Debašu stenogramma

Ceturtdiena, 2007. gada 15. novembris - Strasbūra

2. Nestabilās situācijas

  Priekšsēdētāja. − Nākamais punkts ir Komisijas paziņojums „ES atbilde uz nestabilām situācijām — iesaistīšanās situācijās, kad ilgtspējīga attīstība, stabilitāte un miers ir apdraudēti”.

  Vladimír Špidla, Komisijas loceklis. − (FR) Priekšsēdētājas kundze, dāmas un kungi, kopš 2007. gada jūlija Komisija ir cieši sadarbojusies ar ES Portugāles prezidentūru, lai sāktu sagatavot stratēģiskāku un efektīvāku ES atbildi uz nestabilām situācijām partnervalstīs.

Šis sagatavošanās darbs būs jāveic nākamajām prezidentvalstīm. Mērķis nav iezīmēt vai sagrupēt valstis, bet gan pielāgot to instrumentus un iespējas reaģēt uz īpašām situācijām. Šādās nestabilās situācijās nozīmīgākie šķēršļi traucē samazināt nabadzību. Iestāžu kapacitāte šādās situācijās ir ļoti ierobežota, jo valstis nespēj uzņemties pārvaldības funkcijas, turklāt pie šādām situācijām var novest dabas katastrofas, vardarbīgi konflikti vai valdības politiskās gribas trūkums attiecībā uz attīstības mērķiem. Ārkārtas gadījumos šādas situācijas var radīt sekas, kas sniedzas ārpus valsts robežām, ietekmējot reģionālo stabilitāti vai pat globālo drošību.

Priekšstats par nestabilitāti nav radies pēdējā laikā, tomēr debates starptautiskā līmenī ir uzsāktas salīdzinoši nesen. Donori, partnervalstis un pilsoniskā sabiedrība jau ilgu laiku apzinās, ka īpaši nelabvēlīgās situācijās jādarbojas efektīvāk, lai īstenotu ilgtspējīgas attīstības mērķus.

Katra situācija ir kompleksa un atšķirīga, katrā situācijā jāreaģē atbilstīgi konkrētajiem apstākļiem, un nozīme ir gan diplomātiskai rīcībai, humānajai palīdzībai un sadarbībai attīstības jomā, gan drošībai un krīžu pārvaldībai.

Lai Eiropas Savienība spētu reaģēt efektīvi, ir jāuzņemas ilgtermiņa saistības, turklāt, rīkojoties nestabilā situācijā, jādefinē skaidri mērķi. Arī turpmāk par galveno principu jānosaka spēju attīstība un cilvēku drošība saistībā ar ilgtspējīgas attīstības perspektīvu un nabadzības samazināšanu.

Tomēr ir jāizvairās no atbalsta sniegšanas nestabilās situācijās, ja tas kaitē veiksmīgai valsts attīstībai. Tādēļ priekšplānā atkal jāizvirza saistības stiprināt atbalstu. Eiropas Komisija ir iesniegusi priekšlikumu, kurā tā ierosina pragmatisku pieeju, kurai atbilstīgi Eiropas Savienībai aktīvāk jāiesaistās situācijās, kad ilgtspējīga attīstība, stabilitāte un miers ir apdraudēti.

Paziņojums tika nosūtīts visām Eiropas Savienības iestādēm. Vēlāk, 19. un 20. novembrī, Vispārējo lietu padome pieņems secinājumus par šo jautājumu. Šajos secinājumos tā aicinās Komisiju izstrādāt īpašu darba plānu paziņojumā ierosināto ieteikumu un prioritāro pasākumu īstenošanai, kura mērķis būs efektīvāk pārvarēt nestabilas situācijas, atbalstot partnervalstu centienus, lai radītu vai atjaunotu šo valstu ilgtspējīgai attīstībai nepieciešamos apstākļus.

2008. gads tiks veltīts, lai sagatavotu Eiropas Savienības stratēģisko pieeju attiecībā uz nestabilām situācijām. Šajā procesā aktīvi jāiesaistās visām ES iestādēm, visiem tiem, kas Eiropas Savienībā strādā attīstības jomā, kā arī partnervalstīm.

Komisija ir ļoti ieinteresēta, lai Eiropas Parlaments sniegtu savu ieguldījumu šī procesa īstenošanā; tā aicina Parlamentu aktīvi iesaistīties debatēs, kam vajadzētu nodrošināt tādus apstākļus, kas ļautu sniegt atbalstu vispārējai stratēģijai reaģēšanai uz nestabilām situācijām un tādējādi veicināt tādu apstākļu radīšanu, kas būtu piemēroti ilgtspējīgai attīstībai, stabilitātei, mieram un demokrātiskai pārvaldībai.

  Nirj Deva, PPE-DE grupas vārdā. – Priekšsēdētājas kundze, vienmēr ļoti noderīgi ir spēt apspriest tik nozīmīgu jautājumu ieinteresētā plenārsēžu zālē, kas piepildīta ar kolēģiem, kuri vēlas dzirdēt, kas Parlamentam ir sakāms par šo ļoti svarīgo jautājumu. Esmu arī ļoti pateicīgs komisāram par pamatnoteikumu izskaidrošanu un viņa viedokli attiecībā uz to, kā mēs risinām šo jautājumu.

Nestabilitāte ir stāvoklis, kam ir daudzi jo daudzi cēloņi. Pirmais no tiem, protams, ir dekolonizācijas process, kura laikā koloniālās lielvalstis uz kartēm patvaļīgi savilka līnijas, skarot dažāda veida iekšēji stabilas pilsoniskās sabiedrības funkcijas un sadalot valstis divās, trijās vai četrās daļās, neņemot vērā šajās valstīs dzīvojošās ciltis, reliģiskās grupas utt. Tas radīja zināmu nestabilitāti.

Vēl ir dabiskas nestabilitātes veids, ar ko patlaban saskaras nestabilas valstis — tās, kuras ir pakļautas plūdu draudiem; mazās salu valstis, kas spēj ražot tikai viena veida ekonomisko produktu. Ir arī tādas valstis, kas nespēj sevi nodrošināt ģeogrāfisko iemeslu dēļ, jo Dievs ir apveltījis tās visai nabadzīgi; ir valstis, kurās notiek pārtuksnešošanās, izraisot cilvēku masu migrāciju.

Šīs uzstāšanās brīdī pasaulē ir 26 tā sauktās nestabilās valstis un visneaizsargātākie cilvēki pasaulē saskaras ar katastrofu sekām nevis pašu vainas dēļ, kā tas ir dažos gadījumos, bet dažreiz sliktas pārvaldības, iekšējo konfliktu, pilsoņu karu dēļ vai arī uz genocīdu orientētu diktatoru dēļ, kā tas vēl tikai pirms dažiem gadiem tika pieredzēts Sjerraleonē un Libērijā.

Patlaban ir iespējams pārveidot nestabilu valsti par ilgtspējīgu valsti, kas pārcietusi nestabilitāti, kā mēs to varam redzēt Sjerraleones gadījumā. Taču tam ir vajadzīga piepūle; ir jāuzņemas saistības, proti, kā norādīja komisārs, ir jāuzņemas ilgtermiņa saistības, lai tādējādi nodrošinātu valsts ekonomisko izaugsmi. Ir jāuzņemas saistības, kas attiecas uz t.s. valsts veidošanu — šajā plenārsēžu zālē šo jēdzienu es lietoju ar piesardzību, jo manai valstij, Apvienotajai Karalistei, ir bijusi ilga pieredze šajā jautājumā; tas pats attiecas arī uz Franciju, Spāniju un citām Eiropas valstīm. Tomēr šādu zināšanu pilnībā trūkst citām jaunajām superlielvalstīm, kurām nav, atļaušos izteikties tieši, saprašanas par to, kā veiksmīgi rīkoties valsts veidošanas jomā.

Mums jāspēj sasaistīt sevi ar visām tām vēsturiskajām zināšanām, kas atrodas Eiropas valstu apziņā, lai tādējādi palīdzētu citām valstīm, kuras pasaulē ir izvirzījušās valsts veidošanas procesa priekšgalā. Ja mēs to būtu izdarījuši, ja premjerministrs T. Blair to būtu izdarījis, manuprāt, situācija, piemēram, Irākā, būtu pavisam citāda.

Vai Irāka ir nestabila valsts? Jā, jo tajā trūkst stabilitātes; tajā nav drošas pārvaldības un pastāv problēmas, kas saistītas ar nedrošību. Āfrikā ir citas ļoti nestabilas valstis — Sudāna, Somālija, mazās salas — kā jau minēju iepriekš, tām visām ir jāiepazīstas ar mūsu jau iegūtajām zināšanām, un tāpēc man patiešām ir ļoti liels prieks šorīt atklāt šīs debates.

  Priekšsēdētāja. − Liels paldies jums, N. Deva kungs! Man tikai šķiet, ka jūs aizmirsāt vienu faktoru attiecībā uz nestabilitāti. Kad jūs ierodaties šajās valstīs, nestabilitāte atjaunojas.

  Alain Hutchinson, PSE grupas vārdā. – (FR) Priekšsēdētājas kundze, komisāra kungs, dāmas un kungi, vispirms es vēlētos paust savu prieku par šo paziņojumu, kurā — kā jau jūs, komisāra kungs, teicāt — patiešām ir jūtams īsts Komisijas pragmatisms, un kurš ļauj šodien mums apspriest problēmu, kas saistīta ne vien ar to ES partnervalstu iedzīvotāju bažām, kas atrodas pasaules dienvidu daļā, bet arī tām bažām, kas satrauc mūsu pašu iedzīvotājus, kuri bieži vien, pilnīgi likumīgi, jautā, cik efektīva ir Eiropas Savienības palīdzība attīstības jomā.

Šajā konkrētajā gadījumā mūsu rezolūcijas galveno vēstījumu var rezumēt vienā teikumā un tam jāiegūst visu pušu atbalsts, neatkarīgi no to politiskās piederības. Tas ir — ierosināt tādas vienkāršotas sadarbības sistēmas izveidi, kas ļauj Komisijai un dalībvalstīm sniegt palīdzību, ko tās apsolījušas partnervalstīm, kuras cieš no smagām krīzēm, un izdarīt to ātrāk nekā patlaban; tagad es nerunāšu par šīm krīzēm, jo N. Deva tikko tās plaši izskaidroja. Šo valstu iedzīvotāji redz, ka bez šīs palīdzības viņu izdzīvošanas iespējas samazinās ar katru dienu. Pat ja šī palīdzība ir apstiprināta, kam pašam par sevi nav lielas nozīmes, pašreizējo ES palīdzības piešķiršanas procedūru sarežģītība un ilgums var radīt tādas situācijas, kas ir vēl dramatiskākas un tiešā veidā kaitējošas iedzīvotājiem, kuri saņem šo palīdzību.

Paraugieties uz Burundi piemēru — tā ir maza valsts, kurā pirms diviem gadiem es strādāju kā pēdējo parlamentāro vēlēšanu novērošanas misijas vadītājs un kurā man būs prieks atgriezties jau pēc pāris dienām. Šajā valstī Eiropas Savienība ir paveikusi ļoti svarīgu un ievērojamu darbu, atbalstot vēlēšanu un iestāžu demokratizācijas procesu, pirms kura vairāk nekā 10 gadus ilga asiņains konflikts. Drīz vien pēc iestāžu izveides un jauno varas pārstāvju demokrātiskās ievēlēšanas šīs iestādes un pārstāvji saskārās ar faktisko situāciju un iedzīvotāju vajadzībām, kas attiecās uz veselības aprūpi, izglītību un lauksaimniecību — tie bija jāatrisina kā prioritāri jautājumi.

Šajās nozarēs netrūkst projektu, bet Eiropas Savienības palīdzība ir absolūti nepieciešama to īstenošanā. Nepieciešams ne vien atrisināt jautājumus, kas saistīti ar steidzamām iedzīvotāju vajadzībām, bet arī nodrošināt apstākļus, kas joprojām nestabilajām valsts iestādēm ļauj uzsākt atjaunošanas procesu, kuru neīstenojot, valstij pastāv liels risks ļoti ātri atgriezties iepriekšējā haosā. Pēc diviem gadiem, komisāra kungs, budžetā paredzētā palīdzība, ko ES bija apsolījusi, vēl nebija saņemta.

Tas, kas attiecas uz Lielo ezeru reģionu, attiecas arī uz pārējiem pasaules reģioniem. Tāpēc, priekšsēdētājas kundze, paredzot, ka atbalsta saņemšanas nolūkā izpildāmajiem nosacījumiem jābūt skaidri definētiem, visām pasaules valstīm, ar kurām sadarbojas Eiropas Savienība un kuras saskaras ar nopietnu nestabilitāti, jāspēj paļauties uz izņēmumu sistēmu, kas garantē ātru un efektīvu intervenci.

  Ryszard Czarnecki, UEN grupas vārdā. – (PL) Priekšsēdētājas kundze, man ir prieks uzstāties pēc tik ievērojamiem ekspertiem un speciālisti, kuri vairākus gadus ir risinājuši šo jautājumu, un pie viņiem es pieskaitu arī jūs, priekšsēdētājas kundze.

Es vēlētos vērst uzmanību uz problēmu, ko rada aizvien pieaugošais to valstu skaits, kuras tiek atzītas par nestabilām. Sešu gadu laikā šis skaits ir gandrīz divkāršojies, pieaugot no 14 līdz 26, tāpēc tā ir ļoti liela problēma un aizvien lielāks izaicinājums Eiropas Savienībai.

Es vēlētos uzsvērt, ka vairāk nekā puse no šīm nestabilajām valstīm atrodas Subsahāras Āfrikā, un tas nozīmē, ka mums īpaša uzmanība jāpievērš šim Āfrikas reģionam, šim pasaules reģionam.

Es arī uzskatu, ka nopietni jārunā par vajadzību šajās valstīs nodrošināt valdību pilnvaras. Āfrikas Savienība ir pareizi norādījusi, ka atjaunošanas problēma ir arī politisks jautājums, iespējams, daudz vairāk politisks, nekā tehnisks. Ņemot to vērā, galvenie jautājumi attiecas uz demokrātijas un pārredzamības mehānismiem.

Es pilnībā piekrītu A. Hutchinson, kas uzstājās pirms manis, — ir jāvienkāršo procedūras, lai savu atbalstu mēs varētu piešķirt ātrāk un lai tas kļūtu taustāmāks.

  Raül Romeva i Rueda, Verts/ALE grupas vārdā. – (ES) Priekšsēdētājas kundze, es arī patiesi atzinīgi vērtēju to, ka šis jautājums tiek izskatīts šajā plenārsēžu zālē, jo, lai arī tā ir taisnība, ka jēdzienam „nestabila valsts” nav vispusīgas likumā noteiktas definīcijas, nav daudz gadījumu, ko, pamatojoties uz pieredzi, varētu pieskaitīt šai kategorijai. Šajā pēcpusdienā mēs, piemēram, citu jautājumu starpā apspriežam Somālijas gadījumu.

Tādējādi šī rezolūcija ļauj mums risināt dažas nopietnākas problēmas, ar kurām jāsaskaras šajā saistībā — piemēram, bieži vien šīs nestabilitātes pamatā ir galēja nabadzība, ko raksturo iestāžu sistēmas sabrukums un nedrošība visos līmeņos.

Turklāt būtiski ir arī ievērot principu, kam atbilstīgi šīs valstis rada problēmu saistībā ar attīstību, un tas nozīmē, ka mums steidzami jādefinē saskaņota programma, kuras pamatā būtu princips, kas paredz sniegt humāno palīdzību, nenodarot ļaunumu. Tas ir pats svarīgākais princips, un nesenie notikumi saistībā ar grupas „Zoe Ark” izmantoto pieeju Čadā ir svarīga pieredze, no kuras jāgūst mācība.

Īstenojot ārējo darbību, jo īpaši ES darbību, šāda veida situācijās jāpamatojas uz faktiskajai situācijai atbilstīgām programmām, kurām jābūt elastīgām un pielāgojamām mainīgajām vajadzībām un kuru pamatā jāizmanto īstermiņa, vidēja termiņa un ilgtermiņa stratēģijas. Pārāk bieži mēs pārtraucam savu darbību tad, kad īstenojam pasākumus, kuri var būt nepieciešami īstermiņā, bet kuros pilnībā nav ņemtas vērā vidēja termiņa un ilgtermiņa sekas.

Visbeidzot, man jāatzīmē, cik svarīga ir divkārša atbildības mehānisma izveide, jo īpaši ietverot pienākumu saņēmējām valstīm uzņemties atbildību ne tikai pret tām pusēm, kas tām piešķīrušas resursus, līdzekļus un ziedojumus, kas būtu dabiski, bet arī pret saviem iedzīvotājiem, kuri tām jāaizsargā un kuru izdzīvošana tām jānodrošina. Arī donoriem jāgarantē, ka viņi uzņemsies atbildību šo iedzīvotāju priekšā.

  Pedro Guerreiro, GUE/NGL grupas vārdā. – (PT) Priekšsēdētājas kundze, nav šaubu par to, ka steidzami jāsniedz lielāka un efektīvāka humānā palīdzība pasaulē, kura kļūst aizvien nevienlīdzīgāka un negodīgāka un kurā bagātība koncentrējas dažu personu rokās uz miljoniem cilvēku izmantošanas un nabadzības rēķina. Nav šaubu, ka steidzami jāīsteno lielāka un efektīvāka sadarbība pasaulē, kurā notiek jaunas bruņošanās sacensības un pieaug starptautisko attiecību militarizācija, līderpozīcijā izvirzoties Amerikas Savienotajām Valstīm un tās sabiedrotajiem. Tieši šī iemesla dēļ mēs esam ļoti nobažījušies par mēģinājumiem palīdzību attīstības jomā ierobežot ar nosacījumiem saistībā ar drošības stratēģijām, kas praksē paredzētas, lai sasniegtu vairāk vai mazāk slēptus mērķus attiecībā uz iejaukšanos, izlaupīšanu un neokoloniālismu.

Analizējot starptautisko situāciju, nedrīkst neņemt vērā vai novērtēt par zemu ārējos iemeslus, kas veicina un saasina pretrunas, kuras bieži vien ir problēmu būtība. Mums tikai jāpalūkojas uz ļoti subjektīvo sarakstu, kurā Pasaules Banka uzskaitījusi nestabilās valstis. Cik daudz ārējo spēku un agresoru tajā redzami?

Lai apmierinātu vairāku miljonu iedzīvotāju lielāko daļu pamatvajadzību, mums patiešām ir vajadzīga sadarbības un attīstības programma, kurā ņemta vērā nacionālā suverenitāte, neatkarība un starptautisko konfliktu miermīlīgi risinājumi — programma, kas mudina demilitarizēt starptautiskās attiecības, sekmē vienlīdzīgas un godīgas ekonomiskās attiecības un atceļ jau sen nodzēstus ārējos parādus; programma, kas pārvar ārkārtīgi lielu netaisnību un nevienlīdzību izraisošu politiku, lai tādējādi veidotu godīgāku, mierīgāku, humānāku pasauli ar lielāku solidaritāti.

  Ana Maria Gomes, PSE grupas vārdā. – (PT) Nestabilās valstīs pati svarīgākā ir saikne starp pārvaldību, attīstību un drošību. Eiropas Savienībai ir jānosaka stratēģiskās prioritātes attiecībās ar tām valstīm, kas cilvēku drošību noteikušas par vispārējo mērķi.

Nepietiek tikai ar valdības iestāžu atbalstīšanu. Ir būtiski sekmēt parlamentārās pārbaudes stiprināšanu, atbalstīt brīvus un plurālistiskus plašsaziņas līdzekļus, tiesu sistēmas neatkarību un pilsoniskās sabiedrības iespējas, priekšroku dodot sievietēm, mazāk aizsargātām grupām un minoritātēm. Tādēļ ir vajadzīga ES iesaistīšanās.

Patlaban Somālija traģiski ilustrē Eiropas savrupo nostāju. Nestabilitātes iemesli, kas provocē vardarbīgus konfliktus, saasinot valsts rīcībnespēju, piemēram, slikta pārvaldība, ārkārtīgi liela nabadzība vai cilvēktiesību pārkāpumi, jāapspriež divpusējā dialogā, bet bieži vien Padome, Komisija un dalībvalstis to nedara. Nestabilitātes iemesli jāņem vērā stratēģiju izstrādē un ES finanšu instrumentu vispārējā piemērošanā. Saistībā ar palīdzību attīstības jomā galvenā uzmanība jāpievērš cilvēkiem, un valdībām piešķiramais finanšu atbalsts jāapsver vienīgi tad, ja ir pausta apņemšanās atrisināt konfliktus, veidot demokrātisku tiesiskumu un uzlabot pārvaldību un cilvēku drošību.

Visbeidzot un diemžēl jāsaka, ka šis aspekts ir izlaists Komisijas paziņojumā un rezolūcijā, par kuru mēs balsojam; paralēli atbruņošanas, demobilizācijas un reintegrācijas programmai (ADR) un drošības sektora reformai (DSR) ES jāveic lielāki ieguldījumi, kontrolējot vieglo ieroču vispārējo pārvietojumu, jo tie pastiprina bruņotos konfliktus, kas daudzās valstīs nestabilitāti padara par mūžīgu stāvokli.

  Vladimír Špidla, Komisijas loceklis. − (CS) Dāmas un kungi, es pateicos par īsajām, bet visaptverošajām debatēm. Ļaujiet man rezumēt — galvenokārt tās atspoguļo Parlamenta atbalstu vispārējai nostājai, Komisijas vispārējai koncepcijai, vispārējai idejai. Protams, debašu laikā radās daži jauni jautājumi, bet tos noteikti varēsim apspriest turpmākajās debatēs. Piemēram, izskanēja jautājums par vieglo ieroču pārvietošanu un daudzas citas idejas, kas, manuprāt, ievērojami bagātina vispārējo koncepciju.

  Priekšsēdētāja. − Saskaņā ar Reglamenta 103. panta 2. punktu man ir iesniegts rezolūcijas priekšlikums⁽¹⁾.

Debates ir slēgtas.

Balsojums notiks ceturtdien, plkst. 12.00.

(1) Sk. protokolu.