Debašu stenogramma

Otrdiena, 2008. gada 20. maijs - Strasbūra

5. Nodarbinātības politikas pamatnostādnes (debates)

  Priekšsēdētājs . − Nākamais punkts ir ziņojums (A6-0172/2008), ko Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas vārdā sagatavojusi Van Lancker kundze, par pamatnostādnēm dalībvalstu nodarbinātības politikai (COM(2007)0803 V DAĻA – C6-0031/2008 – 2007/0300(CNS)).

  Vladimír Špidla, Komisijas loceklis. − (CS) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi! Komisijas 2007. gada stratēģiskais ziņojums ir bijis ļoti labvēlīgs vēstījums, kas saņēmis atbalstu Eiropadomes pavasara sanāksmē 2008. gada martā. Tagad, beidzoties pirmajam trīs gadu ciklam, ir jau saskatāmi 2005. gadā atjaunotās Lisabonas stratēģijas rezultāti. Ekonomikas un nodarbinātības izaugsme ir iespaidīga. Daudzi rādītāji liecina, ka strukturālās reformas ir sākušas nest augļus.

Kaut gan visas dalībvalstis īsteno reformas kopš 2005. gada, dažām sokas labāk nekā citām. Pērn ir kļuvis pamanāms pagurums šajā jomā. Tomēr Eiropa nedrīkst apstāties vai samazināt ātrumu. Tieši pretēji, ir jāturpina reformu īstenošana, vēlams pat ar lielāku patiku.

Tāda ir Komisijas priekšlikuma ideja par galveno integrēto pamatnostādņu – arī galveno nodarbinātības pamatnostādņu – saglabāšanu to pašreizējā veidā līdz 2010. gadam. Komisija ir cieši pārliecināta, ka šīs galvenās pamatnostādnes ir atbilstīga sistēma Eiropas darba tirgus mūsdienu uzdevumiem un ka tās kalpo šim mērķim. Eiropadome to apstiprināja pavasara sanāksmē, dodot priekšroku uz stabilitāti balstītai vispārējai pieejai. Dalībvalstīm ir jādod iespēja pabeigt uzsāktās reformas, un tām ir jānosaka arī laikposms, kādā jāparādās reformu rezultātiem.

Komisija uzskatīja, ka ir jāierosina arī grozījumi, uzsverot dažus svarīgus uzdevumus, kas būs jārisina tuvākajā laikā – klimata pārmaiņas, sociālā dimensija un elastdrošība. Komisija pauda arī vēlēšanos vairāk akcentēt nepieciešamību pēc lielākas iekļaušanas un stingrākas īstenošanas. Tādējādi galveno pamatnostādņu redakcijā tika iekļauti pieņemtie mērķi un parauglīmeņi.

  Anne Van Lancker, rerefente. − (NL) Sākumā, lūdzu, atļaujiet man pateikties par lielisko sadarbību deputātiem, ar kuriem kopā es varēju strādāt pie šā ziņojuma. Esmu pārliecināta, ka ziņojuma detaļās ir izdarīts nedaudz par daudz grozījumu, tomēr, komisāra kungs, vēstījumam ir jābūt skaidram: šis Eiropas Parlaments nepieņems „problēmu noklusēšanu” Eiropas nodarbinātības stratēģijā.

Tas tiesa, ka dalībvalstīs vēl ir jāveic liels darbs, lai piemērotu pamatnostādnes praksē, bet tiesa ir arī tas, ka pamatnostādnes ir jāpieņem, lai labotu daudzus būtiskus trūkumus. Es vēlētos minēt trīs svarīgas lietas. Pirmkārt, nodarbinātības stratēģijai ir jāpiešķir daudz spēcīgāka sociālā dimensija. Sabiedrībā joprojām ir pārāk daudz grupu, kuras negūst labumu no izaugsmes un darbavietām. Invalīdi, migranti, mazkvalificēti un nekvalificēti strādnieki pārāk bieži tiek atstāti likteņa varā, kamēr mums ir vajadzīgs katrs cilvēks sabiedrībā un katrs cilvēks darba tirgū. Tādēļ nodarbinātības stratēģijai ir jāveicina arī aktīva sociālā integrācija, lai apkarotu nabadzību un sociālo atstumtību, piedāvājot apmierinošu atalgojumu un kvalitatīvus pakalpojumus kopā ar aktīvu darba meklēšanas atbalsta un apmācības politiku.

Otrkārt: darba kvalitāte. Protams, ir izveidots vairāk darbavietu, bet tādēļ tās ne vienmēr ir bijušas labākas darbavietas. Pārāk daudz cilvēku joprojām pret viņu gribu saista apšaubāmi līgumi, pagaidu darbs, piespiedu daļēja laika darbs vai darbavietas, kas nodrošina viņiem tikai nepietiekamus ienākumus. Tādēļ vairāk jāuzsver darbavietu kvalitāte, izaugsmes iespējas pastāvīgā darbā ar drošiem ienākumiem. Krasi jāpalielina apmācības pasākumi, un, galvenais, visiem darba ņēmējiem ir jāgarantē sociālās tiesības neatkarīgi no nodarbinātības statusa. Elastība nav vienīgais, kas vajadzīgs darba tirgū; darba ņēmējiem ir vajadzīga lielāka drošība.

Treškārt: dzimumu perspektīva. Sievietes ir ārkārtīgi pavirzījušās uz priekšu darba tirgū, tomēr viņas joprojām ir tālu no vienlīdzīgu iespēju sasniegšanas. Algu atšķirība joprojām ir nepieļaujami liela. Sievietēm nav ne vienlīdzīgas piekļuves apmācībai, ne vienlīdzīgu iespēju nodibināt uzņēmumu. Tās, kuras vēlas atgriezties darbā pēc karjeras pārtraukuma, uzskata, ka to izdarīt kļūst arvien grūtāk. Grūtību pārvarēšana, apvienojot darbu un ģimenes dzīvi, joprojām pārāk bieži ir tikai sieviešu problēma, un viņas nereti jūt arī sekas pēc aiziešanas pensijā. Tādēļ nodarbinātības stratēģijai ir jāvelta īpaša uzmanība dzimumu perspektīvai, lai novērstu nevienlīdzību starp vīriešiem un sievietēm.

Nobeigumā, komisāra kungs, dāmas un kungi, dalībvalstu un Eiropas Savienības apņemšanās saliedēt sociālo tiesību aktus izveidos vai pārveidos nodarbinātības stratēģiju kā metodi. Tādēļ es ceru, ka visas Eiropas Savienības dalībvalstis konsekventi transponēs un īstenos Eiropas tiesību aktus, un es ceru, komisāra kungs, ka drīz – pēc dažiem mēnešiem vai pat pēc dažām nedēļām – arī Komisija iepazīstinās mūs ar vērienīgu sociālo programmu.

Es ceru, ka gan Padomes jūnija sanāksme, gan komisārs un Komisija uzklausīs mūsu vēstījumu. Starp citu, priekšsēdētāja kungs, žēl, ka šeit nav neviena vienīga Padomes prezidentūras pārstāvja, jo patiesībā šis vēstījums galvenokārt vēršas pie Padomes jūnija sanāksmes, kurai jāpieņem galīgie lēmumi par nodarbinātības stratēģiju. Es ceru, ka kāds tad spēs nodot Parlamenta vēstījumu Padomei.

  Elisabeth Morin, PPE-DE grupas vārdā. – (FR) Priekšsēdētāja kungs, referentes kundze! Vispirms es vēlos pateikties referentei Anne Van Lancker un Eiropas Tautas partijas (Kristīgo demokrātu) un Eiropas Demokrātu grupas dalībniekiem par augsta līmeņa apspriešanām, kuras mēs kopīgi organizējām, veidojot šo tekstu, kurā apkopoti mūsu kopīgie uzskati un tas, kādas pārmaiņas mēs vēlētos redzēt nodarbinātības pamatnostādnēs.

Saskaņā ar Lisabonas stratēģiju Eiropas darbavietu izaugsmei turpmāk jānotiek, ievērojot trīs galvenās nesenās vai pašreizējās pārmaiņas. Tās ir ekonomikas globalizācija, kas liek Eiropai rīkoties izlēmīgi gan no ekonomikas, gan no nodarbinātības attīstīšanas viedokļa; elastdrošība, kas ir absolūti nepieciešama mūsu uzņēmumu un tādējādi arī nodarbinātības attīstībai; un, protams, sociālas Eiropas veidošana.

Lai to panāktu, mēs ieviesām trīs īpašus apsvērumus šajās atjaunotajās nodarbinātības pamatnostādnēs.

No vienas puses, ir jācīnās pret to, ka cilvēki pamet izglītības sistēmas, neieguvuši nekādu kvalifikāciju. Izglītības pabeigšana, neiegūstot kvalifikāciju, nozīmē, ka cilvēks nav ieguvis nepieciešamo, lai integrētos darbā, un tādējādi viņam nav sociālās integrācijas iespēju. Tas ir mūsu pirmais pienākums, un mums tiešām pie tā ir cītīgi jāstrādā.

Otrais punkts, par kuru mums ir ļoti jārūpējas, ir mūžizglītības saglabāšana un attīstība, kas ir vienīgais veids, kā garantēt darba ņēmēju pastāvīgu nodarbinātību un mobilitāti.

Trešais punkts attiecas un iegūtās pieredzes novērtējumu, kas darba ņēmējiem tiešām dod iespēju virzīties pa karjeras kāpnēm un darba devējiem – iespēju efektīvi pielāgoties jaunām prasībām.

Mēs esam vienisprātis visos šajos jautājumos, un tādēļ es pateicos PPE-DE grupas deputātiem par atbalstu šodienas balsojumā.

  Jan Andersson, PSE grupas vārdā. – (SV) Priekšsēdētāja kungs! Kad Anne Van Lancker sāka darbu pie Eiropas Parlamenta atbildes, viņa bija iecerējusi pievērsties dažiem svarīgiem jautājumiem, jo mēs zinājām, ka gan Komisija, gan Padome ierosinās vispār nemainīt šīs pamatnostādnes. Mūsu taktika bija pievērsties nedaudziem no punktiem cerībā, ka Komisija un Padome varētu uzklausīt kaut nedaudz no tā, kas mums sakāms.

Tā nenotika. Kaut gan principiālā attieksme ir tāda pati, tagad mums ir milzums grozījumu dažu grozījumu vietā. Man šķiet, ka būtu bijis labāk koncentrēties uz to, ko teica Van Lancker kundze – lai mēs nepārprotami iekļaujam sociālo dimensiju, politiku visiem tiem, kuri atrodas ārpus darba tirgus un negūst labklājību. Neraugoties uz nodarbinātības labvēlīgo tendenci, mēs norādām, ka liela daļa no jaunajām darbavietām ir nedrošas un nesniedz dzīvei nepieciešamos līdzekļus. Nodarbinātība nedod drošību. Un mūsu debates par elastdrošību ir skaidrāk jāatspoguļo pamatnostādnēs, jo tā tiek apspriesta jau vairākus gadus. Tas pats attiecas uz līudztiesības jautājumiem.

Manuprāt iemesls, kādēļ šeit nav Padomes, diemžēl ir tas, ka Padome neuzklausīs neko, kas sakāms Parlamentam. Tā darīs tieši tā, kā iepriekš nolēmusi. Es domāju, ka nākamajā trīs gadu pārskatā mums Eiropas Parlamentā ir nopietni jāapsver taktikas maiņa un darba stils, lai Parlaments reāli ietekmētu nākamās pamatnostādnes.

  Ona Juknevičienė, ALDE grupas vārdā. – (LT) Apsveicu referenti Van Lancker kundzi ar nozīmīga ziņojuma sagatavošanu. Es vēlētos pateikties referentei arī par noderīgo sadarbību un izpratni, pieņemot grozījumus. Es uzskatu, ka šajā dokumentā ir pareizais līdzsvars, un es ceru, ka rītdienas balsojumā tas saņems vairākuma atbalstu.

Vēlos vērst jūsu uzmanību uz to, ka Komisijas paziņojumā Padomei ir iekļauts ārkārtīgi gaidīts paziņojums, kas veicinās tirgus attīstību un nodarbinātības pieaugumu.

Tā ir zināšanu brīvība, kas tiktu pievienota četrām pamatbrīvībām – preču, pakalpojumu, personu un kapitāla pārvietošanās brīvībai. Šī piektā brīvība palīdzēs paātrināt ES pāreju uz mūsdienīgu, radošu zināšanu ekonomiku. Tas savukārt nostiprinās zinātniskās pētniecības, izglītības un inovāciju zināšanu trīsstūri ES.

Komisijas ierosme, bez šaubām, ir ļoti laba. Tomēr neviens neiebildīs pret četru sākotnē brīvību nozīmi nodarbinātības palielināšanā.

Neraugoties uz to, gadās, ka dažas dalībvalstis neievēro ES politiku un pat pārkāpj tiesību normas. Īstenojot aizsardzības politiku, tās kavē kapitāla un personu brīvu pārvietošanos un apdraud ne tikai pašu valstu, bet arī visas ES attīstību.

Manuprāt, pakalpojumu brīva aprite nenodrošinās mazo un vidējo uzņēmumu attīstības brīvību. Neaizmirsīsim Vinstona Čērčila piezīmi, ka, sagraujot brīvo tirgu, tiek radīts melnais tirgus.

Komisijai un dalībvalstīm ir jāsaprot, ka kopā mēs varam sasniegt daudz vairāk nekā ejot pa katrs pa savu ceļu.

  Elisabeth Schroedter, Verts/ALE grupas vārdā. – (DE) Priekšsēdētāja kungs, komisāra kungs, dāmas un kungi! Mūsu Zaļo un Eiropas Brīvā apvienības grupa silti apsveic Van Lancker kundzes ziņojumu, jo būtu traģiski, ja Komisija paziņotu par lielām reformām 2008. gada nodarbinātības pamatnostādnēs un pēc tam pateiktu: „Patiesībā mēs negribam reformu!”

Komisāra kungs, jums ir pilnīga taisnība, sakot, ka, šķiet, Komisijā un it īpaši Padomē ir iestājies reformu pagurums. Taču Van Lancker kundzes ziņojumā ir skaidri noteiktas pareizās prioritātes. Es vēlētos īpaši uzsvērt jaunu prioritāšu noteikšanu sociālajā integrācijā. Ir ļoti svarīgi, lai no šejienes izplatītos ziņa, ka mēs nevaram aizmirsti par ļaudīm ārpusē un ka viņi mums ir svarīgi.

Otrkārt, mēs, zaļie, esam devuši ievērojamu ieguldījumu, lai šajā ziņojumā nodrošinātu svarīgu dzimumu līdztiesības dimensiju – konsekventi – un lai ģimenes politika netiktu pilnībā uzdota par dzimumu līdztiesības politiku. Dzimumu līdztiesība ir plašāka un attiecas uz sievietēm nevis vīriešiem un sievietēm, kā tas ir ģimenes politikas gadījumā.

Taču mēs, zaļie, turpināsim uzmanīgi vērot elastdrošības jomu, kamēr tiks garantēta sociālā drošība. Man vēlreiz jānorāda, ka mums ir vajadzīga reforma nevis strupceļš.

  Ewa Tomaszewska , UEN grupas vārdā. – (PL) Priekšsēdētāja kungs! Dalībvalstu kopīgā nodarbinātības politika ir pakļauta pārbaudei. Tā izdod arvien vairāk nodarbinātības programmu dažādām vecuma grupām, ņemot vērā to īpašās vajadzības un potenciālu, un iespējamās problēmas darba atrašanā. Saskaņā ar Lisabonas stratēģiju šajās programmās kā galvenais ir paredzētas investīcijas cilvēkos un viņu izglītībā un labākas izredzes darba tirgū. Nodarbinātības pieaugums par 3.6 miljoniem cilvēku 2007. gadā un gaidāmais nodarbinātības pieaugums par 4.5 miljoniem cilvēku 2008. – 2009. gadā ir šīs politikas taustāms rezultāts.

Tas nozīmē, ka turpmāk rīcības pamats šajā jomā būs tādas attieksmes pret darbu veicināšana, kas atbilst cilvēka dzīves ciklam, rūpes par jauniešiem ar nepabeigtu izglītību un par darba apstākļu pielāgošanu ģimenes vajadzībām, it īpaši vecāku pienākumiem, diskriminācijas novēršana darba vietā, īpaši saistībā ar piekļuvi apmācībai un citiem kvalifikācijas uzlabošanas veidiem, un pakāpeniska profesionālās darbības ierobežošana vecākiem cilvēkiem.

  Jiří Maštálka, GUE/NGL grupas vārdā. – (CS) Dāmas un kungi! Arī es pievienojos tiem, kuri vēlas pateikties referentei par darbu, par ziņojumu, kurā uzsvērts, cik svarīgs ir viens no Eiropas Kopienas pīlāriem, proti, Eiropas sociālais modelis. Es augstu vērtēju to, ka ziņojumā ir uzsvērtas tādas problēmas kā sociālās integrācijas uzlabošana, nabadzības apkarošana un sociālā iekļaušana nodarbinātības politikā. Referente pareizi norāda arī uz nepieciešamību veicināt dzimumu līdztiesību darbā. Neraugoties uz pozitīvajiem aspektiem, kā to redz mūsu grupa, rezolūcijas projektā vairāk uzsvērts elastības princips nevis patiesa labu darba iespēju nodrošināšana un tiesības uz kvalitatīvu darbu. Es jūtu līdzi referentei. Ir grūti rast kompromisa risinājumu starp šīm divām iespējām.

Man žēl, ka komiteja pieņēma tikai vienu no daudzajiem projektiem, kurus iesniedza mūsu politiskā grupa, un šajos apstākļos man jāsaka, ka, neraugoties uz visiem pieņemtajiem kompromisa risinājumiem, mēs nevarēsim atbalstīt ziņojuma galīgo versiju. Tomēr man jāsaka, ka es jutos pagodināts, strādājot kopā ar referenti. Turpmāk elastības koncepcijas iznākums, jaunā sociālā pieredze un Eiropas Savienības pilsoņi galu galā izspriedīs, kurš no mums ir tuvāk patiesībai, meklējot un īstenojot sociālās Eiropas projektu.

  Kathy Sinnott, IND/DEM grupas vārdā. – Priekšsēdētāja kungs! Šis ziņojums par Lisabonas stratēģiju izaugsmei un darbavietām ļauj secināt, ka Lisabonas stratēģija darbojas. Taču referente pievērš uzmanību tam, ka stratēģija darbavietām nav aizvadīta līdz visiem iedzīvotājiem. Eiropas Savienībā seši miljoni jauniešu priekšlaicīgi pamet skolu, un 16 % no ES kopējā iedzīvotāju skaita ir nabadzīgi vai viņiem draud nabadzība. Tā ir galvenā problēma, bet diemžēl mēs atkal esam palaiduši garām izdevību iekļaut apdraudēto iedzīvotāju grupā aprūpētājus.

Aprūpētāji ir lielākais darbaspēks Eiropā. Tie ir nevis cilvēki ārpus darba, bet cilvēki, kuri strādā smagāk nekā daudzi citi, kurus uzskata par darbaspēku. Kad es komitejā izvirzīju jautājumu par aprūpētājiem, man pateica, ka aprūpētāji – cilvēki, kuri rūpējas par veciem cilvēkiem, invalīdiem un bērniem – ir cilvēki, kuru karjera ir pārtraukta. Dēvēt aprūpi par „karjeras pārtraukumu” nozīmē parādīt nezināšanu par aprūpētāju darbu un šā darba vērtību.

Komisāra kungs, lūdzu, pievērsiet uzmanību aprūpētājiem un atbalstiet viņus! Aprūpētāji ir galvenais, kā mēs tiekam galā ar Eiropas iedzīvotāju novecošanu, izpildot mūsu vecāko iedzīvotāju vajadzības un stabilizējot mūsu dzimstības rādītājus. Tātad padariet aprūpētājus par prioritāti. Jācer, ka arī šajā Parlamentā mēs īpaši pievērsīsimies jautājumam par aprūpētājiem.

  Andreas Mölzer (NI). – (DE) Priekšsēdētāja kungs, komisāra kungs! Priecājoties par divu iepriekšējo gadu laikā radītajiem 6.5 miljoniem darbavietu, mēs nedrīkstam klusēt par to, ka šajā laikā 4 no 10 darba ņēmējiem dzīvo nedrošās darba attiecībās. Daudzās valstīs pagaidu darba aģentūras ieņem arvien augstāku stāvokli, lai kļūtu par lielākajām darba devējām. Globalizācijas palielināšanās un ražošanas pārvietošana uz valstīm ar zemākām algām rada lielus darbavietu zaudējumus. Pagaidu darbavietas to var kompensēt tikai daļēji.

Pašlaik 78 miljoni eiropiešu ir spiesti dzīvot uz nabadzības robežas, strādājot pagaidu darbu, 1 eiro darbu un minidarbu. Taču nav iespējams pabarot ģimeni ar ,,makdžobu”. Pat agrākais nodarbinātības garants, laba izslītība, mūsdienās ir reti ir izeja. Piemēram, Vācijā trīs gadu laikā bruto algas ir samazinājušās gandrīz par 5 %, bet kopš eiro ieviešanas dzīves dārdzība ir ārkārtīgi pieaugusi. Kaut gan mēs varam priecāties par darbavietu skaita neto pieaugumu, ņemot vērā šos apstākļus, es to uzskatu par ņirgāšanos par katru cilvēku no miljoniem bezdarbnieku un par katru, kuram, neraugoties uz godīgu darbu, ir jādzīvo nabadzība.

  Thomas Mann (PPE-DE). – (DE) Priekšsēdētāja kungs! Globalizācijas dēļ mūsu dzīves un darba apstākļi mainās tik strauji, ka daudzu iedzīvotāji nevar izsekot līdzi notikumiem. Viņi jūtas bezspēcīgi un nedroši. Viņiem ir skaidri jāredz Lisabonas stratēģijas izaugsmei un darbavietām pamatnostādnes: konkurētspējīgas darbavietas, vienlīdzīgas iespējas un sociālā kohēzija.

Elastdrošības koncepcija joprojām nav pietiekami izprasta. Ne tikai darbaa ņēmējiem ir jākļūst elastīgākiem pašu interesēs, lai uzlabotu nodarbinātības izredzes, bet arī uzņēmumiem ir jākļūst elastīgākiem, izstrādājot jaunas mārketinga stratēģijas un inovatīvus produktus, un arī ieņemot tirgus nišas. Tajā pašā laikā darba ņēmējiem ir vajadzīgas efektīvas sociālās drošības sistēmas, lai nodrošinātu viņi intgrāciju un lai viņi netiktu izslēgti. Viņu darbs ir pienācīgi jāatalgo atkarībā no nozares un reģiona, pamatojoties uz sociālo parteru noslīgumiem, nevis ar valdības iejaukšanos.

Eiropas nodarbinātības politikas mērķis ir gan nodrošināt darbu lielākam skaitam cilvēku, gan izveidot augstākas kvalitātes darbavietas. Tajā pašā laikā ir vajadzīgi ieguldījumi izglītībā un apmācībā, lai nodrošinātu mūžizglītības koncepcijas patiesu saglabāšanu un nepietiekami izglītotu cilvēku iekļaušanu. Skaidri jānosaka, ka gan ESF, gan Eiropas Reģionālās attīstības fondam un jaunajam Globalizācijas pielāgošanas fondam tieši jāatbalsta tie, kuriem draud vai kurus skāris bezdarbs. Tiem ir labāk jāsagatavojas pārmaiņām un jāspēj iekļauties jaunās darba sfērās.

Mūs vērtēs arī pēc tā, vai mēs spējam paturēt darbā vecākus darba ņēmējus ilgāku laiku tā vietā, lai aizvadītu viņus priekšlaicīgā pensijā. Viņi ir ļoti motivēti, spēj strādāt saspringtos apstākļos un viņiem ir pa pilnam prasmes. Labākajai praksei ir jārāda, kā komandā sadarbojas vecie un jaunie, un kā iegūst abas puses.

Pamatnostādnes nodarbinātības politikai šajā ļoti labajā ziņojumā tiks pieņemtas galvenokārt tad, ja tiks konsekventi saglabāts subsidiaritātes princips. Van Lancker kundzei ir taisnība: Dalībvalstīm ir jāpierāda, ka tās piedalās, un tad palielināsies uzticība mūsu sociālā tirgus modelim.

  Rovana Plumb (PSE). - (RO) Vēlos apsveikt kolēģi Van Lancker kundzi ar šo darbu un uzsvērt šā ziņojuma nozīmi. Īpaša uzmanība jāpievērš tam, ka pašlaik 78 miljoni Eiropas iedzīvotāju ir nabadzīgi vai viņiem draud nabadzība, un 6 miljoni jauniešu pamet skolu. Mēs, Eiropas sociālisti, vēlamies dot visiem iedzīvotājiem vienādas izredzes uz pienācīgu dzīvi un sociālās kohēzijas nostiprināšanu. Šo pamatnostādņu īstenošana veicinās drošāku un labāk apmaksātu darbavietu skaita pieaugumu, garantējot atbilstīgu sociālo aizsardzību ar piekļuvi kvalitatīviem sociālajiem pakalpojumiem, atbalstot visu Eiropas Savienības iedzīvotāju aktīvu sociālo integrāciju, lai apkarotu nabadzību un sociālo atstumtību.

Saistībā ar to es vēlētos uzsvērt uzmanību, kāda mums jāvelta invalīdu un vecāku cilvēku piekļuvei darba tirgum, kā arī jebkādas diskriminācijas novēršanai starp vīriešiem un sievietēm darba samaksas ziņā. Es uzskatu, ka šis ziņojums ir svarīgs instruments Lisabonas stratēģijas mērķu sasniegšanai un ka tas veicinās arī sociālās dimensijas nostiprināšanu Lisabonas līgumā, kuru ratificējusi Rumānija. Es atbalstīšu un balsošu par šo ziņojumu.

  Siiri Oviir (ALDE). - (ET) Priekšsēdētāja kungs, kolēģi! Eiropas pavasara augstākā līmeņa sanāksmē tiks apspriestas ekonomikas izaugsmes un nodarbinātības pamatnostādnes nākamajiem trim gadiem. Lisabonas stratēģija ir sākusi nest augļus. Tas ir labi, kaut gan mēs, iespējams, pārāk maz esam pievērsušies sociālajai iekļaušanai tās darbā. Lisabonas stratēģija tiešām ir radījusi jaunas darbavietas, kaut gan ne vienmēr vislabākā veida darbavietas. Nepietiek nospraust drosmīgus mērķus – ir vajadzīga izglītība, kā arī skolu sistēmu pielāgošana un to iespēju palielināšana, lai tās reaģētu uz vajadzībām, kādas ir uz zināšanām balstītā ekonomikā un sabiedrībā.

Ir ļoti svarīgi atbalstīt ģimenei draudzīgu pieeju darbam. Lisabonas stratēģijai ir vajadzīga sociālo pasākumu nostiprināšana. Jāpievērš uzmanība ne tikai darba attiecību elastībai, bet arī aizsargātai elastībai. Tikai līdzsvars starp elastību un aizsardzību var uzlabot nodarbinātību un sociālo aizsardzību. Mums ir jāstrādā, lai nodrošinātu, ka cita citu papildina pozitīvas norises ekonomikā, nodarbinātībā un sociālajā politikā. Atļaujiet apsveikt referenti ar lielisko darbu.

  Gabriele Zimmer (GUE/NGL). – (DE) Priekšsēdētāja kungs! Komisija min faktu, ka nodarbinātības politikas, par kuru vienojušās dalībvalstis, rezultātā divu iepriekšējo gadu laikā ir izveidoti 6.5 miljoni darbavietu. Tas skan labi, it īpaši tiem, kuri grib arvien vairāk pielāgot Eiropu globālajai konkurencei, bet tas nav tik labi tiem, kuri ir šīs darbavietas pieņēmuši, bet lielākoties var no tām tik tikko izdzīvot.

Vakar Vācijā publicētais ziņojums par nabadzību skaidri parāda, ka arvien lielākam skaitam darba ņēmēju ir vajadzīgi pabalsti papildus nopelnītajiem ienākumiem, lai neieslīgtu nabadzībā, un ka arvien lielāka kļūst atšķirība starp cilvēkiem ar augstiem ienākumiem un tiem, kuriem tikpat kā nav ienākumu. Tādēļ Eiropas Savienības nodarbinātības stratēģijai nekavējoties ir jākļūst daudz spēcīgākai, un tā praktiski jāiesaista sociālās atstumtības un nabadzības apkarošanā, radot labas darbavietas, palielinot ienākumus un nodrošinot darba ņēmēju sociālo aizsardzību. Taču šī praktiskā iesaistīšana kaut kādu iemeslu dēļ netiek apzināti īstenota.

Eiropas Savienībai ir noteikti jākoncentrē uzmanība uz labu darbavietu koncepciju, ideju, kuru ES nodarbinātības ministrs propagandēja jau pirms gada, lai veiktu vēl vienu soli uz priekšu. Elastdrošības koncepcija ir nepietiekama šajā kontektā.

  Derek Roland Clark (IND/DEM). - Priekšsēdētāja kungs! Ja Lisabonas stratēģija sāk darboties, tad kāpēc dažos iepriekšējos gados nepilna laika darbs ir pieaudzis no 16.2 % līdz 18.1 %? Kāpēc to cilvēku daļa, kuri ne pēc pašu gribas noslēguši līgumus uz noteiktu laiku un kuriem nav ilgtermiņa drošības, pārsniedz 6.5 %?

Referente atzīst, ka 2005. gadā bezdarbs ES sasniedza 8.9 %. Šogad tam jāpazeminās līdz 7.1 %, bet vai tā būs? AK bezdarba līmenis ir tikai aptuveni 5.8 %. Bezdarba apkarošanai nav vajadzīga politika. Tai ir vajadzīgs stimuls. Runājot par to, vai zemādas injekciju sistēmu izdomāja kāda komisija, kāds parlaments vai komiteja? Nē, tā nebija. Kādam radās spoža ideja, un labas idejas izplatās vienmēr. Jo labas idejas nozīmē labāko praksi, un labākā prakse domāta, lai ar to dalītos. Paskatieties uz nupat minētajiem AK lieliskajiem nodarbinātības rādītājiem! Tie ir labāki, jo mūsu labākajā praksē ir iekļautas mūsu tiesības atteikties no nederīgās Darbalaika direktīvas un eiro nepieņemšana, bet mēs joprojām tirgojamies visā pasaulē ārpus ES vairāk nekā jebkura cita dalībvalsts. Tas ir mans stimuls. Vai jūs to pieņemsit?

  Jacek Protasiewicz (PPE-DE). – (PL) Priekšsēdētāja kungs, komisāra kungs! Vēlos sākt runu, piezīmējot, ka man esmu iepriecināts un apmierināts šajā jautājumā. Atjaunotā Lisabonas stratēģija sāk rādīt rezultātus, un īpaši iepriecina tas, ka Eiropas Savienībā pastāvīgi palielinās strādājošo skaits.

Tomēr šeit es zināmā mērā nepiekrītu referentes Van Lancker kundzes viedoklim, ka nesen izveidoto darbavietu kvalitāte varētu radīt satraukumu. Protams, mums jādara viss, ko varam, lai nodrošinātu Eiropas Savienībā piedāvāto darbavietu visaugstāko kvalitāti, bet man šķiet, ka jebkāds darbs ir labāks par bezdarbu, kas degradē un rada cilvēkā bezvērtības sajūtu. Īpaši tas attiecas uz jauniešiem, kuru bezdarba līmenis joprojām ir augsts, un tādēļ viņu nākotnei ir jākļūst par prioritāru uzdevumu dažos turpmākajos gados.

Efektīvs instruments darbavietu pieejamības palielināšanai, kas ir īpaši svarīgi jauniem eiropiešiem, ir kombinētas elastības un drošības koncepcija darba tirgū, ko dēvē par ,,elastdrošību”. Vienota elastdrošības modeļa nav, un tādējādi šī koncepcija jāīsteno, ņemot vērā īpašus apstākļus un tradīcijas, kādas valda dažādās dalībvalstīs. Patiesībā šis virziens ir ierosināts manas politiskās grupas iesniegtajos grozījumos. Taču šajā koncepcijā ir divi elementi, kas ir tikpat kā universāli, un tajā pašā laikā, kā man šķiet, ārkārtīgi svarīgi.

Pirmais no tiem ir ieguldījumi izglītībā, un īpaši izglītības turpināšanas augsts līmenis, kas dod iespēju darba ņēmējiem pielāgot prasmi ekonomikas un darba tirgus strauji mainīgajām tendencēm.

Otrkārt, mēs drosmīgāk izmantojam „nestandarta veida” nodarbinātību, kas it īpaši dod iespēju jauniešiem sagatavoties ieiešanai darba dzīvē, gan iegūstot praktiskas iemaņas, gan sedzot arodizglītības izdevumus.

  Richard Falbr (PSE). - (CS) Sākumā es vēlos paust apbrīnu Anne Van Lancker kundzei, kura nesabruka zem grozījumu svara un neļāva izpludināt šo ziņojumu. Iespējams, es būšu vēl kritiskāks, jo es uzskatu, ka atjaunotā Lisabonas stratēģija dod ļoti maz. Bezdarba līmenis ievērojami nekrītas; izveidotās darbavietas nav augstas kvalitātes darbavietas; mēs pieļaujam, ka ES dalībvalstīs strādājoši cilvēki mokās nabadzībā. Tas viss nozīmē, ka šeit kaut kas noteikti nav pareizi. Pat Zaļā grāmata neatbild uz jautājumiem, kurus mums uzdod strādnieki un arodbiedrības. Tomēr viss, kas mums jādara, ir jāmeklē atbildes Starptautiskās darba organizācijas konvencijās. Mums ir jāatceras, ka gandrīz visas dalībvalstis, ar nelieliem izņēmumiem, ir ratificējušas svarīgākās no tām. Nepatika, ar kādu Eiropas arodbiedrības uzņēma Eiropas Kopienu Tiesas jaunākos spriedumus Viking – Laval – Rüffert lietās, ir saprotama. Es iesaku piedāvāt mazāk lappušu un vairāk cieņas pret iepriekšējo gadu desmitu sasniegumiem, it īpaši Eiropas Savienības attīstītajās valstīs.

  Nils Lundgren (IND/DEM). – (SV) Priekšsēdētāja kungs! Šo ziņojumu caurstrāvo to vērtību gars, kurām jānosaka brīvs darba tirgus. Bet ir viens liels trūkums: nav pareizi veidot šādus noteikumus ES līmenī. Tad tie kļūs par ES kopējās regulatīvās sistēmas daļu, par acquis communautaire – tie tiks iekļauti svētajos rakstos. Visā Eiropā pazudīs turpmāko reformu iespēja.

Ja septiņdesmitajos gados Vācija un Francija būtu panākušas Kopienas kopējo nodarbinātības politiku, pamatojoties uz tolaik valdošajām politiskajām koncepcijām, Eiropas ekonomikā tagad būtu panīkums.

Ziņojumā pastāvīgi parādās pašreizējais modes vārds ,,elastdrošība”. Tas tādēļ, ka nav formulēta kopējā nodarbinātības politika, kas, savukārt, ir iemesls, kāpēc Dānija spēja izstrādāt kaut ko tādu, kas tagad izskatās ļoti daudzsološs. Ziņojums iegūtu, ja to saīsinātu līdz vienam teikumam: „Eiropas Parlaments iesaka dalībvalstīm palūkoties uz Dānijas elastdrošības modeli, lai redzētu, vai tās var kaut ko no tā mācīties.” Punkts.

  José Albino Silva Peneda (PPE-DE). – (PT) Priekšsēdētāja kungs, komisāra kungs, dāmas un kungi! Nodarbinātības tendenču rādītāji tiešām ir ļoti pozitīvi, un mums vajadzētu atgriezties astoņdesmitajos gados, lai atrastu līdzīgas vērtības. Neraugoties uz to, mums ir jāzina, ka ne visos Eiropas reģionos ir tikpat iepriecinoši rezultāti; arī ziņas par nodarbinātības kvalitāti nav vislabākās.

Es zinu, ka, runājot par sociālo politiku, vienmēr pastāv tendence noteikt prioritātes, un tas nav viegls uzdevums – ir kārdinājums uzskatīt visu par prioritātēm. Taču pieredze, liecina, ka tad, ja viss ir prioritāte, rezultātā nekas nekļūst par prioritāti.

Tādēļ es gribētu aicināt mūs visus mēģināt nodrošināt, lai šajos sociālajos jautājumos, it īpaši nodarbinātības politikā, varētu iekļaut uzdevumus, pienākumus un skaidrus un skaitliski novērtējamus mērķus.

No savas puses varu teikt, ka man šeit ir viena ļoti skaidra prioritāte, kas saistīta ar priekšlaicīgas mācību pārtraukšanas prakses izbeigšanu, kas mūsdienās skar 15 % jauniešu vecumā no 18 līdz 24 gadiem. Tie ir vairāk nekā 6 miljoni jaunu cilvēku.

Priekšlaicīgas mācību pārtraukšanas scenārijs ir īpaši bīstams, ņemot vērā Eiropā gaidāmo demogrāfisko attīstību, kad 2030. gadā būs par 18 miljoniem mazāk bērnu un jauniešu un par 52 % vairāk cilvēku, kuru vecums pārsniedz 65 gadus.

Es uzskatu par nepieļaujamu, ka šī dārgā, arvien mazākā jaunu cilvēku populācija, no kuras ir atkarīgas mūsu sociālās drošības sistēmas, nav labi izglītota un sagatavota visaugstākajā līmenī, lai sekmīgi pārvarētu jaunā darba tirgus izaicinājumus. Mēs visi zinām, ka vismazāk izglītotos visvairāk skar bezdarbs un sociālā atstumtība informācijas sabiedrībā, un viņi acīmredzot riskē atrasties sociālā atstumtībā.

Tāpat kā mūsu referente Van Lancker kundze, kuru es apsveicu, esmu cieši pārliecināts, ka Lisabonas stratēģijas sociālā dimensija ir jānostiprina, galvenokārt liekot lielāku uzsvaru uz iekļaušanas problēmu.

  Juan Andrés Naranjo Escobar (PPE-DE). - (ES) Priekšsēdētāja kungs, komisāra kungs, dāmas un kungi! Manuprāt, paveiktā darba lielākās vērtības ir principiāla vienprātība par situācijas diagnozi un dalībvalstu līmenī piemērojamām ārstēšanas metodēm, lai sasniegtu Lisabonas stratēģijas nodarbinātības mērķus.

Eiropas Savienībai ir jābūt ekonomiski ārkārtīgi spēcīgai, lai politiski progresētu, neatsakoties no tās gēnos ieliktā sociālā modeļa. Labākā sociālā politika ir ļaut cilvēkiem integrēties un gūt panākumus ar nodarbinātības palīdzību.

Šīs astoņas pamatnostādnes ir ceļrādis reformām, kuras jāveic līdz 2010. gadam, un ir vairāk nekā pietiekamas dalībvalstu reformu programmu uzsākšanai.

Taču ir daži ļoti svarīgi elementi, pie kuriem mums ir jāstrādā īpaša veidā.

Pirmais ir tāda mobilitātes līmeņa sasniegšana, kas paver jauniešiem ārkārtīgi svarīgās nodarbinātības iespējas. Lai to paveiktu, ir ārkārtīgi svarīgi nodrošināt efektīvu kvalifikāciju vienlīdzības sistēmu ne tikai attiecībā uz grādiem un diplomiem, bet arī attiecībā uz darba ņēmēju apmācību visā darba dzīves laikā.

Otrais ir nodarbinātības noteikumu modernizācija, lai virzītos uz pakāpenisku un elastīgu pensionēšanos. Tas novērstu darba ienākumu samazināšanos un turpmākās nabadzības situācijas.

Trešais ir vispārēji uzlabot iedzīvotāju valodu zināšanas, jo globalizācijai, dāmas un kungi, ir savi noteikumi. Uzvar tie, kuri pielāgojas. Pārējie zaudē.

Ja mēs gribam augstāku ražīgumu, kvalitatīvas darbavietas un labāku prasmi, mums ir jāturpina virzīt Lisabonas stratēģijā minētās reformas.

Tas tiesa, ka ir gūti panākumi, bet ja tiks pamestas novārtā neīstenotās reformas, viss sabruks.

Tādēļ ir ārkārtīgi svarīgi ar dialoga palīdzību īstenot tādas iniciatīvas kā „elastdrošība”.

  Iles Braghetto (PPE-DE) – (IT) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi! Lisabonas stratēģija ir sasniegusi mērķi palielināt nodarbinātību Eiropā, taču ne katrs no tā ir ieguvis: jauniešu, sieviešu un atstumto sociālo grupu ceļš joprojām ir grūts. Nav uzlabojusies arī nodarbinātības kvalitāte: ir pieaudzis uz noteiktu laiku noslēgto līgumu skaits, un lielākai elastībai nepievienojas darba drošība. Tādēļ Lisabonas stratēģijas sociālā dimensija ir jānostiprina, atbalstot mūžizglītību un kvalifikācijas atzīšanu.

Ir jānosaka labklājības sistēmas, kas nodrošina atbalstu ienākumiem un atvieglo mobilitāti darba tirgū, ieviešot atbilstīgus amortizatorus, un ir jāsasniedz darba un dzīves līdzsvara mērķi.

Rezolūcijas projekts ir solis šajā virzienā, un tādēļ mēs to atbalstām.

  Tadeusz Zwiefka (PPE-DE). – (PL) Priekšsēdētāja kungs! Es piekrītu apgalvojumam, ka pārskatītā Lisabonas stratēģija ir devusi lielāku skaitu darbavietu, bet ne vienmēr labākas kvalitātes darbavietas.

ES stratēģijā vienmēr jāņem vērā nabadzības un sociālās atstumtības apkarošana. Taču es nepievienojos viedoklim, ka kopēju sociālu normu pieņemšana ES mērogā būs panaceja visām mūsu problēmām. Nodarbinātība un sociālā politika ir dalībvalstu tiesību joma, un šajā sfērā visiem ES pasākumiem ir jāatbilst subsidiaritātes principam. Dalībvalstu līmenī būs atšķirības uz tādiem īpašiem modeļiem kā elastdrošība pamatotu stratēģiju izveidē un īstenošanā.

Es gribētu uzsvērt briesmas, kas saistītas ar viendimensijas pieeju šim jautājumam, vienlaikus atbalstot ES mēroga platformas izveidi informācijas un labākās prakses apmaiņai.

Manuprāt, neviena konkrēta nodarbinātības politikas stratēģija negūs pilnīgus panākums, ja netiks nolīdzinātas visas pašreizējās barjeras brīvas darba plūsmas ceļā, kas ir drošs līdzeklis ekonomiskās izaugsmes stimulēšanai un nodarbinātības veicināšanai.

  Renate Weber (ALDE). - (RO) Apsveicu Anne Van Lancker ar ziņojumu. Mani personīgi satrauc darbavietu kvalitāte. Mums ir 78 miljoni cilvēku uz nabadzības robežas arī tāpēc, ka starp dalībvalstīm ir atšķirības darba ņēmēju apmaksas ziņā. Es zinu, ar kādām diskriminācijas problēmām ir jāsastopas daudziem rumāņiem, kuri legāli strādā citās dalībvalstīs, un ka viņi ir spiesti pieņemt darbu, kas ir zemāks par viņu kvalifikāciju, un mazāku atalgojumu nekā viņu kolēģi, attiecīgo valstu pilsoņi. Diemžēl mums nav Eiropas Savienības līmeņa darba kvalitātes novērtēšanas sistēmas, un mums tāda ir vajadzīga. Esmu cieši pārliecināta, ka pareizas samaksas princips ir ierosme kvalitatīvu pakalpojumu sniegšanai, un a kategoriski iebilstu pret pašreizējo tendenci nepietiekami apmaksāt darba ņēmējus, un Eiropas Savienībā nekādā veidā nedrīkst darbaspēka brīvu apriti.

  Miloslav Ransdorf (GUE/NGL). - (CS) Patiesībā ir tikai divi ceļi bezdarba problēmas atrisināšanai: viens ir cilvēkiem doties turp, kur ir darbs, un otrs ir darbam iet pie cilvēkiem. Es domāju, ka otrā iespēja es delikātāka, jo neviens no pirmajā variantā izmantotajiem līdzekļiem (kopējs darbs, elastīgi līguma noteikumi, elastīgāks darbalaiks utt.) nav devis cerētos rezultātus. Manuprāt, otrajam variantam ir lielāks potenciāls, un tas ir ļoti piemērots Eiropas Savienībai. Viena no iespējām ir Eiropas valsts sektora izveide, lai Eiropas Savienība sāk darboties kā juridiska persona, kas rada darbavietas.

  Jean-Pierre Audy (PPE-DE). - (FR) Priekšsēdētāja kungs, komisāra kungs, dāmas un kungi! Pirmkārt es vēlos apbrīnot ievērojamo darbu, kuru veikusi mana kolēģe, kura izteica mūsu politiskās grupas nostāju.

Riskējot novirzīties no temata, es vēlētos jautāt par sociālo partneru nozīmi, kuru neesība šajā ziņojumā ir uzkrītoša. Mēs strādājam saskaņā ar 128. pantu, un tas nozīmē, ka mēs gatavojamies dot ieteikumus dalībvalstīm, tomēr es uzskatu, ka ir pienācis laiks pāriet uz plašāku darbību.

Komisāra kungs, ko jūs domājat par Līguma 139. panta piemērošanu, kurā noteikta tieši šī iespēja, ka sociālie partneri veido Kopienas līmeņa nodarbinātības likumu? Kā mums var būt nodarbinātības politika, nesaskaņojot sociālos tiesību aktus? Man šķiet, ka, piemērojot 138. pantu, jūsu pienākums ir atbalstīt sociālos partnerus; mums viņi ir jāiesaista Eiropas sociālo tiesību aktu veidošanā.

  Danutė Budreikaitė (ALDE). – (LT) Atjaunotās Lisabonas stratēģijas izaugsmei un darbavietām īstenošanas pirmais posms jau ir devis ievērojamus rezultātus: 2007. gadā Eiropas Savienībā izveidoja 3.5 miljardus darbavietu, un laikposmā no 2005. līdz 2007. gadam bezdarba līmenis samazinājās par 1.6 %.

Taču tā ir tikai šā stāsta viena puse. Pašlaik Eiropas Savienībā gandrīz 14 miljoni cilvēku dzīvo nabadzībā. Turklāt pastāvīgi palielinās to cilvēku skaits, kuri ir spiesti strādāt saskaņā ar pagaidu līgumiem vai nepilnu darbalaiku. Arī jaunieši Eiropas Savienībā sastopas ar ļoti nopietnām problēmām – gandrīz 6 miljoni jauniešu priekšlaicīgi pārtrauc izglītību, un nodarbinātības līmenis jaunatnes vidū ir mazāks par pusi nekā ES kopējais līmenis.

Es vēlos norādīt, ka Lisabonas stratēģijas izaugsmei un darbavietām mērķu īstenošanas ātrums un efektivitāte dalībvalstīs ir ļoti atšķirīga. Es aicinu Komisiju nodrošināt, lai konsekventi tiktu īstenota Eiropas nodarbinātības stratēģija un mūžizglītības mērķi, kas noteikti ES Jaunatnes programmā, ES Dzimumu līdztiesības nolīgumā un ES Invaliditātes rīcības plānā 2006. – 2007. gadam.

  Marie Panayotopoulos-Cassiotou (PPE-DE). – (EL) Priekšsēdētāja kungs! Vai tagad drīkstu pievērst uzmanību diviem pakalpojumiem, kuri jānostiprina visā Eiropā? Viens no tiem ir konsultācijas, informācija un vadība, ko sniedz jauniešiem un visu vecumu cilvēkiem, lai dotu viņiem iespēju atrast piemērotu darbu, izglītību un mūžizglītību. Otrs pakalpojums, kas jānostiprina visā Eiropā, lai veicinātu cilvēka cienīgus darba apstākļus, ir darba inspekcijas. Darba inspekcijas varēs tikt galā ar nereģistrētu darbu, kas ir likumīgas nodarbinātības posts.

Nodarbinātība, uzņēmējdarbība un sadarbība ar sociālajiem partneriem, iespējams, ir mūsu lielākā cerība nākamajos gados līdz 2010. gadam.

  Czesław Adam Siekierski (PPE-DE). – (PL) Priekšsēdētāja kungs, komisāra kungs! Pašreizējā situācija Eiropas Savienībā uzlabojas. Mēs redzam IKP pieaugumu, parādās jaunas darbavietas, nodarbinātības līmenis paaugstinās un bezdarba līmenis krīt.

Lai šis process turpinātos, mums ir jānostiprina sociālā integrācija, un pirmkārt, īpaši tādēļ, lai palīdzētu jauniešiem – tiem, kuri tikko ienāk darba tirgū – atrast darbu. Otrkārt, mums jāatvieglo darba atrašana cilvēkiem, kuriem ir grūti materiālie apstākļi; un, treškārt, mums ir jādod iespējas ilgstoši bez darba esošiem cilvēkiem.

Tās ir jomas, kurās ir vajadzīgs Eiropas Savienības aktīvāks atbalsts un rīcība. Ir svarīgi pieņemt izglītības un apmācības sistēmu, lai tā atbilstu Lisabonas stratēģijas prasībām un atvieglotu ekonomikas izaugsmi, kuras rezultātā, savukārt, radīsies vairāk darbavietu.

  Paul Rübig (PPE-DE). – (DE) Priekšsēdētāja kungs! Es uzskatu, ka mazajiem un vidējiem uzņēmumiem ir galvenā nozīme nodarbinātībā. Galu galā, divas trešdaļas mūsu darba ņēmēju strādā mazos un vidējos uzņēmumos, kuri rada 50 % no nacionālā kopienākuma. Tādēļ, veidojot mūsu stratēģijas, mums ir jākoncentrējas uz pastāvīgas arodapmācības atbalstu mazos un vidējos uzņēmumos un jaunu iespēju radīšanu radušos izmaksu norakstīšanai, un uz to, lai beidzot nodrošinātu mūsu darba ņēmējiem iespēju saņemt augstākas darba algas.

Galu galā mums ir jāizveido arī infrastruktūra, lai mūsu darba ņēmēji varētu baudīt darba drošību. Eiropas Savienība šeit varētu sniegt labākās prakses modeli.

  Vladimír Špidla, Komisijas loceklis. − (CS) Dāmas un kungi! Parlamenta stingrie noteikumi neļauj man detalizēti atbildēt uz visām runām. Tomēr atļaujiet man pateikties jums par nozīmīgajām debatēm, kurās tika analizēti daudzi darba tirgus un Eiropas nodarbinātības stratēģijas aspekti, un atļaujiet man parunāt tikai par dažiem fundamentāliem jautājumiem.

Pirmkārt, Eiropas nodarbinātības stratēģija ir devusi taustāmus rezultātus. Pašreizējā bezdarba un nodarbinātības statistika ir daudz labāka nekā tā ir bijusi kopš astoņdesmitajiem gadiem, un tas noteikti ir panākums. Debatēs jūs bieži izteicās bažas par darbavietu kvalitāti. Es gribu norādīt, ka lielāka darbavietu skaita un labākas darbavietu kvalitātes koncepcija ir daļa no Lisabonas stratēģijas izaugsmei un nodarbinātībai. Kāds ir rezultāts? Vairāk nekā puse no miljoniem jauno darbavietu ir pilna laika darbs, un nevar apšaubīt to kvalitāti. Daudzas no pārējām darbavietām ir daļēja laika darbs vai darbs uz noteiktu termiņu.

Manuprāt, neiztur kritiku pieņēmums, ka neviena no darbavietām uz noteiktu vai daļēju laiku nav augstas kvalitātes darbavieta. Tas nav loģiski. Daudzas no šīm darbavietām ir kvalitatīvas darbavietas. Taču nav šaubu, ka dažas no šīm darbavietām nav kvalitatīvas, un tā ir viena jo jomām, kas mums ir jāsakārto. Mans personīgais uzskats ir, ka strādājošo nabadzības problēma, tas ir, cilvēki joprojām ir nabadzīgi, neraugoties uz to, ka viņiem ir darbs, ir ļoti satraucoša, un mums tai ir jāpievērš lielāka uzmanība. Saskaņā ar pieejamajiem datiem strādājošo nabadzībaa skar aptuveni 8 % iedzīvotāju, kas ir ievērojams daudzums. Mēs runājam par miljoniem cilvēku, un tas ir ļoti neatliekams jautājums.

Vēl viena jūsu apspriestā problēma ir saikne starp nodarbinātības politiku un sociālo iekļaušanos. Atļaujiet norādīt, ka pamatnostādnē Nr. 19 ir uzsvērts iekļaujošs darba tirgus un invalīdu iekļaušanās veicināšana darba tirgū. Tāpēc Komisija stratēģijā ieteica neveikt ievērojamus grozījumus šajās pamatnostādnēs. Tas tādēļ, ka tās ir izrādījušās sekmīgas un ir noskaidrojies, ka labāk būtu nepaplašināt pamatnostādnes, lai nodrošinātu labu pārvaldību un labāku līdzsvaru starp Eiropas un dalībvalstu līmeņiem (tiešām, lielākā daļa dalībvalstu izteica šādu viedokli). No otras puses, ir skaidrs, ka šis teksts nav iekalts akmenī, ka tas attīstīsies un ka jūsu minētie jautājumi, bez šaubām, ir jautājumi, kas prasīs pienācīgu atbildi saskaņā ar turpmāko attīstību.

Es vēlētos atbildēt uz vēl vienu jautājumu par Līguma 139. panta piemērošanu. Paradoksāli, bet šodien tiks parakstīts kolektīvais nolīgums jūrniecības nozarē, un jau ir nolemts iekļaut šo kolektīvo nolīgumu Eiropas tiesību aktos, izmantojot 139. pantu. Citiem vārdiem sakot, tas ir konkrēts solis, kas liecina, ka šis pants nav atstāts bez ievērības. Starp citu, es uzskatu, ka jūrniecības nozares nolīgums ir svarīgs solis uz priekšu, jo tā ir ļoti sarežģīta un augstākā mērā starptautiska nozare, un sociālajiem partneriem ir izdevies sasniegt ievērojamus rezultātus.

Protams, debatēs bija arī citi jautājumi: izglītības problēma, ievērojamais skaits to, kuri priekšlaicīgi pārtrauc mācības, mūžizglītība. Visi šie jautājumi ir svarīgi, un zināmā mērā tie tiks iekļauti jaunajā sociālajā programmā. Attiecībā uz iekļaušanu es gribētu vērst jūsu uzmanību uz Komisijas paziņojumu par aktīvu iekļaušanu, kas ir viens no dokumentiem, kurā iezīmēta Komisijas stratēģija šajā jomā. Atļaujiet uzsvērt, ka, kaut gan darba tirgus ir aktīvas iekļaušanas pamats, tas nesniedzas līdz visām jomām, kurās ir jāpiemēro saskaņota iekļaušanas politika. Tā kā ir skaidrs, ka daudzi cilvēki atrodas ārpus darba tirgus dabisku iemeslu dēļ, piemēram, pensionāri vai cilvēki, kuri atrodas dažādos neparastos apstākļos, iekļaušanas politikā jāiekļauj vairāk nekā tikai darba tirgus. Eiropas daba tirgus stratēģijā, bez šaubām, ir jāņem vērā šis aspekts.

Dāmas un kungi! Es gribētu vēlreiz pateikties jums par debatēm, kurās, manuprāt, tika skarta lielākā daļa svarīgu jautājumu par Eiropas darba tirgu. Es domāju, ka šīs debates ir ievērojams ieguldījums labāka un efektīvāka līdzsvara meklējumos starp Eiropas nodarbinātības stratēģiju un atsevišķu dalībvalstu darbību. Kā jau iepriekš minēju, debašu laikā tika izteikti daudzi ļoti interesanti komentāri, bet Parlamenta noteikumi liedz man atbildēt uz visiem, un tādēļ es atbildēju tikai uz dažiem komentāriem.

  Anne Van Lancker, rerefente. − (NL) Vispirms es vēlētos izteikt vissirsnīgāko pateicību kolēģiem deputātiem par viņu devumu šajās debatēs. Man šķiet, ir skaidrs, ka daudzi no jums uzsvēra vienlīdzīgas iespējas, sociālo iekļaušanu un darba kvalitāti, un es uzskatu, ka tas ir ļoti svarīgi. Atvainojiet, ja esmu kādam no jums sagādājusi vilšanos, neiekļaujot vēl vairāk no jūsu grozījumiem, bet es tiešām gribēju novērst šā ziņojuma pārvēršanos par Ziemassvētku eglīti, kurā sakarināts pārāk daudz vizuļu un spīguļu.

Vēl kas, atbildot uz Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas priekšsēdētāja Andersson kunga komentāru. Es patiesi ceru, ka šis ziņojums nav iesniegts veltīgi, jo, tā kā Līguma 128. pants dod Parlamentam tiesības uz apspriešanu, praksē šīm tiesībām draud samazināšanās. Komsāra kungs, es saprotu, ka Padomei ir svarīgi pieņemt lēmumu gada sākumā, lai varētu izstrādāt valsts reformu plānus kopā ar sociālajiem partneriem. Tādēļ man šķiet ļoti svarīgi, lai Eiropas Komisija iesniedz priekšlikumus gada sākumā, dodot iespēju Parlamentam joprojām veikt savus uzdevumus, tā ka šīs trīs institūcijas var pilnībā īstenot attiecīgās lomas procesā, kā tas noteikts Līgumā.

Es vēlētos vēlreiz pateikties visiem kolēģiem deputātiem, un cerēsim, ka Padome joprojām uzmanīgi klausās.

  Priekšsēdētājs. − Debates ir slēgtas.

Balsošana notiks šodien plkst. 12.00.

Rakstiskas deklarācijas (Reglamenta 142. pants)

  Adam Bielan (UEN), rakstiski. – (PL) Saskaņā ar Eiropas Komisijas jaunākajiem ziņojumiem 16 % ES iedzīvotāju draud nabadzība, un 8 % šādu gadījumu tas notiek, neraugoties uz pilna laika darbu. Nabadzība apdraud 13 % no pieaugušajiem poļiem, arī tiem, kuri strādā pilna laika darbu.

Dāmas un kungi! Malopoļskas reģionā, kuru es pārstāvu Eiropas Parlamentā, ir vismazākais bezdarba līmenis Polijā, un pašlaik tas ir 8 %; tomēr tas nenodrošina drošu dzīves līmeni, jo strauji augošās pārtikas un enerģijas cenas tuvina daudzas ģimenes nabadzības robežai. Kaimiņos, Švetokržijskas provincē, kuru es arī pārstāvu EP, situācija kļūst dramatiska, jo tur bezdarbs divas reizes pārsniedz Malopoļskas līmeni. Ņemot par piemēru tikai šīs divas provinces, mēs varam vērot arvien pieaugošu sociālās nevienlīdzības līmeni. Kā Van Lancker kundze pareizi piezīmē ziņojumā par nodarbinātības pamatnostādnēm, Eiropas Savienībā mēs redzam situāciju, kad vairāk nekā 14 miljoni cilvēku dzīvo nabadzībā.

Šis skaits varētu ļoti strauji palielināties, ja mēs nepārveidosim Lisabonas stratēģiju, lai izveidotu vairāk un labākas kvalitātes darbavietu ES. Šī problēma īpaši skar jaunās dalībvalstis, kurās ir vislielākās iedzīvotāju pieplūduma atšķirības, salīdzinot ar pārējām dalībvalstīm.

  Małgorzata Handzlik (PPE-DE), rakstiski. – (PL) Izaugsme un nodarbinātība ir Lisabonas stratēģijas galvenie elementi. Konkurētspējīgas un inovatīvas Eiropas veidošana ir saistīta ar pārmaiņām darba tirgū. Mūsu sabiedrībām ir vajadzīgi strādnieki, kuri spēj reaģēt uz jauniem izaicinājumiem un prasību pēc pārmaiņām. Protams, es piekrītu, ka nodarbinātībai ir jānodrošina stabilitāte, drošība un pārliecība par rītdienu. Tajā pašā laikā attiecībām starp darba devēju un darba ņēmēju ir jābūt pietiekami elastīgām, lai uzņēmēji varētu īstenot pārmaiņas, ar kurām tiem liek sastapties situācija tirgū.

Tādēļ uzņēmējiem un darba ņēmējiem ir tik svarīgi nodrošināt prasmju atjaunošanu, meistarības paplašināšanu un profesionālās kvalifikācijas paaugstināšanu. Uzņēmējdarbības interesēs ir iegūt profesionālus un augstākā mērā motivētus darbiniekus. Tas ir arī pašu darba ņēmēju interesēs, kuri ar lielāku kompetenci iegūs drošāku stāvokli darbā, un, ja notiks pārmaiņas, pārliecību, ka, patiecoties viņu prasmei, viņiem nebūs problēmu atrast vietu darba tirgū.

Nobeigumā es gribētu vērst uzmanību uz mobilitātes elementu Eiropas tirgū. Kā mēs zinām, daudzas dalībvalstis joprojām saglabā ierobežojumus attiecībā uz jauno dalībvalstu iedzīvotāju nodarbinātību. Tas notiek, neraugoties uz darījumu pasaules pārstāvju brīdinājumiem par darbaspēka trūkumu daudzās ekonomikas nozarēs.

Kamēr pastāvēs ierobežojumi Eiropas darba tirgū, darbaspēka un pakalpojumu brīva aprite Eiropā atradīsies tikai pusceļā uz mūsu ekonomikas panākumu noteikšanu.

  Monica Maria Iacob-Ridzi (PPE-DE) , rakstiski. – (RO) Pārskatītā Lisabonas stratēģija ir devusi labus rezultātus. Neraugoties uz to, mums ir jāpārbauda tās jomas, kurās joprojām jāpalielina Kopienas līmeņa pasākumu skaits, lai sasniegtu nodarbinātības mērķus.

Es runāju īpaši par problēmām, ar kurām saskaras jaunieši, iegūstot kvalifikāciju un ieejot darba tirgū. Visā Eiropas Savienībā 6 miljoni jaunu cilvēku pamet skolu pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas. Tikpat nopietni ir tas, ka vairāk nekā 40 % no Eiropas Savienības bezdarbniekiem ir jauni cilvēki. Turklāt lielākajai daļai jauniešu, kuriem izdodas iekļūt darba tirgū, ir nelabvēlīgi darba noteikumi, piemēram, daļēja laika darbs, ierobežota nodarbinātība vai nodarbinātība, pamatojoties uz līgumu par pakalpojumu sniegšanu.

Ar likumdošanas pamatnostādnēm nodarbinātības politikai mums ir jānodrošina vairāk risinājumu attiecībā uz programmām un fondiem, kurus dibina Eiropas Savienība, lai atbalstītu dalībvalstu pasākumus šajā jomā.

  Magda Kósáné Kovács (PSE) , rakstiski. – (HU) Nodarbinātības direktīva deva paplašinātās Eiropas Savienības dalībvalstīm ilgtermiņa pamatnostādnes, mērķus un instrumentus konkurētspējas uzlabošanai un nodarbinātības palielināšanai Lisabonas stratēģijas īstenošanas otrajā posmā. Tagad ir noskaidrojies, ka ekonomika nevar būt konkurētspējīga un efektīva pasaulē, kurai ir jāsadzīvo ar konkurenci, un tā nevar progresēt ātrāk nekā pārējie, ja tā ir zaudējusi ceļu sociālajā tuksnesī un cenšas to panākt, kad apkārt ir cilvēki, kuriem draud sociālā atstumtība.

Cilvēka cienīgai dzīvei ir vajadzīgs pienācīgs darbs; tam, savukārt, ir vajadzīgs iespējamais darbaspēks, kas ir atbilstīgi kvalificēts un spēj modernizēt prasmes, darbaspēks, kas ir vesels un aizsargāts pret diskrimināciju.

2006. gadā apzinātās jauno dalībvalstu vajadzības lika pārskatīt šo direktīvu. Šoreiz uzsvars tika likts uz cilvēkiem, kuriem ir īpaši neizdevīgs stāvoklis darba tirgū, uz vecāku sieviešu bezcerīgo situāciju šajā tirgū, uz atsevišķu valodu izolāciju un jautājumiem, kas skar romu tautības cilvēkus.

Iepriekšējos divos gados ir palielinājies darbavietu skaits, uzlabojušies nodarbinātības rādītāji, un mainīgie nodarbinātības rādītāji arī ir nomierinājušies. Klasisko darbavietu – pilna laika, ar līgumu aizsargāts darbs darba vietā – skaita pieaugums ir nosacīti lēns, toties ir ievērojami palielinājies daļēja laika darbs, sezonas darbs un darbs, kuru veic saskaņā ar pakalpojumu sniegšanas līgumiem.

Šajā mainīgajā situācijā mēs nestrīdamies, ka dogmatiskas darba likumdošanas ēra ir beigusies. Ekstensīvai un intensīvai ekonomikas attīstībai ir vajadzīgi elastīgi likumdošanas noteikumi, kas novērš nosacītību darba likumā un sociālās partnerības un kolektīvo darba līgumu devalvāciju.