Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Debates
Pirmdiena, 2007. gada 10. decembris - Strasbūra Publikācija "Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī"

22. Otavas konvencijas par kājinieku mīnu aizliegšanu desmitā gadadiena (debates)
PV
MPphoto
 
 

  Priekšsēdētājs. – Nākamais jautājums ir Komisijas paziņojums par Otavas konvencijas par kājnieku mīnu aizliegšanu desmitā gadadiena.

 
  
MPphoto
 
 

  Meglena Kuneva, Komisijas locekle. − Priekšsēdētāja kungs, es vēlos pateikties Parlamentam par iespēju apspriest šo ļoti svarīgo jautājumu un īsumā komentēt rezolūcijas priekšlikumu par pasauli bez mīnām, ko šodien saņēmām.

Desmit gadus pēc Otavas konvencijas pieņemšanas mēs varam atzīmēt ievērojamu progresu tās mērķa sasniegšanā. Šo konvenciju ir ratificējušas viens simts un piecdesmit sešas valstis un pēdējo gadu laikā ievērojami samazinājusies kājnieku sauszemes mīnu lietošana. Ražo mazāk mīnu un īstenībā šis bīstamais ierocis netiek tirgots.

Kopš Otavas konvencijas pieņemšanas 1997. gadā Eiropas Kopiena ir ļoti centusies to izplatīt un veicināt tās mērķu sasniegšanu. Atmīnēšanas pasākums ir bijusi daļa no Eiropas Kopienas atbalsta un attīstības programmas trešajās valstīs, kas ir nodrošinājusi plašu pasākumu klāstu – mīnu uzkrājumu iznīcināšanu, izglītošanu par mīnu radītajiem draudiem, mīnu upuru atbalstu, rehabilitāciju, sociālo un ekonomisko reintegrāciju. Tam atvēlēta budžeta līnija, kā arī līdzekļi no citiem ģeogrāfiskiem instrumentiem lika pamatus ES Pretmīnu pasākumu stratēģijai un programmai. Kopumā no 2002. gada līdz 2007. gadam šim mērķim tika atvēlēti 275 miljoni EUR, tādējādi ES kļuva par vadošo ziedotāju visā pasaulē. Kā Parlaments ir atzīmējis tā rezolūcijā, ES Pretmīnu pasākumu stratēģijas termiņš beidzas šogad. Tika veikta novērtēšana, lai izvērtētu, vai tā pienācīgi atbilda Nairobi Pasākumu plānam. Iepriekšēja iekšēja analīze liecina par pozitīviem rezultātiem.

Pieņemot grozījumus Komisijas ārējo līdzekļu piešķiršanas mehānismā 2007. gadā kājnieku sauszemes mīnu budžeta līniju aizstāja ar jauniem instrumentiem ES ārējai palīdzībai, kurus var izmantot atbilstošu atmīnēšanas pasākumu finansēšanai. Ģeogrāfiskie budžeti attīstībai, pirmspievienošanās mērķiem un kaimiņattiecību politikai tagad ir galvenie finanšu instrumenti. Steidzamos gadījumos pasākumus kājnieku sauszemes mīnu un sprādzienbīstamo kara atlieku jomā var finansēt no humānās palīdzības budžeta un piemērojot jauno Stabilitātes instrumentu, saskaņā ar kuru līdzekļus ātri mobilizē krīzes vai krīzes draudu gadījumā.

Tā ir jauna tiesību vide, par kuru vienojās budžeta iestāde un kurā mums ir jādarbojas. Taču ES kopējā pieeja paliek nemainīga – kājnieku sauszemes mīnas un citas sprādzienbīstamas kara atliekas ir jāaplūko humanitārās palīdzības, ilgtermiņa ilgtspējīgu sociālo un ekonomisko attīstības programmu plašā kontekstā. Valstīm, kas vēlas saņemt atbalstu, ir nepieciešams noteikt atmīnēšanas pasākumus kā prioritārus savos iesniegumos Eiropas Komisijai. Mēs pilnībā atbalstam Parlamenta bažas, kas ir paustas arī tā komentāros par Stabilitātes instrumenta stratēģiju, par to, ka ir jānovērš drošības nepilnības šajā svarīgajā humanitārajā jomā.

Lai gan līdzekļi un metodes ir mainījušās ES darbs pie Otavas konvencijas ievērošanas turpinās. 2007. gadā Eiropas Kopiena sniedza atbalstu atmīnēšanas pasākumiem kopumā vismaz 33 miljons EUR apjomā šādām valstīm: Baltkrievijai, Bosnijai-Hercegovinai, Kambodžai, Kiprai, Etiopijai, Gvineja-Bisau, Jordānijai, Libānai, Senegālai un Sudānai.

Es vēlos apliecināt Parlamentam, ka Komisija joprojām stingti atbalsta Otavas konvencijas piemērošanu un turpina sniegt tās atbalstu trešajā valstīm kājnieku sauszemes mīnu uzkrājumu iznīcināšanā, visu mīnēto zonu atmīnēšanā un mīnu upuru atbalstīšanā.

 
  
MPphoto
 
 

  Stefano Zappalà, PPE-DE grupas vārdā. (IT) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, es pateicos komisārei par viņas vispusīgo un visaptverošo runu, kurā viņa efektīvi paskaidroja to, kas jau ir noticis šajā jomā. Taču šis ir temats, kas, es uzskatu, turpinās saistīt mūs un arī citus, kā komisāre jau teica un es to atzīmēju, jo rādītāji ir šausminoši.

Iepriekš mums paziņoja rādītājus par drošību viesnīcās un citiem drošības veidiem un, lai gan katra cilvēka dzīvība ir ļoti svarīga, šie rādītāji nebija tik augsti. Šajā gadījumā mēs runājam par ļoti atšķirīgu situāciju: 10 000 līdz 20 000 cilvēku cieš katru gadu. Droši vien vairāk kā pusmiljons cilvēku ir sakropļoti valstīs, kas atrodas ārpus Eiropas Savienības un tādēļ šis ir ļoti svarīgs jautājums un tā nav sagadīšanās, ka to apspriež desmit gadus pēc Otavas konvencijas pieņemšanas, bet šajā Parlamentā to apspriež atkārtoti tikai pēc divu gadu pārtraukuma. Mēs to risinājām pieņemot 2005. gada rezolūciju un tagad apspriežam to atkal. Mēs to apspriežam atkārtoti, jo pastāv briesmas, ka ļaudis pārtrauks runāt par to.

Komisāre, un es vēlreiz pateicos viņai par to, ko viņa teica, runāja par dažiem finanšu kanāliem, izmantojot kurus mēs varam turpināt cīnīties pret kājnieku mīnām un es domāju tieši kājnieku mīnas. Taču es uzskatu, ka vajadzētu darīt daudz ko vairāk. Pārāk daudz pasaules valstu vēl nav parakstījušas Otavas konvenciju, pārāk daudz valstīm vēl ir šo kara atlieku arsenāli, pārāk daudz valstu un pārāk daudz zemju vēl klāj šīs mīnas un tādēļ mums ir nepieciešamas uztvert atminēšanu ļoti nopietni.

Man būtu jāpiemin, piebilstot pie tā, ko Komisāre teica, ka 34%, tie ir dati, taču vēl ir jāizpēta, vai statistikas dati ir patiesi, jebkurā gadījumā, aptuveni 34% kājnieku sauszemes mīnu upuru zemēs, kurās ir bijis karš, ir bērni, kas šo jautājumu padara vēl nopietnāku. Komisāre, tādēļ es uzskatu, ka mums vajadzētu ne tikai turpināt darbu pie šīs programmas īstenošanas, bet arī rast labāku un ilgāku finansējumu.

Komisija jau ir daudz darījusi, Eiropas Savienība jau ir daudz darījusi, piešķirot 335 miljonus pēdējos desmit gadus un 33 miljonus 2007. gadā vien. Tomēr es uzskatu, ka Padomei, Komisijai un dalībvalstīm ir jāsasauc sapulce, lai atkārtoti izskatītu Otavas konvenciju un tām vajadzētu vairāk nodrošināt, lai visas pasaules valstis risinātu šo jautājumu un īstenotu atmīnēšanu un pilnīgu kājnieku sauszemes mīnu aizliegšanu nekavējoties, cik ātri vien iespējams.

 
  
MPphoto
 
 

  Ana Maria Gomes, PSE grupas vārdā. – (PT) Otavas konvencija radās globālu un efektīvu centienu rezultātā, kas vienoja un turpina vienot valdības, sabiedrisko domu un nevalstiskās organizācijas. Pat dažas valstis, kuras nav ratificējušas Otavas konvenciju, un diemžēl tādas joprojām ir 37 valstis, jau daļēji ievēro šo konvenciju.

Tādējādi šis instruments darbojas kā barometrs, kas mēra valstu līdzdalības pakāpi vispasaules vērtību kopumā. Kā jau komisāre teica, ir vērts atcerēties to, kas jau ir sasniegts. 10 gados valstis, kas ir ratificējušas Otavas konvenciju, jau ir iznīcinājušas vairāk kā 41 miljonu mīnu. Pagājušajā gadā vien Serbija, Melnkalne, Angola, Kipra, Capre Verde un Latvija izpildīja savas saistības un atbrīvojās no to mīnu arsenāla. Trīsdesmit astoņas no piecdesmit valstīm, kas ražo mīnas pārtrauca to ražošanu, tostarp četras valstis, kas nav ratificējušas šo konvenciju – Ēģipte, Somija, Polija un Izraēla.

Tomēr Komisijas desmit gadu sasniegumu atzīmēšanai arī vajadzētu būt gadījumam, kad atzīmēt, cik daudz vēl ir darāmā. Desmit valstis, kas ir ratificējušas konvenciju, vēl nav pilnībā iznīcinājušas to arsenālus, kuru kopējais apjoms ir 14 miljoni mīnu. Divām no desmit konvenciju parakstījušajām valstīm, ir ievērojami kājnieku mīnu arsenāli un tās nav paredzējušas nekādus mīnu iznīcināšanas pasākumus – tās ir Etiopija un Irāka. Tomēr lielais vairums mīnu ir to valstu rīcībā, kas nav ratificējušas konvenciju. Vienai pašai Ķīnai joprojām ir 110 miljoni šo necilvēcīgo ieroču, tajā pašā laikā tā turpina mīnu ražošanu. Vēl šokējošāks, droši vien tādēļ, ka attiecas uz mūsu sabiedroto, kas kopā ar Eiropas valstu armijām karo Afganistānā, ir fakts, ka ASV kas ir vēl vienas valsts, kura nav ratificējusi konvenciju, ne tikai turpina uzglabāt vairāk kā 10 miljons mīnu arsenālu, bet arī pagājušajā gadā Pentagons prasīja piešķirt jaunu finansējumu diviem jauniem mīnu veidiem, kas ir pretrunā ar konvenciju.

Jācer, ka Amerikas kongresa centieni atkārtoti ierobežos Baltā Nama devīgumu attiecībā uz jaunajām kara rotaļlietām.

Eiropas Savienībai vēl ir tās vājās vietas, piemēram, Somija un Polija, kas joprojām atsakās ratificēt konvenciju. Taču tam nevajadzētu kavēt Eiropas cīņu par pēc iespējas plašāku interpretāciju, tam, ko mēs uzskatām par kājnieku mīnu. Skandālu izraisa tas, kā daži šī Parlamenta locekļi uzstāj uz ierobežojumu noteikšanu, pamatojoties uz mīnas formālu militāro definīciju, nevis uz bojājuma veidu, kādu tā izraisa. Civilais iedzīvotājs, kurš cieš prettransportlīdzekļu mīnas sprādzienā, diez vai būs ieinteresēts tehniskajā terminoloģijā.

Pulkvedis MGaddafi savā tīmekļa vietnē un reklāmā, kuru viņš ievietoja Portugāles laikrakstos ES un Āfrikas augstākā līmeņa sarunu pēdējā dienā, kritizēja Otavas konvenciju un aizstāvēja kājnieku mīnas, jo tās ir nabago ieroči. Arī šajā Parlamentā ir daži locekļi, kas gluži kā trakais noziedznieks, vēlas interpretēt konvenciju tādā veidā, lai ļautu bagātajām valstīm attīstīt un izmantot modernākus mīnu veidus iespējamo militāro vajadzību apmierināšanai. Visbeidzot, priekšsēdētāja kungs, sakaroties ar šādu nesaprātīgu nostāju, Eiropas Savienības mērķim vajadzētu būt vienkāršam – panākt pasauli bez jebkāda veida mīnām un civilajiem mīnu upuriem.

 
  
MPphoto
 
 

  Marios Matsakis, ALDE grupas vārdā. – Priekšsēdētāja kungs, Otavas konvencija par mīnu aizliegšanu ir ļoti veiksmīga, jo ir paglābusi tūkstošiem dzīvību un pasargājusi tūkstošiem ļaužu no smagiem ievainojumiem.

Tomēr diemžēl vēl ir daudz darāmā un ilgs ceļš ejams, lai panāktu daudz lielāku samazinājumu mīnu ražošanā un izmantošanā.

Tā kā mēs atzīmējam Otavas konvencijas pieņemšanas desmito gadadienu, tad mums ir jāpievērš uzmanība tam, kā panākt, lai visas pasaules valstis parakstītu un ratificētu šo konvenciju. Pēc manām domām mums vajadzētu rīkoties šādi. Pirmkārt, mums ir jāizveido un vairākas reizes jāpublicē kauna saraksts, kurā iekļaujamas visas tās valstis, kas nav parakstījušas un ratificējušas konvenciju. Tas šobrīd attiecas uz 31 valsti, starp kurām diemžēl ir pasaules lielākās valstis, t.i., Ķīna, Indija, Krievija, ASV un citas.

Otrkārt, mums ir jācenšas piemērot stingras un efektīvas sankcijas attiecībā pret tām šajā sarakstā iekļautajām valstīm, lai vismaz mēģinātu piespiest tās parakstīt konvenciju.

Treškārt, mums ir jāizveido ļoti efektīvs un ātrs atmīnēšanas dienests, kura pakalpojumi būtu pieejami pēc pieprasījuma tām valstīm, kas nespēj risināt šo problēmu pašas izmaksu vai pieredzes trūkuma dēļ. Tādēļ mums ir jāiegulda vairāk līdzekļu izpētē par to, kā efektīvāk veikt atmīnēšanu.

Ceturtkārt, mums ir jānosaka pienākums visām iesaistītajām valstīm atbilstoši nodrošināt sauszemes mīnu upuru veselības aprūpi un sociālo palīdzību. Šim nolūkam ir jāizveido pietiekama finansējuma sistēma, kas būtu pieejama nabadzīgākajām valstīm.

Piektkārt, ir pienācis laiks pievērst mūsu uzmanību ne tikai kājnieku mīnām, bet visām mīnām, kā arī citiem ieroču veidiem, piemēram, kasešu bumbām, kas spēj nogalināt pēc konflikta beigām.

 
  
MPphoto
 
 

  Ģirts Valdis Kristovskis, UEN grupas vārdā. – (LV) Cienījamā komisāres kundze! Arī es vēlētos pievienoties sasniegumiem Otavas konvencijas sakarā. Gribu arī uzteikt Eiropas Savienības ievērojamos panākumus šīs konvencijas atbalstīšanā. Tomēr ir dažas problēmas. Pakistāna, Indija un Ķīna joprojām savās aizsardzības koncepcijās iestājas par kājnieku mīnu saglabāšanu. Diemžēl Eiropas Savienības dalībvalstis Somijā šo jautājumu izskata, mēģinot diskutēt par iespēju aizstāt kājnieku mīnas ar ķekarbumbām, kas nebūtu Eiropas Savienībai pieņemami. Kā zināms, Amerikas Savienotās Valstis un Krievija izstrādā konvencijai jaunu alternatīvu — vadāmas un pašlikvidējošas mīnas. Līdz ar to rodas jautājums: kā Eiropas Savienības un Otavas konvencijas dalībvalstīm tālāk rīkoties? Iespējams, ka šīs valstis tiek stimulētas iegādāties nākamās paaudzes humānākas kājnieku mīnas. Tāpēc es aicinātu Eiropas Savienību jau pašreiz izstrādāt savu pozīciju attiecībā pret ASV un Krievijas vēlmi izstrādāt šīs nākamās paaudzes kājnieku mīnas un vērsties pret to.

 
  
MPphoto
 
 

  Angelika Beer, Verts/ALE grupas vārdā. – (DE) Priekšsēdētāja kungs, komisāre, dāmas un kungi, kas ir faktiskā šo debašu jēga šodien? Piektdien mēs kā Parlaments vēlamies pieņemt rezolūciju, kurā mēs pirmkārt uzsveram, ka mēs atzīstam Otavas konvencijas desmitu gadadienu ar izstādi Strasbūrā, bet kurā mēs arī ļoti skaidri paziņojam, ka ar likumu aizliedzamas ir ne tikai kājnieku mīnas, bet arī prettransportlīdzekļu mīnas.

Šie desmit gadi, kurus Otavas konvencija bija spēkā ir tik svarīgi, jo pirmo reizi pilsoniskajai sabiedrībai bija tiesību akts, kas noveda pie starptautiskas masu iznīcināšanas ieroču, proti, kājnieku mīnu aizliegšanas. Ļoti daiļrunīgs ir fakts, ka vienīgā grupa Parlamentā, kas šo aizliegumu neatbalstīja, pazuda pēc SZappalà runas. Ņemot vērā faktu, ka, piemēram, 2005. gadā Afganistānā vien notika 100 nelaimes gadījumu, ko izraisīja kājnieku mīnas, es vēlējos jautāt S. Zappalà, vai viņš kādreiz ir paskatījies acīs kroplam bērnam, kura skolas autobusu uzspridzinājusi mīna un paskaidrojis, kāpēc viņš domā, ka kājnieku mīnas ir sliktas, bet prettransportlīdzekļu mīnas ir labas.

Es vēlos saņemt atbildi no viņa un viņa grupas par to, vai viņi kādreiz ir paskatījušies acīs sakropļotam karavīram vai prettransportlīdzekļa mīnas sprādzienā sakropļota un miruša karavīra radiniekiem un kā viņi var to attaisnot. Nav atšķirības starp labām un sliktām mīnām, taču ir nepieciešams starptautiski aizliegt arī prettransportlīdzekļu mīnas.

Es vēlos teikt kaut ko vēl par līdzekļu piešķiršanas jautājumu. Protams, ka Stabilitātes instruments ir nepieciešams un palīdz un es arī turpinu darīt, ko es varu, lai nodrošinātu to kā referents – veicot atmīnēšanas darba īstermiņa pasākumus. Tomēr mēs arī zinām, ka īstermiņa pasākums, atmīnēšanas pasākums, nav pietiekams. 2009. gadam strauji tuvojoties mēs tādēļ lūdzam atkārtoti apspriest neatkarīgas budžeta līnijas pieņemšanu. Ja mēs runājam par humānumu, tad mums ir nepieciešamas nepārprotamas rezolūcijas.

 
  
MPphoto
 
 

  Tobias Pflüger, GUE/NGL grupas vārdā. – (DE) Priekšsēdētāja kungs, Otavas konvencija ir veiksmīgi īstenota pateicoties palielinātam spiedienam no sabiedriskajām organizācijām. Šīs konvencijas pieņemšanu neierosināja valdība, bet gan organizācija pret kājnieku mīnām. Šajā laikā konvenciju ir parakstījušas 156 valstis un, lai cik arī interesanti nebūtu, 30 bruņotas nevalstiskas organizācijas. Problēma ir tāda, ka konvencija neaplūko prettanku mīnas. Jāaizliedz arī prettanku mīnas, jo tās iedarbojas arī uz smagajām automašīnām, autobusiem, utt.

Jāaptur eksports, lai nebūtu iespējams tālāks eksports uz citām valstīm. Līdzīgi jāaizliedz arī citas mīnas, kas līdzinās sauszemes mīnām. Jean-Claude Juncker to skaisti aprakstīja 2004. gadā. Viņš teica, ka kasešu bumbu aizliegums būtu sauszemes mīnu aizlieguma loģisks turpinājums. Man ir ļoti skaidri jāpaziņo, ka ES aizsardzības sagādes grupas ražo sauszemes mīnas. Es runāju par Vācijas uzņēmumiem Diehl, Rheinmetall un EADS. Beidzot ir jāpieliek punkts šiem brutālajiem slepkavu ieročiem, sauszemes mīnām ne tikai šeit, Eiropas Savienībā, bet visā pasaulē.

 
  
MPphoto
 
 

  Geoffrey Van Orden (PPE-DE). - Priekšsēdētāja kungs, es priecājos redzēt šeit komisāri MKuneva šovakar. Es burtiski tik tikko izkāpu no lidmašīnas un negaidīju, ka man būs jāuzstājas, tomēr es priecājos par tādu iespēju. Es droši vien esmu viens no nedaudzajiem cilvēkiem Parlamentā, kas faktiski piedalījās Otavas konvencijas parakstīšanā pirms desmit gadiem. Es esmu vairākus gadus darbojies akcijas pret kājnieku mīnām īstenošanā. Tādēļ es ļoti atzinīgi vērtēju šīs debates.

Es uzskatu, ka ir ļoti svarīgi paturēt prātā patieso problēmu. Kad mēs visi bijām Otavā pirms desmit gadiem, tad mēs cerējām, ka šo problēmu mēs patiešām izskaudīsim nākamajos desmit gados. Te nu mēs esam pēc desmit gadiem un joprojām sakām vairāk vai mazāk tās pašas lietas, ko mēs teicām pirms desmit gadiem, kas, es domāju, ir ļoti nožēlojami.

Mums ir jāaplūko šis jautājums perspektīvā. Mēs panācām kājnieku sauszemes mīnu aizliegumu, jo atbildīgie bruņotie spēki atzina, ka tie var izņemt šo noteikto ieroci no to arsenāla un pilnībā to atbalstīja. Mums ir jābūt ļoti uzmanīgiem, pieaicinot bruņotos spēkus piedalīties šajās debatēs, tādējādi mēģinājums attiecināt aizliegumu uz visām citām jomām dažreiz nepalīdz, piemēram, attiecībā uz prettanku mīnām. Tie ir ieroči, kas mums joprojām ir nepieciešami, ja tos izmanto atbildīgi bruņotie spēki mūsu demokrātiskajā sabiedrībā. Mums vienmēr vajadzētu norādīt uz patiesajiem vainīgajiem. Patiesie vainīgie ir tie, ko daži cilvēki pieklājīgi sauc par „bruņotām nevalstiskām organizācijām”. Patiesībā tie ir nemiernieki un teroristi un viņi visbiežāk izmanto šos ieročus visā pasaulē.

Ja mēs aplūkojam Afganistānas problēmu šobrīd, tad varam secināt, ka kājnieku sauszemes mīnas, kas joprojām tiek izvietotas Afganistānā, izvieto Talibi. Tie ir cilvēki, kas šobrīd izraisa šīs problēmas. Tādēļ mums ir nepieciešams pievērst uzmanību pareizajai problēmai. Es ļoti atzinīgi vērtēju šīs debates. Es vēlos domāt, ka mēs atvēlam pareizos līdzekļus šīs problēmas risināšanai un es to pilnībā atbalstu.

 
  
MPphoto
 
 

  Thijs Berman (PSE). (NL) Priekšsēdētāja kungs, dažreiz ir žēl, ka nav atklātu debašu. Tad es varētu atbildēt GVan Orden, bet tagad es to nedarīšu.

Vispasaules akciju pret sauszemes mīnām var uzskatīt par ļoti izdevušos. Tūkstošiem sauszemes kvadrātmetru ir atminēti pateicoties to ļaužu darbam, kas uzņemas lielu risku Bosnijā, Angolā un daudzās citās valstīs. Tomēr desmit gadus pēc Otavas konvencijas pieņemšanas vēl nav iemesla būt apmierinātiem.

Lai gan 156 valstis ir parakstījušas Konvenciju par kājnieku mīnu lietošanas, uzglabāšanas, ražošanas un tālāknodošanas aizliegumu un iznīcināšanu un tirdzniecības apjoms patiešām ir ievērojami samazinājies, tomēr joprojām sauszemes mīnu ražošanai ir piešķirti līdzekļi, tostarp no finanšu iestādēm Eiropā. Tajā vainojamas Nīderlandes un citu valstu bankas un pensiju fondi. Būtu labi informēt šīs iestādes par viņu investīciju sekām šajā jomā.

Galu galā kopš 1975. gada sauszemes mīnas ir vainojamas viena miljona cilvēku nāvē. Tās ir vainojamas desmitiem tūkstošu cilvēku nāvē katru gadu. Šo debašu laikā tās būs nogalinājušas vismaz trīs cilvēkus un ik dienu – 70 cilvēku. Sauszemes mīnu dēļ 200 000 kvadrātkilometru zemes nav pieejama un joprojām 250 miljoni mīnu ir apritē.

Birmas un Krievijas valdība joprojām izvieto mīnas un tā, G. Van Orden kungs, nav iekļaujam „teroristu klubā”, bet atkal...Krievijas valdība...Pasaulē joprojām ir 13 valstis, kas vai nu ražo mīnas, vai patur tiesības tās atkal ražot nākotnē. ASV uzņēmumi, piemēram, Alliant Techsystems un Textron netraucēti turpina ražot mīnas, saņemot pasūtījumus no ASV valdības.

Priekšsēdētāja kungs, komisāre MKuneva, Beļģijā ir aizliegtas investīcijas sauszemes mīnu ražošanā, taču pārējās Eiropas valstīs uzņēmumi ir aktīvi. Viens kolēģis pieminēja Rheinmetall un Thales. Šai aktivitātei ir jāpieliek punkts un tiešu uz to arī aicina vai, drīzāk, atkārtoti aicina mūsu rezolūcija, jo Eiropas Parlaments to pieprasīja jau 2005. gada jūlijā. ES dalībvalstīm ir kopā jāvienojas par to, ka neviens Eiropas uzņēmums vai finanšu iestādē nākotnē neveiks investīcijas uzņēmumos, kas attīsta un ražo sauszemes mīnas. Tas pats it attiecināmas uz kasešu bumbām un prettransportlīdzekļu mīnām, kas eksplodē tiklīdz kāds nonāk to tuvumā.

Ieroču ražošanas rūpniecību neietekmē ētiski argumenti. Draudošajam aizliegumam veikt ieguldījumus ir iespējas palīdzēt. Lai Eiropas Savienība uzņemas šo iniciatīvu un izņēmuma kārtā pārkāpj nosacījumu, ka politika neiejaucas tirdzniecības un rūpniecības ieguldījumu jomā. Attiecībā uz jautājumiem, kas ir aizliegti saskaņā ar starptautiskajiem līgumiem, politiska iejaukšanās ir morāls un politisks pienākums un to vajadzētu iekļaut Eiropas līmeņa un tās valstu tiesību aktos nodrošinot pasauli bez mīnām un prettransportlīdzekļu mīnām, kā ABeer pareizi izteicās.

Komisāre MKuneva, mēs vēlamies uzklausīt jūsu viedokli par to. Eiropas Komisijai beidzot ir jāizrāda iniciatīva šajā jomā. Visbeidzot, tai ir jādara kas vairāk atmīnēšanas jomā. Mums ir līdzekļi, mums ir aprīkojums, tomēr Eiropas centieni atpaliek.

 
  
MPphoto
 
 

  Meglena Kuneva, Komisijas locekle. − Priekšsēdētāja kungs, pēdējos desmit gados ir panākts progress, kā jau daudzi no jums minēja. Taču ir skaidrs, ka mūs joprojām gaida milzīgi izaicinājumi.

Katru gadu sauszemes mīnas joprojām nogalina tūkstošiem civiliedzīvotāju un tūkstošiem citu paliek bez locekļiem. Tās veicina valstu nabadzību pēc konflikta beigām. Tādēļ mēs turpināsim īstenot pasākumus Otavas konvencijas atbalstam.

Eiropas Komisija ir apņēmusies turpināt tās centienus finansiāli palīdzēt sabiedrībai un cilvēkiem, kas ir cietuši no sauszemes mīnām, izmantojot visus pieejamos instrumentus.

 
  
MPphoto
 
 

  Marios Matsakis (ALDE). - Priekšsēdētāja kungs, vai es drīkstu ar nožēlu atzīmēt šajās debatēs, tāpat kā iepriekšējās debatēs, t.i., debatēs par bīstamajām rotaļlietām un ugunsdrošību, ka Parlamentā nav neviena Padomes pārstāvja. Es uzskatu, ka tas ir kauns.

 
  
MPphoto
 
 

  Priekšsēdētājs. – Mēs to paziņosim Padomei.

Debates ir slēgtas.

 
Juridisks paziņojums - Privātuma politika