Debašu stenogramma

Trešdiena, 2008. gada 9. jūlijs - Strasbūra

16. Stāvoklis Zimbabvē (debates)

  Priekšsēdētājs . − Nākamais jautājums ir Padomes un Komisijas paziņojumi par stāvokli Zimbabvē.

  Jean-Pierre Jouyet, Padomes priekšsēdētājs. − (FR) Priekšsēdētāja kungs, komisār, dāmas un kungi, nesen notikušajās prezidenta vēlēšanās Zimbabvē Robert Mugabe tika atkārtoti ievēlēts par šīs valsts prezidentu vēl uz pieciem gadiem. Balsošanas otrā kārta notika pēc vienīgā otra kandidāta, Morgan Tsvangirai atkāpšanās, kas ļāva R. Mugabe uzvarēt ar 85 % visa balsojuma. Daudzi valsts vadītāji, to skaitā afrikāņi, kā arī Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs, kas uzskatīja vēlēšanas par nelikumīgām, nosauca tās par demokrātijas izsmieklu.

Tūlīt pēc zvēresta nodošanas R. Mugabe devās uz Sharm el-Sheikh, lai piedalītos Āfrikas Savienības sammitā šā gada 30. jūnijā un 1. jūlijā. Sammita norises laikā Nigērija uzsāka dzīvu diskusiju par vēlēšanām. Tika pieņemta rezolūcija, kas pauda spēcīgas bažas, ko rada stāvoklis Zimbabvē, un uzsvēra kritiskos ziņojumus, ko snieguši vēlēšanu novērotāji no Dienvidāfrikas Attīstības Kopienas (DĀAK), Āfrikas Savienības un Visāfrikas Parlamenta, kā arī vardarbību un zaudētās dzīvības.

Rezolūcija arī rosina R. Mugabe un M. Tsvangirai uzsākt dialogu Zimbabves tautas interešu labad, lai izveidotu nacionālas vienības valdību un lai atbalstītu starpniecības misiju, ko uzņēmusies DĀAK.

Ņemot vērā šo attīstību, starptautiskā kopiena mobilizējas. Amerikas Savienotās Valstis ir iesniegušas ANO Drošības padomei rezolūciju, kas aicina piemērot sankcijas pret Zimbabvi — ieroču embargo, aktīvu iesaldēšanu un aizliegumu ceļot — un kuram pielikumā ir saraksts ar 14 personām, kurām nosakāmas sankcijas, tostarp R. Mugabe un citi politiķi, kas lielāko tiesu jau atrodas Eiropas sankciju sarakstā, kas pieņemts 2002. gadā.

Kanāda arī ir pastiprinājusi pieņemtos pasākumus, un 20. jūnija Eiropadome pasludināja savu gatavību rīkoties turpmāk, kas, starp citu, tiks pārbaudīts kopā ar komisāru L. Michel 22. jūlijā. Eiropas Savienības prezidentūra stingri nosoda balsošanas otro kārtu kā demokrātijas noliegumu tūlīt pēc tam, kad tā bija notikusi, proti, 29. jūnijā, un jaunā 4. jūlija paziņojumā prezidentūra Eiropas Savienības vārdā uzsvēra, ka tā nepieņems fait accompli, kas bija radies 27. jūnija sagrozītā balsojuma rezultātā, un ka vienīgais iespējamais risinājums bija pārejas formula, pamatojoties uz balsošanas pirmās kārtas rezultātiem.

Ir arī svarīgi, ka Āfrikai būtu vajadzējis izteikt savas bažas sakarā ar reģionāla mēroga krīzi, un ir jāatbalsta šādi centieni, sevišķi no Āfrikas Savienības puses, kā arī DĀAK. Jāpanāk, lai principi, kas noteikti jo īpaši Āfrikas Savienības hartā par cilvēku un tautu tiesībām, tiek ņemti vērā. Āfrikas Savienībai un ANO nāktu par labu iesaistīties šādā pieejā, ņemot vērā mērķi papildināt DĀAK reģionālo perspektīvu ar Āfrikas un starptautisku perspektīvu.

Āfrikas Savienība savā rezolūcijā arī mudināja valstis un iesaistītās puses atturēties no rīcības, kas varētu skart dialoga klimatu. Tāds bija signāls, kas tika sūtīts sevišķi Eiropas Savienībai. Tomēr ES neatturēsies no gatavošanās papildināt personu sarakstu, kas atbildīgas par vardarbību, kuras pakļautas mērķtiecīgām sankcijām, atsakot vīzas vai iesaldējot aktīvus. ES ir arī jāpanāk, ka tiek ierobežoti plānotie izņēmumi par vīzu aizliegumiem un tiek saņemti noteikumi par jaunām sankcijām, sevišķi ekonomiskām sankcijām, un, protams, šo atbildes pasākumu pilns klāsts būs atkarīgs no progresa, ko sasniegs sarunās.

Sarunas abu pušu starpā ir jāsāk, cik drīz vien iespējams. Es domāju, ka komisārs to apstiprinās, pat ja to iznākums nav zināms. Mūsuprāt, tām katrā gadījumā ir jāpamatojas uz pirmajām vēlēšanām 29. martā, kas ir vispatiesākā Zimbabves tautas gribas izpausme, toties otrās vēlēšanas bija demokrātijas noliegums. Jebkāda veida koalīcija var būt pagaidu pasākums, gatavojoties jaunām vēlēšanām, kas ir brīvas, demokrātiskas un pārredzamas, kā to teica kandidāts, oponents R. Mugabe.

Visbeidzot es gribu pieminēt to, ka savā pēdējā sanāksmē, kas tikko ir beigusies, G8 dalībnieki paredzēja papildu finanšu pasākumus, kas mērķtiecīgi ir vērsti pret tiem, kuri ir atbildīgi par vardarbību pēdējo vēlēšanu laikā. Te nu mēs esam, un mums ir jāsaglabā šis spiediens nešaubīgi, lai izbeigtu šo nepieņemamo tiesiskuma pārkāpumu.

  Louis Michel, Komisijas loceklis. − (FR) Priekšsēdētāja kungs, ministr, dāmas un kungi, es esmu ļoti laimīgs, ka varu dalīties ar jums šodien šajā viedokļu, nākotnes izredžu un domu apmaiņā par lomu, kāda mums varētu būt, atbalstot visus centienus atrast krīzes risinājumu, ko pieņemtu visas ieinteresētās personas, un pāri visam risinājumu, kam būtu izredzes būt ilgstošam un kas iesāktu jaunu uzplaukuma laikmetu valstij un tautai, kam tas tik ļoti vajadzīgs.

Neilgi pirms sākās šī sēde, man bija iespēja runāt ar Āfrikas Savienības Komisijas priekšsēdētāju J. Ping, un aptuveni pirms pusstundas man bija diezgan ilga diskusija ar opozīcijas vadītāju M. Tsvangirai. Tādēļ man ir vairākas jaunas ziņas, kas acīmredzot nav vēl tikušas noteikti apstiprinātas, bet es beidzot varbūt varu dot jums konkrētāku un jaunāku informāciju.

Pirmkārt, protams, es esmu vienisprātis ar jums un gribu izteikt savas dziļās bažas par stāvokli. Man bija ārkārtīgi žēl, kā es to teicu publiski gan pirms, gan pēc tā notikuma, ka prezidenta vēlēšanu otrā kārta patiešām notika, kā ministrs sacīja, par spīti starptautiskās kopienas daudzajiem aicinājumiem, starp citu, to starpā arī Zimbabves Āfrikas partneru aicinājumiem, to atlikt. Dabiski, ka ārkārtējas politiskas vardarbības vide un sistemātiska iebiedēšana meta ēnu uz šīm vēlēšanām un liedza tām jebkādu tiesiskumu un ticamību.

Es daudzkārt esmu publiski teicis, tāpat kā to ir darījusi Eiropas Savienības prezidentūra, ka, ņemot vērā apstākļus, kādos notika šī otrā kārta, nevar būt pat runas par jebkādu tiesiskumu, kas pienāktos prezidentam, kas šajās vēlēšanās uzvarēja. Ir jāatkārto atkal un atkal, ka tā bija netaisnīgi gūta uzvara, un tā ir tālu no tā demokrātiskās atdzimšanas gara, kas dod sparu Āfrikai šodien. Āfrikas Savienības sammits, kas notika Ēģiptē un ko apmeklēja prezidents R. Mugabe, liecināja par ļoti saspringtām un kaislīgām debatēm starp Āfrikas vadītājiem, debatēm, kuras daudzi ir nosaukuši par nepieredzētām.

Āfrikas Savienības rezolūcija ir kritiska pret prezidentu R. Mugabe un aicina viņu meklēt politisku vienošanos ar Demokrātisko pārmaiņu kustības (DPK) vadītāju Morgan Tsvangirai, lai veidotu nacionālas vienības valdību. Turklāt Āfrikas Savienība aicināja DĀAK arī turpināt pildīt veicinātāja uzdevumu, lai panāktu politisku vienošanos. Mēs noteikti varētu uzskatīt šo rezolūciju par neatbilstīgu. Mēs varētu sevišķi kritizēt to, ka Āfrikas Savienība atturējās no skaidra atzinuma izteikšanas par prezidenta R. Mugabes tiesisko pamatotību vai otrādi, bet ir jāatzīst, ka pašreizējos apstākļos šī rezolūcija ir būtisks rezultāts. Protams, ar to lieta nebeidzas. Āfrikas Savienībai un DĀAK ir svarīgi dot konkrētu liecību par viņu apņemšanos atrast politisku risinājumu.

No šī viedokļa raugoties, Eiropas Savienība un citi starptautiskie dalībnieki ir likuši skaidri saprast, ko viņi grib sagaidīt. Šo politisko nolīgumu var noslēgt vienīgi, pamatojoties uz pirmās balsošanas kārtas rezultātiem, kas atspoguļoja Zimbabves tautas viedokli, ko izteica brīvi un demokrātiski. Otrās kārtas balsošanas rezultāti nevar tikt ņemti par sākuma punktu starpniecībai, sarunām. Citiem vārdiem sakot, mūsuprāt, politiskais risinājums saistīsies ar koalīcijas valdību, ko vadīs M. Tsvangirai kā premjerministrs, kas būs apveltīts ar visplašākajām pilnvarām un, turklāt, balstīsies uz vairākumu, kas viņam ir parlamentā.

Attiecībā uz Eiropas Savienību visas izvēles iespējas vēl mums ir atvērtas. Pirmkārt, mēs esam gatavi atbalstīt DĀAK un Āfrikas Savienības centienus, un mēs sagaidām, ka notiks reāls progress nākamo divu nedēļu laikā.

Ja tiek panākts konstruktīvs politisks nolīgums, kas atspoguļo pirmās balsošanas kārtas rezultātus, mēs, protams, esam gatavi, kā jau esam teikuši, pakāpeniski atjaunot sakarus ar Zimbabvi. Turklāt mēs esam gatavi sākt to nekavējoties. Es atgādināšu jums, ka tad, kad tika veidota programma desmitajam Eiropas Attīstības fondam, es apliecināju, ka darbs tika darīts tā, it kā demokrātija Zimbabvē jau būtu atjaunota, lai izvairītos no Zimbabves tautas sodīšanas par traģisko stāvokli, kādā tā atrodas.

Tagad par divām sarunām, kuras man ir bijušas šopēcpusdien, man gatavojoties uz paredzēto tikšanos ar Parlamentu. Vispirms saruna ar J. Ping. Kāda tad ir problēma? Problēma šodien ir tā, ka ikviens Āfrikas Savienībā piekrīt, ka viņiem vajadzētu atbalstīt sarunas starp R. Mugabe un M. Tsvangirai un ka pamata principiem, protams, būtu jābūt, ka šī valdība ir jāvada opozīcijas vadītājam M. Tsvangirai, ka šai valdībai, iespējams, ir jābalstās uz koalīciju, kurā M. Tsvangirai partijai, kam ir vairākums parlamentā, protams, būs noteicošā pozīcija, un ka šai valdībai ir jābūt vispilnīgākajām un visplašākajām pilnvarām attiecībā uz izpildvaras lēmumiem.

Šajā brīdī es domāju, ka jūs zināt, ka šī pieeja, izrādās, tiek apstrīdēta. Stāvokli vēl jo vairāk sarežģī tas, ka M. Tsvangirai ir izteicis zināmas šaubas par to, vai starpniecība ir labi līdzsvarota, un acīmredzot vēlas piešķirt šai starpniecībai struktūru, teiksim, fonu, atbalstu, kas dotu iespēju garantēt līdzsvaru. Es nedodu nekādu vērtējošu spriedumu, to sakot, es vienkārši ziņoju par stāvokli. Šobrīd J. Pingi ir man apliecinājis, ka tiek veikts darbs — es neteikšu, ka starpniecības darbs, bet darbs — ar mērķi sagatavot prātus šai attīstībai un ka, ja viss būs labi, būtu jāpaveras patiesām izredzēm, iespējams, dažu nākamo dienu laikā.

Pēc tam man bija diezgan ilga saruna ar M. Tsvangirai. Viņš apstiprināja, ka viņš atbalsta ideju par valdību, kurā ieiet Zimbabves Āfrikas Nacionālās savienības patriotiskās frontes biedri, bet ka, protams, viņam būtu pēdējais vārds, izvēloties cilvēkus, kas tajā piedalīsies. Pamatā, lai gan tas nav, kā viņš to formulēja, tas vairāk līdzinās Kenijas scenārijam, pat ja (un es piekrītu šim viedoklim) šīs divas situācijas nav salīdzināmas. Tās pavisam nav līdzīgas. Cilvēki izmanto iespēju uzvesties tā, it kā viņi būtu vienādi, bet, skatoties pavisam objektīvi, gan sievietes un vīrieši ir dažādi, gan situācija ir pavisam atšķirīga. Tātad tas ir pirmais punkts.

Otrkārt, viņš gribētu redzēt „pastāvīgu sarunu komandu”, tas nozīmē komandu, kas vada starpniecību, kurai, protams, jāpārliecina viņš par līdzsvaru. Dabiski, ka viņš gribētu, lai šī komanda atrodas Āfrikas Savienības un Apvienoto Nāciju Organizācijas paspārnē, kā ministrs teica. Man viņš izskatījās mēreni optimistisks — viņš tic, ka notiek kustība. Acīmredzot viņš saskata jēgu jautājumā par sankcijām, un viņš uzsvēra kaut ko, par ko es domāju, mēs visi esam vienisprātis, proti, ka, ja ir sankcijas, tās ir jāpiemēro konkrētām personām, un tās, protams, nedrīkst ietekmēt iedzīvotājus ne tieši, ne netieši.

Man ir sajūta, ka Āfrikas Savienība pilnībā saprot savas atbildības mēru, ka tā aktīvi iesaistās, ka tā meklē risinājumu ar starpniecības palīdzību, kas katrā gadījumā ņem vērā, kā ministrs uzsvēra, nepieciešamību pārvērst pirmās balsošanas kārtas rezultātu izpildvarā, jo tas ir vienīgais rezultāts, kas piešķir tiesiskumu tiem, kas to izmanto.

SĒDI VADA: A. BIELAN
priekšsēdētāja vietnieks

  Michael Gahler, PPE-DE grupas vārdā. - (DE) Priekšsēdētāja kungs, stāvoklis Zimbabvē ir sasniedzis absolūti zemāko punktu politiskā, ekonomiskā un humanitārā nozīmē. Cilvēki ir ķīlnieki režīmam, kas nevēlas atteikties no varas, jo prezidenta kliķe, militārā vadība un slepenais dienests, grib arī turpmāk vairot savu bagātību uz valsts resursu rēķina. Šajā nolūkā viņi finansē bruņotus grupējumus un izmanto policiju un militāros spēkus, kas terorizē iedzīvotājus visā valstī.

Saskaņā ar DĀAK standartiem pat 29. marta parlamenta vēlēšanas nebija ne brīvas, ne godīgas. Pēc tām sekojošā iebiedēšanas kampaņa, kas aptvēra visu valsti ar desmitiem nogalināto un tūkstošiem ievainoto un vajāto, padarīja neiespējamu pirmās kārtas uzvarētājam M. Tsvangirai sūtīt savus vēlētājus balsot, kad viņi baidījās par to, ka tiks sodīti, ja to darīs. Visāfrikas parlamenta vēlēšanu novērošanas misijas vadītājs Marwick Khumalo un DĀAK misija 27. jūnija notikumus vērtē šādi:

PPE-DE grupas vārdā.- „Valstī valdošā atmosfēra neļāva notikt brīvām, godīgām un ticamām vēlēšanām. Vēlēšanas neizteica Zimbabves tautas gribu.”

PPE-DE grupas vārdā.- (DE) Tagad ir svarīgi attīstīt pārejas scenāriju, kas radīs stāvokli, kurā likumīga valdība un likumīgs prezidents pilda pienākumus. Āfrikas Savienībai un DĀAK šeit ir jāuzņemas izšķirīga loma. Diemžēl prezidents T. Mbeki nav panācis neko savos rāmās diplomātijas gados. Viņš nav arī ieguvis abu konfliktējošo pušu uzticību, un viņam pašam ir vislabāk zināms kāpēc.

Es rosinātu Dienvidāfrikas politiskās partijas uzņemties pašām iniciatīvu. Es aicinu Dienvidāfrikas kolēģus savā parlamentā pieņemt lēmumu iesaldēt R. Mugabes režīma spekulantu banku rēķinus un aktīvus Dienvidāfrikā. Viņiem ir jāatsakās ļaut Grace Mugabei un citiem iepirkties Keiptaunā vai Sandtonā, kamēr tauta cieš badu. Es lūdzu viņus solidarizēties ar trim miljoniem zimbabviešu viņu valstī, kas atgriezīsies mājās, kad R. Mugabes režīms kritīs un tādējādi arī atbrīvos vietu miljoniem Dienvidāfrikas bezdarbnieku. Mums izdevās izdarīt spiedienu uz Eiropas firmām, lai tās pamet Zimbabvi, jo to aktivitātes palīdzēja stabilizēt režīmu.

  Alain Hutchinson, PSE grupas vārdā. - (FR) Priekšsēdētāja kungs, ministr, komisār, prezidents R. Mugabe ir izmantojis neticamu vardarbību un demonstrējis skandalozu nicinājumu pret pašām būtiskākajām cilvēka pamattiesībām, sagrābjot varu un padarot par ķīlniekiem jau piekautus iedzīvotājus.

Sociāldemokrāti nosoda vardarbību un neatzīst esošo varu par likumīgu. Tomēr vispirms Eiropas sociāldemokrāti domā tieši par Zimbabves iedzīvotājiem. Īpaši Pārtikas un lauksaimniecības organizācija (PLO) lēš, ka pieci miljoni zimbabviešu ir pakļauti riskam ciest lielu badu līdz 2009. gada sākumam.

Turklāt mēs zinām, ka viena trešā daļa Zimbabves iedzīvotāju jau tagad izdzīvo, tikai pateicoties starptautiskai palīdzībai. Tādējādi ir absolūti svarīgi, ka Eiropas Komisija, Padomes, katra dalībvalsts un visa starptautiskā sabiedrība izdara vislielāko spiedienu uz Zimbabves iestādēm, lai tās atļautu starptautiskai humānai palīdzībai pilnīgi brīvi piekļūt visievainojamākajiem iedzīvotājiem. Nav iespējams to uzsvērt par daudz, jo R. Mugabes pašreizējā nostāja gluži vienkārši ir noziedzīga.

Tādā pašā veidā, ja mēs prasām Eiropas Savienībai un starptautiskajai sabiedrībai pieņemt stingras sankcijas pret Zimbabvi, — šo perspektīvu jūs ierosinājāt, ministr, — mēs arī uzsvērtu, ka tās nedrīkst skart iedzīvotājus, bet tās ir jāvērš pret režīma locekļiem, kas ir atbildīgi par uzbrukumiem cilvēktiesībām un par pašreiz valstī valdošo teroru.

Protams, ka mums ir arī jāmudina Eiropas Savienība un reģionālās struktūras kā, piemēram, DĀAK uzņemties vadību kopā ar Zimbabves vēlēto parlamentu un pilsonisko sabiedrību, risinot pašreizējo krīzi ātri un demokrātiski.

Priekšsēdētāja kungs, es gribu ātri pieminēt vienu pēdējo punktu par aptuveni 200 000 pārvietoto zimbabviešu. Mēs lūgtu viņu Dienvidāfrikas kaimiņiem un īpaši prezidentam T. Mbeki rīkoties atbildīgi, nesūtot atpakaļ Zimbabves bēgļus, kuri ir atraduši patvērumu Dienvidāfrikā.

  Fiona Hall, ALDE grupas vārdā. Priekšsēdētāja kungs, Zimbabves tauta ir cietusi briesmīgi. Pēc iebiedēšanas, brutalitātes un ekonomiskas sagrāves gadiem vēlēšanas nāca kā beidzamais „skrūves pagrieziens”. Kopš vēlēšanām vardarbība ir notikusi bez mitas. Kopš vēlēšanu pirmās kārtas 29. martā ir nogalināti vismaz 90 cilvēki, un vēl tikai šo pirmdien notika uzbrukums valsts iekšienē pārvietoto personu nometnei, kura atrodas uz austrumiem no Harares, un tika nolaupīti iedzīvotāji.

Mēs varam just kārdinājumu tikai lauzīt rokas izmisumā, bet es uzskatu, ka ir lietas, ko ES var izdarīt krīzes risinājuma labā. Pirmkārt, ES var piedāvāt diplomātisku atbalstu tiem, kuri meklē ceļu uz priekšu ar pagaidu pārejas valdības palīdzību, iesaistot visas pilsoniskās sabiedrības puses un respektējot pirmās kārtas rezultātus.

Pārejas koalīcija ir Āfrikas pieeja, kas daudzus gadus ir darbojusies vairākās citās valstīs, piemēram, Togo un Kongo Demokrātiskajā Republikā.

Tomēr rezolūcijas ierosinājums atzīmē pašreizējo prezidenta T. Mbeki rāmās diplomātijas neveiksmi, un tas var būt piemērs, kad cits Āfrikas kaimiņš, ko respektē visas puses, var būt labāk piemērots būt par vidutāju šādās sarunās. Un, ja tam ir starptautisks pavadījums, tas arī palīdzētu šādās sarunās.

Otrkārt, mums ir jāpalielina spiediens pret R. Mugabe starptautiskajā sabiedrībā. Krievijas atbalsts G8 sammita aicinājumam noteikt sankcijas bija ļoti uzmundrinošs, un es atzinīgi vērtēju Padomes komentārus par sankciju pastiprināšanu vairākās valstīs.

Treškārt, mums ir jāsāk plānot uz priekšu tam laikam, kad Zimbabvei būs likumīga valdība un tai vajadzēs plašu starptautiska atbalsta paketi.

Visbeidzot mēs nedrīkstam aizmirst, ka vienkāršie zimbabvieši ir izmisīgā stāvoklī un viņiem vajadzīga pati vienkāršākā palīdzība, lai varētu izdzīvot.

  Philip Claeys (NI). - (NL) Eiropas Savienībai ir bijušas noteiktas sankcijas pret sociālistisko diktatoru R. Mugabe uz kādu laiku, bet tās sankcijas ne vienmēr tiek skaidri un konsekventi īstenotas. Piemēram, Portugāles prezidentūrai acīmredzot nebija vispār nekādu problēmu uzaicināt R. Mugabe uz ES un Āfrikas sammitu.

Eiropas Savienībai tāpat arī būtu vajadzējis enerģiski protestēt pret dīvaino faktu, ka R. Mugabe piedalījās PLO sammitā Romā pavisam nesen. Ceļošanas aizliegums, kas noteikts R. Mugabe un visiem viņa režīma augstākajiem locekļiem, ir jāpadara necaurlaidīgs un vēl plašāks. Mums katrā gadījumā jādomā par sankciju pagarināšanu pret R. Mugabe režīmu vispār. Šīm sankcijām ir jābūt enerģiskām un nepārprotamām, un mums ir jāizdara spiediens uz Dienvidāfrikas valdību, kura ar savu „kluso diplomātiju” faktiski ir nodrošinājusi R. Mugabes režīmam vairāk laika.

  Geoffrey Van Orden (PPE-DE). - Priekšsēdētāja kungs, krīze Zimbabvē neradās pēkšņi pasaulē, kas par to neko nenojauta: šī ir 16. reize astoņos gados, kad mēs esam debatējuši par priekšlikumu rezolūcijai par R. Mugabe, kas sistemātiski un patvaļīgi ir aplaupījis savu valsti, sagrāvis tās ekonomiku un apspiedis Zimbabves tautu.

Starptautiskās sabiedrības atbildes reakcija līdz ļoti nesenam laikam ir bijusi nožēlojama. Vismaz Eiropas Savienība noteica mērķtiecīgas sankcijas — bet tā pat nevarēja tās kārtīgi uzturēt. Afrikāņi — ar ļoti nedaudziem cienījamiem izņēmumiem — ir vienīgi aplaudējuši R. Mugabe. Viņiem vajadzētu kaunēties.

Kas būtu darāms? Pirmkārt, Padomē ir skaidrāk jāpasaka, ka neviena ES valsts neatzīs R. Mugabes prettiesisko režīmu. Mani možu dara tas, ka ES pagarina savas sankcijas.

Otrkārt, Eiropas Savienībai un tās dalībvalstīm ir jāpārliecina Āfrikas valstis, īpaši DĀAK, lai tās pievienojas šīm sankcijām pret R. Mugabes režīmu, ja sarunas nav veiksmīgas.

Treškārt, Kopējās rīcības komitejas locekļiem — militārajai bandai, kas stāv aiz R. Mugabe — ir jādara zināms, ka viņi tiks saukti pie atbildības par sistemātiskajām zvērībām pret Zimbabves tautu. Vēl nav par vēlu dažiem bruņoto spēku un policijas augstākiem pārstāvjiem, — arī augstākiem Zimbabves Āfrikas nacionālās vienības un Patriotiskās frontes (ZĀNV-PF) funkcionāriem tai skaitā — pamest R. Mugabe un pāriet pie demokrātiskajiem spēkiem.

Ceturtkārt, Francijai ir jāsasauc Cilvēktiesību padomes ārkārtas sesija Ženēvā, lai pievērstos stāvoklim Zimbabvē, un, piektkārt, daudz skarbāka rīcība ir jāpieprasa no Apvienoto Nāciju Organizācijas.

Par visu vairāk mums ir aktīvi jārosina Āfrikas Savienība vēl pozitīvāk un aktīvāk darboties, lai iestātos par nacionālās vienības valdību. Tai, protams, jāpamatojas uz 29. marta vēlēšanu iznākumu, nevis uz 27. jūnija farsu, kā to ir norādījis gan Padomes priekšsēdētājs, gan Komisija.

Mēs esam dzirdējuši no Kustības par demokrātisku pārmaiņām (KDP) pārstāvja Nelson Chamisa, ka pašlaik nenotiek nekādas sarunas starp ZĀNV-PF un KDP. To vietā notiek ilgstoša vardarbība. Āfrikas Savienībai ir jāpanāk vardarbības izbeigšana un vidutāja nozīmēšana, ko atbalsta novērotāji, kuriem uzticēsies KDP.

R. Mugabe kārtējo reizi cenšas iegūt laiku. Ir jābūt noteiktam termiņam, kad sarunām ir veiksmīgi jābeidzas, un kādam pa to laiku ir jāpiedāvā R. Mugabe vieta vecu ļaužu namā.

  Glenys Kinnock (PSE). - Priekšsēdētāja kungs, es tāpat kā pārējie nekomentēšu to, ka Parlaments, kas tika pienācīgi ievēlēts 29. martā Zimbabvē, nekad nav sanācis un tā ievēlētie deputāti joprojām tiek vajāti un iebiedēti, un pakļauti vardarbībai.

Mūsu rezolūcija prasa sankciju pastiprināšanu, un, protams, mums būs jāpievienojas arī ANO aicinājumam par starptautisku ieroču embargo un ceļošanas aizliegumiem visā pasaulē, un aktīvu iesaldēšanu.

Mēs zinām, kas ir pārējie vadoņi, pret kuriem ir jāvēršas, mēs zinām, kas ir izpalīgi un kas ir nastu nesēji. Te jums ir policijas priekšnieks A. Chihuri; gaisa spēku priekšnieks P. Shiri; centrālās bankas pārvaldnieks; tieslietu ministrs P. Chinamasa; centrālā izlūkdienesta priekšnieks H. Bonyongwe: šie ir tie cilvēki, pret kuriem var un vajag vērsties. Mūsu rezolūcija skaidri atspoguļo priekšnosacījumus, kādus ir izvirzījusi KDP.

Visām sarunām ir jāpamatojas uz 29. marta vēlēšanu iznākumu, kur KDP uzvarēja, nevis uz viltoto atkārtojumu jūnijā.

Ir jāizveido pārejas kārtība, lai nonāktu līdz jaunai konstitūcijai — neviens nav pieminējis to, un tieši par to Morgan Tsvangirai runā — kurai sekos jaunas vēlēšanas. Viņš saka ļoti skaidri, un es citēju viņu: „Es nevēlos nekādus darījumus sakarā ar varu un nekādu varas dalīšanu.”

Kā ir teicis Geoffrey van Orden, pašlaik nenotiek nekādas sarunas, tāpēc mums nav jāmeklē iedvesma pašreizējā situācijā.

Ir vajadzīgs papildu starpnieks. Ir skaidrs, ka T. Mbeki nespēj to izdarīt viens pats, un mēs gaidām, ka Āfrikas Savienība nosauks kandidātu. Šim kandidātam ir jābūt tāda paša līmeņa figūrai kā T. Mbeki, un prātā nāk tādi cilvēki kā J.A. Chissano un J.K.A. Kufuor pašlaik.

Visbeidzot, nekontrolētajai valsts sponsorētajai brutalitātei un vardarbībai, un mežonībai ir jāapstājas, un tāpēc starptautiskajai sabiedrībai ir jārīkojas un jārīkojas steidzami Zimbabves tautas ciešanu dēļ.

  Eoin Ryan, UEN grupas vārdā - Priekšsēdētāja kungs, Zimbabve, kas reiz bija cerību simbols, Āfrikas pašapliecināšanās piemērs un vadoša Āfrikas valsts, tagad ir Āfrikas izmisuma un bezcerības epicentrs. Zimbabves tauta pelna kaut ko labāku, un viņiem tas ir jāpanāk. Bet tam ir vajadzīgas Robert Mugabe, šī noziedzīgā slepkavas, režīma beigas, lai tas kļūtu par īstenību.

Mums, kas esam starptautiskajā sabiedrībā, ir jānocietina sava apņēmība pret šo tirānisko R. Mugabe režīmu. Es atzinīgi vērtēju to, ka ANO Drošības padome apsver turpmāku sankciju noteikšanu pret Zimbabves vadību, iekļaujot arī ieroču embargo īstenošanu. Kā tas ir, ka valstij, kurā ir pieci miljoni cilvēku, kas ir atkarīgi no pārtikas palīdzības, kur inflācija ir pārsniegusi desmit miljardus procentu un kur klaips maizes tagad maksā 1 miljardu Zimbabves dolāru, vēl arvien ir viena no vislabāk aprīkotajām armijām Āfrikas kontinentā un pilnīgi pārpildīta ar ieročiem? Tā ir ārkārtīga atļaušanās.

Nesenā prezidenta kampaņa nebija likumīgas vēlēšanas. R. Mugabe režīma brutalitāte bija tik liela, ka 90 cilvēki tika nogalināti, 3 500 tika ievainoti un vēl 200 000 cilvēku tika izvesti kampaņas laikā. Tas nekādi nav saistāms ar brīvu, godīgu un pārredzamu demokrātisku sacensību.

Dienvidāfrikai un citām Āfrikas valstīm ir jāpastiprina spiediens pret Robert Mugabe. Nelson Mandelam bija taisnība, kad viņš teica, ka Zimbabves vadībā ir notikusi traģiska kļūda. Dienvidāfrikai ir spēcīga politiska ietekme uz R. Mugabes valdību, un Dienvidāfrikai ir jāparāda spēcīga un izlēmīga vadība šajā jautājumā Zimbabves tautai un arī Āfrikas tautām, kam ir jānoskatās, kā šis vadonis ieved savu valsti purvā.

  Josep Borrell Fontelles (PSE). - (ES) Priekšsēdētāja kungs, lai neatkārtotu, ko mani kolēģi pārējie deputāti ir teikuši, es koncentrēšu uzmanību uz parlamenta atklāšanu.

Marta vēlēšanas bija vēlēšanas, kurās opozīcija ieguva vairākumu, un līdz 17. jūlijam tās valsts parlaments vēl nebija izveidots. Mums kā parlamentāriešiem jākoncentrē savi centieni uz Eiropas Savienības spiediena īstenošanu, lai nodrošinātu, ka parlamentā ar opozīciju vairākumā var darboties solītā demokrātija. Procesam ir vajadzīgs sākuma ierosme. Mums patiešām ir jādara viss iespējamais, lai panāktu, ka pēc prezidenta vēlēšanu viltojuma likumīgās vēlēšanas, kas deva opozīcijai atzītu vairākumu, dod iespēju parlamentam funkcionēt.

Otrs punkts attiecas uz starpnieku. Ir gluži skaidrs, ka Dienvidāfrika ir sasniegusi starpniecības iespēju robežu, lai neteiktu vairāk. Ir svarīgi, lai cits starpnieks atbalsta, ja ne nenāk Dienvidāfrikas prezidenta vietā. Pretējā gadījumā starpniecība arī izskatīsies pēc korumpēta mehānisma, kas ir zem Zimbabves valdības papēža.

  José Ribeiro e Castro (PPE-DE). - Priekšsēdētāja kungs, ne jau vairs R. Mugabe ar viņa režīmu tiek analizēts. R. Mugabe viņa šausmīgo nodarījumu un visa šī traģiskā farsa dēļ starptautiskā sabiedriskā doma jau ir nosodījusi. Starptautiskā sabiedrība ir tā, kas tagad tiek cieši vērota. Tas ir Thabo Mbeki, tās ir DĀAK un ĀS, tā ir Ķīna, tā ir sabiedrība Eiropas Savienībā, tā ir Apvienoto Nāciju Organizācija. Zimbabves tauta, M. Tsvangirai un KDP ir pelnījuši mūsu visu atbalstu un solidaritāti šajos grūtajos laikos. Mēs varētu uzaicināt Morgan Tsvangirai ierasties Ārlietu komitejas sanāksmē un Attīstības komitejas sanāksmē jūlijā vai septembrī.

Mēs visi joprojām saņemam šausmīgas ziņas no Zimbabves par tur notiekošo vardarbību. Mēs nedrīkstam kļūdīties. Morgan Tsvangiraii un KDP vairākums ir pelnījuši ne tikai vienkārši mierinājuma vārdus vai jebkāda veida nomierinošu nostāju, bet gan drīzāk tikt iekļautiem pārvaldē atbilstīgi 29. marta vēlēšanu rezultātiem. Starptautisko sabiedrību, ja tai neizdosies pāreja — ja mums neizdosies — pārņems kauns. Es ceru, ka tā nenotiks.

  Marios Matsakis (ALDE). - Priekšsēdētāja kungs, R. Mugabes režīms ir atbildīgs ne tikai par krāpšanu vēlēšanās, bet arī par patvaļīgiem arestiem un simtiem cilvēku spīdzināšanu un slepkavošanu Zimbabvē tagad jau daudzus gadus.

Līdz šim izskatās, ka rezolūcijas un sankcijas ir bijušas neefektīvas. Es ierosinu, ka ir pienācis laiks sākt rīkoties, lai nodotu R. Mugabe starptautiskai tiesai, apsūdzot viņu par noziegumiem pret cilvēci. Es zinu, Zimbabve nav parakstījusi konvenciju par Starptautisko tiesu Hāgā, bet es esmu drošs, ka var atrast kādu citu procedūru uz starptautisko tiesību aktu pamata, un varbūt, ka komisārs L. Michel vai Padomes priekšsēdētājs varētu mums to paskaidrot.

Es uzskatu, ka tikai tad, ja tiks veikti šādi radikāli pasākumi, šis Āfrikas diktators un viņa līdzgaitnieki būs spiesti sākt domāt un klausīt saprātam un kas galu galā atbrīvos valsti un starptautisko sabiedrību no viņu noziedzīgās klātbūtnes.

  Ewa Tomaszewska (UEN). - (PL) Priekšsēdētāja kungs, es gribu mudināt Komisiju apdomāt un sagatavot priekšlikumu par pasākumiem, kas būs efektīvi pret R. Mugabe, kurš turpina izmantot vardarbību un ir pilnībā atstājis bez ievērības marta vēlēšanu rezultātus. Šajā laikā mēs esam, praktiski runājot, bezspēcīgi, un vienīgais ierocis, kas mums ir palicis, ir vārds. Es stingri iesaku apsvērt, kādus soļus varētu spert, lai nodotu viņu tiesai, lai tad Zimbabvē būtu miers un tās cilvēkiem varētu būt īsta iespēja baudīt pilsoņu tiesības, kas viņiem pienākas.

  Czesław Adam Siekierski (PPE-DE). - (PL) Priekšsēdētāja kungs, Zimbabvei ir vajadzīga starptautiska palīdzība un mūsu atbalsts, bet tai arī jāveic pašai reformas. Eiropas Savienībai, Āfrikas Savienībai un Dienvidāfrikas Republikai ir jāveicina dialogs starp valdošo partiju un opozīciju. Zimbabvei beidzot ir jāsāk iet demokrātijas ceļš un jāizveido nacionālas vienības valdība. [...] ANO iniciatīva, ar kuru saskaņā tiks noteikts ieroču piegādes embargo Zimbabvei un R. Mugabes tuvāko personu aktīvi tiks iesaldēti. Ir jārīkojas nekavējoties, lai humanitāras organizācijas varētu darboties. Viens risinājums varētu būt nevalstisko organizāciju piegādāta palīdzība reģioniem, kuros ir vislielākā vajadzība.

  Mairead McGuinness (PPE-DE). - Priekšsēdētāja kungs, R. Mugabe neklausās, un tā ir traģēdija, jo, ja viņš klausītos, viņš rīkotos pareizi un atgrieztos pie marta vēlēšanām un dzīvotu ar to rezultātu. Es domāju, ka viena no visapkaunojošākajām lietām, kas notika, bija tā, ka R. Mugabe apmeklēja Pasaules Pārtikas sammitu, kur viņam bija atļauts soļot pa priekšu, kaut gan īstenībā viņš ir cēlonis vienai no galvenajām pārtikas nedrošības problēmām viņa paša valstī un viņa paša kontinentā.

Es runāju ar lauksaimnieku no Zimbabves pagājušajā nedēļā konferencē Briselē, un posts, ko viņš ir izdarījis pārtikas ražošanas bāzei šajā valstī ir diezgan biedējošs. Kāds cits teica, ka ir briesmīgi, ka valsti var apbruņot līdz zobiem un ka cilvēki var ciest badu, vardarbību, iebiedēšanu un spīdzināšanu.

Dienvidāfrikai ir jādara kaut kas vairāk. Pašam kontinentam ir jābūt stipram savā nosodījumā, un mums ir tas jāmotivē un jārosina, un jāpārliecina, ka tā ir pareizā lieta, kas ir jādara, jo mūsu cilvēki skatās uz mums, lai mūsu rīcība ir noteikta stāvoklī, kas ir pavisam briesmīgs.

  Luís Queiró (PPE-DE). - (PT) Tas, kas pašlaik notiek Zimbabvē, ir izaicinājums mūsu sirdsapziņai un spējai rīkoties. No vienas puses ir valdība, kas lieto vardarbību pati pret savu tautu, kas izraisa bēdas un kas ir guvusi labumu ar citu Āfrikas diktatoru un autokrātu piekrišanu. No otras puses, ir spēki, kas cenšas mierīgā ceļā panākt demokrātiju un cilvēktiesības: Zimbabves tauta, starptautiskā sabiedrība un, protams, Eiropas Savienība.

Kā jau te ir ticis teikts, Eiropas Savienība varētu izmantot savas diplomātiskās pilnvaras, noteikt sankcijas, atteikt vīzas, pakļaut reģionālās varasiestādes spiedienam un atbalstīt demokrātijas un cilvēktiesību aizstāvjus. Ko mēs varam izdarīt Eiropas Parlamentā? Mēs varam atbalstīt mūsu rezolūciju rīt un ieteikt, lai Komisija un Padome uzņemas tās divas iniciatīvas, bet mēs varam izdarīt vairāk. Mēs varam arī pierādīt, ka mūsu rīcība saskan ar mūsu darbiem, un piedāvāt A. Sakharov balvu opozīcijas vadītājam Morgan Tsvangirai. Mēs izvirzām šo izaicinājumu saviem kolēģiem deputātiem. Tādējādi mums būs izdevība atlīdzināt par cīņu un, vienlaikus, dot ieguldījumu demokrātiskas un miermīlīgas uzvaras sasniegšanai.

  Jean-Pierre Jouyet, Padomes priekšsēdētājs. − (FR) Priekšsēdētāja kungs, komisār, L. Michel, dāmas un kungi, debates ir bijušas pilnīgi skaidras tāpat kā secinājumi, kas mums no tām ir jāizdara. Cilvēki ir lietojuši stingrus izteicienus, un tā tam ir jābūt, jo Eiropas Savienība var pieņemt tikai vienu risinājumu, un tas ir — ka Zimbabves tautas griba, kā tā tika izteikta vēlēšanu pirmajā kārtā, ir jārespektē, un to vēlēšanu rezultāts ir tas, kam jākalpo par pamatu jebkuram noregulējumam.

Kopā ar Komisiju mēs pārbaudīsim stāvokli Zimbabvē nākamajā Padomes sanāksmē 22. jūlijā. Mēs ņemsim vērā izteiktos viedokļus un dotos ierosinājumus — nevis Francijai, G. Van Orden, bet Eiropas Savienības Padomes prezidentūrai, jo Francijai pašai nav nekādu pilnvaru kā Francijai, bet tai vienkārši ir mandāts, ko tai šajā sakarā ir devusi Eiropas Savienība — arī jūsu priekšlikumu tostarp, par to, lai Padome sasauc Cilvēktiesību padomes ārkārtas sesiju Ženēvā, ja vien ir iespējams to izdarīt.

Mēs ievērosim L. Michel ieteikumus, kas vienmēr ir saprātīgi un pamatojas uz pieredzi, attiecībā uz mūsu starpniecības centienu turpināšanu. Es uzskatu, ka, runājot par šiem centieniem, mēs nevaram pieprasīt vairāk nekā M. Tsvangirai pats ieteica L. Michel viņu tikšanās laikā, un es domāju, ka tā ir nostāja, kas mums jāpieņem.

Eiropas Savienībai, Padomei un Komisijai ir jāuztur sakari ar iesaistītajām DĀAK, Āfrikas Savienību un arī Dienvidāfriku — un vēlreiz es gribu sveikt Dienvidāfrikas delegāciju te pie mums šodien — un, protams, mums būs arī jāņem vērā rezolūcija, par ko Parlaments balsos rītdien, darbā, ko Padome veiks.

Man nav nekas cits piebilstams, un, negribēdams šķiest viņa laiku, es došu vietu L. Michel pieredzei un daiļrunībai par šo tematu.

  Louis Michel, Komisijas loceklis. − – (FR) Priekšsēdētāja kungs, es runāšu ļoti īsi. J.-P. Jouyet un pārējie runātāji ir visu pateikuši.

Acīmredzot es varu tikai no visas sirds atbalstīt izteiktos viedokļus, īpaši G. Van Orden un G. Kinnock, bet vienlaikus man ir jāpiebilst, ka Komisijas pilnvaras, protams, ir diplomātijas pilnvaras, bet varbūt, ka tās ir arī pilnvaras sagatavoties rīcībai, kuru mēs varētu uzsākt — un ko mēs acīmredzot vēlamies no visas sirds un ko mēs darīsim visos mums pieejamos veidos — starpniecības procesam, lai tas būtu veiksmīgs, vedot pie M. Tsvangirai vadītas valdības izveidošanas.

Tāpēc es pilnībā piekrītu uzskatiem, ko izteica G. Van Orden, G. Kinnock un visi pārējie, kas runāja, F. Hall, A. Hutchinson un M. Gahler — es ceru, ka neesmu nevienu izlaidis. Ir tikai viens punkts, kam es nepiekrītu. Jūs zināt, ka man ir paradums runāt atklāti. Es nepiekrītu tam, ka mums vajadzētu nosodīt Portugāles prezidentūru par to, ka tā organizēja Lisabonā sammitu, kas tika gaidīts gadiem un kura organizēšanu kavēja Zimbabves jautājums.

Šim sammitam starp Eiropas Savienību un Āfriku sen bija jānotiek, un bija laiks rīkoties. Mēs ļoti labi apzināmies, ka R. Mugabes klātbūtni garantēja Āfrikas Savienības vēlēšanās, lai otra puse, t.i., Eiropas puse, neierobežo tās izvēli, ko ielūgt. Tāpēc es domāju, ka šī kritika ir netaisna.

Turklāt es vēlos uzsvērt īpaši smago situāciju, kādā atrodas Dienvidāfrika. Dienvidāfrikas stāvoklī tai nemaz nav vieglāk rīkoties kā prezidentam Thabo Mbeki pildīt starpnieka lomu. Ikviens zina ļoti labi šajā gadījumā, ka pašlaik pirmā valsts, kas jutīs Zimbabves krīzes ietekmi — vai drīzāk krīzes atrisināšanas neveiksmes ietekmi — būs Dienvidāfrika. Tāpēc es lūgtu jūs mēģināt paskatīties uz šo situāciju no Dienvidāfrikas grūtību viedokļa. Es arī domāju, ka Dienvidāfrika risina starpniecības procesu tik apzinīgi, cik pienākas.

Acīmredzot es piekrītu viedoklim, ko izteica visi, kas ir runājuši, ka starpniecības procesam ir jāpaplašinās ne tikai tādēļ, lai atvieglotu Dienvidāfrikas stāvokli, bet arī lai šīs krīzes risināšanā iesaistītajām pusēm nodrošinātu līdzsvarotāku stāvokļa uztveri.

Visbeidzot, lai atbildētu uz vienu no uzdotajiem jautājumiem, pagaidām mēs gatavojam īstu „attīstības un humanitāru” paketi, lai nodrošinātu, ka gadījumā, ja M. Tsvangirai nāk pie varas, viņš saņem tūlītēju atbalstu, lai tādējādi dotu Zimbabves tautai nekavējoties iemeslu ticēt šai valdības maiņai un arī varbūt lai radītu noteiktu daudzumu vietējas vēlmes, lai režīms mainās, ar vietējās domas un sabiedriskās domas atbalstu un, protams, ar aktīvi iesaistītas starptautiskas sabiedrības atbalstu.

Es gribu atzīmēt vienu pēdējo punktu par Āfrikas Savienību. Es iestātos par mazliet lielāku izpratni. Kāda ir Āfrikas Savienības problēma? Kā es jau esmu teicis, Āfrikas Savienības problēma ir tā, ka tai jāapvieno divi dažādi uzskati. Viens uzskats ir ārkārtīgi un klaji kritisks attiecībā uz Zimbabvi un tās faktisko prezidentu, un otrs uzskats turas pie viedokļa, ka ir vajadzīga lielāka elastība, ka sankcijas būs veltīgas un ka nekādām sankcijām nav jābūt. Tāpēc vienotību nav viegli panākt Āfrikas Savienībā. Mums tas ir jāatzīst, un tas ir iemesls, kāpēc mums arī ir jāuztver Āfrikas Savienības sanāksmju secinājumi no šīs perspektīvas, no šī skatupunkta.

Tomēr man ir jāsaka, ka informācija, ko man tikko ir devuši, liek man ticēt, ka pagaidām vienotība pieaug un Āfrikas Savienība būs spējīga dot lietderīgus un efektīvus priekšlikumus par to, kā izkļūt no šīs krīzes, kura ir acīmredzami nožēlojama un īsts apvainojums visiem tiem, kas Āfrikā atbalsta demokrātiju un nodrošina tās progresu.

  Priekšsēdētājs . − Es esmu saņēmis jau divus rezolūciju projektus⁽¹⁾, kas iesniegti saskaņā ar Reglamenta 103. panta 2. punktu.

Debates ir slēgtas.

Balsojums notiks ceturtdien, 2008. gada 10. jūlijā.

Rakstiski paziņojumi (Reglamenta 142. pants)

  Colm Burke (PPE-DE), rakstiski. - Nesenās vēlēšanas Zimbabvē bija viltojums ar R. Mugabe kā vienīgo iespējamo kandidātu, ar iebiedēšanu noņemot M. Tsvangirai un citu KDP biedru kandidatūras. Šajā valstī ir jānotiek jaunām prezidenta vēlēšanām, visenerģiskākā veidā aizliedzot valsts atmaksātu vardarbību, iebiedēšanu un slepkavības.

Es atzinīgi vērtēju G8 sammita vakardienas lēmumu Japānā par finansiālu un cita veida sankciju pieņemšanu pret Zimbabves valdības locekļiem. Ir zīmīgi, ka šajā līmenī ir bijis konsenss, pat no Krievijas puses, par R. Mugabes režīma stingru nosodījumu. ANO Drošības padomes rezolūcija, kas izdara secinājumu, ka Zimbabve tagad ir drauds starptautiskam mieram un drošībai, arī uzskata tāpat. Es gribu rosināt Ķīnu nebloķēt šo svarīgo pasākumu nākamās nedēļas laikā.

Man žēl, ka Āfrikas Savienība nedara pietiekami daudz, lai izolētu R. Mugabe, jo es uzskatu, ka šī savienība kopā ar Dienvidāfrikas Attīstības kopienu un Visāfrikas parlamentu ir galvenie forumi, kuru uzdevums ir šāda despota atcelšana. Cilvēktiesību pārkāpumi, ko Zimbabves valdība pašlaik noziedzīgi veic, robežojas ar noziegumiem pret cilvēci, un es uzskatu, ka tāpēc ANO Drošības padomei arī ir jāapsver šīs valdības locekļu nodošana Starptautiskajai krimināltiesai ne pārāk tālā nākotnē.

  James Nicholson (PPE-DE), rakstiski. - Nesenās vēlēšanas Zimbabvē bija pilnīgi prettiesiskas un nedemokrātiskas, izraisot plašu kritiku un nosodījumu no starptautiskās sabiedrības puses.

Lai gan stāvoklis Zimbabvē ir licis izjust bažas ilgāku laiku, šo vēlēšanu iznākums un liecības par valsts apmaksātu brutālu vardarbību pret M. Tsvangirai opozīcijas KDP partijas atbalstītājiem ir novedis krīzi līdz citam līmenim.

Zimbabve tagad atrodas ārkārtīgi nopietnā stāvoklī. Papildus šai politiskajai krīzei ilgie R. Mugabes režīma sliktās pārvaldības gadi ir noveduši valsts ekonomiku sabrukumā un tās valūtu padarījuši praktiski bezvērtīgu. Paredzamais mūža garums gan vīriešiem, gan sievietēm ir zemāks par četrdesmit gadiem, un nesenie notikumi ir likuši daudziem pamest valsti un meklēt patvērumu Āfrikas kaimiņvalstīs, kas, kā pierādās, rada spiedienu visa reģiona stabilitātei.

Es atzinīgi vērtēju šo rezolūciju, kas uzsver ES nepārprotamo noraidošo attieksmi pret Zimbabves neseno vēlēšanu rezultātiem šo vēlēšanu nedemokrātiskā un prettiesiskā rakstura dēļ. Rezolūcija arī pilnībā noraida politisko vardarbību, ko R. Mugabes režīms izmanto, un pieprasa sankciju piemērošanu pret tiem, kas atbalsta to gan Zimbabvē, gan ārpus tās.

(1) (2) Sk. protokolu.