Debašu stenogramma

Ceturtdiena, 2008. gada 21. februāris - Strasbūra

9.3. Ziemeļu Kivu (Kongo Demokrātiskā Republika)

  Priekšsēdētājs . - Nākamais punkts ir debates par sešiem priekšlikumiem rezolūcijai par Ziemeļu Kivu (Kongo Demokrātiskā Republika)⁽¹⁾.

  Erik Meijer, autors. - (NL) Priekšsēdētāja kungs, šis Parlaments pamatoti pievērš lielu uzmanību tam, kas notiek bijušajā Beļģijas kolonijā Kongo Demokrātiskajā Republikā un it īpaši nepārtrauktajām cīņām, piespiedu pārvietošanai, izvarošanai un masveida slepkavībām šīs plašās valsts austrumos. Šīs šausmas ir veidojušas daļu no konflikta kaimiņvalstīs Ruandā, Burundi un Ugandā. Starptautiski atzītām valsts robežām ir maz nozīmes cilvēku grupām, kam jāmeklē jaunas teritorijas izraidīšanas vai ilgstoša iztikas līdzekļu trūkuma dēļ. Šajā reģionā viss mainās, un lieta ir tā, ka vissīkākā kustība vienā vai citā virzienā var izsaukt vai nu vardarbību vai šausmas. Militāri grupējumi, kas gūst respektu, varu un bagātību savas iedzimtās kaušanās patikas dēļ, palielina jau esošās problēmas un padara tās vēl grūtāk atrisināmas.

Ļoti nesen, 17. janvārī šeit Parlamentā mēs apspriedām stāvokli Kongo Demokrātiskajā Republikā un pieņēmām rezolūciju, kas izteica mūsu vēlmi, lai visas šausmas tiek pārtrauktas. Es baidos, ka mēs varētu pieņemt vēl daudzas rezolūcijas par šo lietu bez nekādiem no tā izrietošiem risinājumiem. Cerības, ka pagājušā gada vēlēšanas Kongo Demokrātiskajā Republikā varētu atrisināt problēmas, ir beigušās ar vilšanos. Prezidenta pienākumu izpildītājs J. Kabila ir uzvarējis, bet viņš pārstāv citus uzskatus, nekā kustība, no kuras viņš ir cēlies, un gan prezidenta, gan parlamenta vēlēšanu rezultāti bija strīdīgi opozīcijai.

Jautājums ir, kā tik lielai valstij ar tik sliktiem saziņas kanāliem un tik daudzām dažādām tautām ir jāfunkcionē lai to atbalstītu visi tās iedzīvotāji un visi tās atšķirīgie politiskie spēki. Neliekas, ka tas varētu izdoties tādā vietā kā Kongo Demokrātiskā Republika, kur plosās dzīvību apdraudošas slimības, vidi un zemi ekspluatē pārmērīgi un cilvēki paliek pilnīgi bez tiesībām. Jautājums ir par to, vai 23. janvāra pamiers Ziemeļu un Dienvidu Kivu, kas pieņem kā pašsaprotamu karojošo frakciju atbruņošanu un bēgļu atgriešanos viņu dzīves vietās, ir iespējams un vai Apvienoto Nāciju Organizācija var piedalīties uz vietas šajā nolūkā. Tam nebūs panākumu, ja ievēlēs konfliktā iesaistījušās puses, bet varbūt, ja pierunās puses, piemēram, karojošo pusi, atteikties no seksuālas vardarbības un ielaist ārstus.

  Alain Hutchinson, autors. - (FR) Priekšsēdētāja kungs, es netaisos diskutēt par situāciju Kongo Demokrātiskajā Republikā kopumā, bet gan valsts ziemeļaustrumos un Kivu reģionā, kur nežēlīgs karš ir plosījies gadiem un ar vēl lielāku intensitāti pēdējos mēnešos.

Jūs varētu teikt, ka visi kari ir nežēlīgi, bet es jūtu, ka šis ir pārāks. Šis karš ir radījis un turpina radīt simtiem tūkstošiem upuru, nāves un pārvietotu personu, bet simtiem un tūkstošiem sieviešu, mazu meiteņu un vecomāšu ir arī pārcietušas to, ko tagad sauc par seksuālu vardarbību. Tomēr tas ir kaut kas vairāk; izvarošana tiek izmantota kā īsts kara ierocis, un tas notiek sabiedriskās domas un starptautiskās sabiedrības, un it īpaši Eiropas sabiedriskās domas noteiktas vienaldzības apstākļos.

Šis nežēlīgais karš ir plosījies divus gadus starp konkurējošām frakcijām: nemiernieku vienības Kongo ģenerāļa disidenta Laurent Nkunda vadībā, bijušie genocīda veicēji Ruandā, kas tika ievesti pēc kampaņas beigām 1994. gadā, bet diemžēl arī noteikti elementi no nesen atlaistās Kongo armijas. Ar to pietiek. Par laimi visas iesaistītās frakcijas nesen noturēja miera konferenci, un tā noveda pie uguns pārtraukšanas. Priekšsēdētāja kungs, diemžēl šis uguns pārtraukums ir ārkārtīgi trausls, un spriedze atkal palielinās.

Tāpēc mēs ierosinām divas būtiskas prioritātes: pirmā vajadzība ir civiliedzīvotāju aizsardzība, lai dotu MONUC misijai uz vietas līdzekļus, ar ko viņus aizstāvēt. Atbilstīgi ANO hartas VII nodaļai tā var izmantot ieročus misijas pildīšanai, jo šīm masveida slepkavošanām ir vienkārši jābeidzas. Otra prioritāte ir atbalstīt miera centienus, kas te tika apspriesti, jo problēmas risinājums Lielo ezeru reģionā būs politisks, kur iesaistīsies visas puses, arī Ruanda, kurai jāuzņemas savas saistības repatriēt savus pilsoņus, kas darbojas Kivu.

  Adam Bielan, autors. - (PL) Priekšsēdētāja kungs, kopš Otrā pasaules kara beigām neviens cits konflikts nav bijis tik nežēlīgs un barbarisks kā Kongo. Bruņots konflikts Ziemeļu Kivu provincē ir ildzis ar mainīgu intensitāti pēdējos 10 gadus. Tas devis vairāk nekā piecus miljonus upuru. Katru dienu mirst aptuveni 1 500 cilvēki cīņu rezultātā.

Masveida slepkavības, jaunu meiteņu un māšu izvarošana un civiliedzīvotāju un bērnu piespiedu iesaukšana bruņotajos spēkos ir ikdienas parādības. Daudzi citi nopietni cilvēktiesību pārkāpumi ir notikuši pēdējo mēnešu laikā Kongo Demokrātiskās Republikas austrumos. Tos veikuši nemiernieku grupējumi, kas ir uzticīgi Laurent Nkunda, demokrātisko spēku kaujinieki, kas cenšas atbrīvot Ruandu, un Kongo armija pati. Kongo austrumu daļai ir nepieciešama tūlītēja medicīniska palīdzība un pārtika, jo nesenie notikumi ir likuši humāno organizāciju lielākajai daļai apturēt savu darbību.

Tāpēc es aicinu Padomi un Eiropas Komisiju padarīt pieejamus krīzes finanšu līdzekļus, ņemot vērā neparasti nopietno humāno situāciju šajā reģionā.

  Bernd Posselt, autors. − (DE) Priekšsēdētāja kungs, ikviens, kas reiz redzējis Austrumāfrikas Lielo ezeru reģionu no gaisa, varētu domāt, ka tā ir paradīze. Īstenībā tā bieži vairāk līdzinās ellei zemes virsū. Tas ir reģions, pilns fantastiska dabas skaistuma un bagātīgiem dabas resursiem no vienas puses un drausmīgu ciešanu pilns no otras puses: dabas katastrofas, karš, izraidīšana, bads, slimības, masveida slepkavības, masveida izvarošana un etniski konflikti – sliktāk nekā jebkur citur. Tikai Ziemeļu Kivu vien ir 800 000 valsts iekšienē pārvietotu cilvēku.

Ir svarīgi atzīt, ka šī izraidīšanas problēma pastāv robežas abās pusēs. Āfrikā pastāv parādība, kas šādā veidā nav nekur citur, proti, ka cilvēkus nevis vienkārši pārvieto no vienas konkrētas robežas puses uz otru pusi. Te turpretī katra valsts izraida cilvēkus no savas robežu puses uz otru valsti, tādēļ bēgļi un pārvietotie ir abās pusēs. Tā rezultātā valstis ir pilnīgi nestabilas. Tieši tāpēc mēs gribam sniegt humāno palīdzību, un mums ir jānodrošina masīva klātbūtne, lai palīdzētu cilvēkiem.

Būtībā tomēr tā ir tikai niekošanās ar simptomiem. Ja mēs nevaram izveidot pietiekami funkcionējošas valsts un tiesību struktūras, katastrofa nekad nebeigsies neatkarīgi no tā, cik lielu atbalstu mēs sniedzam. Tieši tāpēc mums ir ārkārtīgi svarīgi pildīt nozīmīgu lomu, arī politiski. 23. janvāra uguns darbības pārtraukums ir ārkārtīgi trausls un patiesībā tas pastāv tikai uz papīra. Tāpēc mums jāpiespiež visas puses steidzamības kārtā sēsties pie galda un runāt vienai ar otru, bet tas nozīmē arī, ka mums jāpilda sava loma.

Par nožēlu eiropieši bieži gūst peļņu no šīm katastrofām. Tāpēc aicinājums mums nopietni izturēties pret izcelsmes vietas sertifikātiem, piemēram, dabas resursiem, ir pamatots, jo bieži tieši eiropieši brutāli ekspluatē cilvēku ciešanas savās ekonomiskajās interesēs. Mums arī par to ir atbildība, un mēs nedrīkstam apmierināties ar skaistu runu teikšanu un plāksteru ieteikšanu risinājumiem.

  Raül Romeva i Rueda, autors. - (ES) Priekšsēdētāja kungs, mums šodien ir jauna epizode traģiskajā seriālā, kas risinās Kongo Demokrātiskajā Republikā.

Šajā gadījumā notikumu vieta ir Ziemeļu Kivu, bet sižets un upuri ir tie paši, par ko runāja ārkārtas rezolūcija janvāra sesijas daļā.

Ir miruši gandrīz pieci ar pusi miljoni cilvēku karā kopš 1998. gada, un vēl četrdesmit pieci tūkstoši mirst katru mēnesi tieši vai netieši kara dēļ. Tas nozīmē, ka viens tūkstotis pieci simti cilvēku mirst katru dienu: citiem vārdiem sakot, kopš pirmdienas, kad uzsākām šo sesijas daļu, seši tūkstoši cilvēku jau ir miruši Kongo Demokrātiskajā Republikā.

Turklāt dažos pēdējos mēnešos, sevišķi valsts austrumos, ir pieaudzis masveida slepkavību skaits, mazu meiteņu un sieviešu izvarošana un meiteņu un zēnu piespiedu iesaukšana. Gan Laurent Nkunda nemiernieku grupējumi, gan kareivji, kas cīnās Ruandas Atbrīvošanas demokrātisko spēku rindās, nes par to visu atbildību.

Mums ir arī jāatceras, ka MONUC mandāts pamatojas uz Apvienoto Nāciju hartas VII nodaļu, kas atļauj lietot visus nepieciešamos līdzekļus, lai novērstu ikvienu mēģinājumu izmantot spēku, kas apdraud civiliedzīvotāju dzīvību un integritāti vai rada draudus politiskajam procesam.

Pašlaik tomēr MONUC klātbūtne ir izrādījusies pilnīgi nepietiekama, lai izbeigtu šos barbariskos aktus. Mums tāpēc ir atkal jāvēršas pie Drošības padomes ar prasību reaģēt un nodrošināt visus pieejamos līdzekļus, lai iegrožotu šīs masveida slepkavības.

Turklāt, lai gan mums atzinīgi ir jāvērtē Gomas konference, kas bruģēja ceļu politiskām sarunām, tās nolīgumi, īpaši vienošanās par demobilizāciju, paliek nenoteikti un to piemērošana neskaidra.

Visbeidzot šī ir vēl viena iespēja, kā B. Posselt jau to ir pateicis, vēlreiz prasīt iedarbināt kontroles mehānismus un īstenot tādus kā Kimberley procesu dimantiem par izcelsmes valsts sertifikātu uzrādīšanu ES importētajiem dabas resursiem.

  Tadeusz Zwiefka, PPE-DE grupas vārdā. - (PL) Priekšsēdētāja kungs, Džozefs Konrads runāja par Kongo kā par tumsības sirdi. Kopš savas pastāvēšanas sākuma, tas ir, kopš 1960. gada un turpmāk Kongo ir bijusi briesmīgu grautiņu, slepkavību un pilsoņu karu norises vieta. Tā rezultātā Kongo nekad nav spējusi nostāties pati uz savām divām kājām par spīti tam, ka ir apveltīta ar bagātiem dabas resursiem. Konflikts šajā reģionā ir visnežēlīgākais un barbariskākais, kāds ir bijis kopš Otrā pasaules kara beigām. Skumji, ka tas turpinās, prasot gandrīz 50 000 cilvēku dzīvību katru mēnesi. Pusi no upuriem ir bērni, jaunāki par pieciem gadiem. Armiju pārvietošanos pavada visa veida noziegumi pret civilajiem iedzīvotājiem: izvarošana, laupīšana un slepkavošana. Tieši tāpēc mēs atzinīgi vērtējam Gomas miera konferences iznākumu un saistām ar to tik lielas cerības. Tā varētu nozīmēt bruņotā konflikta beigas Kivu reģionā, bet daļēji arī no mums būs atkarīgs, vai tas tā būs.

Tomēr var izrādīties neiespējami atrisināt šo konfliktu bez starptautiskās sabiedrības un kaimiņvalstu atbalsta. Ir svarīgi, lai starptautiskais atbalsts neaprobežojas ar politiskām deklarācijām, bet koncentrējas vispirms un galvenokārt uz pienācīga finansiāla, organizatoriska un tehniska atbalsta sniegšanu.

  Karin Scheele, PSE grupas vārdā. - (DE) Priekšsēdētāja kungs, saskaņā ar palīdzības aģentūrām stāvoklis Ziemeļu Kivu savā ziņā ir pat sliktāks nekā Dārfūrā. Ziemeļu Kivu tomēr neatrodas uzmanības centrā, un neviens starptautiskajā sabiedrībā nepievērš uzmanību tam, kas tur notiek. Kopš oficiālā miera līguma 2002. gadā J. Kabila valdība ir centusies integrēt reģionālos bruņotos grupējumus nacionālajā armijā, bet līdz šim bez lieliem rezultātiem. Civilie iedzīvotāji ir neaizsargāti pret bruņoto konfliktu ietekmēm. Ārsti bez robežām/Médecins Sans Frontičres (MSF) parāda grūtības, kas sagaida palīdzības sniedzējus, lai piekļūtu civilajiem iedzīvotājiem kauju nepārtrauktās norises dēļ, un saka, ka nepilnvērtīgs uzturs ir vēl viens svarīgs drauds Ziemeļu Kivu iedzīvotājiem.

Tāpēc mēs mudinām Padomi un Komisiju nekavējoties sniegt palīdzību un uzsākt vispusīgas medicīniskās palīdzības programmas civilajiem iedzīvotājiem Kongo Demokrātiskās Republikas austrumu daļā bez kavēšanās. Mēs mudinām arī Padomi un Komisiju nodrošināt, ka nesenais ANO misijas pastiprinājums dod būtiskus uzlabojumus iedzīvotāju drošībā.

  Urszula Krupa , IND/DEM grupas vārdā. - (PL) Priekšsēdētāja kungs, neskatoties uz vienošanos, kas panākta Gomā par drošības uzlabošanu un attīstību Kongo, cilvēktiesības vēl joprojām tiek pārkāptas Kivu provincē. Trīssimt tūkstoš cilvēku ir bijuši spiesti pamest mājas pieaugošās vardarbības dēļ kopš 2006. gada beigām vien. Vardarbība ietekmē it īpaši sievietes un bērnus. Viņi kļūst par izvarošanas upuriem vai ir spiesti pievienoties bruņotiem grupējumiem. Līdz šodienai seši miljoni cilvēku ir pārvietoti, un pieci miljoni ir miruši konflikta un kara rezultātā, ko uztur ekonomisku interešu grupas un atbalsta valdības, kas grib gūt labumu no tur pieejamajām bagātībām.

Tieši tādēļ tas, kas ir vajadzīgs, ir vairāk, nekā debates un rezolūcijas Eiropas Parlamentā un humānā palīdzība Kongo iedzīvotājiem. Ir jāaptur dabas resursu plēsonīgā ekspluatācija kopā ar starptautisko uzņēmumu spekulatīvajām darbībām, kas padara tos bagātus uz reģiona iedzīvotāju dzīvības un veselības rēķina.

  Koenraad Dillen (NI). - (NL) Priekšsēdētāja kungs, mēs zinām, ka mūsu vārdi šeit varbūt nekur tālāk uz priekšu mūs neaizvedīs. Mēs varam tikai cerēt, ka visas puses pastāvīgi ievēros vienošanos, kas panākta Gomas konferencē, un ka vājprāts, kas jau ir turējis Ziemeļu Kivu savā varā pārāk ilgi, var beigties. Saskaņā ar ANO kopš konflikta sākuma 800 000 cilvēku ir pametuši savas mājas. Tūkstošiem un tūkstošiem sieviešu un jaunu meiteņu ie kļuvušas par ļaunprātīgu izvarošanu upuriem, un bērni ir spiesti piedalīties kaujās.

Turklāt mēs nedrīkstam aizmirst, ka L. Nkunda bruņoto grupējumu dalībnieki nav vienīgie, kas ir atbildīgi par masveida ļaundarībām. Nē, visas puses, tostarp valdības karavīri, ir sistemātiski noziegušies pret cilvēcību. Ziemeļu Kivu nav daudz „labo zēnu”. Tāpēc galu galā vienāds daudzums vainīgo ir jātiesā. Viņiem ir jāatbild par savām zvērībām. Tā nav tikai Starptautiskās Cilvēktiesību tiesas atbildība pasludināt spriedumu, tā ir pirmkārt Kongo vadītāju un Joseph Kabila atbildība.

  Zbigniew Zaleski (PPE-DE). - (PL) Priekšsēdētāja kungs, kā B. Posselt jau ir teicis, liela daļa Kongo teritorijas ir elle zemes virsū. To ir pastiprinājušas noteikti formējumi, kas ne visi ir no Kongo. Es vēlos pievērst uzmanību situācijai, ko es pats esmu redzējis, proti, lielajam skaitam bērnu, kas kļuvuši par bāreņiem šajā reģionā konflikta rezultātā. Manuprāt, finanšu līdzekļi ir jānovirza misionāriem, lai viņi varētu rūpēties par šiem bērniem, it īpaši zēniem, lai viņi netiek iesaukti armijās. Kad zēni ir iesaukti armijā, viņi nav spējīgi darīt neko citu kā šaut un izvarot. Ļaujiet, komisāre, man vēlreiz atkārtot, ka ir vajadzīgi līdzekļi, lai mācītu un rūpētos par šiem nelaimīgajiem cilvēkiem.

  Zuzana Roithová (PPE-DE). - (CS) Komisāre, es vēršos pie Komisijas šeit Strasbūrā, lai tagad atbrīvotu finansējumu, kas ir rezervēts krīzes situācijām un sāktu nekavējoties atjaunošanas projektus, it īpaši ar plaša mēroga vispārēja medicīniska atbalsta programmu civiliem iedzīvotājiem Ziemeļu Kivu.

Nesenā zemestrīce tikai pasliktināja to, kas jau bija humāna katastrofa. Mēs visi šeit prasām Komisijai un Padomei nekavējoties ierosināt visas Āfrikas koalīciju, lai atrastu konfliktam politisku risinājumu.

  Meglena Kuneva, Komisijas locekle. − Priekšsēdētāja kungs, Komisija joprojām ir ļoti noraizējusies par bēdīgo humāno stāvokli visā Kivu, it sevišķi Ziemeļu Kivu, kur iekšzemē pārvietoto cilvēku skaits – pašlaik vairāk nekā 800 000 tikai Ziemeļu Kivu vien – ir gandrīz divkāršojies 2007. gada laikā, tādējādi satraucoši palielinot iedzīvotāju apdraudētību, kuri jau tā cieš grūtības.

Vienlaikus mums ir zināmi un mēs nosodām smagos cilvēktiesību noziegumus – to starpā bērnu iesaukšanu karadienestā un plaši piekopto seksuālo vardarbību – kas notiek šajā reģionā.

Tomēr šajā sakarībā ir svarīgi atcerēties, ka šodienas kritiskais stāvoklis Ziemeļu Kivu, ko padziļināja kaujas, kas notika 2007. gada otrajā pusē, ir gadiem ilga kara rezultāts šajā reģionā. Kivu konflikta galvenie cēloņi sakņojas tālajā Ruandas genocīdā 1990. gadu sākumā, paturot prātā, ka ir arī vairāki vietējie faktori, - tādi kā etnisko minoritāšu nepietiekama politiskā pārstāvniecība, dabas resursu izlaupīšana un zemes lietošanas jautājums – kas ievērojami palielina nestabilitāti un nedrošību Kongo Demokrātiskās Republikas austrumos.

Tāpēc Komisija atzinīgi vērtē neseno Gomas miera konferenci un tai sekojošo ugunsdarbības pārtraukšanu kā pozitīvus soļus ceļā uz ilgstošā konflikta atrisināšanu Kongo Demokrātiskās Republikas austrumos. Konference atjaunoja prezidenta J. Kabila ticamību pēc armijas sakāves pret ģenerāļa L. Nkunda vienībām 2007. gada beigās un uzsāka dialoga procesu starp provincēm – to, par ko Komisija vienmēr ir iestājusies.

Turklāt atbilstīgi saistībām, ko Kongo Demokrātiskā Republika un Ruanda uzņēmās Nairobi kopējā paziņojumā 2007. gada novembrī, Gomas konference arī vēlreiz uzsvēra nepieciešamību risināt kā prioritāti bijušo Ruandas bruņoto spēku (FAR) problēmu. Vienlaicīgi tika skaidri pateikts, ka ir jāpievēršas konflikta pamatcēloņiem, atjaunojot valstiskumu austrumos.

Tas norādīja, ka nedrīkst aizmirst, ka neko noteikti neatrisināja ne Gomā, ne Nairobi. Kivu krīzes pamatcēloņu pastāvīga atrisinājuma atrašana un tādā veidā ilgtspējīga miera atjaunošana reģionā prasīs laiku. Patiešām, savstarpēji papildinot, Nairobi kopējais paziņojums un Gomas konference ir iedvesmojošs sākums – bet tikai sākums – grūtam un garam procesam.

Galvenā priekšā stāvošā problēma tagad ir Nairobi un Gomas saistību īstenošana. Būtu jāsaņem apliecinājums, ka visas ieinteresētās puses ievēro savas saistības. ES turpinās cieši sekot un aktīvi piedalīties šajā procesā.

Šajā sakarā starptautiska darbība Kongo atbalstam ir ļoti vajadzīga. Komisija kopā ar dalībvalstīm ir gatava arī turpmāk pildīt svarīgu lomu Kivu reģionā. Mēs tradicionāli esam bijuši vieni no nozīmīgākajiem donoriem austrumos ar savu humāno palīdzību un savām rehabilitācijas un jaudīguma veidošanas programmām. Mēs gribam turpmāk palielināt savu atbalstu reģionam, it sevišķi ar Eiropas iniciatīvām, kā arī ciešā sadarbībā ar Apvienotajām Nācijām.

  Priekšsēdētājs . - Debates ir slēgtas.

(1) sk. protokolu.