Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumentu lietošanas cikli :

Iesniegtie teksti :

RC-B6-0046/2008

Debates :

PV 30/01/2008 - 16
CRE 30/01/2008 - 16

Balsojumi :

PV 31/01/2008 - 8.8
CRE 31/01/2008 - 8.8

Pieņemtie teksti :


Debates
Trešdiena, 2008. gada 30. janvāris - Brisele Publikācija "Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī"

16. Stāvoklis Irānā (debašu turpināšana)
PV
MPphoto
 
 

  Priekšsēdētājs . Tagad mēs atgriežamies pie kopējās ārpolitikas un drošības politikas Augstā pārstāvja un Komisijas ziņojumiem par stāvokli Irānā.

 
  
MPphoto
 
 

  Javier Solana, augstais pārstāvis kopējās ārpolitikas un drošības politikas lietās. Priekšsēdētāja kungs, es ļoti uzmanīgi klausījos Eiropas Parlamenta politisko grupu pārstāvju runās.

Es piekrītu lielākajai daļai no šodien teiktā. Tādēļ man nav daudz, ko piebilst. Tomēr es vēlos nedaudz komentēt trīs galvenos jautājumus, kurus, pēc manām domām, mums vajadzētu šodien pārrunāt saistībā ar Irānu.

Es vēlos vēlreiz teikt, ka tā nav pretruna – uzskatīt, ka Irāna ir ļoti nozīmīga valsts ar potenciāli spēcīgu sabiedrību un ka mums ir jāmēģina veidot ar to attiecības. Problēma ir tāda, ka pašlaik to ir ļoti grūti izdarīt. Mums ir jāturpina mēģināt uzlabot attiecības ar tādu nozīmīgu valsti kā Irāna. Un mums ir arī jāatgādina, ka tā nedara pietiekami, lai uzlabotu attiecības ar mums. Ir ļoti grūti panākt progresu sarunās par trīs galvenajiem jautājumiem, kurus es minēju – cilvēktiesības, reģionālie jautājumi un kodoljautājumi. Vienā no jomām progresu nav iespējams panākt tādēļ, ka 2006. gadā Irāna pilnībā attiecās no sarunām. Dialogs par cilvēktiesību jautājumiem apstājās – to neapturējām mēs, bet gan Irāna.

Ļaujiet man bilst dažus vārdus šajā saistībā. Es, kā jau teicu iepriekš, piekrītu lielākajai daļai no šodien teiktā attiecībā uz cilvēktiesību jautājumu, kurš, kā vairāki deputāti norādīja, ir saistīts ar vēlēšanām, kas notiks ļoti drīz – martā. Tam, kā sabiedrība – Irānas pilsoņi – izturēsies šajās vēlēšanās, būs ļoti liela nozīme.

Bet ir ļoti būtiski, lai izvirzītajiem kandidātiem ļautu piedalīties vēlēšanās. Kā jau jūs zināt, vairāk nekā 30 % kandidātu neļāva piedalīties vēlēšanās. Daudzi no viņiem pārstāvēja, es teiktu, „progresīvos spēkus”, ja šādu terminu var lietot attiecībā uz Irānu.

Otrs būtiskākais jautājums ir reģionālais jautājums. Šis jautājums šeit netika plaši komentēts, bet ir ļoti būtiski, lai Irāna kļūtu par konstruktīvu spēlētāju un nevis „traucēkli” Tuvajos Austrumos dzīvojošajām tautām un miera nodibināšanai šajā reģionā, ar ko mēs saprotam miera veicināšanu Tuvajos Austrumos. Dienas kārtībā ir divi galvenie jautājumi. Pirmkārt, Tuvo Austrumu miera process, attiecībā uz kuru mūsu uzskati atšķiras pēc būtības. Mēs ticam divu valstu risinājumam, bet viņi tam netic. Mums ir jādomā par to, kā mēs varam likt Irānai piekrist procesam, kuram ir piekritušas visas arābu valstis reģionā un kuram, kā tas nesen izrādījās, nav piekritusi Irāna.

Otrs jautājums attiecas uz Libānu. Libānas jautājums šodien nav mūsu dienas kārtībā, bet Libānas jautājums vienmēr ir dienas kārtībā – pat tad, kad tas nav formāli iekļauts. Libānas problēmas ir mūsu prātos un sirdīs. Mēs zinām, ka attiecībā uz šo problēmu Irānai vajadzētu būt konstruktīvākai.

Trešais jautājums, kuru es gribētu pieminēt un par kuru mēs esam runājuši citās reizēs, ir kodoljautājums. Pirmkārt, es gribētu pateikties A. Beer tāpēc, ka es runāju ar viņu pirms komitejas vizītes uz Irānu, un mums bija ļoti veiksmīga – labi koordinēta – viedokļu apmaiņa. Sadarbība ar Starptautisko Atomenerģijas aģentūru ir ļoti būtiska. Mēs to vienmēr esam veicinājuši, un mēs ļoti vēlētos redzēt šīs sadarbības rezultātus. Tomēr ar to vien nepietiek. Mums vajadzētu risināt „neatrisinātos jautājumus”.

Šie jautājumi, kā jūs zināt, ir saistīti ar pagātni. Kādēļ tie nav atrisināti? Tādēļ, ka attiecībā uz tiem nekad nav sniegti paskaidrojumi, un tieši šā iemesla dēļ Irāna atšķiras no dažām citām šeit pieminētajām valstīm. Irāna ir Neizplatīšanas līguma dalībvalsts; tai ir noteiktas saistības, un tā nav šīs saistības izpildījusi. Pašlaik notiek pārrunas starp Dr. M. El Baradei un tiem, kas ir atbildīgi par kodoljautājumu lietu, lai redzētu, vai šos „neatrisinātos jautājumus” ir iespējams atrisināt. Šobrīd ir 2008. gads, un daži no šiem jautājumiem ir saistīti ar 2003., 2004. un 2005. gadu.

Tas bija pirmais jautājums, par ko es vēlējos runāt, un otrais ļoti būtiskais jautājums ir par to, ka mēs turpinām atbalstīt divpusēju pieeju. Mēs vēlamies pārrunas un līdztekus mēs vēlamies arī sekot notikumiem Ņujorkā – mēs vēlamies darīt šīs lietas vienlaicīgi. Es vēlos redzēt, kā mums tas izdosies. Mēs nevēlamies sodīt Irānas tautu. Mēs vēlamies, lai viņi atgrieztos pie sarunu galda ar cēlu mērķi.

Vēlos jums sniegt piemēru: kā jau jūs zināt, pagājušajā otrdienā mēs tikāmies Berlīnē. Trešdien es biju šeit Briselē un vakariņoju kopā ar Dr. M. Jalili – vienu dienu pēc mūsu pārrunām par Ņujorku un par to, kā virzīt procesu uz priekšu Ņujorkā; es nevēlējos radīt priekšstatu, ka mēs darām ko tādu, ko nevaram pārrunāt tieši. Lai pierādītu mūsu vēlmi turpināt dialogu, es tikos ar M. Jalili, vakariņoju kopā ar viņu un izskaidroju iepriekš minēto, tādējādi pārliecinoties, ka mēs pieliekam visas pūles, lai saglabātu dialogu atvērtu un ne tikai atvērtu, bet produktīvi atvērtu.

Man jums nav jāstāsta, ka dažreiz nav iespējams saņemt atbildi uz jautājumu. Jūs debatējat šeit un jūs zināt, ka reizēm, iespējams, ar tulkojumu saistītu problēmu dēļ, jūs nesaņemat atbildi uz savu jautājumu – jūs saņemat atbildes uz citiem, bet nevis uz savu jautājumu. Jūs zināt, kā tas ir, jums ir tāda pieredze, bet mums ir jāmēģina, jāmēģina un vēlreiz jāmēģina, un mēs saņemsim atbildi uz savu jautājumu!

Saistībā ar šeit pieminēto izmeklēšanas ziņojumu es vēlos teikt, ka mēs neesam par to atbildīgi, bet par to ir atbildīga Apvienoto Nāciju Organizācija. Bet jebkurā gadījumā, ja jūs ar šo ziņojumu iepazīsieties pēc tā publicēšanas (nozīmīgākie aspekti ir jāpublicē), tad tajā ir skaidri teikts, ka 2003. gadā Irāna daļēji apturēja bruņošanos ar kodolieročiem. Pašlaik bruņošanās sastāv no trīs elementiem. Pirmais un visnozīmīgākais no tiem ir nepieciešamība pēc bagātināta urāna; ja jums nav bagātināta urāna, jūs nekad nevarēsiet īstenot militāru kodolprogrammu. Otrkārt, jums ir nepieciešama raķete, ko palaist, un treškārt, jums ir nepieciešams bumbas detonators. Irāna ir apstājusies pie otrā elementa, un tas ir tas, kas notika 2003. gadā.

Otrais elements ir raķete, un jūs zināt, ka raķešu tehnoloģijas attīstās strauji. Mēs esam noraizējušies. Šis nav viens no būtiskākajiem jautājumiem, bet tomēr jautājums. Pašlaik ar raķeti ir iespējams sasniegt 1 300 kilometru attālumu, un tas nav maz. Trešais elements ir bagātinātā viela, uz kuru attiecas pārkāpums un kuru turpina ražot. Tā ir problēmas būtība; mums ir jācenšas panākt vienošanos šajā saistībā.

Ļaujiet man atkārtot vēlreiz: lai kodolspēkstacijā varētu ražot enerģiju (patīk jums tas vai nē, bet tas nav jautājums, par kuru mēs šodien debatējam), ir jāpaiet, kā jau jūs zināt, vismaz septiņiem vai astoņiem gadiem no vienošanās noslēgšanas brīža līdz spēkstacijas nodošanai ekspluatācijā. Starp Irānu un valstīm, kas var uzbūvēt kodolspēkstaciju enerģijas – kilovatu – ražošanai, nav noslēgtas vienošanās, izņemot ar Krieviju. Kā jau jūs zināt, ar Krieviju noslēgtajā vienošanās ir noteikums, kas paredz, pirmkārt, ka bagātināto urānu piegādā Krievija, un, otrkārt, ka šķelšanās materiālus – bagātinātu plutoniju vai jebkādu citu vielu, kas veidojas procesa rezultātā – nogādā uz Krieviju, tādējādi Irānai nav nepieciešams bagātināts urāns, jo to piegādā.

Otrkārt, ja Irāna turpina bagātināšanu, jautājums ir - kādēļ? - jo viņiem nav, kur to likt, nav citu kodolspēkstaciju. Lūk, šis ir jautājums, kuru esam tiesīgi uzdot, un uz kuru ir ļoti sarežģīti saņemt atbildi. Tāda ir mana attieksme pret šo jautājumu, jo šis ir jautājums, kuru jūs un Eiropas Savienības vadītāji un pilsoņi varat ietekmēt.

Es mēģināju sniegt jums godīgu informāciju par mūsu situācijas interpretāciju, problēmām un trīs galvenajiem jautājumiem, par kuriem mums kā eiropiešiem ir jāraizējas. Es vēlos vēlreiz teikt, ka mēs ļoti cienām šo valsti – mēs patiesi cienām Irānu – un mēs ļoti vēlētos sadarboties ar to un redzēt tās progresu šajā virzienā.

 
  
MPphoto
 
 

  José Ignacio Salafranca Sánchez-Neyra (PPE-DE). – (ES) Priekšsēdētāja kungs, rītdien Eiropas Parlaments pieņems rezolūciju par Irānu, ko atbalstīs mūsu politiskā grupa.

Nav sagadīšanās, ka šīs rezolūcijas pirmā daļa attiecas uz cilvēktiesību situāciju.

Pagājušajā nedēļā mūsu Ārlietu komitejai bija pilnīgi neapmierinoša sanāksme ar Jalili kungu, kurš nevarēja atbildēt ne uz vienu viņam uzdoto jautājumu par cilvēktiesībām, spīdzināšanu, publiskiem nāves sodiem, Ziemeļkorejas raķešu iepirkšanu un padomju torpēdām, kuras ir iespējams aprīkot ar kaujas kodolgalviņām.

Solana kungs, mēs esam ļoti skaidri dzirdējuši, ka jūs gaidāt atbildes uz jautājumiem, ko jūs esat uzdevis Jalili kungam; komisārs Ferrero mūs par to ir informējis, un arī mēs joprojām gaidām atbildes uz jautājumiem, ko mēs viņam esam uzdevuši.

Tādēļ mūs neapmierina nožēlas izteikšana par to, ka viņi nav atcēluši savu kodolprogrammu, neraugoties uz starptautiskās kopienas aicinājumiem un trim Apvienoto Nāciju rezolūcijām. Kā Solana kungs tikko sacīja, starptautiskā kopiena ir pārliecināta, ka viņi bagātina urānu programmai tādiem mērķiem, kuri nav miermīlīgi.

Ņemot to vērā, mūsuprāt, tas vienkārši nav pietiekami, priekšsēdētāja kungs, rezolūcijas priekšlikumā pateikt, ka mēs negatavojamies iet sadarbības vai asociācijas nolīguma ceļu ar Irānu līdz laikam, kamēr nav panākts būtisks progress cilvēktiesību jomā un nav objektīvu aizsardzības pasākumu, tādu kā nodrošināt mums skaidras garantijas, ka netiek turpināta urāna bagātināšana nemiermīlīgos nolūkos.

Tādēļ, Solana kungs, jautājums, ko es uzdotu, ir šāds: vai jūs uzskatāt, ka ceturtā rezolūcija, ko Apvienoto Nāciju Drošības padome gatavojas pieņemt, pamatojoties uz pastāvīgo Drošības padomes locekļu un Vācijas sanāksmi Vīnē, būs pietiekama, lai Irāna ieklausītos starptautiskās kopienas aicinājumos? Kādam, Solana kungs, vajadzētu būt Apvienoto Nāciju rezolūcijas saturam, ja tā uzņemas šo uzdevumu un mazina draudus mieram un starptautiskajai drošībai, ko rada Irānas urāna bagātināšanas programma?

 
  
MPphoto
 
 

  Lilli Gruber (PSE). – (IT) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, šodien prezidents Ahmadinejad Bušerā, valsts dienvidos, teica, ka Izraēla ir netīra cionistu vienība, kas agrāk vai vēlāk kritīs. Tas ir apgalvojums, kas, bez šaubām, ir nepieņemams un acīmredzami bija domāts kā propaganda.

Politiskās vēlēšanas Irānā notiks 14. martā, un tajās solījumu, kurus viņš nav izpildījis, būs vairāk nekā to, kurus viņš ir izpildījis. Turklāt vēlēšanu kampaņa ASV noris pilnā sparā, un šī iemesla dēļ mums ir jāņem vērā fakti. Šodien Irāna parādās kā vadošā Persijas līča vara, un Vašingtona cenšas noslēgt līgumu ar šo valsti. Decembrī Amerikas slepenais dienests nolēma, ka Irāna nerada tūlītējus draudus. 12. janvārī SAEA direktors, Baradei kungs, saņēma apstiprinājumus no irāņiem uz visiem neatbildētajiem jautājumiem.

Spiediens uz Irānu tiks saglabāts, taču būtu lietderīgi panākt vienošanos, kas būtu praktiski iedarbīga visiem, kā arī reģionālajai stabilitātei, un kas ļautu izvairīties no radikāliem un neefektīviem pasākumiem. Mums būtu jāatceras Irāka un tas, cik neefektīvas bija sankcijas pret šo valsti. Ir jāatzīst Irānas loma jaunajā varas līdzsvarā, un Irānai ir jāpiedāvā drošības garantijas izteikti nepakļāvīgajā reģionālajā kontekstā. Tieša ASV iesaistīšanās ir būtiska veiksmīgām diskusijām, kurām šobrīd nevajadzētu neko izslēgt, kas būtībā ir tas, ko Eiropas Savienība dara.

No otras puses, ir absolūti skaidrs, ka Irānai būtu jāuzņemas noteiktas saistības: tai būtu jāatsakās no savām kodolambīcijām un militārajām ambīcijām, ar stingru kontroli, jāveic konstruktīvas darbības pašreizējo konfliktu atrisināšanā, jāievēro cilvēktiesības un sieviešu tiesības, un, lūkojoties uz plašākiem jautājumiem, jāievēro arī demokrātija. Pirms neilga laika Shirin Ebadi, Nobela Miera prēmijas laureāte, atsūtīja man e-pastu, kurā viņa atklāja nopietnus un aizvien biežākus cilvēktiesību pārkāpumus. Viņa rakstīja, ka šodien Irānā šis jautājums ir daudz nopietnāks par kodoljautājumu. Mums vajadzētu ieklausīties viņā.

 
  
MPphoto
 
 

  Baronese Nicholson of Winterbourne (ALDE). – Priekšsēdētāja kungs, es vēlos pateikties J. Solana un komisārei B. Ferrero-Waldner par ārkārtīgi grūto darbu pie Irānas Islāma Republikas jautājuma, kas rada lielas galvassāpes un nopietnas raizes tik daudziem cilvēkiem visā pasaulē un ANO Drošības padomei.

Man bija ļoti liels prieks pārstāvēt manu grupu nesenajā delegācijā, kas tieši pirms Ziemassvētkiem devās uz Irānas Islāma Republiku vizītē, kuras laikā mēs piedalījāmies vairākās ļoti būtiskās sanāksmēs, ko jau pieminēja J. Solana un B. Ferrero-Waldner.

Protams, ka mūsu aicinājumam uzsākt dialogu ar Irānas Islāma Republiku ir ļoti dzirdīgas ausis tādēļ, ka, kā jau jūs labi zināt, bijušais Irānas prezidents 2000. gadā Apvienoto Nāciju Organizācijai izteica priekšlikumu par starpkultūru dialoga gadu, ko jūs paši šogad esat nolēmuši īstenot Eiropas Savienībā.

Es uzskatu, ka ir ļoti daudz dialoga veidošanas iespēju, bet ne tikai par cilvēktiesību jautājumiem un ne tikai par tik būtisko kodoljautājumu. Es uzskatu, ka mums vajadzētu veidot dialogu par mūziku, mākslu, arheoloģiju, glezniecību, kaligrāfiju - par kultūras jautājumiem, saistībā ar kuriem mums ir tik daudz kopīga pagātnē un arī tik daudz nākotnes iespēju.

Es uzskatu arī, ka viens no ļoti būtiskiem jautājumiem, ko mums vajadzētu pārrunāt, ir tā sauktā „barjera starp islāmu un demokrātiju”. Iespējams, mēs neesam pamanījuši - Irānas Islāma Republika uzskata, ka tā ir tikusi pāri šai barjerai un ka tajā ievērotie demokrātijas principi pilnībā atbilst Irānas Islāma Republikai raksturīgajai islāma versijai, šariāta likumam un šiītu islāma tradīcijām. Es domāju, ka arī šādus uzskatus mums vajadzētu vērtēt atzinīgi un pārrunāt jau šogad, iespējams, ar bijušo prezidentu M. Khatami vai ar citām Irānas autoritātēm reliģijas un tradīciju jomā.

 
  
MPphoto
 
 

  Romano Maria La Russa (UEN). – (IT) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, mans viedoklis, arī ņemot vērā to, ko es esmu dzirdējis šo debašu laikā, joprojām ir tāds, ka vienīgais ejamais ceļš ir diskusiju un dialoga ceļš, pat ja ir grūti saprast, uz kāda pamata šis dialogs var risināties.

Patiešām, kā ir iespējams dialogs ar valsti, kas neievēro bērna tiesības un piemēro nāves sodu bērniem? Ar valsti, vai drīzāk būtu labāk un precīzāk teikt — ar režīmu, kurā ir publiskas pakāršanas, ar režīmu, kas draud, ka grib noslaucīt no kartes Izraēlas Valsti? Un attiecībā uz kodoljautājumu, vai mums vajadzētu to nolikt malā un pat neapšaubīt, vai kodolenerģija ir mierīgai izmantošanai? Cik tālu mums vajadzētu ticēt valsts aizsardzības militārajiem plāniem? Turklāt, vai mēs varam uzskatīt režīmu, kas finansē bruņotu karadarbību kaimiņvalstīs, par uzticības cienīgu?

Attiecībā uz CIP ziņojumu es gribētu teikt, ka mums nevajadzētu lolot īpašas ilūzijas par tā ticamību. Tā nebūtu pirmā reize, kad šāds ziņojums vēlāk tiek publiski noraidīts. Šis noteikti ir gadījums, kad mēs nevaram nevienam liegt iespēju eksperimentēt ar kodolenerģiju civilos, nevis militāros nolūkos, taču prezidents Ahmadinejad ne tikai nenodrošina garantijas, viņš nedod ne vismazāko garantiju, patiesībā viņš liek mums baidīties no visļaunākā.

Izslēdzot militāras iejaukšanās iespēju — tas, es domāju, ir visu Eiropas Parlamenta pārstāvju un deputātu viedoklis: izvairīšanās no militāras iejaukšanās ir absolūti svarīga —, es domāju, ka sankciju izvēle būtu katastrofa ikvienam, tās sodītu ekonomiku un tās sodītu neaizsargātus, neinformētus un nevainīgus cilvēkus. Es vēlreiz ierosinātu, lai tiktu izmantota diplomātija, jo, un es atkārtoju, nekad nekas labs nav iznācis no sankcijām, tās kalpo tikai tam, lai palielinātu naidu pret Rietumiem un jo īpaši pret Amerikas Savienotajām Valstīm.

 
  
MPphoto
 
 

  Gerard Batten (IND/DEM). – Priekšsēdētāja kungs, maldināšana ir kara ierocis, kas noteikts Korāna taquiyya doktrīnā. Irāna nav atklāti paziņojusi, ka tā gatavojas ražot kodolieročus. Bet tam ir ļoti būtiski pierādījumi. Irānai jau bija 3 000 urāna centrifūgas. Ar nevienu no tām nevar iegūt kodolenerģiju izmantošanai miermīlīgiem nolūkiem. Kopā tās viena gada laikā var saražot vienai bumbai nepieciešamo daudzumu urāna.

Pašlaik Irāna plāno būvēt vēl 5 000 centrifūgas. Tikmēr no Kongo – valsts, kurai Eiropas Savienība sniedz humāno palīdzību – nelegāli tiek importēts neapstrādāts urāns. Apvienotā Karaliste vēl joprojām ļauj irāņu studentiem apgūt kodolfiziku mūsu universitātēs. Turklāt Irāna, Sīrija un Ziemeļkoreja sadarbojas raķešu un ķīmisko kaujas galviņu ražošanā. Pagājušā gadā gāja bojā speciālisti no visām trim valstīm, kad radās kaut kādas problēmas Sīrijā. Vēlāk bija vērojama neliela zarīna gāzes noplūde atmosfērā.

Neatkarīgi no tā, vai šīs valstis veiksmīgi ražo kaujas kodolgalviņas, ķīmiskās kaujas galviņas pilnīgi noteikti būs izmantojamas tuvākajā nākotnē.

 
  
MPphoto
 
 

  Luca Romagnoli (NI). – (IT) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, es novērtēju ES sarunu mēģinājumus attiecībā uz pašnoteikšanās tiesību apstiprināšanu, un es atbalstu SAEA Irānas rīcības plāna sinerģiju. Tas ir slavējami un nomierina mūsu bažas, kā arī ļauj mazināt politiskās un stratēģiskās spekulācijas, pamatojoties uz teorētiskajiem draudiem mieram.

Turklāt rezolūcijas 5. punktā ir piebilde, ka mums vajadzētu izbeigt spekulatīvo politisko retoriku attiecībā uz Irānu. Visa rezolūcijas pirmā daļa un ierosinājums izveidot jaunu daudzpusēju sistēmu kodolenerģijas izmantošanai ir daļas no šīs pašas pieejas.

Taču otrā daļa šķiet demagoģiska. Cilvēktiesību pārkāpumi tik daudzos citos pasaules reģionos nav piesaistījuši šāda līmeņa nosodījumu. Tam piemēri ir nesenās rezolūcijas par Pakistānu un Ķīnu, kuru tonis ne tuvu nebija tik stingrs, kā arī tajās nebija tik acīmredzama atbalsta iekšējai opozīcijai. Tas liek man paziņot savu noraidošo nostāju pret šo rezolūciju, jo cilvēktiesības un brīvība ir absolūtas vērtības, ko nevar dažādi piemērot dažādās situācijās, un tās nekalpo nevienlīdzībai starp pieprasījumiem un nosodījumu.

 
  
MPphoto
 
 

  Jacek Saryusz-Wolski (PPE-DE). – Priekšsēdētāja kungs, Irānas kodolprogramma vēl aizvien ir mūsu lielāko raižu iemesls. Mēs ceram, ka pārrunas par risinājumu turpināsies.

Eiropas Savienībai būtu jāpaliek vienotai attiecībā uz šo ļoti sarežģīto jautājumu, un mums būtu jāatbalsta augstā pārstāvja un Komisijas, dalībvalstu un starptautiskās sabiedrības centieni, tostarp, nesen piedāvātā ANO Drošības padomes rezolūcija.

Centieni būtu jāvērš uz to, lai sekmētu Irānas atgriešanos pie sarunām par ilgtermiņa pasākumiem kodoljautājumu jomā.

Mēs – šā Parlamenta Ārlietu komitejas deputāti – nolēmām uzaicināt S. Jalili uz sarunām un dialogu. Mūsu komiteja nebija apmierināta ar saņemtajām atbildēm, un mēs zinām cik sarežģīts šis dialogs ir. Tomēr Ārlietu komitejas tikšanās parādīja mūsu vienprātību attiecībā uz Irānas jautājumu, un tika nosūtīts spēcīgs politisks signāls Irānas valdībai.

Ja mēs vēlamies turpināt nopietnu dialogu, mums ir jāatjauno ticība mūsu attiecībām. Mūsu Irānas partneriem ir jānodrošina pilnīga pārskatāmība attiecībā uz Irānas kodolprogrammu, pilnībā sadarbojoties ar Starptautisko Atomenerģijas aģentūru. Irānai ir pilnā mērā jāievieš vispārējā drošības nolīguma noteikumi, un mums ir jāturpina izdarīt spiedienu uz Irānas valdību, lai tā pildītu savas saistības un saprastu, ka šis ir vienīgais veids, kā gūt starptautisku atzinību, kā arī panākt veiksmīgu ekonomikas attīstību pilsoņu interesēs.

Pēdējā laikā Irānā ir nopietni pasliktinājusies situācija cilvēktiesību jomā, un mums ir jāturpina nosodīt sistemātiskos cilvēktiesību un pamatbrīvību pārkāpumus, jo īpaši attiecībā pret nepilngadīgajiem pārkāpējiem un sievietēm.

Kā sabiedrībai, kas balstās uz vērtībām, no kurām būtiskākās ir cilvēktiesības un demokrātija, un uzskata, ka nopietnākais raižu iemesls ir stabilitāte un drošība, mums nevajadzētu un mēs arī nevaram neņemt vērā situācijas pasliktināšanos cilvēktiesību jomā Irānā, un mums ir jādara viss, kas ir mūsu spēkos, lai pārliecinātu mūsu partnerus, ka tiesiskuma, cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošana attaisnojas.

 
  
MPphoto
 
 

  Libor Rouček (PSE). – (CS) Dāmas un kungi, manā devumā šajās debatēs šodien ļaujiet man pievērsties attiecību ar Irānu diviem aspektiem.

Pirmais aspekts ir pilsoniskā sabiedrība. Kā es pats pieredzēju savas nesenās vizītes laikā Teherānā, Irānā pastāv ļoti spēcīga un aktīva pilsoniskā sabiedrība. Sievietes, žurnālisti, nacionālās un reliģiskās minoritātes — visi cīnās par savām tiesībām. Studentu pasaule ir ļoti dzīvīga. Autobusu šoferi, maiznieki un daudzu citu profesiju pārstāvji organizē paši savas neatkarīgas arodbiedrības. Ekonomisti un uzņēmēji cenšas panākt Irānas ekonomikas privatizāciju un liberalizāciju.

Visas šīs grupas un elementi, kas veido irāņu sabiedrību, vēršas pie Eiropas, pie Eiropas Savienības, meklējot dialogu un palīdzību. Tādēļ es vēlētos aicināt Komisiju un Augsto pārstāvi Solana kungu kā daļu no šī dialoga efektīvi izmantot jauno instrumentu demokrātijai un cilvēktiesībām, kas ir mūsu rīcībā.

Mans viedoklis ir arī tāds, ka Eiropas Savienībai vajadzētu būt diplomātiskai pārstāvībai Irānā. Tas ne tikai paātrinātu diskusijas un dialogu ar pilsonisko sabiedrību, bet tas arī paātrinātu sadarbību ar vietējām struktūrām un iestādēm kopējās intereses jomās. Patiesi, mums ir daudz kopīgu interešu ar Irānu par spīti atšķirībām mūsu uzskatos par kodolprogrammu vai par cilvēktiesībām.

Es pieminēšu tikai vienu valsti, kas robežojas ar Irānu, un tā ir Afganistāna. Es esmu pārliecināts, ka ne mums, ne Irānai nebūtu labuma, ja, piemēram, afgāņu narkotikas tonnām ieplūstu Eiropā. Mums ir līdzīgas kopējas intereses attiecībā uz afgāņu bēgļu jautājumu, kā arī attiecībā uz jautājumu par vispārēju mierīgu risinājumu situācijai Afganistānā.

Tas ir tikai viens no daudziem iemesliem, kādēļ Eiropas Savienībai ir vajadzīga pašai sava diplomātiskā pārstāvniecība Teherānā.

 
  
MPphoto
 
 

  Struan Stevenson (PPE-DE). – Priekšsēdētāja kungs, gan J. Solana, gan arī B. Ferrero-Waldner savās runās šodien vairākkārt uzsvēra nepieciešamību pēc dialoga, pārrunām un pārliecības. B. Ferrero-Waldner uzsvēra nepieciešamību pēc cilvēku savstarpējām attiecībām. Viņa stāstīja mums par Erasmus Mundus programmas un nabadzības novēršanas programmas panākumiem.

Tātad, vai mēs apmācām viņu kodolfiziķus mūsu universitātēs? Vai mēs uz mūsu nodokļu maksātāju rēķina maksājam, lai mazinātu nabadzību vienā no bagātākajām naftas ražošanas valstīm pasaulē tādēļ, ka tā ir izvēlējusies tērēt miljardus kodolieroču programmas īstenošanai? Ko mēs esam panākuši, īstenojot samierināšanas politiku?

Saskaņā ar J. Solana teikto – līdz šim neko. Viņš teica, ka Irāna turpina mūs ignorēt. B. Ferrero-Waldner minēja, ka veikto nāves sodu skaits ir lielāks, nekā jebkad iepriekš. Ļaujiet man pastāstīt, priekšsēdētāja kungs, par to, ka 23 cilvēkiem - tostarp vairākām sievietēm - veica nāves sodu pirmajās divās šā gada nedēļās. Pieciem cilvēkiem amputēja rokas vai kājas. Šis džihada režīms, kam raksturīga sieviešu nicināšana, homofobija, genocīds un brutalitāte un kas atbalsta terorismu pasaules līmenī, turpina ar akmeņiem līdz nāvei nomētāt sievietes un vīriešus.

Ja mēs patiešām vēlamies atbalstīt Irānas studentus, mums vajadzētu atbalstīt drosmīgos Teherānas Universitātes studentus, kuri pēdējās piecas dienas neatlaidīgi pieprasa režīma maiņu. Tā vietā, lai atbalstītu samierināšanu, mums vajadzētu atbalstīt Irānas likumīgo opozīciju. Tā vietā, lai turētu PMOI mūsu teroristu sarakstā, Eiropas Savienības teroristu sarakstā vajadzētu būt Irānas revolucionārajiem cīnītājiem.

 
  
MPphoto
 
 

  Helmut Kuhne (PSE). – (DE) Priekšsēdētāja kungs, kā mēs tikko dzirdējām, pat šeit, mūsu Eiropas Parlamentā, ir pārstāvji, kuru prioritāte ir nevis mainīt Irānas režīma uzvedību, bet sagraut šo režīmu. Es uzskatu, ka ir viena lieta, kas jāpasaka ļoti skaidri, proti, loģiskais imperatīvs, ka tie, kas cenšas panākt režīma sagraušanu un vērš savu politiku uz šo mērķi, nedarīs neko, lai mainītu šī režīma uzvedību. Taču šādai mainīšanai ir jābūt mūsu mērķim, kad vien mēs runājam par kodoljautājumu.

Diplomātiskā darbība tiktu lielā mērā pastiprināta, ja Savienotās Valstis būtu tieši iesaistījušās sarunās, jo tās var piedāvāt kaut ko tādu, ko Eiropas Savienība nevar nodrošināt tādā pašā mērā, proti, drošības garantijas. Kā Solana kungs norādīja, ASV izlūkošanas dienestu konstatējumi negarantē secinājumu, ka Irānas programma nav potenciāls drauds. Tā patiesi ir problēma, un to nevar atrisināt, pārtraucot spiedienu. ANO Drošības padomei nevar noņemt šo jautājumu, jo tā ir atbildīga par rezultātu, ja Irānas režīms galu galā pateiks: „Paldies, tā nu tas ir — mums ir pietiekami daudz stipri bagātināta urāna; tagad mums ir laiks atteikties no neizplatīšanas nolīguma un sākt izgatavot savus kodolieročus.” Ja šāds scenārijs īstenotos, mums nebūtu citas alternatīvas kā atgriezties pie militāras atturēšanas stratēģijas, ko mēs zinām no sešdesmitajiem un septiņdesmitajiem gadiem.

Viena lieta, kas mums par katru cenu būtu jāizslēdz no šīm debatēm — un lai par to nebūtu nekādu šaubu —, ir tā dēvētā militārā iespēja. Lai ko arī saprastu ar vārdu „Rietumi” — vai tā būtu Ziemeļamerika viena pati, vai tā ietver Eiropu, tā dēvētās militārās iespējas īstenošana būtu politiska katastrofa, kas atspēlētos Rietumiem desmitiem gadu, lai atjaunotu attiecības ne tikai ar musulmaņu pasauli, bet arī ar tādām valstīm kā Indija, kas palīdzēja iekļaut šo jautājumu ANO Drošības padomes darba kārtībā.

 
  
MPphoto
 
 

  Miroslav Mikolášik (PPE-DE).(SK) Ļaujiet man pateikt, cik ļoti es esmu noraizējies par cilvēktiesību stāvokļa pasliktināšanos Irānā: nāves soda izmantošanu, spīdzināšanu, necilvēcīgu izturēšanos pret cietumniekiem un politisko oponentu apspiešanu. Mums būtu kategoriski jānosoda šādi acīmredzami cilvēktiesību un pamatbrīvību, kas veido mūsu demokrātisko sabiedrību pamatu, pārkāpumi.

Personīgi kā Eiropas un Vidusjūras reģiona Parlamentārās asamblejas loceklis es esmu diezgan noraizējies par drošības jautājumu un par to, ka Irāna, par spīti Eiropas Savienības un starptautiskās kopienas protestiem, turpina attīstīt savu kodolprogrammu. Neraugoties uz apgalvojumiem, ka tas tiek darīts vienīgi mierīgos nolūkos, ir ļoti grūti nesatraukties par virzienu, kādā situācija attīstās.

Nobeigumā es gribētu atsaukties uz faktu, ka Krievija nesen Irānai piegādāja kodolmateriālus. Ir papildu norādes, kas liecina, ka Irāna ir neuzticama partnere, un mums būtu attiecīgi jārīkojas.

 
  
MPphoto
 
 

  Ana Maria Gomes (PSE). – Priekšsēdētāja kungs, vai visas Eiropas Savienības dalībvalstis ir bijušas konsekventas, sniedzot Irānai politisko ziņu par nepieciešamību atbalstīt Eiropas Savienības trīs iniciatīvas un J. Solana kodoljautājumu lietā un brīdinot par ekonomisko sankciju piemērošanu?

Vai Eiropas Savienības dalībvalstis un jūs, J. Solana, izdarījāt spiedienu uz Buša administrāciju runāt tieši ar Irānu ne tikai par Irāku, bet jo īpaši par kodoljautājumiem? Vai arī jūs uzskatāt, ka nav jēgas to darīt, ka šie jautājumi var pagaidīt līdz nākamā ASV prezidenta administrācijai?

 
  
MPphoto
 
 

  Janusz Onyszkiewicz (ALDE). – (PL) Priekšsēdētāja kungs, es gribu atgriezties pie jautājuma, uz ko norādīja Solana kungs, tas ir, CIP ziņojuma par Irānas kodolprogrammu pareizas interpretācijas.

Ļaujiet man atkārtot, ko Solana kungs sacīja: tikai viens elements ir apturēts, un ir ļoti apšaubāms, vai tas ir apturēts galīgi. Irāņu opozīcija apgalvo, ka programma vienkārši ir izkliedēta citās vietās, taču tā joprojām tiek turpināta. Es domāju, ka mums būtu tam jātic, jo tieši irāņu opozīcija bija pirmā, kas pievērsa uzmanību Irānas kodolprogrammas militārajiem aspektiem, un tās apgalvojumi izrādījās absolūti patiesi.

Tas liek man pāriet pie nākamā punkta, proti, ka ir pēdējais laiks izsvītrot organizāciju „Tautas mudžhahedīni” no teroristu organizāciju saraksta. Tiesas, Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja un Itālijas parlaments jau ir runājuši par šo jautājumu. Ir laiks arī mums to darīt.

 
  
MPphoto
 
 

  Marie Anne Isler Béguin (Verts/ALE) . (FR) Priekšsēdētāja kungs, tāpat kā Solana kungs un Ferrero-Waldner kundze es neredzu nekādu atšķirību starp civilo un militāro kodolenerģiju. Solana kungs mums paskaidroja, ka urāns ir viss, kas vajadzīgs, lai radītu bumbu. Es domāju, ka jābūt mazliet naivam, lai ticētu, ka valsts, kas ir tik bagāta ar dabas resursiem kā Irāna, attīstībai ir nepieciešama kodolenerģija. No otras puses, mēs ļoti labi zinām, ka tai vajadzīga kodolenerģija, lai radītu bumbu.

Solana kungs arī sacīja, ka kodolenerģija ir nestabilitātes cēlonis un mēs nekādi neietekmējam Irānu. Tas ir diezgan pareizi. Mēs pilnīgi piekrītam šim priekšlikumam, ka bagātināšana ir jāaizliedz. Es iešu pat vēl tālāk par to: es domāju, ka kodolenerģija vienkārši būtu jāaizliedz. Tikai 4 % no enerģijas visā pasaulē šobrīd ir kodolenerģija.

Jautājums, ko es gribētu uzdot Solana kungam un Ferrero-Waldner kundzei, ir šāds: vai viņi nedomā, ka Francija un tās prezidents Sarkozy kungs spēlējas ar uguni un rada nestabilitāti pasaulē, parakstot nolīgumus kodolenerģijas jomā ar tādām valstīm kā Lībija, Ķīna un Gruzija? Vai mēs nevarētu izmantot skumjo Irānas pieredzi, lai apturētu kodolieroču izplatīšanu pasaulē?

 
  
MPphoto
 
 

  Erik Meijer (GUE/NGL) – (NL) Priekšsēdētāja kungs, debates par Irānu ir vairāk nekā kodolenerģija, kara draudi un cilvēktiesību pārkāpumi. Savas runas ievadā Solana kungs jau aprakstīja, kāpēc Irāna, neraugoties uz to, ka tajā ir zināmi demokrātijas elementi un augsts izglītības līmenis, tik daudziem cilvēkiem nav patīkama vieta, kur dzīvot.

Daudzi no tiem, ko vajāja Irānas valdība vai kas nevar brīvi dzīvot pašreizējā režīmā, ir aizbēguši uz Eiropu. Eiropas Savienība un tās dalībvalstis nedrīkst stāvēt šiem cilvēkiem ceļā, un tām ir jānodrošina mierīgajai opozīcijai trimdā lielākā iespējamā brīvība.

Tādēļ ir svarīgi, ka Eiropas Kopienu tiesa ir nolēmusi, ka ir nepareizi iekļaut šo organizāciju teroristu organizāciju sarakstā. Ir svarīgi, ka Parlamentam ir jānorāda Padomei, ka ir netaisnīgi un nepieņemami tā darīt. Šis saraksts ir viena joma, kurā nevar būt nekādu kompromisu ar Irānas režīmu.

 
  
MPphoto
 
 

  Vytautas Landsbergis (PPE-DE). – Priekšsēdētāja kungs, es vēlos noskaidrot, vai kāds man var sniegt atbildi. Vai laikā, kad parlamentārieši apmeklēja Teherānu, viņi bija klāt arī publiskajās nāves soda izpildēs, jo īpaši tajās, kurās izmantoja Eiropā ražotos pacēlājus?

 
  
MPphoto
 
 

  Miloslav Ransdorf (GUE/NGL) – (CS) Es vēlētos pieminēt, ka Irānas kodolprogramma paradoksāli sākās laikā, kad Irāna bija Amerikas Savienoto Valstu sabiedrotā. Amerikāņi ieteica, lai šakhi uzbūvētu divdesmit kodolenerģijas stacijas. Izskatās, ka laiki ir mainījušies: sabiedrotā ir kļuvusi par ienaidnieci, un Irānas tēls ir pretrunu pilns.

Lai gan es zinu par mūsu draugu ciešanām Tudeh partijā, man ir arī jānorāda, ka neviena cita arābu valsts nebauda šādu pluralitātes pakāpi un tik attīstītu pilsonisko sabiedrību kā Irāna.

Arodbiedrību pasaule, ko pieminēja Rouček kungs, noteikti pelna ievērību, tāpat kā sieviešu kustība. Manuprāt, Rouček kunga ierosinājumi izveidot Eiropas Savienības pārstāvniecību Teherānā būtu jāizpēta un jāatbalsta.

Ir būtiski attīstīt šīs attiecības. Irāna ir liela nācija un liela kultūra, kam ir vairāk līdzību ar mums, nekā mēs varam iedomāties.

 
  
MPphoto
 
 

  Charles Tannock (PPE-DE). – Priekšsēdētāja kungs, Irāna vēl joprojām apdraud stabilitāti pasaulē un Tuvajos Austrumos. Irānas džihads cīnās kopā ar teroristiem Irākā, nogalinot britu kareivjus. Irānas tiesneši regulāri piespriež nāves sodus homoseksuālām personām un pusaudžiem.

Kādēļ Irāna neatlaidīgi turpina bagātināt urānu, ja tai nav darbojošos kodolelektrostaciju vai pat nodoma būvēt tādas nākotnē? Kādēļ Irāna ražo Shahab III raķetes, kas spēj nest kaujas kodolgalviņas un nomest tās uz Eiropas pilsētām?

Mūsu ziņai ir jābūt skaidrai un nelokāmai. Starptautiskā sabiedrība neļaus Irānai bruņoties ar kodolieročiem.

 
  
MPphoto
 
 

  Benita Ferrero-Waldner, Komisijas locekle. – Priekšsēdētāja kungs, šī, protams, bija ļoti nopietna diskusija. Kādēļ? Tādēļ, ka Irānā ļoti liela daļa sabiedrības ir pilsoniskā sabiedrība, kas pilnīgi noteikti vēlētos dzīvot citādi, bet valstī vēl joprojām ir arī ļoti sarežģīts režīms.

Es domāju, ka mēs visi zinām, ka kodoljautājums pašlaik ir ļoti liels klupšanas akmens. Tas sagandē visas attīstības un divpusējo attiecību iespējas, kurām būtu ļoti liels potenciāls. Es S. Jalili vairākkārt jautāju: „Kādēļ jūs to neizmantojat? Kādēļ ar jums nav iespējams veidot dialogu? Kādēļ jūs šajā saistībā neparādāt savu politisko gribu?” Es domāju, ka mums ir arī jāmēģina vērsties pie iedzīvotājiem, lai redzētu, vai pastāv iespēja mainīt situāciju nākamajās vēlēšanās, zinot, ka tas būs ļoti sarežģīti.

Bet, es domāju, ir interesanti vērot, ka opozīcija vismaz atkal kļūst vienotāka. Tā bija sašķēlusies. Tā ieņēma pasīvu pozīciju. Tagad vismaz ir radusies vēlme piedalīties vēlēšanās un, iespējams, mainīt situāciju, mazākais, valdībā. Bet, protams, kā jau es teicu iepriekš, pašlaik Uzraudzības padome veic kandidātu atlasi, un šis process ir ļoti nozīmīgs. Kā minēja A. Beer, ja 7 000 kandidātu var pretendēt uz 290 vietām, tad pārāk daudz kandidātu jau ir noraidīti. Divi tūkstoši kandidātu ir jānoraida. Tādēļ es ļoti ceru, ka apelācijas procedūra patiešām uzlabos situāciju. Irānas elektorāts ir pelnījis, lai tam tiktu dota iespēja izvēlēties pārstāvjus no dažādām partijām un ar dažādiem uzskatiem. Tas, protams, ir skaidrs, ka mēs neatbalstām kādu noteiktu partiju, bet ir būtiski, lai pastāvētu patiess plurālisms.

To sakot, es pilnībā piekrītu visiem tiem – un es neiedziļinājos visos aspektos –, kas teica, ka mums ir ļoti daudz darāmā cilvēktiesību jomā pat tādā gadījumā, ja mēs nevirzāmies uz priekšu kodoljautājuma risināšanā. Mēs, protams, esam atbalstījuši visas ANO rezolūcijas; Kanāda ir pieņēmusi šādu rezolūciju. To pieņēma, lai parādītu, kāda diemžēl šodien ir situācija Irānā. Es vēlos teikt dažiem Parlamenta deputātiem, kas minēja, ka mums vajadzētu izmantot EIDHR instrumentu, ka mēs jau to izmantojam projektos ar ANO, UNICEF un UNODC, piemēram, tādās jomās kā nepilngadīgo lietu izskatīšana un jauniešu atkarība no narkotikām, un arī attiecībā uz tiesiskumu. Bet šajā saspringtajā gaisotnē šā instrumenta izmantošana kļūst arvien sarežģītāka. Es mēģināju panākt, lai Teherānas vēstniecībā tiktu iecelts viens diplomāts, kas nodrošinātu efektīvāku kopīgo projektu koordinēšanu. Tas, protams, ir tikai mazs, bet, cerams, nozīmīgs solis, kurš varētu vismaz nedaudz uzlabot mūsu sadarbības attīstību. Tomēr Irāna diemžēl vēl aizvien ir izvairīga. Pagājušajā nedēļā, kad es personīgi par to ieminējos, es nesaņēmu atbildi.

 
  
MPphoto
 
 

  Javier Solana, augstais pārstāvis kopējās ārpolitikas un drošības politikas lietās. Priekšsēdētāja kungs, es vēlos runāt ļoti īsi, tādēļ ka man jau bija iespēja uzstāties. Nav daudz jaunu jautājumu, un, kā jau es minēju iepriekš, mūsu viedoklis būtībā sakrīt ar šeit paustajiem uzskatiem.

Attiecībā uz J. I.  Salafranca Sánchez-Neyra uzdoto jautājumu Drošības padomē pašlaik notiek debates, tādēļ es nedomāju, ka man par to vajadzētu runāt plašāk. Jūs jautājāt man, kādu risinājumu es vēlos redzēt. Es vēlos redzēt rezolūciju, kura nav nepieciešama, tādēļ ka dialogs, ko mēs prasām, jau ir izveidots. Jūs zināt, ar kādiem elementiem dialogs ir jāpapildina, lai tas kļūtu efektīvs.

Saistībā ar citām idejām par sadarbības paplašināšanu ir ļoti daudz jomu, kurās mēs varam un mums būtu jāsadarbojas. Tika pieminēta Afganistāna un narkotikas. Tas ir būtisks jautājums, saistībā ar kuru mēs ļoti vēlētos sadarboties.

Daži citi jautājumi attiecas uz sešu dalībnieku grupu Apvienoto Nāciju Organizācijā. Es nevaru runāt visu vārdā. Es varu runāt tikai to sešu dalībnieku vārdā, ar kuriem es piedalos sarunās. Es esmu saņēmis atbalstu no visiem grupas dalībniekiem, tostarp ne tikai no Eiropas Savienības, par ko nav nekādu šaubu, bet arī no citām valstīm – Drošības padomes loceklēm, kas nav Eiropas Savienības sastāvā.

, Kopējās ārējās un drošības politikas augstais pārstāvis. (FR) Atbildē uz Béguin kunga jautājumu par kodolenerģiju, es šodien negribu uzsākt diskusijas par kodolenerģiju kopumā. Mums vajadzētu būt laikam tam, kad mēs runājam par enerģiju, bet es jums izskaidrošu skaidro atšķirību starp kodolenerģiju elektrības radīšanai un kodolenerģiju citai izmantošanai, ko jūs jau esat nodalījuši. Galvenā atšķirība ir tāda, ka, lai radītu elektrību, kodolenerģija ir jābagātina X reizes, un bagātināšana, kas vajadzīga masu iznīcināšanas ieroču ražošanai, ir daudz lielāka par to.

Otrs jautājums attiecas uz atkritumiem. Ir ļoti svarīgi zināt, kas ar tiem tiek darīts. Jūs zināt, ka tie satur plutoniju un citas vielas, kas ir izmantojamas. Tā ir arī uzņēmumu, kas nodrošina tehnoloģijas, atbildība — savākt visus atkritumus. Tādēļ reālā situācija ir diezgan atšķirīga no situācijas, ko mēs iedomājamies, runājot par Irānu un autonomo bagātināšanas procesu.

Savā runā es aprakstīju Irānu tādu, kādu es vēlētos to redzēt. Es domāju, ka šāda Irāna ir gan iespējama, gan vēlama un ka šāda Irāna ir valsts, ar kuru mums vajadzētu sadarboties. Tā ir aktīva valsts, kam ir daudz intelektuālu, kulturālu un citu dzīļu, un mēs gribētu redzēt, lai tā pati iegulda sadarbībā ar mums vairākās jomās, arī enerģētikā, cilvēktiesībās, Tuvajos Austrumos un kodolenerģijā. Lai to darītu, mums jāsāk patiesi nopietns dialogs par visiem šiem jautājumiem.

Paldies jums par uzmanību šajās svarīgajās debatēs. Es būšu priecīgs par ikvienu uzaicinājumu atbraukt un runāt ar jums par Irānu vai citiem jautājumiem.

 
  
MPphoto
 
 

  Priekšsēdētājs . Liels paldies jums, Solana kungs.

Es esmu saņēmis sešus rezolūciju priekšlikumus(1), kas iesniegti saskaņā ar Reglamenta 103. panta 2. punktu.

Debates ir slēgtas.

Balsojums notiks ceturtdien, 31. janvārī.

 
  

(1)Sk. protokolu.

Juridisks paziņojums - Privātuma politika