Debašu stenogramma

Trešdiena, 2008. gada 9. jūlijs - Strasbūra

14. Komisijas 2007. gada stratēģijas dokuments attiecībā uz ES paplašināšanos (debašu turpināšana)

  Priekšsēdētājs. − Turpināsim mūsu debates par Komisijas 2007. gada stratēģijas dokumentu attiecībā uz ES paplašināšanos.

  Jean-Pierre Jouyet, Padomes priekšsēdētājs. − (FR) priekšsēdētāja kungs, pirms es pievēršos šīm ārkārtīgi auglīgajām un ierosinošajām debatēm, es gribētu izteikt trīs piebildes.

Pirmkārt, Padomes vārdā es vēlos apsveikt Dienvidāfrikas delegāciju, kas piedalās šajā sēdē, un pateikt, ka mēs tuvākajā laikā tiksimies ar viņu valsts vadītājiem Eiropas Savienības un Dienvidāfrikas Republikas pirmajā augstākā līmeņa sanāksmē, kas notiks jūlija beigās Francijā.

Otrkārt, es gribētu pievienoties O. Rehn un izteikt līdzjūtību vācu tūristiem, kurus, kā ziņoja, Turcijā esot nolaupījuši kurdu nemiernieki. Ja šīs ziņas apstiprināsies, mēs, Padomē, ļoti piedomāsim, lai šos cilvēkus iespējami drīz atrastu drošus un veselus.

Treškārt, es gribu pateikties A. Duff par to, ka viņš pārzina Francijas politiku un manu personiskos uzskatus. Es, protams, priecāšos par šo tēmu sīkāk parunāties ar viņu pie kafijas tases, taču diemžēl mani pienākumi pašlaik neļauj komentēt šo jautājumu.

Atgriežoties pie mūsu debatēm, paplašināšanās noteikti ir Eiropas attīstības procesa daļa, un līdz šim mēs esam nodrošinājuši, ka Eiropas Savienības paplašināšanās un nostiprināšanās ir nesaraujami saistītas. Ir svarīgi, kā jau E. Brok uzsvēra, lai šī tendence turpinātos. Visas diskusijas palīdz mūsu pilsoņiem apzināties problēmas, kas saistītas ar paplašināšanos, un tāpēc mēs veltām sevišķu uzmanību Eiropas Parlamenta debatēm un nostājai šajā jautājumā.

Turpinot jau daudzu Parlamenta deputātu teikto, es vēlos uzsvērt paplašināšanās ieguldījumu stabilizācijas procesā. To nepārprotami pierāda notikumi Balkānos. Horvātijas straujā attīstība, ko Francijas prezidentūra arī turpmāk vēlas veicināt, ja tam piekritīs visas dalībvalstis, pierāda, ka valstīm, kuras deviņdesmitajos gados ir pārdzīvojušas konfliktus, patiešām ir perspektīvas pievienoties ES. Sevišķi Serbijai tā ir svarīga vēsts, ja vien tai būs tāda valdība, kas arī tieksies nostiprināt saikni ar Eiropas Savienību.

Līdzīgi ir arī Turcijas gadījumā, un šajā saistībā es gribētu jums atgādināt, ka pašreizējais sarunu statuss nav saistīts ar vienas vai otras ES dalībvalsts nostāju, bet gan ar Turcijas pašas nostāju un reformu tempu šajā valstī. Pirmām kārtām jau tas ir saistīts ar Turcijas saistību izpildi attiecībā uz visām ES dalībvalstīm un sevišķi ar Ankaras protokola izpildi.

Paplašināšanās politika nenozīmē nevērīgu izturēšanos pret citām Eiropas Savienības kaimiņvalstīm. Padome pašlaik diskutē par to, kā mēs varam dot iespēju Ukrainai sasniegt nākamo pakāpi attiecībās ar Eiropas Savienību gaidāmajā ES un Ukrainas augstākā līmeņa sanāksmē, kas notiks 9. septembrī Eviānā. Mēs arī vēlamies uzlabot attiecības starp ES un Moldovu, valsti, kurā Padome arī ir ieguldījusi krietni daudz darba.

Kā Padomes prezidentūra mēs arī atbalstām iepriekš minētos reģionālos procesus. Es pats piedalījos konferencē, kurā tika uzsākta Melnās jūras reģiona valstu sadarbība, kā arī Baltijas valstu augstākā līmeņa sanāksmē. Un, protams, es nevaru neminēt gaidāmo augstākā līmeņa sanāksmi par Barselonas procesu un Vidusjūras reģiona valstu savienību, kas notiks 13. jūlijā Parīzē.

Visbeidzot, kā redzams, paplašināšanās process nav pārtraukts. Turpinās pieprasījumi no kandidātvalstīm un arī no dalībvalstīm, kurām šis process jāizskaidro saviem pilsoņiem. L. Rouček un V. De Keyser ir pilnīga taisnība, sakot, ka ir nepieciešams krietni daudz izglītības, ar vai bez Magritte. Taču jums ir taisnība, uzsverot, ka pilsoņiem nepieciešama jauna pārliecība.

Lai būtu iespējams turpināt šo procesu, ir nepieciešama tieši Lisabonas līgumā paredzētās stratēģijas ieviešana, ko daži no jums, īpaši E. Brok, minēja, lai mūsu iestāžu reformas veiktu tā, lai jaunās dalībvalstis ─ mums tas skaidri jāapzinās ─ būtu gaidītas saskaņā ar vislabākajiem nosacījumiem, kas neliktu apšaubīt Eiropas Savienības rīcības spēju.

  Olli Rehn, Komisijas loceklis. − Priekšsēdētāja kungs, es ļoti priecājos ar savu uzstāšanos noslēgt šīs debates, kurās piedalās Dienvidāfrikas parlamenta delegācija, jo savu politisko darbību es uzsāku pirms vairākiem gadu desmitiem kampaņā par Nelson Mandela atbrīvošanu. Mēs esam laimīgi, jo šķiet, ka vienīgie šajā namā, kas bijuši ieslodzīti, esam palikuši mēs ─ mans draugs Elmar Brok un es ─ kā visiem publiski tika paziņots.

(Smiekli.)

Es gribētu pateikties deputātiem par ļoti saturīgajām un atbildīgajām šodienas debatēm. Es tikai gribu runāt par vienu vispārēju jautājumu, kas saistīts ar vairākām nozarēm.

Es priecājos, ka E. Brok ziņojums un šodienas debates būtiski apstiprina atjaunoto vienprātību attiecībā uz ES paplašināšanos, kas tika panākta 2006. gada decembrī ─ liela nozīme tajā bija 2005. gada notikumiem. No vienas puses, šīs stratēģijas galvenā vērtība ir tā, ka tā panāk rūpīgi sabalansētu līdzsvaru starp paplašināšanās pamatā esošo miera un labklājības, brīvības un demokrātijas zonas paplašināšanas stratēģisko nozīmi un, no otras puses, ─ mūsu spēja iesaistīt jaunas dalībvalstis, pamatojoties uz stingriem noteikumiem un mūsu iekšējo reformu.

Es nevaru aizmirst ─ man ir ļoti laba atmiņa ─ ka 2004. gada rudenī pēc Parlamenta uzklausīšanas sēdes Ārlietu komiteja mani kritizēja par to, ka man trūkst iztēles spējas, jo es negribēju uzreiz atbalstīt Ukrainas dalības perspektīvas. Es tikai teicu, ka mums nevajadzētu pieņemt pāragru lēmumu attiecībā uz Ukrainas nākotni. Gadu vēlāk mani kritizēja par to, ka es runāju par uzņemšanas spēju un aizkavēju paplašināšanās procesu. Ņemot vērā šos apstākļus, es sevišķi atzinīgi vērtēju šodienas debates, kas panāk pareizo līdzsvaru starp paplašināšanās svarīgo nozīmi un mūsu pašu spēju iesaistīt jaunas dalībvalstis.

Šajās debatēs un ziņojumā rodas reāla trešā iespēja, kā apvienot politiskās integrācijas padziļināšanu ar pakāpenisku Eiropas Savienības paplašināšanu. Manuprāt, šeit skaidri redzama Eiropas Parlamenta un Komisijas, kā arī visas Eiropas Savienības pārliecinošā konverģence, un es noteikti atzinīgi vērtēju šo apstākli, kā arī virzību uz atjaunoto vienprātību attiecībā uz paplašināšanos, kas valda kopš 2006. gada.

  Priekšsēdētājs. − Es gribētu jums paziņot, ka šovakar, Prezidija sanāksmē, es esmu nolēmis paust bažas par „uzmanības piesaistīšanas” (catch the eye) metodi, kurai nav nekādu noteikumu. Jautājumu par to, kuram dot vārdu, izlemj vienīgi priekšsēdētāja patvaļīgs vērtējums, jeb viņa vai viņas izvēle. Es domāju, ka ir būtiski izstrādāt dažus pamatnoteikumus, jo ar šāda veida procedūru vairs nepietiek.

Šodien mums bija vairāk nekā piecdesmit pieprasījumi uzstāties, un tas maina parasto procedūru un katras grupas uzstāšanās laika limitu.

Tāpēc es gribētu, lai jūs padomātu par šo jautājumu, sevišķi tie, kas varētu būt vīlušies, jo daudzi no jums gribēja runāt, bet tikai dažiem tas tika ļauts.

  Elmar Brok, referents. − (DE) Priekšsēdētāja kungs, komisār, Padomes priekšsēdētāj, vispirms es gribētu pateikties Komisijai un Padomes prezidentūrai par izrādīto solidaritāti sakarā ar vācu tūristu nolaupīšanu Turcijā.

Mēs aplūkojam ļoti daudzus jautājumus, un mums starp tiem jāatrod līdzsvars. Tie aptver gan Vidusjūras reģiona valstu savienību ─ ja to atbalsta visa Kopiena, tad tas ir nozīmīgs solis uz priekšu, nevis tikai kāda reģiona valstu prioritāte ─ gan Zviedrijas un Polijas priekšlikumu, gan priekšlikumu par Melnās jūras reģiona valstu savienību. Uz šīm idejām mums jāraugās kopīgi, kā Kopienai, vienlaikus arī apzinoties, ka dažas no šīm izvēlēm piedāvā dalības perspektīvas, bet dažas tās nepiedāvā. Polijas ārlietu ministra R. Sikorski paziņojums, ka dažas valstis ir Eiropas kaimiņvalstis, kamēr citas ir kaimiņvalstis Eiropā, iespējams, norāda uz faktu, ka šie abi jēdzieni ir vienlīdz nozīmīgi, taču atšķiras metodes un mērķi.

Tomēr, ja mums ir pilnvaras darboties jomā, kas ietver divpusējās attiecības, daudzpusējus pagaidu vai pat ilgtermiņa risinājumus kaut kur starp Kaimiņattiecību politiku un pilntiesīgu dalību un tādējādi savā rīcībā iegūstam dažāda veida instrumentus, mums vajadzētu pārdomāt, kā mēs ilgtermiņā gan politiski, gan administratīvi varam nodrošināt šo līdzsvaru, par ko runāja komisārs; tā mēs varētu saglabāt ne vien Eiropas Savienības attīstības iespējas, bet arī šo valstu dalības perspektīvas Eiropā un to stabilitāti.

Ļaujiet man tiem dažiem ES kritiķiem, kas šeit runāja, uzdot vienu jautājumu: par kuru Eiropas Savienību viņi runā? Par to Eiropas Savienību, kas mums pašlaik ir un kura ir paraugs šī kontinenta vēsturē visvarenākajiem panākumiem miera, brīvības un labklājības ziņā! Mēs gribam turpināt šo projektu un paplašināt to cik vien iespējams, lai turpinātu sasniegt šāda veida panākumus un šo mērķi un iesaistītu ES vairāk valstu. Tas ir būtiski!

Tāpēc, runājot par Rietumbalkāniem, mums jāsaka: ja kopš vakardienas vai šonedēļ Serbijā būs valdība, kas teiks, ka vēlas uz Briseli, uz Eiropu, tad, lai nodrošinātu ilgstošu mieru šajā reģionā, kas pēdējo 150 gadu laikā ir izraisījis konfliktus, mums jāpieņem šis piedāvājums un jāattīsta šī perspektīva, lai arī turpmāk veicinātu mūsu kontinenta mierīgu attīstību.

SĒDI VADA : M. SIWIEC
Priekšsēdētāja vietnieks

  Proinsias De Rossa (PSE). - Priekšsēdētāja kungs, attiecībā uz darba kārtības punktu, tā kā debates par palestīniešu ieslodzītajiem Izraēlas cietumos sāksies daudz vēlāk ─ pašlaik izskatās, ka apmēram stundu vēlāk ─ es baidos, ka man nāksies svītrot savu vārdu no runātāju saraksta. Taču es lūdzu man paredzēto uzstāšanās minūti, ko man piešķīrusi Sociāldemokrātu grupa Eiropas Parlamentā (PSE), pievienot V. De Keyser atvēlētajam laikam. Viņa vada PSE grupu. Man ļoti žēl, ka man tā jārīkojas, bet man diemžēl jādodas uz lidostu.

  Priekšsēdētājs. − Debates ir slēgtas.

Balsošana notiks ceturtdien, 2008. gada 10. jūlijā.

Rakstiskas deklarācijas (142. pants)

  Titus Corlăţean (PSE), rakstiski. – (RO) Dienvideiropas un Austrumeiropas valstu perspektīvas iestāties Eiropas Savienībā ir šo valstu demokrātisko pārvērtību reformu virzītājspēks. Komisijas 2007. gada stratēģijas dokumentam attiecībā uz ES paplašināšanos jānodod nepārprotams vēstījums par noteiktām saistībām tām valstīm, ar kurām ir sākušās iestāšanās sarunas vai valstīm ar dalības perspektīvām. Šajā gadījumā tas attiecas arī uz Serbiju un Moldovas Republiku. Moldovai Rumānija ir logs, kas palīdz tās pilsoņiem saglabāt cerības uz demokrātiskāku un pārtikušāku nākotni Eiropā.

Moldovas Republikas demokrātiskajai opozīcijai nākotnē cerētā pievienošanās Eiropas Savienībai ir iemesls turpināt cīņu par demokrātiski tiesisku un institucionālu struktūru izveidošanu, tas ir process, ko atbalstīja pati ES.

Nepieciešamība pēc ES iekšējās institucionālās reformas, stājoties spēkā Lisabonas līgumam, nevar jau iepriekš būt par iemeslu un ieganstu Eiropas Savienības paplašināšanās apturēšanai.

  Dragoş Florin David (PPE-DE), rakstiski. – (RO) ES paplašināšanās vienmēr ir bijis tikai laika un politiski un ekonomiski līdzvērtīgu sistēmu izveidošanas starp dalībvalstīm jautājums. Īsumā izvērtējot 2004. un 2007. gada paplašināšanās procesus, mēs redzam, ka Eiropas Savienība ir kļuvusi spēcīgāka un dinamiskāka gan iekšējās, gan ārējās jomās, kas mums pierāda, ka no paplašināšanās procesa priekšrocības ir guvusi ne vien Eiropas Savienība, bet arī jaunpievienojušās valstis. Mēs redzam, ka Eiropas Savienībā mēs esam ieguvuši vērtības, ne tikai problēmas. Iespējams, politiskā un ekonomiskā, Eiropas un globālā situācija nav tā labvēlīgākā straujai paplašināšanai, taču tas mūs neatturēs no attīstības, vienīgi mēs veiksim paplašināšanās stratēģiju un mehānismu reformas.

Rietumbalkānu valstis, Moldova, Ukraina un Turcija ir valstis, kas paziņojušas, ka ir ieinteresētas pievienoties ES un gūt priekšrocības no priviliģētās partnerības ar ES, taču tām arī starptautiskajā līmenī ir jāatbilst Eiropas demokrātijas, stabilitātes un labklājības standartiem.

Šajā saistībā es apsveicu E. Brok par ziņojuma projekta sagatavošanā izmantoto līdzsvara izjūtu un pragmatismu. Es ceru arī, ka visas dalībvalstis tuvākajā laikā pieņems lēmumu ratificēt Lisabonas līgumu.

  Alexandra Dobolyi (PSE), rakstiski. – Paplašināšanās process pēdējo 50 gadu laikā ir bijis ES attīstības procesa neatņemama sastāvdaļa. No sešu valstu nodibinātās savienības ES ir izaugusi līdz 27 dalībvalstīm, kurās dzīvo vairāk nekā 450 miljoni cilvēku. Eiropas Savienība ir daudz stabilāka, daudz drošāka un tai ir daudz nozīmīgāka ietekme starptautiskajos jautājumos, nekā jebkad agrāk.

Šajos gados mēs esam piedzīvojuši, ka paplašināšanās ir bijusi ES veiksmes un attīstības pamatā. Paplašināšanās ir veicinājusi aukstā kara apstākļos sadalītās Eiropas mierīgu atkalapvienošanos. Mums jāpiekrīt, ka ES attīstība ir notikusi vienlaikus ar paplašināšanos.

Taču kāda ir pašreizējā mūsu sabiedrības attieksme pret paplašināšanos? Turpmāka paplašināšanās neizraisa sajūsmu, pārsvarā šādu attieksmi izraisījuši ar nepaplašināšanos saistītie jautājumi un daļēji arī informācijas trūkums.

Es esmu viena no tiem, kas ir pārliecināti, ka iespējamās ES dalības perspektīvas ir nepieciešamas, lai attīstītu politiskās reformas un īstenotu demokrātiju. ES dalības perspektīvas izslēgšana no politiskās programmas var radīt risku, ka nestabilais stāvoklis Balkānos atjaunosies.

  Kinga Gál (PPE-DE), rakstiski. – (HU) Priekšsēdētāja kungs, saistībā ar debatēm par paplašināšanās stratēģiju es gribētu veltīt uzmanību būtiskiem kritērijiem attiecībā uz mūsu tuvākajiem kaimiņiem ─ Rietumbalkānu valstīm un Ukrainu.

Pievienošanās perspektīvām un jo īpaši prasībai kandidātvalstīm izpildīt Kopenhāgenas kritērijus ir bijusi milzīga motivējoša loma šo valstu modernizācijā un tiesiskuma attīstībā.

Rietumbalkānu valstīm un Ukrainai nepieciešama motivācija. Ja mēs mūsu tuvākajām kaimiņvalstīm, ar kurām mums ir līdzīgas Eiropas tradīcijas un vēsture, atņemsim pievienošanās perspektīvas, tad motivācija tiesiskas valsts izveidošanai faktiski beigs pastāvēt.

Drīz vien tiks pieņemti tādi tiesību akti kā, piemēram, dekrēti pret minoritāšu izglītību, un šis apstāklis kopā ar to skolu slēgšanu, kurās mācības notiek dzimtajā valodā, valodas izmiršanu un asimilāciju izraisa milzīgas dusmas Ukrainā. Kad pacietība izsīks vai mērķis attālināsies, standarti pavirzīsies aizvien tālāk no tā, ko mēs saucam par tiesisku valsti.

Tāpēc mums ir ļoti liela atbildība. Tagad mums ir svarīgi nodrošināt, lai kritēriji būtu izpildīti ne vien uz papīra, bet arī dzīvē ─ no saviem kaimiņiem mēs sagaidām konsekvenci sagatavošanās procesā, un arī no Eiropas Savienības mēs sagaidām, ka tā konsekventi pildīs savus solījumus un prasības atskaitīties. Mūsu noteiktā rīcība radīs paļāvību gan mūsu vēlētājos, gan arī kaimiņos.

  Genowefa Grabowska (PSE), rakstiski. – (PL) Es pārstāvu valsti, kas pievienojās ES 2004. gadā, un es pilnīgi piekrītu tām E. Brok ziņojuma daļām, kurās uzsvērts, ka ir svarīgi turpināt paplašināšanās procesu un tā pozitīvo ieguldījumu spēcīgas, apvienoties spējīgas, pilsoņiem draudzīgas un pārtikušas Eiropas izveidošanā. Es piekrītu apgalvojumam, ka reiz atzītā iespēja pievienoties ES ļoti pozitīvi ietekmē kandidātvalstu iekšpolitikas jomas, mudinot tās straujāk pārstrukturēt valsts pārvaldi, veikt reformas izglītības sistēmās un augstākās izglītības iestādēs, veltīt lielāku uzmanību cilvēktiesību, arī minoritāšu tiesību, ievērošanai, izskaust korupciju sabiedrībā, citiem vārdiem sakot, pieņemt tās vērtības, kuras jau daudzus gadus ievēro Eiropas Savienība. Es domāju arī, ka ziņojumā vairāk jāuzsver Eiropas Savienības atvērtība un gatavība pieņemt nākamās jaunās dalībvalstis.

Sevišķi svarīgi tas ir manai valstij, Polijai, īpaši jau saistībā ar mūsu austrumu kaimiņu, sevišķi Ukrainas, izredzēm un centieniem. Būtu žēl, ja mūsu kaimiņi mūsu austrumu robežas (visas ES Šengenas robežas) uzskatītu par sava veida jaunu mūri, kas uz mūžīgiem laikiem šķirtu viņus no mums. Es uzskatu, ka visi aicinājumi par Eiropas Savienības tālākas paplašināšanas atkarību no tā sauktās „integrācijas spējas” ir ļoti slikta doma un tā apdraud pašas ES uzstādītos mērķus.

  Tunne Kelam (PPE-DE), rakstiski. – Lai sāktu turpmāku paplašināšanu, svarīga ir skaidra izpratne par to, ka ES ir guvusi milzīgas priekšrocības visu jau notikušo paplašināšanos laikā. Visas ieinteresētās puses ir guvušas abpusēju labumu. Tas rada mūsos pamatotu paļāvību, ka ES gūs labumu arī no turpmākajām paplašināšanām.

Var labi saprast bažas par ES integrācijas spēju. Tomēr visefektīvākais potenciāls uzņemšanas spējas uzlabošanai vēl pilnībā nav izmantots. Un tas ir: pilnībā izmantot visas četras ES pamatbrīvības ─ tirgu liberalizāciju, lielo uzņēmumu sadalīšanu, pārredzamības nodrošināšanu. Lai veiksmīgi risinātu globālās problēmas, mums bez jebkādas vilcināšanās turpmāk jāpaļaujas uz tām pamatvērtībām un tiem principiem, kurus ievēro Eiropas Kopiena, kas ir sasniegusi un vēl aizvien sasniedz vislielākos panākumus Eiropas vēsturē.

Atzinīgi jāvērtē referenta ziņojumā liktais uzsvars uz reģionālās sadarbības mehānismiem. Sevišķi vērtīga ir Polijas un Zviedrijas ierosme izveidot Austrumu dimensiju, lai visas Austrumeiropas valstis iesaistītu saprātīgā sadarbībā. Tomēr vienošanās par reģionālo sadarbību nedrīkst izmantot kā atrunu, lai šī reģiona valstis izslēgtu no izredzēm nākotnē kļūt par pilntiesīgām dalībvalstīm.

  Janusz Lewandowski (PPE-DE), rakstiski. – (PL) Priekšsēdētāja kungs, Parlaments izskata jautājumu par ES paplašināšanās stratēģiju laikā, kad ES paplašināšanās ir kļuvusi nemoderna. Tā pat ir kļuvusi par tādu kā biedēkli eiroskeptiķu rokās. Šī iemesla dēļ ļoti nozīmīgs ir šis patiesais apgalvojums, ka „iepriekšējās paplašināšanās neapšaubāmi ir bijušas veiksmīgas” un visā Eiropā ir palīdzējušas nostiprināt stabilitāti, izaugsmi un labklājību. Tomēr, lai palielinātu sociālo atbalstu nākamajiem posmiem, tas jāizskaidro Eiropas Savienības pilsoņiem. Diemžēl līdz šim informācijas kampaņas nav bijušas veiksmīgas.

Kā parasti, kad notiek diskusijas par paplašināšanos, ir interesanti apzināt potenciālo kandidātu dalībvalstu ģeogrāfiju. Lasot rezolūcijas projektu, var uzskatīt, ka durvis ir plaši atvērtas. Tas nepārprotami atbalsta Balkānu valstu centienus. Tajā nepārprotami paziņots, ka saskaņā ar Kaimiņattiecību politiku austrumu partnerus arī var uzskatīt par Eiropas valstīm. Taču ES integrācijas spējas galvenā definīcija (7. punkts) sagrauj visas cerības; jāpiebilst, ka atsauce uz „kopējām vērtībām” nepārprotami attiecas uz Turciju.

Šī rezolūcija mazliet neatbilst Polijas uzskatam. Polija, valsts, kura pati reiz klauvēja pie ES durvīm, tagad aicina dot dalības iespēju Ukrainai un citām valstīm, kas izveidojās pēc PSRS sabrukuma. Mēs esam par stabilitāti visā kontinentā!

  Ramona Nicole Mănescu (ALDE), rakstiski. – (RO) Vispirms es gribētu apsveikt referentu par objektivitāti, ar kādu viņš paudis Eiropas Parlamenta nostāju attiecībā uz Komisijas 2007. gada paplašināšanās stratēģijas dokumentu. Reizē ar katru paplašināšanos Eiropas Kopiena ir kļuvusi stiprāka, un pats paplašināšanās process demonstrē panākumus, ko piedzīvojušas visas dalībvalstis.

Eiropas Savienībā ir notikusi pārsteidzoša izaugsme, iestāžu metodes un politikas jomas ir attīstījušās gan iekšējā, gan ārējā līmenī, taču īpaši, saskaņojot ekonomikas, sociālās un tieslietu jomas. Eiropas Savienība risina arī problēmu kopumu. Tas pierāda, ka katrā paplašināšanās procesā atbilstīgi jāapvieno un jāpārvērtē ES politikas jomas, tādējādi izvairoties no situācijām, kad centrālajās valstīs integrācija padziļināsies, kamēr pārējās paliks ārpusē.

Es atbalstu referenta viedokli attiecībā uz austrumu kaimiņvalstu atbalstu, izveidojot zonu, pamatojoties uz kopējās politikas jomām, kas galveno uzmanību veltītu ekonomikas, tirdzniecības, enerģētikas, transporta, vides, tiesiskuma, tiesu sistēmas un drošības jautājumiem.

Atbalstot šāda veida projektu, Melnās jūras reģiona valstis varētu kļūt par attīstības un ekonomikas izaugsmes balstu, kas veicinātu ne vien šī reģiona valstu labklājību, bet arī stabilitāti un mieru pie Eiropas Savienības austrumu robežām.

  Véronique Mathieu (PPE-DE), rakstiski. – (FR) Kā ziņojumā uzsvērts, pašlaik Eiropas Savienības paplašināšanās stratēģijai vajadzīga visaptveroša reforma.

Pirmkārt, ir svarīgi nodrošināt kandidātvalstis un potenciālās kandidātvalstis ar pirmsiestāšanās instrumentiem, kas atbilst gaidāmajiem veicamajiem uzdevumiem. Tie ir: valsts nostiprināšana, valdība, sociāli ekonomiskās reformas utt.

Otrkārt, ziņojumā uzsvērts, ka jāpārskata mūsu pieeja Eiropas Kaimiņattiecību politikai, ko trešajām valstīm jāpārtrauc uzskatīt par pievienošanās aizstājēju vai par posmu ceļā uz pievienošanos.

Piemēram, brīvās tirdzniecības zonu izveidošana, par paraugu ņemot paplašināto Eiropas Ekonomikas zonas modeli (EEZ+), ir pirmais solis ciešāku attiecību izveidošanā ar šīm valstīm. Šī stratēģija veicinās ekonomikas un tirdzniecības attiecību nostiprināšanu ar šīm valstīm, un tā ļaus arī Eiropas Savienībai izplatīt tajās savus demokrātijas ideālus, tiesiskumu un cilvēktiesības.

Šajā ziņojumā minētā atsauce uz Barselonas procesu, kas tika izveidots, lai nodibinātu Vidusjūras reģiona valstu savienību, ir pamudinājums un apsolījums virzīties uz īpašas partnerības izveidošanu ar mūsu dienvidu kaimiņiem.

  Marianne Mikko (PSE), rakstiski. – (ET) Dāmas un kungi, mēs nevaram aizvērt durvis uz pievienošanos tām valstīm, kas to vēlas, kopš mūsu dibināšanas līgumos noteikts, ka jebkurai Eiropas valstij, kura vēlas pievienoties Eiropas Savienībai, jāļauj to darīt.

Iepriekšējās pievienošanās ir bijušas ļoti veiksmīgas, un ir jāturpina darboties šajā virzienā. Mums nevajag atņemt kandidātvalstīm motivāciju pievienoties ES. Mums nav jāizlemj, vai tās vēlas kļūt demokrātiskas valstis, kaut gan tām 100 % jāatbilst trim Kopenhāgenas kritērijiem.

Tā kā es esmu no „jaunās” Eiropas, es labi zinu, cik svarīga mums bija pievienošanās iespēja Eiropas Savienībai, cik ļoti tā mūs iedvesmoja uzsākt reformas un dubultot mūsu pūles. Mums nav jāliedz iespēja bijušās Padomju Savienības republikām kļūt par pilntiesīgām Eiropas valstīm, kurās valda tiesiskums. Es runāju pirmām kārtām jau par mūsu tuvākajiem kaimiņiem ─ Ukrainu un Moldovu.

Eiropas uzticamība un šo valstu nākotne atrodas līdzsvarā. Ir svarīgi, lai tās paliktu uz Eiropas ceļa. Eiropas Savienībai ir jātur savi solījumi un jāturpina tās dabiskais paplašināšanās process. Virzību nodrošinās pievienošanās, nevis dīkstāve. Visas šīs runas par uzņemšanas spēju ir vienīgi liekulība, lai nezinātājiem „pūstu miglu acīs”.

  Dumitru Oprea (PPE-DE), rakstiski. – (RO) Tā kā es esmu Eiropas Parlamenta deputāts no Rumānijas, kura nesen pievienojās Eiropas Savienībai, un arī savas valsts prestižas universitātes bijušais rektors, es gribētu uzsvērt, ka starp kandidātvalstīm un Eiropas Savienības dalībvalstīm ir nepieciešama apmaiņa kultūras un izglītības jomā.

Rumānijā ļoti daudz jauniešu, kas iesaistījušies kādā no Eiropas Savienības mobilitātes programmām (vai nu Socrates un Erasmus programmā, pētniecības programmā Marie Curie vai prakses programmā Leonardo), ir atgriezušies savā valstī un aktīvi piedalās procesā, ko varētu nosaukt par „eiropeizāciju”. Savas izglītības un dzīves pieredzes dēļ viņi aktīvi ir iesaistījušies NVO, informācijas un brīvprātīgajā darbā vai ir izmantojuši savas zināšanas struktūrās, kas saistītas ar Eiropas integrāciju.

Šo iemeslu dēļ es gribētu pievērst uzmanību tam, cik svarīgi ir rīkoties, lai uzlabotu ES izglītības un kultūras programmu pievilcību un veicinātu piedalīšanos tajās, izveidojot īpašu studentu vīzu sistēmu, palielinot mobilitātei paredzēto finansējumu ─ lai patiešām apmaksātu uzturēšanās izdevumus kāda ES valstī; lai veltītu vairāk darba Eiropas programmu, sevišķi jauniešiem domāto programmu, attīstīšanā, kā arī izplatītu pozitīvos rezultātus un pieredzi gan Eiropas valstīs, gan arī kandidātvalstīs.

  Pál Schmitt (PPE-DE), rakstiski – (HU) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, kā ES un Horvātijas Kopējās parlamentārās komitejas priekšsēdētājs es uzskatu, ka viens no vispozitīvākajiem šī ziņojuma aspektiem ir apstāklis, ka tas apstiprina tikko sākto pievienošanās sarunu turpināšanu un piedāvā Balkānu valstīm Eiropas perspektīvu. Pēdējos trijos gados ilgušo pievienošanās sarunu laikā Horvātija jau ir pierādījusi savu apņemšanos, un Parlaments ir labvēlīgi novērtējis valsts pārskatus par 2006. un 2007. gadu.

Es gribētu pateikt to, ka Horvātijai kā vienīgajai valstij, kuras pievienošanās sarunās bija manāms progress, bija svarīgi, lai to nepārprotami minētu šajā dokumentā, ko tagad ar milzīgām cerībām lasīs četri ar pusi miljoni horvātiešu. Šīs pozitīvās vēstis varētu būt īpaši nozīmīgas pēc Īrijas referenduma.

Padomes Francijas prezidentūras pirmie paziņojumi, kuros runāts par pievienošanās sarunu turpināšanu, dod man paļāvību. Pieņemot ātrus, efektīvus lēmumus, mēs varam saglabāt ES uzticamību; mēs nevaram atļauties „pārdomu laiku” vēl trīs gadu garumā, jo pēc 11 mēnešiem visa Eiropa Eiropas vēlēšanās paudīs savu viedokli par ES. Paldies par uzmanību!

  Czesław Adam Siekierski (PPE-DE), rakstiski – (PL) ES dalības perspektīva darbojas kā spēcīgs dzinējspēks valstīs, kuras ir ieinteresētas pievienoties ES. Šis apstāklis veicina nepieciešamo reformu īstenošanu gan politikā, gan ekonomikā, un atbilstību Kopenhāgenas kritērijiem.

Lai atbalstītu dalības perspektīvas, sarunu progresam jābūt atkarīgam no kandidātvalstī veikto reformu ātruma un mēroga, un ES jāspēj pieņemt šīs valstis. Mums vajag spēcīgu, apvienoties spējīgu un pirmām kārtām vienotu Kopienu.

Mūsu valstu pilsoņiem ir ļoti svarīgi novērtēt tās priekšrocības, ko mums dos jaunu dalībvalstu pievienošanās. Paplašināšanās rada priekšrocības, tā veicina ekonomisko un sociālo izaugsmi gan jaunajās, gan arī pašreizējās dalībvalstīs.

Eiropas Savienības pakāpeniska paplašināšanās ir bijusi veiksmīga ne vien tām valstīm, kas tikko pievienojušās, un jau esošajām valstīm, bet arī visai Eiropai.

Es esmu ļoti gandarīts par to, ka ziņojumā uzsvērts, ka Austrumeiropas valstīm vēl aizvien ir atvērtas durvis, lai kļūtu par Eiropas Savienības dalībvalstīm. Kopā ar nesen pieņemto Austrumu partnerības programmu tam ir jāmudina šīs valstis veltīt visus savus spēkus tam, lai pieņemtu Eiropas demokrātijas, ekonomikas un valsts pārvaldes normas.

  Andrzej Jan Szejna (PSE), rakstiski. – (PL) Eiropas Savienības iepriekšējās paplašināšanās neapšaubāmi ir bijušas labvēlīgas gan pašai Eiropas Savienībai, gan arī valstīm, kuras tai pievienojās. Šīs paplašināšanās veicināja ekonomikas attīstību un radīja lielāku stabilitāti, izaugsmi un labklājību Eiropā. Ir ļoti svarīgi radīt apstākļus, kas nepieciešami turpmāko paplašināšanos panākumu nodrošināšanai un uzlabot šo paplašināšanos kvalitāti, pamatojoties uz iepriekš gūto pieredzi. ES jābūt atvērtai jaunām valstīm, taču paplašināšanās stratēģijai jāpilda ES līguma nosacījumi un jāatspoguļo ES mērķi attiecībā uz visām kandidātvalstīm, kā arī tām valstīm, kam ir dalības perspektīvas, vienlaikus pieņemot, ka atbilstība Kopenhāgenas kritērijiem ir neapstrīdams nosacījums. Tajā pašā laikā mums rūpīgi jāseko šo valstu attīstībai attiecībā uz tiesiskumu, neatkarīgas tiesu sistēmas izveidošanu un pamattiesību ievērošanu.

Eiropas Savienībai jāveic attiecīgi pasākumi, lai uzlabotu savu spēju uzņemt jaunas valstis. Ir būtiski uzsākt iekšējās reformas, kuru mērķis ir uzlabot efektivitāti, radīt lielāku sociālo saskaņu un demokrātisko atbildīgumu. Lisabonas līgums dod atbildi uz šiem ideāliem, un bez tiem Eiropas Savienības turpmāka paplašināšanās kļūs daudz sarežģītāka. Tomēr tajā pašā laikā ES šajā politiskās integrācijas procesā tikai tad spēs gūt panākumus, ja katrā no šīm kandidātvalstīm būs nepārprotams un noturīgs atbalsts dalībai ES, kā arī pašai ES kā politiskam un ekonomiskam projektam.

  Tadeusz Zwiefka (PPE-DE), rakstiski. – (PL) Mēs gribam teikt, ka Eiropas Parlaments ir vienīgā īstā vieta, kur publiski apspriest ES pilsoņu uzskatus un viedokļus. Tāpēc ir žēl, ka tikai šajā namā mēs spējam cits citu pārliecināt, ka pakāpeniskai Eiropas Savienības paplašināšanai ir bijuši milzīgi panākumi. Mēs visi esam vainīgi pie tā, ka ne visi ES pilsoņi piekrīt šim viedoklim. Un tas rada pārpratumus attiecībā uz Eiropas Savienības reformas nepieciešamību. Taču es nevaru pieņemt apgalvojumu, ka Lisabonas līguma neesība ir galvenais iemesls paplašināšanās palēnināšanai. Pats šis līgums neko neatrisina. Mums nepieciešams priekšstats un stratēģija. Eiropas Savienība nebūs pilnīgs politisks un ekonomisks veidojums, kamēr tajā nebūs iekļautas visas Eiropas valstis. Nav pareizi apgalvot, ka to valstu pilsoņi, kuras vēlas pievienoties Eiropas Savienībai, domā, ka tas notiks tūlīt vai pat ļoti drīz. Tomēr viņiem ir vajadzīgs nepārprotams mājiens, ka viņiem šeit ir vieta. Bez šādiem paziņojumiem ir grūti gaidīt, lai viņi uzsāk visas sarežģītās un visaptverošās reformas, kas prasa daudzus upurus un smagu darbu.

Sevišķi mēs nedrīkstam aizmirst eiropiešus Balkānu valstīs un Austrumeiropā. Eiropas Kaimiņattiecību politika ir labs instruments, lai mūsu kontinentā noregulētu sadarbību ar kaimiņvalstīm. Tomēr mūsu ES Eiropas kaimiņiem ir tiesības uz noteiktāku un efektīvāku sadarbības politiku, tādu politiku, kuras rezultātā neveidojas rindas un uzgaidāmās telpas. Ja jau tik daudz enerģijas ir ieguldīts Vidusjūras reģiona valstu savienības izveidošanā, ko sevišķi atbalsta Francija, tad tik pat daudz enerģijas jāvelta Euronest izveidošanai.