Debašu stenogramma

Otrdiena, 2007. gada 11. decembris - Strasbūra

17. Jautājumu laiks (jautājumi Komisijai)

  Priekšsēdētāja. − Nākamais punkts ir jautājumu laiks (B6-0384/2007).

Mēs ilgu laiku atvēlējām debatēm, jo tās bija nozīmīgas, un mēs ceram to izlīdzināt, turpinot ar jautājumu laiku.

Tā kā mēs kavējam, pirmām kārtām centīsimies risināt papildu jautājumus grupā, lai varētu izskatīt vairāk jautājumu šajā pēcpusdienā, kā arī, kā jau parasti, es vēlētos aicināt deputātus nākt te priekšā un daudz aktīvāk iesaistīties jautājumu laikā.

Komisār, atvainojiet, ka jums nācās gaidīt, bet esmu pārliecināta, ka arī jūs atzīsiet šo debašu svarīgumu.

Komisijai ir adresēti šādi jautājumi.

Pirmā daļa

Jautājums Nr. 34, ko iesniedza Lambert van Nistelrooij (H-0934/07)

Temats: Enerģētika - Pasaules tirdzniecības organizācijas

Kaut arī Pasaules tirdzniecības organizācijas (PTO) noteikumi nav formulēti saistībā ar enerģijas produktiem un pakalpojumiem, tos tāpat piemēro, un tie aizsargā ieguldījumus enerģētikas nozarē. Eksporta ierobežojumi un produktu diskriminācija ir aizliegta, un brīvā tirdzniecība ir jāgarantē, lai gan ir pasākumu izņēmumi drošības interesēs.

Tomēr enerģijas tirdzniecībā atšķirība starp ražošanu un pakalpojumiem ne vienmēr ir skaidra.

Gatavojoties iekļaut enerģētikas politiku Eiropas Savienības jaunā līguma kompetencē, kādus pasākumus Komisija veiks, lai pielāgotu PTO noteikumus enerģijas ieguldījumiem un arī enerģijas pakalpojumiem?

  Günter Verheugen, Komisijas priekšsēdētāja vietnieks. − (DE) Priekšsēdētājas kundze, kā godājamais deputāts ir novērojis, saskaņā ar Pasaules tirdzniecības organizācijas (PTO) noteikumiem, vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību (VVTT) noteikumi attiecas uz enerģijas produktu tirdzniecību, un vispārējās vienošanās par pakalpojumu tirdzniecību (VVPT) noteikumi attiecas uz enerģijas pakalpojumiem, tajā skaitā arī uz tiešajiem ieguldījumiem šādos pakalpojumos. Vēl nav panākta vienošanās attiecībā uz tiešajiem ieguldījumiem ar enerģiju saistītās darbībās, ko veic pats ieguldītājs sekundārajā nozarē, piemēram, kalnrūpniecībā, rafinēšanā, enerģijas ražošanā un enerģijas sadalē.

Saskaņā ar EK līguma 133. pantu, kas regulē kopējo tirdzniecības politiku, Eiropas Kopienai ir noteiktas ekskluzīvas tiesības izdot likumus un apspriest nolīgumus par tirdzniecību ar enerģijas produktiem, un apspriest nolīgumus par tirdzniecību ar pakalpojumiem enerģijas jomā. Bez tam Komisija ir pilnvarota gan Kopienas, gan dalībvalstu vārdā apspriest tiešo ieguldījumu liberalizāciju ārpus pakalpojumu nozares sarunās ar valstīm, kas nav ES valstis, par brīvās tirdzniecības nolīgumiem. Tas nozīmē, ka Komisija jau tagad var risināt galvenos jautājumus, kas saistīti ar tirdzniecību un ieguldījumiem enerģētikas nozarē, un pārstāvēt Eiropas intereses šajos jautājumos divpusējās un daudzpusējās PTO sarunās, un tas tiešām ir tas, ko Komisija dara.

Enerģijas politika, kas tiks noteikta jaunajā līgumā, koncentrēsies uz tādiem jautājumiem kā Eiropas Savienības enerģijas piegādes drošība un savstarpējo enerģijas tīklu attīstīšana, un šajā ziņā tā papildina, bet neaizstāj kopējo tirdzniecības politiku enerģijas jomā.

  Lambert van Nistelrooij (PPE-DE). – (NL) Priekšsēdētājas kundze, Verheugen kungs, tās patiešām ir labas ziņas sakarā ar jaunu līgumu. Piemēram, arī šodien nolēmām finansēt četras kopīgās tehnoloģiju iniciatīvas (KTI) EUR 3 miljardu apmērā, un vēl būs EUR 3 miljardi no ražošanas nozares tīrajām tehnoloģijām, lidaparātu dzinējiem un tā tālāk.

No otras puses, es joprojām bažījos, ka novecojušās tehnoloģijas, kas kaitē videi, joprojām tiek pārdotas, jo īpaši jaunattīstības valstīm. Ir atklāti konkurences apstākļi novecojušajām tehnoloģijām, piemēram, pagājušā gadsimta ogļu spēkstacijām.

Kādas iespējas komisārs un Eiropas Savienības saskata PTO, lai vismaz ieviestu jaunu pamatu un liktu pārtraukt kaut ko no tā?

  Paul Rübig (PPE-DE). – (DE) PTO sarunās būs ļoti svarīgas sarunas par nodaļu, kurā noteikta bioetanola turpmākā izmantošana. Vai tas jākvalificē kā lauksaimniecības produkts, vai arī tas pieder kategorijai, kas nav lauksaimniecība produkti? Kādu Komisija redz turpmāko struktūru? Vai būs lielāka iespēja to apspriest lauksaimniecības nodaļā, vai tas ir vairāk ražošanas nozares produkts? Bioetanols ir ražots no kultūraugiem un būtībā ir lauksaimniecības izejviela. Tomēr no otras puses kā enerģijas produkts tas varētu nonākt nelauksaimniecības tirgus pieejamības (NAMA) paspārnē. Vai Komisijai jau ir savs viedoklis par šo jautājumu un, ja tā, kādu virzienu tas iegūs sarunās?

  Jörg Leichtfried (PSE). – (DE) Komisāre, kad manā vēlēšanu apgabalā ir diskusijas par enerģijas avotu tirdzniecību, enerģijas politiku, Eiropas Komisiju un jauno Līgumu, un it īpaši par PTO, reizēm mani vēlētāji pauž bažas, ka mums nav citas izvēles, kā vien importēt kodolenerģiju un ka mēs pat varētu veidot atomelektrostacijas, ja esošās tendences pieaugs. Lūdzu, nomieriniet manu prātu un sakiet, ka tā nenotiks, un, lūdzu, sniedziet man kādu pamatojumu, ko varu nodot tālāk.

  Günter Verheugen, Komisijas priekšsēdētāja vietnieks. − (DE) Priekšsēdētājas kundze, dažos gadījumos man ir grūti saprast saikni starp papildu un sākotnējo jautājumu, bet, ja jūs pieņemat liberālāku pieeju šiem jautājumiem, es arī atbildēšu liberālāk.

Atbildot uz pirmo jautājumu, es piekrītu van Nistelrooij kunga viedoklim par to, ka to produktu pārdošana, kas satur nestandarta tehnoloģijas enerģētikas efektivitātes un CO2 emisiju ziņā, noteikti nav mūsu interesēs. Mēs ar komisāru S. Dimas pašlaik izstrādājam priekšlikumus veidiem, kā panākt zemu CO2 ekonomiku Eiropā gan saistībā ar rūpniecības politiku, gan arī ar ražošanas un patēriņa praksi. Ceru, ka šajā darbā tiks noteikti standarti, kurus pēc tam var iesaistīt starptautiskajās sarunās.

Jūs zināt, kāds ir pašreizējais stāvoklis. Pašlaik mums nav iespējas risināt sarunas par šiem papildu standartiem PTO robežās, lai nodrošinātu to ieviešanu. Tomēr tas ir mūsu mērķis, vidējā un ilgtermiņā, kā jūs zināt, lai noteiktu augstus vides un sociālos standartus, kas būtu saistoši daudzpusējiem nolīgumiem, lai izvairītos no nelabvēlīgas konkurences, no kuras citādi var ciest mūsu uzņēmumi.

Es arī vēlos norādīt, ka mūs īpaši ieinteresē veiksmīgi īstenot šādu daudzpusīgu politiku, jo mēs esam pārliecināti, ka Eiropas uzņēmumu lielā iespēja slēpjas mūsu spējā kļūt par tirgus līderiem, ražojot videi draudzīgus, energoefektīvus un enerģiju taupošus produktus.

Attiecībā uz Rübig kunga jautājumu man jāatzīst, ka es nezinu atbildi. Tā kā šis jautājums nav manā kompetencē, Rübig kungs, es lūgšu komisāram P. Mandelson nekavējoties sniegt rakstisku atbildi. Es noteikti nevēlos pateikt kaut ko maldinošu šajā jautājumā. Es zinu, ka šis jautājums ir saistībā ar brīvās tirdzniecības nolīgumiem, kurus šobrīd apspriežam, piemēram, ar Dienvidāfriku, bet kurā kategorijā tas patiesībā ir jāapspriež, es nezinu. Rīt vēlākais jūs saņemsiet pilnu informāciju.

Attiecībā uz atomelektrostacijām Eiropas Komisijai ir pilnīgi skaidra politika, kas ir Eiropas Savienības politika kopumā. Katrai dalībvalstij ir pilnīgi neatkarīga un brīva izvēle attiecībā uz enerģijas veidiem. Nevienai dalībvalstij nevar ne ieteikt, ne likt izmantot vai neizmantot kodolenerģiju, arī Komisija nemēģinās izmantot nekādu ietekmi. Mums ir pavisam neitrāla nostāja šajā jautājumā, un tā tāda paliks. Nebūs nekādu rekomendāciju, no kurām vajadzētu baidīties.

Jūs noteikti zināt, tomēr, ka Euratom līgums ir iekļauts EK līgumā, un tas nozīmē, ka mierīgas kodolenerģijas izmantošanas veicināšana noteikti ir viens no Eiropas Savienības uzdevumiem. Tas tiek darīts, atbalstot pētniecību, jo kodolenerģijas projekti ir pilnībā piemēroti un ir saņēmuši finansējumu vairākus gadu desmitus, tāpēc tas nav nekas jauns, un tas tiek darīts, izmantojot Eiropas Investīciju banku, kas dažos gadījumos ir palīdzējusi finansēt atomelektrostacijas.

Citiem vārdiem sakot, nav ES politiku attiecībā uz vispārējo kodolenerģijas izmantošanas, nav ES politiku attiecībā uz vispārējo atteikšanos no kodolenerģijas jomā.

Citiem vārdiem sakot, nav ES politikas attiecībā uz vispārējo kodolenerģijas izmantošanu, un nav arī ES politikas attiecībā uz vispārējo atteikšanos no kodolenerģijas.

  Priekšsēdētāja. − Jautājums Nr. 35, ko iesniedza Justas Vincas Paleckis (H-0879/07)

Temats: Ilgtspējīgas pilsētattīstības modelis

Lielpilsētas un mazpilsētas ES dalībvalstīs, it īpaši tajās, kas Eiropas Savienībai pievienojās 21.gadsimtā, attīstās aizvien ātrāk un bieži vien bez skaidra redzējuma. Dzīvojamos rajonus pārvieto prom no centra, kas rada problēmas ar transportu, resursu sadali un inženierkomunikāciju tīklu attīstību. Pilsētattīstībai tādēļ ir negatīva ietekme uz vidi, un enerģijas patēriņš arvien palielinās.

1990. gadā Komisijas Zaļajā grāmatā par pilsētvidi tika ieteikts kompaktas pilsētas kā videi draudzīgs attīstības modelis. Pēdējā laikā augoša tendence ir decentralizēts pilsētattīstības modelis. Kādi ir ES ieteikumi ilgtspējīgai, videi draudzīgas pilsētas attīstībai? Kādi ir argumenti, kas atbalsta katru no attīstības modeļiem, un ar kādiem datiem tiek pamatoti ieteikumi?

  Günter Verheugen, Komisijas priekšsēdētāja vietnieks. − Komisija noteikti atbalsta ilgtspējīgu pilsētattīstību, kas pilnībā aizsargā vidi. Komisija 2006. gadā pieņēma Pilsētvides tematisko stratēģiju. Tajā atzīta ilgtspējīga pilsētattīstība saistībā ar dzīves kvalitāti, bet tajā ir atzīta arī daudzveidība, kas pastāv starp Eiropas Savienības iedzīvotājiem.

Tādēļ un pēc plašām apspriedēm ar vietējām iestādēm un dalībvalstīm stratēģijā saskaņā ar subsidiaritātes principu ir noteikts, ka vietējām un valsts iestādēm ir jāatrod un jāīsteno risinājumi, kas ir vispiemērotākie vietējiem apstākļiem.

Ņemot vērā pilsētu daudzveidību, Komisija neiesaka konkrētu attīstības modeli katrai Eiropas pilsētai. Komisija domā, ka ir būtiski nodrošināt attiecīgus pārvaldes un plānošanas instrumentus, bet uzskata, ka nav reālas pievienotās vērtības, kas uzliek par pienākumu noteikt īpašus plānus, kā, piemēram, vides apsaimniekošanas plānus un ilgtspējīgus pilsētas transporta plānus.

Tomēr Komisija ir publicējusi pamatnostādnes par ilgtspējīga pilsētas transporta plāniem un integrētas vides pārvaldības plāniem, lai palīdzētu vietējām iestādēm īstenot stratēģijas mērķus. Virzību vajadzētu uztvert kā procesa aprakstu un atgādinājumu par galvenajiem elementiem, ko varētu ņemt vērā, izstrādājot integrētas vides apsaimniekošanas programmas, ilgtspējīgus pilsētas transporta plānus vietējā līmenī. Abi dokumenti ir balstīti uz visaptverošu konsultāciju un paraugpraksi, ko izstrādājušas pašas pilsētas.

Tiesību akti, kas skar pilsētas, jau pastāv, piemēram, par gaisa kvalitāti, ūdens apsaimniekošanu, trokšņiem un atkritumiem. Šos tiesību aktus jāīsteno labāk. Ievērojams un būtisks dzīves apstākļu uzlabojums pilsētās būs redzams, pilnībā īstenojot esošos normatīvos instrumentus.

Komisija atgādina bagātīgas idejas par pilsētattīstību, kas par pilsētas lietām atbildīgajiem ministri ir ļāvušas panākt vienprātību, pamatojoties uz Lilles rīcības programmu, Roterdamas pilsētas acquis, Bristoles vienošanos un pēdējā laikā uz Leipcigas hartu par ilgtspējīgām Eiropas pilsētām, kas pieņemta Padomes neoficiālajā sanāksmē 2007. gada 25. maijā. 2007. gada septembrī tā apstiprināja Zaļo grāmatu par mobilitāti pilsētās, kas šobrīd ir nodota publiskai apspriešanai. Šie dokumenti veido koplietojamu fona, kurā izklāstīti galvenie nosacījumi, lai nodrošinātu pilsētas ilgtspējīgu attīstību. Turklāt Komisija aktīvi veicina dialogu un izplata paraugpraksi starp pilsētām saistībā ar programmām, kuras finansē no Eiropas Reģionālās attīstības fonda.

Runājot par pieejamajiem datiem par stāvokli Eiropas pilsētās, kas var sniegt pamatu politisku lēmumu pieņemšanai, Komisija ir ieviesusi pilsētvides novērtēšanas sistēmu (Urban Audit), kurā ir dati par stāvokli Eiropas pilsētās un kura patlaban tiek atjaunināta. Komisija nesen publicēja pētījumu par stāvokli Eiropas pilsētās, kas vēl vairāk izanalizē sistēmas rezultātus.

  Justas Vincas Paleckis (PSE). – (LT) Liels paldies, komisār, par detalizēto un pārliecinošo atbildi. Komisijas ieguldījums, meklējot veidus, kā iedrošināt pilsētas meklēt pozitīvas iniciatīvas un dalīties ar tām, ir ļoti nozīmīgs. Es vēlētos vaicāt, kurus reģionos jūs uzskatāt kā visvairāk pietuvojušos ideālam, kas, protams, ir nesasniedzams. Kuras ES dalībvalstis ir sasniegušas visvairāk, īstenojot idejas, ko ieteikusi Eiropas Komisija?

  Reinhard Rack (PPE-DE). – (DE) Priekšsēdētāja vietnieka kungs, jūs jau tikpat kā esat atbildējis uz manu papildu jautājumu, bet, tā kā nekas nav skaidrāks par paziņojumu dzimtajā valodā, es būtu ļoti gandarīts dzirdēt jūs atkārtojam vācu valodā to, ko jūs teicāt par to, ka Komisija necenšas darboties kā Eiropas augstākā plānošanas iestāde, iejaucoties katrā jomā, īpaši, nosakot vai iesakot konkrētu attīstības modeli. Kā jūsu minētās Zaļās grāmatas „Ceļā uz jaunu pilsētu mobilitātes kultūru” referents varu apliecināt, ka Parlaments noteikti būs ar jums vienisprātis, atbalstot daudzveidību.

  Günter Verheugen, Komisijas priekšsēdētāja vietnieks. − Ja vien drīkst, priekšsēdētājas kundze, es vēlētos sākt ar otro jautājumu, un es atkārtošu sevis teikto un izteikšu arī nelielu komentāru par to.

Ņemot vērā pilsētu daudzveidību, Komisija neiesaka konkrētu attīstības modeli katrai Eiropas pilsētai. Tas ir saskaņā ar subsidiaritātes un daudzveidības principu, un, citiem jeb maniem vārdiem sakot, viens mērs neatbilst visiem. Tā nav „viens der visam” pieeja; tā ir pieeja, kas ņem vērā īpatnības, īpašās vajadzības, intereses un iespējas pilsētās, bet, manuprāt, tajā ir viss, kas mums nepieciešams — norādījumi, rekomendācijas un apmaiņa ar labāko praksi.

Attiecībā uz pirmo jautājumu man ir kārdinājums atbildēt, pamatojoties uz savu pieredzi, un es varētu nosaukt pilsētu kurā es vēlētos dzīvot, bet tas nav politisks jautājums. Komisijā nav šāda veida pārskata un tam nav saraksta ar tām Eiropas pilsētām, kas apvieno visus nosacījumus.

Diemžēl, es tiešām nevar sniegt jums atbildi ar objektīvu pamatojumu, un nebūtu prātīgi sniegt atbildi, pamatojoties uz personīgo pieredzi, jo tas kaitētu pārējiem.

  Priekšsēdētāja − Jautājums Nr. 36, ko iesniedza Karin Riis-Jørgensen (H-0933/07)

Temats: Tīkla neitralitāte telekomunikāciju reformu paketē

Pēdējos piecos gados mēs esam bijuši liecinieki ļoti aktīvām debatēm ASV par tīkla neitralitāti, tajā skaitā arī jautājumu par to, kādā mērā tīkla operatori var ierobežot un kontrolēt lietotāju datplūsmu internetā. Telekomunikāciju reformu pakete aptver šo jautājumu un cenšas to atrisināt, prasot lielāku pārredzamību lietotājiem par to, ko viņi pērk. Bet, kā jau novērots ar iejaukšanos viesabonēšanas cenās, ar pārredzamību ne vienmēr pietiek, lai aizsargātu patērētāju. Neierobežotu piekļuvi internetam veicina jauninājumi (kā tas ir ar Skype, Joost, Web 2,0 utt.). Tomēr, ja telekomunikāciju uzņēmumiem ir tiesības noteikt prioritātes un pat, iespējams, bloķēt lietotāja datplūsmu internetā, vai Komisija uzskata, ka telekomunikāciju reformu paketes dara pietiekami daudz, lai aizsargātu patērētājus un veicinātu jauninājumus internetā? Un kāds būtu optimālais risinājums?

  Viviane Reding, Komisijas locekle. − Jautājums, ko ierosinājusi godājamā deputāte, ir ļoti svarīgs patērētājiem, telekomunikāciju pakalpojumu sniedzējiem, satura pakalpojumu sniedzējiem un, protams, arī telekomunikāciju regulatoriem. Tas attiecas uz līdzsvaru starp tīkla pakalpojumu sniedzēju vēlmi piedāvāt atšķirīgas kvalitātes interneta pakalpojumus, lai optimizētu sava tīkla resursu izmantošanu un lietotāju brīvību izplatīt vai piekļūt jebkuram likumīgam tiešsaistes saturam bez tādiem traucējumiem kā bloķēšana vai degradēšana.

Komisija ir apņēmusies saglabāt internetu pieejamu gan pakalpojumu sniedzējiem, kas vēlas sniegt jaunus, novatoriskus pakalpojumus, un patērētājiem, kas vēlas piekļūt izvēlētajiem pakalpojumiem, paši veidot un augšupielādēt saturu.

Notiekošās debates ASV par tīkla neitralitāti ļoti ietekmē tas, ka ASV nav regulējuma, kas nodrošinātu piekļuves atvērtību, un līdz ar tīklu īpašnieku koncentrāciju šī regulējuma trūkums patērētāju un satura pakalpojumu sniedzēju vidū ir izraisījis nopietnas bažas par to, ka piekļuve internetam varētu tikt ierobežota.

Stāvoklis Eiropā būtībā ir labs attiecībā uz tīkla neitralitāti un tīkla brīvībām, jo mums ir efektīvs tīklu regulējums saskaņā ar ES telekomunikāciju noteikumiem, un Eiropas patērētājiem ir lielākas platjoslas pakalpojumu sniedzēju izvēles iespējas. Tas, ka patērētājiem ir lielākas izvēles iespējas un ir vairāk konkurences, nozīmē, ka, ja viens piegādātājs cenšas ierobežot lietotāju tiesības, tad kāds cits var ienākt tirgū ar atklātāku piedāvājumu. Pašreizējā ES regulatīvā sistēma līdz šim ir nodrošinājusi to, ka telekomunikāciju tirgus paliek atvērts, ka piedāvājumi patērētājiem ir pārredzami un ka konkurence ir efektīva.

Es saprotu godājamās deputātes jautājumu, jo pastāv risks, ka nākotnē datplūsmas prioritāšu noteikšana tiks ieviesta arvien vairāk. Līdz šim attieksme pret informāciju, paketēm un datiem bija vienāda. Bet šodien jaunas metodes var atšķirt paketes, lai piešķirtu prioritāti lielas steidzamības paziņojumiem vai tiem lietotājiem, kuri ir samaksājuši piemaksu par augstākās kvalitātes pakalpojumiem.

Šīs metodes ir pareizas gadījumos, ja pakalpojumu līmenis ir jāgarantē, lai pakalpojumi būtu efektīvi. Balss pārraides interneta pakalpojumiem, piemēram, ir nepieciešams minimāls sakaru līmenis, lai tas būtu apmierinošs, jo īpaši ārkārtas vai biznesa zvaniem. Bez tam prioritātes rada stimulu mehānismu tīklu operatoriem ieguldīt frekvenču joslas platuma modernizācijā līdz ar pieprasījuma pieaugumu. Tā ir stāsta pozitīvā puse. Problēma ir tā, ka vienas un tās pašas metodes var izmantot, lai pazeminātu pakalpojumu kvalitāti līdz nepieņemami zemam līmenim. Šāda diskriminācija var novest līdz nestandarta pakalpojumiem patērētājiem un alternatīvu pakalpojumu sniedzējiem.

Tāpēc telekomunikāciju reformu paketē, kuru Komisija pieņēma 2007. gada 13. novembrī un iesniedza Parlamentam tajā pašā dienā, mēs ierosinājām piešķirt valsts telekomunikāciju regulatoriem pilnvaras noteikt minimālo kvalitātes līmeni tīkla pārraides pakalpojumiem, pamatojoties uz tehniskajiem standartiem, kas noteikti ES līmenī. Bez tam tagad ir jauna prasība telekomunikāciju noteikumos jau iepriekš lietotājiem norādīt visas metodes, kas ir ieviestas un var novest līdz prioritāšu noteikšanai. Tas ir tas, ko mēs saucam par pārredzamības noteikumu.

Mēs kā Komisija uzskatām, ka šī pieeja rada līdzsvaru, kas nodrošinās konkurenci un lietotāju piekļuves iespēju, pārmērīgi neierobežojot tīkla pakalpojumu sniedzēju spēju eksperimentēt ar dažādiem uzņēmējdarbības modeļiem.

Bez tam Parlaments zina, ka Komisija cieši uzrauga stāvokļa attīstību attiecībā uz tīklu brīvībām. Pēc 2006. gada Pasaules Informācijas sabiedrības sammita mēs iesniedzām Parlamentam paziņojumu, kurā skaidri bija norādīts Komisijas nodoms uzraudzīt un nodrošināt neitralitāti internetā. Atvērta piekļuves internetam un pilnīga savienojuma arhitektūras principi ir arī skaidri minēti Padomes 2005. gada secinājumos.

Šie jautājumi pastāvīgi tiek analizēti, pastāvīgi uzraudzīti un regulāri apspriesti kopā ar dalībvalstīm, piemēram, „i2010 augsta līmeņa ekspertu grupā”, un ar trešām valstīm. Tas ir svarīgi, jo internetā nav robežu. Komisija pastāvīgi veicinās nepieciešamību pēc atvērta interneta un nediskriminējošu piekļuvi tam. Tas veido regulatīvās pieejas filozofiju saskaņā ar ES telekomunikāciju noteikumiem, kuri tiks vēl vairāk uzlaboti mūsu reformas projektā, kas tiks apspriests Parlamentā tuvākajos mēnešos.

  Karin Riis-Jørgensen (ALDE). - Paldies, komisāre. Esmu ļoti apmierināti ar jūsu atbildi. Tā bija ļoti plaša un patiešām parādīja jūsu ieinteresētību un zināšanas šajā svarīgajā jautājumā

Es ticu, ka jūs cieši uzraudzīsiet sistēmu, kā solījāt. Es ceru, ka gada laikā jums būs iespēja ziņot mums, lai redzētu, vai tīkla neitralitāte ir tāda, kādu to garantē pārskatāmību klauzula un uzraudzības sistēma, ko esam ieviesuši. Es ceru, ka atgriezīsimies pie šī jautājuma pēc sešiem, divpadsmit mēnešiem, lai uzzinātu, vai sistēma darbojas.

  Malcolm Harbour (PPE-DE). - Es arī vēlētos pateikties komisārei par ļoti visaptverošu atbildi. Man bija dialogs ar kongresa locekļiem pagājušajā nedēļā, un es sniedzu viņiem šo pašu atbildi, tāpēc esmu gandarīts, ka jūs to apstiprinājāt. Tomēr vai jūs varētu pakomentēt jautājumu par atvērtas piekļuves saglabāšanu, ņemot vērā, ka mēs tagad pārejam uz jaunu posmu ar lieliem ieguldījumiem nākamās paaudzes šķiedru tīklos, par kuriem daži šajā nozarē saka, ka nav pietiekama stimula tajos investēt. Vai jūs varētu apstiprināt šim Parlamentam, ka nostiprināsiet atvērtas piekļuves principus tieši to iemeslu dēļ, kurus norādījāt, atbildot uz Riis-Jørgensen kundzes jautājumu?

  Paul Rübig (PPE-DE). – (DE) Es arī vēlētos apsveikt komisāri ar „gada komisāra” titula iegūšanu. Šajā jomā tiešām ir daži milzīgi uzdevumi. No vienas puses ir valsts televīzijas sabiedrības, kas saņem ļoti daudz naudas par saviem produktiem un kas ļauj tām, protams, veidot labas izglītojošus raidījumus. No otras puses mobilā TV tagad sasniedz arvien vairāk un vairāk cilvēku. Kā jūs vērtējat attīstību šajā jomā?

  Viviane Reding, Komisijas locekle. − Pirmkārt, es vēlētos pateikties cienītajam deputātam, kas palīdz man virzīties uz priekšu šajā politikā. Tā ir politiku, kuras pamatā ir atvērts tīkls un atvērts internets, kas vienmēr ir bijusi un būs domāšanas, pieejas un mērķa vērtība Eiropā.

Mums nevajadzētu pārāk raizējies pagaidām, jo mūsu regulējums par laimi nozīmē, ka mums nav tik grūti nosacījumi kā citām pasaules daļām. Tas nenozīmē, ka mums vajadzētu sēdēt, rokas klēpī salikušiem, kas ir iemesls, kāpēc es teicu, ka mēs uzraudzīsim šo jautājumu ļoti rūpīgi. Es ziņošu Parlamentam, un es esmu pārliecināta, ka diskusijās par reformu paketi saistībā ar telekomunikāciju reglamentējošajiem noteikumiem mēs atgriezīsimies pie šiem jautājumiem. Es arī paredzu, ka tehnoloģiju attīstība visu mainīs ļoti strauji, iespējams, tas nozīmē, ka tuvākajos mēnešos man nemaz nevajadzēs nākt šurp.

Attiecībā uz atklātu piekļuvi jaunajām tehnoloģijām un jaunajām investīcijām platjoslā, cienītais deputāts ļoti labi zina, ka Komisija ir aizliegusi Vācijas valdības priekšlikumu ieviest jaunu šķiedru monopolu. Mēs nedomājam, ka monopoli ir atbilde uz atvērtu piekļuvi internetam un visam pārējam, kam mēs ticam. Tas ir arī iemesls, kāpēc mēs esam par konkurenci, ko mēs uzskatām par līdzekli ieguldījumu iespēju atvēršanai. Tajās dalībvalstīs, kurās ir vislielākā konkurence atvērto tirgu ziņā, ir arī tās dalībvalstis, kurās ir vislielākā konkurence infrastruktūras ziņā. Infrastruktūras konkurence nozīmē to, ka patērētājam ir pieejams pakalpojumu saturs un izvēles iespējas. Tas ir tieši tas, ko mēs vēlamies sasniegt.

Ļaujiet man teikt šādus vārdus Rübig kungam: visiem ir zināms, ka esmu enerģiski cīnījusies par Eiropas standartu, kas mums ļautu gūt panākumus ar mobilo televīziju visā Eiropā iespējami īsā laikā, tāpat kā mēs to paveicām ar GSM standartu. Es šeit domāju, galvenokārt, saturu, jo šiem mazākajiem formātiem būs nepieciešams īpaša veida saturs, kas sniegs mūsu radošajai nozarei ļoti lielu iespēju, ja mums izdosies ieviest mobilo televīziju tirgū pēc iespējas drīzāk, ar ko es domāju līdz nākamā gada lielajam futbola čempionātam un Olimpiskajām spēlēm. Tā ir iespēja, ko mums, eiropiešiem, nevajadzētu palaist garām.

Otrā daļa

  Priekšsēdētāja. − Jautājums Nr. 37, ko iesniedza Colm Burke (H-0897/07)

Temats: Eiropas Mazo uzņēmumu harta

Eiropas Mazo uzņēmumu hartai ir potenciāls spēlēt galveno lomu, lai uzlabotu uzņēmējdarbības vidi mazajiem uzņēmumiem ES.

Vai Komisija varētu sniegt komentārus par to, vai harta ir noderīgs instruments, kas palīdz un atbalsta mazos uzņēmumus?

  Günter Verheugen, Komisijas priekšsēdētāja vietnieks. − Septiņu gadu ilgā pastāvēšanas laikā Eiropas Mazo uzņēmumu harta ir kļuvusi par galveno dokumentu mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) politikā Eiropā. Sākot ar 15 dalībvalstīm 2000. gadā, nu jau 44 valstis ir to pieņēmušas kā atsauci, un tā tiek izmantota arī šodien reģionālā līmenī.

Kopš 2005. gada MVU politika ir kļuvusi par galveno elementu atjaunotajā Lisabonas partnerībā izaugsmei un nodarbinātībai, un šī harta tika ieviesta Lisabonas ziņojumu procesā. Tā nodrošina vajadzīgo prioritāro uzmanību politiskā līmenī. Tā ik gadu tiek papildināta ar labu praksi un Hartas konferencēm, kas nodrošina nepieciešamo koncentrēšanos uz īstenošanu. Gan laba prakse, gan ikgadējā hartas konference joprojām ir veiksmīgi pasākumi.

Laba prakse līdz šim sniegusi vairāk nekā 250 veiksmīgu MVU politikas pasākumu piemērus. Aptuveni 80 šajos gadījumos dalībvalstis norādīja, ka tās ir iedvesmojuši citu dalībvalstu pasākumi viņu politiku īstenošanā.

Sniegšu jums dažus piemērus, kaut arī saraksts varētu būt garš. Grieķi „one-stop-shop“ pakalpojumu sistēmas izveidē iedvesmojās no Īrijas sistēmas iepazīstināšanas pasākumos Dublinas Hartas konferencē 2004. gadā. Austrijas nodokļu atbrīvojums ieguldījumu peļņai tika izstrādāts, pamatojoties uz līdzīgu pasākumu Itālijā. Dānija sniedz atbalstu MVU, informējot par elektroniskajiem pakalpojumiem, pamatojoties uz līdzīgām iniciatīvām Īrijā, Nīderlandē, Somijā, Zviedrijā un Norvēģijā. Visos šajos gadījumos dalībvalstis ir apstiprinājušas, ka harta ir tās iedvesmojusi.

Augstu interesi par hartu izrāda nepārtraukti pieaugošais dalībnieku skaits ikgadējās hartas konferencēs. Šī gada hartas konferenci Berlīnē apmeklēja 350 dalībnieki, kas ir līdz šim lielākais dalībnieku skaits, un es ļoti priecājos, ka man bija iespēja tur būt un uzrunāt cilvēkus no vairāk nekā no 40 valstīm. Nākamā hartas konference notiks 2008. gada 3. un 4. jūnijā, Bledā, Slovēnijā. To organizēt palīdzēs Slovēnijas prezidentūra, un es sagaidu vēl lielāku dalībnieku skaitu.

Komisija uzskata, ka harta ir ļoti noderīga, lai veicinātu dalībvalstis uzlabot uzņēmējdarbības vidi mazajiem uzņēmumiem visā Eiropā. Savā septītajā gadā tā joprojām ir ļoti svarīgs politisks instruments. Tāpēc loģiska atbilde uz jusu jautājumu ir „jā”.

  Colm Burke (PPE-DE). - Paldies, komisār, par visaptverošo atbildi. Mana dzīvesvieta — un es zinu, ka tā nav jūsu teritorijā — ir saistīta ar interneta un platjoslas pakalpojumu attīstību. Visā Eiropā ir 19 % pakalpojumu izplatība. Manā valstī ir ap 16 % izplatība, un tas ietekmē mazos uzņēmumus lauku reģionos, jo īpaši manā dzīvesvietā. Piemēram, lai nokļūtu Parlamentā, es lidoju no lidostas, kas ir vistālāk uz rietumiem ES, un tā atrodas Tralee.

Būtībā es gribu teikt to, ka mazo uzņēmumu brīvprātīgo organizācijām, kas sniedz atbalstu mazajiem uzņēmumiem, ir snieguši plašu informāciju, un es tikai prātoju, vai mēs varam ko vairāk, tādējādi palīdzot padarīt informāciju pieejamu to dalībniekiem.

  Malcolm Harbour (PPE-DE). - Paldies, Verheugen kungs, par ļoti uzmundrinošo atbildi. Es vēlētos piebilst divas lietas savā papildu jautājumā par to, kā mums vajadzētu virzīt šo iniciatīvu uz priekšu un sekmēt tās panākumus. Pirmais attiecas uz to, kā šī harta tiks iekļauta jūsu idejās mazo uzņēmumu darbībā, kuru es uzskatu par ļoti svarīgu un satraucošu jaunu attīstības formu. Otrkārt, saistot šo jautājumu ar Lisabonas programmu, vai jūs piekrītat, ka viens no svarīgākajiem jautājumiem ir par to, kā sekmēt mazo uzņēmumu ātru izaugsmi, jo īpaši to mazo uzņēmumu, kuriem ir labas idejas, bet ir grūti iegūt kapitālu, paātrināt to attīstību un radīt jaunas darba vietas? Vai hartas programmā ir iespēja ieviest „minihartu“ ātras izaugsmes uzņēmumiem?

  Günter Verheugen, Komisijas priekšsēdētāja vietnieks. − Par pirmo jautājumu — es vēlētos apstiprināt, ka visas MVU organizācijas patiešām ir pilnībā iesaistītas un ka mums ir pabeigts projekts, kas radīs tīklu mazo uzņēmumu atbalstam it visur Eiropas Savienībā. Viens no svarīgākajiem elementiem, ka tīkls būs precīza IKT pārņemšana plašākā nozīmē.

Esam skaidri noteikuši vienu no iemesliem, kāpēc Eiropas MVU ir mazāk dinamiski, piemēram, nekā amerikāņu MVU, un iemesls ir tāds, ka amerikāņu MVU aug ātrāk, ir rentabli, ir daudz novatoriskāki un vidēji nodarbina vairāk cilvēku. Viens no cēloņiem — un šo mēs esam izanalizējuši — ir tāds, ka IKT ieviešana ASV ir daudz, daudz labāka. Viņi izmanto pašas jaunākās tehnoloģijas. Eiropā mēs priecājamies, ja maza ģimenes uzņēmuma īpašnieks vispār nokļūst tiešsaistē! Tāda nu tas ir. Eiropas uzņēmumu realitāte ir tāda, ka uzņēmumi ir ļoti mazi — ar mazāk nekā 10 cilvēkiem. Tie parasti nav orientēti uz izaugsmi, bet ir uzņēmumi, kas pastāv, lai nodrošinātu ģimeni. Tāds ir iemesls. Tāpēc ir grūti pārliecināt tādus uzņēmējus, ka tiem ir jāveic modernizācija, ka viņiem ir jābūt tirgus dalībniekiem un ka ir jāattīstās.

Es pilnībā atbalstu jūsu viedokļus un varu tikai teikt, ka mēs jau esam ieviesuši daudzas, daudzas iniciatīvas, lai veicinātu attīstību šajos uzņēmumos — dažas no tām, starp citu, kopā ar attiecīgajām nozarēm, kam, protams, ir interese pārdot savu produktu. Tādēļ mēs apvienojam abus, un iniciatīvas nav paredzēts tikai MVU. Problēma, kas saistīta ar IKT ieviešanu MVU, ir jāskata kopā ar problēmām lauku rajonos, kuros nav tīklu un infrastruktūras. Komisija strādā arī šajā svarīgajā jomā. Tas arī noteikti ietilpst hartas procesā un būs daļa no ziņošanas sistēmas.

Par otro jautājumu Harbor kunga jautājumu — viņš zina, ka es vienmēr priecājos atbildēt uz viņa jautājumiem, bet attiecībā uz Mazo uzņēmējdarbības aktu — šis jautājums nāk vēl par agru. Harta ir process, kā jūs zināt, un būtu prātīgi koncentrēties uz to, kas ir tagad — uz sadarbības tīklu jaunu ideju un paraugprakses jomā. Es vilcinos radīt pārāk daudz instrumentu, bet ir skaidrs, ka Mazā uzņēmējdarbības radīšanas procesā mums ir jāizskata visi esošie, vai tie ir piemēroti vai ne, un jāizlemj, vai mēs šajā kontekstā varam tos uzlabot vai ne.

Principā man jāsaka, esmu ļoti priecīgs par Eiropā tagad vispārpieņemto uzskatu, ka MVU tiešām ir spēcīgākais jauninājumu, izaugsmes un darba vietu radīšanas potenciāls. Visas iniciatīvas, kuras gatavojam, palīdzēs MVU, lai pilnībā izmantotu šo potenciālu un atbloķētu to.

Mēs jau pāris gadu zinām, kādas ir pamatproblēmas, un jūs jau zināt, kādas tās ir: nepietiekami spēcīgas novatoriskās spējas; nespēja piekļūt finanšu instrumentiem, jo īpaši riska kapitālam; uzņēmumu pārņemšanas problēma — svarīgs aspekts, kas dalībvalstīs nav pietiekami novērtēts. Mēs Eiropā ik gadu zaudējam simtiem tūkstošiem uzņēmumu, kas varētu turpināt pastāvēt, ja nodošanu no vienas paaudzes uz nākamo varētu organizēt labākā veidā. Tas ir ļoti svarīgs jautājums. Viss MVU nodokļu vides jautājums ir nozīmīgs, un mans mīļākais jautājums, protams, — pārāk liels regulējums — MVU ir daudz svarīgāks, nekā lieliem uzņēmumiem.

Lielie uzņēmumi var izdzīvot ar ļoti smagu un grūti regulējumu nastu. Tiem ir juridiskie departamenti, kas ar to nodarbojas. Starp citu, es esmu pārliecināts arī par to, ka lielajiem uzņēmumiem nav nepieciešams iekšējais tirgus tā, kā tas ir vajadzīgs nelieliem uzņēmumiem. Lielie uzņēmumi var izmantot tiesības veikt uzņēmējdarbību un būt visur. Visa iekšējā tirgus filozofija, manuprāt, ir vērsta uz MVU, un diemžēl man jāsaka, ka tikai 8 % Eiropas uzņēmumu veic pārrobežu darbību.

Ja jūs to paanalizētu, jūs secinātu, ka Eiropas iekšējā tirgus potenciāls nav pietiekami izmantots, ja piedalās tikai 8 % mūsu uzņēmumu, un parasti tie ir lielākie. Tātad mums vēl ir daudz darāmā.

  Priekšsēdētāja . − Jautājums Nr. 38, ko iesniedza Jim Higgins (H-0899/07)

Temats: Trokšņa piesārņojums no mehāniskajiem transportlīdzekļiem

Vai Komisija var sniegt pārskatu par pašreiz spēkā esošajiem tiesību aktiem un pamatnostādnēm par to, ko darīt ar trokšņa piesārņojumu no mehāniskajiem transportlīdzekļiem, īpaši ņemot vērā noteikto decibelu līmeni, ja tāds ir, un norādīt, vai tā turpmāk centīsies nodrošināt to, ka trokšņa piesārņojums no mehāniskajiem transportlīdzekļiem tiek ierobežots?

  Günter Verheugen, Komisijas priekšsēdētāja vietnieks. − Jautājums par trokšņa emisijām četrriteņu transportlīdzekļiem — automašīnām, mikroautobusiem, kravas automašīnām un autobusiem — ir risināts ANO/EEK noteikumos Nr. 51 un līdzvērtīgajā Direktīvā 70/157/EEK, ar ko ievieš trokšņa pārbaudes un robežvērtības.

Robežvērtības vairākas reizes ir samazinātas, pēdējo reizi 1995. gadā. Pašreiz maksimālais atļautais skaņas līmenis ir 74 dB(A) pasažieru automašīnām un 80 dB(A) smagajiem transportlīdzekļiem. Papildu atlaide attiecas uz tiešās iesmidzināšanas dīzeļmotoru automobiļiem, bezceļu transportlīdzekļiem un sporta automobiļiem.

Pēdējam samazinājumam nebija gaidītā efekta, un turpmākie pētījumi liecināja, ka mērīšanas metode vairs neatspoguļo reālo braukšanas uzvedību.

Tādēļ tika nolemts, ka pirms kārtējās robežas samazināšanas, vispirms ir jāizstrādā jauns testa cikls un braukšanas apstākļi trokšņa pārbaudei ir jāpietuvina reālajām transportlīdzekļa vadīšanas darbībām.

Darbs pie jaunu testa cikla tagad ir pabeigts. Tas aizstās spēkā esošo pārbaudes protokolu ar labāku mērīšanas metodi, ar ko atveido trokšņa līmeņus, ko smagais transportlīdzeklis rada parastas braukšanas laikā pilsētas satiksmē.

Ar jauno testa procedūru ir paredzēts, ka spēkā esošās papildu atlaides dažiem transportlīdzekļiem vai tehnoloģijām, tiks atceltas.

Pirms šīs metodes izmantošanas tipa apstiprinājuma mērķiem, ir jānosaka jaunas robežvērtības, pamatojoties uz ietekmes novērtējumu. Lai iegūtu simboliskus datus, noteiktu šīs vērtības un izveidotu vērā ņemamu ietekmes novērtējumu, transportlīdzekļu ražotāju pienākums ir divus gadus paralēli izmantot veco un jauno mērīšanas metodi.

Vecās metode joprojām būs nepieciešama, lai saņemtu tipa apstiprinājumu, bet jaunā metode tiks izmantota uzraudzības mērķiem līdz 2009. gadam. Tiklīdz datu vākšana būs pabeigta, Komisija ierosinās jaunus tiesību aktus, kuros ietvers pārskatītās robežvērtības.

Jauna testa metode motocikliem arī ir gandrīz pabeigta. Diskusijas ANO/EEK tagad ir koncentrētas uz papildu pārbaudēm, kuras veiktu tipa apstiprināšanas pārbaudes laikā, lai noteiktu trokšņa vērtības salīdzinājumā ar tām, ko iegūst pārbaudēs uz ceļiem, lai noteiktu motociklus, kuru dokumenti ir viltoti vai kas nav pienācīgā tehniskā kārtībā.

Ir paredzams, ka darbu pabeigs līdz 2008. gadam. Pēc tam Komisija ierosinās ievērot attiecīgo ANO/EEK regulu ar pārskatītām robežvērtībām.

Turklāt Komisija nesen veica apspriedes par pasākumu kopumu riepām, arī par esošā trokšņa ierobežojuma samazināšanu riepām. Apspriedē tika ierosināts samazināt ierobežojumu par aptuveni 4 dB(A) pasažieru automašīnu riepām un 6 dB(A) komerciālo transportlīdzekļu riepām: tas ir diezgan ievērojams samazinājums. Paredzams, ka jaunie ierobežojumi riepām stāsies spēkā ap 2012. gadu.

  Jim Higgins (PPE-DE). - Paldies, komisār, par visaptverošo atbildi. Es noteikti atzinīgi vērtēju jūsu teikto par jaunu pārbaužu vietu, kā arī to, ka tiks noteiktas jaunas robežvērtības.

Es uz to skatos no īru viedokļa. Pēdējos gados esam piedzīvojuši tādu fenomenu, kas pazīstams ar apzīmējumu „sacīkšu zēni”, kas pārveido vecus automobiļus, dodas izbraucienos jebkurā diennakts laikā un rada lielas problēmas saistībā ar skaņas emisijām, kas līdzinās reaktīvo lidmašīnu troksnim un rada milzīgus traucēkļus, it īpaši pilsētas teritorijās.

Es atzinīgi vērtēju faktu, ka ir divi regulējumi, kā jau jūs minējāt, komisār: ANO/EEK Noteikumi Nr. 51 un Direktīva 70/157/EEK. Bet problēma, manuprāt, saistībā ar ANO/EEK Noteikumiem Nr. 51 ir tāda, ka tie attiecas tikai uz jauniem automobiļiem. Es domāju, ka ir jāprecizē, vismaz saistībā ar atbildi, ko saņēmām no komisāra S. Dimas: vajadzētu būt regulai, kuras dēļ nevajadzētu mainīt automobili, un ka vajadzētu būt regulārām pārbaudēm.

  Hubert Pirker (PPE-DE). – (DE) Komisār, ceļa transportlīdzekļu gadījumā trokšņa emisijas nedrīkst pārsniegt noteikto maksimālo robežu. Dzelzceļa transportam robeža noteikta, pamatojoties uz vidējo trokšņa līmeni, kas nozīmē, ka ļoti augsts trokšņa līmenis ir jāpacieš tiem, kas atrodas dzelzceļa sliežu tuvumā, tikai tādēļ, ka vidējais trokšņa līmenis nepārsniedz atļauto robežu. Vai Komisija plāno pieņemt līdzīgus pasākumus tiem, kas attiecas uz mehāniskajiem transportlīdzekļiem, tā, lai nodrošinātu palīdzību nākotnē tiem, kas dzīvo blakus trokšņainām dzelzceļa līnijām?

  Margarita Starkevičiūtė (ALDE). – (LT) Es vēlētos atgādināt, ka mēs pastāvīgi atsaucamies uz īpašām prasībām, taču jautājums par to īstenošanu netiek pietiekami izskatīts. Runājot par piesārņojumu, es vēlētos vērst komisāra uzmanību uz to, ka mehānisms visu šeit minēto prasību uzraudzībai, ir ļoti sadrumstalots. Manuprāt, Komisijai vajadzētu ierosināt priekšlikumu (iespējams, tā jau tādu gatavo), lai saskaņotu kārtību, kādā pārvalda piesārņojuma kritērijus un novērtē piesārņojumu, jo tā ir galvenā problēma mazās valstīs, piemēram, Lietuvā, kuru pārvaldības iestāžu darība ir neapmierinoša, un nav līdzekļu, lai īstenotu visas prasības.

  Günter Verheugen, Komisijas priekšsēdētāja vietnieks. − (DE) Priekšsēdētājas kundze, dāmas un kungi, attiecībā uz pirmo jautājumu — nav šaubu, ka izmaiņas transportlīdzekļos, kā rezultātā trokšņa emisijas pārsniedz atļauto līmeni, ir aizliegtas. Šādas izmaiņas var pat būt kriminālpārkāpums. Pats par sevi saprotams, ka tā ir dalībvalstu atbildība, lai nodrošinātu, izmantojot to parastās satiksmes uzraudzības pasākumus, ka šādi satiksmes noteikumu likumpārkāpēji — jo viņi tādi tiešām ir — tiek notverti. Es neredzu pat ne mazākās izredzes, ka mēs Eiropas līmenī varētu kaut ko darīt, lai dalībvalstīm liktu veikt vairāk pasākumu, lai ierobežotu darbības, kas nepārprotami ir nelikumīgas.

Automobiļu ātrumsacīkstes uz valsts automaģistrālēm, protams, ir nelikumīgas visās Eiropas valstīs. Nav nevienu Eiropas tiesību aktu, kurus kāds varētu citēt, atbildot uz apsūdzību par piedalīšanos ātrumsacīkstēs uz valsts automaģistrālēm. Šis jautājums tādējādi pilnībā atrodas dalībvalstu kompetencē, kurām ir visi instrumenti, kas tām vajadzīgi, lai novērstu šādus pārkāpumus.

Attiecībā uz trokšņa emisijām no dzelzceļa transporta — mana tiešā atbildība attiecas tikai uz esošā trokšņa novēršanu, citiem vārdiem sakot, ko var darīt ar transportlīdzekļiem, lai ierobežotu to izraisīto troksni. Manā tiešajā atbildībā neietilpst pasīvo trokšņu novēršanu, kuru jūs šeit minējāt. Tomēr esmu vairāk nekā gatavs šo jautājumu apspriest ar kompetento komisāru un nodrošināt, ka jums pēc iespējas drīzāk tiek sniegta atbilde uz jautājumu par to, vai Komisijai ir kādi plāni šajā jomā.

Patiesībā es esmu ar jums pilnīgi vienisprātis. Šis ir ļoti svarīgs jautājums. Trokšņa novēršanas centieni nevar būt vērsti uz ceļu satiksmi vien. Mūsdienu dzelzceļa tehnoloģija var radīt īpaši smagas trokšņa problēmas. Es zinu, ka Vācijā trokšņa piesārņojums ir ļoti būtisks faktors mūsdienu tehnoloģijā, kas darbina Transrapid viensliežu dzelzceļa sistēmu. Mēs tādēļ papētīsim šo jautājumu, un jūs saņemsiet konkrētu atbildi.

Par trešo jautājumu attiecībā uz kontroles mehānismiem. Par šo jautājumu es varu tikai teikt, ka mūsu tiesību akti ir nepārprotami. Noteikumi ir skaidri, ierobežojumi ir skaidri, un atbildība par to, lai ierobežojumi tiek ievēroti, ir dalībvalstu kompetencē. Komisijai nav kontroles instrumentu, ar kuriem var pārbaudīt katrā atsevišķā gadījumā, vai Eiropas likumdošana dalībvalstīs tiešām tiek piemērota.

Subsidiaritātes princips ir fakts. Nevar noteikt, kā vajadzētu grozīt Eiropas tiesību aktus, lai nodrošinātu to pareizu piemērošanu visur. Noteikumi ir vienādi visās dalībvalstīs. Tie ir skaidri norādījumi, kas nosaka, kā tie būtu jāpiemēro. Gadījumā, kas skar Lietuvu, varu tikai teikt, ka mūsu kolēģi šīs valsts parlamentā un valdībā ir atbildīgi par to, lai šādas problēmas nerastos.

  Priekšsēdētāja. − Baidos, ka mums ir jāturpina, tāpēc uz jautājumiem, uz kuriem netika atbildēts laika trūkuma dēļ, sniegs rakstiskas atbildes (sk. pielikumu).

Paldies, komisār Verheugen, ka palikāt pie mums tik ilgi.

Jautājums Nr. 40, ko iesniedza Giovanna Corda (H-0871/07)

Temats: enerģijas tirgus liberalizācija par labu patērētājiem

Secinājumi par Eiropas Komisijas jaunāko ziņojumu par sekām, ko patērētājiem rada Eiropas gāzes un elektroenerģijas tirgus deregulācija, kā arī ļoti ievērojamais reģistrētais vai ziņotais cenu kāpums pēdējā laikā liecina, ka daudzas dalībvalstis vēl nebija gatavas izaicinājumiem, ko rada šo tirgu liberalizācija.

Ņemot to vērā, vai Komisija var pateikt, kā tā grasās reaģēt uz ievērojami pieaugušajām enerģijas cenām, kas skar patērētājus, kuri patiesībā ir galvenie ieguvēji no liberalizācijas? Vai tā var pateikt, vai un kā ar patērētājiem apspriedīsies un iesaistīs Komisijas, Eiropas un valsts regulatoru iestāžu darbībā, lai risinātu pašreizējās problēmas un grūtības?

  Andris Piebalgs, Komisijas loceklis. − Komisija rūpīgi seko līdzi jaunākajām cenu tendencēm dalībvalstīs. Tā uzskata, ka šo palielinājumu nevar viegli izskaidrot ar vienu faktoru, bet tas jāskata plašākā saistībā ar pieaugošo pasaules pieprasījumu pēc naftas un gāzes. Tomēr pieaugošās ieguldījumu darbībām — jo īpaši pāreja uz ilgtspējīgu enerģijas ražošanu — noteikti ir liela nozīme. Bez tam tirgus atvēršanas sākumpunktā vairākās dalībvalstīs bija ļoti zemas cenas. Vidējā un ilgtermiņā tas nav devis vajadzīgo stimulu ļoti nepieciešamajiem ieguldījumiem, un mēs tagad maksājam šo cenu.

Jautājumu par to, vai šādu cenu pieaugumu var attiecināt arī uz tirgus ietekmes īstenošanu, Komisija ir pētījusi, un tā secināja, ka elektroenerģijas cenas dažās dalībvalstīs bija augstākas, nekā to varētu sagaidīt pilnībā konkurētspējīgā tirgū. Šajā sakarā Komisija, Padome un konkurences iestādes lika regulatoriem konstatēt pret konkurenci vērstu rīcību un veikt attiecīgus pasākumus.

Arī pati Komisija ar konkrētiem operatoriem izmeklē iespējamo pret konkurenci vērsto rīcību un ir sākusi piecus pretmonopola procesus šī gada laikā. Komisija arī zina ļoti daudz par strukturālajām problēmām šajā nozarē. Līdz ar to trešā enerģētikas pakete sniedz vairākus priekšlikumus strukturālu problēmu novēršanai, jo īpaši, ierosinot īpašumtiesību nošķiršanu pārvades sistēmu operatoriem.

Komisija vienmēr ir uzskatījusi, ka patērētājiem ir jābūt galvenajiem ieguvējiem no liberalizācijas. Komisijas priekšlikumi par trešo enerģētikas paketi tāpēc ietver vairākus pasākumus, kas stiprinās patērētāju nozīmi un tiesības. Jo īpaši paketē ir ierosināts piešķirt patērētājiem tiesības mainīt piegādātāju jebkurā laikā, kā arī nodrošināt bezmaksas piekļuvi saviem patēriņa datiem. Palielinot patērētāju informētību un tiesības saistībā ar viņu enerģijas patēriņu, Komisija nodrošina instrumentus funkcionējošam mazumtirdzniecības tirgum.

  Giovanna Corda (PSE). - (FR) Priekšsēdētājas kundze, komisār, priecājos, ka jūs vēlaties ļaut gāzes un elektroenerģijas patērētājiem būt galvenajiem labuma guvējiem, piemērojot stingrākus pasākumus šajā nozarē, kurai, cerams, būs zināma ietekme uz cenām ES, lejupvirzienā, protams. Es varu minēt piemēru: par 20 % cenu pieaugumu ir paziņojusi Beļģija, un tas kaut kas neiedomājams. Kā humāniste es nevaru to pieņemt.

Turklāt, komisār, vai jūs varat apgalvot, ka patērētāji faktiski ir iesaistīti visos liberalizācijas īstenošanas posmos, iekļaujot viņus dažādās padomdevēju komitejās, kā arī iesaistot jaunos mehānismos strīdu izšķiršanā?

  Teresa Riera Madurell (PSE). - (ES) Priekšsēdētājas kundze, komisār, es vēlētos uzdot savu jautājumu par patērētāju mazumtirdzniecības forumu, kuru jūs teicāties virzīt uz priekšu.

Kad jūs plānojat uzsākt šo forumu? Kādi dalībnieki varēs piedalīties šajā forumā, lai tas varētu reāli funkcionēt par labu patērētājiem? Kādas būs šī foruma funkcijas saistībā ar visu, ko jūs minējāt iepriekš?

  Danutė Budreikaitė (ALDE). – (LT) Vācijā elektroenerģijas cenas pēdējā laikā ir palielinājušās par 10 %, un par iemeslu tiek minēts tas, ka elektroenerģija rada lielu komfortu, un tādēļ arī izmaksas ir lielas. Vai trešajai enerģētikas paketei būs kāda ietekme uz regulatoriem? Vai ir iespējams ietekmēt cenu pieaugumu tad, ja pieaugumam nav pamatota iemesla? Vai nebūtu lietderīgi piemērot dažus ierobežojumus attiecībā uz cenu pieaugumu, ja nav pamata pārmērīgas peļņas gūšanai?

  Andris Piebalgs, Komisijas loceklis. − Es sākšu ar trešo jautājumu.

Ir jautājumi, ko varētu risināt, izmantojot tirgu, patērētāju ietekmi, bet ir jautājumi, kuros ir nepieciešamas strukturālas pārmaiņas. Elektroenerģijas tirgus īpatnība ir tāda, ka cenu līmeni nosaka galvenā elektrostacija. Ir pilnīgi skaidrs, ka mums vajag pilnīgu pārredzamību tirgū, kā dēļ trešajā regulējuma paketē patiešām ir risināta pārvades darbību nodalīšana no piegādes darbībām. Citādi mums nekad nebūs iespējas vaicāt, vai mēs maksājam objektīvu cenu.

Otrkārt, ja tirgū tiek radīti konkurences nosacījumi, tad cenām nav tendences ne paaugstināties, ne pazemināties, vai arī tās paaugstinās mazāk salīdzinājumā ar tirgu, kurā nav konkurences, jo pretējā gadījumā uzņēmumi, kuriem monopols pieder daļēji, patiešām varētu diktēt cenu. Tas nozīmē, ka šie divi jautājumi patiesībā ir valdību rokās.

Par patērētāju ietekmes spējām — mēs esam pieņēmuši patērētāju tiesību hartu, un tajā noteikti ir atrodama visa nepieciešamā informācija par patērētāju tiesībām, kas izriet no esošajiem tiesību aktiem. Mēs šīs tiesības esam vēl vairāk nostiprinājuši.

Par patērētāju forumu — mēs noteikti aicināsim patērētāju organizācijas, kas ir labi pārstāvētas dalībvalstīs, un jumta organizāciju. Labākie mūsu pasākumu atbalstītāji mūsu centienos izveidot Eiropas mēroga konkurences tirgu noteikti ir no dažādām patērētāju organizācijām.

  Priekšsēdētāja. − Tā kā autora nav klāt, 41. jautājums tiek izlaists.

Jautājums Nr. 42, ko iesniedza Bernd Posselt (H-0892/07)

Temats: sadarbība enerģētikas jomā Dienvidaustrumeiropā

Kādus pasākumus Komisija veic, lai samazinātu dienvidaustrumu Eiropas dalībvalstu, kandidātvalstu un Balkānu valstu, kas ir iekļautas Saloniku procesā, atkarību no Krievijas elektroenerģijas piegādes?

  Andris Piebalgs, Komisijas loceklis. − Komisija pievērš lielu uzmanību piegādes drošības situācijai dienvidaustrumu Eiropā. Šis bija viens no galvenajiem mērķiem, lai izveidotu Enerģētikas kopienu, kuras pamatā ir ES tiesību akti par iekšējo gāzes un elektroenerģijas tirgu un it īpaši tās noteikumi par energoapgādes drošību un solidaritāti.

Dienvidaustrumu Eiropa ir vairāku galveno enerģijas ceļu krustceles. Vairākas reģiona valstis ražo gāzi. Es vēlētos minēt Horvātiju un Rumāniju. Jauni SDG termināļi Adrijas piekrastē un jauni gāzes un elektroenerģijas starpsavienojumi ar dažādiem enerģijas avotiem tika nesen nodoti ekspluatācijā vai arī ir pēdējā attīstības posmā.

Tomēr dažām valstīm viens piegādātājs piegādā lielu daļu dabasgāzes rūpniecības nozarei, apkurei, kā arī elektroenerģijas ražošanai.

Saskaņā ar Enerģētikas kopienas līgumu ar ES finanšu instrumentu un starptautisko finanšu iestāžu atbalstu Komisija veicina integrēta tirgus attīstību reģionā, kas ietilpst ES tirgū.

Bet tas nozīmē, ka gāzes un elektroenerģijas tirdzniecības attīstība reģionā, jaunu starpsavienojumu un ražošanas projektu attīstība un stabilas regulējošās sistēmas izveidošana ievērojami uzlabos piegādes drošību.

Turklāt jauni gāzes avoti ļaus attīstīt gāzes nozari tajās valstīs, kurās tās vēl nav. Uzmanība ir ļoti skaidri vērsta arī uz enerģijas efektivitāti. Lai nostiprinātu enerģijas drošību, Komisija atbalsta piegādātāju un transporta ceļu dažādošanas politiku. Tā īpaši atbalsta Nabucco projekta un citu gāzes projektu attīstību un SDG attīstību reģionā, kā arī labi pamatots naftas projektus, kuru mērķis ir panākt dažādošanu.

Komisija uzskata, ka Krievija arī nākotnē būs nozīmīgs enerģijas avots dienvidaustrumu Eiropai līdzās citiem avotiem no Vidusjūras baseina un Kaspijas jūras reģiona.

  Bernd Posselt (PPE-DE). – (DE) Pirmkārt, ļoti pateicos par jūsu ļoti labo un pamatīgo atbildi. Man ir tikai divi īsi papildu jautājumi. Pirmkārt, vai ir īpaša sadarbībā ar divām kandidātvalstīm šajā reģionā, proti, ar Horvātiju un Maķedoniju? Otrkārt, Kosovas enerģijas atkarība ir īpaša problēma. Vai nav iespējams sniegt īpašu atbalstu vēja un hidroenerģijas ieguvei kaimiņvalstī Albānijā? Patiesībā ievērojams hidroelektroenerģijas ražošanas potenciāls ir Kosovā un Albānija, kā arī Maķedonijā.

  Danutė Budreikaitė (ALDE). – (LT) Pirms divām nedēļām parādījās ziņas attiecībā uz nolīgumu starp Itāliju un Krieviju par jauna gāzes cauruļvada būvniecību dienvidu reģionā. Šis South Stream gāzes cauruļvads faktiski dubulto Nabucco projektu. Vladimir Putin izteicās, ka viņš ir pateicīgs Komisijai par šī projekta apstiprināšanu. Es vēlētos dzirdēt jūsu komentāru par šo.

  Andris Piebalgs, Komisijas loceklis. − Attiecībā uz attiecībām ar Horvātiju — šī valsts vēl īsteno iestāšanās sarunas un ir tikusi vistālāk, ja runa ir par Kopienas acquis pieņemšanu, vienlaikus piedaloties visās darbībās, lai izveidotu Enerģētikas kopienu. Ņemot vērā tās sasniegumus attiecībā uz acquis, Horvātija ir arī vairāk integrēta ES enerģijas tirgū un vada pāris projektu.

Maķedonija arī ir Enerģētikas kopienā, un tā ir arī sekmīgi veic acquis īstenošanu. Tās sekmes šajā ziņā nozīmē to, ka Maķedonija ir līdere šajā reģionā.

Attiecībā uz Kosovu — mēs strādājam ar UNMIG un atbalstām visas tā darbības. Es zinu, vienmēr ir grūtības ar maksājumiem un elektroenerģijas piegādi, tomēr līdz šim mums ir izdevies atrisināt šo jautājumu, un iedzīvotāji ir saņēmuši nepieciešamo enerģijas piegādi.

Par Itālijas un Krievijas cauruļvadu South Stream — es to nekad neesmu uztvēris kā Nabucco aizstājēju. Nabucco attīstība norit labi, kā tas tika ziņots Padomei. Esmu arī saņēmis pirmo regulatoru paziņojumu par trešo personu piekļuves jautājumu, un Nabucco meklē jaunus piegādes avotus — Azerbaidžānā, Turkmenistānā, Ēģiptē un arī Irānā.

Jautājums par South Stream ir ļoti skaidrs. Tas ir Krievijas gāzes piegādes avots. Tas ir projekts, kurā pašlaik notiek priekšizpēte, kas tiks veikta kopā ar ENI un Gazprom. Mums jānogaida un jāskatās, kā projekts attīstīsies. Tas noteikti dod Eiropas Savienībai jaunu piegādes maršrutu un stiprina piegāžu drošību, jo vairāk cauruļvadu uz ES nozīmē lielāku piegādes drošību, bet tas neaizstāj Nabucco.

Saistībā ar V.Putin uzslavu man īpašu komentāru nav.

  Priekšsēdētāja. − Jautājums Nr. 43, ko iesniedza Mairead McGuinness (H-0895/07)

Temats: Īrijas integrāciju ES enerģētikas tirgū

Īrijas energoapgādes drošība kļūst aizvien svarīgāka patērētājiem, uzņēmumiem un politiķiem, līdz ar to arī svarīgāka kļūst arī vajadzība pēc pilnīgas sadarbības ar plašāku Eiropas enerģētikas tirgu. Lai to panāktu, ir jāizmanto nepieciešamā infrastruktūra, lai nodrošinātu drošas enerģijas, kas maksā saprātīgu cenu, drošu piegādi.

Īrijā EIRGRID šobrīd ir apspriežu posmā saistībā ar Meath Cavan Power un Cavan-Tyrone Interconnector projektiem, kuri abi ir daļēji finansēti ar ES TEN-E iniciatīvu, ES visticamāk ieguldītu būvniecības posmā. Vietējā līmenī pastāv bažas par šo projektu mērogiem, jo īpaši attiecībā uz iespējamo ietekmi uz veselību tiem, kas dzīvo tiešā elektropārvades līniju tuvumā. Vai Komisija varētu sniegt paziņojumu saistībā ar šo īpašo problēmas dimensiju?

Turklāt, ņemot vērā, ka elektropārvades līnijas ir 58 kilometrus garas, tas ir spēcīgs arguments, kas runā par labu tam, lai šīs līnijas ietu pa pazemi. Vai Komisija varētu izklāstīt savu viedokli par šo aspektu saistībā ar iepriekš minēto un citiem līdzīgiem projektiem ES? Vai Komisija varētu izklāstīt, kas tiek uzskatīts par paraugpraksi, un to, kas ir jāņem vērā, lemjot par to, vai šādas elektropārvades līnijas ies virs vai zem zemes?

  Andris Piebalgs, Komisijas loceklis. − Komisija nav kompetenta jautājumos par elektropārvades līniju uzstādīšanu; to izlemj tikai dalībvalstu iestādes saskaņā ar attiecīgajiem ES vides tiesību aktiem.

Padomes 1999. gada 12. jūlija ieteikums par ierobežojumiem elektromagnētisko lauku iedarbībai uz plašu sabiedrību izveido minimālo ierobežojumu un parauglīmeņu kopuma sistēmu, bet dalībvalstis ir atbildīgas par pasākumu īstenošanu.

Runājot par iespējamo elektromagnētisko lauku ietekmi uz veselību, Iespējamā un jaunatklātā veselības apdraudējuma zinātniskā komiteja nesen pieņēma atzinumu, kurā sniedz vērtējumu par valsts zinātniskajām zināšanām šajā jomā.

Gaisvadu elektropārvades līnijas bieži vien ir visrentablākais risinājums tālsatiksmes pārraidē, kas pārsniedz 50 km. Pazemes kabeļi arī ir pierādīta tehnoloģija, bet līdz šim vairāk izmantota maziem un vidējiem attālumiem, un tas ir dārgāks paņēmiens.

Ierīkojot elektroenerģijas gaisvadu līnijas, kuru spriegums ir 220 kW vai vairāk un kuru garums pārsniedz 15 km, ir jāveic vides ietekmes novērtējums. Turklāt jebkurš elektroenerģijas gaisvadu līniju plāns vai projekts, kas var atstāt būtiski nelabvēlīgu ietekmi uz Natura 2000 vietām, ir pakļauts procesuālajiem drošības pasākumiem, kas izklāstīti Padomes Direktīvas 92/43/EEK 6. pantā.

  Jim Higgins (PPE-DE). - Vai komisārs var pateikt, vai ir neapgāžami pierādījumi vai zinātnisks pierādījums attiecībā uz to, vai elektromagnētiskie lauki ir apdraud sabiedrības veselību? Es zinu, ka dalībvalstīm, kā viņš teica, ir galīgā kompetence saistībā ar starpsavienojumiem, kabeļiem utt.

Otrkārt, vai komisārs nepiekrīt tam, ka, neskatoties uz nozares pretestību un vienlaikus arī ņemot vērā vizuālo skatu, sabiedrības veselību un vidi, būtu ieteicams ierīkot pazemes kabeļus?

  Andris Piebalgs, Komisijas loceklis. − Sākšu ar atbildi uz jautājumu par pazemes kabeļiem. Līdz šim pazemes kabeļu tehnoloģija tika izmantota tikai dažos gadījumos, piemēram, Madrides lidostā.

Principā tagad nav pašu kabeļu garuma ierobežojuma. Jautājums ir par izmaksām. Šīs izmaksas parasti būtu aptuveni trīs līdz piecas reizes lielākas nekā gaisvadu elektropārvades līnijām, un līdz šim šis variants nav izmantots tieši tāpēc, ka ir divas iespējas. Patiesībā to var izmantot tikai tad, ja gaisvadu elektropārvades līnijas ierīkot ir neiespējami.

Ir daži gadījumi, kad pašvaldības šobrīd apsver iespēju izmantot kabeļus, kas būs revolucionāri gadījumi. Tomēr tas nozīmē lielākas izmaksas patērētājam.

Attiecībā uz zinātnisko pierādījumu par elektromagnētiskie lauku iedarbību uz sabiedrības veselību — ir vispārējs ierobežojums, ir Padomes 1999. gada 12. jūlija ieteikumi, kurus jau minēju, un ir minimālie noteiktie ierobežojumi un robežlīmeņi. Tomēr attiecībā uz zinātnisko pierādījumu par kaitējumu veselībai es neredzu nepieciešamību iet tālāk par šiem 1999. gada drošības ieteikumiem.

Būtībā gaisvadu elektropārvades līnijas joprojām ir dzīvotspējīgs risinājums, un es uzskatu, ka izvēle starp gaisvadu elektropārvades līnijām vai kabeļiem ir jāizdara, ņemot vērā stāvokli, ja atceras, ka kabeļu ierīkošana arī nav pārāk vienkārša. Ir jāapzinās, ka var tikt iesaistīta Natura 2000 teritorija vai ka var būt zināma ietekme uz vidi. Nav risinājumu, kam ir neitrāla ietekme uz vidi. Tajā pašā laikā ir tehnoloģijas, ko var ierosināt izvēlēties, un uzņēmumiem tas ir zināms.

  Priekšsēdētāja. − Uz jautājumiem, uz kuriem netika atbildēts laika trūkuma dēļ, sniegs rakstiskas atbildes (sk. pielikumu).

Komisārs A. Piebalgs paliek pie mums, bet tagad atbildēs uz jautājumiem komisāra S. Dimas vārdā.

Jautājums Nr. 53, ko iesniedza Georgios Papastamkos (H-0875/07)

Temats: ES finansējums Eiropas vides NVO

Ar NVO pilsoniskajai sabiedrībai ir ļoti liela nozīme, kas apmierina Eiropas integrācijas procesa un jauna veida Eiropas pārvaldes vajadzības. Kāda Kopienas rīcības programma šobrīd ir spēkā saistībā ar atbalstu Eiropas NVO, kas darbojas galvenokārt vides aizsardzības jomā? Kuras NVO (un kādas to darbības), kas veicina Kopienas vides politikas un tiesību aktu turpmāku attīstību un īstenošanu, līdz šim ir saņēmušas finansējumu? Cik liela ir saņemtā finansējuma summa vienai NVO? Vai esošās Kopienas programmas darbības joma ir diferencēta ģeogrāfiski? Kuras grieķu NVO ir piedalījušās vai piedalās pašreizējā programmā vai nu neatkarīgi, vai uz starpvalstu mērogā? Kādi ir kritēriji, kas reglamentē atlases, uzraudzības un novērtēšanas sistēmu, pamatojoties uz ietekmes rezultātiem un rādītājiem?

  Andris Piebalgs, Komisijas loceklis. − Finansējums no Komisijas Eiropas vides NVO darbības atbalstam tiek piešķirts no programmas, kas pastāv jau kopš 1997. gada. Tiesiskais pamats pašreizējai programmai ir LIFE + regulu.

Mērķis ir nostiprināt Eiropas NVO dalību ES vides politikas attīstībā un īstenošanā.

Daudzi dažādi NVO ir dibināti šīs programmas laikā. Darbību saraksti un summas tiek publicētas Vides ģenerāldirektorāta tīmekļa vietnē. Laiks neļauj man to visu nolasīt, bet saraksts tiks nosūtīts cienītajam deputātam.

Nav ģeogrāfiskās programmas diferenciācijas jo tā ir vērsta uz Eiropas, nevis uz valsts organizācijām. Lai varētu saņemt finansējumu, organizācijām ir jāveic darbības vismaz trīs ES dalībvalstīs. Bet tikai viena no pastāvīgi finansētajām organizācijām, Vidusjūras informācijas birojs vides, kultūras un ilgtspējīgas attīstības jomā, atrodas Grieķijā. Daudzām ir grieķu dalīborganizācijas, piemēram, Eiropas Vides birojam, EUROPARC un Starptautiskajiem Dabas draugiem.

Dotācijas piešķir ikgadējo uzaicinājumu iesniegt priekšlikumus laikā. Pieteikumus izskata, ņemot vērā piešķiršanas kritērijus un to NVO potenciālu, kas vislabāk spētu veicināt ES vides politikas prioritāšu attīstību un īstenošanu.

Uzraudzību un vērtēšanu nodrošina Komisija, pamatojoties uz ziņojumu, ko iesniedz atbalsta saņēmēji, kā arī tiek nodrošināts padziļināts audits. Šajā procesā tiek izvērtēts, cik lielā mērā organizācija ir izpildījusi savu darba programmu un sekmējusi ES politikas attīstību un īstenošanu.

  Georgios Papastamkos (PPE-DE). - (EL) Priekšsēdētājas kundze, es vēlu veiksmi komisāram S. Dimas, kas pārstāv Eiropas Savienību Bali konferencē. Tomēr es gribētu konkrētākas atbildes uz jautājumiem, ko esmu uzdevis, jo šie jautājumi ir specifiski, bet atbildes bija vispārīgas. Man gribētos ticēt, ka komisārs A. Piebalgs centīsies nodrošināt to, ka Komisija nosūta man informāciju par specifiskajiem jautājumiem, kurus esmu uzdevis. Ja par to pašu, tad es esmu viens no tiem, kas uzskata, ka nevalstiskās organizācijas ir Eiropas pārvaldības veids, lai gan neoficiāls; tām ir ļoti liela nozīme, un šai nozīmei — kas ir arī mana jautājuma iemesls — ir jāvelta vairāk uzmanības. Tāpēc es gaidu informāciju, kas nav saistībā ar pārredzamību, bet saistībā ar demokrātisko atbildību, kam Komisija ir pakļauta.

Nobeigumā es vēlētos lūgt komisāram A. Piebalgam, lai viņš lieto Eiropas Savienības oficiāli pieņemto nosaukumu, runājot par trešām valstīm.

  Jörg Leichtfried (PSE). – (DE) Komisār, es vēlētos uzdot jums jautājumu par tēmu, kas ir nodarbinājis manu prātu ilgu laiku. Es pats esmu dažu šo organizāciju loceklis. Tomēr pēdējā laikā es arvien vairāk prātoju par to, cik demokrātiski šīs organizācijas darbojas un vai Komisija pārbauda to, vai šīs NVO ir demokrātiskas organizācijas ar iekšējām vēlēšanām, vai arī tās ir iestādes ar noteiktu struktūru, kas nav atvērta pārbaudēm un neatskaitās organizācijas dalībniekiem vai kādam citam, kas nozīmē, ka līdzekļi, iespējams, dažos gadījumos noplūst tur, kur neviens par to neiedomājas.

  Andris Piebalgs, Komisijas loceklis. − Juridiskais pamats ir ļoti skaidrs: tā ir LIFE + regula. Mēs novērtējam organizācijas, pamatojoties uz šo regulu. Tas nozīmē, ka mums ir īpaši kritēriji, kādiem organizācijas var atbilst, bet mēs nevērtējam iekšējo struktūru un uzbūvi.

Attiecībā uz jautājumu par pārredzamību — mēs noteikti atbalstām pārredzamību. Mēs sniegsim rakstiskas atbildes uz visiem jautājumiem, ko esat uzdevis, kopā ar sarakstu, ko es solīju savā atbildē. Manuprāt, ir svarīgi, ka sabiedrība var uzraudzīt stāvokli, jo ir skaidrs, ka NVO tiek piešķirta valsts nauda un procesam ir jābūt pilnīgi pārredzamam. Komisija dara visu iespējamo, lai nodrošinātu to, ka šis process ir pārredzams un atbildīgs, saskaņā ar LIFE + regulu.

  Priekšsēdētāja − Jautājums Nr. 54, ko iesniedza Claude Moraes (H-0878/07)

Temats: atkritumu noziedzība / vides krimināltiesiskā aizsardzība

2007. gada februārī Eiropas Komisija ierosināja direktīvu (COD/2007/0022), kas dalībvalstīm uzliek par pienākumu smagus nodarījumus pret vidi klasificēt kā noziedzīgas darbības, kā arī noteikt minimālās sankcijas par vides noziegumiem, piemēram, atkritumu noziedzību. Tas ir pozitīvs solis — kā Apvienotās Karalistes valdības Vides aģentūra norādīja, cīņā pret noziegumiem pret vidi liela problēma ir tā, ka soda apmēri ir pārāk zemi un līdz ar to nesniedz pietiekami stimulu vides aizsardzības prasību ievērošanai.

Tomēr, ņemot vērā šķēršļus šīs direktīvas sakarā, pirms tā kļūst par dalībvalstu tiesību aktu, kādus citus pasākumus Komisija paredz, lai apkarotu atkritumu noziedzību visā Eiropā?

  Andris Piebalgs, Komisijas loceklis. − Nodrošināt to, ka dalībvalstis pareizi piemēro ES tiesību aktus atkritumu jomā un novērš nelikumīgas darbības ar atkritumiem, ir viena no Komisijas galvenajām prioritātēm. Ierosinātā pret vidi izdarīto noziegumu direktīva nodrošinās to, ka nopietniem pārkāpumiem vides jomā tiek piemērotas efektīvas kriminālsankcijas visā Eiropas Savienībā. Visi noziegumi, kas saistīti ar atkritumiem, tajā skaitā arī ar nelikumīgu atkritumu apstrādi, pārvadāšanu, eksportu un importu, ir iekļauti ierosinātajā direktīvā.

Vides noziegumu iniciatīvu tomēr nebūt nav vienīgā darbību, ko Komisija veic, lai novērstu ar atkritumiem saistīto noziedzību. Komisija veic vairākas īpašas darbības jomās, kurās ar atkritumiem saistītie noziegumi ir nopietna problēma dalībvalstīs. Tas īpaši attiecas uz nelikumīgiem poligoniem un nelikumīgiem atkritumu sūtījumiem, kas ir iekļauti svarīgos ES tiesību aktos.

Komisija rīkojas laikus, lai novērstu negatīvu ietekmi uz vidi un veselību, kas rodas ar atkritumiem saistītu darbību dēļ. Informatīvie pasākumi par poligoniem un atkritumu sūtījumiem tiek organizēti, ja risks ir augsts. Pagājušajā gadā notika 16 šādi pasākumi, un šogad ir plānoti vēl 10. Daudzpusējas sanāksmes regulāri notiek ar valsts iestādēm un ieinteresētajām personām, lai novērstu nepareizu ES atkritumu tiesību aktu īstenošanu.

Tiek pastāvīgi attīstītas pamatnostādnes saistībā ar galvenajiem ES tiesību aktus atkritumu jomā, piemēram, par atkritumu sūtījumiem un īpaši problemātiskām atkritumu sistēmām, par atkritumiem, kas saistīti ar elektriskajām un elektroniskajām iekārtām un vieglajiem transportlīdzekļiem. Fokuss uz šādām pamatnostādnēm nodrošinās to, ka ES tiesību akti i ir vienādi un pareizi piemēroti visā Eiropas Savienībā.

Tas ir sevišķi svarīgi zināt, kas notiek visās dalībvalstīs, kā arī pārbaudīt atbilstību uz vietas. Komisija cieši sadarbojas ar IMPEL tīklu attiecībā uz, piemēram, kopīgas izpildes darbībām saistībā ar atkritumu sūtījumiem, kontroli un uzraudzību poligonos.

Komisija dalībvalstu sistemātisko nespēju ievērot ES tiesību aktus atkritumu jomā pastāvīgi soda ar tiesiskām darbībām, to skaitā arī ar apjomīgiem naudas sodiem saskaņā ar EK līgumu. Piemēram, 2003. gadā Grieķijai lika maksāt EUR 20 000 dienā par nelikumīgu poligonu Krētas salā. Pašreiz lielu skaitu problēmu ar nelegālajiem poligoniem daudzās dalībvalstīs risina ar pārkāpumu darbībām, kuras uzsākusi Komisija.

Komisija arī mudina dalībvalstis izmantot finansēšanas iespējas ES līmenī un nodrošināt to, ka atkritumu apsaimniekošanas programmas saskaņā ar dažādiem instrumentiem veicina atkritumu tiesību aktu uzlabotu īstenošanu.

ES Atkritumu pārvadāšanas regula ir pamats dalībvalstu sadarbībai, lai novērstu nelikumīgu atkritumu sūtījumus. Mēs patlaban izskatām vajadzību veikt turpmākus pasākumus, lai pastiprinātu to, kā tiek īstenoti ES tiesību akti atkritumu jomā, arī juridiski saistoši noteikumi par pārbaudēm atkritumu sūtījumiem. Īpaši kritēriji, iespējams, varētu būt noteikti, lai nodrošinātu pietiekamu pārbaužu kvalitāti un biežumu.

  Claude Moraes (PSE). - Paldies, komisār, par visaptverošo atbildi.

Es nesen apspriedos ar Apvienotās Karalistes Vides aģentūru par šo direktīvu. Lai gan mēs visi atzinīgi vērtējam Komisijas prioritātes šajā jomā, tas, ko es dzirdēju no vides aģentūras savā dalībvalsts, bija bažas par to, ka sodi un iespējamie naudas sodi dalībvalstīs būs pārāk zemi, lai būtu jebkāds reāls stimuls ieverot noteikumus, ja izpildes darbība patiesībā nemaz nenotiek. Tas varētu izraisīt masveida neatļautu atkritumu izgāšanu un pamešanu.

Vai jums ir viedoklis par šo, paturot prātā arī to, ka Vides aģentūra un citas valsts aģentūras ļoti atzinīgi vērtē šos ierosinājumus?

  Andris Piebalgs, Komisijas loceklis. − Attiecībā uz sodanaudām dalībvalstīm es vēlētos pieminēt, ka Grieķijai piemērotais sods ir dienā, un gadā summa ir diezgan ievērojama. Manuprāt, ja dalībvalstis nespēj īstenot tiesību aktus, mums jāievēro pienākumu neizpildes procedūra, un Tiesai ir jāpieņem lēmums par naudas sodu.

Uzņēmumiem soda naudas ir arī uzliek saskaņā ar valsts tiesību aktiem, ja tie ir pārkāpti. Tātad dalībvalstu ziņā ir patiešām palielināt šos naudas sodus, jo no Komisijas viedokļa mēs darām to, kas ir vajadzīgs, un mēs nevaram noteikt naudas sodu par nepietiekamu ES tiesību aktu īstenošanu. Šis jautājums ir jārisina ar tiesas palīdzību, jo tāda ir Eiropas Savienības juridiskā struktūra.

Ja ir nepieciešams nostiprināt soda naudu sistēmu, mēs noteikti šajā jautājumā būsim ļoti uzmanīgi, jo galvenokārt soda naudas jāuzliek tādā veidā, kas liedz pārkāpt tiesību aktus, bet tikai ne tā, lai uzņēmumi varētu tos apiet un izmaksas novirzīt uz patērētājiem. Bet arī šajā jomā, manuprāt, mums visiem ir viens mērķis, tāpēc es uzskatu, ka naudas sodu apmērs šodien nav īstā problēma.

Īstā problēma ir tāda, ka tiesību akti netiek īstenoti pietiekami labi, un pārbaudes notiek īpaši bieži, ka Komisijai vajadzētu veikt papildu pasākumus, kas palīdzētu dalībvalstīm rīkoties bargāk attiecībā uz noziegumiem, kas saistīti ar atkritumiem.

  Reinhard Rack (PPE-DE). – (DE) Komisār, jūs pareizi norādījāt, ka tiesību normu izpilde ir tikpat svarīga kā to izstrāde. Ir kāds gadījums, ko vēl neesat minējis. Tā ir situācija, kurā atbrīvošanās no atkritumiem ir krimināla darbība vienā valstī, un tad minētie atkritumi tiek nogādāti citā valstī. Šādā gadījumā sanāk, ka abas dalībvalstis pārkāpj Līgumā noteikto. Vai ir piedāvāti apsvērumi arī šajā gadījumā?

  Andris Piebalgs, Komisijas loceklis. − °Mums ir tiesību akti par atkritumu pārvadāšanu, kas nozīmē, ka ir kopīgi pamatnoteikumi, un ir papildu sadarbība krimināllietās, jo jautājums sniedzas ārpus jautājumiem, kas saistīti ar atkritumiem. Ir notikusi attīstība, un pašreizējie tiesību aktu procesi ļauj sodīt uzņēmumus, kas nelikumīgi pārvadā atkritumus. Es nedomāju, ka mums ietu grūti tāpēc, ka mums trūktu piemērotu tiesību aktu, bet gan tāpēc, ka šie tiesību akti nav ieviesti.

  Priekšsēdētāja. − Jautājums Nr. 55, ko iesniedza Dimitrios Papadimoulis (H-0880/07)

Temats: notekūdeņu attīrīšanas iekārtas Grieķijā

Vai Komisija var pateikt, cik Grieķijas reģionos — un kādos konkrēti — ir problēmas ar to, ka ir un darbojas notekūdeņu attīrīšanas iekārtas? Kuros reģionos ir daudz vērienīgāki attīrīšanas plāni par vidēji nepieciešamajiem? Vai grieķu iestādes ir atkārtoti izskatījušas sarakstu ar jutīgajiem reģioniem un identificējusi citus ūdeņus, kas noteikti kā jutīgi? Kuri tie ir?

Kā Komisija vērtē ievērojamo samazinājumu aglomerācijās, kas realizē dempingu riska jomās, lai palielinātu atbilstību Direktīvai 91/271/EEK⁽¹⁾? Vai pienākumu neizpildes procedūras ir uzsāktas pret Grieķija? Ja tā, kādos gadījumos? Vai Grieķija ir veikusi nepieciešamos pasākumus, lai izpildītu EKT spriedumu C-119/02 par Thriasio Pedio (Thriasian Plain)?

Kāda ir likme līdzekļiem no Kohēzijas fonda, Vides darbības fonda un reģionālās darbības programmām notekūdeņu attīrīšanas iekārtām Grieķijā?

  Andris Piebalgs, Komisijas loceklis. − Atbilstības pārbaude saistībā ar prasībām Direktīvā 91/271/EEK par pilsētas notekūdeņu attīrīšanu ir sarežģīts uzdevums, jo tas nozīmē, ka jāizvērtē dati par tūkstošiem aglomerāciju visā Eiropas Savienībā. Komisijas dienesti apkopo un izvērtē visu pieejamo informāciju un koncentrējas uz datiem, kas ir iekļauti valsts īstenošanas ziņojumos.

Ja to novērtējums liecina, ka dalībvalstis neievēro to saistības saskaņā ar direktīvu, Komisija uzsāk pienākumu neizpildes procedūras saskaņā ar EK līguma 226. pantu.

Ņemot vērā tūkstošiem aglomerāciju, kas ir jāpārbauda, Komisija ir piešķīrusi privilēģiju horizontālai pieejai. Tāpēc tā vietā, lai nejauši uzsāktu individuālo pienākumu neizpildes procedūru par katru aglomerāciju, Komisija ir uzsākusi globālus gadījumus, izskatot stāvokli katrā dalībvalstī un per core pienākumu. Grieķija ir viena no dalībvalstīm, kas joprojām saskaras ar nopietnām problēmām saistībā ar pienācīgu direktīvas īstenošanu.

Attiecībā uz vairāk aglomerācijām ar vairāk nekā 10 000 iedzīvotāju Grieķija ir norādījusi 36 jutīgās zonas. No 18 aglomerācijām, kas tajās ieplūst, 14 atbilst direktīvas prasībām. Tomēr Komisija uzskata, ka 10 citas ūdenstilpnes bija jānosaka kā jutīgas zonas. Patlaban noris viena pienākumu neizpildes procedūra, kas ir pamatota atzinuma sniegšanas posmā. Grieķijas iestādes apstrīd nepieciešamību apzīmēt šīs zonas kā jutīgas. Vēl notiek nosūtītās informācijas izvērtēšana, un, ja nepieciešams, Komisija nevilcināsies iesniegt lietu Tiesā.

Attiecībā uz konkrēto jautājumu par Thriasio Pedio aglomerāciju, savā 2004. gada 24. jūnija spriedumā Tiesa paziņoja, ka Grieķija nav uzstādījusi kanalizācijas sistēmu un nodrošinājusi atbilstošu notekūdeņu apstrādi. Tāpēc Komisija ir uzsākusi pienākumu neizpildes procedūru saskaņā ar Līguma 228. pantu.

Grieķijas iestādes ir apstiprinājušas nepieciešamās infrastruktūras izbūvi, kas ir līdzfinansēta no Kohēzijas fonda. Saskaņā ar pieejamo informāciju projektu ir paredzēts nodot ekspluatācijā līdz 2009. gada beigām.

Attiecībā uz aglomerācijām ar vairāk nekā 15 000 iedzīvotājiem vai to ekvivalentu no 75 aglomerācijām 52 atbilst standartiem, kas noteikti šajā direktīvā saistībā ar pilsētas notekūdeņu savākšanas sistēmām un otrreizējo pārstrādi.

Attiecībā uz neatbilstīgām aglomerācijām, Komisija uzsāka pienākumu neizpildes procedūru. Savā 2007. gada 25. oktobra spriedumā Tiesa nolēma, ka 23 aglomerācijas joprojām neatbilda prasībām. Komisija Grieķijas iestādēm ir pieprasījusi informāciju par pasākumiem, ko tās plāno veikt, lai izpildītu spriedumu.

Attiecībā uz izteikumiem saistībā ar aglomerāciju lieluma samazināšanu — Komisija pārbauda pieejamo informāciju un izskata visas nekonsekvences notiekošās pienākumu neizpildes procedūras robežās.

Jāuzsver, ka, lai to izpildītu, Grieķija izmanto Eiropas Kopienas pieejamo finansējumu. Runājot par Kohēzijas fondu, Grieķijā patlaban noris 41 projekts. Apguves rādītājs ir 49 %. Ļoti bieži šādi projekti ir apvienoti projekti, kas bez notekūdeņu un lietusūdeņu infrastruktūras var iekļaut arī ūdens piegādes infrastruktūru.

ERAF darbības programma „Vide“ līdzfinansē deviņus notekūdeņu projektus. Šie projekti ir saistīti ar atkritumu attīrīšanas iekārtu un kanalizācijas tīklu izveidi un/vai modernizāciju. Apguves rādītājs ir 19 %.

Attiecībā uz ERAF reģionālajām darbības programmām jautājums par notekūdeņu nozares apguves rādītāju ir jāuzdod kompetentām reģionālajām iestādēm.

Pretēji darbības programmas „Vide“ noteikumiem dalībvalstīm nav jāinformē Komisija par katru atsevišķu projektu.

  Dimitrios Papadimoulis (GUE/NGL). - (EL) Priekšsēdētājas kundze, komisār, savā atbildē jūs minējāt desmitiem lielu pilsētu Grieķijā, kurās joprojām nav atbilstošas notekūdeņu attīrīšanas sistēmas līdz galam neierīkotu bioloģisko attīrīšanas iekārtu dēļ, lai gan vairums no tām tika finansētas no Kopienas līdzekļiem. Es jums vaicāju: vai jūs varētu man iedot sarakstu ar tām pilsētām, par kurām runājāt konkrētos skaitļos? Un otrkārt, kas Komisijai būtu sakāms par to, ka pēc gadiem ilgas Eiropas tiesību aktu īstenošanas šīs problēmas joprojām pastāv? Vai esat paredzējuši lietu nodot Tiesai? Ja tā, kad?

  Andris Piebalgs, Komisijas loceklis. − Pēc pāris lietām mēs turpināsim ar pienākumu neizpildes procedūrām. Informāciju, ko varam sniegt, mēs sniegsim. Dažos manis minētajos gadījumos mēs varam jūs informēt par progresu darbības programmā „Vide”, bet mēs nevaram sniegt ziņojumu par katru projektu, jo šī informācija ir pieejama visās dalībvalstīs. Tātad jūs saņemsiet informāciju, kas ir pieejama mums. Kā jau minēju savā atbildē, mēs sparīgi cenšamies īstenot jauno acquis šajā jomā.

  Priekšsēdētāja − Jautājumi Nr.  67 un 83 ir nepieņemami.

Uz jautājumiem, uz kuriem netika atbildēts laika trūkuma dēļ, sniegs rakstiskas atbildes (sk.Pielikumu).

Es vēlētos pateikties komisāram, kas ir kopā ar mums un jo īpaši mūsu tulkiem, kas strādā ilgāk, nekā paredzēts.

Ar šo jautājumu laiks tiek slēgts.

(Sēdi pārtrauca plkst. 20.10 un atsāka plkst. 21.05)

SĒDI VADA: R. KRATSA-TSAGAROPOULOU
Priekšsēdētāja vietniece

(1) OV L 135, 30.5.1991., 40. lpp.