Debašu stenogramma

Trešdiena, 2007. gada 12. decembris - Strasbūra

14. 1. decembris: Pasaules AIDS diena (debates)

  Priekšsēdētājs. − Nākamais punkts ir Komisijas ziņojums par Pasaules AIDS dienu, kura bija 2007. gada 1. decembrī.

  Markos Kyprianou, Komisijas loceklis. − Priekšsēdētāja kungs, mums atkal ir iespēja Eiropas Parlamentā diskutēt par šo nopietno draudu veselībai. Tikai pirms dažiem mēnešiem mēs varējām runāt par Kopienas Rīcības plānu attiecībā uz šo veselības draudu. Mūsu rūpes, protams, nav attiecināmas tikai uz Eiropas Kopienu, bet arī uz visu pasauli.

Mēs uztraucamies par infekcijas pieaugošo izplatību, par HIV skarto cilvēku skaitu visā pasaulē, un mums šis skaitlis — 33 miljoni cilvēku - ir pārāk liels. Tāpēc mēs gribam rīkoties ne tikai Eiropas Savienības ietvaros, bet koordinēt savu rīcību arī ar visiem pārējiem starptautiskajiem spēlētājiem ārpus ES, lai šo jautājumu risinātu globāli. Tas atbilst arī jaunajai Eiropas Kopienas veselības stratēģijai, kas veselības jomā Eiropas Savienībai paredz globālu lomu.

Jomas, uz kurām varam koncentrēties, ir, pirmkārt, infekcijas novēršana — tas ir ļoti svarīgi. Vienlaicīgi jāpārliecinās, ka ir pieejamas pārbaudes un nepieciešamības gadījumā arī ārstēšana un aprūpe. Lai to panāktu, ļoti svarīgs faktors ir apziņas celšana, un šeit mēs atpaliekam — bet pie tā es atgriezīšos pēc minūtes. Vēl ir arī sociālā stigma, kas ir viens no mūsu lielākajiem uztraukuma avotiem. Tas ir kā burvju loks — sociālā stigma attur cilvēkus no vēlmes pārbaudīt sevi, lai noskaidrotu, vai viņi nav inficēti, tādējādi pastāvot iespējai inficēt citus. Viņi nemeklē ārstēšanās iespējas un neveic pārbaudes ar visām no tā izrietošajām negatīvajām sekām. Tas ir īpaši satraucoši jaunu cilvēku vidū, un tās arī ir mūsu galvenās rūpes un mērķis.

Mūsu pētījumi un aptaujas liecina, ka jauniem cilvēkiem tiešām pietrūkst zināšanu, varētu pat teikt, ka ir pilnīgs izglītības trūkums, kad runa ir par šiem draudiem veselībai. Tāpēc ir svarīgi cilvēkiem parādīt līdzsvarotā veidā — tādā, kas sniedz informāciju un kas, no vienas puses, nerada paniku, bet, no otras puses, nedod iemeslu bezrūpībai —, ka šī ir nopietna slimība, kas nav ārstējama, bet viņiem ir iespēja sevi aizsargāt, un viņiem var parādīt, kā to darīt, un tajā pašā laikā, ka nav jābaidās no tiem līdzcilvēkiem, kuri ir inficēti vai kuriem jau ir šī slimība.

Eirobarometra aptaujās mēs esam novērojuši divas galējības. Daži jauni cilvēki domā, ka nav no kā baidīties: vajag iedzert dažas antibiotikas, un slimība atkāpsies. Citi savukārt domā, ka saslimt var, kaut vai tikai pieskaroties inficētam cilvēkam vai izmantojot to pašu glāzi, vai noskūpstot inficētu cilvēku. Tātad mēs vērojam divus galēji pretējus uzskatus attiecībā uz šo veselības draudu, taču neviens no tiem nav efektīvs, lai sasniegtu mūsu mērķi, kas ir kontrolēt infekcijas izplatību un turpmāku inficēšanos.

Pasaules AIDS diena ir svarīga diena un dod mums iespēju diskutēt un vairot mūsu apziņu, bet mums nevajadzētu aprobežoties ar šo vienu dienu, un tāpēc es esmu priecīgs, ka vismaz Eiropas Savienības ietvaros mēs turpināsim runāt par šiem jautājumiem. Bet attiecībā uz jauniem cilvēkiem mums sev jāatgādina par akcijām 1980. gados, kas bija aktīvas, efektīvas un agresīvas un ar kuru palīdzību izdevās sasniegt mērķi, paaugstinot cilvēku apziņas līmeni attiecībā uz šo slimību, bet tad mēs apstājāmies un aizmirsām, ka pēc šīm akcijām atkal jauna jauniešu paaudze kļuva seksuāli aktīva. Patiesībā daži no viņiem piedzima tieši pirms tam, kad šīs akcijas izskanēja, un tāpēc neko neguva no šīm apziņu rosinošajām iniciatīvām, kas tajā laikā norisinājās, un tāpēc šodien mēs sastopamies ar manis tikko pieminētajiem rezultātiem. Mēs zinām, ka ar vienkāršas informācijas, vienkāršu metožu, lomu modeļu, slavenību, viedokļu līderu, labu piemēru un situācijas skaidrošanas palīdzību mēs varam sasniegt to apziņas līmeni, kuru mēs vēlamies sasniegt.

Šogad mēs nācām klajā ar piedāvājumu visiem Eiropas Savienības veselības ministriem vienlaicīgi Pasaules AIDS dienā doties uz skolām un runāt par šīm problēmām ar jauniešiem, lai noskaidrotu, cik daudz viņi zina, lai pastāstītu, ko zinām mēs, un apmainītos viedokļiem. Atsaucība bija laba: vairāk nekā puse dalībvalstu ministru sekoja šim aicinājumam.

Mēs devāmies uz skolām - arī es -, un šis solis mums atvēra acis: debates un diskusijas ar jauniešiem – vispirms, lai saprastu, ko viņi zina vai nezina par šo slimību, un arī dažu praktisku problēmu apzināšana. Viņi, piemēram, zina, ka prezervatīvu izmantošana ir labākā aizsardzība, bet tajā pašā laikā — kā lai viņi tos iegūst? Viņi ir pārāk apmulsuši vai pārāk uztraukušies, vai arī viņi ir kautrīgi. Mēs redzam dažas praktiskas lietas, kuras mēs neuzskatījām par problēmām, nekad nedomājām saskarties ar tām Eiropā. Bet tās tur joprojām ir.

Tā kā mēs vēlamies uzrunāt jauniešus viņiem saprotamā valodā, tad Komisija šogad nāca klajā ar iniciatīvu izveidot jaunu TV raidījumu par tēmu, kā novērst HIV infekcijas pārnešanu. Tas tika veikts, rīkojot konkursu jauniešu vidū, un par vislabāko ierakstu tika izvēlēts kāda poļu studenta darbs. Mēs to ierakstījām, to pārraidīja vairāki TV kanāli, kā arī ierakstu izmantoja skolu vizītēs. Šī ir ļoti svarīga stratēģija, kurai mums ir jāseko: mums ir jārunā ar jauniešiem viņiem saprotamā valodā.

Bet, kā jau es teicu iepriekš, HIV un AIDS radītie izaicinājumi skar cilvēkus arī tālu ārpus Eiropas Savienības robežām. Taisnība, ka pasaule ir gājusi uz priekšu attiecībā uz ar HIV saistīto pakalpojumu pieejamību, jo īpaši zemu un vidēju ienākumu valstīs. Šobrīd aptuveni 95 % HIV inficēto cilvēku dzīvo šajās valstīs.

Pateicoties līdz šim nepieredzētam starptautiskā finansējuma pieaugumam šajās valstīs, ir ievērojami pieaudzis to cilvēku skaits, kuri saņem ārstēšanu – no 100 000 cilvēkiem 2001. gadā līdz 2,5 miljoniem cilvēku 2007. gadā. Šie ir iespaidīgi skaitļi, taču, neskatoties uz to, šajās pašās valstīs vairāk nekā 70 % cilvēku, kuriem ir nepieciešama ARV terapija, to nesaņem vai tā viņiem nav pieejama. Tas parāda, ka mums joprojām ir tāls ceļš ejams.

Eiropas aktivitātes tiek finansētas ar plaša spektra finanšu instrumentu palīdzību gan nacionālā, gan globālā līmenī, kā, piemēram, globālais fonds. Citi finanšu mehānismi ir rodami valsts un privātajā partnerībā. Kopā ar starptautisko sabiedrību kopīgos centienos ir panākts ievērojams progress, taču mums vēl ir tāls ceļš ejams, un tas prasa Eiropas institūciju ciešu sadarbību.

Kā jau es teicu pašā sākumā, mūsu galvenais mērķis ir panākt jaunu HIV inficēto skaita samazināšanos, kā arī strādāt, lai rastu iespējami labākos risinājumus atbalsta, ārstēšanas un aprūpes sniegšanā tiem, kuri jau šodien dzīvo ar HIV/AIDS. Tāpēc es vēlreiz vēlos uzsvērt: apkarot stigmu — sociālo atstumtību, slimības un cilvēku, kuri no tās cieš vai ir tās skarti, diskrimināciju — ir ārkārtīgi svarīgi, un, ja mēs tā nerīkosimies, tad nekad nespēsim situāciju kontrolēt. Lai to panāktu, mums ir aktīvi jāveido apziņu ceļošas akcijas un jāpalielina to skaits.

Tieši tāpēc Eiropas Komisijas moto šajā akcijā pret AIDS ir ,,Atceries mani”, jo tā ir visos līmeņos aizmirsta slimība, vai arī vismaz tāda ir kļuvusi. Mēs to tagad atkal izcelsim priekšplānā, bet tas nebūs domāts tikai pilsoņiem, lai atgādinātu par tās eksistenci, bet arī lēmumu pieņēmējiem, lai būtu droši, ka viņi šo problēmu atgriež politiskās dienas kārtības augšgalā un attiecīgi dara visu nepieciešamo. Šajā ziņu es rēķinos — un es zinu, ka man tas ir, — ar Eiropas Parlamenta atbalstu.

  John Bowis, PPE-DE grupas vārdā. – Priekšsēdētāja kungs, ir ļoti daudz darāmā. Ļaujiet man sākt ar to, ko komisārs īpaši uzsvēra savā runā — tā ir ietekme uz bērniem, jo viena no akcijām, kas norisinās šogad, protams, ir ,,Apturiet AIDS bērnos”. Mēs zinām, ka katras dienas katrā minūtē piedzimst kāds bērniņš ar HIV; mēs zinām, ka mūsu pasaulē dzīvo 2,3 miljoni bērnu, kuriem ir HIV; ka tikai viens no desmit, kuriem ir nepieciešama antiretrovirālā terapija, to arī saņem; mēs zinām, ka bez šīs terapijas aptuveni viena trešdaļa zīdaiņu nomirst pirmajā dzīves gadā un puse nomirst, nesasnieguši savu otro dzimšanas dienu; mēs zinām, ka 15,2 miljoniem bērnu līdz 18 gadu vecumam viens vai abi vecāki ir miruši no AIDS; un mēs zinām, ka līdz 2010. gadam, šim maģiskajam gadam, vairāk nekā 20 miljoni bērnu AIDS dēļ būs kļuvuši bāreņi.

Tas ir bērnu stāsts, tas ir ar bērniem saistītais izaicinājums, bet tas, protams, ir arī pieaugušo stāsts. Mēs zinām statistikas datus mūsu dažādajās valstīs attiecībā uz cilvēkiem ar atklātu HIV diagnozi, cilvēkiem, kuri dzīvo ar HIV: tie visi ir augšupejoši, kā arī biedējošā statistika, ka viens no trim cilvēkiem nezina, ka ir inficēts.

Tas ir kopīgs izaicinājums, bet, manuprāt, šogad mums būtu jāizceļ vairāki īpaši uzdevumi, un Komisārs jau norādīja uz dažiem no tiem. Pēdējos piecos gados pamatzināšanu līmenis patiesībā ir gājis lejup: šodien sabiedrība daudz mazākā mērā nekā agrāk apzinās pastāvošos draudus. Mīti un pārpratumi arvien pieaug. Viens no pieciem nezina, ka ar HIV var inficēties seksuālā ceļā, neizmantojot prezervatīvu. Mazāk nekā puse visu seksuāli aktīvo cilvēku vienmēr izmanto prezervatīvu attiecībās ar jaunu seksuālo partneri.

Mēs zinām, ka kopš 1997. gada cilvēku skaits ar HIV diagnozi ir trīskāršojies; mēs zinām, ka arvien pieaug riskanta seksuālā uzvedība; mēs zinām, ka ceturtdaļa visu ar HIV saistīto nāves gadījumu ir, „pateicoties” vēlai diagnozei, un trešdaļa no tiem ir novēršami. Un mēs īpaši zinām, ka patvēruma meklētāji, kuri ir saņēmuši noraidījumu, pārāk bieži nevar saņemt bezmaksas HIV ārstēšanu, tāpēc nevar atļauties aprūpi savas dzīvības glābšanai, tādējādi turpinot inficēt citus cilvēkus. Mēs arī zinām, ka HIV rādītāji ieslodzīto vīriešu vidū ir 15 reizes augstāki nekā vidēji sabiedrībā.

Visas šīs lietas mēs zinām paralēli cerīgajai informācijai, kuru sniedz zinātniskie pētījumi. Nesen es vēroju pētījumus Ruandā, tur notiekošās klīniskās pārbaudes un redzēju to nepieciešamību Āfrikā, lai vakcinētu afrikāņus.

Visas šīs lietas ir neatliekamas, un 2010. gads ir mērķis; 2010. gads ir gandrīz jau klāt. 2010. gadā, komisār, jūs un es beigsim savu darbu šajos amatos. Es vēlos, lai mēs neslēptos aiz šī fakta un neatstātu šo uzdevumu saviem pēctečiem. Es vēlos, lai 2009.gadā, kad Jūs un es atstāsim savus amatus, mēs teiktu, ka būsim vismaz izpildījuši šo solījumu.

  Jan Marinus Wiersma, PSE grupas vārdā. – (NL) Priekšsēdētāja kungs, pieņemiet manus apsveikumus Komisijai par to darbu, kuru Komisārs tikko mums aprakstīja. Es šodien vēlos uzsvērt Pasaules AIDS dienas svarīgumu un mūsu kopīgo atbildību šīs slimības apkarošanā, jo šī nelaime izplatās visā pasaulē, un tā ir nelaime, kura nesaņem pienācīgu uzmanību.

Tāpēc mana grupa priecājas par iespēju mums šodien debatēt Strasbūrā. Skaitļi runā paši par sevi. Visā pasaulē šodien ir 33 miljoni cilvēku, kuri ir slimi ar AIDS vai ir HIV pozitīvi, un pasaulē kopā no šīs slimības ir miruši 25 miljoni cilvēku.

Taču daudzi cilvēki uzvedas tā, it kā AIDS vispār neeksistētu. Tā kā AIDS ir saistīts ar seksu, daudzi izvēlas vienkārši par to nerunāt. Un tieši tas ir grūts uzdevums, kā to apliecināja arī Komisārs,- izglītot cilvēkus par AIDS. Šodienas jaunākās paaudzes ļoti dārgi par to maksā. Puse no visām jauniegūtajām infekcijām ir cilvēkiem līdz 25 gadu vecumam. Laikā, kas man ir vajadzīgs, lai to pateiktu, seši jauni cilvēki inficēsies ar šo vīrusu, un trīs bērni nomirs no AIDS. Mēs šobrīd runājam par paaudzi, kas nepazīst pasauli bez AIDS.

Šī nelaime nav piesaistīta tikai Āfrikai vien. Pēdējo gadu laikā HIV inficēto skaits Eiropā un Centrālajā Āzijā ir dubultojies no 1,25 līdz 2,4 miljoniem. Eiropas Savienībai ir pēdējais laiks kaut ko darīt lietas labā. Šī briesmīgā slimība, kura sagrauj miljoniem ģimeņu dzīvi visā pasaulē, ir novēršama. AIDS slimība var tikt apkarota ar efektīvu informāciju, plašāku prezervatīvu pieejamību un finansiāli pieejamām zālēm.

Komisārs jau pareizi norādīja, ka mēs esam pieļāvuši, ka mūsu kontinentā AIDS ir kļuvusi par aizmirstu slimību. Šodienas Eiropas jaunieši nebija starp mums, kad norisinājās plašās sabiedrības apziņas celšanas akcijas 1990. gados. Ja mēs negribam pilnībā zaudēt kontroli, mums ir jārīkojas enerģiski.

Tāpēc daļēji kā simbolisku rīcību, daļēji kā mūsu skatījumu uz patiešām būtisku iniciatīvu mana grupa pagājušajā mēnesī uzsāka akciju, lai panāktu nodokļu samazinājumu prezervatīviem līdz 5 % visā Eiropas Savienības teritorijā. Fakts, ka PVN likme prezervatīviem ir ļoti atšķirīga - dažās valstīs līdz pat 25 % -, liecina, ka Eiropā mums nav vienotas pieejas vienotai problēmai vai arī, ka mēs nedarām pietiekami daudz šajā virzienā.

Portugāles prezidentūra mūsu akcijai sniedza ievērojamu atbalstu, un mēs arī ceram uz pozitīvu apstiprinājumu no komisāra Kovács puses, kad viņš nākamā gada beigās uzsāks debates par Eiropas PVN sistēmu.

  Holger Krahmer, ALDE grupas vārdā. – (DE) Priekšsēdētāja kungs, Komisār, dāmas un kungi, ,,Tavs uz mūžiem, AIDS” bija vārdi, kurus es izlasīju uz kāda Pasaules AIDS dienas plakāta gandrīz pirms divām nedēļām. Galvenā vēsts bija, ka AIDS ir ārstējams, bet nav izārstējams. Daudzi cilvēki, jo īpaši jauni cilvēki, to palaiž garām vai arī izvēlas to neievērot. Infekciju rādītāji, uz kuriem atsaucās jau iepriekšējie runātāji, runā paši par sevi. Izglītība ir vienīgais veids, kā novērst HIV un AIDS, un es esmu priecīgs, ka tāpat uzskata arī Eiropas Komisija.

Taču izglītību nevajadzētu saistīt tikai ar plakātu akcijām un valdību ministru vizītēm skolās. Šāda rīcība saista cilvēku un tāpat arī mediju uzmanību uz īsu laiku, bet nekādi nemaina uzvedības modeļus, jo īpaši jaunu cilvēku vidū.

Reiz AIDS un HIV bija materiāls patiesās dzīves šausmu stāstiem presē. Daudzi cilvēki jutās nedroši un nobijušies, jo neviens nezināja, cik bīstams šis vīruss īsti ir. Man nav ne mazākās vēlēšanās atgriezties tajās dienās, bet, tā kā HIV/AIDS esamība ir kļuvusi par dzīves faktu un ārstēšana ir kļuvusi drošāka, šī problēma vairs automātiski nesaista sabiedrības uzmanību tādā pašā mērogā.

Daudzi cilvēki ir pieraduši pie šīm ziņām, un daži pat ir noguruši tās dzirdēt un skatīties. Tas ir neloģiski, bet fakts. Arī izglītība ir jāpiemēro šiem jaunajiem apstākļiem. Izglītības programmas ir jāizstrādā tā, lai tās sasniegtu un saistītu cilvēku uzmanību, lai īpaši piemērotas vēstis sasniegtu attiecīgās mērķgrupas viņu dzimtajā valodā. Mūsu sabiedrībā ir jaunieši, kuri HIV kļūdaini interpretē kā nenozīmīgu risku, un īpaši svarīgi ir viņus uzrunāt viņu izziņas līmenī, lai viņus mudinātu domāt par infekcijas sekām.

Daudzi cilvēki arī tiešām domā par sekām, bet diemžēl viņi sāk to darīt pārāk vēlu, tas ir, kad ārsts vai sociālais darbinieks ir informējis par pozitīviem testa rezultātiem. Tad slimība, kas līdz šim ir bijusi tāls un neskaidrs jēdziens, pēkšņi kļūst ļoti reāla. Tikai tad, ja mēs panāksim, ka cilvēki par HIV domā, pirms ir par vēlu, mēs būsim kaut cik progresējuši.

Lai šo mērķi sasniegtu, būs nepieciešams pacietīgs ilgtermiņa darbs. Ir jābūt aprīkojumam, pakalpojumiem un projektiem, kas tiek izstrādāti mērķgrupām – jo tie būs piemērotāki un tuvāki personīgajai pieredzei, jo tie būs labāki. Organizētās AIDS labdarības kustības, piemēram, AIDS-Hilfe asociācijas Vācijā, varētu arī turpmāk spēlēt būtisku lomu šajā procesā, ja tās piemērojas šai jaunajai situācijai. Taču diemžēl ne visur tā notiek.

Tiem, kuri šodien ir HIV pozitīvi, ir labas izredzes uz ilgu mūžu, vismaz Eiropā. Citās pasaules daļās, piemēram, Āfrikā, tas ir savādāk. Taču šī mūsu ērtā situācija nedrīkst veicināt bezrūpīgu attieksmi.

  Vittorio Agnoletto, GUE/NGL grupas vārdā. – (IT) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, es esmu ārsts, kurš ir strādājis ar AIDS divdesmit gadus, un man jāsaka godīgi, ka no Eiropas Komisijas puses es būtu gaidījis daudz detalizētākus un pragmatiskākus priekšlikumus. Eiropas Savienībā seksuālās attiecības ir galvenais inficēšanās veids. Nedaudz konkrētāk:

1) vai Komisija aicinās visas dalībvalstis rīkot seksuālās izglītības nodarbības skolās?

2) vai tā aicinās dalībvalstis ieviest cenu kontroli prezervatīviem, kas šobrīd ir vienīgais veids, kā apturēt inficēšanos seksuālā ceļā?

Otrs izplatītākais inficēšanās ceļš Eiropā ir intravenozais, jo īpaši to vidū, kuri lieto narkotikas. Ko šajā situācijā Eiropas Komisija dara, lai mudinātu dalībvalstis ieviest postījumu ierobežošanas stratēģijas, kas ir vienīgais veids, kā samazināt intravenozo inficēšanos to vidū, kuri nav spējīgi, nevar vai nevēlas atmest narkotiku lietošanu?

Kas attiecas uz pārējo pasaules daļu, es cerēju, ka Eiropas Komisija atnāks šeit un mums teiks: pēc astoņiem strupceļa mēnešiem ar Eiropas Parlamentu mēs atzīmējam, ka Eiropas Parlaments ir balsojis, lai labotu TRIPS līguma 6. pantu, un, kamēr vēl tas nav novedis pie izmaiņām, Komisija cīnās, lai labotu PTO noteikumus. Šobrīd TRIPS noteikumi atļauj starptautiskajiem spēlētājiem paturēt patentu divdesmit gadus, ja rezultātā šīs zāles nenonāk Āfrikā. Mēs pilnīgi neko neesam par to dzirdējuši! Ja šie noteikumi netiek mainīti, tad runas par Āfriku nav nekas vairāk kā tikai tukšs gaiss!

Un visbeidzot, kā tas ir iespējams — kamēr visi runā par AIDS apkarošanu -, ka jums ir komisāra Mandelson rakstiskas vēstules Taizemes valdībai ar lūgumu nepieņemt likumus, kas ļautu izplatīt nepatentētus produktus, un viņa vēstulēs sponsorētas un pieminētas tādas kompānijas kā Sanofi-Avensis? Manā skatījumā Komisijai būtu jābūt kam sakāmam par šo lietu!

  Françoise Grossetête (PPE-DE) . – (FR) Priekšsēdētāja kungs, jā, AIDS ir prasījis pārāk daudz upuru — daudz par daudz. Tas turpina prasīt upurus un prasīs vēl daudz vairāk. Traģiski, bet daudz bērnu inficēsies vēl pirms dzimšanas. Mēs esam dzirdējuši skaitļus, kas ir biedējoši, un es tos necilāšu vēlreiz.

Skumji, taču AIDS turpina izplatīties ne tikai ES dalībvalstīs, bet arī pārējās valstīs, un, lai apkarotu šo jauno epidēmijas vilni, ir ļoti būtiski rīkoties preventīvi, nodrošināt vairāk ārstēšanas, aprūpes un atbalsta, stiprināt partnerības, kuras mērķa sasniegšanai ir absolūti nepieciešamas. Paralēli preventīviem pasākumiem mums ir jāuzlabo pieejamība informācijai un jānodrošina, lai cilvēkiem ir vieglāk saņemt vajadzīgo padomu, ārstēšanu un sociālos pakalpojumus. Mūsu pienākums ir mīkstināt šīs slimības negatīvo ietekmi, kuras viena no skumjākajām pusēm ir aizlieguma jeb ,,tabu” aspekts — kaut kas, ko cilvēki neuzdrošinās brīvi apspriest. Lai to visu sasniegtu, mums ir jāmobilizē pieejamie resursi, jākoncentrē pētniecība, mums vajag koordinēt savu rīcību un finansēt atsevišķus projektus. Tikai tad, ja visas iesaistītās puses sadarbosies konstruktīvā veidā, mēs varēsim dot ievērojamu un paliekošu ieguldījumu šīs epidēmijas apturēšanā.

Pārsteidzoši ir tas, ka mūsdienu Eiropas jaunieši nekad nav pieredzējuši līdzīgas efektīvas AIDS novēršanas akcijas, kādas Eiropā norisinājās 1980. gados. Eiropas sabiedrībām par to ir jāuzņemas atbildība, un svarīgākā informācija par HIV un AIDS jānovada līdz jauniem cilvēkiem. Nesenas aptaujas atspoguļo satriecošu zināšanu trūkumu par minēto slimību jauniešu vidū. 54 % jauniešu ,,vecajās” ES dalībvalstīs tic, ka HIV var iegūt, dzerot no vienas glāzes ar inficēto personu. Tas parāda, cik ļoti svarīgi ir paaugstināt apziņas līmeni un ieguldīt līdzekļus preventīvos pasākumos un informācijā par prezervatīviem. Prezervatīvu cena atkal ir cits risināms jautājums. Aptaujas rezultāti parāda, ka mēs nevaram atslābināties savā darbībā, mēs nevaram nepievērst uzmanību tam, kas vairs nav ‘jauna’ slimība. Paaugstinot cilvēku apziņas līmeni, mums ir arī jānodod pareizā vēsts — vēsts, kas ir piemērotāka savai auditorijai. Šobrīd tiek strādāts minētajā virzienā. Mūsu paustajām vēstīm ir jābūt mūsdienīgām, jāspēj patiesi uzrunāt jaunus cilvēkus. Ļoti ilgi - un daļēji ētisku apsvērumu dēļ - pacientiem lielākoties pašiem bija jāmeklē padoms un jālūdz HIV pārbaudes. Atskatoties uz šo, varam izcelt divas problēmas: pirmkārt, pakalpojumu pieejamība bija ļoti zema, un, otrkārt, cilvēki baidījās tikt stigmatizēti un diskriminēti. Zemu ienākumu valstīs tas, ka pārbaužu veikšana ir brīvprātīga, ir nopietns šķērslis AIDS pandēmijas apkarošanā. Kā gan pacienti no nelabvēlīgas vides un ar zemu izglītības līmeni var dot apzinātu piekrišanu? Kā gan cilvēks, kurš nekad nav dzirdējis par HIV, var piekrist, lai viņu uz to pārbauda?

Un kāds gan ir labums cilvēkam no HIV pārbaudes veikšanas, ja valstī tam nav sociālās aizsardzības sistēmas? Neseni pētījumi tajā Āfrikas daļā, kas atrodas zem Sahāras, liecina, ka tikai 12 % vīriešu un 10 % sieviešu šīs pārbaudes ir veiktas, un viņi ir saņēmuši rezultātus. AIDS slimība ir šī brīža drauds, un mēs nedrīkstam vājināt savu aizsardzību pret to!

  Pierre Schapira (PSE) . – (FR) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, AIDS joprojām ir viena no 21. gadsimta lielākajām sērgām, un tas - par spīti starptautiskās sabiedrības ārkārtējiem centieniem slimību apkarot pēdējos 20 gadus, lai arī ar dažiem atslābināšanās brīžiem.

ANO Tūkstošgades attīstības mērķu, kurus pieņēma 2000. gada septembrī, 6. punkts drīz apstāsies un līdz 2015. gadam sāks virzīties pretējā AIDS virzienā. Lai nu kā, pastāvošā situācija attīstības valstīs un jo īpaši Āfrikā, kur nāves gadījumu skaits no AIDS joprojām pieaug, prasa, lai mēs savu rīcību aktivizētu dubulti, ja mēs vēlamies sasniegt mērķi.

Eiropas turpmākajai rīcībai šeit ir vairāki potenciālie ceļi. Pirmkārt, mēs varam stiprināt sadarbības vienošanās, jo īpaši ar vietējās pārvaldes institūcijām dienvidu puslodē, jo paliekošus risinājumus attiecībā uz cietēju aprūpi, slimības novēršanu, zāļu piegādi, informatīvu un preventīvu akciju rīkošanu un vispārēju veselības pakalpojumu pārvaldi tā, lai tiktu apmierinātas vietējo cilvēku vajadzības, var rast tikai vietējā līmenī.

Otrkārt, mums ir jārod veids, kā risināt veselības profesionāļu trūkumu zemu ienākumu valstīs. Eiropai šeit ir jānāk palīgā ar praktiskām, pareizi finansētām programmām, lai dotu iespēju veselības jomas profesionāļiem darīt savu darbu dzimtajās zemēs un darīt to piemērotos apstākļos un piemērotās sociālās struktūrās, ar nepieciešamo aprīkojumu un medikamentiem.

Un visbeidzot — AIDS apkarošana ilgtermiņā prasīs ciešu apņemšanos nodrošināt pacientiem attīstības valstīs pieeju medikamentiem par cenu, kādu viņi var atļauties. Ņemot vērā, ka daudziem AIDS slimniekiem Dienvidu puslodē jau ir attīstījusies pretošanās spēja pirmās paaudzes medikamentiem, ar kuriem viņi ir ārstēti līdz šim, ir ārkārtīgi būtiski atrast veidus, kā zemu ienākumu valstīs darīt pieejamus jaunākos zāļu veidus nepatentētā formā. Šī iemesla dēļ es īpaši lūdzu Komisiju nodrošināt, lai divpusējie un reģionālie līgumi, kuri šobrīd tiek apspriesti — jo īpaši EPA nolīgumi - neparedzētu nosacījumus, kas apgrūtinātu s valstīm iespēju izmantot TRIPS līgumā un 2001. gada Dohas Deklarācijā noteikto elastību AIDS pacientu aizsardzības mērķim.

Man vairs nav, ko teikt. Nepieņemamā situācija, ka katru gadu no AIDS mirst miljoniem cilvēku, prasa, lai Eiropas Savienība uzņemtos savu atbildību. Ir laiks beigt runāt un ķerties pie darba.

  Markos Kyprianou, Komisijas loceklis. − Priekšsēdētāja kungs, es izteikšos īsi, jo saprotu, ka esam laika trūkumā.

Es tikai vēlos izcelt trīs vai četrus punktus. Pirmkārt, šī ir problēma, kas skar visas pasaules iedzīvotājus, un šo vēsti mēs arī cenšamies nodot tālāk. Tas vairs nav tikai riska grupu jautājums, par kuru mums, pārējiem, nebūtu jāuztraucas: tas ir problēmjautājums visiem iedzīvotājiem — jauniešiem, sievietēm. Mums ir jāceļ cilvēku apziņa šajā jautājumā, un arī politiskajai nostājai ir jātiek paustai.

Bez tam — tāpēc, ka tika pieminēts —, jautājumā par imigrantiem mums ir īpaša pieeja. Portugāle par savas prezidentūras tēmu izvirzīja veselību un imigrāciju, kā arī ārstēšanas pieejamību, imigrantu veselības pārbaudes, ārstēšanu un veselības aprūpi arī attiecībā uz oficiāli nereģistrētajiem imigrantiem. Šos jautājumus mēs apspriežam ne tikai viņu aizsardzībai un viņu cilvēktiesību aspekta dēļ, kas, protams, ir prioritāri, bet arī visas sabiedrības aizsardzībai kopumā.

Jau pieminētie jautājumi, tādi kā narkotiku lietotājiem iespēja apmainīt adatas, prezervatīvu popularizēšana, seksuālā izglītība skolās, problēmas cietumos – visi šie jautājumi tiek diskutēti mūsu sarunās ar dalībvalstīm un pilsonisko sabiedrību. Mums ir ideju ģenerators, kurā ir iesaistīts ikviens: viņi piedalās diskusijās un labās prakses un pieredzes apmaiņā. Bet, protams, mēs Eiropas Savienībā saprotam, ka tas nav mūsu kompetencē: šo politiku īstenošana ir pašu dalībvalstu atbildība. Tāpēc mēs paceļam problēmu politiskajā līmenī, mēs uzturam diskusijas tehniskajā līmenī, bet dienas beigās dalībvalstis pašas ir atbildīgas par konkrētu iniciatīvu īstenošanu.

Attiecībā uz citiem jautājumiem, kurus skāra Agnoletto kungs, es ar lielu interesi uzņēmu TRIPS problēmjautājumu. Esmu to atzīmējis, kā arī sekas, kādas tas radītu medikamentu pieejamībai attīstības valstīs, kā arī visus pārējos viņa pieminētos jautājumus, kas skar valstis ārpus Eiropas. Es tos pārrunāšu ar saviem kolēģiem, kuri ir atbildīgi par šīm specifiskajām jomām, un informēšu par aspektiem, kurus minēja cienījamais Parlamenta loceklis.

Visbeidzot, runājot par ARV terapijas pieejamību Eiropas Savienībā, iesākumā - un pēc tam, cerams, mēs to varēsim attiecināt arī uz citām jomām - mēs aktīvi atbalstām Vācijas prezidentūras iniciatīvu pēc Brēmenes Konferences, lai panāktu piekļuvi lētai un finansiāli iespējamai ARV terapijai visiem pacientiem un tiem, kuriem tas ir vajadzīgs. Mums jau ir viens, ja to tā var saukt, veiksmes stāsts Bulgārijā. Bet ar Komisijas atbalstu mēs to, protams, turpināsim virzīt uz priekšu prezidentūrā, un cerams, ka, izveidojot savu modeli, šo pieeju varēsim paplašināt tālāk ārpus Eiropas Savienības. Tas vienmēr ir mūsu mērķis.

Es vēlos vēlreiz pateikties Parlamenta locekļiem par ļoti interesantajām debatēm, un es esmu sev atzīmējis visus šodien skartos jautājumus.

  Priekšsēdētājs. − Debates ir slēgtas.