Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Debates
Trešdiena, 2008. gada 23. aprīlis - Strasbūra Publikācija "Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī"

5. Svinīgā sēde - Slovēnija
PV
MPphoto
 
 

  Priekšsēdētājs. − Spoštovani gospod predsednik Republike Slovenije. Man ir liels prieks šodien Strasbūrā sveikt Slovēnijas Republikas prezidentu. Laipni lūdzam, prezidenta kungs!

Slovēnija pievienojās Eiropas Savienībai 2004. gada 1. maijā un patlaban ir Padomes prezidentūrvalsts. Prezidenta kungs, pirms četriem mēnešiem jūs kļuvāt par Slovēnijas prezidentu, un šajā laikposmā esam tikušies jau trīs reizes: pirmoreiz divas dienas pirms jūs oficiāli stājāties amatā Ļubļanā, tad 8. janvārī oficiālās pusdienās par godu Eiropas starpkultūru dialoga gadam, un visbeidzot februārī Ņujorkā ANO Ģenerālās asamblejas tematiskajās debatēs par klimata pārmaiņām.

Prezidenta kungs, jūs esat trešais Slovēnijas prezidents savas neatkarīgās valsts pastāvēšanas vēsturē. Jums aiz muguras ir ilga un ievērojama karjera kā profesoram starptautiskajās tiesībās un, pats svarīgākais, ka diplomātam, jo jūs lielāko daļu savas karjeras esat veltījis, strādājot ANO labā. Astoņus gadus jūs bijāt Slovēnijas Republikas pastāvīgais pārstāvis

Apvienoto Nāciju Organizācijā,

un piecus gadus jūs bijāt ģenerālsekretāra vietnieks politiskajās lietās.

Tagad Slovēnijai ir tas gods būt pirmajai no jaunajām dalībvalstīm — no valstīm, kas Eiropas Savienībai pievienojās 2004. gada 1. maijā — un pirmajai no bijušajām komunisma bloka valstīm, un pirmajai slāviskajai valstij, kuras rokās ir nonākusi Eiropas Savienības Padomes prezidentūra.

Šī privilēģija sevī ietver lielu Slovēnijas atbildību, ar kuru jūs patlaban saskaraties, jo jaunās dalībvalstis, uzņemoties šīs saistības, ir atbildīgas par visu lielo Eiropas Savienības dalībvalstu saimi. Slovēnijai kā Padomes prezidentūrai ir uzlikta vēl kāda atbildība saistībā ar tās kaimiņvalstīm, Rietumbalkānu valstīm.

Slovēnija šīm valstīm ir paraugs, kas tām apliecina, ka panākumi ir iespējami, ka dalību Eiropas Savienībā var iegūt un ka pievienošanās nodrošina stabilitāti, attīstību un labklājību.

Prezidenta kungs, man ir tas prieks jūs aicināt uzrunāt Parlamentu. Izvolite, prosim!

 
  
MPphoto
 
 

  Danilo Türk, Slovēnijas Republikas prezidents. − (SL) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, jūtos ļoti pagodināts par iespēju runāt šajā respektablajā sēžu zālē. Tikai pirms mēneša mēs atzīmējām pirmās Eiropas Parlamenta sesijas piecdesmito gadadienu. Šī gadadiena ir lieliska iespēja padomāt par Eiropas Savienības tagadni un nākotni. Šodien man ir šī īpašā iespēja dalīties savās domās ar jums — ievēlētajiem Eiropas nāciju pārstāvjiem.

Šis Parlaments un, protams, Eiropas Savienība kopumā liek apjēgt milzīgu vīziju, ilgstoša miera un labklājības vīziju, sadarbības un nemitīgi pieaugošās integrācijas būtību, no kā Eiropas nācijas ir tikai ieguvējas. Šīs vīzijas radītāji — Jean Monnet, Robert Schuman, Konrad Adenauer, Alcide de Gasperi un citi — droši vien nevarēja pat iedomāties, ka 51 gadu pēc Eiropas Kopienu izveides ļoti integrētajā Eiropas Savienībā pēc tās lielākās paplašināšanās 2004. gadā Slovēnija kā pirmā no jaunajām dalībvalstīm kļūs par prezidējošo valsti un ka Slovēnijas prezidents uzrunās Eiropas Parlamentu.

Tomēr viņu apmierinātības sajūtu droši vien pārspētu apbrīna. Eiropas projekts ir ne vien guvis panākumus, bet arī pierādījis, ka ir projekts ar milzīgām pārveidošanās spējām, kas veido pavisam jaunu Eiropu, tādu, kas tās pastāvēšanas ilgajā vēsturē, vēl nav redzēta. Un vēl svarīgāk ir tas, ka Eiropas Savienība ar šo Eiropas projektu lielā mērā jau ir sevi apliecinājusi pasaulē kā pasaules norišu dalībnieci. Un tieši par to es šodien gribētu runāt.

Kas veicināja šo neticamo panākumu gūšanu, tik liela un nozīmīga pasaules norišu dalībnieka rašanos? Ko no šiem panākumiem var secināt šodien? Vai mēs spējam pielietot pagātnē gūtās zināšanas, saskaroties ar tagadnes un nākotnes izaicinājumiem? Šie ir jautājumi, kurus mums nemitīgi ir jāuzdod. Eiropas Savienība turpinās saskarties ar sarežģītiem jautājumiem pasaulē, kas kļūst arvien „globalizētāka”, un tai būs jāsniedz ticamas atbildes. Eiropas Savienība tiks uztverta kā panākumu guvēja, ja saglabās savu dinamiku, pierādot, ka ir politiskās pasaules dalībniece ar aizvien pieaugošu nozīmi, un es piebilstu — ar politisku nozīmi. Virzība uz priekšu ir panākumu priekšnoteikums. No Eiropas Savienības mūsdienu līmenī prasa, lai tā apņemtos būt pasaules līderis.

Daudzās jomās šis solis ir vai nu jau noteikts, vai tiek ar nepacietību gaidīts. Te es gribētu minēt divas no tām: globālā sasilšana un cilvēktiesības.

Pagājušajā gadā Eiropas Savienība vides jautājumus un it īpaši jautājumu par globālo sasilšanu izvirzīja priekšplānā, veidojot savu politiku. Bez šaubām tas bija prātīgi darīts, jo klimata pārmaiņas un vides degradācija acīmredzami ir vislielākais drauds un izaicinājums, ar kuru mēs visi saskaramies. Eiropas Komisija ir noteikusi īpašus mērķus, ar kuriem Eiropas Savienībai ir iespējams uzņemties vadošo lomu pasaules acīs. Galvenais mērķis ir panākt siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju samazināšanu par 20% līdz 2020. gadam salīdzinājumā ar 1991. gadu. Šī mērķa sasniegšana ir noteikta kā individuālas saistības. Vēl ambiciozāka mērķa iniciatīvai ir jābūt daļai no vispārēja starptautiska nolīguma, kurā būtu iekļauti arī galvenie dalībnieki. Šajā gadījumā, ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu, Eiropas Savienībai ir jābūt gatavai sasniegt samazinājumu par 30% tajā pašā laikposmā. Šie mērķi ir tik svarīgi un tik ambiciozi, ka tie tiešām sniedz pārveidojošu vīziju saistībā ar pasākumiem, kas tiek īstenoti cīņā pret globālo sasilšanu, tādējādi rādot nepieciešamo piemēru un kļūstot par līderi pasaules mērogā.

Bet vai šos mērķus var sasniegt, vai varbūt tie atkal kļūs par kārtējo nepārvaramo šķērsli? Atbilde uz šo jautājumu joprojām nav skaidra. Pirms mēneša Eiropas Padome atzinīgi novērtēja Eiropas Komisijas priekšlikumu — kā labu pamatu nolīgumam. Pagājušā un nākamā gada apspriedes rādīs, cik daudz patiesībā var sasniegt pirms konferences Kopenhāgenā, kas paredzēta 2009. gada decembrī. Es īpaši gribētu uzsvērt, ka ar īpašas Klimata pārmaiņu komitejas izveidi Eiropas Parlaments jau ir atzinis šī jautājuma nozīmi, un šajā saistībā tam būs ārkārtīgi svarīgs uzdevums.

Mūs droši vien sagaida grūts uzdevums. Satraukums, ko pamazām var sākt just Eiropas plašsaziņas līdzekļos, sniedz visdažādākos vēstījumus. Tiek izteikts atbalsts, bet ir arī dzirdamas skeptiķu brīdinošās balsis, kas pauž Eiropas rūpniecības nozarē strādājošo bažas, arī to, ka, tā kā pasaules ekonomika piedzīvo grūtus laikus, arī konkurēt kļūst arvien grūtāk, un tajā pašā laikā vides jautājumi kļūst relatīvi mazāk svarīgi.

Tādi grūti mirkļi, kā šis, iemieso īstu izaicinājumu vadītājiem. Ir skaidrs, ka globālā sasilšana jau ir sasniegusi punktu, kad starptautiskajai kopienai ir jāsaskaras ar neapskaužamu izvēli: vai nu nemainīt izaugsmes paņēmienus un samierināties ar gaidāmo katastrofu, vai arī saņemt drosmi ķerties pie pārveidošanas pieejas, kas var attiecīgi mazināt globālās sasilšanas sekas un novērst pašu ļaunāko. Mēs negūsim panākumus, akli pielūdzot izaugsmi. Kaut arī tas ir grūti paveicams, tomēr tam ir jābūt dienas kārtības punktam. Un es ceru, ka šogad mēs izvēlēsimies ceļu, kas ved uz pārmaiņām.

Šajos centienos būs nepieciešams ievērojami paplašināt to atbalstītāju pulku. Jebkurā gadījumā ir daudz to, kuri saprot, ka pārmaiņas ir nepieciešamas. Nevalstiskās organizācijas, plašsaziņas līdzekļi un citi pilsoniskās sabiedrības faktori tiek mobilizēti. Uzņēmējdarbības kopienā ir manāma jūtama nosliece uz jaunu tehnoloģiju attīstību, izmantojot tīru enerģiju, un arvien vairāk cilvēku kā patērētāji ir gatavi mainīt savus paradumus.

Tendences ir jāsavieno ar mērķtiecīgu virzību. Laiks ir zināms. Vieta ir zināma. Saskaņā ar pagājušajā gadā Bali pieņemto Rīcības plānu ir sagaidāms, ka sarunas tiks pabeigtas nākamgad, pieņemot pasaules nolīgumu, kas 2012. gadā aizvietos Kioto Protokolu. Lai gan sarunas notiks Apvienoto Nāciju Organizācijas telpās, ir svarīgi saņemt atbalstu no visiem. Laiks un vieta dos mums iespēju apvienot centienus, un tieši tad Eiropas Savienībai ir jāuzņemas vadība.

Dāmas un kungi, vide nav vienīgais temats, kurā Eiropas Savienībai ir jāuzņemas vadība starptautiskā mērogā. Eiropas Savienībai ir jāizrāda vēl nozīmīgāki centieni pasaules mērogā cilvēktiesību jomā. Tas, ka Eiropas Savienība atbalsta cilvēktiesības, protams, ir acīmredzams. Eiropas iestādes pamatojas uz tiesiskuma un cilvēktiesību principiem, Eiropa ir cilvēktiesību šūpulis.

Lisabonas līguma ratificēšana no visu dalībvalstu puses līdz šī gada beigām, un šogad mēs atzīmējam Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas sešdesmito gadadienu, nozīmēs arī to, ka pirmo reizi Eiropas Savienības vēsturē tās iedzīvotāju civilās, politiskās, ekonomiskās un sociālās tiesības, kā noteikts Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, kļūs likumīgi saistošas.

No globāla skatpunkta veroties, situācija pasaulē nav iepriecinoša. Daudzviet pasaulē ir redzami neskaitāmi sistemātiski cilvēktiesību pārkāpumi. Tajos daļēji ir vainojama kaprīzā pakaļdzīšanās pēc ekonomiskajiem labumiem, neņemot vērā vietējo iedzīvotāju un vides vajadzības. Trūcīgajiem un iedzimtajiem iedzīvotājiem it īpaši bieži vien draud nabadzība un bads, dažkārt pat līdz iznīcības robežai. Bruņotajos konfliktos daudzviet Āfrikā un Āzijā nemitīgi notiek nežēlīgi pastrādāti noziegumi pret cilvēci.

Eiropas Savienībai ir jārīkojas tā, lai tā ieteiktu ilgtspējīgas attīstības ekonomiskos modeļus; tai ir jāpieliek humānas un diplomātiskas pūles, kā arī jāpiemēro sankcijas, kas atbalstīs lēmumus, kurus paziņojusi Starptautiskā tiesa. Šajā posmā Eiropas Savienībai ir jāuzņemas vadība, it īpaši tāpēc, ka pasaules rīcība cilvēktiesību jomā ir novēlota.

ANO Cilvēktiesību padome joprojām cīnās, lai iegūtu pareizās darba metodes. Tās centieni izveidot universālu periodisku cilvēktiesību pārskata sistēmu pasaules līmenī ir daudzsološa, bet joprojām neefektīva. Tās rīcība, vērsta pret vairākiem un sistemātiskiem cilvēktiesību pārkāpumiem, nav pietiekami integrēta. To visu var pamazām labot, lai gan ne bez prasmīgas vadības, ne bez efektīvas to ANO dalībvalstu vadošās rīcības, kuras tiešām cīnās par cilvēktiesībām.

Patiesībā tas nevar notikt bez stingras vadības no Eiropas Savienības puses, kas pārstāv visnozīmīgāko un ietekmīgāko ANO dalībvalstu daļu. Daži citi tradicionālie cilvēktiesību atbalstītāji pēdējā laikā ir kļuvuši mazāk aktīvi un nav pieteikuši dalību ANO Cilvēktiesību padomes sastāvā. Pieaugošās bažas saistībā ar terorismu un citiem drošības draudiem, to skaitā arī draudi, kas reizēm nav pietiekami labi pārdomāti, acīmredzot ir samazinājušas cilvēktiesību jutīguma līmeni. Eiropas Savienībai ir jāaizpilda šis robs.

Eiropas Savienībai ir arī jāatrod jauni paņēmieni sadarbībai ar ANO Drošības padomi. Tieši Drošības padomes rīcība Darfūrā palīdzēja noteikt Starptautiskās tiesas lomu tās centienos iesniegt prasību pret dažiem no mūsdienu visšaušalīgākajiem noziedzniekiem. Gandrīz pirms gada Starptautiskā tiesa izdeva apcietinājuma orderus dažiem šiem noziedzniekiem. Centienus viņus nogādāt uz apsūdzēto sola nedrīkst apturēt, un sadarbībai ar Drošības padomi joprojām būs izšķiroša nozīme.

Tomēr pat bez ANO Drošības padomes rīcības Eiropas Savienībai ir jāapsver darbības, kas varētu paaugstināt Starptautiskās tiesas darbības efektivitāti. Es gribētu uzsvērt, ka tieši tiesvedība ir mūsdienu starptautisko cilvēktiesību aktivitāšu pamats, un tam ir nepieciešams efektīvs atbalsts.

Eiropas Savienībai ir jāatbalsta arī tās no jauna veidojamās demokrātijas visā pasaulē, kas ir cieši saistītas ar cilvēktiesībām. Tām interesē starptautiskās darbības, bet vienlaikus tām ir jāņem vērā sava reģionālā un citas piederības, kā arī tas, ka visās starptautiskajās ar cilvēktiesībām saistītajās darbībās šie aspekti netiek pamesti novārtā. Tomēr šīs valstis ir Eiropas Savienības partneri, un šīs partnerības ir jālolo.

Dāmas un kungi, savās dažādajās izpausmēs starptautiskā rīcība cilvēktiesību jomā var būt efektīva, ja rodas no stingra pamata, no principiālas cilvēktiesību ievērošanas jau mājās. Tas attiecas uz imigrantu un patvērumu meklētāju cilvēktiesību aizsardzību un uz rūpīgi atlasītu tiesību aktu piemērošanu gadījumos, ja apsūdzība ir celta par terorismu. Tomēr šī pamata veidošana ir jāturpina. Lisabonas līgumā ir iekļauta ES Pamattiesību harta un uzlabota likumu pieņemšanas procedūra, kas saistībā ar cilvēktiesībām sekmēs drosmīgu un radošu risinājumu pieņemšanu.

Eiropas Savienībai prasība pēc jaunrades nav nekas jauns. Eiropas radošais nemiers, kā savā šim Parlamentam atdresētajā runā pirms diviem gadiem teica Vācijas prezidents Horst Köhle, šis radošais nemiers Eiropai ir palīdzējis uzņemties vairākus sociālus un politiskus izaicinājumus, uzticoties brīvībai un patiesībai, spējot solidaritāti pārvērst realitātē un radīt labāku pasauli mums visiem. Nevienā citā jomā jaunrade un radošais nemiers nebūs tik nepieciešams kā migrācijas pārvaldībā un imigrantu sociālās iekļaušanas jomā.

Eiropa noveco un vairs nespēs uzņemties pasaules līdera lomu, ja tai nebūs sekmīgas demogrāfiskās politikas. Šīs politikas nostādnes nenovēršami iekļaus arī migrācijas pārvaldību. Eiropai ir vajadzīgi jaunpienācēji, kas ir pozitīvi noskaņoti un spēj dot savu artavu labākas pasaules veidošanā. Politiskie pasākumi, kas var noderēt imigrantu integrācijas procesā, acīmredzot atšķiras, un tie ir jāsaliek kopā pareizi, atkarībā no apstākļiem, kādos valsts uzņem imigrantus. Tajā pašā laikā daži sīkumi ir daudz plašāk pielietojami, un dažkārt Eiropas Savienība var mācīties arī no valstīm, kas nav Eiropas Savienībā, piemēram, no Kanādas.

Migrācijas politikām būs nepieciešami vairāki saskaņoti mērķi Eiropas Savienības līmenī. Eiropas Kopējās patvēruma sistēmas mērķi līdz 2010. gadam šķiet ambiciozi un steidzami īstenojami. Arī te ir nepieciešams uzlabot migrācijas politikas un atbalsta un attīstības politikas saskaņotību. Eiropas Savienībai ir jānostiprina sava loma augstā līmeņa dialogā ar Apvienoto Nāciju Organizāciju jautājumā par migrāciju.

Tajā pašā laikā jaunradi pieprasa saistībā ar imigrantu un viņu kopienu integrāciju. Ekonomiska labklājība un izteiktāk augšupejoša sociālā mobilitāte ir galvenie veiksmīgas migrācijas politikas priekšnoteikumi. Piemēram, uzņēmējdarbības aktivitātes, ko vada etniskās minoritātes, rada darbavietas un sniedz nozīmīgu ieguldījumu mītnes zemju ekonomikās. No otras puses valdības var dot savu ieguldījumu ar attiecīgiem noteikumiem un kvalifikācijas programmām un nodrošinot vispārēju atbalstu brīvajiem uzņēmumiem.

Integrācijā ir jābūt iekļautai iespējai mācīties kvalifikācijas celšanas kursos paralēli ar valodu mācību kursiem un iespējai studēt universitātē. Izglītība ir priekšnoteikums imigrantu veiksmīgai integrācijai plašākā sabiedrībā.

Un panākumiem ir jābūt redzamiem. Indivīdiem ar imigrantu izcelsmi, kuriem ir izdevies gūt panākumus, ir jādod iespēja parādīties televīzijā un citos plašsaziņas līdzekļos un jāatspoguļo kā pozitīvi piemēri. Tas palīdzēs plašākai sabiedrībai saprast, ka dažādība un sociālā iekļaušana ir savietojamas un ka nediskriminācija un vienlīdzīgas iespējas ir vissvarīgāko politisko tikumu vidū. Nekas nesniedz lielākus panākumus kā paši panākumi. Un nekas, ko rāda televīzijā, nav iespaidīgāks par to veiksminieku dzīvesstāstiem, kas ir sākuši no pašiem pamatiem.

Es zināmā mērā esmu vairāk uzsvēris imigrācijas un integrācijas jautājumus, jo tie ir nozīmīgi nākotnes Eiropai un arī tāpēc, ka tie pārstāv citu jomu, kurā tiks pārbaudīta Eiropas jaunrade. Līdz šim Eiropas Savienībai ir izdevies atrisināt vairumu sociālo problēmu, un tā ir kļuvusi par piemēru pasaulei sociālā taisnīguma un ekonomiskās labklājības jomā. Nav neviena iemesla, lai mūsu paaudze nespētu rast veiksmīgus risinājumus migrācijas un integrācijas jomā. Integrējot cilvēkus, kas ir prasmīgi, profesionāli kvalificēti un vēlas dot ieguldījumu Eiropas Savienības nākotnē, ieguvums var būt ievērojams.

Dāmas un kungi, šodien mums bez šaubām ir nepieciešama pārvaldība, vīzija, un mums ir vajadzīga jaunrade. Vielaikus Eiropas Savienībai ir jāpierāda, ka tā spēj rast pragmatiskus risinājumus dažādās grūtībās. Mēs nedrīkstam aizmirst, ka pirms piecdesmit gadiem tieši pragmatisms bija atslēga Eiropas Kopienu izveidei, un tas turpina nodrošināt panākumus pat mūsdienās.

Eiropas Kopienu izveide ekonomiski izdevīgiem mērķiem bija ļoti pragmatiska ideja, kas radīja pamatu turpmākai integrācijas attīstībai. Eiropas Ekonomiskās kopienas virzība tuvāk muitas savienībai un vēl tālāk, spēja izveidot jaunas sadarbības formas un jaunas iestādes ar papildu pilnvarām, un spēja paplašināties ģeogrāfiski — tas viss atspoguļo to nozīmi, kāda šim pragmatismam ir bijusi Eiropas Savienības vēsturē un attīstībā.

Šodien Eiropas Savienība saskaras ar jauniem izaicinājumiem, kam nepieciešama pragmatiska pielāgošanās. Ievērojamākais no visiem pirmām kārtām ir turpmākā paplašināšanās. Lai gan ir skaidrs, ka visām valstīm, kas cenšas kļūt par ES dalībvalstīm, visām kandidātvalstīm ir jāatbilst kritērijiem, tomēr mums nevajadzētu liegt dalību nevienai no tām politisku grūtību vai kultūras aizspriedumu dēļ. (Aplausi)

Savos centienos kļūt par stratēģiskas nozīmes pasaules mēroga darītāju Eiropas Savienībai ir nepieciešama Turcija, tāpēc sarunas ar Turciju par pievienošanos ir jāturpina. Eiropas Savienība nedrīkst liegt Turcijai iespēju kļūt par dalībvalsti, galu galā tas jau ir apstiprināts. Ja tā notiks, ticamība Eiropas Savienībai kļūs apšaubāma.

Eiropas Savienība nedrīkst samierināties ar melno caurumu Rietumbalkānos. Sarunām par pievienošanos ir skaidri jānosaka Eiropas perspektīva Rietumbalkāniem. Tas prasīs turpmāku darbu ar šī reģiona valstīm individuāli, kam ir jānostiprina to spēja atbilst dalības kritērijiem, kā arī ar visu reģionu, kam nepieciešamas diskusijas un tajā esošo problēmu atrisinājums. Savā politikā saistībā ar austrumu kaimiņvalstīm Eiropas Savienībai ir jāpiemēro tas pats pragmatisms, kas jau ir palīdzējis sasniegt rezultātus. Nesaucot piemērus, es gribētu uzsvērt, ka Ukrainai un Moldovai ir nepieciešama Eiropas Savienības dalībvalsts perspektīva, un tām nevajadzētu to liegt.

Dāmas un kungi, pragmatisms ir nepārprotams gan praksē, gan apziņā. Ir skaidrs, ka kandidātvalstīm ir jāatbilst konkrētiem kritērijiem visās jomās, kas saistītas ar dalību. Ir pamatoti iemesli, kāpēc Eiropas Savienības prakse attiecībā uz atbilstību pievienošanās kritērijiem ir nemainīga un strikta. Ja ceļš līdz atbilstībai kritērijiem ir garš, lai tā būtu. Viens vai divi sarunu gadi ir neliela cena par to, lai tiktu ievēroti Eiropas Savienības standarti un saglabāta ticamība tiem. Tomēr arī paplašināšanās perspektīvai jaunajām dalībvalstīm ir jāsaglabā ticamība.

Valstis, kas atbilst kritērijiem, nedrīkst izslēgt no Eiropas Savienības paplašināšanās procesa. Atstumtības sajūta izraisa neapmierinātību, un neapmierinātība izraisa nestabilitāti. Tāpēc ir jāsaglabā pragmatiskā apziņa, un turpmāka paplašināšanās ir jāapsver, ņemot vērā to, kas ir nepieciešams Eiropas Savienībai kā pasaules norišu dalībniecei.

Dāmas un kungi, Eiropas Savienība ir milzīgs vēsturisks sasniegums. Tagad tā ir sasniegusi tādu attīstības līmeni, kad tai ir steidzami jāapzinās sava vadošā nozīme pasaules norisēs un jāuzņemas atbildība, ko šāds statuss tai uzliek. Ir sagaidāms, ka Eiropas Savienība būs noteicēja tādās jomās kā globālā sasilšana un cilvēktiesības.

Jaunrade turpinās būt galvenais dzinulis, meklējot efektīvas politikas nostādnes tādās jomās kā migrācija un integrācija. Un visbeidzot — pragmatisms būs tikpat svarīgs visās jomās, kas saistītas ar turpmāku paplašināšanos, kura ir nepieciešama, lai Eiropas Savienība spētu nodrošināt savu vadošo pozīciju pasaules mērogā. Tas viss varbūt izklausās grandiozi. Tomēr progress vienmēr ir labākais līdzeklis pret stagnāciju. Šis laiks, kurā dzīvojam, nav izņēmums, lai gan tiesa, ka mūsdienu problēmas atšķiras no tām, kādas ir bijušas pagātnē. Bet mēs nedrīkstam aizmirst, ka arī tās ir tikai panākumu dabiskas sekas. (Aplausi)

 
  
MPphoto
 
 

  Priekšsēdētājs. − Prezidenta kungs, liels paldies par jūsu uzrunu. Jūsu klātbūtne šeit un jūsu runa liek skaidri saprast, ka Slovēnija un Slovēnijas prezidentūra premjerministra Janus Janša vadībā — un es redzu abus ministrus šajā zālē: Janez Lenarčič un Janez Podobnik — vēlas ciešāk sadarboties ar Eiropas Parlamentu. Kā Slovēnijas prezidents jūs nododat šo vēstījumu ar īpašu rezonansi.

Mūsu pieredze šeit, Eiropas Parlamentā, ir pierādījusi, ka ne jau valsts izmērs — mazs, liels vai vidējs — nosaka, vai ES prezidentūra būs veiksmīga; svarīga ir prezidentūras vadības rīcība. Manuprāt, mēs droši varam to sacīt, jo Slovēniju un tās prezidentu motivē šāda eiropeiska rīcība, šī ir prezidentūra, kas vedīs Eiropu uz priekšu, un mēs gribētu no sirds jums par to pateikties.

(Aplausi)

Mēs gribētu pateikties arī par to, ka atbalstāt Eiropas Parlamenta prioritātes. Ļaujiet minēt tikai divas, par kurām runājāt. Pirmā ir klimata aizsardzība. Ja pieturēsimies pie grafika, mēs beigsim savu darbu tā, lai ANO sammitā Kopenhāgenā 2009. gada decembrī būtu ES nostāja. Mēs gribētu jums pateikties arī par pievēršanos cilvēktiesību jautājumam, jo, ja mēs kā Eiropas Parlaments neaizstāvēsim cilvēktiesības, kurš tad to darīs? Pārāk bieži valdības vada citas intereses — un tas ir saprotams — bet mums ir jāatrod veids, kādā prasmīgi saskaņot šīs intereses ar savām vērtībām tā, lai cilvēki no tām gūtu labumu, un tāpēc cilvēktiesības ir mūsu politiku galvenā tēma šeit, Eiropas Parlamentā.

Prezidenta kungs, paldies par Eiropas Parlamenta apmeklējumu. Palieciet pie mums vēl mazliet. Un vēlreiz Parlamenta vārdā es vēlos no sirds pateikties jums personīgi un Slovēnijas prezidentūrai. Mēs novēlam jums veiksmi atlikušajos sešos mēnešos, kuros Slovēnija būs pie Eiropas Savienības vadības grožiem. Ja veicas jums, veicas mums visiem, un ar to es domāju Eiropas Savienību. Tas ir mūsu kopīgais mērķis. Paldies. Ar to šī svinīgā sēde tiek slēgta.

 
  
  

SĒDI VADA: L. COCILOVO
Priekšsēdētāja vietnieks

 
Juridisks paziņojums - Privātuma politika