tirdzniecība Austrumeiropā. Indijas mežsaimniecības iestādes apgalvo, ka nespēj tikt galā ar malumedniekiem pastāvīga līdzekļu trūkuma dēļ. Vai Eiropas Savienība var palīdzēt šajā jautājumā? Vai mums ir īpaši projekti?

Nesen kāda Ķīnas amatpersona norādīja, ka ir ļoti grūti pretoties spiedienam, kas pieprasa liberalizēt tīģeru tirdzniecību. Protams, no vienas puses, galvenais aspekts ir izglītība, bet svarīgi ir arī nodrošināt vietējās sabiedrības lielākas ekonomiskās ieinteresētības saglabāšanu. Ko Eiropas Savienība patlaban dara attiecībā uz īpašajiem projektiem?

  Manuel Lobo Antunes, Padomes priekšsēdētājs. − (PT) Godājamā deputāte pamanīs, ka es plaši, daudzkārt un detalizēti atsaucos uz starptautisko tiesisko un juridisko regulējumu, ar kuru saskaņā pastāv un darbojas Eiropas Savienība. Es, protams, arī izteicu Padomes vēlmi gatavību un apņemšanos darīt visu iespējamo saistībā ar šo starptautisko regulējumu, lai nodrošinātu, ka tajā paredzētie pasākumi tiek efektīvi piemēroti.

Es ļoti nepārprotami arī norādīju, ka mēs atzīstam to, ka mums jāstrādā kopā ar vietējo sabiedrību, kurai ir tiešs sakars ar šo apdraudēto sugu. Cīņa pret malumedniecību un līdzīgām nelegālām darbībām nav viegla, un šajās situācijās pieredzējuši cilvēki to zina. Viņi zina, ka tā ir sarežģīta, lai arī nepieciešama cīņa, un tam es piekrītu.

Visa Eiropas sabiedrība arī piekrīt jūsu viedoklim, jo tas, kas ir pieredzēts pēdējā laikā saistībā ar apdraudēto sugu nelegālo tirdzniecību, pierāda, ka cilvēki daudz vairāk apzinās, ka šiem jautājumiem jāpievērš lielāka uzmanība, nekā agrāk. Tādējādi sabiedriskās domas spiediens un uzmanība, kas pievērsta saistībā ar šīm situācijām, patlaban ir daudz lielāka nekā iepriekš. Tādēļ jūs varat droši paļauties uz sabiedrības informētību, kas arī ir nepieciešama, lai nodrošinātu mūsu — ES un tās dalībvalstu — spēju darboties daudz efektīvāk. Kā jau es minēju, mums jāatzīst, ka tā ir sarežģīta cīņa.

  David Martin (PSE). - Priekšsēdētāja kungs, jūs ļoti skaidri norādījāt, ka jūs un Padome kopumā esat ieinteresēti tīģeru aizsardzībā un saglabāšanā. Arī Indijas premjerministrs, nākot klajā ar vairākiem paziņojumiem, ir dedzīgi izrādījis savu ieinteresētību attiecībā uz tīģeru aizsardzību. Tā kā mēs esam iesaistījušies divpusējās sarunās ar Indiju, lai izstrādātu jaunu divpusēju ES un Indijas līgumu, vai, jūsuprāt, šo jautājumu mēs varētu iekļaut šajā līgumā un varētu iet tālāk par pašreizējām CITES konvencijā noteiktajām saistībām, lai sniegtu palīdzību attiecībā uz izglītību, apmācībām un saglabāšanu, kas ir tāda veida pasākumi, par kuriem runāja baronese S. Ludford?

  Reinhard Rack (PPE-DE). - (DE) Priekšsēdētāja kungs, Padomes priekšsēdētāj, mans jautājums ir saistīts ar šo tēmu, tomēr tas attiecas, uz nedaudz citu aspektu. Es uzskatu — un jūs pareizi uz to atsaucāties — ka tādi jautājumi, kādi patlaban tiek apspriesti, rada satraukumu visā sabiedrībā. No otras puses — un jūs arī atsaucāties uz tiesisko stāvokli — vai mēs Eiropas Savienībā patiešām pamatoti nekaunīgi pieprasām īstenot likumdošanā un līgumos paredzētās pilnvaras attiecībā uz visiem jautājumiem, kas ļoti satrauc ikvienu iedzīvotāju Eiropas Savienībā? Vai mums nav jābūt nedaudz atturīgākiem šajos jautājumos?

  Manuel Lobo Antunes, Padomes priekšsēdētājs. − (PT) Man jāatzīstas, priekšsēdētāja kungs, ka es pilnībā nesapratu otro jautājumu, iespējams novēlotā tulkojuma dēļ.

Attiecībā uz jautājumu par tīģeriem un dialogu ar Indiju man pilnīgi godīgi un atklāti jāsaka, ka tas ir specifisks jautājums, par kuru es neesmu domājis, bet kuru mēs apsvērsim turpmāk, un tādēļ es ņemu vērā godājamā deputāta ierosinājumu. Savā divpusējā dialogā ar Indiju — ir paredzēta ES un Indijas augstākā līmeņa sanāksme — mēs, iespējams, apspriedīsim aizsargājamo sugu jautājumu un to, kā mēs varam labāk aizsargāt apdraudētās sugas.

Man jāatzīstas, ka tulkojuma dēļ, manuprāt, es nevarēju saprast jūsu otro jautājumu.

  Reinhard Rack (PPE-DE). - (DE) Liels paldies jums, un es atvainojos par to, ka runāju tik ātri. Es apzināti mēģināju izvairīties no pārāk ātras runāšanas. Manuprāt, ir svarīgi, ka mēs izskatām šādas problēmas, jo tās skar Eiropas iedzīvotājus. No otras puses, mums jāapzinās arī Eiropas Savienības juridiskie ierobežojumi un jārūpējas par to, lai savu iespēju robežās ievērotu šos ierobežojumus.

Jūsu ierosinātā pieeja šķiet interesanta, bet mēs nedrīkstam pieļaut, ka tiekam apsūdzēti par to, ka ES pretendē uz kompetenci visos globālajos jautājumos.

  Manuel Lobo Antunes, Padomes priekšsēdētājs. − (PT) Es piekrītu godājamajam deputātam, ka Eiropas Savienība nevar un tai nav jāuzņemas atbildība par visu, un to nevajadzētu apsūdzēt vai tiesāt par visu. Saskaņā ar Līgumiem daudzi šie aspekti un liela daļa atbildības ir dalībvalstu kompetencē, tomēr šajā gadījumā atbildību var uzņemties gan dalībvalstis, gan tās valstis, kurās ir konstatētas šādas situācijas.

Eiropas Savienība nav un tā nevar būt universāls līdzeklis, jo mums ir viens princips, proti, subsidiaritātes princips, kas vienmēr ir jāievēro.

  Priekšsēdētājs. −

Jautājums Nr. 7, ko uzdeva Gay Mitchell (H-0792/07)

Temats: Finanšu pakalpojumu centri ārpuskopienas valstīs

Vai Padome nāks klajā ar paziņojumu par to, kā tā sadarbosies ar finanšu pakalpojumu centriem ārpuskopienas valstīs savstarpējās ieinteresētības jomās?

  Manuel Lobo Antunes, Padomes priekšsēdētājs. − (PT) Priekšsēdētāja kungs, godājamais deputāta kungs, savos 2006. gada maija secinājumos Padome atzinīgi novērtēja Komisijas Balto grāmatu par finanšu pakalpojumu politiku laikposmā no 2005. līdz 2010. gadam. Padome jo īpaši atzinīgi novērtēja, to, ka — es citēju — „idejas, kas izteiktas attiecībā uz ārējās dimensijas aizvien lielāko nozīmi finanšu pakalpojumos, proti, padziļināt un paplašināt ar reglamentāciju saistītos dialogus ar trešām valstīm un strādāt pie tā, lai vairāk liberalizētu globālos finanšu pakalpojumu tirgus”.

Pēc Portugāles prezidentūras iniciatīvas 9. oktobrī Ekonomikas un finanšu padome (ECOFIN) izskatīja situāciju saistībā ar dialogiem par makroekonomikas, finanšu un regulatīvajiem jautājumiem, kuri tiek risināti ar ES lielākajām partnervalstīm — Amerikas Savienotajām Valstīm, Japānu, Krieviju, Indiju un Ķīnu. Šo stratēģisko dialogu nozīme tika uzsvērta šo apspriežu laikā. Šādi dialogi ļauj palielināt konverģenci, sadarbību un savstarpējo sapratni pasaules partneru starpā, tādējādi palīdzot atvieglot piekļuvi attiecīgajiem tirgiem, kā arī veicināt makroekonomisko un finanšu stabilitāti, jo īpaši saistībā ar finanšu pakalpojumiem. Šie dialogi ļāva panākt ievērojamu progresu saistībā ar grāmatvedības standartu konverģenci un līdzvērtību.

Padome atbalsta Komisijas paveikto darbu un uzskata, ka saistībā ar finanšu tirgus globalizāciju ir jāpalielina centieni, lai nodrošinātu konverģenci un sadarbību starptautiskā līmenī, kas būtu atbilstīgi Komisijas un Padomes stratēģiskajam redzējumam attiecībā uz vajadzību stiprināt Lisabonas stratēģijas ārējo dimensiju, veicinot regulatīvo sadarbību un attiecībā uz to izmantojot starptautisku pieeju, kā arī panākot standartu konverģenci un līdzvērtību.

Tika uzsvērts arī tas, cik svarīgi ir panākt, lai šajā jomā Eiropas Savienība nodrošinātu saskaņotu pieeju, un tika norādīts, ka informācija par šādu dialogu norisi arī turpmāk regulāri jāpārsūta Padomei.

  Gay Mitchell (PPE-DE). - Es vēlētos pateikties Padomes prezidentūrai par tās sniegto atbildi. Vai šī Padomes prezidentūra zina, ka pastāv tāds uzskats, ka jaunattīstības valstis varētu ievērojami iegūt, ja tās izveidotu finanšu pakalpojumu nozari? Ņemot vērā Portugāles pieredzi, jo īpaši Āfrikā, vai es varētu jautāt Padomes priekšsēdētājam, vai viņa īsajā paziņojumā nav atbilde, ja viņš vēlētos šo jautājumu izskatīt un risināt, jo tas tikpat labi varētu būt veids, kā palīdzēt ne vien jaunattīstības valstīm, bet arī darboties pasaules mērogā, no kā lielā mērā iegūtu arī šī pasaules daļa.

  Manuel Lobo Antunes, Padomes priekšsēdētājs. − (PT) Godājamajam deputātam ir taisnība, man nav jums sniedzamas rakstiski sagatavotas atbildes, bet es jūs iepazīstināšu ar savu viedokli. Šajā saistībā šorīt mums bija ļoti interesantas apspriedes par globalizāciju; mēs apspriedām arī finanšu pakalpojumus un jautājumus, kas saistīti ar nestabilitāti dažos finanšu tirgos.

Viens jautājums, ko es uzskatu par būtisku saistībā ar Āfriku un kas ir cieši saistīts ar Eiropas un Āfrikas augstākā līmeņa sanāksmi, attiecas uz Āfrikas stāvokli saistībā ar globalizāciju — proti, vai Āfrikai jākļūst par pilntiesīgu partneri (mēs uzskatām, ka jākļūst) saistībā ar problēmām un izaicinājumiem, ko rada globalizācija, vai Āfrikai jākļūst par aktīvu partneri un vai tās rīcībā ir jābūt efektīviem instrumentiem, lai tā patiesi varētu būt pilntiesīgs partneris globalizācijā, bet, no otras puses, vai mēs vēlamies tādu Āfriku, kas tiek nosodīta par karu, nedrošību, zemu attīstības līmeni un nabadzību?

Tādējādi šajā saistībā var vienīgi izteikt atzinību par finanšu un citiem instrumentiem, iniciatīvām un mehānismiem, kas varētu patiesi padarīt Āfriku par līdzīgu mums, Eiropas Savienībai, un lielākajiem jauno tirgus ekonomiku valstu blokiem, iekļaujot šo kontinentu sarunās, debatēs un globalizācijas tēmā.

  Mairead McGuinness (PPE-DE). - Pateicos jums, priekšsēdētāja kungs un Padomes priekšsēdētāj, ka, tāpat kā mēs visi, arī jūs pārsniedzāt laika ierobežojumu; mēs to novērtējam.

Kādi, jūsuprāt, ir šķēršļi, kas traucē panākt lielāku progresu šajā jomā? Vai, jūsuprāt, pašreizējā situācijā ir pietiekami daudz izdarīts? Es to jautāju tāpēc, ka patlaban mēs runājam par patērētāju uzticību finanšu pakalpojumu nozarei gan Eiropā, gan ārpus tās robežām.

  Manuel Lobo Antunes, Padomes priekšsēdētājs. − (PT) Šo jautājumu, šo dialogu un līdzīgu pasākumu vadīšanu šajā konkrētajā jomā, uz ko daļēji attiecās man uzdotais jautājums, pārvaldīja Komisija, un tā ir Komisijas atbildība. Man arī jāatzīstas, ka neesmu finanšu speciālists, un tādēļ man nav smalku zināšanu, kas ir vajadzīgas, lai sniegtu jums tehniskas atbildes. Jūs pieprasāt tehnisku atbildi, bet es jums tādu nevaru sniegt. Es jums varu sniegt politisku atbildi, iezīmējot jaunu faktisko situāciju, jaunas problēmas un jaunus izaicinājumus, kā arī jaunas iespējas. Šīs problēma ir jāizskata un tagad ir izskatīta, turklāt tā ir attīstījusies vēl nepieredzētā mērogā. Arī mums Eiropas Savienībā, protams, ir jāmēģina atrast atbilstīgi risinājumi, ja parādās problēmas, un mūsu rīcībā arī jābūt vajadzīgajiem instrumentiem, ja ir jāpanāk attīstība un progress.

Es nevaru jums konkrēti pateikt, kādi šķēršļi varēja vai varētu rasties, tomēr es jums varu radīt priekšstatu — jo man pašam tāds ir — par to, kāda ir bijusi ES politika un Padomes atbildība šajā jomā. Visbeidzot es varu pateikt, ka man ir liels gandarījums paildzināt savu uzstāšanos šeit, kopā ar jums, jo īpaši tādēļ, ka tuvojas mans pilnvaru beigu termiņš. Man būs tikai vēl viena iespēja tikties ar jums, tādēļ man maksimāli jāizmanto šī pieredze.

  Priekšsēdētājs. − Uz jautājumiem, uz kuriem netika atbildēts laika trūkuma dēļ, sniegs rakstiskas atbildes (skatīt pielikumu).

Jautājumu laiks ir beidzies.

(Sēdi pārtrauca plkst. 19.45 un atsāka plkst. 21.05.)

SĒDI VADA: Edward McMILLAN-SCOTT
Priekšsēdētāja vietnieks

12. Komiteju un delegāciju sastāvs (sk. protokolu)

13. Tirdzniecības un ekonomikas sakari ar Ukrainu (debates)

  Priekšsēdētājs. − Nākamais punkts ir Starptautiskās tirdzniecības komitejas vārdā izstrādātais Zbigniew Zaleski ziņojums par tirdzniecības un ekonomiskajām attiecībām ar Ukrainu (2007/2022(INI) (A6-0396/2007).

  Zbigniew Zaleski (PPE-DE), referents. – (PL) Ziņojumā ir ilustrēta tā nozīme, kas, mūsuprāt, jāpiešķir Ukrainai saistībā ar mūsu pašu saimniecisko darbību, kā arī Ukrainai kā partnerim tirdzniecības attiecībās ar citām valstīm. Turklāt mēs vēlējāmies uzsvērt to nozīmi, kas Ukrainai ir Melnās jūras reģionā, proti, tās politisko, ekonomisko un kultūras nozīmi.

Uzskatu, ka saimnieciskajā darbībā un ekonomikas attīstībā progress jāpanāk neatkarīgi no valsts politiskajām idejām. Ekonomikai ir jābūt brīvai, valsts un likumdošanas iestādēm ir jāsniedz atbalsts, atsevišķiem uzņēmējiem un uzņēmēju grupām ir jāveido saimnieciskas vienības. Ekonomikai ir jākalpo par instrumentu, ar kura palīdzību ir iespējams nodrošināt labus dzīves apstākļus iedzīvotājiem, un šo mērķi var sasniegt, paaugstinot dzīves līmeni, uzlabojot darba apstākļus, nodrošinot labu izglītību, efektīvu tiesu sistēmu, arī īpašumtiesības. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka kopēju īpašumu izmanto personīgā labuma gūšanai. Tādēļ cilvēki ir jāmudina un jāmotivē strādāt godīgi, lai nodrošinātu materiālos un cita veida personīgos ieguvumus.

Ja kādai valstij nav labu piemēru pašai savā vēsturē, tad ir vērts izmantot citu valstu, kaimiņvalstu, labo praksi un pieredzi. Tādēļ ir svarīgi iekļaut Ukrainu kopējā tirgū un nodrošināt šai valstij ES zinātības pieejamību. Uzskatu, ka mūs ekonomikas modelis ir efektīvs, lai gan tas ir tālu no perfektā modeļa, piemēram, attiecībā uz pārtikas ražošanu un tirdzniecību, tomēr mēs pastāvīgi strādājam pie tā, lai uzlabotu savu situāciju. Savai kaimiņvalstij mēs no Bug upes otra krasta varam piedāvāt tādus standartus un noteikumus, par kuru efektivitāti mēs esam droši.

Uz ko attiecas šis ziņojums? Tas attiecas uz rūpniecību, lauksaimniecību, enerģētiku, finansēm, robežsardzi, transporta infrastruktūru, piemēriem par darbību, kurā nav korupcijas, intelektuālo īpašumu, dabisko vidi, sadarbību zinātnes jomā un attiecībām ar kaimiņvalstīm. Tie ir atsevišķi aspekti no tā vienotā veseluma, ko mēs dēvējam par ekonomiku. Šīs ekonomikas pamatu veido labi noteikti standarti, un šajā ziņojumā mēs ieteicām saviem partneriem pašiem sev izstrādāt šādus standartus vai izmantot mūsu standartus kā paraugu.

Kādi nosacījumi Ukrainai ir jāizpilda, lai sarunās apspriestu ciešākus sakarus ar Eiropas Savienību? Runājot par svarīgākajiem nosacījumiem, domāju, ka vispirms tā ir pievienošanās Pasaules Tirdzniecības organizācijai, un vienlaikus vai pat pirms tam — ar Kirgizstānu saistītās parāda problēmas atrisināšana. Šis process pašlaik vēl nav pabeigts. Otrkārt, iespējami drīzāk Ukrainas parlamentam ir jāapstiprina šī pievienošanās. Citi nosacījumi ietver labas attiecības ar tās kaimiņvalstīm, proti, Krieviju un Baltkrieviju, šīs valsts valūtas stabilitāti, finanšu pakalpojumu kvalitāti, zīmolu attīstību starptautiskajos tirgos un likumu ievērošanu.

Ukraina, kas ir paziņojusi par vēlmi pievienoties Eiropas Savienībai, saskaras ar lieliem, pat milzīgiem, izaicinājumiem. Proti, tā kā Ukraina pārliecina Eiropu ar savu darbību ekonomikas, tiesību, finansu un politiskajā jomā, tādējādi apliecinot, ka tā ir partneris, kas pietiekami efektīvi pilda saistības, agrāk vai vēlāk ES būs sev jāuzdod jautājums, vai nebūtu lietderīgi iekļaut Ukrainu kopējā Eiropas sistēmā?

Komisāra kungs, reizēm mūsu pieejas var atšķirties, tomēr es uzskatu, ka mums ir viens un tas pats mērķis, proti, panākt pagaidu vienošanos (modus vivendi), no kuras iespējams gūt labumu un kura nodrošinātu iespēju, kā mums pastāvēt līdzās ar šo svarīgo austrumu reģiona kaimiņvalsti.

Man šķiet, priekšsēdētāja kungs, ka esmu ietaupījis mazliet laika, jo ir jau vakars.

  Joe Borg, Komisijas loceklis. − Priekšsēdētāja kungs, vispirms ļaujiet man apsveikt referentu Z. Zaleski sakarā ar šo ļoti labo ziņojumu.

Es arī vēlos pateikties referentam par lielisko sadarbību ar Komisijas dienestiem šī ziņojuma izstrādes laikā. Ziņojums izstrādāts ļoti savlaicīgi. Tajā sniegts visaptverošs pārskats par attiecīgajiem jautājumiem ES un Ukrainas tirdzniecības un ekonomiskajās attiecībās.

Ļaujiet man pievērsties dažiem jautājumiem, ko jūs uzsvērāt arī savā ziņojumā. Savā kaimiņattiecību stratēģijā mēs uzskatām Ukrainu par svarīgu un vērtīgu partneri. Mēs piekrītam šī ziņojuma vispārējam vēstījumam — pēc iespējas ciešāk tuvināt Ukrainas ekonomiku ES ekonomikai, izmantojot jaunu, uzlabotu nolīgumu, kurā galvenais pīlārs būs padziļināti un visaptveroši brīvās tirdzniecības līgumi.

Komisija arī pilnībā piekrīt jūsu viedoklim attiecībā uz to, ka Ukrainā ir jāstiprina tiesiskums, un to, ka Ukrainas pievienošanās PTO ir būtiska. Mēs ļoti ceram, ka Ukraina tomēr spēs šogad pabeigt pievienošanās procesu PTO, un šajā nolūkā mēs cieši sadarbosimies ar Ukrainas valdību. Mēs uzskatām, ka daudzpusējais pievienošanās process būs pabeigts, tiklīdz PTO dalībvalstis būs apstiprinājušas pievienošanās paketi.

Pievienošanos PTO Ukraina ir noteikusi par prioritāti, un mēs esam pārliecināti, ka šī valsts pienācīgi īstenos savas iekšējās ratifikācijas procedūras, lai noformētu savu oficiālās dalībvalsts statusu. Eiropas Savienība nav ieinteresēta, lai vēl vairāk aizkavētos sarunas par brīvās tirdzniecības līgumiem, un ir gatava iespējami drīzāk uzsākt šīs sarunas, tiklīdz PTO dalībvalstis būs apstiprinājušas lēmumu par pievienošanās paketi. Attiecībā uz nākamo brīvās tirdzniecības līgumu mēs pilnībā piekrītam, ka tam jābūt padziļinātam un visaptverošam nolīgumam, kurā pastiprināta uzmanība pievērsta regulatīvajai saskaņošanai.

Attiecībā uz ekonomiskajām attiecībām ar kaimiņvalstīm ziņojumā ierosināts īstenot trīsvirzienu dialogu starp Eiropas Savienību, Krieviju un Ukrainu. Mums jābūt ļoti piesardzīgiem, lai izvairītos no to procesu dubultošanās, kas attiecas uz jomām, kuras jau ietvertas citos forumos. Turklāt, rodas jautājums par to, vai Eiropas Savienība neriskētu, iesaistoties Krievijas un Ukrainas divpusējos strīdos. Mēs apšaubītu arī ieguvumu no šādas pieejas.

Tāda ir mūsu politika, kas paredz veicināt enerģētikas tirgus liberalizāciju, ļaujot īstenot konkurenci un tādējādi nodrošinot drošas enerģijas pieejamību par saprātīgām cenām. Tas būs nopietns jautājums sarunās ar Ukrainu par nākamo brīvās tirdzniecības līgumu.

Attiecībā uz bažām, kas saistītas ar iedzīvotāju pamatvajadzību nodrošināšanu, ES tiesību akti par elektroenerģijas un gāzes nozares liberalizāciju ietver svarīgus noteikumus ar noteiktu darbības jomu, lai nodrošinātu patērētāju aizsardzību un nodrošinātu viņu pamatvajadzības. Mēs esam paredzējuši pārrunāt Ukrainas noteikumu saskaņošanu ar šiem tiesību aktiem.

Attiecībā uz ieteikumu paplašināt vispārējo preferenču sistēmu (VPS+) es vēlētos uzsvērt, ka Ukrainai netiek piešķirtas šīs papildu preferences, un Eiropas Savienība ir apņēmusies katrā gadījumā atsevišķi negrozīt VPS pamatkritērijus. Turklāt tas nopietni iedragātu mūsu sarunu nostāju attiecībā uz nākamo brīvās tirdzniecības līgumu.

Noslēgumā ļaujiet man vēlreiz apsveikt referentu saistībā ar viņa labo ziņojumu. Komisija lielā mērā piekrīt vispārējai pieejai, kas ietverta šajā ziņojumā, izņemot dažus jautājumus, kurus es uzsvēru iepriekš. Komisija ņems vērā šo ziņojumu savā pašreizējā un turpmākajā sadarbībā ar Ukrainu.

  Jerzy Buzek, PPE-DE grupas vārdā. – (PL) Priekšsēdētāja kungs, lai gan situācija Ukrainā pēc vēlēšanām vēl nav nostabilizējusies, tie, kas pārstāv demokrātiju, ir uzvarējuši. Tā ir ne vien demokrātijas uzvara Ukrainā, bet arī uzvara Eiropas Savienībai, kas atbalstīja šāda veida rīcību. Tagad Ukrainas interesēs mums — ukraiņiem un Eiropas Savienībai — ir jānostiprina šie sasniegumi, kurus Ukrainā bija ļoti grūti panākt. Lēmumi pēc vēlēšanām jāpieņem pašiem ukraiņiem, bet mēs varam palīdzēt Ukrainai un vienlaikus arī sev.

Es pilnībā atbalstu Z. Zaleski ziņojumu un apsveicu viņu ar šāda dokumenta izstrādi. Manuprāt, ir trīs vissvarīgākās jomas attiecībā uz stabilitātes izveidošanu Ukrainā, no kurām ieguvēja būtu arī Eiropas Savienība.

Pirmkārt, tā ir sadarbība enerģētikas jomā, kas ir ļoti svarīga abām pusēm. Ir svarīgi, lai mēs iesaistītos un veiktu ieguldījumus cauruļvados, kas daudzos gadījumos ir ļoti sliktā stāvoklī, kā arī jaunu cauruļvadu izbūvē, piemēram, tādā, kas savieno Odesu, Brodi un Gdaņsku, veiktu ieguldījumus elektroenerģijas tīklos un atbalstītu energoefektivitāti. Mēs varam piedāvāt savas tehnoloģijas, mēs varam izveidot kopīgu kapitālu, lai Ukrainā uzlabotu energoefektivitāti, un tas palīdzēs arī attiecībā uz mūsu pašu energoapgādes drošību. Visbeidzot, un tas ir acīmredzami, — jāpanāk lielāka kodolelektrostaciju drošība Ukrainā, kas ir ļoti svarīga arī Eiropai.

Otra joma ir sadarbība zinātnes jomā. Šajā jomā Ukraina ir panākusi ievērojamus sasniegumus. Ir vērts to izmantot savā labā. Turklāt studentu un zinātnieku apmaiņa varētu samazināt speciālistu trūkumu Eiropas Savienībā, jo mums trūkst 700 000 zinātnieku. Mums jāpatur prātā, ka tas vienmēr ir drošākais un ātrākais sadarbības veids — zinātne, izglītības iestādes un studenti.

Treškārt, tā ir sadarbība starp pārvaldi vietējā un reģionālā līmenī. Šajā saistībā ES pilsētām ir plašs piedāvājums. Ukrainā mēs varam palīdzēt izveidot pilnīgu demokrātiju vietējās pārvaldes līmenī; līdz šim nekas tāds nav darīts.

Turklāt tas viss jādara saistībā ar ilgtermiņa mērķi, proti, asociācijas nolīgumu ar Ukrainu. Un nav svarīgi, vai tas prasa 10 vai 20 gadus. Ir vērts iepazīstināt Ukrainu ar šo iespēju. Tā palīdzēs ukraiņiem, un tā palīdzēs Eiropas Savienībai.

  Vural Öger, PSE grupas vārdā. – (DE) Priekšsēdētāja kungs, šīs pēcpusdienas plenārsēdē mēs apspriedām Eiropas kaimiņattiecību politiku. Pēc 2004. gada paplašināšanās Eiropas Komisija ierosināja izstrādāt saskaņotu stratēģiju, kas orientēta uz jaunām ES kaimiņvalstīm. Saistībā ar EKP ir izveidoti īpaši sakari ar tām valstīm, kuras ar ES saista kopīgas galvenās vērtības un mērķi.

Mūsu kaimiņvalsts Ukraina ir pamatīgi nostiprinājusies šajā EKP. Mēs apzināmies, ka Ukraina, kurai ir īpaša ģeopolitiskā un tirdzniecības nozīme, ir dabisks tilts starp ES, no vienas puses, un Krieviju un Vidusāziju, no otras puses. Patlaban ES ir Ukrainas galvenais tirdzniecības partneris; līdz 2006. gadam Ukrainas un ES dalībvalstu tirdzniecības apjoms jau bija sasniedzis 26,6 miljardus eiro.

Mēs, Eiropas Savienībā, novērtējam lielos pūliņus, kas Ukrainā ieguldīti pēdējo gadu laikā. Bijusī plānotā ekonomika ir pārveidota par efektīvu tirgus ekonomiku. Saskaņā ar ESAO ziņojumu no 2000. līdz 2006. gadam Ukrainas vidējā ekonomiskā izaugsme bija 7,6 % gadā. Tas ir liels sasniegums.

Mēs 2007. gada februārī uzsākām sarunas par jaunu partnerattiecību un asociācijas nolīgumu, kas jānoslēdz starp Ukrainu un Eiropas Savienību. Ukrainas ieceres kļūt par ES un NATO dalībvalsti arī ir labi dokumentētas. Tirdzniecības un ekonomikas politikas interesēs pievienošanās Pasaules Tirdzniecības organizācijai ir pats svarīgākais punkts Ukrainas darba kārtībā. Mēs pieņemam, ka pievienošanās PTO patiesi būs iespējama līdz šā gada beigām. Tas ievērojami arī paplašinātu ES un Ukrainas sadarbības jomu un nogludinātu ceļu uz sarunām par brīvās tirdzniecības zonas izvedi saistībā ar EKP.

Eiropas Savienībai jāuzskata Ukraina par īstu partnervalsti un jāsūta tai skaidri signāli. Šajā saistībā es varu tikai izteikt atzinību par rezultātiem, kas tika panākti ES un Ukrainas augstākā līmeņa sanāksmē, kura notika Kijevā 2007. gada 14. septembrī un kurā tika atkārtoti apstiprinātas spēcīgās un ilgstošās attiecības starp abām pusēm. Mums jāturpina aktīvi atbalstīt Ukraina tās ceļā uz dalību PTO, attiecībā uz tam sekojošo brīvās tirdzniecības zonas izveidi, kā arī ES prasībām.

  Danutė Budreikaitė, ALDE grupa – (LT) Ukraina ir stratēģiski un ekonomiski nozīmīgs ES partneris un austrumu reģiona kaimiņvalsts, kurai ir svarīga nozīme gan šajā reģionā, gan ārpus tā.

ES un Ukrainas attiecības galvenokārt ir attīstījušās, izveidojot plašāku politisko sadarbību un pakāpeniski palielinot ekonomisko integrāciju. Šo mērķu īstenošana veicinātu demokrātijas turpmāku konsolidāciju un tirgus ekonomikas attīstību Ukrainā. Tomēr veiksmīgā Ukrainas attīstība nav atkarīga tikai no Eiropas Savienības. Ukrainai jāpieņem noteikts lēmums konsekventi turpināt ceļu Rietumu virzienā.

Es vēlētos dalīties pārdomās par ES un Ukrainas ekonomikas un tirdzniecības attiecībām.

Pirmkārt, ar brīvās tirdzniecības zonu saistīto sarunu sākšana ar ES ir cieši saistīta ar Ukrainas pievienošanos PTO. Tomēr sarunas par brīvo tirdzniecības zonu attieksies ne tikai uz tarifu atcelšanu (šis punkts ir ietverts sarunās ar PTO), bet gan uz plašāku konverģenci — pakalpojumu nozares liberalizāciju, iestāžu reformām, juridiskā pamata saskaņošanu ar ES acquis. Attiecīgi, paralēli Ukrainas kļūšanai par PTO dalībvalsti, ir jāīsteno koordinēti pasākumi starp ES un Ukrainu, lai izveidotu brīvās tirdzniecības zonu.

Otrkārt, lielāka uzmanība ir jāvelta labas pārvaldības prakses ieviešanai, valsts sektora pastiprināšanai un korupcijas samazināšanai. Intensīvāka sadarbība šajās jomās ievērojami veicinātu stabilāku ekonomiku un tirdzniecības attiecības starp ES un Ukrainu, kā arī nostiprinātu demokratizācijas procesu un palielinātu Ukrainas izredzes kļūt par ES dalībvalsti.

Treškārt, ir svarīgi norādīt, ka Ukrainas ražotāji pagaidām nav gatavi konkurēt ar ES dalībvalstu ražotājiem. Tādēļ ir jānosaka pārejas periods, kā arī jāizveido uzraudzības iestādes, lai Ukrainas ekonomiku un sabiedrību aizsargātu pret negatīvo ietekmi.

Ceturtais aspekts — lai gan ES atbalsta, ka tiek liberalizēta tirdzniecība ar Ukrainu, tai jābūt gatavai, ka var rasties sarežģījumi saistībā ar Ukrainas ražotājiem, jo īpaši tiem, kuru darbība ir saistīta ar eksportu uz NVS valstīm; tai jābūt gatavai arī tam, ka var notikt pretošanās saistībā ar ES standartu īstenošanu, ierēdņu mēģinājumi saglabāt status quo un pašreizējos koruptīvos sakarus. Lai atvieglotu reformu veiksmīgu īstenošanu, Ukrainas valdībai ir jāinformē uzņēmēji un sabiedrība par priekšrocībām, ko sniedz tirdzniecības liberalizācija un brīvās tirdzniecības zona, kuru varētu izveidot starp ES un Ukrainu.

Piektais aspekts — ES un Ukrainas attiecību intensīvā attīstība, iespējams, var palielināt Krievijas politisko un ekonomisko spiedienu uz Ukrainu. Šādā gadījumā Eiropas Savienībai ir jāatsakās no savas pasīvā arbitra lomas, lai gan tas jau ir noticis pirms laba laika, un jāuzņemas aizstāvja loma, lai aizsargātu savas un Ukrainas intereses. Pastāv iespēja, ka Krievija var izdarīt spiedienu uz Ukrainu un atsevišķām ES valstīm energoapgādes jomā. Tādēļ Eiropas Savienībai ne tikai jāmēģina atrisināt problēmas augstākos līmeņos, bet vienlaikus jāmēģina sekmēt Ukrainas iesaistīšanās kopējā enerģētikas tirgū un jāpanāk, ka tiek garantēta ES un Ukrainas energoapgādes drošība.

  Guntars Krasts, UEN grupas vārdā. – (LV) Ziņojums sniedz plašu skatījumu par Ukrainas kā Eiropas Savienības partnera pašreizējo attīstību, tā veicamajiem uzdevumiem un pelna uzslavu par aptverto jautājumu apjomu un to izvērtējuma dziļumu. Ziņojumā var sajust autora dziļo, personīgo ieinteresētību Ukrainas attīstības jautājumos, tās attiecību veidošanā ar Eiropas Savienību, kas ziņojumam, protams, ir nācis par labu. Ziņotājs ir piesardzīgs un iejūtīgs savos vērtējumos par problēmām, kas apdraud Ukrainas valsts sekmīgu attīstību, tajā pašā laikā, nenosaucot lietas to īstajā vārdā, reizēm ir grūti sagaidīt problēmu risinājumus. Nevar nepamanīt, ka Ukrainas ekonomikā vēl aizvien daudzi tautsaimniecības sektori ir pārregulēti, valsts iejaukšanās nav pamatota ar likumiem, turpina pieaugt savstarpēji nesaderīgu tiesību aktu radīšanas inflācija, kas labi noder tiem, kas meklē likumos spraugas un tiem, kas nodarbojas ar likumdošanas aktu traktēšanu. Līdz ar augsto birokrātijas slogu tas būtiski kavē investīciju pieplūdumu tautas saimniecībā, t.sk. no Eiropas Savienības. Enerģētikas sektors tam ir uzskatāms piemērs. Eiropas Savienība ir ieinteresēta pārskatāmā Ukrainas dabasgāzes tranzīta sistēmā, tā, tāpat kā viss enerģētikas sektors Ukrainā, ir pārregulēta ar mākslīgi sarežģītām struktūrām, neskaidrām naudas plūsmām. Vēl aizvien Eiropas Savienībai nav pieejami dati, kas ļautu novērtēt Ukrainas gāzes tranzītsistēmas drošību. Tie ir nozīmīgi jautājumi Eiropas Savienībai kā Ukrainas lielākajam tirdzniecības partnerim. Cerams, ka Ukrainai izdosies pārvarēt ieilgušo politisko krīzi un ka Ukrainas valdība nākotnē būs ieinteresēts Eiropas Savienības sarunu partneris, kas uz abpusējas ieinteresētības pamatiem ļaus veidot ciešu sadarbību. Piekrītu ziņojuma autoram, ka Ukrainas vēlme pievienoties Eiropas Savienībai nevar tikt ignorēta, un šeit es vēlos to vēlreiz uzsvērt, skaidra perspektīva dalībai Eiropas Savienībā ir efektīgākais reformu instruments, ko Ukrainai var piedāvāt Eiropas Savienība. Paldies!

  Caroline Lucas, Verts/ALE grupas vārdā. – Priekšsēdētāja kungs, es vēlētos ļoti sirsnīgi apsveikt Z. Zaleski sakarā ar šo ziņojumu. Manuprāt, šis ziņojums krietni atšķiras no citiem, par kuriem pēdējā laikā balsots Starptautiskajā tirdzniecības komitejā. Salīdzinot ar ziņojumiem par divpusējām tirdzniecības attiecībām, kas tika iesniegti pirms gada vai diviem, piemēram, ziņojumi par ES un Krievijas vai ES un Mercosur valstīm, šajā ziņojumā parādās lielāka piesardzība attiecībā uz ieguvumiem, ko sniedz neierobežota brīvā tirdzniecība. Un, manuprāt, tas norāda uz aizvien lielāku vienprātību dažādu partiju starpā attiecībā uz to, cik svarīgi ir aktīvi iesaistīties politiskajā izpētē, nosakot, kā vislabāk panākt tirdzniecības noteikumu atbilstību ilgtspējīgas attīstības principiem.

Šajā saistībā, manuprāt, mēs varam būt apmierināti ar to, ka vairumā gadījumu esam panākuši dažādus kavējumus PTO Dohas sarunu kārtā, kas savā ziņā ir ļāvis mums veikt šo izpēti, lai izstrādātu godīgākus un ilgtspējīgākus tirdzniecības noteikumus mūsu divpusējās tirdzniecības attiecībās. Tādēļ es pateicos referentam par aktīvu šīs iespējas izmantošanu.

Starp daudziem pozitīviem signāliem, ko šis ziņojums sniedz Tirdzniecības ģenerāldirektorātam attiecībā uz tā sarunām ar Ukrainu par brīvās tirdzniecības līgumu, es vēlētos jo īpaši uzsvērt četrus punktus.

Ziņojuma 10. punktā, manuprāt, ietverts pamatots brīdinājums, ka nevajadzētu paļauties vienīgi uz eksporta virzienu un eksporta daudzveidību, lai nodrošinātu ilgtspējīgu tirdzniecību. Tā vietā galvenā uzmanība pievērsta vietējā tirgus stiprināšanai, norādot, ka tas ir vajadzīgais pamats, lai panāktu jebkāda veida ekonomiski ilgtspējīgu attīstību.

Ziņojuma 13. punktā ierosināta vajadzība līdzsvarot ieguldītāju tiesības. Citiem vārdiem runājot, tiek neatlaidīgi pieprasīts nodrošināt tiesisko regulējumu Ukrainā, sekmējot paraugprakses veicināšanu saistībā ar uzņēmumu sociālo atbildību.

Ziņojuma 23. punktā ieteikta ievērojama pāreja mūsu ārpolitikā energoapgādes jomā, pieprasot daudzpusējus noteikumus par piekļuvi enerģijas resursiem un brīdinot neatbalstīt tiekšanos pēc visizdevīgākajiem nosacījumiem attiecībā uz vienpusēju piekļuvi enerģijas resursiem.

Visbeidzot, 36. punktā ir atzīts, ka lauksaimniecība ir īpaša nozare, ko nevar aplūkot tāpat kā rūpniecības preču nozari, un tādējādi tas pamato atšķirīgu tirdzniecības noteikumu ieviešanu.

Es ļoti ceru, ka šie un citi punkti tiks saglabāti dokumenta galīgajā redakcijā, lai mana grupa ar gandarījumu varētu nobalsot, atbalstot šo ziņojumu. Bet es patiešām tikai vēlos piebilst, ka, manuprāt, ir skumji dzirdēt, ka Tirdzniecības ģenerāldirektorāts ir iebildis pret trīs galvenajiem grozījumiem, ko ierosināja Zaļo grupa un atbalstīja referents un kas aicināja Tirdzniecības ģenerāldirektorātu sarunas par divpusējo brīvās tirdzniecības līgumu uzsākt tikai pēc tam, kad Ukrainas parlaments būs devis savu piekrišanu attiecībā uz PTO pievienošanās sarunām. Lai gan Tirdzniecības ģenerāldirektorātam, protams, ir taisnība, ka tas varētu kavēt divpusējo brīvās tirdzniecības līgumu, mums kā deputātiem jāuzstāj, lai šādā svarīgā jautājumā sabiedrība, arī Ukrainas tauta, tiktu uzklausīta. Tāpat mēs rīkojāmies pirms šādu brīvās tirdzniecības līgumu noslēgšanas ES vārdā. Tādēļ mēs vēlētos īpaši pateikties Z. Zaleski par to, ka viņš nepadevās šim spiedienam, un, vēlreiz, — par lielisko ziņojumu.

  Helmuth Markov, GUE/NGL grupas vārdā. – (DE) Priekšsēdētāja kungs, visi pateicās mūsu godājamajam kolēģim Z. Zaleski, un arī es izsaku savu pateicību. Viņa ziņojumu komiteja apstiprināja, nevienam nenobalsojot pret to, un tas parāda, ka mēs spējam sagatavot ziņojumus patiešām dažādu partiju interesēs, ja pietiekami pacenšamies.

Ļaujiet man izteikt dažas piezīmes. Ir notikušas Ukrainas vēlēšanas. Tās bija demokrātiskas, godīgas un brīvas, tomēr, manuprāt, vēl ir palikušas daudzas un dažādas neatrisinātas problēmas. Prezidentam vienmēr ir bijušas grūtības saistībā ar spēcīgu premjerministru — gan Yulia Tymoshenko, kuru viņš atlaida 2005. gadā, gan Viktor Yanukovych 2006. un 2007. gadā.

Lai gan starp Yulia Tymoshenko aliansi un politisko apvienību „Mūsu Ukraina” ir noslēgts koalīcijas nolīgums, kas varētu kalpot kā pamats jaunai valdības koalīcijai, valdība pagaidām nav izveidota. Mēs arī nezinām, kā tas galu galā beigsies, lai gan patlaban termiņš strauji tuvojas beigām. Ja līdz tam laikam valdība tiks izveidota, tās pirmais uzdevums, manuprāt, būs atrisināt jautājumu attiecībā uz konstitucionālo reformu, jo bez tās nav garantijas, ka izdosies panākt Ukrainas politisko spēku iekšējo stabilitāti, lai izvairītos no jaunām vēlēšanām, jo īpaši tāpēc, ka daži cilvēki jau tagad domā par jaunām parlamenta vēlēšanu noorganizēšanu reizē ar prezidenta vēlēšanām.

Ja jūs palūkojaties uz atsevišķām jomām, piemēram, ekonomikas politiku, ESAO ziņojumā ir redzama patiešām cerīga aina. Tajā norādīts, ka no 2000. līdz 2006. gadam Ukrainas vidējais IKP pieaugums bija 8,7 %. Tomēr, ja palūkosieties, kas slēpjas aiz šiem cipariem, jūs ieraudzīsiet milzīgu tirdzniecības deficītu. Ukrainai ir vairāk nekā 4,5 miljardi eiro liels deficīts tirdzniecībā ar NVS valstīm un gandrīz 4,5 miljardi eiro liels deficīts tirdzniecībā ar Eiropas Savienību. Citiem vārdiem runājot, joprojām ir nepieciešamas ekonomiskās pārmaiņas, un šajā nolūkā var un vajag izmantot partnerattiecību nolīgumus.

No otras puses, salīdzinājumā ar citu valstu, piemēram, manas valsts — Vācijas Federatīvās Republikas — statistiku, Ukrainas skaitļi patiešām izskatās lieliski. Salīdzinājumā ar Vācijas Federatīvo Republiku Ukrainas bezdarba līmenis ir zemāks, IKP pieaug straujāk, tās labklājībai paredzētie izdevumi saistībā ar pensijām ir lielāki, un izglītībai, tādējādi — ieguldījumiem nākotnē, tā tērē procentuāli lielāku daļu no IKP. Tādēļ pilnīgi pamatoti mēs varam secināt, ka šī valsts neapšaubāmi atrodas uz pareizā ceļa.

Tomēr es pieminēju problēmas ekonomikā, bet tās, protams, pastāv arī citās jomās. Krievija ir devusi skaidru signālu un nepārprotami paziņojusi, ka no 2008. gada 1. janvāra tās enerģijas cenas pieaugs par 10 %. Tas ļoti ietekmēs Ukrainas ekonomiku. Patlaban Ukraina nomaksā savu parādu Krievijai, piegādājot gāzi no savām pazemes gāzes krātuvēm. Mēs vēl redzēsim, kāda būs turpmākā attīstība. Tas atkal kļūs par politisku jautājumu, un ir svarīgi, lai Eiropas Savienība iejauktos, tādējādi saglabājot mieru. Krieviem ir tiesības paaugstināt savas cenas, un pats par sevi saprotams, ka ukraiņiem būs jāatrod risinājums, lai izkļūtu no šīs ekonomiskās krīzes.

Parunāsim par citu, proti, sociālo, politiku. Vēlēšanu kampaņas laikā visas partijas, kas tajās kandidēja, paziņoja par ievērojamu labklājības finansējuma palielinājumu. Ja jūs palūkosieties uz J. Tymoshenko alianses un prezidenta apvienības pašreizējo koalīcijas nolīgumu, jūs redzēsiet, ka tajā vispār nav pieminēts palielinājums attiecībā uz finansējumu labklājības jomā. Un patiešām, ņemot vērā pašreizējo valdības ienākumu līmeni, panākt apsolīto palielinājumu nebūtu faktiski iespējams. Tas nozīmē, ka Ukrainas attīstība nevirzās uz priekšu tik strauji, kā tas vienmēr tika apgalvots.

Nākamais punkts, par ko es vēlos runāt, ir ārpolitika. Vēlēšanu kampaņas laikā visas partijas apsolīja tuvināt šo valsti Eiropas Savienībai. Partija, kas vienmēr šo apvienošanos ar Eiropas Savienību ir visciešāk saistījusi ar pievienošanos NATO, proti, partija „Mūsu Ukraina”, bija viena no tām, kas cieta vissmagākos zaudējumus. Ukrainas iedzīvotāju absolūtais vairākums iebilst pret dalību NATO. Tādēļ es lūdzu Eiropas Savienību šajā jautājumā rīkoties piesardzīgi. Lielākā daļa iedzīvotāju nevēlas, lai viņu valsts pievienotos NATO. Visa pieejamā informācija liecina par to, ka viņi patiešām vēlas pievienoties PTO.

Ja šajos apstākļos mēs apsveram, kā tagad būtu jāveido partnerattiecību nolīgumi, patiesa vajadzība parādās attiecībā uz tām jomām, kurās Ukrainai joprojām ir manis uzskaitītie sarežģījumi. Ukrainai ir jāorientējas uz Eiropas perspektīvu — un šajā jautājumā es pilnībā piekrītu Z. Zaleski — izredzēm pievienoties Eiropas Savienībai. Eiropas Savienībai būtu izdevīgi iegūt spēcīgu partneri austrumu reģionā, un tas būtu izdevīgi arī Ukrainai saistībā ar tās vispārējo ģeogrāfiski stratēģisko ievirzi.

  Bastiaan Belder, IND/DEM grupas vārdā. – (NL) Priekšsēdētāja kungs, mūsu debatēs par Eiropas Savienības tirdzniecības un ekonomikas attiecībām ar Ukrainu, ar ko saistībā ir izstrādāts Z. Zaleski ļoti rūpīgais ziņojums, ir pienācis izšķirīgs brīdis — ir notikušas parlamenta vēlēšanas, un jaunajai spēcīgajai valdībai ir enerģiski jāatrisina šīs valsts ekonomiskās un politiskās problēmas. Ar to es domāju aktīvus pasākumus pret korupciju. Tuvojoties ziemai, Ukrainai ir vajadzīga spēcīga valdība, kas ar Krieviju var risināt sarunas par Krievijas gāzes piegādi un tranzītu.

Izlasot šo ziņojumu, man jāsaka, ka Eiropa ir skaidri pateikusi, ko vēlas panākt. Bumbiņa tagad ir Ukrainas laukuma pusē. Valstij jāizveido ne vien efektīva valdība, bet arī tāda, kas apliecina politisko gribu atrisināt šīs problēmas. Pēc piecām vēlēšanām piecu gadu laikā iedzīvotāji, saprotams, ir noguruši no visiem šiem politiskajiem ķīviņiem. Turpmāk Ukrainas politiķiem ir mazāk jākoncentrējas vienam uz otru, bet vairāk — uz valsts politisko un ekonomisko nākotni.

Jā, bumbiņa ir Ukrainas laukuma pusē, tomēr es pateikšu vēl kaut ko, priekšsēdētāja kungs. Arī Eiropas Savienībai ir kaut kas jādara. Piekrītu tam, ko referents uzsvēris 51. punktā, proti, — Eiropas kaimiņattiecību politikā trūkst skaidru definīciju un perspektīvu. Izredzes kļūt par ES dalībvalsti ir jāattiecina uz Ukrainu vidēji ilgā vai ilgā termiņā. Saistībā ar Eiropas kaimiņattiecību politiku Eiropas Savienība var uzsākt vai atbalstīt tās reformas, kas jāīsteno šajā valstī.

  Sylwester Chruszcz (NI). - (PL) Priekšsēdētāja kungs, Ukraina ir valsts, kas ir stratēģiski nozīmīga saistībā ar Eiropas kaimiņattiecību politiku, un tā ir svarīgs partneris Eiropas Savienības dalībvalstīm.

Mēs visi ceram, ka pieaugums tirdzniecībā starp Ukrainu un ES valstīm stiprinās ekonomisko izaugsmi un sadarbību ar šī reģiona valstīm. Labas ekonomiskās attiecības ir izdevīgas abām pusēm.

Ekonomiskā izaugsme Ukrainā ir jāīsteno, paralēli ievērojot arī demokrātiju un valsts likumus. Saistībā ar šo jautājumu es domāju arī par etnisko minoritāšu tiesību ievērošanu, turklāt — tas ir svarīgi man pašam — nedrīkst pieļaut tādus pasākumus, kas slavina fašismu un genocīdu. Mēs atbalstām demokrātiskus un ekonomiskus procesus savā austrumu reģiona kaimiņvalstī.

No otras puses, būtu atbilstīgi noteikt, ka jāizvairās no tā, ka neobjektīvi un vienpusīgi tiek atbalstīta kāda no Ukrainas politiskajām apvienībām.

  Bogdan Golik (PSE). - (PL) Priekšsēdētāja kungs, rīkojoties tāpat kā jūs iepriekš, vispirms es vēlētos apsveikt Z. Zaleski saistībā ar šādu visaptverošu ziņojumu par tirdzniecību un ekonomiskajām attiecībām ar Ukrainu. Patlaban jautājums par sadarbību ar Ukrainu ir īpaši svarīgs, un visas iniciatīvas, kuru mērķis ir pastiprināt sadarbību, ir skaidrs apliecinājums Eiropas ieinteresētībai attiecībā uz mūsu austrumu reģiona kaimiņvalsti un ES atvērtību.

Problēma ir saistīta ar to, ka tagad tuvojas brīdis, kad būtu piemēroti praksē īstenot ideju par ciešāku sadarbību, ejot tālāk par Eiropas kaimiņattiecību politiku, no kuras līdz šim Ukraina ir ieguvusi ļoti maz. Nevar noliegt, ka Ukrainai vēl ir daudz darāmā, lai pietuvotos Kopienas ekonomiskajām, politiskajām un sociālajām struktūrām. Ziņojumā ir pilnīgi aplūkoti Ukrainai īstenojamie uzdevumi.

Neskatoties uz to, ka Ukraina var lepoties ar saviem sasniegumiem attiecībā uz tirdzniecības un kapitāla plūsmu liberalizāciju, būtiskas ir turpmākas reformas un Ukrainas ekonomikas stiprināšana, kas ietver arī pievienošanos PTO. Neskatoties uz Oranžās revolūcijas laikā izrādītajiem centieniem saistībā ar Eiropu, Ukrainai joprojām ir jāizdara skaidra izvēle starp Eiropu un Krieviju. Ja mēs vēlamies, lai Ukraina izvēlētos Eiropas virzienu, mums tas ir skaidri jāpaziņo un jāatbalsta šī izvēle.

Eiropas Savienībai ir jāinformē par savu ieinteresētību attiecībā uz sadarbību ar Ukrainu, no vienas puses, aktīvi atbalstot pārmaiņas Ukrainā, un, no otras puses, veicot Eiropas Savienībā pasākumus, kuru mērķis ir pakāpeniska pāreja no kaimiņattiecību politikas uz integrācijas politiku. Šajā nolūkā ir jāveic pasākumi gan ekonomiskajā, gan sociālajā un politiskajā jomā. Tādēļ būtu lietderīgi atbalstīt Ukrainas neatkarību no Krievijas, stiprinot ekonomiskos sakarus, kas nozīmē, ka ir jāizveido ES un Ukrainas brīvās tirdzniecības zona, ietverot Ukrainu Kopienas kompetences tīklā un, iespējams, nodrošinot finansējumu transporta sistēmai.

Turklāt būtu lietderīgi atbalstīt un īstenot programmas, kas paredz veicināt Ukrainas intereses Eiropas Savienībā un Eiropas Savienības intereses Ukrainā, kā arī tās programmas, kas paredz veicināt zinātnes un izglītības attīstību, kas ir profesora J. Buzek ierosinājums. Lai mainītu Eiropas Savienības tēlu ukraiņu acīs, vissvarīgāk būtu atcelt prasību iegādāties vīzu ieceļošanai Eiropas Savienībā, kā arī skaidri paziņot — un par to ir runājuši visi — ka Ukraina varēs pievienoties Eiropas Savienībai, pat ja tam būs vajadzīgs ilgāks laiks.

  Šarūnas Birutis (ALDE). – (LT) Portugālē 18. oktobrī prezidents V. Yushchenko paziņoja par Ukrainas nodomu šogad pievienoties PTO. Ukraina jau ir pabeigusi sarunas ar PTO dalībvalstīm, izņemot Kirgizstānu, kas joprojām uzstāj uz vecā, vēl no PSRS laikiem uzkrātā, 27 miljonu USD lielā parāda atlīdzināšanu.

Ukrainai pievienojoties PTO, tiks samazināti ievedmuitas nodokļi un palielināsies importētāju skaits. Tomēr ir svarīgi, lai Ukraina sistemātiski īstenotu ekonomikas reformas. Par spīti pozitīvajām pārmaiņām, piemēram, dalībai PTO, sabiedriskais viedoklis norāda uz to, ka ir jāveic nopietnas reformas.

Ukrainas attīstība ir strauja. Pēdējo gadu laikā ir ievērojami pieaudzis IKP, tomēr vēl joprojām ir daudz darāmā attiecībā uz ekonomikas produktivitāti un konkurētspēju. Saskaņā ar datiem, kas sniegti Pasaules ekonomikas foruma 2003.–2004. gada ziņojumā par globālo konkurētspēju, Ukraina no 69. vietas ir noslīdējusi uz 73. vietu. Oligarhu ietekme neapšaubāmi ir negatīva.

Ukraina ir stratēģisks partneris, tāpēc ir svarīgi to vairāk integrēt tādās nozīmīgās nozarēs kā enerģētika un divpusējā tirdzniecība. Ukrainas būtiskā nozīme saistībā ar ES energoapgādes drošības garantijām ir jāapsver visaptveroši. Ir jāsekmē iespēja integrēt Ukrainu Eiropas transporta tīklos, jo Ukrainai varētu būt stratēģiska nozīme kā tranzīta valstij, caur kuru Eiropai varētu piegādāt naftu un gāzi.

Ceru, ka tagad, kad notikušas parlamenta (Verkhovna Rada) vēlēšanas, Ukraina nostāsies uz stabilitātes ceļa. Manuprāt, Eiropas Savienībai arī turpmāk attiecībā uz Ukrainu ir jāīsteno atvērto durvju politika.

  Zbigniew Krzysztof Kuźmiuk (UEN). - (PL) Priekšsēdētāja kungs, komisāra kungs, ir skaidri redzams, ka Eiropas Savienības interesēs būtu stiprināt un attīstīt politiskos un ekonomiskos sakarus ar Ukrainu. Ukraina, kas ir ieguvusi no nepārtrauktā demokratizācijas procesa, ir kļuvusi par vienu no Eiropas Savienības daudzsološākajiem tirdzniecības partneriem.

Ir jāatbalsta Ukrainas nodoms kļūt par Pasaules Tirdzniecības organizācijas dalībvalsti. Ja šī organizācija uzņems Ukrainu, tad reizi pa visām reizēm mēs iegūsim apliecinājumu tam, ka šī valsts ir pārorientējusies no centrāli plānotās ekonomikas uz pilnībā funkcionējošu tirgus ekonomiku.

Ir svarīgi arī pieņemt Ukrainas centienus izveidot labus politiskos un ekonomiskos sakarus ar Krieviju. Tā kā, piedāvājot nolīgumu par kopēju tirdzniecības zonu ar Ukrainu, Krievija mēģina iegūt kontroli pār šo valsti savās interesēs, ir svarīgi, lai Eiropas Komisija paustu noteiktu viedokli par atbalstu attiecībā uz Ukrainas centieniem kļūt par Eiropas Savienības dalībvalsti. Ukrainai ir jāizveido piemērotas politiskās un ekonomiskās attiecības ar Krieviju, bet tajā pašā laikā mums ir jāatbalsta Eiropas Savienības centieni.

Sākot ar nākamo gadu, spēkā stāsies risinājumi attiecībā uz Polijas pievienošanos Šengenas konvencijai. Tāpēc ir svarīgi, lai atbilstība šiem noteikumiem par drošību attiecībā uz Eiropas Savienības robežām tajā pašā laikā neizveidotu jaunu Berlīnes mūri Ukrainas iedzīvotājiem. Ceru, ka Eiropas Komisija ļaus Polijai ieviest šos noteikumus tādā veidā, lai ieguvēji no tiem būtu arī Ukrainas iedzīvotāji.

  Kathy Sinnott (IND/DEM). - Priekšsēdētāja kungs, Ukrainas premjerministra Viktor Yanukovych vizītes laikā pagājušā gada martā es viņu iztaujāju. Es ar viņu runāju par problēmu, kas attiecas uz nežēlīgo, bet ienesīgo un plaši izplatīto nelegālo tirdzniecību ar cilvēku orgāniem Ukrainā. Man par pārsteigumu viņš to nenoliedza. Patiesībā viņš teica, ka tas ir ļoti sāpīgs jautājums, un lūdza, lai mēs, Ārlietu komitejā, sniedzam palīdzību, jo īpaši saistībā ar šo orgānu uzpircējiem, no kuriem daudzi nāk no ES.

Ir svarīgi izteikt komplimentu Ukrainai par tās godīgumu saistībā ar šo problēmu, un mums jāizrāda stingra griba likvidēt šo problēmu, jo šī tirdzniecība absolūti nav saderīga ar cilvēka cieņu, kā arī ES un Ukrainas attiecību tuvināšanu. Šis ziņojums attiecas uz palīdzību Ukrainai tādās jomās kā tirdzniecība. Tam jāietver palīdzība, ko bijušais premjerministrs lūdza mūsu Parlamentam. Tas ir steidzami risināms jautājums, jo nav iespējams runāt par turpmāku sadarbību ar valsti, kurā liela ekonomikas daļa ir saistīta ar dzīvu un mirušu cilvēku tirdzniecību. Šādas tirdzniecības apkarošanai jāpiešķir būtiska nozīme ES un Ukrainas sadarbībā.

  Béla Glattfelder (PPE-DE). - (HU) Liels paldies jums, priekšsēdētāja kungs! Es vēlētos pievienoties tiem, kas apsveikuši mūsu kolēģi Z. Zaleski sakarā ar viņa izcilo ziņojumu. Eiropas Savienība ir ieinteresēta, lai Ukraina saglabātu politisko stabilitāti un attīstītu savu ekonomiku. Veiksmīga Ukraina varētu kalpot par pozitīvu piemēru visām šī reģiona valstīm un bijušās Padomju Savienības valstīm, kā arī palīdzēt stiprināt demokrātiju šajā reģionā.

Eiropas Savienībai ir jāpalīdz Ukrainai un jāmudina šo valsti savu nākotni turpmāk saistīt ar Eiropas Savienību, nevis Krieviju. Ukraina ir Eiropas valsts, un to ar Eiropu saista tās ģeopolitiskā atrašanās vieta, vēsture un kultūras tradīcijas. Mums jāpalīdz Ukrainai, lai tā spētu piemērot PTO noteikumus. Pievienošanās PTO var kalpot par iemeslu, lai ar Eiropas Savienību noslēgtu brīvās tirdzniecības nolīgumu.

Tirdzniecības paplašināšana ir abu pušu — Eiropas un Ukrainas — interesēs, bet ir jāizveido neizkropļota tirdzniecība, nodrošinot arī to, ka Ukraina piemēro sociālos, nodarbinātības, dzīvnieku veselības, augu veselības un vides noteikumus. Ja tas neizdosies, mums būs jāsastopas ar daudzām problēmām.

Šajā gadījumā kā piemēru minēšu Ungāriju, jo Ungārijai ir kopēja robeža ar Ukrainu. Ungārijā mājputnu audzētājiem ir jāveic ārkārtīgi dārgi ieguldījumi, lai panāktu atbilstību dzīvnieku labturības un vides aizsardzības noteikumiem. Ja brīvās tirdzniecības nolīgums attiektos arī uz lopkopības produktiem, ievērojams Ungārijas ražotāju īpatsvars pārvietotu savas ražotnes uz Ukrainu, tik tikko 100 km attālumā no pašreizējām atrašanās vietām, un varētu turpināt konkurētspējīgu ražošanu par ārkārtīgi zemām izmaksām. No otras puses, visi produkti, ko viņi varētu saražot, izvairoties no dzīvnieku labturības noteikumiem, nonāktu atpakaļ Eiropas Savienībā, un tā kā Tiszas upe tek no Ukrainas uz Ungāriju, mums Ungārijā arī būs jāsaskaras ar vides aizsardzības problēmām.

Tādēļ es uzskatu, ka mums ir jāpalīdz Ukrainai iespējami drīzāk piemērot visi starptautiskie sociālie, dzīvnieku veselības, vides aizsardzības un dzīvnieku labturības noteikumi. Liels paldies par jūsu uzmanību!

  Stavros Arnaoutakis (PSE). – (EL) Priekšsēdētāja kungs, es arī vēlos apsveikt Z. Zaleski sakarā ar viņa izcilo darbu.

Ukraina ir svarīgs ES tirdzniecības partneris. Mēs atbalstām šīs valsts pievienošanos PTO un sarunas par brīvās tirdzniecības zonu ar Eiropas Savienību.

Tādēļ Ukrainas ekonomiskā darbība ir vēl vairāk jāattīsta, lai tā spētu panākt iespējami lielāku tuvināšanos ar ES ekonomiku.

Turklāt ir nepieciešami lielāki centieni, lai Ukrainā efektīvi atrisinātu problēmas. Uzmanība jāpievērš šādām jomām —

korupcijas apkarošanai, cīņai pret nelegālo tirdzniecību, sadarbības stiprināšanai ar ES zinātnes, tehnoloģijas un izglītības jomās, kā arī ciešākas pārrobežu saiknes izveidei kultūras jomā.

Ja Ukraina turpinās enerģiskāk atbalstīt reformas, kuras tā aizsākusi, manuprāt, vēlamie rezultāti nebūs ilgi jāgaida.

  Andrzej Tomasz Zapałowski (UEN). - (PL) Priekšsēdētāja kungs, patlaban Ukraina atrodas stratēģiskas izvēles priekšā — tai jāizvēlas, vai pieļaut savā valstī sadalīšanos, izveidojot „oranžo” koalīciju, vai izveidot „Mūsu Ukraina” koalīciju ar Reģionu partiju. Šajā saistībā pieņemtie lēmumi ievērojami ietekmēs ES un Ukrainas turpmākās attiecības. Ja tiks izdarīta pirmā izvēle, pastāv liela iespēja, ka rezultātā tiks īstenota politiskā sadarbība ar Eiropas Savienību, bet izveidosies arī ārkārtīgi liela ekonomiskā spriedze attiecībās ar Krieviju. Oranži zilās koalīcijas gadījumā savukārt izveidosies relatīva ekonomiskā stabilitāte, bet Ukrainas apvienošanās ar ES tiks ievērojami aizkavēta.

Neesmu pārliecināts, vai ES ir gatava šobrīd sniegt Ukrainai palīdzību, kas būtu pietiekama, lai kompensētu šai valstij nodarītos zaudējumus, ko radījis konflikts ar Krieviju. Šis jautājums ir svarīgs, jo tagad ES ir jāpaziņo, vai tā ir gatava sniegt ievērojamu finansiālu un politisku palīdzību Ukrainai. Ja mēs nesniedzam skaidru viedokli, mēs varam izprovocēt iekšējās situācijas nestabilitāti Ukrainā. Es vēlētos apsveikt Z. Zaleski par viņa ziņojumu.

  Laima Liucija Andrikienė (PPE-DE). – (LT) Ja kāds man šodien pajautātu, kura no Eiropas kaimiņattiecību politikas valstīm ir tuvākā Eiropas Savienībai, es nekavējoties atbildētu: Ukraina.

Šī lielā valsts ar 46 miljoniem iedzīvotāju ir tiesīga lepoties ar sasniegumiem demokrātijas jomā, kas panākti kopš Padomju Savienības sabrukuma. Tā nenoliedzami ir izveidojusies par vienu no daudzsološākajiem ES partneriem. Pirms vairāk nekā mēneša kā Eiropas Parlamenta delegācijas pārstāvei man bija iespēja novērot parlamenta vēlēšanas šajā valstī, un es ar gandarījumu konstatēju acīmredzamas tendences virzienā uz demokrātisku administratīvo iestāžu lielāku attīstību, jo Ukrainā demokrātija kļūst par neatņemamu dzīves sastāvdaļu, un vēlēšanas šajā valstī neatšķiras no vēlēšanām ES dalībvalstīs.

Ja jūs ielūkojaties kartē, ir skaidri redzams, ka Ukrainas stāvoklis nevar būt vienkāršs, jo vienā pusē tai atrodas Eiropas Savienība, bet otrā pusē — Krievija. Izvēle nav vienkārša, un tāpat nav viegli atbildēt uz jautājumu: „Quo vadis, Ukraina?” Tomēr ir skaidrs, ka patlaban Ukrainai ir jāizdara neatgriezeniska izvēle.

Šī izvēle nenozīmē, ka ir jāsarauj visas ilgtermiņā veidotās tirdzniecības un ekonomiskās attiecības ar Krieviju un NVS vai to, ka Krievija nevar piedalīties Ukrainas ekonomikā; drīzāk gan pretēji. Bet, piemēram, nolīgums par NVS vienoto ekonomisko telpu, ko nesen ierosināja Krievija, ļoti iespējams varētu apdraudēt Ukrainas centienus panākt ekonomisko neatkarību, nevis palīdzēt tos īstenot.

Es vēlos norādīt, ka Eiropas Savienībai (tās iestādēm un dalībvalstīm) ir jāpiedāvā politiska un diplomātiska palīdzība Ukrainai, lai nodrošinātu šīs valsts pievienošanos Pasaules Tirdzniecības organizācijai. Svarīga ir arī tā palīdzība, kas piešķirama pēc pievienošanās PTO, piemēram, palīdzība saistībā ar oficiālajām sarunām par brīvās tirdzniecības nolīgumu un jaunu, detalizētāku, nolīgumu starp ES un Ukrainu.

Visbeidzot es vēlētos pateikties manam poļu kolēģim Z. Zaleski par viņa izcilo ziņojumu. Sūtu arī vislabākos vēlējumus mūsu Ukrainas kolēģiem saistībā ar jaunas valdības izveidi un to svarīgo uzdevumu uzsākšanu, kas viņiem vēl ir jāīsteno.

  Bogusław Rogalski (UEN). - (PL) Priekšsēdētāja kungs, Ukraina ir stratēģiski nozīmīgs partneris Eiropas Savienībai. Tas ir dabisks tilts, kas savieno mūs ar Krieviju un Vidusāziju.

Pēc 2004. gada, t.i., lielākās paplašināšanās, ES kļuva par Ukrainas lielāko tirdzniecības partneri. Lielā mērā ES un Ukrainai ir kopējas ekonomikas un tirdzniecības intereses, un tādēļ šai valstij ir saprātīgi iet tālāk pa integrācijas ceļu virzienā uz mūsu tirgiem, lai saņemtu lielākos ieguvumus. Lai to panāktu, ir jāizveido brīvās tirdzniecības zona, bet vispirms Ukrainai ir jāpabeidz PTO pievienošanās process. Lai atbalstītu Ukrainu tās centienos pievienoties PTO, mums jādara viss iespējamais gan politiski, gan diplomātiski. Mums būs arī jāsniedz atbalsts, lai palīdzētu Ukrainai izpildīt PTO prasības.

Mums jāatceras, ka aiz Ukrainas atrodas varenā Krievija, kura atkal labprāt pārņemtu kontroli pār šo Eiropas reģionu. Tādēļ tā ir laba ideja, kas paredz Ukrainai piešķirt tirgus ekonomikas statusu, kam jātuvina šī valsts Rietumeiropai un tādējādi — jāpanāk tās pievienošanās Eiropas Savienībai. Z. Zaleski ziņojums ir vērtīgs solis šajā virzienā, un es vēlos viņu apsveikt saistībā ar šo ziņojumu.

  Daniel Caspary (PPE-DE). - (DE) Priekšsēdētāja kungs, ļaujiet man sākumā izteikt piezīmes, norādot, ka šodien šīs ir otrās debates par ārpolitikas jautājumu, kurās Komisiju nepārstāv kompetents komisārs. Šorīt mēs piedalījāmies galvenajās debatēs par globalizācijas jautājumu, bet tajās nepiedalījās kompetents komisārs, un šovakar atkal klāt nav Komisijas locekļu, kuri ir atbildīgi par šo svarīgo jautājumu. Man nav nekas pret mūsu cienījamo komisāru J. Borg, bet, manuprāt, būtu atbilstīgi, ja Komisiju pārstāvētu komisārs, kurš ir atbildīgs par apspriežamo jautājumu. Es būšu pateicīgs, priekšsēdētāja kungs, ja jūs nodosiet šo lūgumu Komisijai attiecībā uz turpmākām debatēm, un esmu pārliecināts, ka tas ir visas Komisāru kolēģijas interesēs.

Es vēlētos sirsnīgi pateikties Z. Zaleski par šo ļoti līdzsvaroto ziņojumu. Mums jāuzlabo sadarbība ar savu kaimiņvalsti Ukrainu. Tāpēc ir pareizi atzīt, ka attiecīgi ir jāveido Eiropas kaimiņattiecību politika. Tāpēc ir pareizi atzīt, ka Ukrainai jāpievienojas PTO. Tāpēc ir pareizi atzīt, ka mums jārisina sarunas par partnerības un sadarbības nolīgumu, un tāpēc ir pareizi atzīt, ka mums ir jāatbalsta redzējums par brīvās tirdzniecības zonu, kas būtu sākums, atklājot Ukrainai Eiropas perspektīvu.

Tomēr šajā saistībā ļaujiet man arī norādīt, ka es neredzu Ukrainas pievienošanos Eiropas Savienībai tuvākajā nākotnē. Uzlabota sadarbība, uz ko jau norādīja daudzi godājamie deputāti, arī ir steidzami izpildāma prasība, un no tās var iegūt abas puses. Īpašu uzmanību es pievēršu rezultatīvai sadarbībai un ciešai solidaritātei ar mūsu austrumu reģiona kaimiņvalstīm.

Manuprāt, ir neciešami, ka, piemēram, Krievija savu sadarbību ar Ukrainu pakļauj tam, kas atrodas pie varas Kijevā un kādu parlamentāro vairākumu ir ievēlējusi Ukrainas tauta. Tas ir neciešami, un Krievija, īstenojot šādu politiku, atrodas uz nepareizā ceļa. Mums kā eiropiešiem, kā Eiropas Savienībai, ir jāatbalsta Ukrainas tauta nākamajos posmos saistībā ar tās neatkarību un nostabilizēto demokrātiju. Z. Zaleski ziņojums ir liels un nozīmīgs ieguldījums saistībā ar šiem centieniem.

  Priekšsēdētājs. − Esmu pārliecināts, ka jums, D. Caspary kungs, ir taisnība par to, ka šajās debatēs atbildes būtu jāsniedz attiecīgajam komisāram, bet praksē tas ne vienmēr ir iespējams. Zinu, ka J. Borg ir ārkārtīgi pieredzējis komisārs un politiķis, kurš bez šaubām nodos jūsu ziņojumu attiecīgajām personām.

Jānorāda, ka debatēs par globalizāciju, kas jau notika šodien, atbildes sniedza J. M. Barroso, tādējādi šī Komisija ir „salasīta” (mix-and-match), tomēr ļoti kompetenta.

  Bogusław Sonik (PPE-DE). - (PL) Priekšsēdētāja kungs, Eiropā Ukraina ir jānosaka par prioritāti attiecībā uz Eiropas Savienības ārpolitiku. To nosaka šīs valsts stratēģiskā ģeopolitiskā situācija. No vienas puses, šī valsts ir tieša ES kaimiņvalsts, bet, no otras puses, Ukraina varētu būt svarīgs tilts starp Eiropas Savienību, Krieviju un Vidusāzijas valstīm. Tā kā tai ir pieeja Melnajai jūrai, šajā reģionā tā varētu būt arī nozīmīgs ekonomiskais partneris.

Es atbalstu referenta ieteikumus attiecībā uz dalībvalstu palīdzību Ukrainai saistībā ar tās pievienošanos PTO. Tas sniegs daudzus ieguvumus gan Ukrainai, gan visam reģionam. Tomēr, to apgalvojot, mēs nedrīkstam aizmirst to, ka vēsturisku iemeslu dēļ Kijevai joprojām ir daudz darāmā. Eiropas Savienībai ir jāatbalsta Ukrainas valdība, lai tā spētu atjaunot valsti daudzos līmeņos, ne tikai attiecībā uz ekonomiku vai rūpniecību, bet arī sociālajiem jautājumiem. Ir jānodrošina arī ievērojama elastība attiecībā uz ārpolitiku, ņemot vērā Ukrainas sarežģīto politisko situāciju.

Šajā ziņā ir svarīgi rēķināties ar Krieviju, kuras intereses ir pretrunā ar Kopienas interesēm labā krasta Ukrainā. Ukrainas demokrātija pagaidām ir ļoti jauna. Tomēr pēdējo pāris gadu laikā ir pierādījies, ka demokrātiskie procesi nostabilizējas. Patlaban mēs nedrīkstam aizmirst, ka, atkarībā no attieksmes pret sociālo jomu, pie varas būs iespējams nākt spēcīgiem spēkiem, kas vērsti pret Eiropu. Tādēļ es vēlētos pievienoties tiem, kas Parlamentā jau ir izteikuši apsveikumus, un norādīt, ka atbalstu Z. Zaleski ziņojumu. Tas ir ziņojums, kurā ir ietverti visi šie svarīgie jautājumi un kurā ir uzsvērts virziens, kam atbilstīgi Eiropas Savienībai jāveido sava politika attiecībā uz Ukrainu.

  Joe Borg, Komisijas loceklis. − Priekšsēdētāja kungs, es vēlētos pateikties Parlamenta deputātiem par komentāriem un interesantajām debatēm.

Es tos esmu īpaši ņēmis vērā un jūsu vēstījumus nodošu savam kolēģim, komisāram P. Mandelson, kurš šodien pilda starptautiski nozīmīgas saistības, ar kurām saistītais darbs viņam obligāti bija jāpaveic. Tomēr esmu pārliecināts, ka viņš pienācīgi ņems vērā šos vēstījumus.

Ļaujiet man atbildēt uz dažiem jautājumiem, kas tika uzdoti šajās debatēs. Dažādus punktus neaplūkojot detalizēti, es tomēr vēlētos uzsvērt, ka mēs esam vienisprātis par diviem vissvarīgākajiem secinājumiem.

Pirmkārt, par to, ka Eiropas Savienības kaimiņvalstu stratēģijā Ukraina ir svarīgs un vērtīgs partneris. Mēs piekrītam jūsu galvenajiem ziņojuma aspektiem attiecībā uz pozitīvo savstarpējo ekonomisko atkarību, attiecību nozīmi enerģētikas jomā, zinātnes jomu, cilvēku savstarpējām attiecībām un vajadzību padziļināt un stiprināt mūsu ekonomiskās attiecības.

Komisija pilnībā piekrīt, ka pievienošanās PTO ir svarīgs jautājums. Tomēr Komisija un dalībvalstis uzskata, ka sarunas par brīvās tirdzniecības līgumu ir būtisks solis, kas jāsper iespējami drīzāk. Tādēļ pietiktu noslēgt PTO Ženēvas procesu, lai aktīvi iedzīvinātu sarunas par padziļinātu un visaptverošu brīvās tirdzniecības līgumu. Mēs ceram, ka PTO procesu joprojām ir iespējams noslēgt līdz šā gada beigām vai 2008. gada pašam sākumam.

Mūsu mērķis ir noslēgt visplašāko divpusējo tirdzniecības līgumu, kādu mēs jebkad esam parakstījuši. Saistībā ar to būs arī jārisina jautājums par institucionālās kapacitātes un reformas vajadzībām, muitu, policiju un tiesu sistēmu, kā arī jautājums par korupciju kopumā.

Attiecībā uz apmaiņu zinātnes jomā un vīzām es vēlētos norādīt, ka brīvās tirdzniecības līgums attieksies arī uz šiem aspektiem.

Ļaujiet man arī apgalvot, ka aizvien lielākās tirdzniecības plūsmas neapdraud ilgtspējīgu attīstību. No otras puses, ilgtspējīgu attīstību veicina ES standartu pieņemšana.

Runājot par Ukrainas iespējamo pievienošanos Eiropas Savienībai, ļaujiet man uzsvērt, ka neviena no abām pusēm nav gatava šim solim. Jaunais uzlabotais nolīgums Ukrainu maksimāli tuvinās Eiropas Savienībai iespējami daudzās jomās, atbilstīgi līguma noteikumiem neskarot nevienu no turpmākajām ES un Ukrainas attiecību attīstības iespējām.

Noslēgumā es vēlreiz vēlētos pateikties referentam par šo labo ziņojumu, ko mēs uzskatām par līdzsvarotu, un savā pašreiz īstenotajā darbā, kas saistīts ar Ukrainu, mēs noteikti ņemsim vērā tajā sniegtos ieteikumus.

  Priekšsēdētājs. − Pateicos, jums, komisāra kungs, un pateicos visiem runātājiem, kas piedalījās šajās svarīgajās debatēs par šo īpaši nozīmīgo tēmu.

Debates ir slēgtas.

Balsojums notiks ceturtdien.

Rakstiskas deklarācijas (142. pants)

  András Gyürk (PPE-DE), rakstiski. – (HU) Šis apspriestais ziņojums pareizi ievieš skaidrību par to, ka Ukraina ir stratēģiski nozīmīgs Eiropas Savienības partneris, jo tā var uzņemties nozīmīgo vidutāja lomu dialogā ar Krieviju un citām Vidusāzijas valstīm. Mēs esam pārliecināti, ka ekonomisko attiecību stiprināšana atbilstīgi brīvā tirgus principiem ļaus abām pusēm izmantot katrai savas priekšrocības. Jo īpaši tas attiecas uz enerģētikas politikas jomu.

Pēdējo mēnešu notikumi ieviesa jaunu skaidrību par to, ka Ukrainas enerģētikas nozarē trūkst pārredzamības. Neskaidrās attiecības pieļauj korupciju un politisko spiedienu. Un tas ne mazākā mērā neveicina tirgus attiecību veidošanu. Tas traucē Ukrainas centieniem attiecībā uz apvienošanos ar Eiropas Savienību un tādējādi apdraud Eiropas piegāžu drošību.

Tieši šī iemesla dēļ Eiropas Savienībai un Ukrainai ir jāstrādā kopā, lai, sadarbojoties enerģētikas jomā, varētu sākt īstenot pārredzamības un konkurences principus. Jebkurā gadījumā mums savu attiecību pamatā tajā pašā laikā ir jāievēro savstarpīguma princips.

Manuprāt, ir svarīgi atzīmēt, ka ekonomisko sadarbību, kas jāizveido starp Eiropas Savienību un Ukrainu, nevar izskaidrot, neņemot vērā Krievijas ambīcijas. Pie varas esošajai Ukrainas valdībai var būt svarīga nozīme, lai nodrošinātu, ka šie iepriekšminētie principi tiek īstenoti ne tikai saistībā ar dialogu ar ES, bet arī visā reģionā.

  Gábor Harangozó (PSE), rakstiski. – Pēc 2004. gada paplašināšanās un to valstu pievienošanās, kurām ir kopējas ārējās robežas ar Ukrainu, ir skaidrs, ka Ukraina ir kļuvusi par stratēģiskas nozīmes ES partneri kopumā un noteicošas nozīmes dalībnieku šajā reģionā. Kopš 2004. gada ES ir bijis vissvarīgākais Ukrainas tirdzniecības partneris, turklāt ES robežu paplašināšana austrumu virzienā noteikti ir radījusi jaunas iespējas saistībā ar tirdzniecību, rūpniecisko sadarbību un ekonomisko izaugsmi šajā reģionā.

Šajā saistībā Eiropas Savienībai īpaši svarīgi ir aktīvi atbalstīt Ukrainas pievienošanos PTO, pēc kuras būs iespējams izveidot īstu ES un Ukrainas brīvās tirdzniecības zonu ar stabilu un pārredzamu iestāžu sistēmu. Vispārīgi runājot, ES interesēs patiešām ir veicināt tirdzniecības, ekonomisko un sociālo rādītāju uzlabošanos Ukrainā, lai šajā reģionā izveidotu tirdzniecības attiecības un nodrošinātu politisko stabilitāti.

Tādēļ mēs atbalstām aicinājumu globālā līmenī saskaņoti risināt Centrāleiropas austrumu daļas politiskās, ekonomiskās un sociālās problēmas. Konkrētāk — mums kopā ar Ukrainu jāizstrādā konsekventas pieejas attiecībā uz svarīgiem jautājumiem, piemēram, drošu energoapgādi, kodoldrošību, lauksaimniecības jautājumiem un ilgtspējīgiem standartiem vides jomā.

14. Daudzgadu plāns zilās tunzivs krājumu atjaunošanai Austrumatlantijā un Vidusjūrā (debates)

  Priekšsēdētājs. − Nākamais punkts ir Zivsaimniecības komitejas vārdā izstrādātais Iles Braghetto ziņojums par priekšlikumu Padomes regulai, ar ko izveido daudzgadu plānu zilās tunzivs krājumu atjaunošanai Austrumatlantijā un Vidusjūrā (COM(2007)0169 – C6-0110/2007 – 2007/0058(CNS)) (A6-0408/2007).

  Joe Borg, Komisijas loceklis. − Priekšsēdētāja kungs, pirmkārt, es vēlētos pateikties referentam I. Braghetto un Zivsaimniecības komitejai par šo ziņojumu, kurā izvirzīts jautājums par plānu zilās tunzivs krājumu atjaunošanai.

Austrumatlantijas un Vidusjūras zilās tunzivs krājumi ir Kopienas galvenie krājumi. Kā to apstiprina zinātniskie ieteikumi, patlaban zilās tunzivs krājumi ir pakļauti augstam izzušanas riskam. Visas šajā zivsaimniecības jomā iesaistītās valstis ir vienojušās par to, ka steidzami jāveic pasākumi, lai nodrošinātu zilās tunzivs krājumu un zivsaimniecības ilgtspēju.

Esmu pārliecināts, ka Starptautiskās Atlantijas tunzivju saglabāšanas komisijas (ICCAT) 2006. gadā pieņemtais krājumu atjaunošanas plāns nodrošina reālas izredzes pakāpeniski atjaunot zilās tunzivs krājumus, ja pilnībā ievērosim šo plānu. Tādēļ Kopienas līmenī nekavējoties jārīkojas izlēmīgi un efektīvi. Absolūti nepieciešams ātri īstenot ICCAT atjaunošanas plānu, lai saglabātu gan krājumus, gan uzticamību kopējai zivsaimniecības politikai un pašiem ES zvejniekiem. Mērķis paredz Padomes novembra sanāksmē vienoties par priekšlikumu.

Apspriedēs, kas notika saistībā ar Padomes sagatavošanas darbu, sākotnējā priekšlikumā tika ieviestas daudzas izmaiņas, no kurām dažas saskan ar jūsu ierosinātajiem grozījumiem. Esmu pārliecināts, ka mēs esam vienisprātis par steidzami veicamo pasākumu mērķiem, lai novērstu pārzveju un nodrošinātu stingru atbilstību ICCAT pasākumiem, tādējādi nodrošinot ilgtspējīgu zilās tunzivs krājumu līmeni. Tajā pašā laikā ilgtermiņā tas palielinās zivsaimniecības nozares ienesīgumu. Papildus nozares ieguvumiem mums jāizpilda arī starptautiskās politiskās saistības.

Pievēršoties ziņojumam, es novērtēju Zivsaimniecības komitejas viedokli un piekrītu tam, ka Komisijai jārisina jautājumi par savas zvejas flotes pārāk lielo intensitāti. Komisija arī uzskata, ka zvejas gada plāns ir efektīvs instruments, lai izvairītos no pārzvejas, ko rada Kopienas flotes pārāk lielā jauda.

Šajā saistībā Komisija var pieņemt grozījumus Nr. 1, 2, 7 un 8, kas attiecas uz zvejas gada plānu izstrādi, lai nodrošinātu līdzsvaru starp Kopienas flotes intensitāti un kvotām. Saistībā ar šo jautājumu atbilstīgs noteikums ir ieviests prezidentūras kompromisā.

Turklāt Komisija pieprasa attiecīgajām dalībvalstīm savos rīcības plānos iekļaut zvejas jaudas samazinājumu, īslaicīgi pārtraukt darbību vai kuģus sagriezt lūžņos, lai nodrošinātu, ka pilnībā tiek ievērotas 2008. gada un turpmāko gadu kvotas. Es atzīstu, ka mēs pieprasām ievērojamus upurus no nozares, tomēr tie ir nepieciešami, lai nodrošinātu zivsaimniecības nozares, flotu un attiecīgo piekrastēs dzīvojošo kopienu stabilu pastāvēšanu ilgtermiņā. Ir jāizvēlas — īstermiņa upuri vai krājumu izzušana.

Turklāt es pilnībā piekrītu jums attiecībā uz to, ka nozarē ir jāpiešķir finansiālās kompensācijas, lai atvieglotu sociāli ekonomisko ietekmi, ko radīs zvejas darbības samazināšana. Noteikums par šādu finansiālu pasākumu atbilstīgi grozījumam Nr. 5 arī ir ietverts prezidentūras kompromisā. Zinu, ka pastāv bažas arī par citiem jautājumiem. Par daudziem šiem jautājumiem nobažījies esmu arī es, un zinu, ka arī tie ir jārisina.

Attiecībā uz grozījumu Nr. 3 ļaujiet vispirms pateikt, ka man ir labi zināms, ka kopš 1990. gada tunču uzbarošanas būru kompleksu skaits ir ievērojami palielinājies un šo iekārtu jauda būtiski pārsniedz pieejamo kopējās pieļaujamās nozvejas (KPN) kvotu kopējo apjomu.

Patlaban ICCAT ir pieņēmusi stingrus noteikumus, lai nodrošinātu zilās tunzivs audzēšanas ilgtspējīgu attīstību. Pēc tam būs jānoregulē vairāku audzētavu darbība. Komisija pilnībā atbalsta ICCAT darba grupas 2007. gada jūlija ieteikuma par intensitāti apstiprināšanu.

Šajā ieteikumā ierosināts iesaldēt tos zilās tunzivs apjomus, kas tiek nozvejoti no laivām, kā arī audzēšanas apjomus. Mums jāsagaida galīgie rezultāti no ICCAT apspriedes, kas šonedēļ notika Antaljā. Tāpēc šajā posmā Komisija nevar pieņemt grozījumu par audzēšanas apjomu ierobežošanu.

Attiecībā uz atkāpēm, kas saistītas ar zvejas apgabaliem un minimālo izmēru, es vēlētos jums atgādināt par kontekstu, atbilstīgi kuram ICCAT pieņēma šādas atkāpes. Visas līgumslēdzējas puses vienojās par šādiem izņēmumiem kā atjaunošanas plāna paketes sastāvdaļu. Šie izņēmumi tika noteikti amatierzvejas flotēm un dažām sezonas flotēm, jo viņu ietekme uz nozveju ir nenozīmīga. Turklāt šie izņēmumi ietver virkni striktu nosacījumu, piemēram, ierobežojumus attiecībā uz kuģu skaitu un nozveju un apstiprinātas ostas. Ņemot to vērā, atjaunošanas plānu var pārskatīt 2008. gadā, pamatojoties uz jauniem zinātniskiem ieteikumiem vai tā īstenošanā konstatētiem trūkumiem.

Šajā posmā Kopienai ir pienākums nodrošināt, ka atjaunošanas plāns tiek iekļauts Kopienas tiesību aktos, lai nodrošinātu tā pilnīgu īstenošanu. Šajā saistībā es nevaru pieņemt Parlamenta grozījumus par šo izņēmumu svītrošanu, proti, grozījumus Nr. 4 un 6 vai grozījumus Nr. 12 un 13 par plāna nosaukuma maiņu, EK kvotu izmaiņām un jaunas atmaksāšanas sistēmas ieviešanu. Šie grozījumi neatbilst ICCAT pieņemtajam atjaunošanas plānam un ICCAT noteikumiem par atmaksāšanu.

Tāpat es nevaru pieņemt grozījumu Nr. 10 par murdiem, jo priekšlikumā nav ietverti pasākumi šī jautājuma risināšanai. Pirmo reizi atjaunošanas plānā ir ietverti noteikumi par murdu izmantošanu, un tas turpmāk ļaus novērtēt, kā šāda zveja ietekmē krājumus.

Attiecībā uz grozījumiem Nr. 9 un 11 par sankciju saskaņošanu un iespējamo valsts zvejas pārtraukšanu dalībvalstī, ja tā neievēro informēšanas prasības, ļaujiet man teikt, ka, lai gan mēs pilnībā saprotam šī priekšlikuma būtību un piekrītam tam, mēs nevaram pieņemt šo grozījumu šajā situācijā, jo priekšlikumā nav ietverti pasākumi, kas risina šo jautājumu. Tas ir vispārīgās politikas jautājums, un Komisija izskatīs to saistībā ar plānoto kopējās zivsaimniecības politikas kontroles sistēmas 2008. gada reformu.

Mēs uzskatām, ka dokumentācija un informācijas nosūtīšana Komisijai noteiktajā laikā ir būtisks aspekts, lai veiksmīgi īstenotu zilās tunzivs krājumu atjaunošanas plānu, un tas ir arī priekšnoteikums, ja mums ir jāuzrauga ES kvotu tūlītējā ieviešana. Tādēļ saistībā ar nepilnībām informācijas nosūtīšanā Komisija ir uzsākusi pārkāpuma procedūras pret visām tām septiņām dalībvalstīm, kurās tiek veikta zilās tunzivs nozveja.

Noslēgumā ļaujiet man paziņot, ka mēs esam ļoti nobažījušies par dažu dalībvalstu pārsniegto kvotu apjomu, kas starptautiskā līmenī mazina uzticamību Kopienai un apdraud zilās tunzivs krājumu atjaunošanas plāna veiksmīgu īstenošanu.

Atbilstības komitejas sanāksmē, kas notika 8. un 9. novembrī Antaljā, līgumslēdzējas puses — jo īpaši Amerikas Savienotās Valstis un Kanāda — kritizēja neatbilstību ICCAT noteikumiem. Kā tas bija paredzams, Eiropas Kopiena tika nopietni kritizēta par KPN pārsniegšanu 2007. gadā.

Tajā pašā laikā līgumslēdzējas puses atzina grūtības, kas radušās Eiropas Kopienas flotei saistībā ar faktiskās situācijas pielāgošanu atjaunošanas plānam, kas stājās spēkā 2007. gadā, kā arī atzinīgi novērtēja Eiropas Kopienas priekšlikumu par īpašo atmaksāšanas kārtību. Pamatojoties uz EK priekšlikumu, Atbilstības komiteja pieņēma īpašu ieteikumu par atmaksāšanas sistēmu saistībā ar EK kvotu apjoma pārsniegšanu 2007. gadā; šis apjoms sasniedza 4 440 tonnas.

Saskaņā ar šo ieteikumu Eiropas Kopienas kvotu pārsniegšana 2007. gadā radīs situāciju, ka katru gadu no tās gada kvotu apjoma 2009.–2011. gadam krājumi samazināsies par 1 480 tonnām.

Turklāt Atbilstības komiteja vienojās, ka rādītāji par Eiropas Kopienu ir provizoriski un tos var pārskatīt un vajadzības gadījumā ieviest labojumus, ja to pieprasītu veiktā izmeklēšana. Šo ieteikumu ICCAT pieņems savā 18. novembra plenārsēdē.

Tomēr mums no jauna jāpārliecina ICCAT dalībnieki par to, ka Eiropas Kopiena darīs visu iespējamo, lai nodrošinātu, ka šīs dalībvalstis un Eiropas Komisija rūpīgi uzrauga mūsu dalībvalstu kuģiem piešķirto kvotu apjomu, tādējādi nodrošinot 2008. gadam un turpmākajiem gadiem paredzētā kvotu apjoma ievērošanu.

Pēc šo noteikumu pieņemšanas Komisija ir stingri apņēmusies cieši sadarboties ar dalībvalstīm, lai nodrošinātu un rūpīgi uzraudzītu zilās tunzivs krājumu atjaunošanas plāna pilnīgu īstenošanu. Kopienas Zivsaimniecības kontroles aģentūra arī aktīvi iesaistīsies šajā darbā. Aģentūra ir uzsākusi sagatavošanās darbus saistībā ar dalībvalstu kontroles un uzraudzības pasākumu koordināciju, lai nodrošinātu, ka līdz 2008. gada zilās tunzivs zvejas sezonai šis jautājums tiek pilnībā sakārtots.

  Iles Braghetto (PPE-DE), referents. – (IT) Priekšsēdētāja kungs, komisāra kungs, dāmas un kungi, mērķis daudzgadu plānam zilās tunzivs krājumu atjaunošanai, ko pieņēmusi ICCAT, paredz sniegt atbildi uz zinātnieku aprindās valdošajām bažām par zivju krājumu kritisko stāvokli, ko izraisījusi pārmērīga zvejas intensitāte.

Šis plāns ir izpelnījies dažādu kritiku, kura sasaucas ar zinātnisko ekspertu un zvejas jomā ieinteresēto pušu atšķirīgo attieksmi pret resursu saglabāšanas pienākumu. Tomēr tas piedāvā piemērotu risinājumu akcentētajām vajadzībām, paredzot pakāpeniski samazināt nozvejas kvotu, tādējādi 2010. gadā panākot līdz pat 20 % samazinājumu salīdzinājumā ar 2006. gadu, palielināt minimālo svaru līdz 30 kg, ierobežot zvejas periodus un apkarot nelegālo zveju.

Runājot konkrētāk, dažus plāna elementus nostiprināja komiteja, ierosinot:

– paredzēt noteikumus un atbilstīgi zvejas nolīgumiem pieprasīt dalībvalstīm iesniegt zvejas plānus pat tad, ja runa ir par zivju populāciju, kuras bioloģiskais stāvoklis ir labs, jo viena no galvenajām problēmām ir zvejas flotes kapacitātes pārpalikums attiecībā uz pieejamajām kvotām;

– noteikt katrai dalībvalstij attiecību starp tās rīcībā esošajām kvotām un nobarošanas būru kompleksu kapacitāti;

– likvidēt izņēmumus attiecībā uz zvejas jomām un minimālo svaru — tie ir pretrunā ar visas zinātnieku kopienas ieteikumiem un ar vairākuma dalībvalstu viedokli. Turklāt šādi izņēmumi no bioloģiskā viedokļa patiešām nav pamatoti, jo runa ir par vieniem un tiem pašiem krājumiem gan Vidusjūrā, gan Atlantijas okeānā, un tie spēcīgi kropļo konkurences mehānismus, izraisot zvejas intensifikāciju minētajās zonās un piesaistot pat tādas flotes, kam parasti neinteresē šī zvejas joma, turklāt tas samazina arī kontroles efektivitāti;

– mudināt dalībvalstis ievērot tām noteiktās prasības iesniegt datus un informāciju Komisijai, kura pārtrauc zvejas darbību, ja dalībvalsts nav nosūtījusi nekādus datus par nozveju;

– izstrādāt Atlantijas tunzivju murdu atjaunošanas plānu, kā arī to tunzivju murdu, kuri beiguši darbību Vidusjūrā, restaurācijas plānu, lai tādējādi aizsargātu tādu ilgtspējīgu tunzivs zvejas veidu, kurš ir ļoti selektīvs;

– paredzēt noteikumus par finansiālu kompensāciju no Eiropas Zivsaimniecības fonda, kas zvejas aizlieguma periodā jāpiešķir zvejniekiem, lai aizsargātu un nodrošinātu zvejniecības uzņēmumu un zvejnieku sociāli ekonomisko līdzsvaru;

– saskaņot soda pasākumus, lai izvairītos no atšķirībām dalībvalstu starpā attiecībā uz šis regulas izpildi.

Visbeidzot, pārkāpuma procedūras, kas pēdējo mēnešu laikā tika uzsāktas pret dažām dalībvalstīm par 2007. gada nozvejas kvotu neievērošanu, neapšaubāmi bija vajadzīgas, bet mums jāatceras arī tas, ka tas bija īss laika periods, kas šogad bija noteikts attiecībā uz pašreizējo noteikumu stāšanos spēkā.

Paturot prātā arī to, ka zvejas resursu pārvaldība ir īpaši sarežģīta, jo sevišķi tajos reģionos, kuros pastāv spēcīga konkurence ar trešo valstu flotēm, jo īpaši Vidusjūras reģionā, ir jāuzlabo savstarpīguma principa ievērošana, lai nodrošinātu ICCAT noteikto mērķu godīgu īstenošanu. Šie pasākumi būs efektīvi vienīgi tad, ja to principus un noteikumus piemēros gan ES dalībvalstis, gan trešās valstis.

Noslēgumā, priekšsēdētāja kungs, es vēlētos izteikt īpašu pateicību visiem tiem kolēģiem, kuri piedalījās šajā darbā.

  Carmen Fraga Estévez, PPE-DE grupas vārdā. – (ES) Priekšsēdētāja kungs, lai gan es piekrītu viedoklim, ka šis atjaunošanas plāns nav tik vērienīgs, kādam tam vajadzētu būt, patiesībā tas ir Starptautiskajā Atlantijas tunzivju saglabāšanas komisijā (ICCAT) grūti izcīnīts kompromiss, un es uzskatu, ka, to apstiprinot, mēs speram lielu soli uz priekšu, pirmo reizi nosūtot ļoti skaidru signālu tām personām, kuras ir atbildīgas par šīs sugas pārzveju.

Jebkurā gadījumā, ciktāl tas attiecas uz Eiropas Savienību, zilās tunzivs krājumi ir izsīkuši dažās dalībvalstīs, kuras ir pieļāvušas un pat sekmējušas pārmērīgi lielo pieaugumu sa