Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Debašu stenogramma
Trešdiena, 2008. gada 20. februāris - Strasbūra Publikācija "Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī"

9. Kosova (debates)
Protokols
MPphoto
 
 

  Priekšsēdētājs. − Arī nākošais temats ir ļoti svarīgs un būtisks. Tas ir jautājums par Padomes un komisijas paziņojumiem par Kosovu.

 
  
MPphoto
 
 

  Dimitrij Rupel, Padomes priekšsēdētājs. Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, padomājot par to un pārskatot dažas detaļas, man jāsaka, ka manai un mūsu jaunāko kolēģu paaudzei ir ļoti paveicies. Lielāko daļu savas dzīves, iespējams, labāko daļu, esam nodzīvojuši laikā, kad durvis un logi uz iespējams ir bijušas vaļā. Tas laikposms sākās 1975. gadā ar Helsinku Nobeiguma aktu, un tā sekas austrumu un Centrāleiropā bija jūtamas visvairāk, jo tur 1989. gadā sabruka Berlīnes mūris un komunisma sistēma. Pāri sabrukušajam mūrim pa Eiroatlantijas kopienas rietumu fasādes atvērtajām durvīm un logiem ienāca jauna vīzija. Mēs redzējām plašu, saulainu, dinamisku brīvas un vienotas Eiropas ainavu, ko skaisti simbolizēja milzīgā Eiropas Parlamenta ēka. Jaunībā es nemūžam nevarēju iedomāties, ka kādreiz tajā runāšu.

Slovēnijā 1980. un 1990. gadus mēs saucam par „Slovēņu pavasari”. Skumji, bet tieši demokrātiskās atmodas sākumā mūs skāra Dienvidslāvijas krīze, kas mēģināja apstādināt demokrātisko attīstību un lika Rietumbalkānu iedzīvotājiem atkāpties.

Vairums rietumu un Centrāleiropas valstu, un šeit es runāju par desmit jaunajām Eiropas Savienības dalībvalstīm, ir uzņēmušās vēsturisku izaicinājumu, bet Balkānos nekāda virzība uz priekšu nenotiek. Vispārējo lietu un ārējo attiecību padomei (GAERC), kurā esmu priekšsēdētājs, neskaitot citus sarežģītus uzdevumus, ir arī jāatrisina jautājums par Eiropas perspektīvu attiecībā uz Balkāniem. Tas nozīmē, ka Eiropas dalībvalstu, kandidatūru un līgumu sistēmā jāiesaista tādas valstis kā Horvātija, Bijusī Dienvidslāvijas Maķedonijas Republika, Serbija, Melnkalne, Bosnija un Hercegovina, Kosova un Albānija.

Dienvidslāvijas krīzei būs jābeidzas. Durvis un logi ir vaļā. Sienas vairs nav. Eiropas Savienība Saloniku darba kārtībā ir paziņojusi, ka Rietumbalkānu valstis agrāk vai vēlāk kļūs par Eiropas Savienības dalībvalstīm. Tagad ir pienācis laiks mums atcerēties savas saistības. Mums jācenšas uzsākt pārrunas ar Maķedoniju jeb Bijušo Dienvidslāvijas Maķedonijas Republiku par dalību Eiropas Savienībā. Serbijai jāatmet pagātnes aizspriedumi, kas ir Miloševiča režīma šausmas un ēnas. Miloševičs bija atbildīgs par notikumiem Rietumbalkānos. Un neaizmirsīsim par Albāniju, Bosniju un Hercegovinu, Melnkalni un Kosovu.

Eiropas Savienības un Rietumbalkānu forums, kas marta beigās notiks Slovēnijā, šajā kontekstā būs ļoti svarīgs. Sadarbībā ar Slovēnijas prezidentūru, Komisija gatavo speciālu izklāstu par Rietumbalkāniem. Forumā tiks izskatīts arī reģionālās sadarbības jautājums dažādās sfērās, piemēram, transporta, civilās aizsardzības, pētniecības un attīstības un citās jomās.

Saskaņā ar Vispārējo lietu un ārējo attiecību padomes janvāra lēmumiem, Komisija apspriež vīzu režīma atvieglošanu ar visām šī reģiona valstīm. Mēs nedrīkstam nenovērtēt to, cik svarīga šim reģionam būtu pakāpeniska vīzu režīma atcelšana. Tajā pašā laikā, priekšsēdētāja kungs, mēs vēlamies norādīt arī uz kādu īpašu paradoksu. Pirms 1990. gada bijušās Dienvidslāvijas iedzīvotāji ceļoja uz lielāko daļu Eiropas valstu bez vīzām. Tomēr tagad jaunajai paaudzei, kas uzauga pēc tā gada, kurš Eiropai bija pagrieziena punkts, ceļošanai ir vajadzīga vīza.

Dāmas un kungi, Ārlietu ministru padomes janvāra tikšanās laikā mēs vienbalsīgi uzaicinājām Serbiju parakstīt politisku līgumu, ar kura palīdzību tā spertu jaunu soli pretī dalībai Eiropas Savienībā. Pēc Tadić kunga, kurš ir proeiropietis, uzvaras vēlēšanās, mēs cerējām, ka pēc daudziem lēnas attīstības un izolācijas gadiem Serbija pievienosies mums pēc iespējas ātrāk.

Eiropas Savienība jau ir nosūtījusi Eiropas drošības un aizsardzības politikas misiju uz Kosovu. Tomēr attiecību veidošana ar Kosovu ir katras dalībvalsts jautājums. Mums droši vien būs dažādi vērtējumi attiecībā uz Eiropas Padomes decembra sēdi. Svarīgākais ir ņemt vērā un cienīt Serbiju. Eiropas Savienībai ir vajadzīga Serbija, un Serbijai ir vajadzīga Eiropas Savienība. Es uzskatu, ka starpkultūru dialogs nav tukša frāze. Pat ja pārrunas ir apstājušās, dialoga iespējas nav izsmeltas. Tagad ir pienācis laiks serbiem un albāņiem Kosovā iesaistīties praktiskā dialogā, tāpat kā Serbijai un Eiropas Savienībai.

Kosovas liktenis mūs ir uztraucis daudzu gadu garumā. Pagātnē Kosova bija Dienvidslāvijas federālās sistēmas daļa, un 1974. gadā tai tika piešķirts praktiski tāds pats statuss kā Dienvidslāvijas republikām. 1980. gadu beigās Slobodans Miloševičs atņēma Kosovai tās autonomiju, un 1999. gadā okupēja to ar militāru spēku, tādējādi izraisot traģēdiju globālā mērogā.

Kosovas gadījums ir patiesi unikāls, jo starptautiskajai kopienai nācās to ņemt savā aizsardzībā humanitāru iemeslu dēļ, un tad nācās to pārvaldīt gandrīz deviņus gadus. Tomēr Vispārējo lietu un ārējo attiecību padomes pirmdienas lēmums nebija vienkāršs. Lēmums par Prištinas neatkarības pasludināšanu nebija negaidīts. Mūs uz to veda šādi fakti. Pirmkārt, mēs sapratām, ka atgriešanās iepriekšējā pozīcijā nav pieņemama, tāpat kā pašreizējais ‘status quo’. Neviena no pusēm neatrada jaunu formulu, lai atrisinātu Kosovas stāvokli, un kļuva skaidrs, ka tālākas pārrunas būs neveiksmīgas. Kopš 1999. gada Kosovu pārvalda Apvienoto Nāciju Organizācija un tajā laikā, saskaņā ar rezolūciju Nr. 1244 Serbija nav spējusi rast efektīvas pārvaldes iespēju. Vairākus gadus pirms 1999. gada vairākums Kosovas iedzīvotāju tika pakļauti sistemātiskai represijai, ieskaitot etnisko tīrīšanu un humāno katastrofu.

Dāmas un kungi, visi fakti, kurus sākotnēji atzina visi kontaktgrupas dalībnieki, ieskaitot Krievijas Federāciju, ir argumenta liecinieki, ka Kosova pārstāv ļoti specifisku gadījumu sui generis, kas ir iemesls, kāpēc suverenitātes un teritoriālās integritātes principi nav apšaubāmi.

Tajā pašā laikā Padome bija pārliecināta, ka Eiropas Savienībai jāuzņemas atbildība pār Kosovu. Šī pārliecība tika apstiprināta GAERC februāra sēdē ar lēmumu, kuru mēs jau zinām. Lai gan visi pareģoja vienotības trūkumu, mēs tomēr vienotību esam panākuši. Pēc ilgām sarunām un saskaņošanas procedūrām lēmumi tika pieņemti vienprātīgi.

Eiropas Savienība ir interesanta un unikāla kopiena. Protams, mūs saista kopīgas intereses un vērtības. To vidū ir arī atšķirību pieņemšana un iecietība. Varētu teikt, ka tieši atšķirības mūs vieno. Vispārējo lietu un ārējo attiecību padomes februāra sēdes beigās mēs pieņēmām zināmu pozīciju. Sēdes svarīgākais secinājums bija tāds, ka, ņemot vērā Kosovas atzīšanu, mēs gaidījām, ka katra dalībvalsts rīkosies saskaņā ar savas valsts pieredzi. Daži varbūt gaidīja, ka Kosovu atzīs visa Eiropas Savienība kopumā, bet tas nav iespējams, jo Eiropas Savienība nav valsts.

Eiropas Savienība ir pieņēmusi savu nostāju par notikumiem Kosovā un Rietumbalkānos. Pirmkārt, Eiropas Savienība norādīja, ka Kosova ir pieņēmusi rezolūciju par neatkarību. Otrkārt, Eiropas Savienība ievēroja, ka rezolūcija pakļauj Kosovu demokrātiskiem principiem, ieskaitot serbu minoritātes un kultūras mantojumu aizsardzību. Treškārt, Eiropas Savienība vairākas reizes atkārtoja tās saistību ar starptautiskām misijām gatavību šajā reģionā ieņemt galveno lomu. Ceturtkārt, Eiropas Savienība apstiprināja savu apņemšanos pievērst Eiropas perspektīvu Rietumbalkāniem. Piektkārt, Eiropas Savienība sagatavos īpašus ekonomiskus pasākumus plašākam reģionam. Un sestkārt, Eiropas Savienība ir pārliecināta par starptautiskās kopienas principiem, bet uzskata, ka sakarā ar tās suis generis raksturu, Kosovas lieta neliek šos principus apšaubīt.

Protams, Kosovā arī ir serbi, viņu mantojums un kultūra. Un es vēlos uzsvērt, ka tā ir īpaši vērtīga Eiropas kultūras sastāvdaļa.

Daudziem Eiropas iedzīvotājiem, ieskaitot manis pārstāvētajiem slovēņiem, ir daudz svarīgu savas kultūras un etniskā mantojuma pieminekļu, kas pašreiz ir ārpus viņu pašreizējās valsts robežām. Tas ir fakts, kas nerada šķēršļus mūsdienu Eiropai, gluži pretēji — tas apvieno Eiropu. Tas pats attiecas arī uz mazākuma etniskajām grupām.

Mēs uzskatām, ka būtiski ir tas, ka līdz ar Kosovas neatkarības atzīšanu, Serbija Eiropas Savienībai neaizver durvis. Es atkārtoju, ka Kosovas jautājums ir atšķirīgs no Serbijas integrācijas jautājuma. Serbija nedrīkst sasaistīt šos jautājumus. Šajā ziņā mums ir jo īpaši grūti izprast Serbijas pretošanos Eiropas Savienībai jeb tās misijai Kosovā, jo šī misija galvenokārt ir Kosovas serbu iedzīvotāju interesēs.

Noslēgumā vēlos piebilst, ka Eiropas Savienība ir viena no veiksmīgākajām miera organizācijām pasaulē. Eiropas iedzīvotāji un valstis ir vienoti un piekopj solidaritāti, lai iegūtu mieru un labāku dzīvi. Šī attieksme ietver sevī arī iecietību un dāsnumu, bet galvenais — izpratni un līdzcietību, kad citi ir nonākuši grūtībās.

Dāmas un kungi, ar jau pieminēto lēmumu Eiropas Savienība ir atvērusi savus logus un durvis ne tikai Serbijai, bet arī Kosovai.

 
  
  

SĒDI VADA: M. Mauro
priekšsēdētāja vietnieks

 
  
MPphoto
 
 

  Olli Rehn, Komisijas loceklis. − Priekšsēdētāja kungs, atceroties mūsu lielisko sadarbību Rietumbalkānos, es vēlos pateikties par iespēju informēt Parlamentu par Komisijas nostāju jautājumā par Kosovas statusa procesu.

Kosovas Asambleja pagājušajā svētdienā cieņpilnā gaisotnē pasludināja neatkarību. Savā deklarācijā Kosova apņemas pilnībā atzīt Kosovas serbu plašākas tiesības, it īpaši attiecībā uz vietējām pašvaldībām izglītības, kultūras un veselības jomā saskaņā ar vispārējo priekšlikumu, kuru iesniedza ANO īpašais sūtnis Martti Ahtisaari.

Svinības Kosovā bija priekpilnas, tomēr rīkotas ar apdomu. Tomēr Belgradā un Kosovas ziemeļos ir notikuši vardarbības akti. Mēs nosodām vardarbības pielietošanu un aicinām visus šī reģiona vadītājus un iedzīvotājus saglabāt vēsu prātu un uzturēt mieru un stabilitāti.

Kā paskaidroja ārlietu ministrs, ES ārlietu ministri pirmdien vienprātīgi reaģēja uz notikumu attīstību. Eiropas vienotība ir tiešām būtiska, lai Eiropas Savienība varētu veiksmīgi vadīt pašreizējos stabilizācijas procesus Rietumbalkānos un palīdzēt novest Kosovas statusa procesu līdz galam.

Pēc ieilgušajām un neveiksmīgajām sarunām ANO Drošības padomē Eiropas Savienībai nācās novest procesu līdz galam. Eiropas Savienība jau ir pieņēmusi būtiskus lēmumus, lai nosūtītu EDAP tiesiskuma misiju uz Kosovu.

Pirmdien Padome arī nodrošināja platformu atzīšanas jautājumā. Katra ES dalībvalsts varēs izlemt, kā saskaņā ar savas valsts procedūrām nodibināt attiecības ar Kosovu. Vairākas dalībvalstis jau ir atzinušas Kosovas neatkarību. Cerams, ka pārējās sekos šim piemēram sev vēlamā laikā.

Padome pamatoti vairākkārt atkārtoja to, ka ES ievēro ANO Statūtu, Eiropas drošības un sadarbības konferences (EDSK) Helsinku Nobeiguma akta un ANO Drošības padomes rezolūciju principus. Tā uzsvēra, ka „ņemot vērā 1990. gados notikušo konfliktu un pagarināto starptautiskās palīdzības sniegšanas periodu, Kosova ir sui generis gadījums, kas neliek grozīt šos principus”. Komisija pilnībā atbalsta šo nostāju.

Ņemot vērā Padomes pirmdien izteiktos secinājumus, Komisija ir gatava pilnībā atbalstīt ES centienus Kosovā. Patlaban ir jābūt vienotībai arī Eiropas iestāžu starpā.

Izmantojot Kopienas instrumentus, Komisija atbalstīs iestāžu dibināšanu Kosovā un veicinās tās politisko un ekonomisko attīstību. 5. martā mēs ieteiksim konkrētus plašākam reģionam domātus pasākumus, lai sekmētu tā centienus iekļauties Eiropā.

Kosovā daudzviet ir vajadzīga attīstība, un mums kopīgiem spēkiem ir jācenšas palīdzēt Kosovai palīdzēt pašai sev un pēc iespējas drīzāk nostāties pašai uz savām kājām. Šajā sakarā Komisijai ir nodoms organizēt donoru konferenci, kurai vajadzētu palīdzēt atrisināt Kosovas visneatliekamākās finansiālās problēmas. Ceru, ka konference notiks pirms vasaras iestāšanās.

Es zinu, ka šis Serbijai ir grūts laiks. Es apzinos, cik vēsturiski nozīmīga Kosova ir Serbijas iedzīvotājiem. Tomēr es uzskatu, ka ir pienācis laiks pāršķirt pagātnes lapu un raudzīties nākotnē. Un Serbijas nākotne ir Eiropā. Serbijai un viss Rietumbalkānu reģionam ir Eiropas perspektīva, un galīgais mērķis ir dalība ES. Šī ES perspektīva ir kā līme, kas notur reģiona valstis uz miera un reformu takas, kas ir ārkārtīgi svarīgi šajā emocionālajā un grūtajā laikā.

Un visbeidzot es vēlos atkārtoti pateikties par nemainīgo Eiropas Parlamenta atbalstu Rietumbalkānu ES perspektīvas jautājumā. Mēs rēķināmies ar jūsu turpmāko atbalstu, lai kādu dienu īstenotos šī reģiona iedzīvotāju centieni iestāties Eiropas Savienībā.

(Aplausi)

 
  
MPphoto
 
 

  Doris Pack, PPE-DE grupas vārdā.(DE) Priekšsēdētāja kungs, Padomes priekšsēdētāj, Kosova ir pasludinājusi neatkarību; Kosova ir valsts. Ikviens, kas bija liecinieks situācijai Kosovā no 1989. gada līdz 1999. gadam, zināja, ka šī neatkarība bija nenovēršama. Pacifists, prezidents un Saharova balvas ieguvējs, nu jau aizgājušais Ibrahim Rugova, priecātos to dzirdēt. Diemžēl nebija iespējams nonākt pie risinājuma. Es esmu pārliecināts, ka mēs visi būtu ļoti vēlējušies iztikt bez domstarpībām. Pašreizējais risinājums man atgādina izmainītu Čērčila aforisma variantu: šī ir sliktākā iespēja, ja neskaita pārējās.

Svētdien es gan priecīgs, gan ar asarām acīs vēroju, kā norisinās notikumi Prištinā. Es priecājos, jo uzskatu, ka šī bija vienīgā iespēja izkļūt no strupceļa, un raudāju, jo esmu pārliecināts, ka mēs paši sev esam radījuši problēmas, kuras nebūs viegli atrisināt.

Tomēr ES ir bijusi nelokāma, kaut arī prese nereti ir radījusi sadrumstalotības ainu. Vienprātīgi tika uzsākta ES tiesiskuma misija (EULEX). Tas nav uzbrukums Serbijai; Tas drīzāk ir nepieciešams, arī Kosovas serbiem, jo tādējādi tiks uzraudzīts, kā tiek īstenots Ahtisāri plāns, kuru Parlaments ar divas trešdaļas lielu balsu pārākumu pieņēma 2007. gada pavasarī. Šis plāns nodrošina ārkārtīgi lielas minoritāšu tiesības serbiem, robežu un tiesiskuma ievērošanu un tāpēc arī citu minoritāšu aizsardzību.

Kosovas politiķiem tagad ir jāveido sava valsts ar pamatotiem spriedumiem un apņēmību. Cīņā pret bezdarbu var uzvarēt tikai funkcionējoša, konstitucionāla valsts. Radikāli pasākumi cīņai pret noziedzību ir tikpat augsta prioritāte. ES misija sniegs viņiem atbalstu tur, kur nepieciešams. Kosovā ir daudz labi izglītotu jauniešu, kas labprāt palīdzēs veidot jauno valsti.

Kosova nav nekāds izmēģinājums. Tas ir kas unikāls. Tās kļūšana par valsti ir pēdējais posms Dienvidslāvijas sabrukumā, kuru 1989. gadā Kosovā aizsāka Miloševičs. Tāpēc es izsaku nožēlu par to, ka Miloševičs to nepaspēja piedzīvot, tomēr viņa demokrātisko principu sekotājiem ir jāpārņem šis grūtais mantojums. Mēs novēlam Serbijas politiķiem nosvērtību un ceram, ka viņi veltīs visus savus spēkus, lai panāktu Serbijai ES dalībvalsts statusu.

(Aplausi labajā pusē)

 
  
MPphoto
 
 

  Jan Marinus Wiersma, PSE grupas vārdā(NL) Priekšsēdētāja kungs, Parlaments sapratīs, ka arī mūsu grupā ir bijušas detalizētas diskusijas par situāciju, kas ir radusies saistībā ar Kosovu. Patiesībā vissvarīgākais secinājums bija tāds, ka, kaut arī mums ir jāpieņem realitāte, svinībām nav iemesla, jo mēs esam nonākuši ārkārtīgi sarežģītā situācijā, ņemot vērā arī Serbijas reakciju. Pēc Miloševiča laika notikumiem un pēc gadiem ilgām pārrunām, cenšoties rast risinājumu, nesen notikušais bija nenovēršams.

Mēs īpašu uzmanību gribētu pievērst Eiropas Savienības nozīmei. Kosovas neatkarības atzīšana ir dalībvalstu ziņā, kā jau to uzsvēra D. Rupel un komisārs O.Rehn. Tomēr mums ir jārīkojas. Mēs kopīgi esam atbildīgi par stabilitāti šajā reģionā un arī Kosovā, tāpēc mūsu grupa sniedz savu politisko atbalstu EDAP misijai, kurai Eiropas Savienība ir devusi starta signālu. Protams, mēs arī pieprasām Kosovas iestādēm īstenot Ahtisāri ieteikumus, sniegt patiesu ieguldījumu multietniskas valsts izveidē un pietiekamas garantijas Kosovā dzīvojošajiem serbiem.

Un visbeidzot par pašas Serbijas jautājumu. Protams, neviens nav sajūsmā par tur esošo situāciju. Mums nupat Ārlietu komitejā bija iespēja uzklausīt Serbijas ārlietu ministru. Viņš pauda nelokāmu reakciju uz notikumiem, uzbrūkot Eiropai, it īpaši valstīm, kas jau ir atzinušas Kosovas neatkarību. Man bija vēl viens jautājums: ko mēs varam darīt, lai novērstu to, ka Serbija šajā situācijā ir izolēta no citiem un arī no sevis? Viņa atbilde man lika zaudēt cerības, jo viss viņa teiktais bija saistīts ar Kosovas jautājumu. Tomēr man šķiet, ka mums ir jāturpina neatlaidīgi piedāvāt Serbijai Eiropas perspektīvu, arī tās iedzīvotāju labā, beigās piedāvājot ko īpašu, piemēram, atvieglojumus vīzu piešķiršanā un turpmāka bezvīzu režīma ieviešanu. Īpaša uzmanība ir arī jāpievērš jaunākai paaudzei, kas nesen atzinīgi novērtēja virzību uz Eiropas Savienību un nākotni Eiropā. Es slavēju Serbijas valdību par tās atkārtoto apņemšanos iztikt bez vardarbības pielietošanas. Tāpat es pieņemu, ka tas tai liks atturēties no jebkādu ekonomisko sankciju piemērošanu Kosovai. Tas, ko mēs varam darīt un ko Eiropas Parlamentam ir pienākums darīt, ir turpināt sniegt ieguldījumu Eiropas perspektīvā visā šajā reģionā un attiecināt to arī uz Serbiju.

 
  
MPphoto
 
 

  Annemie Neyts-Uyttebroeck, ALDE grupas vārdā.(NL) Priekšsēdētāja kungs, Padomes priekšsēdētāj, ikviena valsts, kas ir radusies, atdaloties no jau esošas valsts, izjauc sākotnējās valsts teritoriālo integritāti un vienpusēji izmaina starptautisko tiesisko kārtību. Mana valsts ir viens šāds piemērs: tā radās 1830. gadā, atdaloties no valsts, kas izveidojusies 1815. gadā Vīnes kongresa rezultātā. Beļģijas neatkarību drīz vien atzina Londonas konferencē, kurā piedalījās Apvienotā Karaliste, Prūsija, Krievija, Austrija un Francija, bet Nīderlande, no kuras mēs bijām atdalījušies, gaidīja deviņus gadus, līdz atzina Beļģijas neatkarību.

Patiesībā es būtu gribējusi to pateikt Serbijas ārlietu ministram, ja viņš būtu gribējis to dzirdēt. Tomēr šis nebija tas gadījumus, jo viņš atkārtoja jau zināmo Serbijas nostāju ad nauseam, itin nemaz nesaprotot to, ka valda arī pretējs viedoklis. Vienīgais cerību stariņš pavīdēja viņa skaidrajā apgalvojumā, ka Serbija nepielietos nekādu vardarbību, šantāžu vai iebiedēšanu.

Tagad mums visiem ir jāpievēršas nākotnei — Serbijas, Kosovas un visas reģiona nākotnei. Eiropas Savienība Kosovas jautājumā jau ir iztērējusi 3 miljardus eiro Vēl 200 miljoni eiro tiks iztērēti turpmākajos 16 mēnešos, bet ar to nepietiks.

Attiecībā uz Serbiju un citām Rietumbalkānu valstīm, mums ir pēc iespējas drīzāk jācenšas panākt vīzu režīma atvieglojumi, lai attiecības starp šo un mūsu valstu pilsoņiem normalizētos.

 
  
MPphoto
 
 

  Konrad Szymański, UEN grupas vārdā.(PL) Priekšsēdētāja kungs, atzīstot Kosovas neatkarību, mēs esam uzņēmušies milzu atbildību; atbildību uzturēt mieru un drošu valsts iestāžu izveidi Kosovā. Nav tāda scenārija, pēc kura varētu ātri vien atsaukt starptautiskos spēkus. Jebkurš risinājums — vai nu Kosovas atstāšana Serbijai, vai tās neatkarības atzīšana — rada konflikta risku un etnisko spriedzi.

Tomēr serbiem ir jāsaprot, ka nav iespējams atgriezties situācijā, kāda tā bija pirms 1999. gada. Destabilizācijas centieni viņiem rada tikai zaudējumus. Serbijai ir tikai viens ceļš, kādā iegūt atbalstu savām prasībām kultūras un sociālo tiesību jomā, un tas ir panākams ar konstruktīvu sadarbību reģionā. Kosoviešu neatkarības centienu neizdošanās nozīmēs atgriešanos pie domas par Albānijas paplašināšanos un pie nenovēršama kara. Šāds karš radīs politiskus zaudējumus, kas vispirms skars Serbiju. Tāpēc tā valsts ir atbildīga par šī scenārija novēršanu un par stabilitāti reģionā.

 
  
MPphoto
 
 

  Joost Lagendijk, Verts/ALE grupas vārdā. Priekšsēdētāja kungs, es priecājos, ka pagājušajā svētdienā biju Prištinā, kad tur cieņpilnā veidā tika pasludināta neatkarība. Pagājušajā svētdienā notikušais bija nenovēršamas sekas 1998.—1999. gada notikumiem, kad vairāk nekā 10 000 kosoviešu tika noslepkavoti un simtiem tūkstošiem nācās bēgt. Vai Priština būtu varējusi atkal nonākt Belgradas paspārnē? Nē. Vai jucekļa radīšana pēc deviņiem arvien nelikumīgākas un arvien neefektīvākas ANO pārvaldes gadiem bija labāka iespēja? Nē. Vai panākts kompromiss starp Prištinu un Belgradu būtu bijis labāks? Jā. Vai Drošības padomes atzinīgs novērtējums būtu bijis labāks? Jā. Vai to mēģināja sniegt? Jā. Vai tam bija kādi panākumi? Nē, it īpaši Krievijas likto šķēršļu dēļ.

Es ļoti ceru, ka pēc pēdējo dienu eiforijas kosovieši ātri vien uzņemsies atbildību, jo tieši viņi patlaban ir pie vadības grožiem. Pēc ANO spēku aiziešanas un ES misijas ierašanās pašiem kosoviešiem ir jāpierāda, ka labas attiecības ar minoritātēm nepastāv tikai uz papīra un ka viņi spēj glābt ekonomiku. Tas tiesa, ka ES domas patlaban dalās atzīšanas jautājumā. Tā būs vēl pāris mēnešu, un tad jau viss būs galā. ES dalībvalstis ir vienisprātis tikai jautājumā par to, ka Kosovas nākotne ir ES. Tomēr temps, kādā Kosova virzīsies uz ES, arī būs atkarīgs no Serbijas nostājas.

Mēs nupat Ārlietu komitejā redzējām, cik nikna ir Serbija, cik nikns ir ārlietu ministrs un cik agresīva bija viņa attieksme. Tas tik drīz vien nemainīsies. Godīgi sakot, es to vērtēju atzinīgi, ja vien šāda pretestība nekļūst vardarbīga. Kad dusmas norims, es ļoti ceru, ka veselais saprāts gūs virsroku. Kosovas atdalīšanās tiešām bija nenovēršama. Serbijas nākotne tiešām tikpat nenovēršami ir Eiropas Savienībā. Lai to panāktu, reizēm nākas pārspēt pašiem sevi. Es novēlu kosoviešiem un serbiem lielu drosmi.

 
  
MPphoto
 
 

  Francis Wurtz, GUE/NGL grupas vārdā. (FR) Priekšsēdētāja kungs, ir grūti just mieru saistībā ar pienākumiem, kurus ir uzņēmusies Eiropas Savienība un tās dalībvalstis Kosovas jautājumā.

Pirmkārt, principā ES mērķis ir sniegt ieguldījumu labākā pasaules pārvaldībā. Tomēr šī stimula rezultātā vairākas dalībvalstis ir pavājinājušas vai vēl tikai bīstami pavājinās turpmāko ticamību starptautiskajiem tiesību aktiem, atbalstot vienpusējo neatkarības deklarāciju, ko pasludinājusi suverēnas valsts, ANO dalībvalsts, province. Lai kas arī netiktu teikts par sui generis — jo nav izdota dekrēta — ES lielvaras tādā veidā varas attiecības liek augstāk par tiesību aktiem un tādējādi atver Pandoras lādi. Tas ir nopietni.

Otrkārt, šī vienpusējā atzīšana nopietni apdraud ES noteiktos mērķus Balkānos. Tā veicinās nacionālismu, nevis apturēs tā pirmsākumus. Turklāt ES ir lielā mērā atsvešinājusi serbus, bez kuriem jebkāda reģionālā politika tajā Eiropas daļā ir neiespējama. Es nerunāju par tiem, kas gribētu redzēt Miloševiču atgriežamies, bet par tiem, kas viņam pretojās un tagad ir vairākumā. Runājot par Kosovas albāņiem, vai ES spēs piepildīt viņu cerības pēc to radīšanas? Šādu jautājumu ir vērts uzdot, uztverot to kā trešo iemeslu nemieram, kas radies pēc gaviļu pilnajiem notikumiem Kosovā.

Jaunais izaicinājums, ko Eiropas Savienība ir sev piešķīrusi, ir elpu aizraujošs. Te nu mēs esam, priekšgalā, virzoties uz jaunu protektorātu, kaut arī nav veikta pietiekama analīze par iepriekšējā protektorāta neveiksmju cēloņiem. Kosovas iekšzemes kopprodukts ir līdzvērtīgs Ruandā esošajam, puse tās darbspējīgo iedzīvotāju ir bez darba, tajā ir vairāk nekā 200 000 bēgļu un pārvietoto personu, un vardarbība pret minoritātēm pieaug par spīti 2 miljardu eiro vērtajai starptautiskajai palīdzībai un 17 000 NATO karavīru klātbūtnei. EULEX nenovērsīs visas šīs problēmas.

Kādu visaptverošu un noturīgu perspektīvu Eiropas Savienība var piedāvāt kosoviešiem un citām Balkānu tautām? Perspektīvu, kas var stabilizēt situāciju, neradot destabilizācijas risku citur? Dalību ES? Cik ilgā laikā? Ar kādiem nosacījumiem? Cik liela ir iespējamība, ka tiks panākta nepieciešamā 27 dalībvalstu vienprātīgā vienošanās? To neviens nezina.

Saprotams, ka mana grupa nevar būt vienisprātis ar galveno Eiropas valstu vadītāju īstermiņa pašapmierinātību.

(Aplausi)

 
  
MPphoto
 
 

  Bastiaan Belder, IND/DEM grupas vārdā.(NL) Priekšsēdētāja kungs, ES īpašais pārstāvis Kosovā un paredzētais starptautiskais civilais pārstāvis, mans tautietis Pieter Feith, sniedza iedvesmojošu interviju Nīderlandes presē par grūto uzdevumu, kas viņu sagaida Kosovas Poljē.

Tomēr viena rindkopa šajā intervijā man šķita mīklaina. Uz tiešo jautājumu par to, kurš no ārējiem dalībniekiem ir noteicējs Kosovā — Francijas bijušais ģenerālis Yves de Kermabon, kurš vadīs Eiropas tiesiskuma misiju Kosovā, vai viņš pats — P. Feith atbildēja: „Politiskos jautājumos franču komandieri konsultēju es.” Tā kā Padome ir P. Feith augstākstāvošā iestāde, es gribētu vaicāt D. Rupel no šīs iestādes, kā īsti notiek lēmumpieņemšanas process Kosovā. Kāda ir situācija starptautisko varas attiecību jomā? Tas viss nākotnē būs ļoti svarīgi.

Noslēgumā es gribētu atkārtot kāda Kosovas policista teikto, kas manī rada satraukumu: „Serbi un albāņi ir spējuši saprasties noziedzīgā līmenī. Serbu un albāņu mafijas organizācijas lieliski sadarbojas, un tā tas ir bijis jau gadiem.” Es no sirds ceru, ka, pateicoties Eiropas misijai Kosovā, šīs amorālās albāņu un serbu sadarbības vietā nāks pienācīga starpetniska līdzāspastāvēšana un ka tikai tā nodrošinās tādu nākotni Eiropā, kādu mēs Kosovai novēlam.

 
  
MPphoto
 
 

  Slavi Binev (NI). – (BG) Priekšsēdētāja kungs, kolēģi, Eiropas Parlamenta locekļi no Atakas, mēs, Dimitar Stoyanov, Desislav Chukolov un es, Slavi Binev, paziņojam, ka noteikti neatbalstām 2008. gada 17. februārī pasludināto Kosovas neatkarību. Šis vienpusējais atdalīšanās akts ir nepieļaujams precedents starptautiskajās attiecībās. Mēs kā Parlamenta deputāti uzskatām, ka Kosovas Reģionālā asambleja nav tiesīga pieņemt neatkarības aktu, un tāpēc mēs uzskatām šo no narkotirgoņiem un kara noziedzniekiem veidoto separātistu valdību par nelikumīgu.

Tas, ka katra Eiropas Savienības dalībvalsts atzītu Kosovas neatkarību, līdzinātos to albāņu teroristu vadoņu amnestijai, kuri ir īstenojuši etnisko tīrīšanu nealbāņu kopienās šajā reģionā pēdējo gadu laikā. Mēs izjūtam dziļu riebumu un sašutumu par to, ka šī etniskā tīrīšana un simtiem pareizticīgo baznīcu Metočijā, Kosovā, ir iznīcinātas NATO un ANO starptautisko drošības spēku acu priekšā. Ņemot vērā izdarītos noziegumus, mēs atsakāmies atzīt mākslīgi izveidoto islāma valsti, kuras vienīgais mērķis ir būt par atspēriena punktu ieroču, narkotiku un cilvēku nelegālai tirdzniecībai ar Rietumeiropu.

Tā kā mēs esam Bulgārijas pārstāvji ES, mēs aicinām ES iestādes neatzīt Kosovu kā neatkarīgu valsti un tā vietā ievērot ANO Drošības padomes rezolūcijas. Turklāt mēs aicinām Drošības padomi rīkoties izlēmīgi, lai saglabātu status quo un novērstu šķēlēju nodomus Balkānu pussalas politiskās stabilitātes vārdā.

 
  
MPphoto
 
 

  José Ignacio Salafranca Sįnchez-Neyra (PPE-DE).(ES) Priekšsēdētāja kungs, 18. februāra Ministru padomes sanāksme neieguls ES vēsturē kā lielisks notikums. Tā vietā, lai tiktu meklēts risinājums 27 dalībvalstīs, ir izdots sasteigts lēmums par neatkarības atzīšanu.

Vienmēr ir kaitinoši, ka, ikreiz, kad mums ir jāpieņem lēmums jutīgā jautājumā, kas skar mūsu kontinenta vidieni, tas ietekmē būtiskus principus, piemēram, robežu neaizskaramību, un mēs nespējam nonākt pie kopsaucēja. Lai viss sarežģītos vēl vairāk, Padomes secinājumi skar starptautisko likumību.

Jā, Parlaments, tāpat kā citas ES iestādes, pieņēma Ahtisāri plānu, bet ne kā baltu lapu, bet drīzāk saprotot, ka šo plānu apstiprinās ANO Drošības padome. Šis neapšaubāmi nebija tas gadījums, un no tā ir jāizdara vairāki secinājumi. Pirmais — ka šis gadījums neradīs precedentu, ka tas ir sui generis gadījums, kā to savā runā minēja F.Wurtz.

Mums ir sev jājautā, vai mūsu Kopiena ir vai nav tiesiska. Tā nevar tāda būt, izmantojot ą la carte principu. Acīmredzot šis gadījums radīs precedentu, jo, kad starptautiskie tiesību akti netiek ņemti vērā, tas tāpat vien nebeidzas, un diemžēl sekas būs.

Otrkārt, priekšsēdētāja kungs, cik ilgi mēs pakļausimies ANO Drošības padomei, kurā Otrā pasaules kara uzvarētājiem ir anahroniskas veto tiesības, noteiktas Sanfrancisko hartā 1945. gadā? Šādi nebūs iespējams radīt starptautisku kārtību vai īstenot godīgu un efektīvu daudzpusīgumu.

Treškārt, priekšsēdētāja kungs, vai nu Eiropas Savienība beidzot saprot, ka mūsu spēks ir vienotībā un ka sadrumstalotība ir mūsu vājais punkts, vai arī mums būs jāatsakās no savas starptautiskās vadības lomas šajā globalizētajā pasaulē un jākļūst par to, kā mūs nodēvēja The Economist: 21. gadsimta visturīgākais trešās pasaules reģions.

 
  
MPphoto
 
 

  Hannes Swoboda (PSE).(DE) Priekšsēdētāja kungs, Padomes priekšsēdētāj, komisār, dāmas un kungi, es saprotu Kosovas albāņu prieku un gaviles par brīvību un neatkarību, kuru viņi ir ieguvuši. Tomēr vienlaikus es saprotu arī daudzu Kosovas serbu un, protams, arī pašā Serbijā valdošās izbailes un skumjas. Diemžēl netika rasts risinājums, par kuru vienotos abas puses. Miloševiča režīms panāca visu, tikai ne iedzīvotāju integrāciju un cieņas veicināšanu pret Kosovas albāņu iedzīvotājiem.

Tāpēc es atzinīgi vērtēju Eiropas Savienības lēmumu izveidot EULEX. Es gribētu izmantot šo izdevību, lai no sirds pateiktos Rupel kungam, ārlietu ministram, par to, kā viņš centās panākt vienošanos Padomē šajā grūtajā situācijā. Šis solis ir ļoti pozitīvs, un tas ir skaidri jāuzsver. Tomēr pat palīdzība, kuru Eiropa sniegs, nebūs nekā vērta, ja vien pati Kosova neapņemsies radīt multietnisku sabiedrību Eiropas izpratnē.

Daudz kas no tā, ko esmu redzējis pēdējo dienu laikā, arī premjerministra Hashim Thaēi uzvedība, mani iedrošina un mudina cerēt, ka šī doma par multietnisku sabiedrību jau ir pamatīgi iegūlusi par valsti atbildīgo personu prātos.

Tuvākajās dienās notiks demonstrācijas, it īpaši Serbijā. Mums ir jābūt pacietīgiem. Mums Serbijai ir jāpadod roka. Mums ir jāsaprot, ka ir jaušama kolektīva zaudējuma sajūta, un it īpaši mums ir jāuzsver tas, ko Jeremić kungs šodien teica Parlamentārajā komitejā par atteikšanos no vardarbības un boikotiem. Tas ir pats būtiskākais un arī pamats turpmākajām sarunām ar Serbiju. Mēs gribam būt kopā ar Serbiju ceļā uz pievienošanos Eiropas Savienībai. Tomēr šāds lēmums ir jāpieņem Belgradā. Ne jau mums tas ir jāpieņem Serbijas vietā.

Es labi apzinos, kāda ir situācija Kosovā. Tur līdzās dzīvo daudzi cilvēki. Varbūt patlaban viņi ir nostādīti cits pret citu, bet es uzskatu, ka viņi spēj dzīvot līdzās un kopīgi strādāt. Šai abpusējībai ir jābūt mūsu politisko nostādņu mērķim, arī šeit, Eiropas Savienībā un Eiropas Parlamentā.

(Aplausi)

 
  
MPphoto
 
 

  Jelko Kacin (ALDE). – (SL) Priekšsēdētāja kungs, komisār, ministr, situācija Kosovā ir diezgan mierīga, savā ziņā pat paraugu rādoša un daudzsološa, ja neskaita notikumus valsts ziemeļos, kur dzīvo serbi. Daži serbi veic ļaunprātīgu dedzināšanu, un tas nav pareizi. Kosovas asamblejā pieņemtā neatkarības deklarācija bija cieņas pilns akts pret visām reģionā dzīvojošajām tautām. Kosovas iedzīvotāji ir pelnījuši mūsu uzticību; mums ir jātic viņiem, jo viņi pieņem lēmumus, no kuriem ir atkarīga viņu nākotne. Viņi patiesi vēlas, lai viņi tuvākajā nākotnē būtu Eiropā.

Kā Serbijas referents es atzinīgi vērtēju Serbijas apdomāto uzvedību, neieviešot ekonomiskas sankcijas pret Kosovu. Šajā Serbijai emocionālajā laikā es izprotu dažu politiķu skarbo un draudošo retoriku. Tomēr viņu rīcībai ir jābūt saprātīgai un jāatspoguļo Eiropas vērtības. Šim neatkarības statusam ir jāveicina Kosovas piekļuve Starptautiskā Valūtas fonda resursiem un ārvalstu investīcijām, kas sekmētu turpmāko attīstību.

Ir svarīgi nostiprināt tirdzniecības sakarus starp Kosovu un Serbiju, lai veicinātu ekonomisko izaugsmi un sniegtu ieguldījumu integrācijai Eiropā. Eiropas Savienības sastāvā var būt tikai valstis, un Kosova par tādu ir kļuvusi.

Tagad Kosovas serbiem arī ir Eiropas perspektīva. Arī Serbijai ir jādodas uz priekšu pēc iespējas ātrāk un no jauna jāpieliek pastiprinātas pūles attiecībā uz Eiropas perspektīvu. Valdības darba grupām tagad ir jāstrādā vēl smagāk. Tām ir jānosaka Serbijas turpmākie soļi, lai tās ekonomika un pilsoņi pietuvinātos Eiropas Savienībai, ko valsts pilsoņi tik ļoti vēlas. Uzbrukumi Eiropas Savienības dalībvalstu vēstniecībām Belgradā nevar būt īstais ceļš uz Eiropas Savienību, un to nevēlējās arī vairums serbu.

Tagad, kad serbu vēstnieki tajās valstīs, kas ir atzinušas Kosovas neatkarību, uz laiku atgriežas mājās, viņu pārstāvjiem vajadzētu censties aktīvāk skaidrot soļus, ko Serbija sper ceļā uz Eiropas Savienību. Atpakaļceļa vairs nav; vienīgais ceļš uz nākotni ir ceļš uz Eiropas Savienību.

Mans runas nobeigums ir veltīts Samardžić kungam. Ļaunprātīga dedzināšana nekur nav likumīga. Pēdējās desmitgades laikā Balkānos ir nodedzināts pārāk daudz ciemu. Kosovas serbiem vajadzētu ļaut iesaistīties un piedalīties jaunas un neatkarīgas valsts lēmumu pieņemšanas procesā. Es ceru, ka Belgrada izteiks nepārprotamu aicinājumu piedalīties. To ir pelnījuši gan serbi, gan albāņi. Tas ir vajadzīgs, un to ir pelnījis viss Rietumbalkānu reģions un Eiropas Savienība.

 
  
MPphoto
 
 

  Hanna Foltyn-Kubicka (UEN).(PL) Priekšsēdētāja kungs, vienpusējā Kosovas neatkarības deklarācija ir uzdevusi starptautiskajai sabiedrībai un it īpaši Eiropas Savienībai grūtu un atbildīgu uzdevumu. Šis notikums ir ievērojami sarežģījis situāciju gan dalībvalstīs, gan valstīs, ar kurām Eiropas Savienība sadarbojas un nostiprina sakarus, piemēram, Ukrainā vai Gruzijā. Nesenā ārišķīgā Krievijas ārlietu ministra Sergey Lavrov un Abhāzijas un Dienvidosetijas, divu dumpinieciski noskaņoto republiku Gruzijas teritorijā, vadītāju sanāksme ir iespējamās Krievijas valdības uzvedības vēstnese. Vēl pirms Kosova pasludināja neatkarību, Kremlis brīdināja, ka tās atzīšanu uzskatīs par precedentu, kuru vēlāk pielīdzinās separātistu režīmiem, kas bija uzticīgi Krievijai. Ir viens labums tajā, ka Balkānus uzskata par vienu no visuzliesmojošākajām vietām pasaulē.

Tāpēc neatkarības pasludināšana var radīt destabilizāciju, teiksim, Bosnijā un Hercegovinā, no kuru provincēm tur mītošie serbi varētu vēlēties atdalīties. Esošā situācija liek starptautiskajai kopienai pieņemt apdomātus un atbildīgus lēmumus, kuri galu galā novedīs pie brīvības un miera.

 
  
MPphoto
 
 

  Bart Staes (Verts/ALE). – (NL) Priekšsēdētāja kungs, pagājušajā svētdienā Kosovas Parlamenta pasludinātā valsts neatkarība bija nenovēršama; tas bija viens no pēdējiem bijušās Dienvidslāvijas sabrukuma posmiem. Ikviens, kas pārzina stāvokli šajā reģionā, zina, ka pēc deviņiem gadiem ANO uzraudzībā un divdesmit diskriminācijas pilniem gadiem pirms tam Kosova nevarēja atkal kļūt par Serbijas daļu. Šajā sakarā neatkarības pasludināšana ir diezgan normāls process. Turklāt tas tika izdarīts valsts parlamentā mierīgi, rāmi, bez emocijām un pilnībā ievērojot Ahtisāri plānu. Kosovas premjerministrs apgalvoja, jo īpaši starptautiskajai kopienai, ka minoritātes tiks pilnībā aizsargātas un cienītas. Starp citu, vai drīkstu atgādināt saviem kolēģiem, ka visas minoritāšu grupas Kosovā aktīvi atbalsta neatkarību? Tikai serbi ar savu nesamierināmību un aizskarto pašlepnumu domā citādāk. Šajā ziņā Serbijas ārlietu ministra runa bija diezgan neveiksmīga.

Nekas no tā nepadara nebūtiskāku faktu, ka gan Serbijas, gan Kosovas nākotne tomēr ir Eiropas Savienībā. Es to gaidu ar lielu satraukumu.

 
  
MPphoto
 
 

  Athanasios Pafilis (GUE/NGL).(EL) Priekšsēdētāja kungs, Padomes un Komisijas aicinājumi ievērot starptautiskos tiesību aktus, ANO principus un Helsinku Nobeiguma aktu ir patiesi ironiski un provokatīvi. Šodien, atzīstot Kosovas neatkarību, Padome un Komisija pārkāpj tos visus, kā arī ANO Drošības padomes 1999. gada rezolūciju Nr. 1244, kurā ir teikts, ka Kosova ir Serbijas teritorijā.

Tā ir neiedomājama robežu pārvilkšana, kuru ir uzspiedušas un īstenojušas Amerikas Savienotās Valstis sadarbībā ar pašu ES. Šai liekulībai ir jāpieliek punkts! Jau divus gadus notiek debates par to, kā Kosova iegūs neatkarību un kā ES sūtīs karaspēku, kas aizstāvēs tās intereses šajā reģionā.

Mēs uzskatām, ka situācija ir ārkārtīgi nopietna. Tā aizskars jaunus spriedzes un destabilizācijas punktus Balkānos īstermiņa un visā pasaulē ilgtermiņa, jo tā radīs jaunu precedentu. Jūsu imperiālistiskā „skaldi un valdi” dogma ir labi zināma. Ir plāni sadalīt vairākas valstis visā pasaulē, lai jūs varētu tās kontrolēt.

Mēs uzskatām, ka Balkānu tautas un albāņu izcelsmes Kosovas iedzīvotāji piedzīvos jaunu vētru, ko radīs sadursmes starp ASV, ES un Krieviju.

Tas izskaidro mūsu pretestību. Mēs uzskatām, ka valdībām nav jāatzīst šī „valsts”, kas nākotnē kļūs par protektorātu, un mēs domājam, ka Balkānu tautām un Eiropai tas nav jāatļauj.

 
  
MPphoto
 
 

  Georgios Georgiou (IND/DEM).(EL) Priekšsēdētāja kungs, kad tiesību aktu apjoms piekāpjas to spēkam, rezultāts ir bēdīgs.

Tikai Kosovā viss ir noticis zibenīgā ātrumā. 40 gados, kas pavadīti diplomātijā, es nekad neesmu redzējis tādu steigu ne vien neatkarības pasludināšanā, bet arī tās atzīšanā, ko ir izdarījušas konkrētas Eiropas valstis.

Tā, ko tās ir atzinušas, nav Kosova, bet gan Pandoras lāde. Es personīgi nekad neesmu piedzīvojis tik dīvainu situāciju. Nevis pati Kosova ir sui generis, bet Kosovas militārā bāze.

Jebkurā gadījumā es uzskatu, ka mēs esam maldījušies. Šajā telpā, to Parlamenta deputātu priekšā, kas patlaban pārstāv Eiropas demokrātiskās valdības, demokrātiskās partijas un demokrātiskos uzskatus, esmu dzirdējis cilvēkus sakām: „Zināt, mēs esam iesaistījušies to problēmu risināšanā, kuras Ahtisāri kungam neizdevās atrisināt.” Kas mēs esam? Vai mēs esam pārsūdzības iestāde? Vai šis Parlaments ir apelācijas tiesa?

Tā vietā, lai uztrauktos, kas rīt notiks Kosovā, priekšsēdētāja kungs, būtu labāk, ja mēs domātu, kas notiks tagad, kad ANO statuss ir pārkāpts tik aizvainojošā un nievājošā veidā.

 
  
MPphoto
 
 

  Jana Bobošíková (NI). – (CS) Es esmu pārliecināta, ka jautājums, kas šodien ir jāuzdod, vairs nav par to, vai mums ir vai nav jāatzīst Kosovas neatkarība: jautājums ir par to, kā saglabāt politisko stabilitāti un drošību reģionā, kurā valda etniskais naids, bailes un 40 % liels bezdarbs.

Paradoksālā kārtā Kosovas neatkarība ir pasludināta laikā, kad Eiropas valstis virzās uz politisku federalizāciju. Tomēr situācija Balkānos skaidri pierāda, ka ES politika nepiedāvā risinājumu, kas novērstu valsts sadalīšanos, vienlaikus piedāvājot mierīgu visu tajā mītošo etnisko un reliģisko pārstāvju līdzāspastāvēšanu.

Šajā sakarībā šī gada dēvēšana par starpkultūru dialoga gadu izklausās gandrīz vai pēc izsmiekla.

Dāmas un kungi, pirms pāris gadiem Amerikas Savienotās Valstis un Eiropas Savienība paziņoja, ka neatzīs Kosovas neatkarību. Patlaban to ir atzinušas ne vien Amerikas Savienotās Valstis, bet arī daudzas ES dalībvalstis. Tāpēc ir diezgan skaidrs, ka pastāv nacionālo struktūru pārdefinēšana, un tā turpinās pastāvēt; ka šim jautājumam nav globāla mēroga risinājuma un ka tas sabojā vai iznīcina attiecības sākotnējā valstī. Šādā situācijā ir iespējams tikai viens mērķis — novērst asinsizliešanu.

 
  
MPphoto
 
 

  Bernd Posselt (PPE-DE).(DE) Priekšsēdētāja kungs, Padomes priekšsēdētāj, manas domas nenovēršami atgriežas 17 gadu senā pagātnē, kas Slovēnija pasludināja savu neatkarību; ārlietu ministrs bija Dimitrij Rupel. Vairums lielo valstu ANO un ES un lielākā daļa ES dalībvalstu toreiz atteicās atzīt Slovēnijas neatkarību. Kādas lielas ES dalībvalsts ārlietu ministrs teica, ja Slovēnija kļūs neatkarīga, pārējās valstis to izolēs nākamos 50 gadus. Tagad Slovēnija ir atzīta, cienīta, veiksmīga valsts un laba Eiropas Savienības prezidējošā valsts. Daļa no šodien šeit minētā ir jāuztver perspektīvā, izskatot to vēstures kontekstā.

Es priecājos, ka tagad, pēc gadu desmitiem ilgas apspiestības, Kosova ir neatkarīga, ka kosoviešiem ir pašiem sava, brīva, demokrātiska valsts pēc gadu desmitiem ilgas apspiestības un nesen piedzīvota genocīda, kuru pārtrauca tikai ar starptautisku iejaukšanos. Es aicinu Serbiju saprast, ka šī ir iespēja arī serbiem virzīties tuvāk nākotnei Eiropā un pagātnes nastu atstāt aiz muguras. Tomēr tai ir jāatsakās no vardarbības! Tāpēc Serbijas Kosovas lietu ministrs nedrīkst atzinīgi vērtēt to, ka notiek uzbrukumi ANO robežsargiem uz Kosovas robežas. Nav īsti prātīgi apsūdzēt demokrātiskā ceļā ievēlētus Kosovas vadītājus valsts nodevībā tā vietā, lai uzsāktu draudzīgu dialogu ar šiem genocīda upuriem.

Skaidrāk izteikties vairs nav iespējams: nav pieņemami, ka Serbijas pareizticīgo baznīcas bīskaps Artemije ierosina karadarbību. Tas nav pieļaujams! Ir jābūt skaidram — mums kā Eiropas Savienībai ir jāpalīdz Serbijai virzīties uz Eiropu, bet Serbijai, savukārt, ir jādara savs un jārada mierīga, laba un draudzīga atmosfēra. Trīs ceturtdaļas šī Parlamenta deputātu atbalstīja un atbalsta Kosovas suverenitāti, tāpēc nevar teikt, ka Eiropas Savienība būtu sašķelta, un es priecājos, ka mēs piedzīvojam labu visa šī reģiona Eiropas nākotnes sākumu.

(Aplausi)

 
  
MPphoto
 
 

  Csaba Sándor Tabajdi (PSE). – (HU) Priekšsēdētāja kungs, kļūst arvien skaidrāks, ka Kosovas pārraudzītās neatkarības pasludināšana bija nenovēršama. Tagad mūsu galvenais uzdevums ir sekmēt veiksmīgu situācijas atrisinājumu Kosovā, lai nodrošinātu stabilitāti reģionā, noteiktu atbilstošu Eiropas Savienības nozīmi tajā, radītu ES protektorātu, bet neuzņemoties reģenta lomu.

No vienas puses es saprotu serbu sāpi — mana valsts pēc Pirmā pasaules kara zaudēja 60 % savas teritorijas. Serbija zaudē gandrīz vienu piekto daļu teritorijas, un tā ir ikvienas valsts traģēdija zaudēt savas vēstures, valsts statusa un reliģijas šūpuli. No otras puses ir skaidrs, ka Serbija jau sen bija zaudējusi jebkādas morālās tiesības attiecībā uz Kosovu, ko Serbijas valdībai neizdevās radīt pienācīgu dzimteni tur dzīvojošajai albāņu kopienai.

Mēs esam pārliecināti, ka Serbijas diplomātiskā atbilde neapdraudēs valsts integrāciju Eiropas Savienībā. Mums ir jāpalīdz Serbijai pārvarēt zaudējumu, paātrinot tās iekļaušanos Eiropas Savienībā. Ir svarīgi piedāvāt rīcību, sniegt pozitīvu vēstījumu, tāpēc ES ir būtiski pieņemt skaidru rīcības plānu attiecībā uz vīzu režīmu Serbijai un citām Rietumbalkānu valstīm. Paātrināsim Serbijas integrāciju, bet nekādā ziņā neatvieglojot prasības.

Ir saprotams, ka dažas ES dalībvalstis ir atturīgas. Es jūtu, ka Kipras un Spānijas bažas ir pamatotas, bet mani mulsina Rumānijas un Slovākijas politiskās elites bažas. Neviens neapdraud šo valstu integrāciju. Atdalīšanās un vienpusējas neatkarības deklarācijas nedrīkst kļūt par precedentiem ES nākotnē. Tomēr Ahtisāri plāna īstenošana, kas paredz drošu režīmu minoritātēm, Eiropā var radīt pozitīvu precedentu, ko ievērot jautājumā par minoritāšu aizsardzību. Paldies par uzmanību.

 
  
MPphoto
 
 

  István Szent-Iványi (ALDE). – (HU) Priekšsēdētāja kungs, ārlietu ministr, Kosovas neatkarības deklarācija un tās atzīšana nav līdzvērtīga mazāka ļaunuma izvēlei; tas ir vienīgais atbilstīgais solis, ko varam spert šajā situācijā.

Diemžēl pārrunas nav bijušas veiksmīgas; nepārtrauktās neveiksmes centienos noteikt Kosovas statusu ir nemitīgi destabilizējušas reģionu. Nebija cita ceļa, kā atrisināt šo situāciju, kā vien tas, kāds tika izvēlēts pagājušajā nedēļā — noteikts Kosovas statuss un Kosovas neatkarības pieņemšana.

Mēs atzinīgi vērtējam to, ka lielākais vairākums Kosovas parlamentāriešu nobalsoja par Ahtisāri plānu. Mēs sagaidām, ka Kosova Ahtisāri plāna noteikumus īstenos ar rīcību, īpašu uzmanību pievēršot noteikumiem attiecībā uz minoritāšu aizstāvību. Ahtirāsi plānā ir izklāstīts Eiropas visskaidrākā pieeja minoritāšu aizstāvībai, un tas var kalpot kā labas prakses paraugs un piemērs visam reģionam, tāpēc ir ļoti svarīgi vērst uz to Kosovas uzmanību.

Kosovas un Serbijas nākotne ir integrācija Eiropā. Tagad abām valstīm viss ir vienkāršāk. Tās ir atbrīvojušās un smagas un kropļojošas problēmas, kas līdz šim bija sūkusi abu valstu radošo enerģiju. Tas, vai valstis izmantos šo iespēju, ir atkarīgs no tām. Ja tā, tad Eiropas Savienībai ir jāsniedz viss iespējamais atbalsts gan Kosovai, gan Serbijai, it īpaši attiecībā uz drīzu vīzu režīma atcelšanu un finansiāla atbalsta sniegšanu.

Ir brīnišķīgi, ka Eiropas Savienība ir vienprātīgi atbalstījusi civilās misijas mandātu Kosovā. Tomēr satraucošāks ir fakts, ka Eiropas Savienības dalībvalstis nav spējušas vienoties jautājumā par Kosovas neatkarības atzīšanu. Ja Eiropas Savienība cer, ka to uzvers nopietni starptautiskajā politiskajā arēnā, tad nespēja vienoties par kaimiņvalstī notiekošiem svarīgiem notikumiem ir tas, kas to neļaus. Tāpēc Eiropas Savienībai ir svarīgi runāt un rīkoties vienprātīgi.

Noslēgumā es novēlu Kosovai un tās iedzīvotājiem veiksmi un visu to labāko nākotnē.

 
  
MPphoto
 
 

  Mario Borghezio (UEN). – (IT) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, priekšsēdētāj Pöttering, teikt, ka neatkarības deklarācija izsaka Kosovas iedzīvotāju vēlmi pārņemt grožus pār likteni savās rokās, nozīmē izteikt vēsturiskas nozīmes apgalvojumu.

Kosovas neatkarība ir konkrēta cilvēku pašnoteikšanās principa piemērošana Eiropā, ko sankcionē ANO Harta. Protams, daudzi no mums raizējas par Eiropā pirmās islāma valsts izveidi, kuru atzinīgi vērtē visi džihādu mediji, piemēram, uzņēmības pilnais islāma satelīttelevīzijas kanālu priekšgājējs Al-Arabiya, un par Serbijas pareizticīgo kristiešu minoritāti, par kuru mums atgādina Vatikāna viedie vārdi.

Tomēr — un es jo īpaši to uzsveru — tas vienalga ir nenoliedzami svarīgs juridisks un politisks precedents. Nav jēgas to noliegt; tas ir svarīgi Eiropas iedzīvotājiem — no Korsikas līdz flāmu kopienai, no Sardīnijas līdz Basku zemei, no Britānijas līdz Oksitānijai, un mūsu Padānijā — nācijām, kurām diemžēl patlaban nav savas valsts un kuras iedvesmo sapnis par pašnoteikšanos un brīvību. Lai dzīvo visu cilvēku Eiropa! Lai dzīvo Padānija!

 
  
MPphoto
 
 

  Roberto Musacchio (GUE/NGL). – (IT) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, kā vienmēr, kad kāds nerīkojas saskaņā ar starptautiskajiem tiesību aktiem, Eiropa sadalās un nespēj vienoties.

Vienpusēja rīcība rada ļoti nopietnus precedentus, un mēs nupat dzirdējām, kas Borghezio kungam bija sakāms. Gaisotne ir spriedzes pilna, tā itin nemaz nav mierīga, un notiek nemitīga ģeopolitiskā salīdzināšana. Eiropai trūkst vienotības, autoritativitātes un pārredzamības. Mēs pat esam lasījuši par sanāksmēm ar patlaban prezidējošās valsts valdību un Amerikas Savienoto Valstu administrācijas piedalīšanos, kurās ASV ir ieteikusi ieņemamo nostāju. Tā nav nejaušība, ka šis Parlaments ir nespējīgs par spīti priekam par jauno Līgumu. Vienīgais veids, kā pāršķirt jaunu lapu, ir atgriezties pie starptautisko tiesību aktu ievērošanas un neatkarīgas vīzijas, kas paredz Balkānu iekļaušanu Eiropā, atzīstot visa reģiona tiesības. Es ceru, ka vēl nav par vēlu.

 
  
MPphoto
 
 

  Vladimír Železný (IND/DEM). – (CS) Eiropas Savienības centieni attiekties pret Kosovu kā pret unikālu gadījumu nav nekas cits kā apkaunojošs piemērs vēlmei redzēt to, kā nav. Kosova ne vien rada bīstamu precedentu, bet tai ir arī vēsturisks priekšgājējs. Tas ir spoguļattēls situācijai, kāda 1930. gados bija Čehoslovākijā ar tās vācu minoritāti.

Cik ironiski, ka vēsture atkārtojas!

Pirmās četras ES valstis, kas vienprātīgi pasludināja, ka atzīst separātisko republiku, bija tās četras valstis, kas ir parakstījušas Minhenes līgumu. Toreiz, pirms 80 gadiem, Čemberlens, Daladjē, Musolīni un Hitlers sadalīja Čehoslovākiju; tagad tās atkal ir Apvienotā Karaliste, Francija, Itālija un Vācija, kas atzīst Serbijas sadalīšanu. Šīs valstis atdala no Serbijas vēsturisko „Kosovas lauka” teritoriju, kurā 1389. gadā serbu augstmaņi cīnījās vēsturiskā kaujā, lai apturētu osmaņu turku iebrukšanu Eiropā. Tur radās serbu identitāte. Tagad mēs, Eiropas Savienība, transplantējam šo Serbijas vēsturisko sirdi kur citur. Kaunēties vajadzētu, minhenieši!

 
  
MPphoto
 
 

  Sylwester Chruszcz (NI).(PL) Priekšsēdētāja kungs, šodienas debatēs par Kosovas serbu provinci es pirmām kārtām gribētu izteikt protestu pret nelikumīgajām albāņu iestāžu darbībām, uz kurām ir iedvesmojušas Amerikas Savienotās Valstis. Saistībā ar Serbijas valsts izjaukšanu Eiropas Savienības reakcija ir neaprakstāma. Eiropas Savienība atbalsta albāņu separātistus un vienlaikus nolemj izveidot Kosovā misiju, kas ir apšaubāma no starptautisko tiesību aktu viedokļa un pretrunā ANO nostājai. Esmu nikns, ka ES iestādes vēlas piedalīties šajā Balkānu konfliktā bez jebkādām tiesībām vai mandāta, kas liktu to darīt. Ar kādām tiesībām Brisele jau atkal iejaucas suverēnas valsts lietās un turklāt pārkāpj starptautiskās vienošanās?

Pirmdien Briselē notikušais man atgādina 1938. gadā notikušo Minhenes konferenci. Te kārtējo reizi starptautiskā sabiedrība klusē un ļauj Berlīnei un Vašingtonai īstenot savas intereses. Pirmo reizi kopš 1945. gada, pārkāpjot starptautiskos tiesību aktus, robežas tiek mainītas etnisku iemeslu dēļ. Domino efekts un turpmāki konflikti saistībā ar albāņu separātistu darbību ir nenovēršami. Nav jābūt bagātai iztēlei, lai saprastu, kā šīs Serbijas provinces neatkarība var ietekmēt etniskos naidus citās Eiropas un pasaules daļās.

 
  
MPphoto
 
 

  Sorin Frunzăverde (PPE-DE). – (RO) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, pēc 20 gadu ilgām politiskām un militārām sadursmēm, pēc 20 gadu ilgām lielām kļūdām Balkānos, mēs sev jautājam, vai risinājums Kosovas jautājumā, proti, vienpusēja Kosovas provinces neatkarības deklarācija ir likumīga un izdevīga.

Risinājums Kosovas jautājumā nav nedz likumīgs, nedz izdevīgs, jo neviens starptautisko tiesību aktu princips neattaisno vienpusējo Kosovas provinces neatkarības deklarāciju. Turklāt vēl nesen Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs nerada atbildi uz jautājumu par to, vai šis risinājums ir likumīgs vai nelikumīgs, kad pameta preses konferenci, kas notika ANO mītnē. Tas nav izdevīgs, jo rada bīstamu precedentu. Ne Eiropas Savienības dalībvalstīm, ne Slovākijai vai Rumānijai, valstīm, kurās ir emancipēta un moderna likumdošana minoritāšu jautājumos, bet tas rada bīstamu precedentu Abhāzijai, Dienvidosetijai un it īpaši Transnistrijai, kurā ir iesaldēti konflikti kopš Kosovas konflikta laikiem. Tas tāpat rada bīstamu precedentu Balkāniem — Srpskas Republikai, piemēram — citiem reģioniem, kurus apdzīvo Balkānu minoritātes. Tomēr tas rada bīstamu precedentu arī Eiropas Savienībai.

Bieži saka, ka Balkāni rada vairāk vēstures, nekā viņi spēj to „patērēt”. Šķiet, ka šoreiz Balkāni ir radījuši vairāk vēstures, nekā to spēj „patērēt” Eiropas Savienība. Pierādījums ir tas, ka mūsu domas dalās jautājumā par Kosovas provinces neatkarības atzīšanu.

Varu pateikt, ka Rumānija neatzīs Kosovas provinces neatkarību, un valsts rīcību atbalsta Eiropas Tautas partijas Rumānijas delegācija. Dāmas un kungi, mēs ļoti labi zinām, mēs šajā telpā, šeit, esam sapratuši, kas mums ir jādara Serbijas jautājumā. Tās nākotne neapšaubāmi ir Eiropā. Tomēr mēs nezinām, ko iesākt ar Kosovu. Un man jums jāatzīst, ka, lai cik liela arī nebūtu jūsu iecietība, ar vīzu režīmu vien, ar vīzu režīma atcelšanu nepietiks, lai šis reģions iekļautos mūsu Eiropā.

 
  
MPphoto
 
 

  Kristian Vigenin (PSE). – (BG) Cienītais priekšsēdētāj, cienītais Rupel kungs, cienītais Rehn kungs, varbūt tagad ir īstais laiks, lai vēlreiz izteiktu nožēlu par to, ka netika panākta vienošanās starp Serbiju un Kosovu jautājumā par Kosovas statusu, bet sarunas nebija iespējams turpināt mūžīgi, jo abas puses palika katra pie sava.

Mums jāizsaka nožēla arī par to, ka patlaban Serbijai un serbiem ir jāatbild par lielā sekām, ko ir radījis lielais serbu nacionālisms un no kura valsts atvadās, lai arī ar grūtībām. Tomēr mums ir jābūt reālistiskiem un jāuzsver tas, ka Kosovas neatkarība, kaut arī neatkarība šī vārda pilnā nozīmē, ir fakts, reāls fakts, kas, protams, piešķir jaunu kvalitāti esošajiem procesiem. Mums jāņem vērā šis fakts, un strīdi par to, vai atzīt vai neatzīt šo valsti, maina tās pastāvēšanu.

Mēs nevaram nedomāt par iespējamajām sekām, ko šī rīcība var radīt saistībā ar Dienvidaustrumeiropas stabilitāti, cerams, tikai īstermiņā. Tomēr Eiropas Savienībai ir jāsper vairāki svarīgi soļi: pirmkārt, jāpiedalās adekvātu administratīvo un valdības struktūru izveidē Kosovā, tad jāpaātrina Serbijas integrācija, ātri parakstot stabilizācijas un asociācijas nolīgumu, un īpaša uzmanība jāpievērš Maķedonijai, Bosnijai un Hercegovinai un Melnkalnei, jo pastāv risks Dienvidaustrumeiropā zaudēt mežu viena koka dēļ.

 
  
MPphoto
 
 

  Sarah Ludford (ALDE). – Priekšsēdētāja kungs, es piekrītu tiem, kas apgalvo, ka Kosovas neatkarība bija vienīgā iespēja. ES gatavojas savai visu laiku lielākajai misijai, un ir svarīgi, lai tā būtu veiksmīga. Tā ir diezgan neparasta situācija. Ir grūti izskaidrot ES nepiederošajiem, ka, lai arī visas dalībvalstis nespēj vienoties Kosovas atzīšanas jautājumā, tās visas atbalsta

EULEX misiju. Pat tāda valsts kā Spānija piešķirs personālu misijai — tas ir ES un Briselei raksturīgi. Bet tam ir jāizdodas.

Es piekrītu komisāram O.Rehn, ka ir pienācis laiks Serbijai pāršķirt jaunu lapu, un, kā jau citi minēja, šajā ziņā es biju mazliet vīlusies, klausoties Jeremić kunga, Serbijas ārlietu ministra, teiktajā šopēcpusdien. Es saprotu pieredzes trūkumu un aizvainojuma sajūtu, bet visam ir ātri jāvirzās uz priekšu.

Es ceru, ka premjerministrs H.Thaci saviem tautiešiem paskaidros, ka serbu un citu Kosovas minoritāšu aizstāvība ir lielākā prioritāte, jo vardarbība netiks paciesta. Šajā ziņā es biju vīlusies, ka Serbijas ārlietu ministrs nenosodīja vardarbību, ko pēdējo gadu laikā ir īstenojuši serbi. Viņš teica, ka Serbija to neveicināja un neizprovocēja, bet viņš nelietoja vārdu „nosodīt”, un tas sagādāja vilšanos.

Visbeidzot pats svarīgākais, kā jau citi minēja, būs ekonomiskā attīstība. Kosovā ir 40 % liels bezdarba līmenis, un arī Serbijā bezdarba līmenis ir ļoti augsts. Virzīsimies uz ātru integrāciju ES, sākot ar vīzu režīma atcelšanu, kas, kā ceru, notiks drīz vien.

 
  
  

SĒDI VADA: BIELAN KUNGS
Priekšsēdētāja vietnieks

 
  
MPphoto
 
 

  Seán Ó Neachtain (UEN). ― (GA) Priekšsēdētāja kungs, es tiešām atzinīgi vērtēju pagājušajā svētdienā izskanējušo paziņojumu par Kosovas neatkarību.

Ir pagājuši deviņi gadi kopš briesmīgās Kosovas bombardēšanas, kas notika pēc Miloševiča pavēles. Kosovas iedzīvotājiem ir tiesības uz neatkarību, un savā ziņā pēdējo deviņu gadu notikumi ir devuši savu artavu neatkarības panākšanā. Ir ļoti svarīgi, ka Kosovā joprojām mītošās serbu minoritātes civilās un politiskās tiesības tiek pilnībā ievērotas.

Eiropas Savienībai būs jāatbalsta Kosovas valdība, lai sekmētu valsts ekonomikas attīstību, jo bezdarba līmenis kosovā ir 40 %, un tas ir jāmaina.

Es ceru, ka šis ir jauns sākums Kosovai un ka Eiropas Savienība priecāsies par iespēju turpmākajos gados atbalstīt šīs jaunās valsts jaunizveidi. Es ceru arī uz to, ka tas kļūst par piemēru Eiropas Savienībā tam, ka cilvēki un kopienas var dzīvot mierā un saticībā.

 
  
MPphoto
 
 

  Georgios Papastamkos (PPE-DE).(EL) Priekšsēdētāja kungs, ES neveido valstis, tā tās apvieno. Eiropas uzskatu dalīšanās Kosovas jautājumā liecina, ka KĀDP ir cietusi neveiksmi. ES ir ziedojusi savas iekšējās pārrunas ar dalībvalstu politiskajiem spēkiem.

Līguma par Eiropas Savienību 11. pantā ir minēts priekšnoteikums, ka Eiropas Savienība rīkojas saskaņā ar ANO Hartas, Helsinku Nobeiguma aktu un Parīzes Hartas principiem, arī ar tiem, kas skar jautājumus par ārējām robežām.

Tā kā ES ir tiesiska savienība, kā teica Salafranca kungs, tad kas ir Eiropas juridiskās atbildības pamatā?

Drošības padomes 1999. gada rezolūcija Nr. 1244 tam nesniedz pietiekamu pamatojumu vai leģitimitāti. Vispārējo lietu un ārējo attiecību padomes secinājumi par sui generis Kosovas situācijā ir tādi, ka šādam gadījumam nav precedenta. Es ceru, ka tas nerada precedentu. Tas ir unikāls, ir īpaša atsauce uz suverenitātes un valstu teritoriālās integritātes pamatprincipiem, kas, kā skaidri minēts, netiek apšaubīti.

Visbeidzot es gribētu jums atgādināt, ka šie principi rada starptautisko tiesību aktu kodolu personīgu interešu vārdā.

 
  
MPphoto
 
 

  Manuel Medina Ortega (PSE).(ES) Priekšsēdētāja kungs, debates jau norit pilnā sparā; nedomāju, ka varu sniegt tajās savu artavu, pat ne jūtu izrādīšanā, bet, manuprāt, mums ir jākoncentrējas uz starptautisko tiesību aktu un starptautisko saistību nozīmīgumu.

1991. gada 16. decembrī ES ministri pieņēma pamatnostādnes jautājumā par jauno Austrumeiropas un bijušo Padomju Savienības valstu atzīšanu un apstiprināja visu robežu neaizskaramības ievērošanu un to, ka robežas var mainīt tikai mierīgā ceļā un kopīgas vienošanās rezultātā.

Otrkārt, rezolūcijā, kuru ievērojot Kosovā patlaban ir jūtama Eiropas klātbūtne — ANO Drošības padomes rezolūcija Nr. 1244 — ir īpaši noteikts, ka ir jāievēro Dienvidslāvijas Federatīvās Republikas un citu tā reģiona valstu suverenitātes un teritoriālās integritātes principi.

Ir notikusi starptautisko tiesību aktu, Eiropas valstu saistību un ANO rezolūciju pārkāpšana. Sekas dārgi maksās mums visiem.

 
  
MPphoto
 
 

  Bogusław Rogalski (UEN).(PL) Priekšsēdētāja kungs, Kosovas neatkarības atzīšana līdzinās Pandoras lādes atvēršanai Eiropā. Šis ir bīstams precedents ar starptautisko tiesību aktu pārkāpšanu — it īpaši ANO rezolūciju pārkāšanu — kas nepārprotami liek saprast, ka Kosova ir Serbijas neatņemama sastāvdaļa.

Šodien ar starptautisku piekrišanu tiek sperti soļi, lai izjauktu vienu no Eiropas valstīm. Es to saku kā EP deputāts no valsts, kas savas pastāvēšanas laikā ir pieredzējusi šādu izjaukšanu. Tam nedrīkst piekrist. Šis ir bīstams precedents, jo Kosovas pēdās iet arī Dienvidosetija un Abhāzija, kuras jau ir paziņojušas par vēlmi atdalīties un paziņot par neatkarību. Ko teiksim par Kipru, kas par katru cenu grib panākt vienotību? Ar šādu piemēru, rādot šādu piemēru Kipras iedzīvotājiem, mēs viņus nostādām neskaidrā un šaubīgā situācijā, kurā viņi nespēs cīnīties par vienotību savā salā.

Bet vissvarīgākais, dāmas un kungi, ir tas, ka Kosovas neatkarības deklarācija ir dāvana progresīvajiem Eiropas islāmistiem, un es nedomāju, ka kāds no mums to spēja paredzēt.

 
  
MPphoto
 
 

  Francisco José Millán Mon (PPE-DE).(ES) Priekšsēdētāja kungs, es izsaku nožēlu par Kosovas vienpusējo neatkarības deklarāciju. Tas nav nekas labs Eiropai. Tas ir pēdējais posms kļūmju virknē: neveiksmīga līdzāspastāvēšana, kas radās 1999. gada krīzes rezultātā, iesaistīto pušu un starptautiskās kopienas nespēja vienoties par risinājumu un Drošības padomes kļūmes.

Pastāv bažas, ka tas, ko daži ir pasteigušies atzīt, ir kārtējā kļūme. Tam vajadzētu nodrošināt pamatu demokrātiskai, drošai līdzāspastāvēšanai, kurā uzlabojas iedzīvotāju dzīve un tiek ievērotas minoritāšu tiesības; tai arī nevajadzētu būt reģiona stabilitātes problēmai. Dāmas un kungi, Eiropas Savienība arī ir kļūdījusies, nerodot risinājumu kaimiņvalstī saskaņā ar starptautiskiem tiesību aktiem.

Ar Eiropu ir jāsaprot vienotība, nevis dalīšanās; saskaņa, nevis multilaterālisms; de jure, nevis de facto; integrācija, nevis etniskais dalījums. Kā eiropiešiem mums ir zīmīgs uzdevums šajā jomā: mēs esam vairākumā kontaktgrupā, ANO īpašais sūtnis un viņa komanda bija eiropieši, un tā bija Eiropadome, kas decembrī steigšus nolēma sūtīt misiju uz Kosovu bez juridiska pamatojuma.

Es gribētu norādīt, ka Parlamenta marta rezolūcijas 15. punktā ir teikts: „Uzskata, ka jaunas ANO Drošības padomes rezolūcijas pieņemšana ir svarīga arī attiecībā uz ES turpmākajām saistībām Kosovā un ka bez šīs rezolūcijas nevajadzētu paredzēt lielāku ES iesaistīšanos.“

Kosovas lietas apstākļi ir neparasti. Tomēr ir bezatbildīgi cilvēki, kas vēlas izmainīt Eiropas valstu robežas un izmanto to kā precedentu. Tāpēc ir vēlreiz jāuzsver jautājums par ES dalībvalstu robežu neaizskaramību.

 
  
MPphoto
 
 

  Richard Howitt (PSE). – Priekšsēdētāja kungs, es esmu pārliecināts — tas, ka Kosova jau bija ANO protektorāts, ka šo risinājumu atbalsta ANO ģenerālsekretārs, un tas, ka sarunas bija neveiksmīgas, nozīmē to, ka Kosova ir pasaulē unikāls gadījums. Es atspēkoju visus tos, kuri apgalvo, ka ir notikusi nelikumīga rīcība. ANO rezolūcijas Nr. 1244 11.a punktā ir skaidri teikts, ka tas nozīmē „gaidāmu gala vienošanos”. 7. punktā minēts, ka „attiecīgās starptautiskās organizācijas… ar jebkādiem vajadzīgiem līdzekļiem” gādā par drošību.

Es pieņemu, ka šis Eiropas Savienībai ir ticamības tests, ka jebkurš kļūmīgs solis attiecībā uz serbu iedzīvotāju tiesībām jaunajā Kosovā būtu uzvara pār etnisko tīrīšanu spoguļskatā, un mums ir jāuzsver, ka Serbija, tāpat kā Kosova, nākotnē būs vienlīdzīgi partneri Eiropas Savienībā.

Bet neļausim Slobodana Miloševiča rēgam vajāt šo lēmumu vai klīst pa šo telpu. Solis ceļā uz mieru, samierināšanas priekšvēstnese, platforma visam reģionam — ko Austrumeiropai nozīmēja Berlīnes mūris, lai Kosovas neatkarība nozīmē bijušajai Dienvidslāvijai.

 
  
MPphoto
 
 

  Alojz Peterle (PPE-DE). – (SL) Pēc notikušajām pārmaiņām mūsu uzdevums nav izskaidrot vēsturi vai celt trauksmi, runājot par domino efektu, bet atbalstīt attīstību, kas beidzot ieviesīs stabilitāti reģionā un pietuvinās to Eiropas standartiem un Eiropas perspektīvai.

Šajā sarežģītajā situācijā svarīgi ir tas, ka Eiropas Savienība ir uzņēmusies milzīgu atbildību. Tā bija vienota lēmumā par EULEX misiju, kas palīdzēs veidot iestādes un sekmēt politisko un ekonomisko attīstību. Eiropas Komisija arī ir noteikusi pasākumus, kas veicinās paplašinātā reģiona attīstību. Tā visa mērķis ir kliedēt bīstamo, neperspektīvo situāciju un novērst neparasto paradoksu, ka Eiropas daļa, kuru ieskauj dalībvalstis, ir ANO protektorāts.

Tā ir ne vien mana, bet arī pārējo vēlme, ka samierināšana, miers un sadarbība, kas patlaban raksturo Eiropas Savienību, kļūst par galveno principu vai līdzāspastāvēšanas pamatu Kosovā, kā arī attiecībās starp Serbiju un Kosovu.

Šajā Serbijai un Kosovai sarežģītajā laikā un ņemot vērā manis iepriekš teikto, es gribētu atzinīgi vērtēt visu to runātāju teikto un darīto, kuri ir apstiprinājuši vēlmi pēc miera, mērenības atvērtības un nākotnes.

 
  
MPphoto
 
 

  Maria Eleni Koppa (PSE).(EL) Priekšsēdētāja kungs, mēs esam situācijā, kurai var būt tālejošas sekas ne vien Balkānu reģionā, bet arī starptautiskā mērogā. Apgalvojums, ka tas ir sui generis gadījums, mūs neattaisno.

Starptautisko tiesību aktu un to noteikumu ignorēšana ir ārkārtīgi bīstama. Pirmo reizi vēsturē robežas netiek mainītas saskaņā ar iesaistīto pušu vienošanos, ne arī ar Drošības padomes piekrišanu.

Jau atkal Eiropa šķiet sašķēlusies tik būtiskā jautājumā un ir atkārtojusi pagātnes kļūdas. Tas, cik lielā mērā 2000 vīru spēj garantēt drošību un stabilitāti reģionā, arī ir apšaubāms.

Kosovas neatkarības deklarācija tagad ir fakts. Mēs atbalstām mierīgu, multietnisku Kosovu, kas ir integrējusies ES azotē. Krīzi var atrisināt, nodrošinot raitu Rietumbalkānu un ES apvienošanu.

Tūlītēja Stabilitātes un izaugsmes pakta parakstīšana ir nepieciešama, it īpaši Serbijai, jo tas ir vienīgais veids, kā reāli atbalstīt demokrātiskos spēkus. Visbeidzot tas, kā situācija tiks risināta, būs būtisks tests Eiropas ārpolitikai.

 
  
MPphoto
 
 

  Charles Tannock (PPE-DE). – Priekšsēdētāja kungs, es neredzu steigu Kosovas jautājuma risināšanā, ignorējot ANO un pašreizējos starptautiskos tiesību aktus. Es uzskatu, ka ar Kosovas jauno valstiskuma apziņu būs grūti un ka tā nedos acīmredzamus stratēģiskos panākumus ES, kuras klātbūtne nemazināsies ilgtermiņā, ņemot vērā naidīgo Serbiju kaimiņos un organizētās noziedzības pārsvaru. Tas, ka Kosovu varētu atzīt Krievija un Ķīna, kas ir ANO Drošības padomē, tuvākajā nākotnē diez vai notiks.

Mēs esam veiksmīgi ievainojuši Serbiju, cenšoties aizmirst Miloševiču un izveidot demokrātisku nākotni. Tās zaudējums var uzkurināt nacionālistu jūtas un dzīt Serbiju Krievijas virzienā, kas, savukārt, var piemērot Kosovas precedenta situāciju iesaldētajos konfliktos, sākot ar Transnistriju un beidzot ar Abhāziju. Interesanti, ka Krievija tagad pieprasa ievērot starptautisko tiesību aktu augstos morāles principus — iespējams, pirmo reizi nesenās pagātnes laikā.

Manī ir zināma līdzjūtība pret Kipru, kas ir atteikusies pievienoties lielākajai daļai ES dalībvalstu jautājumā par Kosovas atzīšanu. Talat kungs, tā sauktās „Ziemeļkipras atdalītās republikas” vadītājs, Kosovas gadījumu sauc par precedentu savai teritorijai. Piebildīšu Howitt kungam, ka ANO sarunas par Kipras apvienošanu arī ir bijušas neveiksmīgas, tāpēc šajā gadījumā jautājums nav unikāls.

Nav nekāds pārsteigums, ka Spānija raizējas par Basku zemi un Kataloniju, un Slovākija — par savu ungāru minoritāti. Interesanti, ka, kaut arī Islāma konferences organizācija (OIC) ir atzinīgi novērtējusi Kosovu kā potenciālu jaunu dalībvalsti, Azerbaidžāna, kas arī ir OIC sastāvā, ir piesardzīga jautājumā par Kalnu Karabahas vēlmi pēc neatkarības un atsakās atzīt Kosovu.

Tomēr lai ko arī ES un ASV neteiktu par šo gadījumu kā par sui generis, ir skaidrs, ka ne visas pasaules valstis tam piekrīt.

 
  
MPphoto
 
 

  Laima Liucija Andrikienė (PPE-DE). – Priekšsēdētāj, es gribētu runāt par diviem jautājumiem. Pirmkārt, vissvarīgākais ir tas, ka Kosovas neatkarību pasludināja pēc gadiem ilgas starptautiskās kopienas situācijas uzraudzības, un starptautiskā kopiena pēc ilgām pārrunām nespēja rast labāku problēmas risinājumu kā Kosovas neatkarību.

Tāpēc, ņemot vērā Krievijas centienus pielīdzināt Kosovas situāciju citiem Eiropas reģioniem, piemēram, Transnistrijai, Dienvidosetijai vai Abhāzijai, nav grūti izteikt pretapgalvojumu, kas ir bīstams vai nav ērts pašai Maskavai.

Otrkārt, ir zināms, ka dažas valstis berzē rokas pie katra kamīna, kas sāk liesmot starptautiskas nestabilitātes gadījumā. Šoreiz Krievija, izliekoties aizstāvam Serbijas intereses, ir nolēmusi spēlēt pati savu ģeopolitisko spēli, izliekoties, ka bez tās piekrišanas nevar atrisināt nevienu pasaules problēmu. Šī nostāja nav ne jauna, ne negaidīta.

Bet Krievija šoreiz te nav galvenā, jo tai nav īstas varas sagrozīt notikumus tā, lai tie būtu Rietumiem nepieņemami. Piemēram, nākotnē Kosovas centieni pievienoties ANO varētu nebūt vienkārši, bet Krievija nevar panākt nekādu nozīmīgu valsts izolāciju starptautiskā mērogā, jo, kad Kosovu atzīs vairums ES dalībvalstu, ASV un dažas citas valstis, izolācijai nebūs nozīmes.

Es sveicu Kosovu ar neatkarības iegūšanu un novēlu kosoviešiem veiksmi valsts veidošanā.

 
  
MPphoto
 
 

  Ioan Mircea Paşcu (PSE). – Priekšsēdētāja kungs, atšķirība starp ES ārējo darbību un citiem starptautiskiem dalībniekiem ir starptautiskās likumības un ANO lēmumu ievērošanā. Baidos, ka, iedrošinot un atzīstot Kosovas neatkarību ārpus šīs starptautiskās likumības struktūras un ANO, ES ārējās darbības raksturs kļūst apšaubāms, ja ne pat nepārliecinošs. Es tikai ceru, ka mēs nenožēlosim lēmumu, ko esam pieņēmuši attiecībā uz Kosovu.

 
  
MPphoto
 
 

  Árpád Duka-Zólyomi (PPE-DE). – (SK) Kosova ir pasludinājusi neatkarību. Tas nav nekāds pārsteigums; tas jau bija sagaidāms. Starptautiskajai kopienai tas ir jāpamana. Ja šajā reģionā ir jāvalda mieram un stabilitātei, tad ES dalībvalstīm ir jārīkojas vienoti un pilnībā jāatbalsta šīs valsts attīstība saskaņā ar Marti Ahtisāri plānu.

Tās dalībvalstis un politiķi, arī no Slovākijas, kas izplata nepamatotas baumas, ka šī rīcība radīs bīstamu precedentu citām valstīm, kļūdās. Kosova ir unikāls gadījums. Mums jāatceras, kas izraisīja asiņainos notikumus pirms deviņiem gadiem, kad Serbijas militārie spēki īstenoja genocīdu pret albāņiem. Ir diezgan skaidrs, ka albāņu kopienai piederīgie nevēlas dzīvot Serbijas Republikā. Ja viņiem liks to darīt ar varu, izcelsies karš.

ES ir ļoti svarīga loma tādas sabiedrības radīšanā, kurā visi pilsoņi ir līdztiesīgi un kurā minoritāšu kopienām ir lielākas iespējas saglabāt un attīstīt savu identitāti, kā arī tiesības uz pašiem savu valsts pārvaldi: tas nozīmē lielāku autonomiju Serbijas kopienai.

 
  
MPphoto
 
 

  Elmar Brok (PPE-DE).(DE) Priekšsēdētāja kungs, es gribētu izteikt trīs komentārus. Pirmkārt, fakts, ka esam nonākuši šādā situācijā, apliecina, ka mēs kā Eiropas Savienība atkal neesam spējuši saglabāt savu nostāju starp Krievijas un Amerikas Savienoto Valstu viedokļiem.

Otrkārt, mums tagad ir jādara viss iespējamais, lai nostiprinātu minoritāšu un kultūras tiesības Kosovā. Kosovas valdībai būtu ļoti ieteicams aktīvi rīkoties tālejošos, praktiskos veidos. Es gribētu pateikties jums, Padomes priekšsēdētāj, ka sniedzāt nozīmīgu ieguldījumu ar EULEX.

Treškārt, vēsturisku un ar kultūru saistītu iemeslu dēļ mani ļoti aizkustina Serbijā esošais noskaņojums, un tieši tāpēc es uzskatu, ka mums ir jābūt pacietīgiem, ļaujot Serbijai pašai atrast ceļu uz Eiropas Savienību, un ka mums šis process ir jāatbalsta. Tomēr mums ir skaidri jāpasaka, ka vardarbība netiks paciesta. Mums ir jāturpina sniegt finansējumu — 187 miljoni EUR 2007. gadā — bet ar nosacījumu, ka viss notiek mierīgā ceļā, lai tiktu bruģēts ceļš uz stabilitāti reģionā.

 
  
MPphoto
 
 

  Vytautas Landsbergis (PPE-DE). – Priekšsēdētāja kungs, Miloševiča laika un pat vēlākā Serbija sekoja sava lielā brāļa padomam, zaudējot laiku tā vietā, lai ieņemtu reālu nostāju un censtos atrast ceļu uz draudzīgāku šķiršanos un iespējamu atkalsatikšanos Eiropā. Varbūt tas notiks šoreiz.

Izteikšu vienu īpašu piezīmi tiem, kas uztraucas par vienpusēju starptautisko tiesību aktu interpretāciju, valstu integritāti vai teritoriju un iedzīvotāju suverenitāti: mums ir jāsaprot un jāņem vērā tas, ka valsts, kura vēlas iznīcināt vai padzīt visus iedzīvotājus, kas pieder citai etniskai grupai, nogalina ne vien viņus, bet pirmām kārtām jau savu iespējamo suverenitāti —suverenitāti attiecībā uz masu kapiem. Kapsētu integritāti nevar pieņemt. Un nekādas paralēles ar Basku zemi, Kvebeku vai Abhāziju nedrīkst vilkt. Ne Madride, ne Otava, ne Tbilisi negrasās bombardēt un nogalināt tos cilvēkus.

Ar Krieviju ir citādi. Krievija arī noliedz, ka ir vainojama daudzkārtējā genocīdā, un tai nav lielākas tiesības uz suverenitāti attiecībā uz izdzīvojušajiem Čečenijā, kā tikai viduslaiku dūres likums.

 
  
MPphoto
 
 

  Adrian Severin (PSE). – Priekšsēdētāja kungs, daži apgalvo, ka mums ir jānoliek malā jautājums par valsts atzīšanu, ja runājam par Kosovu, un tā vietā jārunā par realitātes atzīšanu.

Realitāte ir tāda, ka pēc pašnoteikšanās paziņojuma Kosova nav ne neatkarīga, ne pagaidām spējīga būt neatkarīga, ilgtspējīga valsts. Tā bija un būs protektorāts. Realitāte ir tāda, ka Eiropas Savienība ir sadalījusies tā sauktajos reālistos un tā sauktajos legālistos. Realitāte ir tāda, ka, nosaucot Kosovu par sui generis gadījumu, mēs atzīstam, ka starptautiskie tiesību akti ir nedz pietiekami, nedz adekvāti un ka mēs tāpēc meklējam risinājumu ārpus šiem tiesību aktiem. Tas mums liktu aizvietot taisnīguma varu ar spēka varu. Manuprāt, tas nav ne Eiropas Savienības mērķis, ne pamatvērtība.

 
  
MPphoto
 
 

  Luís Queiró (PPE-DE).(PT) Pēc Kosovas vienpusējās neatkarības deklarācijas ļaunākais, kas varētu notikt, būtu tas, ka politisks strupceļš novestu mūs nevēlamā situācijā, kurā mums nāktos meklēt palīdzību arvien pieaugošās spriedzes dēļ. Tāpēc mums ir jāatrod kopsaucējs un jānosaka savi nākotnes lēmumi un rīcība. No šāda skatpunkta skatoties, jāsaka, ka Padomes priekšsēdētāja teiktais mani neapmierināja, tomēr radīja manī cerību. Mums Kosovai jāatgādina, ka ceļš, kuru tā ies, nenovēršami ietekmēs turpmākās attiecības ar Eiropas Savienību un ka tāpēc mēs vēlamies viņiem palīdzēt, un mūsu pienākums — arī mūsu pašu interesēs — ir turēt pasniegtu nevis vienu, bet abas rokas pretī Serbijai un teikt, ka mēs paturam prātā nelokāmo pārliecību — Serbijas nākotne ir Eiropā.

Divdesmit gadus pēc Padomju impērijas sabrukuma neprovocēsim tos notikumus, kurus tolaik paveica vai nepaveica komunisti: ļaut Serbijai nonākt īpašā Maskavas pakļautībā. Mēs nedrīkstam pieļaut šādu kļūdu.

 
  
MPphoto
 
 

  Jaromír Kohlíček (GUE/NGL). – (CS) Dāmas un kungi, beidzot tas brīdis ir klāt. Jā, tie, kas vēlas, lai Amerikas Savienotās Valstis atzītu Teksasas neatkarību, tie, kas vēlas redzēt Rietumrumāniju kā ungāru teritoriju, tie, kas vēlas, lai neatkarību iegūtu Skotija, Katalonija, Basku zeme un visas pārējās valstis Latīņamerikā un Āfrikā, kas vēlas kļūt patstāvīgas.

Te dzirdam, ka Kosova neradot precedentu. Tā ir kļūda: tā ir teritorija, kurā ar okupantu palīdzību un piekrišanu ir notikusi astoņu tautību etniskā tīrīšana, teritorija, kurā valda tirdzniecība ar narkotikām un cilvēkiem, 50 % augsts bezdarba līmenis un nemitīgs spiediens uz tur vēl dzīvojošajiem serbiem. Tagad tā paziņo par atdalīšanos no otras albāņu valsts, un tas rada sliktu piemēru. Tas turpinās vajāt visus tos, kas te ir burtiski likuši starptautiskajiem tiesību aktiem ciest sakāvi. Kaunieties! Šī ir kārtējā Minhene, un nevienam īstam demokrātam to nevajadzētu atbalstīt.

 
  
MPphoto
 
 

  Dimitrij Rupel, Padomes priekšsēdētāja vietnieks. Pirmkārt, es gribētu no sirds pateikties Parlamentam un deputātiem, kas atbalstīja Padomes nostāju. Es pieņemu viedokļu dažādību; tā parlamentos ir normāla parādība. Tomēr man šķiet, ka Eiropas Savienība šodienas sesijā ir paudusi savu atbalstu.

Es gribētu atbildēt uz pāris jautājumiem. Pirmais jautājums ir par pārvaldes sistēmu, kuru esam iecerējuši; tā teikt, turpmākie pienākumi, un ar to es, protams, domāju Kosovas iestādes. Eiropas Savienība neapšaubāmi uz Kosovu ir nosūtījusi īpašo pārstāvi. Savā neatkarības deklarācijā Kosovas Parlaments jau sākumā piekrīt Ahtisāri plāna noteikumiem. Visi plāna noteikumi tiks iekļauti Kosovas konstitūcijā un tās tiesību aktos.

Tādēļ Eiropas Savienības īpašā pārstāvja uzdevums būs uzraudzīt vietējās iestādes un garantēt to saistību izpildi, ko nosaka jaunais statuss. Pēc starptautiskas civilās misijas izveides Eiropas Savienības īpašais pārstāvis kļūs par starptautiskās kopienas civilo lietu Augsto pārstāvi. Viņš arī sniegs politiskus norādījumus EULEX.

Gribētu piebilst, ka Eiropas Savienība pēdējās dienās ir daudz darījusi, pirmkārt, lai mazinātu satraukumu un sniegtu pietiekamu atbalstu Kosovai. Papildus misijai, par kuru Padome pirms pāris dienām pieņēma lēmumu, es gribētu pieminēt vakardienas ģenerālsekretāra un Augstā pārstāvja, Javier Solana, Prištinas apmeklējumu.

Es gribētu citēt vienu teikumu no viņa uzrunas. Solana kungs sacīja:

„Es gribētu, lai tās sajūtas, tas prieks, ko jūs tik godbijīgi nesat ielās pēdējo dienu laikā, pārvērstos pozitīvā un konstruktīvā enerģijā, kas virzītu sabiedrību uz priekšu.”

„Es gribētu, lai tās sajūtas, tas prieks, ko jūs tik godbijīgi nesat ielās pēdējo dienu laikā, pārvērstos pozitīvā un konstruktīvā enerģijā, kas virzītu sabiedrību uz priekšu.”

Tas nozīmē, manuprāt, ka mēs visi saviem kosoviešu draugiem novēlam būt gataviem pārvērst to enerģiju, kuru viņu ir radījuši pēdējo dienu laikā, racionālā rīcībā, kas nodrošinās cienījamu nākotni Eiropā ne vien Kosovai, bet, protams, arī Serbijai.

Manuprāt, ir pateikts daudz runās un deputātu izteikumos par Serbiju, kas ir pelnījusi turpināt ceļu uz integrāciju Eiropas Savienībā, un, klausoties vairāku šī Parlamenta pārstāvju runās, es nespēju atraidīt domu, ka kādu dienu te skanēs arī serbu valoda. Un es ceru, ka arī albāņu valoda. Es ticu, ka mēs te dzirdēsim visu to valstu valodas, kas tik ļoti vēlas kļūt par šī Parlamenta un Eiropas Savienības dalībvalstīm.

Tomēr ņemot vērā piezīmes, kuras dzirdējām no dažiem mūsu spāņu draugiem, es neteiktu, ka lēmumu teksta saskaņošana Vispārējo lietu un ārējo attiecību padomes nebija grūta, bet galu galā mums ar Spānijas un Kipras kolēģiem izdevās vienoties par tekstu, kurā ir iekļauta vienprātība, kopēja lēmumu pieņemšana un kolektīvā domāšana.

Visbeidzot es gribētu teikt, priekšsēdētāja kungs, ka man, saprotams, ir jāpiekrīt sava slovēņu kolēģa, Kacin kunga, teiktajam, kad viņš runāja par to, ka Kosovas serbiem arī Kosova ir jāpieņem kā sava dzimtene un jābūt tās valdības sastāvā. Protams, Kosova ir arī viņu valsts, un katra Kosovas serbu vilcināšanās sadarboties ar Kosovas valdību var radīt zaudējumus.

Es varētu teikt, ka šīs debates ir mani iedrošinājušas, un es gribētu patiekties jums, priekšsēdētāja kungs, un Eiropas Parlamenta dāmām un kungiem par visiem šiem konstruktīvajiem komentāriem.

 
  
MPphoto
 
 

  Olli Rehn, Komisijas loceklis. − Priekšsēdētāja kungs, es gribu pateikties Parlamentam par ievērojamajām debatēm. Šodien daudzi atzina, ka Eiropas Savienība patiesi nav pametusi novārtā nevienu šķautni, cenšoties pārrunu veidā nonākt pie risinājuma, diemžēl tas ir bijis velti. Rezultātā mums tagad ir jānovada process līdz galam.

Daudzi no jums uzsvēra arī to, cik svarīgi ir neizolēt Serbiju un pievērsties Serbijas jaunākajai paaudzei. Es pilnībā piekrītu, un man ir tas prieks jums paziņot, ka mums jau ir spēkā esoša vienošanās par vīzu režīma atvieglošanu ar Rietumbalkānu valsīt, arī ar Serbiju. Tas nozīmē vienkāršotāku vīzu pieprasīšanas procesu un īpašus nosacījumus konkrētām grupām, piemēram, studentiem un uzņēmējiem. Vēl man ir prieks paziņot, ka mēs jau esam uzsākuši īpašu dialogu par bezvīzu režīmu, kas ir īpaši svarīgs vidusmēra Serbijas iedzīvotājiem un citām reģiona tautām.

Ar Serbiju mēs to pārrunājām janvārī, un mans kolēģis, Komisijas priekšsēdētāja vietnieks F.Frattini, šodien bija Skopjē un rīt būs Podgoricā, lai uzsāktu dialogu ar Bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republiku un Melnkalni.

Bet lai tas noritētu sekmīgi, mums ir vajadzīga apņemšanās un vienotība visu iestāžu līmenī, arī Padomē, attiecībā uz iekšlietu ministriem, kuriem ir liela vara šajā jomā. Šajā saistībā es rēķinos ar jūsu atbalstu, lai tiktu panākts vērā ņemams progress un vienotība šajā jautājumā.

(FR) Runājot par Eiropas vienotību, tas, ka ES ir spējusi saglabāt vienotību tik riskantā un pretrunīgā jautājumā ir tiešām vērā ņemams notikums. Es pat teiktu, ka kopējā ārpolitika ir godpilnā veidā izturējusi vienu no nopietnākajām pārbaudēm tās pastāvēšanas vēsturē. Es gribētu apsveikt Slovēniju kā prezidējošo valsti ar šādu rezultātu, kas atspoguļo jūsu dziļās saistības jautājumā par Rietumbalkānu nākotni Eiropā.

Vēl es ar gandarījumu vēlos atzīmēt nākamās prezidentūrvalsts Francijas vēlmi pilnībā atbalstīt Rietumvalstu Eiropas perspektīvu. Tāpēc 2008. gads būs īpaši nozīmīgs Rietumbalkāniem ceļā uz Eiropu.

 
  
MPphoto
 
 

  Priekšsēdētājs. − Debates ir slēgtas.

Rakstiski paziņojumi (Reglamenta 142. pants)

 
  
MPphoto
 
 

  Kinga Gál (PPE-DE), rakstiski. (HU) Centrālajā, austrumu un dienvidaustrumu Eiropā mēs, kas ir dzimuši šajā mazāk veiksmīgajā Eiropas reģionā, no pieredzes zinām, ka vārdos teiktajam un uz papīra rakstītajam ir maza ticamība. Svarīgākais ir tas, kā viss notiek īstenībā. Kosovā Ahtisāri plāns ir veiksmīgi īstenojies idejā, kuru var realizēt vairāk nekā solījumus, ienesot reģionā mieru.

Daži saka, ka tas nevar radīt precedentu; bet, kāpēc ne, kāds var jautāt, ja tas rada funkcionējošu režīmu minoritāšu aizstāvībai? Ja tas tiek ievērots realitātē, tad tam patiesi vajadzētu būt kā precedentam. Tie, kas ir uzauguši, esot kādai minoritātei, un nav bijuši noteicēji pār savu likteni var tikai atzinīgi vērtēt jebkuru jauninājumu, kas sola ilgtermiņa risinājumu etniskām kopienām, kas dzīvo līdzās. Ja Ahtisāri plāns tiek ievērots un īstenots, Kosovas stāsts, kas tikai tagad sākas, var būt šāds ilgtermiņa risinājums.

Mēs raizējamies par minoritātēm, kas dzīvo citos Serbijas rajonos un kas cītīgi seko šiem notikumiem. Vai tiks panākts risinājums, kas sniegs mierinājumu šīm minoritātēm vai arī etniskajiem ungāriem Vojvodinā?

Es lūdzu Padomei un Komisijai nodrošināt to, ka vispārējais satraukums nenoved pie neatgriezeniskas rīcības, pie pārcelšanās pasākumiem Vojvodinā. Nepieļausim spiediena izdarīšanu uz etniskajām minoritātēm, kas joprojām tur dzīvo. Patlaban notiekošie notikumi nedrīkst novest pie tā, ka cilvēkiem tiek liegtas viņu tiesības, jo tām ir jānostiprinās. Gādāsim, lai Balkānos beidzot būtu labs precedenta gadījums, kas beidzot sniegs tur dzīvojošajām kopienām cerību un nākotnes izredzes.

 
  
MPphoto
 
 

  Pedro Guerreiro (GUE/NGL), rakstiski. – (PT) Serbijas provinces Kosovas vienpusējā neatkarības deklarācija nav nenovēršama.

Tā noteikti ir ļoti nopietna attīstība un bīstams precedents starptautiskajos tiesību aktos ar neparedzamām sekām robežu stabilitātes jomā, it īpaši kontinentālajā Eiropā.

Tas neapšaubāmi ir Apvienoto Nāciju Organizācijas Hartas un Helsinku Nobeiguma akta kliedzošs pārkāpums.

Tas neapšaubāmi ir nelikumīgs lēmums, ņemot vērā vairumu starptautisko tiesību aktu pamatprincipu.

Tā neapšaubāmi ir mākslīga pseidovalsts radīšana, atrunājoties ar pārraudzītu suverenitāti — lai kāda arī tā nebūtu, tās suverenitāte noteikti būs mazāka — vai drīzāk ar protektorātu, ko ir izveidojusi un uzspieduši agresīvi un militāri ASV, NATO un ES okupanti.

Tas neapšaubāmi ir mēģinājums iemūžināt fait accompli politiku, politisko, ekonomisko un militāro pārvaldību vissvarīgākajā Eiropas reģionā, ko īsteno ASV un ES lielvaras.

Šo nelikumību nedrīkst atzīt ne formāli, ne praktiski, it īpaši nosūtot un piedaloties „ES misijā uz Kosovu”. Šai ES misijai patiesībā nav nekāda ANO mandāta. Tā ir ES misija, kas pati ir ne vien nelikumīga, bet arī noslēdz vienošanos ar nelegālu struktūru, tādējādi kļūstot par divtik nelikumīgu.

 
  
MPphoto
 
 

  Eija-Riitta Korhola (PPE-DE) , rakstiski. – (FI) Priekšsēdētāja kungs, Somijas valsts padomnieks Harri Holkeri, kurš pirms kāda laika veda pārrunas Kosovas krīzes jautājumā, domāja, ka albāņu vēlme pēc neatkarības netiks mūžīgi ignorēta, jo tās nenozīmētu atgriešanos nulles punktā, bet daudz zemāk.

Kā jau daudzi deputāti minēja, Kosovas neatkarība bija nenovēršama. Tāpat ir norādīts, ka Kosova ir sui generis gadījums un ka tādējādi neatkarība neapdraud starptautisko tiesību aktu principus konflikta atrisināšanā. Tāpēc Eiropā ir jauna valsts, kuras pamatā ir ilgtspējīgi kritēji.

Protams, žēl, ka pušu starpā netika panākta samierināšanās, pat ne iecietība vismazākajā mērā. Starptautisko kopienu nevar īpaši vainot tajā, ka tā nebūtu centusies, jo pārrunas vadīja izcilais samierinātājs Martti Ahtisaari. Tagad mums ir nelokāmi jāuzrauga, lai Ahtisāri plāns joprojām būtu pamatprincips, kamēr tiek veidota jaunā valsts. Tā prasības sniedz iespēju īstenot Rietumu tiesiskuma modeli un iekšējo, kā arī ārējo stabilitāti reģionā.

Drošība Kosovā un Rietumbalkānos pirmām kārtām ir Eiropas pārziņā. Tomēr tā kā jau atkal ir redzams, ka ANO Drošības padome nespēj uzņemties atbildību par šo situāciju, ES ir jāsagatavojas pūļu pielikšanai. Rietumbalkānu integrācija vispārējā Eiropas stabilitātes kontekstā droši vien ir vislielākais izaicinājums Eiropas Savienības vēsturē. Regionālā spriedze tagad draud pieaugt, nāciju ir saniknojis bezdarbs, un ir uzplaukusi korupcija un noziedzība.

Kosovas neatkarības deklarāciju gaidīja ar nepacietību, un tā radīja īstu prieku ļaužu masai, ko es kā eiropietis varu bez pūlēm saprast. Tagad šis prieks ir jāpārvērš visgrūtāk panākamajā: ilgstošā mierā un stabilitātē. Tas pirms 50 gadiem veiksmīgi izdevās visur citur Eiropā. Kāpēc lai tas beidzot nenotiktu Balkānos?

 
  
MPphoto
 
 

  Erik Meijer (GUE/NGL), rakstiski. – (NL) Mana grupa un manas partijas valsts delegācija Eiropas Parlamentā nesen ir nolēmusi neatbalstīt iesākto ceļu uz Kosovas neatkarību. Es to saprotu, jo ES patlaban uzvedas kā supervara, vienpusēji uzspiežot savu gribu Serbijai, kas jau vairākkārt ir pazemota, un izturoties pret Kosovu kā pret savu protektorātu.

Tas nenozīmē, ka es ņemu atpakaļ savus vārdus, ko par šo tēmu esmu izteicis iepriekšējos gados. Ar Dienvidslāvijas 1974. gada konstitūciju, kas Kosovai sniedza gandrīz tikpat lielu autonomiju kā sešām federālajām tā laika republikām, serbiem un albāņiem joprojām būtu bijis iespējams mierīgi līdzāspastāvēt vienā federālā valstī. Vienpusējā šīs autonomijas atcelšana 1980. gados padarīja Serbijas valsti par bezjēdzīgu un pat par kaitīgu struktūru Kosovas iedzīvotāju acīs. Kosova ir kā neatkarīga valsts jau kopš 1991. gada septembra ar savu prezidentu, parlamentu un izglītības sistēmu.

Ja tolaik pārējā pasaule būtu laikus rīkojusies un atzinusi šo valsti reizē ar pārējām Dienvidslāvijas valstīm, nebūtu izcēlusies nekāda UÇK vardarbība, Kosovas iedzīvotāji nebūtu spiesti ķerties pie noziedzības kā pie ienākumu gūšanas veida, un nebūtu iemesla 1999. gada karam.

 
  
MPphoto
 
 

  Dimitrios Papadimoulis (GUE/NGL), rakstiski. – (EL) Astoņus gadus pēc NATO kara Dienvidslāvijā Kosovas problēma ne vien joprojām nav atrisināta, bet tā ir kļuvusi vēl neatrisināmāka. Kritērijs „standarti pirms statusa” (standards before status) (piemēram, demokrātija, bēgļu atgriešanās, daudzkultūru līdzāspastāvēšanas noteikumi u.c., pirms tiek izlemts galīgais režīms), kas noteikts ANO rezolūcijā Nr. 1244, nav īstenots tā pamatos. Tomēr Buša administrācija virzīja albāņu kosoviešu vadību uz vienpusēju neatkarības deklarāciju, lai arī tā ir saistīta ar mieru un stabilitāti Balkānos, kā arī ar citiem starptautiskiem tematiem. Apstiprinot jaunu misiju šajā reģionā, ES atbalsta šo politiku un veicina ANO 1999. gada rezolūcijas Nr. 1244 pārkāpšanu. Vienpusējā Kosovas neatkarības deklarācija izraisīs ķēdes reakciju, destabilizējot Rietumbalkānus, un radīs negatīvu precedentu daudzos starptautiskos jautājumos. Risinājuma pamatā ir jābūt starptautiskiem tiesību aktiem, un tas nenozīmē sekmēt „skaldi un valdi” politiku, ne vietējās nacionālistu un paplašināšanās atbalstītāju idejas, ne izmaiņas robežās. Mēs uzskatām, ka joprojām ir iespējams rast abpusēji pieņemamu risinājumu ANO, kura pamatā būtu starptautiskie tiesību akti. Tāpēc mēs esam par sarunu turpināšanu.

 
  
MPphoto
 
 

  Toomas Savi (ALDE), rakstiski. – Neveiksmīgā kārtā Eiropas Savienības domas Kosovas jautājumā dalās. Eiropas Savienība ir uzņēmusies ilgtermiņa saistības, lai nodrošinātu stabilitāti Rietumbalkānos, un kā visietekmīgākajai pārvalstiskajai kontinenta organizācijai mums ir jāsniedz skaidrs vēstījums un jāieņem viena nostāja.

Mieram un drošībai Kosovā ir jābūt Eiropas Savienības prioritātei, jo tā robežojas ar Bijušo Dienvidslāvijas Maeķdonijas Republiku, ES kandidātvalsti, un mums ir jāuzņemas vadība kā starpniekam starp Serbiju un Kosovu. Tas nebūs vienkārši, jo Eiropas Savienība nav vienojusies par to, vai atzīt Kosovas neatkarību in corpore vai ne.

Pašreizējā neizlēmīgā Eiropas Savienības uzvedība Kosovā rada tikai lielāku apjukumu. Dalībvalstīm ir jāatrisina domstarpības, lai mēs varētu sākt īstenot savas saistības ar šo reģionu.

 
  
MPphoto
 
 

  Csaba Sógor (PPE-DE), rakstiski. (HU) Es pats svētdien biju Prištinā. Bieži nenākas būt klāt brīdī, kad valsts pasludina neatkarību. Es ar savu klātbūtni vēlējos nodot vēstījumu: pat ja daudziem šis lēmums ir sāpīgs, par to paziņoja apstākļos, par kuriem mēs nebaidījāmies.

Neatkarība tika pasludināta viesnīcā, kurā pirms vairākiem gadiem viesus sveicināja uzraksts virs durvīm: „Suņiem un albāņiem ieeja aizliegta.”

Procesu, kas noveda Kosovu līdz neatkarībai, neveicināja ES. To uzsāka Serbija, nenodrošinot cilvēka pamattiesības, indivīda un kopienas tiesības šajā teritorijā mītošajiem iedzīvotājiem.

Demokrātiskā ungāru apvienība Rumānijā (DAHR) uzskata, ka Rumānijai ir jāatzīst Kosovas neatkarība pēc iespējas drīzāk. Tiem, kas nevēlas atzīt situāciju, iespējams, ir nenokārtotas darīšanas ar minoritātēm pašiem savā valstī.

Jau kopš pirmsākumiem DAHR ir vēlējusies un joprojām vēlas cīnīties par Transilvānijas ungāru tiesībām, izmantojot tikai politiskus un parlamentārus līdzekļus un neizmantojot vardarbību.

Tagad visiem kļūs skaidrs, ka jautājums par tradicionālo minoritāšu indivīda un kolektīvajām tiesībām nevar būt tikai valsts iekšēja problēma. Ir pienācis laiks izstrādāt standartizētu vienošanos Eiropas Savienībā (ES), ko obligātā kārtā piemērot ikvienam un ar kuru no jauna pārliecināt minoritātes.

Galvenais Eiropas Savienības uzdevums ir piedāvāt palīdzību reģiona stabilizēšanā ekonomikas un sociālās attīstības jomā ne vien Kosovai un Serbijai, bet visam Balkānu reģionam.

 
  
MPphoto
 
 

  Alexander Stubb (PPE-DE), rakstiski. (FI) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, es gribētu sirsnīgi sveicināt Kosovu kā vienu no Eiropas valstīm. Neatkarības deklarācija bija drosmīgs Kosovas solis. Tagad valstij un tās iedzīvotājiem ir jāizrāda tikpat liela drosme un pašpārliecība, sākot veidot savu daudzkulturālo sabiedrību.

Jau ilgāku laiku ir bijis skaidrs, ka cīņa par Kosovas neatkarību ir vienvirziena ceļš. Tas tikai bija laika jautājums. Neatkarības pasludināšanas termiņš būtu bijis Serbijas pievienošanās Eiropas Savienībai. Par laimi viņi tik ilgi nenogaidīja. Kosova ir bijusi ANO paspārnē jau 10 gadu. Situācija pilnībā atšķiras no tās, kāda tā ir bijusi citos separātistu reģionos.

Turpmākie gadi no Kosovas vadītājiem prasīs tālredzību un gudrību. Es ticu, ka viņiem piemitīs šīs īpašības. Karš, etniskais naids un valdība, kuru vada starptautiskā kopiena, ir pieredze, no kuras ir jāgūst mācība. Vissvarīgāk patlaban ir koncentrēties uz stabilas pilsoniskas sabiedrības izveidi. Neatkarība izkliedē arī nedrošību, kas nedeva ceļu gan vietējām, gan ārvalstu investīcijām.

Ahtisāri plāns sniedz lielisku pamatu valsts neatkarības sākotnējam posmam. Veiksmīgs rezultāts būs iespējams, ja valsts vadītāji un iedzīvotāji valsts veidošanu uztvers kā savu būvniecības projektu, nevis kā noteikumu un regulu kopumu, ko viņiem diktē ārvalstis. Starptautiskajai kopienai arī ir jāietur distance un jāļauj valsts kosoviešu un serbu iedzīvotājiem veidot pašiem savu līdzāspastāvēšanas modeli. Ir gandrīz tikpat daudz daudzkultūru valstu piemēru, cik daudz ir Eiropas valstu. Kosova šajā jautājumā nav izņēmums.

Es vēlreiz apsveicu kosoviešus un sveicu viņus kā jaunu un neatkarīgu valsti.

 
  
MPphoto
 
 

  László Tőkés (NI), rakstiski. (HU) Kosovas neatkarības deklarācija ir sacēlusi pamatīgus viļņus mūsu reģionā. Rumānijas partijas, kuras patlaban gatavojas vēlēšanām, izmanto šo iespēju, lai radītu antiungāru histēriju. Tās visas nostājas pret ungāriem Transilvānijā, kas lieluma ziņā līdzinās Kosovai un kurai ir līdzīgs iedzīvotāju skaits, kā albāņu provincei.

Rumānijas parlamenta dziļās bažas ir pilnībā nepamatotas un neattaisnojamas. Rumānija nedrīkst baidīties no ungāriem. Mūsu nacionālā kopiena Transilvānijā neievēro Rumānijas konstitūciju un teritoriālo integritāti.

Tomēr mums ir iemesls gaidīt, ka, pamatojoties uz „teritoriālo tiesību” principu, Rumānija atrisinās šo mūsu nacionālās kopienas situāciju eiropeiskā ceļā un nodrošinās ungāru personīgo autonomiju (1) un Transilvānijas un citu reģionu reģionālo autonomiju (2), pamatojoties uz pašpārvaldes principu, kas tiek piemērots Eiropas Savienībā.

Saskaņā ar Eiropas Padomes ieteikumu 1609/2003, kura pamatā ir Gross ziņojums, mēs atzīstam, ka autonomie reģioni lielākoties veicina konfliktu atrisināšanu un nostriprina stabilitāti Eiropā.

Tomēr mēs gribam vērst jūsu uzmanību tam, ka pati Rumānija var gūt labumu no jaunās situācijas, jo autonomais Kosovas serbu modelis var sniegt risinājumu rumāņu kopienām, kas dzīvo robežas otrā pusē Serbijā un Ukrainā.

Ņemot to visu vērā, Rumānijai ir ieteicams nepakļaut savu draudzīgo jautājuma risinājumu etnopolitiskiem aizspriedumiem, bet atzīt Kosovas neatkarību pēc iespējas drīzāk, kā to ir izdarījušas citas Eiropas Savienības dalībvalstis.

 
  
MPphoto
 
 

  Iuliu Winkler (PPE-DE), rakstiski. (HU) Es atzinīgi vērtēju Eiropas Savienības aktīvo dalību un atbildības uzņemšanos, meklējot risinājumu Kosovas jautājumā. Esmu apmierināts, ka Kosovas parlaments ir uzņēmies atbildību par to, ka Kosovā tiek ievēroti demokrātijas principi, iedzīvotāju līdztiesība un minoritāšu aizsardzība. Es ceru, ka attīstīsies solidaritāte starp Eiropas Savienības dalībvalstīm, lai varētu uzņemties aktīvu dalību Kosovā. ES dalībvalstu solidaritātei Kosovas jautājumā ir jāvēsta, ka dalībvalstis pēc iespējas drīzāk atzīs Kosovas neatkarību.

Eiropas Savienībai ir jāatbalsta Kosovas centieni kļūt par demokrātisku Eiropas valsti. Es atzinīgi vērtēju to, ka Eiropas Savienība nepārtrauks savu klātbūtni, jo tas ir vienīgais veids, kādā Eiropas Savienība var tiešā veidā sniegt ieguldījumu Rietumbalkānu reģiona stabilitātes veicināšanā.

Es esmu pārliecināts, ka Kosovas serbu minoritāte pilnībā nodrošinās indivīda un kolektīvās tiesības, kas viņiem nepieciešamas, lai paliktu savā dzimtajā zemē.

Eiropas Savienības atbildības uzņemšanās Kosovā ir labs paraugs. Mēs zinām, ka katras Eiropas minoritātes stāvoklis ir unikāls, tāpēc nevar būt vispārēja risinājuma, bet Eiropas Savienībai ir jāpiedalās minoritāšu kopienu indivīda un kolektīvo tiesību nodrošināšanā, izmantojot savu spēju vairot demokrātiskā dialoga un politiskās vienošanās starp vairākumu un minoritātēm efektivitāti.

Dalībvalstīs dzīvojošo minoritāšu kopienām ir būtiski, lai tiktu izveidota likumīga Eiropas Savienības minoritāšu aizsardzības regula.

 
Juridisks paziņojums - Privātuma politika