Debašu stenogramma

Otrdiena, 2008. gada 22. aprīlis - Strasbūra

15. ENDirektīvas par darbinieku norīkošanu īstenošana atbilstoši Kopienu Tiesas spriedumiem (debates)

  Priekšsēdētājs. − Nākamais punkts ir Komisijas paziņojums par direktīvas par darba ņēmēju norīkošanu īstenošanu pēc Kopienu Tiesas spriedumiem. Šis ir svarīgs jautājums, un tas ir radījis pamatu daudziem pārpratumiem un galvenokārt dažādām tenkām un bažām vairākās mūsu valstīs. Un tādēļ mēs turpināsim sekot šīm debatēm ar lielu interesi, un jo īpaši tam, ko Komisijas vārdā teiks V. Špidla kungs.

  Vladimír Špidla, Komisijas loceklis. − (CS) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, Komisija 2007. gada jūnija paziņojumā „Darba ņēmēju norīkošana darbā pakalpojumu sniegšanas jomā – izmantojot priekšrocības un iespējas un nodrošinot darba ņēmēju aizsardzību” norādīja uz vairākiem trūkumiem Direktīvas par darba ņēmēju norīkošanu īstenošanā un pārrobežu izpildē.

Toreiz mēs secinājām, ka šīs problēmas var atrisināt vienīgi tad, ja dalībvalstis paātrina savstarpējo sadarbību un it īpaši, ja tās izpilda savas saistības attiecībā uz sadarbību administratīvā jomā un informācijas pieejamību, kā tas noteikts direktīvā.

Pareiza un efektīva īstenošana un izpilde ir norīkoto darba ņēmēju tiesību aizsardzības pamatelementi, savukārt nepietiekama izpilde vājina spēkā esošās Kopienas direktīvas šajā jomā.

Tā rezultātā šī gada 3. aprīlī Komisija pieņēma ieteikumus par labāku sadarbību, lai novērstu esošās direktīvas piemērošanas, īstenošanas un izpildes nepilnības. Ieteikumos galvenā uzmanība bija pievērsta labākai informācijas apmaiņai, piekļuves informācijai un labākās prakses apmaiņas uzlabošanai.

Tādēļ labākas administratīvās sadarbības rezultātā praksē ir jāpalielinās darba apstākļu aizsardzībai, jāsamazinās administratīvajam slogam uzņēmumiem, jāpadara efektīvāka uzraudzība pār esošajām saistībām ievērot darba apstākļus un efektīvas kontroles noteikumu.

Ieteikumos ierosināts arī izveidot augsta līmeņa komiteju, kuras uzdevums ir tieši iesaistīt sociālos partnerus, kuri ir visciešāk saistīti ar attiecīgajām problēmām, un izveidot pamatu ciešākai darba inspektoru sadarbībai. Šī komiteja varētu būt atbilstošs forums, kurā apspriest plaša spektra jautājumus, kas radušies saistībā ar Direktīvas par darba ņēmēju norīkošanu īstenošanu.

Komisija ir pārliecināta, ka šie ieteikumi veido pamatu daudz intensīvākai cīņai pret darba ņēmēju tiesību pārkāpumiem un nelikumīgu nodarbinātību, kā arī uzlabo viesstrādnieku darba apstākļus visā Eiropas Savienībā.

Tagad dalībvalstu ziņā ir veikt nepieciešamos pasākumus, lai uzlabotu Direktīvas par darba ņēmēju norīkošanu īstenošanu. Gaidāms, ka ieteikumus apstiprinās līdz nākamajai Nodarbinātības un sociālo lietu padomei 9. jūnijā.

Pēc tam Komisija plāno novērtēt direktīvas īstenošanu, ņemot vērā jaunākos Eiropas Kopienas Tiesu spriedumus, vienlaikus ciešāk sadarbojoties ar Eiropas Parlamentu pašiniciatīvas ziņojuma sagatavošanā.

Komisija ir pilnībā apņēmusies nodrošināt efektīvu darba ņēmēju aizsardzību un turpinās apkarot visa veida sociālo dempingu un darba tiesību pārkāpumus.

Jāuzsver, ka nav konflikta starp atbilstošo atbalstu darba tiesībām un atbalstu konkurētspējīgam tirgum, kas mums dod iespēju nodrošināt Eiropas sociālo labklājību. Lai mūsu sabiedrība un ekonomika turpinātu pastāvēt, sociālie aspekti un konkurētspēja ir jānosaka par vienlīdz svarīgu prioritāti.

  Gunnar Hökmark (PPE-DE grupas vārdā). – (SV) Priekšsēdētāja kungs, vēlos pateikties komisāram par viņa priekšlasījumu un teikt, ka atzinīgi vērtēju to, ka viņš uzsver, ka ir nepieciešama lielāka sadarbība starp dalībvalstīm un ka dalībvalstis ir atbildīgas par direktīvas par darba ņēmēju norīkošanu pareizu īstenošanu.

Manuprāt, šajās debatēs ir jāuzsver viena lieta, un tā ir – kopš 2004. gada mēs esam piedzīvojuši straujas pārmaiņas Eiropas darba tirgū. Mēs esam panākuši mobilitātes palielināšanos. Ir svarīgi teikt, ka dažādie šausmu scenāriji, kas laika gaitā tika izplatīti saistībā ar palielinātas mobilitātes sekām, ir izrādījušies nepatiesi. Tika runāts par labklājības tūrismu un citām neskaitāmām problēmām.

Patiesībā šobrīd viens miljons eiropiešu ir norīkoti darbam dažādās valstīs. Un tajās dalībvalstīs, kur mums ir bijusi vislielākā atvērtība, ir arī notikusi vislielākā darba tirgus attīstība, arī saistībā ar atalgojumu. Direktīva par darba ņēmēju norīkošanu ir palīdzējusi nodrošināt labākas iespējas atsevišķām personām, bet ir devusi arī ieguldījumu Eiropas ekonomikā un Eiropas darba tirgū. Viens miljons cilvēku!

Mums tas ir jāatceras, apspriežot trīs dažādus tiesas procesus, jo, tiklīdz tiesa ir pasludinājusi spriedumu, mēs redzam, ka tās ir dažādas situācijas un atšķirīgi gadījumi. Tomēr svarīgi ir arī, lai nebūtu iemesla teikt, ka nepastāv barjeras dažādu veidu protesta akcijām dažādās dalībvalstīs. Tiesas spriedumos nav nekā tāda, kas nozīmētu, ka tie konfliktē ar dažāda veida koplīgumiem vai citiem atalgojuma noteikšanas noteikumiem. No otras puses, dalībvalstīs ir jābūt tiesību aktiem un sabiedrībai ir jāfunkcionē, lai atļautu un sekmētu mobilitāti. Saistībā ar to es uzskatu, ka svarīgi ir arī tas, ka mēs tagad pilnveidojam labāku sadarbību un ka dalībvalstis nodrošina, ka tās to īsteno un novērtē, lai tādējādi apvienotu mobilitāti ar sociālo drošību un stabilitāti visiem Eiropas pilsoņiem. Mums nevajag vainot ES par esošajām problēmām. Tā vietā mums katrā dalībvalstī ir jāuzņemas atbildība un ir jāpriecājas par mobilitāti un labklājību, ko var uzskatīt par Direktīvas par darba ņēmēju norīkošanu radītu iespēju.

  Anne Van Lancker, PSE grupas vārdā. – (NL) Priekšsēdētāja kungs, vēlos pateikties komisāram par ieteikumiem administratīvās sadarbības uzlabošanai un labākām iespējām darba inspektoriem. Taču, komisār, vai jūs apzināties to, ka mūsu prieku par to ir sabojājis spriedums Laval un Rüffert lietā? Tas ir radījis lielu satraukumu ne tikai Eiropas Parlamenta Sociālistu grupā, bet arī arodbiedrībās ārpus Parlamenta un valstīs, kas šobrīd ratificē Lisabonas līgumu.

Mēs ilgi domājām, ka direktīva par darba ņēmēju norīkošanu ir izcila direktīva ar skaidru principu. Ņemot vērā to, ka mēs nevaram nodrošināt, lai atalgojums un darba apstākļi ir vienlīdzīgi visā Eiropā, ir nepamatoti darba ņēmējiem cerēt uz vienlīdzīgu attieksmi vietā, kur tie strādā, neatkarīgi no viņu valstspiederības. Ir tiesa, ka direktīvā par darba ņēmēju norīkošanu nav izmantots vispusīgs nodarbinātības valsts princips, bet vienkārši piemēroti vairāki saistoši noteikumi. Vēl direktīvā atļauts dalībvalstīm piemērot daudz labvēlīgākus noteikumus darba ņēmēju aizsardzībai saskaņā ar to sociālajām tradīcijām un saskaņā ar koplīgumiem vai vispārēji saistošiem koplīgumiem.

Šajos spriedumos mums ir atņemts vienlīdzīgas attieksmes pamats. Direktīvā noteiktā obligātā aizsardzība pakāpeniski kļūst par maksimālo aizsardzību. Šobrīd jau ilgu laiku vājā transponēšana atsevišķās dalībvalstīs vairs sen jau nav problēma. Mūsu informētība palielinās, taču galvenā šīs direktīvas filozofija ir nepareiza, un tā ir šāda: darba ņēmēji ir jāaizsargā, bet ar mēru. Pastāv sociālās tiesības, kuras var apspriest un pret kurām var protestēt, bet ar nosacījumu, ka tās netraucē pakalpojumu brīvai apritei. Šīs nav ksenofobiskas piezīmes; gluži otrādi. Viesstrādnieki ir vairāk nekā gaidīti. Patiesi, darba ņēmēju brīva aprite nodrošina vienlīdzīgu attieksmi, sākot no pirmās dienas, un tieši to mēs vēlamies panākt attiecībā uz pakalpojumu brīvu apriti.

Tādēļ mana grupa lūdz pārskatīt direktīvu par darba ņēmēju norīkošanu trīs iemeslu dēļ: pirmkārt, lai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret vietējiem darba ņēmējiem un viesstrādniekiem; otrkārt, lai nodrošinātu, ka sociālajā dialogā ir pilnībā ievērotas valstu sistēmas; un treškārt, lai nodrošinātu, ka tiek aizsargātas visu personu sociālās pamattiesības. Mēs paļaujamies uz jūsu atbalstu, komisāra kungs.

  Anne E. Jensen, ALDE grupas vārdā. – (DA) Priekšsēdētāja kungs, vēlos pateikties komisāram par viņa paziņojumu. Pēdējā laikā, protams, ir paustas daudzas pastiprinātas reakcijas par vairākiem Kopienu Tiesu spriedumiem. Daži novērotāji uzskata, ka cita starpā sprieduma Laval lietā dēļ Lisabonas līgums ir jāgroza un Kopienu Tiesa ir jāiegrožo. Vēlos teikt, ka tas ir par daudz un tieši tāpēc, ka noteikti cilvēki vēlas mest sprunguļus ceļā un panākt, lai sabiedrība uzskatītu, ka Lisabonas līgums var radīt problēmas darba ņēmēju juridiskajai drošībai. Gluži pretēji, Lisabonas līgums dos lielākas tiesības darba ņēmējiem.

Citi novērotāji, piemēram, A. Van Lancker uzskata, ka direktīva par darba ņēmēju norīkošanu ir jāgroza. Un atkal, es saku – nē! Es nedomāju, ka ar to būtu jāsāk. Es uzskatu tāpat kā komisārs, kurš ierosināja vispirms veikt pamatīgu darbu, lai redzētu, kā direktīva par darba ņēmēju norīkošanu tiek īstenota praksē, un novērtēt, kādas iespējas sniedz piemērojamie tiesību akti aizsardzībā pret sociālo dempingu.

Vēl es domāju, ka mums ir jānogaida dalībvalstu reakcija. Šajā sakarā es, iespējams, jo īpaši domāju par Laval lietu. Zviedrijā Laval lietā galīgais spriedums vēl nav pasludināts, un šai spriedumā ir daudzi aspekti – gan acīmredzama diskriminācija pret ārzemju uzņēmumu, ko mēs nevaram atbalstīt, un arī uzņēmumam sniegtā neskaidrā informācija. Dānijā valdība ir izveidojusi darba komiteju, kuras sastāvā ir sociālie eksperti – gan juridiskie eksperti, gan sociālie partneri – lai novērtētu, kā nesenie tiesas spriedumi saskan ar Dānijas modeli, kurš balstās uz līgumiem un kuru tiesību akti regulē ļoti ierobežotā apmērā. Manuprāt, būtu vērts nogaidīt šīs komitejas darba rezultātus. Šī komiteja darbojas ātri un savu darbu pabeigs līdz jūnijam.

Kā jau politikā bieži gadās, ļaunums slēpjas detaļās, un tādēļ ir svarīgi saglabāt līdzsvarotu attieksmi šajos jautājumos. Ir pagājis tikai pusotrs gads, kopš mēs Parlamentā rūpīgi apspriedām direktīvu par darba ņēmēju norīkošanu un veicām konsultāciju procesu ar sociālajiem partneriem. Visi apgalvoja, ka direktīva ir laba, taču sarežģīti īstenojama praksē. Darba ņēmēji nezina savas tiesības, un arī darba devēji nezina savus pienākumus pietiekami labi. Tādēļ mēs secinām, ka ir nepieciešama labāka informācija un labāka sadarbība; un tieši to jūs, komisāra kungs, šodien arī piedāvājat. Mēs, piemēram, arī esam ierosinājuši izmantot Dublinas aģentūru, kura pārstāv gan valdības, gan sociālos partnerus, lai pilnveidotu labu praksi šajā jomā. Es ļoti vēlos uzzināt, kas notiek šajā jomā. Es labi saprotu bailes no sociālā dempinga; taču, manuprāt, mums šis jautājums ir jārisina saprātīgi. Direktīvas par darba ņēmēju norīkošanu grozīšana prasīs ilgu laiku, un tādēļ ir svarīgi, lai mēs izmeklētu visas iespējas, lai saskaņā ar piemērojamajiem noteikumiem nodrošinātu pamatu elastīgam darba tirgum, tādam, kāds ir Dānijas darba tirgus. Jautājuma būtība ir tāda, vai mums ir jānodrošina, ka mums patiesībā var būt elastīgi darba tirgi.

Šis spriedums neapdraudēs tiesības veikt protesta akcijas; taču ir jābūt līdzsvaram saistībā ar konfliktā iesaistītajiem jautājumiem. Manuprāt, svarīgi ir uzsvērt, ka Lisabonas līgums pastiprinās darba ņēmēju tiesības un ka gan sociālajiem partneriem, gan valdībām ir jāstrādā kopā, neatkarīgi no robežām, lai tiesību aktus padarītu efektīvākus un varētu strādāt bez domstarpībām. Mums jāstrādā šādā virzienā!

  Roberts Zīle, UEN grupas vārdā. – (LV) Paldies, priekšsēdētāja kungs! Spriedums šajā lietā īstenībā dod cerību, ka Eiropas Kopienu Tiesa uztver Eiropas Savienības četras pamatbrīvības reālajā dzīvē. Jēdziens „sociālais dempings”, kas ir tik populārs arī šajā Parlamentā, šoreiz nenostrādāja gadījumā, kad mērķis bija neielaist citas dalībvalstis uzņēmumu sniegt pakalpojumu Eiropas Savienības vienotajā tirgū. Šajā diskusijā gribu izcelt vienu politisku aspektu — Eiropas Savienības dalībvalstis, tai skaitā lielā mērā, piemēram, Zviedrija, pēdējos gados Baltijas valstīs ieguva milzīgu peļņu ar „agresīvu” finanšu pakalpojumu sniegšanu, it īpaši nekustamā īpašuma kreditēšanā. Mēs nekad neesam ierobežojuši šo kapitāla plūsmu pat tad, kad peļņa bija ārkārtīgi augsta un tostarp iegūta ar savdabīgu eksporta sociālo dempingu — respektīvi, latvieši, kas strādāja šajās bankās, saņēma atalgojumā ne tuvu to samaksu, ko saņem zviedri par šo pašu darbu Zviedrijā. Tagad finanšu krīzes laikā daudzas latviešu ģimenes ilgstoši pārmaksās par aizņemto naudu, taču mūsu cilvēki un uzņēmumi nedrīkstēs konkurēt Eiropas Savienības tirgū, līdz ar to viņi nespēs atmaksāt šos parādus, kā rezultātā īstenībā zaudēs arī tie paši Zviedrijas pensiju fondi un citi akcionāri bankās. Kolēģi, mēs esam vienā Eiropas laivā, ļausim Eiropas pamatbrīvībām būt patiesi brīvām, tā iegūsim mēs visi! Paldies!

  Elisabeth Schroedter, Verts/ALE grupas vārdā. – (DE) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, visi tiesas spriedumi ir lietās, kurās arodbiedrības ir veikušas starptautiski atzītus kolektīvos pasākumus pret sociālo dempingu. Visos trijos spriedumos Eiropas Kopienu Tiesa ir atzinusi, ka arodbiedrībām ir bijušas likumīgas tiesības veikt šos pasākumus. Taču Kopienu Tiesa apstrīdēja šīs tiesības saistībā ar iekšējo tirgu.

Laval un Rüffert lietās obligātie juridiskie standarti tika interpretēti vienīgi kā maksimālie spēkā esošie standarti iekšējā tirgū. Tādējādi Eiropas Kopienu Tiesa direktīvu par darba ņēmēju norīkošanu interpretēja ļoti īpašā veidā. Taču likumdevējs to bija paredzējis citādi. Ņemot vērā direktīvu, brīva tirdzniecība pakalpojumu jomā ir jāveicina ar godīgu konkurenci un ir jānodrošina darba ņēmēju tiesības. Direktīvā par darba ņēmēju norīkošanu ir iekļauts arī vislielākās labvēlības režīma noteikums, un tas tiesas spriedumos netika ņemts vērā.

Kopienu Tiesa šobrīd Eiropas Savienībā ir radījusi situāciju, kurā direktīva par darba ņēmēju norīkošanu ir pārveidota no minimālas direktīvas līdz maksimālajai direktīvai un kurā tā var likumīgi aizstāvēt konkurētspējas priekšrocības pār sociālo dempingu. Šobrīd starptautiskajām sociālajām tiesībām ir jārada izdevumi uzņēmējiem brīvajā iekšējā tirgū. Tas tā var būt, tāpēc es kritizēju tiesas spriedumus. Tomēr Eiropas Savienība bez līdzvērtīgiem sociālas Eiropas elementiem, piemēram, kolektīviem koplīgumiem, kolektīviem pasākumiem un sociālā dempinga apkarošanu, ir nolemta neveiksmei un turpmāk negūs pilsoņu atbalstu. Tādēļ mūsu grupas reakcija šajā jautājumā ir: principam par „līdzvērtīgu samaksu par vienādu darbu vienā uzņēmumā” ir jāieņem līdzvērtīga pozīcija iekšējā tirgū attiecībā uz brīvības kritēriju.

  Francis Wurtz, GUE/NGL grupas vārdā. − (FR) Komisāra kungs, pirmkārt, es vēlos norādīt, ka mani kolēģi no priekšsēdētāju konferences, kuri vēlās nakts debatēs lēma pretēji manām vēlmēm, šovakar šeit neatrodas. Kaut arī šīs nav vēlas nakts debates, es būtu gandarīts beidzot uzsākt sarunu par šo nopietno jautājumu, respektīvi, par to, ka Kopienu tiesa ir atzinusi algu dempingu, kas ir jautājums, kuram jūs, komisāra kungs, veltījāt 20 sekundes ievērojami improvizētā manierē.

Tādēļ es īsumā ieskicēšu šīs Eiropas tiesību jaunās dimensijas trīs posmus. 2007. gada 11. decembrī: Tiesas atcēla arodbiedrības rīcību, pieprasot, lai somu pārvadājumu uzņēmumam Viking Line netiktu atļauts reģistrēt savu prāmi Igaunijā, lai samazinātu darba ņēmēju atalgojumu. 2007. gada 18. decembrī: Tiesa atkal uzstājās pret arodbiedrībām, šoreiz Vaholmā, Zviedrijā, bloķējot būvniecības darbus Latvijas uzņēmumam, kurš atteicās ievērot būvniecības nozarē piemērojamo koplīgumu. 2008. gada 3. aprīlī: Tiesa atzina Lejassaksiju Vācijā vainīgu par minimālās algas piemērošanu visiem būvuzņēmumiem, kuriem tika piešķirtas iepirkumu līgumu slēgšanas tiesības. Tiesa toreiz lēma par labu Vācijas uzņēmuma Polijas apakšuzņēmējam, kurš saviem darba ņēmējiem izmaksāja mazāk par pusi no paredzētās minimālās algas. Tas bija spriedums Rüffert lietā.

Visos trijos gadījumos Tiesas galvenais pamatojums sava lēmuma par algu dempinga veicināšanu bija tāds, ka Kopienas tiesības aizliedz veikt jebkādus pasākumus – ievērojiet – līdzīgi kā „padarīt mazāk pievilcīgus” notikumus uzņēmumiem no citām dalībvalstīm, jo tas ir – es citēju – „ierobežojums pakalpojumu sniegšanas brīvībai” jeb tiesībām veikt uzņēmējdarbību, ko papildus citām pamatbrīvībām nodrošina Līgums. Tas ir vienkārši nepieņemami. Kur ir šo liberālo spriedumu sociālais aspekts?

Patiesībā jebkāds sociālais progress valstī tirgu padarīs mazāk pievilcīgu – izmantojot Tiesas formulējumu – konkurējošiem uzņēmumiem. Piebildīšu, ka visos trijos gadījumos slavenā direktīva par darba ņēmēju norīkošanu nav sniegusi vismazāko aizsardzību attiecīgajiem darba ņēmējiem. Starp citu, Tiesa paskaidroja, es citēju, ka „direktīvas mērķis ir nodrošināt pakalpojumu sniegšanas brīvību”. Es nepieminēju darba ņēmēju aizsardzību.

Visbeidzot, visos trijos gadījumos Tiesa pieņēma lēmumu, ņemot vērā atsevišķus Līguma pantus un ne tikai direktīvu. tas bija 43. pants pirmajā lietā un 49. pants abos pārējās lietās, un tieši tāds pats abu šo pantu formulējums ir iestrādāts Lisabonas līgumā, kas šobrīd atrodas ratifikācijas procesā.

Tādēļ mans secinājums skaidrs. Lai atrisinātu šo spriedumu radīto problēmu, nepietiek vien ar direktīvas grozīšanu. Visiem, kas vēlas atjaunot sociālo tiesību prioritāti pār brīvu tirdzniecību ir jāuzstāj uz līgumu pārskatīšanu, un it īpaši uz to pantu pārskatīšanu, ar kuriem Tiesa pamatoja savus nesenos lēmumus. Tas ir sarežģīti, bet, manuprāt, tas ir nepieciešams, jo citādi mēs varam sagaidīt, ka pašreizējā Eiropas ekonomiskā un sociālā modeļa likumību skars reāla krīze.

  Kathy Sinnott, IND/DEM grupas vārdā. – Priekšsēdētāja kungs, nesen Rüffert lietā Polijas uzņēmums 53 darba ņēmējiem samaksāja vien 46 % no līgtās algas par tirdzniecību Vācijā. Pret Polijas līgumslēdzēju tika ierosināta lieta; viņi atbildēja, ierosinot lietu tiesā, un EKT nesen lēma par labu Polijas apakšuzņēmējam.

Pirms neilga laika John Monks, Eiropas arodbiedrību konfederācijas priekšsēdētājs, uzstājoties uzklausīšanā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejā par iepriekš minēto gadījumu – Laval lietu – un brīdinot par turpmākām lietām, teica, ka „mums ir teikts, ka mūsu tiesības streikot ir fundamentālas, bet ne tik ļoti fundamentālas, kā brīva pakalpojumu aprite”.

Arodbiedrību kustība ar šiem spriedumiem ir padarīta par bezspēcīgu. Pakalpojumu direktīva un direktīva par darba ņēmēju norīkošanu ir tiešs drauds visam, kas pēdējos 30 gados ir sasniegts darba ņēmēju tiesību jomā.

Ir bijušas trīs lietas – Laval, Viking un tagad Rüffert – un juridisko skaidrojumu struktūra panāk, ka līgumi ir bezjēdzīgi, arodbiedrības ir nespēcīgas un godīgs atalgojums neko nenozīmē. Kā J. Monk norādīja Laval lietas uzklausīšanā, Lisabonas līgumā mums ir vajadzīgs aizsardzības protokols vai arī nākotnē mēs piedzīvosim sociālo dempingu.

  Philip Bushill-Matthews (PPE-DE). – Priekšsēdētāja kungs, es uzskatu, ka Komisija vispirms publicēja vadlīnijas par direktīvas par darba ņēmēju norīkošanu īstenošanu 2006. gadā, un savukārt Sociālistu grupa vienlaikus aicināja Parlamentu ieviest stingrākus noteikumus direktīvā. Komisija toreiz neuzskatīja, ka tas ir nepieciešams, un ir skaidrs, ka neuzskata, ka tas būtu nepieciešams arī tagad, un esmu ar to vienisprātis.

Problēma, kā to Komisija jau ir skaidri definējusi, ir vājā īstenošana valstu līmenī, nepietiekamā sadarbība starp dalībvalstīm un sliktā informācijas piegāde. Stingrāku noteikumu ieviešana ES tiesību aktos šīs nepilnības neatrisinās. Patiesībā tas varētu pat daudz vairāk sarežģīt to atrisināšanu.

Visbeidzot vēlos piebilst, ka komisārs ir apņēmies darīt visu iespējamo, lai aizsargātu darba ņēmēju tiesības un cīnītos pret sociālo dempingu. Mums visiem Parlamentā tam ir jāpiekrīt, taču mums ir jāpiekrīt arī tam, ka ir jāaizsargā vēl kādas tiesības, un tās ir visu darba ņēmēju tiesības uz mobilitāti, uz norīkošanu un tiesības sniegt pakalpojumus ārzemēs.

Sociālās aizsardzības tiesībām ir jābūt cieši saistītām ar tiesībām sniegt pakalpojumus, un tās nedrīkst nonākt pretrunās. Pareizā līdzsvara atrašana, protams, ir liels izaicinājums. Taču to atrisināšana ir dalībvalstu uzdevums, nevis ES, ierosinot stingrākus noteikumus. Es ierosinu, kā jau komisārs ir norādījis pareizo virzienu un aicinu viņu man piekrist, ka mūsu kā EP deputātu uzdevums ir panākt, lai visas mūsu valstis tam sekotu.

  Jan Andersson (PSE). – (SV) Priekšsēdētāja kungs, komisāra kungs, es atzinīgi vērtēju ieteikumu un vēl vairāk novērtēju to, ka komisārs mēģina apkarot sociālo dempingu un ka J. Barroso un V. Špidla kungs saka, ka tiesības streikot neapdraud brīvu pārvietošanos. Taču ar jūsu priekšlikumu vien nepietiek. Tajā nav pietiekami iekļauta sociālā dempinga novēršana.

Vispirms palūkosimies, ko teica Tiesa Rüffert un Laval lietā. Tā teica, ka tiek skaitīta minimālā alga izcelsmes valstī, citiem vārdiem sakot, Polijas darba ņēmējam ir jāstrādā tajā pašā darbavietā, kā Vācijas darba ņēmējam, bet viņa samaksa ir 46 % no atalgojuma, ko saņem Vācijas darba ņēmējs. Ja jums teiktu, ka sievietes darba atalgojums ir 46 % no tā, ko saņem vīrietis, mēs teiktu, ka tā ir diskriminācija. Šajā gadījumā diskriminēti tiek Polijas darba ņēmēji, kuri nesaņem tādu pašu algu, kā Vācijas darba ņēmēji. Tas nav pieņemami.

Otrkārt, tādā pašā veidā netiek apspriesti dažādie sociālie modeļi. Rüffert lietā Tiesa uzsvēra, ka vispārēji ir jāpiemēro koplīgumi, un nevis tāds modelis, kāds tika piemērots Lejassaksijā. Tas pats attiecas arī uz Laval lietu. Atsevišķu darba tirgus modeļi ir pārāki par citiem. Arī tas nav pieņemami.

Treškārt, Tiesa teica, ka tiesības streikot ir pamattiesības, bet kad tās pēc tam samēroja ar brīvu pārvietošanos, tās vairs nav tik svarīgas, nepavisam vairs nav svarīgas. Tā vietā brīva pārvietošanās ir svarīgāka par to.

Daži runātāji teica – jā, bet mums ir vajadzīga brīva pārvietošanās. Protams, ka mums tā ir vajadzīga, bet, kā mēs veicinām brīvu pārvietošanos, ja mēs ignorējam valstu noteikumus? Kā jūs domājat, vai cilvēki, kas dzīvo šajās valstīs, teiks – „esiet laipni aicināti”? Nē, viņi pieprasīs slēgt robežas. Es atbalstu atvērtas robežas starp jaunajām un vecajām dalībvalstīm, bet es atbalstu arī vienādus noteikumus par vienādu darbu, un arī tas ir svarīgi. Tādēļ Komisijai ir jāveic stingrāki pasākumi saistībā ar direktīvas par darba ņēmēju norīkošanu grozījumiem.

  Pierre Jonckheer (Verts/ALE). – (FR) Priekšsēdētāja kungs, komisāra kungs, es lielākoties piekrītu savu kolēģu A. Van Lancker un F. Wurtz viedoklim. Galu galā jautājums ir par to, cik vēl daudz nabadzīgu darba ņēmēju jūs vēlaties redzēt Eiropas Savienībā? Tas ir galvenais jautājums.

Neatkārtojot Tiesas spriedumus, es nojaušu, ka mēs esam nonākuši punktā, kur direktīva par darba ņēmēju norīkošanu tiek izmantota pret valstu vai reģionālajiem noteikumiem, kas ir izveidoti, lai nodrošinātu vienlīdzīgus noteikumus visiem darba ņēmējiem, lai nodrošinātu minimālo algu visiem darba ņēmējiem.

Tādēļ mēs esam nokļuvuši situācijā, kurā šī direktīva apdraud tiesību uz darbu teritorialitāti. Mēs varam nodrošināt darba ņēmēju mobilitāti, vienlaikus nodrošinot tiesību uz darbu teritorialitāti, un tieši tas tiek apspriests. Atstājot direktīvu par darba ņēmēju norīkošanu otrajā plānā, vēlos vērst jūsu uzmanību citai, ar to saistītai tēmai, respektīvi, sūdzībai, ko uzņēmums TNT ir iesniedzis sūdzību Komisijā pēc Berlīnes Administratīvā tribunāla sprieduma, apgalvojot, ka Vācijas valdība, piemērojot minimālo algu pasta nozarē, nav ņēmusi vērā minimālās algas ekonomisko ietekmi uz tās konkurentiem – šeit mēs runājam par minimālo algu 9,80 eiro par stundu. Mēs atrodamies situācijā, kad minimālā alga, kas ir valstu kompetencē, patiesībā kropļo konkurenci. Tāda ir TNT interpretācija.

Komisija šobrīd izskata šo lūgumrakstu. Ja jūs vai jūsu kolēģi un kolēģija šajā lietā nostājas TNT pusē, es uzskatu, V. Špidla kungs, ka jūs zaudējat ticamību šajā un citās lietās, un ka Komisijai būs jāsniedz vairāk, nekā tikai ieteikums par labāku informācijas un administratīvo sadarbību starp dalībvalstīm, lai patiesi nodrošinātu cieņu pret darba ņēmējiem Eiropas Savienībā.

  Eva-Britt Svensson (GUE/NGL). – (SV) Priekšsēdētāja kungs, Eiropas Kopienu Tiesas uzdevums ir pieņemt spriedumus saskaņā ar līgumiem. Tādēļ līgumi ir jāgroza, lai aizsargātu darba ņēmēju intereses. No Tiesas sprieduma Laval, Viking Line un Rüffert lietā var secināt, ka Lisabonas līgumu nevar atbalstīt algotie darbinieki Eiropā, ja vien Līgumā netiek iekļauts noteikums par darba ņēmēju tiesībām – tiesības aizsargāt koplīgumus, tiesības veikt protesta akcijas, lai uzlabotu atalgojuma un nodarbinātības apstākļus.

Saskaņā ar Tiesu augstākas algas par minimālo pieprasīšana šobrīd ir tirdzniecības ierobežojums, un arodbiedrības nebūs spējīgas novērst algu dempingu. Šī gada 17. aprīlī komisārs C. McCreevy uz jautājumu, ko uzdevu par arodbiedrību tiesībām, rakstiski atbildēja šādi: „Arodbiedrības var turpināt veikt protesta akcijas, ja vien to motivē likumīgi mērķi, kas atbilst EK tiesībām.” Skaidrāk vairs nevar pateikt. Tādēļ EK tiesības ir jāpārveido. Brīva pārvietošanās, jā, bet nediskriminējot darba ņēmējus no citām valstīm.

  Hélène Goudin (IND/DEM). – (SV) Priekšsēdētāja kungs, atkal un atkal Eiropas Kopienu Tiesa ir skaidri parādījusi dalībvalstīm, ka tās nevar sevi uzskatīt par neatkarīgām, kad runa ir par tādām politikas pamatjomām, kā veselības politika, azartspēļu politika, alkohola reklamēšana un šobrīd, pavisam nesen arī darba tirgus politika. To pazīst kā juridisko aktivitāti (legal activism), un tā jāuzskata kā tiešs drauds demokrātijai un subsidiaritātes principam. Ņemot vērā Eiropas Kopienu Tiesas augstprātīgo attieksmi pret dalībvalstu demokrātiski ievēlētajām valdībām, Eiropas Kopienu Tiesa faktiski ir pašiecelta vara Eiropā.

Spriedums Laval lietā nozīmē, ka zviedru un ārvalstu uzņēmumi darbosies ar pilnīgi citādiem nosacījumiem Zviedrijas teritorijā. Tas pilnībā ir nepieņemami. Es mudinu deputātus, nākamreiz lemjot par lielāku pilnvaru piešķiršanu ES neievēlētajai iestādei, vēlreiz padomāt. Kas attiecas uz šodienu, šķiet, ka beidzot mēs sākam pamosties.

  Jacek Protasiewicz (PPE-DE). – (PL) Priekšsēdētāja kungs, direktīva par darba ņēmēju norīkošanu ir viens no pamatiem, uz kuriem balstās vienas no Kopienas četrām pamatbrīvībām, kas ir arī Eiropas brīvības, praktiskā īstenošana, tā ir iekļauta arī līgumos un ir Eiropas Kopienas tiesības jau no paša sākuma.

Līguma 49. pants ir viens no visskaidrāk formulētajiem noteikumiem, kas regulē Eiropas Savienības iekšējās lietas, un tajā nepārprotami norādīts, ka Kopienā aizliedz pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumus to dalībvalstu pilsoņiem, kas veic uzņēmējdarbību kādā dalībvalstī, bet sniedz pakalpojumus citas dalībvalsts personai Tādēļ ir pārsteidzoši daudzās dalībvalstīs atklātie neatlaidīgie mēģinājumi veikt šīs Līgumā noteiktās brīvības administratīvos ierobežojumus.

Kopš ievēlēšanas šajā Parlamentā, esmu saņēmis daudz sūdzību no uzņēmējiem, kas nāk galvenokārt no jaunajām dalībvalstīm, kas ES pievienojās pēc 2004. gada, par vietējo un reģionālo iestāžu darbībām, kas tīšuprāt piemēro šiem uzņēmējiem papildu prasības, kuras nav pamatojamas nevienā ES tiesību aktā. Vairākkārt esmu aktualizējis šo jautājumu šajā Parlamentā, prasot sniegt nepārprotamu paziņojumu no Eiropas Komisijas par ES tiesību aktiem, un visbeidzot aizstāvot pakalpojumu sniegšanas brīvību.

Esmu apmierināts, ka mani centieni ir saņēmuši tik skaidru apstiprinājumu Eiropas Kopienu Tiesas spriedumā, ko mēs šodien apspriežam. Esmu pārliecināts, ka, ņemot vērā nesenos Tiesas spriedumus, mēs, t. i. Parlaments un Eiropas Komisija kopā, spēsim izveidot formulu iekšējo pakalpojumu tirgus organizācijai, kas, vienlaikus nodrošinot darba ņēmēju pamattiesības, nodrošina, ka šīs tiesības – šīs pamattiesības – neuzliek papildus slogu ES uzņēmējiem, kas kavēs viņu darbības un pēc definīcijas ir, kā tas teikts Tiesas spriedumos, pretrunā ar Eiropas tiesībām.

Brīvs pakalpojumu tirgus un darba ņēmēju mobilitāte ir jāatbalsta, nevis jāapkaro. Tie ir 21. gadsimta izaicinājumi.

  Magda Kósáné Kovács (PSE). - (HU) Paldies, priekšsēdētāja kungs un komisāra kungs! Pēc vairāku Eiropas Kopienu Tiesas spriedumu publicēšanas, Direktīva par darba ņēmēju norīkošanu (96/71/EK) Eiropas Savienībā ir nokļuvusi uzmanības centrā. Tiesa savu vārdu ir teikusi. Par to, ko tā patiesībā teica, var diskutēt, bet tas nav tā vērts, jo tās lēmums paliks spēkā, un jebkurā gadījumā Tiesa nenoteica vērtību skalu.

Mēs redzam, ka Parlamentā šo spriedumu rezultātā ir pausti īpaši viedokļi, bet ir labi, ka Komisija ir apsvērusi, kas ir jādara, un ir to prasījusi dalībvalstīm. Tas pat ir vēl svarīgāk, jo tā mēģina nomierināt sakāpināto situāciju. Tas ir saprotams, ka Komisijas agrākās nolaidības rezultātā diemžēl radās saspīlēta atmosfēra, jo tā vēl joprojām nav līdz galam izdomājusi, kā valstu sistēmās transponēt direktīvu par darba ņēmēju norīkošanu, kaut gan pirms diviem gadiem tas tika uzsvērti prasīts Eiropas Parlamenta rezolūcijā. Tādēļ nevar atbildēt, vai dalībvalstu pasākumi darba ņēmēju aizsardzībai atbilst direktīvai par darba ņēmēju norīkošanu un šī iemesla dēļ mēs nevaram konstatēt, vai direktīva par darba ņēmēju aizsardzību patiesi darbojas labi vai arī tā ir jāgroza, ņemot vērā tiesību aktus pakalpojumu tirgus jomā. Netiek dotas pamācības, kā to paveikt, tā vietā ir tikai nikni konfliktējoši apgalvojumi. Mūs nodarbina jautājums, vai šī neskaidrā situācija paver iespēju populismam un demagoģijai, un vai mēs neradām politisku problēmu no mazsvarīgām juridiskām nepilnībām. Varētu būt tā, ka mēs esam radījuši politisku spriedzi tur, kur vajadzētu būt vienīgi rūpīgi izvērtētam regulējumam.

Dāmas un kungi, pakalpojumu tirgus brīvība darbojas ar nelieliem izņēmumiem tiesību aktu noteikumos. No vienas puses ir vajadzīgi īpaši pasākumi, lai būtu labi noteikumi. Mēs ceram, ka Komisija veiks šos īpašos pasākumus, jo vispusīgu juridiskā materiāla pārskatīšanu Tiesa nevar uzņemties. Tas ir jādara Komisijai. Un Komisijas pienākums ir vajadzības gadījumā uzsākt tiesvedību pret tiesību aktu pārkāpumiem. Tas varētu pastiprināt V. Špidla vārdus par to, ka darba ņēmēju tiesību likumīgās interesēs un sociālā tirgus interesēs mums ir jārīkojas vienlaicīgi un kopā. Paldies!

  Gabriele Zimmer (GUE/NGL). – (DE) Priekšsēdētāja kungs, komisāra kungs, es jums nepiekrītu tajā ziņā, ka nebūs pretrunu starp darba ņēmēju spēcīgu sociālo aizsardzību un spēcīgu iekšējo tirgu. ES iekšējais tirgus, kas pakļaujas globālās konkurences sistēmai, galu galā ir šāda veida opozīcijas inkarnācija. Tomēr es jums piekrītu, ka dalībvalstis uzņemas atbildību par ES tiesību aktu transponēšanu savā likumdošanā. Vismaz Rüffert lietā Berlīnes un Lejassaksijas valdnieki nevainoja Eiropas Kopienu Tiesu.

Kļūda bija tā, ka viņi autoritatīvi neskaidroja tiesību aktus par koplīgumu un nepieprasīja likumā noteikto minimālo algu. Komisār, es prasu, lai jūs pildītus savus pienākumus un atklāti prasītu nepieciešamo ES tiesiskā pamata grozīšanu. Tas, piemēram, attiecas uz 15. aprīlī konsolidētā Lisabonas līguma 50 un 56. pantu, pilnveidojot direktīvu par darba ņēmēju norīkošanu, nodrošinot tiesības veikt protesta akcijas un pārrobežu tiesības veikt protesta akcijas. Es pievēršu uzmanību arī tam, ka politisko problēmu pārskatīšana nav vienkārši jāatstāj EKT ziņā, bet atbildība ir jāuzņemas gan ES iestādēm – Padomei, Komisijai un Eiropas Parlamentam –, gan valstīm savos tiesību aktos.

  Elmar Brok (PPE-DE). – (DE) Priekšsēdētāja kungs, komisāra kungs, dāmas un kungi, Lisabonas līgums panāks ievērojamus uzlabojumus darba ņēmējiem. Šeit, F. Wurtz kungs, mēs nonākam pretrunā. Tādēļ mums tas ir jāpieņem, jo sociālā politika kļūst par visaptverošu pienākumu. Turpmāk viss ir jāpārbauda ar likumdošanas līdzekļiem no sociālās politikas skatu punkta, un Līgumā noteiktā sociālā tirgus ekonomikas definīcija ir ievērojams progress.

Mums ir vajadzīga konkurence, mums ir vajadzīga lielāka produktivitāte – un tam noteikti ir jābūt priekšplānā pasaulē noteiktajā kārtībā, bet visos trijos gadījumos mēs redzam, ka tas nav konkurences jautājums pasaulē noteiktajā kārtībā, bet drīzāk jautājums par to, vai darbs tika paveikts noteiktās Eiropas Savienības nozarēs starp tās dalībvalstīm kā daļa no kopējā iekšējā tirgus.

Mums nevajadzētu radīt situāciju, kad tiek izmantota pasaulē noteiktā kārtība, lai darba ņēmējus no dažādām dalībvalstīm nostādītu vienu pret otru, pamatojoties uz starptautisko konkurētspēju. Ja ir sagrauta darba ņēmēju solidaritāte, tiks sagrauta arī Eiropas Savienība, mūsu sabiedrību kohēzija.

Šī iemesla dēļ ir svarīgi, lai mēs tagad neveiktu tiesas noteiktos uzdevumus, bet gan skaidri pateiktu, ka mums šie tiesību akti ir jāpārskata. Direktīva par darba ņēmēju norīkošanu tiek datēta ar 1990. gadu sākumu. Mūsdienās to vairs nepiemēro. Mums ir jānoskaidro, kas tajā nav kārtībā. Es precīzi nezinu. Koplīguma partneriem ir jākontrolē, vai viņi slēdz koplīgumus saskaņā ar iekšējā tirgus noteikumiem. Valstu tiesību akti ir tam jāpielāgo. Mums visiem tas ir jāpārbauda. Tajā pašā laikā tam nevajadzētu radīt sadalīšanos un protekcionismu, jo ir jānodrošina mobilitāte.

Kad mēs sakām četras pamatbrīvības, mēs domājam – četras tirgus pamatbrīvības. Tomēr mana sociālā tirgus ekonomikas definīcija nozīmē, ka tirgus var darboties vienīgi likumdevēju noteiktajā kārtībā tā, lai mums būtu godīga šīs ekonomiskas kārtības ieguvumu sadale, un neatstāt to brīvai tirgus spēku darbībai. Ja tas notiek, tirgus iznīcinās pat pats sevi. Tādēļ mums vajag šāda veida sociālā tirgus ekonomikas pamata apstākļus.

Priekšsēdētāja kungs, ļaujiet man nobeigumā nolasīt kādu citātu. „Ne jau brīva tirgus ekonomika iegūst no pagātnes, nedz arī brīva tirgus spēku darbība” – un līdzīgas frāzes – „bet gan sociāli atbildīga tirgus ekonomika, kurā persona kļūst atkal pati par sevi, kurā personai ir augsta vērtība un visbeidzot nodrošina arī godīgus ieņēmumus par paveikto darbu; šāda ir mūsdienīga ekonomika.” Šo ir teicis Ludwig Erhard, par kuru nepavisam nevar teikt, ka viņš būtu bijis pret tirgus ekonomiku.

  Stephen Hughes (PSE). – Priekšsēdētāja kungs, ļaujiet man pateikt, cik ļoti es piekrītu E. Brok kunga viedoklim un cik ļoti nepiekrītu P. Bushill-Matthews kunga viedoklim, bet par to runāšu pēc mirkļa. Vēlos pateikties komisāram par 3. aprīlī pieņemtajiem ieteikumiem. Tas ir svarīgs solis pareizajā virzienā. Es uzskatu, ka daudz efektīvāka informācijas un apmaiņa un piekļuve, kā arī labākās prakses apmaiņa nepārprotami palīdzēs, bet tā bija viena no tām savādajām laika sakritībām, ka ieteikumus pieņēma tajā pašā dienā, kad tika publicēts spriedums Rüffert lietā. Manuprāt, jo sevišķi Laval un Rüffert lietu dēļ mums šobrīd ir jāiet vēl tālāk, nekā teikts ieteikumos.

Šīs lietas palielina iespējas, ka ekonomiskās brīvības var interpretēt kā tādas, kas nodrošina uzņēmumiem tiesības izvairīties vai apiet valstu, sociālos un nodarbinātības tiesību aktus un praksi. Šķiet, ka vienīgā aizsardzība ir direktīvas par strādnieku norīkošanu noteikumi. Ja tas tā ir, tad ir skaidrs, ka mums šī direktīva ir jāpārskata no jauna. It īpaši mums ir jāprecizē koplīgumu joma, lai noteiktu obligātos standartus, kā arī kolektīvās darbības šo standartu ieviešanai.

Manuprāt, mums ir jāizdara vairākas lietas. Mums ir jānodrošina, ka uzņemošā valsts koplīgumiem var nodrošināt augstākus standartus par obligāti noteiktajiem. Mums ir jāpadara par obligātu tas, kas pašreiz ir vienīgi dalībvalstu ziņā, piemēram, piemērot norīkotajiem darba ņēmējiem vispārēji saistošus koplīgumus. Manuprāt, mums ir jānosaka arī skaidrs laika ierobežojums norīkoto darba ņēmēju definīcijai, lai ir skaidra ideja par to, kad norīkotais darba ņēmējs vairs nav norīkotais darba ņēmējs.

Visbeidzot, šobrīd es domāju, ka mums ir jāpaplašina direktīvas likumīgais pamats, lai iekļautu tajā darba ņēmēju brīvu pārvietošanos, kā arī brīvību sniegt pakalpojumus. Šis bija priekšlikums, kuru noraidīja 1996. gadā, taču es ceru, ka šobrīd mēs redzam, cik tas ir svarīgi.

Tiesa teica, ka tiesības streikot un biedrošanās tiesības ir pamattiesības, bet ne tik fundamentālas, kā ekonomiskā brīvība. Arodbiedrībām var piedot par domu, ka tās pēkšņi dzīvo „Dzīvnieku fermā”. Mēs esam tām parādā atbilstoša līdzsvara atjaunošanu. Manuprāt, šīs direktīvai par darba ņēmēju nodrošināšanu ierosinātās pieticīgās pārmaiņas varētu būt sākums.

  Søren Bo Søndergaard (GUE/NGL). – (DA) Priekšsēdētāja kungs, kad mēs februārī apspriedām Lisabonas līgumu, es un abi man kolēģi deputāti ierosinājām, ka tiesības veikt kolektīvas protesta akcijas ir jāatstāj dalībvalstu kompetencē. Diemžēl vairums no jums nobalsoja pret šo pielikumu, un tagad rodas šāds jautājums: kādēļ jūs tā darījāt? Vienīgais loģiskais izskaidrojums un loģiskās sekas ir tādas, ka darba ņēmēju pārrobežu darbībai, lai iegūtu lielāko iespējamo peļņu, galu galā tiks dota priekšroka pār darba ņēmēju tiesībām aizstāvēt tos pret sociālo dempingu. Jūs, protams, tam varat ticēt, bet tad jums ir jāpārtrauc runāt par sociālu Eiropu.

Darba ņēmējiem visās valstīs ir jābūt bezierunu tiesībām veikt protesta akcijas, lai nodrošinātu, ka viesstrādnieki saņem vismaz tādas pašas algas, kā viņi paši. Tā nav diskriminācija. Mēs neuzskatām, ka viesstrādniekiem ir jābūt zemākām algām, nekā darba ņēmējiem, kuri dzīvo šajā valstī. Mēs esam pret diskrimināciju, un tādēļ ir jārīkojas. Alternatīva ir sociālais dempings. Tā ir lejupejoša spirāle. Tādēļ, izmantojot jebkādus nepieciešamos līdzekļus, mums ir vismaz jānosargā brīvas un neierobežotas tiesības veikt protesta akcijas, iekļaujot tos juridiski saistošā protokolā Lisabonas līgumā.

  Jacques Toubon (PPE-DE). – (FR) Komisāra kungs, tā ir tiesa, ka mēs esam ārkārtīgi apbēdināti redzēt, kā tiesu praksē tiek saprasta brīvība sniegt pakalpojumus. Var piedot par uzskatu, ka atsevišķās interpretācijās, EKT ir mēģinājusi izveidot 43. un 49. panta pārākumu pār jebkuru citu apsvērumu. Tomēr esmu piesardzīgs saistībā ar Manichean analīzi par šiem tiesu prakses lēmumiem, kuras, kā jūs visi ziniet, visupirms ir parauglietas.

Es uzskatu, ka jautājums, kas mums jāuzdod sev pašiem, ir, kā nodrošināt sociālo acquis. It īpaši mums ir jāatbild uz diviem jautājumiem. Pirmkārt, kāds algu līmenis ir jāievēro uzņēmumiem saskaņā ar uzņēmējas valsts tiesību aktiem? Otrkārt, kādā apmērā mēs varam ierobežot kolektīvās arodbiedrību protesta akcijas, lai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret vietējiem un norīkotajiem darba ņēmējiem?

Atbildot uz šiem jautājumiem, es nepaļaujos uz direktīvas par darba ņēmēju norīkošanu grozīšanu. Es pat domāju, ka, to mēģinot, mēs uzņemamies lielu risku. Gluži otrādi, es uzskatu, ka daudz interesantāks ir Eiropas Arodbiedrību konfederācijas priekšlikums par sociālo klauzulu. Manuprāt, tas, kā E. Brok teica, vienkārši ir gan jauno, gan veco līgumu piemērošanas gadījums: 3. panta 3. punkts, 6. panta 1. punkts un Pamattiesību harta, kas šobrīd ir materiālo tiesību norma.

Vēl mums ir jāpastiprina – un valstu parlamenti varētu to uzraudzīt – subsidiaritātes princips visā, kas saistās ar darba tiesībām, darba ņēmēju tiesībām un jo sevišķi ar tiesībām streikot.

Daudz tuvākā nākotnē Francijas prezidentūra gatavojas aizsākt Sociālo darba kārtību. Komisāra kungs, Komisijai ir jāiet tālāk par to, ko jūs minējāt, un minimālajiem administratīvajiem ieteikumiem par daudz politiskāku tekstu, pilnībā apzinoties neskaidrības, ko rada tiesu prakse.

  Karin Jöns (PSE). – (DE) Priekšsēdētāja kungs, komisāra kungs, dāmas un kungi, ciešāka valstu administrāciju sadarbība, protams, ir pareiza un piemērota. Es to apsveicu. Tas ir ļoti būtiski.

Tomēr, ja mēs visi patiesi vēlamies novērst traukšanos pēc zemākās minimālās algas Eiropā, mums ir vajadzīgs kas vairāk, un jūs arī to zināt, komisāra kungs. Attiecībā uz spriedumu Rüffert lietā, manuprāt, ir tikai viens risinājums. Mums ir jāuzlabo Direktīva par darba ņēmēju norīkošanu. Arī Komisija to prasīja to izdarīt.

Mums ir jākonstatē šī sprieduma juridiskās sekas, jo tas ir pretrunā ar direktīvas par darba ņēmēju norīkošanu ieceri. Brīvība sniegt pakalpojumus ir nostādīta augstāk par darba ņēmēju aizsardzību. Ir skaidrotas pat plānotās izmaiņas no minimālās uz maksimālo aizsardzību. Šis spriedums ietekmē 8 no 16 federālajām valstīm Vācijā, kura ir mana valsts. Reģionālās valdības vēlējās vien būt par paraugu algu dempinga jautājumos.

Pamatojoties uz direktīvu par darba ņēmēju aizsardzību, kā arī uz iepirkuma direktīvām, tās vēlējās nodrošināt saskaņu ar noteiktiem sociālajiem kritērijiem, vismaz par publisko iepirkumu līgumu slēgšanu. Tādēļ viņi pieprasīja saskaņu ar vietējo standartu algu likmēm kā sociālo kritēriju, jo tās ir lielākas par minimālo algu.

Man ir grūti saprast Tiesas lēmumu. Ja mēs patiesi vēlamies sociālo kritērijus – un, manuprāt, mēs visi to vēlamies – tad ir jābūt iespējai panākt lielāku atalgojumu par minimālo algu. Spriedums nedrīkst mūs ierobežot arī turpmāk piemērot tikai obligātos standartus norīkotajiem darba ņēmējiem. Šī nav tāda sociālā Eiropa, kādu mana grupa vēlas redzēt. Lai būtu pilnīga drošība, mēs vēlamies rūpīgi pārskatīt arī iepirkuma direktīvas.

Vācijā šie Eiropas Kopienu Tiesas spriedumi par nodarbinātību ko mēs šovakar apspriežam, ir radījuši kritienu atpakaļ Eiropas atbalstīšanā. Tagad mums visiem tiek prasīts vēlreiz mainīt virzienu.

  Alejandro Cercas (PSE). – (ES) Priekšsēdētāja kungs, komisāra kungs, ja mums būtu jārisina neliela problēma, es saprastu, ka šo problēmu varētu atrisināt vienkāršs ieteikums par labas prakses apmaiņu un daudz efektīvākas informācijas iekļaušanu. Taču, komisāra kungs, problēma ir tā, ka mums jārisina liela problēma, kuru diemžēl jūs savā runā pat nepieminējāt.

Komisāra kungs, problēma ir tāda, ka pašreiz mums ir konsekventa tiesu prakse no Eiropas Kopienu Tiesas, kurā izklāstīts, ka darba ņēmēji no vienas valsts var strādāt citā valstī par 50 % mazāku atalgojumu saskaņā ar direktīvu, kas, jāpiemin, tika izveidota tieši tāpēc, lai novērstu šādu situāciju.

Tādēļ, ja ir iespējams, ka spēkā esošie tiesību akti pieļauj šādu situāciju, mums nepārprotami ir pamatīga problēma, ko nevar atrisināt, risinot vien problēmas ar informāciju.

Otrkārt, komisāra kungs, problēma ir tajā, ka tiek ignorētas dažādās valstu arodbiedrību prakses par atalgojuma noteikšanu un koplīgumiem. Somija, Zviedrija, Dānija un Vācija netiek ņemta vērā. Tādēļ tā ir liela problēma ne tikai šīm valstīm, bet visai Eiropai, kura redz to, kā valstu tiesību akti ir apdraudēti, un to, kā Eiropa ne tikai nenodrošina labāku aizsardzību tās darba ņēmējiem, bet arī pārkāpj dalībvalstu aizsardzības sistēmas.

Ņemot vērā šo situāciju, komisāra kungs, es nedomāju, ka mums ir citas iespējas. Es nedomāju, ka mēs varam izrakstīt aspirīnu tad, kad ir nepieciešama nopietna ķirurģiska iejaukšanās, un, manuprāt, mums ir jāatjauno saskaņa starp darba ņēmēju tiesību principiem un tirgus tiesībām, jo citādi ne tikai sociālā Eiropa, bet visa Eiropa ies šajā virzienā.

  Dariusz Rosati (PSE). – (PL) Priekšsēdētāja kungs, komisāra kungs, direktīvas par darba ņēmēju norīkošanu mērķis ir nodrošināt brīvību sniegt pakalpojumus, vienlaikus nodrošinot darba ņēmēju tiesības. Manuprāt, šī direktīva ir saņēmusi atbalstu Eiropas Savienībā, un šodien dzirdētā kritika šajā Parlamentā lielā mērā ir nepamatota.

Norādīšu, ka Rüffert lietā, kuru mēs šodien apspriežam, sociālo standartu pārkāpšana un atalgojuma noteikšana skandalozi zemā 46 % līmenī notika ne jau direktīvas par darba ņēmēju norīkošanas nepilnību dēļ, bet vienkārši tāpēc, ka Lejassaksijā netika īstenota svarīga attiecīgo tiesību aktu daļa tādā veidā, kā tas bija paredzēts direktīvā par darba ņēmēju norīkošanu. Tā rezultātā mēs šeit apspriežam tiesību aktu īstenošanas problēmu Vācijā, nevis Direktīvas par darba ņēmēju norīkošanu nepilnības. Līdzīga situācija ir Laval lietā, kur savukārt vainojama situācija Zviedrijā, kur minimālā alga nav noteikta nedz statūtos, nedz koplīgumā tādā veidā, kā tas paredzēts direktīvā par darba ņēmēju norīkošanu. Tādēļ, manuprāt, veids, kā mēs varam izkļūt no šīs situācijas, pirmkārt, ir valstu tiesību aktu pielāgošana pašreizējās direktīvas noteikumiem, kaut gan, pieļauju, ir daudz jautājumu, kurus vēl joprojām šajā direktīvā var uzlabot, un šajos jautājumos es atbalstu Komisijas viedokli.

Vēlos arī izmantot iespēju runāt par sociālā dempinga jēdzienu, kas tika ļoti bieži pieminēts. Es norādu, ka sociālā dempinga jēdziens nepastāv nedz starptautiskajās tiesībās, nedz ekonomikas teorijā. Tas vienkārši ir propagandas jēdziens. Nevar runāt par dempingu situācijā, kurā norīkotie darba ņēmēji – poļi Vācijā vai latvieši Zviedrijā – saņem samaksu, kas ir augstāka par to, ko viņi saņemtu savā valstī. Tāpat nevar runāt par sociālo dempingu situācijā, kad nepastāv saistoši sociālie vai algas standarti visām valstīm, un iemesls, kādēļ šādu standartu nav, ir tāds, ka dalībvalstu attīstības līmenis ir dažāds, un turklāt katrā valstī ir citāda politika.

  Manuel Medina Ortega (PSE). – (ES) Priekšsēdētāja kungs, manuprāt, ir skaidrs, ka Tiesas spriedums apdraud pašus Eiropas Savienības pamatus. Ir skaidrs, ka Tiesa ir augstākā struktūra Eiropas Savienības tiesību aktu skaidrošanā, un šobrīd nav neviena, kurš vēlētos šo iestādi vājināt. Taču šī tiesu prakse, kā to norādīja A. Cercas kungs, apdraud sociālās kohēzijas principu. Daudzu eiropieši uzskata, ka Eiropas Savienība, kas nenodrošina minimālās sociālās tiesības, nav pelnījusi pastāvēt, un tādēļ mēs esam apdraudam pašas Eiropas Savienības eksistenci.

Tā kā mēs nevaram iebilst tiesas spriedumiem un mums ir tiem jāpakļaujas, ir pienācis laiks iestādēm ar likumdošanas pilnvarām – Komisijai, Parlamentam un Padomei – veikt pasākumus, lai nodrošinātu, ka šāda tiesu prakse nekļūst pastāvīga, jo šī tiesu prakse ir piesaistīta īpašiem juridiskiem dokumentiem, ko nevar grozīt.

Šķiet, pati Tiesa aicina mūs veikt šīs izmaiņas tiesību aktos, un, manuprāt, tas šobrīd visupirms ir Komisijas, bet arī Parlamenta un Padomes pienākums grozīt juridiskos dokumentus, lai novērstu to, ka šāda tiesu prakse kļūst pastāvīga.

  Monica Maria Iacob-Ridzi (PPE-DE). – (RO) Tiesību normas, ko mēs šodien apspriežam, varētu uzlabot dzīves apstākļus vairāk nekā vienam miljonam Eiropas pilsoņu, kuri strādā citā dalībvalstī kā pakalpojuma sniedzēji vai norīkotie darba ņēmēji.

It īpaši direktīvas 3. pants visās Eiropas Savienības dalībvalstīs nav pilnībā īstenots. Darba veselības un drošības standarti, maksimālais darba laiks un minimālais atvaļinājuma laika posms vai maternitātes pabalsti nav ieviesti attiecībā uz norīkotajiem darba ņēmējiem.

Turklāt ir jānodrošina uzņēmējas valsts tiesību aktos noteiktā minimālā alga. Taču šis pēdējais jautājums liek ļoti daudzus uzņēmumus izmantot alternatīvos darba līgumus, kuros automātiski tiek novērsta minimālās algas izmaksāšana.

Turklāt daudzi Eiropas uzņēmumi pieņem darba ņēmējus no jaunajām dalībvalstīm un sūta tos uz ārvalstīm kā norīkotos darba ņēmējus uz laika posmu, kas var ilgt līdz 24 mēnešiem, tādējādi gūstot labumu no esošajām atšķirībām saistībā ar sociālās apdrošināšanas iemaksām.

Nobeigšu, sakot, ka šāda veida sociālais dempings ir jāaptur, pieņemot visus direktīvā par darba ņēmēju norīkošanu paredzētos noteikumus.

  Genowefa Grabowska (PSE). – (PL) Priekšsēdētāja kungs, šajā Parlamentā ir bijušas izteiktas daudzas piezīmes, kā arī ļoti kritiski spriedumu vērtējumi – Eiropas Kopienu Tiesas spriedumu vērtējumu. Es vēlos lūgt mieru.

Galu galā, Eiropas Kopienu Tiesas spriedumi pēc būtības nav politiski; to pamatā ir pašreizējā stāvokļa un dalībvalstu tiesību aktu padziļināta analīze. Tāda ir šīs iestādes loma, un respektēsim to. Aplūkosim to mierīgi. Nereaģēsim negatīvi uz šiem spriedumiem, ja tie mūs neapmierina, bet attieksimies pozitīvi, ja tie mūs iepriecina. Šādam ą la carte taisnīgumam nevajadzētu mūs motivēt, un mums nevajadzētu to pieņemt.

Otrs jautājums, kuram vēlos pievērst uzmanību, ir šāds: nepieļausim konfrontācijas rašanos starp darba ņēmējiem vecajās un jaunajās dalībvalstīs. Tā būtu vissliktākā lieta, ja mēs panāktu veco dalībvalstu arodbiedrību konfrontāciju ar arodbiedrībām no jaunajām dalībvalstīm. Šis nav tāds taisnīgums, uz kādu būtu jābalstās Eiropas Savienībai. No tā es brīdinu.

  Marian Harkin (ALDE). – Priekšsēdētāja kungs, šobrīd Īrijā mēs apspriežam Lisabonas līguma plusus un mīnusus un pretrunīgās interpretācijas nesenajos Eiropas Kopienu Tiesas spriedumos, kā arī to ietekmi uz darba ņēmēju un darba ņēmēju tiesību aizsardzību.

Kaut arī zinu, ka vēl nav publicēts galīgais spriedums Laval lietā, vēlos prasīt komisāram īsumā izklāstīt viņa domas par šo situāciju un uzskatus par to, kā Direktīvas par darba ņēmēju norīkošanu transponēšana un īstenošana it īpaši Zviedrijā ir ietekmējusi spriedumu Laval lietā.

Iepriekšējais runātājs J. Andersson kungs ļoti pareizi norādīja, ka, ja sievietei tiktu maksāti 46 % no vīrieša algas par tādu pašu darbu tādā pašā valstī, to uzskatītu par diskrimināciju. Tomēr to, šķiet, tiesas atļauj, ja runa ir par darba ņēmējiem no dažādām valstīm, darot vienu un to pašu darbu vienā valstī. Vēlreiz vēlos lūgt komisāru sniegt komentāru par to, kā šīs direktīvas transponēšana un īstenošana ir ietekmējusi šo situāciju.

Visbeidzot, es ļoti rūpīgi klausījos, ko teica komisārs, runājot par darba ņēmēju tiesību nodrošināšanu un sociālā dempinga apkarošanu, bet es neesmu pilnībā pārliecināts, ka ar viņa priekšlikumiem un ierosinājumiem tiks sasniegts šis mērķis, un vēlos dzirdēt daudz spēcīgākus priekšlikumus no Komisijas.

  Georgios Toussas (GUE/NGL). – (EL) Priekšsēdētāja kungs, Eiropas Kopienu Tiesas Vikin Lines, Laval un Rüffert lietas spriedumu pamatā ir viena premisa. Šī premisa rodas no kapitāla brīvas aprites četrām brīvībām, kas iekļautas Māstrihtas līgumā, Direktīvā par iekšējo tirgu un Direktīvā par darba ņēmēju norīkošanu, kas noteikts pārdēvētās Eiropas Konstitūcijas, respektīvi, Lisabonas līguma, 43. un 49. pantā.

Eiropas Kopienu Tiesas spriedumi ir politiski un dziļi reakcionāri: lielas uzņēmumu grupas piemēro viduslaiku nodarbinātības noteikumus, lai palielinātu savu peļņu.

Ir apšaubītas ne vien tiesības streikot un koplīgumi, bet ir vēl trešais svarīgais iemesls, ko es vēlos minēt. Tiek apšaubītas starptautiskās darba konvencijas, kas ir parakstītas un ratificētas ar Starptautiskās Darba organizācijas (ILO) starpniecību. Šī iemesla dēļ ir jānodrošina vienāda alga par vienādu darbu.

Darba ņēmēji no valstīm, kas pievienojās ES pēc 2004. gada 1. maija, nevienam neko nav parādā. Viņiem ir jācīnās par darba apstākļu un atalgojuma uzlabošanu kopā ar citiem Eiropas darba ņēmējiem. Ir jābūt vienādai algai par vienādu darbu.

  Małgorzata Handzlik (PPE-DE). – (PL) Priekšsēdētāja kungs, darba ņēmēju norīkošana ir nesaraujami saistīta ar brīvību sniegt pakalpojumu. Ar savu lēmumu Eiropas Kopienu Tiesa ir atbalstījusi, manuprāt, šo ārkārtīgi svarīgo kopīgā tirgus principu.

Tomēr vēlos paust savu vilšanos par to, ka vēl joprojām Kopienas tirgū pastāv noteikumi, kas neatbilst direktīvai par darba ņēmēju norīkošanu. Neaizmirsīsim, ka direktīvas mērķis ir palīdzēt gan darba ņēmējiem, gan līguma slēdzējiem. Nepieņemami ir arī tas, ka direktīvas svarīgākie noteikumi dažādās dalībvalstīs tiek interpretēti atšķirīgi. Darba ņēmēji neapzinās savas tiesības, un dalībvalstis neuzrauga, vai direktīvas noteikumi tiek piemēroti pareizi. Galu galā efektīvas iekšējā tirgus funkcionēšanas atslēga ir atbilstoša šo noteikumu īstenošana un izpilde.

Šī iemesla dēļ visi pasākumi, kas tiek veikti vai nu kā administratīvā sadarbība vai kā aizrādījumi par attiecīgās direktīvas piemērošanu, ir svarīgi. Tomēr es ceru, ka šo iniciatīvu rezultātā tiks panākts uzlabojums noteikumu skaidrošanā, un nebūs vairs sūdzību par neesošo sociālo dempingu.

  Katrin Saks (PSE). – (ET) Priekšsēdētāja kungs, kolēģi! Arī es esmu liela vienādas attieksmes kā principa atbalstītāja un varu godīgi teikt, ka dažkārt ir ļoti grūti saprast, kādēļ par darbu, ko es veicu šeit šajā Parlamentā, es saņemu daudz mazāku atalgojumu nekā mani rietumu kolēģi (desmit reizes mazāku nekā itāļi). Tomēr es saprotu, ka paies kāds laiks, kamēr atalgojuma līmenis Eiropā izlīdzināsies.

Šodien šeit esmu guvusi iespaidu par lielu liekulību. Daudzi cilvēki uzstājas un runā miljona norīkoto darba ņēmēju vārdā, cīnoties par viņu tiesībām. Bet būsim godīgi – lielākā daļa runātāju patiesībā nepārstāv to vienu miljonu norīkoto darba ņēmēju, bet gan tā vietā aizsargā savas valsts darba tirgu. Šī iemesla dēļ esmu ļoti pateicīga, ka komisārs ir apsolījis izveidot komiteju, kas izskatītu šo jautājumu. Šīs trīs lietas atstāj ļoti negodīgu iespaidu. Tomēr tās bija nepieciešamas, lai signalizētu par jomām, kurās notiek ekspluatācija, kurās pastāv sociālais dempings, kurās ir neskaidrība. Diemžēl šajos trijos gadījumos tādu nebija.

Brīva pakalpojumu aprite ir visu mūsu interesēs. Es jau trīs nedēļas gaidu, kad uz manu dzīvokli Briselē atnāks santehniķis – caurules ir aizsprostojušās. Varu jums apgalvot, ka naktīs leģendārais poļu santehniķis vajā mani sapņos.

  Vladimír Špidla, Komisijas loceklis. − (FR) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, paldies jums visiem par ieguldījumu. Bija ļoti interesanti tos uzklausīt. Manuprāt, mums šodien ir bijušas bagātīgas un dzīvas debates. Esmu arī ņēmies vērā vairākas šeit paustās nostājas. Šīs interpretācijas atšķirības un atšķirīgie viedokļi ir panākuši, ka pret šo jautājumu attiecos ar piesardzību.

Šīs debates ir arī atklājušas lielo jautājuma neskaidrību un sarežģītos juridiskos jautājumus, kas šeit parādās. Visi trīs Tiesas spriedumi ir īpaši. Nebūtu pareizi izdarīt vispārējus secinājumus par tiem. Pirmkārt, tas ir attiecīgo dalībvalstu ziņā izvērtēt, kas tām ir darāms savā valstī, lai atbilstu Tiesas spriedumiem. Vēlos arī apstiprināt Zviedrijas un Dānijas izvēlēto konstruktīvo pieeju panākt šo saskaņotību.

Tomēr šodiena ir parādījusi, ka izsmeļoša diskusija ir ļoti svarīga, lai mēs varētu atbilstoši reaģēt uz minētajām problēmām. Tieši tāda ir viena no Komisijas prioritātēm šoreiz. Mēs esam efektīvi nolēmuši turpināt šo diskusiju, jo mēs gatavojamies jaunai Sociālajai darba kārtībai. Šajā darba kārtībā, kuru kolēģijā atklāšu nākamā gada jūnijā, protams, tiks iekļauti plaša apmēra konsultēšanās, kas tika uzsākta par jaunajām sociālajām realitātēm, rezultāti. Tā ir arī turpinājums Komisijas paziņojumam „Iespējas, pieejamība un solidaritāte – īstenojot jaunu sociālo redzējumu 21. gadsimta Eiropai”. Tā ir patiesa iespēja veicināt jaunus risinājumus, lai reaģētu uz problēmām, ar ko saskaras mūsu Eiropas valstu sabiedrības.

Starp šīm problēmām, protams, ir demogrāfiskās pārmaiņas un pieaugošais tehnoloģiskā progresa temps, bet ir arī globalizācijas sociālā ietekme. Dažādie darba ņēmēju mobilitātes veidi un pieaugošā migrācija, kas, iespējams, ir nenovēršama, rada jaunus izaicinājumus, uz kuriem mums ir jāreaģē. Šie ir jautājumi, kas mums ir jārisina, lai nosargātu un stiprinātu mūsu Eiropas sociālo modeli.

Esmu pārliecināts, ka Sociālā darba kārtība ir pareizais līdzeklis, lai ierosinātu sākotnējo reakciju, kas paredzēta un piemērota mobilitātes izaicinājumiem, lai nodrošinātu darba ņēmēju aizsardzību. Debates, kas plānotas Eiropas Parlamentā saistībā ar tā pašiniciatīvas ziņojumu arī būs solis pareizajā virzienā. Komisija ir arī apņēmusies aktīvi darboties tajā un sekmēt diskusijas, kā arī rast risinājumus.

Vēlos strādāt ar atvērtu skatījumu, nosakot augstus standartus, kas ir saskaņā ar sociālo un ekonomisko realitāti. Vēlos, lai mēs progresētu konstruktīvi un pašapzinīgi. Sociālo realitāšu sarežģītības dēļ ir grūti formulēt „gatavus” risinājumus. Mums ir daudz vairāk laika jāvelta, apspriežot Sociālo darba kārtību. Tādējādi tiks panākta daudz aizsargājošāka un globālāka pieeja Kopienas darba ņēmējiem.

  Priekšsēdētājs. − Komisāra runa pabeidz šīs debates.

Man ir jāatzīst, ka, kaut arī prezidentūrai nav ierasti tā teikt, es šīs debates slēdzu ar zināmu apjukumu. Tas varētu būt tāpēc, ka 30 savas dzīves gadus esmu cīnījies, lai nodrošinātu, ka Spānijas darba ņēmēji Zviedrijā vai Vācijā nesaņemtu mazāk par vācu vai zviedru darba ņēmējiem, un tāpēc, ka vēl 20 gadus esmu cīnījies, lai nodrošinātu, ka poļu, rumāņu vai marokiešu darba ņēmēji nesaņemtu mazāku algu Spānijā nekā spāņu darba ņēmēji.

(Aplausi)

Rakstiski paziņojumi (Reglamenta 142. pants)

  Pedro Guerreiro (GUE/NGL), rakstiski. – (PT) Nesenie Tiesas spriedumi Laval-Vaxholm lietā Zviedrijā, Viking Line lietā Somijā un tagad Rüffert lietā Vācijā vienkārši noder, lai precizētu īstos Eiropas Savienības mērķus un prioritātes.

Respektīvi, principa „tiesības veikt uzņēmējdarbību” „prioritāte”, kā noteikts Līguma 43. un 46. pantā, kurā aizliegti jebkādi „ierobežojumi veikt uzņēmējdarbību”.

Kopienu Tiesa uzskata par „ierobežojumu” un tādējādi saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem par „nelikumīgu” darba ņēmēju brīvību un to, ka tos pārstāvošās struktūras aizsargā viņu tiesības un intereses, proti, ievērojot to, kas ir noteikts koplīgumos.

Tas sociālo dempingu padara par likumīgu un uzbrūk kolektīvajām sarunām un darba koplīgumiem ES, kā arī veicina „konkurenci” starp darba ņēmējiem, izmantojot praksē „izcelsmes valsts” principa pārsvaru, proti, maksājot zemākas algas un pazeminot darba ņēmēju tiesību aizsardzību līgumattiecībās ar darba devējiem.

Šie spriedumi atklāj ES šķiriskumu un to, kurš no šādas neoliberālas politikas gūst patiesu labumu (un kurš to veicina), izkliedējot visu plaši garo izrunāšanos par daudz skandēto „sociālo Eiropu” un parādot, kā ES politikas nostājas pret darba ņēmēju grūti iegūtajām tiesībām.

  Mary Lou McDonald (GUE/NGL), rakstiski. – Veids, kādā esošie līgumi tiek izmantoti, lai apdraudētu darba ņēmēju tiesības, ir apkaunojošs. Eiropas Kopienu Tiesa norādīja, ka tās spriedums Rüffert lietā ir saskaņā ar esošo līgumu noteikumiem. Lisabonas līgumā nav darīts nekas tāds, kas šo situāciju uzlabotu.

Neaizsargāto darba ņēmēju aizsardzība Eiropas Savienībā ir jānodrošina sarunās par Līgumu. Tā tas nenotika. Virziens, kādā Līgums vēlas pavērst Eiropu, ir tāds, kas fundamentāli apdraud Eiropas sociālo modeli.

Īrijā mēs to esam zinājuši, kopš Irish Ferries un pirms iekšējā tirgus pārākums radīja situāciju, kad darba ņēmēju tiesības ir apdraudētas.

Es atbalstu Eiropas Arodbiedrību konfederācijas (ETUC) prasību iekļaut Līgumā sociālā progresa klauzulu. Manuprāt, vienīgais veids, kā nodrošināt darba ņēmēju tiesības nākotnē, ir noraidīt šo Līgumu un sūtīt dalībvalstis atpakaļ pie sarunu galda.

Jaunajā Līgumā varētu stingri noteikt, ka pamattiesības, tiesības streikot un darba ņēmēju tiesības veikt kolektīvas protesta akcijas, lai uzlabotu darba un dzīves apstākļus virs minimālajiem standartiem, gūs virsroku pār iekšējo tirgu.

  Esko Seppänen (GUE/NGL), rakstiski. – (FI) Eiropas Kopienu Tiesa ir pieņēmusi trīs spriedumus pret arodbiedrību kustību, un tādēļ mēs varam vēl sagaidīt līdzīgus spriedumus tāda paša veida lietās. Šīs lietas saistās ar Viking Line, Vaxholm (Laval) un Rüffert un visās no tām Tiesa līgumus ir interpretējusi no viena skatu punkta, t. i. brīva konkurence, ignorējot Parlamenta vēlmi. Priekšlikums izpildīt izcelsmes valsts darba noteikumus norīkoto darba ņēmēju gadījumā, kā tas ir „Bolkestein direktīvā”, tika noraidīts. Diemžēl Tiesa ar spriedumiem trīs atsevišķās lietās ir uzņēmusies likumdevēja lomu un ignorējusi patiesā likumdevēja, šajā gadījumā – Eiropas Parlamenta, vēlmes interpretāciju. Komisijai nav jāaizstāv šāds kompetences pārkāpums no šīs iestādes puses.