Debašu stenogramma

Trešdiena, 2008. gada 18. jūnijs - Strasbūra

5. Svinīgā sēde - 2008. gads - Eiropas starpkultūru dialoga gads

  Priekšsēdētāja. – Dāmas un kungi, Eiropas Parlamenta priekšsēdētāja vārdā man ir tas gods un prieks šajā Eiropas starpkultūru dialoga gadā sveikt Eiropas Parlamentā ANO īpašo referentu reliģiskās pārliecības vai ticības brīvības jautājumos Dr. Asma Jahangir.

Mūsu Parlaments pievērš īpašu uzmanību šim Starpkultūru dialoga gadam. Ar vairākiem pasākumiem un iniciatīvām mūsu Parlaments sniedz iespēju dažādu kultūru un kopienu pārstāvjiem, kā arī dažādu reliģisko pārliecību vai ticību pārstāvjiem apmainīties ar idejām.

Šī gada laikā mēs jau esam aicinājuši politiķus un reliģiskos līderus runāt ar mums. Mēs ceram, ka mūsu Parlaments būs arī vieta, kur komunicēt, izplatīt paziņojumus un veicināt patiesi brīvu dialogu un labāku savstarpēju sapratni.

Man ir prieks aicināt jūs, Dr. Jahangir, runāt šajā plenārsēdē par jautājumiem, kas ir svarīgi miera uzturēšanai un attīstībai pasaulē.

Tā kā daļa no mūsu kopējās misija ir veicināt demokrātiju un cilvēktiesības, mēs cieši novērojām situāciju jūsu valstī Pakistānā, un pēc jūsu apcietinājuma pagājušajā gadā Eiropas Parlaments nekavējoties izdeva rezolūciju ar pieprasījumu jūs nekavējoties atbrīvot. Arī šī iemesla dēļ mēs esam priecīgi sveikt jūs šodien šeit.

Ir vēl viens iemesls, kāpēc jūsu vizīte ir īpaši svarīga pašlaik. Šogad mēs atzīmējam Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 60. gadadienu. To pieņēma ANO Ģenerālā asambleja 1948. gada 10. decembrī. Šī deklarācija vēstīja par jaunu ēru pasaulē, kura nupat bija piedzīvojusi postu, ko nesa drausmīgākais karš pasaules vēsturē, karš, kas sākās Eiropā. Deklarācijā tika definētas pirmās starptautiskās, oficiālās saistības attiecībā uz visu cilvēku cieņu un vienlīdzību neatkarīgi no ādas krāsa, reliģiskās pārliecības vai izcelsmes. Deklarācijas 18. pantā ir teikts, ka „Katram cilvēkam ir tiesības uz domu, apziņas un reliģijas brīvību, brīvību pieņemt reliģiju vai pārliecību pēc savas izvēles un brīvību nodoties savai reliģijai un pārliecībai tiklab vienatnē, kā arī kopā ar citiem publiski vai nošķirti piekopjot kultu, izpildot reliģiskas vai rituālas ceremonijas un sludinot mācību”.

Jūsu kā ANO īpašā referenta uzdevums ir konstatēt esošos vai iespējamos šķēršļus, kas varētu traucēt īstenot šīs tiesības, un ierosināt metodes un pasākumus šādu šķēršļu likvidēšanai un pārvarēšanai.

Savā ziņojumā jūs uzsverat, cik svarīgs ir pastiprinātais dialogs ar dažādu reliģisko pārliecību vai ticību kopienām. Tas ir dialogs, kam būtu jārisinās visos līmeņos, visās sociālajās grupās. Konkrēti, jūs uzsverat nepieciešamību sievietēm vairāk iesaistīties lielākas iecietības, cieņas un savstarpējas sapratnes veicināšanā.

Daudzās rezolūcijās Eiropas Parlaments ir uzsvēris faktu, ka sievietēm ir būtiska loma dialoga un miera veicināšanā, kā tas tika uzsvērts arī konferencē, kas tika organizēta par godu Starptautiskajai sieviešu dienai. Jūs esat piedalījies daudzās konferencēs par dialoga veicināšanu, piemēram, Civilizāciju alianses kontekstā, un esat ierosinājis daudzas iniciatīvas par lielākas nozīmes piešķiršanu sievietēm.

Jūs arī esat uzsvēris izglītības nozīmi kā vissvarīgāko faktoru konfliktu novēršanā. Izglītība var iemācīt cienīt un pieņemt plurālismu un atšķirības reliģiskās pārliecības vai ticības kontekstā. Tādā veidā tiek nodrošināta cilvēktiesību izplatīšana un ievērošana visās sabiedrības daļās.

Tas, ko jūs aizstāvat, atbilst Eiropas starpkultūru dialoga gada sauklim „Būt kopā dažādībā”. Tas papildina nozīmi, kas piešķirta zināšanu, cieņas un iecietības pret atšķirīgām ticībām veicināšanas pasākumiem.

Šodienas sanāksme ir liels notikums. Tiem, kas vēlēsies turpināt diskusiju ar jums, Cilvēktiesību apakškomiteja organizēs speciālu tikšanos rīt no rīta.

Dr. Jahangir, man ir tas gods aicināt jūs uzrunāt Eiropas Parlamentu.

(Aplausi)

  Asma Jahangir, ANO īpašais referents reliģiskās pārliecības vai ticības brīvības jautājumos. − Priekšsēdētājas kundze, cienījamie Eiropas Parlamenta locekļi, dāmas un kungi, dārgie draugi, man ir liels gods un bezgalīgs prieks būt kopā ar jums šodien šeit. Vēlos sirsnīgi pateikties priekšsēdētāja kungam Hans-Gert Pöttering par man doto iespēju uzrunāt Eiropas Parlamentu. Man ir arī jāpasakās jums par man sniegto atbalstu gan kā ANO īpašajam referentam, gan personīgi, kad pagājušajā gadā tiku apcietināts.

Jūsu lēmums pasludināt 2008. gadu par Eiropas starpkultūru dialoga gadu un izstrādāt dažādas ar to saistītas iniciatīvas ir patiesi savlaicīgs un ļoti svarīgs. Eiropas vēsturi ir veidojuši daudzi pozitīvi strapkultūru dialoga gadījumi. Tomēr konstruktīva dialogu trūkums ir novērojams, piemēram, kad mēs atceramies reliģiskos karus vai noteiktu reliģiju atbalstītāju ieslodzīšanu geto Viduslaikos.

Savā runā es vēlos dalīties ar jums savās domās galvenokārt par strapkultūru dialogu, pamatojoties uz pieredzi, kuru esmu guvis pēdējo četru gadu laikā kā ANO īpašais referents reliģiskās pārliecības vai ticības brīvības jautājumos. Es vēlos runāt par četriem jautājumiem galvenokārt saistībā ar starpkultūru dialogu: ko, kāpēc, kurš un kā?

Sāksim ar pirmo jautājumu: ko nozīmē starpkultūru dialogs? Jau pati terminoloģija ir viltīga: vai „starpkultūru” nozīmē ar „starpreliģiju” dialogu? Protams, es uz šo jautājumu atbildētu apstiprinoši, jo reliģija ir daļa no kultūras. Tajā pašā laikā piemērotā veidā ir jāattiecas pret „iekšreliģisku” spriedzi. Tāpēc starpkultūru dialogā būtu jāiesaista dažādu reliģisko konfesiju pārstāvji un jāņem vērā viņu idejas.

Kā ir ar dialogu starp teistiskiem ticīgajiem, ne-teistiskiem ticīgajiem un ateistiskiem ticīgajiem? Visi viņi ir aizsargāti ar starptautiskajām cilvēktiesībām, kā arī tiesībām nesludināt kādu reliģisko pārliecību vai ticību. Tāpēc, manuprāt, arī šie jautājumi ir jāiekļauj starpkultūru dialoga iniciatīvās.

ANO līmenī ir arī tādi jēdzieni kā Civilizāciju alianse un „Starptautiskais kultūras attiecību atjaunošanas gads”. Šajos nosaukumos nav pieminēts bieži strīdus izraisošais vārds „reliģija”, taču tie ir lielā mērā paredzēti, lai veicinātu starpreliģiju un starpkultūru dialogu, sapratnes un sadarbību miera nodrošināšanai.

Tāpēc „starpkultūru dialogu” vajadzētu uztvert kā vispusīgu jēdzienu, kas aptver arī iepriekšminētos jautājumus: starpreliģisko dialogu un pieejas iekšējiem reliģiju jautājumiem, arī tiem, kas saistīti ar neticīgajiem. Man ļoti patīk veids, kādā Eiropas Parlaments un Padome ir aprakstījusi savus mērķus attiecībā uz starpkultūru dialogu savā lēmumā Nr. 1983/2006/EK par starpkultūru dialoga gadu „lai labāk ievērotu kultūru dažādību, kā arī lai pārvaldītu mūsu sarežģīto sabiedrību un dažādu kultūras identitāšu un pārliecību līdzāspastāvēšanu. Turklāt ir svarīgi uzsvērt ieguldījumu, ko dažādas kultūras sniedz dalībvalstu kultūras mantojumā un dzīvesveidā, kā arī atzīt, ka kultūra un starpkultūru dialogs ir būtiski, lai apgūtu harmonisku līdzāspastāvēšanu.”

Daudz svarīgāk ir tas, ka valstīm ir jāīsteno politika un jāattīsta pārvaldība tā, lai tiktu pārstāvētas dažādas intereses. Gan valdībai, gan sabiedrībai ir jāveido vide, kurā dažādu ticību vai reliģisko pārliecību cilvēki varētu netraucēti mijiedarboties. Starkultūru dialoga jēdzienu pēc būtības vajadzētu paplašināt.

Tā es nonāku līdz otrajam jautājumam: kāpēc strapkultūru dialogs ir svarīgs? Esmu pārliecināts, ka starpkultūru dialoga uzturēšana ir ļoti svarīga, lai pārvarētu sektantu un nesamierināmo attieksmi un veicinātu reliģisko iecietību visā pasaulē. Līdzīgi kā izglītība arī starpkultūru dialogs ir viens no svarīgākajiem veidiem, kādā novērst pārpratumus, konfliktus un vardarbību reliģiskās pārliecības vai ticības brīvības telpā. Ja starpkultūru dialogs norit veiksmīgi, tas patiesi var veicināt iecietību, cieņu un sapratni.

Lai arī kultūras un reliģijas var būt diez gan atšķirīgas, nav pamata teikt, ka tām nav vienlīdzīgs statuss, jo tās ir atšķirīgas. Lai arī bezgala daudz cilvēku neatkarīgi no to reliģiskās pārliecības vai ticības pieturas pie universālām vērtībām, vienmēr būs tādi cilvēki, kuri mēģinās citus pārliecināt par to, ka viņu kultūra, reliģija, valoda vai vēsture ir pārāka par citām. Mans priekšgājējs ANO īpašā referenta amatā profesors Abdelfattah Amor no Tunisijas jau ir jautājis, vai ir kas tāds, ko visā vēsturē cilvēks nav darījis „reliģijas vārdā”. Tomēr reliģijām ir daudzas morālas vērtības, kuras var un kurām vajadzētu palīdzēt tām nonākt pie vienotas izpratnes par cieņu.

Manas valsts vizīšu laikā es esmu redzējis, cik svētīgas var būt pūles iesaistīties starpreliģiju dialogā. Tajā pašā laikā šāda dialoga neesamība var būt brīdinājums par iespējamu starpreliģiju spriedzi un konfliktu. Tas ir acīmredzami, ka dialogs pats par sevi nerisina problēmas, taču tas var būt pirmais solis pareizajā virzienā. Starpreliģiju dialogam būtu jābūt ne tikai intelektuālam un teoloģiskam uzdevumam, tas var aktivēt arī nerunīgo vairākumu meklēt kopīgu stratēģiju miera un harmonijas nodrošināšanai. Ir patiesi starpreliģiju dialoga veiksmes stāsti, tomēr vietēja līmeņa pūles reti nonāk mediju virsrakstos – pretēji starpreliģiju vardarbībai.

Ļaujiet man dalīties divos piemēros no manas nesenās faktu noskaidrošanas misijas, kuri pierādīja, ka sarunu biedriem nav jāiet tālu, lai vadītu jēgpilnu dialogu. Manas vizītes laikā Izraēlā un Okupētajā Palestīnas teritorijā es tiku informēts par vairāku dažādu reliģiju pārstāvju tikšanos, kur kopā sanāca Izraēlas un Palestīnas iedzīvotāji un neļāva nesenajiem politiskajiem notikumiem traucēt viņu dialogu. Viena no NVO ziņoja: „Gan Izraēla, gan Palestīna runāja par neapmierinātību un izmisumu, par galēju abu sabiedrību attieksmi un vairuma nepatiku pret iespējamo sadarbību bez vardarbības, lai meklētu risinājumus. Abas puses runāja par nepieciešamību dzirdēt no otras puses apliecinājumu par veikto vardarbību un pausto nožēlu.”

Turklāt Ziemeļīrijā es redzēju, cik svarīgs ir starpreliģiju dialogs starp kaimiņiem: Belfāstā ir daudz vietēja līmeņa iniciatīvu, kas apvieno dažādu politisko un reliģisko pārliecību cilvēkus, daļa no viņiem dzīvo blakus, taču ir nošķirti ar tā dēvētajām „miera līnijām”.

Tā mēs nonākam līdz trešajam jautājumam: kas ir jāiesaista starpkultūru dialogā? 2000. gada augustā Ņujorkā notikušajā Tūkstošgades pasaules augstākā līmeņa sanāksmē par mieru kopā sanāca vairāk nekā 1000 reliģisko un garīgo līderu. Savā pēdējā ziņojumā par globālo mieru viņi uzsvēra, ka reālu mieru nav iespējams panākt, kamēr visas kopienas nav apliecinājušas cieņu un sapratni par atšķirīgajām cilvēku kultūrām un reliģijām.

Šādas reliģisko līderu sanāksmes ir svarīgas, taču tajā pašā laikā vietējā līmenī ir arī jāveicina un jāatbalsta starpreliģiju dialogs. Manuprāt, viedokļu apmaiņā pēc iespējas ir jāiesaista arī ar savu likteni neapmierinātie ticīgie, kā arī ateisti un ne-teisti, kā arī reliģisko minoritāšu pārstāvji. Ikviens dialogs arī gūtu vērā ņemamu labumu no sieviešu izteikta viedokļa, kas lielākajā daļā starpreliģiju dialogu ir ierobežots. Sievietes ir vienas lielākajiem cietējiem reliģiskās neiecietības rezultātā, tomēr es esmu novērojis, ka sieviešu reliģiskās grupas ir ļoti efektīvas cilvēktiesību aizstāves rasu spriedzes situācijās.

Dažkārt var būt noderīgi iesaistīt vienas ticības cilvēkus ar pretējiem viedokļiem. Viens labs piemērs no manas nesenās vizītes Apvienotajā Karalistē ir apaļā galda diskusija Londonā par likumdošanu pret diskrimināciju seksuālās orientācijas dēļ un ar likumu noteiktiem izņēmumiem attiecībā uz reliģiskajām organizācijām. Tā diskusija varētu būtu pavisam citāda bez Lesbiešu un geju kristīgās kustības pārstāvju piedalīšanās.

Māksliniekiem arī varētu būt svarīga loma sabiedrības izglītošanā par reliģisko iecietību un tilta būvēšanā starp dažādām kopienām. Viens labs piemērs ir orķestris West-Eastern Divan Orchestra, kurā piedalās jauni mūziķi no Izraēlas, Palestīnas, Libānas, Sīrijas, Jordānijas un Ēģiptes. Tā dibinātājs un diriģents Daniel Barenboim šī orķestra ideju skaidroja šādi: „Mēs neredzam sevi kā politisku projektu, bet gan kā vietu, kur jaunieši no Izraēlas un visām arābu valstīm var brīvi un nepiespiesti izpausties, tajā pašā laikā ieklausoties citu stāstos. Tas nav obligāti jautājums par otra stāstījuma pieņemšanu, nemaz jau nerunājot par piekrišanu tam, bet gan par nepieciešamību pieņemt tā likumību.”

Tomēr mana pēdējā vizīte Indijā pierādīja arī to, cik ievainojami jūtas mākslinieki, saskaroties ar pūļa izdarīto spiedienu uz ielām. Tur vizuālajai mākslai ir bijusi svarīga loma sabiedrības izglītošanā par reliģisko iecietību. Tomēr ar iebiedēšanu nevalstiskie aktieri ir efektīvi aizlieguši dažas Bolivudas filmas. Diemžēl audiovizuālās mākslas nozares profesionāļi, šķiet, parasti gaida pašu ieceltu uzraugu apstiprinājumus reliģiskiem uzskatiem saistībā ar rasu jautājumiem pirms filmas turpināšanas. Tas pierāda, cik svarīgs ir mākslinieku ieguldījums starpkultūru dialogā – vai vismaz varētu būt. Arī žurnālisti un juristi var kaut ko mainīt, īpaši, kad viņu izteikumi un darbības pārsniedz reliģiju robežas. Ir neskaitāmi piemēri, kad cilvēki ir glābuši viens otru, šķērsojot visas reliģiskās robežas.

Turklāt – un kas ir svarīgi – politiķiem vajadzētu dalīties domās par jaunu problēmu risināšanu pasaulē, kas kļūst arvien globālāka. Šāda ideju apmaiņa varētu galu galā izraisīt konkrētas darbības attiecībā uz pieaugošajām atšķirībām, piemēram, dzīvojamos projektos, skolu programmās un tiesībās izvirzīt kandidātus likumdošanas iestādēs.

Visbeidzot es vēlos uzdot pēdējo jautājumu: kā efektīvi organizēt strapkultūru dialogu? Pastāv dažādi strapkultūru dialoga līmeņi: starptautiskām un reģionālām organizācijām, piemēram, ANO, ES un IKO, var būt svarīga nozīme starpkultūru dialoga veicināšanā. Turklāt NVO patlaban piedāvā attīstīt miera kultūru ar dialogu un sadarbību starp dažādu reliģisko pārliecību un ticību pārstāvjiem un kopienām ANO Starpreliģiju dialoga un sadarbības miera jautājumos desmitgades laikā, ko būtu iespējams organizēt no 2011. līdz 2020. gadam. Šajā sakarā šķiet svarīgi ierosināt daudz labu iniciatīvu globālā, reģionālā, nacionālā un vietējā līmenī. Ļaujiet man uzsvērt to, ka ir iespējams izmantot arī vecos, jaunos un radošos komunikācijas līdzekļus, lai uzturētu starpkultūru dialogu ar zemām izmaksām, piemēram, izmantojot vēstuļu draugu programmas skolās vai tērzēšanu internetā par specifiskiem jautājumiem, ielas teātrus un leļļu šovus.

ES mūžizglītības programmas var būt – un jau ir – perfekta platforma starpkultūru un starpreliģiju dialogam. Dažādas programmas ir patiesi labas prakses piemēri: Comenius palielina sapratni starp dažādām Eiropas kultūrām, organizējot studentu apmaiņas un sadarbību starp skolām dažādās valstīs; vairāk nekā 1,5 miljoni studentu jau ir piedalījušies augstskolu studentu apmaiņas programmā Erasmus; Leonardo da Vinci programma finansē starptautisku arodizglītības un arodapmācības mobilitāti; Grundtvig programma sniedz jaunas mācību iespējas īpaši pieaugušajiem sociālās izslēgšanas riska grupā un gados veciem darbiniekiem, Jean Monnet tīkls stimulē apmācību, pētniecību un pārdomas par Eiropas integrāciju augstākās izglītības iestādēs visā pasaulē. Ļaujiet man uzsvērt, cik svarīgi Eiropas Savienībai ir komunicēt ar visu pasauli īpaši starpkultūru dialoga ietvarā.

Izglītības iestāžu loma ir nozīmīga. Tās var gan ieaudzināt līdzcietības garu, gan arī veicināt spriedzi pat agrā vecumā. Tāpēc uzsvaram ir jābūt uz informējošu izglītību, kas māca bērniem atpazīt pastāvošās atšķirības. Brīvprātīgām skolēnu apmaiņām starp dažādām valstīm ir liels potenciāls gan Eiropā, gan pārējā pasaulē. Šajā sakarā es vēlos atsaukties uz 2001. gada Starptautisko konsultatīvo konferenci par izglītību saistībā ar reliģiskās pārliecības vai ticības brīvību, iecietību un nediskriminēšanu Tajā vienprātīgi tika pieņemts Madrides galīgais dokuments, kurā ir teikts, ka skolotājiem un skolēniem tiek dota brīvprātīga iespēja tikties un mainīties ar kolēģiem, kuri pārstāv citu reliģiju vai ticību.

Ģimene ir vēl viena vieta, kur domāšanu bez aizspriedumiem var traucēt vai veicināt. Turklāt jauktas laulības – diez gan dabiski – sniedz jaunas perspektīvas un var veicināt starpkultūru vai strapreliģiju dialogu. Manuprāt, ir svarīgi jau agrā vecumā sākt iepazīties ar dažādajiem kaimiņiem un citām reliģijām. Tam nav obligāti jāizpaužas kā gariem ceļojumiem, bet var, piemēram, organizēt sanākšanas vietējā baznīcā, mošejā, sinagogā, templī vai citā svētvietā. Šādām grupām – īpaši vietējā līmenī – nevajadzētu būt pārāk lielām, lai dalībniekiem būtu iespēja runāt un iepazīties personīgi.

Tomēr pastāv arī vairāki starpkultūru dialoga riski: nepareizi organizēts dialogs var pārvērsties par paviršu, neskaidru un neefektīvu pasākumu. Turklāt starpkultūru dialogs var arī būt instruments „otra” slikto pušu atklāšanai. Dalībniekiem var rasties kārdinājums pārliecināt savus kolēģus par savas reliģijas vai kultūras pārākumu.

Runājot par iespējamo dialoga būtību, arī šeit ir svarīgs jautājums, uz kuru ir jāatbild: vai sarunu biedriem vajadzētu jautāt par citu reliģiskajām un teoloģiskajām pieejām, vai arī tas varētu būt bīstami? Pozitīvais aspekts varētu būt tāds, ka sarunu biedri varētu uzzināt par vienādajām pieejām un arī par atšķirībām. Tomēr šīs atšķirības var tikt interpretētas kā jutīgas vai pat uzbrūkošas. Tikai padomājiet, kādas varētu būt diskusijas par tādiem strīdīgiem jautājumiem kā: Kurš bija pēdējais pravietis? Vai Dievam bija dēls? Vai reliģiskie līderi nekļūdās? Ko jums vajadzētu ēst un ko ne? Vai pastāv reinkarnācija?

Vilinoša alternatīva varētu būt runāšana tikai par nestrīdīgiem jautājumiem, kuri nepavisam nav saistīti ar teoloģiju, piemēram, diskutēt par vispārīgām vides problēmām. Taču šādus tematus atrast varētu būt diez gan grūti, un tie varētu būt diez gan garlaicīgi, bet šāda pieeja varētu sagraut reālo starpkultūru un starpreliģiju dialoga mērķi. Es nedomāju, ka tas palīdzētu pievienot „reliģiskā korektuma” slāni esošajai politiskā korektuma pieejai.

No diplomātiem dažkārt var dzirdēt, ka mēs drīkstam kritizēt tikai mūsu pašu reliģiju. Tomēr es vēlos pajautāt: vai dialogs nepieļauj kritiku par citu reliģiju principiem? Manuprāt, īstā dialogā vienai no iespējām ir jābūt sarunu biedriem galu galā vienoties nepiekrist, protams, cienot otra uzskatus un pieejas.

(Aplausi)

Ja kāds vēlas kritizēt sava kolēģa reliģiju, tas, protams, ir jādara, uzmanīgi apsverot savus vārdus un pamatojot savu viedokli. Turklāt var palīdzēt arī iepriekš nodibināta uzticība grupas biedru starpā. Tomēr es esmu pārliecināts, ka būtu nepareizi aizstāvēt reliģiju pašu par sevi, nevis atsevišķus ticīgos vai grupas, kā to nosaka starptautiskie cilvēktiesību standarti.

(Aplausi)

Daudzos gadījumos es esmu paudis bažas, ka tā dēvētās reliģiskās apmelošanas kriminalizācija var kaitēt, jo tas var radīt neiecietības un baiļu atmosfēru un pat palielināt negatīvas pretreakcijas iespējas. Apsūdzības reliģiskajā apmelošanā var apslāpēt pamatotu kritiku, bet pētījumi par ierasto kārtību un likumiem var izrādīties reliģijas sankcionēto cilvēktiesību pārkāpums – vai vismaz tos varētu tā uztvert.

Visbeidzot, es uzskatu, ka likuma vara un demokrātisku institūciju darbs ir priekšnoteikums labvēlīga klimata nodrošināšanai, kas varētu veicināt reālu dialogu un sapratni. Cilvēkiem ir jāuzticas sistēmai, un tādējādi dažādība institūcijās varētu stimulēt šādas vides radīšanu. Starpkultūru dialogu nevajadzētu uzspiest vai plānot vīzdegunīgā veidā. Valstu politikai šajā sakarā vajadzētu dot vietu un telpu dažādām reliģiskajām pārliecībām vai ticībām, tādējādi radot dabiskas iespējas mijiedarbībai un sapratnei.

Tādas ir manas idejas par jautājumiem ko, kāpēc, kas un kā saistībā ar starpkultūru dialogu. Baidos, ka visaptverošu atbilžu vietā, es esmu izraisījis daudzus jaunus jautājumus.

Pēc maniem novērojumiem es jau esmu netieši norādījis uz starpkultūru dialoga potenciālu un arī iespējamajām lamatām. Šķiet svarīgi piešķirt likumīgu statusu starpkultūru dialogam dažādos līmeņos pareizā formātā un ar dažādiem dalībniekiem, tajā pašā laikā arī ļaujot apmainīties ar reāliem viedokļiem. Es domāju, ka reliģisko līderu paziņojumi un deklarācijas ir svarīgi; tomēr es vēlētos izmantot šo iespēju, lai uzsvērtu vietējā līmeņa iniciatīvu, sanāksmju un kopīgo pasākumu nozīmi. Es uzskatu, ka labāk lai ir vārdu karš, nekā ilgstoša spriedze. Kad parasti teistiskie, ne-teistiskie un ateistiskie ticīgie sanāk kopā, daži no viņiem iespējams pirmo reizi – cerams – iemācās daudz ko viens no otra, lai arī beigās viņi nepanāk vienošanos par būtiskiem jautājumiem.

Universālām vērtībām vajadzētu veidot tiltu starp dažādām reliģijām un ticībām, un es nepiekrītu faktam, ka universālas cilvēktiesību vērtības var būt un tām vajadzētu būt piemērojamām sociālām vai reliģiskām normām.

(Aplausi)

Galu galā tas varētu izraisīt universālu cilvēktiesību vērtību pastiprināšanu gan cilvēktiesību un brīvības veicināšanas, gan aizsardzības ziņā.

Nobeigumā es vēlos citēt Boutros Boutros-Ghali, bijušo ANO ģenerālsekretāru, kurš ir teici: „Cilvēktiesības universālā skatījumā liek mums sastapties ar visprasīgāko no visām dialektikām: identitātes un citādības, „pašu” un „citu” dialektiku. Tā vistiešākajā veidā māca mums, ka mēs vienlaicīgi esam vienādi un dažādi.”

(Eiropas Parlaments sveica runātāju ar ovācijām.)

  Priekšsēdētāja. – Dr. Jahangir, liels paldies par jūsu uzrunu. Mēs ļoti uzmanīgi klausījāmies jūsu teiktajā, kura pamatā ir cieņa pret cilvēktiesībām, jūsu bagātīgo pieredzi un svarīgais darbs, kuru jūsu darāt.

Es ceru, ka jūsu vizīte Eiropas Parlamentā dos mums iespēju vairāk sadarboties mūsu kopējā misijā, kas ir demokrātijas, miera un attīstības nodrošināšana.

SĒDI VADA: ONESTA KUNGS
Priekšsēdētāja vietnieks