Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Debates
Trešdiena, 2008. gada 7. maijs - Brisele Publikācija "Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī"

11. EMS@10 – Ekonomikas un monetārās savienības pirmie desmit gadi (Komisijas paziņojums) (debates)
PV
MPphoto
 
 

  Priekšsēdētājs. − Nākošais punkts ir Komisijas paziņojums par Ekonomikas un monetārās savienības pirmajiem desmit gadiem.

 
  
MPphoto
 
 

  Joaquín Almunia, Komisijas loceklis. − (ES) Liels paldies, priekšsēdētāja kungs. Dāmas un kungi, mēs svinam desmito gadadienu, kopš pieņēma vēsturisko lēmumu ieviest eiro un sākt Ekonomikas un monetārās savienības trešo posmu, šo lēmumu pieņēma Eiropadomes 1998. gada 1.-3. maija sanāksmē.

Šis lēmums iezīmēja Eiropas Savienības attīstību pēdējos desmit gados. Šodien gan Eiropas Savienībā, gan aiz tās robežām eiro ir Eiropas integrācijas simbols, un to katru dienu lieto 320 miljoni Eiropas pilsoņu.

Komisija juta, ka svarīgākās politiskās iniciatīvas pirmās desmitgades un visa ekonomiskā cikla beigas ir īstais brīdis, lai izvērtētu un pārrunātu uzdevumus, ar kuriem Ekonomiskajai un monetārajai savienībai būs jāsastopas nākamajos gados.

Tas ir šorīt pieņemtā Komisijas paziņojuma, ar kuru man ir tas gods jūs tagad iepazīstināt, mērķis.

Paziņojums ir balstīts uz plašu ziņojumu, ko izstrādāja Ekonomikas un finanšu lietu ģenerāldirektorāts, kas sniedz detalizētu analīzi par Ekonomiskās un monetārās savienības darbību un eiro ietekmi pēdējos desmit gados, tāpat arī nākotnes perspektīvu analīzi.

Novērtējuma, ko eiro nozīmēja pirmajā desmitgadē, secinājumi nevar būt skaidrāki: eiro ir nenoliedzama ekonomiska un politiska veiksme.

Pateicoties eiro, mums, eiropiešiem, par spīti nesenajam inflācijas pieaugumam, ir lielāka makroekonomiskā stabilitāte, zemākas procentu likmes un mērenāks cenu pieaugums nekā iepriekšējās desmitgadēs.

Pateicoties eiro, Eiropas Savienība - un īpaši piecpadsmit eiro zonas valstis - ir ekonomiski integrētāka zona ar plašāku tirdzniecību, vairāk iespējām, augstāku nodarbinātības līmeni un tirgiem, kas darbojas aizvien efektīgāk.

Pateicoties eiro, mūsu valstu ekonomika ir labāk aizsargāta no ārējiem satricinājumiem un ir kļuvusi vēl nozīmīgāka un ietekmīgāka pasaules tirgos.

Tas viss ir pārveidojies taustāmā ekonomiskajā labumā, bet, ja jūs man atļausiet, gribu minēt, ka lielākais no visiem ir tas, ka pēdējos desmit gados eiro zonā ir radītas 16 miljoni darba vietas.

Pateicoties eiro, Eiropa ir kļuvusi spēcīgāka. Tā ir labākā pozīcijā, lai pārciestu satricinājumus un tādas krīzes, kādas piedzīvojām pēdējo mēnešu laikā, un, pateicoties eiro, mums ir drošs pamats, uz kura nākotnē balstīt izaugsmi un mūsu sociālās aizsardzības modeli.

Tomēr, lai cik pozitīvs arī nebūtu mūsu spriedums, tas nenozīmē, ka visas ar vienoto valūtu pirms desmit gadiem saistītās cerības ir piepildījušās.

Pirmkārt, ekonomiskā izaugsme pēdējos desmit gados ir lēnāka, nekā cerēts.

Otrkārt, starp eiro zonas valstīm joprojām pastāv ekonomiskās atšķirības, jo, cita starpā, ir pietrūkusi iniciatīva visu nepieciešamo strukturālo reformu īstenošanai.

Treškārt, eiro zonā mēs vēl neesam izveidojuši nopietnu un vienotu pārstāvību ārējos jautājumos, kas ļautu pārliecinoši darboties globālā līmenī – atbilstoši mūsu ekonomikas un valūtas ietekmei un nozīmei.

Visbeidzot, eiro, valūtas, ar kuru ļoti plaši tiek identificēts Eiropas Savienības publiskais tēls, neatspoguļo visus tos labumus, ko tā sniedz saviem pilsoņiem.

Šī diagnoze sniedz pietiekamu materiālu, lai apdomātu, ko vēl vajag izdarīt, un mēs varam secināt, ka vēl ir ļoti daudz, ko darīt.

Mums arī jāņem vērā jaunie uzdevumi, ar kuriem nākas saskarties, tādi kā paplašinātā Eiropa,, straujākas sociālās, ekonomiskās un tehnoloģiskās izmaiņas, tādas būtiskas tendences kā globalizācija, iedzīvotāju novecošanās un klimata pārmaiņas; mums ir jāmodernizē principi un vīzija, kas iedvesmo Ekonomikas un monetāro savienību.

Ir acīmredzams, ka jauno kontekstu, kurā mēs pašlaik dzīvojam, nebija viegli paredzēt pirms divdesmit gadiem, kad mēs nolēmām, kam ir jābūt iekļautam Māstrihtas līgumā, vai pirms desmit gadiem, kad tika pieņemts lēmums sākt Ekonomikas un monetārās savienības trešo posmu.

Pašlaik mums ir jāstrādā, balstoties uz šiem parametriem, lai izveidotu vēl spēcīgāku Ekonomikas un monetāro savienību, kas ir efektīvāka iekšienē un arī pārējā pasaulē darbojas vienotāk.

Tādēļ ar šorīt pieņemto paziņojumu Komisija ne tikai vēlas izvērtēt pagātni, bet arī aicina uzsākt debates par to, kas jāuzlabo nākotnē. Kā sākotnējo ieguldījumu šajās debatēs mēs iesakām darba kārtību, kas balstās uz trim pīlāriem.

Pirmais skar Savienības iekšējo funkcionēšanu. Savstarpējā ekonomiskā atkarība eiro zonā šobrīd ir lielāka nekā jebkad agrāk. Mums tas jāņem vērā un visas Ekonomikas un monetārās savienības, kā arī katras atsevišķas dalībvalsts interesēs jāvirzās apņēmīgi uz priekšu s, uz reālu ekonomiskās politikas koordinēšanu. Kā mēs to varam sasniegt? Mums jāpastiprina budžeta kontrole, ko sniedz Stabilitātes un izaugsmes pakts, padziļinot to saistībā ar valsts finansēm un to ilgtspēju, paplašinot kontroles mērķus no stingri noteiktajiem budžeta jautājumiem līdz makroekonomikas jautājumiem un izveidojot ciešāku saikni starp budžeta kontroli un strukturālo reformu attīstību.

Otrais pīlārs ir ārējā dienaskārtība. Mums par gandarījumu eiro ļoti īsā laikā ir kļuvis par pasaules otro galveno valūtu. Tomēr nav saprātīgi ar gandarījumu atzīmēt eiro dominējošo pozīciju pasaules tirgos, un tajā pašā laikā saistībā ar šo jauno statusu atteikties darboties kolektīvi. Eiro pozīcija starptautiskajos tirgos sniedz neapšaubāmu labumu, piemēram, labāku aizsardzību no ārējiem satricinājumiem. Pēdējā desmitgadē mēs esam pieredzējuši kritiskus brīžus, kuros šī aizsardzība ir tikusi pārbaudīta. Tomēr eiro statuss līdzi nes arī atbildību un riskus. Eiropai ir pilnībā jāuzņemas atbildība par lielāku globālās ekonomikas stabilitātes sasniegšanu. Lai to izdarītu, ir jāizveido stratēģija eiro zonas interešu saglabāšanai un sistemātiskai ārējai aizsardzībai, un, bez šaubām, labākais veids, kā šādu sistemātiskumu nodrošināt, ir vienotas eiro ārējās pārstāvniecības izmantošana. Lai arī to īsā laikā sasniegt ir grūti, ņemot vērā iesaistīto pušu interesi, es arī gribētu Parlamentam pateikt, zinot, ka Parlaments man piekrīt, ka tas ir ārkārtīgi svarīgs mērķis.

Visbeidzot, trešais mūsu dienas kārtības pīlārs ir Ekonomiskās un monetārās savienības pārvaldības uzlabošana nākotnē. Iestādes un instrumenti, kas vada šo Savienību ir pareizi, īpaši ja mēs ņemam vērā Lisabonas līguma ieviestos uzlabojumus. Jautājums nav par to, ka instrumenti jāmaina, bet gan kā tos izmantot pilnībā. Labāku eiro zonas pārvaldību veicinās Ekonomikas un finanšu padomes pilnvērtīga iesaistīšanās Ekonomikas un monetārās savienības jautājumos, stingra Eirogrupas darba kārtība un debates, kā jau es minēju, īpaši ekonomiskās politikas koordinēšanai, ko nodrošinās ciešāks dialogs starp Komisiju un Parlamentu, kā arī starp Eirogrupu un Parlamentu.

Turklāt nākamajos gados Eirogrupas sastāvs lielā mērā kļūs līdzīgs Ekonomikas un finanšu padomes sastāvam.

Šorīt Komisija pieņēma Konverģences ziņojumu, kas Slovākijai pavērs ceļu uz eiro zonu 2009. gada 1. janvārī. Nākamajās nedēļās man būs iespēja pārrunāt ar jums šo ziņojumu un attiecīgos ierosinājumus.

Mūsu iestādēm ir jābūt vienotam uzskatam par sazināšanos ar sabiedrību par lietām, kas saistītas ar Ekonomikas un monetāro savienību tā, lai pilsoņiem būtu priekšstats, kādu labumu eiro viņiem, kam šī valūta ir kabatās, nes.

Priekšsēdētāja kungs, es tuvojos nobeigumam. Mūs gaida ārkārtīgi svarīgs jautājums, kas ir pelnījis mūsu uzmanību šodienas sākotnējās debatēs. Protams, es nevaru izskaidrot visas paziņojumā un šajā ziņojumā dotās analīzes detaļas, bet nākamajos mēnešos jūs pilnībā varat cerēt uz manu līdzdalību debatēs.

Kā jau es teicu, Komisijas mērķis ir panākt stabilu politisku vienprātību par soļiem, kas jāveic, lai nodrošinātu, ka Ekonomikas un monetārā savienība spēj atrisināt visus milzīgos pārbaudījumus, ar ko mums nākas saskarties. Mēs domājam, ka šie jautājumi pirmām kārtām ir pelnījuši jūsu uzmanību šodien aizsāktajās debatēs.

Tie, kas gatavoja Māstrihtas līgumu un nolēma izveidot Ekonomikas un monetāro savienību pirms desmit gadiem, bija mums līdzīgā situācijā, radot instrumentu, kas mums ir nesis aizsardzību un priekšrocības. Ir paveikta visgrūtākā daļa: eiro ir veiksmīga realitāte. Tāpēc mēs varam uzsākt jauno posmu ar pārliecību un optimismu, bet mums tas jāveic ar noteiktību un sapratni, ka tas, kas ir labs Ekonomikas un monetārajai savienībai, ir labs visai Eiropas Savienībai, visām tās dalībvalstīm un visiem tās pilsoņiem. Liels paldies, priekšsēdētāja kungs.

 
  
MPphoto
 
 

  Priekšsēdētājs. − Paldies , komisār, es vēlos izteikt jums pateicību par atbildīgo un lielisko darbu.

 
  
MPphoto
 
 

  Werner Langen, PPE-DE grupas vārdā. - (DE) Priekšsēdētāja kungs, es vēlētos apsveikt komisāru J. Almunia par drosmi iesniegt ierosinātos uzlabojumus saistībā ar eiro zonas desmito gadadienu. Mēs rūpīgi izskatīsim šos ierosinājumus, bet, izejot no tā, ko esam pieredzējuši līdz šim, varu teikt, ka mūsu grupa piekritīs, cik vien tas iespējams. Mēs gribam uzlabot situāciju, bet mēs negribam atbalstīt Eiropas Parlamenta Sociālistu grupas biedru aicinājumu, proti, radīt sava veida ekonomikas pārvaldību. Jūs varat cerēt uz mūsu pilnīgu atbalstu šajā jautājumā.

Eiro desmit gadi nozīmē, ka ir laiks novērtēt, kas ir noticis pēdējā desmitgadē. Mēs redzam, ka eiro ir bijuši ārkārtīgi panākumi. Neviens nevarēja paredzēt, ka, desmit gadus pēc politiskā lēmuma pieņemšanas, eiro būs pasaules otra svarīgākā rezerves valūta. Jūs minējāt darba vietas, zemo inflāciju, ekonomikas konverģenci un panākumus, kas ļāva eiro kļūt par Eiropas panākumu ķīlu globalizācijas laikmetā. Ja mēs apstāsimies, lai padomātu, kāpēc mēs saskaramies ar augstām izejvielu un energoresursu cenām, tad tas ir cits jautājums, uz kuru eiro sniedz labu atbildi.

Neraugoties uz daudzo Eiropas Savienības un eiro zonas pilsoņu skepticismu, es esmu pilnīgi pārliecināts, ka eiro ieviešana ar stingrajiem nosacījumiem toreiz bija pareiza rīcība. Tagad, kad mēs vēlamies pārveidot šos nosacījumus, komisār, mēs esam jūsu pusē, un, atskatoties atpakaļ, es tikai varu piebilst, ka jūs pagātnē esat pieņēmis daudzus drosmīgus lēmumus. Ja es padomāju par Lietuvu, ja mēs paskatāmies uz Slovākiju pašlaik, tad es šaubos, vai tā pati drosme bija arī šeit, jo, lai gan Slovākijas gadījumā nosacījumi varbūt ir izpildīti uz papīra, ir apšaubāms, vai valsts tos varēs nodrošināt, ņemot vērā patreizējo konverģenci un noturīgo inflācijas rādītāju. Mums šis jautājums būs jāapspriež; Eiropas Centrālā banka jau izteica savas bažas iepriekšējās piezīmēs. Diemžēl tas nav minēts Komisijas šodienas lēmumā. Iespējams, mums tiešām par to ir jārunā.

Pašlaik procedūra notiek šādi: jūs ierosiniet pievienošanos eiro zonai, konsultējaties ar mums, ar Padomi, kurā iekļauti valstu vai valdību vadītāji, un tad Ekonomikas un finanšu padome pieņem lēmumu. Tādējādi mums pašlaik nav iespēja atlikt vai noraidīt šo pievienošanos. Tomēr mani uztrauc, ka pašlaik tiek radīti nosacījumi, lai uzņemtu vidēja lieluma valsti ar nozīmīgu rūpniecības infrastruktūru, bet vēlāk, kad lielākas valstis vēlēsies pievienoties, tas novedīs pie atvieglojumiem, kurus mēs vairs nevarēsim attaisnot.

Tās ir bažas, kurās mēs dalāmies jautājumā par šo beznosacījumu pievienošanos, un tās ir bažas, kuras jau ir izteikusi Eiropas Centrālā banka. Mēs nedrīkstam aizmirst, ka eiro kā pasaules valūtas pašreizējā stabilitāte ir tāda arī pateicoties nestabilajam dolāram, tā nav tikai eiro viena paša stabilitāte. Kad es iedomājos, kā mēs apspriedām Stabilitātes un izaugsmes pakta reformu, es varu tikai piebilst, ka tā ir pārbaudījums dalībvalstīm. Jūs jau to pieminējāt savā trīs punktu darba kārtībā: dalībvalstīm ir grūtības pašu izveidoto nosacījumu izpildīšanā.

Ar nelielām bažām es vēroju, ka jūs esat izbeiguši deficīta procedūras pret Itāliju un citām valstīm. Lai gan dati to pieļauj, es raugos uz Francijas, Itālijas un, tuvākajos gados, arī uz Spānijas attīstību ar lielām bažām. Šīs desmitgades sākumā Vācija bija lielākā pārkāpēja. Vācieši atguva kontroli, bet eiro stabilitāte ir atkarīga no lielāko dalībvalstu solidaritātes un stipruma. Tāpēc es griežos pie jums kā komisāra: nepadodieties šīm īpašajām prasībām. Pārliecinieties, ka visas reformas ir vērstas nevis uz izrādīšanos uz āru, nevis uz „kas, kam un kur izrādās”, bet, ka tās koncentrējas uz eiro zonas iekšējo stabilitāti. Ir svarīgi, ka nosacījumi tiek izpildīti un ka uzsvars tiek likts uz cenu stabilitāti. Tad mēs pēc 20 gadiem varēsim teikt , ka eiro ir Eiropas stabilitātes garants pasaulē un Eiropas labklājības un progresa pamats.

 
  
MPphoto
 
 

  Pervenche Berès, PSE grupas vārdā. - (FR) Priekšsēdētāja kungs, komisāri, paldies par ziņojumu, iespēju gan izvērtēt, gan paskatīties, ko mums vajag darīt rītdienai.

Neviens neapšauba eiro panākumus. Eiro ir mūs aizsargājis. Kādā stāvoklī būtu mūsu finanšu tirgi, mūsu valūtas šodienas svārstīgajā pasaulē, ja mums nebūtu eiro? Bet šiem panākumiem ir pievienoti nosacījumi. Tas nozīmē, ka mums vairāk jāuzdrīkstas, jo mēs neesam tikai monetārā zona, mums ir īpaša atbildība.

Jā, eiro ir veiksme, bet tomēr atklāj dažas būtiskas neveiksmes. Mēs bieži labāk mākam aizsargāties, nevis uzbrukt. Mums bieži veicas, kad mēs saskaitām punktus, ko Stabilitātes pakts atļauj mums darīt, bet, kad jāsāk organizēt spēli pēc iespējas labāk, lai optimizētu vienotās valūtas piedāvāto potenciālu, mūsu spējas bieži vien ir zem vidējām.

Tā notiek Eiropas Savienības iekšienē. Kāpēc mēs neizmantojam savu valūtu, lai uzlabotu spēju ieviest Lisabonas stratēģiju? Kāpēc mēs neizmantojam savu valūtu, lai īstenotu mūsu pašu izvirzītos mērķus enerģētikas un apkārtējās vides jomās?.. Kas attiecas uz valstīm ārpus Eiropas Savienības, es piekrītu jūsu izteiktajai diagnozei.

Jūs ieteicāt mehānismus daudzpusējās uzraudzības uzlabošanai, un jums, bez šaubām, ir taisnība, bet tā balstās uz divām premisām. Pirmā ir tāda, ka Eirogrupas ilgtermiņa prezidentūra, ko vada J.–C. Juncker, ir ieviesusi šīs struktūras darbības uzlabojumus. Otrā ir, ka neviens neapšauba Eiropas Centrālās bankas neatkarību. Sākot ar šīm divām premisām, mums vēl ir daudz ko darīt, un es ceru uz jums, komisār, lai atjaunotu Ekonomiskās un monetārās savienības stabilitāti, kas šur tur ir pietrūkusi.. Kā mēs zinām, tās ekonomika jau sākotnēji prasīja uzlabojumus, un mums jāstrādā pie tā, kā to izmainīt, lai virzītos uz priekšu. Desmit gadi ir pagājuši, un mums joprojām ir daudz, ko darīt.

Šodien sākotnēji uzstādītie jautājumi ir acīm redzami jāskata pilnīgi savādākā kontekstā nekā iepriekš. Mums jāaplūko šis konteksts, ņemot vērā divus galvenos apstākļus. Pirmais nepārprotami ir pašreizējā krīze, kas ir nākusi no Savienotajām Valstīm; tā atspoguļo faktu, ka mēs esam globalizācijas otrajā pakāpē, kurā ir atgriezusies inflācija un kas iezīmē eiro/dolāra maiņas kursa nelabvēlīgu ietekmi uz mūsu eksportu, - tomēr tam ir arī savas priekšrocības, - un kuru arī raksturo izejmateriālu, naftas un pārtikas cenu neticamais pieaugums.

Otrs jautājums, kurš ir jāņem vērā, ir Lisabonas līgums, kas maina Eirogrupas sūtību, tai uzliekot jaunu atbildību saistībā ar ārējo pārstāvniecību un koordinēšanu. Mums tas ir jāapzinās un jāiegūst no šī līguma pēc iespējas vairāk.

Komisār, jūs lūdzat mūsu palīdzību vienprātības sasniegšanā. Ja tā būs mērķēta pareizā virzienā, mēs palīdzēsim. Tomēr mēs arī uzskatām, ka, iespējams, ir jāiet tālāk un jāsniedz konkrēti priekšlikumi. Ja esmu jūs sapratusi pareizi, jūs gribat no Padomes saņemt plānu. Ļoti labi! Jums ir jāpastāsta mums, ar kādiem nosacījumiem Eiropas Parlamentam būs savs vārds priekšlikumos par eiro pārvaldības uzlabošanu, lai valūtas potenciāls pilnībā kalpotu pilsoņu labklājībai un lai nākotnē vairāk mūsu līdzpilsoņu uzticētos Eiropas Centrālajai bankai.. Fakts, ka tā ir kļuvusi par institūciju, iespējams, ļauj mums vēlreiz pievērsties tam, kādā veidā nozīmē tās locekļus. Jūs zināt, ka Parlaments ir jūsu pusē, tas ir Komisijas sabiedrotais, kad tā vēlas virzīties uz priekšu, bet mēs arī būsim prasīgs sabiedrotais. Neklausiet tikai Padomei, neatkarīgi no tā, kas ir rakstīts līgumos, ņemiet vērā jebkuru lielisku ierosinājumu, kurš varētu nākt arī no Eiropas Parlamenta.

 
  
  

SĒDI VADA: R. Kratsa-Tsagaropoulou
priekšsēdētāja vietniece

 
  
MPphoto
 
 

  Wolf Klinz, ALDE grupas vārdā. - (DE) Priekšsēdētājas kundze, dāmas un kungi, agrāk bija vairāki politiski suverēnu valstu mēģinājumi veidot kopējas monetārās savienības. Šie mēģinājumi ilga dažādus laika posmus, bet viņi visi beigās cieta neveiksmi.

Tāpēc nav brīnums, ka pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados pārējā pasaule bija noskaņota kritiski pret ieteikumiem Eiropai uzņemties šādu risku. Pierre Werner, bijušais Luksemburgas premjerministrs, kopā ar toreizējiem finanšu ministriem Valéry Giscard d’Estaing un Helmut Schmidt iesniedza plānu šajā virzienā.

Pat pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā ekonomikas un monetārās savienības veidošana tika uztverta ļoti kritiski. Daudzi eksperti, tajā skaitā Nobela prēmijas laureāti no Savienotajām Valstīm, noraidīja to kā neiespējamu. Tomēr, pretēji visām prognozēm, eiro tika ieviests, un beigu beigās tā ieviešana bija veiksmīga.

Eiropas monetārā savienība tiešām ir neliels politisks brīnums, sui generis piemērs. Šajā sakarā bijušā Komisijas priekšsēdētāja W. Hallstein apgalvojums vēlreiz pierādīja savu pareizību: viņš teica, ka ikviens, kurš netic brīnumiem jautājumos, kas saistīti ar Eiropu, nav reālists.

Tomēr eiro ieviešanu daudzu valstu pilsoņi uztvēra skeptiski. Ja tajā laikā pirmajās divpadsmit eiro zonas valstīs būtu bijis referendums, mums vēl šodien nebūtu eiro, vismaz nevienā no šīm valstīm. Kopš tā laika pilsoņi ir izveidojuši daudz pozitīvāku viedokli par eiro. Iespējams, ne visi 100% ir par eiro, bet, šķiet, lielākā daļa ir. Lielāko daļu nostalģisko atmiņu par vecajām valūtām marku, guldeni, šiliņu vai franku ir nomainījusi pārliecība, ka eiro ieviešana ir ieguvums ne tikai ekonomikai kopumā, bet arī atsevišķiem pilsoņiem.

Dabiski, tas ir vislabāk redzams, cilvēkiem ceļojot. Šengenas zonā pasu kontrole ir pagātne, un vairs nav vajadzīga dārgā, laiku patērējošā valūtas maiņa. Lielākā daļa pilsoņu ir arī sapratuši, ka mēs nespētu tik labi cīnīties ar pašreizējo finanšu krīzi, ja mums nebūtu Eiropas Centrālā banka un vienota valūta. Bez tam izejvielu cenu pieaugumu zināmā mērā palēnināja stingrā valūta.

Neskatoties uz visu to, vēl joprojām ir daži pilsoņi, kam eiro asociējas ar negatīvu pieredzi. Jo īpaši cenu pieaugumā bieži vaino Teuro, kas tulkojams kā „dārgs eiro” Tomēr eiro ir stabils. Tas ir sevi pierādījis kā stabilu valūtu. Inflācijas rādītāji pēdējos desmit gados bija mazāki nekā iepriekšējos desmit gados, pat tik stabilās valstīs kā Vācija. Ne tikai šīs stabilitātes dēļ eiro ir ieguvis arvien lielāku starptautisku nozīmi un tagad ir otra svarīgākā starptautiskā rezerves valūta pēc dolāra.

Pateicoties Centrālās bankas neatkarībai, mums ir stabils eiro, un tāpēc ir grūti saprast, kāpēc vienmēr ir mēģinājumi mazināt tās neatkarību. Pirmie prezidenti Wim Duisenberg un Jean-Claude Trichet ir paveikuši izcili labu darbu.

Nekas nav mainījies: kopēja valūta bez kopējas fiskālās un ekonomikas politikas ir un paliek riskants pasākums. Eiropas Savienība ir nopietnu problēmu priekšā: pastāvīgi augsts bezdarba līmenis, demogrāfiskās izmaiņas, migrācijas spiediens, noteiktu sabiedrības grupu nabadzības pieaugums un sīvāka konkurence ir globalizācijas rezultāts. Eiro zona var atrisināt šīs problēmas tikai tad, ja dalībvalstu par ekonomiku atbildīgie politiķi vēl ciešāk sadarbojas. Eiro zonas priekšsēdētāja nozīmēšana bija pirmais solis šajā virzienā, bet tas arī ir viss, kas izdarīts. Ir jāseko nākamajiem soļiem.

Visbūtiskāk ir tas, ka eiro zonai ir jāparāda pasaulei un tādām organizācijām kā Starptautiskais Valūtas fonds un ESAO vienota nostāja.

 
  
MPphoto
 
 

  Alain Lipietz, Verts/ALEA grupas vārdā. -(FR)Priekšsēdētājas kundze, dāmas un kungi, es ceru nepārsniegt savu laiku, kā Klinz kungs pārsniedza savējo.

Es nerunāšu vēlreiz par eiro lielajiem panākumiem, - gan kā par institūciju, gan instrumentu inflācijas stabilizēšanai. Tomēr es gribētu pateikties komisāram un Komisijai par tabu noņemšanu. Desmit gadi ir pēdējais laiks, lai paskatītos uz aspektiem, kas nedarbojas.

Kā jūs jau minējāt, izaugsme, ko solīja eiro, nav īstenojusies. Vēl sliktāk - Eiropas Savienības dalībvalstis, kas nav eiro zonā, ir piedzīvojušas lielāku izaugsmi nekā tās, kuras ir. Pastāv reāla problēma attiecībā uz veidu, kā eiro tika izveidots, balstoties uz Māstrihtas līguma, un mums par to ir jārunā.

Es redzu trīs punktus. Pirmais, kuru jūs atzīmējāt, ir nepieciešamība mainīt eiro pārvaldību, koordinējot budžeta politiku un monetāro politiku Ir skaidrs - un es nepiekrītu šajā punktā P. Berès, ka mēs nevaram vienlaicīgi prasīt lielāku koordināciju abu starpā, un teikt, ka Eiropas Centrālajai bankai ir jābūt pilnīgi neatkarīgai. Tikpat labi tas var nozīmēt, ka budžeta politikai, proti, Ekonomikas un finanšu padomei, ir jākļūst par neatkarīgu institūciju, pār kuru vairs nav demokrātiskas kontroles. Tas būtu pilnīgi nepieņemami. Tādēļ mums jādefinē vārds „neatkarīga”. No kā neatkarīga? No privātām interesēm - jā; no nacionālām interesēm - jā; bet ne no Eiropas Savienības budžeta un vispārējās ekonomikas politikas.

Otra problēma ir tāda, ka Māstrihta uzlika Padomei atbildību par valūtas maiņas kursa politiku, lai gan valūtas maiņas kursa politikas ierocis ir procentu likme, un procentu likmi kontrolē Eiropas Centrālā banka. Tāpēc ir skaidri jāpasaka, ka attiecībā uz valūtas maiņas kursu Eiropas Centrālajai bankai ir jāpakārto procentu likme Padomes noteiktajai valūtas maiņas kursa politikai.

Un trešais punkts ir, ka no paaugstināta riska kredītu krīzes mēs esam mācījušies, ka ir jāatšķir dažādi aizdevumu veidi. Tomēr tas nebija iekļauts Māstrihtas līgumā. Pēc manām domām, ir skaidri jāpasaka, ka aizdevumi, kas nepieciešami ilglaicīgai attīstībai un reālai darbībai cīņā ar klimata izmaiņām, ir jāizsniedz ar ļoti mazām procentu likmēm.

 
  
MPphoto
 
 

  Mario Borghezio, UEN grupas vārdā - (IT) Priekšsēdētājas kundze, dāmas un kungi, es uzskatu, ka daudzi nomierinošie vārdi, kas iekļauti garajā ziņojumā, ko mēs dzirdējām, sniedz gan mierinājumu, bet tikai līdz zināmai robežai: īstenībā mums tikai vajadzētu uzklausīt, ko mūsu pilsoņi ir izdarījuši ar 32 lapaspušu garo tehnisko ziņojumu. Mums tikai jāaprunājas ar cilvēkiem, sievietēm mājās un pensionāriem jebkurā Eiropas vietā, Itālijā, Francijā, vienalga kur, lai saprastu, ka viņiem ir grūti savilkt galus kopā.

Mums jākoncentrējas uz reālās ekonomikas problēmām un ietekmi, kādu eiro un ECB politika ir atstājusi uz mūsu strādniekiem un ražotājiem, sākot ar maziem un vidējiem uzņēmumiem, kuri cīnās zem šīs politikas smaguma, riskējot izsaukt specifisku, konstruktīvu kritiku, un šāda kritika ir pilsoņu un dalībvalstu ekonomikas interesēs.

Man, piemēram, ir divi ieteikumi: viens, kurš mērķēts uz bankām, ir selektīva aizdevumu politika, kas atbalsta gan ražīgumu un kapitālu, gan strādniekus un ražotājus. Otrs - saglabāt un garantēt kooperatīvo un reģionālo banku neatkarību, kuras ar savu principu „viena persona, viena balss” un plašo akcionāru skaitu ir reālās ekonomikas balsts.

Diemžēl ECB, kurai Māstrihtas līgums garantē suverenitāti un attiecīgi ekonomisko suverenitāti pār dalībvalstīm, šķiet, ne vienmēr pieņem lēmumus, piemēram, noturēt augstas vai zemas procentu likmes, kas atspoguļo plašākas reālās ražošanas intereses un valstu tautsaimniecību produktivitāti.

Tādēļ mēs nebūt neatbalstām faktu, ka kopš eiro ieviešanas bāzes kredītlikme ir dubultojusies. Rezultātā ir augstas banku komisijas, it sevišķi Itālijā. Mēs nebūt neatbalstām faktu, ka ECB ir turpinājusi savu politiku samazināt naudas apjoma apriti iekšējā tirgū, izmantojot visus iespējamos līdzekļus, kā, piemēram, Bāzele II; tā rezultātā tiek kavēts patēriņš un iekšējā tirdzniecība visā Eiropā.

Mēs uzskatām, ka Eiropas galvenais mērķis ir panākt politisko institūciju kontroli pār Eiropas Centrālo banku. Pār Eiropas Centrālo banku un tās darbībām ir jābūt politiskajai kontrolei, jo Eiropas pilsoņu savām bankām uzdotais jautājums, kuru atkārtojam arī mēs, ir: kam palīdz Eiropas Centrālās bankas politika? Mēs ļausim jums apdomāt atbildi.

 
  
MPphoto
 
 

  Adamos Adamou, GUE/NGL grupas vārdā. - (EL) Priekšsēdētājas kundze, komisāri, lai apstiprinātu savas politikas panākumus, Komisijas ziņojumā par Lisabonas stratēģijas jauno posmu liek nepamatotu uzsvaru uz to, ka ekonomiskā izaugsme Eiropā ir palielinājusies no 1,8% 2005.  gadā līdz 2,9% 2007. gadā, un paredz 2,4% 2008.gadam.

Kā mēs dzirdējām no J  Almunia, tomēr ir veikti labojumi: šogad ekonomiskā izaugsme samazināsies līdz 2%, un tad līdz 1,8% 2009. gadā.

Mēs uz to norādām, jo tas skaidri pierāda, kas notiek liberalizēta tirgus apstākļos. Neizbēgami, EMS un, protams, neoliberālās globalizācijas rezultātā vispārēja, nesporadiska izaugsme, nebūt nav garantēta, jo izmantotos mehānismus nosaka tikai un vienīgi striktie tirgus spēki. Lai gan inflācijas ierobežošana ir ārkārtīgi svarīga Eiropas Centrālās bankas (ECB) prioritāte, tās rādītāji sasniegs 3,6% šajā gadā.

Kas galu galā notiek? Vai var būt tā, ka, pat ar ierobežotiem mērķiem, laissez-faire procedūras cieš neveiksmi? Tagad, kad EMS ir pastāvējusi desmit gadus, šie jautājumi var tikt pamatoti uzstādīti.

Ko mēs varam cerēt saņemt no Stabilitātes pakta stingrā konservatīvisma? Saskaņā ar to visām dalībvalstīm ir jābūt vienādā izejas pozīcijā, budžetam jābūt līdzsvarotam, un katru gadu ir jāsamazina deficīts, neatkarīgi no dzīves līmeņa, vai arī, ja deficīts jau ir zem 3%.

Kādu sociālo labumu jauni cilvēki un strādnieki var gūt no prasības nepalielināt sociālos izdevumus pat labvēlīgā situācijā? Kādas pamatnostādnes un kāda politika strādniekiem, kuru minimālie ienākumi lielākajā daļā dalībvalstu ir no 92- 668 eiro, tiek piedāvātas laikā, kad pieaug ilgtermiņa cenu celšanās un inflācija?

Salīdzinot ar 1999. gadu bezdarba līmenis varbūt ir samazinājies. Tomēr ir pieaugusi neapdrošinātā un nepastāvīgā

darbaspēka daļa, kas neuzlabo iedzīvotāju dzīves līmeni, bet gan grauj to.

Pašlaik ir nepieciešama pilnīga kursa maiņa, atsakoties no šodienas pamatnostādnēm un politikas. Tieši to pieprasa lielākā daļa Eiropas Savienības iedzīvotāju, Shell un BP 4,2 miljonu eiro stundā peļņas priekšā tā saucamajā brīvajā tirgū, kamēr strādnieki izjūt nepārtraukti pieaugošo darba tirgus nestabilitāti un reālās algas vērtības pazemināšanos.

 
  
MPphoto
 
 

  Jens-Peter Bonde, IND/DEM grupas vārdā. - (DA) Priekšsēdētājas kundze, ja mēs no monetārās savienības izslēgtu valstis, kas ir pārkāpušas likumus, tajā drīz nepaliktu daudz biedru. Inflācija pašlaik ir ap 3,6%, lai arī tika solīti 2%. Monetārā savienība ir veidota uz nepilnīga modeļa. Inflācijas cipars tika ņemts no vācu modeļa, lai gan vācieši šīs prasības bija izpildījuši tikai sešos no trīsdesmit gadiem līdz Eiropas monetārās savienības izveidošanai. Tas ir pilnīgi nepareizi! Kā mēs varam uzskatīt šo references ciparu par nopietnu un pasludināt to par svētu, neņemot vērā citus inflācijas ciparus? Naudas cena ir līdzeklis, nevis galamērķis. Ekonomiskās politikas mērķim ir jābūt pilnīgai nodarbinātības sasniegšanai un jānodrošina, lai ikviens iet mājās ar darba algu, nevis pabalstu.

Monetārai un valūtas politikai ir jāpalīdz cilvēkiem, nevis jāgremdē viņi nabadzībā. Savienotajās Valstīs ikgadējais pieauguma rādītājs no 1990. līdz 2007. gadam 17 gadus bija 2,9%, kamēr Eiropas Savienībā tikai 2%. Ikviens monetārās savienības pilsonis varētu būt par 38 000 eiro bagātāks, ja būtu savādāka politika, ja pieauguma rādītājs Eiropā būtu tāds kā Amerikas Savienotajās Valstīs pirms pēdējās krīzes. Tā ir ļoti augsta cena, kas ir jāmaksā par ideoloģisko projektu likvidēt nacionālās valūtas.. Mums vajag vai nu kopēju valsti ar kopēju valdību un kopēju parlamentu, kas atbild par visu ekonomisko politiku, vai arī mums jāatļauj atsevišķām valstīm pārvaldīt pašām savas valūtas un samierināties ar kopējo valūtu, kuru izmanto pārrobežu tirdzniecības finansēšanā. To mēs varam mācīties no monetārās savienības neveiksmēm.

Ja nebūs reformas, nav grūti paredzēt monetārās savienības krahu. Iespējams, ka tā būs Berlusconi Itālija, kas pirmā atstās šo kuģi un kurai vajadzēs no jauna ieviest liru. Es priecājos, ka mums Dānijā vēl joprojām ir vecā labā dāņu krona! Visi mūsu politiķu apgalvojumi saistībā ar ekonomiskajām grūtībām, kuras, pēc viņu domām, radīsies, ja mēs atteiksimies no eiro, izrādījās nepatiesi. Dāņi pateica „nē” 1992. gada 2. jūnijā. Mēs pateicām „nē” 2000. gada 28. septembrī. Es šaubos, vai politiķi piedāvās atņemt mūsu naudu, ja mēs arī neteiksim „nē” trešo reizi.

 
  
MPphoto
 
 

  Reinhard Rack (PPE-DE). - (DE) Priekšsēdētājas kundze, komisāri, ir pareizi svinēt vienotās Eiropas valūtas ieviešanu kā veiksmes stāstu. Lai gan dažas lietas jau tika minētas, vēl ir daži jautājumi, no kuriem divus es vēlētos minēt.

Pirmkārt, Eiropas Savienībā ir viena valsts, kas, atšķirībā no citām tā laika kandidātvalstīm, apzināti izšķīrās palikt ārpusē, ko tai bija tiesības darīt saskaņā ar pašreizējā līguma nosacījumiem. Lai briti paliek uz savas salas. Tomēr ir cita valsts – Zviedrija - , kas neizmantoja iestāšanās nosacījumos minēto iespēju, bet kopš tā laika uzvedas tā, it kā tai, tāpat kā Apvienotajai Karalistei, būtu tiesības pašai pieņemt lēmumu par eiro ieviešanu un pievienošanos eiro zonai. Tas ir pretrunā ar tajā laikā noteiktajām saistībām. Iespējams, ka šeit ir jāveic neliela kārtības ieviešana.

 
  
MPphoto
 
 

  Monika Beňová (PSE). - (SK) Es gribētu pateikties Komisijai un komisāram gan personīgi, gan no Slovākijas Republikas valdības puses par Komisijas šodienas pozitīvo nostāju attiecībā uz Slovākijas Republiku.

Slovākijas Republikas valdība parādīja atbildīgu pieeju ne tikai obligāto kritēriju izpildīšanā, bet arī nodrošinot vienmērīgu pāreju uz eiro 2009. gada 1. janvārī, ieskaitot šo kritēriju ilgtermiņa stabilitāti.

Šajā sakarā es jūtu, ka man ir jāatbild uz W.  Langen komentāriem. Langen kungs, ja citām eiro zonas valstīm būtu tik daudz budžeta disciplīnas un pat tikai puse no Slovākijas Republikas ekonomiskās izaugsmes, eiro varētu būt pat spēcīgāka valūta, nemaz nerunājot par ierobežojošajiem mēriem, ko dažas valstis turpina pielietot attiecībā uz dažu jauno Eiropas Savienības dalībvalstu piekļuvi darba tirgum. Ja šie ierobežojumi tiktu noņemti, varbūt mēs varētu runāt par Eiropas Savienības ekonomikas labākām perspektīvām.

 
  
MPphoto
 
 

  Olle Schmidt (ALDE). - (SV) Priekšsēdētājas kundze, komisār, man nav grūti pievienoties eiro un pirmo desmit gadu ar eiro apsveicēju korim. Tikai daži cilvēki ticēja, ka eiro ieviešana tiks tik plaši pieņemta, kā tas tagad ir noticis. J.-P.  Bonde ir drosmīgs cilvēks. Viņš ir patīkams un apdāvināts kolēģis, bet viņam nav taisnība lielākajā daļā jautājumu, un viņam pilnīgi nav taisnība šajā gadījumā. Priekšsēdētājas kundze, komisāri, nelaimes vēstnešiem nebija taisnība. Eiro ir guvis pārliecinošus panākumus. Finanšu krīzes priekšvakarā ECB parādīja, ko nozīmē spēt darboties ātri un kolektīvi, pat ātrāk nekā Federālās Rezerves Vašingtonā. Par to tas būtu pelnījis vēl vienu milzīgu apbalvojumu.

Savam kolēģim Vācijas deputātam, kas pieminēja Zviedriju, es varu pateikt tikai to, ka es piekrītu, ka tas nav labi. Es ceru, ka piecu gadu laikā mana dzimtene Zviedrija kļūs par EMS pastāvīgo locekli. Personīgi es gribu sagaidīt jaunu referendumu Zviedrijā vai nu 2010. gada rudenī vai 2011. gada pavasarī. Es varu apsolīt komisāram un pārējām dalībvalstīm, ka es darīšu visu, lai Zviedrija ieviestu eiro. Tas dos labumu gan Zviedrijai, gan Eiropas Savienībai.

 
  
MPphoto
 
 

  Othmar Karas (PPE-DE). - (DE) Priekšsēdētājas kundze, komisāri, eiro dibināšanas mandāts ir vairāk nekā izpildīts. Eiro un iekšējais tirgus ir mūsu labākā atbilde globalizācijai. Eiro padara iekšējo tirgu par iekšzemes tirgu, un eiro, karogs un himna ir trīs simboli, kas nostiprina mūsu identitāti. Māstrihtas kritēriji un Stabilitātes un izaugsmes pakts motivēja dalībvalstis veikt nepieciešamās reformas un atbalstīja, un darīja iespējamu eiro veiksmes stāstu.

Tomēr nobeigumā es gribētu minēt divus punktus: kritēriji ir domāti, lai tos ievērotu, un pret Slovākiju ir jāizturas tieši tāpat kā pret Lietuvu. Ar katru atsevišķu lēmumu mums nevajag radīt sajūtu, ka mēs nekonsekventi interpretējam kritērijus.

Tas, ko mēs runājam šeit, nav nostiprinājies sabiedrības apziņā. Es gribētu redzēt „10 eiro gadi” publicitātes kampaņu, kas izceltu priekšrocības, ko eiro sniedz dalībvalstu pilsoņiem, un es aicinu Komisiju, ECB un dalībvalstis noteiktos termiņos darīt zināmu pilsoņiem eiro pievienoto vērtību šajā gadā.

 
  
MPphoto
 
 

  Zita Pleštinská (PPE-DE). - (SK) Šodien mēs svinam eiro kā vienotas valūtas ieviešanas desmito gadadienu. Šī ir ievērojama diena Slovākijas Republikai, kura acīmredzot ieviesīs eiro 2009. gada 1. janvārī. Savā konverģences ziņojumā Komisija konstatē, ka Slovākijas Republika ir izpildījusi Māstrihtas kritērijus ilgtermiņā, un rekomendē atzīt Slovākijas Republiku kā 16. eiro zonas valsti no 2009. gada janvāra.

Šajā sakarā es gribētu uzsvērt, ka Slovākijas Republikai iespēja kļūt par eiro zonas dalībvalsti tika dota iepriekšējās, Mikulάš Dzurinda vadītās valdības veikto nopietno reformu rezultātā. Es ticu, ka pašreizējā valdība Komisijas rekomendācijas uztvers nopietni un mācīsies no Slovēnijas pieredzes. Es arī ticu, ka Slovākijas Republika spēs pacelties pāri W. Langen šodienas debatēs izteiktajiem skeptiskajiem uzskatiem.

Es cieši ticu, ka komisāra J. Almunia minētie veiksmes stāsti Slovākijas pilsoņos radīs kādu daļu optimisma. Slovākijas Republika mācīsies no Maltas un Kipras ar viņu acīmredzami stabilajiem inflācijas rādītājiem.

 
  
MPphoto
 
 

  Danutė Budreikaitė (ALDE). - (LT) Desmit gadi ir pietiekami ilgs laiks, lai spētu novērtēt Eiropas monetārās savienības labumus vai to trūkumu. Pašlaik ir iespējams redzēt tās priekšrocības tikpat labi, kā trūkumus un neveiksmes.

Es gribētu pievērst jūsu uzmanību Māstrihtas kritērijiem, teorētiskajām pamatnostādnēm, kuras attīstījās pirms Ekonomiskās un monetārās savienības. Šodien šie kritēriji ir pilnībā novecojuši. Stabilitātes un izaugsmes faktors ir ticis pārskatīts, jo neviena valsts to nav spējusi ieviest. Šo kritēriju ieviešanas laikā neviena no eiro zonas valstīm nav faktiski ieviesusi nevienu Māstrihtas kritēriju.

Es gribētu arī pieminēt jaunās dalībvalstis, kurām finanšu jomā tiek piemērotas stingrākas prasības. Kas attiecas uz inflāciju, uzstādītie rādītāji bija pārāk teorētiski un neattēlo šodienas realitāti. Veids, kā nosaka inflācijas rādītāju valstīm, kuras nav pievienojušās eiro zonai, nav pareizs, un tas ir jāpārskata.

 
  
MPphoto
 
 

  Gerard Batten (IND/DEM). Priekšsēdētājas kundze, eiro ekonomikas pamatproblēmas nav samierināmas. Ilgtermiņā nav iespējams saglabāt vienu kopēju procentu likmi dažādu valstu nacionālajai ekonomikai, kas darbojas ar atšķirīgām sekmēm. Nav iespējams saglabāt vienu kopēju ārējo maiņas kursu dažādu valstu ekonomikām, kas darbojas ar atšķirīgām sekmēm. Tas ir iespējams īstermiņā un varbūt pat vidējā termiņā, bet beigās šīs nesamierināmās ekonomiskās pretrunas sadalīs Eiropas vienoto valūtu. Nemaz nerunājot par Eiropas Centrālās bankas nedemokrātisko un nepārskatāmo lēmumu pieņemšanas procedūru. Iezīmējas ekonomiskā krīze, un, kad tā sāksies, tā būs pietiekoši liela un iznīcinās Eiropas vienoto valūtu.

 
  
MPphoto
 
 

  Zsolt László Becsey (PPE-DE). – (HU) Paldies, priekšsēdētājas kundze. Vispirms apsveicu Ekonomikas un monetārās savienības desmitajā gadadienā. Eiro ir bijis veiksme: stabila valūta ar zemu procentu likmi ir ienākusi apritē, efektīvs solis, lai cīnītos pret spekulācijām, un kopš tās ieviešanas ir spējusi radīt daudzas darba vietas. Mēs to zinām. Tāpēc eiro ir pievilcīgs valstīm, kuras ir pievienojušās Eiropas Savienībai, bet nav vēl eiro zonas dalībvalstis. Es piekrītu, ka disciplīna ir ārkārtīgi svarīga un centrālās bankas neatkarība ir ārkārtīgi svarīga. Tomēr eiro zonai nevajadzētu būt elitāram klubam, elitāram politiskam klubam, un mēs nesakām, ka dalība ir iespējama tikai tām valstīm, kuras dzīvē jau ir ieviesušas daļu no konverģences prasībām. Eiro faktiski ir instruments, kurš var nest labumu tām valstīm, kurām visvairāk vajag stabilitāti, kohēziju un līdzekļus cīņai ar spekulācijām un bezdarbu, lai kļūtu par patiesi eiropeiskām. Šī iemesla dēļ uzmanīsimies no ortodoksāliem principiem, pat ja mēs domājam par inflācijas kritērijiem. Ļoti svarīgi ir tas, lai šos kritērijus ieviestu pēc vienotiem standartiem. Liels paldies, priekšsēdētājas kundze.

 
  
MPphoto
 
 

  Antolín Sánchez Presedo (PSE). -(ES) Priekšsēdētājas kundze, es vēlētos pievienoties šīm eiro, kas ir viens no visizcilākajiem Eiropas integrācijas procesa sasniegumiem, gadadienas svinībām.

Eiropai vajadzēja 40 gadus, lai izveidotu Centrālo banku, bet mums nevajag aizmist, ka Savienotajām Valstīm tam bija vajadzīgi 140 gadi pēc neatkarības iegūšanas.

Kā komisārs teica, rezultāti ir bijuši ļoti pozitīvi makroekonomiskās stabilitātes, nodarbinātības, pirkstspējas, Eiropas kohēzijas ziņā un pat nesuši labumu valstīm, kas nav eiro zonas dalībvalstis, un tas mums ir devis lielāku politisko kapacitāti.

Skatoties nākotnē, es piekrītu komisāra teiktajam: lai atrisinātu globalizācijas, iedzīvotāju novecošanās un klimata pārmaiņu radītās problēmas, mums ir jāuzņem jaunas valstis, jāuzlabo koordinācija, lai dzīvē ieviestu Lisabonas stratēģiju, un jāveic pārmaiņas, lai uzraudzītu kapitāla tirgus stabilitāti.

Ārlietās mums ir jāuzņemas jauni, pasaules līmeņa spēlētāja, pienākumi. Eiro zonai ir jābūt kā virzītājspēkam Kopienas integrācijas nākamajā procesā.

 
  
MPphoto
 
 

  Zbigniew Zaleski (PPE-DE). -(PL) Priekšsēdētājas kundze, ja eiro ieviešana ir bijusi tāda veiksme un ir sniegusi tādus praktiskus un ekonomiskus labumus, kas ir interesanti, es griežos pie komisāra J.  Almumia ar jautājumu, vai nebūtu vērts ieguldīt nedaudz eiro izglītībā, motivējot jaunās dalībvalstis iesaistīties eiro zonā tik ātri, cik vien iespējams. Ir latīņu teiciens bona pecunia non olet vai, lietojot eifēmismu, ja nauda smaržo, nevis smird, tad, kas to lai zina, varbūt briti nonāks pie domas, ka ir vērts ieviest eiro, ja jau tas sniedz tik daudz labumu.

 
  
MPphoto
 
 

  Joaquin Almunia, Komisijas loceklis. (ES) Liels paldies, priekšsēdētājas kundze, un liels paldies visiem deputātiem, kuri runāja šodienas debatēs.

Esmu ļoti pateicīgs par visiem jūsu komentāriem par Komisijas iniciatīvu un darbu, kuru es jums šodien aprakstīju, un mēs noteikti turpināsim debates nākošajos mēnešos.

Eiro, Ekonomikas un monetārā savienība, kā daudzi no jums minēja savās runās, ir sapnis, kas kļuvis par realitāti, un tas notika desmit gadu laikā.

Es domāju, ka tādēļ ir iemesls pateikt paldies tiem, kuri aizsāka šo iniciatīvu pirmajās Eiropas integrācijas desmitgadēs: Werner kungam 1970. gadā par pirmo ziņojumu par Ekonomikas un monetāro savienību; Valéry Giscard d'Estaing un Helmut Schmidt 1970. un 1980. gadā; protams, Jacques Delors un visiem tiem, kas kopā ar viņu radīja Māstrihtas līgumu un Ekonomikas un monetārās savienības ideju, kuru mēs pēc iespējas attīstām.

Ir iemesls justies iepriecinātam ne tikai tāpēc, ka mēs esam pārvērtuši viņu sapni par īstenību, bet tāpēc, ka šī realitāte sniedz mums rezultātus, ko var novērtēt vienkāršie pilsoņi.

Daži no jums runāja par rezultātiem pilsoņu vidū un reālajā ekonomikā: ko sapratīs cilvēki ārpus šī Parlamenta? Sabiedrība saprot daudz vairāk, nekā daži no mums iedomājas, viņi saprot, ka, pateicoties eiro un pateicoties Eiropas integrācijai, eiro zonā ir par sešpadsmit miljoniem darbavietu vairāk, nekā bija pirms desmit gadiem. Par sešpadsmit miljoniem darba vietu vairāk. Eiro zonā ir radītas daudz vairāk darba vietu nekā Savienotajās Valstīs. Piecreiz vairāk darba vietu radīts eiro zonā kopš eiro ieviešanas, nekā desmitgadē pirms eiro ieviešanas.

Sabiedrība to saprot ļoti labi. Pilsoņi to saprot ļoti labi, līdzīgi kā viņi saprot patreizējo situāciju ar patreizējām problēmām, ļoti saspringto un grūto situāciju tirgos, ekonomikas vidē, un viņi lūdz mums turpināt būt aktīviem un uzņemties iniciatīvas.

Tagad, kad mums ir instrumenti ekonomiskajai integrācijai, mums tie ir jāizmanto: gan tie, kas nāca līdz ar līgumu,gan tie, kuri tika radīti pirms desmit gadiem uz iepriekšējo sasniegumu pamata, kā arī mācoties no pieredzes, cik grūti ir sasniegt mērķus.

Mums labāk jākoordinē mūsu ekonomiskā politika, ne tikai budžeta politika. Par to mēs runājam tad, kad runājam par Lisabonas stratēģiju; bet it sevišķi tad, kad runājam par eiro zonu, mums ir jārunā par tās specifiskajām vajadzībām gan attiecībā uz budžeta politikas koordinēšanu, gan strukturālajām reformām, kuru ieviešana ir būtiska eiro zonas normālai funkcionēšanai un labu rezultātu sasniegšanai nodarbinātības, izaugsmes, zemu cenu pieauguma jomās un sniedzot lielākas iespējas iedzīvotājiem, kuru intereses mēs pārstāvam.

Mums šajā jomā neapšaubāmi ir panākumi, un mēs tos nedrīkstam slēpt.

Piemēram, viens sasniegums ir tāds, ka visi pārmērīgie budžetu deficīti eiro zonā ir tikuši samazināti. Šodien Komisija atbalstīja budžeta deficīta procedūras atcelšanu Portugālei un Itālijai. Eiro zonā nav valstu, kurās deficīts ir augstāks par līgumā un Stabilitātes un izaugsmes paktā noteikto.

Tikai pirms dažiem gadiem, kad mēs šeit runājām par Stabilitātes un izaugsmes pakta reformu, daudzi no jums nevarēja to iedomāties, bet Stabilitātes pakta panākumi un eiro zonas dalībvalstu valdību apņemšanās noveda pie tā, ka nepastāv pārmērīgs deficīts.

Tomēr vēl ir jāveic ļoti svarīgas lietas, un mums tas ir jādara. Šis ierosinājums ir par to: sāksim atkal darboties, un es jums iedošu jautājumu sarakstu, ko pārrunāt Parlamentā un Eirogrupā, un es piekrītu tiem no jums, kas teica, ka Eirogrupas darbs ir neiedomājami svarīgs un ka darbs, ko tā veic Jean-Claude Juncker vadībā ir ļoti pozitīvs. Tas ir jāpārrunā parlamentos, ar valstu sabiedrības pārstāvjiem un dalībvalstu valdībām, un mums ir vajadzīgs dialogs ar Centrālo banku - bez bailēm, ar cieņu un gandarījumu, ņemot vērā veidu, kādā Eiropas Centrālā banka pilda savu neatkarības funkciju. Tā ir neiedomājami efektīva banka, lai arī, salīdzinot ar Anglijas Banku (Bank of England), Federālajām Rezervēm, Japānas Banku (Bank of Japan) vai jebkuru citu centrālo banku, tā ir ļoti jauna.

Divi pēdējie komentāri. Pirmais ir attiecībā uz valstīm, kuras nav un kuras netaisās iekļauties eiro zonā. Es nerunāju par kandidātvalstīm, kuras pievienosies nākošajos gados, ja vien izpildīs kritērijus, bet gan par tām, kuras ir izlēmušas nepievienoties vai nu caur izvēles klauzulu, vai caur referendumu.

Daži no jums teica, ka nākotnē eiro zonai būs problēmas. Es paredzu, ka tie ir tie, kuri negrib būt eiro zonā, kurai būs problēmas.

Globālajā ekonomikā no izolācijas cietīs tie, kuri grib būt izolēti. Tie, kuri integrējas, tie, kuri ir gatavi dalīties un lemt par savu ekonomisko politiku kopā, tie pieņems pareizus lēmumu, īstos lēmumus un no integrācijas gūs labumu saviem pilsoņiem.

 
  
MPphoto
 
 

  Priekšsēdētājs. – (FR) Debates ir slēgtas.

Rakstiskas deklarācijas (Reglamenta 142. pants)

 
  
MPphoto
 
 

  Alessandro Battilocchio (PSE), rakstiski. - (IT) Eiropas Savienības ekonomiskās izaugsmes prognozes dažiem nākamajiem gadiem norāda uz satraucošu mūsu ražotspējas palēnināšanos. No 2,8% ekonomiskā pieauguma Eiropas Savienībā 2007. gadā tas nokritīsies par vienu procentu divos gados līdz 2,0% 2008. gadā un 1,8% 2009. gadā. Acīmredzot šo lejupslīdi nenosaka tikai iekšējais tirgus, bet gan plašāka globālās ekonomikas lejupslīde, ko ietekmē smagā situācija Savienotajās Valstīs un pieaugošās izejmateriālu cenas.

Komisija sagaida inflācijas maksimumu tuvākajā nākotnē pateicoties augstajām pārtikas, energoresursu un izejmateriālu cenām. Tā ir sevišķi satraucoša parādība, jo tai ir tieša ietekme uz pilsoņu dzīves apstākļiem un samazina to pirktspēju. Tas arī rada papildu slodzi uzņēmumiem, kuri pakāpeniski zaudē savu konkurētspēju, salīdzinot ar jaunajām ekonomikām. Tomēr, neskatoties uz to, mēs redzam pozitīvas iezīmes Lisabonas stratēģijas nodarbinātības mērķu īstenošanā, jo Eiropā ir radīti četri miljoni jaunu darba vietu.

Mūsu uzdevums ir noskaidrot, vai šis „jaunais” darba tirgus dinamisms ir saistīts ar nestabilitāti nodarbinātības ziņā, ja jau šai informācijai ir tikai pozitīva ietekme uz ekonomiku tagad, kad tā gaida stabilitāti.

 
  
MPphoto
 
 

  Ilda Figueiredo (GUE/NGL), rakstiski. - (PT) Ir iespaidīgi klausīties Komisijas un Eiropas Savienības vadošo personu runas par eiro zonas panākumiem, lai gan statistika rāda pretējo gan saistībā ar ekonomisko izaugsmi, gan Eiropas iedzīvotāju dzīves kvalitāti. Minētie panākumi ir tieši saistīti ar peļņas palielināšanos un fantastiskajiem ienākumiem, kurus ekonomiskās un finanšu grupas ir spējušas gūt šajos Ekonomikas un monetārās savienības pirmajos desmit gados.

Tomēr tas nav pieņemami, ka viņi sistemātiski aizmirst sociālās nevienlīdzības pieaugumu, bīstamā un slikti apmaksātā darba pieaugumu, kas miljoniem strādnieku noved nabadzībā; tā viņi arī turpmāk tiek ekspluatēti, un viņiem nav iespēju nodrošināt saviem bērniem pienācīgu dzīvi.

Tādēļ ir pārsteidzoši, ka Eiropas Komisijas piedāvātais plāns būs gandrīz tāds pats: vairāk ekonomisko ierobežojumu, lai nodrošinātu ekonomisko grupu konkurētspēju un finanšu stabilitāti, pastiprinātu budžeta pārraudzību, lai paātrinātu sabiedrisko pakalpojumu liberalizāciju un izdarītu lielāku spiedienu un kontroli, lai nepieļautu algu palielināšanos.

Tas novedīs pie sociālās spriedzes palielināšanās un pie cīņas sociālo un darba tiesību aizsardzībai, un pieaugošās ekspluatācijas apturēšanai.

 
  
MPphoto
 
 

  Diamanto Manolakou (GUE/NGL), rakstiski. - (EL) Māstrihtas līguma prettautisko un pret strādājošajiem vērsto mērķu rezultātā radās EMS un eiro un radīja pamatu reakcionārajam Lisabonas līgumam un pieaugošajiem uzbrukumiem strādājošo tiesībām un brīvībām.

Labējie centristi un kreisie centristi ir ratificējuši šos Eiropas Savienības un valdības lēmumus. Grieķijā Jaunā demokrātija, PASOK un kreisā spārna koalīcija ir nobalsojuši par labu Māstrihtas līgumam. Tika atteikts rīkot referendumus. Tas apbrīnojami kalpo kapitālistu interesēm un parāda, cik ļoti tie baidās no tautas reakcijas.

Galveno ekonomiskās politikas mehānismu pārnešana no dalībvalstīm ECB pārraudzībā ir palīdzējusi kapitālistiem samazināt darbaspēka izmaksas un palielināt peļņu. Algu ierobežošana, ko ECB ir darījusi jau kopš tās dibināšanas, ir novedusi pie krasas strādājošo pirktspējas samazināšanās, pie straujas dzīves līmeņa pasliktināšanās strādnieku ģimenēs un pie nabadzības.

Daudzās valstīs arvien vairāk tiek apšaubīta EMS un eiro. Argumenti par cenu stabilitāti, ekonomikas aizsardzību utt. ir izrādījušies nepatiesi. Eiro aizsargā tikai monopolu peļņu; tas veicina privatizāciju un apvienošanos un bruģē ceļu vēl lielākai ekspluatācijai.

 
  
MPphoto
 
 

  Cătălin-Ioan Nechifor (PSE), rakstiski. - (RO) Ekonomikas un monetārās savienības (EMS) izveidošana ir noteikusi ne tikai vienkāršotas brīvās tirdzniecības zonas izveidošanu Savienības līmenī, bet arī ir devusi Savienībai lielāku varu starptautiskajā līmenī, ir ieviesusi kritērijus, kas noveda pie kontinenta atkalapvienošanās un pie vienotās valūtas –eiro – ieviešanas, kas spēj konkurēt ar ASV dolāru.

EMS priekšrocība ir tā, ka tā nodrošināja zemu inflāciju un procentu likmes, kas dod labumu patērētājiem un uzņēmumiem un nodrošina valsts finanšu stabilitāti un dzīvotspēju, kurpretī vienotas valūtas ieviešana noveda pie izmaksu, kas bija saistītas ar valūtas maiņu, izzušanas, veicināja tirdzniecību un cenu izlīdzināšanos valstīs, kas pašlaik pārstāv eiro zonu.

Pašlaik Eiropa gatavojas atzīmēt desmit gadus kopš vienotās valūtas ieviešanas un, pat ja Eiropas Savienības dienvidu valstis ir piedzīvojušas veselu virkni grūtību, kas sekoja vienotās valūtas ieviešanai, valsts iestādes vēl nav žēlojušās. Analītiķu skaidrojums ir tāds, ka, neskatoties uz izmaiņām Savienoto Valstu finanšu tirgū, Eiropa ir saglabājusi stabilitāti. Es gribētu teikt, ka eiro panākumus var pierādīt ar faktu, ka Dānija, kas sākumā atteicās ieviest vienoto valūtu, tagad vēlas eiro.

Rumānijai eiro ieviešana pašlaik ir svarīgs mērķis, un ir joprojām jāpieliek lielas pūles, lai atbilstu konverģences kritērijiem un palielinātu Rumānijas uzņēmumu konkurētspēju vienotajā tirgū.

 
  
MPphoto
 
 

  Esko Seppänen (GUE/NGL), rakstiski.. - (Fl) Pirms Somijas iestāšanās Eiropas Savienībā notika referendums. Vēlāk politiskā elite solīja iedzīvotājiem jaunu referendumu par atteikšanos no mūsu valūtas, markas. Atšķirībā no Zviedrijas solījums tika lauzts, un daudzi somi vēlējās savu naudu atpakaļ.

Eiro ir veiksmīgs tādā nozīmē, ka tūristi var izmantot vienu un to pašu naudu visās EMS valstīs un salīdzināt cenas. Ceļojumu nauda tomēr nav Ekonomikas un monetārās savienības būtība. Tā ir kopīga monetārā politika. Tas vairs nav tas pats veiksmes stāsts, ja ņem vērā visu eiro zonu un tās atšķirīgās ekonomikas.

Vispirms tas tika devalvēts par vienu trešdaļu attiecībā pret dolāru, un tad tam sekoja revalvācija par divām trešdaļām. EMS efektivitāte jāvērtē arī no kopīgās procentu likmes politikas viedokļa, kas noveda pie mājokļu cenas burbuļa daudzās valstīs.

 
  
MPphoto
 
 

  Winkler, Iuliu (PPE-DE), rakstiski. - (RO) 2008. gads iezīmē desmito gadadienu kopš Eiropas Centrālās bankas (ECB) izveidošanas, kas bija viens no visdrosmīgākajiem Eiropas projektiem. Desmit gadus pēc tās izveidošanas rezultāti, ko ieguvusi Ekonomikas un monetārā savienība, norāda uz neapšaubāmiem panākumiem. Unikālā ekonomisko kritēriju izmantošana, sagatavojot ECB lēmumus, un jebkādas politiskās ietekmes izslēgšana lēmumu pieņemšanā ir veicinājuši šī projekta panākumus un devuši labumu dalībvalstu ekonomikai.

Pievienojoties Eiropas Savienībai, gan Rumānijas valdība, gan Centrālā banka izvērtēja mūsu valsts pievienošanās perspektīvas EMS 2014. gadam. Pirms eiro ieviešanas Rumānijai vispirms ir jāpievienojas uz diviem gadiem valūtas kursa maiņas mehānismam (VKM II), sākot no 2012. gada.

Lai ievērotu šos laika ierobežojumus, mums jāpieliek pūles valdības fiskālās politikas koordinēšanā ar Centrālās bankas monetāro politiku, un tas prasa mērenību un apdomību budžeta izpildē. Lai noturētu inflāciju RNB ieteiktajā līmenī, mums jāizvairās no vēlēšanu gadiem raksturīgajiem kārdinājumiem. RNB inflācijas apkarošanas politika jānodrošina ar finanšu stabilitāti, atbildīgiem Rumānijas parlamenta lēmumiem un līdzsvarotu un efektīvu budžeta izpildi visu valsts iestāžu līmenī.

 
Juridisks paziņojums - Privātuma politika