Priekšsēdētājs. − Nākamais jautājums ir Padomes un Komisijas paziņojumi par Eiropas rīcības kodeksu ieroču eksporta jomā.
Janez Lenarčič, amatā esošais priekšsēdētājs. − (SL) Pirmkārt, Padomes vārdā es vēlos izteikt apmierinājumu par tradicionāli labajām attiecībām un sadarbību starp Padomes Parasto ieroču eksporta darba grupu (COARM) un Eiropas Parlamentu, precīzāk sakot, ar tā Drošības un aizsardzības apakškomiteju (SEDE). Esmu pārliecināts, ka šī labi organizētā un lieliskā sadarbība nākotnē turpināsies, un tāpēc es atzinīgi vērtēju šodienas debates.
Ļaujiet man teikt dažus vārdus par ES rīcības kodeksu ieroču eksporta jomā. Kā mēs zinām, kodeksu pieņēma 1998. gadā. Tas deva Eiropas Savienībai jaunu stimulu uzraudzīt ieroču tirdzniecību.. Saskaņā ar šo kodeksu Eiropas Savienība sāka sniegt ikgadējus ziņojumus, kas patiesībā ir ziņojumi par jau veikto ieroču pārvešanu.
Šogad mēs iesniegsim jau desmito gada ziņojumu. Man jāsaka, ka šie ziņojumi ir kļuvuši arvien skaidrāki un bagātāki ar informāciju. Dažos pēdējos gados šī kodeksa dēļ vairums dalībvalstu ir sākušas publicēt savus valsts gada ziņojumus par ieroču un militārā aprīkojuma eksportu. 2003. gadā Eiropas Savienība sastādīja pati savu ieroču un militārā aprīkojuma sarakstu, uz ko attiecināms kodekss, un sāka daudz nopietnāk koordinēt eksporta politiku attiecībā uz konkrētām trešām valstīm. Dalībvalstis arī apmainījās ar informāciju par atteiktu un veiktu eksportu.
Informācija par šīm plūsmām ir nodota arī starptautiskajām organizācijām, jo īpaši tām, kurās Eiropas Savienības dalībvalstīm ir svarīga loma. Tas īpaši attiecas uz Vasenāras Nolīgumu. Kodeksu uzlaboja 2006. un 2007. gadā, sevišķi papildinot lietotāju rokas grāmatu.
Kā mēs zinām, šis kodekss nav juridiski saistošs dokuments. Tomēr dalībvalstīm ir politiskas saistības ievērot šos noteikumus. Pagātnē ir bijuši mēģinājumi papildināt kodeksu, pievienojot tam kopējo nostāju, kas būtu juridiski saistošs dokuments, kurš dalībvalstīm būtu jāņem vērā, eksportējot ieročus. Tomēr vēl šādas vienošanās par kopējas nostājas pieņemšanu nav. Slovēnija savas prezidentūras laikā, t.i., šā gada pirmajā pusē, strādā pie tās pieņemšanas, lai vismaz sasniegtu redzamu progresu šajā jautājumā.
Varbūt nebūs labākas izdevības sasniegt šo progresu kā tā, ko piedāvā sagatavošanās Eiropas Savienības desmitajam ziņojumam par kodeksa īstenošanu. Tomēr pašreiz mēs nevaram ar pārliecību paredzēt, vai mūsu vēlēšanās piepildīsies. Protams, tas neatturēs mūs no cenšanās. Tāpēc mēs aicināsim visas dalībvalstis sniegt savu atzinumu par šo jautājumu un mudināsim tās sastrādāties, lai panāktu kopēju nostāju. Ja nebūs nekādu traucēkļu, Slovēnijas prezidentūra ar prieku pabeigs pieņemšanas procedūru un iesniegs ziņojumu visām ieinteresētajām iestādēm un vispirms Parlamentam
Ļaujiet man teikt dažus vārdus par diviem citiem prioritāriem jautājumiem: par kopējo nostāju par starpniecību ieroču un militārā aprīkojuma tirdzniecībā un par dalībvalstu centieniem pieņemt starptautiski saistošus nolīgumus par ieroču tirdzniecību.
Eiropas Savienība pieņēma pamatnostādnes par starpniecību ieroču tirdzniecībā 2001. gadā, un kopējo nostāju pieņēma 2003. gadā. Pieņemot šo nostāju, dalībvalstis uzņēmās pienākumu transponēt atsevišķus tās elementus savos tiesību aktos un tādējādi regulēt starpniecību ieroču un militārā aprīkojuma tirdzniecībā. Pašreiz 20 dalībvalstis ir pieņēmušas atsevišķus kopējās nostājas elementus savos tiesību aktos, bet septiņām dalībvalstīm vēl jāpabeidz šis process. Prezidentūra sekos progresam šajā jautājumā un mudinās valstis, kas nav pabeigušas šo procesu, to izdarīt pēc iespējas ātrāk..
Tagad runāšu par otro jautājumu, par starptautisko ieroču tirdzniecības nolīgumu. Atbruņošanās procesā tas ir viens no galvenajiem projektiem. Kā jūs zināt, Eiropadome nesen pieņēma lēmumu atbalstīt starptautisko nolīgumu. Šajā jomā strādājošo valdības ekspertu grupas veidošanas plānu apstiprināja pagājušajā gadā Ģenerālajā Asamblejā. Informācija par šīs grupas darba sākumu ir uzmudinoša. Tomēr šajā darbā vajadzēs ieguldīt daudz pūļu un darba.
Savā darbībā mēs cieši sekosim šīs grupas darbam un atbalstīsim procesu, kas ved uz starptautisku nolīgumu.
Benita Ferrero-Waldner, Komisijas locekle. − Priekšsēdētāja kungs! Es diezgan gari runāju par Irāku, bet tagad es runāšu mazliet īsāk un centīšos turēt vārdu.
Lai gan par ieroču tirdzniecības kontroli un uzraudzību galvenokārt ir atbildīgas dalībvalstis un tādējādi Padome, Komisija arī ir noteikti ieinteresēta sakarā ar tās ieguldījumu kājnieku ieroču un vieglo ieroču stratēģijas īstenošanā saskaņā ar kopējo ārpolitiku un drošības politiku.
Mēs augstu vērtējam efektīvo ES ieroču eksporta kontroli un uzraudzību. Mēs esam ieinteresēti, lai Eiropas kontroles sistēma rosinātu citus reģionus pieņemt un īstenot vismaz obligātos standartus un nodrošināt, ka ar likumu atļauts eksports netiek pēc tam novirzīts uz citurieni, tādējādi saasinot bruņotus konfliktus un vairojot cilvēktiesību pārkāpumus.
Šajā sakarā Komisija turpina aktīvi iesaistīt dalībvalstis, trešās valstis, starptautiskas organizācijas un citus dalībniekus, lai apkarotu nelegālas ieroču tirdzniecības finansēšanu, kas ir bieži saistīta ar nelegālu tirdzniecību ar citām precēm (jo īpaši narkotikām), piemēram, dimantiem.
Mēs Komisijā izmantojām to apstākli, ka pagājušā gadā vadījām Kimberlijas procesu, lai paātrinātu kontroles ieviešanu un aizkavētu dimantu izmantošanu nemiernieku grupu ieroču pirkumu finansēšanai. Tad vēl ciešā sadarbībā ar attiecīgajām muitas iestādēm mēs esam paredzējuši veikt progresīvus pasākumus saskaņā ar jauno stabilitātes instrumentu, lai apkarotu nelegālu ieroču tirdzniecību, izmantojot gaisa satiksmi, jo īpaši kontrolējot lidmašīnas, kas lido uz Āfriku un tās iekšienē. Mums ir arī zināma loma ieroču embargo īstenošanā, aizliedzot ar to saistīto tehnisko palīdzību.
Eiropas Savienībā šaujamieroču tirdzniecības kontrole ir būtiska cīņā pret nedrošību un noziedzību, jo īpaši pret organizēto noziedzību. Politika, kas attīstās, lai apkarotu šaujamieroču tirdzniecību, ietver legālās tirdzniecības un šaujamieroču turēšanas kontroles pastiprināšanu Eiropas Savienībā. Tā ietver pienācīgu šaujamieroču aprites uzraudzību Eiropas Savienībā un sadarbības attīstību starp valstu pārvaldes iestādēm, kas atbild par šo jautājumu.
Bez šiem centieniem, mēs redzam, ka ievērojams daudzums šaujamieroču pieder arī noziedzniekiem un ir pieejams arī melnajā tirgū. Neatļauta šaujamieroču pārvietošana pāri robežām un nemarķētu šaujamieroču pārvietošana ir tāpēc šo nelegālo ieroču ieguves avots. Pašlaik Eiropas mērogā tiek veikti pasākumi, lai padarītu stingrākus noteikumus par ieroču reģistrēšanu un marķēšanu, lai izveidotu šaujamieroču eksporta un importa sistēmu civilpersonu vajadzībām un uzlabotu sadarbību starp valstu tiesībaizsardzības administratīvajām iestādēm.
Šaujamieroču izsekojamības uzlabošana ir galvenais mērķis, un ārēji – es runāšu ļoti īsi – mēs veicam konkrētus pasākumus arī ārpus Eiropas Savienības, lai risinātu problēmas , kas saistītas ar sprādzienbīstamām kara atliekām un kājnieku ieročiem krīzes reģionos, arī saskaņā ar Stabilitātes instrumentiem. Piemēram, Bosnijā mēs pašlaik apsveram projekta atbalstīšanu, kas saistīts ar nesprāgušu militāro arsenālu un citām sprādzienbīstamam paliekām..
Protams, mēs turpināsim atbalstīt dalībvalstu centienus noslēgt līgumu par ieroču tirdzniecību, kā teica mūsu Padomes priekšsēdētājs, lai gan mums nevajadzētu lolot ilūzijas, ka tas neaizņems kādu laiku. Bet cerams, ka tas notiks ļoti drīz.
Urszula Gacek, PPE-DE grupas vārdā. – Priekšsēdētāja kungs! Gandrīz 10 gadus Eiropadome ir vilcinājusies pārveidot Eiropas Savienības kodeksu ieroču pārvešanas jomā par juridiski saistošu dokumentu. Pēdējo divu gadu nav bijuši nekādi tehniski šķēršļi kopējās nostājas pieņemšanai par kodeksu. Kad mēs beidzot sakārtosim savas māju?
Pirmkārt, ir aplēsts, ka pašlaik mūsu dalībvalstīs ir ap 400 uzņēmumu, kas ražo ieročus. Ņemot vērā to, ka izpētes un izstrādes izmaksas šajā nozarē ir ārkārtīgi augstas, ir dabīgi, ka uzņēmumi vēlas palielināt peļņu, nodrošinot pēc iespējas lielāku sēriju ražošanu, pārdodot licences nolīgumus un, īsi sakot, meklējot tirgus, kur vien iespējams. Uzņēmumi tajās 20 valstīs, kuru valdības nosaka stingrus ieroču eksporta noteikumus, ir ekonomiski nepārprotami neizdevīgākā stāvoklī, salīdzinot ar konkurentiem, kuru valdības ir pielaidīgākas. Visiem uzņēmumiem ir jābūt vienādiem noteikumiem.
Otrkārt, mēs esam reģistrējuši gadījumus, kad ES dalībvalstu uzņēmumi piegādā ieročus Ķīnai, Kolumbijai, Etiopijai un Eritrejai.. Kā mēs varam, no vienas puses, atzinīgi vērtēt visus centienus veicināt ekonomisko attīstību, demokrātiju un cilvēktiesības, ja mēs padarām tā īstenošanu neiespējamu, atbalstot vardarbīgus konfliktus?
Treškārt, mēs sūtām mūsu dalībvalstu militāro personālu uz ES un NATO miera uzturēšanas misijām, bet, nespējot piemērot šo rīcības kodeksu, mēs neatbildīgas ieroču pārdošanas dēļ riskējam nokļūt zem to ieroču uguns, kas ražoti mūsu pašu valstīs.
Ceturtkārt, kā mēs varam plānot nākotnes Eiropu ar kopēju ārpolitiku un drošības politiku, ja mums trūkst tāda pamatelementa kā kopēja nostāja?
Visbeidzot, pirms mēs šajā Parlamentā ceļamies aizstāvēt cilvēktiesības un demokrātiju, nodrošināsim, ka mūsu darbi atbilst mūsu vārdiem.
PPE-DE grupa apsveic šī rezolūcijas priekšlikuma autorus. Mēs esam pārliecināti, ka iespaidīgais Parlamenta atbalsts palīdzēs Padomei atrast izeju no pašreizējā politiskā strupceļa un beidzot padarīt rīcības kodeksa ievērošanu par juridisku prasību visām dalībvalstīm.
Ana Maria Gomes, PSE grupas vārdā. – (PT) Rezolūcijas priekšlikums par ES rīcības kodeksu ieroču eksporta jomā atspoguļo Parlamenta neapmierinātību ar pašreizējo strupceļu šī svarīga dokumenta jautājumā, kā mūsu referente Gacek kundze tikko teica, un viņu man jāapsveic.
Desmit gadus pēc tā ieviešanas kodekss vēl arvien ir lepnuma avots tiem, kas uzskata, ka Eiropas Savienībai ir jāuzņemas vadība globālajā diskusijā par ieroču pārvešanas kontroli. Mēs atzinīgi vērtējam aizvien vairāk saskaņoto kodeksa piemērošanu, sīko informāciju dalībvalstu iesniegtajos gada ziņojumos un Padomes palīdzības iniciatīvas. Tomēr visi šie panākumi nav nekas, salīdzinot ar pašu svarīgāko jautājumu – vajadzību pārveidot kodeksu par juridiski saistošu dokumentu.
Mēs zinām, ka rīcības kodeksa pārveidošana par kopējās ārpolitikas un drošības politikas (CFSP) kopēju nostāju ir saistīta ar embargo atcelšanu ieroču eksportam uz Ķīnu. Parlaments noraida šantāžu, kas ir pamatā šim trīs gadu ilgajam strupceļam. Visi saprot, ka ieroči, ko Pekina pārdod Sudānas režīmam, uztur konfliktu Darfūrā un kalpo, piemēram, nelikumīgajam militārajam režīmam, lai apspiestu un represētu Birmas tautu. Šī situācija izraisa neapmierinātību Parlamentā, jo mēs jau ilgu laiku zinām praktiskos un teorētiskos iemeslus, kam vajadzētu būt pietiekamiem, lai atbrīvotu Padomi no vilcināšanās. Eiropas ārpolitika bez kopējiem un saistošiem noteikumiem ieroču eksportam būs vienmēr nepilnīga un neefektīva. Turklāt viens no vissvarīgākajiem šķēršļiem aizsardzības ekipējuma iekšējā tirgus pilnīgai saskaņošanai ir tieši lielais skaits eksporta noteikumu ES.
Visbeidzot, ir kāds principa jautājums: Eiropas Savienība var parādīt sevi kā atbildīgu un loģisku starptautisku dalībnieci šajā jomā un vadīt starptautisko tiesību aktu uzlabošanas darbu, ja to uzskata par sekošanas cienīgu modeli. Mēs tiešām paļaujamies uz Slovēniju kā prezidentvalsti un ministru Lenarčič. Tomēr mēs jau esam norādījuši nākamajai prezidentvalstij Francijai, kas ir īpaši atbildīga par šo ilgstošo strupceļu, ka ir pienācis laiks atrisināt šos jautājumus un atzīt, cik svarīgi ir izvirzīt Eiropas Savienību efektīvas un atbildīgas daudzpusējības priekšplānā.
Fiona Hall, ALDE grupas vārdā. – Priekšsēdētāja kungs! Ir pagājuši 10 gadi, kopš ES vienojās par rīcības kodeksu ieroču eksporta jomā, un ir apkaunojoši, ka šis kodekss vēl nav pārveidots par efektīvu instrumentu visu ES uzņēmumu un valdību ieroču eksporta kontrolēšanai. Tāpēc Eiropas ieroči vel arvien tiek virzīti uz konfliktu zonām.
ES atrodas nesaprotamā situācijā, piegādājot ieročus un uzkurinot konfliktus tieši tajās valstīs, kurām tā tajā pašā laikā devīgi sniedz palīdzību attīstībai. Kā lai to izskaidrojam saviem pilsoņiem? Kā lai izskaidrojam, piemēram, to, ka dažas dalībvalstis vēl arvien ir gatavas tirgoties ar kasešu munīciju, kamēr ES tajā pašā laikā izdod miljoniem eiro atmīnēšanas darbiem? Piemēram, 2005. gadā tūkstošiem kasešu mīnu tika izmantotas Libānā ar postošām sekām, un tad 2006. gadā ES izdeva EUR 525 miljonus attīstības palīdzībai Libānai, daļēji, lai novāktu nesprāgušu militāro arsenālu.
Nemānīsim sevi, domādami, ka tikai valstis, kas nepieder pie ES, piegādā ieročus valstīm, kurās ir konflikts. 7 no 10 pasaules lielākajām ieroču eksportētājām valstīm ir ES dalībvalstis. Vai nebūtu laiks ieguldīt līdzekļus konfliktu atrisināšanā valstīs, kurās ir nemieri, nevis pārdot tām ieročus?.
Ir steidzīgi vajadzīgi mehānismi, lai pienācīgi kontrolētu ieroču pārvešanu un pārkraušanu un aizkavēt to ES uzņēmumu, kas atrodas ārpus ES, starpniecību darījumos ar nelegāliem ieročiem. Tomēr pirmajam solim jābūt 1998. gada rīcības kodeksa pārveidošanai par juridiski saistošu dokumentu. Tāpēc es lūgšu Slovēnijas prezidentvalsti darīt visu iespējamo, lai izvestu Padomi no strupceļa un panāktu kopējās nostājas pieņemšanu..
Raül Romeva i Rueda, Verts/ALE grupas vārdā. – (ES) Priekšsēdētāja kungs! Kā referentam par ieroču eksporta no Eiropas Savienības kontroli, man ir bijusi izdevība cieši sekot pašreizējā rīcības kodeksa pārveidošanas procesam par efektīvāku un iedarbīgāku instrumentu, kas nodrošina lielāku un labāku kontroli pār ieroču eksportu no ES teritorijas un eksportu, ko veic ES uzņēmumi.
Tomēr par spīti tehniskajam darbam, ko pirms kāda laika veica Padomes Parasto ieroču eksporta darba grupa (COARM), mēs vēl arvien nesaprotam – un mani kolēģi ir teikuši to pašu, – kāpēc Padome pretojas kopējās nostājas pieņemšanai, kas dotu mums iespēju pārveidot pašreizējo kodeksu par juridiski saistošu dokumentu.
Par spīti pārmērīgajai slepenībai, kas saistās ar šāda veida debatēm, mēs tagad zinām, ka tikai dažas valstis ir pret šādu soli, īpaši Francija, kas, šķiet, vēlas, lai šis lēmums būtu atkarīgs no embargo atcelšanas ieroču eksportam uz Ķīnu.
Mums vēlreiz jāuzsver, ka tie ir divi pilnīgi atsevišķi jautājumi un ka to saistīšana šādā veidā demonstrē lielu atbildības trūkumu attiecībā uz tiem neskaitāmajiem upuriem, kam katru dienu jāsaskaras ar mūsu bezatbildīgās ieroču eksporta politikas sekām.
Tāpēc es atzinīgi vērtēju Slovēnijas prezidentvalsts apņemšanos pabeigt kodeksa pārveidošanas procesu kopējā nostājā tās pilnvaru laikā, lai gan es arī atceros, ka iepriekšējās prezidentvalstis solīja to pašu, bet bez rezultāta. Es ceru, ka jums veiksies, un jūs varat rēķināties ar pilnīgu mūsu atbalstu. Es norādīšu arī, ka tieši kontroles trūkuma un mūsu pašreizējā slinkuma dēļ Eiropas ieroči, gan legāli, gan nelegāli, nokļūst teroristu grupējumu, diktatoru un bruņotu kliķu rokās, kas ieķīlā miljoniem cilvēku tagadni un nākotni, cilvēku, kuriem mēs pēc tam vajadzības gadījumā ar zināmu cinismu sūtam mūsu attīstības palīdzības grupas.
Tobias Pflüger, GUE/NGL grupas vārdā. – (DE) Priekšsēdētāja kungs! Mēs visi šeit sēžam vismaz reizi gadā un apspriežam ieroču eksporta jautājumu, bet pārējā laikā šis eksports netraucēti turpinās. Gadiem ilgi Parlaments ir aicinājis pieņemt juridiski saistošu rīcības kodeksu, un gadiem ilgi Padome nav spējusi vienoties par šo jautājumu.. Es būtu pateicīgs, ja jūs varētu pateikt mums gluži atklāti, kura no dalībvalstīm kavē šo procesu Tas, ka rīcības kodekss nav juridiski saistošs, ir kauna traips. Kamēr tas ir vilcies, ES un tās dalībvalstis ir kļuvušas par pasaules lielākajām ieroču eksportētājām.. Ieročus ražo, lai nogalinātu. Ieroču eksports ir ļaunums.
Protams, dalībvalstis piegādā ieročus arī krīžu un konfliktu reģioniem Piemēram, Turcija iebrukumu Ziemeļirākā, kas ir starptautisko tiesību aktu pārkāpums, veica ar ieročiem no Vācijas. ES valstis arī uzsāk karus, kā Irākā vai Afganistānā, un piegādā ieročus draudzīgām valstīm, kas ir iesaistītas karadarbībā. Mums tam vienreiz par visām reizēm jādara gals.. Apturēsim visu ieroču eksportu!
Divējāda lietojuma preces, kuras var izmantot gan civiliem, gan militāriem nolūkiem, arī ir jāpakļauj rīcības kodeksam, tāpat kā reeksportu. Mēs esam rītdienas debatēm iesnieguši grozījumus par šiem abiem jautājumiem, un es ļoti gribu redzēt, vai Parlaments tos pieņems.. Kā jau teicu, ieroču eksports katru dienu nogalina cilvēkus, un tas ir steidzami jāapstādina.
Janez Lenarčič, amatā esošais priekšsēdētājs. − (SL) Es esmu sapratis, ka vispār šo debašu dalībnieki ir noskaņoti atbalstīt kodeksu, lai tas kļūtu juridiski saistošs, cik ātri vien iespējams. Man jāpiebilst, ka prezidentvalsts piekrīt šim mērķim, un es, ceru, Pflüger kungs, ka šogad mums laimēsies vairāk un mēs to panāksim vai vismaz, kā es ievadā teicu, stipri pavirzīsimies uz priekšu tā panākšanā
Es pateicos jums par atbalstu Padomes centieniem panākt kopējo nostāju, un jūs varat ticēt, ka Slovēnijas prezidentūra pieliks vislielākās pūles, lai sasniegtu šo mērķi.
Es gribu pateikties Gomes kundzei, kas norādīja, ka kodeksa īstenošanā ir mēģināts iekļaut jaunus dalībniekus, proti, tos, kas ir ārpus Eiropas Savienības robežām. Iepriekšējās prezidentvalstis, piemēram, 2007. gadā, iekļāva jo īpaši Rietumbalkānu valstis šajos pasākumos. Ir arī pasākumi, kas saistīti ar citām valstīm, tādām kā Turcija, Ukraina, Ziemeļāfrikas valstis un dažas Austrumeiropas valstis.
Es beigšu savu runu, izsakot cerību, ka nākamajās debatēs Eiropas Parlamentā par šo jautājumu diskusija būs ne tikai par kodeksu, bet arī par kopējo nostāju.
Priekšsēdētājs. − Es esmu saņēmis sešus rezolūcijas priekšlikumus(1) saskaņā ar Reglamenta 103. panta 2. punktu.
Debates ir slēgtas.
Balsošana notiks ceturtdien.
Rakstiski paziņojumi (142. pants)
Tunne Kelam (PPE-DE), iesniegts rakstveidā. – Es ļoti aicinu ES dalībvalstis pieņemt ES rīcības kodeksu ieroču pārvešanas jomā. ES pamatojas uz kopīgām vērtībām un nolīgumiem, kas nosoda nelegālu ieroču pārvešanu, kā arī ieroču nodošanu valstīm, kas neievēro šīs vērtības. Patiesībā tas, ka dažu dalībvalstu valdības dod priekšroku savām nacionālajām politiskajām un komerciālajām interesēm un turpina pārdot ieročus, kaitē principiem, uz kuriem Eiropas Savienība pamatojas.
Lisabonas līgums stiprina ES kā globālas dalībnieces lomu. Tāpēc ir ārkārtīgi svarīgi uztvert ES rīcības kodeksu par ieroču pārvešanu nopietni, lai to reāli īstenotu visas dalībvalstis. Tāpēc es gribu aicināt Padomi sniegt ticamu skaidrojumu, kāpēc kopējās nostājas pieņemšana kavējas.