Debašu stenogramma

Trešdiena, 2008. gada 4. jūnijs - Brisele

19. 2006. gada ziņojums par KĀDP – Gada ziņojums par Eiropas Drošības stratēģijas un EDAP īstenošanu (debašu turpinājums)

  Priekšsēdētājs. – Mēs turpināsim kopīgās debates par Jacek Saryusz-Wolski ziņojumu (A6-0189/2008) par 2006. gada ziņojumu par KĀDP un Helmut Kuhne ziņojumu (A6-0186/2008) par Eiropas Drošības stratēģijas un EDAP īstenošanu.

  Ana Maria Gomes (PSE). – (PT) Es vēlos paust atzinību H. Kuhne par viņa lielisko ziņojumu un jo īpaši par neatlaidību attiecībā uz cilvēku drošības koncepcijas ieviešanu kopā ar principu, kurš paredz pienākumu aizsargāt, principu, ko šeit minēja arī J. Solana.

Šiem diviem elementiem ir jābūt kā pīlāriem, uz kuriem balstās Eiropas pieeja krīzes pārvarēšanas misijām. No vienas puses, lēmumam par intervenci valstī saskaņā ar EDAP ir jābūt pamatotam uz ANO Hartas interpretāciju, kurā uzsvērts pienākums aizsargāt – pienākums novērst genocīdu, kara noziegumus, etnisko tīrīšanu un noziegumus pret cilvēci.

No otras puses, ja Eiropas Savienība iesaistās krīzē, kuras risināšanai nepieciešams izmantot militārus līdzekļus, ir būtiski, lai spēka izmantošanā tiktu ievērota cilvēku drošības doktrīna. Tas nozīmē, ka Eiropas karaspēkam būtu jācenšas nodrošināt drošus apstākļus karadarbībā neiesaistītajiem civiliedzīvotājiem, nevis jāiznīcina ienaidnieks, lai gūtu militāru uzvaru.

Šie divi principi 21. gadsimta sākumā nodrošinātu Eiropai saskaņotu krīzes pārvarēšanas stratēģiju. Tādēļ Sociāldemokrātu grupas Eiropas Parlamentā ierosinātais 1. grozījums atspoguļo morālās, juridiskās un operatīvās prasības, ar kurām mēs sastopamies Afganistānā, Čadā un Libānā un ar kurām sastapsimies nākotnē.

Šo iemeslu dēļ es vēlos paust nožēlu, ka Eiropas Tautas partijas (Kristīgo demokrātu) un Eiropas Demokrātu grupa un Eiropas Apvienotā kreiso un Ziemeļvalstu Zaļo kreiso spēku konfederālā grupa noraida šo grozījumu. Šī reakcionārā alianse vēlas ignorēt cilvēktiesību primāro lomu – koncepciju, kura nostiprinātu EDAP misiju leģitimitāti un veicinātu labvēlīgu iedzīvotāju attieksmi pret tām.

  Andrew Duff (ALDE). - Priekšsēdētāja kungs, es baidos, ka ar šīs pēcpusdienas debatēm ir saistītas divas problēmas. Pirmā no tām ir tukšās frāzes, ko mēs dzirdam no labajā pusē pēdējās rindās sēdošajiem, par Lisabonas līgumu. Otrā ir saistīta ar to, ka ir jūtama pašapmierinātība no visu to klātesošo, tostarp manas, puses, kuri stingri aizstāv kopējo ārpolitiku, drošības un aizsardzības politiku. Plašās Eiropas Drošības stratēģijas mērķi nav jāapbrīno, bet tos ir jācenšas īstenot, diemžēl pārāk bieži Padome un dalībvalstis nespēj īstenot to lieliski izstrādātās stratēģijas.

Apvienotā Karaliste un Francija nespēja īstenot Senmalo līgumā noteiktos solījumus. Citas valstis uzstāj, ka ir jāīsteno uz taupību vērsta un savtīga politika, kura nosaka, ka izmaksām militārajā jomā ir jāpaliek nemainīgām. Kāda ir jēga no šādas politikas, ja mērķis ir sadalīt kopējo nastu? Patiesībā tikai 20 % no mūsu bruņotajiem spēkiem var piedalīties operācijās. Vairāku EDAP misiju īstenošanai trūkst līdzekļu. Eiropas mītnes neesamība saistībā ar EDAP sadrumstalo pavēlniecību un traucē apkopot resursus.

Bēdīgi ir tas, ka pārāk bieži mēs nemācāmies no savām kļūdām, un, tikai papildinot drošības stratēģiju, nebūs iespējams panākt uzlabojumus.

  Mario Borghezio (UEN). – (IT) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, es esmu dzirdējis par KĀDP programmu, bet smieklīgi ir tas, ka šo politiku vēlas īstenot Eiropa, kura nespēj pat nodrošināt kontroli pār savu ārējo robežu, kuru katru dienu pārkāpj tūkstošiem nelegālo imigrantu, nelegālo tirgoņu un organizētās noziedzības pārstāvju. Tā ir drošības politika bez pamata, J. Solana, ja šāds pamats pastāv, lūdzu, dariet mums zināmu, kāds tas ir.

Ziņojumos nepārtraukti tiek pieminētas klimata pārmaiņas, bet tiek ignorēta militāro uzbrukumu un teroristu uzbrukumu iespējamība, izmantojot bioloģiskos vai pat kodolieročus, lai gan šie apdraudējumi ir daudz nopietnāki un, iespējams, reālāki, ņemot vērā islāmistu teroristu draudus.

Eiropa nespēj izdarīt politiskus secinājumus. Piemēram, attiecībā uz Melnās jūras reģionu, kurš ir kā šaha galdiņš, kur netiek īstenota Eiropas politika. Un šāda situācija ir izveidojusies, neskatoties uz to, ka uz šā šaha galdiņa tiek izspēlēta mūsu energoapgādes un drošības nākotne. Kur ir Eiropas politiskā pieeja šajā šaha spēlē?

Lisabonas līgums nepiedāvās neko vairāk par to nedaudzo, kas jau ir sasniegts – Eiropas, kurai nav ģeopolitiska redzējuma, perspektīvu trūkumu. J. Solana, tas ir 10 gadus ilgās ārpolitikas pārvaldības rezultāts. Šajos pēdējos 10 gados jūs neesat panācis pilnīgi neko!

  Athanasios Pafilis (GUE/NGL). – (EL) Priekšsēdētāja kungs, abi ziņojumi skaidri atspoguļo Eiropas Savienības agresivitātes palielināšanos un imperiālistisko plānu attīstību. Ziņojumos ir noteiktas vairākas prioritātes 2008. gadam, kuru mērķis ir Eiropas kapitāla ekonomiskā, politiskā un militārā nostiprināšana pasaulē. Turklāt Eiropas Savienība patstāvīgi vai, ja tas nav iespējams, ar ASV un NATO palīdzību vēlas aplaupīt tautas un valstis.

Pirmajā ziņojumā viena no nozīmīgākajām tā daļām attiecas uz intervenci un karu uzsākšanu, pamatojoties uz tādiem tiesību aktos noteiktiem aizbildinājumiem, kā cīņa pret terorismu un „cilvēktiesību un demokrātijas aizsardzība”. J. Solana, 15. punktā ir noteikta parasti piemērotā, nepieņemamā un bīstamā pazīme, kura atšķir demokrātisku praksi no nedemokrātiskas. Kurš jums ir devis tiesības raksturot tautas kā demokrātiskas vai nedemokrātiskas? Šai saistībā jūs lietojat arī jauno terminu „cilvēku drošība” kā iemeslu preventīvu karu uzsākšanai.

Turklāt abos ziņojumos, jo īpaši otrajā, ir pausts atbalsts turpmākai Eiropas Savienības militarizācijai, norādot uz jaunu nepieciešamību izveidot sevišķu uzdevumu vienības un pastāvīgos Eiropas Savienības militāros spēkus. Tas ir iespējams, pateicoties Eirokorpusam, pastāvīgai, strukturētai sadarbībai un dalībvalstu bruņoto spēku iesaistīšanai Eiropas Savienības agresīvajos plānos. Mēs ejam NATO pēdās, palielinot ES budžeta daļu ieroču iegādei un militārajiem izdevumiem. Militāro misiju, it kā nemilitāras policijas un tiesībaizsardzības iestāžu aizsegā tiek nostiprināta sadarbība starp ES un NATO. Patiesībā šie speciālisti sagatavo un īsteno ES militārās kampaņas. Jūs lielīgi apgalvojat, ka ir īstenotas 17 militārās misijas, un aicināt īstenot vēl citas.

Eiropas Savienība, ko jūs veidojat, ir kara, agresijas un imperiālisma savienība. Šā iemesla dēļ cilvēkiem ir jāiet pretošanās, nepakļaušanās un nepaklausības ceļš.

  Sylwester Chruszcz (NI). – (PL) Priekšsēdētāja kungs, mēs šodien runājam par kompetences jomu, kura līdz šim bija atstāta suverēnu Eiropas valstu ziņā. Šodien - un jo īpaši pēc jaunās Lisabonas Eiropas Konstitūcijas ieviešanas - ES ārpolitikas un drošības politikas bieds vairāk nekā jebkad agrāk kļūs par realitāti.

Kā Polijas deputāts es nevēlos un arī nevaru piekrist tam, ka Brisele, nevis Varšava, lemj par Polijas ārpolitiku un ka vācu ģenerāļi militārajā mītnē ārpus Berlīnes vai Briseles rūpējas par mūsu drošību. Es arī nevēlos, lai poļu karavīri zem ES karoga un tās formas tērpos cīnītos citu valstu interesēs dažādās Eiropas un pasaules vietās.

Pašlaik vērojamās tendences un jaunā vienotas Eiropas valsts atvērtā struktūra nav pieņemama. Jūs, protams, varat apmuļķot savas tautas, pat nenoskaidrojot, ko tās domā par Eiropas Savienības kā lielvaras izveidi, bet ātrāk vai vēlāk šis projekts sairs putekļos.

  Tunne Kelam (PPE-DE). - Priekšsēdētāja kungs, šodien ir jārunā par to, ka KĀDP vairāk nekā jebkad agrāk ir jābūt pamatotai uz kopējām Eiropas vērtībām. Aizvien biežāk sastopamajām drošības problēmām ir tikai viens pārliecinošs risinājums – solidaritāte un uzlabota kopējo ārpolitiku un drošības politiku saskaņošana. Šie uz vērtībām pamatotie mērķi ir uzskatāmi par prioritāriem, salīdzinot ar divpusējām attiecībām, un Javier Solana bija taisnība, sakot, ka patiešām nozīmīgs aspekts ir politiskā griba.

Attiecībā uz energoapgādes drošību es vēlos aicināt Komisiju un Padomi nopietni ņemt vērā Parlamenta pagājušā gada septembrī pieņemto nostāju jautājumā par energoapgādes drošību, kurā iekļauti arī ieteikumi institucionāliem uzlabojumiem.

Šajā ziņojumā ir pausts aicinājums Komisijai koncentrēt spēkus, lai veiksmīgi tiktu pabeigts Nabucco cauruļvads. Es domāju, ka runa nav par šo vai kādu citu – mums lietpratīgi un efektīvi ir jābūvē pašiem savs cauruļvads.

Noslēgumā vēlos teikt, ka ir pēdējais laiks, kā jau referents H. Kuhne minēja, efektīvi risināt informācijas drošības problēmas. Es vēlos lietot terminu „kiberterorisms”. Pirms gada viens miljons datoru visā pasaulē tika mobilizēti, lai bloķētu valsts iestāžu un banku darbību Igaunijā. Es domāju, ka arī Eiropas Parlamentam ir jāizstrādā konkrēts plāns, kā draudu gadījumā rīkoties ar jaunākajām tehnoloģijām, kuras līdz šim, šķiet, apsteidz ar Lisabonas stratēģijas īstenošanu panākto progresu.

  Adrian Severin (PSE). - Priekšsēdētāja kungs, es vēlos runāt par principa jautājumu, proti, šā Parlamenta neokonservatīvo pieeju ES ārpolitikai un drošības politikai. Tā vien šķiet, ka daži no mums uzskata, ka jebkuras ārpolitikas būtība ir atkarīga no politiskā režīma, kurš to īsteno; tādēļ izskatās, ka par mūsu galveno mērķi ir kļuvusi mūsu politiskā modeļa uzspiešana. Diemžēl Eiropas Savienībai trūkst gan lēmumu pieņemšanas mehānismu, gan arī līdzekļu efektīvas intervences politikas īstenošanai.

Mums ir jāmaina šī pieeja, izmantojot reālismu par pamatu mūsu ārējām attiecībām. Tas nozīmē, ka ir skaidri jānosaka mūsu ārpolitikas mērķi, pamatojoties uz Eiropas pilsoņu kopējām eksistenciālajām interesēm; ir jānodrošina līdzsvars starp mērķiem un resursiem un jāatzīst, ka pasaules arēnā ir spēlētāji, kuri atšķiras no mums un kuriem ne vienmēr svarīgas ir mūsu vērtības; ir jāmācās sadarboties ar šiem spēlētājiem un jābeidz paštīksmināties, lai meklētu iespējas piedalīties sarunās un sadarboties ne tikai ar mūsu draugiem, bet arī oponentiem.

Pilnīgi noteikti ir jācenšas panākt, lai pēc iespējas vairāk sarunu partneru kļūtu par mūsu draugiem, bet, pirms mēs to darām un arī šā procesa laikā, pēc manām domām, mums ir jāmācās sadarboties ar tiem, kuri nav mums līdzīgi. Es uzskatu, ka mēs kļūtu pievilcīgāki mūsu izmantoto līdzekļu dēļ, mūsu rīcības dēļ, popularizējot mūsu uzdevumus, nevis mērķu dēļ, tādējādi galu galā popularizējot mūsu modeli pasaulē.

  Paweł Bartłomiej Piskorski (ALDE). – (PL) Priekšsēdētāja kungs, runājot par Eiropas Savienības kopējo ārpolitiku šodien, mums ir jāņem vērā vairāki aspekti. H. Kuhne un J. Saryusz-Wolski ziņojumi ir patiešām kvalitatīvi sagatavoti, bet dažu elementu trūkst.

Es vēlos uzsvērt, ka mums ir jāpievērš lielāka uzmanība Eiropas ārpolitikas, tostarp tās aizsardzības aspekta, skaidrošanai sabiedrībai. Mūsu pilsoņi, mūsu sabiedrība ļoti labi zina, ko no mums, no Eiropas Savienības var sagaidīt – lauksaimniecības politiku, infrastruktūras politiku –, bet viņiem nav skaidrības attiecībā uz Eiropas ārpolitiku un aizsardzības politiku, kā arī ar to saistītajiem aspektiem. Neaizmirsīsim, ka darbības sākumposmā Eiropas Savienība risināja citas problēmas.

Ir arī būtiski ņemt vērā Lisabonas līgumu, kurš, kā es ceru, stāsies spēkā pēc iespējas drīzāk un kalpos par pamatu jaunām ES iniciatīvām, kā arī nodrošinās vienu no Lisabonas līguma piemērošanas rezultātiem – pēc iespējas efektīvāku instrumentu kopumu. Vairāki runātāji lielākoties pievērsās militāriem jautājumiem. Sevišķu uzdevumu vienības un ar Eiropas aizsardzību saistītie jautājumi, protams, ir ļoti svarīgi, bet ne mazāk svarīgi ir diskutēt par Eiropas diplomātisko modeli, kā arī par diplomātisko dienestu darbības virzieniem.

Būtiski ir arī tas, ka ziņojumā ir uzsvērta ES ārpolitikas un aizsardzības politikas saistība ar dažādām ļoti svarīgām Eiropas Savienības darbības jomām. Ir svarīgi arī uzsvērt, ka mēs, domājot par kopējo Eiropas politiku, ņemam vērā arī kopējās enerģētikas politikas un energoapgādes drošības aspektus.

Noslēgumā vēlos teikt, ka ir būtiski, ka mēs domājam par ārpolitiku un drošības politiku kā par drošības, stabilitātes un demokrātijas jomas paplašināšanu. Šai saistībā es ar lielu gandarījumu vēlos paust atbalstu Balkānu reģionam un Gruzijai pievērstajai uzmanībai.

  Andrzej Tomasz Zapałowski (UEN). – (PL) Priekšsēdētāja kungs, Eiropas iedzīvotāju drošības veicināšana ir viens no būtiskākajiem Eiropas Savienības uzdevumiem. Ja mēs izvērtētu pēdējos gados īstenoto Kopienas politiku, mēs redzētu, ka militārais spēks aiz politiskajiem centieniem ir nepietiekams. Dažas Eiropas valstis, cenšoties sasniegt savus godkārīgos mērķus, mēģina politiski un militāri konkurēt ar NATO, kuras dalībvalstis tās ir. Koncentrēšanās uz kopēju sevišķu uzdevumu vienību izveidi un pavēlniecības kompetences jomas palielināšanu tā vietā, lai uzlabotu noteiktu dalībvalstu vienību profesionalitāti, ir kļūda. Arī tā ir kļūda, ka mēs pilnībā neizmantojam NATO struktūru sniegtās iespējas.

Kopienas spēkam vajadzētu būt pamatotam uz spēcīgiem dalībvalstu bruņotajiem spēkiem. Eiropas Savienībai ir jānovērš konflikti Eiropā, kuru risināšana pašlaik ir apturēta, ne tikai sniedzot paziņojumus, bet veicot reālas politiskas darbības. Nesenās problēmas Gruzijā daļēji bija saistītas ar Eiropas Savienības sniegto atbalstu Kosovai.

  Francisco José Millán Mon (PPE-DE). – (ES) Priekšsēdētāja kungs, J. Saryusz-Wolski ziņojums, kuru mēs rīt pieņemsim, ir visaptverošs ziņojums un līdzsvarotā veidā sniedz plašu informāciju gandrīz par visiem pasaules reģioniem, ko ietekmē Eiropas Savienības ārpolitika. Tā kā man ir dotas tikai divas minūtes, es runāšu tikai par dažiem no ziņojumā minētajiem horizontālajiem aspektiem.

Šodien par ārpolitiku nevar runāt, ņemot vērā tikai ģeogrāfiskos aspektus. Ir vairāki jautājumi, saistībā ar kuriem ir jāņem vērā globālie, horizontālie aspekti, un tie ir tik būtiski, ka tām valstīm, uz kurām galvenokārt attiecas Eiropas Savienības ārpolitika, ir jāiesaistās šo jautājumu risināšanā. Kā būtiskākos no šiem jautājumiem es vēlos minēt cīņu pret terorismu un organizēto noziedzību. Izstrādājot ārpolitiku un drošības politiku, šiem jautājumiem ir jāpievērš īpaša uzmanība.

Vēl viens būtisks jautājums ir migrācija un cīņa pret nelegālo migrāciju. Mums ir jānodrošina izcelsmes un tranzīta valstu sadarbība, un Eiropas Savienībai ir jāiesaistās, stingri risinot ārpolitikas jautājumus. Īsumā vēlos teikt, ka, ja mūsu mērķis ir izveidot drošības, brīvības un tiesiskuma telpu Eiropas Savienībā, tad ārlietu jautājumi, kā jau minēts J. Saryusz-Wolski ziņojumā, ir ārkārtīgi svarīgi. Tie nav jautājumi, par kuriem ir atbildīgi tikai iekšlietu ministri vai tieslietu komisārs.

Vēl viens prioritārs horizontālais aspekts ir energoapgādes drošība. Ņemot vērā dalībvalstu lielo atkarību no ārējiem piegādātājiem, mums ir jāvirzās uz kopēju Eiropas Savienības ārpolitiku energoapgādes jomā. Turklāt klimata pārmaiņu problēmas globālo mērogu dēļ Eiropas Savienībai ir nepieciešama ārpolitika, lai rastu efektīvu risinājumu šim apdraudējumam.

Dāmas un kungi, pēc manām domām, ir būtiski panākt progresu attiecībā uz visiem šiem jautājumiem un attiecībā uz Eiropas Savienības ārpolitiku. Tie ir jautājumi, kas skar pilsoņus, un pilsoņi uzskata, ka Eiropas Savienībai ir jāpalīdz tos efektīvi risināt, jo valstis kopīgi īsteno savu suverenitāti tieši tādēļ, lai risinātu problēmas, kuras sniedzas pāri valstu robežām un tādēļ ir kļuvušas par globālām problēmām.

Tādējādi, panākot progresu šajās jomās, Eiropas Savienība spēs labāk pamatot savu pastāvēšanu un nostiprināt tās leģitimitāti, ciktāl tā attiecas uz sabiedrisko domu un pilsoņu uzskatiem.

  Justas Vincas Paleckis (PSE). - Priekšsēdētāja kungs, es vēlos paust atzinību abiem referentiem un piekrītu, ka, izvērtējot KĀDP, ir jāņem vērā Lisabonas līgums.

Ja šīs debates notiktu pēc desmit dienām, pēc izšķirošā referenduma – un es domāju, ka Īrija teiks „jā” –, tad debates būtu vēl konkrētākas un optimistiskākas.

Mūsdienās, kad apdraudējumi ir aizvien biežāk sastopami un rodas dažādās jomās, tad, ja ES nevar runāt vienbalsīgi, ir būtiski, lai tā runātu vismaz saskaņotāk un stingrāk. Es pilnībā piekrītu J. Solana viedoklim.

Nebūs viegli sākt sarunas par ES un Krievijas nolīgumu. Pēc pusotra gada ilgas kavēšanās pastāv risks, ka mēs zaudēsim tādu pašu laika periodu un vēl ilgāku, ja mēs nekoncentrēsimies uz visbūtiskākajiem jautājumiem. Tieši tādēļ 27 valstīm ir jāsaskaņo savas intereses, galvenokārt pievēršot uzmanību kopējām un visām valstīm būtiskām interesēm. Ja sarunas tiks atliktas vai nenotiks, Maskava aicinās uz divpusējām sarunām Romu vai Viļņu, Berlīni vai Budapeštu, Parīzi vai Sofiju. Tā nav pievilcīga iespēja, jo īpaši jaunajām dalībvalstīm.

Ņemot vērā klimata pārmaiņu draudus, Komisijas un Padomes atbilde tika sniegta ļoti savlaicīgi, nosaucot šo jautājumu par pamatjautājumu. Eiropas Parlamentam ir nepārtraukti jāseko līdzi un jākontrolē plānu un pasākumu īstenošana, cīnoties pret šo apdraudējumu.

  Anneli Jäätteenmäki (ALDE). - (FI) Priekšsēdētāja kungs, šajā ziņojumā ir uzsvērta cilvēktiesību un civiltiesību nozīme, un tas ir vērtējams pozitīvi. Arī tendences energoapgādes drošības jomā ir minētas kā ļoti svarīgas. Ziņojumā ir nosodīta trešo pušu, galvenokārt Krievijas, rīcība, izmantojot enerģiju kā politisku instrumentu, kā arī dalībvalstu vēlme slēgt divpusējus nolīgumus enerģijas jomā, nesaskaņojot tos ar Eiropas Savienību.

Eiropas Savienībai patiešām ir jāpaskatās uz sevi no malas. Krievija sadarbojas tieši ar ES dalībvalstīm tādēļ, ka ES nav vienotas vai saskaņotas energoapgādes politikas. Reizēm pat šķiet, ka dalībvalstis nevēlas, lai tāda tiktu īstenota. Ir jāatzīst Krievijas kā būtiska, iespējams, pat visbūtiskākā ES partnera loma energoapgādes jomā. Sadarbojoties ar Krieviju energoapgādes jomā, ir jācenšas panākt tāda situācija, kurā ieguvējas būtu abas puses. Pēc manām domām, šo abpusēji izdevīgo situāciju ir iespējams nodrošināt, pamatojoties uz politisko gribu un aizmirstot lielu daļu aizspriedumu.

Krievijas un ES kopīgi īstenotai energoapgādes politikai ir jābūt pamatotai uz sadarbību, nevis konfrontāciju. Pašlaik dažas valstis, tostarp dažas ES valstis, cenšas kavēt sadarbību, izmantojot konfrontējošus paņēmienus. Jau labu laiku Krievija vēlas kļūt par Eiropai līdzvērtīgu partneri. Lai tā būtu. Bet mēs pilnīgi noteikti zinām, ka sarunas ar Krieviju nebūs vieglas.

Ir jānodrošina lielāka ES kopējās ārpolitikas un drošības politikas ietekme uz starptautiskajām politikām. Es patiešām atbalstu to, ka Parlamentam ir jāizdara spiediens uz Padomi, lai tiktu popularizēta ideja par ES uzņemšanu Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes sastāvā. Kamēr ES nebūs ieguvusi pastāvīgā locekļa statusu, tai būs grūti paust vienotu nostāju.

  Miroslav Mikolášik (PPE-DE). - (SK) Šis dokuments ir pamatots uz Padomes 2003. gada decembrī pieņemto Eiropas Drošības stratēģiju un 2007. gada maija rezolūciju par kopējo ārpolitiku un drošības politiku. Es atzinīgi vērtēju referenta, Ārlietu komitejas priekšsēdētāja J. Saryusz-Wolski paveikto darbu, kurš ir izstrādājis visaptverošu un augstas kvalitātes tekstu, par kuru mums rīt balsot.

Es vēlos uzsvērt vairākus aspektus saistībā ar Eiropas ārpolitiku, kuru nav iespējams īstenot bez stratēģiskas sadarbības ar mūsu spēcīgāko sabiedroto – Amerikas Savienotajām Valstīm. Šī sadarbība ir atbilstīgi noteikta ES un ASV Transatlantisko partnerattiecību nolīgumā, kurš regulē arī ekonomiskās attiecības. Šis jautājums ir cieši saistīts arī ar militāro sadarbību ne tikai ar ASV, bet arī ar NATO. Ir, protams, jāprecizē un reizi par visām reizēm jānosaka, vai drošības vairogs, ko nodrošina Polijā un Čehijas Republikā izvietotā radaru sistēma, tiks izmantots Eiropas kopējo interešu efektīvai aizsardzībai, vai arī tās izveide ir vienpusēja iniciatīva, kura īstenota, lai aizsargātos pret apdraudējumiem no Āzijas puses. Šai saistībā es īpaši vēlos pieminēt Irānas rīcību Tuvajos Austrumos.

Mēs visi zinām, ka Irāna sniedz militāru un finansiālu atbalstu Sīrijai, jo īpaši šajā reģionā esošajām teroristu grupām - grupām, kuras rada nepārtrauktu apdraudējumu stabilitātei un mieram, īstenojot Hezbollah operācijas Libānas dienvidos un Sīrijā. Irāna neslēpj savus nolūkus panākt hegemonisku stāvokli, un tās militārā kodolprogramma ir paredzēta šā mērķa sasniegšanai. Lai nu kā, es vēlos noskaidrot, vai šodien notiekošajās debatēs par ārpolitikas dokumentu mēs varam atsaukties uz Lisabonas līgumu, kurš tika pieminēts vairākkārt, ja šis līgums vēl nav stājies spēkā, jo visas dalībvalstis vēl nav pabeigušas ratifikācijas procesu. Man ir vēl viens jautājums – uz kādu tiesību normu pamata Eiropas Savienība nosūtīja EULEX misiju uz Kosovu? Vai tikai tā nebija ante legem tiesību norma? Es esmu pārliecināts, ka neviena ANO rezolūcija neattaisno šādu rīcību.

SĒDI VADA: Edward McMILLAN-SCOTT
Priekšsēdētāja vietnieks

  Ioan Mircea Paşcu (PSE). - Priekšsēdētāja kungs, pasaule, kurā ES ir aicināta tiekties pēc vienotas ārpolitikas, ik dienu kļūst sarežģītāka. Paredzamā ekonomiskā lejupslīde, ko veicina pastāvošā finansiālā krīze un pieaugošās enerģijas izmaksas, neapmierinošais stāvoklis transatlantiskajās attiecībās un Krievijas pieaugošā pašpārliecinātība, kas Eiropai arvien biežāk liek sadurties ar vecajām ģeopolitiskajām problēmām, kuru risināšanai tā vairs nav piemērota, ir tikai esošās starptautiskās vides atspoguļojums.

Šajā sakarā, uz ES pieaugošās atkarības fona no Krievijas piegādēm, enerģētikai ir tendence kļūt par lakmusa testu ES kopējās ārpolitikas sekmju un nepilnību noteikšanā, jo ir atšķirība vai Eiropa piekrīt veidot vienotu enerģētikas tirgu un līdz ar to ar piegādātājiem, pirmkārt, ar Krieviju, darboties vienoti vai arī, saglabājot pastāvošo dalījumu starp valstīm, par labāku atzīstot divpusējos piegāžu līgumus, lai apmierinātu pieaugošās vajadzības pēc enerģijas. Patlaban pasaules politikas pirmkārt un galvenokārt ir saistītas ar gāzi un naftu.

  Colm Burke (PPE-DE). - Priekšsēdētāja kungs, es atbalstu kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KĀDP), kā arī Eiropas drošības un aizsardzības politikas (EDAP) pilnveidošanu un pārmaiņas, ko šajās politikas jomās ievieš Lisabonas līgums. Tāda ir arī Īrijas valdības nostāja. Šīs pārmaiņas palīdzēs ES novērst konfliktus un uzlabot krīzes pārvaldību, vienlaicīgi nodrošinot jauno nolīgumu pilnīgu atbilstību Īrijas tradicionālajai militārās neitralitātes politikai.

Godājamajiem Sinn Fein tūristiem, kas izplata nepatiesu informāciju par Lisabonas līgumu, es saku, ka Īrijā ir trīskārša drošības sistēma pret karaspēka izvietošanu: pirmkārt, ir nepieciešams ANO lēmums, otrkārt, ir nepieciešams valdības lēmums un, treškārt, ir nepieciešams Dįil Éireann – valsts parlamenta apstiprinājums. Lisabonas līgums šajā sakarā neko nemaina.

Pašreizējā ANO apstiprinātā ES misija Čadā, kurā Īrijai ir vadošā loma, ir lielisks piemērs ES darbībai šajā jomā. Kā cilvēks, kurš nesen ir apmeklējis Čadu un ES miera uzturēšanas misijas bāzi šīs valsts austrumos, esmu pārliecināts, ka šī misija spēs garantēt nodrošinājumu humānās palīdzības sniegšanai simtiem un tūkstošiem bēgļu un pārvietotajām personām, kā arī nodrošinās humānās palīdzības darbinieku drošību. Šī EDAP misija Čadā ir pirmā ES uzsāktā miera uzturēšanas operācija, kurā visas iesaistītās puses darbojas gandrīz pilnīgā saskaņā.

Īrija ir piedalījusies arī citās misijās: policijas apmācības misijās Palestīniešu teritorijās, miera procesa uzraudzībā starp nemierniekiem un Indonēzijas valdību, kā arī atbalsta sniegšanā policijas iestādēm Bosnijā.

Kopš 2003. gada ir bijušas vairāk nekā 20 šādas misijas. Lūgumi ES sniegt atbalstu un palīdzību šajās jomās tiek izteikti arvien biežāk. Galvenais attiecībā uz visām šīm iniciatīvām ir tas, ka to nolūks ir ES miera uzturēšanas un krīzes pārvaldības pasākumus padarīt efektīvākus.

No valsts viedokļa, mēs saglabājam veto tiesības attiecībā uz jebkuru darbību, kurai mēs nepiekrītam, un mēs saglabājam suverēnās tiesības izlemt par mūsu piedalīšanos jebkurā krīzes pārvaldības misijā saskaņā ar mūsu likumdošanas prasībām. Šis ir viens no daudzajiem iemesliem, kādēļ Īrijas pilsoņiem 12. jūnijā ir jādodas uz vēlēšanām paust savu „jā”.

  Priekšsēdētājs. − Pirms turpinām, es vēlos aicināt visus mūsu viesus uz viesu balkonu, jo īpaši grupu no mana vēlēšanu apgabala Jorkšīrā un Hambersaidā.

  Anna Záborská (PPE-DE). – (FR) Priekšsēdētāja kungs, Augstais komisār, es vēršos tieši pie jums, lai vaicātu par kristiešu vajāšanām Alžīrijā. Ko Eiropas Savienība ir darījusi saistībā ar kristiešu vajāšanu, kas notiek valstī ar kuru mums ir ciešas saiknes? Reliģiskā brīvība ir noteikta Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 18. pantā, kura paredz, ka katrai valstij ir pienākums nodrošināt, lai šīs tiesības tiktu ievērotas. Alžīrija ir Apvienoto Nāciju Organizācijas locekle, taču šīs pamattiesības ignorē. Kristieši ir pilsoņi, kuriem ir savas tiesības, viņiem ir tiesības piekopt savu reliģiju, tāpat kā jebkurai citai reliģiskajai kopienai. Tādēļ es lūdzu jūs, Augstais komisār, izmantot visus tiešos un netiešos diplomātiskos ceļus, lai izbeigtu kristiešu vajāšanu. Šeit ir runa arī par uzticēšanos ticību Eiropas Savienībai.

  Hubert Pirker (PPE-DE). – (DE) Priekšsēdētāja kungs, komisār, Solana kungs, es uzskatu, ka šīs debates ļoti skaidri parāda, ka Eiropas Savienība var būt īsta politiska savienība tikai noteiktos apstākļos. Pirmkārt, tikai tad, ja tiek ratificēts Lisabonas līgums, otrkārt, tikai tad, ja pastāv patiesa Eiropas drošības un aizsardzības politika, kas atbilst savam nosaukumam, tas ir, tikai tad, ja to pilnveido par kaut ko labāku. Tad Eiropas Savienībai būs iespēja pārtapt no pasaules mēroga maksātāja par pasaules mēroga dalībnieku.

Bez šaubām sākotnējie centieni Čadā nebija mūsu veiksmes stunda, taču tā bija situācijas izpēte, ko mums, kā Eiropas Savienībai, bija iespēja iepazīt, jo nesaprašanās, pavisam vienkārši, kļuva acīm redzamas. Tas vēlreiz parādīja, ka Eiropas Drošības un aizsardzības politikai ir vajadzīgas saderīgas sistēmas un veikli mehānismi karaspēka izmantošanai. Laiks runām ir beidzies, tagad mums ir jārīkojas!

  Csaba Sándor Tabajdi (PSE). - (HU) Priekšsēdētāja kungs, es vēlētos sveikt Kuhne kungu par viņa lielisko ziņojumu. Viņam ir pilnīga taisnība, ka 2008. gads būs noteicošais gads Kopējai ārpolitikai un drošības politikai. Ne tikai Lisabonas līguma dēļ, bet arī tādēļ, ka Kosova būs lielākais pārbaudījums vai ES ir gatava izveidot politiku, kas vajadzīga Kosovai. Diemžēl starp ANO un ES nav vienošanās, un diemžēl mēs neesam arī gatavi intelektuālā līmenī, jo no pieredzes Bosnijā – Hercegovinā neesam mācījušies.

Attiecībā uz otru ziņojumu, pret Krieviju vērsto viedokli Saryusz-Wolski kunga ziņojumā, es uzskatu par neveiksmīgu. Krievija var tikt kritizēta un tā ir jākritizē, taču vienlaicīgi un neizbēgami tā ir stratēģiskais partneris un abpusēji izdevīgi ir padziļināt sadarbību ar to. ES dalībvalstis ir noslēgušas divpusējos līgumus, ne tāpēc, ka nav kopējās enerģētikas politikas, bet gan tādēļ, ka kopējai enerģētikas politikai nav nekā kopīga ar dalībvalstu interesēm, kur dalībvalstis šo politiku varētu pielāgot vai tai sekot, un tieši tāpēc Saryusz-Wolski kunga kritika ir nepieņemama. Paldies par jūsu uzmanību.

  Monika Beňová (PSE). - (SK) Arī es, tāpat kā runātāji pirms manis, vēlos izteikt savu pateicību par Saryusz-Wolski kunga un Kuhne kunga paveikto darbu, proti, par to, ka viņi savā ziņojumā ir panākuši līdzsvaru starp sociālajiem, juridiskajiem un ekonomiskajiem aspektiem. Es domāju, ka nākotnē būs ļoti nozīmīgi pievērst lielāku uzmanību un labāk sagatavoties darījumiem ar mūsu diviem lielākajiem partneriem: Amerikas Savienotajām Valstīm un Krieviju. Krievijā ir jauns prezidents. Drīz Amerikas Savienotajās Valstīs būs jaunā administrācija. Līdz ar to mūsu kopējā ārpolitikā būtu pareizi pievērst uzmanību tieši šīm abām valstīm.

Attiecībā uz ekonomisko dimensiju, par prioritāti jāizvirza energodrošība Eiropas Savienībā. Es ceru, ka sarunās ar Krievijas Federāciju tiks panākta virzība šajā jautājumā. Tā kā mēs šeit spriežam par diviem mūsu partneriem, ļaujiet man teikt, ka mūsu attiecības sekmētu tas, ka mēs darbotos kā līdzvērtīgi un vienlīdz kompetenti partneri – kā ar Amerikas Savienotajām Valstīm tā arī ar Krievijas federāciju – un, ja mūsu politikas būtu līdzsvarotas. Nobeigumā, priekšsēdētāja kungs, vēlos teikt, ka es atzinīgi vērtēju atsauces uz Lisabonas līgumu. Atsaucoties uz to ziņojumā, mēs parādām, ka Parlaments paredz, ka tas tiks ratificēts un ir pilnībā tam gatavs.

  Miloslav Ransdorf (GUE/NGL). - (CS) Paldies, priekšsēdētāja kungs. Solana kungs diezgan ilgi nebija redzēts mūsu vidū un es biju satraucies par viņa veselību. Nu redzu, ka viņš ir sveiks un vesels, ka viņš nav pakāries pēc Kosovas notikumiem, kā Jūda Iskariots. Tas nozīmē, ka es viņam varu pajautāt vai viņš zina, ka Hasim Thaci un viņa biedri ir tirgojušies ar Serbijas gūstekņu orgāniem. Vai viņš to zināja vai nē?

  Mieczysław Edmund Janowski (UEN). – (PL) Priekšsēdētāja kungs, abi referenti ir izpelnījušies lielu atzinību no manas puses. Šie ir labi dokumenti. Tomēr es vēlos pievērst uzmanību atsevišķiem jautājumiem, kas saistīti ar ārpolitiku un aizsardzības politiku. Man prātā ir Eiropas iespējas šādās jomās:

demogrāfija – šis potenciāls ir samazinājies. Ekonomiskais potenciāls nav slikts, taču mūs apdraud finansiālās krīzes. Militārais potenciāls – sadalīts, izkliedēts – mēs redzam kāds tas ir. Enerģētikas potenciāls, potenciāls ūdens un pārtikas pieejamībai. Mēs esam runājuši arī par citiem draudiem, taču es vēlos tos papildināt, piemēram, ar epidemioloģiskajiem draudiem un draudiem informācijas drošībai. Ārpolitikai šodien, manuprāt, ir jāietver savienība ar valstīm, kas ir mums tuvas civilizācijas ziņā, ar tām valstīm, kas vēlas sadarboties mums ir jāsadarbojas un pret pārējiem mums ir jābūt stingrai nostājai.

  Csaba Sógor (PPE-DE). - (HU) Pirms 88 gadiem Eiropas lielvalstis pieņēma atsevišķus lēmumus par drošības politiku noslēdzot Trianonas līgumu, kas izbeidza Pirmo Pasaules karu. Tajā tika ignorētas nacionālo minoritāšu tiesības vai arī tās nodrošinātas tikai uz papīra. Pēc Otrā Pasaules kara noslēgtais Parīzes līgums arī šīs problēmas neatrisināja. Drošības politikas jautājumi tika ierobežoti nodrošinot tikai robežu neaizskaramību. Daudzas no tajā laikā izveidotajām robežām vairs nav, nepastāv vairs arī Čehoslovākija un Dienvidslāvija.

Minoritāšu jautājums pastāv joprojām. Galu galā mēs ungāri esam astoņās valstīs, no kurām tikai Slovēnija ir spējusi pārliecinoši atrisināt ungāru kopienas tiesības. Saskaņā ar ziņojumu, ir jāiegūst sekmes minoritāšu tiesību aizsardzības jautājumus patiesi saskaņojot ar Eiropas Standartiem.

Taču ar kādiem Eiropas Savienības standartiem? Būtu labi pastāvēt uz to, ko mēs sagaidām no Rietumbalkāniem pašā Eiropas Savienībā. Latīņu sakāmvārds saka „Ja gribat mieru, tad gatavojieties karam”. Šodien mēs gribam drošu Eiropu. Minoritāšu tiesības ir jāatrisina gan ES, gan arī ārpus tās, izmantojot reģionālās un kultūras autonomijas instrumentus, kas ir pārbaudīti Eiropas rietumu daļā. Paldies.

  Günter Verheugen, Komisijas priekšsēdētāja vietnieks. − (DE) Priekšsēdētāja kungs, tāpat kā Solana kungs, kas runāja pirms manis, arī es uzskatu, ka šīs debates ir parādījušas, ka Eiropas ārpolitikas un drošības politikas galvenajās ievirzēs pastāv plaša vienprātība, par ko es ļoti priecājos.

Es vēlētos sniegt īsus komentārus par trim jautājumiem. Vispirms vēlos atgriezties pie jautājuma par drošības definīciju: es neticu, ka mēs esam pavisam nomaļus. Neviena no galvenajām globālajām problēmām, ar ko mēs saskaramies tagad vai kas būs jārisina tuvākajā nākotnē, nav nesaistīta ar drošības politikas dimensiju. Pat finanšu tirgus krīzei ir drošības politikas dimensija, tāpat kā situācijai ar pārtiku un patēriņa precēm, kā arī ierastajiem jautājumiem.

Tomēr risks, ka mūsu ārpolitika var kļūt militarizēta vai arī, ka Eiropas Savienība var kļūt militarizēta nepastāv, jo militāru atbildi uz šādiem draudiem var izmantot tikai visretākajos gadījumos. Ja tā tiek izmantota, tad visbiežāk tādēļ, lai izveidotu drošu vidi, pamatuzdeumu veikšnai, un tā būs politiska rakstura un attieksies uz pilsonisko sabiedrību. Tomēr mums ir jābūt gataviem veikt abus. Mums ir jābūt gataviem abām iespējām, un tieši šāda ir Eiropas Savienības politikas virzība. Turklāt, mēs, kā neviens cits, esam nolemti pasaules krīžu risināšanai, jo mums ir pieejams plašs līdzekļu klāsts, lai īstenotu mūsu stratēģijas.

Eiropas Savienība var izveidot ne vien Kopējo ārpolitiku un drošības politiku (KĀDP) un Eiropas drošības un aizsardzības politiku (EDAP), bet arī dažādus Kopienas instrumentus, piemēram, instrumentus stabilitātes un attīstības sadarbībai kopumā, kā arī humānās palīdzības un civilās aizsardzības mehānismu.

Mums ir jānodrošina, pareizu instrumentu izvēle vienmēr un saprātīga mijiedarbība starp iesaistītajām pusēm. Nevar būt šaubu par to, ka viena no lielākajām Lisabonas līguma priekšrocībām, kad tas stāsies spēkā, ir tā, ka šī saskaņotā un efektīvā mijiedarbība, kļūs krietni vienkāršāka.

Nobeigumā atļaujiet man rezumēt, ka jautājums būtībā ir par to vai mūsu kopējā politiskā griba ir izmantot šīs iespējas. Iespējas mums ir, un no mums ir vajadzīga tikai vēlēšanās tās izmantot. Mums tās ir jāizmanto, rīkojoties vienoti un saskaņoti. Patiesībā, pastāvošajā situācijā mums nav citas izvēles. Mēs vienkārši nevaram atļauties rīkoties nesaskaņoti vai neefektīvi izmantot līdzekļus. Drīzāk ir jāapvieno un jākoncentrē mūsu resursi un instrumenti, ja vēlamies iegūt kopēju, uzticamu un saskaņotu ES ārpolitiku. Vienīgi tā mēs varam stāties pretī problēmām un īstenot to, ko no mums gaida mūsu pilsoņi un partneri.

Liels paldies.

  Javier Solana, Augstais pārstāvis Kopējās ārpolitikas un drošības politikas jomā − Priekšsēdētāja kungs, es vēlos atbildēt uz trim jautājumiem, kas ir uzdoti tieši man. Vispirms Salafranca Sįnchez-Neyra kunga jautājums.

Augstais pārstāvis Kopējās ārpolitikas un drošības politikas jomā. – (ES) Salafranca Sįnchez-Neyra kungs, mana atbilde uz abiem jūsu uzdotajiem jautājumiem ir „jā”, taču ļaujiet man piebilst, ka, vispirms mums ir jānogaida līdz Līgums tiks apstiprināts. Ar līguma ratifikācijas jautājumiem ir jānogaida un vienošanās droši vien tiks panākta vēlāk.

Augstais pārstāvis Kopējās ārpolitikas un drošības politikas jomā.(FR) Záborská kundze, mēs šo jautājumu aplūkojam. Tā kā Záborská kundzes šeit nav, savu atbildi pagaidām paturēšu pie sevis.

Augstais pārstāvis Kopējās ārpolitikas un drošības politikas jomā.Aģentūrā mēs ļoti nopietni strādājam pie sadarbspējas jautājumiem: par to jūs jautājāt un atbilde ir „jā”. Attiecībā uz pārējiem jautājumiem – es uz tiem atbildēju jau iepriekš.

Es esmu uzmanīgi klausījies runās, un ceru, ka laikam ritot – un tas noteikti tā būs – pēc Lisabonas līguma ratifikācijas, mēs kopā varēsim likt lietā vairākas no šeit ierosinātajām domām. Pirms pārējo uzstāšanās, es vēlreiz vēlētos sveikt abus referentus, kā to publiski minēju jau iepriekš..

Visbeidzot es vēlos teikt, ka pilnībā piekrītu komisāra Verheugen pēdējā runā sacītajam, un tam es neko vairs nepiebildīšu.

  Jacek Saryusz-Wolski, referents. – (FR) Priekšsēdētāja kungs, nav viegli apkopot secinājumus par šīm debatēm, bet es esmu priecīgs par to saturu. Galvenais secinājums pēc šīm debatēm ir tas, ka starp Parlamentu, Padomi, Komisiju un dalībvalstīm ir jābūt sadarbībai. Otrkārt, saturs aptver plašu vienošanos. Treškārt, mēs atzīstam, ka ir jau paveiktas daudzas ārkārtīgi nozīmīgas lietas. Visbeidzot mēs uzsveram nepieciešamību mūsu centienus divkāršot.

Komisār, priekšsēdētāja vietnieks Verheugen pilnīgi pareizi mums atgādināja par Eiropas Komisijas vadīto Kopienas politiku milzīgo ieguldījumu. Es piekrītu šim viedoklim tādēļ, ka integrētā ārpolitika būtu nepilnīga bez tiem rezultātiem, kas sasniegti ar Kopienas politikām.

Pirmoreiz, es uztveru šīs debates, kā sagatavošanos ES ārlietu ministra iecelšanai, kuram būs divkārši pienākumi.

referents. – Kas liek man uzdot jautājumu: ko mēs darītu bez šīs radošās spriedzes?

referents. – (FR) … nākotnē, kad būs tikai viena iestāde. Es piekrītu domai, ka mums ir nepieciešama saturiski spēcīgāka iestāžu ārpolitika. Energodrošība ir visbiežāk izvirzītais temats. Visbiežāk pieminētā valsts vai ģeogrāfiskā teritorija šķiet ir Afganistāna, jo tas bija pārbaudījums Eiropas Savienībai un starptautiskajai sabiedrībai kopumā. Atsevišķos jautājumos bija vērojamas atšķirības. Ja nebūtu bijušas šīs atšķirības, kas mūsu debates padarīja dedzīgākas, tās varētu būt kļuvušas garlaicīgas. Tādēļ es ceru, ka arī turpmākās debates būs dzīvīgas un tik pat auglīgas kā šīs. Tomēr mēs esam panākuši vienošanos par galvenajiem principiem, un tas šķiet daudzsološi, un es ceru, ka Padome, Augstais pārstāvis un Komisija, protams, arī ar Parlamenta pavisam neuzkrītošu ieguldījumu, nākotnē būs spējīgi izveidot Eiropas Savienībai spēcīgāku un apjomīgāku ārpolitiku ar vēl vērienīgākām iecerēm.

  Helmut Kuhne, referents. − (DE) Priekšsēdētāja kungs, šī pēdējā iespēja runāt dod man iespēju izdarīt ko tādu, kam man neatlika laika agrāk – pateikties komisāram Verheugen un Solana kungam par lielisko sadarbību ar viņu darbiniekiem, kas bija pieejami diskusijām un no kuriem es daudz ko mācījos. Tas ļoti labvēlīgi ietekmēja manu ziņojumu.

Es vēlos pateikties arī visiem komitejas locekļiem, jo īpaši komitejas priekšsēdētājam un referentam Saryusz-Wolski kungam par otru ziņojumu. Laiku pa laikam mēs sūtījām ziņas viens otram, kā skolas puikas, par jautājumiem, kas mūsu ziņojumos sakrita, lai vienotos par saskanīgu formulējumu. Tas arī izdevās ļoti labi.

Es vēlētos izvirzīt vēl trīs jautājumus:

vispirms angļu valodā, jo daži runātāji uzdeva jautājumus par referendumu Īrijā.

Par militarizācijas mītu: manā ziņojumā ir pilnīgs bruņošanās kontroles un atbruņošanas ieteikumu saraksts – tas aizņem veselu lappusi. Otrkārt, Lisabonas līgums saglabā iespēju jebkurai dalībvalstij atturēties no līdzdalības ES misijās, jo īpaši militārajās misijās. Lisabonas līgums šīs tiesības nekādā veidā nepārkāpj. Bija ļoti interesanti klausīties cilvēkus, kas paši sevi pasludinājuši par NATO aizstāvjiem, kuri pauda savas bažas saistībā ar neitrālās Īrijas neatkarību iekļaujoties kopējā ārpolitikā un drošības politikā (EDAP) . Man tas šķita ļoti interesanti.

, referents. − (DE) Pēdējais jautājums, ko pieminēja Pflüger kungs, ir jautājums par parlamentāro uzraudzību: Es nezinu vai tas ir tīši izraisīts pārpratums, bet nedz Saryusz-Wolski, nedz arī mana ziņojuma teksts neizslēdz iespēju konkrētai personu grupai piekļuvi konfidenciālai informācijai. Formulējums vēl nav pabeigts. Vispirms šeit, Parlamentā, mums ir jāizpilda mājasdarbs: jāizstrādā konkrēta nostāja sarunām ar Padomi. Kāda līmeņa drošības pārbaudi mēs vēlamies sasniegt un cik daudz deputātiem? Varētu teikt, ka visām grupām tiek piešķirts noteikts līmenis, bet atsevišķām grupām – cits līmenis, un tā tālāk. Mums vispirms pašiem tas būtu jāizstrādā, neviens no mūsu priekšlikumiem neatturēs grupas no līdzdalības tajā.

Es nezinu, vai tas bija tīšs pārpratums vai arī teksts bija tik nesaprotams – manuprāt, tas tāds nebija –, bet vispirms mums šeit, –Parlamentā, – ir jāapsēžas un jāizstrādā mūsu sarunu nostāja attiecībā pret Padomi.

  Priekšsēdētājs. − Debates ir slēgtas.

Balsojums notiks ceturtdien, 2008. gada 5. jūnijā.

Rakstiski paziņojumi (142. pants)

  Roberta Alma Anastase (PPE-DE), rakstiski. – (RO) Es vēlos uzsvērt šī ziņojuma nozīmi un pateikties referentam par to, ka galīgajā tekstā tika iekļauti visi mani ierosinājumi. Saistībā ar Lisabonas līguma ratificēšanu un Eiropas Parlamenta pilnvarām nākotnē ir jāapkopo kopējās ārpolitikas un drošības politikas darbības un jāizstrādā prioritārie mērķi 2008. un 2009. gadam.

Eiropas kaimiņattiecību politikas nostiprināšanai ir jābūt galvenajam mērķim 2008. gadā. Attiecībā uz ziņojumu par sadarbības jautājumiem Melnās jūras reģionā, es vēlos uzsvērt nozīmīgumu šo jautājumu attīstībai tuvākajā nākotnē. Ja 2007. gads bija ES politikas izstrādāšanas gads attiecībā uz šo teritoriju, tad 2008. gadā ir jākoncentrējas uz Melnās jūras sinerģiju praktisku izmantošanu. Ir ļoti svarīgi arī mobilizēt visus centienus veiksmīgai un pēc iespējas ātrākai Nabuko enerģētikas projekta īstenošanai, kā arī konfliktu atrisināšanai šajā reģionā.

Visbeidzot, Rietumbalkānu valstīm un to tuvajam ģeogrāfiskajam stāvoklim ES ir arī jābūt ES ārpolitikas prioritātei. No visiem jautājumiem, kas mums ir rūpīgi jāuzrauga šajā reģionā, es vēlētos uzsvērt minoritāšu tiesību efektīvu aizsardzību, tostarp, Rumāņu valodā runājošo tiesības.

  Adam Bielan (UEN), rakstiski. – (PL) Sākumā es vēlētos sveikt Saryusz-Wolski kungu par ļoti labi sagatavoto ziņojumu. Es vēlētos izcelt dažas domas, kas rodas, lasot šo ziņojumu. Visvairāk uztrauc pieaugošā ES atkarība enerģijas piegādes jomā no valstīm, kuras nav stabilas un demokrātiskas. Mēs redzam pilnīgu koordinācijas trūkumu, saistībā ar divpusējiem nolīgumiem par enerģētiku, ko noslēdz dalībvalstis, tā apdraudot un apstrīdot ES stratēģiskos projektus. Šāda veida dalībvalstu rīcība būtiski pasliktina Eiropas Savienības sarunu pozīciju un apgrūtina kopējas ārpolitikas veidošanu.

Es vēlos vēlreiz uzsvērt Nabuko cauruļvada stratēģisko nozīmi ES energodrošībai un aicināt Eiropas Komisiju un Padomi darīt visu iespējamo, lai paātrinātu ar šo projektu saistītos darbus.

Atsaucoties uz Eiropas kaimiņattiecību politikai veltīto divu dienu konferenci, kuras organizēšanā es piedalos pašlaik notiekošās Parlamenta sesijas laikā, vēlos uzsvērt nozīmīgumu tām darbībām, kuru mērķis ir šo politiku nostiprināšana. Nepārtrauktie un neatrisinātie konflikti EKP valstīs ir nopietna ES drošības problēma.

Vārdu sakot, es uzskatu, ka ES ārpolitikas prioritātei ir jābūt austrumu kaimiņattiecību politikas nostiprināšanai un konfliktu izraisošu provokāciju izbeigšanai aiz austrumu robežas, vienlaicīgi nodrošinot arī energodrošību.

  Alexandra Dobolyi (PSE), rakstiski. – Ziņojums pamatoti atspoguļo mūsu uzskatus par kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KĀDP) turpmāko attīstību. KĀDP ir izšķiroši svarīgs ES ārpolitikas elements. Es atzinīgi vērtēju uzlabojumus, ko ievieš Lisabonas Līgums attiecībā uz ārējām darbībām. To īstenošana padarītu KĀDP efektīvāku un saskaņotāku. Jaunie amati, kas tiek izveidoti saskaņā ar līgumu, radītu ES lielāku pārskatāmību, bet es uzskatu, ka ir jānosaka atšķirības starp to lomām, lai to atšķirīgās funkcijas KĀDP padarītu saskaņotāku un efektīvāku.

Ja mēs vēlamies, lai starptautiskajam mieram un stabilitātei ES būtu aktīvs spēks, mūsu rīcībā ir jābūt nepieciešamajiem līdzekļiem un instrumentiem; bet, lai iegūtu tos, ir vajadzīga lielāka dalībvalstu politiskā griba.

ES klātbūtne pasaulē kļūst arvien plašāka un ES misijas mēs varam sastapt visā pasaulē. Palīdzot veidot drošību un stabilitāti pasaulē, ES arī veido drošāku dzīvi saviem pilsoņiem. Šis ir vislabākais veids, kā aizsargāt ES drošību un atbalstīt tās vērtības.

Manuprāt, šie soļi ir pareizajā virzienā.

  Genowefa Grabowska (PSE) , rakstiski. – (PL) Es atbalstu ziņojumu ar ko mēs esam iepazīstināti. Manuprāt, tas ir līdzsvarots dokuments, kurā nav pretrunu.

ES ārpolitikas attīstība patlaban ir ļoti nepieciešama, jo īpaši saistībā ar izmaiņām, ko šajā jomā piedāvā Lisabonas līgums. Es nešaubos, ka šis Līgums, izvirzot Augstā pārstāvja lomu, dos iespēju veikt tālredzīgāku un ilgstošāku stratēģiju ES ārpolitikā. Tas, ka Eiropas Savienība kā vienots veselums balstās uz kopējām vērtībām, nozīmē, ka šīs pašas vērtības ir jāatspoguļo arī kopējā ārpolitikā un drošības politikā. Tikai šāda pieeja dos pamatu uzticībai ES starptautiskajā arēnā. KĀDP no vienas puses ir vajadzīga dalībvalstu politiskā vienotība un no otras puses – ir jāievēro solidaritātes princips, jo īpaši veidojot jaunās ES politiskās stratēģijas.

Tādēļ es arī piekrītu ziņojumā izteiktajai nožēlai un bažām par virzības trūkumu Eiropas kopējās enerģijas politikas veidošanā. Es nespēju arī atzīt par pareizu, ka atsevišķas dalībvalstis slēdz divpusējus nolīgumus par enerģijas piegādi no Krievijas. Tas būtiski vājina Eiropas Savienības kā vienota veseluma pozīcijas sarunās ar Krieviju un apgrūtina tās centienus izveidot kopēju enerģētikas politiku. Tas ir skumji, ņemot vērā, ka nav pagājis ilgs laiks kopš šīs pašas valstis kritizēja atsevišķus vīzu režīma nolīgumus ar Amerikas Savienotajām Valstīm, apsūdzot tos Eiropas Savienības kopējās vīzu politikas vājināšanā tās Centrāleiropas valstis, kas noslēdza šādus nolīgumus.

  Janusz Lewandowski (PPE-DE), rakstiski. – (PL) Priekšsēdētāja kungs, Eiropas Savienība pasaules arēnā kļūst par pasaules mēroga dalībnieku, un to vislabāk pierāda Kopienas līdzdalības ģeogrāfija. Jums tikai jāieskatās Padomes 2007. gada un 2008. gada sākuma operatīvajos lēmumos, kas ir pieminēti Kuhne kunga ziņojumā: policijas misija Afganistānā, militārā operācija Čadā, karaspēka pārkonfigurācija Bosnijā un sagatavošanās misijām Gvinejā – Bisavā.

Diemžēl pasaules līdzdalības ģeogrāfijas paplašināšanās neiet roku rokā ar nepilnību novēršanu, kas jau laiku nav nepamanāma un izpaužas kā civilā miera korpusa neesamība, transporta trūkums un atsevišķu valstu nevienlīdzīgās saistības.

Ņemot vērā nesen saņemto informāciju, ir jāievieš jauna dimensija diskusijās par Eiropas Savienības drošību. Es runāju par Eiropas iestāžu drošību Briselē, Luksemburgā un Strasbūrā. Teroristu grupu, kuras par savu uzbrukumu mērķi ir izvēlējušās ES iestādes, atmaskošana parāda, ka jautājums par drošību vairs nav tikai teorētisks jautājums. Tas piespiež mūs atkārtoti pārvērtēt mūsu pašreizējos principus. Mēs apzināmies, ka Eiropas Parlaments būtībā ir viegli pieejams, un ir sarežģīti atrast zelta vidusceļu starp šīs iestādes atvērtību un pieaugošajām drošības prasībām. Tomēr tas kļūst par nepieciešamību, kam jāparādās 2009. gada budžetā. Šis jautājums nav tik nozīmīgs, kā citas ziņojumā aplūkotās problēmas, taču uzmanību tas ir pelnījis.

  Marianne Mikko (PSE), rakstiski. – (ET) Dāmas un kungi, efektīvu ārpolitiku un drošības politiku dalībvalstis nevar izveidot atsevišķi. Divpusējā pieeja enerģētikas un ārpolitikas jautājumiem izraisa nenopietnu attieksmi pret Eiropas Savienību. Ir nepieņemami, ka līdz šim starptautiskajās attiecībās Eiropas Savienība bieži vien ir bijusi maznozīmīgāka, nekā atsevišķas dalībvalstis. Eiropas Savienībai ir jārunā ar pasaules lielajām valstīm, jo īpaši ar Krievijas Federāciju, vienotā balsī izsakot visu 27 dalībvalstu intereses. Tikai tad mūs uztvers kā līdzvērtīgu partneri gan Amerikā, gan Āzijā.

Es atzinīgi vērtēju, ka Saryusz-Wolski kunga ziņojumā, kā galvenais mērķis 2008. gadam, tiek izvirzīta Eiropas kaimiņattiecību politikas nostiprināšana. Eiropas kaimiņattiecību politikas austrumu konference, kas Eiropas Parlamentā notiek divas dienas – šodien un rīt, apliecina, ka mēs savus mērķus uztveram nopietni. Rīcība mūsu kaimiņvalstu demokratizācijas jomā un konfliktu atrisināšana ir steidzami vajadzīga Eiropas Savienības drošībai. Mums ir jāpalīdz Moldovai atrisināt Piedņestras konfliktu.

Man, kā Moldovas delegācijas priekšsēdētājai, ir arī jānorāda, ka gan Moldovai, gan Ukrainai izredzes līdzdalībai Eiropas Savienībā ir ļoti nozīmīgas. Šī iespēja virza ekonomiskās reformas un demokratizāciju. Protams, lai sasniegtu atbilstību Kopenhāgenas kritērijiem, būs vajadzīgs laiks, kaut arī Moldova un Ukraina ir parādījušas savu gatavību attīstībai virzībā uz Eiropas Savienību. Ceturtais Kopenhāgenas kritērijs, proti, ES spēja uzņemt, nekādā gadījumā nedrīkst būt šķērslis šo divu valstu uzņemšanai Eiropas Savienībā. Bez šaubām paplašināšanās ir jāturpina.

  Sirpa Pietikäinen (PPE-DE), rakstiski. – (FI) Izsaku savu pateicību referentam par lielisko un vispusīgo ziņojumu. Es piekrītu, ka ir svarīgi, lai turpmāk Eiropas Savienības kopējā ārpolitika un drošības politika pievērstu lielāku uzmanību struktūru un procedūru pilnveidošanai, lai Eiropas Savienībai spētu ātrāk un efektīvāk reaģēt uz starptautiskajām krīzēm. Civilo krīžu risināšana, miera uzturēšana un cilvēktiesību ievērošana ir KĀDP stūrakmeņi.

Ar Lisabonas līgumu ES ārpolitika iegūs jaunu vadošu personību – Eiropas Savienības Augsto pārstāvi. Pārmaiņas, ko ieviesīs Līgums, dos iespēju veidot efektīvāku un saskanīgāku ārpolitiku un drošības politiku. ES pasaules arēnā ir jārunā un jārīkojas saskaņotāk.

Es tomēr ceru, ka turpmākajos gada ziņojumos Parlaments pieņems stingrāku nostāju, lai ES loma Apvienoto Nāciju Organizācijā būtu saskaņotāka un spēcīgāka. ES ir ekonomiska un politiska lielvalsts. Gadu gaitā Eiropas Savienība ir pieredzējusi savas starptautiskās nozīmes palielināšanos, un tagad tās uzdevumam ir jābūt jaunas, globālas kārtības veidošanai, kurā tiek respektēti cilvēki un vide.

ES ir jāiegulda laiks un līdzekļi Vidusjūras, Baltijas un Melnās jūras reģionos, lai pilnveidotu ekonomisko sadarbību, politisko stabilitāti un demokrātiju. Turpmāk lielāki līdzekļi būs vajadzīgi Baltijas jūras stratēģijas īstenošanai, kohēzijas palielināšanai reģionā un tā vides problēmu risināšanai. Atbalsts un ciešāka integrācija ar Melnās jūras reģionu, kā ES kaimiņattiecību politikas daļa, būs līdzekļi politiskās stabilitātes palielināšanai gan ES, gan arī Melnās jūras reģionā.

  Nicolae Vlad Popa (PPE-DE), rakstiski. – (RO) Kuhne ziņojums par Eiropas un PESA drošības stratēģijas piemērošanu ir labi strukturēts, ņemot vērā, ka tas parāda patiesās problēmas un piedāvā iespējamos risinājumus. Es domāju, ka šāda pieeja ar darba „kontrolsarakstu” sekmē iespēju kontrolēt notikumu attīstību. Satura ziņā es vēlos norādīt, ka:

1. ir jāpiemin Eiropas drošības un aizsardzības koledža, kurai ir svarīga nozīme kopējā PESA nolīguma izstrādāšanā, ar apmācību stratēģiskajā līmenī, jo īpaši saistībā ar Drošības un aizsardzības apakškomitejas (SEDE) vadītāja von Wogau nosūtīto vēstuli SG/HR Solana, kurā viņš izteica atbalstu ESDC darbībām.

2. Paziņojums attiecībā uz ES-NATO attiecībām varētu būt pārliecinošāks NATO samitā pieņemtās Bukarestes deklarācijas izgaismots.

3. Varētu būt pieminēts ES un NATO stratēģiskās partnerības nozīmīgums. Paziņojums, saskaņā ar kuru „spēcīgāka Eiropas Savienība palielinās kopējo drošību”, var tikt apvienots ar alianses drošības nedalāmības principu, kas tādējādi ir paplašināts attiecībā pret ES.

  Toomas Savi (ALDE), rakstiski. – Saryusz-Wolski kunga ziņojums atkārtoti apstiprina Eiropas Savienības apņemšanos sasniegt ANO Tūkstošgades attīstības mērķus, taču paši par sevi šie vārdi ir kļuvuši tukši, jo tiek bieži izmantoti sarunās, kas skar ES attīstības politiku, kur patlaban ir panākta ļoti maza virzība un TAM joprojām mēs neesam sasnieguši.

No visām dalībvalstīm tikai Dānija, Luksemburga, Holande un Zviedrija oficiālās attīstības palīdzībai atvēl vairāk kā 0,7% IKP, lai gan plāns sasniegt 0,7% bija pieņemts jau 1970. gada 24. oktobrī Starptautiskās attīstības stratēģijā Apvienoto Nāciju Organizācijas attīstības desmitgades stratēģijai.

Esmu pārliecināts, ka būtiskai kopējās ārpolitikas un drošības politikas daļai ir jābūt veltītai uzticības izveidošanai ES kā pasaules mēroga dalībniecei. Lielisks iesākums būtu izpildīt saistības, kuras mēs esam uzņēmušies.

ES un tās dalībvalstīm savi vārdos izteiktie paziņojumi, kas vairākkārt apstiprina to saistības, ir jāpārvērš par saskaņotu un kopīgu, efektīvu rīcību. Manuprāt, to var izdarīt vienīgi koncentrējot resursus un izveidojot vienotu ES iestādi, kas atbild par oficiālās attīstības palīdzības uzkrāšanu, piešķiršanu un sadali.

  Esko Seppänen (GUE/NGL), rakstiski. – (FI) Ar Lisabonas līgumu ES kļūs militarizēta, jo kopējai ārpolitikai un drošības politikai tiks pievienota papildus daļa kopējās drošības un aizsardzības politikas veidā. Neatkarīgajām valstīm būs grūtāk saglabāt savu neatkarīgo statusu. Šis būs tas gadījums, kad pašas dalībvalstis uzliks sev pienākumu palielināt savus militāros izdevumus. Šis būs tas gadījums, kad ES tiks izveidoti jauni militārie kodoli: ilgstoša, strukturāla sadarbība. Tam jānotiek Francijas prezidentūras laikā.

Diemžēl Saryusz-Wolski kunga ziņojums atbalsta ES militarizāciju. Ziņojumā izceltā enerģijas drošība arī ir ļoti agresīva un aplūkota vienpusēji – no Polijas viedokļa.