Debašu stenogramma

Trešdiena, 2008. gada 30. janvāris - Brisele

17. Stāvoklis Gazā (debates)

  Priekšsēdētājs . − Nākamais punkts ir kopējās ārpolitikas un drošības politikas Augstā pārstāvja un Komisijas ziņojumi par stāvokli Gazā.

  Javier Javier Solana, ES KĀDP Augstais pārstāvis. − (ES) Paldies, priekšsēdētāja kungs, par man doto vārdu šajās nozīmīgajās debatēs, kuras mēs gatavojamies uzsākt.

Priekšsēdētāja kungs, mēs uzsākam debates par traģiskajiem notikumiem, kas notikuši pēdējās nedēļās un dienās: jautājums par Gazu, jautājums par robežu starp Gazu un Ēģipti un robežu šķērsošanas punktiem starp Gazu un Izraēlu.

Notikumi, kuriem mēs bijām liecinieki pēdējās dienās, ir traģiski: ļoti krasi pasliktinājušies cilvēku dzīves apstākļi, un ievērojami pasliktinājusies pat drošības situācija.

Es uzskatu, ka šodienas debatēm būtu jāizvēršas par diskusiju par to, kā mēs varam palīdzēt risināt problēmas.

Mums ir bijušas vairākas debates šajā plenārsēžu zālē par pagātnes problēmām, un es domāju, ka šodien mums vajadzētu saprast, vai mēs Eiropas Savienībā spējam palīdzēt risināt šo būtisko jautājumu (jo šis jautājums ietekmēs arī Anapolisas konferenci un miera procesu).

Es vēlētos vēlreiz vērst uzmanību uz to, ka mēs, Eiropas Savienība, esam bijuši konsekventi, aicinot atvērt robežu šķērsošanas punktus un atļaut tajos brīvu cilvēku un preču kustību saskaņā ar drošības garantijām ne tikai humānās palīdzības precēm, bet arī precēm, kas varētu palīdzēt reģiona, precīzāk, Rietumu krasta un Gazas, ekonomiskajai attīstībai.

Ja trūks šo trīs pamatelementu — politiskās attīstības, ekonomiskās attīstības un situācijas izmaiņu reģionā —, mums būs ļoti grūti virzīties uz priekšu. Progress šajās jomās ir jāpanāk, un progress ir jānodrošina visās šajās trijās sfērās.

Ko mēs, eiropieši, varam darīt?

Kopš šīs jaunās situācijas izveidošanās mēs nepārtraukti sazināmies ar galvenajām iesaistītajām pusēm.

Kā jūs zināt, svētdien notika nozīmīga Arābu līgas sanāksme, kuras dalībnieki apskatīja visus šos jautājumus un centās atrast risinājuma formulu, formulu, kas nav ļoti atšķirīga no tās, kuru Eiropas Padomei piedāvāja ministrs Fayad pirms vairākām nedēļām un kuru viņš atkārtoti pieminēja Arābu līgas sarunās vai Arābu līgas ministru sanāksmē: ir jāmeklē metode, kā atjaunot robežu kontroli, lai par tām atbildētu Palestīnas varas iestādes.

Ja tā notiktu, tad, pēc manām domām, Eiropas Savienībai vajadzētu vēlreiz aktualizēt jautājumu par Rafahu, tāpat kā mēs to darījām 2005. gadā.

Kā jūs zināt, mums patlaban tur nav savas fiziskas pārstāvniecības; mēs esam gatavi to izveidot, tiklīdz mūs aicinās to darīt, bet patlaban mums tur nav savas pārstāvniecības; mēs neesam pārstāvēti pie robežas, kopš kontroli pār Gazu pārņēma Hamas grupējums, jo mums nav atļaujas tur atrasties.

Es uzskatu, ka mums ir jārīkojas saskaņā ar debatēm, kas pirmdien notika Eiropas Padomē, un ar Padomes lēmumiem, jo es domāju, ka pirmdien pieņemtie lēmumi ir ļoti labi un piedāvā virzību, kuru atbalsta visas puses: Ēģipte, Palestīna un Izraēla.

Tādējādi es uzskatu, ka mēs esam uz pareizā ceļa. Mums ir jāsaprot, kā nodrošināt, lai mūsu noteiktais ceļš saskaņā ar Padomes lēmumiem ātri kļūst par realitāti.

Cilvēku ciešanas ir šausmīgas: tādas ir cilvēku ciešanas Izraēlas dienvidu daļā, kas arī ir pakļauta Gazas ziemeļos notiekošajiem raķešu uzbrukumiem pret saviem cilvēkiem, tas ir faktors, kurš faktiski stabilitāti padara neiespējamu.

Ja mums būtu jāsagatavo risinājums, kurš aptver visus šos jautājumus, arī Al-Haram ash-Sharif atbrīvošanu, kas ir jāiekļauj risinājumā, ja mūsu mērķis ir stabilizēt situāciju, mēs varētu strādāt kopā, un es to ļoti vēlētos vēlreiz darīt, lai atrisinātu problēmu.

Kā jau teicu, es nepārtraukti sazinos ar galvenajām iesaistītajām pusēm. Es došos uz Ēģipti, tiklīdz būs beigusies šodien sāktā darba sesija par palestīniešiem un ēģiptiešiem. Rīt vai parīt es tur būšu, lai varētu piedalīties un izklāstīt par ieguldījumu, kuru varētu veikt mēs — Eiropas Savienība.

Es patiesi ticu, ka vislabākais risinājums būtu atgriezties pie brīvākas situācijas, kurā Palestīnas varas iestādēm būtu kontrole pār robežām un tiktu nodrošināta brīva preču un cilvēku kustība; ne tikai humānajai palīdzībai, bet arī ekonomiskajai attīstībai un tirdzniecībai, kas ir nepieciešamas, lai panāktu īstu progresu.

Dāmas un kungi, es uzskatu, ka mēs strādājam pie ļoti sarežģītas situācijas, kā jau minēju sākumā, Tuvajos Austrumos notiekošais ir saistīts ar visiem citiem notiekošajiem procesiem.

Ja mēs nevarēsim panākt progresu Gazas jautājuma risināšanā, tiks apgrūtināts arī miera process. Tādēļ mums ir jāuzņemas milzīga atbildība; lūdzu, apzinieties, kas mūs sagaida, un ziniet, ka mēs, komisārs un es, darīsim visu iespējamo, lai veltītu atlikušo laiku šajās dažās nedēļās tam, lai pārliecinātos, vai mēs varam palīdzēt rast risinājumu Eiropas Savienības vārdā.

Priekšsēdētāja kungs, man vairs nekas nav piebilstams, izņemot vēlēšanos palīdzēt sasniegt šo mērķi un saņemt atbalstu no šī Parlamenta deputātiem šī mērķa sasniegšanai.

  Benita Ferrero-Waldner, Komisijas locekle. – Priekšsēdētāja kungs, es domāju, ka tad, kad mēs bijām Anapolisē, pavīdēja cerība. Es vienmēr runāju ar piesardzīgu optimismu, zinot, cik sarežģīti būtu uzsākt divpusējas sarunas starp premjerministru E. Olmert un prezidentu M. Abbas, un tad mēs pieredzējām ko tādu, ko es sauktu par ļoti veiksmīgu un daudzsološu konferenci Parīzē, kur tika pausts tāds atbalsts, ka mēs domājām, ka ir noticis patiesi jauns pavērsiens. Bet tajā pašā laikā mēs neaizmirsām, ka šis jaunais pavērsiens varēja mainīties jebkurā brīdī. Es domāju, ka situācija Gazā un nopietnā vardarbība, ko mēs redzējām janvārī, ir viena no tām ļoti sarežģītajām situācijām - citu starpā arī raķešu un mīnmetēju uzbrukumi, kuru rezultātā cieta Izraēlas civiliedzīvotāji -, kas var mainīt visu procesu. Protams, ka mēs saprotam Izraēlas valsts pienākumu aizsargāt savus pilsoņus. Izraēlas militārās darbības sekas ir daudzi miruši un ievainoti Gazas sektora palestīnieši. Es vienmēr esmu teikusi, ka civiliedzīvotāju iekļaušanas pasākumi nav realizējami, un vienmēr esmu runājusi par piekļuves un pārvietošanās brīvību. Šo notikumu rezultātā lielā mērā ir cietuši Gazas sektorā dzīvojošie civiliedzīvotāji. Tādēļ nav brīnums, ka situācija kļuva nekontrolējama, kad cilvēki izlauzās cauri dažādiem starp Ēģipti un Gazu esošiem žogiem un sienām.

Pašlaik jautājums – un es šajā saistībā pilnībā atbalstu Javier Solana – ir šāds: ko mēs varam darīt, lai patiešām mainītu situāciju? Mēs ilgu laiku īstenojām Eiropas Savienības Robežu palīdzības misiju Rafā, bet diemžēl pēdējos mēnešos tās dalībnieki nespēja neko panākt, tādēļ, iespējams, mēs eiropieši to varētu atsākt un mēģināt panākt kādu risinājumu. Manuprāt, pozitīvi ir vērtējams tas, ka Javier Solana dosies uz Ēģipti, lai jautātu, ko mēs varam darīt, un, iespējams, lai savestu kopā visas dažādās puses, kas ir ļoti sarežģīti. Bet, pēc manām domām, pozitīvi vērtējams ir arī tas, ka Salem Fayed jau kādu laiku ir gatavs īstenot Palestīnas pašpārvaldi nolūkā kontrolēt robežas tādēļ, ka arī tas ir svarīgi. Tā, galu galā, ir viņu pašu atbildība. Lai šo pasākumu īstenotu, manuprāt, Eiropas Savienība arī šajā gadījumā varētu būt veicinošs faktors. Iespējams, ka mēs pat nebūsim vidutāji, bet veicinātāji. Pavisam nesen mums Parīzē bija pirmā uzraudzības sanāksme, kuras laikā tikās Norvēģijas ārlietu ministrs Bernard Kouchner un Tony Blair. Es esmu viena no šīs konferences līdzpriekšsēdētājām. Mēs mēģinājām novērtēt, ko mēs varam darīt šīs tikšanās laikā, lai virzītu situāciju uz priekšu, nevis tikai gūtu negatīvu pieredzi. Mēs visi nolēmām virzīties uz tā saukto „ātrā starta projektu” īstenošanu drošības infrastruktūras jomā, no vienas puses, un jo īpaši saistībā ar skolām, no otras puses, tādēļ, ka šī ir joma, kurā ikviens var redzēt, just un iespējams, pat nojaust cerību; joma, kurā mēs vēlamies dot cerību un kurā piekļuves un pārvietošanās brīvība patiešām ir viens no būtiskākajiem ekonomikas attīstības priekšnoteikumiem. Tādēļ mēs pilnībā atbalstām šo ideju un centīsimies īstenot šo stratēģiju.

  José Ignacio Salafranca Sánchez-Neyra, PPE-DE grupas vārdā. – (ES) Priekšsēdētāja kungs, ja man vienā vārdā būtu jāraksturo tas, ko redzējām dažās pēdējās dienās Gazas dienvidu pierobežas zonā, es to sauktu par „izmisumu”.

Pirms diviem gadiem Palestīnā notika vēlēšanas. Daži šī Parlamenta deputāti — De Keyser kundze, McMillan-Scott kungs un citi — piedalījās šajā vēlēšanu procesā, bet šodien, pēc diviem gadiem, Palestīnas lieta ir sagrauta un situācija ir postoša, bezcerīga un izmisuma pilna, kas pierāda, ka demokrātijas konsolidēšana nav tikai tiesības balsot, ir jābūt arī pārstāvju institūcijām, leģitīmam varas sadalījumam un cilvēktiesību ievērošanai, sākot ar tiesībām uz dzīvību.

Starptautiskā sabiedrība lūdza Hamas grupējumu atteikties no vardarbības. Līdz šim viņi to nav darījuši un šī iemesla dēļ paliek teroristisko organizāciju sarakstā, kuru izveidojusi Eiropas Savienība.

Ir acīmredzami, ka jautājumus slikti risina arī otra puse: Izraēla atbalsta dalīšanos Palestīnas lietā, īsteno savu izmitināšanas politiku, veic nepamatotas represijas un ir ieviesusi nežēlīgas blokādes, kuru vienīgais rezultāts ir atbalsts Hamas grupējumam.

Ko mēs varam darīt? Es domāju, ka Solana kungs perfekti raksturoja situāciju: atbalstīt Augstā pārstāvja centienus, atbalstīt pieeju, ko izstrādāja Neapoles konference četriniekam un arābu valstīm, un galvenokārt atbalstīt politisko nostādni, par kuru, manuprāt, ir jāizsaka mūsu atzinība Komisijai un komisārei Ferrero-Waldner, tas ir, politisko nostādni, kas Eiropas Savienībai liek galveno uzmanību pievērst cilvēkiem, cilvēkiem, kuri cieš, kuriem sāp, kuri dzīvo postā un mirst, un, pēc manām domām, piedzīvo to nevajadzīgi jau ilgu laiku Tuvajos Austrumos.

SĒDI VADA: MAURO KUNGS
Priekšsēdētāja vietnieks

  Véronique De Keyser, PSE grupas vārdā. – (FR) Priekšsēdētāja kungs, visi mūri galu galā tomēr sabrūk: Jērikas mūris, Varšavas geto mūris, Berlīnes mūris, Atlantijas mūris, vienaldzības mūris. Rafahas mūris, pateicoties savai simboliskajai nozīmei, ir daļa no aklās dziņas, no kuras cilvēkiem vajadzētu atbrīvoties.

Ko ir darījuši Gazas cilvēki ar savu jauniegūto brīvību? Vai viņi bēga uz Ēģipti? Vai viņi apbruņojās ar Kalašņikova automātiem? Nē, jo diemžēl ieroči vienmēr sasniedz savu mērķi, ar mūri vai bez tā. Viņi turpināja krāt pirmās nepieciešamības preces. Viņi devās uz veikalu, lai pirktu zīdaiņiem medikamentus un pienu, kas nav pieejami Gazā. Mopēdi, kazas un liellopi tika ievesti Rafahā ar kravas celtņiem, tos pavadīja pūlis ar ovācijām. Tas bija sirreāls skats. Pēc tam visi devās mājās. Šīs ainas pasaka visu: kas iepriekš bija neiespējams, pēkšņi kļuva iespējams, un tad cilvēki atgriezās ikdienas dzīvē.

Mums patlaban ir vēsturiska atbildība. Jautājums vairs nav par to, kas atvērs vārtus brīvdabas cietumam, bet — kurš tos atkal aizvērs, lai liktu Gazas cilvēkiem palēnām nosmakt. Kopš sākusies Anapolisas konference, Eiropas Savienība ir zaudējusi kontroli. Pateicoties ceļu kartei, tā nodeva miera procesa kontroli Amerikas Savienotajām Valstīm. Apvienotās prezidentūras nodrošināšana Donoru konferencē Parīzē bija īsts sasniegums. Malači! Eiropiešiem tomēr bija pilnvaras iekļūt Gazā kopš 2005. gada. Vai mēs spēsim kopā ar ēģiptiešiem, Palestīnas varas iestādēm, Hamas grupējumu un Izraēlu atsākt dialogu un nodrošināt palestīniešiem piekļuvi ārpasaulei vai arī mēs, gluži otrādi, kļūsim par represiju novērotājiem, jo tādas neizbēgami sekos? Tā ir jautājuma būtība. Papildus ES RPM uzdevumam jāpievēršas arī Palestīnas vienotībai un miera procesam, starptautisko likumu ievērošanai un Eiropas Savienības reputācijai. Savas grupas vārdā vēlos izteikt ļoti skaidru ziņu Solana kungam: Dieva dēļ, rīkojieties tālāk!

  Chris Davies, ALDE grupas vārdā. – Priekšsēdētāja kungs, kā Parlamenta delegācijas loceklis Palestīnas Likumdošanas Padomē es esmu mēģinājis saprast, kādēļ, kad mēs aicinām pārtraukt apdzīvotu vietu būvniecību, izraēlieši ignorē mūs, un mēs nedarām neko? Kādēļ, kad mēs aicinām likvidēt kontrolpunktus, izraēlieši ignorē mūs, un mēs neko nedarām? Kādēļ, kad mēs aicinām pārtraukt kolektīvo cilvēku sodīšanu Gazā, izraēlieši ignorē mūs, un mēs nedarām neko?

Tādēļ es esmu patiešām pateicīgs Eiropas Savienības Īpašajam pārstāvim Tuvajos Austrumos Marc Otte, kurš vakar piedalījās delegācijas sanāksmē un teica, ka mūsu politikai – Eiropas politikai – ir jāseko Amerikas sniegtajam piemēram.

Nesen – tikai pirms dažām nedēļām – Izraēlas premjerministrs teica par prezidentu Bušu: „Viņš nedara neko tādu, kam es nepiekristu. Viņš neatbalsta neko tādu, pret ko es iebilstu. Viņš nesaka neko tādu, kas, pēc viņa domām, varētu sarežģīt dzīvi Izraēlai”.

Tādējādi amerikāņu politika ir izraēliešu politika, un mums, eiropiešiem, ir jāseko līderim. Tādēļ nav brīnums, ka mūsu nosodošā attieksme par izraēliešu rīcību palestīniešiem šķiet tik liekulīga. Un nav brīnums, ka ar šādu rīcību nav iespējams gūt panākumus. Šāda eiropiešu pieeja lika mums finansēt vēlēšanas Palestīnā pirms diviem gadiem, bet pēc tam nevēlēties pievērst pietiekamu uzmanību rezultātiem, tādējādi apdraudot mūsu atbalstu demokrātijai Tuvajos Austrumos.

Šādas pieejas sekas bija mūsu aicinājums veidot Palestīnas Nacionālo vienotības valdību, un, kad vienotības valdība bija izveidota, mēs atteicāmies runāt ar premjerministru un pusi no ministriem, un valdība krita.

Šāda pieeja nozīmēja to, ka mēs atteicāmies runāt ar Hamas pārstāviem Gazā, kaut gan viņu rokās ir īstenā vara šajā teritorijā. Ko mēs esam iemācījušies no pieļautajām kļūdām? Vai nav pienācis laiks Eiropai saraut saites, kas padara mūs aklus un piesaista šai vienpusējai Amerikas un Izraēlas politikai? Vai nav pienācis laiks mums runāt neatkarīgi un rīkoties mērķtiecīgi?

  Daniel Cohn-Bendit, Verts/ALE grupas vārdā. – (FR) Priekšsēdētāja kungs, Solana kungs, komisār, visas tautas turēšana par ķīlniekiem ir bijusi neveiksme. Tā ir mācību stunda no citas ēras, kas nav neko devusi, bet vissliktākā šīs mācības daļa ir situācijas pasliktināšanās — politiski un cilvēcīgi. Tādēļ mums ir jāuzdod sev jautājumi. Hamas un tādējādi arī Gazas izolēšana ir izgāzusies. Hamas tagad ir vēl populārāka nekā jebkad agrāk. Tas ir ļoti savādi: Solana kungs un komisārs teica, ka palestīniešiem ir jāatgūst kontrole pār robežām, bet kā Palestīnas varas iestādes var atgūt varu Gazas sektorā? Rietumu krasts nav robeža. Tā ir viena problēma. Gazas robežas ir pavisam cita problēma. Turklāt starp Ēģipti un Izraēlu ir noslēgts līgums, saskaņā ar to ēģiptiešiem Sinajā ir aizliegts bruņoties. Šis līgums ir noslēgts pirms 20 gadiem, sākot ar miera līgumu. Pat ja ēģiptieši vēlētos apturēt teroristus Sinajā, viņiem tas nav atļauts. Tādējādi situācija ir pilnīgi absurda, un ir taisnība, ka šādā absurdā situācijā mums ir jāuzņemas atbildība. Pirmkārt, mūsu atbildība ir nodrošināt Gazas cilvēkiem iespēju dzīvot, un tāpēc mums ir jāapspriežas ar tiem, kam ir administratīva vara Gazā. Mēs nevaram teikt: „Mēs vēlamies sniegt viņiem pārtiku un dzeramo, mēs vēlamies dot viņiem medikamentus, bet mēs nevēlamies runāt ar tiem, kas var nogādāt šiem cilvēkiem medikamentus.”

Otrkārt, ir jāpiemin, ka palestīnieši ticēs mieram, kad tas viņiem kaut ko dos. Rietumu krastā patlaban nav vērojams uzlabojums robežjautājumā vai iespējās pārvietoties. Miers ir konkrēts, nevis abstrakts jēdziens. Raķešu šāviņi nemitēsies pašreizējā situācijā, un, ja Izraēlai ir jābūt drošai, mums tai ir jāpasaka: „Blokāde traucē palestīniešiem dzīvot, un tas apdraud Izraēlas drošību.” Tāda ir patiesība. Mums ir arī jāpasaka Bush kungam: „Jebkurā gadījumā jūs tur nebūsiet dažu mēnešu laikā. Tāpēc klusējiet un ļaujiet ar politiku nodarboties citiem cilvēkiem, kas labāk izprot situāciju.” Neatkarīgi no tā, vai Izraēlas politika sekos Amerikas politikai vai otrādi, tā neizdosies un mēs to nevaram atbalstīt. Tādējādi Eiropas Savienība nevar tikai teikt: „Turpiniet!”, tai ir jāsaka: „Turpiniet pareizā virzienā, runājiet ar atbildīgajiem un runājiet ar Izraēlas vadītājiem!” Tai ir jāpasaka, ka mūsu solidaritāte ar Izraēlu nenozīmē, ka mēs turpināsim to atbalstīt, ja tās politika būs pašnāvnieciska.

  Francis Wurtz, GUE/NGL grupas vārdā. – (FR) Priekšsēdētāja kungs, Solana kungs, komisār, Gazas varoņi vēlreiz ir pierādījuši, ka cilvēces brīvības garu nevar ieslodzīt aiz nocietinātiem mūriem un neviena vardarbības forma nepakļaus dzīvību. Es citēju runu, kuru teica Izraēlas miera cīnītājs un Saharova balvas saņēmējs Nurit Peled pie Gazas vārtiem pagājušā sestdienā, šis cilvēks tur bija kopā ar citiem Palestīnas un Izraēlas demonstrāciju dalībniekiem.

Nav iespējams nejust līdzi emocijām, kuras juta šis varonis, redzot cilvēkus — neciešami apspiestus un pazemotus, ar spēku pretojamies Izraēlas noteiktajai blokādei un visbeidzot ieelpojam svaigu gaisu, piedzīvojam iespēju sagādāt pienu bērniem, pārtiku ģimenei un nedaudz prieka, kas stiprina viņu morāli.

Kas notiek tagad? Mēs visi varam nojaust dubultus draudus, kas pavīd Izraēlas vadītāju nolūkos. Pirmkārt, nolūks izmantot spēku, lai noslēgtu šo nelielo brīvo vietu vai turētu to atkal noslēgtu. Otrkārt, vispārīgāk runājot, ir manāmi draudi atteikties no atbildības par okupācijas spēkiem Gazā un nodot to Ēģiptei.

Ja Padomes 28. janvāra paziņojuma patiesie vārdi ir iegūt īstu ietekmi, Eiropas Savienībai ir jāpiekrīt izdarīt lielāku spiedienu uz Izraēlas varas iestādēm, nevis tikai lietojot parastos izvairīgos izteikumus, tieši un Četriniekā, bet pieņemot principu par tranzīta punktu pastāvīgu atvēršanu Palestīnas varas iestāžu atbildībā un ar Eiropas Savienības un Arābu līgas atbalstu. Ja Palestīnas varas iestādēm būs liegta jebkāda iespēja piedāvāt saviem cilvēkiem kaut mazāko cerību uz nākotni un iespēju uzsākt nacionālo Palestīnas samierināšanu, kas ir nepieciešama, tas nozīmētu pieņemt vissliktāko iespējamo scenāriju. Es baidos, ka mēs patlaban ātri dodamies šādā virzienā.

Mēs visi zinām, ka Gazai un Rietumu krastam, arī Jeruzalemes austrumu daļai, ir nepieciešams stimuls no starptautiskās sabiedrības. Šādu stimulu nepiedāvās nogurušais un diskreditētais Amerikas prezidents. Jārīkojas ir Eiropai.

  Charles Tannock (PPE-DE). – Priekšsēdētāja kungs, Gaza ir un paliek cilvēces traģēdija, un neviens no mums šajā Parlamentā nevar vainot ilgi cietušos Palestīnas iedzīvotājus par centieniem nokļūt pāri robežai, lai iegādātos preces Ēģiptē, Rafas šķērsošanas punktā vietās, kur nojaukts robežas nožogojums.

Tomēr Eiropas Savienības aizliegtā teroristu organizācija Hamas vēl joprojām brutāli kontrolē teritoriju un Gazas iedzīvotājus, un Hamas turpina, manuprāt, nesodīti izdarīt kara noziegumus, palaižot Qassam raķetes uz Izraēlas civiliedzīvotājiem, tostarp nesen palaistās minēto raķešu garākas versijas uz Ashkelon. Tas nozīmē, ka nevar vainot Izraēlu par ekonomiskās blokādes saglabāšanu, atļaujot sniegt tikai visnepieciešamāko humāno palīdzību.

Es atvainojos, Chris Davies, es atvainojos, D. Cohn-Bendit, tas ir pavisam vienkārši – ja Hamas apturēs raķetes, Izraēla atcels blokādi.

  Ioan Mircea Paşcu (PSE). – Priekšsēdētāja kungs, patiesībā Gazas sektora nodalīšana no Rietumkrasta, no vienas puses, vēl vairāk sarežģī jau tā sarežģīto situāciju. Bet, no otras puses, vienkāršo to.

Ļaujiet man sniegt paskaidrojumus attiecībā uz pēdējo. Pirmkārt, šāda nodalīšana veicināja dialogu starp Izraēlu un Palestīnas pašpārvaldi no Rietumkrasta. Otrkārt, tā bija saistīta ar musulmaņu radikālo agresivitāti, tādējādi nodrošinot tiešu piekļuvi šai nodalīšanai tādēļ, ka, no vienas puses, mums ir Hamas radikālie līderi un pārējā iedzīvotāju daļa, un šajā saistībā nav noslēpums, kuri no konfliktā iesaistītajiem mums ir jāatbalsta.

Treškārt, saistībā ar iepriekš minēto, divu vienādojuma elementu vietā (viens no tiem ļoti skaidri saskatāms – Izraēla, otrs – palestīnieši, kas ir nedaudz neskaidrāks) mums ir trīs skaidri noteikti elementi, tostarp, Gaza, un starp tiem atrodas reizināšanas zīmes, kas nozīmē, ka, ja jebkurš no elementiem ir nulle, arī rezultāts ir nulle.

  David Hammerstein (Verts/ALE). – (ES) Priekšsēdētāja kungs, tikai daži ļoti konkrēti jautājumi: kā mēs varam atgriezties pie ES RPM Rafahas robežpunktā, zinot, cik nedroša bija iepriekšējā situācija? Tas ir neapbruņots Eiropas korpuss! Ja tiks izšauts kaut viens šāviens, ja radīsies situācija, kad drošībā radīsies vissīkākā plaisiņa, vai visi policisti atgriezīsies Aškelonas viesnīcā?

Kā mēs varam apspriest nolīgumu ar palestīniešiem, Ēģipti un Izraēlu, lai mainītu šo situāciju? Ja mēs nevarējām to darīt līdz šim, tad nav lielas jēgas atgriezties iepriekšējā situācijā, kā teica Ferrero-Waldner kundze. Mums ir jārada situācija, kurā nav iespējama nedrošība.

Nākamais jautājums — kā mēs varam virzīties uz mieru, neatrisinot situāciju Gazā? Neapoles process izskaistināja Gazas situāciju, un es domāju, ka šādu attieksmi nedrīkst saglabāt: kamēr reģionā nav miera, nav iespējams darboties nevienai Palestīnas varas iestādei, kas spētu panākt drošību.

Visbeidzot, es vēlētos jautāt par vidēja termiņa risinājumiem ūdens un enerģijas apgādei Gazā. Vai nebūtu iespējams ieteikt risinājumus attiecībā uz frontes līniju starp Gazu un Ēģipti, kas būtu līdzīgi priekšlikumiem par ūdens atsāļošanas un enerģijas ražošanas rūpnīcām?

  Luisa Morgantini (GUE/NGL). – (IT) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, vakar Gazā Šifas slimnīcā nomira bērns, un Gazas slimnīcā ir 80 mirušo, jo viņi nevarēja doties uz Izraēlu, lai ārstētos. Šodien Izraēlas tiesa sprieda par labu valdībai, t.i., Barak, saistībā ar blokādi un degvielas piegādes samazināšanu. Tāda ir pašreizējā situācija.

Solana kungs jautāja, ko mēs, eiropieši, varam darīt? Komisārs teica, ka mums ir jārīkojas savādāk. Ir jāsaka taisnība. Savādāka rīcība nozīmē ne tikai drosmi pateikt: „Es zinu, ka jums ir ļoti daudz darāmā, ka jūs vienmēr strādājat, ka jūs ciešat kopā ar mums par palestīniešu un izraēliešu ciešanām, bet žēlsirdības vārdā kaut kas ir arī jādara!” Mums ir nepārprotami jāpasaka Izraēlas valdībai, ka, ja tā vēlas palīdzēt Salam Fayyad un Mahmoud Abbas, tai ir ne tikai jāaptur Gazas blokāde, tai ir arī jāpārstāj nogalināt jaunus zēnus, kā tā vakar izdarīja Betlēmē, un tai ir jāpārtrauc turēt ieslodzījumā palestīniešus Rietumu krasta geto.

Jautājums ir ne tikai par Gazu. Gaza ir kļuvusi par galveno jautājumu, bet okupācija turpinās katru dienu. Miers ir svarīgs ikvienam, tas ir svarīgs gan palestīniešiem, gan izraēliešiem. Mums ir jānobloķē ...

(Priekšsēdētājs pārtrauc runātāju)

  Reinhard Rack (PPE-DE). – (DE) Priekšsēdētāja kungs, ir labi, ka mēs varam veikt šādas debates tik drīz pēc šausminošajiem notikumiem Gazas pierobežas zonā. Ir labi, ka Parlamentam ir šī iespēja parādīt savu nostāju Solana kungam un Ferrero-Waldner kundzei. Vienlaikus ir svarīgi, lai mēs izmantotu šo iespēju detalizētākas informācijas saņemšanai. Cohn-Bendit kungs teica, ka nepietiek tikai ar pārtikas piegādi, mums ir arī jārunā. Mums tagad ir mehānismi, kas līdzinās Pegasus programmai un spēj veicināt daudz rezultatīvāku dialogu un sadarbību. Iespējams, komisārs var sniegt mums vairāk informācijas par to.

  Frieda Brepoels (PPE-DE) – (NL) Priekšsēdētāja kungs, Solana kungs, komisār, es no visas sirds piekrītu Parlamenta deputātiem, kas teica, ka ir pagājis laiks, kad varēja tikai izteikt bažas par dramatiskajiem notikumiem un cilvēku dzīves apstākļiem Gazā, un ka nepietiek, ja tikai nodrošinām naudas līdzekļus.

Gluži pretēji, es domāju, ka situācija Gazā un blokāde ir skatāmas saistībā ar vispārējo konfliktu starp Izraēlu un Palestīnu. Palestīnieši nepārprotami liek visas cerības uz ES, kurai beidzot vajadzētu veiksmīgi atrisināt šos jautājumus. Iepriekš ir izteikti daudzi solījumi, bet mēs varam redzēt, ka patiesībā ES Anapolisas konferences lēmumu ieviešanas pasākumos un ANO nespēj rīkoties kā aktīvs starpnieks. Es domāju, ka tas nav pieņemami un ES vairs nedrīkst atļauties sekot Amerikas Savienoto Valstu nostājai, bet tai ir jāpieņem neatkarīga nostāja.

  Bairbre de Brún, (GUE/NGL) – (GA) Priekšsēdētāja kungs, es atbalstu Cashman kunga ziņojumu par Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūru. Pilsoņu brīvību komitejas locekļi ir daudz paveikuši šajā tik būtiskajā jomā. Es apsveicu gan viņus, gan referentu.

Jo īpaši es atbalstu uzlabojumus, ar kuriem Aģentūras specifiskajos pienākumos tika iekļauts jautājums par diskrimināciju attiecībā uz tradicionālajām valodām un mazākuma grupām. Es aicinu deputātus rīt atbalstīt šīs reformas.

Apvienoto Nāciju Organizācija šo 2008. gadu ir pasludinājusi par Starptautisko valodu gadu. Eiropas Savienībai ir jāpiedalās šajā pasākumā, un arī mums ir jāseko šim piemēram.

Es esmu personīgi ieinteresēta šajā jautājumā. Es turpinu strādāt ES līmenī, pieprasot nepieciešamos resursus, lai īru valoda tiktu atzīta par darba valodu, un konstitūcijas līmenī, atbalstot kampaņu par īru valodas likumu — likumdošanas dokumentu, kas ir akūti nepieciešams Ziemeļīrijā, lai aizsargātu īru valodā runājošo tiesības.

Patlaban šīs tiesības nav iespējams izmantot. Tās varēs izmantot, ja tās tiks iestrādātas saistošajos tiesību aktos un ja tāda iestāde kā Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra spēs apstrīdēt manus tautiešus un citus cilvēkus jautājumos par diskrimināciju, kas saistīta ar valodas izmantošanas iespējām.

  Rodi Kratsa-Tsagaropoulou (PPE-DE). – (EL) Priekšsēdētāja kungs, notikumi Gazā ir traģiski, un visi mani biedri ir pauduši savu sašutumu. Arī Eiropas Savienība izjūt nožēlu par šiem notikumiem. Mēs ne tikai pārdzīvojam par politisko vājumu, bet arī nezinām, kā izpildīt savu pienākumu sniegt efektīvu finansiālo un humāno palīdzību, kur mēs to esam uzņēmušies. TIM tiek reorganizēta par PEGASE, un mēs investējam cilvēkresursos, procedūrās un Kopienas resursos.

Jautājums ir, kā to patlaban var izdarīt veiksmīgi.

Vai jums ir jaunas ziņas, komisār? Vai humānās palīdzības sūtījumi nonāk Gazā? Vai notiek sadarbība ar Izraēlu kaut vai tikai šajā jautājumā? Vai Palestīnas iestādes var palīdzēt nogādāt un izdalīt humāno palīdzību? Loģiski, PEGASE vajadzētu ieviest rīt. Jūsu dienesti ir veikuši detalizētu ieguldījumu, pievēršoties plānošanai un cilvēkresursiem. Kā mēs varam izpildīt savas saistības ar šādu redzējumu un šiem resursiem, komisār?

  Kyriacos Triantaphyllides (GUE/NGL). – (EL) Priekšsēdētāja kungs, situācija Gazā prasa tūlītēju Izraēlas veiktās blokādes atcelšanu. Cilvēkiem Gazā ir jāsniedz palīdzība, lai apmierinātu viņu akūtākās vajadzības. Arābu līgai, Eiropas Savienībai un pat Izraēlai ir jāpalīdz veidot sadarbību starp Fatah un Hamas, lai panāktu vienotību, kā tas bija, kad pie varas bija nacionālās vienotības valdība. Lai tas notiktu, no Izraēlas cietumiem ir jāatbrīvo visi palestīniešu ievēlētie Hamas grupējuma pārstāvji. Ir jānodrošina piemēroti apstākļi, lai varētu notikt vispārējās vēlēšanas. Gan Eiropas Savienībai, gan Amerikas Savienotajām Valstīm ir jārespektē vēlēšanu rezultāti, lai kādi tie arī nebūtu.

  Benita Ferrero-Waldner, Komisijas locekle. − (DE) Es vēlētos īsumā izklāstīt savu nostāju šajā patiešām sarežģītajā jautājumā, kuru mēs pagājušajā pirmdienā sīki un plaši vēlreiz pārrunājām Vispārējo lietu un ārējo attiecību padomē. Man jums ir jāsaka, lai gan tas tāpat ir skaidrs, ka mums nav jāaprobežojas tikai ar diskusijām: Eiropas Savienībai kopā ar Amerikas Savienotajām Valstīm, palestīniešiem, izraēliešiem un, protams, Apvienoto Nāciju Organizāciju un arī Krieviju Četrinieka ietvaros ir bijusi noteikta loma kopīgas stratēģijas pieņemšanā.

Es iepriekš pieminēju, lai gan ļoti īsi saistībā ar Anapolisu, vienu šīs stratēģijas aspektu, proti, divpusējas pārrunas starp Abbas un premjeru Olmert. Cits šīs stratēģijas aspekts, ar kuru man Komisijā jāstrādā vairāk, ir centieni veicināt jaunu attīstības vilni, kas nodrošinās tautas progresu, un es pilnībā apzinos šī uzdevuma sarežģītību. Es vienmēr esmu apzinājusies grūtības, bet mēs, protams, vēlamies izdarīt visu iespējamo, lai palīdzētu, un šādu nostāju mēs arī saglabāsim. Tādējādi mūsu nostājas virziens ir atbalsts Abbas kunga centieniem nodrošināt mieru pārrunu ceļā, lai izmantotu šo mieru samierināšanas veicināšanai ar Hamas. Šī ideja tika likta stratēģijas pamatā.

Mēs joprojām domājam atbalstīt arī turpmākās tikšanās. Dažās pēdējās dienās ir notikusi Olmert un Abbas kungu tikšanās. Mēs zinām, ka tajā netika daudz panākts attiecībā uz jautājuma būtību, bet tas ir saprotams, jo patlaban visas sanāksmes aizēno naidpilnā situācija. Tomēr mums ir jāturpina darboties šādā veidā. Mums joprojām ir iespējas laikus atvērt dažas durvis nākamajai sanāksmei Maskavā, ja mēs palīdzēsim abām pusēm.

Tā ir medaļas viena puse. Otra puse ir humānā un ekonomiskā perspektīva. Šajā jautājumā tiem, kas nav lasījuši manu ziņojumu, es vēlētos teikt, ka 21. janvārī es izteicu ļoti skaidru nostāju par situāciju Gazā, jo es arī sapratu, ka situācija vienkārši ir aizgājusi pārāk tālu. Kopā ar citiem ārlietu ministru un starptautisku organizāciju paziņojumiem tas ir palīdzējis uzlabot situāciju. Blokāde, protams, nav pilnībā atcelta, bet situācija ir ievērojami uzlabojusies. Tādējādi, runājot par humāno palīdzību, — tā būs arī atbilde uz jūsu jautājumu, Kratsa-Tsagaropoulou kundze, — daudzas piegādes patlaban patiesībā nonāk Gazā.

Mēs arī apzināmies, ka tas nav pietiekami. Un es personīgi apzinos, Cohn-Bendit kungs, ka mēs esam uzņēmušies ārkārtīgi grūtu uzdevumu. Jums pilnībā ir taisnība, kad sakāt, ka situācija ir ļoti sarežģīta; augstais pārstāvis pilnībā to apzinās, un, iespējams, viņš to arī komentēs. Neraugoties uz to, pašreiz mēs turpināsim vienoto stratēģiju, kuru kopīgi definējām un kopīgi arī esam plānojuši ieviest, un mums nav citas izvēles, kā vien uzstāt uz robežu atvēršanu, ko pats Salam Fayyad, kā jūs zināt, uzskata par būtisku soli.

Es tikai vēlētos īsumā komentēt procedūru, kuru mēs izstrādājām un kura faktiski sāks darboties pēc divām dienām — pirmajā februārī. Tā ir pastāvīga procedūra atšķirībā no iepriekšējām TIM (pagaidu starptautiskajām procedūrām), kuras mums bija jāpaplašina. Pamatotu iemeslu dēļ jaunā procedūra arī ir izveidota sadarbībā ar Palestīnas varas iestādēm. Mēs ļoti cieši sadarbojāmies ar Fayyad kungu šajā projektā, lai tā rezultāti atbilstu viņa prasībai pēc attīstības un progresa plāna Palestīnas ekonomikai un, protams, tās infrastruktūrai.

Šo jautājumu vajadzētu risināt visai Eiropai, ar to es gribu teikt, ka procedūru — finanšu mehānismu — varētu izmantot ne tikai mēs, bet arī dalībvalstis. Mēs domājam, ka dažas starptautiskas organizācijas un valstis, kas nav pievienojušās Eiropas Savienībai, arī principā varētu piesaistīties šai procedūrai. Tāpat kā TIM tā piedāvā pilnīgu uzraudzību un kontroli, jo mēs, protams, vēlamies, lai procedūra būtu pilnīgi pārredzama, tā ir izstrādāta, lai sniegtu tiešu palīdzību budžetam, organizētu palīdzību, izmantojot Apvienoto Nāciju Organizācijas Palīdzības un darba aģentūru un citas organizācijas, vai finansētu mūsu projektus. Es arī apzinos, ka patlaban šim jautājumam ir zemāka prioritāte nekā galvenajam politiskajam jautājumam, proti, ko mēs varam darīt, lai atrisinātu pašreizējo situāciju. Es, protams, pilnībā apzinos šo problēmu, bet pašreizējos apstākļos šī ir vienīgā atbilde, kuru varu sniegt.

  Javier Solana, augstais pārstāvis kopējās ārpolitikas un drošības politikas lietās. − Priekšsēdētāja kungs, es ļoti uzmanīgi klausījos šeit runātajā. Es varu teikt visu to pašu un ar tādām pašām emocijām, un tādām pašām izjūtām, jo mūsu viedokļi sakrīt.

Bet jūs sakāt, ka mums ir jārīkojas, nevis jārunā. Vai jūs domājat, ka rīcība šodien izmainīs mūsu politiku par 180 grādiem? Patiesību sakot, es neesmu pārliecināts, vai tā ir saprātīga pieeja.

Kas vēl bez cilvēces drāmas ir noticis pēdējās dažās dienās? Mēs varam runāt stundām ilgi un patiešām paust savas izjūtas tādēļ, ka mūsu izjūtas – vismaz manas izjūtas – ir tādas pašas kā jūsējās, un es esmu pārliecināts, ka arī komisāra izjūtas ir tādas pašas.

Šonedēļ agrāk - tikai dažas stundas pēc tam, kad izveidojās saspringtā situācija, - notika Arābu valstu līgas tikšanās. Tikšanās dalībnieces pieņēma lēmumu, kuru pirmdien atbalstīja Vispārējo lietu un ārējo attiecību padome, lēmumu, kuru mēs mēģināsim īstenot tuvākajās stundās pēc tikšanās, kas notiek šorīt un kurā piedalās Palestīnas Pašpārvalde un Ēģipte, un kura turpināsies naktī un iespējams arī rīt vai parīt, kad puses nonāks līdz risinājumam, kad mēs patiešām būsim noderīgi.

Bet es domāju, ka mēnesi pēc Parīzes konferences un pusotru mēnesi pēc Anapolisas konferences, brīdī, kad iesaistās visas arābu valstis un citas valstis pirmo reizi spēlē nozīmīgu lomu, es domāju, ka mums ir jāpielāgojas šai situācijai. Pašlaik tas nebūtu nopietni, ja mēs turpinātu rīkoties vienatnē. Mums ir jārīkojas kopā ar iesaistītajiem partneriem. Mēs atbalstām – un attiecībā uz to Padomes secinājumi ir ļoti skaidri – Arābu valstu līgas svētdien pieņemto rezolūciju, ciktāl tā skar robežu jautājumu, un tas pierādījās pirmdien. Mēs turpināsim diskusijas trešdien un ceturtdien.

Es domāju, ka arī šī ir rīcība, bet es nezinu, ko es varu darīt. Tas ir cits stāsts, ja jūs jautājat man.

(FR) „Turpiniet pareizajā virzienā!” Tas nozīmē, ka patlaban mēs ejam nepareizā virzienā.

(Cohn-Bendit kungs pārtrauc: „... nezināmā virzienā…”)

Priekšsēdētāja kungs, es domāju, ka, ja Cohn-Bendit kungs,

augstais pārstāvis kopējās ārpolitikas un drošības politikas lietās. − ievērojams - Parlamenta deputāts saka, ka stratēģija, ko Eiropas Savienība pašlaik piemēro, ir „inconnue", je ne comprends rien. Jūs varat teikt, ko vien vēlaties. Jūs varat teikt, ka Eiropas Savienības stratēģija šodien – pēc Anapolisas, pēc tam, kad esam vadījuši Parīzes konferenci, snieguši atbalstu Arābu valstu līgai – ir „inconnue”, jūs varat teikt arī daudz ko citu, bet es domāju, ka apzīmējumu „inconnue” nevarēs lietot ilgstoši. Jums tas var nepatikt –

(Iebildums)

Jūs varat man nepiekrist, bet ir ļoti grūti teikt, ka stratēģija nav zināma. Es piekrītu daudz kam no tā, ko jūs šeit tik daiļrunīgi paudāt. Un es vēlos teikt, ka jums un mums ir pienākumi, kas mums būs jāpilda turpmākajās dienās un stundās. Vai mēs varam atrisināt situāciju? Es nezinu. Jūs nezināt. Bet esiet droši, ka mēs mēģināsim to darīt un mēs mēģināsim atbalstīt S. Fayyad tādēļ, ka viņš visu šo laiku ir bijis mūsu domubiedrs. Viņš ir labas gribas cilvēks, un tieši tādēļ mēs nevaram viņu pievilt. Es viņu nepievilšu.

Tādēļ mums ir jāturpina strādāt šajā virzienā. Daudzi būs neapmierināti. Tas nebūs viegli. Vai mēs atrisināsim visas problēmas? Es nezinu. Bet mēs mēģināsim to darīt, liekot lietā visus mūsu spēkus un labo gribu.

Manas izjūtas ir tādas pašas, kā šeit paustās. Es neteiktu, ka tās ir spēcīgākas, bet vismaz tādas pašas kā jums, kā visiem jūsu draugiem šeit tādēļ, ka mēs esam vienā pusē, mēs jau ilgu laiku kopā esam iesaistīti šajā cīņā. Tādēļ izjūtas nav atšķirīgas, un mums ir jāturpina tas, ko mēs darām.

Es domāju, ka mums ir jāturpina progress šajā virzienā. Es apsolu jums, ka to darīšu. Es mēģināšu tikties ar Ēģiptes, Saūda Arābijas pārstāvjiem un arī ar citiem – amerikāņiem, krieviem - ikvienu, lai redzētu, vai mēs varam nonākt pie cita risinājuma. Tam ir jābūt pilnīgi atšķirīgam – kopējam risinājumam. Citādi, pēc manām domām, mēs nesasniegsim rezultātus.

Jūs varētu teikt, ka neesat redzējuši rezultātus jau vairākus gadus. Kopš 1967. gada mēs neesam neko panākuši kopā kā starptautiska sabiedrība. Tā ir taisnība. Mēs par to esam atbildīgi. Bet es nedomāju, ka mēs varam atrisināt problēmu rīt, šodien pieņemot lēmumu, kas atšķiras no Padomes pirmdien pieņemtā lēmuma.

Tagad mums ir plāns, ko Eiropas Padome izstrādāja pirmdien, un mums ir jāmēģina to īstenot. Es labprāt atgrieztos un runātu ar jums, un atklāti stāstītu, kā mēs to šeit darām, par mūsu rīcības sekām.

Bet, lūdzu, nedomājiet, ka mūsu izjūtas nav vienādas. Mūsu uzskati sakrīt. Mēs gūstam pieredzi no šīs situācijas, un mēs nevaram pateikt neko vairāk. Attiecībā uz rīcību esiet droši, ka mēs darīsim, ko varēsim.

  Priekšsēdētājs . − Debates ir slēgtas.

Balsojums notiks februāra sesijā.

Rakstiski paziņojumi (142. pants)

  Alessandro Battilocchio (PSE), rakstiski. – (IT) Paldies, priekšsēdētāja kungs. Parlamentā garās debatēs pārāk daudz ir runāts par Izraēlas un Palestīnas jautājumu. Tomēr mums jāatzīst, ka, objektīvi runājot, loma, kuru Eiropas Savienība ir spējusi nospēlēt līdz šim brīdim saistībā ar šo situāciju, visumā ir bijusi izšķiroša: tik daudzas proklamācijas, deklarācijas, priekšlikumi un dokumenti, bet patiesībā, pavisam maz konsekvences attiecībā uz rīcību. Es nesen apmeklēju Palestīnu un sajutu ciešanas, vilšanos un aizvainojumu cilvēku noskaņojumā, jo viņi ir noguruši no daudzu gadu gaitā lauztajiem solījumiem: situācija pasliktinās, un pastāv nopietns risks, ka palestīniešu teritorijas var nonākt Hamas ekstrēmistu rokās. Ieelpotais gaiss šķiet smags, un glābiņš no vardarbības ir ļoti nepieciešams. Tieši tagad laika ir pavisam maz: Eiropai ir jāspēj mainīt šo situāciju, vai arī mums visiem būs jāuzņemas atbildība par to, ka neesam darījuši pietiekami daudz, lai novērstu visļaunāko.

  Tunne Kelam (PPE-DE), rakstiski. – Kā jau mans kolēģis Michael Gahler teica, esošā rezolūcija atbilst sešu lielvaru interesēm turpināt izdarīt spiedienu uz Irānu.

Es saprotu, ka patiesībā problēma ir saistīta ar to, kā šo rezolūciju uztvers Irānas režīms. Šajā situācijā, kad lielie spēlētāji starptautiskajā politikā nevēlas vai nespēj piekrist nopietnu sankciju piemērošanai attiecībā uz Irānu, pastāv maz iespēju, ka šī rezolūcija ietekmēs situāciju.

Tomēr joprojām pastāv viens – līdz šim neizmēģināts – risinājums, kas varētu ietekmēt situāciju.

Un tas ir – dot iespēju Irānas opozīcijas spēkiem, pārtraucot Eiropas Savienības dalībvalstu izdarīto politisko spiedienu. 2006. gada decembrī Pirmās instances tiesa un novembrī Apvienotās Karalistes tiesas lēma, ka nav nekāda pamata šādā veidā izolēt Irānas opozīciju. Dodot brīvību Irānas opozīcijai veikt miermīlīgus pasākumus, Eiropas Savienība ne tikai iegūtu efektīvu līdzekli mullu režīma ietekmēšanai, bet tiktu piemērots trešais – daudz reālistiskāks – risinājums starp godprātīgu diplomātiju, no vienas puses, un ASV veiktajai līdzīgu militāru iejaukšanos, no otras puses.

Ja mūsu patiesais nolūks ir panākt pozitīvas izmaiņas Irānā, izmēģināsim šo trešo iespēju.