Debašu stenogramma

Trešdiena, 2008. gada 4. jūnijs - Brisele

15. 2006. gada ziņojums par KĀDP – Gada ziņojums par Eiropas Drošības stratēģijas un EDAP īstenošanu (debates)

  Priekšsēdētājs. – Nākamais punkts ir kopīgās debates par

– Ārlietu komitejas vārdā sagatavoto Jacek Saryusz-Wolski ziņojumu (A6-0189/2008) par Padomes gada ziņojumu Eiropas Parlamentam par kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KĀDP) galvenajiem aspektiem un perspektīvām, kas Eiropas Parlamentam iesniegts, piemērojot 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīguma G sadaļas 43. pantu (2007/2219(INI)), un

– Ārlietu komitejas vārdā sagatavoto Helmut Kuhne ziņojumu (A6-0186/2008) par Eiropas Drošības stratēģijas un EDAP īstenošanu (2008/2003(INI)).

  Jacek Saryusz-Wolski, referents. − Priekšsēdētāja kungs, es vēlos izteikt savas domas un paust Parlamenta nostāju par ārpolitikas jautājumiem šajā debatēs, kuras ir kas vairāk, nekā tikai kārtējās ikgadējās debates par ārpolitiku un situāciju ārpolitikas jomā Eiropas Savienībā – J. Solana klātbūtne šajās debatēs ir pierādījums tam, ka tās ir īpašas. Paldies, ka ieradāties, J. Solana kungs.

Vispirms es vēlos teikt, ka ārpolitikas jomā mēs esam nonākuši ļoti nozīmīgās krustcelēs vai pat pagrieziena punktā Lisabonas līguma ieviesto jauninājumu dēļ. Mums ir jāatskatās atpakaļ, lai, kā vienmēr, izvērtētu paveikto, bet mums ir arī jāskatās uz priekšu. Mēs jūtam būtisku un arvien pieaugošu pilsoņu atbalstu ārpolitikai, patiesai un stingrai ārpolitikai. Mainās arī dalībvalstu nostāja, redzot, ka vienoti uzskati un kopīga rīcība ir vienīgais veids, kā nodrošināt Eiropas Savienības ārpolitikas efektivitāti.

Pāršķirot šo jauno lappusi Eiropas Savienības ārpolitikas jomā, mēs virzāmies pretī kvalitatīvām pārmaiņām. Jaunās ārpolitikas leģitimitāte ir ne tikai jābalsta uz starpvaldību sadarbību, bet arī uz Eiropas Parlamenta kontroli; tikai tad mēs redzēsim Eiropas Parlamenta aizvien pieaugošo nozīmi un lomu šīs politikas izstrādē, uz ko mēs aicinājām mūsu ziņojumā. Mums ir nepieciešama integrēta un holistiska pieeja ārpolitikai, nodrošinot visu iesaistīto iestāžu, tostarp dalībvalstu, kohēziju, konverģenci un papildināmību.

Eiropas Savienībai ir jāturpina īstenot savu miera uzturētāja un vidutāja, kā arī diplomātiskā spēka lomu, kas palīdz stabilizēt, atjaunot un īstenot reformas; atbalsta un humanitārās palīdzības sniedzēja lomu, kā arī normatīvā spēka, kas atspoguļo vērtības, demokrātijas, brīvības un cilvēktiesību aizstāvja lomu, bet tajā pašā laikā mums šis diplomātiskais spēks ir jāpapildina ar reālu spēku, attīstot EDAP telpu un militāro spēju būt gataviem šo spēku izmantot.

Mums ir jāpapildina mūsu aktīvā, uz īstermiņa un vidēja termiņa problēmu risināšanu vērstā politika ar ilgtermiņa stratēģisko pieeju un jānosaka Eiropas intereses ilgtermiņā, identificējot patiesos iemeslus, nevis tikai sekas ap mums notiekošajām pārmaiņām, piemēram, notikumiem Darfūrā, kur aktuālas ir ne tikai klimata pārmaiņu, bet arī konfliktsituāciju risināšanas problēmas.

Mums ir ne tikai jāturpina aktīvi rīkoties, lai īstenotu dažādas ģeogrāfiskas prioritātes, bet arī jārisina tādas jaunas problēmas un pakārtoti jautājumi kā klimata drošība, energoapgādes drošība, kosmosa drošība, informācijas drošība internetā, migrācijas plūsmas un daudzi citi.

Ja mēs vēlamies kļūt par globālu spēku un globālu spēlētāju, mums ir jāmaina attiecība starp maksātāja lomu, ko mēs īstenojam un vēlamies īstenot, un galvenā spēlētāja lomu pasaules arēnā. Jaunais līgums nodrošina lielas saskaņotas un efektīvas ārpolitikas izstrādes iespējas, bet mēs visi zinām, ka tās īstenošanai būs īpaši liela nozīme. Mums ir nepieciešama kopīga griba un sadarbība ne tikai „institucionālā trijstūra”, bet arī dalībvalstu līmenī, un mums ir jāizvairās no sāncensības.

Mēs šajā ziņojumā mēģinājām piedāvāt konstruktīvu pieeju. Mēs esam noraizējušies par dažām problēmām ārpolitikas jomā, bet mēs tomēr vairāk skatāmies nākotnē. Mēs spējam novērtēt pozitīvu attīstību, progresu un panākumus. Mēs iesakām risināt problēmas, pamatojoties uz sasniegumiem, un identificēt turpmākās attīstības iespējas.

Eiropas Parlamenta mērķis ir ne tikai rūpīgi iepazīties ar ārpolitiku, sniegt ieteikumus, uz kuriem izpildvarai pamatot risinājumus un izvēli, bet arī ieguldīt darbu savas ārpolitikas izstrādē, kuru es saucu par „parlamentāro diplomātiju” un kura pamatojas uz mūsu kompetenci parlamentārā līmenī.

Attiecībā uz prioritātēm mēs uzskatām, ka ir vajadzīga mērķtiecīgāka pieeja un noteikts prioritāšu skaits. Mēs uzsveram, ka ir nepieciešama uz vērtībām pamatota ārpolitika nevis tādēļ, ka mēs būtu pārlieku ideālistiski vai naivi, bet tādēļ, ka tikai tāda pasaule ap mums, kurai ir būtiskas tādas pašas pamatvērtības, var vislabāk nodrošināt mūsu interešu īstenošanu drošības un labklājības jomā.

Eiropas Parlaments uzskata Eiropas Savienības ārpolitiku par ieguldījumu Eiropas identitātes stiprināšanā un par pievienoto vērtību Eiropas Savienības pilsoņiem, kā arī par daļu no Eiropas Komisijas virzības uz rezultātu Eiropu.

Mēs uzskatām, ka ārpolitika ir būtiskākā Eiropas Savienības politika, kura ir jāpamato uz atbilstošu institucionālo sistēmu, ko nosaka Lisabonas līgums, atbilstošiem instrumentiem un pienācīgu finansējumu no Eiropas Savienības budžeta. Mums ir jāizstrādā instrumentu kopums, un tas ir uzdevums, kurš vēl ir jāpaveic.

  Helmut Kuhne, referents. − (DE) Priekšsēdētāja kungs, gatavojot ziņojumu, mēs vēlējāmies izvairīties no apgalvojumiem, kuri pausti iepriekšējos ziņojumos par Eiropas Drošības stratēģiju. Iespējams, mums pilnībā nav izdevies sasniegt šo mērķi, bet es domāju, ka mēs varam turpināt iet šo ceļu nākotnē.

Piemēram, jautājums, par kuru mēs vienojāmies, izstrādājot iepriekšējos ziņojumus, un kuram mēs nepievērsāmies tieši šā iemesla dēļ, bet kurš tomēr ir jāpiemin šeit, ir par Eiropas Parlamenta sniegto atbalstu Eiropas Drošības un aizsardzības koledžai. Mēs vēlamies, lai tā kļūtu par reālu, nevis tikai virtuālu iestādi. Pamatojoties uz Eiropas standartiem, laiks kopš 2003. gada decembra, kad tika pieņemta Eiropas Drošības stratēģija, ir pagājis ļoti ātri, bet, iespējams, ne tik ātri, pamatojoties uz objektīviem standartiem, tomēr mēs varam teikt, ka attiecībā uz Eiropas Drošības stratēģiju šajā laikā ir gūti ievērojami praktiski panākumi. Ar dažiem no tiem mēs varam patiešām lepoties, bet es neuzskaitīšu dažādās civilās un militārās misijas.

Tomēr ir vērts pieminēt, ka jau gadu vai ilgāk pilsoniskās sabiedrības kontrole un plānošanas instrumenti ir Padomes kompetencē un ka pašlaik pastāv skaidra subordinācijas ķēde, sākot ar ēku tur pretī un beidzot ar tiem, kuri īsteno pasākumus uz zemes. No militārā viedokļa mēs saskaņā ar „Berlīne Plus” nolīgumu esam nostiprinājuši militārās darbības spēju, neizmantojot NATO iespējas. Mēs esam izveidojuši darboties spējīgas sevišķu uzdevumu vienības. Mēs esam arī īstenojuši pasākumus, kuri ir uzskatāmi par veiksmīgiem, piemēram, uzdevumus tiesiskuma nodrošināšanas jomā Gruzijā un citas līdzīgas misijas.

Tomēr daži uzdevumi vēl ir jāpaveic, un ar dažiem, pēc manām domām, vēl joprojām ir saistītas problēmas, un tādēļ jau drošības stratēģija nekļūs vājāka, ka mēs tās uzskaitīsim. Ņemot vērā Eiropas Savienības dalībvalstu iedzīvotāju skaitu, ir vērojama neatbilstība attiecībā uz līdzdalību misijās, jo īpaši civilajā jomā. Tādēļ mēs ierosinām noteikt dalībvalstīm par pienākumu – morālu vai cita veida pienākumu – izstrādāt rīcības plānus, sniedzot informāciju par personālu, kas nepieciešamības gadījumā var piedalīties Eiropas Savienības īstenotajos pasākumos, tostarp norādot, kādas karjeras iespējas tiek piedāvātas personām, kuras atgriežas savā valstī pēc Eiropas Savienības uzdevumu veikšanas. Ilgtermiņā mēs nespēsim pārvaldīt nepatīkamo karavīru nodrošināšanas mehānismu tādām militārām darbībām, kādas notiek, piemēram, Darfūrā un Čadā, ko mēs esam darījuši līdz šim. Tādēļ mēs iesakām alternatīvas iespējas.

Mēs arī sniedzam vairākus ieteikumus attiecībā uz helikopteru krīzi un helikopteru pieejamības uzlabošanu. Ilgtermiņā mēs neko neiegūsim no tā, ka Eiropas Savienībā tiks izmantoti 24 dažādi helikopteru veidi.

Turklāt, domājot par drošības stratēģiju, mums ir jāņem vērā jaunās tendences. Teroristu darbības dēļ iekšējās un ārējās robežas ir kļuvušas nenoteiktas. Ir jārisina jautājums par energoapgādes nodrošināšanu, izmantojot diplomātiskus, ekonomiskus un tehniskus līdzekļus – es ar nolūku šeit neminu militārus līdzekļus. Mēs apzināmies, ka ir jāpasargā jutīgas infrastruktūras pret elektroniskiem uzbrukumiem. Visi šie jautājumi ir jāņem vērā, izvērtējot drošības stratēģijas aspektus, kurus var nākties papildināt.

Eiropas Savienības augstajam pārstāvim J. Solana Padome ir uzdevusi īpašu pienākumu strādāt ar šiem jautājumiem. Mēs viņu atbalstām šai saistībā. Mēs ceram redzēt šo apspriežu rezultātus gada beigās Baltajā grāmatā, lai tiktu noteikts kopīgs atsauces punkts diskusijām Eiropā, diskusijām ne tikai starp J. Solana un valdībām, ne tikai starp viņu un mums, ne tikai dalībvalstu parlamentos, bet arī diskusijām Eiropas sabiedrības interesēs no Polijas līdz pat Portugālei.

  Javier Solana, Kopējās ārpolitikas un drošības politikas Augstais pārstāvis. − Priekšsēdētāja kungs, vispirms ļaujiet man pateikties Parlamentam par to, ka tiku uzaicināts uz šīm nozīmīgajām Eiropas Parlamenta plenārsēdes debatēm par Eiropas Savienības ārlietu politiku, drošību un aizsardzību.

Tomēr, pirms ķeros pie lietas, es vēlos paust nosodījumu par pirmdien notikušo teroristu uzbrukumu Dānijas vēstniecībai Islamabadā un izteikt līdzjūtību dāņiem un pakistāniešiem, bojāgājušo un ievainoto ģimenēm. Pieminēsim šīs ģimenes un jo īpaši personas, kuras cieta šajā uzbrukumā. Es nesen biju Islamabadā un vēlos sniegt ziņojumu par šo ceļojumu, ja šajā sanāksmē atliks laika to izdarīt.

Es vēlos pateikties abiem referentiem – J. Saryusz-Wolski un H. Kuhne – par viņu sagatavotajiem ziņojumiem. Es domāju, ka šajos ziņojumos ir sniegti vairāki lieliski ieteikumi attiecībā uz to, kā mēs varam stiprināt Eiropas Savienības ietekmi pasaulē atbilstoši mūsu vērtībām, atbilstoši mūsu interesēm. Es vēlos paust atzinību referentiem un darīt viņiem un jums visiem zināmu, ka tiks ņemts vērā pēc iespējas vairāk piezīmju, jo es uzskatu, ka tās ir ļoti konstruktīvas, ļoti pozitīvas, un tieši tādēļ es tās ņemšu vērā.

Šī ir ļoti nozīmīga sesija, un es vēlos runāt par dažiem abos ziņojumos minētajiem jautājumiem. Man dotajā laikā es vēlos runāt par tiem jautājumiem, kuri šodien vairāk atbilst starptautiskajai dienas kārtībai, lai redzētu, ko mēs varam darīt šodienas problēmu risināšanā.

Es vēlos teikt pāris vārdus par līgumu, ko pieminēja referenti. Abos ziņojumos vairākkārt ir pieminēts Lisabonas līgums, un ir skaidrs, kādēļ tas ir pieminēts. Šajos ziņojumos ir pieprasīts uzlabot efektivitāti. Līguma galvenais mērķis ir uzlabot Eiropas Savienības darba efektivitāti, padarīt to pamanāmāku, jo īpaši attiecībā uz ārpolitiku un drošības politiku. Es esmu pārliecināts, ka līgums atrisinās daudzas ziņojumos, jo īpaši H. Kuhne ziņojumā, minētās problēmas.

Mūsu galvenais uzdevums ir nodrošināt līguma ratifikāciju. Šai saistībā mums tuvākajā laikā vēl ir darbs darāms. Es vēlos uzsvērt, ka decembrī Eiropas Padome uzdeva Slovēnijas prezidentūrai veikt priekšdarbus, lai nodrošinātu netraucētu Lisabonas līguma stāšanos spēkā.

Šis darbs, kā jau jūs zināt, ir pamatots uz dažiem mums visiem būtiskiem pamatprincipiem. Šīs diskusijas sākumpunkts ir pats līgums. Tas ir pilnībā jāņem vērā. Turklāt kopējais mērķis ir nodrošināt, lai līgums stātos spēkā iepriekš noteiktajā termiņā, un tas ir 2009. gada 1. janvāris, ja process noritēs bez aizķeršanās.

Daudzi līguma aspekti ir ļoti būtiski jums, būtiski Eiropas Parlamentam un – tā kā mēs runājam par ārpolitiku un drošības politiku – būtiski šai konkrētajai jomai. Gan prezidentūrai, gan Komisijai, gan arī man pašam bija iespēja pārrunāt vairākus no šiem jautājumiem ar dažiem no jums, un es apsolu, ka es to turpināšu darīt, sākot no brīža, kad būšu pabeidzis savu runu šodien, līdz brīdim, kad līgums stāsies spēkā. Manuprāt, ir ļoti būtiski trīs galvenajām iestādēm strādāt kopā, lai nodrošinātu netraucētu līguma stāšanos spēkā.

Es vēlos teikt dažus vārdus par Eiropas Ārlietu dienestu. Kā jau jūs zināt, saskaņā ar līguma 15. deklarāciju man kā Prezidija Augstajam pārstāvim uzdots veikt ar Komisiju un dalībvalstīm saistītos priekšdarbus. Es to arī daru. Es veicu šo uzdevumu ar skaidru mērķi – nodrošināt lēmuma par Eiropas Ārlietu dienesta dibināšanu pieņemšanu pēc iespējas drīzāk pēc līguma stāšanās spēkā.

H. Kuhne minēja Eiropas Drošības stratēģiju. Es vēlos sniegt dažus komentārus attiecībā uz to, kā es redzu situāciju šodien. Saskaņā ar uzdevumu, ko man pagājušajā decembrī uzdeva Padome, man līdz 2008. gada decembrim ir jāsagatavo vēl viens ziņojums. Es vēlos ar jums visiem pārrunāt šo jautājumu, lai pēc iespējas efektīvāk izdarītu nepieciešamās izmaiņas.

Stratēģija ir izrādījusies ļoti noderīga. To ir atzinis referents, un es viņam par to pateicos. Es domāju, ka pēdējos četros gados stratēģija ir bijusi lietderīgi izmantots instruments. Dokuments ir īss, bet tajā pašā laikā interesants, un tādēļ es domāju, ka tas atbilst noteiktajam mērķim.

Pēc manām domām, šī stratēģija atspoguļo mūsu vērtības, tā atspoguļo mūsu principus, tā parāda, kādā veidā mums ir jāatgriežas pie ārpolitikas un drošības politikas. Es domāju, ka Eiropas Padomes pagājušajā decembrī izvirzītais uzdevums neattiecas uz izmaiņu izdarīšanu tekstā; tas attiecas uz teksta uzlabošu un papildināšanu, ja tas ir iespējams.

Ir būtiski atcerēties, kāda bija starptautiskā situācija laikā, kad stratēģija tika izstrādāta – atcerieties, tas notika 2003. gadā. Šajā laika periodā daudz kas ir mainījies – iespējams, ne tik ļoti, lai mainītu stratēģijas būtību, – bet, papildus tā laika situācijai, šie notikumi ir jāņem vērā. Mēs esam daudz ko iemācījušies, un Parlamentā un iestādēs ir notikušas debates. Tādēļ es uzskatu, ka Parlamenta devums ir ļoti vērtīgs, tostarp arī referenta H. Kuhne ziņojums, kuru es vērtēju īpaši atzinīgi.

Divu nedēļu laikā es sniegšu mutisku ziņojumu Eiropas Padomei par šo jautājumu, par darba gaitu. Šajā laikā es saņemšu arī informāciju no dalībvalstīm saistībā ar šo jautājumu un uzklausīšu jūs un visus jūsu šodien sniegtos komentārus. Pēc tam septembrī notiks pārrunas un neformāla ārlietu ministru tikšanās – Gymnich –, un mēs turpināsim runāt par šiem jautājumiem šeit, Parlamentā.

Es domāju, ka laika plānošanai ir ļoti liela nozīme. 2008. gada decembrī apritēs pieci gadi kopš Eiropas Drošības stratēģijas izstrādes. Es ceru, ka līdz tam laikam būs ratificēts Lisabonas līgums, tādējādi uzlabojot mūsu rīcības saskaņotību. Attiecībā uz būtiskākajiem stratēģijā minētajiem apdraudējumiem, manuprāt, tie, kuri tika noteikti 2003. gadā, ir identificēti visprecīzāk. Es domāju, ka jūs tam piekritīsiet. Masu iznīcināšanas ieroči, terorisms, organizētā noziedzība, reģionālie konflikti – būtībā šie apdraudējumi nav mainījušies. Tie, kā jau es teicu, ir tikpat aktuāli arī šodien, un mums ir jāturpina aktīvi cīnīties pret šiem apdraudējumiem.

Stratēģija bija pamatota uz tā laika būtiskāko globālo problēmu analīzi, bet šodien, kā jau es teicu, dažas problēmas ir kļuvušas būtiskākas par citām, kā arī mēs esam sastapušies ar jaunām problēmām. Ņemiet vērā to, ka – kā jau referenti minēja – tādi jautājumi, kā klimata pārmaiņas un to ietekme uz starptautisko drošību, energoapgādes drošību, kas tagad ir jāanalizē rūpīgāk, stratēģijā netika pieminēti. Tas pats attiecas arī uz migrāciju, jo īpaši nelegālo migrāciju, un informācijas drošību. Šie jautājumi nebija ietverti stratēģijā, bet būtu ietverami šobrīd. Mums ir jāņem vērā šīs tendences.

Es vēlos teikt arī dažus vārdus par EDAP, ko pieminēja referents. Pēc manām domām, mēs nepārspīlējot varam teikt, ka šī politika ir bijusi veiksmīga. Tā ir bijusi nozīmīga un lielā mērā pamanāma kopējās ārpolitikas un drošības politikas komponente. Ir vērts pieminēt, ka pēdējo piecu gadu laikā mēs esam uzsākuši vairāk nekā 15 misijas – patiesībā 17. Pašlaik no šīm 17 misijām 14 civilās un militārās misijas tiek īstenotas trīs kontinentos: Eiropā – Balkānos, Āfrikā un Tuvajos Austrumos un Āzijā. Tas ir vairākkārt pieminēts ziņojumos, un es to patiešām novērtēju.

Tomēr H. Kuhne ziņojumā ir uzsvērtas arī dažas problēmas un trūkumi, ar kuriem mēs saskaramies saistībā ar EDAP, un es piekrītu gandrīz visam referenta minētajam.

Mēs strādājam pie šīm problēmām – mēs ņemam vērā misiju īstenošanas laikā gūto pieredzi; mēs pielāgojam savus mehānismus gan civilajā, gan arī militārajā jomā; mēs cenšamies to darīt tādā veidā, lai panāktu lielāku sadarbību starp civilo un militāro personālu, proti, lai nodrošinātu visaptverošu pieeju, kas, pēc manām domām, arī ir ziņojuma mērķis.

Labi rezultāti tika panākti pagājušajā nedēļā tikšanās laikā, kurā piedalījās Padome un ārlietu un aizsardzības ministri. Tika pieņemts būtisks lēmums. Referents H. Kuhne jau minēja vārdu „helikopteri”, kuri, kā jau jūs zināt, ir viena no problēmām, ar kurām starptautiskā kopiena saskaras saistībā ar krīzes pārvarēšanas operācijām. Mums trūkst nepieciešamo iespēju, un ar iespējām, kuras mums ir, nepietiek, lai risinātu mūsdienu problēmas.

Aizsardzības aģentūras lēmums pievērsties šim būtiskajam ar helikopteriem saistītajam jautājumam stājas spēkā šodien, un es ļoti ceru, ka jūs saņemsiet informāciju no Eiropas Savienības militārajiem spēkiem. Es ceru, ka šis jautājums tiks risināts saskaņotā veidā.

Es vēlos dažos vārdos raksturot situāciju pasaulē šodien – norādīt uz karstajiem punktiem un jautājumiem, kurus mēs cenšamies risināt. Es sākšu ar Rietumbalkānu valstīm. Kā jau jūs zināt, vēl joprojām ir jāatrisina daži jautājumi saistībā ar Rietumbalkānu valstīm. Tas, kas notika svētdien Bijušās Dienvidslāvijas Republikas Maķedonijas vēlēšanu laikā, liek mums aizdomāties. Tomēr es vēlos jums darīt zināmu, ka kopš mūsu pēdējās sarunas Serbijā ir notikušas divas būtiskas lietas – ar serbiem ir parakstīts Stabilizācijas un asociācijas nolīgums, un ir notikušas vēlēšanas. Es domāju, ka vēlēšanu rezultāti zināmā mērā ir iemesls mūsu rīcībai, un cerēsim, ka Serbijā tiks izveidota tāda valdība, kas spēs saskatīt Serbijas iespējas Eiropā.

Es vēlos pieminēt arī Kosovu. Kā jau jūs zināt, Kosovā līdz 15. jūnijam stāsies spēkā starptautisko dokumentu pakete, tostarp konstitūcija, kura tika solīta kopš Kosovas neatkarības iegūšanas. Līdz tam laikam mēs vēlamies, lai notikumu gaita uz zemes, proti, EULEX attīstība, notiktu vēlamajā virzienā. Mēs nepārtraukti sazināmies ar Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāru, lai pārrunātu, kā tas izdarāms, un es ļoti ceru, ka pēc dažām dienām varēšu jums ziņot par panāktajiem rezultātiem.

Ir tikai dabiski dažos vārdos pieminēt Gruziju. Es došos uz Gruziju rīt no rīta. Es došos uz Tbilisi un apmeklēšu tās iestādes. Es apmeklēšu arī Abhāziju. Šobrīd ir ļoti būtiski apmeklēt arī Abhāziju, lai mēģinātu „ģenerālsekretāra draugu” statusā nodibināt tiešus kontaktus starp abām pusēm un izvērtētu, vai ir veicami citi oficiāli pasākumi. Es nedomāju, ka mēs spēsim atrisināt situāciju šīs nedēļas laikā, bet es ļoti ceru, ka mūsu devums būs pozitīvs un konstruktīvs.

Turklāt es vēlos jums ziņot par situāciju Libānā, kur arī nesen bija nozīmīgi notikumi. Man un Parlamenta priekšsēdētājam bija tas gods apmeklēt šo valsti svētdien. Nolīguma parakstīšanas brīdis bija ļoti aizkustinošs. Ģenerālis O. Suleiman tagad – pēc 18 mēnešus ilga nestabilitātes perioda – ir kļuvis par prezidentu. Ēka, kurā mēs atradāmies tajā pēcpusdienā, iepriekš bija slēgta un tagad ir atkal atvērta. Es ceru, ka Dohā, Katarā pieņemtais lēmums ļaus virzīties Libānai uz mieru un vēlēšanām 2009. gadā.

Kā jau jūs zināt, šis nolīgums nav ideāls – tajā ir iekļauti pozitīvi elementi un arī ne tik pozitīvi. Cerēsim, ka ar mūsu palīdzību un saskaņotu rīcību turpmākajos mēnešos izdosies procesu attīstīt tālāk, jo pašlaik tas vēl nav pilnībā pabeigts. Atkārtoti ir iecelts premjerministrs. F. Siniora ir cienījams vīrs, cilvēks, kurš mums ir jāciena. Viņš pašlaik vada valdību. Cerēsim, ka viņam izdosies droši sagaidīt vēlēšanas 2009. gada vidū.

Es gribētu runāt arī par vairākiem citiem jautājumiem, bet ar šo runu – liekas, ka esmu pārsniedzis man atvēlēto laiku – es vismaz esmu sniedzis jums priekšstatu par jautājumiem, pie kuriem strādāšu turpmākajos mēnešos.

Es vēlos jums arī darīt zināmu, ka došos uz Teherānu. Es neesmu tur bijis kopš 2006. gada jūnija. Kopš tā laika es esmu vairākkārt ticies ar Teherānas līderiem. Tomēr es kopā ar šajās sarunās iesaistīto sešu valstu pārstāvjiem nolēmu atgriezties Teherānā, lai tiktos ar tās līderiem. Es vedīšu sev līdzi atjauninātu piedāvājumu, kurš atšķirsies no tā, ko piedāvājām 2006. gadā. Es nesagaidu, ka notiks brīnumi, bet domāju, ka mums ir ļoti būtiski sniegt roku un darīt zināmu savu divpusējo pieeju – piedalīties sarunās, lai atrisinātu pamatjautājumus, jo īpaši kodoljautājumu, bet tajā pašā laikā turpināt izmantot Drošības padomes piedāvātās iespējas.

(Aplausi)

  Priekšsēdētājs. - Mēs pateicamies jums, Augstais pārstāvi, par runu un vēlam jums veiksmi visos jūsu bīstamajos ceļojumos. Pēc mūsu domām, drošākā vieta, kur jums atrasties, ir Eiropas Parlaments. Es ceru, ka jums vienmēr ir prieks šeit būt.

  Günter Verheugen, Komisijas priekšsēdētāja vietnieks. − (DE) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, vispirms es vēlos pateikties referentiem J Saryusz-Wolski un H. Kuhne par viņu konstruktīvo, visaptverošo un uz nākotni orientēto pieeju, uz kuru bija balstīti abi ziņojumi.

Ņemot vērā to, ka abos ziņojumos ir apskatīts plašs problēmu loks, es pievērsīšos tikai dažiem jautājumiem, kuri Komisijai ir īpaši būtiski, konkrētāk - Lisabonas Reformu līguma ieviešanai, Eiropas Drošības stratēģijai, kaimiņattiecību politikai un jautājumam par vienotu rīcību, un jo īpaši jautājumam par Komisijas lomu krīžu pārvarēšanā.

Tāpat kā lielākā daļa no jums, arī Komisija cer, ka jaunais Reformu līgums tiks ratificēts šogad. Ja mēs vēlamies labāk pārstāvēt Eiropas Savienības pilsoņu intereses pasaulē, līgumam ir ļoti liela nozīme. Drošai, ekonomiski stiprai, sociāli līdzsvarotai un stabilai Eiropai, kurai tajā pašā laikā ir vadošā loma pasaulē, pateicoties tās ekonomiskajai ietekmei, ir nepieciešama spēcīga Eiropas Savienības ārpolitika. Tādēļ ir atbalstāmas visas iniciatīvas, kuru rezultāts ir saskaņota ārpolitika. Šī problēma nav tikai institucionāla vai procesuāla problēma, tā nav saistīta arī ar tiesību principiem – tā ir politiska problēma. Lai Eiropas Savienības ārpolitika būtu efektīva, visām dalībvalstīm ir jāizrāda nepieciešamā politiskā griba, atbalstot Eiropas Savienības kopējās intereses. Jebkurā gadījumā tas būtu mūsu visu interesēs. Vienotībā ir spēks. Mums ir izvēle.

Komisija pašlaik gatavojas Eiropas Drošības stratēģijas pārstrādāšanai. Šodien mēs redzam jaunus apdraudējumus un problēmas, kurām vairs pilnībā neatbilst šaurā 2003. gada izpratne par drošību. Ir jāpārskata izpratne par apdraudējumiem un jāpievērš lielāka uzmanība saistībai starp drošību un attīstību, drošību un enerģētiku, drošību un klimata pārmaiņām, un pat problēmām, ar kurām mēs saskaramies šobrīd, piemēram, cenu pieaugumam, preču pieejamībai, pārtikas trūkuma riskam un migrācijai kopumā.

Šai saistībā KĀDP un EDS/EDAP gada ziņojumi ietver vairākas idejas, kuras Komisija atbalsta. Es ceru, ka šīs idejas 2008. gada decembrī apstiprinās arī Eiropas Padome.

Demokratizācijas veicināšanai citās valstīs arī turpmāk ir jābūt mūsu ārlietu politikas stratēģijas centrālajam elementam. Mēs esam guvuši pieredzi šai saistībā – Eiropas Savienības paplašināšanās, kuras laikā mēs guvām būtisku pieredzi, ko varam izmantot, īstenojot Eiropas Kaimiņattiecību politiku, ir veiksmīgs piemērs.

Kaimiņattiecību politika pašlaik ir viens no mūsu būtiskākajiem, ja ne pats būtiskākais, instruments miera un stabilitātes stiprināšanai un labklājības un drošības veicināšanai tajā pasaules daļā, kurā atrodamies mēs. Mūsu mērķim arī turpmāk ir jābūt pēc iespējas lielākas Kopienas politiku integritātes nodrošināšanai. Lai ļautu mūsu partnervalstīm gūt labumu no šāda piedāvājuma, mums ir nepieciešams miermīlīgs risinājums ilglaicīgiem konfliktiem, par kuru J. Solana tik aizraujoši runāja, neatkarīgi no tā, vai šie konflikti notiek Kaukāzā, Moldovā, Tuvajos Austrumos vai Rietumsahārā.

Eiropas Savienības kopējā attīstība un tādējādi arī globālā ietekme ir atkarīga no optimālas tās resursu un instrumentu izmantošanas. Par laimi, mēs nesākam no tukšas vietas. Mēs jau izmantojam virkni Kopienas instrumentu, tostarp palīdzību attīstības jomā un humāno palīdzību, lai atbalstītu Eiropas Savienības krīzes pārvarēšanas pasākumus no Afganistānas līdz Kosovai, no Tuvajiem Austrumiem līdz Čadai.

Turklāt ievērojami – gandrīz desmit reizes kopš 2002. gada – ir pieaudzis Komisijas pārvaldītais KĀDP budžets. Pašlaik tiek īstenotas 11 KĀDP misijas politikas tiesiskuma un uzraudzības jomā un divas misijas militārajā jomā. Turklāt Komisija ir iesaistīta šo misiju plānošanā jau no paša to sākuma. Tā bija iesaistīta Kosovas, Čadas un Centrālās Āfrikas Republikas misiju plānošanā.

Šai saistībā es vēlos teikt dažus vārdus par Stabilitātes instrumentu. Ar šo nozīmīgo jauno Kopienas finansēšanas mehānismu ir papildināti krīzes pārvarēšanas un konfliktu novēršanas instrumenti, un laika periodam no 2007. līdz 2013. gadam ir piešķirti vairāk nekā 200 miljoni eiro. Komisija uzskata par pierādītu, ka Stabilitātes instrumentu ir vērts piemērot gan finansējuma administrēšanas, gan arī īstenoto pasākumu ziņā.

Komisija atzinīgi vērtētu ciešāku sadarbību starp institūcijām attiecībā uz Eiropas Savienības ārējiem pasākumiem, ja tādējādi būtu iespējams garantēt lielāku saskaņotību, efektivitāti un Eiropas Savienības ārpolitikas pamanāmību. Komisija uzskata, ka mums ir jāapvieno spēki. Tas ir tieši tas, kas Eiropai ir vajadzīgs. Tas ir tieši tas, ko Eiropas iedzīvotāji un arī starptautiskā sabiedrība no mums sagaida.

Paldies par uzmanību.

  Joseph Daul, PPE-DE grupas vārdā. – (FR) Priekšsēdētāja kungs, Padomes priekšsēdētāja kungs, Komisijas priekšsēdētāja kungs, J. Solana, dāmas un kungi, ja, kā mēs visi ceram, Lisabonas līgums stāsies spēkā 2009. gada 1. janvārī, ar šo dienu sāksies jauna ēra Eiropas Savienības Kopējā ārpolitikā un drošības politikā. Līdz šim šī politika bija riskanta, bet tieši tādēļ Eiropas Savienībai bija iespēja parādīt sevi kā globālu spēlētāju. Neskatoties uz ievērojamiem panākumiem, Eiropai vēl ir daudz darāmā, līdz tā no ekonomikas giganta, bet politikas pundura kļūs par globālu politisku spēku, kas balstās uz savu ekonomisko nozīmi.

Kā jau J. Saryusz-Wolski savā lieliskajā ziņojumā norādīja, Eiropa attiecībā uz savu lomu pasaulē vēl ne tuvu pilnībā nav izmantojusi savu potenciālu. Izraēlā, Palestīnā un citās pasaules valstīs mūsu sarunu partneri sagaida no Eiropas vairāk. Mums ir jāieklausās viņu prasībās. Lai mēs iemantotu šo partneru uzticību, Eiropas Savienībai ir ne tikai jāpauž vienoti uzskati, bet arī jānodrošinās ar nepieciešamajiem instrumentiem, lai tā tiktu sadzirdēta. Tās ārpolitika ir jābalsta uz demokrātisku leģitimitāti, ko nodrošinās parlamentārā kontrole, īstenojot Lisabonas līgumu.

Dāmas un kungi, mēs vēlamies uzticamu aizsardzību Eiropai ne jau tādēļ, ka mēs vēlētos uzsākt karu, bet tādēļ, lai mēs varētu nodrošināt mieru, un, kas ir vēl svarīgāk, palīdzēt pasaules nabadzīgākajām valstīm. Mūsu kopējā drošība vairs neaprobežojas tikai ar militāru aizsardzību pret ārējiem uzbrucējiem. Tā ir saistīta arī ar energoapgādi, klimata pārmaiņām, migrācijas pārvaldību un cilvēktiesību un pilsoniskās brīvības nodrošināšanu.

Eiropas Tautas partijas (Kristīgo demokrātu) un Eiropas Demokrātu grupa vēlas panākt, lai tiktu ņemti vērā visi šīs kopējās drošības aspekti. Mēs uzskatām, ka Eiropas Savienības ārpolitikai vispirms ir jābūt vērstai uz mūsu tuvākajām kaimiņvalstīm. Tieši tādēļ mēs aicinām Komisiju un Padomi veikt pasākumus, lai stiprinātu Eiropas Kaimiņattiecību politiku un stabilizētu situāciju Rietumbalkānu valstīs. Īpaši svarīgi ir turpināt dialogu ar Serbiju, turpinot arī atbalstīt Kosovu. Padomes un Parlamenta sadarbība šo jautājumu risināšanā ne vienmēr ir bijusi vienkārša. Padomes darbs, pēc mūsu domām, ne vienmēr ir bijis pietiekami atklāts un pārskatāms, tomēr, neskatoties uz to, mūsu attiecības ir ievērojami progresējušas. Padomes prezidentūra un J. Solana atzīst, ka Eiropas Savienības kopējā ārpolitika un drošības politika būs spēcīgāka un taisnīgāka, ja to atbalstīs Parlaments.

PPE-DE grupas vārdā es aicinu Padomi iet vēl tālāk, piedalīties Parlamenta diskusijās par pirmā Augstā pārstāvja un Komisijas priekšsēdētāja vietnieka iecelšanu un iesaistīties oficiālajās sarunās ar kandidātiem. Mēs arī vēlamies, lai ar Parlamentu notiktu pārrunas par Eiropas Ārlietu dienesta izveidi. Attiecībā uz Eiropas Drošības stratēģijas īstenošanu mūsu grupa aicina Augsto pārstāvi publicēt Balto grāmatu, lai būtu iespējams izvērtēt 2003. gadā pieņemtās stratēģijas īstenošanas rezultātus.

Attiecībā uz Lisabonas līgumu mēs aicinām nostiprināt Parlamenta budžeta pilnvaras visās Eiropas Savienības līdzekļu izlietošanas jomās. Mēs atbalstām arī parlamentārās kontroles instrumentus un sadarbību ar Padomi.

Dāmas un kungi, pasaulē, kur situāciju kontrolē reģionālās varas, Eiropas Savienībai ir jāizmanto unikālās iespējas, ko piedāvā jaunie līguma instrumenti, lai nostiprinātu savu politiskās varas pozīciju, kura ir vienveidīgāka un tādēļ pamanāmāka starptautiskajā arēnā, un stingrāka attiecībā uz tās partneriem. Stingrāka parlamentārā kontrole padarīs šo politiku vēl efektīvāku, jo tā kļūs demokrātiskāka un pārskatāmāka.

  Hannes Swoboda, PSE grupas vārdā. – (DE) Priekšsēdētāja kungs, vispirms es vēlos paust atzinību H. Kuhne par viņa sagatavoto ziņojumu, jo īpaši tādēļ, ka tajā iekļauta visaptveroša drošības definīcija, tādējādi ļaujot noteikt dažādos drošības politikas instrumentus, tostarp arī militāro instrumentu, kurš tomēr nav pamatots tikai uz militāriem pasākumiem. J. M. Wiersma runās šo jautājumu plašāk. Es vēlos arī pateikties J. Saryusz-Wolski par efektīvo sadarbību, kuru mēs nesen īstenojām Ārlietu komitejā.

Es vēlos runāt par diviem jautājumiem. Pirmais no tiem ir jautājums, ko, kā jau M. Schulz minēja, mēs šodien pārrunājām grupā, un tas ir jautājums par energoapgādes drošību un kopējo enerģētikas politiku. Mēs nevēlamies kritizēt divpusējos nolīgumus, kurus slēdza laikā, kad netika runāts par kopējo drošības politiku. Tomēr šādi nolīgumi tiek slēgti vēl šodien, un, jo īpaši svarīgi ir noteikt, lai, slēdzot šādus līgumus nākotnē, tie tiktu pamatoti uz kopējo drošības politiku un kopējo enerģētikas politiku.

Šodien es runāju ar ievērojamu Azerbaidžānas pārstāvi, kurš viesojas šeit, Parlamentā. Viņš teica: „Draugi, jūsu teiktais atšķirtas no Ķīnas un Krievijas teiktā”. Tas nav pieņemams. Ja mēs vēlamies sasniegt kopīgus mērķus, mums ir jābūt vienotiem, un viņam bija pilnīga taisnība, to uzsverot.

Tādējādi es nonāku pie otrā jautājuma, kuru mēs analizēsim plašāk E. Brok ziņojumā. Pēdējā laikā daudz tiek runāts par Vidusjūras valstu savienību. Mūsu grupa aicina runāt arī par Melnās jūras reģiona valstu savienību. Arī šis ir nozīmīgs reģions, attiecībā uz kuru mums ir daudz darāmā, jo īpaši mūsu pašu interesēs. Es vēlos pateikties J. Saryusz-Wolski par to, ka viņš pievērsās šim jautājumam.

Polija un Zviedrija ir iesniegusi labu priekšlikumu. Mēs to atbalstām, bet tas nav pietiekami plašs. Ja mēs patiešām vēlamies īstenot savas politiskās intereses tieši šajā reģionā, mums ir jāiet tālāk. Mēs, protams, atbalstām šajā ziņojumā pausto ideju un pārrunāsim to plašāk saistībā ar E. Brok ziņojumu, lai mūsu kopīgie kaimiņi austrumos un dienvidos varētu kļūt par padomniekiem un kopā ar mums iesaistīties Eiropas mērķu noteikšanā un īstenošanā.

Noslēgumā es vēlos pieminēt diplomātisko dienestu, kuru jau minēja Augstais pārstāvis J. Solana. Saistībā ar šo dienestu notiek daudz diskusiju, un arī mēs sagatavosim ziņojumu par to, bet es vēlos precizēt, ka mums ir nepieciešams tāds diplomātiskais dienests, kurš ir dzīvotspējīgs un ir pieņemams Komisijai, Padomei un dalībvalstīm, dienests, kurš strādā efektīvi un ar nopietnu attieksmi uzņemas politisko atbildību, tostarp atbildību pret šo Parlamentu. Mūsuprāt, ļoti būtiski ir skaidri noteikt šā dienesta – neatkarīgi no tā, kā tas tiek organizēts, – atbildību Eiropas Parlamenta priekšā ar Augstā pārstāvja starpniecību.

Noslēgumā vēlos teikt dažus vārdus arī par Irānu – J. Solana, es vēlu jums labu veiksmi Irānā. Acīmredzot mēs izmantojam vienu un to pašu pieeju – būt elastīgiem, bet tajā pašā laikā skaidri noteikt, ka mēs nevēlamies atomieročus, jo īpaši šajā reģionā. Tie radītu vēl lielāku nedrošību, nevis drošību. Novēlu jums visu to labāko, īstenojot šos pamatprincipus.

(Aplausi)

  Annemie Neyts-Uyttebroeck, ALDE grupas vārdā. – (NL) Priekšsēdētāja kungs, komisāra kungs, J. Solana, J. Saryusz-Wolski un H. Kuhne sagatavotie ziņojumi ir ļoti nozīmīgi, un nav iespējams tik īsā laikā pārrunāt visus tajos minētos jautājumus. Šā iemesla dēļ es pievērsīšos trijiem no tiem.

Pirmkārt, Parlamenta loma ārlietās un drošības jautājumos; otrkārt, visu dalībvalstu ārkārtīgi lielā atbildība par saskaņotas un efektīvas ārlietu un drošības politikas izstrādi un, treškārt, nepieciešamība turpināt cīņu pret kodolieroču izplatīšanu un veikt pasākumus, lai panāktu citu ieroču kontroli. Tas, ka šajā pēcpusdienā notiek šīs debates, piedaloties klātesošajām personām, lieliski parāda to, kādus panākumus mēs – Eiropas Parlaments – esam guvuši, uzņemoties nozīmīgāku lomu ārpolitikā un drošības politikā, kaut arī, pamatojoties uz spēkā esošajiem nolīgumiem, sākotnēji situācija nepavisam tāda nebija. Mūsu neatlaidība ir ļāvusi gūt šādus rezultātus, kā arī Komisijas un Augstā pārstāvja izpratne, pamatojoties uz kuru bija iespējams noslēgt starpiestāžu nolīgumu, kas nosaka šādu debašu iespējamību. Mēs, protams, izmantosim visas Lisabonas līguma sniegtās iespējas, lai turpinātu pilnībā īstenot savus uzdevumus. Starp citu, panākumi ir gūti arī tādēļ, ka mēs nekad neesam gribējuši panākt pārāk daudz un ka mēs – kā vēsta angļu sakāmvārds – neesam solījuši vairāk, nekā spējam paveikt, ka mēs esam spējuši pildīt savus pienākumus.

Ir pilnīgi skaidrs, kā jau H. Swoboda uzsvēra, ka efektīva ārpolitika un drošības politika ir iespējama tikai tādā gadījumā, ja visas 27 dalībvalstis un šo valstu, tostarp lielo valstu, valdības rīkojas saskaņoti. Mēs varam šeit teikt lieliskas runas, visi var šeit teikt lieliskas runas, bet ja valstu vai valdību vadītāji, premjerministri vai ārlietu ministri uz starptautiskās skatuves izlems rīkoties citādi, tad nekas neizdosies, mēs negūsim panākumus. Tādēļ mūsu dalībvalstu atbildība ir ļoti liela ne tikai manis pieminētajā jomā, bet arī nodrošinot, lai to runām sekotu arī rīcība. Mēs guvām sāpīgu pieredzi šai saistībā, gatavojoties intervencei Čadā. Tika pieņemts apstiprinošs lēmums, un pēc tam pagāja vairākas nedēļas, līdz tika savākti bruņotie spēki un nepieciešamie materiāli. Šādi gadījumi ievērojami kaitē mūsu uzticamībai, un tādēļ es ceru, ka mēs darīsim visu iespējamo, lai nodrošinātu, ka šādi gadījumi nākotnē neatkārtojas.

  Angelika Beer, Verts/ALE grupas vārdā. – (DE) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, es neatkārtošu visus šeit dzirdētos labos vārdus un jautājumus, par kuriem mēs patiesībā esam vienisprātis, proti, jautājumu par nepieciešamību pēc saskaņotas ārpolitikas un drošības politikas, kādu to raksturo J. Saryusz-Wolski, kā arī jautājumu par parlamentāro kontroli un pārskatāmību. Atgriežoties pie dalībvalstīm, mēs varam novērot diskusijās, ka, jo vairāk Eiropas Savienība iesaistās ārpolitikā un drošības politikā, jo vairāk mēs vēlamies popularizēt - un mums tas ir jādara - šos pārskatāmības un leģitimitātes instrumentus mūsu pārstāvēto valstu iedzīvotāju vidū.

Es vēlos runāt par dažiem strīdīgiem jautājumiem, kurus neviens cits vēl nav minējis. G. Verheugen, pirmajās debatēs mēs kopā ar komisāri B. Ferrero-Waldner diskutējām par H. Kuhne ziņojuma projektu. Viņa, tāpat kā mana grupa, uzsvēra, ka ir labi, ka mēs turpinām par to domāt, ka mēs ne tikai diskutējam par nepieciešamību pārstrādāt Eiropas Drošības stratēģiju, bet arī cenšamies noteikt kopēju pamatuzdevumu, un tas ir – cilvēku drošība un atbildība par tās aizsardzību. Ikviens, kurš kopš tā laika seko līdzi notikumiem, visticamāk, ir pamanījis dīvaino koalīciju, ko ir izveidojuši konservatīvie spēki K. von Wogau vadībā un komunistiskie spēki T. Pflüger vadībā. Ar abu grupu atbalstu tika svītrota būtiska teksta daļa, bet mēs atkārtoti aicināsim to iekļaut ziņojumā tādēļ, ka, ja mēs nerisināsim šo politisko problēmu, mēs zaudēsim uzticamību attiecībā uz šā jautājuma, proti, jautājuma par konfliktu novēršanu, risinājumu, kā arī attiecībā uz jautājumu par mūsu attieksmi pret Darfūru, Čadu un citiem konfliktiem, saistībā ar kuriem mums ir jārīkojas apdomīgi.

Vēl viens jautājums, kuru es uzskatu par absurdu, kaut gan mēs attiecībā uz to vēl neesam vienojušies, ir K. von Wogau vadīto konservatīvo spēku aicinājums turpmāk, strādājot pie Eiropas Drošības stratēģijas un tās aktualizēšanas, ņemt vērā ASV valsts drošības stratēģiju. Tas ir pilnīgs absurds, jo šī politika izrādījās neveiksmīga, un mēs zinām, ka ASV administrācija ir cietusi neveiksmi, īstenojot šo eskalāciju un rīkojoties vienpusēji, un ka šīs politikas dēļ ir zaudētas daudzas dzīvības. Kurš gan var apgalvot, ka mums šīs idejas ir jāiestrādā Eiropas nākotnes ārpolitikā – es uzskatu, ka tas ir vairāk nekā absurdi!

Trešais ārkārtīgi svarīgais jautājums, par kuru es vēlos runāt, ir ieroču izplatīšana. J. Solana, arī es vēlu jums veiksmi šai saistībā. Mums ir nepieciešams dialogs, tostarp arī ar Irānu, bet es vēlos uzdot saviem kolēģiem deputātiem šādu jautājumu – vai tad, kad mēs runājam par energoapgādes drošību, kas galu galā ir daļa no kopējās drošības, ir korekti no nākamā Eiropas Savienības Padomes priekšsēdētāja N. Sarkozy puses paziņot, ka viņš vēlas, lai kodoltehnoloģija būtu pieejama pasaules tirgū bez ierobežojuma un netiktu veikta tās uzraudzība? Kas šajā gadījumā notiek ar mūsu uzticamību? Pirmkārt, mēs neveicam kodolatbruņošanos, kas mums būtu jādara. Otrkārt, mēs pieļaujam šo tehnoloģiju apriti, kaut gan mēs zinām, ka tās vienmēr ir iespējams izmantot ļaunprātīgos militāros nolūkos. Es uzskatu, ka mēs pieļaujam kļūdu šai saistībā, un tādēļ arī mēs iesniegsim grozījumu.

  Brian Crowley, UEN grupas vārdā. – (GA) Priekšsēdētāja kungs, ES dalībvalstīm ir svarīgi sadarboties kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KĀDP) jomā un nodrošināt tās koordinēšanu. Mēs sastopamies ar jauniem globāliem apdraudējumiem, un es uzskatu, ka Lisabonas līgums un KĀDP saliedēs mūs, likvidējot šos apdraudējumus. KĀDP ir kas vairāk par politiku. Tā ir 27 dalībvalstu sadarbība, lai nodrošinātu mieru, cilvēktiesību ievērošanu, tiesiskumu un demokrātiju visā pasaulē. Arī Lisabonas līgumā ir noteikti šie paši principi, un tie pilnībā atbilst Īrijai būtiskajām vērtībām.

Atzinīgi vērtējot abu referentu darbu šajā jomā un ņemot vērā mūsu pēdējo gadu pieredzi, ir jo īpaši svarīgi apzināties, ka pārāk bieži Eiropa ir teikusi skaistus vārdus, bet nav attaisnojusi uz to liktās cerības. Tieši tādēļ, ņemot vērā nepieciešamību izstrādāt jaunu politiku un nezinot, kādi būs referenduma rezultāti Īrijā – es ceru, ka tie būs pozitīvi un Lisabonas līgums tiks pieņemts un ratificēts –, mums vienmēr ir jāatceras, ka, ja dalībvalstis, kopīgi strādājot, nespēs vienoties par kopējām nostājām un virzību uz priekšu, skaistas runas tiks teiktas, bet tām nesekos rīcība.

Vēlos minēt pēdējo piemēru – notikumus Čadā. Neskatoties uz šausmām, ko mēs redzējām saistībā ar bēgļiem uz Čadas un Sudānas robežas, neskatoties uz dalībvalstu vēlmi parādīt, ka tās cenšas kaut ko darīt, mūsu nespēja nodrošināt bruņoto spēku nokļūšanu Čadā skaidri parādīja mūsu trūkumus.

Kad mēs runājam par nākotnes apdraudējumiem, nākotnes iespējām un patiešām arī par briesmām nākotnē, mums vienmēr jāatceras, ka Eiropa ir visu laiku izcilākais miera projekts. Tas darbs, ko mēs darām, panākumi, ko esam sasnieguši, un tas, ko esam izveidojuši Eiropas Savienībā kopš 1958. gada, pierāda, ka kopīga rīcība, sadarbība, ievērojot toleranci, un dažādu viedokļu izpratne ir daudz lielāks spēks un instruments par ieročiem, ko mēs varam iegūt savā rīcībā. Bet tas nenozīmē, ka mēs varam būt naivi un teikt, ka mums nav vajadzīgi resursi. Tomēr mums ir jāpatur prātā, ka visām dalībvalstīm ir jābūt vienprātīgām, domājot par jauno ārpolitiku un aizsardzības politiku nākotnē, un, ja kāda no valstīm saka „nē”, to nevar uzskatīt par mazvērtīgāku vai nicināt.

  Tobias Pflüger, GUE/NGL grupas vārdā. – (DE) Priekšsēdētāja kungs, abi ziņojumi, par kuriem mēs diskutējam, skaidri parāda militarizācijas pakāpi, ko Eiropas Savienība ir sasniegusi.

Es vēlos runāt par vairākiem aspektiem, piemēram, par ļoti ciešo ES un NATO sadarbību, kas ir ļoti liela kļūda. NATO ir uz karu vērsta alianse, un mēs iebilstam pret šo ciešo sadarbību starp Eiropas Savienību un NATO.

Vēlreiz paldies par precizējumu, ka Lisabonas līgums ieviesīs būtiskas izmaiņas militārajā jomā. Tas ir ļoti būtisks iemesls mūsu negatīvajai nostājai pret Lisabonas līgumu, un es vēlos uzsvērt, ka tas vēl nav ratificēts, un ceru, ka Īrija 12. jūnijā teiks „nē”.

Lisabonas līgums nosaka – un tas ir minēts arī H. Kuhne ziņojumā –, ka ir jāveido atsevišķs ES militārais budžets, kurš tiek dēvēts arī par sākotnējo finansējumu. Mēs domājam, ka tas radīs vairākas problēmas.

Netiek garantēta parlamentārā kontrole attiecībā uz EDAP. ES sevišķu uzdevumu vienībām ir jābūt gatavām izvietošanai 5-30 dienu laikā, un Vācijas Bundestāgs nevar iekļauties šajā termiņā. Vienošanos starp visām grupām attiecībā uz parlamentāro izpēti daļēji nebija iespējams panākt tādēļ, ka mēs pieprasījām, lai visas grupas, tostarp mazākās grupas, saņemtu atbilstošu informāciju. Acīmredzot Eiropas Parlaments šādu informāciju nevēlas sniegt.

Ziņojumā ir pausts aicinājums izstrādāt bruņošanās projektus. Mēs uzskatām, ka tas nav pareizi. Vispirms ir rūpīgi jāizvērtē iepriekšējās Eiropas Savienības misijas. To vajadzēja izdarīt jau sen. Francijas karavīri, kuri piedalījās operācijā Artemis, izmantoja spīdzināšanu. Operācija Čadā ir pilnīga neveiksme, un EULEX misijai Kosovā, kurai vajadzēja būt tiesiskuma nodrošināšanas misijai, nav tiesiska pamata.

Abi ziņojumi ved pilnīgi nepareizā virzienā. Tādēļ mūsu grupa ir iesniegusi mazākuma atzinumu. Ir kļuvis skaidrs, ko Francijas prezidentūra plāno paveikt militārajā jomā. Tiks veicināta turpmākā militarizācija; jau ir pieminētas jūras un gaisa sevišķu uzdevumu vienības. Mēs nevēlamies redzēt militāru Eiropas Savienību. Mēs nevēlamies militāru aliansi. Mēs vēlamies redzēt civilu Eiropas Savienību. Šo iemeslu dēļ mēs pilnīgi noteikti šiem diviem ziņojumiem teiksim „nē”.

  Gerard Batten, IND/DEM grupas vārdā. – Priekšsēdētāja kungs, izstrādājot šos abus ziņojumus, ir pieņemts, ka Lisabonas līgums/Eiropas Konstitūcija tiks ratificēta, neskatoties uz to, ka Īrijas referenduma rezultāti būs zināmi tikai 12. jūnijā. Šis Parlaments, protams, jau ir izlēmis, ka tiks ignorēti Īrijas referenduma rezultāti, ja tā nobalsos „pret”.

Eiropas Savienība nevēlas, lai Eiropas valstu pilsoņi paustu attieksmi pret tās ārpolitiku un militārajām ambīcijām referendumā, jo tā ļoti labi zina, ka viņi tās noraidīs, ja viņiem tiks dota tāda iespēja. Un kādas ir šīs ambīcijas? - No šiem ziņojumiem var secināt, ka ES ir ieplānojusi veidot savus militāros spēkus, apvienojot daudznacionālos spēkus, veidojot kopīgas pavēlniecības un kontroles struktūras, izstrādājot kopīgas aprīkojuma un sistēmu iepirkuma politikas un ieviešot kopīgas komunikāciju sistēmas. Tā plāno apvienot daudznacionālos spēkus un uzskata, ka ir nepieciešami pastāvīgi bruņotie spēki ES pakļautībā. Un to var uzskatīt par Eiropas pastāvīgo bruņoto spēku veidošanas sākumu. Šie plāni apdraud NATO un mazina dalībvalstu ietekmi Apvienoto Nāciju Organizācijā, kuru Eiropas Savienība vēlas pārņemt.

Es nesen apmeklēju konferenci par drošības jautājumiem Briselē, un kāds tur uzdeva jautājumu: kam ir bail no Eiropas Savienības? Ar to, protams, domājot, ka bez militārā spēka draudiem neviens neuztvers nopietni Eiropas Savienības centienus ārpolitikas jomā. Otrā pasaules kara beigās kāds no Staļina padotajiem teica, ka pāvests neatbalsta Staļina īstenotos pasākumus ārpolitikas jomā. Uz to Staļins atbildēja: „Un cik divīzijas pāvestam ir?”

Eiropas Savienība vēlas veidot savas divīzijas, lai uzspiestu savu gribu un liktu pasaulei no tās baidīties. Un ja jūs vēlaties zināt, kā tas notiks, iedomājieties, ka kopējo lauksaimniecības politiku un kopējo zivsaimniecības politiku īsteno ar lielgabalu, tanku un lidmašīnu palīdzību.

Vienīgā tauta Eiropā, kurai ļāva paust savu nostāju šai saistībā, ir īri, kuri to darīs referendumā 12. jūnijā. Viens no būtiskākajiem faktoriem, kas ietekmēs īru nostāju, būs viņu vēlme saglabāt vēsturisko neitralitātes politiku. Bet vai viņi apzinās to, ka, ja Lisabonas līgums tiks ratificēts, viņu neitralitātei pienāks beigas un viņiem nāksies īstenot Eiropas Savienības ārpolitiku un militārās ambīcijas? Īri ne tikai zaudēs savu neitralitāti, bet arī palīdzēs maksāt karavīriem un par ieročiem, kuri nepieciešami, lai īstenotu viņu neatbalstītas militārās operācijas.

Īriem ir nopietni jāpārdomā šie jautājumi, pirms viņi pieņem lēmumu par to, kā balsot referendumā. Ar nožēlu jāatzīst, ka Apvienotās Karalistes valdība un Parlamenta palātas ir nodevušas britus, neļaujot viņiem piedalīties referendumā par Lisabonas līguma ratificēšanu. Ne tikai īru neitralitāte ir likta uz spēles, bet arī Apvienotās Karalistes spēja sevi aizsargāt.

SĒDI VADA: A. VIDAL-QUADRAS
priekšsēdētāja vietnieks

  Irena Belohorská (NI) . – (SK) Dāmas un kungi, vispirms es vēlos teikt, ka atzinīgi vērtēju 2006. gada ziņojumu un panākto progresu attiecībā uz ziņojuma struktūru. Eiropas Parlamentam ir jāpieņem stingrāka nostāja un jārīkojas noteiktāk attiecībā uz jautājumiem, kurus regulāri risina Padome. Šai saistībā es atzinīgi vērtēju noteikumus par ciešāku sadarbību starp Eiropas Parlamentu un dalībvalstu parlamentiem, kā arī dalībvalstu parlamentu un valdību atbildības palielināšanu saistībā ar stratēģisku lēmumu pieņemšanu.

Es domāju, ka arī jauno dalībvalstu pārstāvji atradīs savu vietu Eiropas diplomātiskajos dienestos. Pēc manām domām, pateicoties Lisabonas līgumam, Eiropas nostāja ārējo attiecību jomā kļūs vienotāka. Ir būtiski, lai dalībvalstis biežāk konsultētos ar saviem partneriem, kā arī ar ES Augsto pārstāvi, jo īpaši saistībā ar būtisku lēmumu pieņemšanu. Vienota Eiropas Savienības tiesībsubjektība ļaus tai slēgt starptautiskus nolīgumus un pievienoties starptautiskām organizācijām. Pieņemot šos saistošos lēmumus, ir jāņem vērā arī Eiropas pilsoņu intereses un vēlmes starptautisko attiecību jomā.

  Javier Solana, Augstais pārstāvis kopējās ārpolitikas un drošības politikas jomā. − (ES) Priekšsēdētāja kungs, es vēlos sākt runu, īsi pasakoties tiem deputātiem, kuri runāja parlamentāro grupu vārdā. Es domāju, ka kopumā, neskatoties uz to, ka visi paustie uzskati nebija vienādi, pastāv vispārēja vienprātība attiecībā uz vairākiem debašu pirmajā daļā pārrunātajiem jautājumiem.

Augstais pārstāvis kopējās ārpolitikas un drošības politikas jomā. –(FR) Vispirms es vēlos pateikties J. Daul no Eiropas Tautas partijas (Kristīgo demokrātu) un Eiropas Demokrātu grupas. Jūs izteicāties skaidri par Eiropas Drošības stratēģijas pārskatīšanas mērķiem un vispārīgajiem Lisabonas līguma mērķiem. Es pilnībā atbalstu jūsu nostāju un uzskatu, ka ir ļoti būtiski stiprināt Eiropas Savienības pamanāmību un humāno dimensiju.

Es patiešām ticu, ka Eiropa ir atbildīga ne tikai savu pilsoņu, bet arī ārpus tās robežām dzīvojošo priekšā. Visa pasaule cer, ka Eiropa pieņems skaidrāku pieeju un rīkosies efektīvāk. Tādēļ es pilnībā piekrītu PPE-DE grupas pārstāvja komentāriem un no šā brīža līdz līguma stāšanās spēkā darīšu visu, kas ir manos spēkos, lai nodrošinātu efektīvu sadarbību starp visām iestādēm. Šis uzdevums man tika dots saskaņā ar līguma 15. pantu, un es centīšos to izpildīt.

Augstais pārstāvis kopējās ārpolitikas un drošības politikas jomā. – Es vēlos arī atbildēt H. Swoboda, nevis nepiekrist viņa viedoklim, bet tieši pretēji – pateikt, ka daudz no viņa teiktā atbilst manam viedoklim un manam redzējumam par to, kā jautājumus vajadzētu risināt. Es domāju, ka jūsu pieminētā sadarbība starp civilpersonām un militārpersonām ir ļoti būtiska. Mums būtiska ir krīzes pārvarēšana un nekas cits. Krīzes pārvarēšanas situācijā visiem instrumentiem ir jābūt Eiropas Savienības rīcībā, lai pilnībā izmantotu visas tās iespējas.

Bet atkal jau visbūtiskākais aspekts ir politiskā griba. Mums var būt iespējas, bet, ja mums nav politiskās gribas, mums nav nekā. Vienmēr mums var arī nebūt iespējas. Tādēļ mums ir jāstrādā abos virzienos – lai nodrošinātu iespējas un arī lai panāktu politisko gribu. Politiskās gribas veidošana ir jautājums, pie kura, sadarbojoties ar citām Eiropas Savienības iestādēm, ir jāpiestrādā ikvienam no šajā skaistajā ēkā strādājošajiem.

Es vēlos teikt dažus vārdus arī par J. Saryusz-Wolski ziņojumu. Dažiem šā ziņojuma punktiem es piekrītu pilnībā. Piemēram, es vēlos uzsvērt teksta daļu par Afganistānu, jo Afganistāna ir ļoti būtisks jautājums, saistībā ar kuru mums ir zināma atbildība. Ievada piezīmēs man nebija iespējas pieminēt, ka, pēc manām domām, – un es ceru, ka, pēc mūsu visu domām, – Afganistāna ir viena no steidzami risināmajām problēmām, un mums šai saistībā ir jāpieņem politisks lēmums. Tādēļ tas, ko jūs ziņojumā minējāt par policijas misiju, ir ļoti būtiski. Ir jānodrošina mūsu policijas klātbūtne šajā valstī. Kā jau jūs zināt, pēdējā Eiropas Ārlietu padomes sanāksmē mēs nolēmām divas reizes palielināt šajā valstī izvietoto cilvēku skaitu.

Bet es vēlos uzsvērt arī to, ko jūs teicāt par kvalitāti. Tas tā patiešām ir, ka, runājot par tiesiskumu, mūsu rīcībā nav policijas un tiesnešu, viņi strādā savā dalībvalstī pie citiem jautājumiem, un tādēļ mums ir jāizlemj, kā rīkoties līdz laikam, kad mūsu rīcībā būs Eiropas policistu grupa, tiesnešu grupa un sociālo darbinieku grupa, kurus būs iespējams ātri izvietot. Iespējamais risinājums ir militārpersonu piesaiste, jo, ja tās nepiedalās krīzes pārvarēšanas operācijā, tās var būt pieejamas izvietošanai. Mums par to ir jādomā un ne tikai jādomā, bet arī jārod atbildes uz šiem jautājumiem.

Es vēlos teikt, ka kopumā runas bija ļoti konstruktīvas. Es vēlos komentēt teksta daļu par cilvēku drošību. A. Beer, jūs ļoti labi zināt, ka man šī koncepcija ir ļoti tuva. Marie Colvin ir viena no maniem draugiem, un dažus no šiem rakstiem es esmu sagatavojis kopā ar viņu. Es domāju, ka šī koncepcija lielā mērā atspoguļo modernos uzskatus par drošības jautājumiem. Tādēļ nav svarīgi, kā mēs to saucam, svarīgi ir tas, ko mēs darām. Runas ir svarīgas, bet tas, ko mēs darām, ir daudz svarīgāk par runām. Es domāju, ka visus ziņojumus caurvij ideja, ka drošība ir kas daudz vairāk par šā vārda klasisko izpratni.

Visu cieņu, bet es tomēr nevaru piekrist dažām šeit dzirdētajām piezīmēm, piemēram, Komisijas pārstāvja piezīmei. Es patiešām nedomāju, ka drošības stratēģija ir jāpārskata tādēļ, ka tajā noteiktā drošības koncepcija būtu pārāk šaura. Es nedomāju, ka tas ir pamatots apgalvojums. Es uzskatu, ka lielākā daļa 2003. gadā izstrādātajā drošības stratēģijā noteikto elementu, izaicinājumu un problēmu ir tādas pašas, kā šodien. Iespējams, ka mums tā ir jāpapildina un ka mums ir jārīkojas, bet es neuzskatu, ka stratēģijā atspoguļota šaura izpratne par drošību. Tieši pretēji, tā ir visprogresīvākā pieeja, kādu Eiropas Savienība jebkad ir izmantojusi attiecībā uz šo jautājumu.

Skaidrības labad vēlos teikt, ka, pēc manām domām, mums nav jāizstrādā jauns teksts, bet pēc iespējas vairāk jāsaglabā no pamatteksta, piemēram, mūsu uzdevums, un jāmēģina pievienot papildus elementi. Piemēram, daudzi no jums minēja energoapgādes drošības jautājumu, kas ir ļoti būtisks, un jautājumu par klimata pārmaiņu seku visiem aspektiem, jautājumu par to, kā sadalīt atbildību saistībā ar dabas, nevis cilvēka radītām katastrofām, attiecībā uz kurām mēs esam izmantojuši resursus un iespējas, lai novērstu šādu dramatisku notikumu sekas.

Attiecībā uz ieroču izplatīšanu – es esmu runājis par šo jautājumu gandrīz katrā gadījumā, kad man ir bijusi tāda iespēja, par riskiem saistībā ar šo jautājumu un tā svarīgumu mums visiem. Es domāju, ka ir jāizdala divi horizontāli risināmi jautājumi: viens no tiem varētu būt klimata pārmaiņas un otrs – ieroču izplatīšana un atbruņošanās. Šo divu jautājumu dēļ lielā mērā var tikt apdraudēts tas, ko mēs uzskatām par vērtīgu savā dzīvē. Tādēļ es piekrītu, ka šie jautājumi ir jārisina.

Es vēlos teikt dažus vārdus savam dārgajam draugam Brian Crowley. Es domāju, ka spēku izvietošana ir būtiska, un es viņam piekrītu. Tomēr, atcerēsimies piemēru par Čadu. Es nedomāju, ka tas bija labākais piemērs, ko jūs varējāt izvēlēties. Es biju Čadā pirms pāris nedēļām. Es biju galvaspilsētā, otrajā lielākajā pilsētā un Goz Beida, kur ir izvietots īru karavīru bataljons, kura sastāvā esošie karavīri ir ļoti pozitīvi noskaņoti un ārkārtīgi profesionāli. Tas ir kas tāds, ar ko mums vajadzētu lepoties. Es jūtos lepns par darbu, ko īru karavīru bataljons veic savannas vidū, nesavtīgi mēģinot palīdzēt pārvietotajām personām bēgļu nometnēs. Es vēlos uzslavēt īru karavīrus, kuri tur strādā, kuri ir tik nesavtīgi un pilni apņēmības uzlabot situāciju zemē, kura ir misijas mērķis.

Es vēlos pateikties jums, priekšsēdētāja kungs, un visām parlamentārajām grupām, un es ļoti ceru, ka atlikušajā laika periodā līdz 2008. gada beigām mēs spēsim strādāt konstruktīvi, lai piepildītu tik daudzu Eiropas Savienības pilsoņu sapni – nodrošināt līguma ieviešanu, lai panāktu tādu Eiropas klātbūtni starptautiskajā kopienā, pasaulē, kas atbilst mūsu idejām, mūsu principiem, mūsu iespējām un mūsu dzīves līmenim.

  Karl von Wogau (PPE-DE). – (DE) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, J. Solana, vispirms es vēlos pateikties H. Kuhne par ziņojumu un par tā pasniegšanas veidu, kurš noteica, ka mēs spējām panākt vienprātību attiecībā uz gandrīz visiem punktiem.

J. Solana, dažus mēnešus atpakaļ jūs piedalījāties G. Polin bērēs Bayonne pilsētā. Viņš bija pirmais karavīrs, kurš zaudēja dzīvību Eiropas īstenotā operācijā. Man tas bija ļoti aizkustinošs brīdis, ļoti skumjš brīdis, kurš lika man atkal ļoti nopietni aizdomāties par to, kad un kādos apstākļos ir nepieciešams izvietot karavīrus.

Šī vienlaicīgi ir arī mana atbilde A. Beer un mana attieksme pret cilvēku drošības koncepciju. Cilvēku drošības koncepcija pilnīgi noteikti ir interesanta, tostarp arī saistībā ar palīdzību attīstības jomā. Bez drošības nav iespējams panākt attīstību. Tomēr es neesmu pārliecināts, ka šī koncepcija atbilst Eiropas Savienības drošības un aizsardzības politikai, jo tās izmantošana varētu nozīmēt to, ka mums būtu jāiejaucas visos gadījumos visā pasaulē. Tādējādi tiktu radītas cerības, kuras nebūtu iespējams attaisnot. Kad cilvēkiem ir vajadzīga palīdzība, viņi nemeklē palīgus, kuriem ir labākie nodomi, bet gan palīgus, kuri var palīdzēt. Šis arī ir šīs koncepcijas trūkums, un nav nekā ļaunāka par nepiepildītām cerībām. Tādēļ mana grupa balsos pret šā principa pieminēšanu.

Drīz darbu uzsāks Francijas prezidentūra, un tās darbības laikā, visticamāk, būs jāpieņem daži ļoti būtiski lēmumi. Es jau minēju, ka arvien vairāk karavīru tiek sūtīti bīstamās misijās. Mēs esam atbildīgi par to, lai nodrošinātu viņiem nepieciešamo aprīkojumu, labāko iespējamo aprīkojumu izmantošanai šajās misijās. Tas vēl nav nodrošināts vairākās jomās. Mēs neesam nodrošinājuši nepieciešamo aprīkojumu telekomunikāciju jomā un – kas ir ļoti būtiski – civilajā jomā un civilo operāciju jomā. Mums trūkst aprīkojuma izlūkošanai un navigācijai. Es ceru, ka saistībā ar šo jautājumu nākotnē tiks sniegti konkrēti priekšlikumi un nodrošināta ciešāka sadarbība un ka mēs kopīgi īstenosim šādus projektus un novērsīsim trūkumus, ņemot vērā Eiropas principus.

Šajā ziņojumā ir iekļauta prasība nodrošināt Eirokorpusa nepārtrauktu atrašanos Eiropas Savienības rīcībā. Pēc manām domām, tas, salīdzinājumā ar sevišķu uzdevumu vienībām, kuras Eiropas Savienība var iesaistīt savās operācijās tikai uz sešiem mēnešiem, būtu liels solis uz priekšu. Es aicinu nodrošināt, lai Eiropas Drošības un aizsardzības koledža, ko pieminēja H. Kuhne, kļūtu par ko vairāk, nekā tikai virtuālu koledžu, un lai tā saņemtu nepieciešamos līdzekļus uzdevumu veikšanai.

  Jan Marinus Wiersma (PSE). – (NL) Priekšsēdētāja kungs, es vēlos sniegt vairākus komentārus attiecībā uz Eiropas Drošības stratēģiju, ko savā ziņojumā ir pieminējis mans labi ieredzētais kolēģis H. Kuhne. Viņš, strādāja pie šā ziņojuma, bez šaubām, saņemot pilnīgu manas grupas atbalstu, un es uzskatu, ka rezultāts ir lielisks. Tomēr arī es vēlos pievērst Augstā pārstāvja uzmanību vairākām piezīmēm.

Šī drošības stratēģija tiek īstenota un tika izstrādāta 2003. gadā kā būtisks jauninājums. Stratēģijas būtība, protams, nemainīsies. Mēs pašlaik diskutējam par tās pielāgošanu jaunajiem starptautiskajiem uzdevumiem, kuri ir mainījušies. Efektīva daudzpusība ir būtisks princips. Ļoti svarīga ir spēja apvienot civilos un militāros aspektus. Būtiska ir arī mūsdienu apdraudējumu analīze. Ir daudzi pozitīvi piemēri, kuri parāda, kā Eiropas Savienība J. Solana vadībā pēdējos gados ir risinājusi šos jautājumus. Patiesībā pieeja nav mainījusies, bet tiek risināts plašāks jautājumu loks. Visi saka, ka nevar runāt tikai par terorismu un tradicionālajām drošības problēmām – ir jāizpēta arī, cik lielā mērā problēmas saistībā ar energoapgādes drošību un klimata pārmaiņām attiecas uz mūsu drošības programmu. Tas arī ir plašāks jautājumu loks.

Tomēr es vēlos aizstāvēt arī šauro jautājumu loku. Tas ietver ne tikai ar valstu drošību, bet arī ar cilvēku drošību saistītos jautājumus. Pēc manām domām, pozitīvi ir vērtējams tas, ka H. Kuhne ir mēģinājis aizsākt šīs debates šeit, Parlamentā – vēl vienu uz cilvēkiem vērstu diskusiju, ņemot vērā to, ka nesen ANO notika diskusijas par „atbildību aizstāvēt”. Mums patiešām ir jāpārdomā, kā šo informāciju iestrādāt mūsu koncepcijā, un tādēļ es uzskatu, ka tas ir apkaunojoši, ka Eiropas Tautas partija (Kristīgie demokrāti) un Eiropas Demokrāti nevēlas piedalīties šo ideju izstrādē. Kad mēs runājam par cilvēku drošību, mēs ar to nedomājam iejaukšanos visās situācijās, kurās iespējams apdraudējums cilvēku drošībai, bet drīzāk to, ka šis būtiskais elements ir jāņem vērā.

Attiecībā uz plašo jautājumu loku ir svarīgi arī tas, ka, pateicoties Lisabonas līgumam – cerēsim un lūgsim Dievu, lai Īrija 12. jūnijā nobalsotu par šo līgumu, uz ko mēs liekam cerības –, Eiropas Savienība varēs strādāt ar plašo jautājumu loku, jo jaunieceltais Augstais pārstāvis, kuru par tādu ir jāsauc manas valsts dēļ, kļūs arī par Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietnieku un efektīvi koordinēs šā plašā jautājumu loka risināšanu.

Noslēgumā vēlos komentēt jautājumu saistībā ar Amerikas Savienotajām Valstīm. Drīz notiks vēlēšanas, un mēs nezinām, kas būs abi kandidāti. Jebkurā gadījumā ir skaidrs, ka, neatkarīgi no tā, kurš uzvarēs vēlēšanās – es, protams, ceru, ka tas būs Barack Obama – būs vieglāk sadarboties saistībā ar vairākiem jautājumiem. Piemēram, saistībā ar jautājumu par kodolieroču neizplatīšanu. John McCain ir daudz interesanta ko teikt šai saistībā. Gada beigās, iespējams, būs pienācis laiks iesniegt turpmākās iniciatīvas, piedāvāt slēgt jaunus nolīgumus, piemēram, attiecībā uz kodoldegvielas cikla dalīšanu. Es ceru, ka Augstais pārstāvis ir apņēmības pilns strādāt, lai to panāktu.

  István Szent-Iványi (ALDE). - (HU) Priekšsēdētāja kungs, Augstais pārstāvi, komisāra kungs, vispirms es vēlos paust atzinību J. Saryusz-Wolski un H. Kuhne par vispusīgajiem ziņojumiem; referenti ir paveikuši lielisku darbu. Viens no būtiskākajiem secinājumiem J. Saryusz-Wolski ziņojumā ir, ka stabilitāte Rietumbalkānu valstīs šodien ir Eiropas Savienības būtiskākā prioritāte. Es tam pilnībā piekrītu.

Attiecībā uz Kosovu uz spēles ir likta uzticība kopējai ārpolitikai un drošības politikai. Līdzšinējie panākumi nav pārāk iedvesmojoši – lai gan visas dalībvalstis atbalstīja M. Ahtisaari plānu, vēl nav panākta vienošanās par to, vai atzīt Kosovu. Bet vēl lielāka problēma ir tā, ka joprojām nav panākta vienošanās par nepieciešamību nodot UNMIK pilnvaras EULEX. Bet, ja tas nenotiks, Eiropas Savienība nevarēs pildīt savus solījumus, un tādējādi tiks apdraudēta tās uzticamība. Ļoti būtiski EULEX uzdevumi ir konstitucionālo tiesību nodrošināšana, funkcionējošas tirgus ekonomikas izveide, Kosovas daudznacionalitātes atjaunošana un savstarpējās uzticības radīšana starp šajā teritorijā dzīvojošajiem.

Eiropas Savienība nevar ļaut Kosovai panākt vēlamo saviem līdzekļiem. Mūsu politika attiecībā uz Rietumbalkānu valstīm ir jābalsta uz trīs pīlāriem. Pirmkārt, mums ir jāpiedāvā šīm valstīm ticama Eiropas perspektīva, otrkārt, mums ir stingri jāpieprasa nosacījumu ievērošana un, treškārt, mums ir jābūt konsekventiem. Tā būtu liela kļūda, ja mēs kādā brīdī attiecībā uz nosacījumiem neņemtu vērā politiskos apsvērumus vai ja mēs nekonsekventi piekāptos valstīm, kuras ar mums nesadarbojas, – piekāptos tādās jomās, kurās mēs nepiekāpjamies valstīm, kuras ar mums sadarbojas. Šie aspekti pilnīgi noteikti arī turpmāk apdraudēs uzticību Eiropas Savienībai.

Eiropas Savienība vēlas būt globāls spēlētājs, un tas ir vērtējams pozitīvi, bet tās būs tikai vēlmes līdz brīdim, kad tā spēs garantēt miera, stabilitātes un progresa iespējamību tās kaimiņos esošajās teritorijās. Paldies!