Debašu stenogramma

Trešdiena, 2008. gada 12. marts - Strasbūra

8. Svinīgā sēde – Eiropas Parlamenta 50. gadadienas svinības

(Īss Eiropas Savienības Jauniešu orķestra priekšnesums, diriģents Pavel Kotla)

  Priekšsēdētājs. − Tas bija ļoti skaists Eiropas Savienības Jauniešu orķestra atskaņojums diriģenta Pavel Kotla vadībā. Ļoti pateicos!

Dāmas un kungi! Es vēlos jūs visus sirsnīgi sveikt šeit plenārsēžu zālē, lai svinētu Eiropas Parlamentārās asamblejas dibināšanas sesijas 50. gadadienu. Vispirms es gribētu ierosināt, lai mēs visi kopā aplaudējot sveiktu visus bijušos priekšsēdētājus, kas šodien ir ar mums šeit kopā: Emilio Colombo, Lord Henry Plumb, Enrique Barón Crespo, Egon Klepsch, Klaus Hänsch, José Maria Gil Robles, Nicole Fontaine and Josep Borrell Fontelles. Sveiciens visiem jums, godātie bijušie Eiropas Parlamenta priekšsēdētāji!

(Ilgstoši aplausi)

Es vēlos arī sirsnīgi sveikt amatā esošo Eiropadomes priekšsēdētāju Janez Janša un amatā esošo Eiropas Komisijas priekšsēdētāju José Manuel Durão Barroso. Protams, Barroso kungs, jūs šajā plenārsēžu zālē esat biežs apmeklētājs, bet šodien mēs jūs īpaši sveicam.

(Aplausi)

Man ir īpašs prieks sveikt šeit Eiropas Parlamenta plenārsēžu zālē Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas priekšsēdētāju Lluís Maria de Puig. Sirsnīgs jums sveiciens!

(Aplausi)

Man ir prieks sveikt Beļģijas parlamenta priekšsēdētāju Herman van Rompuy, Itālijas parlamenta priekšsēdētāju Fausto Bertinott, Holandes Senāta priekšsēdētāju Yvonne Timmerman-Buck, kuri kopā ar Bulgārijas, Čehijas Republikas, Igaunijas, Francijas, Vācijas, Ungārijas, Īrijas, Latvijas, Lietuvas, Luksemburgas, Polijas, Portugāles, Rumānijas, Slovākijas, Slovēnijas un Apvienotās Karalistes parlamentu pārstāvjiem ir šodien mums pievienojušies Eiropas Parlamentā un kurus es vēlos arī sveikt.

(Aplausi)

Es sveicu citu Eiropas iestāžu priekšsēdētājus: Eiropas Kopienu Tiesas priekšsēdētāju Peter Jann, Eiropas Revīzijas palātas pirmās palātas priekšsēdētāju Vítor Caldeira; Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētāju Dimitris Dimitriadis; Reģionu komitejas priekšsēdētāju Luc Van den Brande un ombudu Nikoforos Diamandouros. Sveicināti Eiropas Parlamentā!

(Aplausi)

Man ir prieks sveikt vietējos un reģionālos pārstāvjus: Strasbūras mēru Fabienne Keller, Elzasas Reģionālās padomes priekšsēdētāju Adrien Zeller, Conseil Général du Bas-Rhin priekšsēdētāju Philippe Richert un Elzasas un Lejasreinas reģiona prefektu Jean-Marc Rebière. Sveicināti Eiropas Parlamentā!

(Aplausi)

Dāmas un kungi! 146. vietā sēž mūsu kolēģe Astrid Lulling, kas vienīgā no mums bija Eiropas Parlamenta deputāte laikā, pirms to tieši ievēlēja.

(Ilgstoši aplausi)

Gandrīz tieši pirms 50 gadiem, 1958. gada 19. martā, trīs Eiropas iestāžu – Eiropas Ekonomikas kopienas, Eiropas Atomenerģijas kopienas un Eiropas Ogļu un tērauda kopienas – kopējā asambleja sapulcējās pirmo reizi šeit Strasbūrā toreizējā „Maison de l'Europe”. Asambleja sastāvēja no „to valstu tautu pārstāvjiem, kas apvienotas Kopienā”, kā teikts Romas līgumā, kas bija stājies spēkā pirms dažām nedēļām.

Šodien mēs svinam šo gadadienu tāpēc, ka esam tiešie šīs Parlamentārās asamblejas pēcteči un 142 tās jaunie darba turpinātāji.

Šīs Kopējās asamblejas pirmais priekšsēdētājs bija dižais Robert Schuman. Savā atklāšanas uzrunā viņš teica, ka Asamblejai būs būtiska nozīme Eiropas gara attīstībā, „kam šī Asambleja”, viņš teica, „ir un būs nopietns pārbaudījums.” Man šķiet, ka šie vārdi ir pareizi arī šodien, kā tie bija pareizi toreiz. Tajā pašā laikā Robert Schuman brīdināja savus kolēģus šajā dibināšanas sesijā, ka darbs Parlamentā tās 142 deputātiem – toreiz no sešām valstīm – no ikviena prasīs disciplīnu, un, protams, tas vēl vairāk attiecas uz šodienu, kad mums ir 785 deputāti no 27 valstīm, kā mēs visi zinām.

Neilgu laiku pēc dibināšanas sesijas mūsu priekšgājēji sāka saukt savu iestādi par Eiropas Parlamentu, kaut gan vispirms neoficiāli, jo šis termins neparādījās Eiropas Kopienu dibināšanas līgumos. Un tikai pēc četriem gadiem, 1962. gada martā, Parlamentārā asambleja pieņēma lēmumu saukt sevi par Eiropas Parlamentu.

Lai gan Eiropas Kopienu dibināšanas līgumos bija paziņots, ka Asambleja „izstrādā priekšlikumu par vispārējām tiešām vēlēšanām saskaņā ar vienotu procedūru visās dalībvalstīs” un ka „Padome vienprātīgi pieņem attiecīgus noteikumus un iesaka dalībvalstīm tos pieņemt saskaņā ar katras valsts konstitucionālajām prasībām”, Padome, pamatojoties uz Eiropas Parlamenta 1976. gada 20, septembra ieteikumu, tikai 1976. gadā pieņēma tiesību aktu par tiešām un vispārējām Eiropas Parlamenta vēlēšanām.

Dāmas un kungi! Sākotnēji Parlamentārajai asamblejai īstenībā pašai nebija nekādu pilnvaru. Mūsu priekšgājēji zināja, ka Eiropas parlamentārās dimensijas attīstība būs ilgs process un ka tas prasīs no viņiem un nākamajām paaudzēm skaidru virzienu, atdevi, pacietību un izturību. Soli pa solim Eiropas Parlaments nodrošināja sev vairāk pilnvaru, arvien vairāk apzinoties savu atbildību un rīcības iespējas, un, manuprāt, es varu visu šeit klātesošo vārdā teikt, ka šodien tas ir sava vārda cienīgs.

(Aplausi)

Šodien mēs esam gandrīz 500 miljonu Eiropas Savienības pilsoņu pārstāvji un reprezentējam visas Eiropas Savienības politiskā spektra grupas. Mēs esam Eiropas Savienības brīvi ievēlētais Parlaments, vienots savos centienos rast vislabākos un vispārliecinošākos risinājumus. Mēs esam kļuvuši pašapzinīgi kā ietekmīgs spēks Eiropas politikā.

Dāmas un kungi! Mums ir iemesls justies par to ļoti apmierinātiem.

Šis process sākās 1958. gadā, un mūsu kopējā ceļā uz Eiropas integrāciju ir bijuši daudzi pavērsieni. 1971. gadā Eiropas Kopiena ieguva savu budžetu, un kopš tā laika Eiropas Parlamentam ir bijusi galvenā loma visu budžetu pieņemšanā. 1979. gadā notika pirmās tiešās Eiropas Parlamenta vēlēšanas. 1986. gadā ar Vienoto Eiropas aktu nosaukums „Eiropas Parlaments” beidzot ieguva juridisku spēku. Stājoties spēkā Māstrihtas līgumam pirms 15 gadiem, Eiropas Parlaments beidzot ieguva pilnīgas koplēmuma tiesības galvenajās Kopienas politikas jomās, nodrošinot tam iespēju dot būtisku ieguldījumu tiesību aktu izstrādē un, ja nepieciešams, nostāties pret Padomes lēmumiem. Amsterdamas līgums vēl vairāk paplašināja šīs koplēmuma tiesības, bet Lisabonas līgums nostiprinās koplēmumu kā likumu Eiropas tiesību aktu izstrādē, un tāpēc tā pienācīgi pieder pie „parastās likumdošanas procedūras”.

Šodien mēs esam 785 deputāti no 27 Eiropas valstīm. Mēs pārstāvam 150  dalībvalstu partijas, no kurām vairums ir apvienojušās, lai izveidotu septiņas Parlamenta grupas. Mēs esam gan likumdošanas, gan budžeta iestāde, kam ir vienādas tiesības ar Padomi. Mēs nodrošinām uzraudzību pār Eiropas Komisiju un ievēlējam tās priekšsēdētāju, un Komisija nevar stāties pie savu pienākumu pildīšanas bez mūsu apstiprinājuma. Mēs aizstāvam Kopienas tiesību pārākumu, un mēs esam Eiropas Savienības pilsoņu palāta.

Pirms trim nedēļām mēs pieņēmām Lisabonas līgumu, kas vēl vairāk nostiprinās mūsu tiesības. Turpmāk lēmumus par svarīgiem mūsdienu jautājumiem Eiropas Savienībā būs iespējams pieņemt tikai tad, ja Eiropas Parlamenta vairākums dos tiem piekrišanu. Tas attiecas arī uz galvenajiem tieslietu un iekšlietu jautājumiem. Tomēr tas nedod mums tiesības būt pašapmierinātiem, un tas nekādā ziņā nav nenovēršama procesa rezultāts. Mums par to bija jācīnās soli pa solim..

Es vēlos pateikties visiem, kas pēdējo piecdesmit gadu laikā mūsu priekšsēdētāju prasmīgajā vadībā ir strādājuši, lai stiprinātu Eiropas integrācijas parlamentāro dimensiju un snieguši vērtīgu pakalpojumu šim procesam. Es pateicos jums, bijušie un pašreizējie Eiropas Parlamenta deputāti!

(Aplausi)

Jean Monnet reiz teica: „Nekas nav iespējams bez cilvēkiem, un nekas nav paliekošs bez iestādēm.” Es vēlos arī izmantot izdevību un īsumā atgādināt par Paul-Henri Spaak, Eiropas Ogļu un tērauda kopienas (EOTK) Kopējās asamblejas – iestādes, kas darbojās pirms Eiropas Parlamenta – pirmo priekšsēdētāju, kura ziņojums pēc Mesīnas konferences 1955. gada jūnijā deva lielu ieguldījumu Romas līguma sagatavošanā.

Ceļš uz parlamentāru demokrātiju Eiropas Savienībā ir sekojis loģikai, kas mums ir pazīstama no Eiropas nacionālo valstu vēstures. Mēs esam izveidojuši institucionālu līdzsvaru starp valstu un Eiropas līmeni, kas ir liels sasniegums un atspoguļo dažādu līmeņu mijiedarbību Eiropas kopējā pārvaldībā. Svarīgs šī līdzsvara aspekts ir laba Eiropas Parlamenta sadarbība ar dalībvalstu parlamentiem, kas mums ir īpaši būtiska. Man ir prieks, redzot, ka gandrīz visi Eiropas Savienības dalībvalstu parlamenti ir atsūtījuši augsta līmeņa pārstāvjus, lai tie šodien būtu kopā ar mums.

(Aplausi)

Es vēlos lūgt jūs visus – Eiropas Parlamenta deputātus un dalībvalstu parlamentu deputātus – pildīt savu pienākumu un censties uzturēt šo sadarbību arī turpmāk.

Lisabonas līgums un Eiropas Savienības Pamattiesību harta dos izšķirošu ieguldījumu, lai vērstu demokrātiju un parlamentārismu Eiropas Savienībā realitātē visos līmeņos. Dāmas un kungi! Mēs varam lepoties ar savu konsekvento un nepārprotamo atbalstu Reformas līgumam un Pamattiesību hartai.

(Aplausi)

Mums ir vajadzīga kritiski noskaņota sabiedrība un mūsu darba kritiska uzraudzība. Tomēr mēs esam pelnījuši taisnīgu attieksmi. Visā savā daudzveidībā Eiropas Savienība ir daudz sarežģītāka par jebkuru citu kopienu pasaulē. Es gribētu lūgt plašsaziņas līdzekļus, kam ir svarīga nozīme mūsu komunikācijā ar pilsoņiem, paturēt to prātā. Eiropas Savienību nevajadzētu izmantot kā grēkāzi dalībvalstu neveiksmēs.

(Aplausi)

Viens no vislielākajiem sasniegumiem mūsu Eiropas redzējumā pēdējo 50 gadu laikā ir bijis demokrātijas un brīvības aizstāvēšana visā Eiropā. Šodien Igaunija, Latvija, Lietuva, Polija, Čehijas Republika, Slovākija, Ungārija, Slovēnija, Bulgārija, Rumānija un apvienotā Vācija ir Eiropas Savienības dalībvalstis, kas ir tāds sasniegums, par ko mēs varējām tikai sapņot, un kas mūsu dzīves laikā ir kļuvis par īstenību. Šodien, kā teikts Berlīnes 2007. gada 25. marta deklarācijā, mēs Eiropas Savienības pilsoņi, „esam apvienojušies labākai nākotnei”. Tas ir iemesls lielam priekam.

Novērtējot pēdējos 50 gadus, ir svarīgi skatu vērst uz nākotni. Mums sev paškritiski jāatgādina tie Eiropas parlamentārās dimensijas aspekti, kas vēl arvien mūs neapmierina.

Atšķirībā no dalībvalstu parlamentiem mums vēl nav iespējas budžeta procedūrā lemt par mūsu pašu finansiālo resursu piesaistīšanu.

Parlamentāra valdība parasti veic karaspēka parlamentāro uzraudzību; tomēr Eiropas Savienības kopējā ārpolitika, drošības politika un aizsardzības politika vēl nav pilnīga un nenodrošina atbilstīgu saikni starp dalībvalstu un Eiropas mēroga pienākumiem..

Mums vēl arvien nav vienota vēlēšanu likuma, kas nozīmē, ka mums vēl arvien trūkst svarīga priekšnoteikuma, lai ietekmīgas Eiropas politiskās partijas varētu piedalīties Eiropas Parlamenta vēlēšanās ar vienotu kandidātu sarakstu.

Kopš pirmās Eiropas Parlamentārās asamblejas sesijas Eiropas Parlaments ar pacietību, izturību un pareizu virzību ir tiecies nostiprināt savu vietu Eiropā, un tam tas jādara, un tas to darīs arī turpmāk. Kā Eiropas tieši ievēlēta pārnacionāla asambleja Eiropas Parlaments ir paraugs līdzīgiem centieniem citos pasaules reģionos. Es par to pārliecinos tāpat kā jūs, kad apmeklēju citas pasaules daļas.

Kad Robert Schuman 1958. gada 19. martā stājās amatā kā Eiropas Parlamentārās asamblejas pirmais priekšsēdētājs, šo Eiropas parlamentārās dimensijas pozitīvo aspektu bija gandrīz neiespējami paredzēt. Tomēr Robert Schuman bija redzējums. Viņš runāja par Eiropas ideju, kas, viņš teica, ir jāatdzīvina, raksturojot to kā „la relance de l’idee européenne”. Šodien pēc neveiksmīgā Konstitucionālā līguma krīzēm, kas gan varētu būt labāks vadmotīvs uzdevumam, kurš mūs gaida?

1958. gada 19. martā Robert Schuman savā īsajā uzrunā izteica bažas, ka tehnokrātisks skats uz problēmām varētu likt Eiropas integrācijai palēnām izzust. Šie vārdi ir pareizi šodien, kā tie bija pareizi toreiz. Robert Schuman bija reālistisks, atturīgs un skaidri saprotams, kad viņš aprakstīja Parlamentārās asamblejas iespējas, kuras priekšsēdētājs viņš bija līdz 1960. gadam. „Nous désirons contribuer”, viņš teica savā sirsnīgajā un skanīgajā balsī, „à créer un noyau de la structure européenne.”

Robert Schuman beidza savu pirmo uzrunu Eiropas Parlamentārās asamblejas priekšsēdētāja amatā, soloties strādāt, lai apvienotu mūsu kontinentu, apvienotu Eiropu, kam, viņaprāt, jāredz sevi kā vērtību kopienu, kas apvieno mūsu kontinenta brīvās tautas. „Ainsi seulement l’Europe réussira à mettre en valeur le patrimoine total qui est commun à tous les pays libres. ”

Es vēlos turpināt šo domu. Eiropas Savienība ir vērtību kopiena.. Mūsu iestādes nav pašmērķis, bet gan tām jākalpo mūsu vērtībām: personas cieņai, cilvēktiesībām, demokrātijai, tiesiskumam un ekonomiskajai un sociālajai labklājībai. Tās kalpo solidaritātes un subsidiaritātes principiem. Eiropa nozīmē cieņu citam pret citu, cieņu pret mūsu daudzveidību, respektu pret visu mūsu dalībvalstu, lielu un mazu, godu. Šo cieņu nevar uzspiest, bet tā ir būtisks priekšnoteikums mūsu savstarpējai sapratnei un kopējai rīcībai. Eiropas likumu respektēšana, kas dod mums iespēju atrisināt mūsu konfliktus draudzīgā veidā un sasniegt interešu līdzsvaru mierīgā ceļā, ir pastāvīgi jāatjauno ar to nerakstīto likumu palīdzību, kas pārvalda mūsu attiecības Eiropā: cieņa un respekts citam pret citu.

(Aplausi)

Es vēlos iedrošināt un mudināt ikvienu – neatkarīgi no mūsu pozīcijas politiskajā spektrā – turpināt izrādīt cieņu citam pret citu.

Ja šī savstarpējā cieņa – kam raksturīga iecietība citam pret cita pārliecību, saglabājot savējo, bet esot gataviem uz kompromisiem – tiek nodrošināta, Eiropas Savienība un Eiropas Parlaments var būt par paraugu mieram pasaulē.

Mūsu Eiropas mantojums ir saglabāts mūsu tautu mierā un vienotībā, tautu, kas savienojušās, lai izveidotu Eiropas Savienību. Mēs godinām Robert Schuman un visus pirmās Eiropas Parlamentārās asamblejas locekļus, cenšoties būt uzticīgi viņu mantojumam, strādājot atbildīgam un atvērtam Eiropas Parlamentam, kas ir tuvs pilsoņiem, bet kam vajadzības gadījumā ir apņēmība nodrošināt politisko vadību. Ja mēs turpināsim strādāt mērķtiecīgi, mums nebūs iemesla baidīties to cilvēku sprieduma, kas nāks pēc mums un kas 2058. gadā, kad viņi svinēs Eiropas Parlamenta 100. gadadienu, vērtēs mūsu šodienas darbu.

Kolēģi, dāmas un kungi! Priecāsimies visi kopā par Eiropas kontinenta brīvību, mieru un vienotību, kam mums ir tā privilēģija kalpot..

(Skali un ilgstoši aplausi)

  Janez Janša, amatā esošais priekšsēdētājs. − (SL) „Mana uzruna nevar būt bez saviļņojuma”, ar šādiem vārdiem Eiropas Parlamentārās asamblejas pirmais priekšsēdētājs Robert Schuman uzrunāja šo godājamo Parlamentu pirmo reizi 1958. gada 19. martā. Pēc piecdesmit gadiem jūsu svinīgajā gadadienā mēs jūtamies tieši tāpat.

Es šeit uzrunāju ne tikai 142 dalībvalstu, bet arī 785 tieši ievēlētus Eiropas Parlamenta deputātus. Atskatoties uz ceļu, ko esam atstājuši aiz muguras, un uz Eiropas demokrātijas uzplaukumu pēdējos 50 gados, mums jājūtas lepniem un pateicīgiem Eiropas koncepcijas radītājiem. Tai pašā laikā mums ir uzticēts pienākums turpināt Eiropas miera, sadarbības un labklājības stāstu, cik labi vien spējam.

Atcerēsimies 1958. gadu: sabiedrība, kam jātiek galā ar divu postošu karu sekām, pasaule sadalīta divos pretpolos – Rietumu un Austrumu valstīs, aukstais karš, Kubas revolūcija, pirmā mikroshēma, kodoleksperimenti un pirmā kosmiskā satelīta palaišana. Simts sešdesmit astoņi miljoni eiropiešu apvienojās kā sešas Eiropas Savienības dalībvalstis, kas sadziedēja kara rētas, piedzīvoja saimniecisku uzplaukumu un kopā ar Atlantijas Aliansi nodrošināja mieru un demokrātiju šajā teritorijā. Diemžēl lielākā daļa no pārējās Eiropas dzīvoja totalitārā vidē, kurā valdīja pilsoniska un ekonomiska stagnācija un pat atpalicība.

2008. gadā mēs redzam pilnīgi citādu ainavu: multipolārajā pasaulē mēs saskaramies ne tikai ar ekonomisku un politisku konkurenci, bet arvien biežāk ar sadarbību, meklējot risinājumus mūsdienu izaicinājumiem. Robežu – Berlīnes mūra, dzelzs priekškara – atcelšana, kas sadalīja Eiropu, un iekšējo robežu uzraudzība šī mēneša beigās noslēgsies ar gaisa robežu atcelšanu paplašinātajā Šengenas teritorijā.

Eiropas Savienības teritorija ir vairāk nekā trīs reizes lielāka nekā pirms 50 gadiem, un tajā ir trīs reizes vairāk iedzīvotāju, 23 oficiālas valodas, stiprāks iekšējais tirgus un vienota valūta. Vidēji tās pilsoņu dzīves ilgums ir astoņus gadus garāks. Divdesmit septiņi valdību un valstu vadītāji – viena trešā daļa no mums pirms 20 gadiem dzīvoja totalitāros režīmos – rīt pie viena galda pieņems lēmumus. Šodien gandrīz visa Eiropa dzīvo brīvībā un demokrātijā.. Mums jāapzinās šis sasniegums un jāsvin tas.

Eiropas Parlamenta dzīve un darbs kopš 1958. gada skaidri demonstrē ar integrāciju sasniegto progresu pēdējos 50 gados. Pēc sākotnējās padomdevēja lomas septiņdesmito gadu sākumā jūs ieguvāt pirmās reālās pilnvaras attiecība uz Eiropas budžetu, un septiņdesmito gadu beigās jums bija pirmās tiešās vēlēšanas. Pēc jaunas vienošanās jūs ieguvāt lielākas pilnvaras tiesību aktu pieņemšanā un augstākā līmeņa Eiropas politisko pārstāvju izraudzīšanā.. Jaunā Eiropas Komisija arī nevar pastāvēt bez jūsu uzticības.

Tāpat kā Romas līgums 1958. gadā piešķīra Parlamentam jaunu atbildību, arī Lisabonas līgums pēc 50 gadiem Eiropas Parlamentam nozīmē lielu soli uz priekšu. Koplēmumu procedūra attieksies gandrīz uz visām Eiropas politikas jomām, un Eiropas Parlamenta loma demokrātiskā vadīšanā, starptautisku nolīgumu slēgšanā un augsta līmeņa Eiropas pārstāvju iecelšanā palielināsies.

Mani ļoti iepriecināja tas, ka pagājušā mēneša plenārsēdē jūs ar lielu balsu vairākumu pieņēmāt ziņojumu par Lisabonas Reformas līgumu. Es vēlos arī apsveikt visas dalībvalstis, kas jau sekmīgi pabeigušas ratifikācijas procedūru, un es ceru, ka tām drīz sekos visas pārējās dalībvalstis.

Eiropas Savienības pirmie 50 gadi bija veltīti Eiropas darba kārtībai, bet mūsu politiskā un ekonomiskā attīstība nākamajos 50 gados pievērsīsies arī globālajai darba kārtībai. Tas ir skaidri redzams Eiropadomes rītdienas sesijas tematu sarakstā.

Ir pavisam skaidrs, ka mēs varēsim rast pienācīgus risinājumus Lisabonas uzdevumiem, ekoloģijai un enerģētikas jautājumiem, un haosam finanšu tirgos tikai tad, ja ņemsim vērā globālas tendences un globālo notikumu dalībniekus un iesaistīsim tos savos pasākumos.

Tas attiecas arī uz cilvēktiesībām un starpkultūru dialogu, kurā jums, Eiropas Parlamentam, ir, protams, vadoša loma. Es vēlos izmantot šo izdevību, lai Eiropadomes vārdā izteiktu atzinību par to lomu, kāda jums ir, norādot uz cilvēktiesību pārkāpumiem un uzraugot vēlēšanas, un par jūsu delegāciju darbu starptautiskajās organizācijās, tādās kā Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību padome. Jūsu loma apvienotajās parlamentārajās asamblejās arī ir svarīga un piešķir papildu vērtību Eiropas Savienības politikai attiecībā uz trešām valstīm un reģioniem.

Ar saviem pasākumiem un sanāksmēm ar augsta līmeņa viesiem Starpkultūru dialoga gadā jūs stiprināt vienu no Eiropas pamattradīcijām, proti, to, ka savstarpēja cieņa un sapratne ir līdzāspastāvēšanas pamats gan Eiropā, gan visā pasaulē.

Eiropas Savienības pasākumu loks pastāvīgi paplašinās, bet uz tiem visiem attiecas viens noteikums: veiksme ir proporcionāla dalībvalstu, nozaru, kopēju interešu grupu un paaudžu vienotībai, kā arī vienotībai reģionālā, valstu, Eiropas un pasaules līmenī. Šajā ziņā Eiropas Savienībai ir jākalpo par piemēru.

„Ikviens cilvēks ir jauna pasaule. Tikai tādas institūcijas, kas saglabā kolektīvo pieredzi, var sasniegt briedumu.” Ar šo domu Jean Monnet tuvina mūs skaidrojumam, kāpēc Eiropas Savienības redzējums bieži atšķiras no realitātes un kāpēc daudzi eiropieši par spīti acīmredzamiem pēdējo 50 gadu sasniegumiem vēl arvien šaubās par Eiropas integrācijas priekšrocībām. Lai izprastu un novērtētu brīvību, mieru un daudzveidību, robežu neesamību un vienotās Eiropas priekšrocības un nākotnes izredzes, mums jāapzinās, ka pastāv daudz sliktākas alternatīvas.

Tieši tāpēc mūsu kopējais uzdevums ir saglabāt Eiropas kolektīvo pieredzi. No tās mēs varam smelties spēku, lai veiktu mūsu šodienas uzdevumus. Domām par pagātni jābūt saistītām ar domām par nākotni. Ja mēs nebūtu apvienojuši spēkus pirms 50 gadiem, mēs šodien droši vien nedzīvotu mierā un labklājībā. To pašu var teikt par nākamajiem 50 gadiem. Ja mēs kopīgi nemeklēsim risinājumu zema oglekļa satura enerģijai un enerģijas taupīšanai, mēs nespēsim palēnināt klimata pārmaiņas. Mēs piedzīvosim arvien vairāk plūdu, viesuļvētru, sausumu, jaunu slimību, apdraudētu ekosistēmu un bēgļu no klimata pārmaiņām. Ir svarīgi, lai Eiropas lēmumu un pasākumu rezultāti būtu pietiekami konkrēti un taustāmi, tā ka pilsoņi varētu saprast Eiropas Savienības izšķirošo nozīmi viņu dzīves kvalitātes saglabāšanā un uzlabošanā.

Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi! Es vēlos pateikties jums par jūsu ieguldījumu Eiropas Savienības attīstībā 50 gadu laikā. Es zinu, ko tas ir nozīmējis mūsu paaudzēm. Patiesībā esmu dzimis vienā gadā ar Eiropas Parlamentu.

Līdz pašreizējo pilnvaru beigām un pēc tam es novēlu jums daudz panākumu darbā, daudz jaunu ideju un pastāvīgu neatlaidību, attīstot Eiropas vērtības, demokrātiju un dzīves veidu.

Esmu pārliecināts, ka, svinot nākamo apaļo Eiropas demokrātijas mītnes gadadienu, mēs atkal varēsim atzīmēt ievērojamu progresu Eiropā.

(aplausi)

  Priekšsēdētājs. − Ļoti pateicos, Eiropadomes priekšsēdētāj! Tagad es gribu dot vārdu Eiropas Komisijas priekšsēdētājam José Manuel Durão Barroso.

  José Manuel Barroso, Eiropas Komisijas priekšsēdētājs. – (FR) Eiropas Parlamenta priekšsēdētāja kungs, amatā esošais priekšsēdētāja kungs, dažādo Eiropas iestāžu priekšsēdētāji, Parlamenta bijušie priekšsēdētāji, dāmas un kungi, valstu parlamentu pārstāvji, viesi! Man ir liels prieks šodien svinēt kopā ar jums Eiropas Parlamenta pirmo pusgadsimtu Šai gadadienai ir liela simboliska un politiska nozīme Eiropā. Pirms piecdesmit gadiem Robert Schuman vadīja jaunu vienotu Asambleju. Trīs Eiropas Kopienas bija tikko radījušas Eiropas demokrātijas pirmo variantu. Kopš tā laika šī svarīgā politiskā izvēle ir nelokāmi apliecināta arvien no jauna katrā Eiropas integrācijas posmā.

Eiropas Parlamenta dibinātājiem agrāk par visiem citiem bija nojausma, ka topošajai Eiropai ir vajadzīgas spēcīgas demokrātiskas iestādes, lai nostiprinātu jaunizveidotās saites starp sešām valstīm. Saskaņā ar Jean Monnet iedvesmoto redzējumu šīm iestādēm vajadzēja spēt attīstīties, lai virzītu notikumus, kas, viņuprāt, iemiesoja dubultprocesu – nākamo dziļāko integrāciju un ģeogrāfisko paplašināšanos. Man jums jāsaka, ka ir ļoti aizkustinoši redzēt jūs visus šeit šajā Eiropas demokrātijas mītnē, dažādu tautu tieši ievēlētus pārstāvjus, ko vēl nesen šķīra diktatūras, kas neļāva Eiropai elpot brīvības gaisu.

(Aplausi)

Tā saukto iestāžu trijstūri Eiropas Parlamenta dibinātāji atstāja mums mantojumā kā pasaulē unikālu modeli, kas tagad pēc 50 gadiem ir neapšaubāmi pierādījis savu dzīvotspēju un stabilitāti. Tas ir pielāgojies ievērojami palielinātajam uzdevumu apjomam, kas uzticēts Kopienai un tagad ES. Tas ir arī ticis galā ar ievērojamo, dinamisko mūsu Savienības paplašināšanos.

Par šiem panākumiem mums jāpateicas mūsu iestāžu modeļa pilnveidotībai un līdzsvarotībai, kas neseko tradicionālajam varas dalījumam. Par šiem panākumiem mums jāpateicas arī mūsu darbības metodei, kas ņem vērā gan Kopienas metodi, gan subsidiaritātes principu.

Tomēr iestādes nav pašmērķis. Tās kalpo ideāliem un mērķiem. Tās kalpo mūsu pilsoņiem.. Jo stiprākas ir iestādes, jo labāk tās var kalpot šim ideālam un mūsu pilsoņiem.

Parlamenta dibinātāji vēlējās galvenokārt izveidot vienotu Eiropu miera labā. Viņi vēlējās izveidot jauno Eiropu ar solidaritātes palīdzību. Viņi izvēlējās ekonomiku par dzinējspēku savam politiskajam redzējumam un saviem mērķiem.

Pēc piecdesmit gadiem Eiropai, kas dzīvo mierā un ir paplašinājusies līdz kontinenta mērogiem, ir vajadzīgas stipras iestādes, lai tiktu galā ar sava laika izaicinājumu – globalizāciju. Neviena dalībvalsts nevar tikt galā ar šo uzdevumu vienatnē. Ar savu pieredzi jaunu tirgu atvēršanā un noteikumiem, kas iemieso tās vērtības – brīvību, solidaritāti un ilgtspējīgu attīstību – tikai Eiropai ir vienlaicīgi apjoms, iestādes un līdzekļi, kas vajadzīgi, lai regulētu un virzītu globalizāciju.

Lai tiktu galā ar šo uzdevumu, 21. gadsimta Eiropai jāapvienojas, lai baudītu tādas ekonomikas augļus, kuras pamatā ir zinātnes atziņas, nodrošinātu darbavietas Eiropas sievietēm un vīriešiem un padarītu tautsaimniecību dinamiskāku. Tai jāieņem sava likumīgā vieta uz pasaules skatuves kā Eiropas lielvalstij, kas nepazīst augstprātību, Eiropas, kas spēs piedāvāt – nevis uzspiest, bet piedāvāt – brīvības un solidaritātes vērtības pasaulei.

Pārstāvot šīs partnerattiecības, es vēlos apsveikt Parlamentu par tā ieguldījumu Eiropas projektā visos mūsu pilsoņu ikdienas dzīves aspektos. Savos 50 gados šis Parlaments ir ieguvis kompetenci daudzās jomās, kā arī ievērojamas pilnvaras. Ar to es domāju pilnvaras, kuras var interpretēt kā likumīgas, un šo likumību tām piešķir Eiropas sieviešu un vīriešu balsojums. Ar to es domāju arī pilnvaras šī vārda oficiālajā nozīmē: koplēmumu, budžeta lēmējtiesības un Eiropas iestāžu demokrātisku kontroli. Es patiesībā domāju politisku ietekmi. EP ir parādījis sevi vienlaicīgi kā kopējais likumdevējs, kas dala atbildību iestāžu trijstūrī un Eiropas sabiedriskajā dzīvē, kā arī veidojot arvien ciešākas saiknes ar dalībvalstu parlamentiem, no kuriem daudzi šodien ir šeit pārstāvēti.

Pilnvaras, ko laika gaitā ieguvis EP, ir kalpojušas tikai visas Eiropas stiprināšanai. Stiprs Eiropas Parlaments ir būtisks citu iestāžu partneris un – man jāuzsver – Eiropas Komisijas partneris. Man jāsaka, ka attiecības starp abām mūsu iestādēm kļūst arvien ciešākas, stabilākas un nobriedušākas, un tas mani patiešām ļoti iepriecina.

Kad Lisabonas līgums būs ratificēts, tas vēl vairāk stiprinās Kopienas iestādes. Tas paplašinās Eiropas Parlamenta pilnvaras. Tas atbalstīs Komisijas dalīto demokrātisko likumību, veidojot ciešākas saites ar Eiropas Parlamentu un Eiropadomi. Tas dos Eiropadomei stabilu prezidentūru, kas nodrošinās lielāku sistemātiskumu Eiropadomes sanāksmju sagatavošanā un uzraudzībā. Tas nostiprinās Eiropas Savienības ārlietu un drošības politikas Augstā pārstāvja lomu, kurš būs arī Eiropas Komisijas priekšsēdētaja vietnieks.

Pastiprinot mūsu iestāžu likumību un efektivitāti, Lisabonas līgums nozīmē Eiropas Savienībai lielu soli uz priekšu..

Šodien un rīt mums jāsaprot, ka iestāžu attiecības nav tukšas spēlītes. Neviena no mūsu iestādēm nedrīkst kļūt stiprāka uz citu iestāžu rēķina. Gluži otrādi, mēs visi vēlamies stipras Eiropas iestādes, lai Eiropa kļūtu efektīvāka un demokrātiskāka. Visas mūsu iestādes gūs labumu no Eiropas iestāžu struktūras nostiprināšanas.

Dāmas un kungi! Sakarā ar gadskārtu, ko mēs šodien svinam, man prātā ienāca lieliskās portugāļu rakstnieces Agustina Bessa Luis vārdi. Viņa teica: „15 gadu vecumā cilvēkam ir nākotne, 25 gadu vecumā viņam ir problēma, 40 gadu vecumā – pieredze, bet pirms pusgadsimta viņam nav pavisam nekādas vēstures.”

Esmu pārliecināts, ka šodien Eiropas Parlaments, šī Eiropas demokrātijas mītne, var lepni apgalvot, ka tam ne tikai pagātnē ir skaista vēsture, bet arī nākotnē. Šī iemesla dēļ es Eiropas Komisijas vārdā un savā vārdā vēlos jūs sirsnīgi sveikt un novēlēt visu to labāko jūsu darbā Eiropas vienotības labā.

(Aplausi)

  Priekšsēdētājs. − Sirsnīgi pateicamies Eiropas Komisijas priekšsēdētājam. Tagad es vēlos sveikt Hans Joachim Opitz, kas arī šodien ir šeit ar mums un pārstāv visus bijušos ģenerālsekretārus.

Tagad mūs atkal iepriecinās Eiropas Savienības Jauniešu orķestris.

(Īss Eiropas Savienības Jauniešu orķestra priekšnesums)

(Skaļi aplausi)

(Klātesošie piecēlās kājās un noklausījās Eiropas himnu)

(Sēdi pārtrauca 16.15 un atsāka 16.20)

SĒDI VADA: KRATSA-TASAGAROPOULOU KUNDZE
Priekšsēdētāja vietniece