Debašu stenogramma

Trešdiena, 2008. gada 20. februāris - Strasbūra

1. Sēdes atklāšana

SĒDI VADA: HANS-GERT PÖTTERING
Priekšsēdētājs

(Sēdi atklāja plkst. 9.05)

2. Politisko grupu sastāvs: sk. protokolu

3. Lisabonas līgums (debates)

  Priekšsēdētājs. − Nākamais jautājums ir R.Corbett kunga un Í. Méndez de Vigo kunga ziņojums (2007/2286(INI)) (A6-0013/2008) par Lisabonas līgumu Konstitucionālo jautājumu komitejas vārdā.

  Richard Corbett, referents. − Priekšsēdētāja kungs, Í. Méndez de Vigo kungam un man ir tas gods iepazīstināt Parlamentu ar šo ziņojumu Konstitucionālo jautājumu komitejas vārdā. Šis ir ziņojums, kurā mūsu komiteja nav tik daudz pievērsusies vēsturei par mūsu ceļu līdz šodienai, bet vienkāršai salīdzināšanai, vai šis jaunais Līgums uzlabo Eiropas Savienību salīdzinājumā ar spēkā esošajiem Līgumiem, vai Līgumi, kuros grozījumi izdarīti ar Lisabonas līguma starpniecību, padara Eiropas Savienību efektīvāku, demokrātiskāku un labāku saviem pilsoņiem. Tas ir tas, ko esam paveikuši, un mūsu secinājums ir skaidrs.

Vispirms, par demokrātisko atbildību: šajā Savienībā ir jābūt sistēmai, ar ko jebkuri tiesību akti nākotnē ir iepriekš jāizskata valstu parlamentos un pēc tam divkārt jāapstiprina - Ministru Padomei, kuras sastāvā ir ministri, kas atbildīgi tieši tiem pašiem valstu parlamentiem un Eiropas Parlamentam, ko pilsoņi ievēlējuši tiešās vēlēšanās viņu pārstāvēšanai Eiropas Savienības līmenī. Šis ir kontroles līmenis, kas nepastāv nevienā citā starptautiskā struktūrā. Jūs varat aplūkot PTO, Pasaules Banku, SVF, NATO – tajās nav nekā augstāka par viennācijas valsts līmeni, nav šīs obligātās parlamentārās kontroles, kādu mēs panāksim ar jauno Līgumu.

Jaunais Līgums uzlabo Eiropas Parlamenta pilnvaras vēl arī citā ziņā. Mēs ievēlēsim Komisijas priekšsēdētāju, un mums būs pilnīga kontrole pār Eiropas budžetu kopā ar Padomi, lauksaimniecības izdevumus vairs nenorobežojot no parlamentārās kontroles. Parlamentam būs tiesības apturēt Komisijas īstenotos pasākumus, ja mēs tiem nepiekritīsim. Parlamentam būs tiesības apturēt Komisijas pilnvaras, ja uzskatīsim, ka tas ir vajadzīgs. Redzu, ka komisārs jau ir satraukts, bet šis ir būtisks demokrātisks aizsardzības līdzeklis. Parlamentam būs arī tiesības izvirzīt priekšlikumus turpmākai Līguma pārskatīšanai, un tā tiesības ratificēt un apstiprināt starptautiskos nolīgumus ir paplašinātas. Šis Līgums noteikti būtiski veicina demokrātijas nostiprināšanos visā Eiropas Savienībā.

Otrkārt, šis Līgums uzlabo pilsoņu stāvokli Eiropas Savienībā. Protams, Pamattiesību harta visā Eiropas Savienībā garantē, ka Eiropas Savienības iestādes un Eiropas Savienības tiesību akti nevar aizskart cilvēktiesību pamatstandartus – Eiropas iestādēm ar tiem ir jārēķinās. Tā sniedz lielāku skaidrību pilsoņiem par Eiropas Savienības pilnvarām. Tā sniedz arī pienācīgas garantijas, lai mazinātu nepamatotas bailes no tā, ka mēs veidojam zināma veida centralizētu supervalsti Eiropas Savienībā.

Visbeidzot, Līgums Eiropas Savienību padarīs efektīvāku, spējīgāku darboties tajās politikas jomās, kurās mēs vēlamies darboties kopīgi Eiropas Savienības līmenī. Plašākai kvalificēta balsu vairākuma piemērošanai, Komisijas pārvaldes optimizācijai, ārējās pārstāvības posteņu apvienošanai vienotā Augstā pārstāvja postenī, Eiropadomes prezidentūras termiņa pagarināšanai un citiem pasākumiem ir jāuzlabo šo mehānismu spēja darboties efektīvi un līdz ar to jāuzlabo Savienības spēja dot savu ieguldījumu tajās politikas jomās, kurās mēs to vēlamies dot.

Patiesi, šie visi ir nopietni uzlabojumi. Protams, daži apraudās Konstitūcijai nodarītos zaudējumus – Konstitūcijas, ko visbeidzot ir ratificējušas lielākais vairums dalībvalstu. Pat tajās valstīs, kurās bija referendums, kopumā 26,6 miljoni cilvēku balsoja par un 23 miljoni pret. Pat manā valstī to pieņēma Pārstāvju palāta ar lielu balsu vairākumu – 215 balsīm. Tā bija daudzos aspektos atzīta Konstitūcija, taču bridža testā bija jāvinnē lielais šlems ar 27 „jā” un nevienu „nē”. Šis slieksnis ir ļoti augsts. Tam nebija iespējams pārkāpt. Tas arī ir iemesls, kādēļ no tā atteicās dalībvalstis, atgriežoties pie grozījumu izdarīšanas Līgumos, kuri mums bija iepriekš. Tomēr šo grozījumu saturs padarīs Eiropas Savienību demokrātiskāku, efektīvāku un labvēlīgāku tās pilsoņiem. Par to es izsaku atzinību Parlamentam.

(Aplausi)

  Íñigo Méndez de Vigo, referents. − (ES) Priekšsēdētāja kungs, es arī vēlos pievienoties Jūsu izteiktajam apsveikumam Richard Corbett. Es domāju, ka Richard Corbett sadarbība ar Eiropas Tautas partijas (Kristīgo demokrātu) un Eiropas Demokrātu grupas biedru parāda, kas galu galā ir Eiropas Savienība: pat ja mums ir dažādas domas un jūtas, mēs spējam rīkoties kopīgi; mēs spējam panākt notikumu virzību, lai uzlabotu eiropiešu dzīvi. Tādēļ vēlos izteikt pateicību Richard Corbett par kopīgo darbu un sadarbību, kas vienmēr ir bijusi uzticama, un, vēlos uzsvērt, vienmēr bijusi vērsta uz kopīgu strādāšanu un radīšanu, nevis negatīvismu vai ārdīšanu.

Priekšsēdētāja kungs, pirms trim gadiem mēs ar Richard Corbett iepazīstinājām šo Parlamentu ar Konstitucionālo līgumu, un patlaban mēs esam Eiropas Parlamenta referenti par Lisabonas līgumu. Priekšsēdētāja kungs, ir skaidrs, ka dažiem no mums ir lielākas ieceres par tām, kādas atrodamas šajā Lisabonas līgumā, un es domāju, ka arī Parlamentam bija lielākas ieceres. Ir skaidrs arī tas, ka šī ir unikāla situācija. Ratifikācijas process nebija pavirzījies uz priekšu, tādēļ bija jāatrod politisks risinājums, un Lisabonas līgums ir politisks risinājums. Vēlreiz - šī ir Eiropa: tā cenšas panākt vienošanos, cenšas uzņemties saistības, lai atrastu risinājumu krīzes situācijās un pārvarētu smagas situācijas.

R. Corbett ir sniedzis ļoti labu izskaidrojumu, un tādēļ es pievienojos viņa vārdiem par Lisabonas līguma priekšrocībām, salīdzinot to ar patlaban spēkā esošajiem Līgumiem. Es vēlos pieminēt vienu lietu, ko Richard Corbett nepateica: Lisabonas līgums nav Konstitucionālais līgums. Mums nācās atstāt daudz ieceru ceļmalā, ko es nožēloju, tomēr es domāju, ka būtiskākie Konstitucionālā līguma elementi ir iekļauti Lisabonas līgumā. Lai gan tās ir dažādas lietas, mēs spējām saglabāt būtiskākos elementus.

Kas tad ir šie būtiskie elementi tādā gadījumā? Kādi ir mūsu kritēriji, lai noteiktu, kas ir būtisks? Būtiskie elementi ir tie, kuri dod iespēju Eiropas Savienībai kļūt demokrātiskākai, tie, kas dos iespēju Eiropas Savienībai kļūt efektīvākai, īsāk sakot, tie elementi, kas Eiropas Savienībai dos iespēju nodrošināt tās pilsoņiem lielāku pievienoto vērtību.

Priekšsēdētāja kungs, tas ir vienīgais, kam ir jāmotivē Eiropas Parlaments. Mēs esam Eiropas Savienības iedzīvotāju pārstāvji, un tam ir jābūt par mūsu rīcības atskaites punktu. Mēs dzīvojam Eiropas Savienībai ļoti nozīmīgā laikā. Mēs to redzējām vakar saistībā ar situāciju Kosovā.

Eiropas Savienībai ir jānodrošina to cerību piepildījums, ko tās iedzīvotāji ar mums saista. Eiropa nedrīkst piekopt „strausa” politiku. Eiropas vārdam ir jāizskan pasaulē, ES ir jābūt pārstāvētai un jārisina patlaban pastāvošās problēmas, vienalga, vai tās būtu klimata pārmaiņas, nelegālās imigrācijas apkarošana, vai arī kodolieroču izplatīšanās draudi. Mums ir jāstrādā, lai problēmas atrisinātu.

Lisabonas līgums – un šis, dāmas un kungi, ir galvenais jautājums – dod mums iespējas un spēku to darīt; acīmredzot, būtu jābūt politiskai gribai to darīt, un šajā Līgumā ir līdzekļi pastāvošās situācijas uzlabošanai.

Atļaujiet man kaut ko teikt par radīšanu, darīšanu kopīgiem spēkiem. Kā jau es sacīju iepriekš, šī ir Eiropas Savienība. Lisabonas līguma atbalstīšana nozīmē lietu darīšanu kopā, ejot pa vienu ceļu. Ir taisnība, kā jau teicu iepriekš, ka no vairākām lietām esam atteikušies. Paul Valéry, kurš bija izcils dzejnieks un droši vien tādēļ arī izcils eiropietis, teicis, ka dzeju nekad nevar nobeigt, tā paliek nepabeigta. Taisnība, ka vairākas lietas mēs esam atstājuši nepabeigtas, taču patiesība ir arī tā, ka nākotnē, ja mums būs vajadzība tām atgriezties, Eiropas Parlamentam šajā ziņā būs vadošā loma.

(Aplausi)

  Janez Lenarčič, Padomes priekšsēdētājs. − Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, liels paldies Jums.

Prezidentvalsts vārdā vēlos izteikt atzinību par iespēju apspriest Lisabonas līgumu. Vispirms vēlos izteikt pateicību Eiropas Parlamentam par tā darbu un galvenokārt par Richard Corbett un Íńigo Méndez de Vigo sagatavoto ziņojumu.

Man iesākumā jāsaka, ka piekrītu jaunā Līguma daudzu elementu pozitīvajam novērtējumam. Faktiski jau kādu laiku Eiropas Savienība starptautiskajā arēnā ir saskārusies ar iekšējām un ārējām problēmām.

Tas ir iemesls, kādēļ mums, bez šaubām, ir vajadzīgas reformas. Lai uzlabotu Eiropas Savienības efektivitāti un tās demokrātisko leģitimitāti, dalībvalstu vadītāji pagājušā gada decembrī parakstīja Lisabonas līgumu.

Ir daudz runāts par priekšrocībām, ko dos Lisabonas līgums. Tādēļ vēlos pieminēt tikai galvenās. Pirmkārt, tas nodrošinās sekmīgāku darbību visās iestādēs, kas nodrošina 27 dalībvalstu darbību vai saikni starp tām. Tas uzlabos lēmumu pieņemšanas procedūru, efektivitāti un to vienkāršos. Tas palielinās darbību demokrātiskumu un pārredzamību un – kas ir ļoti svarīgi – samazinās atsvešinātību starp norisēm Eiropas Savienībā un tās pilsoņiem.

Mūsu kopējais mērķis ir Lisabonas līgumu piemērot no 2009. gada 1. janvāra. Lai to sasniegtu, galvenais uzdevums ir panākt, lai Lisabonas līgumu ratificētu visas dalībvalstis. Vēlos izmantot iespēju un apsveikt piecas dalībvalstis, kas to jau ir izdarījušas.

Prezidentvalsts apzinās, ka ratifikācijas procedūras ir tikai dalībvalstu kompetencē. Tomēr, es domāju, ka mēs drīkstam izteikt vēlēšanos, lai visas procedūras noritētu nekavēti, raiti un bez sarežģījumiem. Mēs esam pārliecināti par to, ka Lisabonas līgums ir labs instruments un lielisks dokuments, kas atvieglos to aktuālo problēmu risināšanu, ar ko patlaban saskaras Eiropas Savienība.

Lisabonas līguma pilnīgai ieviešanai un īstenošanai ir vajadzīgi atsevišķi priekšdarbi. Prezidentvalsts apzinās visas šīs problēmas un ar to saistīto vajadzību pēc vienotas sistēmas, kuras ietvaros varētu šos priekšdarbus veikt. Mēs esam nodibinājuši intensīvāku sadarbību ar nākamo prezidentvalsti (Franciju) un ar citām iestādēm. Prezidentvalsts nodrošinās, lai sagatavošanās darbi tiktu veikti visaugstākā politiskā līmeņa, proti, Eiropadomes uzraudzībā, kas cieši sekos notikumu attīstībai.

Vēlos uzsvērt, ka jaunais Līgums vairākos aspektos ir īstenojams tikai pēc Eiropas Komisijas ierosinājuma vai arī ciešā sadarbībā ar Eiropas Parlamentu. Prezidentvalsts apzinās šos aspektus, un visos gadījumos sagatavošanas darbus vadīs tā, lai tiktu iesaistītas visas ieinteresētās puses.

Vēlos nobeigt ar apgalvojumu, ka visi sagatavošanas darbos iesaistītie dalībnieki ir rīkojušies atbildīgi. Es ceru, ka šāds vadības stils turpināsies, jo tas ir labākais veids, kā sekmēt ratifikācijas procedūras un Lisabonas līguma īstenošanu.

  Margot Wallström, Komisijas priekšsēdētāja vietniece. − Priekšsēdētāja kungs, vispirms vēlos izteikt atzinību par šo ziņojumu un sveikt abus referentus par ieguldīto darbu, lai ziņojums sasniegtu plenārsēdi. Protams, Komisija pilnībā piekrīt nostājai, ka Lisabonas līgums ir ļoti pozitīvs solis pretī Eiropas Savienības nākotnei. Kā mēs to jau esam dzirdējuši, tas veicinās mūsu virzību ceļā uz efektīvāku, demokrātiskāku un pārredzamāku Eiropas Savienību.

Politikā ir svarīgi rīkoties godīgi, jo tas dod mums demokrātisko leģitimitāti. Bet vienlīdz svarīgi ir rīkoties pareizi. Tādēļ politikas darba kārtībā mēs iekļaujam klimata pārmaiņas un enerģētiku, viesabonēšanas tarifus, rotaļlietu un pārtikas nekaitīgumu, transporta politiku un lauksaimniecības politiku, un tirdzniecību, kas, kā zināms, ir ārkārtīgi svarīgi jautājumi, un mēs negrasāmies spert nevienu soli, līdz jaunais Līgums stāsies spēkā. Bet, tajā pat laikā mums ir jāaplūko arī monētas otra puse – tas, kā mēs rīkojamies un kādas pārmaiņas mūsu rīcībā ieviesīs Līgums, kā mēs varam panākt efektivitāti lēmumu pieņemšanā un tālāk attīstīt politiskās darba kārtības jautājumus un Eiropas Savienības prioritātes.

Viens no šī Līguma pamatelementiem ir jautājums, kā tas stiprinās Eiropas Savienības demokrātisko leģitimitāti, izmainot Parlamenta lomu, nostiprinot koplēmuma procedūru, radot lielāku ietekmi uz budžeta jautājumiem un starptautisko nolīgumu slēgšanu, kā arī veidojot tiešu saikni starp Eiropas Savienības vēlēšanām un Komisijas priekšsēdētāja izvēli.

Tas arī sniegs iespēju ciešākai valstu parlamentu iesaistīšanai. Mums šajā ziņā jau ir ļoti pozitīva pieredze, iesaistot valstu parlamentus Eiropas Savienības politikas nostiprināšanā, kā arī pilsoņu tiešai līdzdalībai atsevišķos demokrātijas elementos.

Jūsu ziņojumā, protams, ir arī paustas zināmas bažas par atteikšanos no konstitucionālas pieejas un izvēles pasākumu paplašināšanu atsevišķām dalībvalstīm. Mēs visi zinām – un esmu to teikusi jau iepriekš – ka tā bija cena, ko maksājam, lai panāktu vienprātīgu vienošanos, un domāju, mēs visi zinām, ka nekas nav pilnīgs – pilnīgs nav pat jaunais Reformu līgums. Tas ir kompromiss, taču tas ir kaut kas tāds, par ko mēs esam spējuši vienoties.

Ratifikācija pašlaik notiek, taču, tā kā piecas dalībvalstis jau Līgumu ir apstiprinājušas un desmit citas ir iesākušas apstiprināšanas procedūru, ir skaidrs, ka uzsāktais ceļš vēl ir tāls, un process nav neatgriezenisks.

Šajā laikā mums ir jāsagatavo tās Līguma daļas, kuras, kā mēs ceram, stāsies spēkā nākamā gada sākumā, un Slovēnijas prezidentūra ir iepazīstinājusi ar jautājumu sarakstu, kas ir jāatrisina tā īstenošanai. Jau ir iesāktas iepriekšējas sarunas par vairākiem jautājumiem, un tās turpināsies nākamajos mēnešos. Daži no šiem jautājumiem ir saistīti ar Komisijas priekšlikumiem, piemēram, pilsoņu iniciatīva, kas ir svarīgs solis Eiropas Savienības saiknes izveidošanai ar tās pilsoņiem.

Es vēlos darīt visu iespējamo, lai nodrošinātu, ka Eiropas pilsoņi var šo jauno demokrātijas instrumentu izmantot pēc iespējas ātrāk pēc Līguma stāšanās spēkā. Ir nepieciešams, lai Komisijas priekšlikums būtu sagatavots laicīgi, un tikpat svarīgi ir to pilnībā apspriest pirms priekšlikuma pieņemšanas. Protams, mēs informēsim jūs par tālāko notikumu attīstību un ceram, ka šī jautājuma risināšanā strādāsim kopā.

Saziņa ar pilsoņiem ratifikācijas procesa laikā – neatkarīgi no izvēlētā ratifikācijas veida – arī ir būtiska, kā to jau norādīja Eiropadome jūnijā. Šajā nolūkā un arī atbilstoši tam, kā ieteikts jūsu ziņojumā, mēs cieši sadarbojamies ar valstu iestādēm un Eiropas Parlamenta birojiem.

Tādēļ vēlos pateikties par Jūsu ziņojumā izteikto aicinājumu uz ciešāku sadarbību ES iestāžu un valstu iestāžu starpā, lai skaidri un objektīvi informētu Eiropas pilsoņus par Līguma saturu. Tas pilnībā atbilst mūsu pieejai, un mēs ar prieku dalāmies ar Parlamentu un tā birojiem dalībvalstīs ar mūsu saziņas un informācijas materiāliem par Līgumu, un mums ir labas lietas, par ko pastāstīt. Līgumu, kas dos mums iespēju attīstīt politiku, kādu, kā ikreiz liecina aptauju rezultāti, vēlas mūsu pilsoņi: klimata pārmaiņas un enerģētika, migrācijas problēmas, darba vietu skaita palielināšana, vide, kā arī, protams, ES loma pasaules arēnā. Šīs ir tās tēmas, kas mums palīdzēs gan darīt godīgas lietas, gan arī darīt tās pareizi.

  Andrew Duff, Ārlietu komitejas atzinuma sagatavotājs. − Priekšsēdētāja kungs, viena no raksturīgākajām Līguma iezīmēm būs tā, ka tas iezīmēs kopējās ārpolitikas un drošības politikas pilngadības sasniegšanu. Tas ierosina radikāli mainīt ES struktūru, jo īpaši paaugstinot Augsto pārstāvi par Komisijas priekšsēdētāja vietnieku un Padomes priekšsēdētāju ar viņam pakļautu trīspusējo diplomātu dienestu. Ir svarīgi, lai šī sistēma pienācīgi darbotos līdz ar Līguma stāšanos spēkā: kavēšanās un domstarpības par ieguvumu radīs neskaidrības trešajām valstīm un būs par iemeslu cinismam Eiropas sabiedriskajā domā.

Es cieši atbalstu Ārlietu komitejas atzinumu Parlamentam.

  Thijs Berman, Attīstības komitejas atzinuma sagatavotājs. – (NL) Priekšsēdētāja kungs, jaunais Līgums paver plašas iespējas attīstībai sadarbības jomā. Tas ir svarīgākais, jo jaunais Līgums pieprasa Komisijas rīcību attīstības sadarbības jomā papildus dalībvalstu iniciatīvām. Tas rada izdevību labākai koordinācijai Komisijas un dalībvalstu starpā ilgtermiņā – kas ir būtiski, un uz ko arī aicināja ļoti kritiskais ESAO AVK salīdzinošais pārskats.

Galvenā uzmanība tiek pievērsta nabadzības samazināšanai, kas ir labi. Izšķirošais teikums ir atrodams Nicas Līgumā: teikums, ar kuru Eiropas Attīstības fondu (EAF) nepārprotami izslēdz no Līguma darbības jomas – kas nozīmē to, ka EAF tagad var iekļaut ES budžetā. Tas ir ārkārtīgi nepieciešams, jo piešķir Eiropas Parlamentam pilnu demokrātisko kontroli beidzot arī pār ES attīstības pasākumu otru daļu, kas ir gan nepieciešami, gan noderīgi. Tomēr bez nepārtrauktas Eiropas Parlamenta kontroles nabadzības samazināšana nespēs ieņemt centrālo pozīciju ES ārpolitikā, jo īpaši bez atsevišķa Eiropas attīstības komisāra iecelšanas.

  Carlos Carnero González , Starptautiskās tirdzniecības komitejas atzinuma sagatavotājs. − (ES) Priekšsēdētāja kungs, vispirms vēlos sveikt līdzreferentus par viņu veikto lielisko darbu un izteikt viņiem pateicību, jo, iespējams, ka viņiem ir izdevies panākt izņēmumu tajā, kas parasti notiek Parlamentā: viņiem izdevies iekļaut Starptautiskās tirdzniecības komitejas principiālos priekšlikumus par Lisabonas līguma izstrādāšanu.

Līgumā ir saglabāti Eiropas Savienības Konstitūcijas būtiskie elementi, un tas ir ļoti svarīgi, jo papildus jau atkārtoti izteiktajam apgalvojumam, ka Kopējā tirdzniecības politika atrodas vienīgi ES kompetencē un paplašina tās darbības jomu, tā arī ievieš Kopienas metodi lēmumu pieņemšanā par šo politiku, kas nozīmē lielāku demokrātiskumu un lielāku efektivitāti, kas galu galā ir galvenais vēstījums, kuru mums jānodod pilsoņiem ar Lisabonas līgumu.

Es biju Konventa loceklis. Es lepojos ar to, ka Lisabonas līgumā ir iekļauti mūsu izstrādātās Konstitūcijas būtiskie elementi, kurus tajā laikā atbalstīja valstu vairākums, bet, kā jau līdzreferents Í. Méndez de Vigo kungs teica, es arī vēlos teikt, ka šis nav ne ceļa gals, ne arī stāsta nobeigums. Tādēļ Starptautiskās tirdzniecības komiteja arī ir norādījusi atsevišķus jautājumus, kuri bija izlaisti.

Mums ir laba, reāla lieta – šis Līgums – un mums ir perspektīva, kura nākotnē būs vēl labāka, pateicoties tam, ko mēs vēl sasniegsim.

  Costas Botopoulos, Budžeta komitejas atzinuma sagatavotājs. − (EL) Priekšsēdētāja kungs, man ir tas gods būt par Budžeta komitejas referentu jautājumos par pārmaiņām, kas tiek ieviestas budžeta jomā. Tas ir viens no vismazāk zināmajiem jautājumiem, taču es domāju, ka tas varētu būt viens no interesantākajiem un tipiskākajiem tajā kontekstā, kuru mēs šodien apspriežam, proti, galvenās izmaiņas, ko Lisabonas līgums ienesīs mūsu dzīvē.

Budžeta jomā Parlamenta loma ir līdzvērtīga Padomes lomai. Vairs netiek nodalīti obligātie un neobligātie izdevumi. Kopš šī brīža mēs lemjam par visu kā Parlaments, jo īpaši par Lauksaimniecības politiku, un tas ir ārkārtīgi svarīgi. Gaidāmas arī citas pārmaiņas. Vienas no pārmaiņām ir Parlamenta un Padomes lomas sadalē budžeta procedūrā. Par to varēs spriest nākotnē, mēs nevaram būt pārliecināti par rezultātu. Man šķiet, tas attiecas uz Lisabonas līgumu kopumā.

Lisabonas līgums ievieš tālejošu politisku pārmaiņu paketi, kas būs mūsu politikas darba kārtības pamats. Es domāju, ka jauna darba kārtība politikā ir tas, kas ES patlaban ir vajadzīgs.

Patlaban nebūtu pareizi sacīt, ka Lisabonas līgums ir ceļa galamērķis. Tieši pretēji, tas ir svarīgs posms, kas mums dod iespēju rīkoties labākos un veiksmīgākos apstākļos, kuros Parlamentam ir plašākas iespējas. Tas ir īpaši svarīgi, ja paturam prātā pieredzi, ko mums devusi Eiropas Konstitūcija. Izšķiroši svarīgs rezultāts līkumotajam ceļam uz Lisabonu ir tāds, ka Eiropa nekļuva noslēgtāka vai vērsta uz sevi; tā kļuva sociālāka. Rezultātā tagad ir vairāk sociālo klauzulu un plašākas tiesības. Ir veikts mēģinājums ar šo procedūru Eiropu padarīt atvērtāku ārpasaulei. Tā, manuprāt, ir vissvarīgākā mācība, tas ir iemesls, kādēļ vajadzētu ratificēt Lisabonas līgumu.

  Ján Hudacký , Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas atzinuma sagatavotājs − (SK) Jaunais Eiropas Līgums, lai gan nepilnīgs vairākos aspektos, ir svarīgs turpmākai un dziļākai dalībvalstu integrācijai, kā arī efektīvākai un elastīgākai struktūru un iestāžu darbībai gan atsevišķās ES dalībvalstīs, gan arī starp ES un pārējo pasauli.

Vienlaicīgi Līgums paver durvis uz turpmāku Eiropas Savienības paplašināšanos, iekļaujot tajā jaunas dalībvalstis, kas daudzu cilvēku sapni par kopējām Eiropas mājām var pārvēst par īstenību. Pamattiesību harta, kas ir kļuvusi par juridisku Līguma sastāvdaļu, protams, ir nozīmīga pati par sevi. Taču, tā kā tas nav pilnībā izskaidrots, tas var radīt iemeslu atsevišķu jautājumu izvirzīšanai par vispārīgajām cilvēktiesībām. Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas viedoklis ir tāds, ka jaunais Līgums dod pietiekami plašu telpu kopējas politikas īstenošanai no vienas puses, bet, no otras, saskaņā ar subsidiaritātes principu nodrošina dalībvalstīm pietiekošu kompetenci realizēt pašām savu konkurences politiku un stratēģiju, piemēram, rūpniecības jomā.

Eiropas pētniecības telpa nostiprinās zinātnisko un tehnoloģiju platformu. Tas vienkāršos zinātnes atziņu un tehnoloģiju izplatīšanu un neierobežotu sadarbību starp zinātniekiem un pētniekiem, neatkarīgi no robežām. Attiecībā uz kosmosa izpētes programmām, mūs apmierina tas, ka Līgums piedāvā Eiropas kosmosa politikas platformu un nepārprotami nodrošina atbilstošu sadarbību ar Eiropas Kosmosa aģentūru.

Svarīgs Līguma panākums ir vienošanās par kopēju enerģētikas politiku, kurā uzsvērta iekšējā enerģētikas tirgus pilnveidošana, drošu piegāžu nodrošināšana, enerģijas izmantošanas efektivitāte un taupīšana, atjaunojamo enerģijas avotu attīstīšana un tīklu starpsavienojumu attīstīšana. Priekšrocība ir arī tas, ka atsevišķas dalībvalstis joprojām varēs pieņemt lēmumus par savu energoresursu dažādošanu. Turklāt, priecājos par iespēju pateikt, ka Līgumā iekļauts Euratom protokols, kas saglabā savu juridisko spēku: esmu pārliecināts, ka tas radīs apstākļus, kas vajadzīgi saprātīgai un drošai atomenerģētikas attīstībai.

  Gérard Deprez, Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas atzinuma sagatavotājs. − (FR) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteja izsaka savu atbalstu mūsu godājamo deputātu R. Corbett kunga un Í. Méndez de Vigo kunga ziņojumam. Mēs īpaši atzinīgi vērtējam to, ka ziņojums izceļ – tas ir skaidrs, bet ir vērts to pieminēt – ka visvairāk pārmaiņu Lisabonas līgums ievieš brīvības, drošības un tiesiskuma telpā , jo īpaši pārtraucot pīlāru darbību un piemērojot Kopienas metodi jautājumos, kas saistīti ar sadarbību krimināllietās, kā arī policijas sadarbību.

Tomēr, lai gan tas ir būtisks sasniegums, mūsu darbības jomā to joprojām pavada atturība, ko ir grūti pieņemt. Mūsu godājamajiem deputātiem vajadzētu zināt, ka saskaņā ar Lisabonas līgumu visi pasākumi, kurus varētu piemērot saskaņā ar trešo pīlāru līdz Līguma spēkā stāšanās brīdim, paliks Komisijas un arī Eiropas Kopienu tiesas kontrolē piecus gadus tādās jūtīgās jomās kā pamattiesības un pamatbrīvības.

Šo ierobežojošo noteikumu mēs uzskatām par grūti pieņemamu, priekšsēdētāja kungs, un šodien mēs apliecinām savu apņemšanos padarīt to par spēkā neesošu visos līdz pašreizējā Parlamenta sasaukuma beigām pieņemtajos aktos. Mēs ceram, ka sarunas, lai panāktu vienošanos par to, kā atrisināt šo sarežģījumu starp Eiropas Parlamenta, Komisijas un Padomes iestādēm, sāksies pēc iespējas drīzāk.

  Joseph Daul, PPE-DE grupas vārdā. – (FR) Priekšsēdētāja kungs, Padomes priekšsēdētāj, Komisijas priekšsēdētāja vietniek, dāmas un kungi, tāpat kā visi pārējie, arī es vēlos izteikt mūsu pateicību un sveikt mūsu godājamos deputātus I. Méndez de Vigo un Richard Corbett par ziņojumu par Lisabonas līgumu un jo īpaši par lielisko darbu, ko viņi ir paveikuši. Tomēr kā draugs es varu viņiem pateikt, ka par to jau viņiem maksā.

Mūsu debates notiek laikā, kad piecas dalībvalstis jau ir ratificējušas šo Līgumu un Polija ir paziņojusi par gatavošanos ratifikācijas procesa uzsākšanai. Eiropas Tautas partijas (Kristīgo demokrātu) un Eiropas Demokrātu grupas vārdā, kā EPP-ED grupas loceklis, es vēlos atkārtot, cik šis Līgums ir nozīmīgs dinamikas atjaunošanai Eiropas Savienībā.

Pēc divus gadus ilgā strupceļa un iestāžu paustajām bažām Eiropas Savienība ir sagādājusi sev instrumentus, kas vajadzīgi tās efektīvai darbībai. EPP-ED grupas locekļi uzskata, ka šis Līgums padara ES demokrātiskāku, pārredzamāku un tādēļ arī ietekmīgāku gan tās iekšējā teritorijā, gan arī visā pasaulē.

Lisabonas līgums ir signāls par atgriešanos pie politikas Eiropā. Demokrātiskuma, skaidrības un pārredzamības palielināšanu un Eiropas Savienības efektivitātes nostiprināšanu mūsu referenti ir izcēluši kā lielāko ieguvumu, ko dos Lisabonas līgums. Demokrātiju nostiprina Eiropas Parlamenta – vienīgās institūcijas, kas ievēlēta tiešās, vispārējās vēlēšanās, - pilnvaru paplašināšana. Koplēmuma procedūra iegūst likuma spēku. Komisijas priekšsēdētāju ievēl Eiropas Parlaments. Valstu parlamentu loma tiks palielināta subsidiaritātes jautājumos. Mūsu grupa dedzīgi atbalsta iepriekš minēto. Eiropas Savienība turpmāk vairs nenorobežosies no debatēm dalībvalstīs. Tām vairs nebūs iegansta mūs kritizēt. Tagad pilsoņiem būs iniciatīvas tiesības. Savācot miljonu 27 dalībvalstu pilsoņu parakstu, tiem būs iespēja nepastarpināti aicināt Komisiju uz jaunu priekšlikumu iesniegšanu.

Turklāt, pilsoņu tiesības aizsargās Pamattiesību harta, kas ir Līgumā iestrādāts, saistošs dokuments ar juridisku spēku. Mēs esam ļoti lepni par šo sasniegumu. Padarot pieejamas sabiedrībai Padomes apspriedes par likumdošanu, Eiropas Savienība kļūs pārskatāmāka un, izskaidrojot Eiropas Savienības kompetenci, tās darbība kļūs saprotamāka.

Plašāka kvalificēta balsu vairākuma piemērošana Padomē samazinās institucionālā strupceļa risku un dos iespēju īstenot nepieciešamās kopīgās politikas. Turklāt, Eiropas Savienība apstiprinās savu politiskā partnera lomu starptautiskā mērogā. Savas kompetences robežās ES teiks savu vārdu un pieņems enerģētikas politikai, ārpolitikai, policijas un tiesu iestāžu sadarbībai un vides politikai nepieciešamos lēmumus.

Attiecībā uz enerģētiku Līgums izveido tiesisko pamatu Eiropas politikai energoapgādes un atjaunojamo energoresursu jomā. Ārpolitikas jomā ES visbeidzot pārstāvēs Savienības Augstais pārstāvis ārlietās un drošības politikas jautājumos. Saskarē ar mainīgo pasauli, ar daudzajām dažāda veida problēmām, Eiropas Savienībai ir jābūt līdzekļiem, ar ko apliecināt savu, kā nozīmīga partnera, lomu tās partneriem visā pasaulē.

Es jau norādīju, ka pirms neilga laika Vidējos Austrumos Eiropas Savienībai tika lūgts nevis tikai maksāt, bet gan izmantot visu savu politisko ietekmi, un līdzīgi būs arī attiecībā uz Kosovas un Balkānu jautājumu. Tiesu iestāžu un policijas sadarbības jomā ir būtiski, lai Eiropa veiktu stingrus, saskaņotus pasākumus, lai cīnītos pret kriminālnoziegumu globalizāciju un terorisma draudiem.

Lisabonas līgums ES rada vidi tālejošu reformu veikšanai, lai šo mērķi sasniegtu. Eiropas Savienībai kļūstot saprotamākai un vienotākai, tā būs spējīga izvirzīties par līderi pasaulē cīņā pret globālo sasilšanu. Tā arī sūtīs skaidru vēstījumu jaunattīstības valstīm, iedrošinot tās pieņemt patiesi ilgtspējīgu attīstības stratēģiju.

EPP-ED grupas locekļi patiesi tic, ka šajās jomās ir jāizstrādā Eiropas Savienības politika. Protams, daudzi no mums, kā to jau norādīja referents, nožēlo, ka konstitucionālajā pieejā bija jāatsakās no Eiropas simbolu pieminēšanas.

Patlaban liels uzdevums ir Līguma ratificēšana. EPP-ED grupas locekļu vārdā es aicinu dalībvalstis sekot Ungārijas, Slovēnijas, Rumānijas, Maltas un Francijas piemēram un ratificēt Lisabonas līgumu nekavējoties, lai tas varētu stāties spēkā ar 2009. gadu.

Pateicos par jūsu uzmanību un ceru, ka šodien Sociāldemokrātu grupas vadītājs Martin Schulz sekos manam piemēram.

(Aplausi)

  Martin Schulz, PSE grupas vārdā. – (DE) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, lai izteiktu savas piebildes, es, protams, atturēšos no iespējas vēlreiz iedziļināties Corbett-Méndez de Vigo ziņojuma detaļās. Klātesošie komiteju referenti un līdzreferenti jau to ir pietiekami labi izdarījuši. Tādēļ starp savām piebildēm es atļaušos uzstādīt būtiskāku jautājumu, jautājumu par to, ka tādā dienā kā šī, kad Eiropas Parlaments sniedz savu atzinumu par nozīmīgākajiem sasniegumiem Eiropas vienotības vēsturē, mēs drīkstētu uz brīdi apstāties un atļauties pajautāt sev: kādēļ mēs to darām? Kāds ir šīs rīcības patiesais mērķis? Kādēļ mums ir vajadzīgs šis Līgums?

Šī kontinenta iedzīvotāju vēsturē 100 gadi ir īss laika sprīdis. Tomēr, raugoties 100 gadu senā pagātnē, 1908. gadā Turcijā valdīja sultāns. Krievijā valdīja cari. Šī pilsēta bija Vācijas Reiha sastāvdaļa, pār kuru valdīja Vilhelms II. Francijai bija milzīga koloniālā impērija, bet Lielbritānijai piederēja sava impērija. Pirms piecdesmit gadiem Ādolfa Hitlera nākšana pie varas, kura notika pirms 75 gadiem, jau bija 25 gadus sena pagātne. Šajā laikā Josifs Staļins pastrādāja savus nežēlīgos noziegumus, bija Aušvices notikumi, un pirms 50 gadiem Padomju Savienība Ņikitas Hruščova vadībā un Amerikas Savienotās Valstis Eizenhauera vadībā noslēdza pēckara Jaltas vienošanos. Pirms divdesmit pieciem gadiem Padomju Savienības spēks bija izsmelts, un pasaule, visdrīzāk, devās pa nepareizo ceļu – ciktāl tas bija saistīts ar ekonomiku – piekopjot reiganomiku.

Šodien mēs pat nespējam iedomāties, kas var notikt 25 gadu laikā. Viens ir skaidrs: vienīgā iespēja, ka valstis, kas valdīja pār pusi pasaules pirms 100 gadiem, – Francija un Lielbritānija – joprojām spēj nodrošināt savu ietekmi mūsdienu pasaulē un varbūt tām būs sava loma arī pēc 25 un 100 gadiem, nav vis pievilcīgu saukļu skandēšanā, bet gan mums ir jāuzdod jautājums: kā lai es nodrošinu, mazākā pasaulē ar ierobežotāku ietekmi – jo tajā ir daudz citu dalībnieku, piemēram, Ķīna, Indija un Latīņamerikas kontinents – kā lai es kā atbildīgs politiķis garantēju, ka šajā pasaules namā mani cilvēki un mana valsts spēs īstenot savu lomu globālajā demokrātijā, labklājībā un sociālajā stabilitātē?

Mēs nevaram turpināt rīkoties vieni paši. Mums tas ir jādara kopā – visiem eiropiešiem kopā par katru cenu. Iespējams, ka Amerikas Savienotās Valstis var izdzīvot pašas par sevi vispasaules konkurences cīņā.. Varbūt to spēs arī Ķīna un Indija – kaut gan Ķīna ar Indiju patlaban savā starpā slēdz tehnoloģiska rakstura sadarbības līgumus. Runājot par šo Līgumu, es ļoti vēlos vēlreiz runāt par to, kādēļ mēs nekad patiesi neapspriežam, ka Ķīnas un Indijas Rūpniecības un attīstības ministri ir tikušies pagājušajā gadā, lai noslēgtu sadarbības līgumu.

Divas valstis, kuru iedzīvotāji veido trešdaļu no pasaules iedzīvotāju kopskaita, slēdz sadarbības līgumu! Un ko darām mēs, eiropieši? Mēs atrodamies uz pareizā ceļa, lai gan ne pietiekami konsekventi un ne pilnā mērā, bet mēs esam uz pareizā ceļa, uz ceļa, ko raksturo vārdi: vienībā ir spēks! Jebkurš, kas ies vienatnē, ilgākā laika posmā būs zaudētājs. Ikviens, kurš kuģo pavadošo kuģu aizsargāts, ikviens, kurš savu kuģi droši vada komandā, ne obligāti aiz flagmaņa, bet noteikti kopā ar citiem kuģiem ar vienādiem nosacījumiem, uzvarēs – vienalga, vai mēs esam liela vai maza valsts, mums visiem šajā Savienībā nosacījumi ir vienādi. Tomēr, mēs apvienojam spēkus kopējā satvarā, kas dod iespēju mums sadarboties ekonomikas, sociālajā un demokrātijas jomā kā vienlīdzīgiem partneriem ar citiem pasaules reģioniem, lai aizsargātu cilvēktiesības un mieru pasaulē. Tas ir šā Līguma mērķis.

Tādēļ mēs, Parlamenta sociāldemokrāti, mēs, Parlamenta sociālisti, vēlamies atbalstīt Līgumu un mūsu referentu atzinumu par Līgumu ar pilnu pārliecību, jo mēs ticam, ka šis ceļš ir pareizs. Tiem, kuri pirms 100 gadiem sludināja, ka pasaule ir jāatjauno vācu stilā vai arī ka Pax Britannica jāieņem vadošā loma pasaulē, vai arī, ka Communauté Franēaise ir jāvalda Francijas pārspēkam, vai arī, , ka tajā laikā Maskavā dominējošā cara tētiņa ideoloģija nozīmē, ka viena persona ir jāgodā kā imperators un dievs; ka tiem, kas teica pasaulei, ka karogs, ap ko pulcēties, ir vissvarīgākā lieta, un nevis miera gaisotne,; tiem, kuri apgalvoja, ka nacionālismam un nacionālajam pārākumam būtu jānoved pie mērķa, tiem mēs varam sacīt vien to, ka vēsture 100 gadu garumā ir pierādījusi pretējo.

François Mitterrand bija taisnība, kad viņš šajā Parlamentā teica, ka nacionālisms galu galā vienmēr nozīmē vienu un to pašu: karu. Eiropas vēsturē ir acīmredzami pierādījumi tam, ka ultranacionālisms vienmēr nozīmē karu. Turpretim mēs teiksim: nacionālisms nekad nav nākotnes risinājums ! Solidaritāte nāciju starpā – tas ir risinājums nākotnei, un tas arī ir šī Līguma mērķis.

(Aplausi)

  Andrew Duff, ALDE grupas vārdā. – Priekšsēdētāja kungs, pasaule no Eiropas Savienības gaida, ka tā spēs stingrāk rīkoties pasaules mērogā.

Eiropas Savienībā daudzi cilvēki vēlas, lai pienāktu gals šķietami nebeidzamajiem strīdiem par mūsu pārvaldes sistēmu. Lai gan es pats esmu ar prieku piedalījies SVK un pirms tam Konventā, ceru, ka visu mūsu vārdā varu teikt, ka kopējais viedoklis ir, ka mums uz ilgāku laiku ir jāatliek malā visas strīdīgās problēmas. Neapšaubāmi, es ar nepacietību gaidu laiku, kad mēs varēsim savus spēkus koncentrēt uz Briselē un Strasbūrā aizsāktās politikas kvalitātes uzlabošanu. Šis laiks pienāks tad, kad spēkā stāsies Lisabonas līgums, jo tas veiksmīgi apvieno politikas pārmaiņas ar vēlamajām reformām saistībā ar pilnvarām, instrumentiem un procedūrām.

Ir kāds – noteikti arī šajā Palātā – kurš vēlētos noraidīt Līgumu un pagriezt laiku atpakaļ līdz Nicas Līgumam vai pat vēl tālāk, līdz 19. gadsimta domāšanas veidam. Šādi cilvēki diemžēl atrodas britu Konservatīvajā partijā, kas nepiedāvā kopīgu Eiropas risinājumu tām kopējām problēmām, ar ko saskaras eiropieši.

Es zinu, ka Apvienotā Karaliste ir dīvaini izolēta telpa, un ir taisnība, ka pat valdība ir pārāk iebiedēta, lai stātos pret nacionālistiem un ksenofobijai, un tā vietā iestājas par pašiznīcinošu atteikšanos no līdzdalības vienotās Eiropas galvenajās jomās, dažbrīd atbīdot Lielbritāniju uz nomali. Liberālo demokrātu grupa to nožēlo un cer sagaidīt laiku, kad AK atradīs ērtāku vietu spēcīgākā, vienotākā, demokrātiskākā un efektīvākā Eiropas Savienībā, ko sola šis lieliskais Līgums.

(Aplausi)

  Brian Crowley, UEN grupas vārdā. Æ (GA) Priekšsēdētāja kungs, Eiropas Savienības vadītāji parakstīja Eiropas Savienības Reformu līgumu decembra beigās. Līgums nodrošina, ka nākamajos gados Eiropas Savienība darbosies efektīvāk.

Efektīvāka Eiropas Savienība nozīmē spēcīgāku Eiropas un Īrijas ekonomiku. Ikviena organizācija, kas darbojusies 50 gadu garumā, veic pārmaiņas, lai risinātu jaunos uzdevumus. Īrijas iedzīvotājiem ir labs iemesls balsot par labu šim Līgumam.

, UEN grupas vārdā. – Ekonomiskie un finansiālie ieguvumi no iesaistīšanās Eiropas Savienībā ir acīmredzami jebkuram cilvēkam jebkurā dalībvalstī. Patiešām, kopējais tirgus ir viens no svarīgākajiem uzlabojumiem, ko mēs esam piedzīvojuši pēdējo 30 gadu laikā, attīstoties Eiropas Savienībai. Un, bez šaubām, jebkurai struktūrai, kas aizsākās ar sešām dalībvalstīm, ir vajadzīgas pārmaiņas, jo tā attīstās un aug.

Tāpēc es ticu, ka nākamajā referendumā par šo Līgumu Īrijas iedzīvotāji balsos par. Viņi balsos par, jo viņi ir piedzīvojuši milzīgus ārzemju tiešos ieguldījumus Īrijā. Viņi ir pieredzējuši milzīgu infrastruktūras attīstību un sociālo izaugsmi Īrijas salā. Viņi ir redzējuši milzīgu darbu miera veidošanā Īrijā, apvienojot pirms tam atdalītas kopienas daļas. Un tie, kas varētu rādīt ar pirkstu un teikt „Eiropai nav taisnības” vai „Eiropa ir slikta”, vai „skatieties, ko tā dara”, pilnībā ignorē acīmredzamos pierādījumus: sociālo attīstību, ekonomisko attīstību, kultūras attīstību. Patiesībā daudz cilvēku, runājot par Eiropas darbību pasaules mērogā, aizmirst, ka tikai 2006. gadā vien Eiropas Savienība ar tās 27 dalībvalstīm sniedza atbalstu jaunattīstības zemēm, kopumā 46 miljardus eiro apmērā – tā bija lielākā palīdzības sniedzēja jaunattīstības zemēm visā pasaulē.

Tādēļ esmu pārliecināts, ka Īrijas iedzīvotāji, kad viņiem tas tiks pienācīgi izklāstīts nākamajos mēnešos, garantēs, ka mēs šo Līgumu ratificēsim.

  Johannes Voggenhuber, Verts/ALE grupas vārdā. – (DE) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, lai sasniegtu rezultātu, ko mēs šodien izvērtējam, vajadzēja astoņus gadus, divus Konventus, trīs Starpvaldību konferences un divus līguma projektus. Atļaujiet man šajā vietā, pēc šī ilgā laika posma izteikt pateicību par iespēju šo Parlamentu pārstāvēt abos Konventos un kopā ar Andrew Duff kā EP referentam būt klāt gan ES Pamattiesību hartas, gan Konstitūcijas apspriešanā. Tas bija lielākais gods manā politiskajā dzīvē. Liels paldies.

Līguma saturu un sasniegumus var aplūkot detalizēti, bet to nav maz! Ir likti pamati vēsturē pirmajam pārvalstiskajam Līgumam. Vismūsdienīgākais un plašākais pamattiesību kodekss ir kļuvis par Eiropas likumu. Sociālo mērķu un tiesību nostiprināšana iezīmē ceļu uz nākamo uzdevumu: Eiropas sociālās savienības radīšanu un veidošanu. Ar savu likumīgo statusu, Eiropas Savienība mainās no brīvi sadarbojošos valstu foruma par vēsturiski neatkarīgu dalībnieku. Ja mēs vēlamies gūt sekmes Līguma iedzīvināšanā, politiskajai savienībai ir jāpārtrauc būt par elites un valstu kanceleju projektu un jākļūst par res publica.

Tomēr es šodien neesmu pilnīgi pārliecināts, vai mēs apzināmies, ka mēs šo izvērtēšanu veicam ļoti sarežģītos un īpašos Eiropas vēstures apstākļos. Pēdējā Der Spiegel izdevumā es lasīju bijušā ASV valsts sekretāra Henry Kissinger izteikumus, kurš konstatēja: „Eiropieši nevēlas saprast”. Pat labi saprotot M. Schulz kunga sākotnēji instinktīvo galvas purināšanu, es vēlos šajā sakarībā citēt, ko teicis cilvēks no malas. Henry Kissinger raksturo nacionālās valsts izzušanu Eiropā kā galveno mūsdienu problēmu. Viņš raksta: „Problēma patlaban ir šāda: nacionālās valstis ir atteikušās ne tikai no savas suverenitātes daļas par labu Eiropas Savienībai, bet arī no savas nākotnes redzējuma. Viņu nākotne tagad ir saistīta ar Eiropas Savienību, un ES vēl nav ieguvusi redzējumu un uzticamību, kas salīdzināms ar nacionālu valsti. Tādēļ starp Eiropas pagātni un Eiropas nākotni pašlaik ir tukšums.”

Tas ir labākais šī Līguma raksturojums, kas mums šobrīd ir. Tas asi izgaismo to, ko valdības ir darījušas ar Konstitūcijas projektu, jo to piezīmes uz lappuses malām un pārmaiņas, ko nemitīgi esam veikuši ar šo priekšlikumu kopumu, lai aizsargātu savus sasniegumus, un pēc tam, aizspiežot degunus, mēģinātu paziņot par Eiropas gaisotnes un spēka zudumu, veidojot identitāti, radot uzticamību un panākot uzvaru pār saviem pilsoņiem. Spēja radīt jaunus aizsākumus, izveidot jaunas kārtības, nodrošināt jaunus risinājumus atkal un atkal, uzsākot ko jaunu ik dienas: tā ir Eiropa. Šo spēju krietni vājināja – es tagad būšu ļoti atklāts – valstu valdību un kanceleju reakcionārā attieksme, kurām pašapziņu piešķīra Eiropas Konstitūcijas valoda un ar to saistītās reformas.. Mēs nevarēsim izbēgt no šīs piesardzības, ņemot vērā patiesos Līguma sasniegumus. Neveiksmīgi mēģinot veidot Eiropas Savienības pilsoņus par tās augstāko varu, Parlamenta pirmais uzdevums nākotnē ir īstenot šīs Konstitūcijas garu, lai Eiropas Savienību pārvērstu par tās pilsoņu savienību, nevis valstu savienību, un atrast spēku Eiropas integrāciju pārveidot par res publica un parādīt Eiropas spēku, veidojot jaunu identitāti kopā ar tās pilsoņiem.

(Aplausi)

  Mary Lou McDonald, GUE/NGL grupas vārdā. – Priekšsēdētāja kungs, Lisabonas līgums pilsoņu demokrātiskajai kontrolei būs pakļauts tikai Īrijā. Citās valstīs no referenduma nepārprotami ir bailes, un es jautāju sev, kādēļ. Kādēļ tā, ja mēs tik daudz runājam par demokrātiju? Kas baidās no pilsoņu gribas?

Šajā palātā mēs runājam par mieru un, neskatoties uz to, Lisabona uzliek mums saistības palielināt Eiropas Savienības militāros izdevumus un turpināt atbalstīt bruņojuma ražošanas nozari Eiropā. Uz ko mēs pastāvam, mēģinot pārspēt Amerikas Savienotās Valstis? Vai mēs patiešām ticam, ka tām līdzvērtīgas Eiropas izveidošana veicinās mieru visā pasaulē? Es tam neticu.

Mēs turpinām radīt mītus par ES vērtībām, sabiedriskajiem pakalpojumiem un darba ņēmēju tiesībām, taču visi pierādījumi būtībā runā tam pretim. Pajautājiet Vaksholmas iedzīvotājiem vai arī darbiniekiem uz Īrijas prāmjiem par ES apņemšanos aizstāvēt strādājošo tiesības.

Kādēļ ir tā, ka sevi apsveicam par to, ka esam nozīmīgi palīdzības sniedzēji attīstības valstīm un tajā pat laikā mēs izdomājam partnerības nolīgumus, kas liek nabadzīgām valstīm atvērt savus neaizsargātos tirgus Eiropas ekonomikas interesēm?

Kā var kāds no mums šeit klātesošajiem, kas tic demokrātijai, mieram un sabiedriskajiem pakalpojumiem, šodien atbalstīt Lisabonas līgumu? Šis Līgums nav reformu vai efektivitātes dēļ, tas ir tādēļ, lai tiktu iegūtas absolūtas pilnvaras demokrātijas sašaurināšanai, un tā paškoriģējošās klauzulas to pierāda, padarot nevajadzīgus citus pierādījumus. Šī ir privatizācijas turpināšanas harta. Tā nepiedāvā virzību vides jautājumos, tajā nav nekā jauna saistībā ar strādājošo tiesību aizsardzību, un tā dod ES varenajām iestādēm pilnu brīvību, turpinot Eiropas Savienības militarizāciju. Vai Eiropas pilsoņi atbalstītu šādu Līgumu? Es domāju, ka nē un, iespējams, ka tas arī ir iemesls, kādēļ viņiem tas netiek jautāts.

Būdama īriete un pārliecināta eiropiete, es vēlos, lai mana valsts būtu brīva tādu lēmumu pieņemšanā, kas vislabāk atbilst mūsu cilvēku interesēm. Es vēlos, lai visas dalībvalstis, gan lielas, gan mazas, šīs tiesības baudītu līdzvērtīgi. Kopīgi un demokrātiskā ceļā, mēs varam veikt pozitīvas pārmaiņas, kas dos labumu gan mūsu iedzīvotājiem, gan arī pasaulei. Mums ir vajadzīgas tādas Eiropas Savienības reformas, kas dos mums iespēju to visu sasniegt, iespēju izveidot Eiropu tādu, kādu to vēlas un ir pelnījuši mūsu cilvēki. Lisabonas līgums ir slikts darījums Īrijai, tas ir slikts darījums Eiropai un slikts darījums visai pasaulei.

  Nigel Farage, IND/DEM grupas vārdā. – Priekšsēdētāja kungs, tas ar ko Eiropas Parlaments nodarbojas šodien, šīs debates un tām sekojošais balsojums, nav nekas cits, kā masveida krāpšanas izpausme. Vesela melu gūzma te tiek klāstīta, jo jūs nevēlaties, lai Eiropas pilsoņi piedalītos referendumā, kā jūs viņiem solījāt. Tā ir politiķu gribas uzspiešana pilsoņiem.

Mēs visi zinām patiesību, ka Lisabonas līgums ir tas pats, kas ES Konstitūcija, ar tieši tādām pat klāt nākušām kompetencēm un tādu pat samēru un iespējām veto jautājumā. Tas patiesībā visos aspektos ir tas pats, un tas ir Konstitucionālais līgums, jo tas piešķir Eiropas Savienībai pilnu juridiskās personas statusu, un, vēl jo ļaunāk, piešķir tai kompetenci pašai to nākotnē grozīt, vairs neatskaitoties nekādām starpvaldību konferencēm. Tas piešķir pilnvaras Eiropas Savienībai izdot tiesību aktus burtiski par katru atsevišķu mūsu dzīves jomu.

Man ir teikts, ka nav jāuztraucas, jo karogs un himna ir krituši. Labi, uzvilksim jaunu! Šeit mūsu priekšā ir dižens, liels karogs. Tās ir blēņas. Tas viss ir daļa no meliem. Patiesība ir tā, ka jūs esat pārāk lieli zaķpastalas, lai rīkotu referendumu. Jūs nevēlaties uzklausīt pilsoņus un patlaban jūs ķeraties pie totalitāriem līdzekļiem, lai šo Līgumu dabūtu cauri.

Mēs dzirdējām D. Cohn-Bendit kungu sakām, ka tie, kas pretojas šim Līgumam, ir garīgi slimi. Mēs dzirdējām M. Schulz kungu sakām, ka tie, kuri no mums iebildīs šīs ieceres nepatiesumam, uzvedas kā nacisti tālajos 1930-tajos gados. Labi, es domāju, ka parastie godīgie Eiropas pilsoņi paši sev noskaidros, kuri ir ekstrēmisti.

Man jāteic, ka es novēlu Īrijas pilsoņiem un arī tiem, kas tic demokrātijai, panākumus turpmāko mēnešu laikā. Es ceru, ka viņi pateiks skanīgu „nē”, un es ceru, ka Eiropas pilsoņu griba tiks uzklausīta, ne tikai jūsējā – politiķu – balss. Šodien jūs variet būt pašapmierināti, bet jūs arvien vairāk tiekat nicināti.

  Jim Allister (NI). – Priekšsēdētāja kungs, es noraidu šo ziņojumu un noraidu Līgumu, ko tas atbalsta. Pirms referendumiem Francijā un Nīderlandē mēs šajā parlamentā dzirdējām daudz tukšu runu par pilsoņu gribu. Kādēļ? Tādēļ, ka savā iedomībā ES politiskā elite ticēja, ka pilsoņi būs iebaroti ar viņu propagandu par Konstitūciju. Pēkšņi, kad pilsoņi viņus pieķēra, viņi aizmuka ar astēm kājstarpēs un mūk joprojām, pārbijušies no tā, ka vēlētāji varētu viņus noraidīt vēlreiz.

Tas ir iemesls, kādēļ pēdējo trīs gadu laikā galvenā uzmanība tiek pievērsta starpvaldību sazvērestības izperēšanai, lai šo Konstitūciju iesmērētu Eiropas pilsoņiem, neiedrošinoties pajautāt viņu viedokli. Kas par iedomību, kas par varmācību: protams, īsti laikā, jo šīs Konstitūcijas uzdevums ir arvien lielāku valstu varas daļu nodot Briseles despotiem - tiem, kas patiesi ir pārāk lieli zaķpastalas, lai rīkotu referendumu.

  József Szįjer (PPE-DE). – (HU) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, vai drīkstu iesākumā norādīt, ka jebkuram šajā Parlamentā ir nepieņemami pasludināt sevi par vienīgo, kas pārstāv pilsoņus, un par visiem citiem izteikties kā tikai par politiskās elites pārstāvjiem. Tā ir nepieņemama attieksme.

Šajā palātā mēs esam daudzi, un mēs pārstāvam daudzus Eiropas pilsoņus, kas uzskata, ka ir vajadzīga spēcīgāka Eiropas Savienība. Pēdējā laikā jaunās dalībvalstis ir sapratušas, ka ar Eiropas Savienību saistītā problēma ir nevis tā, ka Eiropas Savienība ierobežo viņu suverenitāti vai arī atņem mūsu iespējas, bet gan, ka tā nav pietiekami spējīga kopīgai rīcībai. Šis jaunais Līgums, Lisabonas līgums, radīs priekšnosacījumus tieši šim mērķim.

Protams, šeit atrodas arī daudzi no mums, kas nav pilnībā apmierināti ar to, kas ir saistīts ar Lisabonas līgumu. Tai pašā laikā mums jāsaka, ka tas laiks ir pienācis – pēc Lisabonas līguma ratificēšanas - laikmets, kurā mēs varam iesaistīt jauno Eiropu, šo jauno struktūru, kas tiek izveidota ar Lisabonas līgumu, laist darbā. Citiem vārdiem sakot, mums ir vajadzīga spēcīgāka Eiropa un mierīgs apvienošanās periods nākamajos gados.

Es esmu īpaši priecīgs, ka šis dokuments arī skaidri aizliedz diskrimināciju pret minoritātēm piederošajām personām. Eiropas Savienībā mēs ievērojami daudz runājam par vērtībām un par dažādību, bet minoritātēm piederošo personu aizsardzība līdz šim ir bijusi nestabila. Šī iespēja un ar to saistītās pārmaiņas paver Eiropai jaunus ceļus, pārvēršot realitātē ar šiem jautājumiem asociēto retoriku. Visbeidzot, mēs nevaram runāt par vērtībām un kopējiem principiem, ja mēs Eiropas sastāvdaļas – minoritātes un atsevišķas etniskās kopienas – atstājam procesa ārpusē.

Es atbalstu Līgumu un apsveicu referentus.

  Hannes Swoboda (PSE). – (DE) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, liela daļa par to, ko vēlas Eiropas pilsoņi, jau ir pateikta. Es varu, tāpat kā iepriekšējais runātājs, jautāt: vai jūs vēlaties spēcīgāku Eiropas Savienību. Kādēļ? Daži globalizāciju uzlūko kā lielisku iespēju un vēlas, lai Eiropa arī izmantotu šo iespēju. Daudz cilvēku – iespējams, lielāka daļa – globalizāciju uzlūko kā draudu. Viņi baidās un vēlas, lai Eiropa palīdzētu viņiem pārvarēt trūkumus.

Šajā gadījumā jautājums, protams, ir šāds: kas ir Reformu līgums – līgums, par kuru abi referenti ir sagatavojuši ļoti labu ziņojumu – ko tas dos? Atbilde ir skaidra: Reformu līgums nostiprina Eiropas Savienību, nekaitējot tās demokrātijai. Tieši pretēji: ir pārmēru liela demokrātija Eiropas Parlamentam, valstu parlamentiem, un tomēr šis Līgums Eiropas Savienībai dod iespēju rīkoties. Tas ir izšķiroši svarīgi. Tādēļ es uzskatu, ka daudzu pilsoņu nostāja patiesi tiek ievērota.

Kas mums tādēļ ir jādara attiecībā uz kopējo spēju rīkoties, kas atradīs izpausmi jo īpaši Augstā pārstāvja darbībā, kurš kopējās ārpolitikas un drošības politikas labā var izdarīt vairāk, nekā Komisijas priekšsēdētāja vietnieks? Kopā, piemēram, ar enerģētikas jautājumiem un ar papildu kompetenci enerģētikas jomā, ko Eiropas Savienībai piešķir šis Reformu līgums, mēs beidzot varētu izveidot likumīgu kompetentu enerģētikas jomas ārpolitiku, kas dotu mums labāku starta pozīciju attiecībā pret Krieviju un citām lielākajām valstīm – energoenerģijas ražotājām. Līdz ar kompetenci ārējās tirdzniecības jomā, mēs varam arī labāk pārstāvēt mūsu darba ņēmēju intereses un mūsu ekonomiku starptautiskās tirdzniecības attiecībās. Ar mūsu kompetenci vides jomā, mēs varam arī nodrošināt, ka mūsu emisiju tirdzniecība un citi mērķi vides jomā, ko vēlamies sasniegt, nenozīmē kaitējumu mūsu ekonomikai un mūsu darba ņēmējiem, bet, ka ar vidi saistītie jautājumi tiek labāk saprasti visā pasaulē.

Tas ir liels Reformu līguma nopelns – tādēļ es arī bez šaubām atbalstu referentu paveikto darbu – nodrošināt, lai Eiropas Savienība palielinātu savu rīcības spēju un vienlaicīgi kļūtu demokrātiskāka.

  Bronisław Geremek (ALDE). – (PL) Priekšsēdētāja kungs, Lisabonas līguma pieņemšana Eiropas Savienības valstīs būs liels sasniegums Eiropas vēsturē un Eiropas Savienības vēsturē. Ziņojums, ar ko šodien mēs tikām iepazīstināti, ir devis Parlamentam iespēju skaidri paziņot, cik svarīgi ir pieņemt Lisabonas līgumu.

Es ceru, ka tas tiks ratificēts, tāpat kā tas tika parakstīts. Es priecājos, ka mana valsts, Polija, ir paziņojusi par Lisabonas līguma drīzu ratificēšanu. Es gribētu arī domāt, ka pastāv iekšēja vienotība starp ratificēto Līgumu un Pamattiesību hartu. Pamattiesību harta nosaka pamatvērtības, Eiropas Savienības ideoloģisko pamatu. Tādēļ būtu ar prātu neaptverami – es pat ietu tiktāl, ka nosauktu to par politisku šizofrēniju– šos abus aktus atdalīt. Šie divi akti ir savstarpēji cieši saistīti.

Es esmu pārliecināts, ka Lisabonas līgums dod iespēju Eiropas Savienībai kļūt vienotākai kā komandai. Ar to tiek izveidoti mehānismi. Šajā gadījumā Līgums nedod nelokāmi un nepārprotami definētu tiesisko pamatu. Tas izveido mehānismus, kas Eiropas Savienību tagad padarīs spējīgu nostiprināt tās integrāciju. Šis Līgums veido tādu nākotni, kurā Eiropas Savienībai būs politiska dimensija. Šis Līgums veido tādu nākotni, kurā Eiropas Savienība būs spējīga īstenot uz solidaritāti orientētu politiku. Tas veido apstākļus, lai daudzas Eiropas Savienības iestādes varētu strādāt kopā un, iespējams, ka vissvarīgākais ir tas, ka Līgums veido telpu pilsoņiem, ar to ikdienas rūpēm, ar viņu vēlēšanos piedalīties Eiropas Savienībā notiekošajos procesos.

Es domāju, ka, pateicoties šim Līgumam, tiek veidots Eiropas gars, kurš patiesībā dos iespēju arī atklāt Līguma būtību. Līguma formulējumi rada darba lauku, jo īpaši Parlamentam, bet arī visām pārējām iestādēm, lai nosauktu konkrētas lietas, kuras mums ir jārisina, jo Eiropas Savienības Prezidenta loma vai arī Parlamenta priekšsēdētāja, Ārlietu ministra, vai Augstā pārstāvja loma – viss būs atkarīgs no cilvēkiem un no sadarbības. Priekšsēdētāja kungs, es uzdrošināšos izteikt cerību, ka nākotnē visas šīs četras galvenās kompetences Eiropas Savienībā noteiks vēlēšanas. Es domāju, ka arī tagad Lisabonas līgums dos iespēju apvienot Komisijas priekšsēdētāja un Eiropas Savienības Prezidenta lomas. Šīs pārmaiņas Eiropas Savienību nostiprinās.

  Bogdan Pęk (UEN). – (PL) Priekšsēdētāja kungs, Eiropas integrācijas process pats par sevi nav nekas slikts, patiesībā gluži pretēji. Ja tas tiktu vadīts godprātīgi, saskaņā ar solidaritātes un patiesas demokrātijas paplašināšanas principu, tad tas tiktu arī vispārēji atzīts. Pagaidām gaisotne, ko rada šis veidojums un Eiropas Savienība, ir vispārēja liekulība. Nevar būt šaubas, ka šīs kvazi-eiropeiskās valsts izveidošana saskaņā ar Līgumā noteiktajiem principiem būtiski ierobežos patiesu demokrātiju, kas būs demokrātija tikai vārdos.

Pašā Parlamentā pastāv demokrātijas ierobežojumi vārda brīvībai Eiropas Parlamenta deputātu politiskās gribas izteikšanai un izpausmei. Eiropas iestādes un Eiropas birokrātija pārņem galvenās pilnvaras, un lielākā valsts nespēj par nelikumīgu padarīt skaidri fašistisku partiju, kas aicina mainīt Eiropas Savienības robežas.

Šodien jūs runājat par kopēju enerģētikas politiku. Kādēļ par rupju pārkāpumu šajā Parlamentā netiek uzskatīts tas, ka cauruļvadi, ko Vācija un Krievija vilks caur Baltijas jūru, neņemot vērā Poliju, Lietuvu un Igauniju, tādejādi dodot iespēju Krievijai pārtraukt energopiegādes šīm valstīm? Šī iemesla dēļ mums nav ticības jūsu labajiem nolūkiem. Nākotne balstās uz ticību, jo kaut ko izveidot var vienīgi pamatojoties uz patiesību.

  Ian Hudghton (Verts/ALE). – Priekšsēdētāja kungs, es pilnībā piekrītu, ka 27 valstu Eiropas Savienībai ir nepieciešams atjaunināt noteikumus un kārtību, kas bija spēkā Eiropas Savienībā, kurā bija 15 vai mazāk valstu. Es arī piekrītu, ka daudz kas no Lisabonas līguma satura, piemēram, Parlamenta pilnvaru palielināšana un Padomes lēmumu pieņemšanas procesa atvēršana, ir pozitīva un jēgpilna. Tomēr, iedziļinoties detaļās no Skotijas pārstāvja pozīcijām, esmu nopietni nobažījies par dažām nepilnībām, uz ko norādīja arī komisāre M. Wallström.

Vispirms, ir daudz jauna valstu parlamentu tiesībās iejaukties, taču tas, protams, neattiecas uz Skotijas parlamentu, kas nodevis varu citās rokās un patiesībā neattiecas arī uz citām tautām, kurām nav savas valsts.

Otrkārt, Līguma process nerisina jautājumu par vienotu Eiropas Parlamenta atrašanās vietu, atstājot mūs nenoteiktā situācijā, ceļojot starp Briseli un Strasbūru.

Treškārt, es nevaru atbalstīt kopējās zivsaimniecības politikas (KZP) iekļaušanu kā vienu no kopskaitā četrām Līgumā uzskaitītajām vienīgi Eiropas Savienības pārziņā esošajām kompetencēm. Baidos, ka tas varētu nopietni kavēt radikālās reformas un pārmaiņu ieviešanu zivsaimniecības pārvaldībā, nosakot nevajadzīgu un pārmērīgu KZP centralizāciju. Jo īpaši neatbilstoši tas ir laikā, kad Padome decembra beigās spēra izmēģinājuma soli decentralizācijas virzienā, atzīstot Skotijas ieviestos izvēles pasākumus un piešķirot tai zināmus vietējās kontroles elementus šim gadam.

Mana partija atbalstīja referendumu par Konstitūciju. Šis Līgums varbūt atšķiras juridiskā statusa ziņā, taču pēc būtības ir tas pats. Tādēļ SNP (Skotijas tautas partija) ir konsekventa, aizstāvot referendumu arī par šo Līgumu. Mēs nebaidāmies no sabiedrības debatēm par Eiropu. Tieši pretēji, jaunu attiecību veidošana starp Skotiju un Eiropas Savienību mūsu redzējumā ir galvenais. Es vēlos redzēt, ka Skotija iekļaujas Eiropas tautu saimē un ka tai ir konstruktīva loma lēmumu pieņemšanā kā dalībvalstij, nevis kā novērotājam no malas.

  Sylvia-Yvonne Kaufmann (GUE/NGL). – (DE) Priekšsēdētāja kungs, es atbalstu Eiropu un tādēļ, būdama kreiso spārna pārstāve, es atbalstu Lisabonas līgumu. Tomēr es nepiekrītu palielinātajam atbalstam militārajai jomai. Šodien es vēlētos atgādināt Parlamentam, ka Eiropas integrācijas padziļināšana, kas tiks panākta ar šo Līgumu, tika karsti apspriesta ar „eiroskeptiķiem” un jo īpaši ar nacionālā viedokļa aizstāvjiem. Sasniegto ir jānosargā, un es ceru, ka vispārējas Eiropas Savienības reformas patlaban var stāties spēkā.

Lisabonas līgums satur daudzus iepriekšējās Konstitūcijas uzlabojumus. Jo īpaši tas mudina Eiropas Savienību kļūt būtiski demokrātiskākai un ciešāk saistītai ar tās pilsoņiem. Eiropas Savienība var iegūt arī lielāku sociālo ievirzi. Manuprāt, Māstrihtas Līguma neoliberāļu cements ir visbeidzot sairis, nostiprinoties Līguma noteikumiem, piemēram, mērķim par pilnīgu nodarbinātību, kas balstīts uz ilgtspējīgas sociālās tirgus ekonomikas principiem, ar horizontālo sociālo klauzulu, saskaņā ar kuru visi tiesību akti nākotnē būs jāpārbauda, lai nodrošinātu sociālo mērķu un ar jauno Protokolu par vispārējās nozīmes pakalpojumiem saistīto noteikumu ievērošanu.

Lisabonas līgums dod iespēju paplašināt ekonomisko un monetāro savienību, to papildinot ar sociālo vienotību. Tādēļ neoliberāļu Zeitgeist Eiropā nākotnē ir jānovirza vēl tālāk uz aizmuguri. To virzītājiem nedrīkst izdoties ES padarīt par brīvās tirdzniecības zonu, kurā nepastāv sociālā atbildība. Ir jādara gals straujajai vēlmei samazināt nodokļus un darba algas dempingam, ar tā drausmīgajām sociālajām sekām, un visās dalībvalstīs ir jānosaka minimālā alga.

  Jens-Peter Bonde (IND/DEM). – Priekšsēdētāja kungs, es joprojām esmu gatavs piedāvāt pudeli ļoti laba vīna jebkuram, kurš sniegs kaut vienu piemēru tam, ka kādu tiesību aktu var pieņemt saskaņā ar Konstitūciju, un nevis saskaņā ar Lisabonas līgumu. Es uzskatu, ka juridiskās saistības ir identiskas. Atšķirības ir vienīgi pasniegšanas veidā. N. Sarkozy mini-līgums patlaban būs aptuveni 3 000 lappuses, noraidīto Konstitūcijas 560 lappušu vietā.

Vairākumam ir tiesības atbalstīt Līgumu, bet jums nav tiesību noraidīt normālu parlamentāro uzraudzību pār šo Līgumu. Es esmu uzdevis vairāk par 700 nopietniem jautājumiem par dažādu pantu skaidrojumu. Jūs nezināt atbildes. Jūs nevarat paskaidrot, kādēļ tulkojumā dāņu valodā ir piemirsta jaunā „papildus pilsonība” vai arī kādēļ valstu valdībām ir atceltas tiesības izvirzīt savus komisārus.

Lielākais vairums no jums nav izlasījuši un nevar izlasīt Līgumu, jo jūs joprojām neesat saņēmuši pilnīgu Starpvaldību konferences apsvērumu konsolidēto versiju. Jūs pārredzamības vietā atbalstāt slepenību. Jūs atbalstāt parlamentārās demokrātijas sašaurināšanu tā vietā, lai iestātos par Parlamenta tiesībām pārstāvēt mūsu vēlētājus, to vārdā veikt rūpīgu uzraudzību un pusmiljona pilsoņu vārdā pārbaudīt izpildvaras darbību.

  Andreas Mölzer (NI). – (DE) Priekšsēdētāja kungs, atkal un atkal mums tiek stāstīts, ka Lisabonas līgums padarīs Eiropas Savienību rīcībspējīgu. Mums saka, ka Līguma darbība būs efektīva un enerģiska. Kā viens no tiem, kas pret šo Līgumu ir noskaņoti ļoti kritiski, varu vienīgi cerēt mūsu bērnu un mazbērnu dēļ, ka tas ir taisnība, un, ja tā nav, ja šis Līgums mūs novedīs strupceļā, tad lai Dievs mums palīdz..

Viens ir skaidrs – šis Līgums, ko ES elite tagad bīda uz priekšu par katru cenu, ir neveiksmīgs tā vienkāršā iemesla dēļ, ka tas noniecina visu, ko vien ir iespējams noniecināt saistībā ar demokrātiju politikā. Valstu parlamenti, protams, tiks pastumti malā. Tautas nobalsošana Francijā un Nīderlandē, protams, tika klusi atgriezta atpakaļ, it kā tā nebūtu bijusi. Visticamāk, ka arī tad, ja Īrija nobalsos pret šo Līgumu, tiks atrasti veidi un līdzekļi, lai šo balsojumu neņemtu vērā. Es esmu pret šo Līgumu tādēļ, ka es esmu par Eiropu!

  Timothy Kirkhope (PPE-DE). – Priekšsēdētāja kungs, šis ziņojums, atbalstot Lisabonas līgumu, skaidri paziņo, ka tas ir būtisks esošo Līgumu uzlabojums, apgalvo, ka ir vēlams, lai šo Lisabonas līgumu ratificētu visas dalībvalstis līdz šī gada beigām, un pretendē, ka tas nodrošinās noturīgu satvaru, dodot iespēju Eiropas Savienības attīstībai nākotnē.

Man jāteic, ka es kā britu konservatīvais, diemžēl, nespēju tam piekrist, bet es mēģināšu to darīt draudzīgā veidā, nevis no ekstrēmisma vai nihilisma pozīcijām, kā te, šķiet, izskanēja no citiem. Iesākumā es paskaidroju, ka šis Līgums vai Konstitūcija nav labākais ceļš Eiropai šobrīd. Konservatīvie atbalsta Eiropu, kas sastāv no neatkarīgām valstīm, kas kopīgi darbojas, lai risinātu globalizācijas uzliktos uzdevumus, nabadzības problēmu pasaulē un globālo sasilšanu, kā to jau iepriekš minēja citi runātāji. Šīs ir prioritātes, un tās ir jārisina sadarbojoties. Patiešām, mans kolēģis, AK ārlietu ministra biedrs William Hague debatēs Londonā teica: „konservatīvie ir spēcīgākie tādas Eiropas Savienības aizstāvji, kurā tautas kopā strādā, nostiprinot mūsu ekonomiku, aizstāv savus patērētājus un mūsu kopējās vērtības pārvērš efektīvā darbībā, risinot lielās problēmas, ar kurām pasaule saskaras šodien”.

Es neticu, ka tas, kas mums bija iepriekš, palīdzēs šī lielā uzdevuma atrisināšanā. Mūsu daiļrunīgajiem referentiem, kuri citē Šekspīru savai aizstāvībai, domāju, būtu arī jāpamana Karaļa Džona 5. cēliena 2. ainu, kurā lūdzējs saka: „Saskaņā ar vispārējiem godīgas spēles noteikumiem, ļaujiet man tikt audiencē”. Labi, droši vien AK premjeram tas ir jāievēro, un viņam pēc tam ir jāļauj pilsoņiem pateikt savu sakāmo šajā neapstrīdami svarīgajā lietā.

  Magda Kósáné Kovács (PSE). – (HU) Pateicos, priekšsēdētāja kungs. Richard Corbett un Ķńigo Méndez de Vigo ziņojums sniedz lielisku analīzi, un ilgtermiņā tas kļūs par atsauces dokumentu. Tas ir pelnījis atzinību un uzslavu.

Ungārija bija pirmā valsts, kas ratificēja Reformu līgumu. Tas ir zīmīgi, ka, ārkārtīgi sadrumstalotajā un nereti pretrunīgajā Ungārijas politiskajā arēnā, absolūtais vairākums balsoja par ratifikāciju. Valdīja vienprātība par Reformu līguma nepieciešamību, lai likvidētu plaisu, kas izveidojusies starp vecajām un jaunajām dalībvalstīm pēc to iestāšanās; vienprātība bija arī par vajadzību stiprināt vienotību Eiropas Savienībā un palielināt tās iestāžu un rīcības efektivitāti.

Tomēr mums Lisabonas līgums nav vienīgi Līgums, kas dod atbildes uz jautājumiem, kas izvirzījās sakarā ar paplašināšanos. Mums īpaši svarīgi ir noteikumi, kas šajā sarežģītajā interešu sistēmā nostiprina demokrātiju, piemēram, tie, kas paplašina Parlamenta likumdevēja pilnvaras un uzraudzības pilnvaras vai arī izmaiņas attiecībā uz lēmumu pieņemšanas procedūrām Padomē. Mēs esam pārliecināti, ka mazākās, nepieredzējušākās, nabadzīgākās un vēsturiski nelabvēlīgākās valstis gūs no tā labumu.

Ar vienkāršāku lēmumu pieņemšanas struktūru mēs varam panākt, ka tiks skaidri atsegtas intereses un ka kļūs pārskatāmāki politiskās vienošanās procesi. Mūsu nākotne ir atkarīga no sadarbības, un tās rezultātus un ieguvumus ir jābauda arī Eiropas pilsoņiem. Tie jābauda arī tiem, kuri, vienalga kādu iemeslu dēļ, ir kļuvuši piederīgi minoritātēm, tiem, kurus vēsture un kari ir padarījuši par minoritātēm. Lisabonas līgums dod viņiem jaunas iespējas un līdzekļus nacionālisma draudu apkarošanai.

Lisabonas līgums veido simbolisku saikni ar Lisabonas stratēģiju, jo Pamattiesību hartā starp cilvēku pamattiesībām ir iekļautas sociālās tiesības. Mēs arī esam pārliecināti par to, ka tas savstarpēji tuvinās Eiropas Savienības pilsoņus. Pateicos, priekšsēdētāja kungs.

  Anneli Jäätteenmäki (ALDE). – (FI) Priekšsēdētāja kungs, ir svarīgi paaugstināt sadarbības pakāpi Eiropas līmenī. Cerams, ka mums būs jauni Līgumi, un tā mēs debates varēsim veltīt svarīgāko jautājumu apspriešanai.

Es vēlos pieminēt trīs lietas. Pirmkārt, Eiropas Parlamenta pilnvaras krasi paplašināsies, ja jaunais Līgums stāsies spēkā. Būs 40 jaunas politiskās darbības jomas. Tas nozīmē, ka mūsu parlamenta deputātu slodze būtiski palielināsies. Tas nozīmēs, ka Parlamenta darbs būs jāpārkārto, lai mēs varētu darboties efektīvāk, demokrātiskāk un atklātāk. Nākotnē Parlaments vairs nebūs apspriežu vieta, bet gan ļoti nozīmīga likumdevēja struktūra, kas ietekmēs Eiropas Savienības iedzīvotāju dzīvi. Tas prasīs atbildīgu Parlamentu; tas nozīmē, ka Parlamenta deputātiem būs jāsagatavojas, lai viņi labi pārzinātu plašo jautājumu loku, nevis, piemēram, vienkārši uzklausītu vienu vai divus lobijus.

Vēl es vēlos runāt par ārpolitiku. Šobrīd ir pēdējais laiks, kad domāt par jaunā Prezidenta, Augstā pārstāvja un Komisijas priekšsēdētāja pilnvarām un kompetenci ārpolitikas jautājumos. Pretējā gadījumā būs problēmas. Pretējā gadījumā pārējā pasaule nezinās, ko viņiem uzrunāt. Mēs visi zinām, ka šeit aiz kulisēm notiek nežēlīgas diskusijas par šo varas sadalījumu, taču šīs diskusijas varētu notikt atklāti. Turklāt, šīs debates par dažādo dalībnieku pilnvarām, manuprāt, ir daudz svarīgākas, nekā diskusijas par personālsastāvu. Tas patiešām ir svarīgi.

Visbeidzot es vēlos teikt ko citu par ārpolitiku. Pēc būtības tas, bez šaubām, ir starpvaldību jautājums, taču mēs vēlamies, lai ES būtu spējīga runāt vienotā balsī, un tādēļ noteikti būs vajadzīgas pārmaiņas dalībvalstu nostājā. ES Klimata pārmaiņu komiteja tikko apmeklēja Indiju, un mēs pieredzējām, ka turienes iedzīvotāji visai maz zina par ES un ka indiešiem tā ir visai nenozīmīga. Nozīmi viņi piešķirs prezidenta N. Sarkozy vai premjerministra G. Brown apmeklējumam. Turklāt, kad ES ārlietu ministri dodas ārvalstu vizītēs, viņu darba kārtība ir pilnībā vērsta uz savu valsti. Ja tiek pieminēta ES, tā ir neliela atkāpe, bet nekas vairāk. Ja tā turpināsies, mums noteikti būs ilgi jāgaida līdz ES kļūs par spēcīgu dalībnieku ārpolitikas jomā.

  Roberts Zīle (UEN). – (LV) Pateicos, priekšsēdētāja kungs. Varbūt tiem, kas vēlējās redzēt Konstitucionālā līguma ratifikāciju, Lisabonas līgums nav liels sasniegums, taču, bez šaubām, šis Līgums nav arī sasniegums eiroskeptiķiem, kas nevēlējās redzēt nekādus jaunus Līgumus Eiropas Savienībā. Tas nozīmē, ka šis ir klasisks politisks kompromiss un kā tāds tas arī būtu ratificējams visās ES dalībvalstīs. Protams, Eiropas Parlamentam ir paplašinājusies kompetence atbilstoši Lisabonas līgumam, un tas mums uzliek jaunus pienākumus. Un arī kopumā Eiropas institūcijām ir jāpierāda Eiropas pilsoņiem, ka viņi spēj ekonomiski jutīgajās jomās parādīt īstenu Eiropas solidaritāti, lai mums nesanāktu ar jauno enerģētikas solidaritātes klauzulu gluži tāpat kā ar brīvā tirgus principa ieviešanu Eiropas teritorijā ar Pakalpojumu direktīvu. Tā kā daudz kas ir mūsu rokās, es ļoti ceru, ka visu valstu pārstāvji gan Parlamentā, gan arī citās Eiropas institūcijās uztvers šo būtisko pierādījumu Eiropas pilsoņiem. Paldies.

SĒDI VADA: G. Onesta
Priekšsēdētāja vietnieks

  Esko Seppänen (GUE/NGL). – (FI) Priekšsēdētāja kungs, komisār, Ungārijas parlaments ratificēja Lisabonas līgumu, pirms Līgums tika tam oficiāli nosūtīts. Tādejādi, nezinot, kam tas piekrīt. Šajā jautājumā, kurā Eiropas Parlamentam nav juridiskas kompetences, mēs kļūstam par izsmiekla objektu, jo mums nav nevienas konsolidētās šī Līguma versijas, ko apspriest. Bez tās mums nav iespējams Līgumu izlasīt, tāpat kā šādas iespējas nav arī ES pilsoņiem.

Mūsu grupa neatzīst šo Līgumu. ES bruņosies un attīstīsies, kļūstot par militāru aliansi. Tā vairs neturpinās sociāli ievirzītās Eiropas tradīcijas un neiestāsies par kādu no ideālās demokrātijas veidiem. Saskaņā ar šo Līgumu dalībvalstu pienākums būs palielināt līdzekļus militārajiem mērķiem darbībai ārpus to teritorijas un to bijušajās kolonijās.

ES militārās darbības varēs veikt bez ANO pilnvarām, t. i., nelikumīgi, raugoties no starptautisko tiesību viedokļa. Nav panta, kas paredz obligātu ANO mandātu saskaņā ar Eiropas konvenciju. To bloķēja ES NATO valstis, kurām nav sveša iesaistīšanās nelikumīgās karadarbībās, tādās kā Irākā. ES arī izmanto NATO – padevīgu karaspēku miera uzturēšanai, kas patiesībā nozīmē karadarbību citās valstīs. Šos pašus līdzekļus ir izmantojuši arī NATO Ātrās reaģēšanas spēki. Lisabonas līgums ir pilnībā saskaņā ar NATO principiem un palīdzēs ES valkāt NATO cepuri.

Nav nepārprotami izskaidrots, ko nozīmē ES kolektīvā un militārā aizsardzība. Kad dalībvalstis nodos visus tām pieejamos līdzekļus, lai palīdzētu citām dalībvalstīm, visi tām pieejamie līdzekļi arī var kļūt par militārajiem. Ja tas notiks, un tas tiek gatavots, arī ES kļūs par militāro aliansi.

  Kathy Sinnott (IND/DEM). – Priekšsēdētāja kungs, es iebilstu pret ziņojumu par Lisabonas līgumu, kas tiek steigā kārtots šajā Parlamentā, pirms deputāti ir saņēmuši Līgumu lasāmā kontekstuālā veidā.

Mēs esam iesnieguši grozījumus, kas, pasniegti šādā veidā, ir muļķības. Vai mēs balsotu par citiem ziņojumiem šajā Parlamentā, nebūdami redzējuši dokumentu? Vai mums būtu jāuzticas šim ziņojumam? Mūsu vēlētāji kā likumdevējus nav sūtījuši mūs uz Strasbūru rīkoties šādi.

Es esmu no Īrijas. Mums būs referendums. Tā kā jau ir izplatījušās ziņas, es saņemu jautājumus, lūgumus par Līgumu katru dienu. Kad man ir cilvēkiem jāstāsta, ka nav pieejamas lasāmas versijas, viņi ir skeptiski. Bet, ja es stāstu, ka tas notiek ar Starpvaldību konferences rīkojumu, viņi kļūst dusmīgi.

Es nešaubos, ka šī sajūta ir vēl spēcīgāka citiem neapmierinātiem Eiropas pilsoņiem, kuriem liegta iespēja piedalīties referendumā. Bet es varu tikai iztēloties, kā cilvēki reaģēs, uzzinot, ka viņu Eiropas parlamenta deputāti ir apstiprinājuši šo ziņojumu par Līgumu, kuru viņi nav lasījuši.

Es atklāšu jums kādu noslēpumu. Mūsu pilsoņi ir saprātīgi, apdomīgi un spēj lieliski īstenot savu demokrātisko lomu savas dzīves pārvaldībā. Un tas, ko mēs darām šodien un saistībā ar šo Lisabonas procesu, ir nodevība pret mūsu pilsoņiem, pret visīstākajiem pilsoņiem, kuru sadarbība un grūtais darbs ir vajadzīgs Eiropas ieceres turpināšanai.

Es jūs brīdinu: neesiet izbrīnīti, ja kādu dienu šie paši ilgi cietušie pilsoņi noraidīs šo sadarbību.

  Ashley Mote (NI). – Priekšsēdētāja kungs, es vēlos jautāt, ja Lisabonas līgums ir tik noderīgs, kādēļ tas ir tik nepieņemams. Vai tas tādēļ, ka dalībvalstis no ES teorētiskajiem saimniekiem tiek pārvērstas par tās kalpiem? Vai tādēļ, ka tā pieņem likumus, nevis rada sistēmu likumu pieņemšanai? Vai tādēļ, ka tā nepiedāvā pilnvaru nodalīšanu nākamo likumdevēju kontrolei? Vai tādēļ, ka tā varu koncentrē pašmērķīgas birokrātijas rokās?

Tāpat kā pēdējais Līgums, šis dod Eiropas Parlamentam tiesības sagrābt lielāku varu, kam nav vajadzīga nekāda vienošanās nākotnē – tā ir cietsirdīga varas sagrābšana. Apvienotajā Karalistē šādas nedemokrātiskas pilnvaras ir nelikumīgas, jo neviens britu Parlaments nevar pieņemt lēmumu, kas ir saistošs tā varas pārņēmējiem. M. Wallström kundze teica, ka vārds „konstitūcija” tika ziedots, lai izvairītos no nepatikšanām ar britiem - cik patiesi! Mums būtu jāpazūd, paņemot līdz savus 2 miljonus eiro stundā, un bez mums būtu labāk.

  Elmar Brok (PPE-DE). – (DE) Priekšsēdētāja kungs, priekšsēdētāja vietnieces kundze, Padomes priekšsēdētāj, es vairs nespēju saprast Apvienotās Karalistes Neatkarības partijas un citu partiju pārstāvju runas. Man tika mācīts, ka Vestminsteras parlamentārās demokrātijas sistēma ir izveidojusi pilnīgu demokrātisko leģitimitāti. Tas ir tas, kas šeit notiek. Mūs ir ievēlējuši vēlētāji, un mums ir jāpieņem lēmums tieši tāpat, kā to dara mūsu kolēģi valstu parlamentos, un mums ir pilnīgas demokrātiskas tiesības to darīt. Šeit notiekošais populisms ir parlamentāri demokrātiskās varas graušana, un jūs atbildēsiet par to.

(Aplausi)

Nākamais jautājums, ko es šeit vēlos pieminēt un par ko es pateicos R. Corbett kungam un Ķ. Méndez de Vigo kungam, ir tas, ka ir skaidrs, ka šis Līgums izbeidz neskaidrības par demokrātiju Eiropas Savienībā. Pilnīgas koplēmuma tiesības Eiropas Parlamentam, Eiropas Parlamenta ievēlēts Komisijas priekšsēdētājs, noteikums, ka starptautiskos nolīgumus ratificē Eiropas Parlaments, valstu parlamentu nostiprināšana – es nevēlos iedziļināties detaļās. Tas, ko mēs darām Eiropas Parlamentā, ir kas unikāls, jo mēs mūsu pilsoņu atšķirīgās intereses un jautājumus par viņu savstarpējām attiecībām vairs nerisinām ar tankiem un ieročiem, kā dažkārt ir bijis, bet gan sarunu un demokrātiska balsojuma veidā.

Tā ir patiesa un būtiska atšķirība, salīdzinot ar to, kas Eiropas vēsturē ir bijis līdz šim, un tas viss notiek, pamatojoties uz līdztiesību starp valstīm un ļaužu grupām. Mūsu rīcībai ir jāizriet no tā. Tā bija Rietumeiropas lielā veiksme 60gadu garumā, un, kopš Eiropas atkalapvienošanās 1990-tajos gados, liela daļa Eiropas šajā veiksmē dalījušās. Patlaban mēs vēlamies to visu nostiprināt, lai iekšējais miera process dotu mums labākas iespējas pieņemt lēmumus ar šī Līguma palīdzību un lai mēs varētu risināt nākotnes uzdevumus, un varētu pārvarēt energopiegāžu drošības, ārējās drošības politikas, terorisma un daudzas citas problēmas. Tā ir atbilde uz šiem izaicinājumiem. Méndez de Vigo kungs citēja Paul Valéry, un es vēlos citēt viņu vēlreiz: „Eiropa vai nu apvienosies, vai, bez šaubām, kļūs par Āzijas kontinenta piedēkli”. Šāda ir lietas būtība. Vai Eiropai ir iespēja izdzīvot, strādājot kopā, apvienojot spēkus un piešķirot tiem demokrātisku varu un vadību, vai arī mēs kā eiropieši no pasaules izzudīsim?

(Aplausi)

  Enrique Barón Crespo (PSE). – (ES) Priekšsēdētāja kungs, Padomes priekšsēdētāj, Komisijas priekšsēdētāja vietniece, dāmas un kungi, es vēlos apsveikt manu kolēģu R. Corbett kunga un Ķ. Méndez de Vigo kunga ziņojumu, jo šis ziņojums saskan ar Eiropas Parlamenta darbību kopš tās sākuma.

Esmu pārliecināts, ka tādi priekšsēdētāji kā Robert Schuman un Paul-Henri Spaak, vai arī Konrad Adenauer parakstītu Lisabonas līgumu galvenokārt tādēļ, ka virzība, kas tika noteikta Spinelli Līgumā 1980-to gadu vidū un deva iedvesmu attīstībai, savas aprises ieguva Konstitūcijā un tagad ir radījusi Lisabonas līgumu Eiropas Savienības atvērtā konstitucionālā procesā. Tādēļ es domāju, ka ziņojums aizstāv un ietver panākto virzību. Tomēr tai pašā laikā šis ir arī ziņojums, kurā ietverta daļa vēlmju apvienot Eiropas Savienību kā politisku un demokrātisku savienību.

Vēlos izteikt piezīmi sakarībā ar pieredzi, no kuras mums vajadzētu mācīties un jo īpaši attiecībā uz Konstitucionālā Līguma ratifikāciju. Esmu dzirdējis daudz runu par referendumiem no tiem, kuri pretojas mūsu virzībai. Es, protams, piedalījos referendumā, ko mēs rīkojām savā valstī, un mēs uzvarējām. Mums ir jāapgūst šāda lieta: to, ko mēs izlemjam kopīgi, nevar pakļaut mazākumam, vairākumu nevar turēt par ķīlnieku.

Mums ir jādomā kā demokrātiem par to, kā mums visiem kopā ratificēt to, ko mēs vēlamies. Mums visiem nav pieņemami būt atkarīgiem no neliela mazākuma rīcības, un es domāju, ka šī ir svarīga mācība nākotnei.

Priekšsēdētāja kungs, nobeigumā es vēlos piezīmēt: Eiropas Parlaments vienmēr ir bijis priekšpulks, bijis Eiropas avangardā. Tādēļ mums tagad ir jāķeras pie daudzu politisku lēmumu pieņemšanas, un šie lēmumi jāpieņem līdz nākamajām vēlēšanām, jo patiesība ir tāda, ka Līgumam ir jāstājas spēkā 2009. gada 1. janvārī. No demokrātijas viedokļa koplēmuma procedūra, Eiropas Parlamenta iecelšana un apstiprināšana ir liela lieta, kas joprojām ir darāma.

(Aplausi)

  Marian Harkin (ALDE). – Priekšsēdētāja kungs, būdama viena no tikai 13 deputātiem šajā Parlamentā, kuram būs iespēja balsot par Lisabonas līgumu referendumā, esmu gandarīta tam izteikt savu atbalstu. Kā jebkurš dokuments, arī šis nav pilnīgs, kā to jau teica komisāre M. Wallström. Šis ir kompromiss, bet tā virzība ir pareiza.

Laika ierobežojuma dēļ komentēšu tikai vienu jautājumu. Līgumā ir saglabāts subsidiaritātes princips – princips, ka mēs pieņemam lēmumus tajā līmenī, kas ir vispiemērotākais to pieņemšanai.

Īrijā viens no argumentiem, ko izmanto „nē” balsojuma piekritēji, ir secinājums, ka Lisabonas līgums ir paškorektīvs Līgums, lai gan tā 48. panta 4. punkts pilnīgi skaidri paredz, ka jebkurš šī Līguma grozījums stājas spēkā tikai pēc tam, kad to ratificējušas visas dalībvalstis atbilstoši to konstitucionālajām prasībām. Tā ir subsidiaritātes būtība.

Tas, kas mani pārsteidz saistībā ar debatēm Parlamentā, – lai gan es domāju, ka tam nevajadzētu mani pārsteigt – ir tas, ka par dalībvalstu suverenitāti visskaļāk kliedz tie, kas, ar savām runām un draudiem dalībvalstīm pieprasot rīkot referendumu, mēģina noliegt šo valstu likumdošanu un suverenitāti, kas nosaka pretējo. Lisabonas līgums aizstāv dalībvalstu suverenitāti pieņemt šādus lēmumus, un tas ir tikai viens no ļoti daudzajiem iemesliem, kādēļ es to atbalstu.

  Konrad Szymański (UEN). – (PL) Priekšsēdētāja kungs, Lisabonas līgums bija ļoti sarežģīts kompromiss visām iesaistītajām pusēm, tādēļ mani pārsteidz, ka šajā ziņojumā ir lasāmi vārdi, ka tas nav nekas cits kā pamata sagatavošana kampaņai, kuras mērķis ir konstitucionēt ES.

Es drīzāk ierosinu vienoties par tādiem jautājumiem kā simboliskās atribūtikas iztrūkums, par kompromisiem saistībā ar balsošanas sistēmu Padomē vai arī saistībā ar vienošanos par atteikšanās/ izvēles tiesībām. Es ierosinātu arī vienoties par to, ka Konventa metode ir radījusi problēmas ES; problēmas, kas mums ir jāpārvar tradicionālo sarunu ceļā starp valdībām.

ES nav vajadzīgas ilgstošas diskusijas starp iestādēm, tai ir vajadzīga politiskā griba un kopēju un saprātīgu mērķu īstenošana.

  Irena Belohorská (NI). – (SK) Dāmas un kungi, ir patīkami redzēt, ka Eiropas Parlaments aktīvi pārrauga un uzņemas iniciatīvu Lisabonas līguma ratifikācijas procesā. Es priecājos par to, ka man bija iespēja būt par Eiropas Konventa daļu un 18 mēnešus strādāt, veidojot Konstitucionālā Līguma projektu, neraugoties uz to, ka tas bija neveiksmīgs. Lisabonas līgums, kas ir tā turpinājums, ir politiskais kompromiss, un tas ir līdzsvarots un saprātīgs dokuments.

Papildus citām svarīgām reformām, šis dokuments arī paplašina koplēmuma procedūras piemērošanas jomu: mums, Eiropas Parlamentam, tas nozīmē, ka Parlaments kļūs spēcīgāks nekā jebkad agrāk, kopš tas tika izveidots. Es to atzinīgi vērtēju kā pierādījumu 21. gadsimta Eiropas modernizācijai un demokratizācijai. Dokuments vienlaicīgi arī piedāvā lielāku elastīgumu Eiropas Savienībai, kuras sastāvā patlaban ir 27 dalībvalstis. Atbilstoši tam mēs varam redzēt valstu parlamentu lielāku iesaistīšanos Eiropas Savienības dokumentu sagatavošanā. Šajā sakarā man ir jāizsaka nožēla par situāciju Slovākijā: šeit nebija problēmu saistībā ar Konstitucionālā līguma ratifikāciju, taču politisko spēļu rezultātā ir radušās atsevišķas problēmas saistībā ar šī Līguma ratifikāciju . Tomēr es ticu, ka arī Slovākijas politiķi sapratīs, cik šis dokuments ir svarīgs, un tā ratifikācija notiks bez aizķeršanās.

Ļaujiet man izteikt vēl vienu domu. Diskusijas šajā Parlamentā, priekšsēdētāja kungs, parāda atšķirības, kā tiek uztverta Eiropadome un Eiropas Parlaments. Tās parāda, ka komunikācija šajā jomā nav bijusi pārāk laba: patiesībā tiek apstrīdēti premjerministru, kas parakstīja Lisabonas līgumu, paraksti. Tā ir nopietna lieta.

  Alexander Stubb (PPE-DE). – Priekšsēdētāja kungs, pirms maniem trim ierastajiem jautājumiem, par ko runāšu, es vēlos pieskarties jautājumam, par kuru runāja Nigel Farage no UKIP grupas. Viņš lietoja vārdu „zaķpastala”. Mēs droši vien varam sagaidīt, ka kaut kas notiks balsojuma laikā, un es vēlos teikt, ka jūs esat tie, kas jūs bijāt balsojuma laikā. Mēs redzēsim, kas ir UKIP.

Man ir trīs jautājumi. Pirmkārt, Eiropas Savienībā mēs nepārtraukti atrodamies pārmaiņu procesā. Mēs šeit izskatījām līdzīgu ziņojumu pirms diviem gadiem, un es patiesi vēlos sveikt referentus Richard Corbett un Ķńigo Méndez de Vigo par krietni paveikto darbu. Tas, kas notika 2005. gadā, bija neveiksme. Tas, ko mēs darām pēc tam, ir krīzes risināšana. Tā patiesi ir visa Eiropas būtība. Mums ir jāatrisina problēmas; mēs atrisinājām problēmu saistībā ar Līgumu, un, cerams, mēs tagad varam virzīties tālāk.

Mans otrs jautājums ir tāds, ka, manuprāt, Līgums, kas atrodas mūsu priekšā, ir nopietns Nicas Līguma uzlabojums. Tas ir uzlabojums efektivitātes ziņā: mēs iegūstam plašāku kvalificēta balsu vairākuma piemērošanu, mēs iegūstam juridiskas personas statusu, mēs iegūstam lielākas iespējas ārējo attiecību jomā un lielisku pamatu tieslietām un iekšlietām. Tas arī ir demokrātijas uzlabojums. Eiropas Parlaments paplašina pilnvaras, Pamattiesību harta tiek iekļauta Līgumā, un valstu parlamenti iegūst plašākas pilnvaras. Tātad, šis ir Nicas Līguma uzlabojums vairākās nozīmēs.

Mans trešais un pēdējais jautājums tomēr ir par to, ka patlaban pienācis brīdis, kad jāuzsāk kustība. Es apsveicu tās piecas valstis, kas Līgumu jau ir ratificējušas. Jo ātrāk mēs jautājumus saistībā ar šo Līgumu nokārtosim, jo mums visiem būs labāk, jo šis ir laiks, kad ir jāvirzās uz priekšu, jāpievēršas konkrētām problēmām, likumdošanai, pārdomātu Eiropas lēmumu pieņemšanai. Tomēr, to darot, mēs nedrīkstam aizmirst mūsu redzējumu. Šis redzējums ir vienota Eiropa, jo Eiropas Savienība ir vienīgā struktūra, kas mums ir devusi četras lietas. Šīs četras lietas ir miers, labklājība, stabilitāte un drošība.

  Bernard Poignant (PSE). – (FR) Priekšsēdētāja kungs, Līgumi ir kā dzemdības: dažos gadījumos ir vajadzīga epidurālā anestēzija, bet citos – ķeizargrieziens. Šis gadījums ietilpst otrajā kategorijā un izaugs kā brīnišķīgs bērns, jūs redzēsiet.

Lai to panāktu, mums bija divi mēģinājumi, bet tā jau ir pagātne. Tas nav perfekts, tas nav pilnīgs, bet tas ir labāks par neko. Vissvarīgākais, ka tas tuvina kontinenta atkalapvienošanos, kas aizsākās 1989. gada 9. novembrī. Savā ziņā tas arī izbeidz Otro Pasaules karu. Protams, to apsūdz izteikti liberālas Eiropas veidošanā. Tas varētu būt totalitārisms, ne mazāk! Es ceru, ka šis Līgums iezīmē nevis kāda perioda beigas, bet gan kāda perioda sākumu.

Patlaban es domāju par nākotni un apsveru, kas varētu būt Eiropas Prezidents, jo pasaule sekos līdzi, kurš tiks izraudzīts, un šis cilvēks veidos institūciju. Šim cilvēkam jau tagad es gribu teikt: „Nesēdiet savā birojā. Apmeklējiet visu Eiropu, ne tikai tās galvaspilsētas, bet katru Eiropas reģionu.” Es vēlos viņam vai viņai teikt: „Apmeklējiet pasauli. Apmeklējiet vietas, kur tiek ignorētas brīvības, kur tiek noraidītas cilvēktiesības un kur joprojām ir kari un konflikti. Parādiet, ka Eiropai ir vārds, seja, adrese un tālruņa numurs”. Es domāju, ka šim cilvēkam, neatkarīgi no tā, vai tas būs vīrietis vai sieviete, būs izšķiroša loma. Mēs redzēsim, ko izdarīs cilvēks, kas būs šajā amatā.

Uzaicinājums uz tikšanos būs jau 2014. gadā – pēc pieciem gadiem. Līgums būs vai nu noderīgs, pierādījis savu efektivitāti, un pilsoņi to atzīs par lietderīgu, vai arī priekšstats par Eiropu būs sabojāts. Tas ir iemesls, kādēļ nākamais Parlamenta sasaukums droši vien būs izšķirošs, ciktāl tas attiecas uz pilsoņu saistībām pret Eiropu.

  Cristian Silviu Buşoi (ALDE). – (RO) Dāmas un kungi, iesākumā es vēlos sveikt referentus. Šis patiesi ir lielisks ziņojums.

Neskatoties uz atteikšanos no Eiropas Savienības simboliem un neskatoties uz visiem kompromisiem, ko panāca Eiropadome jūnija Starpvaldību konferencē, Lisabonas Reformu līgumā ir saglabāti svarīgākie iepriekšējā Konstitucionālajā Līgumā ietvertie jauninājumi, un tas ir patiešām liels solis Eiropas Savienības reformu virzienā. Visvairāk es priecājos par Eiropas Parlamenta un valstu parlamentu lomas palielināšanos Eiropas Savienības lēmumu pieņemšanā.

Mana valsts, Rumānija, bija viena no pirmajām, kas ratificēja Līgumu ar ļoti lielu parlamenta deputātu balsu vairākumu. Manuprāt, 10. secinājums ir vissvarīgākais secinājums ziņojumā. Arī tad, ja Līguma ratificēšana gandrīz visās dalībvalstīs, ar vienu izņēmumu, notiks parlamentos, es uzskatu, ka ir būtiski informēt iedzīvotājus visās Eiropas Savienības valstīs, lai varētu sekmīgi veikt iestāžu reformas.

Informēt pilsoņus par šo Līgumu ir Eiropas iestāžu uzdevums. Mūsu uzdevums ir panākt, lai katrs Eiropas Parlamenta deputāts dotos uz dalībvalstīm un izskaidrotu pilsoņiem, kurus mēs šeit pārstāvam, kādu labumu Lisabonas līgums nesīs Eiropas Savienības nākotnei.

  Mirosław Mariusz Piotrowski (UEN). – (PL) Priekšsēdētāja kungs, pēc diviem diskusiju gadiem par šo strīdīgo Līgumu, kas tika noraidīts Francijā un Holandē, mums ir izdevies panākt kompromisu un vienoties par tekstu, kura nolūks ir izglābt Eiropas cilvēkus. Ir tikai viena problēma: ikviens ir piekritis un daži jau ir pieņēmuši tekstu, kurš konsolidētā veidā vēl nepastāv. Referenti to faktiski ir atzinuši Parlamentam iesniegtā dokumenta 9. punktā.

Lisabonas līgums ir bijis pieejams tikai kā Līgumu grozījumu saraksts. Pat šī Parlamenta deputāti nav konsolidētu tekstu redzējuši, kur nu vēl dalībvalstu pilsoņi. Vai tādai būtu jāizskatās pasludinātajai ES un tās pilsoņu attiecību atjaunošanai – to pašu pilsoņu, kuriem ir ne vien liegtas tiesības piedalīties referendumā, bet arī liegta iespēja iepazīties ar tekstu, nerunājot par tā apspriešanu? Vai tas tā ir tikai tehnisku iemeslu dēļ, vai arī šī talantīgā darba autori atkal cenšas kaut ko noslēpt?

Konstitucionālā Līguma un Lisabonas līgumu ratifikācijas vēsture rāda, ka ES vadītāji izturas nicinoši pret Eiropas pilsoņiem un demokrātiskajām procedūrām. Šī iemesla dēļ ziņojumu ir jānoraida.

  Reinhard Rack (PPE-DE). – (DE) Priekšsēdētāja kungs, Eirobarometrs vienmēr apliecina, ka aptuveni 30% Eiropas pilsoņu ir eiroskeptiķi un ir neapmierināti. Šie 30% ir ļoti interesanti. Tas īpaši attiecināms uz protesta grupām un citiem, kuriem pašiem nav savas politikas, bet kuri vēlas piederēt pie šiem 30%. Tas attiecināms uz tiem, kuriem nav savas atpazīstamas politikas; eiroskepticisms ir aizsegs, aiz kura paslēpties. Šiem 30% pievienojas arī tie, kuru politika nekad nav bijusi pieņemama pārējiem.

Eiroskepticisms ir ļoti ierasts ksenofobiķu maskēšanās veids. Tiek uzskatīts par pieņemamu izskatīties skeptiskam - vismaz šo 30% acīs. Aicinājumi uz referendumu mums jāskata šādā kontekstā. Iesaistītie nav patiesi norūpējušies par referendumiem; viņi nemēģina panākt plašāku demokrātiju; drīzāk viņu rūpes ir iejūgt šos 30% sava vezuma vilkšanai un izmantot tos saviem mērķiem.

Šie paši 30% eiro-skeptiķu tomēr piesaista vēl vienas ceturtdaļas interesi. Viņi pārstāv noteiktu plašsaziņas līdzekļu tirgus potenciālu. Protestus pret ES var labi pārdot – to mēs ik dienas redzam bulvāra presē. Manā valstī Austrijā pietiek uzmest skatienu virsrakstiem, lai saprastu, par ko ir runa. Tas nav par iecerēto milzu nodevību, un tas nav arī par ES „teātri”. Runa ir par to, lai nodrošinātu, ka šie 30% turpinās iegādāties avīzi katru dienu.

Kam būtu jānostājas pret tautas nobalsošanu? Nevienam nebūtu jānostājas pret tautas nobalsošanu, bet tādā gadījumā tās būtu jārīko daudz biežāk un par daudz plašāku jautājumu loku – pagaidām tā vēl nav bijis. Būtībā protesti kalpo tikai pašu laikrakstu spējai nodrošināt tirgus daļu, to spējai pakļaut sev pārējos, tie nekalpo demokrātijai. Tas patiesi tādā dienā kā šodien ir jāpasaka.

(Aplausi)

  Genowefa Grabowska (PSE). – (PL) Priekšsēdētāja kungs, es vēlos sveikt savus kolēģus par lielisko ziņojumu, un es vēlos jums šodien pavēstīt trīs jaunumus: divi ir lieliski, viens ir slikts. Pirmā labā ziņa ir šāda: Polija ratificē Lisabonas līgumu. Vakar Polijas valdība pieņēma likuma projektu par tā ratifikāciju, un 27. februārī to izskatīs Polijas valsts parlaments (Sejm) un Senāts. Vēlos uzsvērt, ka Līgumu Parlamentā atbalsta plašs vairākums.

Nākamā labā ziņa ir tā, ka Eiropas ieceres Polijas pilsoņi atbalsta īpaši spēcīgi. Saskaņā ar pēdējiem pētījumiem, 83% poļu ir apmierināti par līdzdalību ES. Ņemot vērā šo plašo atbalstu, manā valstī referendums varētu nebūt vajadzīgs. Lūdzu, atcerieties, ka mani godājamie kolēģi, kas šajā Parlamentā aicina rīkot referendumu, runā tikai paši savā vārdā.

Trešais jaunums ir slikts. Polija diemžēl ir atturīga pret Pamattiesību hartu, tādēļ poļi būs vienīgie eiropieši,, neskaitot britus, kas nebaudīs tās priekšrocības. Tādēļ es aicinu Padomi un prezidentvalsti Slovēniju sagatavot vienkāršotu izvēles pasākumu mehānismu, kas dotu iespēju Polijai un nākotnē, iespējams, arī Lielbritānijai, parakstīt Pamattiesību hartu.

  Roger Helmer (NI). – Priekšsēdētāja kungs, vai drīkstu iesākumā atbildēt mūsu labajam kolēģim E. Barón Crespo kungam, kurš teica, ka mēs nevaram pieļaut, ka neliels mazākums nostājas ceļā Eiropas iecerēm.

Manā valstī aptauju rezultāti liecina, ka 75% britu vēlas referendumu un divas trešdaļas no viņiem balsotu pret. Ja E. Barón Crespo kungs to uzskata par nelielu mazākumu, tad varu teikt, ka tas nesakrīt ar manu viedokli par to, kas ir neliels mazākums.

Kā jau vairāki kolēģi ir norādījuši, mēs patlaban balsojam par kaut ko tādu, ko mēs nevaram izlasīt. Mums nav konsolidēta teksta. Tas ir pilnīgs skandāls!

Daudz cilvēku no Parlamenta otras puses mums stāsta, cik laba ir šī lieta. Es vēl un vēlreiz esmu dzirdējis, cik laba lieta tā ir. Ja šī lieta ir tik laba, tad kādēļ neiet ielās un nepamatot to cilvēkiem, kas piedalīsies referendumā? Kādēļ jūs baidāties?

Šodien Eiropas ieceres dēļ tiek noraidītas jebkuras prasības pēc demokrātiskās leģitimitātes. Šodien mēs balsosim par Konstitūciju, kas pārdēvēta par aktu un kurā ir izrādīts milzīgs nicinājums pret Eiropas pilsoņiem un demokrātijas vērtībām. 2005. gadā Francijā un Holandē vēlētāji neapstrīdami noraidīja šo Konstitūciju.

Mani izbrīna vāji slēptā Eiropas vadītāju nekaunība, kas ir nomainījuši „iepakojumu”, bet, nepakļaujoties sabiedrības nostājai, piedāvā to pašu saturu. Vairums Francijas un Nīderlandes Eiropas Parlamenta deputātu atbalstīs šo ziņojumu. Es nezinu, kā viņi spēs skatīties acīs saviem vēlētājiem. Es nezinu, kā viņi spēs naktī gulēt.

AK leiboristu valdība ir lauzusi savu svinīgo solījumu par referendumu, lai gan aptaujās, ko rīko kampaņas grupas, 80% vēlētāju saka „jā” referenduma rīkošanai.

Ar šādiem līdzekļiem, par spīti sabiedrības pretestībai, jūs ārdāt pašus pamatus Eiropai, kuru jūs mēģināt veidot. Mums ir jāieklausās savos pilsoņos. Viņi pieprasa referendumu.

  Jens-Peter Bonde (IND/DEM). – Priekšsēdētāja kungs, R. Corbett kungs mums tā saukto „konsolidēto” Līguma versiju ir rādījis 10 reizes. Šī versija nav konsolidēta tādā veidā, lai būtu iespējams par to pieņemt lēmumu, jo tā parāda tekstu, kāds tas būtu tad, ja mēs Lisabonas līgumu būtu jau pieņēmuši. Konsolidēta versija ir tāda teksta redakcija, kurā no jauna iestrādātais teksts ir parādīts trekninātiem burtiem un teksts, kas tiks svītrots, slīpinātiem, tādejādi dodot iespēju to pienācīgi izskatīt.

Komisāre M. Wallström solīja mums šādu versiju...

(Priekšsēdētājs pārtrauca runātāju)

  Rihards Pīks (PPE-DE). – (DE) Priekšsēdētāja kungs, Komisijas priekšsēdētāja vietnieces kundze, Padomes priekšsēdētāj, klausoties vairāku godājamo deputātu runas šodien, es izpratu veco Svēto Rakstu patiesību: kritizēt un nopelt ir vienkārši, taču būvēt māju, radīt templi ir ilgstošs un sarežģīts uzdevums. Man jāatgādina šī Līguma kritizētājiem, ka tā pamats – Lisabonas līgums, Konstitucionālais līgums – tika veidots visplašāk pārstāvētajā Eiropas demokrātiskajā forumā, piedaloties nevalstiskajām organizācijām un plašsaziņas līdzekļu klātbūtnē. Tādēļ es vēlētos šodien apsveikt savus kolēģus Ķ. Méndez de Vigo un R. Corbett, kuri ir sagatavojuši ziņojuma projektu, par ko mēs tagad balsosim. Patiesībā šis ziņojums ir ļoti labs kopsavilkums un J.-P. Bonde kungam ir taisnība, ka konsolidētā versija patlaban ir pieejama tikai angļu valodā. Līdz ar to es ierosinu pat izdot šo dokumentu kā brošūru, kā ļoti labu konspektu, jo ne visi izlasīs pilnu Līgumu. Un pieskaroties vēl pašām Līgumu pozīcijām – te runāja par daudzām labām lietām, arī kritizēja šo to. Man liekas, ka ļoti labi ir, ka formulēta ir kopējā ārējā un drošības politika, tāpat kopējās energopolitikas nepieciešamība. Tai pat laikā ir slikti, ka nav jaunu instrumentu šo politiku realizēšanai – ne Komisijai tādi ir doti, ne Parlamentam tādi ir doti. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka darbs vēl priekšā – ieviest šīs politikas, implementēt. Tātad faktiski ir izdarīta puse darba – izveidots pamats, bet otrs darbs, otra puse – ieviest dzīvē, vēl mums jādara. Es vēlu veiksmi mums visiem. Paldies.

  Adrian Severin (PSE). – Priekšsēdētāja kungs, Lisabonas līguma vērtības ir jau pieminētas, un ir raksturots, kā tās veicinās pilsoņu Savienības veidošanos. Ir uzsvērta arī vajadzība to steidzami ratificēt. Ļaujiet man piemetināt divus jautājumus.

Pirmkārt, tirgus ir globāls, organizētā noziedzība ir globāla, nabadzība ir globāla un emigrantu pieplūdums mums joprojām ir ikdienas realitāte. Apvienojoties automašīnu, datoru, aviokompānijām un tērauda kompānijām, veidojas jauni un atjaunoti globāli spēki. Neraugoties uz to, Eiropa paliek sadalīta. Notiekošā Kosovas sašķelšanās, kuru daži attēlo kā cīņu starp legālistiem un reālistiem, ir visbiežāk sastopamais un biedējošākais piemērs, kas pierāda, ka miers un likums Eiropā vēl nav drošībā.

Šajā kontekstā uzmācīgā ideja par izvēles un atteikšanās tiesībām nav līdzeklis valstu suverenitātes aizstāvēšanai pret tā saucamo Eiropas imperiālismu, tas ir līdzeklis, kā nolemt katru no mūsu dalībvalstīm neizbēgamai atpalicībai un, galu galā, nedrošībai.

Mans nākamais jautājums: no Līguma ir svītrotas atsauces uz simboliem, baidoties, ka Eiropas simboli aizēnos valstu simbolus. No otras puses, pilsoņu demokrātiskās līdzdalības trūkums valsts dzīvē ik dienas pierāda, ka mūsu valstiskie mīti ir pieklusuši. Eiropas Ogļu un tērauda kopiena bija spējīga mobilizēt pilsoņus ne tikai vēršoties pie viņu saprāta, bet arī iedvesmojot viņu sirdis` Šī iecere tika asociēta ar mītu.

Lisabonas līgums ir vēl viens lielisks plāns, bet tam trūkst dvēseles. Tas ne vien samazinās Eiropas Savienības spēju iedvesmot pilsoņus, bet arī spēju dalībvalstīm atjaunot savus nacionālos mītus.

Visbeidzot, es pilnībā atbalstu ziņojumā paustās domas un atzinīgi vērtēju referentus par viņu lielisko darbu. Es piekrītu viņu nostājai un domāju, ka viņi ir veikuši pamatīgu darbu. Tomēr, ceru, ka kādreiz varēsim saukt „Habemus tractatum rei publicae Europae”.

  Jean-Luc Dehaene (PPE-DE). – (NL) Priekšsēdētāja kungs, kā jau Eiropas integrācijas aizsācēji to ir teikuši, integrāciju īsteno soli pa solim. Dažbrīd šie soļi ir sīki, dažbrīd – lieli. Referenti ir ļoti skaidri uzsvēruši, ka Lisabonas līgums ir svarīgs kvalitatīvs solis uz priekšu, varētu pat teikt – ievērojams solis – Eiropai. Tas ir salīdzināms ar Romas Līgumu, ar kuru mēs veidojām kopēju tirgu, vienotu Eiropas aktu par kopēju tirgu, un ar Līgumu par Eiropas Savienību (LES) ar monetāro savienību. LES bija arī pieticīgs solis virzībā uz politisku savienību.

Piešķirot Eiropas Savienībai juridiskās personas statusu un likvidējot pīlārus, Lisabonas līgums Eiropai piešķirs skaidru politisku dimensiju. Eiropai ir vajadzīgs Līgums, lai tā kļūtu par pasaules nozīmes dalībnieku globalizētajā pasaulē un tādejādi noteiktu standartus, kas šai globalizētajai pasaulei ir vajadzīgi. Turklāt, vispārēja koplēmuma procedūras piemērošana šajā politiskajā savienībā padarīs demokrātiskāku lēmumu pieņemšanu. Līgumu ir jāratificē, un tādēļ saskaņots teksts patiesi palīdzētu izveidot labāku izpratni par panākto attīstību.

Teksts ir viena lieta, bet ratifikācija ir cita un īstenošana ir vēl cita lieta: tas varētu būt vissvarīgākais mūsu uzdevums patlaban. Mēs ar prieku dzirdējām, ka arī prezidentvalsts un Komisija sāk domāt par tā īstenošanas darbu, jo ir iespējams to veikt vairākos veidos un, ja mēs neuzmanīsimies, mēs varam arī izvēlēties nepareizo. Tādēļ Parlamentam ir jārūpējas par tā īstenošanu, lai noteiktu skaidru virzienu, lai Līgums ieviestu patiesu virzību. Ir iespējams Līguma īstenošanu raustīt uz vairākām pusēm, un mēs patiesi to nevēlamies. Mēs vēlamies tādu notikumu attīstību, kas ir ietverta šajā Līgumā.

  Edite Estrela (PSE). – (PT) Apsveicu referentus R. Corbett kungu un I. Méndez de Vigo kungu par viņu lielisko darbu un sniegto sadarbības piemēru. Portugāles prezidentūrai bija vēsturiskais uzdevums piešķirtās pilnvaras transformēt Līgumā – Lisabonas līgumā, kas ratificējams Portugāles Parlamentā nākamā gada aprīlī. Jaunais Līgums nav līdzeklis visu Eiropas Savienības nedienu atrisināšanai, taču tam ir pievienotā vērtība attiecībā uz demokrātiju. Eiropas Parlamenta pilnvaras tiek paplašinātas, tāpat arī valstu Parlamentu pilnvaras, taču tiek nostiprināta arī līdzdalības demokrātija – jo īpaši pilsoņu iniciatīvas veidā, dodot iespēju miljonam pilsoņu ierosināt Komisijai uzsākt likumdošanas iniciatīvu konkrētā jomā; turklāt Pamattiesību harta kļūst juridiski saistoša.

Eiropas Savienība nav pilnīga, taču tai pasaulē ir neaizstājama loma. Mums ir vajadzīga tāda Eiropa, kas ir ciešāk iesaistīta un ietekmīgāka pasaules problēmu risināšanā, piemēram, klimata pārmaiņas, pārtikas nekaitīguma, enerģētikas politikas, starptautiskā terorisma, organizētās noziedzības, imigrācijas u. c. problēmu risināšanā. Visām 27 dalībvalstīm, kas 2007. gada 13. decembrī parakstīja Lisabonas līgumu, ir neatliekami jāķeras pie tā ratificēšanas. Tas ir izšķirošs solis, lai mēs iegūtu efektivitāti lēmumu pieņemšanā, ciešāku saikni ar pilsoņiem, varētu labāk risināt globalizācijas radītos uzdevumus un efektīvāk darboties ārējās attiecībās. Atļaujiet ikvienam no mums uzņemties savu atbildību, jo pasaule nestāv uz vietas.

Kamēr Eiropa ieturēja pārdomu pauzi un savu enerģiju šķieda, meklējot ceļus institucionālo problēmu atrisināšanai, jaunās ekonomikas valstis turpināja savu izaugsmi, izvērsās bruņoti konflikti, klimata pārmaiņas kļuva acīmredzamas, enerģētikas problēmas kļuva skaudrākas, un daudz cilvēku nomira pārtikas un medicīniskās palīdzības trūkuma dēļ. Tomēr ultranacionālistiskus uzskatus un eiroskepticismu Eiropa apturēt nevar – un tie netiks apturēti.

  Georgios Papastamkos (PPE-DE). – (EL) Kā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ēnu referents un kā Konstitucionālo jautājumu komitejas loceklis, ievadam es vēlos teikt, ka Lisabonas līgums vēsta par pāreju no konstitucionālā elitārisma uz Eiropas vienotības ieceres reformu. Kopējo Eiropas attīstību nodrošina konstitucionālais duālisms, proti, divi pārstrādāti Līgumi, kuriem ir vienlīdzīgs juridisks spēks.

Vienlaicīgi tomēr Eiropā parādās dažādi attīstības tempi. Citiem vārdiem sakot, Eiropas Savienība iegūst elastīgumu, bet zaudē stimulus panākt vienotību. Dalībvalstis atkal ir noteicējas pār dialektiskajām attiecībām starpvalstisko un valstisko elementu līdzsvarā. Arī parlamentārā sistēma veidojas pēdējā Eiropas kompromisa stiprināta, palielinoties gan Eiropas Parlamenta, gan arī valstu parlamentu lomai.

Dāmas un kungi, Eiropas apvienošanās procesam neapšaubāmi ir vajadzīgs paātrinājums. Pilsoņi meklē atbildes uz politiskās dinamikas uzdotajiem jautājumiem. Viņi ir ieinteresēti politikas gala rezultāta kvalitātē un ražīgumā. Viņi, vai nu tiešā vai netiešā veidā, demokrātiskā veidā leģitimē ES lēmumu pieņemšanas struktūras un gaida veiksmīgu rīcību. Ratifikācijas mēģinājuma veiksmīgs iznākums un, kas ir vissvarīgākais, pilnībā Eiropas pilsoņu labā īstenoto ieceru demokrātiskās leģitimitātes noturība ir atkarīga no detalizētas politiskās apspriešanās uzsākšanas ES par galvenajām politiskajām, ekonomiskajām un sociālajām pieejām, par Eiropas pilsoņu attiecībām ar ES un par ES stāvokli pasaulē.

Tādēļ noturīga, pārredzama un demokrātiska dialoga ar pilsonisko sabiedrību uzsākšanai nevar būt pamatotāka iemesla. Tam jāatspoguļo Eiropas apvienošanas dziļo politizāciju. Eiropas Parlamentam šajā politizācijas procesā ir galvenā loma. Apsveicu godājamos deputātus R. Corbett kungu un Ķ. Méndez de Vigo kungu par viņu auglīgo un radošo ieguldījumu.

  Proinsias De Rossa (PSE). – Priekšsēdētāja kungs, šis Līgums nav īpaši smalki izstrādāts. Tajā ir daudz „ja”, „bet” un „varbūt”, jo nav cita veida, kā sadalīt varu dažādo tautu saimē. Tomēr, par spīti „nē” atbalstītājiem, tas atbilst mūsu pilsoņu prasībām pēc plašākas demokrātijas un lielākām iespējām veikt tos uzdevumus, ko valstis nevar paveikt vienas pašas: miera uzturēšana, klimata pārmaiņas, migrācijas, finanšu un tirgus regulēšana, un, bez šaubām, darba tiesību regulēšana.

Šajā globālās nelīdzsvarotības laikā Eiropas Savienība tādām mazām dalībvalstīm kā Īrija ir daudz svarīgāka, nekā jebkad agrāk. Šodienas balsojums atkal parādīs tirgus fundamentālistu, galēji kreiso un galēji labējo dīvaino savienību pret šo Līgumu. Viens viņiem ir kopējs: karsta vēlēšanās neļaut pilsoņu demokrātijai pārkāpt valsts robežas. Multimiljonāri Murdochs Lielbritānijā un Ganleys Īrijā ciniski veic manipulācijas, izmantojot nacionālo šovinismu, mēģinot liegt eiropiešiem pārvarēt valstu robežas, lai uzņēmējdarbību noregulētu plašākas sabiedrības interesēs.

Citi, Sinn Féin un viņu sabiedrotie, netic pilsoņiem, ka viņi ir spējīgi izveidot atbildīgu un pārrobežu demokrātiju. Viņu virzītājspēks ir bailes, bailes no mūsu kaimiņiem, no demokrātiskiem parlamentiem, no valdībām un no globalizācijas. Viņi neizskaidro cik lielā mērā palielināta parlamentu vara nozīmē demokrātijas samazināšanu. Viņi maskējas, demonstrējot internacionālismu, bet viņi iebilst, ka kaimiņi viens otram palīdz krīžu un uzbrukumu gadījumos. Viņi noraida atbalstu saistošajiem Eiropas tiesību aktiem, kas aizsargā mūs un mūsu kaimiņus no klimata pārmaiņām, darba ņēmēju tiesību un tirgus izkropļošanas.

To ieroči, kuriem rīkoties liek bailes, ir lieli meli, kādus šodien daiļrunīgi demonstrēja M. McDonald kundze un K. Sinnott kundze. Viņi apnicīgi sagroza patiesību pēc sava prāta, apgalvojot, ka vairāk nekā 80% Eiropas pilsoņu ievēlēto pārstāvju grauj demokrātiju, un kārtējo reizi liedz pilsoņiem teikt savu vārdu par Eiropas celtniecību. Pirms balsošanas Īrijā visi šie lielie meli kļūs redzami savā patiesajā veidā: to partiju murgi, kuras nav neko mācījušās no savas vēstures un uzspiež Eiropas pilsoņiem tos atkārtoti. Esmu pārliecināts, ka Īrijas lēmums būs palikt Eiropas sirdī.

  Avril Doyle (PPE-DE). – Priekšsēdētāja kungs, Īrija ir izvēlējusies ratificēt Lisabonas līgumu, rīkojot referendumu, jo attiecīgi tas tika uzskatīts par nepieciešamu saskaņā ar mūsu Konstitūciju, taču es pilnībā respektēju citu dalībvalstu lēmumus attiecībā uz viņu ratifikācijas procesa izvēli.

Vairākas lietas tiek nemitīgi atkārtotas. Lisabonas līgums atšķiras no tā priekšteča, nelaimīgi liktenīgā Konstitucionālā Līguma ar to, ka tas vairs nav vienots, konsolidēts teksts. Tas tikai groza pastāvošos Līgumu – Līgumu par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu – Līgumus, kas paši ir pilnībā ratificēti. Turklāt Konstitūcijas nosaukums un simboli, kā arī atsauce uz ES karogu un himnu, ir atmesti.

Vairāk Eiropas būtībā nozīmē vairāk tā, kam Eiropa piešķir pievienoto vērtību mūsu pilsoņiem, jo skaidri nosakot Eiropas Savienības kompetences ierobežojumus, Reformu līgums vai Lisabonas līgums skaidri nosaka kompetences robežas arī Eiropas Savienībai un valstu parlamentiem, un, starp citu, dalībvalstīm dod lielāku subsidiaritāti, kas ir jautājums, ko bieži palaiž garām.

Reformu līgums dod iespēju panākt lielāku pēctecību Eiropas lēmumu pieņemšanā, jo īpaši ārpolitikas jomā, izveidojot jaunu Eiropadomes priekšsēdētāja posteni, priekšsēdētāju ieceļot uz diviem ar pus gadiem, šo termiņu vajadzības gadījumā vienreiz pagarinot. Tiks iecelts Augstais pārstāvis kopējās ārpolitikas un drošības politikas jautājumos, kurš strādās ne tikai Padomē, bet būs arī Komisijas priekšsēdētāja vietnieks. Taču šīs izmaiņas neaizstās valstu ārpolitiku. Turklāt tiks saglabāta pastāvošā kārtība, prezidentvalsti nomainot ik pēc sešiem mēnešiem, kā tas bija iepriekš. Tam dažkārt netiek pievērsta uzmanība vai tas tiek pārprasts.

Atšķirībā no citiem zināmajiem ES Līgumiem, Lisabonas līgums neveido jaunas nozīmīgas ES kompetences jomas. Tomēr tajā būs paredzēts jauns tiesiskais pamats attiecībā uz jautājumiem par patentiem, tūrismu, sportu, kosmosu, kā arī sadarbību pārvaldes jomā, nostiprināts tiesiskais pamats enerģētikas politikai un, kas ir vissvarīgāk, skaidri izteikta, jauna norāde par klimata pārmaiņu apkarošanu uz vides politikas tiesiskā pamata.

Visu šo iemeslu dēļ mēs ar kolēģiem Fine Gael atbalstīsim mūsu valdību. Visas Īrijas partijas, izņemot Sinn Féin, atbalstīs valdību un cītīgi strādās, lai šis Līgums tiktu ratificēts un lai tas gūtu atbalstu. Sinn Féin partija to nedarīs, jo viņi ir nobijušies no „Eiropas lielākas militarizācijas” – skan ironiski, atceroties šīs partijas īpašo vēsturi!

Kolēģi, lai gan jūsu labā griba un atbalsts tiek atzinīgi novērtēti, teikšu maiga rakstura brīdinājumu – lūdzu, nepadodaties kārdinājumam pozitīva referenduma iznākuma dēļ stāstīt Īrijas vēlētājiem, kā balsot. Un, Komisija, lūdzu, nemeklējiet strīdu ar Īriju par pārvaldes vai citiem jautājumiem, piemēram, REPS, ko „nē” balsojuma atbalstītāji ar nolūku vai savādāk var skaidrot nepareizi.

  Mauro Zani (PSE). – (IT) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, Lisabonas līgums izbeigs ieilgušo un bīstamo strupceļu. Mēs attopamies no krīzes ar stabilu un efektīvāku iestāžu struktūru, kura ir atvērta turpmākiem pilnveidojumiem. Mēs ieejam jaunā posmā, kurā, es ceru, varēs atjaunot virzību uz Eiropas Konstitūciju.

Tomēr šajā nolūkā ir jāpieliek īpašas pūles, lai veicinātu Eiropas pilsonību, kas balstās uz Pamattiesību hartu. Tie nav demogrāfiski aprēķini valsts vai starpvaldību loģikai, bet Eiropas pilsonība kā stūrakmens, uz kura celt Eiropas politikas nākotnes ēku. Šis arī ir vienīgais veids, kā piešķirt šim Līgumam dvēseli, par ko A. Severin kungs runāja pirms brīža.

Tādēļ, pirmkārt un galvenokārt, nākotne ir atkarīga no tā, kāda būs Parlamenta vienotība ar Eiropas pilsoņiem visā viņu tiesību un uzdevumu kopumā. Droši vien pirmā šīs vienotības pārbaude būs ES prezidenta izraudzīšana.

  Jacek Protasiewicz (PPE-DE). – (PL) Priekšsēdētāja kungs, lūdzu jūsu atļauju iesākumā sveikt šī ziņojuma autorus, jo, pateicoties viņu darbam, šis teksts ir kļuvis ne vien par politisku dokumentu, bet arī par vērtīgu ceļvedi par šī Līguma būtību. Varētu gandrīz teikt, ka šis ir didaktisks materiāls studentiem Eiropas Savienībā un ārpus tās.

Sagatavojot savu ziņojumu, I. Méndez de Vigo kungs un R. Corbett kungs ir ne tikai izgaismojuši pozitīvās pārmaiņas, kas tiek ieviestas ar Lisabonas līgumu, bet arī atzinuši vājos punktus, kuri parādījās sarežģītajās starpvaldību sarunās. Šajā laikā Polija tika uzskatīta par vienu no valstīm, kas kavē Eiropas integrācijas procesa attīstību. Tomēr, pēc pēdējām vēlēšanām daudz kas ir mainījies. Jaunā valdība ir atvērtāka Eiropas sadarbībai un saprot, ka spēcīga ES ir mūsu valsts, Polijas, interesēs.

Tomēr ir jāatceras, ka daļai Polijas iedzīvotāju ir zināmas bailes no ES tiesību aktiem, kas likumu hierarhijā atrodas augstāk par civillikumu un jo īpaši par ģimenes un īpašuma tiesību aktiem. Mums ir vajadzīgs laiks un sadarbības pieredze Eiropas Savienībā, lai šīs bailes kliedētu un, iespējams, izdzēstu pavisam. Manas valsts valdība šī iemesla dēļ atturējās no Pamattiesību hartas parakstīšanas, jo īpaši tādēļ, ka pastāv nopietns risks, ka ratifikācijas process Polijā varētu tikt bloķēts, pieņemot pretēju lēmumu.

Esmu ļoti apmierināts par to, ka ziņojuma autori ir novērtējuši šos apstākļus un izlēmuši no sākotnējā teksta izņemt to valstu uzskaitījumu, kuru viedokli Eiropas Parlaments varētu vērtēt kritiski. Lisabonas līgums ir kompromisa rezultāts starp sapni par Eiropas federāciju un bailēm, kas patlaban valda ne vien jauno valstu pilsoņu prātos, bet arī valstīs, kas ir mūsu Kopienas dibinātājas. Nemitīgi paturot prātā neveiksmīgo Konstitucionālā līguma ratifikāciju, ir saprātīgāk spert mazākus, bet drošākus soļus, nekā mēģināt izdarīt lēcienus, kas vienmēr ir saistīti ar risku nokrist.

Mūsu pārmaiņu reālās izpausmes pienāks ļoti drīz. Tādēļ ir skaidrs, ka pēc dažiem gadiem mēs apspriedīsim jauno tekstu, jauno Līgumu, kurš būs piemērotāks realitātēm, kurām ir jāpiepildās. Mums ir svarīgi būt spējīgiem tās saskatīt laikus, un Eiropas Savienībai ir svarīgi saglabāt spēju pielāgoties jaunajiem uzdevumiem.

  Maria da Assunção Esteves (PPE-DE). – (PT) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, Lisabona un Roma ir sākumpunkts neierobežotam cilvēcīgumam. Sapnis par globālo taisnīgumu un kosmopolītiskiem likumiem ir Eiropas Savienības vēstures sirdī. Tas ir stāsts par to, kā morāle iesakņojās iestādēs un pārveidoja vecās politikas paradigmas. Metode, kurai sekoja, bija līdzdalība, piemērotais kritērijs bija pamatojums, noteiktais mērķis bija cieņa pret cilvēku, un tiesību suverēnajai varai bija priekšroka pār robežu suverenitāti; visi šie faktori kalpoja, lai Eiropa kļūtu par gaismas pili.

Šajā ceļā uz plaša mēroga demokrātiju Lisabonas līgums ir atdevis Eiropas Parlamenta tā parlamentāro būtību, apturējis valdību Eiropas leģislatīvo hegemoniju un izvirzījis priekšplānā jaunas vadošās figūras, lai pastiprinātu konkurences un politiskos komponentus un samazinātu birokrātiju. Tā ir tiesa, ka Eiropas Konstitūcija ar tās vienotības un kohēzijas potenciālu ir nākusi ar nokavēšanos, taču postnacionālā Eiropa top. Bābeles tornis, bez šaubām, tiks uzcelts.

  Hartmut Nassauer (PPE-DE). – (DE) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, ja jūs sekojāt šī rīta debatēm, jūs būsiet pamanījuši, ka uz šo Līgumu tiek liktas lielas cerības. Pirmā no cerībām ir tā, ka tas tiks ratificēts un stāsies spēkā. Tad seko cerība, ka tas nostādīs Eiropas Savienību izdevīgākā pozīcijā tās uzdevumu īstenošanai pasaulē, pozīcijā, no kuras būs iespējams risināt globalizācijas sekas, un tā tālāk un tā joprojām.

Es vēlos izteiktās cerības papildināt ar vēl vienu: es ticu un ceru, ka Līgums piedāvā citas iespējas spert nākamos soļus saskaņas veidošanai starp Eiropas Savienību un tās pilsoņiem, jo plaisa starp Savienību un tās pilsoņiem pastāv. Šo plaisu labi parādīja referendumi Francijā un Nīderlandē, un šī plaisa ir jālikvidē.

Eiropas Savienībai ir vajadzīgs, lai pilsoņi apstiprinātu tās darbību, un jaunais Līgums te piedāvā labas iespējas. Tas valstu parlamentiem atļauj piedalīties tiesību aktu veidošanā. Subsidiaritāti tas attiecina arī uz valstu parlamentiem, turklāt, gluži taisnīgi. Tādēļ, tā kā pilsoņu apstiprinājums cita starpā ir atkarīgs arī no uzdevumu sadalījuma starp ES un dalībvalstīm, kas tagad ir skaidrāks, nekā bijis līdz šim, tas darbojas līdzsvarotākā veidā. Valstu parlamentiem te ir jādod savs ieguldījums.

Es mūs neredzu kā konkurentus valstu parlamentiem, bet domāju, ka mums ir jāsadarbojas. Es uzskatu, ka arī valstu parlamentiem ir šīs iespējas jāizmanto. Es vēlos tos atklāti aicināt to darīt. Es aizrautīgi vērošu, vai šis jaunais instruments subsidiaritātes uzraudzībai ir efektīvs.

Nākamais jautājums: ja mēs paskatāmies uz Eiropas Savienību no malas, mēs redzam reģionālās sadarbības piemēru veiksmīgam darbam komandā reģionālā līmenī, kuram pasaulē ir pielīdzināms tikai vēl viens piemērs, un tas ne tuvu nav tik veiksmīgs vai progresīvs kā ES piemērs: tās ir ASEAN dalībvalstis. Runājot par ASEAN valstīm, tās neizlaiž no redzes loka Eiropas Savienību, jo mēģina sadarboties, lai dotu ieguldījumu mieram un drošībai pasaulē.

  Zita Pleštinská (PPE-DE). – (SK) Dāmas un kungi, tādēļ, ka Eiropas Savienībai ir vajadzīgs Reformu līgums, kas padarīs to efektīvāku un mūsdienīgāku, es balsošu par referentu Richard Corbett kunga un Ķńigo Méndez de Vigo kunga ziņojumu par Lisabonas līgumu.

Ļaujiet man sveikt tās piecas valstis, kas Lisabonas līgumu jau ir ratificējušas. Es esmu pārliecināta, ka Lisabonas līguma ratificēšanai briesmas nedraud arī Slovākijā. Pret to iebilst tikai viena partija Parlamentā; citādi Līgums tiek vispārēji atbalstīts, un neapstrīdams valsts Parlamenta deputātu vairākums balsos par to.

Patlaban pastāvošā Slovākijas opozīcija, kurai ir vislielākie nopelni saistībā ar Slovākijas iestāšanos Eiropas valstu saimē, atbalstīs Lisabonas līgumu, tiklīdz tādu Eiropas institūciju kā Freedom House, EDSO un Eiropas Žurnālistu federācijas kritizētā Slovākijas Preses likuma teksts tiks pārstrādāts saskaņā ar to ieteikumiem.

  Csaba Sándor Tabajdi (PSE). – (HU) Kā Parlamenta deputāts, kas pārstāv Ungāriju, pirmo valsti, kas ratificēja Reformu līgumu, es labi apzinos, ka ar ratifikāciju vien ir par maz. Šajā palātā jau ir pieminēts, ka mums ir jāizskaidro cilvēkiem – Eiropas Savienības pilsoņiem – kādā veidā šis dokuments sniegs vairāk nekā valstu Konstitūcijas, jāizskaidro šī Reformu līguma pievienotā vērtība.

Eiropas politiķiem ir jādara zināms, ka premjerministri bieži vien pieļauj kļūdu, dēvējot to par institucionālo reformu. Tas ir kas daudz vairāk. Mēs tagad kļūstam par politisku savienību un patiesu interešu apvienību. Šajā interešu apvienībā mums ir jāizskaidro Eiropas pilsoņiem, kā Pamattiesību harta nodrošina pievienoto vērtību sociālo tiesību jomā.

Man ir īpaši jāpiemin, ka minoritātēm piederošo personu tiesības ilgstoši ir bijušas iekļautas astoņus tūkstošus lappušu apjoma acquis communautaire, jo katrs septītais pilsonis Eiropā, Eiropas Savienībā pieder kādai senai minoritātei. Šis ir liels Līguma panākums.

  Andrew Duff (ALDE). – Priekšsēdētāja kungs, es vēlos kolēģiem, kuri iebilst pret Līgumu, lūgt rūpīgi izskaidrot, ko viņi domā, dēvējot to par „paškorektīvu” Līgumu. Vai viņi var man norādīt klauzulu, kas dod iespēju veikt šāda veida izmaiņas?

Es pats Līgumā tādu neatrodu. Patiesībā katras izmaiņas veikšanai ir vajadzīga visu premjerministru un valstu parlamentu piekrišana un svarīgiem jautājumiem, kas piešķir mums ES jaunas pilnvaras, ir paredzēta Konventa procedūra, Starpvaldību konference un oficiāla ratifikācija visās dalībvalstīs.

  Mogens Camre (UEN). – (DA) Priekšsēdētāja kungs, Lisabonas līgums, kā visiem zināms, ir Konstitucionālais līgums bez karoga un mūzikas. Tas patiesi ir dīvaini, ka par to šeit tiek runāts tik skarbi, jo Dānijā tas tā nenotiek. Dānijā valdība drīzāk saka, ka šajā Līgumā nav nekā nozīmīga, domājot, ka, tā rīkojoties, pilsoņi noticēs, ka viņiem nav jādod iespēja par to balsot. Taču saistībā ar šo Līgumu mēs esam liecinieki vistālejošākajai Eiropas Savienības attīstībai, kāda jebkad ir bijusi: plašākas pilnvaras, plašāka, nekā jebkad agrāk, politiskā arēna un lielāks Eiropas tautu kontroles zaudējums pār to, nekā jebkad iepriekš ir bijis. Tas ir neticami nesaprātīgi no ES veco valstu puses turēt mūs pārējos paklausībā, neprasot mūsu pilsoņu viedokli. Sekas tam būs negatīvas. Pilsoņi jūt, ka viņiem zūd kontrole, un viņi reaģēs pret to. Eiropas Savienība nav izveidota pie ES sarunu galda. Tā var attīstīties vienīgi atbilstoši cilvēku vēlmēm, un šobrīd Eiropas Savienībā tā netiek darīts. Tādēļ es esmu nolēmis balsot pret.

  Miloslav Ransdorf (GUE/NGL). – (CS) Ja Eiropas integrācijai ir jāturpinās, ir jāpadziļina un jānostiprina starptautisko tiesību akti. Šobrīd notiek pilnīgi pretējais.

Kosovas neatkarības atzīšana bija smags starptautisko tiesību pārkāpums, un šī starptautisko tiesību pārkāpuma pirmais upuris būs Eiropas integrācija un transatlantiskās attiecības. Es domāju, ka tas ir skaidri redzams. Etniskais princips tika noraidīts kā pamats robežu noteikšanai Bosnijas gadījumā, lai gan Kosovas gadījumā to uzskatīja par vienīgo kritēriju un pamatprincipu. Es uzskatu, ka nedrīkst rīkoties visatļauti un pārkāpt starptautiskās tiesības: tas atspoguļojas dokumentos, tādos kā Helsinku Nobeiguma akts, kuri ir zaudējuši savu uzticamību.

  Roberta Alma Anastase (PPE-DE). – (RO) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, vēlos pievienoties kolēģiem, kuri atzinīgi novērtēja šī ziņojuma sagatavošanu un uzsvērt tā būtisko ieguldījumu Eiropas nākotnē.

Ir svarīgi, ka Lisabonas līgumā tiek pievērsta uzmanība pilsoņu lomai un iestāžu atbildībai. Tādēļ es domāju, ka ar šo ziņojumu Eiropas Parlaments apliecina, ka tas uzņemas jaunu lomu Eiropas Savienības darbībā. Tādēļ atkārtoti izsaku savu atbalstu visiem Līguma noteikumiem, kas paredz saskaņot parlamentu lomas gan valstu, gan Eiropas līmenī.

Otrkārt, es vēlos pieminēt izmaiņas, ko Lisabonas līgums ievieš Eiropas Savienības ārpolitikas jomā. To pārvēršana konkrētos faktos ir būtiska Eiropas rīcības saliedēšanai šajā virzienā. Tādēļ vissvarīgākais šajā ziņojumā ir aicinājums to ratificēt visām 27 dalībvalstīm. Izsaku savu gandarījumu par to, ka Rumānija ir ratificējusi Līgumu 2008. gada februārī, kļūstot par ceturto valsti, kas ir pierādījusi savus centienus virzībai uz Eiropu un nepārprotamu vēlēšanos sniegt savu ieguldījumu vēl lielākā labklājībā Eiropas Savienības nākotnē.

  Miloš Koterec (PSE). – (SK) Es vēlos pateikties referentiem par viņu lielisko darbu, kurā ir skaidri definēti visi jaunā Līguma pozitīvie aspekti, kā arī nepilnības. Kā teikts parunā, nekas nav pilnīgs. Bet, jebkurā gadījumā, būsim pateicīgi par kvalitatīvo Līgumu un par to, ka tas ataino Eiropas Savienības patieso realitāti, un par iespējām, kas tiek piedāvātas šajā Līgumā.

Kā referenti ir pamatoti norādījuši, šis Līgums nostiprina demokrātisko atbildību un lēmumu pieņemšanas pilnvaras un tādejādi palielina pilsoņu kontroli pār Eiropas Savienības norisēm. Tomēr šajā sakarībā es vēlos aicināt dalībvalstu valdības nodrošināt pilsoņiem patiesu vispārējo informāciju par Lisabonas līgumu, lai visi to izprastu un lai katrs spētu pieņemt apzinātus lēmumus, neatkarīgi no tā, vai viņš/ viņa atzīst šo tiesību aktu vai nē: tam ir jābūt likumam, kas attiecas uz visiem Eiropas (un ne tikai Eiropas) tiesību aktiem. Esmu pārliecināts, ka Eiropas Savienības pilsoņi, ja vien viņi būs labi informēti, sniegs Līgumam savu pilnīgu atbalstu.

Es vēlētos arī uzsvērt, ka šādam svarīgam dokumentam nevajadzētu kļūt par politisko spēļu objektu, kā tas ir Slovākijas gadījumā, kur opozīcija bloķē šī progresīvā un demokrātiskā dokumenta pieņemšanu.

  Mairead McGuinness (PPE-DE). – Priekšsēdētāja kungs, es uzstājos šeit – es ceru – kā viena no vienkāršajiem un cienījamajiem Īrijas pilsoņiem, atsaucoties uz manu kolēģi, Eiropas Parlamenta deputātu N. Farage – kaut arī es domāju, ka viņš Palātu ir patlaban atstājis.

Es nebrīnos, ka vienkāršie, cienījamie Īrijas pilsoņi ir samulsuši, jo viņiem ir dīvaini „cīņu biedri” „nē” atbalstītāju pusē – M. McDonald kundze un N. Farage kungs. Tas sagrauj uzticību! Vai drīkstu īpaši Sinn Féin jautāt: vai viņi var neatzīt Eiropas Savienības lomu miera sasniegšanā Ziemeļīrijā? Tieši to stiprinās šis Līgums, nevis „militarizāciju”, kā viņi to dēvē.

Vai drīkstu par valstu parlamentu lomu teikt: atļaujiet valstu parlamentiem izmantot pilnvaras, kas ar šo Līgumu tiek viņiem piešķirtas, un atļaujiet vienkāršajiem, godājamajiem valstu pilsoņiem mudināt parlamentus šīs pilnvaras izmantot efektīvi.

A. D uff kungam: tie ir meli, kas Īrijā tiek izplatīti par „paškorektīvu” Līgumu: tas ir ļaunprātīgs izdomājums. Tā nav taisnība, un tā tas nav.

Visbeidzot, ļaujiet man teikt, ka, pretēji „nē” atbalstītāju, piemēram, M. McDonald kundzes un N. Farage kunga teiktajam, šis Līgums ir labs darījums Īrijai, labs darījums ES un labs darījums Eiropai, un es mudinu Īrijas pilsoņus balsojumā pateikt „jā”!

  Marian Harkin (ALDE). – Priekšsēdētāja kungs, es nebiju paredzējusi, ka mani uzaicināsiet tik ātri. Es jau runāju, bet vēlos pieminēt vēl vienu jautājumu. Mēs esam uzklausījuši visus „nē” atbalstītājus, cilvēkus, kas mums stāsta, ka Lisabonas līgums turpinās Eiropas Savienības militarizāciju, ka tas izraisīs sociālo dempingu, ka tas mūs visus novedīs uz nepareiza ceļa. Labi, es nedzirdēju nelielu daļu diskusiju, bet es neesmu dzirdējusi nevienu komentāru par 49. pantu, kas paredz, ka, ja Lisabonas līgums tiek ratificēts, jebkura dalībvalsts var izstāties no Eiropas Savienības saskaņā ar tās konstitucionālajām prasībām.

Tas nozīmē, ka visi, kas uzskata, ka viņiem Eiropas Savienībā nebūtu jābūt, var mudināt savus pilsoņus izstāties no tās pēc Līguma ratificēšanas. Tādēļ to nevar izmantot par ieganstu, lai Līgums netiktu apstiprināts.

  Colm Burke (PPE-DE). – Priekšsēdētāja kungs, „jā” Lisabonas līgumam nozīmē „jā” Pamattiesību hartai. Sākotnēji Eiropas Pamattiesību harta tika izstrādāta, lai nostiprinātu pamattiesību aizsardzību ES, ņemot vērā pārmaiņas sabiedrībā, sociālo attīstību, kā arī zinātnisko un tehnisko attīstību, šīs tiesības padarot pārredzamākas, apkopotas hartā.

Harta aptver tādas atšķirīgas jomas kā vecu ļaužu aprūpe, cilvēku ar īpašām vajadzībām aprūpe, privātās un ģimenes dzīves neaizskaramība, spīdzināšanas aizliegums un tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību un taisnīgu tiesu. Šīs tiesības attiecas uz ES iestādēm un struktūrām, un dalībvalstīm tikai tad, ja tās īsteno Eiropas Savienības tiesību aktus. Harta, neparedzot jaunas pilnvaras ES, pilsoņiem atvieglo iespējas noskaidrot, kādas ir viņu tiesības un atbildība saskaņā ar Eiropas Savienības tiesību aktiem.

Harta bija tikai politiska deklarācija 2000. gadā, kad tā tika sākotnēji pieņemta. Ja Īrijas pilsoņi nobalsos par Lisabonas līgumu, viņi piešķirs arī juridiski saistoša līguma statusu Pamattiesību hartai, kas nāks par labu visiem Īrijas un ES pilsoņiem.

  Bruno Gollnisch (NI). – (FR) Priekšsēdētāja kungs, es atzīmēšu godprātību, ar kādu jūs vadāt šīs debates.

Dāmas un kungi, es vēlos izvirzīt morālas dabas jautājumu, atsaucoties uz to cilvēku apgalvojumiem, kuri atbalsta Līguma ratificēšanu un mums apgalvo, ka Līgums ir tieši tas pats, kas Konstitūcija.

Tā tas ir, un Giscard d’Estaing kungs, būdams zinošs cilvēks, tieši tā arī pateica – tas ir tas pats, kas Konstitūcija, tikai citādi pasniegts. Tā tas ir gadījumā ar A. Merkel kundzi, kura teica tieši tos pašus vārdus – viņa runāja angliski: „Saglabāsim saturu un nomainīsim formulējumu”. Tā bija arī  G. Amato kunga, bijušā Itālijas premjerministra, gadījumā, kurš teica, ka teksts ir padarīts nelasāms tādēļ, ka, ja tas būtu vienots teksts, katrs saprastu, ka tā ir Konstitūcija, un aicinātu rīkot referendumu par šo jautājumu. Tā tas ir arī gadījumā ar mūsu godājamo deputātu K. de Gucht kungu. Tā tas ir arī gadījumā ar Luksemburgas premjerministru, J.C. Juncker kungu.

Tādēļ es domāju, ka šī blēdība pret Eiropas pilsoņiem rada morāla rakstura problēmu.

  Jan Zahradil (PPE-DE). – (CS) Eiropas Savienība nav valsts, un tādēļ tai nav vajadzīga konstitūcija. Kaut negribīgi, tam piekritīs pat Eiropas Konstitūcijas aizstāvji. Diemžēl, ne visi no viņiem ir pārvarējuši vilšanos, tādēļ šī ziņojuma 6. punktā ir izteikta nožēla par Līgumā ieviestajām pārmaiņām, salīdzinot ar Eiropas Konstitūcijas projektu.

Es uzskatu, ka tā ir rupja kļūda. Grūta ceļa rezultātā 27 dalībvalstis nonāca pie vienprātības. Atsevišķas valdības vēlējās izmaiņas Eiropas Konstitūcijas projektā, un tagad Ķ. de Vigo kunga un R. Corbett kunga ziņojumā viņi tiek netieši kritizēti par šādu pieeju. Manuprāt, ja Eiropas Parlaments nobalsos par šī ziņojuma 6. punktu, tādejādi tiks izrādīta nepārprotama nerēķināšanās ar panākto vienprātību 27 dalībvalstu starpā, un tam var būt tikai slikta ietekme uz kopējo lietu. Es noteikti nevaru šo punktu atbalstīt.

  Lambert van Nistelrooij (PPE-DE). – (NL) Priekšsēdētāja kungs, papildus sociālajai un ekonomiskajai kohēzijai, šis Līgums nosaka arī trešo mērķi, teritoriālo kohēziju, visai Eiropas Savienībai. Tā var veidoties attīstītākajos Eiropas Savienības reģionos, bet tajā pat laikā mēs aizstāvam nodarbinātības un ekonomiskās attīstības iespējas visā Eiropas Savienībā. Tas ir nozīmīgs pamats sociālajai un reģionālajai politikai. Būtiski, lai tas tiktu detalizēti izstrādāts šādā veidā un dotu iespējas nodot zināšanas par uzņēmējdarbību un par naudas līdzekļu un instrumentu izmantošanu – iedomājieties, piemēram, par struktūrfondiem. Tas ir jāatgādina Parlamentam, jo šis jautājums šī rīta diskusijās netika izvirzīts. Šādi mēs arī parādīsim Eiropas Savienības pilsoņiem, ka spējam piedāvāt jaunus risinājumus jaunajos apstākļos.

  Luís Queiró (PPE-DE). – (PT) Manuprāt, šobrīd ir būtiski uzsvērt politiku raidīto signālu nozīmīgumu; mūsu uzdevums ir nodot atbilstošos signālus pilsoņiem. Vai tā vietā, lai šajā Parlamentā turpinātu diskusijas par atšķirībām starp Konstitucionālo Līgumu un Lisabonas līgumu vai arī par to, kā dalībvalstīm izturēties pret Lisabonas līguma ratificēšanu, mums drīzāk nevajadzētu apspriest, kas būs darāms pēc Līguma stāšanās spēkā, jo mēs ceram, ka tas stāsies spēkā? Mēs stāstījām saviem pilsoņiem, ka iestāžu reforma bija nepieciešama, lai mēs sasniegtu vairāk un labākus rezultātus. Šī reforma patlaban šeit tiek veikta.

Vai Eiropa gada laikā būs labāk sagatavota globalizācijas, enerģijas piegāžu neatkarības, demogrāfiskās krīzes, terorisma, finansiālās nestabilitātes un nodarbinātības izmaiņu problēmu risināšanai? Tam ir jānotiek. Vai Eiropas Parlaments būs enerģiskāks, lai uzņemtos aktīvu lomu šo reformu apstiprināšanai? Vēlreiz: tam ir jānotiek.

Šāds ir signāls, kas mums šodien ir jānodod; neīstenosim ķīniešu parunas vārdus, „kad gudrs vīrs rāda uz debesīm, muļķis skatās uz pirkstu”. Cerēsim uz nākotni, priekšsēdētāja kungs, un atzīsim, ka mūsu uzdevums ir to veidot.

  Paul Rübig (PPE-DE). – (DE) Priekšsēdētāja kungs, komisār, dāmas un kungi, man būs interesanti izpētīt, komisār, kādā mērā ir atzīti dažādie Reformu līguma protokoli un teksti. Vai ir kāds kopsavilkums par to, kurus punktus sabiedrība vērtē īpaši atzinīgi un kuri ir problemātiskāki? Vai jums ir kāda tirgus pētījuma rezultāti, kas parāda, ko sabiedrība uzskata par trīs nozīmīgākajiem Reformu līguma mērķiem, lai mēs spētu ieraudzīt kādas ir 500 miljonu Eiropas Savienības pilsoņu intereses, kas parāda, ka šis Reformu līgums ir pilnīgi nepieciešams? Vai ir pieejams kāds kopsavilkums vai tirgus pētījums, kas parāda, cik lielā mērā pilsoņi ir informēti par šo Reformu līgumu gan kvantitatīvā, gan kvalitatīvā ziņā? Uz šī pamata varētu novērtēt, kāda nozīme šim reformu solim būs Eiropas Savienībā.

Ko jūs kā komisārs esat paredzējis darīt tuvākajā laikā, lai panāktu, ka šī informācija pilsoņiem ir pieejama saprotamākā veidā?

  Piia-Noora Kauppi (PPE-DE). – Priekšsēdētāja kungs, ja Eiropas Savienība būtu automašīna, šis Līgums būtu jāuzskata par tās uzlabošanu, papildu aprīkošanu. Ir ļoti svarīgi, ka mums ir jaunas struktūras, jo īpaši ārpolitikas un drošības politikas jomā, un es piekrītu tiem, kuri uzsver labas kopējās ārpolitikas un drošības politikas nozīmi, taču ar labas struktūras izveidošanu vien ir par maz.

Ja mēs nespējam mūsu darbības saskaņot un ja mēs nespējam patiesi strādāt kopā un izstrādāt kopējus vēstījumus, ko sniegt H. Kissinger vai C. Rice, tad šādi vēstījumi nav nekā vērti. Mums ir jāpanāk, lai šīs debates kļūtu saturīgākas, un mums patiesi ir jāstrādā pie kopēju uzskatu veidošanas.

Patlaban mums ir perfekts transporta līdzeklis. Mums ir jāuzsāk brauciens noteiktā virzienā, un mums ir jāuzņemas sava loma pasaulē. Šis Līgums mums dod līdzekļus, ar ko to paveikt.

  Pál Schmitt (PPE-DE). – (HU) Pateicos, priekšsēdētāja kungs. Būdams Eiropas Parlamenta deputāts, kas pārstāv vienu no jaunajām dalībvalstīm, vēlos izmantot iespēju izteikt atzinību par solidaritāti, ko Kopiena ir mums izrādījusi. Bez tās Austrumeiropas valstis nespētu atgūties no 40 Padomju Savienības okupācijas gadiem.

Lūdzu, atļaujiet iesākumā man kā Delegācijas ES un Horvātijas Apvienotajā parlamentārajā komitejā priekšsēdētājam teikt, ka šis Līgums dalībvalstu sadarbību padarīs ciešāku un efektīvāku un vienlaicīgi dos iespēju turpināt Eiropas Savienības paplašināšanos, iesaistot tās valstis, kas pieņem un atbalsta ES vērtību sistēmu.

Manuprāt, Līgums ir pozitīvs vēstījums Rietumbalkānu valstīm, kas jau ir iesākušas pievienošanās sarunas; tas mudinās šīs valstis paātrināt savu reformu gaitu, jo tas padara iestāšanos ES šīm valstīm sasniedzamāku un vienkāršāku.

Nobeigumā teikšu, ka viena no svarīgākajām un novatoriskajām šī Līguma sastāvdaļām manā izpratnē ir tā, ka Līgums nodrošina minoritāšu tiesības, pasludinot mazākumtautību un etnisko minoritāšu tiesību aizsardzību par Eiropas Savienības pamatprincipu. Paldies.

  Gay Mitchell (PPE-DE). – Priekšsēdētāja kungs, cik man zināms, es esmu vienīgais deputāts, kurš ir vēlēšanu komisijas vadītājs, un tomēr es neuzskatu par savu pienākumu stāstīt Vācijas pilsoņiem, ka viņu lēmums ir nelikumīgāks par Īrijas lēmumu tā vienkāršā iemesla dēļ, ka mums būs referendums, taču viņiem nav Konstitūcijā noteikta iemesla rīkot referendumu.

Kāda veida referendumu vēlas tie, kas apgalvo, ka vēlas referendumu? Vai viņi vēlas tādu referendumu, kurā 50% vai vairāk vēlētāju no visas Eiropas Savienības pieņems šo lēmumu viņu vietā, šajā gadījumā lielām valstīm vai arī lielu un mazu valstu sajaukumam pieņemot lēmumu par visiem? Vai arī viņi uzskata, ka katrā dalībvalstī ir jābūt vairāk par 50%, šajā gadījumā ikvienai dalībvalstij piešķirot tiesības pieņemt lēmumu visu pārējo dalībvalstu vietā! Kur te ir saprātīgums?

Winston Churchill lietoja vārdkopu „terminoloģiskas neprecizitātes”. Es nekā citādi neraksturotu gļēvos cīnītājus par manām tiesībām, bet tie ir augstākajā mērā liekulīgi!

  Janez Lenarčič, Padomes priekšsēdētājs. − Man bija liels prieks būt klāt šajās ārkārtīgi interesantajās un dinamiskajās debatēs. Atļaujiet man savas piebildes iedalīt trijās daļās.

Pirmā grupa attiecas uz sagatavošanas pasākumiem, kuri ir jāpabeidz, lai Lisabonas līgums, ja tas tiks pieņemts, tiktu pilnībā īstenots. Šādu pasākumu ir daudz. Ir jāsagatavojas Eiropadomes priekšsēdētāja vēlēšanām un Augstā pārstāvja ārpolitikas un drošības politikas jautājumos vēlēšanām, lai izveidotu kopējus ārējos dienestus un noorganizētu darbu tieslietu un iekšlietu jomā.

Šie pasākumi ir jāveic pacietīgi un ar atbildības sajūtu. Esmu pārliecināts, ka neviens nevēlētos radīt iespaidu, ka Eiropas Savienības un dalībvalstu iestādes cīnās katra par lielāko pīrāga daļu pirms pīrāgs vēl ir gatavs.

Tādēļ mums ir jāapzinās, ka, lai gan sagatavošanās pasākumi ir jānobeidz, tomēr pēdējais vārds saistībā ar Lisabonas līguma īstenošanu pieder dalībvalstīm, proti, valstu parlamentiem un - vienā gadījumā - vēlētājiem. Tas liek atcerēties dilemmu, kas šodien ir vairākkārt pieminēta un plaši apspriesta pēdējo piecu gadu laikā: referendums vai ratificēšana parlamentārā ceļā?

Es vēlos pateikties A. Doyle kundzei, G. Mitchell kungam un citiem, kas norādīja, ka dalībvalstu lēmums ir jārespektē. Sākumā es uzsvēru, ka lēmums par Lisabonas līguma ratifikācijas veidu ir vienīgi katras dalībvalsts suverēnā kompetence un atbildība.

Tomēr man jāpiemetina: nekas nepareizs nav ratifikācija parlamentārā ceļā. Pilnīgi nekas. Visas Eiropas Savienības dalībvalstis ir parlamentārās pārstāvības demokrātijas, un, galu galā, šī cienījamā kopsapulce, Eiropas Parlaments, ir varens demokrātiskas pārstāvniecības simbols.

Tagad dažus vārdus par ratifikācijas nozīmi. Manuprāt, Lisabonas līguma ratifikāciju ir jāaplūko ne tikai šodienas, bet arī vēsturiskajā kontekstā un ņemot vērā nākotni. Es vēlos piebilst M. Schulz kunga un citu teiktajam, proti, ka mums ir jāatceras, kas notika mūsu kontinentā pirms simts gadiem, pirms septiņdesmit pieciem gadiem, un, runājot par manu valsti, droši vien jāatceras arī, kas notika pirms divdesmit un vēl mazāk gadiem. Īsāk sakot, mūsu atmiņām par pagātni ir mums nemitīgi jāatgādina, ka Eiropas Savienība bija tā, kas deva nozīmīgu ieguldījumu mieram, stabilitātei un labklājībai mūsu kontinentā.

Tai pašā laikā mums jārēķinās ar nākotni. Mums ir jāsagatavojas to uzdevumu veikšanai, par kuriem jau tagad ir zināms, ka tie Eiropas Savienībai būs jāatrisina. Mūsu nelokāmais viedoklis ir, ka Lisabonas līgums ir solis pareizā virzienā, kas dod mums iespējas atrisināt uzdevumus, kas patlaban ir samanāmi pie horizonta.

  Margot Wallström, Komisijas priekšsēdētāja vietniece. − Priekšsēdētāja kungs, šīs patiesi bija dzīvīgas un interesantas debates, un es vēlētos saistībā ar tām izteikt trīs piebildes.

Vispirms es runāšu par īstenošanu, jo vairāki no jums ir izvirzījuši konkrētus, specifiskus jautājumus saistībā ar īstenošanu un šīs īstenošanas uzraudzīšanu. Es vēlos arī ko teikt par šeit notikušajām demokrātijai veltītajām diskusijām un par saikni starp saziņu un debatēm.

Sākot ar G. Deprez kunga, J.L. Dehaene kunga, E. Barón Crespo kunga un A. Duff kunga jautājumiem, vairāki no jums jautāja, kas tagad notiek saistībā ar sagatavošanos jaunā Reformu līguma īstenošanai.

Es domāju, ka sagatavošanās jau notiek visās iestādēs, no kurām mēs sagaidām konkrētu rīcību, un kas no tām tiks prasīts – gadījumā, ja Komisija izvirzīs specifiskus tiesību aktu priekšlikumus – un ko tas nozīmēs starpiestāžu sadarbībai un praktiskajām sagatavošanās darbībām. Tas būs jādara, pilnībā respektējot patlaban notiekošo ratifikācijas procesu.

Mūsu pieeja Komisijā ir bijusi to veikt oficiāli pilnīgi korektā veidā un respektēt ratifikācijas procesus – nevis cerēt uz tiem, bet tos sagatavot. Es domāju, ka arī Padomei ir tāda pati pieeja, kur tika veikta uzskaite, un mēs, protams, uzskatām, ko Komisijai savus pienākumus ir jāveic tādā pašā veidā.

Mēs, protams, sadarbosimies ar Parlamentu un raudzīsim padarīt to, kas darāms, praktiskā ziņā. Ir labi, ka diskusijas attiecīgajās iestādēs jau notiek, lai nodrošinātu, ka viss ir gatavs un var tikt risināts formāli pilnīgi korektā veidā. Mēs, protams, gatavojamies uzsākt praktisko darbu.

Daudz ir runāts par demokrātiju, atgādinot, ko par to ir teicis jau pieminētais Čērčils: „demokrātija ir sliktākais pārvaldes veids, izņemot visus citus veidus, kas laiku pa laikam ir izmēģināti”.

Neatkarīgi no tā, kāda ratifikācijas metode ir izvēlēta – un par to izlemj attiecīgās valdības un katra dalībvalsts – Komisija to respektēs un uzskatīs par likumīgu arī ratifikāciju valstu parlamentos. Neatkarīgi no tā, kura metode ir izvēlēta, saziņai ar pilsoņiem ir jābūt.

Man jāinformē visus, kas ir pieprasījuši konsolidētu tekstu: no Padomes ir saņemta ziņa, ka šāds teksts tiks sagatavots, cerams, tas notiks pēc iespējas drīz, un pavasarī mums noteikti būs konsolidētais teksts no Padomes. Es zinu, ka šobrīd ir pieejams krietni daudz konsolidētā teksta dažādu valodu versijās. Es zinu, ka Lordu palāta ir sagatavojusi konsolidēto tekstu, es zinu, ka Francijas Senāts ir sagatavojis konsolidēto tekstu, es zinu, ka tāds ir atrodams arī Vācijā. Tas ir pieejams internetā.

Tas nozīmē, ka pieejamās informācijas trūkums nevar būt iegansts. Visi teksti ir pieejami, un ir pieejama arī informācija Komisijas tīmekļa vietnē, kurā sniegti jautājumi un atbildes, kā arī faktu materiāls par Līgumu attiecībā uz konkrētiem, būtiskiem jautājumiem.

Mūsu visu pienākums ir palīdzēt pilsoņiem iegūt piekļuvi viņiem vajadzīgajai informācijai par faktiem, kā arī atbildēt uz viņu konkrētajiem jautājumiem.

Atbildot P. Rübig kungam, no iepriekšējiem Eirobarometra aptauju rezultātiem mēs zinām, ka, pirmkārt un galvenokārt, pilsoņus interesē būtiski jautājumi, un organizatoriskie jautājumi viņus tik ļoti neinteresē. Bet es domāju, ka atsevišķas dalībvalstis arī veiks aptaujas, lai noskaidrotu savas valsts sabiedrības viedokli. Kas vēl notiks šajā sakarā, mēs uzzināsim vairāk nākamajos mēnešos. Komisija veiks vispārējus novērojumus, izmantojot Eirobarometru.

Lūdzu, norādiet pilsoņiem un visiem, kas ar jums sazinās, mūsu jauno tīmekļa vietni, kuras nosaukums ir „Debate Europe”. Mēs esam atjaunojuši “Debate Europe”, lai iekļautu tajā jauno Reformu līgumu. Sekojiet diskusijām un, lūdzu, mudiniet cilvēkus komentēt un piedalīties diskusijās internetā.

Ļaujiet man arī izteikt cerību, ka mēs šajā diskusijā varam iesaistīt arī jaunus cilvēkus un sievietes, jo sarunās par demokrātiju un pārstāvības demokrātiju mēs vēlamies redzēt piedalāmies arī vairāk sieviešu, cerams, arī kā mūsu iestāžu un Eiropas Savienības nākamās vadītājas.

Ja sievietes neredz, ka viņas ir pārstāvētas, viņas svārstīsies pirms sava atbalsta sniegšanas mūsu dažādajiem projektiem un lēmumiem. Tātad, arī šis ir demokrātijas pienākums un uzdevums mums visiem.

Visbeidzot H. Nassauer kungs izvirzīja ļoti svarīgu jautājumu par valstu parlamentiem un par to, kā mēs varam sekot līdzi šajā jomā un nodrošināt, ka darbojamies saskaņoti. Eiropas Parlamenta paplašinātā un nostiprinātā loma ir piemērota šī jautājuma nostiprināšanai valstu parlamentārajās procedūrās visās dalībvalstīs. Arī tas mums ir rūpīgi un pamatīgi jāsagatavo kopā ar valstu parlamentiem. Viņiem ir nozīmīga loma, un tai ir pilnībā jāsagatavojas.

Pateicos par šīm debatēm. Komisija cieši sadarbosies ar Parlamentu un Padomi, lai sagatavotos īstenošanai un noteikti pieliks visas pūles, lai nodrošinātu saziņu ar pilsoņiem un nodrošinātu viņiem piekļuvi informācijai un vajadzīgo diskusiju forumu diskusijām par Eiropas nākotni.

  Richard Corbett, referents. − Priekšsēdētāja kungs, šajās diskusijās ir pierādījies, ka šajā Parlamentā ievēlētie 27 valstu pārstāvji šo Līgumu atbalsta ar ļoti lielu vairākumu. Katra partija, kas ir kādā no mūsu dalībvalstu valdībām, un gandrīz vai katra no lielākajām opozīcijas partijām dalībvalstīs – izņemot, protams, britu Konservatīvo partiju –Līgumu atbalsta.

Visas lielākās Kristīgo demokrātu partijas to atbalsta. To atbalsta visu mūsu valstu Sociāldemokrātiskās partijas. To atbalsta Liberāli demokrātiskās partijas visās mūsu valstīs, lielākā daļa Zaļo partiju un pat Konservatīvās partijas, protams, izņemot britu Konservatīvo partiju. Opozīcija pret Līgumu šajā Parlamentā nāk galvenokārt no labējiem un atsevišķas galēji kreisās partijas. Kaut arī tas ir dīvaini, pret šo Līgumu iebilst šī jaunā politiskā apvienība, kuru virza Sinn Féin un britu Konservatīvā partija.

Daži no viņiem šodien apgalvoja, ka šis Līgums tiek pieņemts, nenodrošinot mums piekļuvi dokumentiem, ka nav publicēta Līguma konsolidētā versija. Bet, kā es jau to norādīju vakar, vairākas dalībvalstis Līguma konsolidēto versiju ir publicējušas.

Tad viņi, līdzīgi J.P. Bonde kungam, sūdzas, ka tajās nav uzrādīti Līguma grozījumi, taču grozījumi, protams, ir pieejami kopš decembra visās valodās Oficiālajā Vēstnesī. Ir skaidrs, ka jebkurš Eiropas Parlamenta deputāts, kurš saka, ka viņš vai viņa nav varējis izlasīt šo tekstu, nedara darbu, par ko saņem atalgojumu. Tas ir vienkārši slinkums.

Otrkārt, daži no viņiem ir te nākuši un teikuši, ka Eiropas Parlamentam ir jāaicina rīkot referendums. Tas ir samērā uzjautrinoši, ka tie, kas iebilst pret Eiropas Parlamenta pilnvarām, kas ir pret to, lai Eiropas Savienība varētu noteikt dalībvalstīm, kā rīkoties, nāk un saka, ka mums būtu suverēnajām dalībvalstīm jānosaka viņu iekšējās procedūras starptautiska līguma ratificēšanai. Tā ir galēja liekulība.

Visbeidzot, es pamanīju, ka daudzi no viņiem ilgstoši nepiedalījās debatēs, jo viņi bija atstājuši Palātu, aizlaidušies kā zaķpastalas. Es domāju, ka tas ir ļoti simboliski. Viņi ir zaķpastalas, jo viņi šmauca prom no šīm diskusijām, un viņi baidījās no šīs demokrātiskās diskusijas iznākuma, no sprieduma, kas ir pārliecinoši labvēlīgs šim Līgumam: tas ir saprātīgs Līgums, kas uzlabos un padarīs demokrātiskāku Eiropas Savienību.

(Aplausi)

  Íñigo Méndez de Vigo, referents. − (ES) Priekšsēdētāja kungs, šodien tika pieminēta Eiropas integrācija no vēsturiskā viedokļa.

Eiropas Savienība, ko mēs esam izveidojuši pēdējo 50 gadu laikā, ir diskusiju un dialogu Eiropa, tā ir Eiropa, kurā tiek respektēti pārējie, tā ir Eiropa, kas pielaiko citu apavus, lai spētu viņus saprast. Šo domu šodienas diskusijās uzsvēra lielākais šī Parlamenta vairākums.

Tomēr šajās diskusijās piedalījās arī cita Eiropa, priekšsēdētāja kungs, kuru es nosauktu par trīs „n” Eiropu: nesaticības, nosodīšanas un nicināšanas Eiropa. Kā demokrātiem, mums šāda Eiropa nepatīk, jo mēs uzskatām, ka diskusijas var notikt un ka tām būtu jānotiek, taču tajās nedrīkst paust nicinājumu.

Es domāju, priekšsēdētāja kungs, ka šodien tika pateikts daudz kas, no kā atsevišķas lietas bija pilnīgi nepareizas.

Īpaši es vēlos pieminēt vienu: teikt, ka Lisabonas līgumā ir iekļautas jaunas kvalificētā balsu vairākuma devas, ir patiesība, bet kādēļ gan neteikt, ka Lisabonas līgums nozīmē lielāku Eiropas Parlamenta līdzdalību? Kā var būt šī Parlamenta deputāts un nevēlēties lielāku līdzdalību politisku lēmumu, kas ietekmēs Eiropas pilsoņu dzīvi, pieņemšanā?

(Aplausi)

Es nobeigšu, priekšsēdētāja kungs, citējot Miguel de Cervantes, kurš vecumā un savas dzīves beigās teica, ka dažos gadījumos ir bijis jāizšķiras par labu ceļam vai iebraucamai vietai. Iebraucamajā vietā jūs paliekat uz vietas. Pa ceļu jūs virzāties uz priekšu.

Es ceru, priekšsēdētāja kungs, ka, tāpat kā mana politiskā grupa un pārējo deputātu grupu vairākums šajā Parlamentā, mēs balsosim par Lisabonas līgumu ar sirdi un ar prātu. Ļaujiet mums, tiem, kas vēlas stiprināt Eiropu, demokrātiski balsojot, demokrātiski to atzīt.

(Aplausi)

  Priekšsēdētājs. – Debates ir slēgtas.

Mums tagad ir jāpāriet pie balsošanas. Šis ir balsojuma pirmais jautājums, par kuru balsosim tūlīt.

Rakstiski paziņojumi (142. pants)

  Bairbre de Brún (GUE/NGL), rakstiski. - (GA) Ņemot vērā visu kopumā, ir jāsaka, ka Eiropas Savienība Īrijai ir noderīga.

Taču šis referendums ir par Lisabonas līgumu. Vai Eiropas Savienība ir vai nav bijusi Īrijai noderīga, šajā gadījumā nav svarīgi.

Lisabonas līgums piešķir īpašas pilnvaras tirdzniecības politikas jomā Eiropas iestādēm, tostarp, arī pilnvaras veikt sarunas par starptautiskajiem tirdzniecības nolīgumiem. Tas pilnvaro Komisiju uzsākt un vadīt sarunas, tostarp arī sarunas par starptautiskajiem tirdzniecības nolīgumiem, pirms atskaitīšanās Ministru Padomei. 10. panta a) punkts pilnvaro veikt „progresīvu starptautiskās tirdzniecības ierobežojumu atcelšanu”, un tas ir Komisijas vadošais princips saskarsmē ar valstīm, kuras nav dalībvalstis. Kopš 2006. gada ES ir mēģinājusi likvidēt „pārrobežu šķēršļus” attiecībās ar attīstības valstīm. Šķēršļus, piemēram, vides aizsardzības prasības, patērētāju aizsardzības prasības un veselības aizsardzības prasības neatkarīgi no sekām, ko izraisa šo prasību atcelšana. Ņemot vērā šos abus aspektus, ir labi pamanāms, ka tas ir būtisks solis atpakaļ ES pieejā nabadzības un nevienlīdzības problēmu risināšanā pasaulē.

  Ilda Figueiredo (GUE/NGL), rakstiski. – (PT) Tagad, kad notiek Lisabonas līguma ratifikācijas process, Eiropas Parlaments atkal pārkāpj savas pilnvaras, mēģinot ietekmēt sabiedrības viedokli ar ziņojumu, kas izsaka atbalstu Līgumam un piespiežot visas ES dalībvalstis Līgumu ratificēt pietiekami savlaicīgi, lai tas varētu stāties spēkā 2009. gada 1. janvārī. Tas ir tīrs politisks aprēķins, jo Parlamenta kompetence nesniedzas tik tālu, lai apstiprinātu Eiropas Līgumus. Šajā jomā kompetentas ir dalībvalstis: sākumā apstiprinot Starpvaldību konferencē un pēc tam - ratificējot katrā dalībvalstī saskaņā ar to pamattiesību aktiem.

Tā kā ES patlaban apiet referendumus, lai izvairītos no Līguma atkārtotas noraidīšanas, kā tas notika Francijā un Nīderlandē 2005. gadā, patiesībā referendums notiks tikai Īrijā.

Izvairīšanās no referendumiem, aizbildinoties ar visdažādākajiem iemesliem, liecina par bailēm no pilsoņu balsojuma Portugālē un citās ES valstīs. Šajās valstīs zina, ka Lisabonas līguma saturs ir tāds pats kā „Eiropas Konstitūcijas” saturs. Nosaukums ir izmainīts, lai apmuļķotu pilsoņus, kas rada patiesus politiskus draudus. Tādēļ mēs neatbalstām ziņojumu.

  Katrin Saks (PSE), rakstiski. – (ET) Būtiskākais jautājums Eiropas Savienībai ir Lisabonas līgums, jo Eiropas nākotne ir līdzsvarā, jo tas ir veids, kā Eiropa var iekļauties pasaulē, kas ar katru gadu mainās ātrāk un ātrāk par mums. Man ir trīs piezīmes:

1) Vispirms, atzinīgi novērtēt, ka Francija, kurā uzsākās krīze, kas pavadīja referenduma izraisīto šoku, bija pirmā „vecā” Eiropas valsts, kura ratificēja Līgumu, tādejādi tā parādīja piemēru citiem, ka Eiropas integrācijas process ir noteikti jāturpina.

2) Otrkārt, es ceru, ka ratifikācijas laikā dalībvalstis nesāks izmantot Līgumu kā līdzekli politikas īstenošanai, kā tas notika Slovākijā, kur opozīcija, lai gan tā atbalsta Līgumu, ratifikāciju padarīja atkarīgu no tā, vai valdošā partija atcels likuma projektu, kuram nepiekrita opozīcija. Svarīgākos ES jautājumus nedrīkst pakļaut vietējām problēmām!

3) Nobeigumā es vēlos izteikt cerību, ka Reformu līgums izbeigs aplamības, ko pauž daži Eiropas politiķi, ka mēs varam turpināt darboties ar vecajiem Līgumiem. Gluži otrādi, globalizācija pieprasa ne vien lielāku apņēmību ieceres pārvērst īstenībā, bet arī plašāku vienošanos par to, kā veidot Eiropas Savienības politiku un jaunus pamatdokumentus, lai sasniegtu šo mērķi.

SĒDI VADA: HANS-GERT PÖTTERING
Priekšsēdētājs

4. Balsošanas laiks

  Priekšsēdētājs. − Mums tagad ir jāpāriet pie balsošanas.

(Balsošanas rezultātus un detaļas sk. Protokolā)

4.1. (A6-0013/2008, Richard Corbett) Lisabonas līgums (balsojums)

– Pirms balsojuma par grozījumu Nr. 29

  Richard Corbett, referents. − Priekšsēdētāja kungs, vēlos tikai paskaidrot, ka šis grozījums ir attiecināms, kā redzams mūsu balsošanas sarakstā, uz 2(c) punktu, kurš atrodas tur, kur tam pēc būtības vajadzētu būt tekstā – 5(e) punkta vietā.

– Pēc balsojuma par rezolūcijas priekšlikumu

(Ilgstošas ovācijas)

(IND/DEM grupas protesti)

  Priekšsēdētājs. − Dāmas un kungi, jūs esat nobalsojuši par Reformu līgumu ar pārliecinošu balsu vairākumu. Šī ir cilvēku, kurus jūs pārstāvat, brīvas gribas izpausme. Sirsnīgi jūs apsveicu par šo pārliecinošo rezultātu. Eiropas Parlaments pārstāv Eiropas pilsoņus. Šis Līgums dod Eiropas Savienībai lielāku tiesisku pamatu rīkoties un nodrošina lielāku demokrātiju.

(Aplausi)

Mēs aizsargājam Eiropas kopīgās vērtības un nekad neļausim tiem, kuru balsis ir skaļākas, dominēt brīvajās diskusijās, lai izšķirtos par vai pret. Šī ir brīva, demokrātiska Eiropa. Sirsnīgi jūs apsveicu ar šo pārliecinošo rezultātu.

(Aplausi)

(IND/DEM grupas protesti)

Tie, kuri pieprasīja balsot pēc saraksta par grozījumiem, kuri satur vienus vienīgus jautājumus, varētu saviem vēlētājiem pastāstīt, cik tas izmaksā. Es saku – un tas ir tikpat skaidrs, kā jūs šeit sēžat, – tas, ko jūs šeit darījāt, graus jūsu reputāciju. Es domāju, ka jūsu vecākiem būtu kauns jūs šādus redzēt.

(Aplausi)

4.2. (A6-0471/2007, Ona Juknevičienė) Iedzīvotāju un mājokļu skaitīšana (balsojums)

4.3. Lisabonas stratēģija (balsojums)

– Pirms balsojuma par grozījumu Nr. 12

  Udo Bullmann (PSE). – (DE) Priekšsēdētāja kungs, vēlos ierosināt izmaiņas 12. grozījumā, nevis vienkārši aizstājot grozījumu, bet iekļaujot tajā papildu formulējumu otrajā teikumā. Šis papildu formulējums ir šāds:

„vai ar kolektīvajiem līgumiem saskaņā ar valstu tradīcijām”. Tas nāk pēc „vispārējā obligātā kārtība”, un pirms „kas darba ņēmējiem, kuri strādā pilnu slodzi, dod iespēju nodrošināt pieņemamus dzīves apstākļus no viņu ienākumiem”.

(DE) Grozījums, kas ierosina šo papildu formulējumu, ir paredzēts, lai ņemtu vērā apstākļus Skandināvijā, un par to ir panākta vienošanās ar līdzreferentiem un grupām, kas arī to pieprasa.

(Mutisko grozījumu pieņēma.)

4.4. (A6-0029/2008, Margarita Starkevičiūtė) Ekonomikas politikas vispārējās pamatnostādnes 2008.- 2010. gadam (balsojums)

– Pirms balsojuma par grozījumu Nr. 39

  Margarita Starkevičiūtė, referente. − Priekšsēdētāja kungs, tagad mums ir teksts, kurā ir teikts: „uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai”, un es vēlētos papildināt to ar vārdiem: „kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem”.

(Mutisko grozījumu pieņēma.)

– Pirms balsojuma par grozījumu Nr. 6

  Margarita Starkevičiūtė, referente. − Priekšsēdētāja kungs, es vēlos tikai izskaidrot vienu jautājumu. Ja šie grozījumi tiek noraidīti, mums jāsvītro arī 7. pamatnostādnes 2. un 3. punkts, kurus es atkārtoti iekļāvu arī 15. pamatnostādnē. Tas attiecas arī uz PES grupas iesniegto grozījumu Nr. 13, un es vēlētos lūgt grupām balsot, kā es jau teicu, lai novērstu teksta atkārtošanos.

– Pēc balsojuma par rezolūcijas priekšlikumu

  Pervenche Berčs (PSE). – (FR) Priekšsēdētāja kungs, mēs tikko grozījām ekonomiskās politikas pamatnostādnes ar ļoti lielu balsu vairākumu.

J. Almunia kunga šeit nav, bet es lūdzu M. Wallström kundzi stingri atbalstīt jaunos priekšlikumus, ko Eiropas Parlaments ir iesniedzis, lai uzlabotu visu mūsu pilsoņu ekonomisko stāvokli.

(Aplausi)

4.5. (A6-0503/2007, Cem Özdemir) ES stratēģija attiecībā uz Vidusāziju (balsojums)

– Pirms balsojuma par 63. punktu

  Alojz Peterle (PPE-DE). – Priekšsēdētāja kungs, es vēlētos informēt PPE-DE grupas kolēģus, ka dalītā balsojuma otrajā daļā ir kļūda. Pareizais lēmums ir “nē”, nevis “jā”.

– Pirms balsojuma par 69. punktu

  Cem Özdemir, referents. − (DE) Priekšsēdētāja kungs, šī mutiskā grozījuma nolūks ir tekstu precizēt un atjaunināt. To iesniedzot, es izpildīju arī ēnu referenta vēlēšanos. Es nolasīšu to angļu valodā:

„Atzinīgi, kā pozitīvu virzību ceļā uz Uzbekistānas krimināltiesību sistēmas reformu, novērtēt to, ka Uzbekistānas parlaments ir apstiprinājis tiesību aktus par nāvessoda atcelšanu un piešķīris tiesām atļauju izdot apcietināšanas orderus. Aicina vispusīgi pārskatīt krimināltiesību sistēmu, kas tādā veidā efektīvi veicinātu šo reformu īstenošanu.”

(Mutisko grozījumu pieņēma.)

– Pirms balsojuma par grozījumu Nr. 17

  Bernd Posselt (PPE-DE). – (DE) Priekšsēdētāja kungs, pirms pārejam pie galīgā balsojuma, es tikai vēlējos pateikt, ka esmu samulsis, jo visi mani dzeltenie kaimiņi ir pazuduši. Ir palicis tikai viens.

  Priekšsēdētājs. − Mēs to atzīmēsim protokolā, lai gan es nevēlētos to komentēt.

SĒDI VADA: Edward McMILLAN-SCOTT
Priekšsēdētāja vietnieks

5. Balsojuma skaidrojums

Mutiski balsojuma skaidrojumi

- Ziņojums: Richard Corbett, Inigo Méndez de Vigo (A6-0013/2008)

  Frank Vanhecke (NI). – (NL) Priekšsēdētāja kungs, ar tikko notikušo balsojumu par Corbett / Méndez de Vigo ziņojumu Parlaments vēlreiz apliecināja nostāju, kura šeit valda jau ilgāku laiku: pilnīgu Francijā, Nīderlandē un citur izteiktās demokrātiskās gribas ignorēšanu. Kaut arī šis Parlaments pretendē pārstāvēt visus Eiropas pilsoņus, patiesībā šiem pilsoņiem nav ne mazākās teikšanas. Kad Parlamenta priekšsēdētājs, H.G. Pöttering kungs, tikko teica, ka ar šo balsojumu Parlaments ir izteicis Eiropas pilsoņu vairākuma nostāju, tas nebija nekas cits kā aizkustinoši meli. Parlaments nav izvirzījis nevienu prasību respektēt pilsoņu gribu, nedz arī lūgumu rīkot referendumu katrā dalībvalstī. Turpretim, vienīgais, ko Parlaments ir pieprasījis, ir, lai šīs nelaiķa Konstitūcijas dublikāts pēc iespējas drīz stātos spēkā. Diemžēl, Parlaments nevis pārstāv pilsoņus, bet tikai oficiālās Eiropas elites vienotību.

  Syed Kamall (PPE-DE). – Priekšsēdētāja kungs, es balsoju pret ziņojumu, jo atkal Eiropas Savienības politiskā elite mēģina izgrūst cauri Konstitucionālo līgumu, neapspriežoties ar Eiropas cilvēkiem. Britu valdība solīja referendumu par šo Līgumu, taču tagad uzstāj, ka tas ir kas cits. Jums tikai jāpaklausās vadītāju pēc vadītāja, piemēram, Valéry Giscard d’Estaing, lai saprastu, ka patiesībā tur nav nekādas atšķirības.

Es teikšu jums, Eiropas politiskā elite, ka, ja jūs domājat, ka veidojat Eiropas ieceri, bet Eiropas ieceri veidojat ne pēc cilvēku gribas, jūs patiesībā būvējat smilšu pili. Kā nelaiķis, ievērojamais Jimi Hendrix reiz teica, smilšu pilis galu galā paņem jūra. Eiropas Konstitūcijas ratificēšana par spīti tam, ka to noraidīja divos referendumos, ir nedemokrātiska, gļēva un nelikumīga.

  Daniel Hannan (NI). – Priekšsēdētāja kungs, savos astoņos šajā Parlamentā nostrādātajos gados esmu dzirdējis dažādas bezjēdzīgas prasības, bet īpaša balva par krāpšanu ir jāpiešķir tam, ko mēs tikko izdarījām, izgrūžot cauri šo Līgumu ar milzīgi daudz balsīm, kas pārstāv Eiropas cilvēku brīvās gribas izpausmi.

Jūs ļoti labi zināt, ka tā nav patiesība, tie no jums, kas tik sirsnīgi aplaudēja, kad šī rīcība tika izrunāta. Jūs to zināt, un es varu pierādīt, ka jūs to zināt, jo jūs sev kā atbalstu izmantojāt referendumus līdz brīdim, kad noskaidrojās, ka jūs tajos zaudēsiet. Patiesībā, tas, kas tika paveikts ar šo balsojumu – tika izcelta šī Parlamenta deputātu atsvešinātība no saviem vēlētājiem. Referendumu atcelšana ir gļēva rīcība un atteikšanās no vadības, un jūs to zināt.

Ja man nav taisnība, pierādiet to. Nododiet Līgumu referendumiem, kurus jūs atbalstījāt tad, kad domājāt, ka varēsiet uzvarēt tajos. Nododiet Lisabonas līgumu balsošanai. Pactio Olisipiensis censenda est!

  Hannu Takkula (ALDE). – (FI) Priekšsēdētāja kungs, vēlos īsi paskaidrot, kādēļ es atturējos no balsošanas. Es domāju, ka mums būtu jāatceras, ka Parlaments nav kompetents šajā jautājumā: tas ir dalībvalstu kompetencē, un mums tas ir jārespektē. Tās ir dalībvalstis, kam jāizlemj pieņemt vai nepieņemt šo jauno Lisabonas līgumu.

Tagad, manuprāt, mums ir jāapstājas un jāpārdomā, kādas ir varas attiecības. Mans personīgais viedoklis ir, ka lēmuma pieņemšana ir jāatstāj nacionālo valstu ziņā. Slikta doma nebūtu pajautāt, ko par to domā sabiedrība, jo lēmumu pieņemšanas process iegūs lielāku leģitimitāti, ja cilvēkiem atļaus to ietekmēt.

Šajā Līgumā ir daudz saprātīgu domu, bet ir arī daļas, kas nav pieņemamas un, ja es par to domāju no vienas dalībvalsts – Somijas, kuru es pārstāvu, – viedokļa, daudzos aspektos tas mums nav pieņemams. Tomēr, jebkurā gadījumā pilnvaras pieņemt lēmumus šajās jomās ir valstu parlamentiem.

(Aplausi)

- Rezolūcija par Lisabonas stratēģiju (B6-0073/2008)

  Zita Pleštinská (PPE-DE). – (SK) Es balsoju par rezolūcijas par Lisabonas stratēģiju priekšlikumu, kurš būs pavasara Eiropadomes darba kārtībā. Es piekrītu rezolūcijas priekšlikuma sagatavotājiem, ka Lisabonas stratēģija būs veiksmīga tikai tad, ja tā cilvēkresursus tuvinās videi, kurā atbalsta un veicina apmācību, zināšanas, zinātni, pētniecību, kultūru, informāciju un novatorismu.

Lisabonas stratēģijas mērķu sasniegšanai mums vajadzīgi trīs dalībnieki: universitātes kā zināšanu veidotāji, uzņēmumi, kas prot zināšanas izmantot praksē, un valsts sektora un vietējās pārvaldes struktūras, kas spēj veidot ilgtspējīgu infrastruktūru zinātnei, pētniecībai un attīstībai valstu un reģionālajā līmenī. Novatorismam ir vajadzīgi finanšu ieguldījumi: piešķirtie līdzekļi radīs zināšanas. Novatorismā ieguldītās zināšanas palielinās šos finansiālos ieguldījumus. Tikai tie mazie un vidējie uzņēmumi, kas ir novatoriski un radoši, var izdzīvot konkurences apstākļos. Es ticu, ka Eiropa spēs atrast savu vietu, neatpaliekot no Amerikas/ Japānas 21. gadsimta zināšanu ātrvilciena.

  Ivo Strejček (PPE-DE). – (CS) Es balsoju pret ziņojumu un vēlētos ar jūsu atļauju izklāstīt savus iemeslus šādai rīcībai.

Pirmkārt, teksts kopumā Eiropas Savienību attēlo kā globālu ekonomisko un sociālo spēku. Otrkārt, tajā ir runa par tā saucamo ES vadošo lomu pasaulē, un pausta akla ticība, ka pārējā pasaule attīstīsies saskaņā ar ES vēlmēm. Treškārt, ar to tiek paziņots, ka Eiropas Savienībai būs vadoša loma kaut kādu pasaules standartu radīšanā. Ceturtkārt, Lisabonas stratēģija ekonomisko sadarbību ar citām valstīm padara atkarīgu no nodarbinātības standartu realizēšanas. Piektkārt, Lisabonas stratēģija ir nepārprotami atvasināta no tā sauktā Lisabonas līguma, neraugoties uz to, ka vairākums dalībvalstu to vēl nav ratificējušas. Deklarācija aicina ieviest minimālo algu tajās dalībvalstīs, kurās minimālā alga vēl nav noteikta.

  Othmar Karas (PPE-DE). – (DE) Austrijas Tautas partijas Europaklub Eiropas Parlamentā ar entuziasmu balsoja par Corbett/Méndez de Vigo ziņojumu, jo Lisabonas līgums stiprina Eiropas pilsoņus, dalībvalstis un Eiropas Savienību. Eiropas pilsoņi un parlamenti, kuri viņus pārstāv, ir ieguvēji. Ņemot vērā diskusijas Kosovā, mēs redzam, cik šis Līgums ir svarīgs, jo ar to mēs sekmīgāk varam sasniegt kopējās ārpolitikas un drošības politikas mērķus. Padarot Pamattiesību hartas par juridiski saistošām, mums tiek rādīts ceļš uz priekšu, lai varētu padarīt pamattiesības par visu Eiropas Savienības iedzīvotāju iespēju. Jebkurš, kas neatbalsta šo Līgumu kopumā, iestājas pret pilsoņiem. Mums ir jābūt kopā ar pilsoņiem un jātuvina viņus šim Līgumam.

  Hubert Pirker (PPE-DE). – (DE) Priekšsēdētāja kungs, es balsoju par Līgumu, jo es no visas sirds ticu, ka tas rada nepieciešamo līdzsvaru starp sociālā un ekonomiskā rakstura pasākumiem, , jo pirmo reizi šeit tiek runāts par sociālo Eiropu, un pirmo reizi Parlaments ar lielu balsu vairākumu aicina dalībvalstis rīkoties, lai ieviestu minimālo algu. Esmu gandarīts, ka vairākums spēja aizkavēt pasākumus, kuru nolūks ir atcelt tādus sociālos sasniegumus, kā, piemēram, Darba laika direktīva, un sociālo ieguvumu eksportēšanu pāri robežām. Tādēļ kopumā es balsoju ar entuziasmu par šīs līdzsvarotās pasākumu paketes apstiprināšanu.

  Nirj Deva (PPE-DE). – Priekšsēdētāja kungs, es vēlos teikt, ka balsoju pret ziņojumu par Lisabonas līgumu. Kaķis ir laukā no maisa, un mēs esam no vanniņas kopā ar ūdeni izgāzuši bērnu. Mēģinot izveidot kopējo tirgu, mēs slepus esam izveidojuši kopēju valsti.

Mēs noraidījām iespēju pilsoņiem iesaistīties šajā procesā. Mēs esam lieguši viņiem viņu dabiskās tiesības izteikties par to, kā viņi būtu jāpārvalda, un mēs esam, cik spējuši, ignorējuši to, ka viņiem bija jārīko referendums.

Kā mēs varam mūsu pilsoņiem, mūsu vēlētājiem, teikt, ka šis Parlaments pārstāv viņu nostāju, nepieļaujot, ka viņu nostāja tiek uzklausīta? Britu valdība – jo īpaši Brown kungs – solīja referendumu. G. Brown kungs jo īpaši un T. Blair kungs jo īpaši teica, ka viņi dos iespēju britiem balsot referendumā. Es ļoti, ļoti nožēloju šo dienu, un es ļoti, ļoti nožēloju leiboristu valdības solījumu laušanu.

  Ewa Tomaszewska (UEN). – (PL) Priekšsēdētāja kungs, balsojumā par Lisabonas līgumu man bija jāatturas. Manā valodā un Polijā Līgums nav pieejams. Maniem vēlētājiem nav dota iespēja ar to iepazīties, un es galu galā esmu šeit, lai pārstāvētu viņu nostāju un intereses, nevis manis pašas pārliecību. Pirmdien šeit Eiropas Parlamentā tika pieņemts lēmums šodien balsot par dokumentu, kuru vairākiem no mums nav bijusi iespēja lasīt konsolidētā veidā savā valodā. Lēmumu par dokumentu, kura saturs nav pieejams, var pieņemt tikai kāds, kurš ir muļķis vai arī negodīgs. Tādēļ es atturējos.

- Ziņojums: Margarita Starkevičiūtė (A6-0029/2008)

  Ivo Strejček (PPE-DE). – (CS) Priekšsēdētāja kungs, es balsoju pret šādu iemeslu dēļ:

ziņojumā ir runa par taisnīgāku ienākumu sadali, un tajā ir koncepcija par pilnu nodarbinātību, veicot valsts ieguldījumus. Tas mēģina ar nodokļu palīdzību kompensēt tā saucamo tirgus neveiksmi: ieviešot ekoloģiskos nodokļus un atbalstot zinātni un pētniecību ar nodokļu parādu norakstīšanu, kas nodokļu sistēmu padarīs mazāk pārredzamu un kam būs vajadzīgi jauni Eiropas tiesību akti.

  Philip Claeys (NI). – (NL) Priekšsēdētāja kungs, es balsoju pret M. Starkevičiūtė ziņojumu, jo tā sadaļa par migrāciju parāda tipisku tuvredzību, kas mums jau ir dārgi maksājusi. Mēs, kā redzams, esam tie, kuri vēlas atkārtot 1960-to un 1970-to gadu kļūdas, kad tika apsvērta tikai tuvākā nākotne un cilvēkus ieveda kā preces. Šīs politikas rezultāts tagad ir redzams mūsu pilsētās: liela apjoma bezdarbs, noziedzība, paralēlu kopienu veidošanās. Tā vietā, lai mēs mācītos no pagātnes kļūdām, mēs ietiepīgi turpinām iesākto ceļu. Tas kļūst vēl sliktāk tagad, kad ir priekšlikums Eiropas migrācijas politiku vadīt, lai tā „papildinātu” dalībvalstu politikas. Tas noteikti ieviesīs vēl vairāk paviršības, kā patreiz, un tas, droši vien, ir pēdējais, kas mums vajadzīgs.

  Koenraad Dillen (NI). – (NL) Priekšsēdētāja kungs, tāpat kā godājamais deputāts P. Claeys, es balsoju pret šo ziņojumu. Protams, daudzos aspektos šis ziņojums ir neapstrīdami patiess un atbilstošs. Kā piemēru varētu minēt darba tirgus modernizēšanu, ieguldījumus uzņēmējdarbībā un nodokļu sistēmu vienkāršošanu, ko tas aizstāv. Tomēr, šis Parlaments pilnībā zaudē mērķi, ja tas attiecas uz Eiropas migrācijas politiku piesaistīt ekonomiskos imigrantus kā Lisabonas stratēģijas virzītājspēku. Turklāt, ne jau ekonomikas atvērtība ir tas brīnumlīdzeklis pret nelegālo imigrāciju, kā te uzstāj, bet gan Savienības ārējo robežu pastiprināta kontrole, atteikšanās no jebkādas valstu masveida legalizēšanas politikas un stingra kopējā nelegālo imigrantu izraidīšanas politika.

- Ziņojums: Cem Özdemir (A6-0503/2007)

  Czesław Adam Siekierski (PPE-DE). – (PL) Priekšsēdētāja kungs, mēs esam pieņēmuši svarīgu dokumentu par ES un Vidusāzijas attiecībām. Šis ir piemērs mūsu vēlmei dalīties mūsu pieredzē un ar mūsu vērtībām, kas Eiropā ir kopējas, un panākt šajā pasaules reģionā demokrātijas attīstību un atbalstu šīm vērtībām. Šīs valstis ir panākušas milzu progresu ekonomiskās attīstības virzienā. Tomēr tām ir jāsper kopēji soļi, lai novērstu fundamentālus un būtiskus cilvēktiesību un pamatbrīvību pārkāpumus. Tām ir jāmērojas spēkiem ar problēmu virkni, proti, ar pieaugošo narkotiku kontrabandu, organizēto noziedzību, korupciju un cilvēku tirdzniecību. Otram pamatjautājumam būtu jābūt saskarsmes uzlabošanai mūsu pilsoņu starpā, veicinot kultūras apmaiņu un izstrādājot īpašu stipendiju programmu jauniešiem mācībām Eiropas skolās, lai tādejādi viņi iepazītos ar ES vērtībām un standartiem.

Mēs novēlam mūsu partneriem Kazahstānā, Kirgizstānas Republikā, Tadžikistānā, Turkmenistānā un Uzbekistānā veiksmi ceļā uz labklājību, brīvību un demokrātiju, lai dotu iespēju viņiem nākotnē atbalstīt pārējos un dalīties ar saviem sasniegumiem.

Rakstiski balsojuma skaidrojumi

- Ziņojums: Richard Corbett, Inigo Méndez de Vigo (A6-0013/2008)

  Jan Andersson, Göran Färm, Inger Segelström un Åsa Westlund (PSE), rakstiski. − (SV) Mēs, Zviedrijas sociāldemokrāti, šodien balsojām par ziņojumu par Lisabonas līgumu. Mēs atbalstām jauno Līgumu. Taču mēs saprotam, ka divu dalībvalstu noraidījums ierosinātajai Konstitūcijai nozīmē, ka mums jāveic izmaiņas. Tādēļ mēs nepiekrītam nostājai, ka atteikšanās no karoga un no himnas Līgumā būtu jānožēlo. Atšķirībā no Parlamenta vairākuma , mēs uzskatām, ka ir labi, ka tika ieviests šāds „avārijas situācijas paātrinātājs” lēmumu pieņemšanas procedūrā saistībā ar jūtīgajām jomām valstu suverenitātes ziņā.

Mēs aizstāvam subsidiaritātes principu un tādēļ noraidām Eiropas Parlamenta aicinājumu rīkot referendumus dalībvalstīs. Šis ir jautājums, kas ir jāizlemj katrai dalībvalstij pašai.

Nobeigumā mēs vēlamies komentēt balsojumu par grozījumu Nr. 36 par Laval lietu. Mēs izlēmām balsot pret pirmo daļu, jo mēs uzskatām, ka ir atšķirības starp veco Līgumu un Lisabonas līgumu, piemēram, Pamattiesību hartā, kas, cita starpā, paredz tiesības rīkot streikus atbilstoši valsts praksei. Mēs atbalstām Pamattiesību hartas noteikumus, un mēs atbalstām arī grozījuma otro daļu, kas aizsargā tiesības uz darba strīdiem. Mēs vēlamies norādīt, ka šai nostājai piekrīt visa mūsu politiskā grupa Parlamentā, kas izvēlējās balsot pret priekšlikumu, jo ziņojums attiecas uz Līgumu, nevis uz Laval lietu.

  Batten, Bloom, Booth, Clark, Farage, Nattrass, Titford un Whittaker (IND/DEM), rakstiski. − Kaut arī UKIP noraida Lisabonas līgumu, mēs atturējāmies balsot par grozījumu Nr. 31, jo mēs nepiekrītam šī grozījuma pamatojumam.

  Pervenche Berčs (PSE), rakstiski. – (FR) Es joprojām noteikti uzskatu, ka, tā kā prezidents N. Sarkozy nerīkoja referendumu, sociālistu nostājai bija jābūt atturēties no balsojuma Francijas Parlamentā. Tomēr tas, ka Francijas prezidents vāji veica darbu sarunās par šo Līgumu un ignorēja Francijas pilsoņu balsojumu, nenozīmē, ka mums nav jāatbild uz šodien izvirzīto jautājumu.

Līgums ne tuvu nav pilnīgs, bet tas dod mums iespēju novest līdz galam iestāžu diskusijas un apbruņo Eiropas Savienību ar noteikumiem, kas ļauj tai darboties. Šodien pašiem sociālistiem ir jāpanāk, ka uzklausa viņu viedokli par politiskajām pārmaiņām, svarīgākais jautājums ir finanšu plānu pārskatīšana, Francijas prezidentūra Eiropas Savienībā un PES grupas apņemšanās izstrādāt savu manifestu nākamajām Eiropas vēlēšanām.

„Nē” dotu iespēju svītrot politikas no teksta, kuram būtu bijis jābūt Konstitūcijai, jo tas spiež Eiropu koncentrēt uzmanību uz to, kas ir Eiropas ieceres būtība. Tas ir ļoti svarīgi.

Tomēr, tā kā es vēlos, lai šis teksts tiktu apstiprināts, es varu pilnībā iesaistīties sarunās par politikām, kas drīz tiks uzsāktas, jo mans „nē” pirms vairāk nekā diviem gadiem bija proeiropieša „nē”, es uzņemos atbildību un apstiprinu Lisabonas līgumu.

  Adam Bielan, Marcin Libicki and Konrad Szymański (UEN), rakstiski. − (PL) Es atturējos galīgajā balsojumā par ziņojumu par Lisabonas līgumu, jo ziņojums krietni pārsniedz ES sammitos Briselē un Lisabonā panāktās vienošanās.

Lisabonas līgums visām iesaistītajām pusēm bija ļoti sarežģīts kompromiss. Šo kompromisu pārsniegšana – par ko liecina atteikšanās no ES simboliem, vienošanās par balsošanas sistēmu Padomē attiecībā uz izvēles un atteikšanās tiesību klauzulām un Pamattiesību hartas pieminēšana – politiski grauj ratifikācijas procesu.

Turklāt, nevaru atbalstīt tos punktus, kas sagatavo pamatu kampaņām, kuru mērķis ir Eiropas Savienības konstitucionēšana.

  Carlos Coelho (PPE-DE), rakstiski. – (PT) Lisabonas līgums ir labākais kompromiss iestāžu sistēmas krīzes pārvarēšanai un elastīguma palielināšanai lēmumu pieņemšanas mehānismos, kas ir svarīgi paplašinātajai Eiropas Savienībai, kuras sastāvā ir 27 dalībvalstis, lai tā varētu darboties mūsdienu globalizētajā un nemitīgi mainīgajā pasaulē.

Es atzīstu juridiskas personas statusa piešķiršanu ES, trīs pīlāru struktūras atcelšanu par labu vienotai iestāžu sistēmai un Kopienas pārrobežu metodes piemērošanu.

Es atzīstu par labu pasākumus, kuru mērķis ir uzlabot pārredzamību un atbildību un nostiprināt Eiropas pilsoņu līdzdalību un tiesības tādās jomās kā piekļuve informācijai un pilsoņu likumdošanas iniciatīva.

Es atzinīgi novērtēju izmaiņas brīvību, drošības un tieslietu jomā, kuru darbībai tiek izvirzīti augstāki mērķi un efektīvākas procedūras, vairs neizmantojot starpvaldību instrumentus un procedūras.

Es atzīstu par labu valstu parlamentu lielāku līdzdalību, jo īpaši subsidiaritātes principa ievērošanā.

Man ir žēl, ka dažādos jautājumos nācās piekāpties, piemēram, atliekot tādu svarīgu elementu īstenošanu kā jauno balsošanas sistēmu Padomē un britu/īru izvēles un atteikšanās tiesību sistēmu jautājumos, kas iepriekš bija trešā pīlāra darbības joma; es baidos, ka vēlēta Eiropadomes priekšsēdētāja posteņa izveidošana nozīmēs atteikšanos no pastāvošām rotējošās prezidentūras priekšrocībām, nedodot jaunu pievienoto vērtību ES darbībai un radot problēmas dažādu iestāžu starpā.

  Paul Marie Coūteaux, Patrick Louis un Philippe de Villiers (IND/DEM), rakstiski. – (FR) Eiropas Parlaments tikko apstiprināja Lisabonas līgumu, lai gan neviens nebija lūdzis tā rīkoties.

Mouvement pour la France delegācija Eiropas Parlamentā, saprotams, balsoja pret šo ziņojumu, apzinoties šādas rīcības tīri simbolisko nozīmi.

Ir zīmīgi tas, ka Francijas un Nīderlandes vēlētie pārstāvji, kas atrodas Strasbūrā, balso par labu Līgumam, labi zinot, ka tas ir nelaiķa Eiropas Konstitūcijas kopija, kaut arī tās pilsoņi oficiāli noraidīja tās tekstu. Zīmīgi ir arī tas, ka Eiropas Parlaments balso par Līgumu, kaut arī nevienam no tā deputātiem nav bijis iespējams izlasīt konsolidēto versiju. Pēc tam, kad Ungārijas Parlaments akli to ratificēja, Eiropas Parlaments apstiprina tekstu, ko tas nav lasījis.

Mouvement pour la France delegācija Eiropas Parlamentā tagad vēl veiksmi brīvību mīlošajai Īrijai: viņu referendums nebūs tikai viņu referendums, viņi balsos arī to vārdā, kuriem netiek dota iespēja balsot, jo īpaši franču vārdā, kuru balsojums tika atmests.

  Manuel António dos Santos (PSE), rakstiski. – (PT) Es balsoju par šo ziņojumu un atbalstu attiecīgo rezolūciju.

Tomēr pēdējā brīdī radās problēmas ar balsošanas iekārtas darbību, un man nebija iespējams fiziski izteikt savu pilnīgo atbalstu.

Lai tas tiktu pienācīgi reģistrēts, es iesniedzu šo balsojuma skaidrojumu.

  Ilda Figueiredo (GUE/NGL), rakstiski. – (PT) Šī ir nožēlojama Eiropas Parlamenta rezolūcija, kuras vienīgais mērķis ir dezorientēt pilsoņus un piespiest dalībvalstis ratificēt Lisabonas līgumu, jo Eiropas Parlaments nav kompetents to apstiprināt. To ratificēt var vienīgi dalībvalstis.

Neraugoties uz to, diskusiju un balsojuma laikā mēs atbalstījām demokrātiskās darbības, lai ieviestu plurālisma elementus diskusijās, un mēs uzsvērām vajadzību paplašināt demokrātiju, pieprasot referendumus. Tas ir iemesls, kādēļ mūsu grupa iesniedza dažus rezolūciju projektus, kas, diemžēl, tika noraidīti, jo īpaši tie projekti, kas izteica mūsu pretošanos Lisabonas līgumam, uzsverot dažus aspektus, kas izraisa lielākās bažas, piemēram, Eiropas Savienības bruņošanās tendences ciešā saskaņā ar NATO, spiežot palielināt militāros tēriņus un līdzdalību militārās operācijās, lai aizsargātu Eiropas Savienības vērtības un kalpotu tās interesēm.

Mēs nožēlojam arī to, ka pastāvošo Līgumu noteikumus, kas pēdējā laikā bija Eiropas Kopienu Tiesas spriedumu pamats (spriedums Laval/Vaxholm un Viking Line lietās), lai attaisnotu sociālo dempingu un pakļautu darba ņēmēju tiesības uz kolektīvo rīcību par tiesībām sniegt pakalpojumus, visā pilnībā ir iekļauts Lisabonas līgumā, nosakot, ka tiesības uz kolektīvu rīcību paliek dalībvalstu ekskluzīvā kompetencē.

  Glyn Ford (PSE), rakstiski. − Es atzinīgi vērtēju Í. Méndez de Vigo kunga un R. Corbett kunga ziņojumu, kurš uzsver gan to, ka Reformu līgums nav Konstitūcija, gan arī dod iespējas Eiropai uzņemties jaunu lomu pasaulē nākamajās desmitgadēs.

Tas nostiprina iestāžu pilnvaras Eiropas Savienībā. Tas paplašina demokrātiju, paplašinot Eiropas Parlamenta pilnvaras. Tas dod iespēju pilnveidot Eiropas Savienības ārpolitiku un drošības politiku, lai panāktu, ka globālā politika atspoguļo Eiropas ekonomikas un ražošanas spēku un jo īpaši dod iespēju ES uzņemties vadošo lomu globālās sasilšanas problēmu risināšanā.

  Robert Goebbels (PSE), rakstiski. – (FR) Es balsojumā par Lisabonas līgumu teicu „jā”, jo - diemžēl -tam nav alternatīvas. Tomēr skaidrībai ir jābūt. Tas nav mini līgums uz 300 lappusēm, tas ir nesaprotams, jo rada neskaidrību par to, vai ES iekaros savu pilsoņu uzticību, jo īpaši, vai tās daudzās atteikšanās tiesības nenovedīs Eiropu pastāvīgā strupceļā vai arī pie „mainīgās ģeometrijas” Eiropas.

Jaunais Līgums vienkārši ir pēdējais līdzeklis. Mums ļoti drīz ir jāsagatavo radikālu reformu līgums, lai to ratificētu vienotā Eiropas Savienības pilsoņu referendumā. Visām valstīm, kuru vēlētāji pateiks „nē”, būs iespējas izstāties no ES vai arī citādā veidā pakļauties kopējiem noteikumiem. Tā ir cena, kas ir jāmaksā par patiesi integrētu Eiropas Savienību ar politikām, kas spēj labāk savstarpēji saistīties.

  Bruno Gollnisch (NI), rakstiski. – (FR) Mēs šajā Parlamentā esam dīvainā kārtā sastapušies ar staļinismam raksturīgu ziņojumu: tā ir vienkārša, nepatiesa propaganda! Tikai šeit un „Sarkozī valstībā” ir iespējams pateikt, ka Lisabonas līgums pēc būtības atšķiras no Eiropas Konstitūcijas, kad lielākais ES valstu un valdību vadītāju vairākums un pats Konstitūcijas radītājs Valéry Giscard d’Estaing apgalvo tieši pretējo.

Referenti, mazliet izdabājot kultūrai, paskaidrojumu iesāk, citējot dažas Šekspīra darba „Jūlijs Cēzars” rindas. Citāts būtībā paskaidro, ka ir jāseko galvenajiem spēkiem, kas ved uz lielām pārmaiņām sabiedrībā, citādi jūs piemeklēs posts un neveiksmes. To, kuru spēks ir Lisabonas līgums, problēma ir tā, ka šai iecerei, mākslīgai un sasteigtai centralizētas Eiropas supervalsts radīšanai, palielina pretestību reālais spēks, kas ir Eiropas pilsoņi. Pilsoņi tiecas no jauna atrast savas saknes un identitāti, un aizsardzību pret pārmaiņām, kuras viņi noraida, bet citi grib viņiem uzspiest: pret politiskajiem veidojumiem, kas atņem viņiem viņu tiesības, un pret finansiālo globalizāciju, kas viņus izputina.

  Hélčne Goudin un Nils Lundgren (IND/DEM), rakstiski. − (SV) Vairākums šajā Parlamentā atkal parāda, cik lielā mērā tas ir norobežojies no patiesības. Referendumu rezultāti skaidri parāda, ka nav jēgas stāties pretim politiskās sistēmas gribai.

Mēs jūnija sarakstā aizstāvējām referendumu par Lisabonas līgumu Zviedrijā. Vissvarīgākais un galvenais katrai dalībvalstij ir izlemt, rīkot referendumu, vai arī nē.

Kopumā viss ar jauno ES Līgumu saistītais process ir bijis kauns un negods. Konvents, kura darba metodes tika spēcīgi kritizētas, nāca klajā ar ierosinājumu par ES konstitūciju. Pēc tam diskusijas tika pārtrauktas, lietas tika sapiņķerētas un sarežģītas, lai dabūtu cauri federālismam vēl atbilstošāku Līgumu par spīti Francijas un Nīderlandes pilsoņu pateiktajam „nē”.

Mēs vēlamies redzēt jaunu Līgumu, kura pamatā ir tāda ES, kura galvenokārt ir starpvaldību sadarbības forums.

Tādēļ mēs balsojām pret Parlamenta ziņojumu par Lisabonas līgumu.

  Pedro Guerreiro (GUE/NGL), rakstiski. – (PT) Ievērojams Eiropas Parlamenta deputātu vairākums – tostarp, Portugāles Sociālistu partijas (PS), Sociāldemokrātu partijas (PSD) un Pilsoņu tiesību (CDS/PP) partijas deputāti – pasludināja savu „apstiprinājumu” ierosinātajam ES Līgumam, kuram, kā daudziem zināms, nav ne nozīmes, nedz juridisku seku.

Viņu mērķi ir vairāki: izdarīt spiedienu, jo īpaši, lai nodrošinātu ierosinātā Līguma ratifikāciju un tā stāšanos spēkā 2009. gada 1. janvārī, kā arī propaganda.

Tādēļ ziņojums ir sagatavots mulsinoši un pavirši, mēģinot apslēpt patieso Līguma saturu un sekas. Minēšu tikai dažus piemērus:

No vienas puses, to raksturo „lielāka efektivitāte”, palielināta ietekme lēmumu pieņemšanas procesos ar plašām pilnvarām ES kā „palielināta valstu parlamentu loma”, valstu parlamentu pilnvaru nodošana pārvalstiskām ES iestādēm. No otras puses, tas nepamana: ES militarizāciju NATO ietvaros; vienotā tirgus liberalizāciju ar tās brīvo preču un kapitāla apriti, kurā vissvarīgākais ir konkurence; ekonomisko un monetāro savienību ar tās naudas vienību eiro, ar Eiropas Centrālo banku un Stabilitātes paktu; un starptautiskās tirdzniecības liberalizāciju ES politikā un mērķos.

Tas ir iemesls tam, kādēļ mēs balsojām pret.

  Marian Harkin (ALDE), rakstiski. − Es balsoju par šo grozījumu, kaut arī Lisabonas līgums var stāties spēkā tikai pēc tā ratificēšanas visās dalībvalstīs – tādejādi tas automātiski būs atkarīgs no referenduma Īrijā. Tomēr es balsoju par šo grozījumu, kaut arī tas ne ar ko nepapildina ziņojumu.

  Anna Hedh (PSE), rakstiski. − (SV) Kā jau iepriekš, jautājumos, kas attiecas uz ES jauno Līgumu, es izvēlējos, atšķirībā no savas grupas, balsot pret Lisabonas līgumu. Bez šaubām, ierosinājumā daudz kas ir uzlabots, bet es iestājos pret Eiropas Savienības pašreizējo virzību uz lielāku pārvalstiskumu. Es vēlos Eiropas sadarbību starpvaldību līmenī. Es cieši atbalstu domu par starptautisko sadarbību kopēju problēmu risināšanai. Ir svarīgi uzdevumi, kas mums ir kopīgi jāpaveic, ne tikai attiecībā uz vidi, cilvēku tirdzniecību un sociālo dempingu. Tomēr es domāju, ka ierosinājums nostiprina ES tiesību aktu prioritāti pār valstu tiesību aktiem, vēl lielāku dalībvalstu pilnvaru sašaurināšanu un ka lielākajām valstīm tiek piešķirtas plašākas pilnvaras, nekā mazajām valstīm. Tas ir tas, pret ko esmu es.

Es izvēlējos balsot pret grozījumu, kas ierosina lēmumu par referendumiem visā Eiropas Savienībā, jo es domāju, ka katrai dalībvalstij šis lēmums ir jāpieņem pašai.

  Mieczysław Edmund Janowski (UEN), rakstiski. − PL) Galīgajā balsojumā par R. Corbett kunga un Í. Méndez de Vigo kunga ziņojumu (A6-0013/2008) par Lisabonas līgumu es atturējos. Iemesls, kādēļ tā darīju, bija tas, ka no ziņojuma izrietošie secinājumi pārsniedz pamatnoteikumus, kas tika pieņemti sarunu laikā sammitos Lisabonā un Briselē (2007. gada 13. un 14. decembrī).

Tobrīd kompromiss tika sasniegts kā rezultāts tam, ka visas ieinteresētās puses zināmā mērā piekāpās. Tādēļ es domāju, ka kritikas izteikšana par risinājumiem, kas atrodami šī ziņojuma vairākos punktos, neveicinās procesu tādu risinājumu atrašanai, ko spētu atzīt visas kompromisā iesaistītās puses. Tas attiecas, piemēram, uz izvēles un atteikšanās tiesību klauzulām, Pamattiesību hartu, balsošanas sistēmu Padomē un ES simboliem, un tas attiecas arī uz formulējumiem, kas atgriezās pie galu galā noraidītās idejas par Eiropas Konstitūciju.

  Timothy Kirkhope (PPE-DE), rakstiski. − Britu Konservatīvā partija balsoja pret šo ziņojumu. No paša sākuma mēs skaidri pateicām, ka šis Līgums (Konstitūcija) nav Eiropai ejamais ceļš. Konservatīvie atbalsta Eiropu, kas sastāv no neatkarīgām valstīm, kuras strādā kopā sadarbojoties, lai stātos pretim globalizācijas, globālās nabadzības un globālās sasilšanas problēmām – kas ir mūsu prioritātes, – un mūsu pieeja ir bijusi skaidra un nemainīga, labi apzinoties, kā visticamāk Līgums ietekmēs mūsu mērķus un ieceres attiecībā uz Eiropu. To nevar panākt ar šo tekstu vai arī ar to centieniem, kuri vēlas integrētu Eiropas Valsti.

  Jean Lambert (Verts/ALE), rakstiski. − Es balsoju par šo ziņojumu ne tādēļ, ka es uzskatu, ka Lisabonas līguma grozījumi piedāvā Eiropas Savienībai ceļu, kura pamatā ir ilgtspējīga attīstība, miers un cilvēktiesības, nevis tirgus un konkurence, bet tādēļ, ka tajā ir daži aspekti, kas ir labāki, nekā pašlaik esošo Līgumu noteikumos. Pamattiesību harta ir svarīgs papildinājums. Visi ES tiesību akti un to īstenošana dalībvalstu līmenī tagad ir jāsalīdzina ar Hartu, un tos var apstrīdēt, ja tie ir neatbilstoši.

Plašāka koplēmuma procedūra nozīmēs ciešāku uzraudzību un pārredzamāku lēmumu pieņemšanas procesu. Pilsoņu iniciatīva ir nozīmīgs solis uz priekšu. Man ir nopietnas bažas par militārās sadarbības paplašināšanos, kas patlaban jau tiek īstenota, un es vēlos, lai mūsu valsts parlaments un Eiropas Parlaments ciešāk sekotu notikumu attīstībai. Ir izšķiroši, lai ES, izmantojot šīs priekšrocības, kļūtu par diplomātisku un mieru veidojošu spēku.

Es uzskatu, ka ir svarīgi, lai ES pilsoņi iesaistītos ratifikācijas procesā, piedaloties referendumos, un lai to rezultāti tiktu respektēti. Valdību un Padomes, nevis šī Parlamenta, uzdevums ir šo pamatprincipu īstenot praktiski.

  Jörg Leichtfried (PSE), rakstiski. − (DE) Es balsoju par ziņojumu par Eiropas Parlamenta rezolūciju par Lisabonas līgumu, jo šis Līgums ir nozīmīgs Eiropas turpmākai attīstībai, un tas ir nepieciešams Austrijas labklājības modeļa turpmākajiem panākumiem un mūsu pilsoņu drošībai. Es piekrītu nostājai, ka Līgums visumā ir iepriekšējo Līgumu uzlabojums un ka tas nodrošinās demokrātiskās uzraudzības palielināšanos Eiropas Savienībā. Es redzu demokrātijas vērtību nostiprināšanos Eiropas Savienībā, vispirms, paplašinot koplēmuma pieņemšanas procedūru, otrkārt, dubultā balsu vairākuma piemērošanā balsošanas mehānismos un, treškārt, Komisijas priekšsēdētāju ievēlot ar vairākuma lēmumu Eiropas Parlamentā un, visbeidzot, taču ne mazāk svarīgi, spēcīgākā valstu parlamentu pārstāvības palielināšanā, dodot tiem iespēju protestēt pret pārkāpumiem attiecībā uz pilnvaru sadalījumu un dodot visiem valstu parlamentiem iespēju komentēt visas ES likumdošanas iniciatīvas.

  Caroline Lucas (Verts/ALE), rakstiski. − Es balsoju pret šo ziņojumu, lai tiktu fiksēta mana pretestība augstprātībai un nicinājumam, ko politiskie līderi izrāda visā ES pret tās pilsoņu vēlmēm, un lai skaidri paziņotu, ka ES pilsoņiem ir jādod iespēja balsot referendumā par šo jautājumu.

Lisabonas līgums būtībā ir vecā Konstitūcija jaunā iesaiņojumā, un tā tika noraidīta Francijā un Nīderlandē – divās valstīs, kur referendums tika atļauts. Kā teica galvenais sākotnējā teksta veidotājs, Valéry Giscard d'Estaing, „Sākotnējā Konstitucionālā līguma priekšlikumi praktiski nav mainīti. Tie vienkārši ir sadalīti vecajos Līgumos grozījumu veidā”.

Es neiestājos pret Konstitūcijas principu. Bet es iebilstu tieši pret šo (un pret Līgumu, kas to ataino), jo ES pilsoņi ir pelnījuši labāku. Lai gan Līgumā ir paredzēti konstruktīvi pasākumi, pārsvars ir negatīvajiem – piemēram, ES militarizācijas turpināšanai, kā arī pasākumiem, kas nodrošina plašāku liberalizāciju un privatizāciju. Vēl ļaunāk, tā pazudina brīnišķīgo iespēju ilgtspējību un klimatisko drošību īstenot kā būtisku Eiropas Savienības uzdevumu un netuvina ES iestādes tās pilsoņiem.

  Astrid Lulling (PPE-DE), rakstiski. – (FR) Ja tiktu rīkots konkurss par labāko doktora disertāciju par Lisabonas līgumu, Konstitucionālo jautājumu komitejas teksts izpelnītos pirmo un augstāko godalgu.

Šī rezolūcija ir šī pilnīgi neizprotamā Līguma lieliska analīze un kritika. Visiem, kas baidās no centralizētas un visvarenas „supervalsts” izveidošanās, būtu jābūt vēl vairāk kā nomierinātiem. Nav ieviesti būtiski uzlabojumi, salīdzinot ar Konstitucionālā līguma saturu, taču daudz kas ir atmests vai atcelts.

Līdzreferenti norādīja uz redzējuma un centienu trūkumu, ko izrādījuši valstu vadītāji Eiropas darbības arēnā, un pat uz acīmredzamu uzticības trūkumu ES un tās iestādēm.

Eiroskeptiķiem būtu jāpriecājas par ieguvumiem: aizkavēšanās ar tā stāšanos spēkā, aizkavētas 72 lietas, par ko ir panākta vienprātība, tostarp attiecībā uz nodokļu sistēmu un daudzgadu finanšu ietvara pieņemšanu, ierobežojumiem, izvēles un atteikšanās tiesībām, galvenokārt, attiecībā uz AK, kā arī attiecībā uz iespēju „brīvprātīgi izstāties” no ES.

Tiem, kuri apraud „piekāpšanos, ko ir grūti atzīt Parlamentam”, vajadzētu justies labi no vienas puses tādēļ, ka Eiropas Savienības kā otrā likumdevēja loma tiek palielināta un tādēļ, ka pilnvaru sadalījums budžeta jautājumos Parlamentam un Padomei ir līdzvērtīgs, un no otras puses tādēļ, ka dubultā balsu vairākuma princips atvieglo lēmumu pieņemšanu Padomē.

  David Martin (PSE), rakstiski. − Šajā ziņojumā par Lisabonas līgumu mēs skaidri redzam, ka Līgums atbalsta ES demokrātiskās pilnvaras. Ciešāk iesaistot gan valstu parlamentus, gan arī Eiropas Parlamentu lēmumu pieņemšanas procedūrās, mēs Eiropas Savienības pilsoņiem dodam to, ko viņi vienmēr ir prasījuši: lielāku teikšanu. Ziņojumā uzsvērtā Līguma uzmanības koncentrēšana efektīvai un saskaņotai politikas veidošanai dos iespēju stāties pretim vēl lielākām globāla rakstura problēmām. Es balsoju par šo ziņojumu, un es vēlos apsveikt referentus par tik izcilu ziņojumu jautājumā, kas ir tik jutīgs un izšķirošs Eiropas Savienības nākotnei.

  Erik Meijer (GUE/NGL), rakstiski. − (NL) Konstitūcijas projekta, kas tika noraidīts ar balsojumu divās dalībvalstīs 2005. gadā, galvenā iezīme bija tā, ka tas kalpoja lielo uzņēmumu, valstu valdību un valstu parlamentu vairākuma vēlmēm, taču vēlētāju atbalsts tam bija vājš. Dažās valstīs notikušie referendumi atklāja, ka spraigas diskusijas sabiedrībā un augsta aktivitāte noved pie daudziem nevienprātīgiem balsojumiem. Pilsoņi nevēlas Eiropu, kas uzspiež viņiem tādus lēmumus, ko viņi paši nekad nebūtu vēlējušies pieņemt.

Viņi saskata Eiropu kā noderīgu pārrobežu problēmu miermīlīgai risināšanai, kā arī liela mēroga problēmu risināšanai, kuras nevar atrisināt dalībvalstis vienas pašas, bet viņi nesaskata kā lietderīgu tādu Eiropu, kas arvien vairāk ieņem tās valsts vietu, kurā viņi dzīvo. Konstitūcija bija tirgošanās gadījums ar sliktām un labām lietām, kurā netika dota iespēja atbrīvoties no sliktā ekonomikas un bruņošanās jomā. Jaunā Līguma līdzība Konstitūcijai joprojām ir ļoti liela. Referendumu noraidījums parāda bailes no vēlētājiem. Grozītās Konstitūcijas pieņemšana, kas šodien notika ar skaidru balsu vairākumu, ir skaidrs vēstījums: „Pilsoņi, netraucējiet, šī Eiropa ir paredzēta tikai profesionāliem politiķiem”.

  Athanasios Pafilis (GUE/NGL), rakstiski. – (EL) ES un tās dziļi nepopulāro Līgumu nevar noslēpt aiz demagoģiskajām prasībām tai kļūt demokrātiskākai un sociālākai. Imperiālistiskās cīņas pagaidām tiek aizsegtas, lai uzsāktu vēl lielāku uzbrukumu darba ņēmēju tiesībām un brīvībām un lai palielinātu monopolistu iedzīvošanās apjomus.

Ziņojums par Lisabonas līgumu un pārdēvētā Eiropas Konstitūcija ir aicinājums ar ES tiesību aktiem cīnīties pret darba ņēmēju opozīciju dalībvalstīs. ES politiskie atbalstītāji, tostarp Jauno demokrātu partijas un Visgrieķijas sociālistiskās kustības (PASOK) savienība, nevēlas referendumus, jo tie apzinās darba ņēmēju, kuri cieš no nežēlīgā kapitālisma un imperiālisma uzbrukuma, pretestību.

Lisabonas līgums un Eiropas Konstitūcija nostiprina ES, lai tā varētu efektīvāk darboties un dot labumu Eiropas monopoliem. Rezultātā Lisabonas Konvencija un Eiropas Konstitūcija:

- stiprina nepopulāro ES bruņošanos,

- veicina kapitālistu pārstrukturēšanos,

- izstrādā jaunu politiku darba ņēmēju ekspluatācijai un viņu sociālo tiesību ierobežošanai,

- padara ES bruņošanos intensīvāku,

- apstiprina preventīvā kara doktrīnu,

- ratificē imperiālistu iejaukšanos, pat dalībvalstīs,

- sašaurina dalībvalstu suverēnās tiesības,

- atceļ veto tiesības par labu spēcīgākajām valstīm,

- atbalsta un veido jaunus represīvos mehānismus,

- vēl vairāk ierobežo personu tiesības un pilsoņu brīvības.

ES strādājošie ir pilnvaroti atzīt par nederīgu Eiropas Līgumu un ES kā tādu.

  Dimitrios Papadimoulis (GUE/NGL), rakstiski. – (EL) Lisabonas līgums ir solis atpakaļ, salīdzinot ar Eiropas Konstitūciju. Nekas nav izmests no iepriekšējās neoliberālās kravas: tajā nav nekā no ieceres par Eiropas Centrālās bankas demokrātisko atbildību, Stabilitātes un izaugsmes pakts ir vienpusējs, un brīvais tirgus ir pieveikts.

Pēc G. Brown kunga un brāļu Kaczyński pieprasījuma, Lisabonas līgumā ir noraidīti nešaubīgi pozitīvie simboli, kas brīvi pieejami katrai valstij, tādi kā karogi un himnas. To, ka Pamattiesību harta ir saistoša, izkropļo izvēles un atteikšanās tiesību klauzula.

Mēs esam aicinājuši rīkot referendumus, lai veicinātu domu apmaiņu sabiedrībā un paaugstinātu pilsoņu līdzdalību. Atteikums rīkot referendumus parāda, cik daudz plaisu ir starp Eiropas Savienības eliti un Eiropas pilsoņu cerībām un vajadzībām, kā arī pastiprina vienaldzību pret Eiropu un eiro skepsi.

Mēs, SYN (Kreiso apvienība) un Eiropas Apvienotā kreiso un Ziemeļvalstu Zaļo kreiso spēku konfederālā grupa, sakām „nē” šim Līgumam: mūsu ikdienas cīņās mēs atbrīvojam dažādus ceļus ES. Mēs vēlamies lielāku līdzdalību Eiropā. Eiropa, pēc kuras mēs alkstam, ir politiski vienotāka; tai ir spēcīgāka sociālā un vides politika ar nozīmīgi palielinātu Kopienas budžetu, un tā neatsakās no kontroles pār ECB. Šāda Eiropa ir aktīva un neatlaidīga, risinot problēmas saistībā ar mieru pasaulē; tā nav Eiropa, kas ir prezidenta Buša rīcībā.

  Tobias Pflüger (GUE/NGL), rakstiski. − (DE) Lisabonas līgums padarīs iespējamu militāristisku Eiropu.

Iepriekšējie EK un ES Līgumi nepieļāva pastāvīgu ES militāro budžetu, taču „starta kapitāls” (28. panta 3. punkts) patlaban sedz ES militāros izdevumus. Turklāt papildus atsevišķu valstu militārajiem budžetiem tas paredz pašai ES savu militāro budžetu. 28. c panta 3. punktā ir paredzēts pienākums īstenot daudz kritizēto savstarpējo palīdzību, izmantojot Eiropas Aizsardzības aģentūru (28. pants). ES un NATO iestāžu sadarbība ir atrunāta Līgumā (28. a panta 7. punkts).

Bundestāga tiesības izlemt par Vācijas Federālās armijas izvietošanu citās valstīs ir būtiski samazinātas. Reformu līgums dod iespēju izveidot pilnīgi militarizētu Eiropu, izmantojot „pastāvīgu strukturētu sadarbību”. Tas veido pamatu primāro tiesību aktiem ES kaujas grupu izvietošanas pastiprināšanai (28. pants, 4. protokols). Eiropas Kopienu Tiesa ir nepārprotami nekompetenta (11. pants, 240. a pants). Nekompetents ir Eiropas Parlaments, tas arī netiek informēts par notikumu gaitu (21. pants). Tas militāro iejaukšanos atbrīvo no demokrātiskās kontroles.

Tas, dodot iespēju izveidot militarizētu Eiropu, tiek papildināts ar represīvu ārējo robežu nodalīšanu. Jaunais Reformu līguma 62. pants ir paredzēts, lai ietekmētu „pakāpenisku integrētas pārvaldības sistēmas ieviešanu attiecībā uz ārējām robežām”.

Pateicoties nedemokrātiskai Lisabonas līguma apstiprināšanai, apejot referendumus, neoliberālo ekonomisko politiku kodificēšanai un dokumenta militārajām daļām, Eiropas attīstība notiek pilnīgi nepareizā virzienā.

  Bogusław Rogalski (UEN), rakstiski. − (PL) Es ar absolūtu pārliecību balsoju pret Lisabonas līgumu, jo tas apdraud demokrātijas principus. Līgumā ir daudz melu un nicinājuma pret Eiropas iedzīvotāju balsi. Tas ir eifēmisma Līgums. Par spīti Konstitūcijas noraidīšanai Francijā un Nīderlandē, tiek ieviesta tā paplašinātā versija maskētā veidā, spēlējoties ar vārdiem un ignorējot balsojumus.

Vārds „Konstitūcija” ir aizstāts ar vārdu „Līgums”. ES prezidents (Prezydent) tiek saukts par “Przewodniczący”, Ārlietu ministrs par Augsto pārstāvi ārlietās. Tā ir pilnīga liekulība, un tās mērķis ir ierādīt vietu jaunai „supervalstij”, kas stāv pāri tās pilsoņiem. Savos aizsākumos ES būtība bija cieša ekonomiskā sadarbība. Es arī balsoju pret ziņojumu, jo Parlaments ir noraidījis iespēju vērsties pie demokrātijas tās pilnīgākajā veidā: referenduma.

Tādi svarīgi konstitucionālas nozīmes tiesību akti būtu jāpieņem tieši šajā veidā. Negods ir tas, ka šis Parlaments ir noraidījis 32. grozījumu, kas paredzēja respektēt Īrijas referenduma rezultātu. Turklāt, mēs esam balsojuši par dokumentu, ar kuru mēs neesam iepazinušies, jo joprojām nav izdots Līguma konsolidētais teksts dalībvalstu valodās.

Tā ir pārvaldāmā demokrātija, kas ignorē pilsoņus un atsakās dot viņiem tiesības balsot. Es nevēlos nekā kopīga ar šādu demokrātiju un priekšsēdētāja H.G. Pöttering nožēlojamie komentāri pēc balsojuma parādīja, ka demokrātija šajā Parlamentā, kā arī demokrātija Eiropā mirst.

  Luca Romagnoli (NI), rakstiski. − (IT) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, es stingri noraidu šo ziņojumu.

Iesākumā es paudu, ka man ir nepieņemams veids, kādā Lisabonas līgums tiek veidots un ratificēts. Patiesībā es uzskatu, ka Līgumu nevar vienkārši ratificēt valstu parlamenti, bet par to jābalso referendumā.

Pēc tam, aplūkojot visus „par” un „pret” tekstā, es pilnībā nepiekritu atsevišķām daļām. Jo īpaši 6. punkta trešajā ievilkumā, es pilnīgi nepiekrītu netiešai norādei uz Itāliju. Patiesībā tekstā ir izteikta nožēla „par papildu parlamentāro amatu, kas piešķirta dalībvalstij, atkāpjoties no līdzsvarotās proporcionalitātes principa”. Patiesībā tas viss ir pavisam nepatiesi. Patiesībā ar šo piešķiršanu, pat tad, ja tā nāk kā papildu amats, ir daļēji atjaunota diskriminācija, kas dara pāri Itālijai.

  Olle Schmidt (ALDE), rakstiski. − (SV) Lisabonas līgums ir izšķirošs solis, lai nodrošinātu efektīvāku un labāku darbību Eiropas Savienībā. Tādēļ es apsveicu, ka kopīgi Eiropas Parlamentā mēs apstiprinājām ziņojumu par Lisabonas līgumu. Tas nozīmē skaidrāku lēmumu pieņemšanas struktūru un lielākas pilnvaras ES, vienīgajai vēlētajai kopsapulcei Eiropas Parlamentam, spēcīgāku kopējo ārpolitiku un jaunus amatus, piemēram, Augstā pārstāvja kopējās ārpolitikas jautājumos un Eiropas Padomes priekšsēdētāja amatu. Līgums nozīmē radikālas pārmaiņas, un tādēļ es atbalstu ierosinājumu par Viseiropas referendumu, interesantu alternatīvu Zviedrijas referendumam, kas, manuprāt, ir vajadzīgs, lai dotu pilsoņiem iespēju izteikt savu nostāju jautājumos, kas viņiem ir izšķiroši svarīgi.

  Brian Simpson (PSE), rakstiski. − Šis ir ļoti vēsturisks brīdis, šis ir brīdis, kad Eiropas Savienība mēģina iesaistīties 21. gadsimtā. Daudzi no šī Parlamenta galēji labējiem baidās no efektīvas Eiropas Savienības, jo tas mazinās iespēju sēt bailes valstu līmenī. Tādēļ viņiem ir gandrīz histēriskas prasības no vienas puses un pilnībā nepieņemama rīcība no otras puses.

Es apsveicu mūsu referentu pāri par viņu darbu. Mums visiem ir jāatceras, ka tas, kas mums šeit ir, ir Reformu līgums un grozījumu Līgums, kas nodrošinās, lai 27 valstu ES varētu efektīvi darboties un, kas ir vēl svarīgāk, varētu darboties, esot tuvāk Eiropas Savienības pilsoņiem.

Es atbalstīšu šo Līgumu ar cerību, ka tas sūtīs vēstījumu ne vien mūsu pilsoņiem, bet arī mūsu dalībvalstu valdībām par to, ka Parlaments nopietni vēlas Eiropas Savienību redzēt atbildīgāku un efektīvāku.

  Catherine Stihler (PSE), rakstiski. − Es vēlētos pievienot savu atbalstu komisāres M. Wallström aizrādījumam, ka jānodrošina, lai sievietes tiktu pārstāvētas kādā no četriem galvenajiem ES amatiem. Pārāk ilgi uz šiem svarīgākajiem ES amatiem ir attiecināti vārdi “male, pale and stale”. Mums ir jāpārveido sava „zēnu kluba” izpratne par labu tādam sadalījumam, kas labāk pārstāvētu ES cilvēku grupas. Sievietes arī ir pelnījušas, lai tās pārstāvētu.

  Andrzej Jan Szejna (PSE), rakstiski. − (PL) Es balsoju par R. Corbett  kunga un Í. Méndez de Vigo kunga ziņojumu par Lisabonas līgumu.

Ziņojumā ir pareizi norādīts, ka izmaiņas, kas tiek ieviestas ar jauno Līgumu, izveidos principus, saskaņā ar kuriem ES darbība būs demokrātiskāka un piemērotāka Kopienas tālākajai attīstībai. Svarīgs elements ir gan Eiropas Parlamenta, gan valstu parlamentu lomas nostiprināšana, kā arī Pamattiesību hartas ieviešana. Ir arī jānorāda, ka ES iestādēs tiek ieviests efektīvāks lēmumu pieņemšanas process.

  Lars Wohlin (PPE-DE), rakstiski. − (SV) Konstitūciju būtu jānoraida. Mums ir vajadzīga jauna Konstitūcija, nevis tikai cits nosaukums. Tā ir būtiski jāpārskata, lai kā konstitūcija tās parastajā izpratnē tā noteiktu ierobežojumus un izskaidrotu Eiropas Kopienas Tiesas pilnvaras un ES lomu. Ir svarīgi noteikt, kuri jautājumi ir pārvalstiskas dabas jautājumi, piemēram, tādi jautājumi kā brīvā tirdzniecība un klimata pārmaiņas, starptautiskās noziedzības apkarošana, terorisms un integrācija. Zīmīgi ir tas, ka visās šajās jomās Lielbritānija ir bijusi virzošais spēks visā ES attīstībā.

Mans viedoklis ir tāds, ka Zviedrijai ir jāpieprasa tās pašas atkāpes, kas ir piešķirtas Lielbritānijai gan attiecībā uz izvēles, gan arī uz atteikšanās tiesību klauzulām. Nav pamata pret Zviedriju izturēties atšķirīgi. Zviedrijas pilsoņi ir nobalsojuši „nē” pret eiro, un pamatoti būtu nākamajā Līgumā skaidri paredzēt, ka Zviedrijas pienākums nav iesaistīties monetārajā sadarbībā.

No minētā nekas nav atrodams esošajā priekšlikumā, un tādēļ es izvēlējos balsot pret ziņojumu.

- Ziņojums: Ona Juknevičiené (A6-0471/2007)

  Ilda Figueiredo (GUE/NGL), rakstiski. – (PT) Vispirms, mūsuprāt, katrai valstij pašai būtu jāizlemj, saskaņā ar tās tradīcijām un praksi, un konkrētajām vajadzībām, kā organizēt, savākt un sastādīt attiecīgos datus, kaut arī mums jāatzīst, ka dažkārt ir vajadzīgs par to vienoties, lai dati būtu salīdzināmi un lai varētu veikt salīdzinošus pētījumus dažādās valstīs. Tomēr, mūsuprāt, Eiropas Komisijas ierosinātais regulas priekšlikums mums nešķita tāds, kas nodrošinātu konfidencialitātes aizsardzību vai arī respektētu dažādos sarežģītos šāda veida datu apkopošanas aspektus.

Diskusijās Nodarbinātības un sociālo lietu komitejā tika stingri apgalvots, ka priekšlikums ir jāpieņem pirmajā lasījumā, arī šādā veidā norādot vēlēšanos sagatavot visus apstākļus, lai jaunais Līgums varētu stāties spēkā.

Tomēr mēs atbalstījām atsevišķus priekšlikumus, kas bija izvirzīti darba parlamentārajā līmenī, mums ir bažas par rezultātu, kas sasniegts, Parlamenta galvenajām politiskajām grupām vienojoties. Tādēļ mēs atturējāmies.

  Hélčne Goudin un Nils Lundgren (IND/DEM), rakstiski. − (SV) Šis ziņojums ierosina saskaņot iedzīvotāju un mājsaimniecību skaitīšanu līdz nedaudz absurdam līmenim. Mēs uzskatām, ka dalībvalstīm ir neatkarīgi jāizlemj, vai viņas vēlas reģistrēt visu, sākot no mājsaimniecību vairākpaaudžu ģimeņu uzbūves līdz attālumam no parastās dzīves vietas līdz zaļajām zonām un atpūtas zonām. Mēs uzskatām, ka gan Padomes regulā, gan arī Parlamenta ziņojumā ir pārmērīgi detalizēti un traucējoši priekšlikumi. Tādēļ mēs balsojām gan pret grozīto Parlamenta priekšlikumu, gan arī galīgajā balsojumā.

  Jens Holm and Eva-Britt Svensson (GUE/NGL), rakstiski. − (SV) Šodien mēs balsojām par Ona Juknevičienė ziņojumu par iedzīvotāju un mājokļu skaitīšanu. Mēs izvēlējāmies galīgajā balsojumā balsot pret. Dalībvalstis pašas ir spējīgas atrisināt jautājumus attiecībā uz iedzīvotāju un mājokļu skaitīšanu, un šī ir joma, kurā nav vajadzīga ES iejaukšanās.

  Ian Hudghton (Verts/ALE), rakstiski. − Informācijas precizitāte un uzticamība par iedzīvotājiem un mājokļiem ir būtiska efektīvai politiku īstenošanai ES un valstu līmenī. Iepriekš neatbilstība starp dažādām dalībvalstīm dažādu valstu datu salīdzināšanu padarīja sarežģītu, un tādēļ es apsveicu, ka ar to saistītie jautājumi tiek noskaidroti. Tomēr, es apzinos, ka šajā sakarā ir jāņem vērā ar datu aizsardzību saistītie jautājumi un saprotu, cik liels darbs tā atrisināšanai ir veikts komitejā. Es tādēļ varēju apstiprināt grozījumu Nr. 71 un visu ziņojumu kopumā.

  David Martin (PSE), rakstiski. − Es apsveicu šo priekšlikumu regulai par iedzīvotāju un mājokļu skaitīšanu. Formulējot vienotas pamatnostādnes, kas dotu iespēju veikt statistikas datu salīdzināšanu visā Eiropas Savienībā, mēs palielināsim Eiropas spēju izstrādāt tiesību aktus, atbilstošus mainīgajām iedzīvotāju vajadzībām visā Eiropā. Es balsoju par šo ziņojumu.

  Mary Lou McDonald (GUE/NGL), rakstiski. − Es saprotu, ka ir vajadzīga atbilstoša un uzticama statistika, kura iegūta plānošanas procesu vajadzībām. Es atzīstu arī to, ka šis ziņojums ir nozīmīgs uzlabojums Komisijas priekšlikumam.

Tomēr es saskatu vairākas problēmas saistībā ar ideju par statistikas datu iegūšanu ES šādā detalizācijas pakāpē. Ir skaidrs, ka daži jautājumi neattiecas uz ES. Kādā veidā iedzīvotāju ģimenes stāvoklis varētu attiekties uz ES?

Un, kaut arī saistībā ar anonimitāti un datu aizsardzību ir paredzētas atsevišķas garantijas, esmu nobažījusies, ka tās varētu būt nepietiekamas, jo īpaši ņemot vērā ļoti daudzās nesenās kļūmes attiecībā uz datu aizsardzību.

Tādēļ es balsoju pret normatīvo rezolūciju.

  Andreas Mölzer (NI), rakstiski. − (DE) Kā mēs esam to pieredzējuši, kultūras atšķirības jebkurā laikā var saasināt konfliktus. Tādēļ mēs Eiropas Savienībā, jo īpaši lielākās aglomerācijās, atrodamies kā uz pulvera mucas, un to nedrīkst novērtēt pārāk zemu. Ņemot vērā etniska rakstura konfliktus, kas saasinās laiku pa laikam, ir labi, ka ES nepārprotami vēlas uzdot jautājumus par etnisko izcelsmi un reliģiju vismaz iedzīvotāju un mājokļu skaitīšanā 2011. gadā. Statistikas dati par pastāvīgo iedzīvotāju etnisko un kultūras sastāvu varētu būt noderīgi vardarbības novēršanai.

  Luķs Queiró (PPE-DE), rakstiski. – (PT) Ir ļoti svarīgi, lai būtu pieejami dati par iedzīvotājiem un mājokļiem Eiropas Savienībā, jo tie ir ārkārtīgi nozīmīgi dažādu politiku, kurām nereti ir Eiropas dimensija, plānošanai, pārvaldībai un uzraudzībai. Augstas kvalitātes ikgadējie iedzīvotāju skaita aprēķini ir vajadzīgi, jo tie ir organiski saistīti ar diviem Eiropas Savienības pamatuzdevumiem: Eiropas Savienības demokrātijas procesiem, kur ikgadējos iedzīvotāju skaita aprēķinus izmanto precīziem aprēķiniem saistībā ar kvalificētu balsu vairākumu Padomē, un arī Struktūrfondu apvienošanas nolūkā, kas ir galvenā ES kohēzijas politikas prioritāte, jo īpaši lai noteiktu reģionu atbilstību.

Tādēļ es domāju, ka šis priekšlikums ir ar ievērojamu politisku nozīmi, ciktāl tas veicina precīzāku demokrātijas, attīstības un kohēzijas kritēriju ievērošanu Eiropas Savienībā.

  Elisabeth Schroedter (Verts/ALE), rakstiski. − (DE) Zaļo un Eiropas Brīvās apvienības grupas panākums ir tas, ka Komisijas priekšlikumu šai regulai Parlamentā neapstiprināja kā ikdienišķu jautājumu.

Pateicoties mūsu neatlaidībai, Zaļie spēja nodrošināt, lai šī regula garantētu aizsardzību, iegūstot delikātu informāciju par iedzīvotājiem un to dzīves apstākļiem. Brīvprātīgais pielikums, kas paredz „mikrodatu” apkopošanu un aptaujas par īpaši jutīgiem jautājumiem, piemēram, par seksuālo orientāciju un lasīt un rakstīt prasmi, ir pilnībā svītrots.

Turklāt, pateicoties Zaļo izdarītajam spiedienam, divas reizes tika uzaicināts Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītājs. Saskaņā ar viņa viedokli, datu aizsardzība grozītajā priekšlikumā, kas patlaban ir iesniegts Parlamentā, ir ņemta vērā pietiekami. Piemēram, regulā ir mūsu iesniegtais grozījums par datu aizsardzības noteikumu ievērošanas uzraudzību dalībvalstu un ES līmenī. Turklāt, tur ir arī skaidri izteiktas atsauces uz datu aizsardzības noteikumiem attiecībā uz datu pārsūtīšanu un apstrādi.

Ar šo papildu nodrošinājumu regula kalpo tam mērķim, kuram tā ir paredzēta – tā nav jaunu datu apkopošana, bet vienkārši datu par galvenajiem sociālajiem un ekonomiskajiem rādītājiem apkopošanas standartizācija, kas jau patlaban notiek valstu līmenī, lai dotu iespēju veikt salīdzinājumus visā Eiropas Savienībā. Eiropas datu standartizācija nodrošinās to, ka reģionālais finansējums tiks efektīvi izmantots jomās, kurās tas ir visvairāk vajadzīgs.

  Lars Wohlin (PPE-DE), rakstiski. − (SV) Balsojuma skaidrojums par priekšlikumu par iedzīvotāju un mājokļu skaitīšanu.

Šodien Eiropas Parlaments pieņēma lēmumu pirmajā lasījumā par Komisijas priekšlikumu jaunai regulai par iedzīvotāju un mājokļu skaitīšanu.

Priekšlikumā ir noderīgas ieceres, kuru nolūks ir vienkāršot iedzīvotāju un mājokļu skaitīšanas statistikas datu salīdzināšanu. Tomēr galīgais iznākums ir ārkārtīgi tālejošs pieprasītās informācijas ziņā. Komisija savā priekšlikumā paziņoja, ka katrai dalībvalstij ir jāapkopo tāda informācija par tās pilsoņiem, kā informācija par to seksuālo orientāciju, dati par sieviešu pirmo laulību un esošo laulību, dati par etnisko piederību, reliģiju un par dzīvi dzimušajiem bērniem.

Ir ļoti pārsteidzoši, ka Komisija nāk klajā ar priekšlikumu, kurā ir iekļauti tādi uzmācīgi jautājumi, kas praktiski līdzinās pilsoņu reģistrācijai.

Šodien Parlaments nobalsoja pret atsevišķiem vistālejošākajiem jautājumiem. Tomēr es izvēlējos balsot pret priekšlikumu kopumā, jo tas joprojām pārsniedz pieļaujamās robežas.

- Rezolūcija par Lisabonas stratēģiju (B6-0073/2008)

  Giles Chichester (PPE-DE), rakstiski. − Britu Konservatīvie vienmēr ir atbalstījuši Lisabonas stratēģijas mērķus un galveno politiku. Jo īpaši mēs esam uzsvēruši pilnībā funkcionējoša preču un pakalpojumu tirgus, labākas vides uzņēmējdarbības veikšanai (jo īpaši MVU), novatorisma veicināšanas un darba tirgus reformu, īpaši pievēršoties iemaņu, elastīguma un jaunu darba vietu radīšanas svarīgumam.

Mēs atkal balsojām par šo ikgadējo priekšlikumu Lisabonas stratēģijai, lai parādītu mūsu nemainīgo atbalstu reformu darba kārtībai kopumā. Tomēr, tas nenozīmē, ka mēs atbalstām visus detalizētos ieteikumus, kas tajā iekļauti. Jo īpaši mēs pilnībā esam pret papildu sociālajiem pasākumiem (izņemot pret pensiju pārnesamību), kas paredzēti 41. panta sākotnējā versijā.

Mēs arī iebilstam pret transporta iekļaušanu Lisabonas līgumā, kā to paredz 27. pants, un mēs izmantojam iespēju vēlreiz apstiprināt mūsu nelokāmo viedokli, ka EK šī Līguma apstiprināšana jāveic, vēlētājiem balsojot referendumā.

  Edite Estrela (PSE), rakstiski. – (PT) Es balsoju par rezolūciju par Lisabonas stratēģiju un par rezolūciju par ieguldījumu Eiropadomes2008. gada pavasara sanāksmes darbā, jo domāju, ka atjauninātā Lisabonas stratēģija palielina augstos mērķus Eiropas sabiedrībai kopumā, kas šķiet būtiski, saskaroties ar iespējām un problēmām, kas izriet no globalizācijas, demogrāfiskajām pārmaiņām, sociālās nelīdzsvarotības, klimata pārmaiņām, enerģijas drošības, pārtikas nekaitīguma, ekonomiskās izaugsmes un imigrantu integrācijas.

Tādēļ stingra Lisabonas stratēģijas īstenošana būs izšķiroša Eiropas konkurētspējas izvirzīšanai, radot jaunas darbavietas, samazinot nabadzību un sociālo atstumtību.

  Ilda Figueiredo (GUE/NGL), rakstiski. − (PT) Pirmkārt, mēs nožēlojam, ka mūsu iesniegtais rezolūcijas priekšlikums par Lisabonas stratēģiju tika noraidīts, ko vēl nopietnāku padara tas, ka mēs uzsākam Lisabonas stratēģijas nobeiguma posmu.

Atkal Eiropas Parlamenta vairākums ir noraidījis iespēju šo politiku mainīt un izsaka pilnīgu atbalstu līdzdalībai nākamajās politikās: tirgus un darba attiecību noteikumu atcelšana, preču un svarīgāko pakalpojumu (pasta pakalpojumi, transports, telekomunikācijas, enerģētika u. c.) liberalizācija un to nodošana privātajiem operatoriem, nodarot zaudējumus nodokļu maksātājiem, darba ņēmējiem un iedzīvotājiem.

Kā tas ir redzams Portugālē, šī skaidri neoliberālā politika arvien vairāk izplatās arī citās jomās. Mēs esam liecinieki pieaugošajai veselības aprūpes, izglītības un apmācības komercializācijai, kas saasina sociālo nevienlīdzību un nabadzības palielināšanos, kā arī vairo sociālo atstumtību Eiropas Savienībā.

Patlaban tiek arī izdarīts spiediens, lai nostiprinātu Lisabonas stratēģijas ārējo komponentu, kas nozīmē trešajām valstīm, no kurām daudzas ir mazāk attīstītas, uzspiest ekonomiskos un politiskos noteikumus, pieprasot atvērt to tirgus par labu Eiropas Savienības lielo multinacionālo kompāniju interesēm.

  Małgorzata Handzlik (PPE-DE), rakstiski. − (PL) Rezolūcijā par Lisabonas stratēģiju ir daudz svarīgu noteikumu attiecībā uz uzņēmējiem un patērētājiem. Iniciatīva, ko ir īpaši vērts pieminēt un atbalstīt, ir Mazās uzņēmējdarbības aktu iniciatīva, kura ievieš principu „vispirms jāpadomā par mazākajiem”. Es ceru, ka šī iniciatīva tiks efektīvi un precīzi ieviesta, iesaistoties visām ieinteresētajām pusēm. Man nav jums šeit jāatgādina par mazo un vidējo uzņēmumu lomu ekonomiskajā dzīvē un arī to, cik svarīgi Eiropas Savienības nākotnei ir piešķirt tiem īpašu priviliģētu statusu.

Es vēlētos pievērst uzmanību arī intelektuālā īpašuma aizsardzībai. Mēs visi zinām, ka, salīdzinot ar Amerikas Savienotajām Valstīm, Eiropas Savienības patentu sistēma ar lielo tās vienotības trūkumu ir liela problēma atsevišķām Eiropas Savienības valstīm, kas nepārprotami kavē novatorismu un pētniecību plašā jautājumu lokā, un tas rada zaudējumus visā kontinentā. Tādēļ ir svarīgi izstrādāt kopējus priekšlikumus un risinājumus, lai visi ES patērētāji būtu ieguvēji no jauniem un mūsdienīgiem ražojumiem par vidējai patērētāju pirktspējai atbilstošu cenu.

  Stanisław Jałowiecki (PPE-DE), rakstiski. − (PL) Es atturējos balsojumā par rezolūciju par Lisabonas programmu. Es biju nedaudz pārsteigts, jo īpaši lasot 3. punktu. No tā mēs uzzinām, ka, lai šai programmai nodrošinātu sekmes, mums arī ir jāstiprina ekonomiskā izaugsme Eiropā. Runa ir par vienu vārdu: arī.

Līdz šim es dzīvoju, būdams pārliecināts, ka izaugsme ir galvenais mērķis un ka lietas būtība ir panākt atsevišķas valstis, nevis pieļaut, lai citi panāk mūs. Uzmanīgi izlasot rezolūcijas projektu, var redzēt, ka diemžēl šī nav vienkārša pārteikšanās, bet tā ir likumsakarības apstiprināšana. Šajā rezolūcijā mēs atrodam paziņojumus, ko veiksmīgi varētu iekļaut daudzās citās rezolūcijās. Nereti tie ir jautājumi, kas nepārprotami kavē šo attīstību. Spēkā ir vēlmju uzskaitījums, ko mēs varētu veidot paši savām vajadzībām daudzos citos gadījumos, nevis apspriežot Lisabonas programmu.

Tomēr viens izņēmums ir: attīstība Lisabonas programmas ievadā. Šī rezolūcijas daļa ir ļoti svarīga, bet diemžēl secinājumi nerada optimismu. Mums nav zināms, kā novērtēt šo notikumu attīstību, ja tik tiešām tāda vispār ir atrodama. Šeit nav piemērotas uzraudzības. Tas nozīmē, ka mūsu darbam nav atskaites punkta. Mums ir problēmas ar novērtēšanu. Mēs nezinām, vai mēs virzāmies uz priekšu, vai esam iestiguši. Es domāju, ka mums kā Parlamentam ir jāstrādā pie šīs lietas vairāk par visu.

  Othmar Karas (PPE-DE), rakstiski. − (DE) Pirmdien Eiropas Parlamenta Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komiteja deva zaļo gaismu Eiropas tehnoloģiju institūta galīgajai statūtu fonda apstiprināšanai. Tas nozīmē, ka visi jautājumi par Eiropas tehnoloģiju institūta iekšējo struktūru finansēšanu ir atrisināti, un tas var uzsākt darbu.

Eiropas Inovāciju un Tehnoloģiju institūts ir svarīgākā komponente, lai mēs sasniegtu vairāk mūsu ekonomikā, mūsu zinātnē un vairāk ilgtspējīgu darbavietu ziņā Eiropā.. Tādēļ ir būtiski, lai ātri tiktu pieņemts lēmums par Eiropas Tehnoloģiju institūta atrašanās vietu.

Es aicinu ES valstu un valdību vadītājus vienoties par noteiktu termiņu šā lēmuma pieņemšanai pavasara Eiropas Padomē. Lēmums ir jāpieņem vēlākais līdz ES jūnija sammitam. Austrijas federālais kanclers A. Gusenbauer kungs arī ir jāiesaista termiņa noteikšanā, jo Austrija iesniedza ļoti piemērotu pieteikumu.

Termiņš lēmuma pieņemšanai ir jānosaka pavasara sammitā, un tam ir jākļūst par sammita gala dokumenta daļu. Ņemot vērā Vīnes lielisko pieteikumu uzņemt Eiropas Tehnoloģiju institūtu, kancleram A. Gusenbauer ir vērā ņemama atbildība par to, lai lēmumu pieņemtu ātri un precīzi noteiktu termiņu.

  David Martin (PSE), rakstiski. − Atjauninot Lisabonas stratēģiju, es uzsveru vajadzību patiesi atjaunināt integrētas politikas pamatnostādnes, vienlaikus palielinot Eiropas Parlamenta lomu uzraugot, kā stratēģija turpmāk attīstās. Uzmanība ir jākoncentrē uz to, lai izveidotu iejūtīgu Eiropu, kas ekonomiskās problēmas, ar ko mēs saskaramies, risina, neatstumjot sociāli neaizsargātākos. Nepieciešamība noteikt minimālo algu dalībvalstīs ir viens no galvenajiem veidiem, kā mēs varam nodrošināt, lai visi Eiropas Savienības pilsoņi sasniegtu pienācīgu dzīves līmeni. Esmu apmierināts ar rezolūciju un balsoju par to.

  Athanasios Pafilis (GUE/NGL), rakstiski. – (EL) Labēji centriskās un kreisi centriskās politiskās grupas viena ar otru sacenšas par to, kurš var sniegt lielāku atbalstu lielo uzņēmumu interesēm un izvēlei. Tās pārspēj pat Komisiju nepopulārās Lisabonas stratēģijas veicināšanā, kas vērsta pret darba ņēmēju interesēm.

Šī apkaunojošā rezolūcija pat nenobirdina krokodila asaras par nabadzību un sociālo atstumtību. Turpretim, tā pieprasa veikt reformas darba tirgū un sociālās apdrošināšanas sistēmās; tā uzsver Komisijas pamatnostādnes, pieprasot, lai tiktu pieņemtas direktīvas par darba laika organizāciju un darba apstākļiem pagaidu darba ņēmējiem; tā aicina dalībvalstis ES konkurētspēju paredzēt savas politikas pamatā un kopējā tirgus izveidošanas pabeigšanu padarīt par svarīgāko ekonomisko un politisko prioritāti.

Saskaņā ar rezolūciju, vispiemērotākais līdzeklis šo un citu pret darba ņēmēju interesēm vērsto pasākumu un politiku atbalstīšanai ir šķiru sadarbība, kas būs veiksmīga, paplašinot sociālo dialogu un izveidojot uzticības pilnu klimatu uzņēmumu un darba ņēmēju starpā.

Darba ņēmēji šīs stratēģijas īstenošanu ir pārcietuši septiņus gadus. Rezultātā viņu dzīves līmenis, nodarbinātība, pensija un sociālās tiesības ir pasliktinājušās. Tādēļ viņi noraida Lisabonas stratēģiju un nostājas pret kapitāla interesēm. Mēs to pašu izjūtam pret ES, kas kalpo šīm interesēm.

  Luís Queiró (PPE-DE), rakstiski. – (PT) Lai gan es kopā ar Parlamenta grupu vairākumu balsoju par rezolūcijas priekšlikumu, jo piekrītu tā konstruktīvajai pieejai un ieteikumu jēgai, jo īpaši attiecībā uz vajadzību sekmēt ieguldījumus izpētē un novatorismā un izstrādāt politiku, lai veicinātu zināšanas, tirgus atvēršanu un palielinātu elastīgumu un drošību darba tirgos, joprojām nevaru piekrist, ka alternatīvajā rezolūcijā norādītie dati dotu pamatu bažām. Tieši tādēļ es nevaru atbalstīt komunistu grupas rezolūciju.

Divus gadus pēc Lisabonas programmas beigām mums ir jāatzīst, ka iezīmētie mērķi – šie ir augsti mērķi – ne tuvu nav sasniegti (un mūsu sasniegtais ekonomikas attīstības paātrinājums, salīdzinājumā ar palēninājumu Amerikas Savienotajās Valstīs, nevar būt pamats svinībām). Tādēļ es uzskatu, ka labāk būtu galu galā atzīt, ka jāseko iezīmētajam, bet neveiktajam ceļam, nevis jāmēģina pielikt pēdējos spēkus, lai divos gados sasniegtu to, ko mēs nespējām sasniegt astoņu gadu laikā. Gadījumi un apstākļi, kas pamato Lisabonas programmā iekļautos pasākumus, joprojām ir tādi paši – ja ne vairāk iezīmēti, – tātad, pareizais ceļš ir norādīts, un mūsu uzdevums noteikti ir tam sekot.

  Olle Schmidt (ALDE), rakstiski. − (SV) Rezolūcija par Lisabonas stratēģiju neizbēgami izplatīsies, ja tajā ir iekļauti visi būtiskākie jautājumi. To var redzēt arī gala iznākumā. Tomēr ziņojumā ir daudz būtiska un vajadzīga, ko es ar prieku varēju atbalstīt. Visvairāk tas attiecas uz drosmīgākajām daļām, kas parāda, ka Parlaments iet līdzi laikam, piemēram, vides jautājumos un saistībā ar izaugsmi. Diskusija par elastīguma un sociālās drošības (flexicurity) principiem, kura patlaban uzņem ātrumu, arī norāda uz svarīgu – varbūt pat vissvarīgāko – jautājumu par to, kā apvienot drošību un konkurenci. Kā tas ir teikts ziņojumā, mēs nebūvējam nākotni uz protekcionisma un birokrātijas, bet gan uz atvērtību, pieejamību un labvēlīgiem nosacījumiem kā strādājošajiem, tā uzņēmējdarbībai.

Tomēr vēlos paskaidrot, ka manu balsojumu par grozījumu Nr. 12 nevajadzētu nekādā ziņā skaidrot kā atbalstu minimālās algas noteikšanai ES. Gluži otrādi, tas bija skaidrojums tam, ka kolektīvajiem līgumiem ir vieta Eiropas Savienības modelī. Es to šodien skaidri darīju zināmu arī ziņojumā par Integrētajām pamatnostādnēm attiecībā uz izaugsmi un darbavietām, grozījumā Nr. 32, kurā īpaši tika aplūkots šis jautājums.

  Catherine Stihler (PSE), rakstiski. − Lisabonas stratēģija ir būtiska ES turpmākajiem panākumiem. Ir svarīgi, lai visas dalībvalstis izpildītu apņemšanos padarīt ES par visdinamiskāko uz zināšanām balstīto ekonomiku pasaulē.

  Silvia-Adriana Ţicău (PSE), rakstiski. − (RO) Rezolūcija par Lisabonas stratēģiju izsaka Eiropas Parlamenta vēlmi nodrošināt pienācīgu dzīves līmeni visiem Eiropas Savienības pilsoņiem, radot jaunas, labāk apmaksātas darbavietas, palielinot ieguldījumus pētniecībā, novatorismā un informācijas sabiedrībā.

Rezolūcijas 37. punkts uzsver transporta politikas nozīmi klimata pārmaiņu novēršanā un pieprasa, lai Eiropas transporta tīkliem veiktu pienācīgu novērtējumu attiecībā uz to ietekmi uz vidi.

Es balsoju par grozījumu Nr. 12, ar Eiropas Sociālistu grupas mutisko grozījumu, jo tādejādi „Dalībvalstis tiek aicinātas nodrošināt priekšnoteikumus to sociālai un ekonomiskai līdzdalībai un jo īpaši pieņemt noteikumus, piemēram, attiecībā uz minimālo algu, un citus juridiskus un saistošus noteikumus, kuri attiecas uz visiem vai arī ar atbilstoši valsts tradīcijām noslēgtiem kolektīvajiem līgumiem, kas dotu iespēju strādājošiem pilnu darba laiku nodrošināt pienācīgus dzīves apstākļus no viņu ienākumiem”.

Es balsoju par rezolūcijas priekšlikumu, būdama pārliecināta, ka Eiropas Savienība nav tikai uz konkurenci balstīts kopējais tirgus, bet, ka tā arī ir sociāla Eiropa, kurā katrs pilsonis ir iesaistīts ekonomiskā un sociālā darbībā un kurā tiem ir pienācīgs dzīves līmenis.

  Lars Wohlin (PPE-DE), rakstiski. − (SV) Lisabonas stratēģija darbojas kopš 2000. gada, un dalībvalstis nav redzējušas vēl nevienu tās nepārprotamu rezultātu. Pašreizējais priekšlikums ierosina jaunu plānu, kura darbība tiek pagarināta līdz 2013. gadam.

Es ticu iestāžu sacensībai. Lisabonas stratēģijā ir noteikti mērķi, kas ir saprātīgi un kurus būtu vērts tālāk attīstīt, piemēram, priekšlikums palielināt ieguldījumus pētniecībā un attīstībā. Daļas, kas aplūko „sociālo Eiropu”, no vienas puses, neattiecas uz ES līmeni, un par to būtu jāpieņem lēmumi attiecīgajām dalībvalstīm.

Nākamā rezolūcijas problēma ir tā, ka tajā ir iekļauti daudz neskaidru noteikumu, kas dod iespēju Komisijai šo tekstu tulkot, izskaidrojot tādus pasākumus, kādus mēs neesam prasījuši.

Mans galvenais uzskats ir tāds, ka pašām valstīm ir jānoformulē sava izaugsmes stratēģija, kā to piedāvā demokrātiskā sistēma. Dažas izvēlas sociāli demokrātisko ceļu, taču citas daļēji liberālu, uz tirgu orientētu pieeju. Mums ir jārespektē abas izvēles. Vissvarīgākais ir, lai lēmumi tiktu pieņemti valsts līmenī. Tādēļ es izvēlējos priekšlikumu noraidīt kopumā.

- Ziņojums: Margarita Starkevičiūtė (A6-0029/2008)

  Jan Andersson, Göran Färm, Anna Hedh, Inger Segelström un Åsa Westlund (PSE), rakstiski. − (SV) Mēs, Zviedrijas sociāldemokrāti, šodien izvēlējāmies balsot par ziņojumu Nr. 29/2008 kopumā.

Tomēr mēs balsojām pret grozījumu Nr. 32, ko iesniedza Zaļo grupa par minimālo algu kā Eiropas modeļa daļu.

Mēs saprotam, ka minimālās algas jautājums ir svarīgs daudzās ES dalībvalstīs.

Tomēr mēs uzskatām, ka katrai dalībvalstij ir jāizlemj pašai, kā šo jautājumu risināt.

Labākais risinājums mums Zviedrijā ir koplīgumi, par ko panākta vienošanās sarunās sociālo partneru starpā.

  Ilda Figueiredo (GUE/NGL), rakstiski. – (PT) Dodot vārdu galveno darba ņēmēju organizāciju interesēm, cerībām un prasībām, Eiropas Parlaments uzstāj, lai Lisabonas stratēģija tiktu īstenota saskaņā ar Eiropas Komisijas nostādnēm ekonomikā un padziļinot saistītās neoliberālās politikas.

Tādejādi pat finansiālās krīzes draudos un, apstājoties ekonomiskajai izaugsmei, tie iestājas par algu ierobežošanu, valsts izdevumu samazināšanu un valsts pārvaldes modernizāciju kā galvenajiem virzieniem, pie kuriem jāstrādā, kopā ar šķēršļu novēršanu konkurencei un piekļuvei tirgum, citiem vārdiem sakot, liberalizējot sabiedriskos pakalpojumus. To visu papildina lielāka nodarbinātības nestabilitāte, nepiekāpīgi pieprasot elastīguma un sociālās drošības (flexicurity) principu ievērošanu un pensiju sistēmas modernizāciju, citiem vārdiem sakot, devalvēt un izārdīt sabiedrisko sociālās nodrošināšanas sistēmu privāto apdrošināšanas uzņēmumu interesēs.

Lai nodrošinātu, ka dalībvalstis sasniedz šos mērķus, tie iesaka palielināt kontroli un spiedienu uz dalībvalstīm, it kā tām pašām nebūtu nekādas teikšanas par šādu pamatnostādņu pieņemšanu. Izliekoties nesaprotam, cik dziļi šādas politikas ietekmēs dalībvalstu sociālo un ekonomisko stāvokli, tie turpina vēl vairāk apspriest to pašu, ko mēs pilnībā noraidījām.

  Bruno Gollnisch (NI), rakstiski. – (FR) Mēs balsojām pret šo ziņojumu, kas dalībvalstīm diktē to ekonomiskās un sociālās politikas saturu nākamajiem trim gadiem.

Šis ir īstais brīdis no jauna apgalvot, cik lielā mērā viss, pilnīgi viss, pat tālāk par vienotas valūtas ieviešanu un pavēlēm dalībvalstīm, tagad tiek izlemts Briselē. Šī vairs nav vienkārši mērķu uzstādīšana dalībvalstīm (valsts izdevumu parādu samazināšana, bezdarba novēršana, izaugsmes atjaunināšana un tamlīdzīgi), bet detalizēta to rīcības noteikšana, nosakot, kā kas darāms un kādi instrumenti izmantojami.

Problēma ir tā, ka šīs pamatnostādnes pēdējo 15 gadu laikā nav mainījušās: nodarbinātības elastīgums, imigrācija, lai atjaunotu iedzīvotāju sastāvu un nodrošinātu lētu darbaspēku, atteikšanās no sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas, darba algas ierobežojumi, Maltusa idejas budžeta politikai, ārējās tirdzniecības liberalizācija, konkurence u. c. Šis veids ir labi zināms, un ir arī zināms tā iznākums: bezdarbs, maksātspējas samazināšanās un nabadzības palielināšanās, ražošanas pavājināšanās, sociālais sabrukums u.t.t. Ir brīdis, lai mēs pajautātu: vai tas ir tādēļ, ka dalībvalstis nav pietiekami uzcītīgas pakļāvībā rīkojumiem, un tādēļ lietas tik slikti virzās, vai arī tādēļ, ka tās ir pārāk uzcītīgas, bet netiek doti īstie rīkojumi? Mēs uzskatām, un mūsu pārliecību neaizēno šaubas, ka otrais izskaidrojums ir pareizais.

  Hélčne Goudin un Nils Lundgren (IND/DEM), rakstiski. − (SV) Šis neatkarīgais ziņojums aplūko atsevišķas problēmas, ar ko Eiropas Savienība saskarsies nākotnē, piemēram, globalizācijas palielināšanos, sabiedrības novecošanos un klimata pārmaiņas. Daudzi no ieteiktajiem pasākumiem šķiet saprātīgi un varētu norādīt iespējamo ceļu dalībvalstīm.

Jūnija sarakstā ir izteikta pretestība sarežģītām nodokļu sistēmām, sociālajai atstumtībai un vides degradēšanai. Tomēr katrai dalībvalstij pašai ir jāizlemj, kā veidot savu politiku, lai risinātu nākotnes uzdevumus. Visveiksmīgākie risinājumi parādās iestāžu sadarbībā, šie piemēri var iedvesmot un veicināt brīvprātīgos pasākumus citās dalībvalstīs.

Mēs izvēlējāmies balsot pret šo ziņojumu, jo tajā ir risināti jautājumi, par kuriem politiskā atbildība ir dalībvalstīm.

  Ian Hudghton (Verts/ALE), rakstiski. − Mūsu grupa iesniedza vairākus grozījumus par tādiem svarīgiem jautājumiem kā klimata pārmaiņas, godīgāka labumu sadale un godīgs atalgojums, par kuriem es balsoju par.

  Janusz Lewandowski (PPE-DE), rakstiski. − (PL) Septītajā Lisabonas stratēģijas īstenošanas gadā Eiropas Parlamenta veiktajā pašreizējās situācijas Eiropas Savienībā novērtējumā tiek ņemti vērā jaunie apstākļi, kas raksturo laika periodu 2007.- 2008. gadam. Ņemot vērā pagājušā un šī gada pieredzi, proti, nenoteiktību un riska palielināšanos finanšu tirgos, rodas sajūta, ka īpaša uzmanība ir jāvelta Kopienas makroekonomikas stabilitātei.

Disciplinētība eiro zonā un jo īpaši šīs disciplīnas saglabāšana ir vissvarīgākais. Neskatoties uz to, saskaņā ar no ierobežojumiem brīvās finanšu sistēmas nosacījumiem, galvenā atbildība ir dalībvalstīm, rūpējoties par līdzsvara nodrošināšanu valsts finansēs. Šajā jomā varētu vēlēties vēl daudz ko, pat tajās valstīs, kas sevi uzskata par integrācijas „dzinējiem”, jo īpaši tāpēc, ka tās var rēķināties ar Eiropas Komisijas saudzīgumu.

Viena no prasībām, kas pēdējos gados ir palaista garām, ir ES tirgus patiesā liberalizācija, jo īpaši pakalpojumu tirgū, kas varētu radīt reālāku konkurences spiedienu un novērst aizsargpasākumu radītos šķēršļus, kuri likumā noteiktā līmenī vairs nepastāv, jo tika atrasti mazāk pamanāmi veidi, kā sarežģīt ārvalstu konkurentu dzīvi.

Nepabeigtais jautājums par ES iekšējā tirgus veidošanu nozīmē, ka iespējas uzņēmējdarbībai un radošai pieejai Kopienā, kas sastāv no 27 dalībvalstīm, netiek pilnībā izmantotas. Ir aprēķināts, ka šis trūkums izmaksā 150 miljardus eiro. Šie ir pamatoti iemesli, lai jautājums par kopējā tirgus liberalizāciju ieņemtu atbilstoši svarīgu vietu ziņojumos, kuros vērtētas Eiropas Savienības ekonomika un tās izaugsmes iespējas.

  David Martin (PSE), rakstiski. − Es apsveicu šo ziņojumu par plašām ekonomiskās politikas pamatnostādnēm 2008.- 2010. gadam. Pašreizējos ekonomikas apstākļos mums ir jādod ES vajadzīgos darbarīkus, kas mums palīdzētu pārciest vētru. To darot, Eiropai ir joprojām jāpaliek sociālai Eiropai, kurai ir labi saskaņoti mehānismi kvalitatīvai valsts izdevumu pārvaldībai, pētniecībai, novatorismam un izglītībai. Arī klimata pārmaiņām ir spēcīgi jāiezīmējas Eiropas ekonomikas prioritātēs, ja vēlamies sasniegt augstos mērķus, ko paši esam sev uzstādījuši.

  Luís Queiró (PPE-DE), rakstiski. – (PT) Tā kā galvenais risinājums šajā ziņojumā ir Lisabonas stratēģijas īstenošana valstīs, man patiesi ir jāiepazīstina ar detalizētāku izvērtējumu jautājumiem, par kuriem es kā Eiropas Parlamenta deputāts no Portugāles esmu norūpējies – par manas valsts nespēju sasniegt Lisabonas stratēģijas mērķus – gan rezultātu, gan arī pasākumu ziņā.

Es apzinos, ka vairākos aspektos Portugālei veltītā kritika ir tāda pati, kādu varētu un vajadzētu veltīt Eiropai kopumā. Tomēr, mēs atrodamies tālu – un saskaņā ar pastāvošajiem kritērijiem, piemēram, nodarbinātību, mēs attālināmies vēl vairāk – no Lisabonas mērķu sasniegšanas, un mēs ne tuvu neesam jaunu politiku pieņemšanai, kas nepieciešamas šādam rezultātam. Valsts finansējuma līdzsvara uzturēšana ir prioritāte, taču šis līdzsvars ir jāpanāk, samazinot izšķērdību un likvidējot nepamatotus tēriņus, kā arī godīgi veicot ienākumu sadali.

Nav nepieciešams to sasniegt, pārslogojot mājsaimniecību budžetu un samazinot efektīvas valsts saistības. Tieši tāpat kā privātajā sektorā, konkurētspēju un sekmes sasniedz, nodrošinot labākus pakalpojumus par zemāku cenu, nemainot nevienu no vienādojuma pusēm.

  Luca Romagnoli (NI), rakstiski. − (IT) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, es balsoju par M. Starkevičiūtė kundzes ziņojumu. Tajā formulētās pamatnostādnes ir pietiekami skaidras un joprojām veido derīgu pamatu, kas pielāgojams pēdējā laika ekonomiskajai un politiskajai attīstībai. Tādēļ mēs piekrītam priekšlikumam nemainīt ekonomikas politikas vispārējās pamatnostādnes nākamo trīs gadu ciklam saskaņā ar Padomes secinājumiem.

Stabilitāte patiesi ir būtiska Lisabonas stratēģijas un integrēto pamatnostādņu efektivitātei. Tādēļ nākamajā ciklā ir jāpievēršas reformu īstenošanai un konkrētu rezultātu sasniegšanai. Mēs atbalstām arī priekšlikumus paskaidrojuma teksta grozījumiem, kas papildina ekonomikas politikas vispārējās pamatnostādnes, jo tie labāk pievērš uzmanību pamatnostādņu saturam – problēmām, ar ko saskaras Eiropas Savienība (globalizācija, ekonomiskās izaugsmes pamatu nostiprināšana vidējam laika posmam un ilgtermiņā, straujas demogrāfiskās un sociālās pārmaiņas u.c.).

  Olle Schmidt (ALDE), rakstiski. − (SV) Es šodien balsoju par ziņojumu, kurā izklāstītas Integrētās pamatnostādnes attiecībā uz izaugsmi un darba vietām 2008.- 2010. gadam. No vienas puses, es priecājos, ieraugot Sociālistu grupas grozījumus, kuros norādīta vajadzība veidot tādu Eiropu, kas ir labvēlīga uzņēmējdarbībai un ne mazāk labvēlīga mazajiem uzņēmumiem.

No otras puses, šī pati deputātu grupa ierosināja arī daudz stingrākus noteikumus finanšu jomā, kuru nolūks ir aizsargāt patērētājus, bet kas arvien vairāk nozīmē viņu peļņas samazināšanos. Šī nostāja ir drīzāk traucējoša, nevis veicinoša, un tādēļ es balsoju pret šo priekšlikumu. Ja Eiropas redzējums kļūt par konkurētspējīgu pasaules nozīmes spēku kādreiz kļūs par realitāti, ir jāveic arī daudz agresīvāki ieguldījumi darba tirgus modernizēšanai, pētniecības un izglītības veicināšanai, kā arī to iespēju izmantošanai, ko piedāvā „zaļāka” ekonomika. Tādēļ es kopā ar Zaļajiem balsoju par vides nodokļiem ES līmenī, lai gan parasti es aizstāvu Eiropas Centrālās bankas neatkarību pret viņu periodiskajiem uzbrukumiem.

Ja šeit ir kaut kas, ko nesenās finanšu svārstības mums ir parādījušas, tas ir ieguvums, ko dod spēcīga Centrālā banka, kas spēj pretoties īslaicīgiem risinājumiem, nemaz neminot stabilizējošo ietekmi, ko dod tās līdzdalība plašā valūtas zonā.

  Peter Skinner (PSE), rakstiski. − Lielbritānijas Darba partijas delegācija atbalsta galveno šajā ziņojumā, jo tas atbilst vispāratzītajām ES ekonomikas politikām. Tomēr EPLP stingri iebilst pret 26. punktu, kas aicina saskaņot/ koordinēt fiskālos noteikumus, kas ir vienīgi dalībvalstu kompetencē. Tādēļ EPLP nolēma atturēties no balsojuma par šo punktu.

  Catherine Stihler (PSE), rakstiski. − Grozījumā 26. punktam ir atsauce uz kopējo konsolidēto uzņēmumu nodokļu bāzi. Es nepiekrītu šim punktam, jo uzskatu, ka to jāizlemj dalībvalstīm. Es atturējos no balsojuma par šo punktu.

  Silvia-Adriana Ţicău (PSE), rakstiski – (RO) Eiropas Parlamenta ziņojums par Integrētajām pamatnostādnēm attiecībā uz darbavietām un izaugsmi aplūko Eiropas Komisijas ierosinātās pamatnostādnes ekonomikas politikām dalībvalstīs un Kopienā laika periodam no 2008.- 2010. gadam.

Es balsoju par 26. apsvērumu, ko ierosinājusi Komisija, jo tajā ir uzsvērta vajadzība pēc „koordinētas fiskālās shēmas, kurā jāiekļauj arī uzņēmumiem izdevīga nodokļu sistēma, kas īpaši izdevīga maziem un vidējiem uzņēmumiem, ar ievirzi uz ekonomiskās izaugsmes atjaunināšanu un darbavietu radīšanu”.

Es balsoju arī par grozījumu Nr. 23, jo tas „prasa, lai ienākumi un veids, kādā tiek sadalīti labumi, nodrošinātu to taisnīgu sadali, sadalot ekonomiskās izaugsmes rezultātā gūtos labumus.” Grozījums paredz minimālo algu katrā valstī, atbilstoši IKP uz vienu iedzīvotāju, tas varētu būt veids, kā nodrošināt, lai pilna darba laika darba ņēmējiem nodrošinātu iztikas līdzekļus no ienākumiem par savu darbu, kas ir jāuzskata par Eiropas sociālā modeļa sastāvdaļu.

Tādēļ es balsoju par šo ziņojumu, būdama pārliecināta, ka ekonomiskā drošība visiem Eiropas Savienības iedzīvotājiem, sociālā iekļaušanās, dzimumu līdztiesība un tirgus ekonomikas veidošana padarīs Eiropas Savienību par ekonomiskā un sociālā modeļa paraugu globālajā kontekstā.

- Ziņojums: Cem Özdemir (A6-0503/2007)

  Adam Bielan (UEN), rakstiski. − (PL) Es atbalstīju C. Özdemir kunga ziņojumu, jo viena no neatliekamākajām politiskajām problēmām Eiropas Savienībā ir nodrošināt enerģētikas drošību ES. Enerģijas ražošanas izejvielu piegāžu dažādošana ir vienīgais veids, kā ES iegūt neatkarību no Krievijas, un būtiskākais pavērsiens ir šī kopējā ES politika attiecībā uz Vidusāziju. Kopējas ES politikas trūkumu šajā jomā agresīvi izmanto Krievija, par ko vairākumam dalībvalstu nostāja ir pasīva. Tādi projekti kā naftasvada Odesa-Brodi pagarināšana līdz Gdaņskai vai arī Nabuko gāzesvada projekts vairs nav pārāk ticami Krievijas uzņēmumu, kurus vada specdienesti, rīcības rezultātā.

  Bernadette Bourzai (PSE), rakstiski. – (FR) Es vēlos sveikt C. Özdemir kungu par viņa patstāvīgo ziņojumu par ES stratēģiju attiecībā uz Vidusāziju. Manuprāt, viņš pilnībā ir izskaidrojis mērķus un prioritātes Eiropas Savienības attiecībām ar katru no piecām Vidusāzijas valstīm. Viņš ir pamatoti norādījis, ka ir vajadzīga saskaņotāka reģionālā pieeja šim stratēģiski svarīgajam reģionam, vienlaicīgi uzsvērdams atšķirības šo valstu starpā.

Es apstiprinu Attīstības komitejas atzinumu, jo īpaši saistībā ar nabadzības izskaušanu, valsts veselības aprūpes un pamatizglītības uzlabošanu un visu diskriminācijas veidu pret sievietēm un minoritātēm piederošām personām likvidēšanu.

Ir svarīgi arī tas, ka šis ziņojums uzsver, ka šajā reģionā ir nepieciešams attīstīt demokrātiju, palielināt cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu, sekmēt likuma varu, un tas, manuprāt, ir vissvarīgākais.

Ziņojumā tiek atzīts, ka sadarbībai enerģētikas jomā ir primāra nozīme Eiropas stratēģijā. Neraugoties uz to, Eiropas iestādēm ir jābūt vērīgām un jānodrošina, lai enerģētikas un tirdzniecības nolīgumu dēļ netiktu upurētas ne cilvēktiesības reģionā, nedz ar vidi saistītie jautājumi.

  Patrick Gaubert (PPE-DE), rakstiski. – (FR) Es apsveicu, ka šodien ar ievērojamu balsu vairākumu tika pieņemts ziņojums par ES stratēģiju attiecībā uz Vidusāziju. Ir būtiski, lai Eiropas Savienība ciešāk sadarbotos ar šīm piecām valstīm: Uzbekistānu, Kirgizstānu, Tadžikistānu, Turkmenistānu un Kazahstānu.

Ziņojumā gluži pamatoti tiek aicināts diferencēt ES politiku attiecībā pret katru no šīm valstīm. Es varu vienīgi apliecināt faktu, ka tādi kritēriji, kā cilvēktiesību stāvoklis attiecīgajās valstīs un to saistību ievērošana pret EDSO, tiek īpaši izcelti.

Šajā tekstā arī ir dedzīgi uzsvērta šo valstu nozīme ES saistībā ar tirdzniecību un enerģētiku gan tagad, gan nākotnē. Vidusāzijas ģeopolitiskā situācija ir tāda, ka ir jāpalielina sadarbība ar šīm valstīm - gan divpusējā sadarbība, gan arī sadarbība ES līmenī. Ziņojums aicina veikt reformas sociālajā sektorā veselības aprūpes, pārtikas nekaitīguma un korupcijas apkarošanas jomās, lai nodrošinātu ilglaicīgu stabilitāti, drošību un izaugsmi reģionā.

Tādēļ šis ir vispusīgs teksts, kurā ir definētas darbības jomas, kurās ES var sniegt savu palīdzību, lai tās iegūtu pēc iespējas lielāku pārredzamību un uzticamību reģionā.

  Pedro Guerreiro (GUE/NGL), rakstiski. – (PT) Kopā ar pārējo, ko saistībā ar ES ārējām attiecībām ar balsu vairākumu apstiprināja Eiropas Parlamentā, mums tomēr ir vēl viens ziņojums par pasākumu kopumu attiecībā uz trešajām valstīm, neslēpjot – tieši otrādi – ar skaidru mērķi iegūt šo valstu ekonomikā labvēlīgus nosacījumus, kas izdevīgi lielām ekonomiskām un finanšu grupām.

Redzat, kā ziņojums iestājas par starptautisko normu ārvalstu ieguldījumiem ievērošanu un noteikumiem ārvalstu tiešo investīciju veiksmīgākai aizsardzībai šajās valstīs. Ir skaidrs, ka šie paziņojumi nenozīmē neko citu, kā valsts banku privatizāciju(!) un izveidot patiesi konkurētspējīgus un ārvalstu bankām atvērtus finanšu tirgus(!). Citiem vārdiem sakot, šīs valstis vienkārši tiek pārdotas...

Turklāt, saskaņā ar iepriekš minēto mērķi ES intereses sākotnēji parādās par ievērojamiem enerģētikas resursiem šī reģiona valstīs, un tiek pieminēta vajadzība nodrošināt no tām enerģijas piegādi, nemainot pārvades tīklus un ar pēc iespējas lielāku regularitāti.

Būtībā tas atspoguļo daudz sludināto ES lomu pasaulē, jo īpaši patlaban ierosinātajā Līgumā: tās ieceri iegūt dominējošu stāvokli politiskā un ekonomiskā ziņā.

  Ian Hudghton (Verts/ALE), rakstiski. − Vēlos sveikt kolēģi C. Özdemir par šo ziņojumu attiecībā uz Vidusāziju, kuru es pilnībā atbalstīju. Demokrātija un cilvēktiesības ir ES pamatprincipi, un tiem ir jābūt ES politikas centrā attiecībā uz citiem reģioniem. Vidusāzijas valstis ir piesaistījušas pasaules ekonomisko spēku uzmanību, galvenokārt tajās esošo dabas resursu dēļ. ES ir jāpaceļas augstāk par to un jāmēģina izdarīt ieguldījumus arī cilvēkresursos, aizstāvot demokrātiju un cilvēktiesības.

  Jaromír Kohlíček (GUE/NGL), rakstiski. − (CS) Kas Vidusāzijas valstīm ir mantojumā no Padomju Savienības? Sieviešu līdztiesība, bērnu darba un analfabētisma likvidēšana, uz monokultūru audzēšanu orientēta lauksaimniecība. Nevienā no šīm valstīm augstākās varas dibināšanā sekmes nav guvuši reliģijas elementi.

ES galvenā prioritāte ir šo valstu resursu, proti, naftas, dabasgāzes un urāna izmantošana. Otra prioritāte ir viena no galvenajiem opija kontrabandas ceļiem no Afganistānas slēgšana. Tas uzliek ES, kā arī ASV tiešu atbildību par atbalstu autoritāro režīmu izveidošanai šī reģiona valstīs. Atsevišķas valstis mēģina ierobežot teroristu grupu un kareivīgu islāma ideju izplatīšanos, taču šī situācija negatīvi ietekmē pilsoniskās sabiedrības un pārstāvības demokrātijas attīstību, un tai ir nosliece atbalstīt spēka varu.

Neskatoties uz visu ziņojumā izteikto kritiku šī reģiona valstīm, mums vienmēr ir jāatceras vēsturiskie apstākļi, ko šīs valstis ir pieredzējušas savas attīstības ceļā. ES ir jāpalīdz tām pārvarēt negatīvās sekas, kas radušās daudzu gadu ilgās ES un ASV klātbūtnes dēļ kaimiņos esošajā Afganistānā.

Nav iemesla izvēlēties Turciju par galveno iespējamo starpnieku pozitīvas ietekmes nodrošināšanā reģionā. Esošā situācija attiecībā uz minoritāšu tiesību ievērošanu Turcijā patiesībā nedot iespēju pamatot šo pieeju. Turpretim, lielāka uzmanība ir jāpievērš tradicionālajai saiknei ar Krieviju. Nonākot līdz cīņai pret terorisma izplatību un narkotiku kontrabandu caur šī reģiona valstīm, Krievija ir mūsu ciešākais sabiedrotais.

Neraugoties uz iepriekš minētajām bažām, es atbalstu šī ziņojuma pieņemšanu.

  Jörg Leichtfried (PSE), rakstiski. − (DE) Es balsoju par priekšlikumu ES stratēģijai attiecībā uz Vidusāziju, jo piecas republikas šajā reģionā saņem Oficiālo Attīstības palīdzību, un Eiropas Savienībai ir īpaša atbildība par atbalsta sniegšanu šīm valstīm. Es vēlos uzsvērt Eiropas Savienības kā starpnieka lomu starp šīm Vidusāzijas valstīm, līdzsvarojot būtiskās atšķirības, kas ir piecām republikām politisko, ekonomisko un sociālo apstākļu ziņā. Īpaši es vēlos norādīt uz šausmīgo stāvokli veselības aprūpes jomā, kurā ir vainojama minimālā medicīniskās aprūpes sistēma.

Piekļuves nodrošināšana tīram dzeramajam ūdenim un visu iedzīvotāju pieslēgšana valsts ūdensapgādes tīklam ir milzīgi svarīga problēma Tadžikistānā, Uzbekistānā un Kirgizstānas Republikā. Man nozīmīgi ir arī tas, ka mans balsojums par ES stratēģiju attiecībā uz Vidusāziju ir arī balsojums par dzīves apstākļu uzlabošanu Vidusāzijas iedzīvotājiem sociālajos, veselības un juridiskajos aspektos .

  David Martin (PSE), rakstiski. − C. Özdemir kunga ziņojums par ES stratēģiju attiecībā uz Vidusāziju aplūko būtisku ES ārpolitikas darba kārtības jautājumu. Es apsveicu to, ka ir uzsvērta nepieciešamība ievērot cilvēktiesības Vidusāzijas reģionā; tā ir pieeja, ko ES savā ārpolitikā ir jāuzsver vairāk. Pierādījumu demokrātijas attīstībai reģionā ir maz, jo īpaši Uzbekistānā un Turkmenistānā, un jebkurai ES sadarbības stratēģijai ir jāmēģina šīs valstis iesaistīt virzībā uz demokrātijas principu ievērošanu. Kā tas skaidri pateikts ziņojumā, Vidusāzijā ir vajadzīga aktīva sadarbība ar ES enerģētikas jomā, kas sola rast savstarpēji izdevīgus risinājumus situācijā, kurā patlaban ir enerģētikas tirgus. Es piekrītu C. Özdemir kunga ieteikumiem un balsoju par ziņojumu.

  Véronique Mathieu (PPE-DE), rakstiski. – (FR) Notikumu attīstība Vidusāzijā, izņemot Kirgizstānas Republiku, ir satraucoša ne tikai viena vien iemesla dēļ.

Pirmkārt, cilvēktiesību un demokrātijas, daudzu sieviešu ļaunprātīgas izmantošanas (piespiedu laulības, seksuāla izmantošana, izvarošana u. c.) un bērnu darba ziņā situācija reģionā ir pilnībā nepieņemama.

Bez tam, veselības aprūpes un infekcijas slimību izplatības (jo īpaši HIV) pieaugums joprojām ir satraucošs.

Visbeidzot, Vidusāzija negūs labumu no efektīvas iekļaušanās pasaules ekonomikā līdz tam laikam, kamēr visas piecas reģiona valstis neiestāsies PTO (Kirgizstānas Republika ir tās locekle kopš 1998. gada).

ES stratēģija attiecībā uz Vidusāziju var dot efektīvu ieguldījumu šī pasaules reģiona ekonomikas un cilvēku attīstībai. Eiropas Savienība nedrīkst izturēties nevērīgi pret Vidusāziju, kura ir stratēģisks krustceļš starp Eiropu un Āziju un tradicionāls partneris tirdzniecības attiecībās un sadarbībā enerģētikas jomā.

Es stingri atbalstu šo tekstu ar tā vēlmi, lai tiktu izskaidrotas ES prioritātes Vidusāzijā, lai Eiropas uzsāktie projekti reģionā tiktu pastiprināti un lai to īstenošana tiktu paātrināta. Tas ir iemesls tam, kādēļ es balsoju par ziņojumu.

  Andreas Mölzer (NI), rakstiski. − (DE) Stratēģiskā plānošana attiecībā uz Vidusāziju ir patiešām laba doma, un tas patiesi ir vajadzīgs, jo īpaši attiecībā uz ekonomisko sadarbību un tirgu atvēršanu. Būtu arī saprātīgi šo procesu paātrināt, lai uzturētu attīstību.

Tomēr nedrīkst pieļaut, ka turpinās situācija, kurā Eiropas Savienības līmenī piemērotie standarti kļūst nenozīmīgi Vidusāzijā. No otras puses, to pašu kritēriju piemērošana, ko piemēro Eiropā, nozīmētu parādīt krietni lielu augstprātību attieksmē pret ziņojumā minētajām iedzīvotāju grupām un viņu pašnoteikšanās tiesībām. Attiecībā uz sieviešu lomu ir pamatota nepieciešamība rīkoties citos pasaules reģionos, ne tikai arābu valstīs, kur šī nepieciešamība ir vissteidzamākā.

Tomēr plaši izplatītais bērnu darbs, jo īpaši Ķīnā, ir iekļauts standartos, kurus es tikko pieminēju, ko tirdzniecības partneriem ir jāievēro.

Terorisma un narkotiku tirdzniecības apkarošanai, kuras savā ziņā ir savstarpēji saistītas, ir jābūt darba kārtības pašā augšgalā. Šai cīņai ir jābūt nepiekāpīgai.

  Cristiana Muscardini (UEN), rakstiski. − (IT) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, es atbalstu Eiropas Komisijas dokumentu attiecībā uz jaunām partnerattiecībām Vidusāzijā, taču es vēlos uzsvērt šādus aspektus.

Pirmkārt, arvien svarīgāka kļūst starptautiskā tirdzniecība ar Vidusāziju, kura tagad ir kļuvusi par būtisku alternatīvu energoresursu piegādes ziņā.

Otrkārt, tādēļ Eiropas Savienība šo pasaules daļu nedrīkst izlaist no acīm, un tai jāmudina tā iesaistīties pasaules tirdzniecībā un ekonomiskajā sistēmā, atbalstot to reģiona valstu kandidatūras, kuras vēl nav PTO locekles. Tādēļ tirdzniecības attiecību nostiprināšana ar visu reģionu ir jāuzskata par stratēģijas daļu, kuras nolūks ir panākt plašāku sadarbību un integrāciju pašās valstīs un palielināt Eiropas Savienības ietekmi, tostarp politisko ietekmi, reģionā, kurā ir panākta attīstība demokrātijas virzienā.

Treškārt, veidojot kopējo pieeju attiecībā pret Vidusāziju, ir jāņem vērā reģiona valstu galvenās politiskās un ekonomiskās atšķirības. Īpaši tiek uzsvērta tādas valsts kā Kazahstānas loma, kura ir ekonomiski attīstīta, un tādēļ iespējamie ieguvumi tiek saistīti ar attiecību nostiprināšanu ar šo valsti īpaši visa reģiona vispārējās attīstības ziņā.

  Luís Queiró (PPE-DE), rakstiski. – (PT) Eiropas Savienība ir kaimiņattiecību politikas ietvaros mēģinājusi izveidot ciešas attiecības un dialogu. Attiecībā uz Vidusāziju jaunas stratēģijas un partnerattiecību izveidošana ar piecām jaunām valstīm palīdz veicināt lielāku stabilitāti, sociālekonomisko un demokrātijas attīstību un drošību visā šajā Āzijas daļā.

Mēs norādām, ka Vidusāzijas stabilitātē ir ieinteresēta pasaule, jo nopietnas un ieilgušas krīzes šajā reģionā var izraisīt katastrofālas sekas, kas ietekmēs ES un tās dalībvalstis. Turklāt Vidusāzijas ģeopolitiskais stāvoklis piesaista ekonomisko lielvaru, tādu kā Krievija, ASV, Ķīna un Turcija, arvien lielāku interesi.

Es domāju, ka turpmāk, veidojot šīs attiecības, kuru mērķis ir lielāka stabilitāte un drošība, kā arī palielināta politiskā, ekonomiskā un sociālā sadarbība, ir jāņem vērā cilvēktiesību situācija katrā no šīm valstīm, kā arī jānostiprina tirdzniecības attiecības un sadarbība enerģētikas jomā un jāpievērš uzmanība attīstības vajadzībām un saistībām, kuru mērķis ir uzlabot reģiona iedzīvotāju dzīves apstākļus.

6. Balsojumu labojumi un nodomi balsot (sk. protokolu)

(Sēdi pārtrauca plkst. 13.10 un atsāka plkst. 15.00)

SĒDI VADA: MARTÍNEZ MARTÍNEZ
Priekšsēdētāja vietnieks

7. Iekšējās sēdes protokola apstiprināšana (sk. protokolu)

8. Kopienas tiesību aktu piemērošanas pārraudzība 2005. gadā (debates)

  Priekšsēdētājs. − Nākošais jautājums ir Frassoni kundzes 23. ikgadējais ziņojums Juridiskās komitejas vārdā par Kopienas tiesību aktu piemērošanas pārraudzību (2005) (2006/2271(INI)) (A6-0462/2007).

  Monica Frassoni, referente. − (IT) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, Eiropas Kopienas tiesību aktu piemērošana ir svarīgs punkts „labāku lēmumu pieņemšanas” darba kārtībā, ko aizsāka Barrozo Komisija. Kādu laiku tā bija kā Pelnrušķīte, kas apmaldījusies ietekmes novērtēšanas un izmaksu samazināšanas veidos.

Šodien Komisija ir sākusi to labot, daļēji Parlamenta izdarītā spiediena dēļ. Tā ir procedūra, kas gadiem ilgi daudzos gadījumos ir bijusi birokrātiska malšana, kur viens likumpārkāpums seko citam bez īpašām grūtībām, tomēr tā ir un paliek ļoti būtiska procedūra.

Skaitļu izteiksmē tas izskatās ļoti skaidri. Līdz šim apmēram 2518 pienākumu neizpildes procedūru ir sākušās visdažādākajos vides un iekšējā tirgus sektoros. Turklāt ir simtiem, pat tūkstošiem lūgumrakstu, ko Parlaments saņem katru gadu un kas bieži vien saistās ar specifiskiem Eiropas Kopienas tiesību aktu pārkāpumiem, pret kuriem iedzīvotāji jūtas bezspēcīgi un tāpēc vēršas pie Parlamenta.

Jautājums tikai, kādas viņiem ir izredzes gūt vēlamo rezultātu. Pienākumu neizpildes procedūra ir aprakstīta Līguma 226. un 228. pantā, tāpēc radošā pieeja ir diezgan ierobežota. Spēkā esošie tiesību akti uzspiež mums lēnas, juceklīgas procedūras, kur visefektīvākais līdzeklis — sods — tiek piemērots reti, turklāt pēc ļoti ilga laika, pat desmit gadiem.

Tomēr liela daļa, ļoti liela daļa var tikt izpildīta, un es pasakos Komisijai, ka tā pēdējo divu gadu laikā un tad septembrī ar īpašu paziņojumu ir ierosinājusi veikt dažādus pasākumus, kas ir izanalizēti un izvērtēti manā ziņojumā, par kuru es vēlētos arī nedaudz pastāstīt.

Tomēr vispirms vēlos uzsvērt to, kas, manuprāt, šajās debatēs ir svarīgi, jo tiesību aktu īstenošana var būt ļoti politisks jautājums un lielisks veids, kā uzlabot uzticību Kopienas iestādēm un to caurskatāmību.

Vēlos pieminēt divus konkrētus piemērus, kad Kopiena ir rīkojusies pavisam atšķirīgi: atkritumu krīze Neapolē un „Via Baltica” autoceļš Rospudas ielejā Polijā.

Atkritumu krīze Neapolē bija tiešas gandrīz visu Kopienas noteikumu par atkritumu apsaimniekošanas pārkāpumu sekas, jo pārkāpumi bija notikuši gadiem ilgi. Tiešām ļoti daudzas pienākumu neizpildes procedūras pirms daudziem gadiem ir uzsāktas pret Itāliju un daudzos gadījumos Tiesa lēmumi daudzkārt ir bijuši Itālijai nelabvēlīgi. Tomēr tikai tagad, pēc daudziem gadiem, kad situācija ir kļuvusi neciešama, un to nav iespējams noslēpt, Komisija ir nolēmusi sist ar dūri pret galdu. Komisijas vizītēm visi seko ar lielu interesi, un iedzīvotāji, iestājoties pret nelikumīgu dzeramnaudu došanu, televīzijā paziņo, ka ir sūtījuši Eiropas Parlamentam savus lūgumrakstus. Interesanti, vai to nevarēja izdarīt jau agrāk? Vai mēs tiešām nevarējām atteikties pret to citādāk, lai izvairītos no šādas situācijas? Jā, varējām!

Tieši to komisārs Dimass izdarīja Raspudas ielejas gadījumā, kuru apdraudēja “Via Baltica” koridora infrastruktūra. Tā bija pirmā reize, kad komisārs lūdza Tiesai atlikšanas pavēli, un Tiesa to izdeva. Tas ir ļoti svarīgs precedents, kas sniedz ļoti skaidru ziņu, ka Komisija var rīkoties, un tai jābūt nelokāmai attiecībā uz dalībvalstīm, kas uzvedas, it kā nekas nebūtu noticis, un tai jāizmanto visi līdzekļi, ko demokrātiskā sistēma pieļauj — masu medijus un sabiedrisko domu.

Viens no svarīgākajiem jauninājumiem, ko Komisija ievieš komunikācijā, skar „jauno” darba metodi. Mēs esam pauduši patiesas šaubas par šo jauno darba metodi, kas principā ietver sevī sūdzību sūtīšanu tieši atpakaļ uz dalībvalsti, pret kuru šī sūdzība ir izvirzīta, lai mēģinātu šo problēmu atrisināt. Mēs esam pauduši šīs šaubas, un Komisija mums deva solījumus, ko šodien ceru sadzirdēt arī šeit, bet mēs ļoti uzmanīgi sekosim šim jautājumam un no sirds cerēsim, ka pienākumu neizpildes procedūru jautājumos tiks panākts progress, pateicoties to pārskatāmībai, spējai iesaistīt un saukt pie atbildības dalībvalstis un kopīgam darbam ar Parlamentu.

Priekšsēdētāja kungs, debašu beigās, izmantojot sev atvēlēto laiku, runāšu vēl divas minūtes.

  Janez Lenarčič, Padomes priekšsēdētājs. − Paldies, priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi.

Frassoni kundze, Komisijas vārdā pateicos jums, ka ziņojāt par Komisijas ikgadējo ziņojumu par Kopienas tiesību aktu piemērošanas pārraudzību un papildu analīzi, kas iekļauta Komisijas paziņojumā „Rezultātu Eiropa — Kopienas tiesību aktu piemērošana”. Mēs uzskatām, ka Eiropas Parlamenta ziņojums ir ļoti vērtīgs ieguldījums ceļā uz mūsu kopīgo mērķi — laicīgu un pareizu Kopienas tiesību aktu piemērošanu.

Padomes vārdā pateicos Frassoni kundzei par atklājumiem viņas ziņojumā, kas, mūsuprāt, ir svarīgi, proti, tas, ka Kopienas tiesību aktu pozitīvo rezultātu nodrošināšana Eiropas Savienības iedzīvotājiem viņu ikdienas dzīvē ir galvenokārt atkarīga no Eiropas Savienības politikas efektivitātes un metožu pārraudzības un kontroles, ar kādām dalībvalstis nodrošina atbilstību Kopienas tiesību aktiem.

Mums ir pozitīva nostāja pret Eiropas Parlamenta apņemšanos atbalstīt dalībvalstu paraugprakšu apmaiņu. Mūsuprāt, šāda apmaiņa ievērojami veicinās efektīvāku un vienotāku Kopienas tiesību aktu piemērošanu.

Vēlos paskaidrot, ka Padomes priekšsēdētājs nedrīkst komentēt lielāko daļu šī vērtīgā ziņojuma jautājumu un priekšlikumu. Kā jau mēs zinām, Kopienas tiesību aktu administratīvā piemērošana galvenokārt ir dalībvalstu pienākums saskaņā ar to konstitucionālajiem noteikumiem un Komisijas regulām, un Komisija kā līgumu sargātāja ir atbildīga Kopienas tiesību aktu piemērošanas vienotību.

  Günter Verheugen, Komisijas loceklis. − (DE) Priekšsēdētāja kungs, Padomes priekšsēdētāj, dāmas un kungi, Komisija ir pateicīga par iespēju šodien apspriest šos svarīgos jautājumus ar Eiropas Parlamentu, un es pateicos Frassoni kundzei par ziņojumu un ieguldījumu, kurā ir ļoti vērtīgi minējumi. Frassoni kundze, vēlos apliecināt, ka Komisija jūsu apgalvojumus uztver ļoti nopietni.

Eiropas Savienība ir uz tiesiskumu balstīta kopiena, un tāda tā ir vienīgā pasaulē. Tikai tiesību akti garantē brīvības, uz kurām iedzīvotājiem ir tiesības, un tikai tiesību akti var veidot tirgus ekonomiku tā, lai no tās gūtu labumu visi.

Eiropas Komisija ir visu līgumu sargātāja. Tās uzdevums ir nodrošināt Kopienas tiesību aktu īstenošanu it visur un ka visās vietās tie tiek pareizi piemēroti. Pat vislabākajam tiesību aktam nav nekādas vērtības, ja tas eksistē tikai uz papīra. Tāpēc katra komiteja piekritīs, ka viens no to svarīgākajiem uzdevumiem ir panākt, ka mūsu tiesību akti nesastāv tikai no tukšiem vārdiem.

Līguma pārkāpumu izskatīšanā un Eiropas Tiesā mums ir spēcīgs ierocis. Šis ierocis jāizmanto, ja nav cita veida, kā apkarot tiesību aktu pārkāpumus. Tas neies bojā, bet, bieži to lietojot, tas var notrulināties.

Komisija neuzskata, ka vairākas līgumu pienākumu neizpildes procedūras ir nopietns un noteikts līdzeklis, ar kuru var uzraudzīt, cik labi Kopienas tiesību akti tiek ievēroti. Komisija drīzāk uzskata, ka jautājums ir par problēmu risināšanu. Vislabākais rādītājs ir tas, cik daudz problēmu attiecībā uz Kopienas tiesību aktu piemērošanu ir atrisināts un cik ātri.

Mēs tiešām esam kritiski atskatījušies uz paveikto darbu un nonākuši pie šāda secinājuma — kad problēma ir noteikta, tā ir jāatrisina pēc iespējas ātrāk un efektīvāk. Iedzīvotājiem un uzņēmējiem ir tiesības uz ātri saņemtām atbildēm. Tāpēc, Frassoni kundze, es došos atpakaļ uz Komisiju ar jautājumu par to, ko jūs teicāt saistībā ar atkritumiem Kampānijā, un šis jautājums tiks apspriests. Es pilnībā piekrītu, ka stingra, ātra un noteikta pieeja ir ļoti būtiska gadījumos, kad Kopienas tiesību akti tiešām netiek ievēroti.

Principā uz partnerību balstīta pieeja ir labāka par konfrontāciju. Tāpēc Komisija vēlas vairāk dialogu un caurskatāmības šajos jautājumos. Mēs vēlamies arī noskaidrot prioritātes: vispirms tieciet galā ar svarīgākajiem jautājumiem, nelietojiet veseri, lai izlobītu riekstu. Mums arī jāparūpējas, lai visi nepieciešamie resursi būtu pieejami.

Un tagad ļaujiet man izteikt kādu komentāru. Ja rodas problēmas ar Kopienas tiesību aktu piemērošanu konkrētos jautājumos, tas var notikt tāpēc, ka paši tiesību akti ir neskaidri vai pretrunīgi. Nevajadzētu uzreiz pieņemt, ka konkrētai dalībvalstij ir nepareizā attieksme.

Ņemot vērā šos apsvērumus, mēs veicām vairākus soļus, un es vēlos pateikt, ka mēs turpināsim izskatīt prasības par līgumu pārkāpumu procedūrām un uzsākt izmeklēšanu, tiklīdz būs saņemta informācija. Tikmēr mēs iesakām jaunu darba veidu, tādējādi cerot iegūt nepieciešamo informāciju daudz ātrāk.

Šīs metodes pamatā sadarbības uzlabošana ar dalībvalstīm, pirms tā nonāk oficiālu procedūru uzsākšanas stadijā, protams, izņemot gadījumu, un tas ir ļoti svarīgi, Frassoni kundze, kad jau no sākuma ir skaidrs, ka līgums ir pārkāpts. Tādos gadījumos mūsu pirmais solis ir nevis runāt ar dalībvalstīm, bet reaģēt.

Tas nav pilnīgi jauns process, bet pagaidu procedūra, kurā mēs pieprasām papildu procedūras, iespējams, lai rastu risinājumu ātrāk, neuzsākot līguma pārkāpumu procedūru.

Uz visām prasībām un sūdzībām tiek atbildēts tieši un ātri, un atkarībā no jautājuma faktiem, tie var novest līdz līguma pārkāpuma procedūrām. Tas nozīmē, ka katrs iesniegums tiek reģistrēts un apstrādāts. Ja tas ir formulēts kā sūdzība vai var būt uzskatāms par sūdzību, tas tiek izskatīts kā sūdzība, un Komisija veic attiecīgos pasākumus.

Mēs patlaban pārbaudām šo jauno darba metodi izmēģinājuma projekta posmā. Šajā izmēģinājuma projektā ir iesaistītas piecpadsmit dalībvalstis, un tas izstrādāts, lai mūsu rīcība veicinātu progresu. Protams, mēs informēsim par izmēģinājuma posma rezultātiem Parlamentu un apspriedīsim ar Parlamentu tālākos pasākumus.

Tomēr mēs jau tagad spējam rast risinājumu 90 % problēmu, kas nonāk mūsu redzeslokā, nevēršoties tiesā. Bet mēs jums piekrītam, ka to vajadzētu darīt ātrāk. Pāriešanai uz mēneša cikla lēmumu pieņemšanu, ko uzsākām janvārī, vajadzētu palīdzēt. Tā nodrošina ātrāku un efektīvāku Līguma pārkāpuma novēršanas procedūru izpildi.

Protams, mēs cenšamies visu šo procesu padarīt pēc iespējas pārredzamāku, saglabājot attiecīgus konfidencialitātes pasākumus, kā to pieprasa Eiropas Tiesa. Sabiedrībai būs elektroniska pieeja regulāri atjaunotiem līgumu pārkāpumu procesu pārskatiem īsi pirms tiesas.

Pārredzamības un likumīgās drošības interesēs mums arī jāzina, kā dalībvalstis piemēro Kopienas tiesību aktus to atbilstīgajos nacionālajos kontekstos. Tāpēc mums vajag korelācijas tabulas, kā tas tiek prasīts ziņojumā, kas skaidri parāda pielietošanas stāvokli katrā dalībvalstī.

Dāmas un kungi, manuprāt, mums ir viens mērķis. Mēs vēlamies Kopienas tiesību aktus, kuriem ES iedzīvotāji varētu pilnībā uzticēties.

  Diana Wallis, Līgumrakstu komitejas atzinuma sagatavotāja. − Priekšsēdētāja kungs, laikā, kas man ir atvēlēts Līgumrakstu komitejas vārdā, es vēlētos izdarīt trīs lietas. Pirmkārt, vēlos pateikties Frassoni kundzei par viņas sadarbību šī gada ziņojuma tapšanā, bet galvenokārt es vēlētos noskaidrot Līgumrakstu komitejas nozīmību šajā pārraudzībā un īstenošanas procedūrā.

Es uzskatu, ka beidzot Komisija ir atzinusi tās svarīgumu. Par to es saku paldies komisāram, jo mūsu divām iestādēm šajā uzdevumā tiešām ir jāsadarbojas, it īpaši iesaistot Līgumrakstu komiteju, kas tiešām ir mūsu acis un ausis kā likumdevējiem uz iedzīvotājiem, kuri pie mums nāk ar problēmām, ar kādām ir saskārušies.

Bet, lai mūsu iedzīvotāji varētu to izdarīt, es runāšu par otro punktu. Komisār, jūs teicāt, ka mūsu tiesību akti ir dzīvi tiesību akti. Lai tie būtu dzīvi tiesību akti, tiem jābūt saprotamiem mūsu iedzīvotājiem. Mums bija garš dialogs ar jūsu kolēģi, Wallström kundzi, par pilsoņu pārskatiem, lai viņi spētu izprast mūsu tiesību aktus. Viņa daudzos gadījumos solīja mums, ka tie tiks izdoti kopā ar katru tiesisko instrumentu. Mēs joprojām gaidām, kad tas tiešām notiks.

Visbeidzot Līgumrakstu komitejai, un to es adresēju saviem kolēģiem, ir vajadzīga ievērojamāki sasniegumi mūsu pašu Parlamentā. Tā nav tikai nemierīgu ļaužu komiteja. Tā reāli darbojas, sazinoties šajā sfērā ar mūsu iedzīvotājiem.

  Marie Panayotopoulos-Cassiotou, PPE-DE grupas vārdā. – (EL) Komisār, jums ir pilnīga taisnība — tiesiskums ir ES pamats. Jūs pareizi norādījāt, ka ES līgumu mērķi ir jāsasniedz ar Kopienas tiesību aktu palīdzību, jo tie aizstāv Eiropas pilsoņu intereses, kuriem ir tiesības pieprasīt šo tiesību aktu piemērošanu.

Likumdošanas apjoms, plašums un sarežģītība nepārtraukti palielinās. Mēs, EP deputāti no Eiropas Tautas Partijas, vēlējāmies paust savu apmierinātību ar 23. ikgadējo ziņojumu par Kopienas tiesību aktu piemērošanas pārraudzību, kā arī ar Eiropas rezultātu paziņošanu, tādējādi pierādot Komisijas vēlmi būt līgumu aizstāvjiem un nodrošināt tiesību aktu īstenošanu.

Jums ir pilnīga taisnība, ka mēs vēlamies korelācijas tabulas, par ko Padome šodien pieņēma lēmumu. Referents aktīvi sadarbojās ar jums, lai atainotu Frassoni kundzes pārskatu, par kuru mums šodien Parlamentā bija interesanta uzklausīšana. Vēlos jums pateikt, ka mēs vēlamies, lai Parlaments piedalītos kontroles procedūrā, un mēs vēlamies būt informēti par jūsu aktivitātēm. Mēs vēlamies, lai jūs nākat uz mūsu komitejām, kā jūs to jau darāt Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejā. Mēs vēlamies dzirdēt jūsu progresa ziņojumus.

Mēs vēlamies, lai jūs ņemat vērā lūgumrakstus, kurus mēs saņemam, kā jūs to norādāt savā ziņojumā. Vēlamies arī uzsvērt, ka, runājot par mūsu lēmumiem par imunitātēm, mēs gribētu, lai jūs iesaistāties procesos, kad valstu tiesas tos apstiprina.

Kopienas tiesību aktu piemērošana sniedz Eiropas iedzīvotājiem cerību, ka demokrātija, tiesību akti un kārtība tiks nostiprināta un ka ES iestādes kļūs viņiem tuvākas. Šodien, pēc jaunā, labotā Lisabonas līguma rezolūcijas, mēs visi ceram uz labāku nākotni Eiropas Savienībā.

  Lidia Joanna Geringer de Oedenberg, PSE grupas vārdā. – (PL) Priekšsēdētāja kungs, viens no Kopienas tiesību aktu mērķiem ir dažādu ES politisko stratēģiju ieviešana. Šai tiesību aktu piemērošanai ir jābūt prioritātei visām dalībvalstīm, kas, vienlaicīgi pakļaujoties Kopienas kontrolei un pārraudzībai, garantēs Eiropas iedzīvotājiem vēlamo pozitīvo rezultātu.

Pēdējo gadu laikā Komisijas izraisīto tiesisko normu pārkāpumu procedūru skaits ir nemitīgi audzis, 2005. gadā sasniedzot gandrīz 2700 gadījumu atzīmi. Neskatoties uz ES paplašināšanos ar 10 jaunām valstīm, turpmākie gadi nav uzrādījuši vispārēju pārkāpumu skaita palielināšanos. Tomēr pastāv bažas, ka šo situāciju ir izraisījusi sūdzību nereģistrēšana vai administratīvās problēmas iestādēs, kas ir atbildīgas par pārkāpumu izskatīšanu.

Ziņojums ir pelnījis uzslavu, pirmkārt un galvenokārt, par tajā ieguldīto detalizēto pārkāpumu piemēru izpēti, kas saistīti ar lūgumrakstiem, kā arī informāciju par gatavību šādos jautājumos uz plašu sadarbību ģenerāldirektorāta līmenī. Vēlamies paust atbalstu arī Komisijas plašajam projektam „Rezultātu Eiropa — Kopienas tiesību aktu piemērošana”. Tomēr jautājums par pieejamajiem līdzekļiem pārkāpumu piemēru izskatīšanai, procedūru ilgums pārkāpumu gadījumos, ierobežotā Līguma 228. panta piemērošana un iesniegumu izvērtēšanas kritēriji Komisijai tomēr jānodefinē sīkāk.

Piedāvātā jaunā darba metode tika ieviesta 2008. gadā kā izmēģinājuma projekts, kurā iesaistījās vairākas dalībvalstis. Tā mērķis bija panākt esošo procesu ātrāku kārtošanu, un tas ir pelnījis atzinību. Tomēr viens procesa posms, proti, lietas sūtīšana uz ieinteresēto dalībvalsti, kas turklāt ir arī atbildīgā puse par Kopienas tiesību aktu neatbilstošu piemērošanu, rada bažas. Tas var novest pie līgumu pārraudzības nozīmes pavājināšanās Komisijā.

Izveidotajiem Kopienas tiesību aktiem ir jāatbilst pilsoņu problēmām tā, lai uz viņu jautājumiem un sūdzībām būtu atrodamas konkrētas atbildes. Tādējādi viņiem būs vieglāk izprast un izmantot savas tiesības, tajā pašā laikā arī ievērojami samazinot tiesas procesu skaitu saistībā ar tiesību aktu pārkāpumiem. Un visbeidzot vēlos no sirds apsveikt Frassoni kundzi par ļoti labi sagatavoto dokumentu.

  Diana Wallis, ALDE grupas vārdā. – Priekšsēdētāja kungs, vēlos pievērsties mūsu trim iestādēm un uzsvērt, cik svarīgi ir tas, ka katrai no tām ir sava nozīme īstenošanas un pārraudzības darbā.

Protams, mēs ievērojam Komisijas ziņojumu. Protams, Komisija ir galvenā atbildīgā par ieviešanu un īstenošanu, un mēs šajā ziņā nevēlamies tai mīt uz pēdām. Tomēr es uzskatu, ka Komisijai ir jāpieņem tas, ka nākotnē mēs vērosim to daudz uzmanīgāk.

Mēs esam pateicīgi, ka daudzas mācības no mūsu ziņojuma par „Equitable Life” ir ņemtas vērā. Bet tā kā mēs pārejam uz jaunu posmu un, iespējams, izmēģinām dažas jaunas idejas, mums jābūt uzmanīgiem.

Pirmkārt, runājot par Padomi, mums vēl jānonāk pie vienošanās. Man bija patīkami dzirdēt, ka komisārs pieminēja ideju par korelācijas tabulām katrā tiesību aktu gadījumā, lai visi varētu skaidri redzēt, kas notiek dalībvalstu līmenī un kur katrs tiesību akts tajā atrodas.

Izmēģinājuma projekts ir lieliska doma. Tas viss ir labi, mēs tikai gribam redzēt, kā tas darbojas. Bet ir arī kāds “bet”. Es nedaudz skeptiski skatos uz to, ka tam ir piekritušas tik daudzas dalībvalstis. Ceru, ka tās neuztver to kā kādu vieglu izeju un ceru, ka komisārs atgriezīs tās no šiem maldiem, kas, iespējams, varētu pastāvēt.

Visbeidzot es vēršos pie mūsu pašu Parlamenta. Ir skaidrs, ka pēc jaunā Lisabonas līguma pārraudzības ziņā mums jābūt daudz lielākai lomai. Mēs nedrīkstam iedomāties, ka, pieņemot kādu tiesību akta pantu, ar to arī viss beidzas. Mūsu komitejām būs jāuzņemas daudz lielāka loma pārbaudē. Tiek gatavoti jau viens vai divi ziņojumi par tiesību aktu piemērošanu, un mums būs jāpilda savi pienākumi, tāpat kā citām institūcijām.

Un vēl pēdējais, bet ļoti svarīgs komentārs. Mums jāpievērš uzmanība arī valstu tiesu pārstāvju izglītošanai, lai pārliecinātos, vai arī viņi zina, kā piemērot Kopienas tiesību aktus.

  Alyn Smith, Verts/ALE grupas vārdā. – Priekšsēdētāja kungs, vēlos apsveikt savas grupas kolēģi un līdzpriekšsēdētāju Frassoni kundzi par laicīgi sagatavotu un pārdomātu ziņojumu. Es arī atbalstu Wallis kunga komentārus un pilnībā tiem piekrītu.

Tiesību aktu izstrādāšana sagādā mums darbu, bet tiesību aktu ieviešana nodod tos mūsu iedzīvotājiem, un nespēja ieviest tiesību aktus, godīgi sakot, padara mūs par muļķiem. Apsveicu Komisiju par daudzajiem soļiem, kas ir bijuši ļoti pozitīvi. Bet mums tiešām šī Parlamenta darba kārtībā tas jāpabīda augstāk, jo rodas iespaids, ka vienai valstij ir vieni tiesību akti, bet otrai valstij — citi, jo īpaši Skotijā. Esmu pārliecināts, ka tā nav tikai Komisijas vaina, bet mums visiem jāapzinās sava nozīme šīs situācijas atrisināšanā, jo mēs esam vienota Eiropa.

Un apsveicot savas grupas kolēģi, es priecājos dzirdēt, ka daudzus šos jautājumus komisārs izvirzīs izskatīšanai Padomē. Vēlos uzsvērt arī vēl vienu punktu sakarā ar tiesību aktiem vides jomā, kurā rodas daudz konfliktu: pretrunā nonāk daudzi svarīgi likumdošanas individuālo jautājumu mērķi, un mums tas jāņem vērā, sagatavojot tos. Ir trūcīgas norādes vietējām iestādēm attiecībā uz to, kā tām vajadzētu rīkoties, ja konfliktā nonāk dažādi ļoti svarīgi mērķi. Mums tika enerģiski solīts, tāpēc, ja komisārs mūs apgaismotu šajā jautājumā, es būtu ļoti pateicīgs.

  Bert Doorn (PPE-DE). − (NL) Priekšsēdētāja kungs, es arī vēlos izteikt komplimentu Frassoni kundzei par viņas ziņojumu. Tagad esam dzirdējuši daudzus ziņojumus par tiesību aktu piemērošanu, un šajos ziņojumos ir redzami attāli, bet izplatīti draudi. Tas nozīmē vairāk uzmanības piemērošanai, tajā skaitā arī no Eiropas Parlamenta puses. Jūlijā es pats prezentēšu ziņojumu par astotās direktīvas piemērošanu saistībā ar grāmatvežu pārbaudi. Ir labi, ka Parlaments nopietni ieskatās arī šajā tiesību aktu punktu apmaiņā dalībvalstīs.

Es šajā sakarā vēlētos koncentrēties uz jautājumu par uzraudzītājiem. Mēs runājam par iestāžu apmaiņu dalībvalstīs un par tiesnešiem, kuri piemēro tiesību aktus. Tomēr daudzām dalībvalstīm ir arī neatkarīgi uzraudzītāji, kuri piemēro un izstrādā tiesību aktus. Prakse rāda, ka dažādās dalībvalstīs starp uzraudzītājiem rodas ievērojamas novirzes. Aizvien biežāk uzņēmumi, kas starptautiski darbojas vairākās dalībvalstīs, saskaras ar dažādām prasībām no dažādiem uzraudzītājiem dažādās dalībvalstīs. Tas ir ļoti apgrūtinoši un kavē iekšējā tirgus darbību.

Vēlos komentēt vēl vienu punktu. Mēs nevaram izvairīties no Eiropā izmantoto tiesību aktu instrumentu tālākas izmeklēšanas. Līdz šim mēs pārsvarā esam strādājuši ar direktīvām, kurās bija skaidra harmonizācija. Komisārs Verheugen dažos gadījumos jau ir teicis, ka nākotnē var būt svarīgāk izmantot iekšējā tirgus tiesību aktu regulēšanas instrumentu, lai izvairītos no dažādām problēmām, piemēram, ķiršu vākšanas un zelta liešanas direktīvu apmaiņas laikā. Es zinu, ka arī valstu parlamentos, īpaši Holandē, realizācija lēni, bet droši grimst tajā zelta liešanā un ķiršu vākšanā, kas var kaitēt iekšējā tirgus darbībai, kā arī iekšzemes ekonomikai. Tas ir solis pretī reglamentācijai, kas, iespējams, vairs nav nemaz tik lieliska.

  Manuel Medina Ortega (PSE). – (ES) Priekšsēdētāja kungs, mēs esam pārliecināti par jūsu Kopienas tiesību aktu piemērošanas pārraudzības misijas nozīmību. Mēs runājam par attiecībām starp starptautisku iestādi un valstu valdībām. Valstu valdības ir spēcīgas vienības, kurām pieder liela vara. Tās ir valsts iestādes. Parasti ES tiesību aktu sargātāja ir Komisija, un iedzīvotājiem daudzos gadījumos tā ir vienīgā garantija, ka tie tiesību akti (jo Kopienas tiesību akti ir tiesību akti) tiks pareizi piemēroti.

Frassoni kundzes ziņojums ir mērķēts uz Komisijas mugurkaula stiprināšanu, kā es to saucu, lai Komisija būtu pārliecināta par šī uzdevuma svarīgumu un lai pat gadījumā, kad vēlēsimies ar valdībām pārrunāt problēmas, kas var rasties, patiesības mirklī Komisija rīkotos tā, kā to gaida iedzīvotāji — nelokāmi un enerģiski piemērojot Kopienas tiesību aktus.

Bažas rada tas, ka līdz ar paplašināšanos mums rodas iespaids, ka Komisija jaunajām dalībvalstīm piemēro ne tik stingrus kritērijus kā vecajām dalībvalstīm. Tas var atstāt negatīvu ietekmi uz Eiropas Savienības vienotību un tās reputāciju tajās dalībvalstīs. Es sekoju līdzi daudzām Komisijas pārkāpumu procedūrām un varu apgalvot, ka tad, kad tas notiek, iedzīvotāji un valsts iestādes ar Komisijas darbu šajā sfērā jūtas daudz drošāki.

Citiem vārdiem sakot, manuprāt, Eiropas Parlamenta ziņojums, Frassoni kundzes priekšlikums un Wallis kunga viedoklis ir mērķēti uz Komisijas stiprināšanu, lai tā neuzskatītu sevi par vienu un bezspēcīgu pret valdībām, bet justu Eiropas Parlamenta atbalstu pārraudzībā, kas komisijai jāveic sakarā ar Kopienas tiesību aktu piemērošanu.

  Margrete Auken (Verts/ALE). – (DA) Priekšsēdētāja kungs, Eiropas iedzīvotāji ES tiesību aktiem ir ārkārtīgi svarīgi. Viņi nav tikai upurēšanas līdzeklis pārkāpumiem kā, piemēram, Neapolē. Daudzos jautājumos viņi bieži vien ir bijuši galvenie spēlētāji. Kā sargsuņi viņi turpina uzraudzīt, vai tiesību akti tiek piemēroti pareizi visos Eiropas nostūros, un daudzos gadījumos viņi ir vienīgie, kas to dara. Tāpēc ES būtu jāatbalsta iedzīvotāji, nodrošinot viņiem spēcīgu pozīciju. Kad viņi pievērš uzmanību Kopienas tiesību aktu pārkāpumiem, pret viņu sūdzībām ir jāizturas nopietni un ar cieņu. Es no sirds ceru, ka šis nav mēģinājums no Komisijas puses pielikt punktu daudzām šīm sūdzībām, jo tā var būt nelāga prakse. Tāpēc vēlos pateikties Frassoni kundzei. Par uzmanības pievēršanu šiem draudiem. Viņas lieliskais ziņojums tagad būs svarīgs solis pareizajā virzienā. ES iedzīvotāji iegūs stabilāku pozīciju Lisabonas līguma sakarā, un ja tas būs kas vairāk par bezjēdzīgu dekorāciju, viņu devums ES ir jāuztver nopietni.

  Tadeusz Zwiefka (PPE-DE). – (PL) Priekšsēdētāja kungs, es arī vēlos apsveikt Frassoni kundzi par lieliski sagatavoto ziņojumu. Vēlos pateikt, ka esmu ļoti gandarīts, ka saskaņā ar Eiropas komisijas izdotajiem statistikas datiem par procesu skaitu attiecībā uz ES tiesību aktu pārkāpumiem, 10 jauno dalībvalstu iestāšanās ES nav negatīvi ietekmējusi reģistrēto pārkāpumu skaitu. Tomēr statistikas dati neatklāj visu ainu. Viens no svarīgākajiem mehānismiem, kas ļauj mums pārbaudīt, cik raiti notiek Eiropas tiesību aktu piemērošana, ir prejudiciāla references sistēma, kuras mērķis ir izveidot dalībvalstu tiesām vienotu Eiropas tiesību aktu piemērošanas formu visās dalībvalstīs. Galvenā problēma šajā procedūrā ir laiks, kad valstij jāgaida atbilde no Tiesas, kas joprojām ir ļoti ilgs (apmēram 20 mēneši). Galvenais iemesls ir tulkošana, kas prasa apmēram deviņus mēnešus. Bažas rada tas, ka daudzu valstu parlamenti pieprasa budžetam papildu līdzekļus rakstiskajiem tulkojumiem.

Eiropas Komisijas ieteikumi dalībvalstīm un kandidātvalstīm balstās uz pieņēmumu, ka ES tiesību akti tiks efektīvāk ieviesti, kad tiks atrasti kvalificēti darbinieki un piemērots finansējums. Es neatbalstu šo uzskatu. Darbinieku skaits un pieejamie līdzekļi nav pareizais kritērijs. Ir nepieciešama arī apņemšanās un iesaistīšanās Eiropas tiesību aktu ieviešanas jautājumā. Pareizai uzdevumu izpildei, ar ko jāsaskaras dalībvalstīm un kandidātvalstīm, ir nepieciešami trīs faktori: zināšanas, kompetence un gatavība. Pirmais no šiem faktoriem — zināšanas — mūsdienās vairs nav problēma. Otrais faktors — spēja ieviest Kopienas sasniegumus — saistās ar atbilstošu līdzekļu nodrošināšanu un papildu darbinieku pieņemšanu. Pašreiz Komisija visvairāk uzsver tieši šo jautājumu. Un trešais faktors — gatavība šos uzdevumus izpildīt, ieviest un piemērot Eiropas tiesību aktus — ir viszemāk novērtētais.

Gatavība piemērot tiesību aktus praksē ir atkarīga no iestādēm un procedūru sistēmām, samaksas un ierobežojumiem. Panākumi vai neveiksmes ES tiesību aktu piemērošanā beigās noteiks īpašs institucionālais modelis. Zināšanas un līdzekļi vēl nav viss. Ir nepieciešama arī laba griba rīkoties.

  Reinhard Rack (PPE-DE). – (DE) Priekšsēdētāja kungs, savā ievadrunā jūs norādījāt, ka Komisija nevēlas vienkārši uzsākt, bet ieteikt iespējamo rīcību, pārrunājot to ar dalībvalstīm. Tomēr pašā Komisijā, kas galu galā ir koleģiāla iestāde, skaidras, vienotas nostājas zināmos jautājumos nav.

Transporta sfērā es pašreiz redzu jautājumu, kas turpmākajos gados kļūs aizvien problemātiskāks mums un droši vien arī Komisijai. Tas ir priekšstats, ka nauda jānovirza uz videi draudzīgākiem transporta veidiem ar naudu, ko nopelnījušas videi mazāk draudzīgas sfēras — ceļu nodevas, maksas par autostāvvietām utt. Tā būtībā ir subsīdija. Vai par to ir bijušas diskusijas? Un kāda ir šī situācija?

  Katalin Lévai (PSE). – (HU) Paldies, priekšsēdētāja kungs. Kā jau vairāki runātāji pirms manis minēja, Līgumā un tiesību aktos noteikto mērķu sasniegšanas panākumi būs atkarīgi no tā, cik efektīvi dalībvalstis piemēros Kopienas tiesību aktus un kā šīs dalībvalstis tos transponēs savā valstī.

Ja tām neizdosies piemērot vai īstenot tos, kā nākas, vai arī ja dalībvalstis nespēs atbilstoši izpildīt savus mērķus, tad mums būs problēmas. Pēdējos gados tiesību aktu izpildes ziņā šī tendence ir uzlabojusies, un, manuprāt, arī desmit jaunās dalībvalstis šajā ziņā ir sevi labi parādījušas. Es ceru, ka tas nav tikai tāpēc, ka Komisija ir iecietīgāka pret mums, pret jaunajām dalībvalstīm, bet tāpēc, ka mēs tiešām cenšamies izpildīt visus kritērijus un to, kas no mums tiek sagaidīts.

Diemžēl stūrēt birokrātijas džungļos joprojām nav nemaz tik viegli. Mēs zinām, cik daudz ir tiesību aktu pasākumu un to transponēšana valstiskos un reģionālos līmeņos bieži vien ir ļoti laikietilpīga. Birokrātiskās valodas vienkāršošana un plašāka ietekmes novērtējuma izmantošana ir ļoti svarīgs pasākums, kas nodrošinātu daudz īsāku sūdzību procesu izskatīšanas laiku. Paldies.

  Wiesław Stefan Kuc (UEN). – (PL) Priekšsēdētāja kungs, Kopienas tiesību aktu piemērošana visās dalībvalstīs ir viens no Eiropas Savienības svarīgākajiem pamatprincipiem. Tāpēc pārraudzība un pārkāpumu novēršana ir daudzu darbību mērķis. Atsevišķu valstu pārbaude un šo pārbaužu rezultātu publicēšana ļautu iedzīvotājiem piedalīties ES tiesību aktu ieviešanā šajās valstīs.

Tikmēr tas joprojām ir gadījums, kad, piemēram, Polija joprojām piemēro pievienotās vērtības nodokli (PVN) valsts teritorijā, neskatoties uz sesto direktīvu un tiesas lēmumiem. Tas pats attiecas uz ienākumu dubulto aplikšanu ar nodokli. Ir zināmi gadījumi, kad Polijas iedzīvotāji ES valstīs iegādājas transportlīdzekļus, neskatoties uz Tiesas lēmumiem un ar kavēšanos nepareizi aprēķinātām nodevām.

Savādi ir arī tas, ka mūsu iedzīvotāji gadiem ilgi tiek turēti apcietinājumā bez jebkāda tiesas sprieduma. Polijas iedzīvotāji nepacietīgi gaida Eiropas Komisijas reakciju uz sniegtajiem pierādījumiem un mūsu valdības nelikumīgo darbību ierobežošanu.

Visbeidzot vēlos no sirds apsveikt Frassoni kundzi. Tikai žēl, ka šis ziņojums attiecas uz diezgan tālu pagātni, un būtu jauki, ja tas attiektos uz 2007. gadu.

  Jens-Peter Bonde (IND/DEM). – (DA) Priekšsēdētāja kungs, komitoloģija ir zinātnes nozare par to, kā ierobežot demokrātiju, vēlētājiem to neapjaušot. Vispirms vara tiek nodota no vēlētājiem un ievēlētajiem populārākajiem pārstāvjiem valsts amatpersonām un aiz slēgtajām Briseles durvīm stāvošajiem lobijiem. Balsošana tad ir izdomāts pasākums, ko neviens nespēj atcerēties, par ko neviens žurnālists nespēj uzrakstīt un ko neviens mācību grāmatu autors nespēj izskaidrot. Tās būtība ir ļoti vienkārša — Komisijā neievēlētais vienkārši neko nevarēs lemt. Likumdošanas vara tādējādi tiek pārvērsta par izpildvaru. Tie ir pārredzami tiesību akti, kas tiek pārvērsti par slepeniem likumiem. Tā ir vairākuma demokrātija, kas tiek pārvērsta par mazākuma valdību. Tā nav absolūta autokrātija, bet dodas tajā virzienā ar mājienu uz Musolīni korporatīvajām idejām.

Ar jauno institūciju nolīgumu Parlaments var atlikt jautājuma izskatīšanu, bet tikai tad, ja Parlamenta labais un kreisais spārns tam piekrīt un var nodrošināt šī lēmuma pieņemšanai absolūtu vairākumu. Tomēr tā ir autokrātija un valdība ar asumu un korporatīvismu! Ieviesīsim demokrātiju visos tiesību aktos! Kā pamatprincipu uzstādīsim noteikumu, ka vairākums ievēlētos pārstāvju stāv aiz visiem tiesību aktiem, vai tas ir valstu parlamentos, vai arī šeit, Eiropas Parlamentā! Valsts amatpersonu un lobiju tiesību aktos ir jābūt pagātnes iezīmei, tomēr tā tiek iecementēta Lisabonas līgumā. Tāpēc tas ir vēl viens labs iemesls padarīt Līgumu par referendumā pieņemamu lēmumu.

  Janez Lenarčič, Padomes priekšsēdētājs.. − Priekšsēdētāja vārdā pēdējā komentārā vēlos uzsvērt — priekšsēdētājs ir pārliecināts, ka Kopienas tiesību aktu piemērošanas atbilstoša pārraudzība ir būtiska, ja tiesību akti tiek visur ievēroti un ja galvenie tiesību aktu principi, uz kuriem balstās Kopiena, tiek nodrošināti.

Tomēr vispirms ir svarīgi nodrošināt Eiropas pilsoņu vidū pārliecību par tiesiskumu. Neaizmirsīsim, ka viņiem ir svarīga loma Kopienas tiesību aktu piemērošanā. Šī nozīme tiek atspoguļota arī daudzās sūdzības, ko iedzīvotāji ir iesnieguši sakarā ar Kopienas tiesību aktu pārkāpumiem.

Debašu laikā, kurām es ļoti uzmanīgi sekoju līdzi, vairāki cilvēki bija izbrīnīti, ka pārkāpumu skaits vai vismaz reģistrēto pārkāpumu skaits, kopš Eiropas Savienības paplašināšanās nav palielinājies. Vairāki runātāji pauda aizdomas, ka Komisija nav stingra attiecībā uz tā saucamajām jaunajām dalībvalstīm.

Vēlos uzsvērt, ka priekšsēdētājam nav nekāda iemesla vai pierādījumu šo šaubu apstiprināšanai. Tomēr es varu piedāvāt tikai vienu iespējamo izskaidrojumu. Kad runa ir par tā saucamajām jaunajām dalībvalstīm, jāņem vērā, ka viņas kļuva par dalībniecēm pēc daudzus gadus ilgas, intensīvas Kopienas tiesību aktu piemērošanas viņu iekšējām tiesiskajām sistēmām, jo viņām ir vieglāk turpināt šo procesu mazākā mērogā. Tas ir tikai komentārs par aizdomām, ka, iespējams, Komisija nav vienlīdz stingra pret visām dalībvalstīm, bet, manuprāt, šo jautājumu piemērotāk būtu komentēt komisāram.

Visbeidzot vēlos uzsvērt, ka priekšsēdētājs par ļoti svarīgiem uzskata pienākumus un mērķus, ko nosaka institūciju nolīgums par tiesību aktu labāku izstrādi. Un nobeigumā vēlos iedrošināt visas iestādes un dalībvalstis pildīt savus pienākumus Kopienas tiesību aktu transponēšnā un piemērošanā.

  Günter Verheugen, Komisijas loceklis. − (DE) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, es jau teicu, ka šīsdienas debates nedrīkst būt bez sekām, un vēlos to uzsvērt vēlreiz. Es informēšu Jung kungu par šo debašu saturu un Parlamenta norādēm un nākšu klajā ar ieteikumiem, jo šo debašu laikā ir izskanējuši vairāki ļoti svarīgi ieteikumi, kuri komisāram ir nopietni jāizskata.

Atļaujiet izteikt arī uz tiesību aktu filozofiju balstītus komentārus: valstu kopienu tiesiskuma pamats ir uzticamība. Tā var pastāvēt tikai tad, ja dalībnieki viens otram var uzticēties. Tāpēc konstitucionālā valstī tiesiskajiem procesiem jābūt atklātiem, un tas ir arī iemesls, kāpēc es pilnībā piekrītu Wallis kunga teiktajam. Informācija šajā gadījumā ir svarīga un pārredzamība — obligāta.

Tiesību aktu interpretēšanā un piemērošanā nedrīkst būt slepenība. Visam ir jābūt atklātam un publiskam. Tas ir secinājums, ko esmu izpratis šajās debatēs, un esmu bijis par to pārliecināts vienmēr. Es piekrītu tam, ko teica Wallis kungs par Lūgumrakstu komitejas lomu. Zināmā mērā kā tās klients es atzīstu, ka tas dažreiz arī prasa pamatīgu darbu un pūles, bet iedzīvotāji ir tiesīgi šo darbu pieprasīt no mums. Turklāt lūgumraksti, ko mēs saņemam, palīdz mums daudz ko izprast par to, kā mūsu iedzīvotāji izprot mūsu tiesību aktus un politikas nostādnes.

Frassoni kundze, komisārs Wallström jau ir apsolījis, ka nākotnē mēs izveidosim kopsavilkumu iedzīvotājiem. Kopš tā laika Komisija šajā saistībā ir pieņēmusi arī formālu rezolūciju, tāpēc tas notiks, un esmu diezgan pārliecināts, ka jūs atradīsiet veidus un līdzekļus, kā panākt, lai mēs to izdarām. Tas ir izlemts, un tas notiks.

Daudzi deputāti norādīja uz jautājumu par jaunajām dalībvalstīm, un kā tas var būt, ka, neskatoties uz dalībnieku skaitu, nav noticis ar tiesību aktu pārkāpumu saistīto tiesas procesu pieaugums.

Komisijai ir ļoti skaidrs viedoklis par to, un tam ir divi iemesli. Pirmkārt, un šajā jautājumā es jūtos diezgan bikls, jo man tiešām jāsaka, ka tas ir bijušā paplašināšanās komisāra lieliskā darba rezultāts, tam ir sakars ar to, ka jaunās dalībvalstis savus acquis pirms iestāšanās gatavoja tik smalki, ka tad, kad tās pievienojās, tās atbilda prasībām labāk nekā vecās dalībvalstis. Es to varu tikai apstiprināt. Tā ir pilnīga patiesība. Mēs nekad nespētu noslēgt pievienošanās līgumus, ja acquis nebūtu izpildīti.

Iemesls tam, iespējams, ir praktiskāks, tomēr jauno dalībvalstu iedzīvotājiem pakāpeniski jāsaprot, ka viņi var sūdzēties, un kā to var darīt. Tāpēc es domāju, ka sūdzību skaits palielināsies.

Smith kungs minēja, ka tiesību aktiem arī jābūt tiešiem un viegli piemērojamiem, jo īpaši attiecībā uz tiesību aktiem vides jomā. Kā jau mēs zinām, Komisija pārskatīs Kopienas tiesību aktus līdz nākošā gada beigām, lai noskaidrotu, kur un kā to var vienkāršot. Vēl tikai pirms dažām dienām kā daļa no mūsu prezentācijas par šo projektu „Labāks tiesiskais regulējums” izskanēja solījums, ka viss šis process nākošā gada beigās tiešām tiks pabeigts.

Medina kungs, jums nav jāuztraucas, ka Komisija pamet sūdzības zem paklājiem. No savas vairāk kā astoņus gadus ilgās pieredzes Komisijas locekļa amatā varu apgalvot, ka man jāpiebremzē Komisijas dienestu pārliecīgā centība daudz biežāk, nekā jāliek lietā līgumu pārkāpumu procedūru smagā artilērija. Daudz biežāk man viņiem jāsaka: „Pagaidiet, piebremzējiet, vispirms parunājiet ar viņiem un noskaidrojiet, vai to nevar atrisināt mierīgā ceļā.” Risks, ka Komisijas dienesti ir tendēti uz lietu pamešanu zem paklāja, ir gandrīz neiespējams. Esmu pārliecinātas, ka tas nenotiek.

Kas attiecas uz Rack kunga jautājumu — lēmumi par tiesību aktu pārkāpumiem, vienalga, vai sākuma, noslēguma vai individuālā starpposmā, prasa formālu Komisāru kolēģijas lēmumu. Tāda ir noteiktā kārtība. Es nevaru šeit un tūlīt atbildēt uz jūsu jautājumu par īpašo šķērssubsīdiju problēmu, bet es parūpēšos, lai jūs atbildi uz šo jautājumu saņemtu līdz šīs nedēļas beigām.

Runājot par Kuc kunga piezīmēm par ieslodzījumā pavadāmo ilgo laiku, gaidot tiesu, es atzīstu, ka gadījumā, ja kas tāds notiktu, tas būtu īsts skandāls, bet tas neietilpst Eiropas Savienības jurisdikcijā. Šādos gadījumos kompetentā tiesa ir Eiropas Cilvēktiesību tiesa.

Dāmas un kungi, paldies visiem par ieteikumiem un šo debašu konstruktīvo garu. Esmu pārliecināts, ka apspriežot šo jautājumu atkal nākošgad, mēs jau būsim sasnieguši ievērojamu progresu.

  Monica Frassoni, referente. − (IT) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, vēlos pateikties kolēģiem, komisāram un priekšsēdētājam par viņu piedalīšanos šajā diskusijā, kas, kā komisārs Verheugen teica, nebeidzas šeit.

Vēl tikai par dažiem punktiem. Vēlos izteikt komentārus par prioritāšu noteikšanas jautājumu, par kuru runāja komisārs Verheugen. Manuprāt, tas patiesībā varētu būt riskants uzdevums. Tomēr līdz šim tas nav bijis darīts. Es vienmēr esmu bijusi diezgan skeptiska attiecībā uz prioritāšu noteikšanas iespēju. Bet, ja jūs tiešām vēlaties iet šo ceļu, uzņemties risku būt pārredzamiem, kāpēc gan nesarīkot debates par šīm prioritātēm? Pretējā gadījumā var rasties aizdomas, ka prioritātes ir izvēlētas, jo jūs vēlaties atbrīvoties no apgrūtinošiem pārkāpumiem. Manuprāt, tas nebūtu labi.

Otrkārt, vēlos pateikt, ka neskatoties uz to, ka komisija noliedz, ka tai vajag vairāk resursu, jo īpaši cilvēku resursu, lai izskatītu pārkāpumu gadījumus, patiesībā daudzajās tikšanās, kur esmu bijusi kopā ar jūsu draugiem komisāriem, visi man ir teikuši, ka šī jautājuma atrisināšanai viņiem trūkst resursu, tieši cilvēku resursu.

Debatēs izskanēja jautājums par pārkāpumu skaitu jaunajās dalībvalstīs, un tas, ko komisārs un priekšsēdētājs teica droši vien ir taisnība. Tomēr mēs zinām, ka, piemēram, vides jautājumos, iespējams, ir tikai divas vai trīs amatpersonas, kas atbild par visām desmit jaunajām dalībvalstīm, tāpēc tā noteikti ir cilvēku resursu problēma.

Un visbeidzot par Parlamenta nozīmi. Mēs apspriežam dažādus iekšējos veidus, kā padarīt mūsu kā likumdevēju palīgu lomu efektīvāku, veicot apstiprināto direktīvu piemērošanu. Manuprāt, mums obligāti jāizdara divas lietas. Pirmkārt, ir nepieciešams ar politiska lēmuma palīdzību nostiprināt Lūgumrakstu komitejas nozīmi, kas, kā Wallis kungs teica, ir mūsu logs uz pasauli. Otrkārt, ir sistemātiski jāorganizē direktīvu piemērošanas sēdes, kam tomēr ir nepieciešama atklāta Komisijas sadarbība. Ja mēs organizēsim sēdes, kur apspriedīsim direktīvu piemērošanu, un Komisijas pārstāvji klusēs vai runās par to, kas ir mazāk svarīgs, jo, iespējams, nevar pateikt to, ko mēs vēlamies zināt, tad šis pasākums būs bezjēdzīgs.

Bet paldies jums, un mēs noteikti runāsim par to vēl.

  Priekšsēdētājs. − Debates ir slēgtas.

Balsošana notiks rīt plkst. 12.00.

9. Kosova (debates)

  Priekšsēdētājs. − Arī nākošais temats ir ļoti svarīgs un būtisks. Tas ir jautājums par Padomes un komisijas paziņojumiem par Kosovu.

  Dimitrij Rupel, Padomes priekšsēdētājs. − Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, padomājot par to un pārskatot dažas detaļas, man jāsaka, ka manai un mūsu jaunāko kolēģu paaudzei ir ļoti paveicies. Lielāko daļu savas dzīves, iespējams, labāko daļu, esam nodzīvojuši laikā, kad durvis un logi uz iespējams ir bijušas vaļā. Tas laikposms sākās 1975. gadā ar Helsinku Nobeiguma aktu, un tā sekas austrumu un Centrāleiropā bija jūtamas visvairāk, jo tur 1989. gadā sabruka Berlīnes mūris un komunisma sistēma. Pāri sabrukušajam mūrim pa Eiroatlantijas kopienas rietumu fasādes atvērtajām durvīm un logiem ienāca jauna vīzija. Mēs redzējām plašu, saulainu, dinamisku brīvas un vienotas Eiropas ainavu, ko skaisti simbolizēja milzīgā Eiropas Parlamenta ēka. Jaunībā es nemūžam nevarēju iedomāties, ka kādreiz tajā runāšu.

Slovēnijā 1980. un 1990. gadus mēs saucam par „Slovēņu pavasari”. Skumji, bet tieši demokrātiskās atmodas sākumā mūs skāra Dienvidslāvijas krīze, kas mēģināja apstādināt demokrātisko attīstību un lika Rietumbalkānu iedzīvotājiem atkāpties.

Vairums rietumu un Centrāleiropas valstu, un šeit es runāju par desmit jaunajām Eiropas Savienības dalībvalstīm, ir uzņēmušās vēsturisku izaicinājumu, bet Balkānos nekāda virzība uz priekšu nenotiek. Vispārējo lietu un ārējo attiecību padomei (GAERC), kurā esmu priekšsēdētājs, neskaitot citus sarežģītus uzdevumus, ir arī jāatrisina jautājums par Eiropas perspektīvu attiecībā uz Balkāniem. Tas nozīmē, ka Eiropas dalībvalstu, kandidatūru un līgumu sistēmā jāiesaista tādas valstis kā Horvātija, Bijusī Dienvidslāvijas Maķedonijas Republika, Serbija, Melnkalne, Bosnija un Hercegovina, Kosova un Albānija.

Dienvidslāvijas krīzei būs jābeidzas. Durvis un logi ir vaļā. Sienas vairs nav. Eiropas Savienība Saloniku darba kārtībā ir paziņojusi, ka Rietumbalkānu valstis agrāk vai vēlāk kļūs par Eiropas Savienības dalībvalstīm. Tagad ir pienācis laiks mums atcerēties savas saistības. Mums jācenšas uzsākt pārrunas ar Maķedoniju jeb Bijušo Dienvidslāvijas Maķedonijas Republiku par dalību Eiropas Savienībā. Serbijai jāatmet pagātnes aizspriedumi, kas ir Miloševiča režīma šausmas un ēnas. Miloševičs bija atbildīgs par notikumiem Rietumbalkānos. Un neaizmirsīsim par Albāniju, Bosniju un Hercegovinu, Melnkalni un Kosovu.

Eiropas Savienības un Rietumbalkānu forums, kas marta beigās notiks Slovēnijā, šajā kontekstā būs ļoti svarīgs. Sadarbībā ar Slovēnijas prezidentūru, Komisija gatavo speciālu izklāstu par Rietumbalkāniem. Forumā tiks izskatīts arī reģionālās sadarbības jautājums dažādās sfērās, piemēram, transporta, civilās aizsardzības, pētniecības un attīstības un citās jomās.

Saskaņā ar Vispārējo lietu un ārējo attiecību padomes janvāra lēmumiem, Komisija apspriež vīzu režīma atvieglošanu ar visām šī reģiona valstīm. Mēs nedrīkstam nenovērtēt to, cik svarīga šim reģionam būtu pakāpeniska vīzu režīma atcelšana. Tajā pašā laikā, priekšsēdētāja kungs, mēs vēlamies norādīt arī uz kādu īpašu paradoksu. Pirms 1990. gada bijušās Dienvidslāvijas iedzīvotāji ceļoja uz lielāko daļu Eiropas valstu bez vīzām. Tomēr tagad jaunajai paaudzei, kas uzauga pēc tā gada, kurš Eiropai bija pagrieziena punkts, ceļošanai ir vajadzīga vīza.

Dāmas un kungi, Ārlietu ministru padomes janvāra tikšanās laikā mēs vienbalsīgi uzaicinājām Serbiju parakstīt politisku līgumu, ar kura palīdzību tā spertu jaunu soli pretī dalībai Eiropas Savienībā. Pēc Tadić kunga, kurš ir proeiropietis, uzvaras vēlēšanās, mēs cerējām, ka pēc daudziem lēnas attīstības un izolācijas gadiem Serbija pievienosies mums pēc iespējas ātrāk.

Eiropas Savienība jau ir nosūtījusi Eiropas drošības un aizsardzības politikas misiju uz Kosovu. Tomēr attiecību veidošana ar Kosovu ir katras dalībvalsts jautājums. Mums droši vien būs dažādi vērtējumi attiecībā uz Eiropas Padomes decembra sēdi. Svarīgākais ir ņemt vērā un cienīt Serbiju. Eiropas Savienībai ir vajadzīga Serbija, un Serbijai ir vajadzīga Eiropas Savienība. Es uzskatu, ka starpkultūru dialogs nav tukša frāze. Pat ja pārrunas ir apstājušās, dialoga iespējas nav izsmeltas. Tagad ir pienācis laiks serbiem un albāņiem Kosovā iesaistīties praktiskā dialogā, tāpat kā Serbijai un Eiropas Savienībai.

Kosovas liktenis mūs ir uztraucis daudzu gadu garumā. Pagātnē Kosova bija Dienvidslāvijas federālās sistēmas daļa, un 1974. gadā tai tika piešķirts praktiski tāds pats statuss kā Dienvidslāvijas republikām. 1980. gadu beigās Slobodans Miloševičs atņēma Kosovai tās autonomiju, un 1999. gadā okupēja to ar militāru spēku, tādējādi izraisot traģēdiju globālā mērogā.

Kosovas gadījums ir patiesi unikāls, jo starptautiskajai kopienai nācās to ņemt savā aizsardzībā humanitāru iemeslu dēļ, un tad nācās to pārvaldīt gandrīz deviņus gadus. Tomēr Vispārējo lietu un ārējo attiecību padomes pirmdienas lēmums nebija vienkāršs. Lēmums par Prištinas neatkarības pasludināšanu nebija negaidīts. Mūs uz to veda šādi fakti. Pirmkārt, mēs sapratām, ka atgriešanās iepriekšējā pozīcijā nav pieņemama, tāpat kā pašreizējais ‘status quo’. Neviena no pusēm neatrada jaunu formulu, lai atrisinātu Kosovas stāvokli, un kļuva skaidrs, ka tālākas pārrunas būs neveiksmīgas. Kopš 1999. gada Kosovu pārvalda Apvienoto Nāciju Organizācija un tajā laikā, saskaņā ar rezolūciju Nr. 1244 Serbija nav spējusi rast efektīvas pārvaldes iespēju. Vairākus gadus pirms 1999. gada vairākums Kosovas iedzīvotāju tika pakļauti sistemātiskai represijai, ieskaitot etnisko tīrīšanu un humāno katastrofu.

Dāmas un kungi, visi fakti, kurus sākotnēji atzina visi kontaktgrupas dalībnieki, ieskaitot Krievijas Federāciju, ir argumenta liecinieki, ka Kosova pārstāv ļoti specifisku gadījumu sui generis, kas ir iemesls, kāpēc suverenitātes un teritoriālās integritātes principi nav apšaubāmi.

Tajā pašā laikā Padome bija pārliecināta, ka Eiropas Savienībai jāuzņemas atbildība pār Kosovu. Šī pārliecība tika apstiprināta GAERC februāra sēdē ar lēmumu, kuru mēs jau zinām. Lai gan visi pareģoja vienotības trūkumu, mēs tomēr vienotību esam panākuši. Pēc ilgām sarunām un saskaņošanas procedūrām lēmumi tika pieņemti vienprātīgi.

Eiropas Savienība ir interesanta un unikāla kopiena. Protams, mūs saista kopīgas intereses un vērtības. To vidū ir arī atšķirību pieņemšana un iecietība. Varētu teikt, ka tieši atšķirības mūs vieno. Vispārējo lietu un ārējo attiecību padomes februāra sēdes beigās mēs pieņēmām zināmu pozīciju. Sēdes svarīgākais secinājums bija tāds, ka, ņemot vērā Kosovas atzīšanu, mēs gaidījām, ka katra dalībvalsts rīkosies saskaņā ar savas valsts pieredzi. Daži varbūt gaidīja, ka Kosovu atzīs visa Eiropas Savienība kopumā, bet tas nav iespējams, jo Eiropas Savienība nav valsts.

Eiropas Savienība ir pieņēmusi savu nostāju par notikumiem Kosovā un Rietumbalkānos. Pirmkārt, Eiropas Savienība norādīja, ka Kosova ir pieņēmusi rezolūciju par neatkarību. Otrkārt, Eiropas Savienība ievēroja, ka rezolūcija pakļauj Kosovu demokrātiskiem principiem, ieskaitot serbu minoritātes un kultūras mantojumu aizsardzību. Treškārt, Eiropas Savienība vairākas reizes atkārtoja tās saistību ar starptautiskām misijām gatavību šajā reģionā ieņemt galveno lomu. Ceturtkārt, Eiropas Savienība apstiprināja savu apņemšanos pievērst Eiropas perspektīvu Rietumbalkāniem. Piektkārt, Eiropas Savienība sagatavos īpašus ekonomiskus pasākumus plašākam reģionam. Un sestkārt, Eiropas Savienība ir pārliecināta par starptautiskās kopienas principiem, bet uzskata, ka sakarā ar tās suis generis raksturu, Kosovas lieta neliek šos principus apšaubīt.

Protams, Kosovā arī ir serbi, viņu mantojums un kultūra. Un es vēlos uzsvērt, ka tā ir īpaši vērtīga Eiropas kultūras sastāvdaļa.

Daudziem Eiropas iedzīvotājiem, ieskaitot manis pārstāvētajiem slovēņiem, ir daudz svarīgu savas kultūras un etniskā mantojuma pieminekļu, kas pašreiz ir ārpus viņu pašreizējās valsts robežām. Tas ir fakts, kas nerada šķēršļus mūsdienu Eiropai, gluži pretēji — tas apvieno Eiropu. Tas pats attiecas arī uz mazākuma etniskajām grupām.

Mēs uzskatām, ka būtiski ir tas, ka līdz ar Kosovas neatkarības atzīšanu, Serbija Eiropas Savienībai neaizver durvis. Es atkārtoju, ka Kosovas jautājums ir atšķirīgs no Serbijas integrācijas jautājuma. Serbija nedrīkst sasaistīt šos jautājumus. Šajā ziņā mums ir jo īpaši grūti izprast Serbijas pretošanos Eiropas Savienībai jeb tās misijai Kosovā, jo šī misija galvenokārt ir Kosovas serbu iedzīvotāju interesēs.

Noslēgumā vēlos piebilst, ka Eiropas Savienība ir viena no veiksmīgākajām miera organizācijām pasaulē. Eiropas iedzīvotāji un valstis ir vienoti un piekopj solidaritāti, lai iegūtu mieru un labāku dzīvi. Šī attieksme ietver sevī arī iecietību un dāsnumu, bet galvenais — izpratni un līdzcietību, kad citi ir nonākuši grūtībās.

Dāmas un kungi, ar jau pieminēto lēmumu Eiropas Savienība ir atvērusi savus logus un durvis ne tikai Serbijai, bet arī Kosovai.

SĒDI VADA: M. Mauro
priekšsēdētāja vietnieks

  Olli Rehn, Komisijas loceklis. − Priekšsēdētāja kungs, atceroties mūsu lielisko sadarbību Rietumbalkānos, es vēlos pateikties par iespēju informēt Parlamentu par Komisijas nostāju jautājumā par Kosovas statusa procesu.

Kosovas Asambleja pagājušajā svētdienā cieņpilnā gaisotnē pasludināja neatkarību. Savā deklarācijā Kosova apņemas pilnībā atzīt Kosovas serbu plašākas tiesības, it īpaši attiecībā uz vietējām pašvaldībām izglītības, kultūras un veselības jomā saskaņā ar vispārējo priekšlikumu, kuru iesniedza ANO īpašais sūtnis Martti Ahtisaari.

Svinības Kosovā bija priekpilnas, tomēr rīkotas ar apdomu. Tomēr Belgradā un Kosovas ziemeļos ir notikuši vardarbības akti. Mēs nosodām vardarbības pielietošanu un aicinām visus šī reģiona vadītājus un iedzīvotājus saglabāt vēsu prātu un uzturēt mieru un stabilitāti.

Kā paskaidroja ārlietu ministrs, ES ārlietu ministri pirmdien vienprātīgi reaģēja uz notikumu attīstību. Eiropas vienotība ir tiešām būtiska, lai Eiropas Savienība varētu veiksmīgi vadīt pašreizējos stabilizācijas procesus Rietumbalkānos un palīdzēt novest Kosovas statusa procesu līdz galam.

Pēc ieilgušajām un neveiksmīgajām sarunām ANO Drošības padomē Eiropas Savienībai nācās novest procesu līdz galam. Eiropas Savienība jau ir pieņēmusi būtiskus lēmumus, lai nosūtītu EDAP tiesiskuma misiju uz Kosovu.

Pirmdien Padome arī nodrošināja platformu atzīšanas jautājumā. Katra ES dalībvalsts varēs izlemt, kā saskaņā ar savas valsts procedūrām nodibināt attiecības ar Kosovu. Vairākas dalībvalstis jau ir atzinušas Kosovas neatkarību. Cerams, ka pārējās sekos šim piemēram sev vēlamā laikā.

Padome pamatoti vairākkārt atkārtoja to, ka ES ievēro ANO Statūtu, Eiropas drošības un sadarbības konferences (EDSK) Helsinku Nobeiguma akta un ANO Drošības padomes rezolūciju principus. Tā uzsvēra, ka „ņemot vērā 1990. gados notikušo konfliktu un pagarināto starptautiskās palīdzības sniegšanas periodu, Kosova ir sui generis gadījums, kas neliek grozīt šos principus”. Komisija pilnībā atbalsta šo nostāju.

Ņemot vērā Padomes pirmdien izteiktos secinājumus, Komisija ir gatava pilnībā atbalstīt ES centienus Kosovā. Patlaban ir jābūt vienotībai arī Eiropas iestāžu starpā.

Izmantojot Kopienas instrumentus, Komisija atbalstīs iestāžu dibināšanu Kosovā un veicinās tās politisko un ekonomisko attīstību. 5. martā mēs ieteiksim konkrētus plašākam reģionam domātus pasākumus, lai sekmētu tā centienus iekļauties Eiropā.

Kosovā daudzviet ir vajadzīga attīstība, un mums kopīgiem spēkiem ir jācenšas palīdzēt Kosovai palīdzēt pašai sev un pēc iespējas drīzāk nostāties pašai uz savām kājām. Šajā sakarā Komisijai ir nodoms organizēt donoru konferenci, kurai vajadzētu palīdzēt atrisināt Kosovas visneatliekamākās finansiālās problēmas. Ceru, ka konference notiks pirms vasaras iestāšanās.

Es zinu, ka šis Serbijai ir grūts laiks. Es apzinos, cik vēsturiski nozīmīga Kosova ir Serbijas iedzīvotājiem. Tomēr es uzskatu, ka ir pienācis laiks pāršķirt pagātnes lapu un raudzīties nākotnē. Un Serbijas nākotne ir Eiropā. Serbijai un viss Rietumbalkānu reģionam ir Eiropas perspektīva, un galīgais mērķis ir dalība ES. Šī ES perspektīva ir kā līme, kas notur reģiona valstis uz miera un reformu takas, kas ir ārkārtīgi svarīgi šajā emocionālajā un grūtajā laikā.

Un visbeidzot es vēlos atkārtoti pateikties par nemainīgo Eiropas Parlamenta atbalstu Rietumbalkānu ES perspektīvas jautājumā. Mēs rēķināmies ar jūsu turpmāko atbalstu, lai kādu dienu īstenotos šī reģiona iedzīvotāju centieni iestāties Eiropas Savienībā.

(Aplausi)

  Doris Pack, PPE-DE grupas vārdā. –(DE) Priekšsēdētāja kungs, Padomes priekšsēdētāj, Kosova ir pasludinājusi neatkarību; Kosova ir valsts. Ikviens, kas bija liecinieks situācijai Kosovā no 1989. gada līdz 1999. gadam, zināja, ka šī neatkarība bija nenovēršama. Pacifists, prezidents un Saharova balvas ieguvējs, nu jau aizgājušais Ibrahim Rugova, priecātos to dzirdēt. Diemžēl nebija iespējams nonākt pie risinājuma. Es esmu pārliecināts, ka mēs visi būtu ļoti vēlējušies iztikt bez domstarpībām. Pašreizējais risinājums man atgādina izmainītu Čērčila aforisma variantu: šī ir sliktākā iespēja, ja neskaita pārējās.

Svētdien es gan priecīgs, gan ar asarām acīs vēroju, kā norisinās notikumi Prištinā. Es priecājos, jo uzskatu, ka šī bija vienīgā iespēja izkļūt no strupceļa, un raudāju, jo esmu pārliecināts, ka mēs paši sev esam radījuši problēmas, kuras nebūs viegli atrisināt.

Tomēr ES ir bijusi nelokāma, kaut arī prese nereti ir radījusi sadrumstalotības ainu. Vienprātīgi tika uzsākta ES tiesiskuma misija (EULEX). Tas nav uzbrukums Serbijai; Tas drīzāk ir nepieciešams, arī Kosovas serbiem, jo tādējādi tiks uzraudzīts, kā tiek īstenots Ahtisāri plāns, kuru Parlaments ar divas trešdaļas lielu balsu pārākumu pieņēma 2007. gada pavasarī. Šis plāns nodrošina ārkārtīgi lielas minoritāšu tiesības serbiem, robežu un tiesiskuma ievērošanu un tāpēc arī citu minoritāšu aizsardzību.

Kosovas politiķiem tagad ir jāveido sava valsts ar pamatotiem spriedumiem un apņēmību. Cīņā pret bezdarbu var uzvarēt tikai funkcionējoša, konstitucionāla valsts. Radikāli pasākumi cīņai pret noziedzību ir tikpat augsta prioritāte. ES misija sniegs viņiem atbalstu tur, kur nepieciešams. Kosovā ir daudz labi izglītotu jauniešu, kas labprāt palīdzēs veidot jauno valsti.

Kosova nav nekāds izmēģinājums. Tas ir kas unikāls. Tās kļūšana par valsti ir pēdējais posms Dienvidslāvijas sabrukumā, kuru 1989. gadā Kosovā aizsāka Miloševičs. Tāpēc es izsaku nožēlu par to, ka Miloševičs to nepaspēja piedzīvot, tomēr viņa demokrātisko principu sekotājiem ir jāpārņem šis grūtais mantojums. Mēs novēlam Serbijas politiķiem nosvērtību un ceram, ka viņi veltīs visus savus spēkus, lai panāktu Serbijai ES dalībvalsts statusu.

(Aplausi labajā pusē)

  Jan Marinus Wiersma, PSE grupas vārdā – (NL) Priekšsēdētāja kungs, Parlaments sapratīs, ka arī mūsu grupā ir bijušas detalizētas diskusijas par situāciju, kas ir radusies saistībā ar Kosovu. Patiesībā vissvarīgākais secinājums bija tāds, ka, kaut arī mums ir jāpieņem realitāte, svinībām nav iemesla, jo mēs esam nonākuši ārkārtīgi sarežģītā situācijā, ņemot vērā arī Serbijas reakciju. Pēc Miloševiča laika notikumiem un pēc gadiem ilgām pārrunām, cenšoties rast risinājumu, nesen notikušais bija nenovēršams.

Mēs īpašu uzmanību gribētu pievērst Eiropas Savienības nozīmei. Kosovas neatkarības atzīšana ir dalībvalstu ziņā, kā jau to uzsvēra D. Rupel un komisārs O.Rehn. Tomēr mums ir jārīkojas. Mēs kopīgi esam atbildīgi par stabilitāti šajā reģionā un arī Kosovā, tāpēc mūsu grupa sniedz savu politisko atbalstu EDAP misijai, kurai Eiropas Savienība ir devusi starta signālu. Protams, mēs arī pieprasām Kosovas iestādēm īstenot Ahtisāri ieteikumus, sniegt patiesu ieguldījumu multietniskas valsts izveidē un pietiekamas garantijas Kosovā dzīvojošajiem serbiem.

Un visbeidzot par pašas Serbijas jautājumu. Protams, neviens nav sajūsmā par tur esošo situāciju. Mums nupat Ārlietu komitejā bija iespēja uzklausīt Serbijas ārlietu ministru. Viņš pauda nelokāmu reakciju uz notikumiem, uzbrūkot Eiropai, it īpaši valstīm, kas jau ir atzinušas Kosovas neatkarību. Man bija vēl viens jautājums: ko mēs varam darīt, lai novērstu to, ka Serbija šajā situācijā ir izolēta no citiem un arī no sevis? Viņa atbilde man lika zaudēt cerības, jo viss viņa teiktais bija saistīts ar Kosovas jautājumu. Tomēr man šķiet, ka mums ir jāturpina neatlaidīgi piedāvāt Serbijai Eiropas perspektīvu, arī tās iedzīvotāju labā, beigās piedāvājot ko īpašu, piemēram, atvieglojumus vīzu piešķiršanā un turpmāka bezvīzu režīma ieviešanu. Īpaša uzmanība ir arī jāpievērš jaunākai paaudzei, kas nesen atzinīgi novērtēja virzību uz Eiropas Savienību un nākotni Eiropā. Es slavēju Serbijas valdību par tās atkārtoto apņemšanos iztikt bez vardarbības pielietošanas. Tāpat es pieņemu, ka tas tai liks atturēties no jebkādu ekonomisko sankciju piemērošanu Kosovai. Tas, ko mēs varam darīt un ko Eiropas Parlamentam ir pienākums darīt, ir turpināt sniegt ieguldījumu Eiropas perspektīvā visā šajā reģionā un attiecināt to arī uz Serbiju.

  Annemie Neyts-Uyttebroeck, ALDE grupas vārdā. – (NL) Priekšsēdētāja kungs, Padomes priekšsēdētāj, ikviena valsts, kas ir radusies, atdaloties no jau esošas valsts, izjauc sākotnējās valsts teritoriālo integritāti un vienpusēji izmaina starptautisko tiesisko kārtību. Mana valsts ir viens šāds piemērs: tā radās 1830. gadā, atdaloties no valsts, kas izveidojusies 1815. gadā Vīnes kongresa rezultātā. Beļģijas neatkarību drīz vien atzina Londonas konferencē, kurā piedalījās Apvienotā Karaliste, Prūsija, Krievija, Austrija un Francija, bet Nīderlande, no kuras mēs bijām atdalījušies, gaidīja deviņus gadus, līdz atzina Beļģijas neatkarību.

Patiesībā es būtu gribējusi to pateikt Serbijas ārlietu ministram, ja viņš būtu gribējis to dzirdēt. Tomēr šis nebija tas gadījumus, jo viņš atkārtoja jau zināmo Serbijas nostāju ad nauseam, itin nemaz nesaprotot to, ka valda arī pretējs viedoklis. Vienīgais cerību stariņš pavīdēja viņa skaidrajā apgalvojumā, ka Serbija nepielietos nekādu vardarbību, šantāžu vai iebiedēšanu.

Tagad mums visiem ir jāpievēršas nākotnei — Serbijas, Kosovas un visas reģiona nākotnei. Eiropas Savienība Kosovas jautājumā jau ir iztērējusi 3 miljardus eiro Vēl 200 miljoni eiro tiks iztērēti turpmākajos 16 mēnešos, bet ar to nepietiks.

Attiecībā uz Serbiju un citām Rietumbalkānu valstīm, mums ir pēc iespējas drīzāk jācenšas panākt vīzu režīma atvieglojumi, lai attiecības starp šo un mūsu valstu pilsoņiem normalizētos.

  Konrad Szymański, UEN grupas vārdā. – (PL) Priekšsēdētāja kungs, atzīstot Kosovas neatkarību, mēs esam uzņēmušies milzu atbildību; atbildību uzturēt mieru un drošu valsts iestāžu izveidi Kosovā. Nav tāda scenārija, pēc kura varētu ātri vien atsaukt starptautiskos spēkus. Jebkurš risinājums — vai nu Kosovas atstāšana Serbijai, vai tās neatkarības atzīšana — rada konflikta risku un etnisko spriedzi.

Tomēr serbiem ir jāsaprot, ka nav iespējams atgriezties situācijā, kāda tā bija pirms 1999. gada. Destabilizācijas centieni viņiem rada tikai zaudējumus. Serbijai ir tikai viens ceļš, kādā iegūt atbalstu savām prasībām kultūras un sociālo tiesību jomā, un tas ir panākams ar konstruktīvu sadarbību reģionā. Kosoviešu neatkarības centienu neizdošanās nozīmēs atgriešanos pie domas par Albānijas paplašināšanos un pie nenovēršama kara. Šāds karš radīs politiskus zaudējumus, kas vispirms skars Serbiju. Tāpēc tā valsts ir atbildīga par šī scenārija novēršanu un par stabilitāti reģionā.

  Joost Lagendijk, Verts/ALE grupas vārdā. Priekšsēdētāja kungs, es priecājos, ka pagājušajā svētdienā biju Prištinā, kad tur cieņpilnā veidā tika pasludināta neatkarība. Pagājušajā svētdienā notikušais bija nenovēršamas sekas 1998.—1999. gada notikumiem, kad vairāk nekā 10 000 kosoviešu tika noslepkavoti un simtiem tūkstošiem nācās bēgt. Vai Priština būtu varējusi atkal nonākt Belgradas paspārnē? Nē. Vai jucekļa radīšana pēc deviņiem arvien nelikumīgākas un arvien neefektīvākas ANO pārvaldes gadiem bija labāka iespēja? Nē. Vai panākts kompromiss starp Prištinu un Belgradu būtu bijis labāks? Jā. Vai Drošības padomes atzinīgs novērtējums būtu bijis labāks? Jā. Vai to mēģināja sniegt? Jā. Vai tam bija kādi panākumi? Nē, it īpaši Krievijas likto šķēršļu dēļ.

Es ļoti ceru, ka pēc pēdējo dienu eiforijas kosovieši ātri vien uzņemsies atbildību, jo tieši viņi patlaban ir pie vadības grožiem. Pēc ANO spēku aiziešanas un ES misijas ierašanās pašiem kosoviešiem ir jāpierāda, ka labas attiecības ar minoritātēm nepastāv tikai uz papīra un ka viņi spēj glābt ekonomiku. Tas tiesa, ka ES domas patlaban dalās atzīšanas jautājumā. Tā būs vēl pāris mēnešu, un tad jau viss būs galā. ES dalībvalstis ir vienisprātis tikai jautājumā par to, ka Kosovas nākotne ir ES. Tomēr temps, kādā Kosova virzīsies uz ES, arī būs atkarīgs no Serbijas nostājas.

Mēs nupat Ārlietu komitejā redzējām, cik nikna ir Serbija, cik nikns ir ārlietu ministrs un cik agresīva bija viņa attieksme. Tas tik drīz vien nemainīsies. Godīgi sakot, es to vērtēju atzinīgi, ja vien šāda pretestība nekļūst vardarbīga. Kad dusmas norims, es ļoti ceru, ka veselais saprāts gūs virsroku. Kosovas atdalīšanās tiešām bija nenovēršama. Serbijas nākotne tiešām tikpat nenovēršami ir Eiropas Savienībā. Lai to panāktu, reizēm nākas pārspēt pašiem sevi. Es novēlu kosoviešiem un serbiem lielu drosmi.

  Francis Wurtz, GUE/NGL grupas vārdā. – (FR) Priekšsēdētāja kungs, ir grūti just mieru saistībā ar pienākumiem, kurus ir uzņēmusies Eiropas Savienība un tās dalībvalstis Kosovas jautājumā.

Pirmkārt, principā ES mērķis ir sniegt ieguldījumu labākā pasaules pārvaldībā. Tomēr šī stimula rezultātā vairākas dalībvalstis ir pavājinājušas vai vēl tikai bīstami pavājinās turpmāko ticamību starptautiskajiem tiesību aktiem, atbalstot vienpusējo neatkarības deklarāciju, ko pasludinājusi suverēnas valsts, ANO dalībvalsts, province. Lai kas arī netiktu teikts par sui generis — jo nav izdota dekrēta — ES lielvaras tādā veidā varas attiecības liek augstāk par tiesību aktiem un tādējādi atver Pandoras lādi. Tas ir nopietni.

Otrkārt, šī vienpusējā atzīšana nopietni apdraud ES noteiktos mērķus Balkānos. Tā veicinās nacionālismu, nevis apturēs tā pirmsākumus. Turklāt ES ir lielā mērā atsvešinājusi serbus, bez kuriem jebkāda reģionālā politika tajā Eiropas daļā ir neiespējama. Es nerunāju par tiem, kas gribētu redzēt Miloševiču atgriežamies, bet par tiem, kas viņam pretojās un tagad ir vairākumā. Runājot par Kosovas albāņiem, vai ES spēs piepildīt viņu cerības pēc to radīšanas? Šādu jautājumu ir vērts uzdot, uztverot to kā trešo iemeslu nemieram, kas radies pēc gaviļu pilnajiem notikumiem Kosovā.

Jaunais izaicinājums, ko Eiropas Savienība ir sev piešķīrusi, ir elpu aizraujošs. Te nu mēs esam, priekšgalā, virzoties uz jaunu protektorātu, kaut arī nav veikta pietiekama analīze par iepriekšējā protektorāta neveiksmju cēloņiem. Kosovas iekšzemes kopprodukts ir līdzvērtīgs Ruandā esošajam, puse tās darbspējīgo iedzīvotāju ir bez darba, tajā ir vairāk nekā 200 000 bēgļu un pārvietoto personu, un vardarbība pret minoritātēm pieaug par spīti 2 miljardu eiro vērtajai starptautiskajai palīdzībai un 17 000 NATO karavīru klātbūtnei. EULEX nenovērsīs visas šīs problēmas.

Kādu visaptverošu un noturīgu perspektīvu Eiropas Savienība var piedāvāt kosoviešiem un citām Balkānu tautām? Perspektīvu, kas var stabilizēt situāciju, neradot destabilizācijas risku citur? Dalību ES? Cik ilgā laikā? Ar kādiem nosacījumiem? Cik liela ir iespējamība, ka tiks panākta nepieciešamā 27 dalībvalstu vienprātīgā vienošanās? To neviens nezina.

Saprotams, ka mana grupa nevar būt vienisprātis ar galveno Eiropas valstu vadītāju īstermiņa pašapmierinātību.

(Aplausi)

  Bastiaan Belder, IND/DEM grupas vārdā. – (NL) Priekšsēdētāja kungs, ES īpašais pārstāvis Kosovā un paredzētais starptautiskais civilais pārstāvis, mans tautietis Pieter Feith, sniedza iedvesmojošu interviju Nīderlandes presē par grūto uzdevumu, kas viņu sagaida Kosovas Poljē.

Tomēr viena rindkopa šajā intervijā man šķita mīklaina. Uz tiešo jautājumu par to, kurš no ārējiem dalībniekiem ir noteicējs Kosovā — Francijas bijušais ģenerālis Yves de Kermabon, kurš vadīs Eiropas tiesiskuma misiju Kosovā, vai viņš pats — P. Feith atbildēja: „Politiskos jautājumos franču komandieri konsultēju es.” Tā kā Padome ir P. Feith augstākstāvošā iestāde, es gribētu vaicāt D. Rupel no šīs iestādes, kā īsti notiek lēmumpieņemšanas process Kosovā. Kāda ir situācija starptautisko varas attiecību jomā? Tas viss nākotnē būs ļoti svarīgi.

Noslēgumā es gribētu atkārtot kāda Kosovas policista teikto, kas manī rada satraukumu: „Serbi un albāņi ir spējuši saprasties noziedzīgā līmenī. Serbu un albāņu mafijas organizācijas lieliski sadarbojas, un tā tas ir bijis jau gadiem.” Es no sirds ceru, ka, pateicoties Eiropas misijai Kosovā, šīs amorālās albāņu un serbu sadarbības vietā nāks pienācīga starpetniska līdzāspastāvēšana un ka tikai tā nodrošinās tādu nākotni Eiropā, kādu mēs Kosovai novēlam.

  Slavi Binev (NI). – (BG) Priekšsēdētāja kungs, kolēģi, Eiropas Parlamenta locekļi no Atakas, mēs, Dimitar Stoyanov, Desislav Chukolov un es, Slavi Binev, paziņojam, ka noteikti neatbalstām 2008. gada 17. februārī pasludināto Kosovas neatkarību. Šis vienpusējais atdalīšanās akts ir nepieļaujams precedents starptautiskajās attiecībās. Mēs kā Parlamenta deputāti uzskatām, ka Kosovas Reģionālā asambleja nav tiesīga pieņemt neatkarības aktu, un tāpēc mēs uzskatām šo no narkotirgoņiem un kara noziedzniekiem veidoto separātistu valdību par nelikumīgu.

Tas, ka katra Eiropas Savienības dalībvalsts atzītu Kosovas neatkarību, līdzinātos to albāņu teroristu vadoņu amnestijai, kuri ir īstenojuši etnisko tīrīšanu nealbāņu kopienās šajā reģionā pēdējo gadu laikā. Mēs izjūtam dziļu riebumu un sašutumu par to, ka šī etniskā tīrīšana un simtiem pareizticīgo baznīcu Metočijā, Kosovā, ir iznīcinātas NATO un ANO starptautisko drošības spēku acu priekšā. Ņemot vērā izdarītos noziegumus, mēs atsakāmies atzīt mākslīgi izveidoto islāma valsti, kuras vienīgais mērķis ir būt par atspēriena punktu ieroču, narkotiku un cilvēku nelegālai tirdzniecībai ar Rietumeiropu.

Tā kā mēs esam Bulgārijas pārstāvji ES, mēs aicinām ES iestādes neatzīt Kosovu kā neatkarīgu valsti un tā vietā ievērot ANO Drošības padomes rezolūcijas. Turklāt mēs aicinām Drošības padomi rīkoties izlēmīgi, lai saglabātu status quo un novērstu šķēlēju nodomus Balkānu pussalas politiskās stabilitātes vārdā.

  José Ignacio Salafranca Sįnchez-Neyra (PPE-DE). – (ES) Priekšsēdētāja kungs, 18. februāra Ministru padomes sanāksme neieguls ES vēsturē kā lielisks notikums. Tā vietā, lai tiktu meklēts risinājums 27 dalībvalstīs, ir izdots sasteigts lēmums par neatkarības atzīšanu.

Vienmēr ir kaitinoši, ka, ikreiz, kad mums ir jāpieņem lēmums jutīgā jautājumā, kas skar mūsu kontinenta vidieni, tas ietekmē būtiskus principus, piemēram, robežu neaizskaramību, un mēs nespējam nonākt pie kopsaucēja. Lai viss sarežģītos vēl vairāk, Padomes secinājumi skar starptautisko likumību.

Jā, Parlaments, tāpat kā citas ES iestādes, pieņēma Ahtisāri plānu, bet ne kā baltu lapu, bet drīzāk saprotot, ka šo plānu apstiprinās ANO Drošības padome. Šis neapšaubāmi nebija tas gadījums, un no tā ir jāizdara vairāki secinājumi. Pirmais — ka šis gadījums neradīs precedentu, ka tas ir sui generis gadījums, kā to savā runā minēja F.Wurtz.

Mums ir sev jājautā, vai mūsu Kopiena ir vai nav tiesiska. Tā nevar tāda būt, izmantojot ą la carte principu. Acīmredzot šis gadījums radīs precedentu, jo, kad starptautiskie tiesību akti netiek ņemti vērā, tas tāpat vien nebeidzas, un diemžēl sekas būs.

Otrkārt, priekšsēdētāja kungs, cik ilgi mēs pakļausimies ANO Drošības padomei, kurā Otrā pasaules kara uzvarētājiem ir anahroniskas veto tiesības, noteiktas Sanfrancisko hartā 1945. gadā? Šādi nebūs iespējams radīt starptautisku kārtību vai īstenot godīgu un efektīvu daudzpusīgumu.

Treškārt, priekšsēdētāja kungs, vai nu Eiropas Savienība beidzot saprot, ka mūsu spēks ir vienotībā un ka sadrumstalotība ir mūsu vājais punkts, vai arī mums būs jāatsakās no savas starptautiskās vadības lomas šajā globalizētajā pasaulē un jākļūst par to, kā mūs nodēvēja The Economist: 21. gadsimta visturīgākais trešās pasaules reģions.

  Hannes Swoboda (PSE). – (DE) Priekšsēdētāja kungs, Padomes priekšsēdētāj, komisār, dāmas un kungi, es saprotu Kosovas albāņu prieku un gaviles par brīvību un neatkarību, kuru viņi ir ieguvuši. Tomēr vienlaikus es saprotu arī daudzu Kosovas serbu un, protams, arī pašā Serbijā valdošās izbailes un skumjas. Diemžēl netika rasts risinājums, par kuru vienotos abas puses. Miloševiča režīms panāca visu, tikai ne iedzīvotāju integrāciju un cieņas veicināšanu pret Kosovas albāņu iedzīvotājiem.

Tāpēc es atzinīgi vērtēju Eiropas Savienības lēmumu izveidot EULEX. Es gribētu izmantot šo izdevību, lai no sirds pateiktos Rupel kungam, ārlietu ministram, par to, kā viņš centās panākt vienošanos Padomē šajā grūtajā situācijā. Šis solis ir ļoti pozitīvs, un tas ir skaidri jāuzsver. Tomēr pat palīdzība, kuru Eiropa sniegs, nebūs nekā vērta, ja vien pati Kosova neapņemsies radīt multietnisku sabiedrību Eiropas izpratnē.

Daudz kas no tā, ko esmu redzējis pēdējo dienu laikā, arī premjerministra Hashim Thaēi uzvedība, mani iedrošina un mudina cerēt, ka šī doma par multietnisku sabiedrību jau ir pamatīgi iegūlusi par valsti atbildīgo personu prātos.

Tuvākajās dienās notiks demonstrācijas, it īpaši Serbijā. Mums ir jābūt pacietīgiem. Mums Serbijai ir jāpadod roka. Mums ir jāsaprot, ka ir jaušama kolektīva zaudējuma sajūta, un it īpaši mums ir jāuzsver tas, ko Jeremić kungs šodien teica Parlamentārajā komitejā par atteikšanos no vardarbības un boikotiem. Tas ir pats būtiskākais un arī pamats turpmākajām sarunām ar Serbiju. Mēs gribam būt kopā ar Serbiju ceļā uz pievienošanos Eiropas Savienībai. Tomēr šāds lēmums ir jāpieņem Belgradā. Ne jau mums tas ir jāpieņem Serbijas vietā.

Es labi apzinos, kāda ir situācija Kosovā. Tur līdzās dzīvo daudzi cilvēki. Varbūt patlaban viņi ir nostādīti cits pret citu, bet es uzskatu, ka viņi spēj dzīvot līdzās un kopīgi strādāt. Šai abpusējībai ir jābūt mūsu politisko nostādņu mērķim, arī šeit, Eiropas Savienībā un Eiropas Parlamentā.

(Aplausi)

  Jelko Kacin (ALDE). – (SL) Priekšsēdētāja kungs, komisār, ministr, situācija Kosovā ir diezgan mierīga, savā ziņā pat paraugu rādoša un daudzsološa, ja neskaita notikumus valsts ziemeļos, kur dzīvo serbi. Daži serbi veic ļaunprātīgu dedzināšanu, un tas nav pareizi. Kosovas asamblejā pieņemtā neatkarības deklarācija bija cieņas pilns akts pret visām reģionā dzīvojošajām tautām. Kosovas iedzīvotāji ir pelnījuši mūsu uzticību; mums ir jātic viņiem, jo viņi pieņem lēmumus, no kuriem ir atkarīga viņu nākotne. Viņi patiesi vēlas, lai viņi tuvākajā nākotnē būtu Eiropā.

Kā Serbijas referents es atzinīgi vērtēju Serbijas apdomāto uzvedību, neieviešot ekonomiskas sankcijas pret Kosovu. Šajā Serbijai emocionālajā laikā es izprotu dažu politiķu skarbo un draudošo retoriku. Tomēr viņu rīcībai ir jābūt saprātīgai un jāatspoguļo Eiropas vērtības. Šim neatkarības statusam ir jāveicina Kosovas piekļuve Starptautiskā Valūtas fonda resursiem un ārvalstu investīcijām, kas sekmētu turpmāko attīstību.

Ir svarīgi nostiprināt tirdzniecības sakarus starp Kosovu un Serbiju, lai veicinātu ekonomisko izaugsmi un sniegtu ieguldījumu integrācijai Eiropā. Eiropas Savienības sastāvā var būt tikai valstis, un Kosova par tādu ir kļuvusi.

Tagad Kosovas serbiem arī ir Eiropas perspektīva. Arī Serbijai ir jādodas uz priekšu pēc iespējas ātrāk un no jauna jāpieliek pastiprinātas pūles attiecībā uz Eiropas perspektīvu. Valdības darba grupām tagad ir jāstrādā vēl smagāk. Tām ir jānosaka Serbijas turpmākie soļi, lai tās ekonomika un pilsoņi pietuvinātos Eiropas Savienībai, ko valsts pilsoņi tik ļoti vēlas. Uzbrukumi Eiropas Savienības dalībvalstu vēstniecībām Belgradā nevar būt īstais ceļš uz Eiropas Savienību, un to nevēlējās arī vairums serbu.

Tagad, kad serbu vēstnieki tajās valstīs, kas ir atzinušas Kosovas neatkarību, uz laiku atgriežas mājās, viņu pārstāvjiem vajadzētu censties aktīvāk skaidrot soļus, ko Serbija sper ceļā uz Eiropas Savienību. Atpakaļceļa vairs nav; vienīgais ceļš uz nākotni ir ceļš uz Eiropas Savienību.

Mans runas nobeigums ir veltīts Samardžić kungam. Ļaunprātīga dedzināšana nekur nav likumīga. Pēdējās desmitgades laikā Balkānos ir nodedzināts pārāk daudz ciemu. Kosovas serbiem vajadzētu ļaut iesaistīties un piedalīties jaunas un neatkarīgas valsts lēmumu pieņemšanas procesā. Es ceru, ka Belgrada izteiks nepārprotamu aicinājumu piedalīties. To ir pelnījuši gan serbi, gan albāņi. Tas ir vajadzīgs, un to ir pelnījis viss Rietumbalkānu reģions un Eiropas Savienība.

  Hanna Foltyn-Kubicka (UEN). – (PL) Priekšsēdētāja kungs, vienpusējā Kosovas neatkarības deklarācija ir uzdevusi starptautiskajai sabiedrībai un it īpaši Eiropas Savienībai grūtu un atbildīgu uzdevumu. Šis notikums ir ievērojami sarežģījis situāciju gan dalībvalstīs, gan valstīs, ar kurām Eiropas Savienība sadarbojas un nostiprina sakarus, piemēram, Ukrainā vai Gruzijā. Nesenā ārišķīgā Krievijas ārlietu ministra Sergey Lavrov un Abhāzijas un Dienvidosetijas, divu dumpinieciski noskaņoto republiku Gruzijas teritorijā, vadītāju sanāksme ir iespējamās Krievijas valdības uzvedības vēstnese. Vēl pirms Kosova pasludināja neatkarību, Kremlis brīdināja, ka tās atzīšanu uzskatīs par precedentu, kuru vēlāk pielīdzinās separātistu režīmiem, kas bija uzticīgi Krievijai. Ir viens labums tajā, ka Balkānus uzskata par vienu no visuzliesmojošākajām vietām pasaulē.

Tāpēc neatkarības pasludināšana var radīt destabilizāciju, teiksim, Bosnijā un Hercegovinā, no kuru provincēm tur mītošie serbi varētu vēlēties atdalīties. Esošā situācija liek starptautiskajai kopienai pieņemt apdomātus un atbildīgus lēmumus, kuri galu galā novedīs pie brīvības un miera.

  Bart Staes (Verts/ALE). – (NL) Priekšsēdētāja kungs, pagājušajā svētdienā Kosovas Parlamenta pasludinātā valsts neatkarība bija nenovēršama; tas bija viens no pēdējiem bijušās Dienvidslāvijas sabrukuma posmiem. Ikviens, kas pārzina stāvokli šajā reģionā, zina, ka pēc deviņiem gadiem ANO uzraudzībā un divdesmit diskriminācijas pilniem gadiem pirms tam Kosova nevarēja atkal kļūt par Serbijas daļu. Šajā sakarā neatkarības pasludināšana ir diezgan normāls process. Turklāt tas tika izdarīts valsts parlamentā mierīgi, rāmi, bez emocijām un pilnībā ievērojot Ahtisāri plānu. Kosovas premjerministrs apgalvoja, jo īpaši starptautiskajai kopienai, ka minoritātes tiks pilnībā aizsargātas un cienītas. Starp citu, vai drīkstu atgādināt saviem kolēģiem, ka visas minoritāšu grupas Kosovā aktīvi atbalsta neatkarību? Tikai serbi ar savu nesamierināmību un aizskarto pašlepnumu domā citādāk. Šajā ziņā Serbijas ārlietu ministra runa bija diezgan neveiksmīga.

Nekas no tā nepadara nebūtiskāku faktu, ka gan Serbijas, gan Kosovas nākotne tomēr ir Eiropas Savienībā. Es to gaidu ar lielu satraukumu.

  Athanasios Pafilis (GUE/NGL). – (EL) Priekšsēdētāja kungs, Padomes un Komisijas aicinājumi ievērot starptautiskos tiesību aktus, ANO principus un Helsinku Nobeiguma aktu ir patiesi ironiski un provokatīvi. Šodien, atzīstot Kosovas neatkarību, Padome un Komisija pārkāpj tos visus, kā arī ANO Drošības padomes 1999. gada rezolūciju Nr. 1244, kurā ir teikts, ka Kosova ir Serbijas teritorijā.

Tā ir neiedomājama robežu pārvilkšana, kuru ir uzspiedušas un īstenojušas Amerikas Savienotās Valstis sadarbībā ar pašu ES. Šai liekulībai ir jāpieliek punkts! Jau divus gadus notiek debates par to, kā Kosova iegūs neatkarību un kā ES sūtīs karaspēku, kas aizstāvēs tās intereses šajā reģionā.

Mēs uzskatām, ka situācija ir ārkārtīgi nopietna. Tā aizskars jaunus spriedzes un destabilizācijas punktus Balkānos īstermiņa un visā pasaulē ilgtermiņa, jo tā radīs jaunu precedentu. Jūsu imperiālistiskā „skaldi un valdi” dogma ir labi zināma. Ir plāni sadalīt vairākas valstis visā pasaulē, lai jūs varētu tās kontrolēt.

Mēs uzskatām, ka Balkānu tautas un albāņu izcelsmes Kosovas iedzīvotāji piedzīvos jaunu vētru, ko radīs sadursmes starp ASV, ES un Krieviju.

Tas izskaidro mūsu pretestību. Mēs uzskatām, ka valdībām nav jāatzīst šī „valsts”, kas nākotnē kļūs par protektorātu, un mēs domājam, ka Balkānu tautām un Eiropai tas nav jāatļauj.

  Georgios Georgiou (IND/DEM). – (EL) Priekšsēdētāja kungs, kad tiesību aktu apjoms piekāpjas to spēkam, rezultāts ir bēdīgs.

Tikai Kosovā viss ir noticis zibenīgā ātrumā. 40 gados, kas pavadīti diplomātijā, es nekad neesmu redzējis tādu steigu ne vien neatkarības pasludināšanā, bet arī tās atzīšanā, ko ir izdarījušas konkrētas Eiropas valstis.

Tā, ko tās ir atzinušas, nav Kosova, bet gan Pandoras lāde. Es personīgi nekad neesmu piedzīvojis tik dīvainu situāciju. Nevis pati Kosova ir sui generis, bet Kosovas militārā bāze.

Jebkurā gadījumā es uzskatu, ka mēs esam maldījušies. Šajā telpā, to Parlamenta deputātu priekšā, kas patlaban pārstāv Eiropas demokrātiskās valdības, demokrātiskās partijas un demokrātiskos uzskatus, esmu dzirdējis cilvēkus sakām: „Zināt, mēs esam iesaistījušies to problēmu risināšanā, kuras Ahtisāri kungam neizdevās atrisināt.” Kas mēs esam? Vai mēs esam pārsūdzības iestāde? Vai šis Parlaments ir apelācijas tiesa?

Tā vietā, lai uztrauktos, kas rīt notiks Kosovā, priekšsēdētāja kungs, būtu labāk, ja mēs domātu, kas notiks tagad, kad ANO statuss ir pārkāpts tik aizvainojošā un nievājošā veidā.

  Jana Bobošíková (NI). – (CS) Es esmu pārliecināta, ka jautājums, kas šodien ir jāuzdod, vairs nav par to, vai mums ir vai nav jāatzīst Kosovas neatkarība: jautājums ir par to, kā saglabāt politisko stabilitāti un drošību reģionā, kurā valda etniskais naids, bailes un 40 % liels bezdarbs.

Paradoksālā kārtā Kosovas neatkarība ir pasludināta laikā, kad Eiropas valstis virzās uz politisku federalizāciju. Tomēr situācija Balkānos skaidri pierāda, ka ES politika nepiedāvā risinājumu, kas novērstu valsts sadalīšanos, vienlaikus piedāvājot mierīgu visu tajā mītošo etnisko un reliģisko pārstāvju līdzāspastāvēšanu.

Šajā sakarībā šī gada dēvēšana par starpkultūru dialoga gadu izklausās gandrīz vai pēc izsmiekla.

Dāmas un kungi, pirms pāris gadiem Amerikas Savienotās Valstis un Eiropas Savienība paziņoja, ka neatzīs Kosovas neatkarību. Patlaban to ir atzinušas ne vien Amerikas Savienotās Valstis, bet arī daudzas ES dalībvalstis. Tāpēc ir diezgan skaidrs, ka pastāv nacionālo struktūru pārdefinēšana, un tā turpinās pastāvēt; ka šim jautājumam nav globāla mēroga risinājuma un ka tas sabojā vai iznīcina attiecības sākotnējā valstī. Šādā situācijā ir iespējams tikai viens mērķis — novērst asinsizliešanu.

  Bernd Posselt (PPE-DE). – (DE) Priekšsēdētāja kungs, Padomes priekšsēdētāj, manas domas nenovēršami atgriežas 17 gadu senā pagātnē, kas Slovēnija pasludināja savu neatkarību; ārlietu ministrs bija Dimitrij Rupel. Vairums lielo valstu ANO un ES un lielākā daļa ES dalībvalstu toreiz atteicās atzīt Slovēnijas neatkarību. Kādas lielas ES dalībvalsts ārlietu ministrs teica, ja Slovēnija kļūs neatkarīga, pārējās valstis to izolēs nākamos 50 gadus. Tagad Slovēnija ir atzīta, cienīta, veiksmīga valsts un laba Eiropas Savienības prezidējošā valsts. Daļa no šodien šeit minētā ir jāuztver perspektīvā, izskatot to vēstures kontekstā.

Es priecājos, ka tagad, pēc gadu desmitiem ilgas apspiestības, Kosova ir neatkarīga, ka kosoviešiem ir pašiem sava, brīva, demokrātiska valsts pēc gadu desmitiem ilgas apspiestības un nesen piedzīvota genocīda, kuru pārtrauca tikai ar starptautisku iejaukšanos. Es aicinu Serbiju saprast, ka šī ir iespēja arī serbiem virzīties tuvāk nākotnei Eiropā un pagātnes nastu atstāt aiz muguras. Tomēr tai ir jāatsakās no vardarbības! Tāpēc Serbijas Kosovas lietu ministrs nedrīkst atzinīgi vērtēt to, ka notiek uzbrukumi ANO robežsargiem uz Kosovas robežas. Nav īsti prātīgi apsūdzēt demokrātiskā ceļā ievēlētus Kosovas vadītājus valsts nodevībā tā vietā, lai uzsāktu draudzīgu dialogu ar šiem genocīda upuriem.

Skaidrāk izteikties vairs nav iespējams: nav pieņemami, ka Serbijas pareizticīgo baznīcas bīskaps Artemije ierosina karadarbību. Tas nav pieļaujams! Ir jābūt skaidram — mums kā Eiropas Savienībai ir jāpalīdz Serbijai virzīties uz Eiropu, bet Serbijai, savukārt, ir jādara savs un jārada mierīga, laba un draudzīga atmosfēra. Trīs ceturtdaļas šī Parlamenta deputātu atbalstīja un atbalsta Kosovas suverenitāti, tāpēc nevar teikt, ka Eiropas Savienība būtu sašķelta, un es priecājos, ka mēs piedzīvojam labu visa šī reģiona Eiropas nākotnes sākumu.

(Aplausi)

  Csaba Sándor Tabajdi (PSE). – (HU) Priekšsēdētāja kungs, kļūst arvien skaidrāks, ka Kosovas pārraudzītās neatkarības pasludināšana bija nenovēršama. Tagad mūsu galvenais uzdevums ir sekmēt veiksmīgu situācijas atrisinājumu Kosovā, lai nodrošinātu stabilitāti reģionā, noteiktu atbilstošu Eiropas Savienības nozīmi tajā, radītu ES protektorātu, bet neuzņemoties reģenta lomu.

No vienas puses es saprotu serbu sāpi — mana valsts pēc Pirmā pasaules kara zaudēja 60 % savas teritorijas. Serbija zaudē gandrīz vienu piekto daļu teritorijas, un tā ir ikvienas valsts traģēdija zaudēt savas vēstures, valsts statusa un reliģijas šūpuli. No otras puses ir skaidrs, ka Serbija jau sen bija zaudējusi jebkādas morālās tiesības attiecībā uz Kosovu, ko Serbijas valdībai neizdevās radīt pienācīgu dzimteni tur dzīvojošajai albāņu kopienai.

Mēs esam pārliecināti, ka Serbijas diplomātiskā atbilde neapdraudēs valsts integrāciju Eiropas Savienībā. Mums ir jāpalīdz Serbijai pārvarēt zaudējumu, paātrinot tās iekļaušanos Eiropas Savienībā. Ir svarīgi piedāvāt rīcību, sniegt pozitīvu vēstījumu, tāpēc ES ir būtiski pieņemt skaidru rīcības plānu attiecībā uz vīzu režīmu Serbijai un citām Rietumbalkānu valstīm. Paātrināsim Serbijas integrāciju, bet nekādā ziņā neatvieglojot prasības.

Ir saprotams, ka dažas ES dalībvalstis ir atturīgas. Es jūtu, ka Kipras un Spānijas bažas ir pamatotas, bet mani mulsina Rumānijas un Slovākijas politiskās elites bažas. Neviens neapdraud šo valstu integrāciju. Atdalīšanās un vienpusējas neatkarības deklarācijas nedrīkst kļūt par precedentiem ES nākotnē. Tomēr Ahtisāri plāna īstenošana, kas paredz drošu režīmu minoritātēm, Eiropā var radīt pozitīvu precedentu, ko ievērot jautājumā par minoritāšu aizsardzību. Paldies par uzmanību.

  István Szent-Iványi (ALDE). – (HU) Priekšsēdētāja kungs, ārlietu ministr, Kosovas neatkarības deklarācija un tās atzīšana nav līdzvērtīga mazāka ļaunuma izvēlei; tas ir vienīgais atbilstīgais solis, ko varam spert šajā situācijā.

Diemžēl pārrunas nav bijušas veiksmīgas; nepārtrauktās neveiksmes centienos noteikt Kosovas statusu ir nemitīgi destabilizējušas reģionu. Nebija cita ceļa, kā atrisināt šo situāciju, kā vien tas, kāds tika izvēlēts pagājušajā nedēļā — noteikts Kosovas statuss un Kosovas neatkarības pieņemšana.

Mēs atzinīgi vērtējam to, ka lielākais vairākums Kosovas parlamentāriešu nobalsoja par Ahtisāri plānu. Mēs sagaidām, ka Kosova Ahtisāri plāna noteikumus īstenos ar rīcību, īpašu uzmanību pievēršot noteikumiem attiecībā uz minoritāšu aizstāvību. Ahtirāsi plānā ir izklāstīts Eiropas visskaidrākā pieeja minoritāšu aizstāvībai, un tas var kalpot kā labas prakses paraugs un piemērs visam reģionam, tāpēc ir ļoti svarīgi vērst uz to Kosovas uzmanību.

Kosovas un Serbijas nākotne ir integrācija Eiropā. Tagad abām valstīm viss ir vienkāršāk. Tās ir atbrīvojušās un smagas un kropļojošas problēmas, kas līdz šim bija sūkusi abu valstu radošo enerģiju. Tas, vai valstis izmantos šo iespēju, ir atkarīgs no tām. Ja tā, tad Eiropas Savienībai ir jāsniedz viss iespējamais atbalsts gan Kosovai, gan Serbijai, it īpaši attiecībā uz drīzu vīzu režīma atcelšanu un finansiāla atbalsta sniegšanu.

Ir brīnišķīgi, ka Eiropas Savienība ir vienprātīgi atbalstījusi civilās misijas mandātu Kosovā. Tomēr satraucošāks ir fakts, ka Eiropas Savienības dalībvalstis nav spējušas vienoties jautājumā par Kosovas neatkarības atzīšanu. Ja Eiropas Savienība cer, ka to uzvers nopietni starptautiskajā politiskajā arēnā, tad nespēja vienoties par kaimiņvalstī notiekošiem svarīgiem notikumiem ir tas, kas to neļaus. Tāpēc Eiropas Savienībai ir svarīgi runāt un rīkoties vienprātīgi.

Noslēgumā es novēlu Kosovai un tās iedzīvotājiem veiksmi un visu to labāko nākotnē.

  Mario Borghezio (UEN). – (IT) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, priekšsēdētāj Pöttering, teikt, ka neatkarības deklarācija izsaka Kosovas iedzīvotāju vēlmi pārņemt grožus pār likteni savās rokās, nozīmē izteikt vēsturiskas nozīmes apgalvojumu.

Kosovas neatkarība ir konkrēta cilvēku pašnoteikšanās principa piemērošana Eiropā, ko sankcionē ANO Harta. Protams, daudzi no mums raizējas par Eiropā pirmās islāma valsts izveidi, kuru atzinīgi vērtē visi džihādu mediji, piemēram, uzņēmības pilnais islāma satelīttelevīzijas kanālu priekšgājējs Al-Arabiya, un par Serbijas pareizticīgo kristiešu minoritāti, par kuru mums atgādina Vatikāna viedie vārdi.

Tomēr — un es jo īpaši to uzsveru — tas vienalga ir nenoliedzami svarīgs juridisks un politisks precedents. Nav jēgas to noliegt; tas ir svarīgi Eiropas iedzīvotājiem — no Korsikas līdz flāmu kopienai, no Sardīnijas līdz Basku zemei, no Britānijas līdz Oksitānijai, un mūsu Padānijā — nācijām, kurām diemžēl patlaban nav savas valsts un kuras iedvesmo sapnis par pašnoteikšanos un brīvību. Lai dzīvo visu cilvēku Eiropa! Lai dzīvo Padānija!

  Roberto Musacchio (GUE/NGL). – (IT) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, kā vienmēr, kad kāds nerīkojas saskaņā ar starptautiskajiem tiesību aktiem, Eiropa sadalās un nespēj vienoties.

Vienpusēja rīcība rada ļoti nopietnus precedentus, un mēs nupat dzirdējām, kas Borghezio kungam bija sakāms. Gaisotne ir spriedzes pilna, tā itin nemaz nav mierīga, un notiek nemitīga ģeopolitiskā salīdzināšana. Eiropai trūkst vienotības, autoritativitātes un pārredzamības. Mēs pat esam lasījuši par sanāksmēm ar patlaban prezidējošās valsts valdību un Amerikas Savienoto Valstu administrācijas piedalīšanos, kurās ASV ir ieteikusi ieņemamo nostāju. Tā nav nejaušība, ka šis Parlaments ir nespējīgs par spīti priekam par jauno Līgumu. Vienīgais veids, kā pāršķirt jaunu lapu, ir atgriezties pie starptautisko tiesību aktu ievērošanas un neatkarīgas vīzijas, kas paredz Balkānu iekļaušanu Eiropā, atzīstot visa reģiona tiesības. Es ceru, ka vēl nav par vēlu.

  Vladimír Železný (IND/DEM). – (CS) Eiropas Savienības centieni attiekties pret Kosovu kā pret unikālu gadījumu nav nekas cits kā apkaunojošs piemērs vēlmei redzēt to, kā nav. Kosova ne vien rada bīstamu precedentu, bet tai ir arī vēsturisks priekšgājējs. Tas ir spoguļattēls situācijai, kāda 1930. gados bija Čehoslovākijā ar tās vācu minoritāti.

Cik ironiski, ka vēsture atkārtojas!

Pirmās četras ES valstis, kas vienprātīgi pasludināja, ka atzīst separātisko republiku, bija tās četras valstis, kas ir parakstījušas Minhenes līgumu. Toreiz, pirms 80 gadiem, Čemberlens, Daladjē, Musolīni un Hitlers sadalīja Čehoslovākiju; tagad tās atkal ir Apvienotā Karaliste, Francija, Itālija un Vācija, kas atzīst Serbijas sadalīšanu. Šīs valstis atdala no Serbijas vēsturisko „Kosovas lauka” teritoriju, kurā 1389. gadā serbu augstmaņi cīnījās vēsturiskā kaujā, lai apturētu osmaņu turku iebrukšanu Eiropā. Tur radās serbu identitāte. Tagad mēs, Eiropas Savienība, transplantējam šo Serbijas vēsturisko sirdi kur citur. Kaunēties vajadzētu, minhenieši!

  Sylwester Chruszcz (NI). – (PL) Priekšsēdētāja kungs, šodienas debatēs par Kosovas serbu provinci es pirmām kārtām gribētu izteikt protestu pret nelikumīgajām albāņu iestāžu darbībām, uz kurām ir iedvesmojušas Amerikas Savienotās Valstis. Saistībā ar Serbijas valsts izjaukšanu Eiropas Savienības reakcija ir neaprakstāma. Eiropas Savienība atbalsta albāņu separātistus un vienlaikus nolemj izveidot Kosovā misiju, kas ir apšaubāma no starptautisko tiesību aktu viedokļa un pretrunā ANO nostājai. Esmu nikns, ka ES iestādes vēlas piedalīties šajā Balkānu konfliktā bez jebkādām tiesībām vai mandāta, kas liktu to darīt. Ar kādām tiesībām Brisele jau atkal iejaucas suverēnas valsts lietās un turklāt pārkāpj starptautiskās vienošanās?

Pirmdien Briselē notikušais man atgādina 1938. gadā notikušo Minhenes konferenci. Te kārtējo reizi starptautiskā sabiedrība klusē un ļauj Berlīnei un Vašingtonai īstenot savas intereses. Pirmo reizi kopš 1945. gada, pārkāpjot starptautiskos tiesību aktus, robežas tiek mainītas etnisku iemeslu dēļ. Domino efekts un turpmāki konflikti saistībā ar albāņu separātistu darbību ir nenovēršami. Nav jābūt bagātai iztēlei, lai saprastu, kā šīs Serbijas provinces neatkarība var ietekmēt etniskos naidus citās Eiropas un pasaules daļās.

  Sorin Frunzăverde (PPE-DE). – (RO) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, pēc 20 gadu ilgām politiskām un militārām sadursmēm, pēc 20 gadu ilgām lielām kļūdām Balkānos, mēs sev jautājam, vai risinājums Kosovas jautājumā, proti, vienpusēja Kosovas provinces neatkarības deklarācija ir likumīga un izdevīga.

Risinājums Kosovas jautājumā nav nedz likumīgs, nedz izdevīgs, jo neviens starptautisko tiesību aktu princips neattaisno vienpusējo Kosovas provinces neatkarības deklarāciju. Turklāt vēl nesen Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs nerada atbildi uz jautājumu par to, vai šis risinājums ir likumīgs vai nelikumīgs, kad pameta preses konferenci, kas notika ANO mītnē. Tas nav izdevīgs, jo rada bīstamu precedentu. Ne Eiropas Savienības dalībvalstīm, ne Slovākijai vai Rumānijai, valstīm, kurās ir emancipēta un moderna likumdošana minoritāšu jautājumos, bet tas rada bīstamu precedentu Abhāzijai, Dienvidosetijai un it īpaši Transnistrijai, kurā ir iesaldēti konflikti kopš Kosovas konflikta laikiem. Tas tāpat rada bīstamu precedentu Balkāniem — Srpskas Republikai, piemēram — citiem reģioniem, kurus apdzīvo Balkānu minoritātes. Tomēr tas rada bīstamu precedentu arī Eiropas Savienībai.

Bieži saka, ka Balkāni rada vairāk vēstures, nekā viņi spēj to „patērēt”. Šķiet, ka šoreiz Balkāni ir radījuši vairāk vēstures, nekā to spēj „patērēt” Eiropas Savienība. Pierādījums ir tas, ka mūsu domas dalās jautājumā par Kosovas provinces neatkarības atzīšanu.

Varu pateikt, ka Rumānija neatzīs Kosovas provinces neatkarību, un valsts rīcību atbalsta Eiropas Tautas partijas Rumānijas delegācija. Dāmas un kungi, mēs ļoti labi zinām, mēs šajā telpā, šeit, esam sapratuši, kas mums ir jādara Serbijas jautājumā. Tās nākotne neapšaubāmi ir Eiropā. Tomēr mēs nezinām, ko iesākt ar Kosovu. Un man jums jāatzīst, ka, lai cik liela arī nebūtu jūsu iecietība, ar vīzu režīmu vien, ar vīzu režīma atcelšanu nepietiks, lai šis reģions iekļautos mūsu Eiropā.

  Kristian Vigenin (PSE). – (BG) Cienītais priekšsēdētāj, cienītais Rupel kungs, cienītais Rehn kungs, varbūt tagad ir īstais laiks, lai vēlreiz izteiktu nožēlu par to, ka netika panākta vienošanās starp Serbiju un Kosovu jautājumā par Kosovas statusu, bet sarunas nebija iespējams turpināt mūžīgi, jo abas puses palika katra pie sava.

Mums jāizsaka nožēla arī par to, ka patlaban Serbijai un serbiem ir jāatbild par lielā sekām, ko ir radījis lielais serbu nacionālisms un no kura valsts atvadās, lai arī ar grūtībām. Tomēr mums ir jābūt reālistiskiem un jāuzsver tas, ka Kosovas neatkarība, kaut arī neatkarība šī vārda pilnā nozīmē, ir fakts, reāls fakts, kas, protams, piešķir jaunu kvalitāti esošajiem procesiem. Mums jāņem vērā šis fakts, un strīdi par to, vai atzīt vai neatzīt šo valsti, maina tās pastāvēšanu.

Mēs nevaram nedomāt par iespējamajām sekām, ko šī rīcība var radīt saistībā ar Dienvidaustrumeiropas stabilitāti, cerams, tikai īstermiņā. Tomēr Eiropas Savienībai ir jāsper vairāki svarīgi soļi: pirmkārt, jāpiedalās adekvātu administratīvo un valdības struktūru izveidē Kosovā, tad jāpaātrina Serbijas integrācija, ātri parakstot stabilizācijas un asociācijas nolīgumu, un īpaša uzmanība jāpievērš Maķedonijai, Bosnijai un Hercegovinai un Melnkalnei, jo pastāv risks Dienvidaustrumeiropā zaudēt mežu viena koka dēļ.

  Sarah Ludford (ALDE). – Priekšsēdētāja kungs, es piekrītu tiem, kas apgalvo, ka Kosovas neatkarība bija vienīgā iespēja. ES gatavojas savai visu laiku lielākajai misijai, un ir svarīgi, lai tā būtu veiksmīga. Tā ir diezgan neparasta situācija. Ir grūti izskaidrot ES nepiederošajiem, ka, lai arī visas dalībvalstis nespēj vienoties Kosovas atzīšanas jautājumā, tās visas atbalsta

EULEX misiju. Pat tāda valsts kā Spānija piešķirs personālu misijai — tas ir ES un Briselei raksturīgi. Bet tam ir jāizdodas.

Es piekrītu komisāram O.Rehn, ka ir pienācis laiks Serbijai pāršķirt jaunu lapu, un, kā jau citi minēja, šajā ziņā es biju mazliet vīlusies, klausoties Jeremić kunga, Serbijas ārlietu ministra, teiktajā šopēcpusdien. Es saprotu pieredzes trūkumu un aizvainojuma sajūtu, bet visam ir ātri jāvirzās uz priekšu.

Es ceru, ka premjerministrs H.Thaci saviem tautiešiem paskaidros, ka serbu un citu Kosovas minoritāšu aizstāvība ir lielākā prioritāte, jo vardarbība netiks paciesta. Šajā ziņā es biju vīlusies, ka Serbijas ārlietu ministrs nenosodīja vardarbību, ko pēdējo gadu laikā ir īstenojuši serbi. Viņš teica, ka Serbija to neveicināja un neizprovocēja, bet viņš nelietoja vārdu „nosodīt”, un tas sagādāja vilšanos.

Visbeidzot pats svarīgākais, kā jau citi minēja, būs ekonomiskā attīstība. Kosovā ir 40 % liels bezdarba līmenis, un arī Serbijā bezdarba līmenis ir ļoti augsts. Virzīsimies uz ātru integrāciju ES, sākot ar vīzu režīma atcelšanu, kas, kā ceru, notiks drīz vien.

SĒDI VADA: BIELAN KUNGS
Priekšsēdētāja vietnieks

  Seán Ó Neachtain (UEN). ― (GA) Priekšsēdētāja kungs, es tiešām atzinīgi vērtēju pagājušajā svētdienā izskanējušo paziņojumu par Kosovas neatkarību.

Ir pagājuši deviņi gadi kopš briesmīgās Kosovas bombardēšanas, kas notika pēc Miloševiča pavēles. Kosovas iedzīvotājiem ir tiesības uz neatkarību, un savā ziņā pēdējo deviņu gadu notikumi ir devuši savu artavu neatkarības panākšanā. Ir ļoti svarīgi, ka Kosovā joprojām mītošās serbu minoritātes civilās un politiskās tiesības tiek pilnībā ievērotas.

Eiropas Savienībai būs jāatbalsta Kosovas valdība, lai sekmētu valsts ekonomikas attīstību, jo bezdarba līmenis kosovā ir 40 %, un tas ir jāmaina.

Es ceru, ka šis ir jauns sākums Kosovai un ka Eiropas Savienība priecāsies par iespēju turpmākajos gados atbalstīt šīs jaunās valsts jaunizveidi. Es ceru arī uz to, ka tas kļūst par piemēru Eiropas Savienībā tam, ka cilvēki un kopienas var dzīvot mierā un saticībā.

  Georgios Papastamkos (PPE-DE). – (EL) Priekšsēdētāja kungs, ES neveido valstis, tā tās apvieno. Eiropas uzskatu dalīšanās Kosovas jautājumā liecina, ka KĀDP ir cietusi neveiksmi. ES ir ziedojusi savas iekšējās pārrunas ar dalībvalstu politiskajiem spēkiem.

Līguma par Eiropas Savienību 11. pantā ir minēts priekšnoteikums, ka Eiropas Savienība rīkojas saskaņā ar ANO Hartas, Helsinku Nobeiguma aktu un Parīzes Hartas principiem, arī ar tiem, kas skar jautājumus par ārējām robežām.

Tā kā ES ir tiesiska savienība, kā teica Salafranca kungs, tad kas ir Eiropas juridiskās atbildības pamatā?

Drošības padomes 1999. gada rezolūcija Nr. 1244 tam nesniedz pietiekamu pamatojumu vai leģitimitāti. Vispārējo lietu un ārējo attiecību padomes secinājumi par sui generis Kosovas situācijā ir tādi, ka šādam gadījumam nav precedenta. Es ceru, ka tas nerada precedentu. Tas ir unikāls, ir īpaša atsauce uz suverenitātes un valstu teritoriālās integritātes pamatprincipiem, kas, kā skaidri minēts, netiek apšaubīti.

Visbeidzot es gribētu jums atgādināt, ka šie principi rada starptautisko tiesību aktu kodolu personīgu interešu vārdā.

  Manuel Medina Ortega (PSE). – (ES) Priekšsēdētāja kungs, debates jau norit pilnā sparā; nedomāju, ka varu sniegt tajās savu artavu, pat ne jūtu izrādīšanā, bet, manuprāt, mums ir jākoncentrējas uz starptautisko tiesību aktu un starptautisko saistību nozīmīgumu.

1991. gada 16. decembrī ES ministri pieņēma pamatnostādnes jautājumā par jauno Austrumeiropas un bijušo Padomju Savienības valstu atzīšanu un apstiprināja visu robežu neaizskaramības ievērošanu un to, ka robežas var mainīt tikai mierīgā ceļā un kopīgas vienošanās rezultātā.

Otrkārt, rezolūcijā, kuru ievērojot Kosovā patlaban ir jūtama Eiropas klātbūtne — ANO Drošības padomes rezolūcija Nr. 1244 — ir īpaši noteikts, ka ir jāievēro Dienvidslāvijas Federatīvās Republikas un citu tā reģiona valstu suverenitātes un teritoriālās integritātes principi.

Ir notikusi starptautisko tiesību aktu, Eiropas valstu saistību un ANO rezolūciju pārkāpšana. Sekas dārgi maksās mums visiem.

  Bogusław Rogalski (UEN). – (PL) Priekšsēdētāja kungs, Kosovas neatkarības atzīšana līdzinās Pandoras lādes atvēršanai Eiropā. Šis ir bīstams precedents ar starptautisko tiesību aktu pārkāpšanu — it īpaši ANO rezolūciju pārkāšanu — kas nepārprotami liek saprast, ka Kosova ir Serbijas neatņemama sastāvdaļa.

Šodien ar starptautisku piekrišanu tiek sperti soļi, lai izjauktu vienu no Eiropas valstīm. Es to saku kā EP deputāts no valsts, kas savas pastāvēšanas laikā ir pieredzējusi šādu izjaukšanu. Tam nedrīkst piekrist. Šis ir bīstams precedents, jo Kosovas pēdās iet arī Dienvidosetija un Abhāzija, kuras jau ir paziņojušas par vēlmi atdalīties un paziņot par neatkarību. Ko teiksim par Kipru, kas par katru cenu grib panākt vienotību? Ar šādu piemēru, rādot šādu piemēru Kipras iedzīvotājiem, mēs viņus nostādām neskaidrā un šaubīgā situācijā, kurā viņi nespēs cīnīties par vienotību savā salā.

Bet vissvarīgākais, dāmas un kungi, ir tas, ka Kosovas neatkarības deklarācija ir dāvana progresīvajiem Eiropas islāmistiem, un es nedomāju, ka kāds no mums to spēja paredzēt.

  Francisco José Millán Mon (PPE-DE). – (ES) Priekšsēdētāja kungs, es izsaku nožēlu par Kosovas vienpusējo neatkarības deklarāciju. Tas nav nekas labs Eiropai. Tas ir pēdējais posms kļūmju virknē: neveiksmīga līdzāspastāvēšana, kas radās 1999. gada krīzes rezultātā, iesaistīto pušu un starptautiskās kopienas nespēja vienoties par risinājumu un Drošības padomes kļūmes.

Pastāv bažas, ka tas, ko daži ir pasteigušies atzīt, ir kārtējā kļūme. Tam vajadzētu nodrošināt pamatu demokrātiskai, drošai līdzāspastāvēšanai, kurā uzlabojas iedzīvotāju dzīve un tiek ievērotas minoritāšu tiesības; tai arī nevajadzētu būt reģiona stabilitātes problēmai. Dāmas un kungi, Eiropas Savienība arī ir kļūdījusies, nerodot risinājumu kaimiņvalstī saskaņā ar starptautiskiem tiesību aktiem.

Ar Eiropu ir jāsaprot vienotība, nevis dalīšanās; saskaņa, nevis multilaterālisms; de jure, nevis de facto; integrācija, nevis etniskais dalījums. Kā eiropiešiem mums ir zīmīgs uzdevums šajā jomā: mēs esam vairākumā kontaktgrupā, ANO īpašais sūtnis un viņa komanda bija eiropieši, un tā bija Eiropadome, kas decembrī steigšus nolēma sūtīt misiju uz Kosovu bez juridiska pamatojuma.

Es gribētu norādīt, ka Parlamenta marta rezolūcijas 15. punktā ir teikts: „Uzskata, ka jaunas ANO Drošības padomes rezolūcijas pieņemšana ir svarīga arī attiecībā uz ES turpmākajām saistībām Kosovā un ka bez šīs rezolūcijas nevajadzētu paredzēt lielāku ES iesaistīšanos.“

Kosovas lietas apstākļi ir neparasti. Tomēr ir bezatbildīgi cilvēki, kas vēlas izmainīt Eiropas valstu robežas un izmanto to kā precedentu. Tāpēc ir vēlreiz jāuzsver jautājums par ES dalībvalstu robežu neaizskaramību.

  Richard Howitt (PSE). – Priekšsēdētāja kungs, es esmu pārliecināts — tas, ka Kosova jau bija ANO protektorāts, ka šo risinājumu atbalsta ANO ģenerālsekretārs, un tas, ka sarunas bija neveiksmīgas, nozīmē to, ka Kosova ir pasaulē unikāls gadījums. Es atspēkoju visus tos, kuri apgalvo, ka ir notikusi nelikumīga rīcība. ANO rezolūcijas Nr. 1244 11.a punktā ir skaidri teikts, ka tas nozīmē „gaidāmu gala vienošanos”. 7. punktā minēts, ka „attiecīgās starptautiskās organizācijas… ar jebkādiem vajadzīgiem līdzekļiem” gādā par drošību.

Es pieņemu, ka šis Eiropas Savienībai ir ticamības tests, ka jebkurš kļūmīgs solis attiecībā uz serbu iedzīvotāju tiesībām jaunajā Kosovā būtu uzvara pār etnisko tīrīšanu spoguļskatā, un mums ir jāuzsver, ka Serbija, tāpat kā Kosova, nākotnē būs vienlīdzīgi partneri Eiropas Savienībā.

Bet neļausim Slobodana Miloševiča rēgam vajāt šo lēmumu vai klīst pa šo telpu. Solis ceļā uz mieru, samierināšanas priekšvēstnese, platforma visam reģionam — ko Austrumeiropai nozīmēja Berlīnes mūris, lai Kosovas neatkarība nozīmē bijušajai Dienvidslāvijai.

  Alojz Peterle (PPE-DE). – (SL) Pēc notikušajām pārmaiņām mūsu uzdevums nav izskaidrot vēsturi vai celt trauksmi, runājot par domino efektu, bet atbalstīt attīstību, kas beidzot ieviesīs stabilitāti reģionā un pietuvinās to Eiropas standartiem un Eiropas perspektīvai.

Šajā sarežģītajā situācijā svarīgi ir tas, ka Eiropas Savienība ir uzņēmusies milzīgu atbildību. Tā bija vienota lēmumā par EULEX misiju, kas palīdzēs veidot iestādes un sekmēt politisko un ekonomisko attīstību. Eiropas Komisija arī ir noteikusi pasākumus, kas veicinās paplašinātā reģiona attīstību. Tā visa mērķis ir kliedēt bīstamo, neperspektīvo situāciju un novērst neparasto paradoksu, ka Eiropas daļa, kuru ieskauj dalībvalstis, ir ANO protektorāts.

Tā ir ne vien mana, bet arī pārējo vēlme, ka samierināšana, miers un sadarbība, kas patlaban raksturo Eiropas Savienību, kļūst par galveno principu vai līdzāspastāvēšanas pamatu Kosovā, kā arī attiecībās starp Serbiju un Kosovu.

Šajā Serbijai un Kosovai sarežģītajā laikā un ņemot vērā manis iepriekš teikto, es gribētu atzinīgi vērtēt visu to runātāju teikto un darīto, kuri ir apstiprinājuši vēlmi pēc miera, mērenības atvērtības un nākotnes.

  Maria Eleni Koppa (PSE). – (EL) Priekšsēdētāja kungs, mēs esam situācijā, kurai var būt tālejošas sekas ne vien Balkānu reģionā, bet arī starptautiskā mērogā. Apgalvojums, ka tas ir sui generis gadījums, mūs neattaisno.

Starptautisko tiesību aktu un to noteikumu ignorēšana ir ārkārtīgi bīstama. Pirmo reizi vēsturē robežas netiek mainītas saskaņā ar iesaistīto pušu vienošanos, ne arī ar Drošības padomes piekrišanu.

Jau atkal Eiropa šķiet sašķēlusies tik būtiskā jautājumā un ir atkārtojusi pagātnes kļūdas. Tas, cik lielā mērā 2000 vīru spēj garantēt drošību un stabilitāti reģionā, arī ir apšaubāms.

Kosovas neatkarības deklarācija tagad ir fakts. Mēs atbalstām mierīgu, multietnisku Kosovu, kas ir integrējusies ES azotē. Krīzi var atrisināt, nodrošinot raitu Rietumbalkānu un ES apvienošanu.

Tūlītēja Stabilitātes un izaugsmes pakta parakstīšana ir nepieciešama, it īpaši Serbijai, jo tas ir vienīgais veids, kā reāli atbalstīt demokrātiskos spēkus. Visbeidzot tas, kā situācija tiks risināta, būs būtisks tests Eiropas ārpolitikai.

  Charles Tannock (PPE-DE). – Priekšsēdētāja kungs, es neredzu steigu Kosovas jautājuma risināšanā, ignorējot ANO un pašreizējos starptautiskos tiesību aktus. Es uzskatu, ka ar Kosovas jauno valstiskuma apziņu būs grūti un ka tā nedos acīmredzamus stratēģiskos panākumus ES, kuras klātbūtne nemazināsies ilgtermiņā, ņemot vērā naidīgo Serbiju kaimiņos un organizētās noziedzības pārsvaru. Tas, ka Kosovu varētu atzīt Krievija un Ķīna, kas ir ANO Drošības padomē, tuvākajā nākotnē diez vai notiks.

Mēs esam veiksmīgi ievainojuši Serbiju, cenšoties aizmirst Miloševiču un izveidot demokrātisku nākotni. Tās zaudējums var uzkurināt nacionālistu jūtas un dzīt Serbiju Krievijas virzienā, kas, savukārt, var piemērot Kosovas precedenta situāciju iesaldētajos konfliktos, sākot ar Transnistriju un beidzot ar Abhāziju. Interesanti, ka Krievija tagad pieprasa ievērot starptautisko tiesību aktu augstos morāles principus — iespējams, pirmo reizi nesenās pagātnes laikā.

Manī ir zināma līdzjūtība pret Kipru, kas ir atteikusies pievienoties lielākajai daļai ES dalībvalstu jautājumā par Kosovas atzīšanu. Talat kungs, tā sauktās „Ziemeļkipras atdalītās republikas” vadītājs, Kosovas gadījumu sauc par precedentu savai teritorijai. Piebildīšu Howitt kungam, ka ANO sarunas par Kipras apvienošanu arī ir bijušas neveiksmīgas, tāpēc šajā gadījumā jautājums nav unikāls.

Nav nekāds pārsteigums, ka Spānija raizējas par Basku zemi un Kataloniju, un Slovākija — par savu ungāru minoritāti. Interesanti, ka, kaut arī Islāma konferences organizācija (OIC) ir atzinīgi novērtējusi Kosovu kā potenciālu jaunu dalībvalsti, Azerbaidžāna, kas arī ir OIC sastāvā, ir piesardzīga jautājumā par Kalnu Karabahas vēlmi pēc neatkarības un atsakās atzīt Kosovu.

Tomēr lai ko arī ES un ASV neteiktu par šo gadījumu kā par sui generis, ir skaidrs, ka ne visas pasaules valstis tam piekrīt.

  Laima Liucija Andrikienė (PPE-DE). – Priekšsēdētāj, es gribētu runāt par diviem jautājumiem. Pirmkārt, vissvarīgākais ir tas, ka Kosovas neatkarību pasludināja pēc gadiem ilgas starptautiskās kopienas situācijas uzraudzības, un starptautiskā kopiena pēc ilgām pārrunām nespēja rast labāku problēmas risinājumu kā Kosovas neatkarību.

Tāpēc, ņemot vērā Krievijas centienus pielīdzināt Kosovas situāciju citiem Eiropas reģioniem, piemēram, Transnistrijai, Dienvidosetijai vai Abhāzijai, nav grūti izteikt pretapgalvojumu, kas ir bīstams vai nav ērts pašai Maskavai.

Otrkārt, ir zināms, ka dažas valstis berzē rokas pie katra kamīna, kas sāk liesmot starptautiskas nestabilitātes gadījumā. Šoreiz Krievija, izliekoties aizstāvam Serbijas intereses, ir nolēmusi spēlēt pati savu ģeopolitisko spēli, izliekoties, ka bez tās piekrišanas nevar atrisināt nevienu pasaules problēmu. Šī nostāja nav ne jauna, ne negaidīta.

Bet Krievija šoreiz te nav galvenā, jo tai nav īstas varas sagrozīt notikumus tā, lai tie būtu Rietumiem nepieņemami. Piemēram, nākotnē Kosovas centieni pievienoties ANO varētu nebūt vienkārši, bet Krievija nevar panākt nekādu nozīmīgu valsts izolāciju starptautiskā mērogā, jo, kad Kosovu atzīs vairums ES dalībvalstu, ASV un dažas citas valstis, izolācijai nebūs nozīmes.

Es sveicu Kosovu ar neatkarības iegūšanu un novēlu kosoviešiem veiksmi valsts veidošanā.

  Ioan Mircea Paşcu (PSE). – Priekšsēdētāja kungs, atšķirība starp ES ārējo darbību un citiem starptautiskiem dalībniekiem ir starptautiskās likumības un ANO lēmumu ievērošanā. Baidos, ka, iedrošinot un atzīstot Kosovas neatkarību ārpus šīs starptautiskās likumības struktūras un ANO, ES ārējās darbības raksturs kļūst apšaubāms, ja ne pat nepārliecinošs. Es tikai ceru, ka mēs nenožēlosim lēmumu, ko esam pieņēmuši attiecībā uz Kosovu.

  Árpád Duka-Zólyomi (PPE-DE). – (SK) Kosova ir pasludinājusi neatkarību. Tas nav nekāds pārsteigums; tas jau bija sagaidāms. Starptautiskajai kopienai tas ir jāpamana. Ja šajā reģionā ir jāvalda mieram un stabilitātei, tad ES dalībvalstīm ir jārīkojas vienoti un pilnībā jāatbalsta šīs valsts attīstība saskaņā ar Marti Ahtisāri plānu.

Tās dalībvalstis un politiķi, arī no Slovākijas, kas izplata nepamatotas baumas, ka šī rīcība radīs bīstamu precedentu citām valstīm, kļūdās. Kosova ir unikāls gadījums. Mums jāatceras, kas izraisīja asiņainos notikumus pirms deviņiem gadiem, kad Serbijas militārie spēki īstenoja genocīdu pret albāņiem. Ir diezgan skaidrs, ka albāņu kopienai piederīgie nevēlas dzīvot Serbijas Republikā. Ja viņiem liks to darīt ar varu, izcelsies karš.

ES ir ļoti svarīga loma tādas sabiedrības radīšanā, kurā visi pilsoņi ir līdztiesīgi un kurā minoritāšu kopienām ir lielākas iespējas saglabāt un attīstīt savu identitāti, kā arī tiesības uz pašiem savu valsts pārvaldi: tas nozīmē lielāku autonomiju Serbijas kopienai.

  Elmar Brok (PPE-DE). – (DE) Priekšsēdētāja kungs, es gribētu izteikt trīs komentārus. Pirmkārt, fakts, ka esam nonākuši šādā situācijā, apliecina, ka mēs kā Eiropas Savienība atkal neesam spējuši saglabāt savu nostāju starp Krievijas un Amerikas Savienoto Valstu viedokļiem.

Otrkārt, mums tagad ir jādara viss iespējamais, lai nostiprinātu minoritāšu un kultūras tiesības Kosovā. Kosovas valdībai būtu ļoti ieteicams aktīvi rīkoties tālejošos, praktiskos veidos. Es gribētu pateikties jums, Padomes priekšsēdētāj, ka sniedzāt nozīmīgu ieguldījumu ar EULEX.

Treškārt, vēsturisku un ar kultūru saistītu iemeslu dēļ mani ļoti aizkustina Serbijā esošais noskaņojums, un tieši tāpēc es uzskatu, ka mums ir jābūt pacietīgiem, ļaujot Serbijai pašai atrast ceļu uz Eiropas Savienību, un ka mums šis process ir jāatbalsta. Tomēr mums ir skaidri jāpasaka, ka vardarbība netiks paciesta. Mums ir jāturpina sniegt finansējumu — 187 miljoni EUR 2007. gadā — bet ar nosacījumu, ka viss notiek mierīgā ceļā, lai tiktu bruģēts ceļš uz stabilitāti reģionā.

  Vytautas Landsbergis (PPE-DE). – Priekšsēdētāja kungs, Miloševiča laika un pat vēlākā Serbija sekoja sava lielā brāļa padomam, zaudējot laiku tā vietā, lai ieņemtu reālu nostāju un censtos atrast ceļu uz draudzīgāku šķiršanos un iespējamu atkalsatikšanos Eiropā. Varbūt tas notiks šoreiz.

Izteikšu vienu īpašu piezīmi tiem, kas uztraucas par vienpusēju starptautisko tiesību aktu interpretāciju, valstu integritāti vai teritoriju un iedzīvotāju suverenitāti: mums ir jāsaprot un jāņem vērā tas, ka valsts, kura vēlas iznīcināt vai padzīt visus iedzīvotājus, kas pieder citai etniskai grupai, nogalina ne vien viņus, bet pirmām kārtām jau savu iespējamo suverenitāti —suverenitāti attiecībā uz masu kapiem. Kapsētu integritāti nevar pieņemt. Un nekādas paralēles ar Basku zemi, Kvebeku vai Abhāziju nedrīkst vilkt. Ne Madride, ne Otava, ne Tbilisi negrasās bombardēt un nogalināt tos cilvēkus.

Ar Krieviju ir citādi. Krievija arī noliedz, ka ir vainojama daudzkārtējā genocīdā, un tai nav lielākas tiesības uz suverenitāti attiecībā uz izdzīvojušajiem Čečenijā, kā tikai viduslaiku dūres likums.

  Adrian Severin (PSE). – Priekšsēdētāja kungs, daži apgalvo, ka mums ir jānoliek malā jautājums par valsts atzīšanu, ja runājam par Kosovu, un tā vietā jārunā par realitātes atzīšanu.

Realitāte ir tāda, ka pēc pašnoteikšanās paziņojuma Kosova nav ne neatkarīga, ne pagaidām spējīga būt neatkarīga, ilgtspējīga valsts. Tā bija un būs protektorāts. Realitāte ir tāda, ka Eiropas Savienība ir sadalījusies tā sauktajos reālistos un tā sauktajos legālistos. Realitāte ir tāda, ka, nosaucot Kosovu par sui generis gadījumu, mēs atzīstam, ka starptautiskie tiesību akti ir nedz pietiekami, nedz adekvāti un ka mēs tāpēc meklējam risinājumu ārpus šiem tiesību aktiem. Tas mums liktu aizvietot taisnīguma varu ar spēka varu. Manuprāt, tas nav ne Eiropas Savienības mērķis, ne pamatvērtība.

  Luís Queiró (PPE-DE). – (PT) Pēc Kosovas vienpusējās neatkarības deklarācijas ļaunākais, kas varētu notikt, būtu tas, ka politisks strupceļš novestu mūs nevēlamā situācijā, kurā mums nāktos meklēt palīdzību arvien pieaugošās spriedzes dēļ. Tāpēc mums ir jāatrod kopsaucējs un jānosaka savi nākotnes lēmumi un rīcība. No šāda skatpunkta skatoties, jāsaka, ka Padomes priekšsēdētāja teiktais mani neapmierināja, tomēr radīja manī cerību. Mums Kosovai jāatgādina, ka ceļš, kuru tā ies, nenovēršami ietekmēs turpmākās attiecības ar Eiropas Savienību un ka tāpēc mēs vēlamies viņiem palīdzēt, un mūsu pienākums — arī mūsu pašu interesēs — ir turēt pasniegtu nevis vienu, bet abas rokas pretī Serbijai un teikt, ka mēs paturam prātā nelokāmo pārliecību — Serbijas nākotne ir Eiropā.

Divdesmit gadus pēc Padomju impērijas sabrukuma neprovocēsim tos notikumus, kurus tolaik paveica vai nepaveica komunisti: ļaut Serbijai nonākt īpašā Maskavas pakļautībā. Mēs nedrīkstam pieļaut šādu kļūdu.

  Jaromír Kohlíček (GUE/NGL). – (CS) Dāmas un kungi, beidzot tas brīdis ir klāt. Jā, tie, kas vēlas, lai Amerikas Savienotās Valstis atzītu Teksasas neatkarību, tie, kas vēlas redzēt Rietumrumāniju kā ungāru teritoriju, tie, kas vēlas, lai neatkarību iegūtu Skotija, Katalonija, Basku zeme un visas pārējās valstis Latīņamerikā un Āfrikā, kas vēlas kļūt patstāvīgas.

Te dzirdam, ka Kosova neradot precedentu. Tā ir kļūda: tā ir teritorija, kurā ar okupantu palīdzību un piekrišanu ir notikusi astoņu tautību etniskā tīrīšana, teritorija, kurā valda tirdzniecība ar narkotikām un cilvēkiem, 50 % augsts bezdarba līmenis un nemitīgs spiediens uz tur vēl dzīvojošajiem serbiem. Tagad tā paziņo par atdalīšanos no otras albāņu valsts, un tas rada sliktu piemēru. Tas turpinās vajāt visus tos, kas te ir burtiski likuši starptautiskajiem tiesību aktiem ciest sakāvi. Kaunieties! Šī ir kārtējā Minhene, un nevienam īstam demokrātam to nevajadzētu atbalstīt.

  Dimitrij Rupel, Padomes priekšsēdētāja vietnieks. − Pirmkārt, es gribētu no sirds pateikties Parlamentam un deputātiem, kas atbalstīja Padomes nostāju. Es pieņemu viedokļu dažādību; tā parlamentos ir normāla parādība. Tomēr man šķiet, ka Eiropas Savienība šodienas sesijā ir paudusi savu atbalstu.

Es gribētu atbildēt uz pāris jautājumiem. Pirmais jautājums ir par pārvaldes sistēmu, kuru esam iecerējuši; tā teikt, turpmākie pienākumi, un ar to es, protams, domāju Kosovas iestādes. Eiropas Savienība neapšaubāmi uz Kosovu ir nosūtījusi īpašo pārstāvi. Savā neatkarības deklarācijā Kosovas Parlaments jau sākumā piekrīt Ahtisāri plāna noteikumiem. Visi plāna noteikumi tiks iekļauti Kosovas konstitūcijā un tās tiesību aktos.

Tādēļ Eiropas Savienības īpašā pārstāvja uzdevums būs uzraudzīt vietējās iestādes un garantēt to saistību izpildi, ko nosaka jaunais statuss. Pēc starptautiskas civilās misijas izveides Eiropas Savienības īpašais pārstāvis kļūs par starptautiskās kopienas civilo lietu Augsto pārstāvi. Viņš arī sniegs politiskus norādījumus EULEX.

Gribētu piebilst, ka Eiropas Savienība pēdējās dienās ir daudz darījusi, pirmkārt, lai mazinātu satraukumu un sniegtu pietiekamu atbalstu Kosovai. Papildus misijai, par kuru Padome pirms pāris dienām pieņēma lēmumu, es gribētu pieminēt vakardienas ģenerālsekretāra un Augstā pārstāvja, Javier Solana, Prištinas apmeklējumu.

Es gribētu citēt vienu teikumu no viņa uzrunas. Solana kungs sacīja:

„Es gribētu, lai tās sajūtas, tas prieks, ko jūs tik godbijīgi nesat ielās pēdējo dienu laikā, pārvērstos pozitīvā un konstruktīvā enerģijā, kas virzītu sabiedrību uz priekšu.”

„Es gribētu, lai tās sajūtas, tas prieks, ko jūs tik godbijīgi nesat ielās pēdējo dienu laikā, pārvērstos pozitīvā un konstruktīvā enerģijā, kas virzītu sabiedrību uz priekšu.”

Tas nozīmē, manuprāt, ka mēs visi saviem kosoviešu draugiem novēlam būt gataviem pārvērst to enerģiju, kuru viņu ir radījuši pēdējo dienu laikā, racionālā rīcībā, kas nodrošinās cienījamu nākotni Eiropā ne vien Kosovai, bet, protams, arī Serbijai.

Manuprāt, ir pateikts daudz runās un deputātu izteikumos par Serbiju, kas ir pelnījusi turpināt ceļu uz integrāciju Eiropas Savienībā, un, klausoties vairāku šī Parlamenta pārstāvju runās, es nespēju atraidīt domu, ka kādu dienu te skanēs arī serbu valoda. Un es ceru, ka arī albāņu valoda. Es ticu, ka mēs te dzirdēsim visu to valstu valodas, kas tik ļoti vēlas kļūt par šī Parlamenta un Eiropas Savienības dalībvalstīm.

Tomēr ņemot vērā piezīmes, kuras dzirdējām no dažiem mūsu spāņu draugiem, es neteiktu, ka lēmumu teksta saskaņošana Vispārējo lietu un ārējo attiecību padomes nebija grūta, bet galu galā mums ar Spānijas un Kipras kolēģiem izdevās vienoties par tekstu, kurā ir iekļauta vienprātība, kopēja lēmumu pieņemšana un kolektīvā domāšana.

Visbeidzot es gribētu teikt, priekšsēdētāja kungs, ka man, saprotams, ir jāpiekrīt sava slovēņu kolēģa, Kacin kunga, teiktajam, kad viņš runāja par to, ka Kosovas serbiem arī Kosova ir jāpieņem kā sava dzimtene un jābūt tās valdības sastāvā. Protams, Kosova ir arī viņu valsts, un katra Kosovas serbu vilcināšanās sadarboties ar Kosovas valdību var radīt zaudējumus.

Es varētu teikt, ka šīs debates ir mani iedrošinājušas, un es gribētu patiekties jums, priekšsēdētāja kungs, un Eiropas Parlamenta dāmām un kungiem par visiem šiem konstruktīvajiem komentāriem.

  Olli Rehn, Komisijas loceklis. − Priekšsēdētāja kungs, es gribu pateikties Parlamentam par ievērojamajām debatēm. Šodien daudzi atzina, ka Eiropas Savienība patiesi nav pametusi novārtā nevienu šķautni, cenšoties pārrunu veidā nonākt pie risinājuma, diemžēl tas ir bijis velti. Rezultātā mums tagad ir jānovada process līdz galam.

Daudzi no jums uzsvēra arī to, cik svarīgi ir neizolēt Serbiju un pievērsties Serbijas jaunākajai paaudzei. Es pilnībā piekrītu, un man ir tas prieks jums paziņot, ka mums jau ir spēkā esoša vienošanās par vīzu režīma atvieglošanu ar Rietumbalkānu valsīt, arī ar Serbiju. Tas nozīmē vienkāršotāku vīzu pieprasīšanas procesu un īpašus nosacījumus konkrētām grupām, piemēram, studentiem un uzņēmējiem. Vēl man ir prieks paziņot, ka mēs jau esam uzsākuši īpašu dialogu par bezvīzu režīmu, kas ir īpaši svarīgs vidusmēra Serbijas iedzīvotājiem un citām reģiona tautām.

Ar Serbiju mēs to pārrunājām janvārī, un mans kolēģis, Komisijas priekšsēdētāja vietnieks F.Frattini, šodien bija Skopjē un rīt būs Podgoricā, lai uzsāktu dialogu ar Bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republiku un Melnkalni.

Bet lai tas noritētu sekmīgi, mums ir vajadzīga apņemšanās un vienotība visu iestāžu līmenī, arī Padomē, attiecībā uz iekšlietu ministriem, kuriem ir liela vara šajā jomā. Šajā saistībā es rēķinos ar jūsu atbalstu, lai tiktu panākts vērā ņemams progress un vienotība šajā jautājumā.

(FR) Runājot par Eiropas vienotību, tas, ka ES ir spējusi saglabāt vienotību tik riskantā un pretrunīgā jautājumā ir tiešām vērā ņemams notikums. Es pat teiktu, ka kopējā ārpolitika ir godpilnā veidā izturējusi vienu no nopietnākajām pārbaudēm tās pastāvēšanas vēsturē. Es gribētu apsveikt Slovēniju kā prezidējošo valsti ar šādu rezultātu, kas atspoguļo jūsu dziļās saistības jautājumā par Rietumbalkānu nākotni Eiropā.

Vēl es ar gandarījumu vēlos atzīmēt nākamās prezidentūrvalsts Francijas vēlmi pilnībā atbalstīt Rietumvalstu Eiropas perspektīvu. Tāpēc 2008. gads būs īpaši nozīmīgs Rietumbalkāniem ceļā uz Eiropu.

  Priekšsēdētājs. − Debates ir slēgtas.

Rakstiski paziņojumi (Reglamenta 142. pants)

  Kinga Gál (PPE-DE), rakstiski. – (HU) Centrālajā, austrumu un dienvidaustrumu Eiropā mēs, kas ir dzimuši šajā mazāk veiksmīgajā Eiropas reģionā, no pieredzes zinām, ka vārdos teiktajam un uz papīra rakstītajam ir maza ticamība. Svarīgākais ir tas, kā viss notiek īstenībā. Kosovā Ahtisāri plāns ir veiksmīgi īstenojies idejā, kuru var realizēt vairāk nekā solījumus, ienesot reģionā mieru.

Daži saka, ka tas nevar radīt precedentu; bet, kāpēc ne, kāds var jautāt, ja tas rada funkcionējošu režīmu minoritāšu aizstāvībai? Ja tas tiek ievērots realitātē, tad tam patiesi vajadzētu būt kā precedentam. Tie, kas ir uzauguši, esot kādai minoritātei, un nav bijuši noteicēji pār savu likteni var tikai atzinīgi vērtēt jebkuru jauninājumu, kas sola ilgtermiņa risinājumu etniskām kopienām, kas dzīvo līdzās. Ja Ahtisāri plāns tiek ievērots un īstenots, Kosovas stāsts, kas tikai tagad sākas, var būt šāds ilgtermiņa risinājums.

Mēs raizējamies par minoritātēm, kas dzīvo citos Serbijas rajonos un kas cītīgi seko šiem notikumiem. Vai tiks panākts risinājums, kas sniegs mierinājumu šīm minoritātēm vai arī etniskajiem ungāriem Vojvodinā?

Es lūdzu Padomei un Komisijai nodrošināt to, ka vispārējais satraukums nenoved pie neatgriezeniskas rīcības, pie pārcelšanās pasākumiem Vojvodinā. Nepieļausim spiediena izdarīšanu uz etniskajām minoritātēm, kas joprojām tur dzīvo. Patlaban notiekošie notikumi nedrīkst novest pie tā, ka cilvēkiem tiek liegtas viņu tiesības, jo tām ir jānostiprinās. Gādāsim, lai Balkānos beidzot būtu labs precedenta gadījums, kas beidzot sniegs tur dzīvojošajām kopienām cerību un nākotnes izredzes.

  Pedro Guerreiro (GUE/NGL), rakstiski. – (PT) Serbijas provinces Kosovas vienpusējā neatkarības deklarācija nav nenovēršama.

Tā noteikti ir ļoti nopietna attīstība un bīstams precedents starptautiskajos tiesību aktos ar neparedzamām sekām robežu stabilitātes jomā, it īpaši kontinentālajā Eiropā.

Tas neapšaubāmi ir Apvienoto Nāciju Organizācijas Hartas un Helsinku Nobeiguma akta kliedzošs pārkāpums.

Tas neapšaubāmi ir nelikumīgs lēmums, ņemot vērā vairumu starptautisko tiesību aktu pamatprincipu.

Tā neapšaubāmi ir mākslīga pseidovalsts radīšana, atrunājoties ar pārraudzītu suverenitāti — lai kāda arī tā nebūtu, tās suverenitāte noteikti būs mazāka — vai drīzāk ar protektorātu, ko ir izveidojusi un uzspieduši agresīvi un militāri ASV, NATO un ES okupanti.

Tas neapšaubāmi ir mēģinājums iemūžināt fait accompli politiku, politisko, ekonomisko un militāro pārvaldību vissvarīgākajā Eiropas reģionā, ko īsteno ASV un ES lielvaras.

Šo nelikumību nedrīkst atzīt ne formāli, ne praktiski, it īpaši nosūtot un piedaloties „ES misijā uz Kosovu”. Šai ES misijai patiesībā nav nekāda ANO mandāta. Tā ir ES misija, kas pati ir ne vien nelikumīga, bet arī noslēdz vienošanos ar nelegālu struktūru, tādējādi kļūstot par divtik nelikumīgu.

  Eija-Riitta Korhola (PPE-DE) , rakstiski. – (FI) Priekšsēdētāja kungs, Somijas valsts padomnieks Harri Holkeri, kurš pirms kāda laika veda pārrunas Kosovas krīzes jautājumā, domāja, ka albāņu vēlme pēc neatkarības netiks mūžīgi ignorēta, jo tās nenozīmētu atgriešanos nulles punktā, bet daudz zemāk.

Kā jau daudzi deputāti minēja, Kosovas neatkarība bija nenovēršama. Tāpat ir norādīts, ka Kosova ir sui generis gadījums un ka tādējādi neatkarība neapdraud starptautisko tiesību aktu principus konflikta atrisināšanā. Tāpēc Eiropā ir jauna valsts, kuras pamatā ir ilgtspējīgi kritēji.

Protams, žēl, ka pušu starpā netika panākta samierināšanās, pat ne iecietība vismazākajā mērā. Starptautisko kopienu nevar īpaši vainot tajā, ka tā nebūtu centusies, jo pārrunas vadīja izcilais samierinātājs Martti Ahtisaari. Tagad mums ir nelokāmi jāuzrauga, lai Ahtisāri plāns joprojām būtu pamatprincips, kamēr tiek veidota jaunā valsts. Tā prasības sniedz iespēju īstenot Rietumu tiesiskuma modeli un iekšējo, kā arī ārējo stabilitāti reģionā.

Drošība Kosovā un Rietumbalkānos pirmām kārtām ir Eiropas pārziņā. Tomēr tā kā jau atkal ir redzams, ka ANO Drošības padome nespēj uzņemties atbildību par šo situāciju, ES ir jāsagatavojas pūļu pielikšanai. Rietumbalkānu integrācija vispārējā Eiropas stabilitātes kontekstā droši vien ir vislielākais izaicinājums Eiropas Savienības vēsturē. Regionālā spriedze tagad draud pieaugt, nāciju ir saniknojis bezdarbs, un ir uzplaukusi korupcija un noziedzība.

Kosovas neatkarības deklarāciju gaidīja ar nepacietību, un tā radīja īstu prieku ļaužu masai, ko es kā eiropietis varu bez pūlēm saprast. Tagad šis prieks ir jāpārvērš visgrūtāk panākamajā: ilgstošā mierā un stabilitātē. Tas pirms 50 gadiem veiksmīgi izdevās visur citur Eiropā. Kāpēc lai tas beidzot nenotiktu Balkānos?

  Erik Meijer (GUE/NGL), rakstiski. – (NL) Mana grupa un manas partijas valsts delegācija Eiropas Parlamentā nesen ir nolēmusi neatbalstīt iesākto ceļu uz Kosovas neatkarību. Es to saprotu, jo ES patlaban uzvedas kā supervara, vienpusēji uzspiežot savu gribu Serbijai, kas jau vairākkārt ir pazemota, un izturoties pret Kosovu kā pret savu protektorātu.

Tas nenozīmē, ka es ņemu atpakaļ savus vārdus, ko par šo tēmu esmu izteicis iepriekšējos gados. Ar Dienvidslāvijas 1974. gada konstitūciju, kas Kosovai sniedza gandrīz tikpat lielu autonomiju kā sešām federālajām tā laika republikām, serbiem un albāņiem joprojām būtu bijis iespējams mierīgi līdzāspastāvēt vienā federālā valstī. Vienpusējā šīs autonomijas atcelšana 1980. gados padarīja Serbijas valsti par bezjēdzīgu un pat par kaitīgu struktūru Kosovas iedzīvotāju acīs. Kosova ir kā neatkarīga valsts jau kopš 1991. gada septembra ar savu prezidentu, parlamentu un izglītības sistēmu.

Ja tolaik pārējā pasaule būtu laikus rīkojusies un atzinusi šo valsti reizē ar pārējām Dienvidslāvijas valstīm, nebūtu izcēlusies nekāda UÇK vardarbība, Kosovas iedzīvotāji nebūtu spiesti ķerties pie noziedzības kā pie ienākumu gūšanas veida, un nebūtu iemesla 1999. gada karam.

  Dimitrios Papadimoulis (GUE/NGL), rakstiski. – (EL) Astoņus gadus pēc NATO kara Dienvidslāvijā Kosovas problēma ne vien joprojām nav atrisināta, bet tā ir kļuvusi vēl neatrisināmāka. Kritērijs „standarti pirms statusa” (standards before status) (piemēram, demokrātija, bēgļu atgriešanās, daudzkultūru līdzāspastāvēšanas noteikumi u.c., pirms tiek izlemts galīgais režīms), kas noteikts ANO rezolūcijā Nr. 1244, nav īstenots tā pamatos. Tomēr Buša administrācija virzīja albāņu kosoviešu vadību uz vienpusēju neatkarības deklarāciju, lai arī tā ir saistīta ar mieru un stabilitāti Balkānos, kā arī ar citiem starptautiskiem tematiem. Apstiprinot jaunu misiju šajā reģionā, ES atbalsta šo politiku un veicina ANO 1999. gada rezolūcijas Nr. 1244 pārkāpšanu. Vienpusējā Kosovas neatkarības deklarācija izraisīs ķēdes reakciju, destabilizējot Rietumbalkānus, un radīs negatīvu precedentu daudzos starptautiskos jautājumos. Risinājuma pamatā ir jābūt starptautiskiem tiesību aktiem, un tas nenozīmē sekmēt „skaldi un valdi” politiku, ne vietējās nacionālistu un paplašināšanās atbalstītāju idejas, ne izmaiņas robežās. Mēs uzskatām, ka joprojām ir iespējams rast abpusēji pieņemamu risinājumu ANO, kura pamatā būtu starptautiskie tiesību akti. Tāpēc mēs esam par sarunu turpināšanu.

  Toomas Savi (ALDE), rakstiski. – Neveiksmīgā kārtā Eiropas Savienības domas Kosovas jautājumā dalās. Eiropas Savienība ir uzņēmusies ilgtermiņa saistības, lai nodrošinātu stabilitāti Rietumbalkānos, un kā visietekmīgākajai pārvalstiskajai kontinenta organizācijai mums ir jāsniedz skaidrs vēstījums un jāieņem viena nostāja.

Mieram un drošībai Kosovā ir jābūt Eiropas Savienības prioritātei, jo tā robežojas ar Bijušo Dienvidslāvijas Maeķdonijas Republiku, ES kandidātvalsti, un mums ir jāuzņemas vadība kā starpniekam starp Serbiju un Kosovu. Tas nebūs vienkārši, jo Eiropas Savienība nav vienojusies par to, vai atzīt Kosovas neatkarību in corpore vai ne.

Pašreizējā neizlēmīgā Eiropas Savienības uzvedība Kosovā rada tikai lielāku apjukumu. Dalībvalstīm ir jāatrisina domstarpības, lai mēs varētu sākt īstenot savas saistības ar šo reģionu.

  Csaba Sógor (PPE-DE), rakstiski. – (HU) Es pats svētdien biju Prištinā. Bieži nenākas būt klāt brīdī, kad valsts pasludina neatkarību. Es ar savu klātbūtni vēlējos nodot vēstījumu: pat ja daudziem šis lēmums ir sāpīgs, par to paziņoja apstākļos, par kuriem mēs nebaidījāmies.

Neatkarība tika pasludināta viesnīcā, kurā pirms vairākiem gadiem viesus sveicināja uzraksts virs durvīm: „Suņiem un albāņiem ieeja aizliegta.”

Procesu, kas noveda Kosovu līdz neatkarībai, neveicināja ES. To uzsāka Serbija, nenodrošinot cilvēka pamattiesības, indivīda un kopienas tiesības šajā teritorijā mītošajiem iedzīvotājiem.

Demokrātiskā ungāru apvienība Rumānijā (DAHR) uzskata, ka Rumānijai ir jāatzīst Kosovas neatkarība pēc iespējas drīzāk. Tiem, kas nevēlas atzīt situāciju, iespējams, ir nenokārtotas darīšanas ar minoritātēm pašiem savā valstī.

Jau kopš pirmsākumiem DAHR ir vēlējusies un joprojām vēlas cīnīties par Transilvānijas ungāru tiesībām, izmantojot tikai politiskus un parlamentārus līdzekļus un neizmantojot vardarbību.

Tagad visiem kļūs skaidrs, ka jautājums par tradicionālo minoritāšu indivīda un kolektīvajām tiesībām nevar būt tikai valsts iekšēja problēma. Ir pienācis laiks izstrādāt standartizētu vienošanos Eiropas Savienībā (ES), ko obligātā kārtā piemērot ikvienam un ar kuru no jauna pārliecināt minoritātes.

Galvenais Eiropas Savienības uzdevums ir piedāvāt palīdzību reģiona stabilizēšanā ekonomikas un sociālās attīstības jomā ne vien Kosovai un Serbijai, bet visam Balkānu reģionam.

  Alexander Stubb (PPE-DE), rakstiski. – (FI) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, es gribētu sirsnīgi sveicināt Kosovu kā vienu no Eiropas valstīm. Neatkarības deklarācija bija drosmīgs Kosovas solis. Tagad valstij un tās iedzīvotājiem ir jāizrāda tikpat liela drosme un pašpārliecība, sākot veidot savu daudzkulturālo sabiedrību.

Jau ilgāku laiku ir bijis skaidrs, ka cīņa par Kosovas neatkarību ir vienvirziena ceļš. Tas tikai bija laika jautājums. Neatkarības pasludināšanas termiņš būtu bijis Serbijas pievienošanās Eiropas Savienībai. Par laimi viņi tik ilgi nenogaidīja. Kosova ir bijusi ANO paspārnē jau 10 gadu. Situācija pilnībā atšķiras no tās, kāda tā ir bijusi citos separātistu reģionos.

Turpmākie gadi no Kosovas vadītājiem prasīs tālredzību un gudrību. Es ticu, ka viņiem piemitīs šīs īpašības. Karš, etniskais naids un valdība, kuru vada starptautiskā kopiena, ir pieredze, no kuras ir jāgūst mācība. Vissvarīgāk patlaban ir koncentrēties uz stabilas pilsoniskas sabiedrības izveidi. Neatkarība izkliedē arī nedrošību, kas nedeva ceļu gan vietējām, gan ārvalstu investīcijām.

Ahtisāri plāns sniedz lielisku pamatu valsts neatkarības sākotnējam posmam. Veiksmīgs rezultāts būs iespējams, ja valsts vadītāji un iedzīvotāji valsts veidošanu uztvers kā savu būvniecības projektu, nevis kā noteikumu un regulu kopumu, ko viņiem diktē ārvalstis. Starptautiskajai kopienai arī ir jāietur distance un jāļauj valsts kosoviešu un serbu iedzīvotājiem veidot pašiem savu līdzāspastāvēšanas modeli. Ir gandrīz tikpat daudz daudzkultūru valstu piemēru, cik daudz ir Eiropas valstu. Kosova šajā jautājumā nav izņēmums.

Es vēlreiz apsveicu kosoviešus un sveicu viņus kā jaunu un neatkarīgu valsti.

  László Tőkés (NI), rakstiski. – (HU) Kosovas neatkarības deklarācija ir sacēlusi pamatīgus viļņus mūsu reģionā. Rumānijas partijas, kuras patlaban gatavojas vēlēšanām, izmanto šo iespēju, lai radītu antiungāru histēriju. Tās visas nostājas pret ungāriem Transilvānijā, kas lieluma ziņā līdzinās Kosovai un kurai ir līdzīgs iedzīvotāju skaits, kā albāņu provincei.

Rumānijas parlamenta dziļās bažas ir pilnībā nepamatotas un neattaisnojamas. Rumānija nedrīkst baidīties no ungāriem. Mūsu nacionālā kopiena Transilvānijā neievēro Rumānijas konstitūciju un teritoriālo integritāti.

Tomēr mums ir iemesls gaidīt, ka, pamatojoties uz „teritoriālo tiesību” principu, Rumānija atrisinās šo mūsu nacionālās kopienas situāciju eiropeiskā ceļā un nodrošinās ungāru personīgo autonomiju (1) un Transilvānijas un citu reģionu reģionālo autonomiju (2), pamatojoties uz pašpārvaldes principu, kas tiek piemērots Eiropas Savienībā.

Saskaņā ar Eiropas Padomes ieteikumu 1609/2003, kura pamatā ir Gross ziņojums, mēs atzīstam, ka autonomie reģioni lielākoties veicina konfliktu atrisināšanu un nostriprina stabilitāti Eiropā.

Tomēr mēs gribam vērst jūsu uzmanību tam, ka pati Rumānija var gūt labumu no jaunās situācijas, jo autonomais Kosovas serbu modelis var sniegt risinājumu rumāņu kopienām, kas dzīvo robežas otrā pusē Serbijā un Ukrainā.

Ņemot to visu vērā, Rumānijai ir ieteicams nepakļaut savu draudzīgo jautājuma risinājumu etnopolitiskiem aizspriedumiem, bet atzīt Kosovas neatkarību pēc iespējas drīzāk, kā to ir izdarījušas citas Eiropas Savienības dalībvalstis.

  Iuliu Winkler (PPE-DE), rakstiski. – (HU) Es atzinīgi vērtēju Eiropas Savienības aktīvo dalību un atbildības uzņemšanos, meklējot risinājumu Kosovas jautājumā. Esmu apmierināts, ka Kosovas parlaments ir uzņēmies atbildību par to, ka Kosovā tiek ievēroti demokrātijas principi, iedzīvotāju līdztiesība un minoritāšu aizsardzība. Es ceru, ka attīstīsies solidaritāte starp Eiropas Savienības dalībvalstīm, lai varētu uzņemties aktīvu dalību Kosovā. ES dalībvalstu solidaritātei Kosovas jautājumā ir jāvēsta, ka dalībvalstis pēc iespējas drīzāk atzīs Kosovas neatkarību.

Eiropas Savienībai ir jāatbalsta Kosovas centieni kļūt par demokrātisku Eiropas valsti. Es atzinīgi vērtēju to, ka Eiropas Savienība nepārtrauks savu klātbūtni, jo tas ir vienīgais veids, kādā Eiropas Savienība var tiešā veidā sniegt ieguldījumu Rietumbalkānu reģiona stabilitātes veicināšanā.

Es esmu pārliecināts, ka Kosovas serbu minoritāte pilnībā nodrošinās indivīda un kolektīvās tiesības, kas viņiem nepieciešamas, lai paliktu savā dzimtajā zemē.

Eiropas Savienības atbildības uzņemšanās Kosovā ir labs paraugs. Mēs zinām, ka katras Eiropas minoritātes stāvoklis ir unikāls, tāpēc nevar būt vispārēja risinājuma, bet Eiropas Savienībai ir jāpiedalās minoritāšu kopienu indivīda un kolektīvo tiesību nodrošināšanā, izmantojot savu spēju vairot demokrātiskā dialoga un politiskās vienošanās starp vairākumu un minoritātēm efektivitāti.

Dalībvalstīs dzīvojošo minoritāšu kopienām ir būtiski, lai tiktu izveidota likumīga Eiropas Savienības minoritāšu aizsardzības regula.

10. ANO Cilvēktiesību padomes septītā sesija (debates)

  Priekšsēdētājs. − Nākamais darba kārtības jautājums ir Padomes un Komisijas paziņojumi par ANO Cilvēktiesību padomes septīto sesiju.

  Janez Lenarčič, Padomes priekšsēdētājs. − Priecājos, ka man ir dota iespēja runāt ar jums par Cilvēktiesību padomi.

Iekļaujot šo jautājumu plenārsēdes darba kārtībā, Eiropas Parlaments ir apstiprinājis to, kādu nozīmi Eiropa kopumā piešķir Cilvēktiesību padomei. Tā ir centrāla, globāla struktūra cilvēktiesību aizsardzībai. Eiropas Savienība ir nelokāma Cilvēktiesību padomes efektīvas darbības aizstāve. Mēs esam ļoti smagi strādājuši, lai to panāktu, un rezultātā tā piedāvā stabilu pamatu ātru un efektīvu atbildi uz visnopietnākajiem cilvēktiesību pārkāpumiem.

Kā zināms, pagājušā gada decembrī tika pieņemta Cilvēktiesību padomes galīgā institucionālā pakete, un nu ir pienācis laiks Padomei rīkoties. Padomes sestā sesija, kas notika pagājušā gada septembrī un decembrī, radīja daudzus svarīgus rezultātus, kurus es te neuzskaitīšu. Mūsu mērķis ir turpināt šo darbu septītajā un astotajā darba sesijā.

Septītā sesija notiks nākamajā mēnesī, un tā būs ļoti saspringta. Arī astotajā sesijā, kas notiks pirmajās divās jūnija nedēļās, tiks diskutēts par 25 īpašo referentu mandātu pagarināšanu, regulārajiem īpašo referentu ziņojumiem un vairākām satraucošām cilvēktiesību situācijām dažās valstīs par konkrētām tēmām.

No Eiropas Savienības viedokļa mandātu pagarināšanai īpašiem referentiem no Birmas/Mjanmas, Kongo Demokrātiskās Republikas, Korejas Tautas Demokrātiskās Republikas un Somālijas ir izšķiroša nozīme septītajā Cilvēktiesību padomes sesijā.

Turklāt Eiropas Savienība izmantos katru iespēju, ko tai sniedz Padome, lai pievērstu uzmanību satraucošajam cilvēktiesību stāvoklim citās pasaules malās. Tādējādi tā iesaistīsies interaktīvos dialogos ar individuālajiem īpašajiem referentiem un ar Augsto komisāru cilvēktiesību jautājumos.

Interaktīvi dialogi ir nozīmīgs, jauns Padomes instruments, un Eiropas Savienība turpinās to nostiprināt kā vienu no galvenajiem veidiem, ko piedāvā parastās Padomes sesijas, runājot par individuāliem jautājumiem.

Dāmas un kungi, kā jau jūs zināt, savā prezidentūras laikā Eiropas Savienības Padomē Slovēnija ir nosaukusi starpkultūru dialogu par vienu no savām prioritātēm. Tāpēc mums ir prieks, ka šim jautājumam arī tiks pievērsta pienācīga uzmanība Cilvēktiesību padomes septītajā sesijā.

Civilizāciju alianses Augstā pārstāvja Sampaio kunga sūtītais uzaicinājums apmeklēt šo sesiju norāda pastiprināto apziņu, ka Civilizāciju alianses darbība palīdz stiprināt reliģisko iecietību, kas arī ir viena no Eiropas Savienības prioritātēm cilvēktiesību jomā.

Atļaujiet man iepazīstināt jūs ar vēl kādu ļoti svarīgu attīstības norisi Cilvēktiesību padomes darbības sfērā, proti, ar universālu periodisku pārbaudi, kuram Eiropas Savienība piešķir lielu nozīmi. Šim instrumentam ir jāpiedāvā veids, kādā pārskatīt cilvēktiesību situāciju visās dalībvalstīs ar vienādiem nosacījumiem. Eiropas Savienības dalībvalstis, kas jau pavasarī (aprīlī un maijā) tiks pakļautas šim mehānismam, patlaban rūpīgi gatavojas šai pārbaudei. Mēs centīsimies panākt maksimālu pārskatāmību un efektivitāti ar šo procesu. Metodei, ar kādu tiks veikta šī periodiskā pārbaude, būs nozīmīga ietekme uz Cilvēktiesību padomes ticamību kopumā.

  Benita Ferrero-Waldner, Komisijas locekle. − Priekšsēdētāja kungs, es atzinīgi vērtēju šo iespēju uzrunāt Parlamentu par Cilvēktiesību padomes septītās sesijas tēmu. Ļaujiet man sākt, iekļaujot Cilvēktiesību padomi, manuprāt, tai piemērotākajā kontekstā.

Es jau agrāk esmu to teikusi, bet ir svarīgi paturēt prātā, ka Padome ir progresējošs darbs. Tas kļūst skaidrs, atskatoties uz tās darbību pagājušā pusotra gada laikā. Par spīti nelīdzenajam sākumam ar domu dalīšanos Lībijas krīzes jautājumā un sarunu gaisotni, kas Eiropas Savienībai joprojām sagādā grūtības, ir sasniegti nozīmīgi rezultāti. Es it īpaši gribu minēt jauninājumu, kas ir vēlēšanu kandidātu solījumi cilvēktiesību jomā; spēju novadīt īpašas sesijas neatliekamu cilvēktiesību situāciju risināšanai, kas ir milzīgs solis uz priekšu no tās priekšgājējas, Cilvēktiesību komisijas, ikgadējā rituāla; „interaktīvo dialogu” attīstība ar ANO īpašām procedūrām, ļoti sabiedrisks veids, kā vērst uzmanību uz cilvēktiesību pārkāpumiem; un visbeidzot svarīgas iestāžu dibināšanas paketes vienprātīga izveide.

Padomes priekšsēdētājs, D.Costea, pagājušajā nedēļā bija Briselē, lai īsi instruētu Padomi un Parlamentu par gatavošanos septītajai sesijai. Viņš Padomi raksturoja ar vārdiem: „Labāk, nekā gaidīju, sliktāk, nekā cerēju.” Tas varētu izklausīties ciniski, varbūt tas atspoguļo darba ANO ikdienas realitāti, bet es uzskatu, ka tas precīzi nosaka toni. Padomes darbībā ir gan labais, gan sliktais, bet tā progresē un tāpēc ir uz pareizā ceļa.

Septītās sesijas prioritāšu sarakstā ir neatliekamu cilvēktiesību situāciju izskatīšana — tas arvien vairāk kļūst par standartu, pēc kura ir jāspriež par padomi — un iestāžu dibināšanas reformas īstenošanas turpināšana. Par cilvēktiesību situāciju efektīvi papildpasākumi īpašai sesijai par Birmu/Mjanmu ir sevišķi svarīgi. Citu prioritāšu starpā cilvēktiesību pārkāpumi Šrilankā un Kenijā arī ir jāizskata šajā sesijā. Institucionālo reformu īstenošana ir strīdīgs, bet tikpat svarīgs jautājums, ņemot vērā tā ietekmi uz turpmākajiem padomes panākumiem. Vienošanās par kritērijiem padomdevējas komitejas locekļu ievēlēšanā un piemērotu, pārskatāmu kvalificētu kandidātu iecelšana īpašai atjaunojamu mandātu procedūrai ir galvenie septītās sesijas jautājumi.

Visbeidzot ļaujiet izteikt pāris komentāru par vispārējo periodisko pārbaudi jeb UPR, kā tā ir plašāk zināma. Priekšsēdētājs šonedēļ ziņoja, ka pārbaudāmās valstis aprīļa un maija sesijās savus pienākumus uztver nopietni. Es tā ceru. Pirmās UPR sesijas visticamāk lauzīs ceļu atlikušajām. Tādēļ ir būtiski, ka pārbaudāmās ES dalībvalstis sniedz godīgu kritiku par saviem cilvēktiesību jautājumiem. Tam nav jābūt skaistumkonkursam.

Turklāt es redzu, cik liela nozīme būs Eiropas Savienībai UPR „rezultātu paziņošanas sesijās”. UPR galvenais uzdevums ir likt starptautiskajai kopienai sadarboties ar valstīm, lai sasniegtu uzlabojumus cilvēktiesību jomā pēc pamatīgas neveiksmju un vajadzību pašanalīzes. Eiropas Komisijai un dalībvalstīm nevajadzētu kavēties ar tehniskas palīdzības piedāvāšanu gadījumos, kad tas šajās rezultātu sesijās ir nopelnīts. Šāda rīcība parādītu īstu apņemšanos veicināt cilvēktiesību ievērošanu svarīgā sabiedriskā vidē.

  Laima Liucija Andrikienė (PPE-DE). – Priekšsēdētāja kungs, Parlaments sūta delegāciju uz ANO Cilvēktiesību padomes septīto sesiju. Delegācijas uzdevums būs izteikt vārdos Parlamenta bažas par Cilvēktiesību padomes (CTP) darbu un vizītes laikā atskaitīties Cilvēktiesību apakškomitejai.

Mēs redzam, ka CTP septītā sesija ir izšķiroša, jo tajā pirmoreiz tiks izskatīti vairāki nozīmīgi jautājumi saistībā ar jaunajām darba metodēm, kas izriet no 2006. un 2007. gadā pieņemtās iestāžu veidošanas reformas paketes.

Ticamību CTP rada šo reformu un mehānismu īstenošana, un mūsu mērķis ir nostiprināt padomes spēju izskatīt cilvēktiesību pārkāpumu gadījumus visā pasaulē, it īpaši visneatliekamākos.

Mēs izrādām cieņu atzīstamajiem CTP darba rezultātiem, it īpaši universālās periodiskās pārbaudes ieviešanas un īpašu pārskata procedūru izstrādē, kā arī atzīstamajiem Cilvēktiesību padomes prezidentūras panākumiem.

Mēs atzinīgi vērtējam pilsoniskās sabiedrības un cilvēktiesību aizstāvju dalību, kā arī īpašās procedūras, kas ir ANO cilvēktiesību struktūras pamatā un ir būtiskas, it īpaši Cilvēktiesību padomei.

Tomēr mēs nosodām konkrētus Cilvēktiesību padomes lēmumus, piemēram, lēmumu neatjaunot mandātus Baltkrievijas un Kubas īpašajiem referentiem.

Ņemot vērā pagātnē gūtās mācības, mēs uzsveram, ka ir svarīgi rīkot konkurētspējīgas vēlēšanas visos reģionos, lai ANO dalībvalstīm nodrošinātu īstu izvēli. Mums par nožēlu iemesls ir tāds, ka dažas valstis, kurās ir problēmas cilvēktiesību jautājumos, līdz šim ir ievēlētas.

Es vēlreiz aicinu Padomi, Komisiju un dalībvalstis turpināt uzstāt uz kritēriju izveidi dalībvalstu ievēlēšanai ANO Cilvēktiesību padomē, arī izdot paliekošus aicinājumus īpašām procedūrām.

Runājot par ES iesaistīšanos, mēs atzīstam ES un tās dalībvalstu aktīvo dalību pirmajā CTP darba gadā. Ir svarīgi, lai ES būtu vienota nostāja cilvēktiesību jautājumos, un mēs aicinām Komisiju un Padomi pieņemt kopēju nostāju, lai nodrošinātu to, ka ES dalībvalstis automātiski paraksta un ratificē visus starptautiskos cilvēktiesību instrumentus.

Un visbeidzot ES ir jāpadara efektīvāka palīdzības un politiskā atbalsta sniegšana problemātiskajās valstīs, lai tās stimulētu sadarboties ar Cilvētiesību padomi.

  Józef Pinior, PSE grupas vārdā. – Priekšsēdētāja kungs, Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību padome Eiropas Parlamentam ir viena no interesantākajām sfērām cilvēktiesību jomā. Mēs rūpīgi uzraugām šīs padomes darbību, un Eiropas Parlaments divreiz gadā sūta savas misijas uz Ženēvu.

Es gribētu izteikt trīs piezīmes. Pirmkārt, es gribētu izrādīt cieņu atzīstamajiem padomes prezidentūras panākumiem, un tomēr es gribētu uzsvērt Eiropas Savienības atbalsta nozīmi, kā arī atzinīgi vērtēt kandidātus ar augstiem integritātes standartiem, kas balotēsies jaunās padomes prezidentūras vēlēšanās, kas notiks 2008. gada 23. jūnijā.

Otrkārt, es gribētu uzsvērt īpašās procedūras, kas ir ANO cilvēktiesību struktūras pamatā un ir nozīmīgas, it īpaši Cilvēkiesību padomei, pilsoniskajai sabiedrībai un demokrātiskajām valstīm. ES dalībvalstīm jo īpaši ir jāuzrauga un jāmudina padomes locekļi veikt savus pienākumus cilvēktiesību veicināšanas jomā.

Eiropas Parlamentam ir jānosoda padomes lēmums neatjaunot īpašo referentu mandātus Baltkrievijai un Kubai. Atzinīgi jāvērtē īpašo referentu mandātu atjaunošanu Sudānai un Libērijas, Haiti un Burundi neatkarīgajiem ekspertiem.

Treškārt, liela daļa padomes pamatotās kritikas ir vērsta pret neveiksmīgo īpašu valstu situāciju risināšanu. Vienpusēja starptautiska līdzjūtība Palestīnas jautājumā un mokošie islāmisko valstu centieni lika padomei pievērsties Tuvo Austrumu konfliktam, bet atkārtotu kritiku saņēma tikai no vienas valsts — Izraēlas — par Hezbollah un kādas palestīniešu frakcijas izdarīto pārkāpumu ignorēšanas. Uzdevums ir izveidot politisko gribu padomes dalībvalstīm, lai taisnīgā veidā efektīvi risinātu šādas situācijas.

  Hélène Flautre, Verts/ALE grupas vārdā – (FR) Priekšsēdētāja kungs, Cilvēktiesību padomes septītās sesijas priekšvakarā Parlaments vēlas nosūtīt ziņu, lai paustu atbalstu un aicinātu uz modrību un mobilizāciju.

Padome ir vienīgā starptautiskā iestāde, kas patiesībā cīnās pret cilvēktiesību pārkāpumiem un īpaši atbild uz ārkārtas gadījumiem, cilvēktiesību krīzes situācijām, kā arī ilgtermiņā sadarbojas ar īpašajiem referentiem un veido interaktīvu dialogu ar NVO. Padome ir unikāla un atrodas sarežģītā pagrieziena punktā savas pastāvēšanas vēsturē. Ar vienu gadu nepietiks, lai nostabilizētu tās efektivitāti. No otras puses skatoties, ar gadu varētu pietikt, lai to nopeltu, un, kā jau mēs zinām, ir bijuši vairāki mēģinājumi mazināt un novērst tās darbības efektivitāti.

Es pirmām kārtām gribētu pieminēt Sigma Huda kundzes, īpašās referentes cilvēktirdzniecības jautājumos, stāvokli. Viņa atrodas nožēlojamos apstākļos Bangladešas cietumā. Tad attiecībā uz šiem pašiem īpašajiem referentiem par padomdevējas iestādes priekšlikumiem beidzot lems sliktākajā gadījumā priekšsēdētājs. Tas sniedz jums priekšstatu par to, cik viņa nozīme ir būtiska, un es vēlos atzinīgi novērtēt priekšsēdētāja D. Costea lielisko darbu, tomēr arī vērst jūsu uzmanību uz to, ka jūnijā viņš tiks nomainīts.

Tāpēc ES ir jābūt tikpat uzmanīgai un proaktīvai. Tās rīcība ir izšķiroša. Mēs to redzējām Gazā. ES atturīgums ievērojami mazina vēstījuma atklātību un pašas padomes nozīmi.

Tomēr, kad ES uzņemas īpašas sesijas iniciatīvu un izturas pavēlnieciski, padomē notiek izaugsme, un tā sasniedz rezultātus. Lai tā notiktu, mūsu dalībvalstīm ir jānostiprina savas pārvalstiskās apvienības, lai pārliecinātu citus un novērstu jebkādu bloķējošu reakciju, kas atsviestu padomi atpakaļ neparedzētu gadījumu risināšanas mokās.

Tāpēc mēs aicinām savas valdības pielikt lielākas pūles un radīt piemēru. Radīt piemēru, ieceļot neatkarīgu ekspertu, piedaloties citas valdības izvērtēšanā ar UPR sistēmu, pašiem būt atvērtiem kritikai un paškritikai un radīt piemēru jaunu dalībnieku ievēlēšanai. Pastāvīgam aicinājumam veikt īpašas procedūras ir jābūt vissvarīgākajam ES dalībvalstu kritērijam.

  Richard Howitt (PSE). – Priekšsēdētāja kungs, es cildinu šo rezolūciju. Es cildinu Parlamenta delegācijas darbu Ženēvā, kur papildus darbam ar saviem ES pārstāvjiem, mēs strādājam ar viņiem, lai panāktu dialogu ar valstīm citos pasaules reģionos, pierādītu Eiropas spēku un vienotību un solidaritāti cilvēktiesību un starptautisko humanitāro tiesību aizstāvībā.

Es pateicos, ka mani grozījumi ir iekļauti tekstā, kas pauž atbalstu aicinājumam uz īpašu sesiju, kas veltīta vardarbībai pret sievietēm, un tam, ka visas valstis parastās un ratificē visus starptautiskos cilvēktiesību instrumentus. Es aicinu Eiropu sniegt atbalstu, un es īpaši aicinu atjaunot īpašā pārstāvja uzņēmumu un cilvēktiesību lietās mandātu. Tā kā nupat esmu atgriezies no Gazas, es gribētu īpaši paslavēt 34. punktu. Šis ir aplenkuma stāvoklis, kurā Gazas iedzīvotājiem tiek uzspiesti viduslaikiem raksturīgi nosacījumi. Šodien mēs to nosauksim par klaju cilvēktiesību pārkāpumu. Pat ja Tony Blair nespēj pierunāt Izraēlu ļaut importēt aprīkojumu, lai apturētu to, ka ar 40 000 litru neapstrādātu cilvēku radītu atkritumu piesārņo ūdens krājumus, Eiropai ir pienācis laiks rīkoties. Eiropas spēki ar jaunu mandātu var palīdzēt uzraudzīt robežu atkalatvēršanu, un, kā es patlaban lūdzu jūsu atbalstu, Eiropas valstis var panākt vispusēju vienošanos ANO Cilvēktiesību padomē, lai meklētu veidu, kā īstenot starptautiskās humanitārās tiesības. Mēs kā Eiropa varam uzņemties iniciatīvu, kā to ieteica Slovēnijas prezidentūra mūsu Cilvēktiesību apakškomitejā Briselē vēl tikai pagājušajā nedēļā. Mēs varam ieteikt proporcionālu tekstu, kurā tiek atzīts, ka gan teroristu raķešu uzbrukumi, tāpat kā kolektīvā sodīšana saistībā ar blokādi ir uzskatāmi par Ceturtās Ženēvas konvencijas pārkāpumiem. Tādējādi mēs varam panākt konsensu Ženēvā, kas būtiski mainītu humanitāro krīzi, no kuras cieš Gazas iedzīvotāji.

  Eija-Riitta Korhola (PPE-DE). – (FI) Priekšsēdētāja kungs, būtiska veco mehānismu un darbības veidu pārbaude, kā arī jaunu prakšu ieviešana ir radījusi lielas cerības par Cilvēktiesību padomes spēju rīkoties kā efektīvai iestādei, kas vērš savu uzmanību uz to, kā tiek risināti cilvēktiesību pārkāpumi, un kas ļauj politiskām situācijām nešaubīgi nonākt ANO iestāžu pārziņā.

Ticamība Cilvēktiesību padomei ir arī atkarīga no jaunās, īpašās procedūras mandātu īpašniekiem, kurus iecels martā. Ir ļoti svarīgi, lai izšķirošie faktori būtu profesionālisms, taisnīgums, neatkarība un objektivitāte.

Kā daudzi citi klātesošie, arī es šajā situācijā vēlos, lai Cilvēktiesību padomes lēmums būtu nepagarināt īpašo referentu mandātus Baltkrievijai un Kubai. ES dalībvalstīm ir arī jācenšas panākt, lai Kongo Demokrātiskās Republikas neatkarīgā eksperta mandāts tiktu pagarināts.

  Janez Lenarčič, Padomes priekšsēdētājs. − Es vēlos pateikties deputātiem, kas piedalījās šajās debatēs un dalījās savos viedokļos, kas neapšaubāmi palīdzēs Padomes prezidentūrai sagatavoties Cilvēktiesību padomes septītajai sesijai.

Es īpaši gribētu uzsvērt, ka pilnībā piekrītu Andrikienė kundzes paziņojumam par to, ka Eiropas Savienībai ir nepieciešams būt vienotai un paust kopēju nostāju Cilvēktiesību padomē.

Es gribētu arī vērst uzmanību tam, ka arī prezidentūra cer uz veiksmīgu sadarbību ar Eiropas Parlamenta delegāciju. Eiropas Savienības nozīme cilvēktiesību ievērošanas veicināšanā un aizsardzībā ir neapstrīdama, un tāpēc mēs gribētu, lai šajā godājamajā sapulcē mums būtu vislabākā sadarbība.

Un noslēgumā es gribētu pateikt, ka Cilvēktiesību padomes septītā sesija sāksies ar ministru sēdi, kurā Eiropas Savienības prezidentūras vārdā uzstāsies Vispārējo lietu un ārējo attiecību padomes priekšsēdētājs, ministrs Dimitrij Rupel. Piedalīsies arī vairāki citi augstie pārstāvji, varbūt pat ANO ģenerālsekretārs.

  Benita Ferrero-Waldner, Komisijas loceklis. − Priekšsēdētāja kungs, Eiropas Savienība ir ļoti svarīga struktūra, kurai ir jādodas pareizajā virzienā un šajā virzienā jāved arī Cilvēktiesību padome.

Padomei vēl sevi ir jāpierāda kā efektīvai ANO iestādei cilvēktiesību jomā; tik daudz nu būtu skaidrs. Tomēr, kā jau es agrāk teicu, ir pārāk ātri izteikt galīgo spriedumu. Patiešām — ja mēs to darītu patlaban, tas pat varētu kavēt turpmāko progresu. Tāpēc ir svarīgi, ka cilvēktiesību kopiena turpina atbalstīt Cilvēktiesību padomi, kaut arī ar kritisku aci. Tāpēc es priecājos, ka Eiropas Parlamenta delegācija piedalīsies septītās sesijas posmā, lai pirmām kārtām novērtētu tās darbu.

Es līdzīgi Andrikienė kundzei domāju, ka Eiropas Savienībai būs jācenšas panākt vienotu nostāju šajā jautājumā. ES dalībvalstu modeļi padomes vēlēšanām ir ļoti saskaņoti, un, jo tie ir saskaņotāki, jo svarīgāka būs mūsu nostāja.

Runājot par dalības kritērijiem — pagaidām ir bijis neiespējami noteikt šādus kritērijus. Tomēr solījumi uzņemties saistības cilvēktiesību jomā būs svarīgs solis ceļā uz kandidātvalstu lielāku atbildību, un, kā jau es agrāk minēju, šis ir nozīmīgs solis.

Attiecībā uz īpašajām procedūrām ES aktīvi cīnās, lai pagarinātu esošos mandātus un radītu jaunus, kurus mēs uzskatām par nepieciešamiem.

Visbeidzot ļaujiet man bilst kādu vārdu par Baltkrieviju un Kubu. Padomi var kritizēt par to, ka tā neatjauno šo valstu mandātus, bet šādu kompromisu bija jāatrod, lai saglabātu citu valstu un tematiskos mandātus, kurus patlaban pārskata. Līdzīgs ir Sudānas gadījums. Ir žēl zaudēt Darfūras ekspertu grupas mandātu, bet tas diemžēl bija neizbēgami, lai saglabātu Sudānas īpašā pārstāvja mandātu.

Tāpēc, lai panākt konsensu, Eiropas Savienībai reizēm ir jābūt gatavai pieņemt grūtus kompromisus. Tomēr kopumā skatoties, mēs šajā jomā esam ļoti spēcīgs dzinulis un iestāde, un mums ir jāturpina strādāt, lai Cilvēktiesību padome tiešām darbotos un dotos pareizajā virzienā. Eiropas Parlaments ir ļoti, ļoti spēcīgs ierocis, kas mums var palīdzēt šajā ceļā.

  Priekšsēdētājs. − Debates ir slēgtas.

Balsošana notiks ceturtdien, 2008. gada 21. februārī.

SĒDI VADA: Diana WALLIS
Priekšsēdētāja vietniece

11. Jautājumu laiks (jautājumi Padomei)

  Priekšsēdētāja. − Nākamais darba kārtības punkts ir jautājumu laiks (B6-0010/2008).

Padome izskatīs šādus jautājumus.

Jautājums Nr. 1, ko uzdeva Manuel Medina Ortega (H-1042/07)

Temats: imigrācija pēc ES-Āfrikas sammita

Vai padome var sniegt informāciju par pasākumiem, kas ieteikti pieņemšanai, lai īstenotu vienošanos, kas panākta nesenajā sammitā Lisabonā starp ES un Āfrikas valstīm par izmigrācijas tēmu?

  Janez Lenarčič, Padomes priekšsēdētājs. − Pagājušā gada 9. decembrī Lisabonā notikušajā ES un Āfrikas sammitā tika panākta vienošanās noslēgt stratēģisku partnerību, kas iekļautu visas abām pusēm interesējošās jomas un jautājumus.

Es īpaši gribētu vērst jūsu uzmanību uz trīs svarīgiem dokumentiem, kurus pieņēma tajā sammitā: Lisabonas deklarāciju, ES un Āfrikas vienoto stratēģiju un Pirmo rīcības plānu. Ar šo vienotās stratēģijas pirmo rīcības plānu tiek nodibināta Āfrikas un Eiropas Savienības partnerība migrācijas, mobilitātes un nodarbinātības papildu jomās.

Partnerībai starp Āfriku un Eiropas Savienību migrācijas, mobilitātes un nodarbinātības jomās ir jāsniedz visaptverošas atbildes uz ar šīm jomām saistītiem jautājumiem ar īpašu mērķi radīt vairāk un labākas darbavietas afrikāņiem un uzlabot migrācijas kontroli.

Patlaban kompetentās padomes iestādes pēta turpmākos pasākumus, kādi būs nepieciešami, pamatojoties uz Lisabonas sammitā pieņemtajiem lēmumiem un pamatojoties uz ES un Āfrikas vienoto stratēģiju un tās pirmo rīcības plānu, arī uz partnerību migrācijas jomā.

  Manuel Medina Ortega (PSE). – (ES) Priekšsēdētājas kundze, jautājums ir šāds: kāda veida pasākumi ir jāīsteno, jo migrācijas spiediens Eiropā joprojām ir ļoti augsts, ko rada sociālā un ekonomiskā stāvokļa negatīva ietekmēšana daudzās Āfrikas valstīs.

Īpašs jautājums, kuru es gribēju uzdot, ir vai Padomei patiesībā ir kāds konkrēts plāns, jo laiks rit, bet stāvoklis Āfrikā neuzlabojas, un daudzas Eiropas valstis sūdzas par nekontrolētu migrāciju un par Eiropas iestāžu nespēju to kontrolēt.

Ko tieši mēs patlaban darām? Ko varam sagaidīt īstermiņā?

  Janez Lenarčič, Padomes priekšsēdētājs. − Ortega kungs, jūsu minētās problēmas netiks atrisinātas īstermiņā. Stāvoklis Āfrikā ekonomiskās attīstības, drošības un iedzīvotāju labklājības jomās ir tik nopietns, ka tā uzlabošanu var panākt tikai ilgtermiņā.

Migrācijas spiediena atvieglošanu ilgtermiņā var panākt tikai tad, ja tiek uzlaboti dzīves apstākļi visā Āfrikas kontinentā. Sammitā nevarēja atbildēt uz visiem jautājumiem; it īpaši nebija iespējams piedāvāt ātrus risinājumus. Kā jau es minēju, sammits notika decembrī, un debates par to, kādi pasākumi ir jāpieņem sammitā panākto norunu īstenošanai, sākas tikai tagad.

Es varu teikt, ka ES un Āfrikas sammitā tika noteiktas robežas sarunām par migrācijas pārvaldību, par kuru ir runāts vairākās Āfrikas un Eiropas Savienības konferencēs. ES un Āfrikas sammitā tagad ir integrēts Tripoles process, Rabatas process un visi pārējie procesi. Šis ir pirmais sasniegums, mūsu pūļu apvienojums.

Es gribētu minēt būtiskāko Eiropas Savienības ar Āfriku saistītās migrācijas politikas iezīmi. Mēs pirmām kārtām cenšamies radīt globālu pieeju. Šī ir pieeja, kurā ir apvienota cīņa pret nelegālo migrāciju, centieni uzlabot likumīgās migrācijas pārvaldību, novērst cilvēktirdzniecību, uzlabot robežkontroli un, kas ir pats svarīgākais, attīstīt valstis, kurās sākas šāda migrācija. Tikai šāda attīstība nodrošinās ilgtermiņa risinājumu migrācijas spiedienam, ar kādu saskaras Eiropas Savienība. Citi manis jau uzskaitītie pasākumi ir labi īstermiņa risinājumi, kas neizkliedēs pamatproblēmu, kuru jūs pats minējāt — problēmu par nosacījumiem, kas dominē izcelsmes valstī. Tas ir būtiskākais virzītājspēks, kas ir migrācijas problēmu pamatā.

  Hubert Pirker (PPE-DE). – (DE) Es atzinīgi vērtēju to, kā jūs te attēlojat lielo attēlu un stāstāt par atšķirībām starp vidēja termiņa un ilgtermiņa stratēģijām. Jūs atsaucāties uz gaidāmo sammitu. Vai jūs, Padomes priekšsēdētāj, esat gatavs aicināt attiecīgās Āfrikas valstis uz vienošanos par atkārtotu atļauju izsniegšanu nelegālajiem migrantiem ar pozitīvas sadarbības nosacījumiem lielākam ekonomiskajam atbalstam un lielākai cita veida palīdzībai?

  Janez Lenarčič, Padomes priekšsēdētājs. − Padomes politika attiecībā uz nelegālo imigrantu atdošanu ir labi zināma. Tā ir daļa no Eiropas Savienības migrācijas politikas, kas tiek īstenota ar mūsu afrikāņu partneriem.

Attīstībai domāts atbalsts arī ir migrācijas politikas aspekts, kurš, kā saka, ir jāņem vērā, un migrācijas politika ir jāuztver arī no šīs perspektīvas, jo tā risina ilgtermiņa problēmu, kas saistīta ar labāku apstākļu radīšanu valstīs, kurās rodas šī migrācija.

Ja godīgi, es nevēlos runāt par tiešu nosacījumu piemērošanu attīstībai domātai palīdzībai šo aspektu kontekstā. Tomēr ir skaidrs, ka visā migrācijas politikā ir posmi, kas joprojām ir jāsavieno kopā un nākotnē jānostiprina.

  Jörg Leichtfried (PSE). – (DE) Padomes priekšsēdētāj, ja ir kāda joma, kurā Eiropas iedzīvotāji vēlas redzēt Eiropas Savienību uzņemamies atbildību, tad tā ir nelegālās migrācijas un migrācijas joma kopumā. Kaut arī, manuprāt, Parlaments un Komisija šajā jomā darbojas aktīvi, es neesmu tik drošs par Padomi. Jūs teicāt, ka visi zina, ko Padome dara šajā jautājumā. Es zinu, ko tā dara — un tas nozīmē, ka tā dara visu iespējamo, lai novērstu ļoti nozīmīgu Eiropas kompetenču radīšanu. Ar to Padome nodarbojas jau gadiem. Būtu interesanti uzzināt, kas jūsos rada tādu optimismu par to, ka viss mainīsies, un kādus konkrētus pasākumus jūs ieviešat, lai panāktu izmaiņas.

  Janez Lenarčič, Padomes priekšsēdētājs. − Paldies par jautājumu. Es nevaru piekrist, ka Padome būtu pasīva migrācijas jautājumos. Gluži otrādi. Nesen, it īpaši pērn, Padome migrācijas jautājumiem pievērsa lielu uzmanību. Jāmin, ka Eiropadome plāno diskutēt par migrācijas jautājumiem savā šīgada decembra sesijā. Tas nozīmē, ka tie tiks pārrunāti augstākajā politiskajā līmenī.

Migrācijas problēma Eiropas Savienībai ir nopietna problēma. Es jau esmu minējis risinājumus un norādījis virzienu, kādā vajadzētu doties, lai tos atrastu. Runājot precīzāk, es minēšu turpmāku FRONTEX aģentūras nostiprināšanu. Tā arī ir viena no sfērām, ar ko nodarbojas Padome.

Ir svarīgi pievērsties migrācijas pieprasījuma. Mums ir labāk jāpārvalda migrācijas plūsmas un jāsamazina kvalificēta darbaspēka aizplūšanu no Āfrikas, kas notiek slikto apstākļu dēļ lielā daļā kontinenta.

Padome attīsta mobilās partnerības un riņķveida migrācijas koncepcijas, un tādēļ tā turpina savas misijas uz Āfrikas valstīm. Jāmin, ka mūsu prezidentūras laikā būs misija uz Nigēriju un uz Dienvidāfrikas Republiku. Padome darbojas aktīvi un vēlas sniegt savu ieguldījumu.

Tomēr ir skaidrs, ka šī joma attiecas uz trešo pīlāru — tieslietu un iekšlietu jomu — kurā bieži ir notikušas garas procedūras konsensa meklējumos. Ja Lisabonas līgumu ratificēs un īstenos, šī būs joma, kurā turpmākais lēmumu pieņemšanas process būs vienkāršāks un ātrāks.

  President. − Jautājums Nr. 2, ko uzdeva Claude Moraes (H-1046/07)

Temats: reģionālais finansējums pēc paplašināšanās.

Pie kāda risinājuma Padome ir nonākusi jautājumā par reģionālā finansējuma pārdali, kas nepieciešama ES paplašināšanās dēļ?

  Janez Lenarčič, Padomes priekšsēdētājs. − Atbildot uz Moraes kunga jautājumu, man jāsaka, ka iestāžu nolīgumā starp Eiropas Parlamentu, Padomi un Komisiju par budžeta disciplīnu un pareizu finanšu pārvaldību ir noteikts Eiropas Savienības un 27 dalībvalstu finanšu plāns laikposmam no 2007. gada līdz 2013. gadam. Šis iestāžu nolīgums tika pieņemts maijā. 2007. gada jūlijā tika pieņemta tiesību aktu pakete par kohēzijas politiku, pamatojoties uz šo nolīgumu. Īsumā jāsaka, ka pēc 2007. gada janvāra paplašināšanās nebija vajadzības pārdalīt resursus.

  Claude Moraes (PSE). – Jūs minējāt strukturālā finansējuma plašāku analīzi, bet varbūt jūs nezināt, ka pagājušajā nedēļā Eurostat publicēja skaitļus, kas parādīja, kuri ir Eiropas turīgākie reģioni un turīgākās pilsētas. Sarakstā bija iekļauts arī mans vēlēšanu apgabals Londonā, tomēr es dzīvoju tajā Londonas daļā, kas tiek vērtēta kā viens no trūcīgākajiem Rietumeiropas nostūriem bērnu nabadzības un tamlīdzīgos jautājumos.

Mans jautājums patiesībā skan šādi: vai jūs turpināsiet ņemt vērā to, ka pat turīgākajās pilsētās, piemēram, Londonā un Franfurtē, joprojām ir trūcīgi nostūri, kuriem netiek pievērsta uzmanība, bet kuriem tā būtu jāpievērš, jo mums ir jāpalīdz arī trūcīgākajām Eiropas daļām?

  Janez Lenarčič, Padomes priekšsēdētājs. − Paldies par šo papildu jautājumu. Manuprāt, es tagad labāk saprotu sākotnējo jautājumu par to, kā paplašināšanās ietekmēs reģionālo finansējumu, uz kuru es atbildēju, ka nekādi, jo resursi ir attiecīgi sadalīti vēl pirms paplašināšanās.

Tomēr šis papildu jautājums ir arī pamatots. Jautājums ir tāds, vai šāds fenomens ir jārisina reģionālo politiku kontekstā. Pārtikušākajiem reģioniem, iespējams, vajadzētu ļaut vai likt darīt vairāk, lai izskaustu trūcīgākos nostūrus. To droši vien ir vieglāk izdarīt pārtikušiem reģioniem, nekā mazāk turīgajiem.

Runājot īsi, ir jāņem vērā reģionālo politiku koncepcija un reģionālie resursi Eiropas Savienībā. Tas nemaina patieso problēmu, uz kuru jūs norādījāt.

  Danutė Budreikaitė (ALDE). – (LT) Priekšsēdētāja kungs, ministr, es gribētu pavaicāt, vai jums ir kāda informācija, kādi skaitļi, kas parādītu, kā iekšzemes kopprodukts ietekmē strukturālo finansējumu, ko piešķir jaunajām dalībvalstīm un varbūt pat vecajām dalībvalstīm. Manā valstī, Lietuvā, veiktais pētījums pierāda, ka tas nebija strukturāls atbalsts, bet vienota tirgus un iekšējā tirgus attīstība, kurai ir bijusi galvenā nozīme ekonomiskajā izaugsmē. Vai jūsu rīcībā ir šādi skaitļi? Paldies.

  Janez Lenarčič, Padomes priekšsēdētājs. − Nē, cienītā deputāte, manā rīcībā šādu skaitļu nav. Tomēr es varu pateikt divas lietas.

Pirmkārt, kopējais tirgus dod labumu visām dalībvalstīm, gan vecajām, gan jaunajām, kā arī visiem pārējiem, kas ir saistīti ar šo kopējo tirgu. Par to šaubu nav, un to var redzēt 2006. gada Eiropas Komisijas ziņojumā ar nosaukumu „Paplašināšanās, pēc diviem gadiem”, kurā ir minēta un izvērtēta labvēlīgā ietekme uz paplašināto kopējo tirgu un citiem aspektiem.

Attiecībā uz strukturālajiem fondiem situācija ir šāda: svarīgs ir ne tikai strukturālo fondu resursu līmenis īpašam mērķim, bet arī šo resursu piemērošanas kvalitāte. Tāpēc es apgalvoju, ka, pareizas piemērošanas gadījumā, šie resursi sniedz augstākus ienākumus per capita attiecīgajā valstī.

  Jim Higgins (PPE-DE). – Ministram ir bijusi gara diena, tāpēc es tikai ieteikšu, lai strukturālo fondu un Kohēzijas fonda jautājumā viņš pavēro Īrijas piemēru. Tur strukturālie fondiem un Kohēzijas fondam bija liela nozīme trešās pasaules ekonomikas pārveidē par tagadējo „Ķeltu tīģeri”. Tas parāda, ko ir iespējams izdarīt. Trīs no četrām „Ķeltu tīģera” ķepām radās Eiropas Savienības strukturālo fondu, Kohēzijas fonda un cita finansējuma rezultātā.

Mēs novēlam jaunajām dalībvalstīm visu to labāko, un novēlam jums veiksmi prezidentūrā.

  Janez Lenarčič, Padomes priekšsēdētājs. − Es gribētu izteikt tikai vienu komentāru. Tika minēts Īrijas piemērs. Higgins kungs, jums droši vien ir taisnība. Īrija ir paraugs tam, cik labi un efektīvi var piemērot Kohēzijas un strukturālos fondus, panākot straujāku attīstību.

Kad es saku, ka Īrija ir paraugs, es to saku nopietni. Citiem vārdiem sakot, daudzas valstis, it īpaši tās, kas Eiropas Savienībai pievienojās 2004. un 2007. gadā, dara visu iespējamo, lai pārņemtu Īrijas pieredzi un prasmi šo finansējumu izmantošanā un gūtu Īrijas gadījumam līdzīgus panākumus.

  Priekšsēdētāja. − Jautājums Nr. 3, ko uzdeva Marie Panayotopoulos-Cassiotou (H-1048/07)

Temats: elastdrošība darbā

Kādus pasākumus Padome cer ieviest tuvākajā nākotnē, lai nokārtotu neatrisinātos darba attiecību jautājumus un atbalstītu idejas, kas saistītas ar elastdrošību darbā?

  Janez Lenarčič, Padomes priekšsēdētājs. − 2007. gada decembrī, pamatojoties uz vispusīgiem pētījumiem, kurus bija veikušas Eiropas iestādes kopā ar sociālajiem partneriem, Komiteja pieņēma lēmumus par astoņiem vispārējiem principiem attiecībā uz elastdrošību. Šos principus apstiprināja arī Eiropadome.

Padome šajos lēmumos arī atzīmēja, ka vispārējiem principiem ir jāsniedz ieguldījums Lisabonas stratēģijas jaunā cikla īstenošanai. Nesen Komisija iepazīstināja ar priekšlikumu integrētām pamatnostādnēm 2008.–2010. gadam. Ir sagaidāms, ka Padome veltīs īpašu uzmanību elastdrošībai jau notiekošajās debatēs par šo priekšlikumu.

Atbildība par integrēto pamatnostādņu īstenošanu ir dalībvalstu pārziņā. Ir sagaidāms, ka, atskaitoties Padomei un Komisijai par šo pamatnostādņu īstenošanu, tās atsauksies uz saviem elastdrošības noteikumiem.

Padome uzskata, ka ir nepieciešams veicināt iedzīvotāju izpratni par elastdrošības politikām un par šādu politiku nozīmi Eiropas ekonomisko un sociālo modeļu reformu īstenošanā. Tāpēc savā lēmumā Padome aicināja Komisiju izraisīt sabiedrībā iniciatīvu, lai radītu attiecīgas interešu grupas darba tirgū, kas vienkāršākā veidā pieņemtu šos vispārējos principus. Tāpat Padome ir Komisijai lūgusi regulāru informāciju par minētajiem pasākumiem.

Attiecībā uz abiem svarīgajiem normatīvajiem priekšlikumiem darba apstākļu sfērā — es runāju par Darba laika direktīvu un par Īslaicīgā darba direktīvu — Slovēnijas prezidentūra ir gatava turpināt darbu šajā jautājumš. Ņemot vērā grūtības panākt vienotu nostāju dalībvalstu starpā, mēs joprojām izvērtējam turpmākās iespējamās procedūras saistībā ar šiem tiesību aktiem. Šajā saistībā ir jāmin, ka Eiropā ir daudz dažādu tradīciju, pēc kurām tiek veidoti darba nosacījumi. Tomēr dalībvalstis ir spējušas nosacīti ātri vienoties par vispārējiem elastdrošības principiem, kaut arī tās brīdināja, ka šos principus būs jāpieņem, piemērojot tiem īpašos apstākļus katrā dalībvalstī.

Tas viss norāda, ka šo vienošanos panākt būs vēl grūtāk, nekā meklēt risinājumu ar saistošu tiesību aktu, ko varētu piemērot visiem Eiropas Savienības darba tirgiem.

  Marie Panayotopoulos-Cassiotou (PPE-DE). – (EL) Priekšsēdētājas kundze, visu dalībvalstu iedzīvotāji — darba devēji un darba ņēmēji — ir pakļauti spiedienam, ko rada darba attiecības. Daudzos gadījumos ir vainojama globalizācija, bet to rada arī atklātās koordinācijas metodes, kuras Eiropas Savienība izmanto jau vairākus gadus.

Tādējādi mēs ceļam iebildumus priekšlikumiem par apdrošināšanas sistēmu reformu un citiem pasākumiem, kuru pamatā ir šī atklātās koordinācijas metode.

Vai Padome domā ieteikt strukturālus pasākumus darba attiecību uzlabošanai Eiropas līmenī, lai izkliedētu spēcīgo pretestību un protestus, kurus varam vērot televīzijā visās dalībvalstīs?

  Janez Lenarčič, Padomes priekšsēdētājs. − Protams, Padome domā turpināt un attīstīt savus centienus darba tirgus apstākļu uzlabošanas jomā. Bieži saka, ka uzlabota elastdrošība darba tirgū nozīmē samazinātu sociālo drošību, bet tā nav. Elastdrošības jēdziena būtība vai nemainīga elastdrošība nozīmē tieši to. Padome ir pārliecināta, ka šis ir vienīgais pareizais virziens globalizācijas kontekstā, kurā ietilpst vairāki jautājumi.

Svarīgs ir ne tikai paaugstināts elastīgums darba tirgū, kas nekad nedrīkst apdraudēt sociālo nodrošinājumu; ir vairāki citi pasākumi, piemēram, mūžizglītība, labāka cilvēkresursu izmantošana un citi elastdrošības aspekti.

Īsumā sakot, Padome plāno turpināt darbību šajā jomā, un tas būs viens no svarīgākajiem jautājumiem, kas tiks pārrunāts Eiropadomes marta sesijā un kurš tiks uzskatīts par Lisabonas stratēģijas jauna cikla uzsākšanas stimulu.

  Hubert Pirker (PPE-DE). – (DE) Kā jau var nojaust no vārda „elastdrošība”, tas ir nevainojams elastīguma un drošības apvienojums. Šorīt notika debates par šo tēmu, un Parlaments izteica priekšlikumu, ka dalībvalstīs ir jāievieš minimālā alga atbilstīgi katras valsts obligātajiem standartiem. Ko prezidentūra darīs, lai garantētu, ka minimālā alga pārskatāmā nākotnē patiesībā tiek noteikta katrā dalībvalstī atsevišķi?

  Mairead McGuinness (PPE-DE). – Vai jūs varētu mazliet vairāk pakomentēt savus izteikumus par to, ka jūs gribētu veicināt izpratni un iniciatīvu sabiedrībā visā šajā elastdrošības jautājumā. Manuprāt, darbinieki droši vien ļoti labi pārzina „elast” daļu, bet viņiem nav skaidrības par to drošību šajā jaunajā darba pasaulē.

Un jautājums par minimālo algu. Tā kā es esmu no valsts, kurā ir noteikta minimālā alga, manuprāt, jautājuma būtība ir tāda, ka visiem ir jāsaņem minimālā alga.

  Janez Lenarčič, Padomes priekšsēdētājs. − Pirmkārt, atbildēšu Pirker kungam. Patlaban Padomē nav konsensa, kas nozīmē, ka Padomei nav vienotas nostājas jautājumā par minimālo algu, tāpēc šajā prezidentūras posmā šajā jautājumā netiek plānoti nekādi īpaši jauninājumi.

Otrkārt, atbilde McGuinness kundzei. Es esmu minējis Padomes priekšlikumu, kas nozīmē aicinājumu Komisijai izraisīt sabiedrības iniciatīvu un izskaidrot astoņus vispārējos principus visām ieinteresētajām darba tirgus grupām un atvieglotu tām šo pērnā gada decembrī pieņemto principu atzīšanu.

Tomēr Padome ir aicinājusi Komisiju turpināt sniegt informāciju par attiecīgajiem pasākumiem. Padome ir lūgusi Komisiju rīkoties īpašā veidā, un tagad mēs gaidām atsauksmes no Komisijas.

  Priekšsēdētāja. − Jautājums Nr. 4, ko uzdeva Gay Mitchell (H-1050/07)

Temats: ES misija Čadā

Vai Padome sniegs paziņojumu par ES misiju Čadā un it īpaši par pašreizējo drošību tajā reģionā? Vai Padome var apgalvot, ka šīs grūtās misijas rīcībā ir viss nepieciešamais aprīkojums? Kā Padome ar ANO saskaņo ilgtermiņa situāciju tajā reģionā?

  Janez Lenarčič, Padomes priekšsēdētājs. − Spēku komplektēšanas process Eiropas misijai uz Čadu, kas nenoritēja gludi, tika pabeigts šī gada 11. janvārī tā, ka komandieris varēja uzsākt operāciju. 28. janvārī Padome apstiprināja rīcības plānu, tā saukto „o plānu”, un pieņēma lēmumu par tā īstenošanas uzsākšanu.

Kā mēs zinām, šo operāciju vada īru ģenerālis Patrick Nash. Karaspēku veido 3700 karavīru no 14 dalībvalstīm. Šis karaspēks ir nokomplektēts, aprīkots un apmācīts, lai tas apmierinoši izpildītu savu misiju sarežģītos apstākļos. Viņiem dotie norādījumi par spēka pielietošanu ir strikti, un tie ir saskaņā ar mandātu, ko nosaka ANO Hartas VII nodaļa.

Kā mēs zinām, šis mandāts tika piešķirts ar ANO Drošības padomes rezolūciju Nr. 1778. Eiropas Savienības operācija, pazīstama kā EUFOR Čadas un Centrālāfrikas Republikas operācija, norisināsies vienu gadu, sākot no paziņojuma par sākotnējo operatīvo kapacitāti, un būs neitrāla un objektīva.

Plānots jau no paša sākuma tika ciešā sadarbībā ar ANO. Lai nodrošinātu pārskatāmību, efektivitāti un iespēju mainīt pasākumus, ir izveidoti attiecīgi koordinatoru mehānismi visos līmeņos, Ņujorkā un Briselē, operācijas galvenajā ēkā Parīzē un operācijas norises vietā.

Pēc nesenajām sadursmēm starp valdības spēkiem un čadas dumpinieku grupējumiem, drošības situācija Čadā tagad ir stabilāka. ES misijas izvietošana turpinās, un mēs ceram, ka EUROFOR sasniegs savu sākotnējo operatīvo kapacitāti marta vidū.

Ļaujiet minēt dažus lēmumus, ko Padome pieņēma pagājušajā sesijā pirmdien, aizvakar. Padome izteica dziļas bažas attiecībā uz Darfūras konflikta reģionālo sazarošanos un centienus gāzt Čadas valdību. Tā atbalstīja Āfrikas Savienības un ANO aicinājumu ievērot suverenitāti, valstisko vienotību un Čadas teritoriālo integritāti.

Padome apgalvoja, ka pēdējie notikumi ir pasvītrojuši nepieciešamību izvietot misiju Čadas austrumos, kur galvenais uzdevums būtu paaugstināt drošību. Tāpat Padome ir uzsvērusi, ka tās mandāta ievērošanas gadījumā misija būs objektīva, neitrāla un neatkarīga.

Es noslēgšu ar piebildi, ka Padome ciešu sekos drošības situācijai Čadā un Darfūras rietumos visos līmeņos, kā arī izvērtēs šīs situācijas sekas EUROFOR misijas vārdā.

  Gay Mitchell (PPE-DE). – Padomes priekšsēdāj, jūs neatbildējāt uz manu jautājumu, kas bija par to, vai jūs varat apgalvot, ka karavīriem ir pieejams viss vajadzīgais aprīkojums, lai veiktu šo sarežģīto misiju?

Kā jau jūs teicāt, to vada armijas oficieris, ģenerālleitnants Nash, un šovakar 50 Īrijas armijas elites karavīri atstās Dublinu, un tuvākajā nākotnē viņiem sekos vēl vairāk īru karavīru.

Vai viņiem būs pietiekams atbalsts? Vai viņiem ir iespēja saņemt nepieciešamo medicīnisko palīdzību un vai jūs varat apgalvot, kā jau prasīju jautājumā, ka šai sarežģītajai misijai ir sagādāts viss nepieciešamais aprīkojums?

Es īru karavīriem, kā arī visiem pārējiem tur esošajiem karavīriem, novēlu Dieva svētību un aizsardzību viņiem uzdotajā grūtajā uzdevumā.

  Janez Lenarčič, Padomes priekšsēdētājs. − Es gribu uzsvērt, ka vienību aprīkošana ir katras tās dalībvalsts pārziņā, kas sūta savu vienību misijā.

Cienījamais deputāt, jūs lūdzat sniegt tādus apgalvojumus, ko Padome nespēj sniegt, jo šie pienākumi ir katras dalībvalsts pārziņā. Es varu tikai atkārtot to, ko teicu sākumā, proti, ka spēku komplektēšana tika veiksmīgi pabeigta. Tas bija grūti, bet galu galā tas izdevās tādā mērā, ka misijas komandieris ieteica uzsākt misiju.

  Jörg Leichtfried (PSE). – (DE) Es uzskatu, ka šī misija principā ir laba doma, ja vien tā tiek īstenota profesionāli, jo tā cenšas panākt tieši to, kas nesen tika pārrunāts debatēs par migrāciju, proti, par drošības radīšanu vietās, no kurienes plūst imigranti. Tāpēc es vienkārši nesaprotu, kā kaut kādi divkosīgi austriešu labā spārna populisti var iebilst šai misijai. Tomēr es jau raizējos par nemainīgo diskusiju tematu, vai Francijas armija šajā misijā izturēsies neitrāli pret iesaistītajām pusēm. Mani interesē, kāda ir jūsu rīcībā esošā informācija un kā jūs grasāties panākt misijas neitralitāti attiecībā uz visām strīdā iesaistītajām pusēm. Tāpat es gribētu izmantot arī iespēju novēlēt karavīriem visu to labāko.

  Colm Burke (PPE-DE). – Man ir jautājums saistībā ar saziņu ar grupām, kuras ir pretnostatītas valdībai. Es nerunāju par dumpinieku grupējumiem, bet par citām grupām, kas ir pretnostatītas valdībai. Vai ir pieliktas kādas pūles iesaistīt tās darbībā, lai mums būtu vienotāka pieeja ANO misijai, kas tiek sūtīta uz Čadu, vai arī Eiropas Savienības misijai, kas tiek sūtīta uz Čadu?

Pagaidām visa saziņa šķietami notiek ar pašu valdību. Es prātoju, vai šajā ceļā turpmāk nevarētu iesaistīt cilvēkus, kas varbūt domā pretēji valdībai, bet kuri nav iesaistīti dumpinieciskajos grupējumos.

  Janez Lenarčič, Padomes priekšsēdētājs. − Atbildot uz jautājumu par neitralitāti, es varu teikt tikai to, ko Padome nolēma pirmdien, aizkar. Tā nolēma, ka ES vienības Čadā būs objektīvas, neitrālas un neatkarīgas. Manuprāt, šeit ir ietverta atbilde uz jautājumu par operācijā iesaistīto individuālo vienību neitralitāti. Visa operācija ir neitrāla, objektīva un neatkarīga.

Te ir arī ietverta atbilde uz otro papildu jautājumu. Šīs operācijas mērķis nav savervēt atbalstītājus. Šai operācijai objektīvā un neitrālā veidā ir jāgarantē drošība reģionā, uz kuru tā tiks nosūtīta. Tai nav jāmeklē nez kāds sabiedrotais. Es atkārtoju, ka šī ir neitrāla un objektīva operācija, kuras mērķis ir garantēt drošību attiecīgajā mandāta reģionā.

  Priekšsēdētāja − Jautājums Nr. 5, ko uzdeva Colm Burke (H-1052/07)

Temats: Birma

Attiecībā uz Piero Fassino iecelšanu par ES īpašo sūtni Birmā, lai atbalstītu ANO t.s. „good offices” misiju un ņemot vērā ASEAN, Indijas un Ķīnas lielo nozīmi saistībā ar Birmu, cik produktīvas bija Fassino kunga nesenās tikšanās Ķīnā un citās Āzijas valstīs?

Saskaņā ar Vispārējo lietu un ārējo attiecību padomes (VLĀAP) 15. oktobra secinājumiem Padome 14. decembrī atkārtoti apstiprināja, ka ES ir gatava pārskatīt, labot vai turpmāk pastiprināt ierobežojošus pasākumus pret Birmas valdību, ņemot vērā tur notiekošo. Kādu turpmāko ierobežojošo pasākumu pieņemšanu Padome apsver (neaizmirstot, ka patlaban īstenotajiem ir diezgan maza ietekme), un vai Padome var noteikt termiņu to īstenošanai?

Saskaņā ar neseno NVO „Sieviešu statusa komiteja” (CSW) faktu vākšanas vizīti uz Taizemes un Birmas pierobežu, Birmas armijas miermīlīgo protestu laikā septembrī nogalināto cilvēku patiesais skaits bija daudz augstāks, nekā oficiāli izplatītais. Mūki un civiliedzīvotāji, kas kopš septembra ir pametuši Birmu, sniedza CRW nesagrozītus paziņojumus par brutālo režīmu, kas vērsts pret demokrātisko kustību. CSW atklāja, ka simtiem cilvēku varēja būt nogalināti Birmas protestos un ka piespiedu darbs un izvarošana turpinās etniskajās zonās. Kā Padome reaģē uz šādu paziņojumu? Saskaņā ar Padomes teikto, ES ir apņēmusies būt līdzās Birmas/Mjanmas iedzīvotājiem viņu turpmākajā ceļā uz demokrātiju, drošību un labklājību. Kā tieši Padome to domā īstenot?

  Janez Lenarčič, Padomes priekšsēdētājs. − Jāmin, ka jau pašā sākumā, pērnā gada 6. decembrī, Eiropas Savienības Kopējās ārpolitikas un drošības politikas Augstais pārstāvis Javier Solana, iecēla Birmas/Mjanmas īpašo sūtni, lai pasvītrotu nozīmīgumu, ko Eiropas Savienība piešķir demokrātiskām pārmaiņām, samierināšanai, cilvēk tiesību uzlabošanai un valsts attīstībai.

Saskaņā ar savu mandātu īpašais sūtnis, Fassino kungs, ir pieprasījis tikšanos ar ANO īpašo padomnieku Gambari kungu, kā arī konsultējies ar galvenajiem Eiropas Savienības partneriem.

Pagājušā gada novembrī ES un ASEAN sammitā Singapūrā īpašais sūtnis tikās ar ASEAN valstu pārstāvi. Decembrī viņš devās savā pirmajā misijā uz Ķīnu. Viņš tikās ar pārstāvjiem no Birmas un tās kaimiņvalstīm Romā, kā arī vizītēs uz ANO mītnēm Ženēvā un Ņujorkā, un viņš ar pārstāvjiem tiksies arī Briselē.

Šīs konsultācijas, kā arī mūsu īpašā sūtņa politiskā un diplomātiskā rakstura tikšanās turpināsies turpmākajos mēnešos. Īpaša uzmanība tiks pievērsta ANO un ANO „draugu grupas” starpniecībai.

Nākamajā sesijā pirmdien Vispārējo lietu un ārējo attiecību padomē atzinīgi tika novērtēts īpašā sūtņa, Fassino kunga, darbs Eiropas Savienības diplomātisko centienu saskaņošanā ar tās Āzijas partneriem, un viņa nozīme ANO misijas atbalstīšanā un veicināšanā tika no jauna apstiprināta.

Jānorāda, ka pirms kāda laika Eiropas Savienība pieņēma vispārēju kopēju nostāju, kurā ir iekļauts ieroču embargo Birmai, ceļošanas ierobežojumi un aktīvu iesaldēšana lielam skaitam birmiešu, kas ir saistīti ar armiju vai valdību.

2007. gada novembrī Padome pieņēma bargākas sankcijas, lai pastiprinātu esošās sankcijas un izveidotu jaunas, it īpaši mērķētas uz ieguves darbiem. Kā paredzams, tad Padome izpētīs iespējamo turpmāko ierobežojumu sekas, efektivitāti, politisko piemērotību un praktisko iespējamību.

Padome saņems un izpētīs informāciju no saviem partneriem un daudziem pārstāvjiem valdības struktūrās par viņu pieredzi striktāku sankciju situācijā.

Padome ir atzīmējusi, ka dažas Eiropas Savienības dalībvalstis un Komisija nesen ir palielinājušas palīdzības apjomu Birmai un Birmas bēgļiem tās kaimiņvalstīs. Eiropas Savienība ir gatava sniegt papildu atbalstu Birmai/Mjanmai. Šī iemesla dēļ tā aicina Birmas iestādes pieņemt turpmākus pasākumus, lai demokratizētu valsti un panāktu samierināšanu valstiskā līmenī.

Oficiāls paziņojums par referendumu konstitūcijas izveidei, kas notiks šī gada maijā, un it īpaši par daudzpartiju vēlēšanām 2010. gadā ir Padomes atzinumā; tas ir solis pareizajā virzienā.

  Colm Burke (PPE-DE). – Šie ir tikai papildu pasākumi jūsu atbildei uz šo ļoti sarežģīto jautājumu, ko es ārkārtīgi novērtēju. Pirmkārt, KNA (Karen Nacionālās apvienība) ģenerālsekretārs tika noslepkavots savās mājās Taizemē, 14. februārī. Es saprotu, ka organizācija „Christian Solidarity Worldwide” viņu bija apciemojusi pirms divām dienām. Kādu spiedienu mēs esam izdarījuši uz Taizemi šīs slepkavības izmeklēšanas jautājumā? Es saprotu, ka slepkavību pasūtīja Birmā valdošais režīms.

Otrkārt, es tā saprotu, ka pret bēgļiem, kas ierodas no Malaizijas, izturas diezgan slikti. Patiesībā dažas bēgles dzemdēja, atrodoties apcietinājumā vai cietumā. Kādu spiedienu esam izdarījuši uz Taizemi un uz Malaiziju, lai atrisinātu šos jautājumus?

  Janez Lenarčič, Padomes priekšsēdētājs. − Padome neizskatīja jautājumu ne par Taizemi, ne par Malaiziju. Es pārsūtīšu jūsu jautājumu Padomei.

  Priekšsēdētāja. − Jautājums Nr. 6, ko uzdeva Jim Higgins (H-1056/07)

Temats: demokrātiskā kustība Birmā

Ņemot vērā nesen notikušo brutālo mierīgā ielu protesta apspiešanu Birmā, vai Padome var pateikt, kāda ir tās rīcība, lai nodrošinātu, ka demokrātijas aktīvisti tiek aizsargāti un ka militārā hunta darbojas ar mērķi panākt mierīgu un ātru pāreju uz atklātu demokrātiju, un vai tā ir izteikusi protestus, atbildot uz situāciju, ka ir pazuduši vairāki birmieši, arī mūki, kuru atrašanās vieta nav zināma kopš pēdējiem protestiem?

  Janez Lenarčič, Padomes priekšsēdētājs. − Kā jau es minēju savā iepriekšējā atbildē, Padome rūpīgi seko līdzi situācijai Birmā/Mjanmā un saņem informāciju no dažādiem avotiem.

ES kopā ar citām valstīm ir atbildējusi uz pagājušā augusta un septembra demonstrācijām un uz šo mierīgo demonstrāciju vardarbīgo apspiešanu, ar skaidru mērķi izrādīt tās solidaritāti ar birmiešiem. Tāpat tā pieņēma bargākus ierobežojumus ar mērķi notvert vardarbībā vainīgos un ierobežot vispārējo politisko strupceļu un noteikumus valstī. Kā jau iepriekš minēju, grūto iedzīvotāju dzīves apstākļu dēļ un lielā bēgļu skaita dēļ dažas dalībvalstis un Komisija ir palielinājusi palīdzības apjomus Birmai, kā arī birmiešu bēgļiem kaimiņvalstīs.

Turklāt Eiropas Savienība bija starp tiem, kas ierosināja ANO Cilvēktiesību padomes sanāksmi Ženēvā 2007. gada oktobrī, kurā ANO īpašais referents cilvēktiesību jomā Sérgio Pinheiro tika pilnvarots doties vizītē uz Birmu/Mjanmu un izmeklēt vardarbīgo septembra demonstrāciju apspiešanu un iespējamo cilvēku nogalināšanu un pazušanu turpmāko notikumu laikā.

Eiropas Savienība pilnībā atbalsta profesora Pinheiro decembra ziņojuma priekšlikumus un regulāri aicina Birmas iestādes tos īstenot. ES ir vairākkārt sazinājusies ar Birmas iestādēm. Tāpat tā cenšas izmantot iespējas tikties ar Birmas/Mjanmas pārstāvjiem daudzpusējos forumos, lai aicinātu iestādes sākt iekļaujošu un vispārēju samierināšanās procesu un politiskās reformas, izskaust ierobežojumus, kas piemēroti Aung San Suu Kyi, atbrīvot politiskos ieslodzītos un uzlabot piekļuvi starptautiskām organizācijām, it īpaši Starptautiskajai Sarkanā Krusta komitejai.

ES ir iepazīstinājusi ar šiem atzinumiem Birmas kaimiņvalstis un uzsvērusi neatliekamo nepieciešamību uzlabot šīs valsts situāciju. Kā jau minēju, paziņojums par referendumu konstitūcijas izveidei un daudzpartiju vēlēšanām 2010. gadā ir viesis nelielas cerības.

  Jim Higgins (PPE-DE). ― (GA) Priekšsēdētāja kungs, es atzinīgi vērtēju Padomes priekšsēdētāja atbildi. Viņš uz mana kolēģa, Colm de Búrca, jautājumu sniegtajā atbildē apgalvoja, ka vēlas redzēt Birmu demokrātiskāku.

Šajā saistībā es gribētu uzdot jautājumu par jauno konstitūciju. Vai tiesa, ka šo dokumentu izstrādāja bez galvenās opozīcijas demokrātiskās partijas vadītāja Aung San Suu Kyi klātbūtnes? Tas nekādā ziņā nav pieļaujams.

Un vai nav acīmredzams, ka armija un bruņotie spēki turpinās ar varu noturēt kontroli?

Vēl viens svarīgs jautājums. Vai referendumā par konstitūciju būs arī kāds neatkarīgs novērotājs no ES vai ANO?

  Janez Lenarčič, Padomes priekšsēdētājs. − Es vēl neesmu saņēmis atbildi uz jautājumu, vai maijā plānotajā referendumā piedalīsies kāds neatkarīgs novērotājs. Pagaidām mūsu rīcībā ir tikai paziņojums par to, ka referendums notiks. Kā jau es teicu, Padome uzskata, ka šis ir solis pareizajā virzienā. Jūsu jautājums, protams, ir piemērots un tiks nosūtīts Padomei.

Atbildot uz jūsu jautājuma pirmo daļu — Eiropas Savienība uzstāj, ka demokratizācijas procesiem tajā valstī ir jāiekļauj opozīcijas sadarbība ar etniskajām grupām, jo tikai tādā veidā mēs varam cerēt uz samierināšanu valstiskā līmenī un uz ilgtermiņa stabilitāti tajā valstī.

  Priekšsēdētāja. − Jautājums Nr. 7, ko uzdeva Mairead McGuinness (H-1054/07)

Temats: Audiovizuālā mediju pakalpojumu direktīva

Vai Padome uzskata, ka Audiovizualā mediju pakalpojumu direktīva 97/36/EK⁽¹⁾ spēs iet kopsolī ar attīstību audiovizuālajās tehnoloģijās un reklāmas jomā?

Vai Padome ir apmierināta, ka pieprasījums mediju pakalpojumu sniedzējiem izveidot rīcības kodeksu bērniem ir pietiekami spēcīgs līdzeklis bērnu īpašo interešu aizsardzībā, piemēram, neļaujot raidīt uz bērnu auditoriju vērstas neveselīgas pārtikas („junk food”) reklāmas?

  Janez Lenarčič, Padomes priekšsēdētājs. − McGuinness kundze droši vien jau zina, ka pērnā gada 11. decembrī Padome un Eiropas Parlaments pieņēma direktīvu, ar ko groza „Televīzija bez robežām” direktīvu un pārsauc to par Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvu.

Pirmajā jaunās, mainītās direktīvas apsvērumā ir izskaidrots, kas direktīvā ir jāmaina, ņemot vērā jauno tehnoloģiju attīstību un to ietekmi uz uzņēmējdarbības modeļiem, jo īpaši uz komerciālo raidījumu finansēšanu. Jaunās direktīvas mērķis ir rast atbildes uz šīm tehnoloģiskajām pārmaiņām, ieviešot jaunas, tehniski neitrālas, terminoloģiskas definīcijas, kas ļaus ne vien pierast pie patlaban piedāvātajiem pakalpojumiem, bet arī pie tiek pakalpojumu veidiem, kas vēl tiek izstrādāti, piemēram, audiovizuālie mediju pakalpojumi un pakalpojumi pēc pieprasījuma. Lai atbilstu gaidāmajai kapacitātei, pēc mūsu aplēsēm direktīvai, kas regulē audiovizuālo sektoru, ir jābūt derīgai nākamos divus gadus.

Saskaņā ar šo direktīvu ne vēlāk kā 2011. gada 19. decembrī un nākamos trīs gadus Komisijai ir jāsagatavo ziņojums par direktīvas piemērošanu un, ja nepieciešams, jāizstrādā turpmāki priekšlikumi par tās piemērošanu, it īpaši attiecībā uz jauno tehnoloģiju attīstību.

Attiecībā uz neveselīgas pārtikas reklamēšanu bērniem Eiropas Parlaments un Padome piekrīt, ka šo jautājumu visefektīvāk var atrisināt, ja audiovizuālo mediju pakalpojumu sniedzēji izstrādās rīcības kodeksu. Šim mērķim grozītās direktīvas 3.e panta otrajā punktā ir iekļauta prasība, ka visām dalībvalstīm un Komisijai ir jāiedrošina mediju pakalpojumu sniedzēji izstrādāt šādus kodeksus.

  Mairead McGuinness (PPE-DE). – Jūs esat ļoti liekuļoti atbildējis uz mana jautājuma pirmo daļu, un es jums par to pateicos.

Otrajā daļā, iespējams, ir vajadzīgs spēkā esošs rīcības kodekss, jo mums ir daudzi rakstiska veida kodeksi, kas nav spēkā. Es gribētu lūgt, vai jūs varbūt nevarētu sniegt paziņojumu saistībā ar to, ka tad, kad mēs pārskatītu rīcības kodeksus un redzētu, ka tiem nav nekāda spēka, vai tad mēs nevārētu rīkoties bargāk? Manuprāt, tas būtu vajadzīgs.

  Janez Lenarčič, Padomes priekšsēdētājs. − Rīcības kodeksa būtība ir tāda, kādu to nosaka tā veidotāji. Tomēr ir skaidrs, ka, ja kodekss nav piemērots un neatbilst konkrētām vajadzībām, ne Padome, ne Komisija nebūs apmierināta. Tāpēc mana atbilde uz jūsu jautājumu būtībā ir tāda, ka Padomei un Komisijai nedrīkst atkāpties, iekams pakalpojumu sniedzēji nav radījuši efektīvu rīcības kodeksus.

  Jim Allister (NI). – Padomes priekšsēdētāj, vai es varētu uzdot citu jautājumu saistībā ar bērnu aizsardzību mediju kontekstā, it īpaši ņemot vērā pieaugošo un satraucošo pašnāvību skaitu Eiropā, ne vien tikai manā vēlēšanu apgabalā? Lūk, ko Padome var darīt saistībā ar ļaunprātīgu resursu izmantošanu, it īpaši ar interneta pakalpojumiem, kas sniedz jau gatavus padomus par to, kā izdarīt pašnāvību. Es šodien lejupielādēju informāciju no vienas šādas vietnes, kas sniedza daudzpusīgus padomus par to, kā izdarīt pašnāvību.

Tas ir diezgan šausmīgi. Pat ieejot Wikipedia vietnē, var atrast informāciju par to, kā izdarīt pašnāvību. Vai Padome izskatīs šo jautājumu saistībā ar bērnu aizsardzību, it īpaši mediju kontekstā?

  Paul Rübig (PPE-DE). – (DE) Man ir jautājums saistībā ar telekomunikāciju paketi, ko piedāvā Komisija, kur jaunas televīzijas skatīšanās iespējas rodas digitālo dividenžu rezultātā, proti, izmantojot digitālā frekvenču spektra iedalīšanu. Vai jūs tiešām saskatāt vajadzību mainīt Televīzijas direktīvu, pamatojoties uz jauniem tehnoloģiskiem noteikumiem?

  Janez Lenarčič, Padomes priekšsēdētājs. − Ņemot vērā Allister kunga norādīto problēmu un gadījumus, ko vajadzētu aizliegt un saistībā ar kuriem vajadzētu rīkoties, es minēšu, ka pirms grozīšanas direktīvā bija minēts aizliegums reklamēt jebko, kas kaitē veselībai. Tajā bija aizliegti komunikāciju līdzekļi, kas var izraisīt fizisku vai morālu kaitējumu mazgadīgajiem. Manuprāt, šīs definīcijas iekļauj arī minētos gadījumus. Tāpat man ir jāsaka, ka direktīvas grozījums tika publicēts pagājušajā decembrī, un dalībvalstīm ir divi gadi laika, lai to ieviestu savos tiesību aktos.

Attiecībā uz „telekomunikāciju” paketi man ir grūti atbildēt uz jautājumu, kuram ir vajadzīga sīkāka izmaiņu nepieciešamības analīze. Tomēr šis jautājums ir pārrunāts. Tiesību aktu pakete telekomunikāciju jomā šobrīd tiek apspriesta. Jūsu jautājums tiks pārsūtīts Padomei. Es nešaubos, ka vajadzības gadījumā izmaiņas tiks ieviestas.

  Priekšsēdētāja. − Uz jautājumiem, uz kuriem netika atbildēts laika trūkuma dēļ, sniegs rakstiskas atbildes (sk.Pielikumu).

Jautājumu laiks ir beidzies.

  Sajjad Karim (PPE-DE). – Priekšsēdētājas kundze, es tikai gribētu pateikties dienestiem par ļoti ātru rīcību saistībā ar informāciju, kuru tiem nosūtīju, lai precīzi atzīmētu savu patieso balsošanas mērķi. Tagad tas ir izdarīts, un es ar jūsu starpniecību gribētu pateikties par viņu operatīvo darbību. Publikai pieejamajā informācijā tagad ir redzams mans patiesais balsošanas mērķis. Esmu jums pateicīgs.

(Sēdi pārtrauca plkst. 19.05 un atsāka plkst. 21.00)

SĒDI VADA: SIWIEC KUNGS
Priekšsēdētāja vietnieks

(1) OV L 202, 30.7.1997., 60. lpp.

12. Eiropas demogrāfiskā nākotne (debates)

  Priekšsēdētājs. − Nākamais jautājums ir ziņojums (2007/2156(INI)), ko Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas vārdā sastādīja F. Castex kundze, par Eiropas demogrāfisko nākotni.

  Franoise Castex, referente. − (FR) Priekšsēdētāja kungs, komisāra kungs, dāmas un kungi! Debates, ko šovakar turpinām, šajās sienās sākās jau pirms vairākiem gadiem. Tās nebeigsies, pieņemot šo ziņojumu, kas ietver vairākus neatbildētus jautājumus, pie kuriem mums neapšaubāmi būs jāatgriežas tuvākajā nākotnē. Jebkurā gadījumā vēlos pateikties Komisijai par kvalitatīvo ziņojumu, kas bagātinājis debates un palīdzējis arī Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas darbā.

Savā ziņojumā es norādu demogrāfisko pārmaiņu sekas, tas ir, strādājošo iedzīvotāju skaita sarukšanu, pieaugošo gados vecāku cilvēku skaitu un demogrāfisko nelīdzsvarotību dažādos Eiropas reģionos. Vai ar to vēlos teikt, ka nav iespējams pievērsties cēloņiem? Vispirms vēlos atgādināt, ka 20. gadsimts pieredzēja divas milzīgas pārmaiņas.

Pirmkārt, sievietes ieguva tiesības uz izglītību un apmācību vienlīdzīgi ar vīriešiem. Otrkārt, pateicoties kontracepcijai, sievietes ieguva kontroli pār savu reproduktīvo dzīvi. Šie ir divi sieviešu emancipācijas faktori. Tie iezīmē milzīgu un, es ceru, neatgriezenisku cilvēces progresu.

Taču, lai iegūtu visu analīzei nepieciešamo informāciju, jāapskata arī divi citi aspekti. Visi pētījumi liecina, ka Eiropas pilsoņi vēlas vairāk bērnu, nekā tiem ir, un, otrkārt, dalībvalstīs, kurās ir augsts sieviešu nodarbinātības līmenis, arī dzimstības līmenis ir augsts. Tātad aktīva darba dzīve netraucē kļūt par vecākiem, ja abi – gan vīrietis, gan sieviete – vienādi savieno darbu ar ģimenes dzīvi. Visās dalībvalstīs šajā jomā vēl ir ļoti daudz darāmā.

Mūsu diskusijās izkristalizējās vēl viens aspekts, kuru neviens neapstrīd. Svarīgi faktori, kas ietekmē dzimstības līmeņa samazināšanos, ir ekonomiskā nedrošība un bailes no nākotnes. Kad ir grūti plānot nākotni, cilvēki vilcinās kļūt par vecākiem. Šis ir galvenais faktors, un, manuprāt, no šī viedokļa skatoties, Eiropas Savienībā reģistrētais dzimstības līmenis ir nopietns brīdinājums. Lai atgūtu pārliecību par nākotni, ir jāatjauno mūsu pilsoņu darba drošība un cilvēka cieņai atbilstoši dzīves apstākļi. Pietiek runāt par cēloņiem, kādas ir sekas?

Galvenās sekas būs strādājošo iedzīvotāju skaita samazināšanās no 331 miljona cilvēku 2010. gadā uz 268 miljoniem cilvēku līdz 2050. gadam. Kā ar tik nelielu strādājošo iedzīvotāju skaitu varēsim saglabāt Eiropas attīstību un konkurētspēju? Šajā brīdī, Komisāra kungs, parādās paziņojuma patiesā nozīme un spēks: problēmu pārvēršana iespējās. Šobrīd atsevišķās Eiropas valstīs vēl joprojām ir ļoti augsts bezdarba līmenis, un vēl joprojām ir ļoti lielas iespējas vairāk nodarbināt sievietes, jauniešus un gados vecākus cilvēkus, kuru nodarbinātības līmenis dramatiski samazinās vecumā no 52 līdz 55 gadiem.

Vai radušās demogrāfiskās grūtības mums nesniedz iespēju īstenot mērķi – panākt pilnīgu nodarbinātību, kas beidzot ir reāli, izpildāmi un vajadzīgi? Lai to sasniegtu, mums jāīsteno īsta cilvēkresursu vadības politika un reāla mūžizglītības politika. Es runāju par mūžizglītību, jo tā attiecas arī uz darbiniekiem, kas ir vecāki par 50 gadiem, kuri papildus dažādiem diskriminācijas veidiem saskaras arī ar diskrimināciju attiecībā uz apmācībām un paaugstināšanu darbā.

Ziņojumā es uzsveru aktīva dzīves cikla jēdzienu, lai uzsvērtu nepieciešamību noteikt aptuveni četrdesmit gadus (tas gan ir jāizlemj dalībvalstīm) garu darba mūžu, kurā no cilvēka darba dzīves sākuma līdz beigām apvienota pastāvīga nodarbinātība, apmācība, pārkvalifikācija un potenciāla paaugstināšana darbā. Pirms apsvērt iespēju palielināt pensionēšanās vecumu, ir jānodrošina, ka ikviens, kas to vēl nav sasniedzis, var strādāt un izmantot savas prasmes un profesionālo pieredzi.

Tādēļ, ka pastāv likumā noteikts pensionēšanās vecums, atkarībā no katras dalībvalsts noteiktās kārtības un saskaņā ar tās dialoga un konsultēšanās tradīcijām cilvēki var domāt par tā pārsniegšanu. Debates par šo jautājumu joprojām nav pabeigtas.

Pēdējais jautājums, ko ātri vēlos pieminēt, protams, ir imigrācijas izmantošana. Tiek daudz diskutēts, ka tā kompensē strādājošo iedzīvotāju skaita samazināšanos, taču, kā zināt, imigrācija arī rada lielu spriedzi. Tādēļ iesaku īstenot skaidru un pārdomātu pieeju šim jautājumam. Imigrācija Eiropas Savienībā nav jauna parādība, un likumīga imigrācija, kuras pozitīvā bilance ir divi miljoni imigrantu gadā (šis skaitlis ir bijis stabils vairākus gadus), palīdz Eiropas Savienībā veidot strādājošo iedzīvotāju sabiedrību gluži tāpat, kā tā palīdz veidot Eiropas sabiedrību.

Mums ir jāsaglabā šī imigrantu plūsma, un dalībvalstīs ir jāgarantē likumīgs statuss personām, kuras uzņemam, cīnoties pret nelikumīgu imigrāciju un nelikumīgu darbinieku ekspluatāciju. Ar šo tematu saistītajai politikai ir jāregulē imigrācijas cilvēcības aspekts, un no mūsu pamatnostādnēm nedrīkst pazust jautājums par ģimeņu integrāciju.

Šīs prezentācijas noslēgumā vēlos atgādināt, ka aiz vidējiem dzimstības līmeņa rādītājiem, vecuma piramīdām un rādītājiem slēpjas tādi jautājumi kā dzimstība, maternitāte, sievietes vieta sabiedrībā, rūpes par gados vecākiem cilvēkiem un veids, kā vēlamies beigt savu dzīvi. Tādēļ šīs debates ir tik interesantas un kaislīgas. Es arī vēlos pateikties visiem ēnu referentiem, kas šajā darbā bija tikpat ieinteresēti, kā es.

  Vladimír Špidla, Komisijas loceklis. – (CS) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi! Es vēlos pateikties visiem Eiropas Parlamenta deputātiem un, pats galvenais, referentei F. Castex kundzei par informatīvo ziņojumu par Komisijas paziņojumu par Eiropas demogrāfisko nākotni. Esmu īpaši gandarīts par to, ka papildus Nodarbinātības komitejai šī ziņojuma izstrādē piedalījās arī četras citas Parlamenta komitejas: Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteja, Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteja, Ekonomikas un monetāro lietu komiteja un Reģionālās attīstības komiteja. Tas skaidri sniedz dalībvalstīm spēcīgāku politisko signālu un apliecina demogrāfisko jautājumu nozīmi mūsdienu Eiropā.

Eiropas Parlamenta veiktās galveno demogrāfisko jautājumu analīzes rezultāti lielā mērā atbilst Komisijas 2007. gada ziņojuma secinājumiem. Abos tiek uzskatīts, ka novecošanas un krītošie dzimstības rādītāji ir sociālās un ekonomiskās attīstības rezultāts. Turklāt gan Parlaments, gan Komisija uzskata, ka uz šiem fenomeniem ir iespējams reaģēt konstruktīvi un veiksmīgi. Demogrāfiskās pārmaiņas rada ne tikai nopietnas grūtības, bet arī jaunas iespējas. Šajā ziņojumā ir norādīts, ka ir svarīgi reaģēt gan uz pašreizējām grūtībām, gan iespējām.

Ir iedvesmojoši redzēt, ka ziņojumā norādītā politiskā reakcija un pasākumi vairāk vai mazāk atbilst Komisijas priekšlikumiem. Par ģimenes atbalsta politiku ir pilnībā atbildīgas dalībvalstis. Taču, kā ziņojumā pareizi norādīts, arī Eiropas Savienībai tajā ir sava loma. Pārskatītajā Lisabonas stratēģijā ir norādīti pamatprincipi ģimenes atbalsta politikas modernizēšanai, ko iespējams panākt, atbalstot vienlīdzīgas iespējas un, pats galvenais, iniciatīvas ar mērķi panākt lielāku darba un ģimenes dzīves līdzsvaru. Šajā ziņā ar prieku skatāmies uz jauno Eiropas Ģimeņu aliansi, ko izveidoja Eiropadomes 2007. gada pavasara sanāksmē. Šī alianse ES līmenī pārstāv vēl vienu dalībvalstu pieredzes apmaiņas platformu.

Ziņojumā arī pareizi akcentēta mainīgā strādājošo un nestrādājošo iedzīvotāju attiecība, uzsverot, ka dalībvalstīm būs jāveic visi iespējamie pasākumi, lai nākotnē risinātu darbinieku trūkumu darba tirgū. Pirmkārt un galvenokārt, tām ir jāpalielina jauniešu, sieviešu un gados vecāku cilvēku dalība darba tirgū. Ir vairākas konkrētas darbības, kuras iespējams veikt un kuras ir jāveic.

Dāmas un kungi, ļaujiet man īsi vēlreiz pieminēt imigrāciju, jo šī ir ļoti svarīga un delikāta tēma. Ir diezgan skaidrs, ka iekšējā un ārējā migrācija ir Eiropas vēstures daļa un eiropiešu dzīvesveids. Ir ļoti svarīgi jau no sākuma atbalstīt integrāciju, nevis uzskatīt imigrāciju tikai par drošības un politikas jautājumu. Migrācija ir eiropiešu dzīvesveids, un lielākoties tā atstāj uz mums pozitīvu un vajadzīgu ietekmi.

Noslēgumā es vēlos pieminēt neauglības jautājumu. Eiropas Parlamenta ziņojums pievērš uzmanību arvien lielākajam neauglīgo pāru skaitam: mēs zinām, ka šai problēmai ir atsevišķi tikai medicīniski cēloņi, taču tā ir arī acīmredzami saistīta ar sociālajiem apstākļiem, īpaši tas attiecas uz pāriem, kas atliek ģimenes veidošanu. Es tikai vēlreiz vēlos atkārtot, ka mums jārisina šis jautājums saskaņotā un visaptverošā veidā, nevis tikai no medicīniskā viedokļa.

Dāmas un kungi, debatēm vēlas pievienoties gara cilvēku rinda, tāpēc es beidzu savu runu un gaidu turpmāko diskusiju.

  Bilyana Ilieva Raeva, (Ekonomikas un monetāro lietu komitejas Komisijas atzinuma referente) − (BG) Godātais Komisāra kungs, priekšsēdētāja kungs! Vispārīgā demogrāfiskā aina Eiropā ir ļoti satraucoša. Saskaņā ar EK Statistikas biroja prognozēm iedzīvotāju skaits vecuma grupā no 15 līdz 64 gadiem pēc 2010. gada samazināsies par miljons cilvēkiem gadā. Šīs tendences pamatā ir divi faktori.

Visās ES dalībvalstīs turpina palielināties vidējais mūža ilgums, un tā ir ļoti pozitīva attīstība, kuru nodrošina augstā dzīves kvalitāte Kopienas valstīs. Taču vienlaicīgi satrauc ļoti zemie dzimstības rādītāji, kas palielina novecojošo iedzīvotāju skaitu.

Vai šī situācija izraisīs strādājošo iedzīvotāju skaita samazināšanos un darba ražīguma krišanos? Demogrāfiskā problēma apdraud Eiropas ekonomikas stabilitāti, Eiropas sociālo modeli, kā arī paaudžu solidaritāti.

Šajā kontekstā es uzskatu, ka Eiropas Komisijas iniciatīva izstrādāt kopēju Eiropas demogrāfisko stratēģiju ir vienīgais atbilstošais šo globālo grūtību risināšanas veids.

Ekonomikas un monetāro lietu komiteja liek uzsvaru uz ekonomiskajiem instrumentiem, kas sniedz iespējas uzlabot demogrāfisko situāciju Eiropas Savienībā.

Ierosinātajos dokumentos ir norādīti vairāki galvenie darbības veidi, tostarp, izstrādāt ilgtspējīgu un līdzsvarotu valsts finansējumu; veicināt daudzveidīgus finanšu instrumentus ar garantētu pārredzamību un drošību; atbalstīt ar nodokļu atlaidēm uzņēmumus, kas nodarbina gados vecākus darbiniekus; paātrināt darba tirgus liberalizācijas procesu vai, citējot komisāru V. Špidla kungu, paplašinātajā ES jau pirms 2014. gada palielināt iekšējo migrāciju; veicināt jauniešu un cilvēku, kam ir ģimenes pienākumi, nodarbinātību, izmantojot inovatīvas darba shēmas, piemēram, darbu maiņās, nepilnas slodzes darbu un mūžizglītību.

Tiek uzsvērts, ka viens no veidiem, kā dalībvalstīm pārvarēt demogrāfiskās grūtības, ir pildīt Stabilitātes un izaugsmes paktā noteiktās saistības. Dokumentā ir iekļauti arī daži elastīgāki mehānismi, kā, ar „algas un pensijas” formulas palīdzību panākt, lai darbinieki, kas ir vecāki par minimālo pensionēšanās vecumu, brīvprātīgi turpinātu strādāt.

Galvenā ideja ir šāda: ja vēlamies pārvarēt demogrāfiskās grūtības, mums ir jāatbalsta mehānismi, kas veicina elastīgus nodarbinātības veidus, lai panāktu, ka cilvēki labprātīgi turpina strādāt arī tad, kad sasnieguši minimālo pensionēšanās vecumu.

  Elisabeth Schroedter, Reģionālās attīstības komitejas atzinuma sagatavotāja. − (DE) Priekšsēdētāja kungs, komisāra kungs, dāmas un kungi! Demogrāfisko pārmaiņu sekas ir ļoti dažādas. Kamēr Parīzes nomales laiku pa laikam atkal satricina sociālie nemieri, ko izraisa augstais migrācijas līmenis, manā dzimtajā Brandenburgā reģioni iznīkst, cilvēki dodas projām, un iedzīvotāji noveco daudz straujāk.

Sabiedrības novecošana rada nastu valsts budžetiem, jo ir jāmaksā sociālie pabalsti, un Lisabonas stratēģijā ir paredzēts tos samazināt. Taču, vai, ņemot vērā patiesos demogrāfisko pārmaiņu cēloņus, Lisabonas stratēģijā paredzētā samazināšana nav neproduktīva? Komisija diezgan viegli sabiedrības novecošanā vaino sievietes, kuras nedzemdē pietiekami daudz bērnu, taču patiesie cēloņi ir pašreizējās un pagātnē pieļautās kļūdas.

Vēlos pievērsties tikai trīs faktoriem, kas izraisījuši šo sabiedrības nelīdzsvarotību. Pirmkārt, pētījumu rezultāti liecina, ka cilvēki patiesībā vēlas bērnus, taču vecākiem, ne tikai sievietēm, bērnu nav, jo nav atbilstošu apstākļu, vecākiem nav sociālās drošības un, kā jau tika minēts, vecākiem ir grūtāk atrast darbu, kā arī nav iespējams apvienot karjeru ar ģimeni.

To varētu atrisināt pilnīgi jauna paradigma attiecībā uz darba un ģimenes dzīves līdzsvaru. Galvenais risinājums būtu ģimenei un darbam veltītā laika vienāds sadalījums starp dzimumiem; Dublinas fonds par šo tēmu ir veicis lielisku pētījumu. Ļoti svarīgi ir arī neuzskatīt bērnus par mazām biļetēm uz nabadzības pasauli, kā tiek darīts daudzās dalībvalstīs.

Tas nozīmē, ka dalībvalstu politikai ir jāpanāk sociālās drošības sistēmas ilgtspējība, lai arī izmaksu faktors būs nepopulārs, tādējādi demogrāfiskās pārmaiņas iegūs vienmērīgu kursu.

Otro aspektu ilustrē interesants pētījums, kas veikts manā dzimtajā reģionā. Šajā pētījumā secināts, ka jaunas sievietes pameta reģionu ne tādēļ, ka tām bija grūti savienot darba un ģimenes dzīvi, bet tāpēc, ka pēc skolas absolvēšanas viņas saskārās ar lielu diskrimināciju. Viņas ir populārākās jaunietes, labākās skolnieces klasē un labākās absolventes, taču viņām piedāvā vietas zemākas kvalitātes apmācību kursus un zemākas karjeras attīstības iespējas. Tas nozīmē, ka Eiropas Komisija patiešām var efektīvi darboties jomā, kurā tai tiešām ir kompetence, tas ir, dzimumu līdztiesībā – vīriešu un sieviešu līdztiesīgu iespēju jomā – , lai cīnītos ar diskrimināciju, uzlabojot tiesību aktus, un, jo īpaši, izdarot spiedienu uz dalībvalstīm, liekot tos īstenot, lai beidzot kaut kas tiktu risināts.

Treškārt, kā Reģionālās attīstības komitejas atzinuma sagatavotāja, es vēlos atgriezties pie reģionu lejupslīdes tēmas. Atzinumā mēs kritiski vērtējam veidu, kādā valsts administrācija ievērojami kavē pilsoņu iesaistīšanos un jauninājumu un jaunrades attīstību. Šādi rīkojoties, tās liek šķēršļus veiksmīgas reģionālās attīstības plāniem.

Tajā pašā laikā politiskajiem līderiem ir tendence reģionus norakstīt, atteikties no tiem un vienkārši pamest, apgalvojot, ka valsts pienākums ir nodrošināt pamatvajadzības. Tas nav Eiropas situācijas risinājums, jo, kā rāda vēsture, ilgtermiņā un paaudžu gaitā tas kļūs neticami dārgi. Realitātē valsts administrācijas uzdevums ir uztvert pilsoniskās sabiedrības radīto impulsu un sadarboties ar to, lai izpestītu reģionus no šīs dilemmas.

Tādēļ es aicinu Eiropas Komisiju izmantot pilsoniskās sabiedrības impulsu, lai veicinātu tās darbību, koordinējot veiksmīgo reģionu pieredzes apmaiņu un izceļot izmēģinātas un pārbaudītas paraugprakses piemērus. Tie ir konkrēti risinājumi, kurus Eiropas Komisija var aktīvi īstenot, nevis demogrāfiskajās pārmaiņās vienmēr vainot sievietes.

  Magda Kósáné Kovács, Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas atzinuma sagatavotāja. − (HU) Paldies, priekšsēdētāja kungs. Gadu desmitu laikā esam uzzinājuši, ka klimata pārmaiņas un vides piesārņojums apdraud mūsu nākotni. Hemptonkortas augstākā līmeņa sanāksmē mūsu uzmanību pievērsa vēl vienam procesam, kas sāk mūs apdraudēt: Eiropa kļūst veca.

Ņemot vērā šajā jomā izjusto atbildību, Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteja referentei un Nodarbinātības komitejai izteica trīs ar civiltiesībām saistītus ieteikumus. Es vēlos viņiem pateikties par mūsu ieteikumu izpēti un ņemšanu vērā.

Pirmā joma ir ģimeņu un bērnu atbalsts. Tiesību akti par ģimeņu atbalsta sistēmu ir valsts jurisdikcijas kompetence, taču uz ģimenēm ar bērniem attiecināmu pienākumu noteikšana ir arī morāles jautājums un ļoti svarīga Eiropas Savienības vērtību sastāvdaļa. Vienlīdzīgas tiesības ģimenēm ar bērniem un ģimenēm bez bērniem ir ārkārtīgi svarīgs Kopienas nozīmes jautājums. Taču, lai nodrošinātu bērnu tiesību ievērošanu, turpmāko paaudžu pārstāvjiem ir jājūtas atbildīgiem arī par pasauli ārpus savas ģimenes.

Pēc migrācijas likumīgo un nelikumīgo veidu analīzes Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteja pievērsusi uzmanību tam, ka ir nepieciešama saskaņota un komplicēta migrācijas politika, lai apmierinātu darba tirgus un novecojošās sabiedrības prasības. Mēs esam gandarīti, ka ziņojumā šī tēma ir detalizēti apskatīta.

Es varu piebilst, ka kultūru dažādības laikmetā saskaņā ar ekspertu un zinātnieku teikto var rasties tieša saistība starp migrāciju un iedzīvotāju skaita palielināšanās līmeni, jo otrās paaudzes imigrantu ģimenēs samazinās lielais bērnu skaits, vienlaicīgi imigrantu klātbūtne var ietekmēt vietējo iedzīvotāju vēlmi kļūt par vecākiem.

Visbeidzot gados vecāku darbinieku diskriminācija var šiem cilvēkiem neļaut turpināt iesaistīties darba tirgū. Vēlos uzsvērt, ka šos cilvēkus nedrīkst piespiest strādāt ilgāk, viņiem ir vajadzīga reāla iespēja, kuru izvēlēties, tāpēc ir nepieciešama mūžizglītība. Mūsdienu saziņas līdzekļu apguve vecākiem cilvēkiem uzlabo iespējas atrast darbu un paver logu uz visu pasauli.

Atzinumā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteja atkārtoti lūdza Komisijai sagatavot ieteikumu par vispārēju pretdiskriminācijas direktīvu, un mēs ceram, kas šis ziņojums paātrinās procesa norisi. Paldies, priekšsēdētāja kungs.

  Karin Resetarits, Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinuma sagatavotāja. − (DE) Priekšsēdētāja kungs, patiešām, kādēļ mums sievietēm ir mazāk bērnu? Dažādie iemesli un piedāvātie risinājumi ir norādīti Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumā. Mana kolēģe F. Castex kundze vairumu no tiem jau ir veiksmīgi iekļāvusi savā ziņojumā. Paldies jums, F. Castex kundze.

Kā gan mēs varam palīdzēt sievietēm piepildīt viņu vēlmi kļūt par māti? Pirmkārt – vienlīdzīga samaksa par vienlīdzīgu darbu! Tas ir vienīgais veids, kā panākt, ka abiem vecākiem ir vienāda teikšana, izlemjot, kurš no vecākiem izmantos atvaļinājumu pēc bērna piedzimšanas.

Otrkārt, abi vecāki ir vienādi atbildīgi par savu bērnu audzināšanu. Mums ir nepieciešama bērna tēva palīdzība. Ja manu četru bērnu tēvs mani neatbalstītu, es nevarētu šeit strādāt.

Treškārt, darba devējiem, ja nepieciešams, ar valsts atbalstu ir jāveicina paternitātes atvaļinājuma izmantošana darbinieku vidū. Valstij, kura vēlas bērnus, tie jānoliek politikas veidošanas centrā.

Ceturtkārt, neatkarīgi no vecāku izcelsmes mums ir nepieciešama augstas kvalitātes bērnu aprūpe un bērniem labvēlīga vide. Ikviens, kurš tam nepiekrīt, nav pelnījis dzirdēt bērna smieklus.

  Priekšsēdētājs. − Liels paldies. Vēlos jums arī visu tēvu vārdā pateikties par šo runu.

Mēs turpināsim diskusiju, un šajā sadaļā politisko grupu vārdā to atklās C. Fatuzzo kungs, pārstāvot Eiropas Tautas partiju (Kristīgos demokrātus) un Eiropas demokrātu grupu. Lūdzu, jums ir trīs minūtes.

  Carlo Fatuzzo, PPE-DE grupas vārdā. – (IT) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, man ir prieks uzstāties šajā sanāksmē un vispirms vēlos apsveikt Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas priekšsēdētāju Jan Andersson, kurš prezentēja šo komitejas pašiniciatīvas ziņojumu, kuru tik izcili un aizrautīgi rakstījusi F. Castex kundze, vairākkārt konsultējoties ar visiem komitejas locekļiem, jo īpaši ar dažiem; un pēc deviņus gadus ilga darba EP deputāta amatā vēlos arī teikt, ka beidzot Parlamentā ir izveidots ziņojums, kurā runā par pensionāriem un gados vecākiem cilvēkiem! Patiesi, šie cilvēki ziņojumā ir minēti ļoti daudz reižu. Rīt no rīta sniedzot balsojuma paskaidrojumu, es jums pateikšu, cik reižu šajā ziņojumā parādās vārds „pensionāri” un „gados vecāki cilvēki”.

Tajā, protams, runāts arī par ko citu – par dzimstības līmeni, par bērniem un prasmju apmācību, taču, priekšsēdētāja kungs, es vēlos uzsvērt šādu jautājumu: kāpēc mēs tikai tagad runājam par gados vecākiem cilvēkiem? Esmu pārliecināts, ka tas ir tādēļ, ka visas valdības ir ļoti noraizējušās, jo tik daudz gados vecāku cilvēku pret tik maz darbiniekiem nozīmē daudz vairāk maksāt par pensijām un maksāt daudz vairāk par veselības aprūpi nekā agrāk.

Atskatīsimies 20 gadus, 10 gadus, 30 gadus vai 50 gadus atpakaļ – neviens neuztraucās par to, ka gados vecākiem cilvēkiem vajadzētu palīdzību, ka viņiem vajadzētu atbalstu, ka cilvēkiem ar gados veciem vecākiem vajadzētu daudz vairāk no darba brīva laika nekā agrāk. Mēs sākam runāt par pensiju sistēmām un sākam teikt, ka mums vajag vairāk bērnu un ka mātēm ir jāsniedz lielāka palīdzība. Vai šai kataklizmai, kuru kāds no iepriekšējiem runātājiem salīdzināja ar klimata pārmaiņām, bija jānotiek?

Priekšsēdētāja kungs, es ticu, ka pēc sliktiem notikumiem nāk labie, jo ar visu sirdi atbalstu to, ko redzu šajā ziņojumā. Visbeidzot, Eiropas Parlamenta veidolā Eiropa mums parāda, kādai patiešām ir jābūt valstij. Es ceru, ka dalībvalstis sekos šim piemēram.

  Jan Andersson , PSE grupas vārdā. – (SV) Priekšsēdētāja kungs, komisāra kungs! Es vēlos sākt ar pateicību referentei, kura ne tikai paveica lielisku darbu, bet arī izcili vadīja sarunas ar dažādām politiskajām grupām.

Kā jau iepriekš tika minēts, tas ir nopietns izaicinājums. Tas nav Eiropas Savienības drauds, bet izaicinājums. Mēģināšu pieturēties pie trīs galvenajām jomām, kas veido referentes ziņojuma struktūru.

Pirmkārt, dzimstības līmenis. Eiropas Savienībā ir pārāk zemi dzimstības līmeņa rādītāji, un es piekrītu, ka tā cēlonis lielā mērā ir neatbilstīga politisko lēmumu pieņemšana. Tas saistīts ar to, ka šodien sievietes un vīrieši vēlas piedalīties darba tirgū un ir tajā vajadzīgi, taču tai pat laikā viņi arī vēlas kļūt par vecākiem un audzināt bērnus. Mums dalībvalstīs ir jāveicina šis apvienojums – ka vecāki, gan sievietes, gan vīrieši, ko ir ļoti svarīgi uzsvērt, var apvienot darba dzīvi ar vecāku lomu. Tas ir saistīts ar vecāku lomas kompensēšanu augstā līmenī, izmantojot ar darbu saistīto ienākumu zuduma principu, lai cilvēki varētu palikt mājās, neciešot finansiālus zaudējumus.

Otrkārt, ir jāpaplašina augstas kvalitātes bērnu aprūpe. Mums ir tāls ceļš ejams. Mums ir mērķi, taču šobrīd ar bērnu aprūpes paplašināšanu saistītos mērķus īstenojušas tikai dažas dalībvalstis.

Problēma ir saistīta arī ar vecāka gada gājuma cilvēku lomu darba tirgū. Paradoksāli, ka uzsākam darba dzīvi vēlāk un beidzam to ātrāk. Lai veicinātu vecāku palikšanu darbā, īstenojot dažādus pasākumus, mums ir jānodrošina piemēroti apstākļi saistībā ar veselību un drošību darbā, turpmākas apmācības iespējas un elastīgi risinājumi pelēkajā zonā starp darba dzīvi un pensionēšanos.

Visbeidzot, migrācija. Mums ir vajadzīgi cilvēki, kas mūsu sabiedrībā ienāk no dažādām pasaules daļām, lai uzlabotu un saglabātu mūsu sabiedrības labklājību. Tādēļ mums ir jāizveido integrācijas politika, ar kuras palīdzību viņus iekļaut mūsu sabiedrībā, nevis izslēgt no tās. Mums jāpalīdz šīs politikas veidošanā, jo tā nerada konfliktu ar mūsu sabiedrību. Gluži pretēji, tā ir priekšnoteikums mūsu sabiedrības attīstībai.

  Elizabeth Lynne, ALDE grupas vārdā. – Priekšsēdētāja kungs! Šis ziņojums ir ļoti sarežģīts. Diemžēl ir bijis ļoti maz laika panākt kompromisus vai īstām debatēm par atsevišķiem jautājumiem, tādēļ arī ir tik liels grozījumu skaits.

Taču mani ļoti priecē daudzi elementi, kas ir iekļauti, piemēram, nepieciešamība cīnīties pret vecāku cilvēku aizskaršanu. Lai pārtrauktu fizisko, finansiālo, emocionālo un cita veida aizskaršanu, no kuras regulāri cieš vecāka gada gājuma cilvēki, ir steidzami jārīkojas. Jaunākie pētījumi liecina, ka vairāk nekā 10 % vecāku cilvēku ir cietuši no izmantošanas, un šis skaitlis ir satraucošs. Tādēļ es atzinīgi vērtēju Komisijas nodomu izveidot par šo problēmu paziņojumu. Taču ir jādara vairāk. Dalībvalstīm jāstrādā, lai visiem gados vecākajiem cilvēkiem varētu nodrošināt neatkarību, bezmaksas sociālo aprūpi, mūžizglītību, un nesaskaršanos ar diskrimināciju darba vietā. Tas, protams, nozīmē pilnībā īstenot 2000. gada Nodarbinātības direktīvu un darbu pie tās papildināšanas.

Mums jāstrādā, lai pieliktu punktu darbinieku norakstīšanai neatkarīgi no tā, vai viņiem ir 50, 55 vai 65 gadi. Ir jāaizliedz likumā patvaļīgi noteikts pensionēšanās vecums un jānodrošina likumā paredzēta pensionēšanās vecuma noteikšana dalībvalstu līmenī. Starp šiem abiem ir ļoti skaidra atšķirība. Tad darbinieki varēs izvēlēties: pārtraukt darbu un doties pensijā, turpināt strādāt un vai nu doties pensijā, vai arī atlikt pensionēšanos līdz brīdim, kad vairs nevēlēsies strādāt. Diemžēl man neizdevās panākt vienprātību šajā jautājumā, tādēļ tas nav iekļauts ziņojumā, taču uzskatu, ka dalībvalstis ir jāaicina pievērsties šai problēmai nākotnē.

Savas grupas vārdā esmu iesniegusi vairākus labojumus un ceru, ka pārējie locekļi tos atbalstīs, taču vairumam no šajā ziņojumā ietvertajiem jautājumiem ir jāpaliek dalībvalstu kompetencē. Protams, mēs vēl varam ļoti daudz darīt saistībā ar paraugprakses apmaiņu.

  Jan Tadeusz Masiel, UEN grupas vārdā. – (PL) Priekšsēdētāja kungs! Kā jau referente pareizi novērojusi, demogrāfiskā situācija ir atkarīga no iedzīvotāju skaita pieauguma, vidējā mūža ilguma un migrācijas plūsmas. Es vēlos šo dinamiku papildināt ar ceturto elementu, kas ir savstarpējās attiecības un politiskā griba, kura tās ietekmē.

Vīrietis ir ļoti prasīgs un sarežģīts dzīvnieks, kurš vēlas bērnu ne tikai īstajā brīdī, bet arī tad, kad ir piemēroti un atbilstoši apstākļi. 20. gadsimts un, jo īpaši, gadi pēc II Pasaules kara neviesa vīriešos īpašu optimismu un vēlmi turpināt dzimtu. Izskatījās, ka pasaule vīrietim nešķita pietiekami interesanta, lai mudinātu kļūt par tēvu.

Tagad ir pienācis laiks, kad esam sapratuši Eiropas demogrāfijas pesimistiskās ainas cēloņus, un šī situācija ir jāuzlabo. Imigrācija, kā var secināt no ziņojuma, nav atbilstošs risinājums. Pats galvenais ir tas, ka mums jārada eiropiešiem pievilcīgi apstākļi, kas stimulētu paātrināt iedzīvotāju skaita dabisko pieaugumu. Es atbalstu visus ziņojumā piedāvātos risinājumus un vēlos uzsvērt divus no tiem.

Ģimenēm, jo īpaši sievietēm, kuras ne tikai velta laiku bērnu audzināšanai, bet arī pieskata tos slimības laikā un aprūpē vecākos ģimenes locekļus, ir jānodrošina tāda aprūpe, kāda nekad iepriekš nav bijusi pieejama. Šim darbam ir jāpiešķir īpašs nodarbinātības statuss, kas ir saistīts ar atalgojumu. Turklāt katram bērnam pēc mātes atgriešanās darbā ir jāgarantē vieta mazbērnu novietnē un bērnudārzā.

Visbeidzot, demogrāfija ir arī politiska problēma, un mēs esam politiķi, tāpēc mums ir jāuzlabo šī bēdīgā situācija.

  Ilda Figueiredo, GUE/NGL grupas vārdā. – (PT) Tiesa, ka ir vērojamas ES dalībvalstu iedzīvotāju skaita demogrāfiskās pārmaiņas, un tas ir jāņem vērā, taču nepietiek ar to, ka analīzē pateikts, ka dzimstības līmenis samazinās un iedzīvotāji noveco. Analīze ir jāizvērš, meklējot cēloņus un norādot pasākumus, kas neapdraud cilvēces progresu un visu, ko civilizācija līdz šim ir sasniegusi.

Tādēļ mēs nedrīkstam ignorēt sasniegumus, kas gūti, pateicoties zinātnes progresam, un palīdz uzlabot dzīves apstākļus – preventīvā medicīna, labāka veselības aprūpe, uzturs un mājokļi, īsāks darba laiks un atbalsts mātēm, tēviem un bērniem, kas pastāvīgi un regulāri palielina mūža ilgumu.

Izšķirošo ieguldījumu ir sniegusi valsts politikas pastāvēšana svarīgākajās sociālajās jomās, galvenokārt attiecībā uz vispārpieejamiem sabiedriskajiem pakalpojumiem, it īpaši veselību un izglītību. Ļoti svarīgi ir arī tas, ka tiesību aktos ir ietverti darbinieku sasniegumi saistībā ar darba organizēšanu un darba laiku, darba vietas drošības un veselības apstākļu uzlabošana, kā arī progress attiecībā uz darba pārtraukumiem un brīvdienām, atbilstošas algas un drošas darba vietas.

Taču arvien izteiktākā neoliberālā politika, kuras būtiski instrumenti ir Lisabonas stratēģija, Stabilitātes pakts un Eiropas Centrālās Bankas vadlīnijas, novedušas pie sabiedrisko pakalpojumu liberalizācijas un privatizācijas un nedrošības nodarbinātības jomā, kas īpaši skar sievietes. Pensionēšanās vecuma palielināšana vēl vairāk samazina jaunu cilvēku iespējas atrast darbu, kurā ievēro to tiesības, arī sabiedriskie pakalpojumi un mājokļi ir grūtāk pieejami.

Visi šie faktori kopā samazina dzimstības līmeni. Tādēļ mums ir steidzami jāmaina politika. Tādēļ mums ir jāaizstāj Lisabonas stratēģija ar Eiropas Solidaritātes un ilgtspējīgas attīstības stratēģiju, kas Eiropai pavērs jaunus apvāršņus – cienīgas darba vietas, it īpaši jauniešiem un sievietēm, kurās ievēro darba tiesības; samazinātu darba laiku, nesamazinot samaksu; lielākas algas un novērstu diskrimināciju, jo īpaši sieviešu diskrimināciju attiecībā uz darba algu; lielāku ekonomisko un sociālo kohēziju; atbilstīgu aizsardzību, kā arī sabiedrības drošību un vispārēju sociālo nodrošināšanu, garantējot labāku dzīves kvalitāti un lielāku sociālo taisnīgumu.

Tāpēc, lai veicinātu labus darba apstākļus, kas ļautu apvienot darbu un ģimenes dzīvi, ir steidzami jāpalielina labāku un cenas ziņā pieejamu bērnu un apgādājamo personu aprūpes centru skaits un jāpadara vispārēji pieejama bezmaksas pirmsskolas izglītība. Lai to nodrošinātu, ir nepieciešams stabils darbs un darba laiks, kā arī mātes un tēva sociālās lomas respektēšana.

Tādēļ arī jāpiešķir lielāki budžeta līdzekļi mazāk attīstītajām valstīm, un tādēļ visām dalībvalstīm ir steidzami jāratificē un jāpiemēro ANO Konvencija par migrējošo darba ņēmēju ģimeņu atkalapvienošanu.

  Kathy Sinnott IND/DEM grupas vārdā. – Priekšsēdētāja kungs! Šis ziņojums ir par gatavošanos demogrāfiskām pārmaiņām. Vai tas nozīmē, ka mēs padodamies un pieņemam šausminošās prognozes, kas minētas 2005. gada Zaļajā grāmatā?

Kad šo dokumentu izdeva, mēs uzskatījām to par pamatu pārmaiņām. Cita starpā mēs vēlējāmies panākt, lai sievietes varētu laist pasaulē tik bērnu, cik vēlas. Vai tagad mēs padodamies?

Mūsu plānu paaugstināt dzimstības līmeni ierobežo mūsu īstenotā politika. Mūsu konkurētspējīgās stratēģijas mērķis ir palielināt patēriņa vēlmes. Taču patēriņa vēlme var mazināt vēlmi kļūt par vecākiem. Patēriņa vēlmju īstenošana nozīmē būt egoistiem. Ieklausieties reklāmās. Palutini sevi; iegūsti visu, ko vēlies; pērc.

Lielākajai daļai cilvēku kļūt par vecākiem un veidot ģimeni nekādā mērā nešķiet egoistiski. Tas nozīmē būt pašaizliedzīgam, dalīties un vērtēt citu intereses augstāk par savējām. Kļūstot par patērētājiem, mēs arvien biežāk jautājam, vai mēs varam atļauties uzturēt bērnu? Un mēs apsveram bērna uzturēšanas izmaksas un līdzekļus, kurus varētu veltīt personiskās labklājības uzlabošanai, lai iegādātos automašīnu, māju vai dotos atvaļinājumā. Bieži vien potenciālie vecāki atsakās no iespējas audzināt bērnu, pasakot: „Nē, paldies!” vai „Šobrīd nē!”.

Un, protams, ir jārisina neauglības problēma. Taču gada laikā Eiropā tiek veikti vairāk nekā četri miljoni abortu, kas nozīmē, ka neauglība nav galvenais dzimstības līmeņa pazemināšanās iemesls.

Es lūdzu savu praktikanti izlasīt šo ziņojumu, un viņa sniedza interesantu komentāru. Kāda ir vīriešu loma? Ja mēs runājam par dzimumu līdztiesību un demogrāfiju, ir jārunā par abu dzimumu pārstāvjiem, kas ir vienādi un pilnībā atbildīgi par bērnu audzināšanu. Vairāku pamatotu iemeslu dēļ mēs esam uzsvēruši sieviešu iemeslus neveidot ģimeni. Bet, vai mēs neesam aizmirsuši par vīriešiem? Bērna audzināšana ir sarežģīts uzdevums. Lai gan mums jāsniedz viss iespējamais atbalsts vientuļajām mātēm un viņu bērniem, taču tas nespēj aizstāt tēva sniegtās rūpes, atbalstu un aizsardzību.

Daudzas sievietes nevēlas bērnu audzināt vienas, bez bērna tēva atbalsta. Nodrošinājums ir būtisks, audzinot bērnu, taču ar finansiālu nodrošinājumu nepietiek. Mums jāveido tāda emocionālā vide, lai iedrošinātu iedzīvotājus veidot ģimenes. Mums ir jāiedrošina vīrieši uzņemties šo pienākumu.

Vairāk nekā citas lietas, bērnu laišana pasaulē ir saistīta ar vistuvāko attiecību veidošanu, tāpēc bērnu aprūpes veicināšana nepalielinās dzimstības līmeni, lai arī tā ir noderīga, lai nodrošinātu sievietēm darba vietu. Lai novērstu demogrāfisko krīzi, ir jāatjauno cilvēku savstarpējo attiecību integritāte. Mums jāsekmē uzticamība, pacietība, uzticība un mīlestība. Tikai tā vīrieši un sievietes varēs justies pietiekami laimīgi un droši, lai veidotu ģimeni, un, tikai patiesi atbalstot šīs ģimenes un ģimenes dzīvi, iespējams palielināt dzimstības līmeni un uzlabot situāciju Eiropā.

  Thomas Mann (PPE-DE). – (DE) Priekšsēdētāja kungs! Eiropas Savienība piedzīvo nebijušas demogrāfiskās pārmaiņas. 2030. gadā būs par 20 miljoniem mazāk cilvēku nodarbināmā vecumā, nekā tas būtu nepieciešams. Divām nodarbinātām personām būs jāuztur viens pensionārs. Labā ziņa ir tā, ka cilvēki dzīvos ilgāk un ka mūsdienās gados vecāku cilvēku veselības stāvoklis ir labāks nekā iepriekšējās paaudzēs. Sliktā ziņa ir tā, ka jaunākās paaudzes pārstāvju skaits ir pārāk mazs, un tas dramatiski ietekmēs pilsētu teritorijas, dzīvojamo māju būvniecību, izglītības sistēmu un darba organizāciju.

Dalībvalstīm jāveido ģimenei labvēlīgāka vide, jānodrošina labākas bērnu aprūpes iespējas, vairāk dienas aprūpes centru darba vietās, iespēja apvienot bērna audzināšanu un darbu, kā arī jāpalielina sieviešu nodarbinātības līmenis, jānodrošina bērnu vecākiem lielāka iespēja strādāt pusslodzes darbu un atgriezties darbā pēc bērna kopšanas atvaļinājuma. Galvenokārt jānodrošina stabilas karjeras izaugsmes iespējas un pietiekami ienākumi, jo tās ir lietas, kas iedrošinātu cilvēkus veidot ģimeni.

Vairāk jāiegulda arī cilvēkresursu attīstībā, lai uzlabotu vispārējās un speciālās izglītības līmeni. Mūžizglītības programmas būtu ieguvums ne tikai jauniešiem, bet arī gados vecākiem cilvēkiem, kas labprāt strādātu daudz ilgāk un kas spēj tikt galā ar lielu darba slodzi, un ir augsti kvalificēti un labi motivēti.

Nevajadzētu likt pārāk lielas cerības uz F. Castex kundzes pašiniciatīvas ziņojumu. Vispārējas nozīmes sociālo pakalpojumu juridiskais statuss joprojām ir strīdīgs. Mēs neatbalstām ES mēroga pamatdirektīvu un saistošos tiesiskos regulējumus. Turklāt uzņēmumu pensijām, kas izveidotas pēc brīvprātības principa, nevajadzētu piemērot papildu saistības, piemēram, ģimenes atbalsta politikas kritērijus. Tas attiecas uz sociālo nodrošinājumu, nodokļiem, un līdz ar to tas ir jautājums, kas dalībvalstīs ir skatīts vairākkārt.

Ar šiem apsvērumiem un Eiropas Tautas partijas (Kristīgo demokrātu) un Eiropas Demokrātu grupas ierosinātajiem grozījumiem šis ziņojums ir kļuvis nozīmīgāks. Šis ziņojums ļaus uzsākt plašas sarunas par ievērojamajām demogrāfiskajām pārmaiņām.

  Alejandro Cercas (PSE). – (ES) Priekšsēdētāja kungs, komisāra kungs! Liels paldies par piedalīšanos šajā ļoti interesantajā diskusijā. Es vēlos izteikt arī lielu pateicību F. Castex kundzei par šī ziņojuma sagatavošanu un iespēju mums nopietnāk izskatīt šo jautājumu, kas ir mūsu pašu interesēs.

Piemēram, manis pārstāvētajā valstī – Spānijā, demogrāfiskā krīze ir nopietnāka nekā vidēji pārējās Eiropas Savienības valstīs, ja tas ir iespējams, un šis Komisijas paziņojums un šāda veida diskusijas ir ļoti vērtīgas, jo šī ir dziļi iesakņojusies un strukturāla, nevis īstermiņa problēma, un šī ir iespēja to skatīt plašākā, nevis tikai valsts mērogā, kas ļauj to pilnvērtīgāk analizēt un meklēt risinājumus.

Patiesi, kā minēja komisārs, mēs saskaramies ar problēmu, taču mums vēl ir izredzes. Mēs varam risināt šo problēmu, nevis tikai radītās sekas – to, ka Eiropā pastāv gados vecāku cilvēku īpatsvars un ka Eiropas iedzīvotāji noveco – bet arī tās cēloņus.

Mums ir jāaptur Eiropas iedzīvotāju novecošana, jo no gados vecāku cilvēku skaita palielināšanās mēs nevarēsim izvairīties: tas ir zinātnes un medicīnas sasniegumu nopelns, un progress turpināsies. Kā norādīja citi deputāti, lai risinātu šo problēmu, ir jāizstrādā dzimstības regulēšanas politika un demogrāfiskā politika; un Eiropai ir vajadzīgi bērni, lūk, kas mums ir vajadzīgs. Ir jāveic uzlabojumi visās jomās, taču, ņemot vērā to, ka šī ir nopietna un delikāta problēma un ja mēs nesāksim to risināt jau tagad, to mantos nākamās paaudzes.

Es piekrītu tiem, kas uzskata, ka Eiropas sociālais modelis nav problēmas iemesls, bet, gluži pretēji, tas varētu būt risinājums.

Ja nepastāvētu pašreizējā sociālā sistēma, Eiropas iedzīvotāju novecošana un zemais dzimstības līmenis Eiropā būtu vēl nopietnāka problēma. Citas sabiedrības, piemēram, Ķīna, kur gaidāmas līdzīgas sekas, par nepietiekamu efektīvo, ar dzimu jautājumiem saistīto un racionālo sociālo modeļu nodrošinājuma trūkumu maksās bargāku cenu nekā mēs.

Īsumā, tas notiks tāpēc, ka izmaiņas ir neizbēgamas, un mums būs tām jāpielāgojas. Ir iespējams mainīt mūsu sociālās sistēmas tehnikas, nemainot tās vērtības. Manuprāt, svarīgākais ir solidaritāte, ģimenes dzīves un darba apvienošana (lai dotu iespēju ģimenēm veidot jaunas paaudzes) un imigrantu integrācija, neuzskatot viņus par slogu vai negatīvu sabiedrības daļu, bet par parādību, kas, ar noteikumu, kas mēs spēsim to pieņemt, vēlreiz mums palīdzēs risināt šo problēmu. Visbeidzot, jārisina vērienīgas sarunas par sieviešu lomu mūsu sabiedrībā, un šīm sarunām, kā vienmēr, ir jābūt solidārām.

(Aplausi)

  Siiri Oviir (ALDE). – (ET) Komisāra kungs, priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi! Šobrīd vidējais dzimstības koeficients Eiropā ir 1,5, un tas nozīmē, ka iedzīvotāju skaits nepalielinās. Dalībvalstīs ir pētīta šī problēma, un pētījumi liecina, ka iedzīvotāji labprāt audzinātu vidēji divus vai trīs bērnus. Ir skaidrs, ka šīs cilvēku vēlmes nematerializējas.

Mēs dzīvojam 21. gadsimtā, un sievietes jau sen vairs neapmierina mājsaimnieces un bērnu aprūpētājas loma. Viņām ir laba izglītība, viņas vēlas strādāt un veidot karjeru; darba rezultātā gūtie ienākumi nodrošina labāku dzīves līmeni viņu ģimenēm. Taču mums jārīkojas, lai uzlabotu dzimstības līmeni un panāktu to, lai ģimenē būtu tik bērnu, cik vecāki vēlas. Cilvēkiem jājūtas drošiem par to, ka, laižot pasaulē bērnu, viņu karjera no tā necietīs, citiem vārdiem sakot, jāveido līdzsvars starp ģimenes un darba dzīvi, gan bērna mātei, gan tēvam.

Vecāki grib justies droši par to, ka varēs saviem bērniem nodrošināt labu izglītību un prasmes viņu interešu īstenošanai, vajadzības gadījumā izmantojot valsts sniegto materiālo atbalstu. Ja cilvēkiem nebūs šīs drošības sajūtas, viņi neuzņemsies pienākumu audzināt bērnu. Būtu naivi imigrāciju izmantot kā iedzīvotāju skaita palielināšanas veidu. Tas būtu tikai daļējs, īslaicīgs risinājums. Vairāk uzmanības būtu jāpievērš jauninājumiem, nevis imigrācijai.

Laika trūkuma dēļ es nevaru uzskaitīt visus attiecīgos faktorus, taču vēlos uzsvērt, ka demogrāfiskā situācija lielā mērā ir atkarīga no pieņemto lēmumu diapazona un tiesību normām dažādās jomās, sākot ar darba likumdošanu un ģimenes tiesībām, līdz pat vides tiesību aktiem un valsts garantijām. Noslēgumā vēlos pateikties F. Castex kundzei par viņas sagatavoto svarīgo ziņojumu, kurā jaušama spēcīga sieviešu empātija.

  Ewa Tomaszewska (UEN). – (PL) Priekšsēdētāja kungs! Šis rezolūcijas projekts vēlreiz vērš uzmanību uz demogrāfijas problēmām Eiropā. Mums jāuzņemas atbildība par mūsu kontinenta nākotni un par tā sociālo un ekonomisko attīstību, un tāpēc šim jautājumam jāpievērš īpaša uzmanība. Vidējais dzimstības koeficients, kas ir 1,5, ir pārāk zems. Lai nodrošinātu paaudžu maiņu, šim skaitlim jābūt lielākam par 2,15.

Atbalsts tādam ģimenes modelim, kurā ir maz bērnu vai nav neviena bērna, ģimenes dzīves apstākļi, kas negarantē pienācīgu un stabilu ekonomisko situāciju (kas radusies bezdarba un zemāku nodarbinātības normu rezultātā, īpaši attiecībā uz nodarbinātības periodu), un sieviešu sodīšana par bērna laišanu pasaulē, kas atspoguļojas pensiju sistēmā, viennozīmīgi ir saasinājuši šo problēmu. Sabiedrības novecošana, ko lielā mērā izraisīja citādā ziņā pozitīvā parādība – ilgs cilvēka mūžs, un arī negatīva attiecība, ņemot vērā tos cilvēkus, kas joprojām strādā un labi nopelna, un pensionārus, rada lielas finansiālas problēmas pensiju sistēmā. Lai mainītu šo situāciju, ir jārīkojas.

Taču es nepiekrītu ziņojumā paustajai idejai, ka šo problēmu var atrisināt ar migrācijas palīdzību. Pētījumi, kas tika veikti Polijas Tirgus ekonomikas izpētes institūtā, liecina, ka šādā veidā iedzīvotāju skaits palielinātos tikai par 2–3 %, kas nav pietiekami. Tas radītu arī vairākas sociālās problēmas, kā to šobrīd var novērot Dānijā, Francijā un Vācijā. Integrācija ir laikietilpīgs process.

Es vēlos vērst jūsu uzmanību uz ziņojumā sniegtajiem priekšlikumiem attiecībā uz tiesībām, kas piemērojamas ekonomisko migrantu ģimenēm. Manis ierosināto grozījumu pamatā ir nepilnības formulējumā, vai tā ir ģimene emigranta dzimtenes tiesību aktu skatījumā vai tās valsts skatījumā, kurā šobrīd dzīvo attiecīgais imigrants. Mani īpaši satrauc poligāmijas iespējamība un ar to saistītās tiesiskās un ekonomiskās sekas, ja sociālie pakalpojumi būtu pieejami arī šādām ģimenēm. Es arī vēlos ...

(Priekšsēdētājs pārtrauca runātāju)

  Bernard Wojciechowski (IND/DEM). – Priekšsēdētāja kungs! Šajā ziņojumā vārds „integrācija” ir minēts 24 reizes. Attiecībā uz ierosināto imigrantu integrāciju, kas tiktu veikta uz nodokļu maksātāju rēķina, nav ņemts vērā kāds būtisks aspekts, proti, reliģija un civilizācija. Karojošie sociālisma laicīgās iekārtas pārstāvji izvairās no šī jautājuma, lai gan musulmaņu skaits strauji palielinās.

Līdz 2025. gadam katrs trešais Rietumeiropas iedzīvotājs varētu būt vai būs musulmanis. Kenterberijas arhibīskaps nesen ierosināja Eiropā ieviest Šariata likumu, ko priekšsēdētāja kungs un šī Parlamenta pārstāvji, visticamāk, sauktu par „multikulturālismu”. Tas priekšplānā izvirza neskaidras debates par to, kādas ir iespējas un veidi, kā integrēt un asimilēt imigrantus, kas ieplūst mūsu kontinentā.

Vai asimilācija nozīmē to, ka imigrantiem būtu jāpārņem Eiropas civilizācija un Eiropas civilizācijai tas būtu jāpieļauj, vai arī tas nozīmē to, ka tiem būtu jāpalīdz seno Eiropas tautu pēcnācējiem veidot jaunu Eiropas iedzīvotāju? Vai kopīgas civilizācijas veidošana ir vēlama un iespējama?

Lai gan Eiropā vienmēr ir līdzās pastāvējušas dažādas kultūras, galvenais virziens bija kristīgā kultūra vai civilizācija, citiem vārdiem sakot, tāda kultūra, kas vienojusi lielāko daļu cilvēku, neatkarīgi no viņu identitātes. Jau vairāk nekā 20 gadsimtus šī civilizācija ir bijusi galvenā un ilgstošākā Eiropas mantojuma daļa. Rodas šāds jautājums: vai Eiropa būtu tāda, kāda tā ir šobrīd, ja septītajā un astotajā gadsimtā senās Romas pelnus savā īpašumā iegūtu un uz tiem sabiedrību izveidotu nevis kristieši, bet musulmaņi vai citas reliģijas pārstāvji? Atbilde ir vienkārša – nē! Tā nebūtu Eiropa. Tā būtu Ēģipte vai Lībija.

Par laimi ir cilvēki, kas nepieļaus Šariata kultūras tiesību ieviešanu. Reliģija būtu jāsargā no pārvaldes, īpaši no Eiropas pārvaldes. Tikai kristietība var integrēt citas reliģijas vienotā Eiropā, atzīstot, ka laicīgās ideoloģijas to nespēj. Esmu pārliecināts, ka Eiropa to spēj un ka Eiropas iedzīvotājiem vajadzētu atkārtoti pievērsties kristīgajai kultūrai un tradīcijām, kā arī brīvības vērtībām, līdztiesībai, tiesību aktiem un individuālajām tiesībām, kuras vairāk nekā 20 gadsimtus izmantoja visas tautas Eiropā un kas veicinājušas labklājību un morālo līdervadību pasaulē.

Šis ziņojums neveicinās integrāciju. Tas ir staigājoša miroņa simbols. Tā rezultātā var izveidoties kontinents, kuru apdzīvos zombiji, kas neapzinās savu nacionālo identitāti.

  José Albino Silva Peneda (PPE-DE). – (PT) Priekšsēdētāja kungs, komisār, dāmas un kungi! Mūža ilguma palielināšanās un dzimstības līmeņa pazemināšanās rezultātā pašreizējais Eiropas demogrāfiskās atkarības indekss palielināsies no esošajiem 49 % līdz 59 % 2025. gadā un līdz 77 % 2050. gadā.

Tas nozīmē, ka Eiropas Savienība ir piedzīvojusi nepieredzētu problēmu, jo nākotnē Eiropas pilsētās būs ļoti liels vecāka gadu gājuma cilvēku īpatsvars, un tāpēc sabiedrība būs citādāka, nekā tā ir šobrīd.

Būs jāveic ievērojamas pārmaiņas attiecībā uz svarīgiem sabiedriskās kārtības aspektiem. Izmaiņas būs jāveic ne tikai sociālā nodrošinājuma jomā, bet arī attiecībā uz veselības un sociālo aprūpi, kā arī nodokļu politiku, teritoriālo plānošanu, imigrāciju, drošību, kultūru, tūrismu, brīvā laika nodarbēm un citiem.

Būs jāpārskata arī pensiju sistēmas, lai tās vairs nebūtu galvenokārt tikai attiecīgo valstu finansētas, un, ja tās tomēr finansētu pašas valstis, lai maksājumi neienāktu tikai no algām.

Ņemot vērā tālejošās demogrāfisko izmaiņu sekas, šis jautājums jāskata no valsts pārvaldes un sociālās struktūras viedokļa, kas nozīmē visu uzņēmēju, kulturālo un sociālo partneru mobilizāciju, lai veiktu strukturētu analīzi un izvērtētu dažādus iespējamos pasākumus. Tāda ir šī ziņojuma būtība.

Šī ir vēl viena joma, kurā ir būtiski nekavējoties uzsākt sociālo dialogu; patiešām, nav citu veidu, kā risināt šo problēmu.

Es atbalstu Komisijas ziņojumu, kurā teikts, ka, ņemot vērā šī jautājuma steidzamību un nozīmīgumu, lai vecinātu dzimstības palielināšanos, ir jāizstrādā ilgtermiņa stratēģija. Tas ir vienīgais veids, kā apturēt šīs problēmas attīstību un tajā pašā laikā palīdzēt Eiropas Savienībai izmantot tās iespējas, lai veicinātu dzimstības palielināšanos.

  Harald Ettl (PSE). – (DE) Priekšsēdētāja kungs! Šodien šajā vēlajā stundā mēs aiz slēgtām durvīm apspriežam ziņojumu par Eiropas demogrāfisko nākotni. Šī ziņojuma sagatavotāja ir pelnījusi atzinību par šī ziņojuma sagatavošanu, jo tajā apskatīti politiskie un sociālie jautājumi, kā arī jautājumi, kas saistīti ar mūsu sabiedrības eksistenci. Ar šī ziņojuma saturu vajadzētu iepazīties visiem Parlamenta deputātiem, kas ikdienā slēpjas politikas ēnā un ignorē realitāti.

Šajā ziņojumā norādīts, kā un kurās jomās jāuzlabo ekonomiskā situācija. Ziņojumā sniegtas arī šīs problēmas attīstības prognozes, lai atvērtu mums acis un integrētā sabiedrībā veidotu politisku filozofiju. Tas attiecas uz mūžam mainīgo jautājumu par to, kas ir ģimene, un ka mūsdienu pārtikušajā sabiedrībā ģimenes veidošana tiek saistīta ar bailēm no nabadzības.

Rūpniecības uzņēmumos, un, protams, ne tikai, mačo tipa vadītāji, kuriem nekad nav bijis sabiedriskās dzīves, neļauj doties bērna kopšanas atvaļinājumā. Turklāt, ir neskaitāmi daudz tādu darba vietu, kurās nodarbinātie cilvēki šaubās, vai viņi var atļauties veidot ģimeni.

Ir jāīsteno papildu pasākumi, kas minēti šajā ziņojumā, lai uzlabotu demogrāfisko situāciju. Viens ir skaidrs: Nākotnes sabiedrība būs citādāka, nekā tā ir šobrīd. Lai nepieļautu to, ka paaudžu konflikts izraisa sociāli politisko krīzi, un konfliktu starp bagātajiem un nabadzīgajiem iedzīvotājiem, jārīkojas nekavējoties, un politiķiem jādomā politiski, bet viņu darbībām jābūt sociāli politiski tendētām.

Šis ziņojums ir vairāk nekā tikai nelabvēlīga laika apstākļu prognoze, un ir jārīkojas nekavējoties, lai uzlabotu situāciju nākotnē. Šis ziņojums ir nepārprotams aicinājums mainīt un pilnveidot mūsu sabiedrību, un, vēl jo vairāk, tā ir iespēja pilnveidot mūsu personisko izpratni par sabiedrību. Vēlreiz liels paldies referentei!

  Jean Marie Beaupuy (ALDE). – (FR) Priekšsēdētāja kungs, komisār! Kā jau H. Ettl kungs teica, mēs saskaramies ar lielām grūtībām. Visi mūsu līdzpilsoņi ir sapratuši, ka klimats ir izaicinājums. Daži ir sapratuši, ka izaicinājums ir demokrātija.

Taču tagad, kad esmu to pateicis, jājautā, kur atrodas Eiropas demogrāfiskās problēmas? Protams, ka pilsētās, jo 80 % iedzīvotāju dzīvo pilsētās. Kādas problēmas ir pilsētās dzīvojošajiem mūsdienu pilsoņiem un pilsētu mēriem? To jautāju, jo zinu, ka arī citi mani kolēģi Komisijas locekļi un deputāti, tāpat kā es, ir savu pilsētu mēri vai mēru vietnieki.

Ļaujiet man minēt divus piemērus. Viens no tiem būs ekonomisks piemērs. Pilsētām ir vai nu jāsniedz pajumte lielam iedzīvotāju skaitam vai arī, kā tas notiek atsevišķās Austrumvācijas pilsētās, jānoskatās, kā aizbrauc daudzi tās iedzīvotāji. Pēdējā gadījumā tas nozīmē neapdzīvotus mājokļus, neizmantotus ceļus, rajonus, kurus apsilda bez iemesla, un tukšas skolas, savukārt pirmajā piemērā tas nozīmē EUR 5 miljonus vērtu skolas būvniecību, kā tikko notika manā pilsētā, vai arī jauna rajona centra celtniecību, kas izmaksā EUR 7 miljonus. Tie rada ekonomiskus izdevumus, kas jāsedz pilsētām un to nodokļu maksātājiem.

Taču šīs grūtības nav tikai ekonomiskas, tās ir arī cilvēciskas, jo redzēt šajos rajonos izolētus cilvēkus, vērot, kā viss rajons noveco, vairs nedzirdēt priecīgus bērnus spēlējamies uz ielas, ir cilvēcisko attiecību problēma. Kā zināt, ir darbi, kurus neviens nevēlas strādāt. Dažās mazās pilsētiņās nav iespējams atrast santehniķi. Manā pilsētā vairs nav pietiekami daudz medmāsu. Mums nepietiek mājas izpalīgu, tādēļ cilvēkiem ir jāgaida rindā. Mēs saņemam tikai vienu, nevis divas stundas ilgu palīdzību. Tā ir nopietna cilvēciska problēma.

Komisāra kungs! Atkāpjoties no manas kolēģes F. Castex kundzes ziņojuma, par kuru rīt ar prieku balsošu, es kā Apvienotās grupas pilsētu un mājokļu jautājumos priekšsēdētājs vēlos jums lūgt ierosināt priekšlikumu par pilsētām, lai tuvākajā nākotnē katrai pilsētai varētu izveidot shēmu, kas ļautu labāk izprast un kontrolēt demogrāfisko situāciju gan vidējā termiņā, gan ilgtermiņā un pieņemt lēmumus par mājokļiem, transportu, skolām utt.

  Wojciech Roszkowski (UEN). – (PL) Priekšsēdētāja kungs! Ziņojums, par kuru diskutējam, pierāda, ka ES pat nespēj novērtēt situāciju. Mēs atrodamies uz demogrāfijas Titānika klāja, un neviens pat nav lūdzis orķestri sākt spēlēt, taču te nu mēs esam, debatējam par tik svarīgu jautājumu vakarā, kad ir tik maza auditorija.

Eiropas Savienībā ir demogrāfiska krīze. Ziņojumā tiek runāts par pārmaiņām, taču F apsvērumā minētais arguments acīmredzami ir pretrunā ar 1. punktā minēto. Tiek runāts par sieviešu neauglību, bet kā ar vīriešiem? Tiek runāts par pāru neauglību, it kā homoseksuāli pāri būtu auglīgi. Tiek runāts par neauglību, taču nekas nav teikts par abortiem, kas ir galvenais iemesls, kāpēc Eiropā samazinās iedzīvotāju skaits. Pēdējo 50 gadu laikā 27 dalībvalstīs ir veikti aptuveni 75 miljoni abortu. Ja nebūtu šo abortu, Eiropas Savienības iedzīvotāju skaits būtu par 15 % lielāks un krīzes nebūtu.

Eiropas Savienībā mēs vienmēr runājam par tiesībām, bet nekad nerunājam par pienākumiem attiecībā uz nākotni. To var salīdzināt tikai ar pieaugušajiem, kas atgriežas otrajā bērnībā. Mums ir krīze tādēļ, ka bērniem nevar būt bērni un arī vecākiem cilvēkiem nevar būt bērni, taču bez bērniem nav nākotnes.

  Csaba Őry (PPE-DE). – (HU) Paldies, priekšsēdētāja kungs! Ziņojums par Eiropas demogrāfisko nākotni ir svarīgs, jo tajā meklēti risinājumi būtiskām problēmām, piemēram, sabiedrības novecošanas apturēšanai, vēlmes kļūt par vecākiem palielināšanai, darba un ģimenes dzīves līdzsvara uzlabošanai, sieviešu nodarbinātības iespējām, gados vecāku cilvēku aprūpei, trūcīgo cilvēku nodrošināšanai papildus darbam un, kas ir ne mazāk svarīgi, ievērojamo sociālās labklājības sistēmu ilgtermiņa ilgtspējībai un finansiālajai dzīvotspējai.

Šo problēmu centrā ir ģimene, jautājums par darba dalīšanu ģimenē, tas, ka gan vīrs, gan sieva vienlaicīgi strādā, izglītības nodrošināšana arvien lielākam bērnu skaitam, kā arī turpmāka gados vecāku apgādājamo personu aprūpe un tās nodrošināšana. Kā iespējams iedrošināt pieaugušos vienlaicīgi strādāt un laist pasaulē bērnus? Un vēl mums Savienības politikas līmenī ir jāsaprot, ka vēlamies arī veicināt vecāku cilvēku nodarbinātību, tas ir, padarot iespēju strādāt pievilcīgu līdzās pensijai, iespēju robežās nedaudz atbīdot uz priekšu vecuma limitu un ar netiešu stimulu palīdzību samazinot priekšlaicīgu pensionēšanos.

Šos savstarpēji atkarīgos mērķus varam piepildīt tikai tad, ja pievērsīsim pienācīgu uzmanību diviem apsvērumiem: ģimeņu atbalstīšanai un cilvēku veselības stāvokļa uzlabošanai. Ir skaidrs, ka gados vecāku cilvēku vēlmi strādāt mēs varam palielināt tikai tad, ja viņi ir pietiekami veseli un var bez acīmredzamām problēmām turpināt strādāt.

Diemžēl, taupot budžeta līdzekļus, daudzas dalībvalstis atceļ un samazina pabalstus veselības uzturēšanai, uzkraujot darbiniekiem, tostarp gados vecākiem cilvēkiem un trūcīgajiem, arvien lielāku nastu. Tas ir nepareizs virziens. Tas nepalīdz īstenot Lisabonas stratēģiju, un tas nepalīdz risināt arī demogrāfiskās problēmas. Situācija ir līdzīga arī attiecībā uz ģimenes atbalsta sistēmām, un arī tās ir jāuzlabo, nevis jāatceļ un jāsamazina. Liels paldies, priekšsēdētāja kungs.

  Rovana Plumb (PSE). – (RO) Priekšsēdētāja kungs, komisāra kungs, cienījamie kolēģi! F. Castex kundzes ziņojums Eiropas nākotnei ir ļoti svarīgs, un es vēlos apsveikt referenti par tā saturu.

Pareizas demogrāfijas politikas pamatelements ir šāds: nevajag nākamajām paaudzēm uzdot uzdevumus, ko, ņemot vērā nākamajās desmitgadēs prognozētos apstākļus, ir gandrīz neiespējami izpildīt. Īsi sakot, mums ir jāatrod risinājumi, kas ir piemēroti tagadnei un, jo īpaši, nākotnei.

Eiropas demogrāfija ir visas Eiropas Savienības problēma, un es vēlos pievērst jūsu uzmanību faktam, ka reģionam, kuru man ir tas gods pārstāvēt, šajā jomā ir nopietnas problēmas. Patiesi, sociālā un kultūras realitāte, ko radījusi ilgstošā komunistiskā pieredze, ir tieši ietekmējusi demogrāfiskos procesus Austrumeiropas valstīs, un īpašs gadījums ir Rumānija.

Pirmajā mirklī reakcija uz demogrāfiskajām grūtībām šķiet vienkārša: dalībvalstīm ir ātri jāpārskata demogrāfijas politika, lai samazinātu negatīvās sekas, ko rada iedzīvotāju skaita samazināšanās un sabiedrības novecošana. Lai arī atbildes ne vienmēr ir tik vienkāršas kā jautājumi, vēlos uzsvērt, cik nozīmīgs ir ziņojuma 10. postenis, kurā dalībvalstīm pieprasa noteikt pasākumus, lai izveidotu kvalitatīvus un cenas ziņā pieejamus bērnu aprūpes pakalpojumus, ievērojot Barselonas deklarācijas mērķus, lai līdz 2010. gadam dalībvalstis izveidotu iestādes, kas ļautu nodrošināt aprūpi vismaz 90% bērnu vecumā no 3 gadiem līdz skolas vecumam un vismaz 33% bērnu, kas ir jaunāki par 3 gadiem. Tas ir gan augstsirdīgs, gan vajadzīgs uzdevums.

Es uzskatu, ka tiešs finansiāls atbalsts skaidras naudas veidā ir risinājums, taču īslaicīgs, tādēļ uzsvars ir jāliek uz vecāku atbalstīšanu attiecībās ar darba devēju un uz kvalitatīviem un pieejamiem bērnu aprūpes un izglītības pakalpojumiem, ar mērķi panākt ģimenes un profesionālās dzīves saskaņošanu. Eiropas iestādes un dalībvalstis ir sākušas apzināties demogrāfijas politikas nozīmi, taču ar to nepietiek. Vispirms mums ir vajadzīga precīza informācija par demogrāfisko situāciju Eiropā.

(Priekšsēdētājs pārtrauc runātāju.)

  Marian Harkin (ALDE). – Priekšsēdētāja kungs! Vispirms es vēlos uzteikt ziņojuma sagatavotāju par labi padarītu darbu. Šis ir ļoti visaptverošs ziņojums par svarīgu Eiropas Savienības problēmu: demogrāfisko grūtību pārvarēšanu.

Vēlos pieminēt tikai divas šajā ziņojumā apskatītās jomas: aprūpētāju, it īpaši, ģimenes aprūpētāju situāciju un pensiju jautājumu. Runājot par aprūpētājiem, ziņojumā dalībvalstīm atgādināts par dažādajiem trūkumiem, ar ko saskaras aprūpētāji, un lūgts tiem sniegt lielāku atbalstu, jo īpaši tiesības uz elastīgu darba laiku vai nepilnas slodzes darbu. Šādi iespējams aprūpētājus motivēt izdarīt izvēli un panākt saprātīgu darba un ģimenes dzīves saskaņošanu.

Patiesi, prejudiciālais nolēmums par labu prasītājam, kuru Eiropas Kopienu Tiesa nesen pieņēma kāda aprūpētāja no Apvienotās Karalistes ierosinātā lietā par piespiedu atlaišanu, varētu liecināt, ka Kopienu Tiesa domā līdzīgi.

Šajā ziņojumā arī uzsvērts, ka, lai nodrošinātu pilnīgu un vienlīdzīgu sieviešu un vīriešu dalību darba tirgū, liela nozīme ir aprūpējamo iespējai saņemt adekvātus pakalpojumus. Tas mums palīdzēs sasniegt Lisabonas stratēģijas mērķus. Taču adekvāti pakalpojumi, protams, ir jānodrošina jebkurā gadījumā.

Ziņojumā arī skaidri parādīta vidējās vīriešiem un sievietēm izmaksājamās arodpensijas lielā atšķirība. To bieži vien izraisa bērnu vai vecāku ģimenes locekļu aprūpei izmantotie darba pārtraukumi. Ziņojumā dalībvalstis arī aicinātas rīkoties, lai nodrošinātu, ka maternitātes vai paternitātes atvaļinājumam izmantotais darba pārtraukums neradītu neizdevīgu situāciju, kad tiek aprēķinātas tiesības uz pensiju.

Ir ļoti svarīgi panākt, lai pašreizējie aprūpētāji, no kuriem daudzi strādā visu diennakti, nekļūst par nākamajiem vecās un trūcīgās paaudzes pārstāvjiem. Lai to novērstu, dalībvalstīm ir jārīkojas, lai atrisinātu ar aprūpētāju pensiju saistīto problēmu. Tas būtu pilnīgi nepieņemami, ja cilvēki, kas veic aprūpētāju pienākumus, nesaņemtu pienācīgu pensiju.

  Ryszard Czarnecki (UEN). – (PL) Priekšsēdētāja kungs! Kad mācījos pamatskolā, 100 miljoni eiropiešu, gluži tāpat kā es, bija 14 gadus veci vai jaunāki. Kad es būšu 87 gadus vecs vīrs, Eiropā būs tikai 66 miljoni tāda vecuma bērnu. Šobrīd katram ceturtajam Eiropas pilsonim ir vairāk nekā 65 gadi, un pēc 40 gadiem pensijas vecuma grupā būs katrs otrais eiropietis.

Atcerēsimies, ka šie skaitļi nav tikai sausa statistika. Tikai tie vien jau izraisīs milzīgu sabiedrisko tēriņu un pabalstu palielināšanos. Eiropā, tostarp manā valstī, ir demogrāfiskā krīze. Ja atskatāmies 100 gadus atpakaļ, katrs sestais vai septītais pasaules iedzīvotājs bija eiropietis, taču pēc 40 gadiem mūsu kontinentā dzīvos tikai katrs divdesmitais.

Kas tādā gadījumā mums jādara? Jāatbalsta maternitāte, jārada ekonomisks stimuls laist pasaulē bērnus, tostarp nodokļu maksāšanas pārtraukumi, jāatbalsta lielas ģimenes; taču ir viena lieta, kas mums jādara pavisam noteikti – jāārstē neauglība. Šodien mēs sūdzamies un beigās runājam par imigrācijas problēmu, taču šo grūtību iemesls ir Eiropas tautu demogrāfiskais panīkums.

  Miroslav Mikolášik (PPE-DE). – (SK) Priekšsēdētāja kungs, komisār! Es uztraucos par to, ka dzimstības līmeņa rādītāji vairāku gadu garumā ir samazinājušies un ka prognozes liecina, ka līdz 2050. gadam mainīsies Eiropas Savienības iedzīvotāju struktūra. Papildus tam, ka Eiropas Savienības iedzīvotāji novecos, radīsies arī produktīvā vecuma iedzīvotāju trūkums. Tādējādi, salīdzinot ar reģioniem, kuros vērojama būtiska demogrāfiskā attīstība, Eiropas Savienība zaudēs savu konkurētspēju.

Tad demogrāfiskā nelīdzsvarotība var ietekmēt arī sociālās labklājības un pensiju sistēmu finansēšanu. Taču šī situācija nav nekas jauns, un pašreizējās negatīvās demogrāfiskās pārmaiņas liek mums uzdot svarīgus jautājumus; meklējot pārmaiņu risinājumus, mums ir jāanalizē to cēloņi un sekas. Manuprāt, viens no galvenajiem iemesliem šai demogrāfijas ziemai ir nelabvēlīgie apstākļi un tendences, kas mēģina vājināt tradicionālo sievietes un vīrieša veidoto ģimenes savienību, sievietes kā mātes un vīrieša kā bērnu tēva lomu, ekonomiskos ieguvumus un sociālos pabalstus daudzbērnu ģimenēm u.c.

Kā tēvs un kā medicīnas zinātņu doktors, es atzinīgi vērtēju ziņojuma sadaļas, kurās runāts par maternitātes aizsargāšanu un sociālekonomiska pabalsta nodrošināšanu ģimenēm un darbībām, kas ļautu vīriešiem un sievietēm veiksmīgāk apvienot darbu un ģimenes dzīvi. Es arī atbalstu racionālo un pragmatisko pieeju imigrācijas politikai. Es tikai vēlos minēt, ka, manuprāt, racionāla imigrācijas politika nozīmē nodrošināt tādu amatu aizpildi, kuriem ES dalībvalstīs jau sen trūkst darbaspēka. Tieši šajā jomā mums ir vajadzīga labi pārdomāta un sagatavota Eiropas politika. Piesakoties tā sauktajai Zilās kartes sistēmai, Eiropai imigrācijas procesa ietvaros jāizvēlas tikai tādi cilvēki, kas ir kvalificēti un var strādāt profesijās, kurās mūsu tirgū trūkst darbaspēka.

Vēl viens pozitīvs aspekts, manuprāt, ir neauglīgu pāru iespēja adoptēt bērnus un radīt labvēlīgus apstākļus audžuvecāku ģimenēm. (Es tūlīt beigšu.) Taču es neatbalstu medicīnisko apaugļošanu kā neauglības ārstēšanas iespēju, jo …

  Joel Hasse Ferreira (PSE). – (PT) Priekšsēdētāja kungs, komisār, dāmas un kungi! Jautājums par Eiropas demogrāfisko nākotni ir pelnījis lielu šī Parlamenta uzmanību. Lisabonā es kopā ar kolēģi Edite Estrela debatēs par P. Bushill-Matthews kunga ziņojumu atbalstīju sabiedrisko uzklausīšanu par demogrāfiju un paaudžu solidaritāti. F. Castex kundzes ziņojums, par kuru vēlos viņu apsveikt, attiecas uz plašāku perspektīvu – Eiropas demogrāfisko nākotni.

Paaudžu grūtības ir vērojamas ne tikai paaudžu, bet arī reģionu vidū, un tās ietver migrantu integrāciju, cilvēkresursu politiku un, protams, problēmas, kas saistītas ar demogrāfisko atjaunošanos.

Demogrāfiskā atjaunošanās, dāmas un kungi, ietver sevī to, ka jānovērtē bērnu aprūpes iestāžu nozīme, jo tās vecākiem atvieglo atgriešanos darba tirgū un palīdz cīnīties pret nabadzību, jo īpaši vienvecāka ģimeņu gadījumā.

Taču ļoti svarīgi ir arī ņemt vērā, ka dažās valstīs vēl nav sasniegti atsevišķi Barselonas stratēģijā noteiktie mērķi šajā un citās jomās; es vēlētos uzsvērt lielāku sieviešu iesaistīšanos darba dzīvē un atbalsta sniegšanu cilvēkiem, kas strādā pēc 55 gadu vecuma sasniegšanas.

Arī nodokļu ziņā ir svarīgi, lai dalībvalstis pārdomātu, kā veicināt efektīvus pasākumus, lai palielinātu dzimstības līmeni un samazinātu finansiālos ierobežojumus, kas saistīti ar vēlmi laist pasaulē vairāk bērnu.

Izteiksimies skaidri, ir svarīgi, lai darbinieki, ja viņi to vēlas, varētu pagarināt savu darba mūžu katras dalībvalsts tiesiskā regulējuma ietvaros, taču ir arī jānodrošina tiesības uz pensiju likumīgajā pensionēšanās vecumā. Protams, ir svarīgi padarīt sociālā nodrošinājuma sistēmas ilgtspējīgākas.

Eiropas nākotne attiecībā uz iedzīvotāju skaitu ir cieši saistīta ar imigrāciju no dienvidiem, tādēļ izglītības sistēmām ir jāņem vērā imigrantu un to ģimeņu vajadzības, lai viņi dažādajās dalībvalstīs justos apmierināti un piepildīti.

Noslēgumā vēlos teikt, ka Eiropas demogrāfiskā nākotne ir atkarīga arī no mums – Eiropas Parlamenta. Esmu drošs, ka mums izdosies izpildīt savus pienākumus.

  Zdzisław Zbigniew Podkański (UEN). – (PL) Eiropas demogrāfiskā nākotne ir ilgtermiņa problēma. Eiropa strauji noveco. Mūs apdraud darbspējīgā vecuma iedzīvotāju skaita samazināšanās, ekonomiskās konkurētspējas mazināšanās, mazāks sociālās aprūpes finansējums un pensiju sistēmu līdzsvara nodrošināšana.

Eiropas Savienības lielā paplašināšanās un jauno dalībvalstu iedzīvotāju migrācija uz vecajām dalībvalstīm labāku ieņēmumu meklējumos Rietumeiropā šo problēmu ir atvieglojusi, taču nav atrisinājusi. Eiropas novecošanas process turpinās, un ir nepieciešams izlēmīgi rīkoties, tostarp, tādās jomās, kā: cilvēktiesību un darba tiesību aizsardzība, ģimenes institūtu atbalstošas politikas veicināšana, medicīniskā aprūpe un sociālā palīdzība, šajā virknē jāiekļauj arī cilvēkresursu un imigrācijas vadības uzlabošana. Šīs darbības sniegs vēlamos rezultātus tikai tik ilgi, kamēr globalizācijas procesi neiznīcinās cilvēci un ģimenes institūtu un kamēr lielākā vērtība būs cilvēks, nevis kapitāls.

  Anna Záborská (PPE-DE). – (SK) Eiropa saskaras ar īpaši negatīvu demogrāfisko tendenci, kas liecina, ka turpmāko 50 gadu laikā Eiropas Savienībā notiks būtiskas demogrāfiskas pārmaiņas. Šobrīd visnopietnākās problēmas ir dzimstības līmeņa samazināšanās un pakāpeniska iedzīvotāju novecošana un nāve. Noteiktos apstākļos pat pastāv drauds, ka pienāks eiropiešu civilizācijas gals. Diskutējot par šīs situācijas cēloņiem, mums ir jābūt patiesiem.

Pēdējo 50 vai pat vairāk gadu laikā mākslīgi pārtrauktu grūtniecību dēļ pasaulē nav nākuši desmitiem miljonu eiropiešu. Jaunieši nav audzināti seksuālajā jomā izturēties atbildīgi; tipiska mūsdienu sabiedrības pazīme ir seksuālā brīvība. Pēdējo 50 gadu laikā arī pieaudzis sabrukušo, šķirto un nepilnīgo ģimeņu skaits, un dzimst arvien vairāk ārlaulības bērnu. Papildinot šo milzīgo bērna vērtības samazināšanos, jāmin piemērs: cik procentus no vienas vai divu automašīnu izmaksām gadā nodokļos var norakstīt uzņēmējs, un cik daudz no ar bērnu saistītām izmaksām var norakstīt vecāki? Mūsu sociālā politika atalgo cilvēkus, kuriem bērnu ir maz vai nav vispār un kuri pilnībā pievēršas karjerai darbā. Mums ir sociālā politika, kas liek daudzbērnu ģimenēm nonākt nabadzībā vai atkarībā no valsts pabalstiem. Valsts ir galvenais lemjošais institūts, kas ar tiesību aktiem nodokļu un sociālajā jomā ir iesaistīts lemšanā un resursu pārdalīšanā, kā arī starppaaudžu solidaritātes veicināšanā. Plašsaziņas līdzekļi un sabiedrība uz sievietēm izdara milzīgu spiedienu, liekot viņām ticēt, ka vērtība un jēga ir tikai tādam darbam, ko viņas dara strādājot. Bērnu dzemdēšanu un audzināšanu vēl joprojām uztver kā vajadzīgu ļaunumu. Mātes lomai nav praktiski nekādas vērtības. Naudas izteiksmē šī vērtība netiek izteikta pat kā minimālā alga.

Noteikti ir arī citi iemesli, taču Eiropas demogrāfiju ir sagrāvuši iepriekš minētie. Tikai likvidējot šos cēloņus, mēs atkal varēsim padarīt Eiropu par nākotnes un cerību kontinentu, jo kontinents bez bērniem ir kontinents bez nākotnes.

  Edite Estrela (PSE). – (PT) Priekšsēdētāja kungs, komisār! Vispirms es vēlos pateikties F. Castex kundzei par lielisko darbu.

Demogrāfiskās pārmaiņas Eiropai ir milzīgs izaicinājums. Pirms simt gadiem Eiropas iedzīvotāji veidoja 15 % no pasaules iedzīvotāju skaita. 2050. gadā, visticamāk, tie būs tikai 5 %. Eiropas Savienībā katrai sievietei ir vidēji 1,5 bērni, tas ir mazāk nekā populācijas uzturēšanai vajadzīgais bērnu skaits ģimenē – 2,1.

Situācija ir nopietna, un tā negatīvi ietekmēs ekonomiku, sociālās nodrošināšanas sistēmas un sabiedrību kā tādu.

Tādēļ ir jāveic tādi pasākumi, kādi nesen pieņemti Portugālē, kurā ieguldīti vairāk nekā EUR 100 miljoni, lai visā valstī nodrošinātu mazbērnu novietnes un pirmsskolas izglītības iestādes, tādējādi pārsniedzot Lisabonas stratēģijā noteiktos mērķus. Labi piemēri, kuriem citas valstis var sekot, ir pirmsdzemdību pabalsta piešķiršana trūcīgākajām grūtniecēm, ģimenes pabalsti imigrantu bērniem, maternitātes atvaļinājuma pagarināšana, ģimenes pabalsta palielināšana par 20 % vienvecāka ģimenēs, nodokļu priekšrocības uzņēmumiem, kuru darbiniekiem tiek izveidotas vai subsidētas mazbērnu novietnes, maternitātes pabalsta izveidošana, kā arī valsts atbalsts medicīniski aprūpētai prokreācijai.

  Marie Panayotopoulos-Cassiotou (PPE-DE). – (EL) Komisāra kungs! Es nešaubos, ka viss manu kolēģu atkārtotais mudinās jūs iekļaut demogrāfisko problēmu starp svarīgākajiem jautājumiem jaunajā sociālā darba kārtībā, un mēs ceram to saņemt kā jūsu priekšlikumu 2008. gadam.

Izmantojot plānoto dzīves cikla pieeju, demogrāfiskā attīstība ir saistīta ar nākotnē vajadzīgo prasmju prognozēšanu un uzraudzību, lai nodarbinātības tirgu varētu nodrošināt ar dinamisku cilvēkkapitālu. Tas ir nepieciešams, lai palielinātu izredzes saglabāt Eiropas Savienības attīstības salīdzinošās priekšrocības.

Es apsveicu F. Castex kundzi par viņas pacietību, veicot tik sarežģītu novērtējumu. Viņas izveidotajā ziņojumā varam redzēt kopsavilkuma veidā izklāstītu nepārtrauktu problēmu virkni. Risinājumu sniegs horizontāla rīcība.

Komisijas paziņojumā ir norādītas problēmas, kuru risināšanai dažādās nozarēs ir nepieciešama paraugprakse nacionālā, reģionālā un vietējā līmenī. Pirmā vajadzība, kā jau mēs vairākkārt esam dzirdējuši, ir stiprināt starppaaudžu solidaritāti ar daudzpusīga materiālā un morālā ģimenes atbalsta palīdzību. Šajā situācijā visiem ģimenes locekļiem vajadzētu būt ieguvējiem neatkarīgi no tā, vai ģimene dzīvo pilsētā vai attālā ciemā un neatkarīgi no ģimenes locekļu vecuma, izcelsmes un tā, vai viņi ir vietējie vai imigranti.

Dzīvojot dalībvalstī, ģimenes locekļiem ir jāvar attīstīt savas spējas, kas ir labklājības veidošanas pamats. Ģimenes ir attīstības sirds: tās nodrošina darbaspēku, patērē preces un dod jaunus dinamiskus sabiedrības locekļus. Lai veidotos jaunas ģimenes, ir jāgarantē juridiskā drošība, jānodrošina politikas nepārtrauktība un, pats galvenais, godīgs dialogs valsts un privātajā sektorā.

  Corina Creţu (PSE). – (RO) Godātie kolēģi! Vispirms es vēlos norādīt, cik kvalitatīvs ir F. Castex kundzes ziņojums; ziņojums par tēmu, kas ir būtiska Eiropas sociālā modeļa nākotnei, kā arī Eiropas Savienības reģiona ekonomiskajai izaugsmei. Vēlos arī atzinīgi vērtēt komisāra V. Spidla kunga klātbūtni un viņa pievēršanos sociālajiem jautājumiem. Es izsaku īpašu pateicību F. Castex kundzei par to, ka ziņojumā pievērsta uzmanība sievietes statusam un cieņai, viņas pilsoņu tiesību un brīvību ievērošanai.

Man šeit nav jāatceras drāmas, ko piedzīvoja Rumānijas sievietes komunisma laikā, kad aborti bija aizliegti, cilvēku traģēdijas, ko radīja aborti, kurus sievietes ar primitīviem līdzekļiem veica pašas. Rumāņu režisora Cristian Mungiu uzņemtajā filmā, kas 2007. gada Kannu kinofestivālā saņēma balvu „Zelta palmas zars”, ir reāli atainota šī milzīgā nacionālā trauma, ko piedzīvoja rumāņi – situācija, kuru, es zinu, normālā pasaulē ir grūti saprast.

Pēc komunistiskā režīma krišanas Austrumeiropas valstis piedzīvoja patiesu demogrāfisko šoku. Vairāk nekā piecpadsmit gadus demogrāfiskais pieaugums bija negatīvs, un mēs klusi novērojam lēnu šīs situācijas mainīšanos. Taču, vispārīgi runājot, ir ļoti daudz jādara, lai šo situāciju Eiropas Savienības valstīs mainītu, un ziņojumā piedāvātie pasākumi man šķiet piemēroti, valstu valdībām tie ir jāpieņem un Komisijai – jāatbalsta.

Vēl viens aspekts, ko vēlos pieminēt, ir pensiju sistēma. Visā Eiropā vecums, kādā jaunieši ienāk darba tirgū, satraucoši palielinās, vienlaicīgi samazinoties pensionēšanās vecumam. Vairākas valstis sūdzas par darbaspēka deficītu, bet, no otras puses, darbinieki vecumā ap 50 gadiem dodas pensijā vai arī vairs nevar atrast darbu. Es atzinīgi vērtēju arī pasākumus, kas ziņojumā ieteikti šīs problēmas risināšanai.

  Rumiana Jeleva (PPE-DE). – (BG) Priekšsēdētāja kungs, kolēģi! Eiropa ir pirmais reģions pasaulē, kas izjūt demogrāfisko grūtību ietekmi.

Demogrāfisko attīstību veido trīs faktori: dzimstības līmenis, mūža ilgums un migrācijas plūsmas. Pēdējo trīs desmitgažu laikā dzimstības līmenis Eiropas Savienībā ir samazinājies, un nav novērota šīs tendences mainīšanās. Atsevišķās dalībvalstīs tas samazinās, savukārt manā dzimtenē Bulgārijā to var saukt par „demogrāfisko sabrukumu”, jo mūsu valstī ir zemākais dzimstības, bet augstākais mirstības līmenis Eiropā.

Tai pat laikā pieaug mūža ilgums. Tā ir stabila tendence, kas nākotnē ietekmēs visus Eiropas pilsoņu ekonomiskās un sociālās attīstības aspektus.

Apskatīsim, piemēram, vecumatkarības līmeni. Pašreiz tas ir 1 pret 4, kā tas šeit ir norādīts. Tiek prognozēts, ka līdz 2050. gadam šis rādītājs jau būs viens pret divi. Taču pat šodien šis uztraucošais skaitlis ir kļuvis par faktu. Es vēlreiz minēšu Bulgārijas piemēru, kurā pensionāru un strādājošo iedzīvotāju attiecība jau ir 1 pret 1,2.

Runājot par migrācijas plūsmu, mūsu pieeja ir jākoncentrē uz efektīvu vadību nevis pārmērīgu kontroli. Mums ir vajadzīga elastīgāka Kopienas un dalībvalstu politika attiecībā uz imigrantiem, jo īpaši, imigrantiem, kas nāk no trešām valstīm. Imigrācija varētu būt pozitīvs elements, taču tā nav „panaceja”, kas atrisinās visus pašreizējo demogrāfisko problēmu aspektus.

Visi šie piemēri liecina, ka demogrāfiskās grūtības ir fakts un ka mums ar tām jācīnās tagad. Mums ir jāmaina perspektīva, un grūtības ir jāpadara par iespējām. Šķiet, ka par demogrāfiskajām pārmaiņām tiek pārāk daudz runāts un pārāk maz darīts. Tādēļ es stingri atbalstu uzskatu, ka demogrāfiskajai attīstībai ir jābūt horizontālas politikas principam, kas jāiekļauj Kopienas, kā arī valsts, reģionālo un vietējo iestāžu dažādu jomu politikā.

  Gabriela Creţu (PSE). – (RO) Mums ir ļoti labs ziņojums, kurā, šķiet, viss ir pateikts. Mēs pateicamies cilvēkiem, kas pie tā ir strādājuši. Taču ļaujiet man izmantot pārfrāzējumu, kas nav tikai retoriska figūra. Mūsu vispārējais mērķis kā politiķiem ir sakārtot cilvēku attiecības sabiedrībā, lai mēs visi varētu dzīvot pēc iespējas ilgāk un saglabāt līdzsvaru ar dabu. Akceptējot šo mērķi, mums nebūs demogrāfisku problēmu.

Patiesībā par mums ir jāveic demogrāfisks pētījums tikai tādēļ, ka nepamatoti vienkāršojām un ignorējām to, kas esam. Pastāv citi rādītāji, ar kuriem mēra sabiedrības kā populācijas situāciju, un mēs tos zinām. Tos sauc par tautas attīstības indeksiem. No šī skatupunkta Eiropas Savienības valstis ierindojas visattīstītāko valstu priekšgalā, un tas ir labi. Grūtības slēpjas nevis tajā, ka ir jāmaina rīcība demogrāfijas jomā, bet tajā, ka mums jāatzīst nepieciešamība mainīt mūsu ekonomisko un sociālo modeli. Tas ir lielisks attiecībā uz citiem modeļiem, taču nepietiekams. Tas atpalika no mūsu cilvēciskās attīstības. Pastāv plaisa starp mūsu vispārējo mērķi un sabiedriskās vides organizāciju un ekonomiskajām attiecībām, starp deklarācijām un faktiem.

Mēs sakām, ka ir jālaiž pasaulē vairāk bērnu. Tai pat laikā 30 % Eiropas bērnu dzīvo zem nabadzības sliekšņa. Mēs prasām, lai sievietes dzemdē bērnus, taču vientuļās mātes saskaras ar vislielāko izslēgšanas risku. Nodarbinātības līmenim ir jāpalielinās, taču sociālie pakalpojumi nav jāfinansē. Mēs eksportējam problēmas un vēlamies importēt risinājumus, taču cilvēki nav tirgus. Ja vēlamies atrisināt šo problēmu, mums ir jācilvēcisko ekonomiskās un sociālās attiecības. Tās ir vislielākās grūtības.

SĒDI VADA: VIDAL-QUADRAS KUNGS
priekšsēdētāja vietnieks

  Péter Olajos (PPE-DE). – (HU) Priekšsēdētāja kungs! Es jūs uzrunāju pārstāvot reģionu, kas cieš no demogrāfiskās krīzes un kurā dzīvo viena no slimākajām tautām šajā teritorijā. Kā deputāts, kas ir atbildīgs par sabiedrības veselību, es nevaru pārspīlēt, sakot, cik cieši mūsu demogrāfiskās problēmas ir saistītas ar sabiedrības veselības problēmām. Manā dzimtenē Ungārijā, cilvēki mirst no vēža vairāk nekā jebkur citur Eiropā, un arī tas ietekmē faktu, ka katru gadu nomirst par 50 % vairāk cilvēku nekā piedzimst.

F. Castex kundzes ziņojumā par Eiropas demogrāfisko nākotni ir pareizi norādīts, ka ir jāizstrādā jauna politika, lai nodrošinātu demogrāfisko atjaunošanos. Ļaujiet man sniegt tikai vienu piemēru. ja islāma valstīs iedzīvotāju skaits līdz 2050. gadam palielināsies līdz 1 300 miljoniem, tad Eiropā tas no 495 miljoniem samazināsies līdz 400 miljoniem cilvēku.

Šī jaunā demogrāfiskā politika ir jāveido uz diviem pamatiem: ģimenes, vissvarīgākā sabiedrības pamatelementa, un veseliem cilvēkiem. Ģimenēm ir jāgarantē sistēma, kas tās efektīvi motivē un sniedz drošību. Šodien daudzās dalībvalstīs tiek likta vienlīdzības zīme starp bērnu laišanu pasaulē un nokļūšanu nabadzībā. Taču ir arī daudzi labi piemēri. Atsevišķas valstis daļu no lielo ģimeņu nastas uzliek uz saviem pleciem. Šis labais piemērs ir jāīsteno visās valstīs.

Veselība ir dzīves kvalitātes priekšnoteikums. Pilsoņi ir jāieinteresē sava veselības stāvokļa saglabāšanā. Viņi saņems katrā materiālajā jomā vajadzīgo valsts atbalstu, piemēram, obligātās pārbaudes un bezmaksas sportošanas iespējas, kā arī visu ar intelektuālo sfēru saistīto atbalstu, tas ir, veselības izglītību un demogrāfiskās zināšanas.

Katras dalībvalsts pamatinteresēs ir uzlabot situāciju demogrāfijas un veselības jomā. Tas ir īpaši svarīgi Ungārijā, kur nākotnē iedzīvotāju skaits var būt zemāks par 10 miljoniem un kur vidējais mūža ilgums ir par desmit gadiem mazāks nekā vidējais mūža ilgums Eiropā. Eiropas nākotne ir atkarīga no pašreizējo paaudžu rīcības demogrāfijas jomā. To, ko, nepiemērotas politikas dēļ, valdībai neizdosies izdarīt tagad, vēlāk būs grūti labot.