Debašu stenogramma

Ceturtdiena, 2007. gada 15. novembris - Strasbūra

3. Sociālās realitātes analīze (debates)

  Priekšsēdētāja. − Nākamais punkts ir Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas vārdā izstrādātais Elizabeth Lynne ziņojums par sociālās realitātes analīzi (2007/2104(INI)) (A6-0400/2007).

  Elizabeth Lynne (ALDE), referente. – Priekšsēdētājas kundze, es vēlos sākt ar pateicības izteikšanu „ēnu” referentiem. Tas, ka attiecībā uz šāda apjoma ziņojumu plenārsēdes laikā nav iesniegti grozījumi, parāda, ka tas patiešām ir Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojums un ka mēs visi varam lepoties ar šo ziņojumu. Es vēlētos pateikties arī Komisijai par tās ciešo sadarbību un Portugāles prezidentūrai par to, ka savā prezidentūrā sociālo politiku tā ir izvirzījusi par prioritāti.

Eiropa atrodas milzīga izaicinājuma priekšā. Šis izaicinājums ir saistīts ar godīgumu. Šis izaicinājums ir saistīts ar zaudētajām iespējām, nespēju dzīvot dzīvi, kas būtu neatkarīga no citu žēlsirdības, un dzīvi, kurā nebūtu diskriminācijas, nabadzības un sociālās atstumtības.

Mūsu mērķis ir skaidrs — mēs vēlamies paplašināt iespējas tā, lai neviens, neatkarīgi no savas izcelsmes un apstākļiem, netiktu atstāts novārtā. Eiropas redzējumam jāattiecas uz brīvību un visiem nodrošinātām iespējām, lielākām darba iespējām un stimuliem strādāt, vienlaikus sniedzot drošību tiem, kuri nespēj strādāt.

Fakti par 2007. gadu ir stindzinoši — 72 miljoni Eiropas iedzīvotāju joprojām dzīvo nabadzībā; patlaban 8 % no visiem iedzīvotājiem Eiropas Savienībā cieš no nabadzības darbā. Šī statistika ir patiesi šokējoša. Bet ko gan tā patiesībā nozīmē? Tā nozīmē, ka patlaban katrs sestais iedzīvotājs dzīvo zem nabadzības sliekšņa, katrs sestais! Daudzi cilvēki neticētu, ka kaut kas tāds būtu iespējams 2007. gadā. 50 gadus pēc Romas līguma noslēgšanas, pēc 50 gadus ilgas ekonomiskās izaugsmes, 10 % iedzīvotāju mājsaimniecībās nevienam nav darba! Pēc jebkuras mērauklas, nabadzība joprojām ir viena no lielākajām sociālajām problēmām Eiropā, un sociālās atstumtības mazināšana jānosaka par mūsu politikas galveno aspektu.

Dažās jomās mēs gūstam panākumus, bet mums jābūt atklātiem — vairākumā jomu mēs tos negūstam. Plaisa starp bagātajiem un nabadzīgajiem daudzās ES dalībvalstīs palielinās. Ar ienākumiem saistītās nabadzības izskaušana ir jāsaglabā par dalībvalstu prioritāti, bet, lai gan katrs sestais cilvēks dzīvo finansiālā nabadzībā, daudz lielāks ir to cilvēku skaits, kuri ir izstumti no sabiedrības citu iemeslu dēļ. Mums jāatzīst, ka daudzas ģimenes, un pat indivīdi, saskaras ar problēmām, kas ir vēl sarežģītākas par zemiem ienākumiem. Iespēju izmantošanas šķēršļi ir sarežģīti. Agrīna iejaukšanās ir svarīgāka par visu. Protams, profilakse ir labāka par ārstēšanu.

Mēs zinām, ka Apvienotajā Karalistē tīņa vecuma mātes meitai ir trīs reizes lielāka iespēja pašai kļūt par tīņa vecuma māti; mēs zinām, ka dēliem, kuru tēvi ir notiesāti, ir vairāk nekā četras reizes lielāka iespēja tikt notiesātiem par kādu noziegumu, nekā tiem dēliem, kuru tēvi nav tiesāti. Tomēr daudzās jomās nav nekādas vajadzības no jauna izgudrot velosipēdu. Mums jāskatās, kā ES valstis risina šīs problēmas, un jāmācās no tām. Mums efektīvāk jāīsteno paraugprakses apmaiņa. Piemēram, Somija ir izveidojusi ilgtspējīgu vienotu pieeju, kas, samazinot bezpajumtnieku skaitu, ir izrādījusies neticami efektīva. Tikmēr Dānija ievieš jaunu politiku, kas uzlabo dzīves kvalitāti cilvēkiem ar ilgstošām miega problēmām, nevis tikai īsteno vienīgo mērķi, kas saistīts ar šo cilvēku integrēšanu sabiedrībā. Beļģijā cilvēki, kas ir saskārušies ar nabadzību, strādā kopā ar sociālajiem darbiniekiem, lai palīdzētu tiem labāk izprast nabadzīgo cilvēku vajadzības.

Ne vienmēr nabadzības iemesls ir bezdarbs; problēma ir arī nodarbināto cilvēku nabadzība. Tādēļ esmu aicinājusi apmainīties ar paraugpraksi, kas attiecas uz pienācīgas minimālās algas nodrošināšanu visās dalībvalstīs. Vismaz piecās ES dalībvalstīs tādas nav. Līdzīgi, mums jāmudina visas dalībvalstis ieviest minimālos izdzīvošanai ienākumus visiem.

Dalībvalstīm ir jādara vairāk, lai novērstu mazaizsargātu darba ņēmēju ekspluatāciju; lai nodrošinātu, ka invalīdiem un gados vecākiem cilvēkiem ir iespējas strādāt; lai novērstu cilvēku tirdzniecību; lai nodrošinātu patvēruma meklētāju tiesības; lai nodrošinātu visiem vienādu veselības aprūpes un sabiedrisko pakalpojumu pieejamību; lai cilvēkus ar garīgās veselības problēmām atbrīvotu no apkaunojuma sajūtas; kā arī lai veicinātu konstruktīvāku pieeju saistībā ar narkotikām un alkoholu.

Tās ir tikai dažas ziņojumā ietvertajām tēmām. Eiropas redzējumam ir jāattiecas uz brīvību un visiem nodrošinātām iespējām. Tādēļ ir tik nozīmīgi izveidot mehānismus Eiropas līmenī, lai paraugprakses apmaiņa kļūtu par īstenību.

  Vladimír Špidla, Komisijas loceklis. − (CS) Priekšsēdētājas kundze, dāmas un kungi, sākumā es vēlētos apsveikt referenti E. Lynne saistībā ar viņas ļoti interesanto un visaptverošo ziņojumu. Es priecājos redzēt, ka Eiropas Parlaments ir nolēmis risināt diezgan plašu to sociālo jautājumu loku, uz kuriem attiecas šis ziņojums un kuri ir steidzami jāatrisina. Šis ziņojums ir ievērojams ieguldījums saistībā ar pastāvīgu sociālās realitātes analīzi.

Šis dokuments ir izstrādāts laikā, kad Komisija un dalībvalstis izskata, kādas ir iespējas stiprināt Lisabonas stratēģijas sociālo dimensiju. Mums jāsniedz atbilde, reaģējot uz iedzīvotāju bailēm, un mēs saprotam, ka sociālais taisnīgums ir viena no viņu galvenajām problēmām. Sabiedriskās domas aptaujas rāda, ka Eiropas Savienībai, atbalstot integrētākas vienotākas sabiedrības izveidi, ir jāuzņemas galvenā loma.

Kā galvenajās debatēs par globalizāciju, kas notika vakar no rīta, izteicās priekšsēdētājs J. M. Barroso, Eiropas Savienība ir panākusi ievērojamu progresu Lisabonas mērķu sasniegšanā. Ir izveidotas jaunas darba vietas — pagājušajā gadā vien ir izdevies radīt 3,5 miljonus jaunu darba vietu. Bezdarba līmenis ir krities par aptuveni 7 %. Lai gan šis līmenis joprojām ir pārāk augsts, tas ir zemākais pēdējo 10 gadu laikā. Neskatoties uz neseno finansiālo nestabilitāti, ekonomiskā izaugsme ir notikusi apmierinoši.

Taču pašapmierinātībai šeit nav vietas. Lisabonas stratēģijas īstenošana ir notikusi nevienmērīgi un nav sasniegti visi tās mērķi. Patiesi, 12 miljoni cilvēku joprojām ir bezdarbnieki, un bieži vien tie ir jaunieši vai ilgtermiņa bezdarbnieki, kuriem ir vājas izredzes attiecībā uz profesionālo izaugsmi vai sociālo attīstību; 8 % Eiropas darbaspēka cieš no nabadzības darbā; 78 miljoni Eiropas iedzīvotāju cieš no nabadzības un katram piektajam ES iedzīvotājam ir sliktāki dzīves apstākļi.

Īsumā — vēl ir daudz darāmā, lai sasniegtu mūsu kopējos mērķus sociālajā jomā. Tagad, kad mēs redzam pozitīvos rezultātus, ko devusi Eiropas Savienības stratēģija izaugsmes un nodarbinātības jomā, ir īstais laiks sākt īstenot sociālos mērķus.

Es atzinīgi vērtēju ziņojumā ietverto norādi attiecībā uz nepieciešamo politisko gribu un nodomu risināt nabadzības un atstumtības jautājumus. Man arī šķiet, ka steidzami jārisina jautājums par bērnu nabadzību, jāapkaro diskriminācija un jāpalielina daudzveidība. Tas, protams, nozīmē uzraudzīt attiecīgo tiesību aktu transponēšanu valsts tiesību aktos un vajadzības gadījumā uzsākt tiesvedību pret tām dalībvalstīm, kas pārkāpušas Eiropas Savienības tiesību aktus.

Ziņojumā aplūkoti arī šķēršļi, kas kavē līdzdalību sabiedrības dzīvē un integrāciju darba tirgū. Piekrītu, ka mums jākombinē atbalsta pasākumi, sniedzot atbilstīgu drošību, lai neviens netiktu pamests novārtā.

Šāda attieksme pausta arī nesenajā Komisijas paziņojumā par aktīvu integrāciju. Šajā paziņojumā definēti trīs galvenie elementi saistībā ar līdzsvarotu un stratēģisku pieeju aktīvai integrācijai:

– piekļuve integrētiem darba tirgiem;

– labāk pieejami pakalpojumi;

– atbalsts pienācīgu ienākumu gūšanai.

Paziņojums ir arī aizsākums otrajam posmam saistībā ar apspriešanos ar sociālajiem partneriem par šiem jautājumiem, lai pastiprinātu Eiropas Savienības sadarbību aktīvas integrācijas jomā.

Pēc šīm apspriedēm Komisija plāno izstrādāt ieteikumu par aktīvas integrācijas kopējiem principiem; to paredzēts darīt 2008. gada otrajā pusē. Nākamajā paziņojumā, kas jāpieņem nākamo pāris nedēļu laikā, Komisija iepazīstinās arī ar jaunajiem pasākumiem, kas paredz atbalstīt invalīdu aktīvu integrāciju.

Komisija ir pateicīga Eiropas Parlamentam par tā pastāvīgajiem centieniem apkarot diskrimināciju. Kā paziņots Komisijas likumdošanas un darba programmā 2008. gadam, Komisija 2008. gadā iesniegs priekšlikumus, lai risinātu problēmu, kas attiecas uz pašreizējām nepilnībām saistībā ar aizsardzību atbilstīgi Līguma 13. pantam. Pamatā šiem priekšlikumiem, kas jāpieņem nākamajā vasarā, būs ilgtermiņa dialogs ar Eiropas Parlamentu par pieredzi, kas gūta 2007. gadā, Eiropas gadā par iespēju vienlīdzību visiem, kā arī plaša apspriešanās ar sabiedrību.

Eiropas Savienība ir panākusi ievērojamu progresu dzimumu līdztiesības jomā, un Eiropas Parlaments ir bijis nozīmīgs partneris šajā procesā. Tomēr mums arī turpmāk ir jāstiprina dzimumu līdztiesība. Tās ir pamattiesības, kā arī būtisks nosacījums, lai sasniegtu Eiropas mērķus izaugsmes, nodarbinātības un sociālās kohēzijas jomā. Tādēļ es jo īpaši atzinīgi vērtēju ziņojumā ietverto norādi uz dzimumu līdztiesību.

Kopš Amsterdamas līguma stāšanās spēkā Eiropas Savienība ir panākusi progresu visās dzimumu līdztiesības jomās, bet kopš 2003. gada — arī attiecībā uz vienlīdzīgām iespējām invalīdiem. Tomēr abās jomās joprojām ir daudz darāmā. Tas, ka joprojām pastāv vairāku veidu diskriminācija, ir spēcīgs arguments, lai nepārraukti uzsvērtu vienlīdzīgas iespējas visās jomās. Šis jautājums tiks aplūkots Komisijas paziņojumā, kurš jāpieņem 2008. gadā un kurā tiks ņemta vērā pieredze, kas gūta 2007. gadā — Eiropas gadā par iespēju vienlīdzību visiem.

Dāmas un kungi, izmaiņas ES sociālajā situācijā, protams, būs atbilstīgas mūsu sabiedrības attīstībai un izmaiņām vispārējā koncepcijā kopumā. Tomēr, neskatoties uz to, esmu pārliecināts, ka pamata koncepcija, t.i., rast līdzsvaru starp ekonomiskajiem, sociālajiem un vides aspektiem, joprojām ir pilnībā pamatota. Tādēļ mūsu pienākums ir meklēt jaunas pieejas, kas palīdzēs mums pārvarēt joprojām pastāvošās problēmas.

  Miroslav Mikolášik, Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas atzinuma sagatavotājs. – (SK) Kaut arī dalībvalstīs ir nepieciešams uzraudzīt sociālo situāciju un sociālo politiku, lai noteiktu problēmas un izaicinājumus, ar ko saskaras ES, vēl svarīgāki ir konkrēti pasākumi, ko mēs veicam, lai atrisinātu šīs problēmas.

Attiecībā uz sabiedrības veselību mums jākoncentrējas uz problēmām, ar kurām ES iedzīvotāji saskaras veselības aprūpes jomā. Ņemot vērā demogrāfiskās tendences un vidējā dzīves ilguma palielināšanos, mums jāizstrādā sabiedrības veselības stratēģijas, kas uzlabos mūsu dzīves kvalitāti, lai jo īpaši novērstu slimības un nodrošinātu to efektīvu ārstniecību. Tajā pašā laikā šajās stratēģijās jāņem vērā vajadzība pēc augstas kvalitātes, finansiāli pieejamas un uzticamas veselības aprūpes, kas jānodrošina visu sabiedrības slāņu cilvēkiem, neatkarīgi no viņu sociālā statusa, vecuma vai dzīvesvietas.

Īpaša uzmanība mums jāpievērš vismazturīgākajām grupām, piemēram, fiziski vai garīgi slimiem cilvēkiem, gados vecākiem cilvēkiem un bērniem. Ņemot vērā veselības aprūpes pieaugošās izmaksas, dalībvalstīm jāveic efektīvi pasākumi, piemēram, jāīsteno mērķtiecīgas informatīvās kampaņas, jāizmanto ģenēriskās zāles, jāizmanto jaunās tehnoloģijas, jāveic savstarpējas palīdzības pasākumi vietējā līmenī vai jāpalielina solidaritāte paaudžu un ģimeņu starpā. Papildus tam un sadarbībā ar Komisiju dalībvalstīm jāizstrādā politika un jāatbalsta Eiropas iniciatīvas, lai apkarotu smēķēšanu, alkoholismu un aptaukošanos, tādējādi palīdzot uzlabot mūsu iedzīvotāju dzīves kvalitāti.

Mūsu pēdējais, bet ne mazāksvarīgais uzdevums ir koncentrēties uz pašreizējo sabiedrības veselības tiesību aktu efektīvu īstenošanu. Dalībvalstīm un Komisijai jānodrošina Kopienas tiesību aktu piemērošana ūdens, gaisa un augsnes kvalitātes jomā, attiecībā uz trokšņa piesārņojuma samazināšanu, kā arī to noteikumu piemērošanu, kas attiecas uz ķīmiskajiem produktiem, arī tiem, uz kuriem attiecas REACH.

  Ilda Figueiredo (GUE/NGL), Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinuma sagatavotāja. – (PT) Šajā atzinumā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteja uzsver, ka nabadzībai un sociālai atstumtībai piemīt daudzpusīgs raksturs un īpaša nozīme šajā sakarā ir ģimeņu ekonomiskajam stāvoklim, dzīves apstākļiem, kā arī piekļuvei izglītībai, veselības pakalpojumiem un pastāvīgai aprūpei.

Komiteja uzsver, ka sievietes un bērni ir galvenie nabadzības un sociālās atstumtības upuri, un norāda, ka imigranti, vecāka gadagājuma cilvēki, invalīdi un nepilnu ģimeņu locekļi ir vēl vairāk apdraudēti. Tā arī atzīmē, ka vidēji 15 % skolnieku priekšlaicīgi izstājas no izglītības sistēmas un ka dažās valstīs, piemēram, Portugālē, šis radītājs jau sasniedz gandrīz 40 %, tādējādi izraisot bažas par jaunu meiteņu izglītošanu un apmācību.

Komiteja uzsver, cik būtiski ir saglabāt kvalitatīvus sabiedriskos pakalpojumus, noturīgu valsts un vispārējo sociālās drošības sistēmu, kā arī augstu sociālās aizsardzības līmeni un kvalitatīvu nodarbinātību apvienojumā ar strādājošo tiesību ievērošanu, vienlaikus nodrošinot, ka, definējot un īstenojot šādas politiskās prioritātes, tiek izmantota integrētā pieeja dzimumu līdztiesībai; visbeidzot, tā mudina Komisiju un dalībvalstis galveno uzmanību veltīt sieviešu sociālajai integrācijai un sieviešu tiesībām, ieviešot atbilstošas izmaiņas attiecīgajos politikas virzienos, tostarp ieņēmumu sadales politikā.

  Edit Bauer, PPE-DE grupas vārdā. – (HU) Liels paldies, priekšsēdētājas kundze! Komisāra kungs, dāmas un kungi, E. Lynne ziņojums, ar kuru saistībā es viņu sirsnīgi apsveicu, bez šaubām nav un nevar būt pēdējais vārds, runājot par sociālo integrāciju un sociālās politikas pārveidi.

Bieži vien mēs tiecamies domāt, ka Eiropas sociālais modelis ir mūžīgs, bet sociālajai politikai bez šaubām ir arī jāmainās — ne vien globalizācijas ietekmē, bet arī saistībā ar ekonomiskajām, sociālajām cerībām, demogrāfiskajām problēmām un mainīgajām vērtībām, jo mums ir jāatrod tādas atbildes, kas būtu piemērotas problēmām, ar kurām sastopamies. Arī šī iemesla dēļ atzinīgi jāvērtē Komisijas iniciatīva sagatavot sava veida to sociālo problēmu sarakstu, ar kurām saskaras Eiropas iedzīvotāji.

Ir skaidrs, ka aptuveni 500 miljoni ES iedzīvotāju nav viendabīga cilvēku masa. Neskatoties uz to, ka ienākumu atšķirības veco dalībvalstu starpā izzūd, atšķirībām starp bagātajiem un nabadzīgajiem reģioniem joprojām ir tendence pieaugt. Divas trešdaļas no 10 jauno ES dalībvalstu iedzīvotājiem dzīvo nabadzīgos reģionos, kuros ienākumu līmenis ir uz pusi vai pat vēl vairāk mazāks par veco dalībvalstu vidējā ienākumu līmeni. Bulgārijā un Rumānijā šī situācija ir vēl sliktāka — tur vidējie ienākumi pat nesasniedz vienu trešo daļu no ienākumiem uz vienu iedzīvotāju vecajās dalībvalstīs.

Nav šaubu par to, ka, lai apkarotu nabadzību, mums jāzina vairāk par dažādiem nabadzības izpausmes veidiem. Tomēr, lai to izdarītu, mums jāievieš jauni nabadzības rādītāji, jo līdz šim mūsu rīcībā bija vienīgi visaptveroši dati par relatīvās nabadzības risku.

Tādēļ mēs ļoti gaidām, kad šajā saistībā Komisija izstrādās paziņojumu. Ziņojumā uzmanība pievērsta arī jaunajiem riskiem, kas saistīti ar nonākšanu nabadzībā. Piemēram, mēs ļoti maz zinām par to, cik bīstams ir iedzīvotāju parāda apjoms. Aplūkojot 15 vecās dalībvalstis, 12 valstīs parāds uz vienu iedzīvotāju pārsniedz EUR 16 000, kas ir 90 % no ģimenes vidējiem ienākumiem gadā.

Priekšsēdētājas kundze, ļaujiet man piebilst vēl pēdējo teikumu. Ziņojumā atkal ir norādīts, cik nozīmīga ir bērnu nabadzības apkarošana, un mēs uzskatām, ka šis jautājums ir ārkārtīgi svarīgs.

  Richard Falbr, PSE grupas vārdā. – (CS) Priekšsēdētājas kundze, komisāra kungs, vispirms es vēlētos pateikties Elizabeth Lynne par ļoti labo ziņojumu un viņas izcilo sadarbību. Sociālo atstumtību ir radījuši daudzi un dažādi faktori, un būtu ļoti žēl neizmantot šo ziņojumu, lai veiktu turpmākus pasākumus. Savā runā es vēlētos uzsvērt sabiedrisko pakalpojumu nozīmi un to lietderību nabadzības un atstumtības mazināšanā. Tiklīdz sabiedriskie pakalpojumi tiks privatizēti, tie kļūs dārgāki un mazāk pieejami. Man žēl, ka neesam spējuši pieņemt nostāju, kurā nosodām tās valstis, kas ievieš zemus galvenos nodokļus un tādējādi panāk, ka nav iespējams uzkrāt pietiekamus līdzekļus, lai īstenotu valsts sociālos uzdevumus. Dalībvalstīm pilnīgi noteikti būtu lietderīgi informēt vienai otru par saviem panākumiem saistībā ar informācijas apmaiņu par pārbaudītām metodēm. Protams, es arī atzinīgi vērtētu informācijas apmaiņu par tādiem modeļiem, kuru izmantošana nav atmaksājusies vai ir pat izraisījusi pretēju efektu. Zinu, ka tas netiek darīts, bet esmu pārliecināts, ka būtu lietderīgi, ja sociālie partneri un nevalstiskās organizācijas īstenotu šo scenāriju.

Lai nodrošinātu, ka aizvien vairāk dalībvalstu iedzīvotāju nenonāk citu atkarībā bieži vien nepilnīgā sociālās labklājības sistēmā, būtisks priekšnosacījums ir pietiekami liels skaits pamatoti labi apmaksātu darba vietu izveide. Mēs nedrīkstam pieļaut to, ka bieži vien daži strādājošie cilvēki kļūst atkarīgi no sociālās labklājības. Līdz ar to mums jācenšas visās dalībvalstīs nodrošināt pienācīgu minimālo algu, paredzot to tiesību aktos vai noslēdzot koplīgumus — šis mehānisms jāizvēlas atkarībā no valstī tradicionāli izmantotās metodes. Centieni pielāgot vecuma pensiju shēmas tiek pastiprināti. Veicot pasākumus, lai saglabātu galveno balstu — valsts vecuma pensiju shēmu —, visām dalībvalstīm ir jāievēro Starptautiskā Darba organizācijas attiecīgās konvencijas, ko tās ir ratificējušas. Jo īpaši svarīga ir invalīdu integrācija darba tirgū. Tādēļ mums kritiski jāskatās uz to valdību pasākumiem, kuras atcēlušas dažādus stimulus, kas veicināja daudz invalīdiem paredzētu darba vietu izveidi, un Čehijas valdība ir viena no tām.

  Ona Juknevičienė, ALDE grupa. – (LT) Apsveicu kolēģi E. Lynne sakarā ar to, ka viņa ir izstrādājusi ziņojumu un panākusi politisko kompromisu, kurā ņemti vērā dažādu politisko grupu atzinumi par sociālo realitāti Eiropas Savienībā.

Tā ir taisnība, ka dalībvalstu valdības ir tieši atbildīgas par nabadzības samazināšanu. Viņu pienākums ir veikt pasākumus, lai nodrošinātu, ka cilvēkiem ir darbs, bērni apmeklē skolu un nabadzīgākajiem cilvēkiem tiek piešķirta sociālā palīdzība.

Tomēr joprojām vienlīdz svarīga ir Eiropas Savienības loma to problēmu risināšanā, kas saistītas ar nabadzību un nevienlīdzību. Tas, ka 78 miljoni Eiropas iedzīvotāju dzīvo nabadzībā un sociālā plaisa starp nabadzīgajiem un bagātajiem kļūst aizvien lielāka, ir visnopietnākā norāde, ka pasākumi jāveic gan valsts, gan Eiropas līmenī.

Vairumā dalībvalstu ir pienācīgs minimālo ienākumu līmenis. Tomēr joprojām ir tādi gadījumi, kad darba devēji nemaksā noteiktās likmes, tādējādi pārkāpjot likumu. Kā jau minēju iepriekš, vairākkārt ir bijuši tādi gadījumi, kad ārvalstīs strādājošie lietuvieši ir saskārušies ar šādu nelikumīgu attieksmi. Mēs nedrīkstētu pieļaut, ka darba devēji izmanto šādu praksi.

Es atzinīgi vērtēju dalībvalstu reakciju uz Padomes aicinājumu samazināt bērnu nabadzību. Tomēr tās joprojām nav izstrādājušas savus rīcības plānus šīs problēmas atrisināšanai. Īpaši neaizsargāti ir invalīdi un vecāka gadagājuma cilvēki. Mums jānodrošina, ka arī šīm personām ir pieejama vismaz minimālā ilgtermiņa aprūpe par pieņemamu samaksu. Šim nolūkam līdzekļus ir piešķīris Sociālais fonds. Jākaunas, ka tie joprojām nav izmantoti manā valstī.

Es patiešām piekrītu referentes nostājai par to, ka jādalās pieredzē un jāņem vērā veiksmīgi piemēri attiecībā uz sasniegumiem sociālās drošības jomā. Ir jāmācās no tām dalībvalstīm, kas efektīvi izmanto ES piešķirtos resursus, lai ņemtu vērā viņu pieredzi. Dāmas un kungi, lai panāktu savu, Eiropas Savienības, iedzīvotāju uzticību mūsu iestādēm, mums jāatrisina vissarežģītākās problēmas, ar kurām viņi saskaras.

Savā runā, uzstājoties šajā Parlamentā, Francijas prezidents Nicolas Sarkozy, teica, ka frančiem šķiet, ka Eiropas Savienībai viņi nerūp un ka ES nesniedz sociālo drošību. Francijas pilsoņi nobalsoja nevis pret Konstitūciju, bet gan pret Eiropu, jo viņi šeit nejūtas droši.

Komisija apsolīja sagatavot ziņojumu, pamatojoties uz sociālo situāciju un izanalizējot sociālās tendences. Es patiešām ceru, ka šajā ziņojumā galvenā uzmanība tiks veltīta rīcības struktūrai, kurā tiks noteiktas metodes nabadzības samazināšanai vai pat likvidēšanai Eiropā. Tad arī mēs spēsim iegūt savu iedzīvotāju atbalstu un, iespējams, varēsim sajust, ka strādājam viņu labā.

  Sepp Kusstatscher, Verts/ALE grupas vārdā. – (DE) Priekšsēdētājas kundze, mūsu rīcībā ir daudz spožu ideju par sociālo politiku, par kurām es pateicos E. Lynne. Tā kā Eiropas Savienībā sociālajai politikai nav tāda pati nozīme kā politikai ekonomikas jomā, šis ziņojums vairāk ir to prasību saraksts, kas attiecas uz dalībvalstu sociālās politikas pasākumiem, nevis ES analīze — kā tas norādīts virsrakstā.

Man ir divi komentāri. Sociālās politikas jautājumi ietilpst dalībvalstu kompetencē. Eiropas līmenī mēs varam nākt klajā vienīgi ar ieteikumiem. Eiropā ir vērojama nestabilitāte, jo tajā ir īstenota saskaņošana ekonomikas, nevis sociālajā, jomā. Kopš Lisabonas 2000. gada sanāksmes Eiropā nav augusi labklājība. Tieši pretēji — aizvien vairāk pieaug nabadzība. Lai patiesi cīnītos pret nabadzību un visiem ES iedzīvotājiem nodrošinātu iespēju saņemt cieņas un taisnīguma pilnu attieksmi, mums attiecībā uz visiem iedzīvotājiem jāņem vērā ne vien ekonomiskie, tirgus un konkurences aspekti, bet arī sociālie, taisnīguma un ekoloģiska iekšējā tirgus aspekti.

Otrkārt — bieži vien tiek izmantots princips „visi runā, bet neviens nerīkojas”. Mēs zinām, kādas ir problēmas. Patiesībā mums nav vajadzīgi pētījumi un analīze. Beidzot ir pienācis laiks rīkoties. Nepietiek ar to, ka 2010. gads ir pasludināts par Nabadzības un sociālās atstumtības izskaušanas Eiropas gadu. Mums ir vajadzīga efektīva nabadzības novēršanas programma un datums — lai visiem cilvēkiem, arī bezdarbniekiem, būtu nodrošināti pietiekami pamatienākumi un lai viņi varētu dzīvot cienīgi. Tas ir taisnīguma jautājums un vienas no cilvēktiesībām, kas pienākas visiem.

  Eva-Britt Svensson, GUE/NGL grupas vārdā. – (SV) Priekšsēdētājas kundze, E. Lynne kundze, šī ir efektīva analīze, kas apliecina sociālās drošības trūkumu, kādā ir spiesti dzīvot pārāk daudz dalībvalstu iedzīvotāju. Šī analīze arī parāda saistību starp nabadzību, pārapdzīvotību, sociālo atstumtību, aizvien sliktāko veselības stāvokli un īsāku dzīves ilgumu.

Analīzē uzmanība pievērsta tam, cik svarīgas ir tiesības uz pajumti, nodarbinātību, sociālo nodrošinājumu, kā arī sieviešu un invalīdu tiesībām. Tā arī apliecina, ka problēmas, kas saistītas ar azartspēlēm, alkoholu, narkotikām un smēķēšanu, palielina sociālo atstumtību. Tādēļ secinājums ir šāds — dalībvalstīm jārisina šīs problēmas.

Tiktāl viss būtu labi, bet bieži vien faktiskā situācija ir pilnīgi citāda. Bieži vien tie ir tikai skaisti vārdi, jo Eiropas Savienība, izmantojot dažādas direktīvas un regulas un atsaucoties uz noteikumiem par vienoto tirgu un konkurenci, nereti neļauj dalībvalstīm risināt problēmas.

Turklāt mēs subsidējam vīna ražotājus un tabakas audzētājus. Brīva preču aprite, piemēram, neļauj Zviedrijai saglabāt alkohola patēriņu ierobežojošu politiku, kas ir ļoti svarīga. Zviedrijai ir azartspēļu monopols, lai ierobežotu azartspēles, bet ES draud ar tiesvedību. Tāda pati dubulta attieksme ir vērojama saistībā ar tiesību aktiem par maldinošām reklāmām un bērniem paredzētām reklāmām, jo ES, no otras puses, pieņem TV direktīvas par bērniem paredzētu produktu izvietošanu un reklāmām.

Sociālo realitāti var mainīt, bet, lai to izdarītu, jānosaka, ka sabiedrības veselība un vide ir nozīmīgāka par vienotā tirgus konkurences noteikumiem, turklāt lielāka nozīme jāpiešķir sociālajai labklājībai un drošībai, nevis noteikumu atcelšanai un privatizācijai.

GUE/NGL grupa balso par šo ziņojumu, un mēs arī turpmāk darīsim visu iespējamo, lai uzlabotu iedzīvotāju sociālo drošību.

  Kathy Sinnott, IND/DEM grupas vārdā. – Priekšsēdētājas kundze, kad sākotnēji es izdzirdēju par sociālās realitātes analīzes procesu, mani iepriecināja tas, ka kāds vēlējās patiesi apspriest sabiedrības stāvokli.

Diemžēl pēc Komisijas dokumentu izlasīšanas es ar vilšanos atklāju, ka analīzes process attiecas uz ekonomiskajiem rādītājiem, nevis sociālo realitāti.

Neesmu pārliecināta, ka ekonomiskie rādītāji ir drošs līdzeklis, lai novērtētu sociālo realitāti. Ja tie tādi būtu, tad pēdējās desmitgadēs uzlabotajam ekonomiskajam stāvoklim Īrijā atbilstu uzlabojumi sociālās kohēzijas jomā, nevis nopietns noziegumu līmeņa pieaugums, atkarības, pašnāvības, atsvešinātība, ģimenes disfunkcija, atstumtība un vientulība, ko mēs patiesībā šeit redzam.

Mēs vienkārši nejautātu, vai cilvēks ir nodarbināts; mēs jautātu, vai šis cilvēks ir novērtēts, integrēts sabiedrībā un apmierināts fiziski, emocionāli, intelektuāli un garīgi, un mēs pārbaudītu, vai pret šo personu izrādītā cieņa tiek attiecināta uz ikvienu, neatkarīgi no viņa vecuma, apmēriem, spējām, ādas krāsas vai jebkuras citas raksturīgas pazīmes.

Lai pareizi analizētu sociālo realitāti, mums arī vajadzētu aplūkot to, cik ilgtspējīga ir cilvēka dabiskā vide — ģimene. Paturot to prātā, mēs aplūkotu arī to plaisu, ko radījusi ģimenes izjukšana un sociālā izolācija, ne tikai to, kas pastāv starp bagātajiem un nabadzīgajiem.

Lai izprastu sociālo realitāti, mums jāsāk ar sabiedrību veidojošā cilvēka realitāti. Es jums sniegšu tikai vienu piemēru un ceru, ka tas ilustrēs pretrunīgos rezultātus, kurus mēs iegūstam, ja lūkojamies uz naudu un konkrētu vīrieti vai sievieti. Mēs visi esam vienisprātis, ka sievietēm jābūt tiesībām uz darbu un vienlīdzību darbā. Taču, ja mēs izdarām ekonomisko spiedienu uz sievietēm, kuras vēlētos palikt mājās ar zīdaini, un darām to, lai liktu viņām strādāt, nevis rūpēties par bērnu, un liekam pievienoties darbaspēkam, mēs reģistrējam ļoti augstu nodarbinātības līmeni un pieņemam, ka tas atspoguļo veselīgāku sociālo realitāti. Tomēr, ja mēs palūkojamies uz bērnu, kuram ir trūkusi mātes aprūpe, un redzam zaudējumus, no kuriem cieš šie bērni un kuri, kā apgalvo zinātnieki, būs saistīti ar nervu sistēmu un saglabāsies visas dzīves garumā, tad mums jājautā, vai šis augstais nodarbinātības līmenis tiešām ir interpretējams kā rādītājs, kas liecina par veselīgu sociālo realitāti.

Ja domājam īstermiņā un koncentrējamies tikai uz sabiedrības ekonomiku, mēs saskaramies ar ironiju — galu galā ekonomiku visvairāk ietekmē ģimenes un cilvēku labklājība cilvēciskajā līmenī.

Palūkojieties uz izmaksām, ko valsts kasei rada problēmās nonākušie cilvēki. Padomājiet par izmaksām, ko rada noziegumi, narkotikas, mācību pārtraukšana utt. Sociālo problēmu palielināšanās var aprīt ekonomisko izaugsmi. Pats vārds „ekonomika” ir cēlies no vārda grieķu valodā, kas nozīmē mājsaimniecības pārvaldīšanu. Ekonomikai ir jākalpo visiem cilvēkiem, palīdzot viņiem savās kopienās justies kā mājās, justies kā savās mājās.

Ja mēs sapratīsim to pareizi, mums būs ļoti veselīga sociālā realitāte, ko analizēt turpmāk.

  Frank Vanhecke (NI). - (NL) Priekšsēdētājas kundze, ziņojumu, kura virsraksts „Sociālās realitātes analīze” ir nedaudz mīklains, Nodarbinātības un sociālo lietu komiteja pieņēma gandrīz vienprātīgi — ar tikai vienu balsi pret, — un patiesībā mums nevajadzētu par to būt pārsteigtiem. Galu galā visos ziņojuma 97 ieteikumos izteikts aicinājums sniegt palīdzību visam un visiem — nabadzīgajiem, sievietēm, vīriešiem, gados vecākiem cilvēkiem, bezdarbniekiem un darbiniekiem ar zemu atalgojumu, invalīdiem, tiem, kas cieš no diskriminācijas, slimajiem, tiem, kas šodien ir veseli, bet rīt var saslimt utt.

Ar zināmu ironiju varētu teikt, ka vienīgā grupa, kas izlaista šajā ziņojumā, ir tādi kā es — heteroseksuāls, pusmūža baltais vīrietis, kas atbalsta labējo politiku.

Tomēr bez ironijas es teiktu, ka šajā Parlamentā nav nevienas personas, kas nepiekrīt, ka mūsu sabiedrības neaizsargātākajiem indivīdiem ir tiesības saņemt aizsardzību, un galu galā par civilizētu sabiedrību var spriest vienīgi pēc tās sociālās aizsardzības līmeņa, ko tā nodrošina cilvēkiem, kuriem ir grūtības normāli iekļauties sabiedrībā objektīvu iemeslu dēļ. Tādējādi jūs būtu slikts cilvēks, ja neatbalstītu šo labo nodomu sarakstu un šajā ziņojumā ietverto sociālā Ziemassvētku vecīša politiku.

Tomēr es neatbalstīšu šo ziņojumu. Šajā ieteikumu sarakstā ir ietverta virkne jautājumu, ko es nevaru atbalstīt, jo īpaši attiecībā uz imigrācijas politiku, integrāciju, daudzveidību, turklāt tajā trūkst nepieciešamās aizsardzības saistībā ar ģimenes politiku. Bet galvenais iemesls, kāpēc es nevaru atbalstīt šo ziņojumu, ir daudz būtiskāks. Sociālā politika un viss, ko varam ietvert „sociālās drošības” sadaļā, ir izcils piemērs dalībvalstu un reizēm to federatīvo valstu, nevis ES, kompetences jomai.

Ja vien šajā Parlamentā kādam nav iekārtas, kas drukā naudu un ražo resursus no tukša gaisa, ja šāda iekārta nav pieejama, tad sociālās aizsardzības pasākumi joprojām ir jāfinansē no nodokļu maksātāju naudas. Tas nozīmē, ka mums nav izvēles un diemžēl mēs vienmēr nevaram tēlot Ziemassvētku vecīti visās jomās un visiem.

Ir būtiski lēmumi, kas jāpieņem un kas ir visnopietnākie visai sabiedrībai, un šie lēmumi jāpieņem iespējami zemākā līmenī, iespējami tuvāk iedzīvotājiem, nevis „ziloņkaula torņos” Briselē, Luksemburgā vai Strasbūrā.

Manā izcelsmes valstī pieredze rāda, ka tādos jautājumos kā veselības aprūpe un bezdarbs flāmi un valoņi izdara pilnīgi atšķirīgas izvēles. Flāmu un valoņu sabiedrības ir atšķirīgas, to politika un ekonomika ir atšķirīga, un tādēļ viņi izvēlas dažādas pieejas un prioritātes. Ja tas precīzi attiecas uz mūsdienu Beļģiju, tad — vai tas tikpat precīzi mutatis mutandis neattiecas uz pavisam citām Eiropas Savienības dalībvalstīm, piemēram, Apvienoto Karalisti un Rumāniju?

Ja šis ziņojums būtu vienīgi labo nodomu saraksts, tā būtu tikai viena problēma, bet Eiropas iestādes ir arī paredzējušas piesavināties sociālās politikas jomu uz daudziem gadiem, un tas nav nekas labs.

  Gabriele Stauner (PPE-DE). – (DE) Priekšsēdētājas kundze, dāmas un kungi, atšķirībā no dažiem runātājiem, kas uzstājās tieši pirms manis, es uzskatu, ka mums jāapsveic tikai Komisija saistībā ar tās paziņojumiem, kuri ir šo apspriežu pamatā. Tie nav tikai izsmeļošs avots tām dalībvalstīm, kuras meklē sociālus faktus un datus, bet, manuprāt, tā ir arī droša zīme, kas apliecina, ka ES un Komisijai ir nopietna attieksme pret savrupu sociālo politiku.

Ja mēs paziņojam par savu apņemšanos īstenot Eiropas sociālo modeli, to ne vien cildinot kā tradicionālu un vēsturisku sasniegumu, bet arī padarot par zīmi vienotai Eiropai nākotnē, tad mūsu sociālās realitātes analīze ir galvenais priekšnoteikums. Jo īpaši 2004. un 2007. gada paplašināšanās kārtu rezultātā mums beidzot jādistancējas no viedokļa, ka Eiropas sociālā politika ir iekšējā tirgus papildinājums.

Tomēr tas nav pilnīgi pašsaprotami, jo daudzās jomās, kas ietvertas Komisijas priekšlikumos, diemžēl skaidri redzams, ka dominē ekonomika. Šajā saistībā es vēlētos atgādināt Parlamentam par Zaļo grāmatu „Darba likumdošanas modernizēšana, lai risinātu 21. gadsimta radītās problēmas” un debates par elastīgumu un sociālo drošību. Zaļo grāmatu vakar Komisija atlika malā; tie ir jaunumi, ko es tikai varu patiešām atzinīgi novērtēt, iesakot saglabāt iepriekšējo nostāju attiecībā uz priekšlikumiem par elastīgumu un sociālo drošību, kuros uzmanība pievērsta ar grūtībām nodrošinātajām darbinieku tiesībām darba tirgū.

Visi šajā ziņojumā — īpaši pateicos E. Lynne — ietvertie jautājumi ir ļoti aktuāli. Es domāju par savā valstī notiekošajām debatēm attiecībā uz minimālo algu un prasībām paaugstināt algu, ko izvirza patlaban streikojošie Francijas un Vācijas dzelzceļa darbinieki. Runājot par algu politiku, mums ir taisnība, sakot, ka pilna laika nodarbinātībai jānodrošina šī strādājošā vīrieša vai sievietes iztika. Jebkas cits neatbilst darba devēju kristīgajai atbildībai pret saviem darba ņēmējiem. Darbam jābūt vērtīgam; tas jānosaka par pamatprincipu.

Mani vienmēr uztrauc bērnu nabadzība, par ko es žēlojos pat savā valstī. Uzskatu, ka šim jautājumam mums jāvelta īpaša uzmanība. Tā nedrīkstētu pastāvēt. Patiesībā es vēlētos, lai dalībvalstis steidzami īstenotu savus centienus, kā rezultātā mums nebūtu 2010. gads jāpasludina par Nabadzības un sociālās atstumtības izskaušanas Eiropas gadu.

SĒDI VADA: M. A. MARTÍNEZ MARTÍNEZ
Priekšsēdētāja vietnieks

  Jan Andersson (PSE). – (SV) Priekšsēdētāja kungs, komisāra kungs, es arī vēlētos sākumā pateikties E. Lynne par izcilo darbu un izcilo ziņojumu. Mani uzaicināja uz konferenci Azoru salās, kur mēs, Komisija un Parlaments, kopā ar pilsonisko sabiedrību risinājām dialogu par šiem jautājumiem.

Es arī vēlētos izteikt atzinību Komisijai par to, ka tā nopietni pievērsusies šiem jautājumiem, izstrādājot jauno paziņojumu par sociālo atstumtību un iesniedzot ieteikumu par nākamo gadu, kurā aplūkoti šie jautājumi. Tas ir tieši tā, kā teica V. Špidla — situācija Eiropā kopumā ir ļoti laba, jo ir nodrošināta lielāka izaugsme un vairāk darba vietu, bet tajā pašā laikā palielinās atšķirības. Palielinās gan atšķirības, gan nabadzība. Dažādās dalībvalstīs situācija ļoti atšķiras. Vairākās valstīs atšķirības ir ārkārtīgi lielas, un es nerunāju tikai par jaunajām un vecajām dalībvalstīm; ir arī jaunās dalībvalstis ar nelielām atšķirībām un vecās dalībvalstis ar lielām atšķirībām. Mums jārisina šī problēma.

Manuprāt, Komisijas stratēģija ar trim pīlāriem ir ļoti efektīva. Runājot par nodarbinātību, ir skaidrs, ka darba vietu skaits ir nepietiekams, jo ir arī sliktas darba vietas, kurās strādājot, nav iespējams sevi uzturēt, un kurās trūkst jaunu iespēju. Mums jārada labas darba vietas, kurās maksā pienācīgas algas. Mēs, komitejā, aplūkojām situāciju attiecībā uz minimālajiem ienākumiem un konstatējām lielu atšķirību dalībvalstu starpā. Mums jānodrošina pieredzes apmaiņa, lai atrastu paraugpraksi. Vēl ir arī sabiedriskie pakalpojumi, kuriem jābūt pieejamiem ikvienam — sociālie pakalpojumi, mājokļi, veselības aprūpe u.tml. Šeit izmantota tiek atklātā koordinācijas metode, kas ir jāstiprina.

Izsakot savus komentārus, noslēgumā vēlētos arī norādīt, ka šodien mēs gatavojamies cita starpā balsot par Parlamenta nostāju par gaidāmajām integrētajām pamatnostādnēm. Integrētajās pamatnostādnēs mums jāietver arī sociālā dimensija, lai apvienotu izaugsmes un nodarbinātības jautājumus ar sociālo dimensiju, kas ļautu šos jautājumus aplūkot kopumā, nevis savstarpēji nošķirti.

  Siiri Oviir (ALDE). - (ET) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, es pateicos E. Lynne par ļoti svarīga jautājuma ierosināšanu. Es atzinīgi vērtēju ziņojuma mērķi, proti, pievērst dažādu ieinteresēto pušu uzmanību Eiropas sociālo realitāti veidojošo aspektu apspriešanai. Šī ir plaša tēma, un tādēļ es varu pakavēties vienīgi pie pāris būtiskākajiem punktiem.

Nicas sammitā, kas notika 2000. gadā, dalībvalstis apņēmās līdz 2010. gadam panākt ievērojamu un izmērāmu nabadzības un sociālās atstumtības līmeņa samazinājumu. Diemžēl rīcība, īstenojot šo mērķi, nav bijusi īpaši veiksmīga.

Atvērtā Eiropa, kuras pamatā ir brīva pārvietošanās un brīva tirdzniecība, ir veicinājusi ekonomisko progresu, no kā ir atkarīga cilvēku labklājība un augstāka dzīves kvalitāte. Tomēr pēdējo dažu gadu laikā ir kļuvis skaidrs, ka daudziem Eiropas iedzīvotājiem jautājums par to, vai globalizācijas, liberalizācijas un lielākas konkurences galīgā ietekme kaut kādā ziņā uzlabo viņu labklājību, šķiet strīdīgs.

Patlaban, 21. gadsimtā, nabadzības un sociālās atstumtības līmenis Eiropā ir satraucoši augsts. V. Špidla nesen minēja, ka apmēram 20 % jeb katrs piektais iedzīvotājs riskē nonākt nabadzībā. Visās dalībvalstīs ir sociālie dienesti un sociālie pabalsti, tomēr pat pēc to saņemšanas katrs sestais iedzīvotājs dzīvo nabadzībā.

Vai mēs esam sev pajautājuši, kāpēc šāda situācija ir Eiropas Savienībā, kuras dalībvalstis netika apvienotas ar varu? Kāpēc tagad, 62 gadus pēc kara beigām un 50 gadus kopš ES izveides, mēs nespējam cilvēkiem nodrošināt viņu pamattiesības? Mans jautājums ir šāds — vai veiksmīga ekonomika pati par sevi nozīmē beigas vai arī tai jākļūst par līdzekli, ar kuru uzlabot cilvēku labklājību?

Turklāt, sniedzot sociālo palīdzību, dalībvalstis ir uzņēmušās saistības piešķirt tādus pabalstus, kas atbilst minimālajiem līdzekļiem, kuri nepieciešami iztikai, kā arī sniegt pietiekamu palīdzību, lai īstenotu šo mērķi. Mums nevajag formāli transponēt direktīvu blāķus — tas nav nekas cits kā vien pašapmāns. Tas liek uzdot jautājumu, vai Eiropas Savienības iestāžu līmenī tiek garantēta pieņemto dokumentu savlaicīga īstenošana, arī „nesaistošās politikas jomās”?

Eiropā mums uzmanība jāpievērš ne vien rezultātiem ekonomikas jomā un konkurencei; mums jāapsver arī tas, kā nodrošināt lielāku sociālo solidaritāti un ilgtspējīgus sociālos pasākumus. Un ja šajā nolūkā mēs esam pieņēmuši lēmumu, mums arī jāpārliecinās, vai tas tiek īstenots. Mūsu iedzīvotāji no mums to ļoti gaida.

  Ewa Tomaszewska (UEN). – (PL) Priekšsēdētāja kungs, diemžēl ekonomisko attīstību, pēc kuras mēs visi tik ļoti alkstam, papildina noslāņošanās atkarībā no ienākumiem, kas vājina sociālo kohēziju un rada nopietnas problēmas neaizsargātākām grupām — tiem, kurus skar bezdarbs, kuri saņem mazas algas un kuriem ir sarežģījumi izglītības un veselības aprūpes pieejamībā.

Nicas Eiropadomē pieņemto uzdevumu rezultāti nav apmierinoši. Joprojām ir tādu cilvēku grupas, kuru ienākumi ir zem izdzīvošanas minimuma. Ekonomiskās neatkarības trūkums arī iedragā cilvēku pašcieņu. Acīmredzami ir vajadzīgs vispārējs diskriminācijas aizliegums, vienlīdzīgu iespēju garantija, galvenokārt invalīdiem, bet šie uzdevumi nozīmē, ka pieaugs izdevumi, lai īstenotu sociālos mērķus. Mūsu iedzīvotājus skar novecošanās, un tas rada bailes par finansiālajām iespējām uzturēt pensiju apdrošināšanas sistēmas.

Es apsveicu E. Lynne sakarā ar izcilo ziņojumu, kurā pievērsta uzmanība šīm un citām svarīgām sociālām problēmām mūsu valstīs, kā arī metodēm, ko varētu izmantot šo jautājumu risināšanā. Es noteikti ļoti atbalstu šo projektu.

Tomēr es vēlētos vērst uzmanību uz pretrunu Eiropas Savienības pieejā attiecībā uz sociālām un ekonomiskām problēmām. Spiediens ierobežot izdevumus sociālo mērķu īstenošanā rada situāciju, kad vairākas sociālās problēmas netiek apspriestas. Viens piemērs, ko varētu minēt, attiecas uz pensiju sistēmas reformu Polijā.

  Carlo Fatuzzo (PPE-DE). - (IT) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, ne es vienīgais apsveicu Elizabeth Lynne sakarā ar viņas ziņojumu; daļēji tas ir tāpēc, ka zinu — jebkādu tādu jautājumu analīzē, kas attiecas uz sociālās jomas nepilnībām Eiropā, viņa ir atklājusi tik daudz aspektu, kuros mēs esam kļūdījušies, ka Parlamenta amatpersonas bija spiestas aizvilkt viņu no darba galda, lai viņa varētu būt šeit ar mums, turklāt viņa joprojām nav pabeigusi savu darbu.

Tā ir taisnība, ka Eiropā valda liela nabadzība. Kad ierados un ieraudzīju savu kolēģi Fernando Fernández, es atcerējos, ko pirms pāris gadiem viņš teica Pueblo, Meksikā, kad mēs abi apmeklējām konferenci par pasaules nabadzību. Toreiz viņš teica, ka nabadzībā galvenokārt var vainot sliktas valdības, un tādas ir visā pasaulē. Tādēļ par nabadzību pirmkārt un galvenokārt atbildīgas ir valstu valdības, nevis Eiropas Savienība. Tas ir aicinājums valstu valdībām, kuras attiecībā uz atbildības uzņemšanos cer un pieprasa tik daudz no Eiropas, bet pašas dara tik maz, jo īpaši tajās jomās, kur tas ir visvairāk vajadzīgs.

Ienākot Parlamentā, es satiku arī savu draugu K. von Wogau, un viņš man jautāja, vai tā ir taisnība, ka Itālijā izdzīvošanas vajadzībām valsts pensija atraitnei vai kādam citam, kurš kļuvis pilnībā nespējīgs, ir EUR 50 mēnesī. Priekšsēdētāja kungs, man bija viņam jāsaka, ka diemžēl tā ir taisnība. Tādēļ kā vienīgais šajā Parlamentā ievēlētais pensionāru pārstāvis es saku — visiem, kam ir laimējies iegūt darbu, jāsaņem minimālā alga; visiem Eiropas gados vecajiem pensionāriem ir jāsaņem minimālā pensija; un visiem bezdarbniekiem, visiem, kuriem nav darba un kuri nesaņem pensiju, arī jābūt tiesībām saņemt minimālos ienākumus.

  Karin Jöns (PSE). – (DE) Komisāra kungs, E. Lynne kundze, es esmu ļoti pateicīga Komisijai par tās iniciatīvām un E. Lynne par viņas visizcilāko ziņojumu. Ikvienam, kas vēlas apkarot nabadzību, — kā jau to teica C. Fatuzzo — intensīvāk jākoncentrējas uz gados vecāko paaudzi. Mēs nedrīkstam atpalikt no demogrāfiskajām izmaiņām, un, neskatoties uz pastāvīgi pieaugošajām izmaksām veselības aprūpes sistēmā, mums jānodrošina, ka nākotnē cilvēki noveco, dzīvojot cieņā. Gados vecākiem cilvēkiem tāpat ir daudz tiesību uz vispārēju kvalitatīvu veselības aprūpi un ilgtermiņa aprūpi, neatkarīgi no saviem ienākumiem vai dzīvesvietas.

Mums steidzami jāievieš mērķtiecīga pieredzes apmaiņa dalībvalstu starpā, lai saprastu, kā visefektīvāk organizēt un nodrošināt kvalitatīvu aprūpi par pieņemamu samaksu. Jo īpaši mums jāņem vērā problēma, kas attiecas uz to cilvēku pieaugošo skaitu, kuri cieš no demences. Tomēr, lai to izdarītu, mums vajadzīgi pamatoti dati; arī tāpēc mēs pieprasām, lai Komisija sniegtu mums šos datus iespējami ātrāk.

Sociālā Eiropā visiem pacientiem jānodrošina tādu medikamentu un medicīnisko produktu pieejamība, kuru izstrāde ir pamatota ar pierādījumiem. Tas vienkārši nav pieņemams, ka, piemēram, vienas un tās pašas antibiotikas Beļģijā maksā EUR 3, bet Vācijā — EUR 34. Tādēļ es priecājos, ka ar šo ziņojumu mēs aicinām Komisiju un dalībvalstis uzsākt intensīvu dialogu ar mums, kā arī farmācijas nozares pārstāvjiem un pacientu grupām, lai izstrādātu līdzsvarotas pamatnostādnes, kas nodrošinātu lielāku pārredzamību attiecībā uz medikamentu efektivitāti un cenām. Tas ir vēl viens ieguldījums, lai mums visiem samazinātu veselības aprūpes izmaksas.

  Marie Panayotopoulos-Cassiotou (PPE-DE). – (EL) Priekšsēdētāja kungs, komisāra kungs, es arī apsveicu jūs sakarā ar abiem jūsu paziņojumiem un ceru, ka jūs turpināsiet savu darbu, iesniedzot konstruktīvus priekšlikumus.

Mana kolēģe E. Lynne, attiecībā uz sociālajiem jautājumiem izmantojot savu precīzo pieeju, un mēs visi, saistībā ar saviem grozījumiem, esam iesaistījušies visos atklātās koordinācijas metodes (AKM) pasākumos, kas ietverti valsts rīcības plānos. Ziņojums par sociālo realitāti sniegs priekšrakstus attiecībā uz dalībvalstu sociālo politiku. Tajā jāņem vērā tas, ka patlaban Eiropā ir nopietnas demogrāfiskās problēmas, kas tiešā veidā ietekmē sociālo kohēziju un solidaritāti paaudžu starpā.

Dalībvalstis joprojām neņem vērā ģimenes, nepiešķirot tām vajadzīgo atbalstu, lai gan tās ir sabiedrības pamats. Nepilnās ģimenēs, kā arī lielās ģimenēs nabadzība palielinās ne tikai ienākumu trūkuma dēļ, bet arī sociālā atbalsta un vienlīdzīgas attieksmes trūkuma dēļ, jo īpaši nodokļu jomā.

Ģimeņu dzīves apstākļi tiešā veidā ietekmē bērnus, jo īpaši mazāk aizsargātākās grupās. Nevienlīdzība attiecībā uz resursu un iespēju pieejamību pieaug, ierobežojot gan personisko izaugsmi, gan turpmāko Eiropas ekonomisko attīstību un kohēziju. Vai par katru šeit dzimušo bērnu ES nespētu garantēt ienākumus, lai nosegtu bērna iztikai un audzināšanai nepieciešamos izdevumus, kas būtu vienādi ar katras dalībvalsts ienākumiem uz vienu iedzīvotāju?

Ar sociālās kohēzijas veicināšanu saistītās politikas pamatā jābūt līdzdalībai darba tirgū. Šai politikai arī jāveicina nenodarbināto indivīdu un to personu sociālā integrācija, kuras ģimenē dara neoficiālo darbu. Šī iemesla dēļ dalībvalstis tiek aicinātas sākumā izpētīt, kādā veidā atzīstamas neoficiālas prasmes, kas iegūtas bērnu un apgādājamo personu aprūpē, piemēram, sagatavošanas kursi un darba pieredze. Tas atvieglos šo personu integrāciju darba tirgū un nodrošinās tiesības saņemt pensiju un apdrošināšanu.

Izmantojot gados vecāku cilvēku zināšanas un pieredzi, kā arī izplatot šīs zināšanas un jaunākām paaudzēm tās izmantojot, ir jāsaglabā solidaritāte paaudžu starpā. Dalībvalstis ir aicinātas sekmēt tādas sistēmas, kas nodrošina pakalpojumu apmaiņu paaudžu starpā, kā arī veikt ieguldījumus brīvprātīgās shēmās izglītības, kultūras vai uzņēmējdarbības jomā.

Tas tiks sasniegts, izveidojot piemērotas infrastruktūras un sniedzot informāciju par gados vecākiem cilvēkiem nodrošinātām lielākām iespējām piedalīties šādos pasākumos, lai viņi nejustos atstumti vai nekļūtu par sociālās atstumtības upuriem.

  Alejandro Cercas (PSE). - (ES) Priekšsēdētāja kungs, E. Lynne, komisāra kungs, es jums ļoti pateicos par to, ka esat izstrādājuši šo paziņojumu un šo dokumentu, kas bez šaubām ļaus mums uzlabot savas zināšanas par izmaiņām un tendencēm, kā arī darba programmu, kas mums ir vajadzīga turpmākajā darbībā.

Tomēr mēs nedrīkstam pieļaut kļūdu. Mums ir daudz dokumentu, daudz analīžu, daudz debašu un daudz solījumu, bet, tāpat kā attiecībā uz slimībām, mums ir vajadzīga ne vien diagnoze, bet arī ārstēšana.

Tā ir taisnība, kā jūs, komisāra kungs, jau minējāt, ka mums ir vajadzīga Eiropas līmeņa ārstēšana, kurā iesaistīta Eiropas Savienība, tās iestādes un mehānismi, lai tādējādi atrisinātu pašreizējās un turpmākās problēmas, ņemot vērā to, ka, ja mēs to nedarīsim ES līmenī, to nebūs iespējams arī izdarīt atsevišķi dalībvalstu līmenī.

Dažas dalībvalstis, kas panākušas strauju progresu, piemēram, mana valsts, sāk apdraudēt tāda politika, kas cenšas palēnināt tempu vai, kā tas ir citās dalībvalstīs, — izveidot negodīgus konkurences apstākļus attiecībā uz vajadzību apmierināšanu un mūsu valstīs notiekošajām sociālajām izmaiņām. Komisāra kungs, lūdzu, ņemiet vērā to, ka aizvien izplatītāka kļūst sajūta, ka Eiropas sociālajai politikai, kuras mērķis 1960. un 1970. gados — kā man šodien saņemtajā vēstulē norādīja Spānijas arodbiedrību pārstāvji — bija saskaņot progresu, bet kura 1980. un 1990. gados aprobežojās ar minimālo prasību izpildi, tagad ir tendence kļūt par tādu sociālo politiku, kurā dalībvalstis konkurē, lai sasniegtu vismazāko kopsaucēju.

Komisāra kungs, riski, kas mūs apdraud attiecībā uz nākotni, ietver ne tikai novecošanos un globalizāciju, bet arī infekciozu solidaritātes trūkumu un agresīvu, ksenofobisku un pret Eiropu vērstu nacionālismu, kas apdraud gan pašreizējās, gan turpmākās Eiropas uzvaras sociālajā jomā.

  Agnes Schierhuber (PPE-DE). – (DE) Priekšsēdētāja kungs, komisāra kungs, dāmas un kungi, es patiesi vēlētos pievienoties un pateikties mūsu referentei E. Lynne. Sociālā aizsardzība un sociālā integrācija palīdz apkarot nabadzību un atstumtību profilaktiskajā veselības aprūpē un daudzās citās jomās, un tie ir vieni no galvenajiem vissvarīgākajiem nākotnē īstenojamiem uzdevumiem.

Tajā dalībvalstī, no kuras nāku es, termins „minimālie ienākumi” bieži vien tiek apspriests dažādi. Tomēr es pilnībā atbalstu G. Stauner pieeju attiecībā uz darba vietām, pilna laika nodarbinātību un ienākumiem. Austrijā sociālā partnerība ir spēcīgi nostiprinājusies, un tas dod mums patiešām plašas iespējas, kas tiek izmantotas, lai atrastu risinājumu attiecībā uz vienošanos ar iesaistītajām pusēm. Tas nozīmē, ka mums nav tik daudz streiku, kā tas ir citās ES dalībvalstīs, kur tie bieži vien ir dienas kārtībā.

Tieši tāpēc noteikumi ES līmenī jāievieš ļoti uzmanīgi. Atšķirīgās valsts sociālās labklājības sistēmas nozīmē, ka jebkāda saskaņošana mums jāveic ļoti saprātīgi.

Mums jārūpējas, lai sociālo aizsardzību piedāvātu visiem darba ņēmējiem un nodrošinātu šo personu sociālās integrācijas iespējas. Protams, jānodrošina arī tas, ka saistībā ar subsidiaritāti dalībvalstīm vajadzētu ieviest un jāievieš augstākus standartus, un tās to var izdarīt.

  Proinsias De Rossa (PSE). - Priekšsēdētāja kungs, Eiropas sociālā realitāte ir tāda, ka nabadzība ir plaši izplatīta. 72 miljoni vīriešu, sieviešu un bērnu dzīvo zem nabadzības sliekšņa, daudzi ir bezpajumtnieki un daudzi ir invalīdi vai cilvēki, kas ieslodzīti savas mājas sienās pakalpojumu trūkuma dēļ. Daudzi cilvēki ir ieslīguši nabadzībā neelastīgu pabalstu noteikumu dēļ.

Šaubos, vai paziņojumi un pamatnostādnes atrisinās šīs problēmas. Lai gan es nenovērtēju par zemu tās grūtības, ar kurām saskaras komisārs V. Špidla, mums jānosaka juridiskas saistības dalībvalstīm, lai panāktu vajadzīgās izmaiņas.

Strādājošie cilvēki redz, ka viņu pensijām mazinās vērtība un viņu darba drošība tiek apdraudēta, turklāt daudziem ir bailes no lejupslīdes. Problēmu rada tas, ka nevienlīdzība ir ietverta jau daudzu dalībvalstu ekonomikas modeļos. Daudzās dalībvalstīs, ieskaitot Īriju, pastāv attieksme „vispirms radīsim labklājību, bet pēc tam atrisināsim sociālās problēmas”. Tādējādi netiek ņemta vērā faktiskā situācija, kas nosaka, ka sociālā nevienlīdzība kavē ekonomisko progresu un ka nav iespējams nodrošināt ilgtermiņā ilgtspējīgu labklājību ikvienam, ja mēs uzskatām sociālo politiku tikai par papildinājumu un nelietderīgi izmantojam 72 miljonu cilvēku lieki iztērēto talantu, nemaz nepieminot to, kādas cilvēciskas ciešanas slēpjas aiz šīs statistikas.

  Tomáš Zatloukal (PPE-DE). - (CS) Priekšsēdētājas kundze, komisāra kungs, dāmas un kungi, Eiropas sabiedrības patlaban saskaras ar dramatiskām izmaiņām attiecībā uz darba un ģimenes dzīves raksturu, sieviešu sociālo statusu un sociālo mobilitāti. Sociālās vērtības mainās, un sabiedrībām raksturīgāka aizvien lielāka kultūru daudzveidība. Pašreizējā attīstība ir paplašinājusi cilvēku redzesloku un nodrošinājusi tiem lielākas iespējas attiecībā uz tādu lēmumu pieņemšanu, kas saistīti ar viņu dzīvi.

Lai arī Eiropas Savienības dalībvalstis ir vienas no bagātākajām valstīm pasaulē, joprojām parādās jauni nabadzības un nevienlīdzības veidi. Desmitiem miljonu Eiropas iedzīvotāju turpina dzīvot nabadzībā. Sociālā integrācija un sociālā aizsardzība ir Eiropas Savienības pamatvērtības un visu cilvēku pamattiesības. Tomēr dalībvalstīm ir jāpastiprina savi centieni, lai apkarotu bērnu nabadzību. Ja attiecībā uz vismazturīgāko sociālo grupu bērnu integrāciju netiks veikti būtiski uzlabojumi pat pirmskolas līmenī, to skolēnu skaits, kuri agri pamet mācības, nesamazināsies; tāpat nebūs iespējams palielināt to cilvēku skaitu, kas pabeidz vidusskolu un tādējādi iegūst galvenās prasmes. Aizvien lielākai daļai iedzīvotāju būs jātiek galā ar sociālo atstumtību, bezdarbu un citām nevēlamām parādībām, kas negatīvi ietekmē gan viņus pašus, gan visu ekonomiku un sabiedrību.

No šāda viedokļa būtiski ir arī apkarot jauniešu bezdarbu. Ir svarīgi novērst šķēršļus dažās profesionālās apmācības programmās, lai tās padarītu elastīgākas un efektīvākas un tajās atspoguļotu darba tirgus vajadzības. Tas ievērojami uzlabos nelabvēlīgā situācijā esošu cilvēku iespējas aizstāvēt sevi. Sociālās kohēzijas stiprināšana un nabadzības un sociālās atstumtības izskaušana jānosaka par Eiropas Savienības un tās dalībvalstu politiskajām prioritātēm.

  Richard Howitt (PSE). - Priekšsēdētāja kungs, es atzinīgi vērtēju šīs debates un ziņojumu par sociālo realitāti, bet, lai arī mums atzinīgi jāvērtē analīze, paraugprakses apmaiņa un atklātā koordinācijas metode, reālajā situācijā, kura mums jāsaprot, šie mehānismi joprojām funkcionē — Vācijā sievietēm algas ir par 24 % mazākas nekā vīriešiem, Polijā gandrīz katrs trešais bērns dzīvo nabadzībā, un labklājības nevienlīdzība manā valstī, Apvienotajā Karalistē, ir sasniegusi augstāko līmeni pēdējo 40 gadu laikā.

Es patiešām uzskatu, ka Eiropas sociālais fonds un valstu programmas, piemēram, „Jaunais kurss” (New Deal) Apvienotajā Karalistē, ir būtiski aktīvi darba tirgus pasākumi, lai likvidētu faktiskos šķēršļus, kas liedz mūsu sabiedrības grupām pāriet no bezdarba stāvokļa uz nodarbinātību, turklāt darbs joprojām ir viens no labākajiem nabadzības apkarošanas veidiem.

Es patiešām pateicos komisāram V. Špidla par ciešo apņemšanos, kas pausta Komisijas darba programmā un kas paredz izstrādāt jaunus tiesību aktus atbilstīgi 13. pantam par diskrimināciju, ko es ar viņu esmu ilgi apspriedis. Mēs, es un šis Parlaments, ceram uz pamatīgu sadarbību ar komisāru arī turpmāk, ne tikai nākamajā nedēļā paredzētajā prezidentūras konferencē.

Taču mums visiem — komisāram un visiem mums — jāuzmanās, lai šīs runas par analīzi neaizkavētu jaunās sociālās darba kārtības īstenošanu Eiropā un lai noteikumu atcelšana kādā jomā patiesībā nenovestu pie lielākas nevienlīdzības un netaisnības, nemaz necīnoties pret šiem ļaunumiem.

Arodbiedrības, sociālās jomas NVO pārstāvji un, protams, invalīdi, ar kuriem esmu sadarbojies vairāk nekā 20 gadus, ir skeptiski noskaņoti attiecībā uz to, ko mēs darām sociālās Eiropas labā. Mums ir jāieklausās viņu bažās un jāreaģē uz tām.

  Vladimír Špidla, Komisijas loceklis. − (CS) Priekšsēdētāja kungs, šīs debates bija ļoti visaptverošas un detalizētas. Būtu ļoti sarežģīti sniegt detalizētu atbildi uz katru komentāru, tāpēc ļaujiet man atbildēt, sniedzot īsu kopsavilkumu.

Pirmkārt, man šķiet, ka šīs debates skaidri parādīja, ka Parlaments atzinīgi vērtē ideju par sociālās realitātes analīzi, un, lai gan es piekrītu A. Cercas par to, ka diagnoze nav tas pats, kas terapija, es arī uzskatu, ka terapiju nav iespējams uzsākt bez diagnozes. Mūsu sabiedrība nepārtraukti mainās, un mums ir jāatrod jaunas metodes, lai pielāgotos tai vai pārveidotu vecās metodes. Lai to izdarītu efektīvi, mums jāizprot globālā aina.

Manuprāt, šajās debatēs ir vēl viens kopsaucējs, proti, lai gan zināmā mērā sociālajai realitātei ir pašai savs mainīgums, mums ir arī pašiem savas vērtības — vispārēja Eiropas koncepcija par Eiropas sociālo modeli, kas ietver sociālo integrāciju, sociālo aizsardzību un darbību kopumā. Tādēļ mūsu modelī nav pieļaujama tāda domāšana un darbība, kas vērsta uz pasīva viedokļa pieņemšanu. Vienmēr ir iespēja izmēģināt aktīvu politiku un aktīvu iesaistīšanos.

Vēl ir trešā ideja, ko es vēlētos uzsvērt. Nav šaubu par to, ka, tāpat kā lielākā daļa politikas virzienu, arī vairākums Eiropas lēmumu atbilst subsidiaritātes principam, ar kuru saskaņā politika, kuras mērķis ir atrisināt šo problēmu, tiek veidota vislabākajā un visefektīvākajā veidā. Tas nozīmē, ka nav nekādu šaubu par dalībvalstu nostāju attiecībā uz sociālo politiku. No otras puses, debates arī skaidri parāda, ka mērķi nav iespējams sasniegt vienīgi dalībvalstu līmenī, neīstenojot centienus Eiropas līmenī Tādēļ mūsu pienākums ir atrast visizdevīgāko un visefektīvāko sinerģiju šajā jomā.

Debates atklāja bažas, kurām es arī piekrītu zināmā mērā — tās ir bažas par to, ka, iespējams, sociālās politikas nevienlīdzīga un neatbilstīga atsevišķās dalībvalstīs var novest pie tādas konkurences, kas var pazemināt sociālos standartus. Eiropas Komisija nevēlas atvērt durvis šādai iespējai. Mūsu galvenā koncepcija paredz nodrošināt atsevišķu Eiropas sociālo politiku atbilstību, nodrošinot konkurenci un attīstību no apakšas uz augšu, lai panāktu tādu progresu, kas vienmēr ietver sociālo dimensiju.

Dāmas un kungi, debates arī skaidri parāda to, ka sociālo un ekonomikas politiku nevar veidot, nepieļaujot varbūtību „vai nu/vai”. Vienīgā iespēja ir „ne vien/bet arī”, kas nozīmē līdzsvarotu un vienlaicīgu abu politiku izstrādi, nedodot priekšroku vienai vai otrai politikai. Ierasti priekšroka tiek dota ekonomikas politikai. Tomēr šajās debatēs es varēju skaidri saprast, ka Eiropas Parlaments neatbalsta šo pieeju.

Dāmas un kungi, jūs minējāt virkni atsevišķu problēmu, jo īpaši veselības aprūpes jautājumu, kas ietver medikamentu pieejamību un šīs jomas vispārējo organizāciju. Jūs apspriedāt sabiedrības novecošanās sekas un vispārējās nozīmes pakalpojumu svarīgumu. Es priecājos, ka visi šie viedokļi ir ietverti Eiropas Komisijas stratēģiskajos dokumentos. Mūsu mērķis ir integrēt tos vispārējā globālajā stratēģijā.

Dāmas un kungi, ļaujiet man noslēgumā izteikt pateicību E. Lynne, kuras ziņojums, kas patlaban šeit tiek apspriests, neapšaubāmi ir būtiska sastāvdaļa vispārējos centienos, kuri paredz nodrošināt progresu visā Eiropas Savienībā.

  Priekšsēdētājs. − Paldies jums, komisāra kungs! Kā priekšsēdētājs es arī vēlētos apsveikt E. Lynne sakarā ar ziņojumu, kas pilsoniskajā sabiedrībā radījis milzīgu ietekmi.

Es biju priviliģēts liecinieks tam, kā konvoji, ko veidoja jaunieši, kuri iestājas pret nabadzību un par integrāciju un kuri apceļoja visu Eiropu, uzņēma E. Lynne ziņojumu un devās no vienas pilsētas uz citu, no vienas Eiropas dalībvalsts galvaspilsētas uz citu, godinot Eiropas Parlamentu un pateicoties mūsu kolēģes darbam.

Debates ir slēgtas.

Balsojums notiks plkst. 12.00.

(Sēdi pārtrauca plkst. 11.35 un atsāka plkst. 12.00)

SĒDI VADA: H.-G. POETTERING
Priekšsēdētājs

  José Ignacio Salafranca Sánchez-Neyra (PPE-DE). - (ES) Priekšsēdētāja kungs, kopā ar E. Mann, kura šodien šeit, Parlamentā, nevarēja ierasties, kā arī citiem kolēģiem, es vēlētos lūgt jums pievienoties Eiropas Savienības pilsoņiem, kurus pārstāv mūsu Parlaments, un solidarizēties ar upuriem, kuri cieta tropiskajā vētrā, kas toreiz pārvērtās par Ziemassvētku viesuļvētru un izpostīja Haiti, Dominikānas Republiku, Jamaiku, Kubu, Barbadosu un citus Karību jūras reģiona apgabalus, aiz sevis atstājot postu, slimības un nāvi.

Turklāt, priekšsēdētāja kungs, lūdzu paust mūsu solidaritāti arī to plūdu upuriem, kas piemeklēja Meksikas Oahakas, Čjapasas un, galvenokārt, Tabasko štatu. Es vēlētos jums, priekšsēdētāja kungs, lūgt ne vien solidarizēties ar mums, bet arī mudināt Eiropas Komisiju apvienot tās rīcībā esošos instrumentus, lai atvieglotu šo situāciju un novērstu postījumus, kas vienmēr skar visnelabvēlīgākos reģionus.

  Priekšsēdētājs. − Liels paldies jums, J. I. Salafranca kungs! Ciktāl tas attiecas uz Parlamentu, mēs strādāsim šajā virzienā, un mēs informēsim Komisiju par jūsu viedokli.