Debašu stenogramma

Trešdiena, 2008. gada 9. jūlijs - Strasbūra

1. Sēdes atklāšana

SĒDI VADA: H.-G. PÖTTERING
priekšsēdētājs

(Sēdi atklāja plkst. 9.05)

2. ECB 2007. gada pārskats (debates)

  Priekšsēdētājs . − Nākamais punkts ir Olle Schmidt ziņojums Ekonomikas un monetārās komitejas vārdā par ECB 2007. gada pārskatu (2008/2107(INI) (A6-0241/2007).

  Olle Schmidt, referents. − (SV) Priekšsēdētāja kungs, J. - C. Trichet, J. - C. Juncker, visu uzmanība ir pievērsta Eiropas Centrālajai bankai. Pašreizējā nenoteiktā ekonomiskā situācija un finanšu nestabilitāte pakļauj ECB lielam spiedienam. Es esmu pārliecināts, ka procentu likmes palielināšana pagājušajā nedēļā bija pareizs lēmums. Inflācija ir nelaime, kas negodīgi pārdala līdzekļus. Eiropas politiskajiem vadītājiem būtu jābūt pateicīgiem, ka tiem ir neatkarīga centrālā banka, kura ir gatava rīkoties, lai nepieļautu, ka Eiropā iestājas stagflācija, lēna izaugsme un pieaugoša inflācija.

Desmit gadus pēc ieviešanas eiro ir pasaules valūta. Drošība un stabilitāte, ko tas ir atnesis eirozonai un Savienībai kopumā, tostarp manai valstij, un pat globālajai ekonomikai, ir kaut kas tāds, par ko neviens nevarēja ne sapņot. Īrijas paustais „nē” referendumā nebija reakcija pret stipru eiro. Ekonomikas asimetriska attīstība starp eirozonas valstīm var radīt risku, taču to var mazināt, stingri pieturoties pie stabilitātes pakta prasībām par stabilu valsts finanšu sistēmu un nepārtrauktām strukturālām reformām dalībvalstīs.

Vienlaikus ir vērts pēc 10 gadiem pārskatīt to, kā darbojas ECB; kontroli, pārredzamību, lēmumu pieņemšanu un eiro starptautisko nozīmi varētu uzlabot. Tāpēc komiteja ierosina ECB iesniegt jaunu priekšlikumu par to, kā lēmumu pieņemšanu padarīt pārredzamu un efektīvāku līdz ar Eirogrupas palielināšanos. ECB ir jāņem vērā diskusija starp tās Padomes locekļiem, kad tiek pieņemti lēmumi par procentu bāzes likmi, lai palielinātu pārredzamību un uzlabotu paredzamību. Ir jānostiprina tās nozīme kā Eirogrupas līderei, lai labāk atspoguļotu eiro nozīmīgumu arī starptautiskajā kontekstā.

Parlaments jau kopš laba laika ir pievērsis pastiprinātu uzmanību tirgus labākai informēšanai par ECB lēmumiem par procentu likmēm, kā arī protokolu un balsošanas rezultātu publicēšanai. Tomēr ECB to ir atteikusies darīt, norādot, ka tas radītu valstu nevienprātību ECB vadībā.

J.-C. Trichet, mēs esam uzklausījuši jūsu viedokļus, un komiteja tagad iesniedz grozītu priekšlikumu. ECB vadībai pēc lēmuma par procentu likmi ir jāsniedz skaidrāka informācija, t.i., tai ir jāpaziņo, vai vienprātība tika panākta bez diskusijas, vai arī bija grūtības panākt kopēju nostāju. Tas būtu svarīgs solis uz priekšu, lai uzlabotu dialogu starp tirgu, mums, politiķiem, un ECB.

Inflācija ir palielinājusies līdz rekordaugstam līmenim, un tagad tā ir aptuveni 4 %, kas ir ievērojami vairāk, nekā inflācijas vidējā termiņa mērķis aptuveni 2 % apmērā. Attiecībā pret eiro ir ievērojami pavājinājies ne vien dolārs, bet arī citas valūtas, kas ir atjaunojis diskusiju par valūtas maiņas kursu. Eirozonas palielināšanās padara nozīmīgāku monetāro zonu, bet vienlaikus rada vairākas problēmas, jo lēmumu pieņemšana kļūst smagnējāka, un palielinās dalībvalstu ekonomiskās attīstības atšķirības.

Mājokļu kredītu tirgus krīze ir parādījusi, ka finanšu stabilitāte ir globāls jautājums, jo krīze vairs nav ierobežota atsevišķā valstī vai reģionā. ASV Federālo rezervju bankas un Anglijas Bankas kopīgie centieni lielā mērā palīdzēja noturēt finanšu sistēmu, bet tas neatrisināja krīzi. Tas parāda arī nepieciešamību pēc labākas sadarbības starp centrālajām bankām un citām institūcijām. Tas, ka ECB un FED brīdinājumam par riska nenovērtēšanu jau pirms mājokļu kredītu krīzes nebija pietiekamas atsaucības, parāda arvien lielāko pasaules finanšu tirgu nedrošību. Šis ir labs iemesls, lai rīkotos, ko Parlaments, starp citu, pašlaik dara, piemēram, sekojot līdzi Lamfalisī procesam, lai modernizētu Eiropas pārraudzības struktūru.

Kopējā monetārā politika un ECB nākamajos gados saskarsies ar lielām problēmām. Es esmu pārliecināts, ka ES vadītāji un ECB izturēs šo pārbaudījumu. Tomēr vienlaikus visiem ES vadītājiem ir jāsaprot, ka cenu stabilitāte un stabila valsts finanšu sistēma ir izaugsmes un jaunu darbavietu pīlāri. Tādēļ ir apbrīnojami, ka Francijas prezidents, kuram nav mazsvarīga loma kā pašreizējam Padomes priekšsēdētājam, apšauba ECB stabilitātes mērķus. Manuprāt, tā vietā Eiropas līderiem atklātā dialogā ar saviem pilsoņiem būtu jāskaidro monetārās politikas nolūki un mērķi. Augošās cenas un kompensējošie algu palielinājumi ir labklājības ļaunākie ienaidnieki.

  Jean-Claude Trichet, Eiropas Centrālās bankas priekšsēdētājs. − (FR) Priekšsēdētāja kungs, referent, dāmas un kungi, man ir tas gods jūs iepazīstināt ar Eiropas Centrālās bankas 2007. gada pārskatu, kā tas noteikts Līgumā. Mūsu attiecības pārsniedz Līguma noteiktās saistības, un Eiropas Centrālā banka augsti vērtē savas ļoti ciešās attiecības ar Parlamentu.

Šogad šī ir ceturtā reize, kad ar jums runāju. Mani kolēģi valdē arī ir uzturējuši ciešus sakarus ar Eiropas Parlamentu, jo īpaši par tādiem jautājumiem kā eirozonas paplašināšana, maksājumu sistēmas un Ekonomikas un monetārās savienības desmitgade.

(DE) Pirmkārt, es jums sniegšu īsu kopsavilkumu par ekonomiskajām tendencēm laika posmā no 2007. līdz 2008. gadam un izskaidrošu ECB veiktos monetārās politikas pasākumus. Pēc tam es sniegšu dažus komentārus par punktiem un priekšlikumiem, kurus esat izvirzījuši savā rezolūcijas priekšlikumā par ECB 2007. gada pārskatu. 

2007. gadā ECB darbojās sarežģītos apstākļos ar augošām un nestabilām izejvielu cenām un, sākot ar 2007. gada otro pusi, pieaugošā nedrošībā, ko radīja notiekošās korekcijas finanšu tirgos visā pasaulē, kā to minēja referents. Par spīti šiem notikumiem eirozonas ekonomika 2007. gadā turpināja attīstīties ar stabiliem rādītājiem, un faktiskais gada IKP pieauga par 2,7 %.

2008. gada pirmajā pusē turpinājās mērena reālā IKP palielināšanās, kaut arī, visticamāk, dinamika pa ceturkšņiem parādīs būtisku nestabilitāti pagaidu, daļēji ar klimatu saistītu, faktoru dēļ. Tādēļ, vērtējot turpmāko izaugsmi, ir svarīgi pievērst uzmanību vidēja termiņa tendencei.

Raugoties uz priekšu un runājot par ārējiem faktoriem, izaugsmei valstīs ar strauji augošu ekonomiku būtu jāpaliek stabilai, atbalstot eirozonas ārējo pieprasījumu. Iekšzemē eirozonas ekonomikas pamati saglabā stabilitāti, un eirozona necieš no lielas nelīdzsvarotības. Pēdējos gados ir ievērojami uzlabojušies bezdarba un darbaspēka līdzdalības rādītāji, un bezdarba rādītāji ir nokritušies līdz tādam līmenim, kāds nav pieredzēts pēdējos 25 gadus.

Neraugoties uz to, nedrošība attiecībā uz šīm izaugsmes perspektīvām joprojām ir augsta, pastāv negatīvi riski, kas lielākoties ir saistīti ar turpmāku neprognozējamu izejvielu cenu palielināšanos, iespējamu turpmāku finanšu tirgu spriedzes blakus ietekmi uz reālo ekonomiku un arvien lielākām protekcionisma tendencēm.

Pievēršoties cenu attīstībai, 2007. gada SPCI (saskaņotā patēriņa cenu indeksa) vidējā inflācija eirozonā bija 2,1 %, kas ir nedaudz virs ECB cenu stabilitātes definīcijas. Tomēr gada beigās būtisks starptautisko naftas un pārtikas cenu pieaugums pacēla inflācijas līmeni krietni virs 2 %. Kopš tā laika inflācija eirozonā ir palielinājusies vēl vairāk, un atkārtota strauja izejvielu cenu pieauguma gaidās 2008. gada vidū ir sasniegusi satraucošu līmeni aptuveni 4 % apmērā. Raugoties uz priekšu, gada SPCI inflācijas rādītājs visticamāk uz kādu laiku paliks krietni virs līmeņa, kas atbilst cenu stabilitātei, un pakāpeniski samazināsies tikai 2009. gadā.

Cenu stabilitātes riski vidējā termiņā noteikti ir saglabājušies pozitīvi 2007. gadā un ir pastiprinājušies pēdējo mēnešu laikā. Šie riski ietver iespējamu turpmāku izejvielu cenu celšanos un neprognozētu netiešo nodokļu un administrēto cenu palielināšanos. Turklāt ECB Padome pauž nopietnas bažas, ka cenu un algu noteikšanas politika var daudzkārt palielināt sekundārās ietekmes spiedienu uz inflāciju. Pirmās pazīmes jau parādās dažos eirozonas reģionos. Šajā sakarā īpašas bažas rada nominālo algu indeksācijas shēmas, un no tām ir jāizvairās.

Tāpat kā 2007. gadā, monetārā analīze 2008. gada pirmajā pusē turpina apstiprināt valdošos pozitīvos riskus cenu stabilitātei vidējā un ilgtermiņā. Saskaņā ar mūsu monetārās politikas stratēģiju mēs uzskatām, ka ilgstošais naudas daudzuma un izsniegto kredītu pieauguma spēks eirozonā pēdējo dažu gadu laikā ir radījis pieauguma riskus cenu stabilitātei.

Lai iegrožotu valdošos pieauguma riskus cenu stabilitātei vidējā termiņā, ECB Padome 2007. gada martā un jūnijā papildus pielāgoja monetārās politikas nostāju. Pēc nepierasti augstas nedrošības perioda saistībā ar finanšu tirgus korekciju 2008. gada jūlijā ECB Padome minimālo pieteikuma procentu likmi eiro sistēmas galvenajām refinansēšanas operācijām noteica 4,25 % apmērā. Šī rīcība pasvītro Padomes stingro apņemšanos novērst sekundāro ietekmi un stingri noturēt ilgtermiņa inflācijas gaidas atbilstoši cenu stabilitātei. Tas ir ECB monetārās politikas ieguldījums pirktspējas saglabāšanā vidējā termiņā un atbalsts ilgtspējīgai izaugsmei un nodarbinātībai eirozonā.

Pēc pagājušās nedēļas lēmuma par likmju palielināšanu Padomes pašreizējā novērtējumā monetārās politikas nostāja veicinās cenu stabilitātes panākšanu vidējā termiņā. Mēs turpināsim cieši uzraudzīt visus notikumus turpmākajā laika periodā.

Rezolūcijas projektā jūs izvirzāt vairākus jautājumus, kas attiecas uz ECB. Es gribētu jums apliecināt, ka mēs ļoti rūpīgi apsvērsim tikko paustās piezīmes un visas piezīmes, kas ir iekļautas rezolūcijā, un attiecīgi jums par to ziņosim.

Varbūt ļaujiet man īsumā iztirzāt dažus no šiem punktiem. Attiecībā uz monetārās politikas stratēģiju es gribētu iesākumā izteikt prieku par Ekonomikas un monetārās komitejas pozitīvo vērtējumu par ECB monetārās politikas stratēģiju. Mūsu divu pīlāru sistēma nodrošina, ka, pieņemot ar monetāro politiku saistītus lēmumus, visa informācija, kas ir būtiska cenu stabilitātes risku novērtēšanai, tiek ņemta vērā konsekventā un sistemātiskā veidā.

2007. gadā Padome uzsāk eiro sistēmas izpētes programmu, lai vēl vairāk uzlabotu monetāro analīzi, kā tas ir arī ierosināts rezolūcijas priekšlikumā, lai uzlabotu ECB analītisko infrastruktūru.

Saistībā ar pārredzamību es arī gribētu atzinīgi novērtēt komitejas atzinumu, ka ECB Padomes sanāksmju protokola publiskošana nebūtu ieteicama. Šāds pasākums piesaistītu uzmanību atsevišķām nostājām 15 un pavisam drīz — 16 valstu veidotā eirozonā, kaut būtiska ir koleģiālas lēmumu pieņēmējas, ECB Padomes, kolēģijas, nostāja. Tas arī radītu spiedienu uz Padomes locekļiem, tiem liekot atteikties no absolūti nepieciešamās eirozonas perspektīvas, pieņemot ar monetāro politiku saistītus lēmumus.

Kā jau tika uzsvērts iepriekš, manā uztverē ievada paziņojums, ar kuru ECB Padomes vārdā iepazīstinu ikmēneša preses konferencē, ir līdzvērtīgs tam, ko citas bankas dēvē par „protokola kopsavilkumu”. Kopā ar tam sekojošo jautājumu un atbilžu sesiju, ievada paziņojums reālā laikā sniedz visaptverošu pārskatu par ECB Padomes pašreizējo nostāju monetārās politikas jautājumā. Šis paziņošanas instruments mums ir labi kalpojis, lai virzītu finanšu tirgus prognozes.

Attiecībā uz nodokļu politiku ECB piekrīt paustajam viedoklim, ka visām dalībvalstīm ir pilnībā jāievēro Stabilitātes un izaugsmes pakts. 2008. gadā eirozonā tiek prognozēts kopējā fiskālā deficīta rādītāja atkārtots pieaugums. Pastāv noteikts risks, ka dažas valstis neievēros Stabilitātes un izaugsmes pakta preventīvās daļas noteikumus. Mēs uzskatām, ka stabilu un ilgtspējīgu budžeta pozīciju panākšana un, pamatojoties uz tām, automātisku stabilizatoru brīvas darbības nodrošināšana ir labākais fiskālās politikas ieguldījums makroekonomiskajā stabilitātē.

Rezolūcijas projektā ir arī minēti riski, ko rada eirozonas valstu ekonomiskās atšķirības, kas zināmā mērā atspoguļo strukturālo neelastību un/vai neatbilstīgu valstu politiku. Pats par sevi skaidrs, ka eirozonas valstu ekonomiskās atšķirības nevar risināt ar monetāro politiku.

Lai novērstu ilgstošus vai nu lēnas izaugsmes un liela bezdarba, vai pārkaršanas periodus kā valsts reakciju uz asimetriskiem triecieniem, valstu līmenī jāīsteno reformas, lai palielinātu pretestību pret šādiem triecieniem. Tās ietver labi izstrādātas strukturālās reformas konkurences uzlabošanai, produktivitātes palielināšanai un darba tirgus elastīguma veicināšanai.

Ļaujiet vēlreiz uzsvērt, ka ir vajadzīga valstu konkurētspējas attīstības, tostarp darbaspēka vienību izmaksu, skaidri saprotama uzraudzība, jo konkurētspējas ex post zaudējumu kompensēšana ir grūts uzdevums. Šajā sakarā mēs atbalstām Parlamenta aicinājumu izstrādāt atbildīgu algu un cenu politiku.

Ļaujiet tagad pievērsties jautājumiem, ko parādīja finanšu tirgus korekcija krīžu novēršanai un pārvaldībai un kas ir arī uzskatāmi ietverti Parlamenta analīzē.

Attiecībā uz krīžu novēršanu tirgus korekcija izcēla jautājumus gan uzraudzības iestādēm, gan centrālajām bankām. Uzraudzības iestādēm ir jāpieliek turpmākas pūles, lai nostiprinātu pārrobežu sadarbību un informācijas apmaiņu. Ir ārkārtīgi svarīgi vēl vairāk izmantot Lamfalisī sistēmas potenciālu. Ekonomikas un finanšu padome šajā nolūkā ir piekritusi noteiktiem pasākumiem, un tagad uzmanība ir jāpievērš šo ieviržu īstenošanai.

Mūsuprāt, tirgus korekcija nav sniegusi nekādus pārliecinošus pierādījumus par pašreizējās uzraudzības sistēmas pārveidi, piemēram, ar jaunas ES uzraudzības iestādes izveidi. Centrālās bankas, tostarp ECB, lielā mērā ir efektīvi noteikušas finanšu sistēmas nepilnības un riskus, kas materializējās, kad sākās krīze. Es to neiztirzāšu.

Runājot par gūto krīzes vadības pieredzi, galvenais jautājums, kas radās krīzes laikā, ir saistīts ar vajadzību pēc informācijas apmaiņas vienmērīgas plūsmas starp centrālajām bankām un uzraudzības iestādēm krīzes sākumposmā. Centrālajām bankām var būt vajadzīga uzraudzības iestāžu informācija, lai efektīvi pildītu savas krīzes vadības funkcijas. Tas attiecas gan uz Eirosistēmu, gan visām centrālajām bankām. Uzraudzības iestādes no savas puses var gūt labumu no centrālo banku informācijas. Tādēļ ECB ļoti stingri atbalsta paredzēto ES juridiskā pamata stiprināšanu informācijas apmaiņai starp centrālajām bankām un uzraudzības iestādēm.

Nobeigumā ļaujiet man izteikt dažas piezīmes saistībā ar Eiropas maksājumu sistēmu integrāciju. Mēs gandarīti atzīmējām rezolūcijas projektā paustos pozitīvos vērtējumus par SEPA (Eiropas vienoto maksājumu zonu) un TARGET2 sistēmu. Attiecībā uz Eirosistēmas TARGET2 vērtspapīru iniciatīvu ECB Padome nākamajās nedēļās lems par T2S projekta turpinājumu. Ir svarīgi atzīmēt, ka visi lielākie centrālie vērtspapīru depozitāriji (CVD) ir pozitīvi reaģējuši uz mūsu iniciatīvu.

  Jean-Claude Juncker, Eirogrupas priekšsēdētājs un Eiropadomes loceklis − (FR) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, vispirms es vēlētos izteikt atzinību jūsu referentam par viņa darba līmeni. Tas ir teicams ziņojums, kurā iekļauti visi svarīgākie punkti.

Varu ar gandarījumu atzīmēt, spriežot pēc jūsu komitejas darba un jūsu referenta ziņojuma, ka Parlamenta viedokļi visumā sakrīt ar viedokļiem, ko daudzkārt paudusi Eirogrupa, kurai man ir tā privilēģija būt par priekšsēdētāju. Šī vienprātība, šī plašā viedokļu konverģence jo īpaši attiecas uz Centrālās bankas operācijām un darbību, kura kā vienmēr saņem daudz komplimentu no jūsu Parlamenta un valdībām, kuras es šeit pārstāvu.

Šī piezīme ir īpaši nozīmīga, ņemot vērā dažādo kritiku, kas tiek izteikta Centrālajai bankai pēdējo nedēļu un mēnešu laikā, kad ir jāveic vesela virkne pasākumu saistībā ar finanšu krīzi, kas ir skārusi visu pasauli. Sākotnēji kritizēta par pārlieku aktivitāti, Eiropas Centrālā banka spēja ar gandarījumu atzīmēt, ka visas pārējās lielākās monetārās iestādes pieņēma tās instrumentus un metodes.

Arī mēs piekrītam referentam, kad viņš mudina mūs, Eirogrupu, Ekonomikas un finanšu padomi kopumā un mūsu Banku no krīzēm, ar kurā saskaramies, izdarīt atbilstīgus finanšu secinājumus, jo īpaši attiecībā uz tirgu uzraudzību un pārredzamību, kas ir jāpiešķir mūsu pašreizējiem mehānismiem.

Cīņa pret inflāciju ir mūsu līdzpilsoņu lielākās bažas. Pašlaik aptaujas parāda, ka cilvēki joprojām ir noraizējušies par pirktspējas zudumu un baidās, ka materializēsies pirktspējas zuduma risks. Tādēļ Bankai ir tiesības un pienākums nodrošināt cenu stabilitāti, kas ir Centrālajai bankai noteiktais mērķis Māstrihtas līgumā, ar kuru tā ir izveidota.

Es varētu piebilst, ka mēs nedrīkstam nosliekties par labu vienkāršai idejai, ka Centrālā banka kā monetārā iestāde ir vienīgā struktūra, kas ir atbildīga par cenu stabilitāti un cīņu pret inflāciju. Inflācija un cīņa pret inflāciju ir arī eirozonas valdību atbildība un pienākums. Arī tām, papildinot Centrālās bankas īstenoto monetāro politiku, ir jāievieš atbilstoša politika, kas spēj atbalstīt cenu stabilitāti.

Tādēļ Eirogrupas valdības pirmām kārtām ir apņēmušās pielikt visus pūliņus, lai attiecībā uz nepieciešamo algu ierobežošanu mēs nodrošinātu, ka algas un publiskais sektors nekļūst nekontrolējami. Tāpēc mēs esam apņēmušies darīt pilnīgi visu, lai novērstu nevajadzīgu netiešo nodokļu palielinājumu — gan PVN, gan akcīzes nodokli. Mēs esam stingri apņēmušies darīt visu iespējamo, lai panāktu, ka cenas nepārsniedz veselā saprāta robežas.

Neviens nevar runāt par inflāciju un cenu stabilitāti, nepieminot Centrālās bankas neatkarību, kā to ir darījis jūsu referents gan savos rakstiskajos, gan mutiskajos ziņojumos.

Es vēlreiz gribēju uzsvērt, ka Centrālās bankas neatkarība ir Ekonomikas un monetārās savienības pamatprincips, ka Centrālās bankas neatkarība ir daļa no pakta, kas ir Ekonomikas un monetārās savienības pamatā, ka, strādājot pie konstitucionālā līguma un turpmākajām Lisabonas līguma reformām, neviena valdība neierosināja pat visniecīgākās izmaiņas attiecībā uz Centrālās bankas vispārējo kompetenci, kuras galvenā uzmanība ir pievērsta cenu stabilitātei. Tāpēc es uzskatu, ka kādu dienu mums būs jāizbeidz veltīgās un bezjēdzīgās debates, kurām nav nekāda sakara ar reālo situāciju. Tas nenozīmē, ka mēs visi neesam tiesīgi kritizēt Banku, piedāvāt atbalstu un padomu tās veiksmīgākai darbībai, taču nevar būt ne runas par iejaukšanos tās neatkarībā.

Es arī vēlētos pateikt, ka mēs nedrīkstam pārslogot monetāro politiku ar pienākumiem. Līgums nosaka, ka Centrālās bankas mērķis ir cenu stabilitāte. Mēs nedrīkstam tās darba uzdevumu papildināt ar virkni ekonomisku mērķu, bet gan mums ir jāievēro saskaņotības princips, kas prasa, lai mēs neliekam Bankai īstenot pārāk daudzus politiskus mērķus. Tai ir rīcības instruments, proti, monetārā politika; tā rīkojas ar labu gribu un apņēmīgi.

Attiecībā uz valūtas maiņas politiku esmu pamanījis nelielu neskaidrību O. Schmidt ziņojumā, jo tajā radīts iespaids, ka valūtas maiņas politika ir viena, ja ne vienīgā, Centrālās bankas darbības joma. Esmu ļoti priecīgs, ka Centrālajai bankai ir vadošā loma jebkādās ar valūtas maiņu saistītās jomās, taču, pat ja tā, es gribētu pievērst jūsu uzmanību Līguma noteikumiem, kas attiecībā uz valūtas maiņas politiku piešķir dalītas pilnvaras Bankai un valdībām. Citādi, gan attiecībā uz valūtas maiņas politiku, gan monetāro politiku, kā arī strukturālo politiku, mums ar Banku ir auglīgs dialogs, kurā ieguldījumu dod ikviens.

Tādēļ kā daļa no šī regulārā dialoga bija J.-C. Trichet un mana došanās uz Ķīnu pagājušajā novembrī, lai apspriestu valūtas maiņas politiku ar Ķīnas iestādēm, un mēs to darīsim vēlreiz šī gada otrajā pusē.

Neliela neskaidrība, ko pamanīju jūsu komitejas ziņojumā, attiecas uz eirozonas ārējo pārstāvību. Šeit atkal pretēji ziņojumā norādītajam Centrālā banka nav vienīgā atbildīgā par nepieciešamo pasākumu veikšanu eirozonas starptautiskās lomas stiprināšanai. Tā ir vēl viena joma, kurā kompetence ir dalīta.

  Thomas Mann, PPE-DE grupas vārdā. – (FR) Sveiciens abiem Jean-Claudes, priekšsēdētājam Trichet un priekšsēdētājam Juncker!

(DE) 2. jūnijā mums bija lielas svinības Frankfurtē pie Mainas, pilsētā, kurā tika ieviesta Vācijas marka un eiro — Eiropas Ekonomikas un monetārās savienības desmitgade. Tieši pateicoties ECB, eiro ir nostiprinājies starptautiski, un cenu stabilitāte vienmēr ir bijusi galvenais mērķis. Bija loģiski, ka pirms dažām dienām ECB izmantoja savu visefektīvāko līdzekli, lai ietekmētu bāzes likmi un palielinātu to par ceturtdaļu procenta. Mērķis bija un joprojām ir iegrožot inflācijas riskus, ko rada augstās dzīvošanas izmaksas, strauji augošās benzīna un naftas cenas.

Šoreiz ECB paziņoja par turpmāko rīcību vairākas nedēļas iepriekš. Pavasarī tā rīkojās atšķirīgi: plaša mēroga efektīva rīcība dažu stundu laikā. O. Schmidt ziņojumā — izcilā ziņojumā, pie kura mēs visi labi kopā pastrādājām — tas ir īpaši atzinīgi vērtēts. 2007. gada otrajā pusē sabruka nekustamo īpašumu tirgus. Paaugstināta riska hipotekāro aizdevumu krīzē bankas un apdrošināšanas kompānijas, kuras bija riskējušas, lai gūtu peļņu, pašas nonāca grūtībās. ECB ļoti ātri iepludināja atbilstošus naudas līdzekļus, tādējādi novēršot pārrobežu sabrukumu.

Šis ātrums un efektivitāte ir pierādījums stingrai rīcībai, kuras pamatā ir zināšanas un lielāka uzticēšanās jūsu iestādei. Es uzskatu, ka ECB lēmumi kopumā ir pārredzami, un to pamatā ir laba informācijas plūsma un atklāti mērķi. Monetārajā dialogā ECB mūs Ekonomikas un monetārajā komitejā regulāri informē par finanšu politikas lēmumiem.

Manuprāt, nav lietderīgi publicēt padomes sanāksmju protokolus, ko bieži aicina darīt. Ir jāizvairās no valstu ietekmes. Ir vajadzīga neierobežota neatkarība. Priekšsēdētāja kungs, parasti mums, Eiropas Parlamenta deputātiem, ir daudz iemeslu kritizēt. Šodien ļaujiet man paust lielu atzinību par to, kas ir pateikts, uzņēmumi un pilsoņi ir labās rokās: no vienas puses, J.-C. Trichet un jūsu bankas, ECB Frankfurtē pie Mainas, un, protams, no otras puses — apbrīnojamā Jean-Claude Juncker rokās.

  Manuel António dos Santos, PSE grupas vārdā. – (PT) Priekšsēdētāja kungs, J.-C. Trichet, J.-C. Juncker, vispirms es vēlētos pateikt, ka šī ziņojuma galvenais mērķis bija analizēt Eiropas Centrālās bankas darbību 2007. gadā. Tomēr diskusijā Ekonomikas un monetārajā komitejā acīmredzot nevarēja neanalizēt Eiropas Savienības monetārās politikas un tās regulatoru nākotnes uzdevumus.

Attiecībā uz Eiropas Centrālās bankas (ECB) pilnvarām, kas noteiktas līgumos, mums ir jāatzīst tās vērtīgo ieguldījumu 2007. gadā. Kaut arī tā nebija spējīga novērst monetāro nestabilitāti un no tās izrietošo ekonomiskās izaugsmes krīzi, ko pašlaik piedzīvojam, tai izdevās mazināt daudzas pašreizējās situācijas negatīvās sekas. Es uzskatu, ka galvenais jautājums joprojām ir par to, vai Eiropas Savienības pašreizējās politikas jomas un instrumenti ļaus mums pilnībā pārvarēt pasaules ekonomikas nopietno krīzi un tās ietekmi uz Eiropu.

Krīze ne vienmēr nozīmē katastrofu. Tomēr mēs varam neļaut krīzei kļūt par katastrofu tikai tad, kad mums ir pareizs nākotnes redzējums, ko neierobežo novecojušas ortodoksālas nostādnes, un kad pievēršam uzmanību jauno parādību, kuras mums jārisina un jāpārvar, būtībai. Ir nepieņemami aizstāvēt neatbilstību spēkā esošajiem noteikumiem, un mums ir jādod ieguldījums politiskajās debatēs, izstrādājot priekšlikums, kuru mērķis ir mainīt pašreizējo situāciju.

O. Schmidt ziņojumā ir piedāvātas dažas turpmākās perspektīvas: uzlabot sadarbību starp centrālajām bankām un uzraudzības iestādēm cīņā, lai līdzsvarotu finanšu tirgu deregulāciju un regulēšanu; izveidot pamatietvaru ECB finanšu vadības lomai; veicināt ekonomikas politikas jomu koordināciju starp Eirogrupu, Komisiju un ECB; uzlabot lēmumu pieņemšanas pārredzamību; un vairāk par visu — sniegt informāciju, kas ļauj sabiedrībai izprast ECB rīcību; veicināt Bankas pārvaldības strukturālo reformu; ļoti rūpīgi pārvaldīt procentu likmes, novēršot spekulatīvas iejaukšanās un neadekvātu tirgus kritumu, lai neapdraudētu investīciju politiku, darbavietu izveidi, strukturālās reformas un ekonomisko izaugsmi. Neatkarīgi no iepriekš minētā, kas jau ir samērā daudz, mums ir arī jāsaprot, ka mēs saskaramies ar sarežģītu ekonomisko un sociālo krīzi, kuras apmērus vēl nezinām. Tomēr mēs zinām, ka kļūs daudz sliktāk, pirms kļūs labāk.

Mums nav ilūziju, ka ar mūsu rīcībā esošajiem līdzekļiem būs iespējams atrisināt pašreizējās problēmas. Atzīt šo situāciju nenozīmē kapitulēt, bet gan drīzāk izrādīt veselo saprātu. Iespējams, mēs pavisam drīz atradīsim mūsu problēmu politiskos risinājumus. Tas noteikti nav pasaules gals un vēl jo mazāk - Vēstures gals. Mēs varam tikai aicināt ECB nodrošināt sadarbību, zināšanas, pārredzamību un elastīgumu attiecībā uz tās pilnvarām un nekad nepārkāpt savas pilnvaras.

  Wolf Klinz, ALDE grupas vārdā. – (DE) Priekšsēdētāja kungs, J.-C. Trichet, J.-C. Juncker, dāmas un kungi, es vēlētos pievienoties iepriekšējā runātāja komplimentam. ECB patiešām rīkojās ātri un kompetenti pašā finanšu krīzes sākumā, un bez šīs izlēmības krīze, iespējams, būtu izvērtusies daudz dziļāka. Tā vēl nav beigusies, taču ar savu izlēmību Banka ne vien demonstrēja savu uzticamību — tā ir kļuvusi par sava veida paraugu kompetentas centrālās bankas rīcībai un sava veida piemēru citām centrālajām bankām.

Tomēr es baidos, ka Centrālajai bankai visgrūtākais laika posms joprojām ir priekšā. Nākamie astoņpadsmit mēneši būs patiešām kritisks pārbaudījums tam, vai šī banka joprojām var saglabāt savu uzticamību. Es ceru, ka tā var. Mums ir ātri augošas naftas un izejvielu cenas, mums ir strauji augošas pārtikas cenas, un mums ir inflācija. J.-C. Trichet runāja par 4 % eirozonā. Daudzās dalībvalstīs faktiski tie ir gandrīz 6 %, un eiro ir neticami spēcīgs.

Tādēļ stagflācijas risks ir ļoti reāls. Mums ir jānodrošina, lai mēs patiešām izvairāmies no šī riska ļoti agrīnā posmā. Tāpēc šādos apstākļos es atzinīgi vērtēju to, ka Centrālā banka pierādīja sevi ar pagājušās nedēļas lēmumiem par procentu likmēm. Cīņa pret inflāciju noteikti ir un turpmāk būs mūsu galvenais uzdevums.

Kad Vācija pirms vairākiem gadu desmitiem piedzīvoja stagflācijas posmu, kanclers H. Schmidt sacīja, ka, viņaprāt, 5 % inflācija ir labāka, nekā 5 % bezdarbs. Tādējādi viņa viedoklis bija pilnīgi pretējs Bundesbank viedoklim. Izrādījās, ka pareiza bija Bundesbank politika nekavējoties un apņēmīgi cīnīties pret inflāciju. Vācija izkļuva no stagflācijas daudz ātrāk, nekā daudzas citas valstis.

Man nav nekāda padoma, ko dot Centrālajai bankai. Tā labāk nekā jebkurš cits zina, kas tai jādara. Man ir trīs vēlēšanās. Divas no tām jau ir izpildītas. Es vēlētos redzēt, lai dialogs starp Centrālo banku un Eirogrupu, un tās priekšsēdētāju J.-C. Juncker norit veiksmīgi. Es uzskatu, ka tagad tas tā ir. Es vēlētos redzēt ciešāku sadarbību ne vien starp centrālajām bankām, bet arī starp Centrālo banku un uzraudzības iestādēm. Arī tas jau ir tuvu.

Visbeidzot, — un šeit no J.-C. Trichet es diemžēl esmu saņēmis negatīvu atbildi — es vēlētos, lai mēs saņemtu vairāk informācijas par lēmumu pieņemšanu. Mums nav jāzina vārdi, bet mēs gribam zināt, vai lēmumu pieņēma ar nelielu vai izteiktu vairākumu, un vai bija plašas debates, vai nebija.

  Claude Turmes, Verts/ALE grupas vārdā. – (FR) Priekšsēdētāja kungs, es neesmu liels eksperts monetāros jautājumos, bet es mēģinu saprast, kas ir pašreizējās enerģētikas un pārtikas krīzes pamatā; un mans secinājums ir tāds, ka mēs ieejam jaunā laikmetā.

Mēs ieejam laikmetā, kurā planētas resursi ir ierobežoti. Kādēļ? Tādēļ, ka mums ir dominējošs ekonomiskais modelis, kas sācies 20. gadsimtā, kuru izstrādāja un izmantoja miljards vidusšķiras pilsoņu Eiropā, ASV un Japānā, un nelielas elitāras grupas citur pasaulē. Tā bija divdesmitā gadsimta pasaule.

21. gadsimta pasaule ir tāda, kurā būs simtiem miljonu vairāk vidusšķiras iedzīvotāju — Ķīnā, Indijā, Indonēzijā, Dienvidāfrikā, Nigērijā, Meksikā, Brazīlijā un citās valstīs. Tāpēc mūsu pašreizējam dominējošajam ekonomikas modelim ir sistēmiska kļūda. Šī sistēma neņēma vērā to, ka resursi bija ierobežoti. Kur mums ņemt zivis, kad ķīnieši ēdīs tikpat daudz zivju, cik japāņi? Kur mums ņemt benzīnu, ja visi indieši brauks ar „tatamobiļiem”? Kur mēs ņemsim akmeņogles tēraudlietuvēm visā pasaulē, ja jaunattīstības valstis attīstīsies saskaņā ar pašreizējām tehnoloģijām? Tā ir šī dziļā krīze.

Tāpēc man ir trīs konkrēti jautājumi. Pirmkārt, spekulācija. Protams, spekulācija nav viszemākā līmeņa darbība, bet ko gan darīt pilsoņiem, ko nospiež augošās cenas, kamēr Total un Eon akcionārus un citus spekulantus nospiež peļņa? J.-C. Juncker, jūs izvirzījāt ideju par nodokli spekulācijām. Vai saistībā ar šo ideju ir panākts kāds progress, jo es uzskatu, ka pilsoņi vēlas, lai mēs kā politiķi rīkotos?

Mans otrs jautājums: kādu ātru rīcību varam paredzēt, lai padarītu Eiropas ekonomiku mazāk atkarīgu, īpaši no importētās naftas un gāzes, un to cenām? Vai mēs nevarētu apsvērt plašu investīciju programmu ar Eiropas Investīciju bankas palīdzību, lai modernizētu ēkas, sabiedrisko transportu, kā arī, piemēram, uzstādītu elektromotorus un citas sistēmas mazajos un vidējos uzņēmumos? Es domāju, ka tas ir vienīgais veids, kā samazināt patēriņu, jo mēs nekontrolējam cenas.

Mans trešais jautājums ir saistīts ar algu indeksācijas sistēmu. J.-C. Trichet, mēs abi pelnām pietiekami lielas algas, lai mūs pārāk daudz neietekmētu enerģijas un pārtikas cenas. Bez šaubām, jūs pelnāt vairāk, nekā es, bet vienlaikus jūs sakāt, ka ir jālikvidē valstu indeksācijas sistēmas, kādas ir mums Luksemburgā un Beļģijā. J.-C. Juncker, vai tad tas nav vienīgais veids, kā iedzīvotājiem var būt papildu ienākumi laikā, kad strauji pieaug cenas? Es īsti nesaprotu, kāpēc jūs esat tik ļoti pret indeksācijas sistēmām.

  Johannes Blokland, IND/DEM grupas vārdā. – (NL) Paldies, priekšsēdētāja kungs! Sveicieni arī J.-C. Trichet, Eiropas Centrālās bankas priekšsēdētājam, un J.-C. Juncker.

Vispirms es vēlētos apsveikt J.-C. Trichet par gada pārskatu, ar kuru viņš tikko iepazīstināja. Situācija eirozonā neizskatās laba, nelolosim par to liekas cerības. Es baidos, ka turpmākajos gados daudzas šaubas, kas izskanēja eiro ieviešanas sākumā, izrādīsies patiesas. Pēc dažiem labklājības gadiem tagad redzēsim, vai Eiropas Centrālā banka varēs panākt zemu inflācijas līmeni.

Eirozonai ir vienota monetārā politika, bet katrai no tās sešpadsmit valstīm ir sava ekonomikas politika. Sešpadsmit valstis, katra ar savu SPCI un savu nodarbinātības veicināšanas politiku. Ar inflāciju eirozonā 4 % apmērā Eiropas Centrālās bankas pēdējais procentu likmes pielikums nozīmē to, ka reālā procentu likme ir 0,25%. Taču šī likme ir nepietiekama, lai pretotos augošajai inflācijai un recesijas draudiem katrā dalībvalstī.

Vai J.-C. Trichet var sniegt mums aprēķinu par to, ciktāl šobrīd pieejamie instrumenti būs adekvāti nākamajos gados?

  Sergej Kozlík (NI). – (SK) Es atbalstu uzskatu, ka eiro ieviešana, eirozonas pakāpeniska paplašināšana un konsekventas ekonomikas politikas piemērošana līdz ar Eiropas Centrālās bankas piesardzīgo pieeju ir novedusi pie pašreizējās relatīvi stabilās ekonomiskās attīstības Eiropas Savienības valstīs.

Neapstrīdami ir arī tas, ka finanšu tirgus operāciju skaita un dažādības dinamiskās izaugsmes dēļ šīs operācijas ir kļuvušas mazāk pārredzamas. Tas rada jaunus riskus, kas var potenciāli kaitēt ne vien piegādātāju un patērētāju grupām, bet arī veselu valstu ekonomikām. Tādēļ ir nepieciešams izveidot plašāku ES finanšu uzraudzības sistēmu un uzraudzībā ciešāk iesaistīt Eiropas Centrālo banku, lai risinātu jebkādas problēmas finanšu sistēmā.

Es piekrītu referentam O. Schmidt, ka lielāka sadarbība starp centrālajām bankām un valstu uzraudzības iestādēm kļūs neizbēgama. Mērķis ir atbalstīt finanšu tirgu stabilitāti, jo īpaši ņemot vērtā arvien integrētākās finanšu sistēmas. Šajos laikos tas, kas attiecas uz ekoloģiju, attiecas arī uz finanšu tirgiem. Bez citu lielo dalībnieku, piemēram, ASV, Krievijas, Japānas, Ķīnas, Indijas un citu līdzdalības veiksmīga rezultāta panākšana globālā kontekstā nebūs iespējama.

  José Manuel García-Margallo y Marfil (PPE-DE). - (ES) Priekšsēdētāja kungs, J.-C. Trichet, J.-C. Juncker, Eiropas Centrālās bankas priekšsēdētājs un Eirogrupas priekšsēdētājs ir vienisprātis, ka desmit gadus ir bijusi konsekventa vienošanās par dažādo politikas jomu relatīvajām lomām. Centrālā banka un monetārā politika ir atbildīgas par cenu stabilitātes nodrošināšanu; vidējā termiņā ir jālīdzsvaro valsts budžets un ar citām politikas jomām ir jāpanāk izaugsme ekonomikas un nodarbinātības jomās.

Ja rodas problēmas, mēs sākam apšaubīt šo modeli. Mēs sākam uzkraut mūsu pašu pienākumus uz Eiropas iestāžu pleciem. Daži cilvēki vaino J.-C. Trichet, citi vaino J.-C. Juncker. Ja situācija kļūst vēl sliktāka, galu galā vainots tiks H.–G. Pöttering.

Tādēļ es uzskatu, ka šajā laikā ir svarīgi noturēt stabilu kursu — un J.-C. Trichet ir labs stūrmanis — un saglabāt šo modeli, kas mums ir ļāvis nonākt tik tālu.

Es gribētu piebilst dažus vārdus attiecībā uz cenām. Ir tiesa, kā norādīja J.-C. Juncker, ka mēs visi esam atbildīgi par šo jautājumu un ka valdībām ir jārīkojas; tas ir jautājums, kas būs jāizskata, kad mēs risināsim tirgus elastīguma jautājumu, izstrādājot stratēģiju periodam pēc Lisabonas.

Tomēr ir kāds jautājums, kurā Centrālajai bankai ir jāuzņemas vadība. Cilvēki saka — es nevaru minēt skaitļus — ka zināmā mērā cenu pieaugumu rada finanšu spekulācijas; daļēji par šo situāciju ir atbildīga naudas aizplūšana no paaugstināta riska hipotekāro aizdevumu un mainīgu procentu likmju tirgiem uz nākotnes līgumu tirgiem, un mums visiem šajā sakarā ir kaut kas jādara.

Attiecībā uz iestāžu struktūru es varu piekrist referentam O. Schmidt, ka pašlaik varbūt nav piemērots laiks, lai publicētu visu protokolu. Tomēr es uzskatu, ka būtu labi publicēt protokola kopsavilkumu, un vēl svarīgāk — domāju, ka Centrālajai bankai būtu mums jānorāda uz relatīvo nozīmi, kas tiek piešķirta diviem pīlāriem, kas ir tās stratēģijas pamatā, pieņemot lēmumus par pārredzamības un tirgus izpratnes palielināšanu.

Es arī uzskatu, ka pieaugošajai ekonomikas pārvaldībai būtu vajadzīgs kontrapunkts, līdzsvars, taču tā nav J.-C. Trichet vaina. Tā ir mūsu vaina, ka vēl neesam apstiprinājuši Lisabonas līgumu, un es vēlētos, lai tas tiek labots.

  Pervenche Berès (PSE). - (FR) Priekšsēdētāja kungs, J.-C. Trichet, J.-C. Juncker, vispirms es vēlētos pateikties mūsu referentam par viņa lielisko darbu. Es uzskatu, ka ikviena dotais ieguldījums ir radījis tādu rezultātu, kas padara situāciju skaidru; iespējams, vēstījums ir mazliet neskaidrs, taču es domāju, ka tajā ir noderīgi elementi.

J.-C. Trichet, uz ikvienu lielu iespaidu atstāja jūsu runas 2007. gada vasarā. Mēs novērtējam to, ka jūs nekavējoties informējāt Ekonomikas un monetāro komiteju. Tomēr tagad jūs esat palielinājis bāzes likmes situācijā, kurā mēs visi uzskatām, ka krīze nav pagājusi un ka sliktās ziņas, tostarp no lielākajām Eiropas bankām, joprojām vēl būs.

Kad mēs ar jums tikāmies pagājušā gada decembrī, jūs sacījāt, ka būtībā 2008. gadā jūs sagaidāt 3 % inflāciju, un tad situācija normalizēsies. Pašlaik inflācija ir 4 %, un jūs mums sakāt, ka esat palielinājis bāzes likmes par ceturtdaļu procenta, un tas ir viss. Tomēr attiecībā uz importēto inflāciju, ja jūsu stratēģija faktiski ir tik piesardzīga attiecībā uz cenu stabilitāti, vai jūs varēsiet to ievērot īsā un vidējā termiņā, ņemot vērā mums zināmos izaugsmes un nodarbinātības riskus?

Man šķiet, ka fenomens, uz ko norādīja C. Turmes un ko mēs varētu aprakstīt kā Eiropas Savienības ieiešanu globalizācijas otrajā posmā, mums liek pārvērtēt instrumentus, kas bija mūsu rīcībā, lai darbotos globalizācijas pirmajā posmā. Pirmais posms bija labvēlīgs cenu stabilitātei vai jebkurā gadījumā — patēriņa preču cenu samazināšanai, jo īpaši saistībā ar uzņēmumu pārvietošanu.

Tagad jaunajā posmā mums ir jauns līdzsvars un jauns modelis, kurā tās, kas iepriekš bija jaunattīstības valstis, tagad ir pilnībā nostabilizējušās; tās arī piekļūst izejvielām, un tas rada ietekmi uz cenām, kā to labi zinām.

Tādēļ vai šajos apstākļos — un es savas piezīmes adresēju gan J.-C. Trichet, gan J.-C. Juncker, jo J.-C. Juncker pamatoti pievērsa uzmanību Eirogrupas un Ekonomikas un finanšu padomes pilnvarām šajā jomā, taču tās nekad nenonāk līdz šai komitejai vai Parlamentam — šobrīd galvenais jautājums nav valūtas maiņas kursa attiecība, naftas piegāžu iepirkšana eiro valūtā un Eiropas Savienības, jo īpaši tās eirozonas, spēja paust vienotu nostāju, lai desmit gadus pēc pārejas uz eiro valūtu mēs beidzot varētu veicināt koordinētu un atbildīgu dialogu starp lielākajām pasaules valūtām, lai mūsu izaugsmei nodrošinātu labāko valūtas maiņas kursu?

  Margarita Starkevičiūtė (ALDE). – (LT) Es vēlētos norādīt, ka mūsu pilnvaru laikā Eiropas Centrālā banka, pateicoties tās iespaidīgajam darbam, no vienas no pasaules daudzajām centrālajām bankām ir kļuvusi par centrālo banku līderi pasaulē. Pašlaik tā saskaras ar jaunu izaicinājumu, nostiprinot tās arvien svarīgāko lomu globalizētā pasaulē.

Mēs gribētu, lai banka palielina savu nozīmi saistībā ar makroekonomikas prognozēšanu un pārvaldību, un finanšu stabilitāti, jo, tā kā mūsdienās lielākās daļas krīžu avoti meklējami trešās valstīs, būtu pareizi teikt, ka Eiropas Centrālajai bankai nav izdevies precīzi prognozēt krīzes apmēru un iespējamo ietekmi. Kas būtu jādara, lai uzlabotu šo situāciju? Pirmkārt, es vēlētos pieminēt labāku ekonomikas un monetārās politikas koordināciju. Trešās pasaules valstis tagad ir cenu liberalizācijas posmā, kas man kā Lietuvas pārstāvei ir ļoti pazīstams. Tas varētu būt ilgāks, un Eiropa attiecībā uz cenām tad izjustu lielu spiedienu. Tomēr šo spiedienu varētu pārvarēt ar mūsu monetārās politikas palīdzību, kas paredzētu lielākus nodokļus mūsu ekonomikai. Kā alternatīvu mēs attīstības valstīm varētu piedāvāt palīdzību, lai sakārtotu to ieņēmumu politiku un stabilizētu cenas. To varētu darīt, palielinot mūsu dalību Starptautiskajā Valūtas Fondā un runājot ar Pasaules Banku. Tas ir viens no iespējamajiem instrumentiem, kas varētu palīdzēt ierobežot inflāciju attīstības valstīs, kā arī noņemtu no Pasaules Bankas atbildību par monetārās politikas koriģēšanu.

Ir vēl kāds aspekts, kas mani uztrauc, un tā ir Eiropas norēķinu sistēma. Par spīti Eiropas Centrālās bankas būtiskajam ieguldījumam SEPA īstenošanā un TARGET 2 vērtspapīru sistēmas izstrādē, problēma tomēr ir daudz sarežģītāka.

  Ryszard Czarnecki (UEN). - (PL) Priekšsēdētāja kungs, šķiet, ka Eiropas Centrālās bankas gada pārskatā nav minēta zināma tendence, kas ir attīstījusies pēdējos gados. Lai gan līdz šim varēja teikt, ka Eiropas Banka Frankfurtē darbojas patiesi neatkarīgi, pēdējā laikā mēs esam pieredzējuši lielāko Eiropas Savienības valstu centienus izdarīt spiedienu uz ECB un ietekmēt tās lēmumus.

Šī tendence rada bažas, jo praksē tas nozīmē, ka ES tiek iedalītas valstīs, kuras ir vienlīdzīgas, un tādās valstīs, kuras ir vienlīdzīgākas par citām. Tas var radīt dubultstandartus. Tādām valstīm kā Francija un Vācija ir dotas tiesības izdarīt spiedienu uz ECB, bet, kad runa ir par mazākām valstīm, Eiropas Savienības dalībvalstu valdības Eiropas Centrālās bankas neatkarības principu ievēro ļoti stingri. Es par to runāju, jo tā ir ļoti uztraucoša parādība.

Visbeidzot, nevar teikt, ka Eiropai ir pareiza un stabila finanšu sistēma. Tā ir attīstības procesā. Tam piemērs ir Londonas paradoksālais piemērs, kas ir Eiropas Savienības vissvarīgākais finanšu centrs, kaut arī tā ir galvaspilsēta valstij, kas neatrodas eirozonā.

  Luca Romagnoli (NI). - (IT) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, eirozona cieš no enerģijas cenām, kuras nevar kontrolēt ne ECB, ne Savienība, ne valdības. Vācijas finanšu ministrs Peer Steinbrück jums, J.-C. Trichet, sacīja, un pēc tam ECB paziņoja, ka tās nolūks bija atbalstīt bankas, kuras nonākušas grūtībās. Interesanti, kad ECB paziņos, ka tā vēlas atbalstīt pilsoņus, kuri nevar savilkt galus līdz mēneša beigām, samazinot kredītu izmaksas un piespiežot bankas piemērot tādas hipotekāro kredītu procentu likmes, kas nav tik kropļojošas, kādas tās ir pašlaik?

Izaugsmes saglabāšana ir svarīgāka par augsta valūtas kursa saglabāšanu. Tāda ir dolāra politika, kurai ECB neatbild ar efektīvu reakciju. O. Schmidt vēlas stiprināt ECB nozīmi un autoritāti, savukārt es esmu ar tiem, kuri turpina apšaubīt ECB neatkarību. Eiro ieviešana neapšaubāmi ir radījusi dažas priekšrocības: vairākas no tām, kuras minēja O. Schmidt, ir neapstrīdamas, taču nav ne vārda par reālo negatīvo ietekmi uz katru eirozonas iedzīvotāju, kurš ir cietis no reālās inflācijas, kas ir daudz augstāka, nekā oficiālie skaitļi, plaši izplatītās spekulācijas dēļ, kas pavadīja šīs valūtas ieviešanu un attiecībā uz kuru ECB un citas iestādes darīja pārāk maz, lai to kontrolētu.

Kā raksta O. Schmidt, sabiedrība pieņem ECB, jo tā atbalsta tādus mērķus kā cenu stabilitāte un ekonomiskā izaugsme, un šī iemesla dēļ viņš pārredzamību uzskata par mazāk svarīgu; viņš arī ierosina atmest dalībvalstu vienlīdzības principu un vēlas vairāk pilnvaru piešķirt ECB valdei. O. Schmidt baidās, ka valdības praksē izdarīs spiedienu uz centrālās bankas priekšsēdētāju, citiem vārdiem sakot, viņš baidās, ka politika gūs virsroku pār finansēm. Es uzskatu, ka patiess ir pretējais.

O. Schmidt, J.-C. Trichet, es absolūti nevaru piekrist šiem priekšlikumiem.

  Gay Mitchell (PPE-DE). - Priekšsēdētāja kungs, es gribētu izteikt pateicību O. Schmidt par ļoti labu ziņojumu.

Ļaujiet man iesākumā sacīt, ka dažas dalībvalstis jau piedzīvo recesiju vai tai tuvojas, un mums sev ir jājautā, kas ir svarīgākais, ko varam darīt šādos apstākļos. Es uzskatu, ka pats svarīgākais, ko mēs varam darīt šādos apstākļos, ir aizsargāt darba vietas un veicināt darba vietu izveidi. Paskatīsimies uz situāciju laikā no 1990. līdz 1998. gadam, kad tagadējās eirozonas teritorijā tika izveidoti pieci miljoni darba vietu. Bet 10 gadu laikā no 1998. līdz 2008. gadam, kad bija ieviests eiro un kad J.-C. Trichet un viņa priekšgājēji īstenoja savu politiku, tika izveidoti gandrīz 16 miljoni darba vietu.

Tāpēc mums tas ir jāapsver. Tas ir veiksmes stāsts, un ir jāatzīst Centrālās bankas īstenotās politikas ieguldījums tajā. Mums ir jāpauž atzinība, kad tā ir pelnīta.

Bet vai šis stāsts ir pieprasīts? Šo panākumu pamatā lielā mērā ir zemās procentu likmes, bet jo īpaši zemā inflācija, un es uzskatu, ka J.-C. Trichet pastāvīgais atgādinājums par to ir vietā.

Bet vai mums ir nepieciešama nepārtraukta procentu likmju palielināšana? Ir pienācis laiks to izpētīt dziļāk. Pašreizējie ekonomiskie apstākļi aicina rīkoties mierīgi un saprātīgi. Tādēļ mums ir neatkarīga Centrālā banka.

Tomēr es vēlētos komentēt par eiro stiprību. Tā negatīvi ietekmē ekonomiku, kas virzīta uz eksportu. Eiro valūtas maiņas kurss attiecībā pret dolāru un sterliņu mārciņu nesamazinās, un maz ticams, ka tas tiks novājināts, ņemot vērā atšķirību starp ASV un eiro procentu likmēm. Procenta likmes palielināšana, cenšoties apkarot inflāciju, var radīt turpmākus riskus eiro maiņas kursam un kavēt ekonomiskās izaugsmes potenciālu ekonomiskās nestabilitātes laikā.

Atlikušajā laikā ļaujiet man pateikt, ka pagājušajā gadā es biju referents ziņojumam par ECB gada pārskatu, un tad es norādīju, ka Bankā bija 223 miljardi eiro 500 eiro naudas zīmju denominācijās — tas ir 446 miljoni banknošu! Es lūdzu to pārbaudīt, jo īpaši tādēļ, ka man šķita, ka to iespējams izmantot noziedzīgiem mērķiem. Varbūt J.-C. Trichet varētu savā atbildē pateikt, kas ir darīts attiecībā uz manām tolaik paustajām bažām.

  Ieke van den Burg (PSE). - Priekšsēdētāja kungs, es vēlētos pievienoties komplimentiem un apsveikumiem, kas ir izteikti ECB par to, ko tā izdarīja pagājušā gadā finanšu krīzes laikā. Šajā ziņojumā ir uzsvērta ECB nozīme kā likviditātes nodrošināšanas galējam līdzeklim un kā tirgus veidošanas galējam līdzeklim, un es pievienojos šim viedoklim. Es domāju, ka Banka to arī sasniedza.

Sakarā ar to, J.-C. Trichet, es domāju, ka jūs pareizi uzsvērāt vajadzību pēc labākas piekļuves informācijai un labākas informācijas apmaiņas, un šeit, manuprāt, ECB varētu uzņemties vadošo lomu. To mēs arī norādījām Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumā Parlamentam par uzraudzības sistēmas reformu, kuru apspriedīsim nākamajā nedēļā. Es domāju, ka ir ļoti svarīgi, lai mums būtu labāka saikne starp mikro-uzraudzības informāciju, kas ir tirgus un banku sektora uzraudzības iestādēm, un ECB informāciju, un es uzskatu, ka ECB šeit var uzņemties vadošo lomu.

Jūs sacījāt, ka nevēlaties pārbaudīt uzraudzības sistēmas — tas nav tas, ko mēs ierosinājām, bet es domāju, tas ir arī jūsu interesēs, ka neesat pārāk atkarīgi no dalībvalstu un to uzraudzības iestāžu brīvprātīgas sadarbības šajā informācijas apmaiņā. Tādēļ ir svarīgi, lai būtu vairāk neatkarīgu dalībnieku šajā jomā un būtu spēcīgāka sistēma un stiprāka struktūra Eiropas līmenī.

Vēl viens elements ir maksājumu un norēķinu sistēmas. Es priecājos, ka Target 2 vērtspapīru priekšlikumu, ko izstrādāja ECB un citas centrālās bankas, tagad ir pozitīvi pieņēmuši CVD. Es domāju, ka tas varētu būt labs pamats šīs sistēmas turpmākai uzlabošanai. Es arī vēlētos lūgt jūsu viedokli par to, kas pašlaik tiek darīts, arī no tirgus viedokļa, atvasināto finanšu instrumentu jomā un skaidras naudas darījumu tirgū, lai tur izveidotu vairāk centralizētu struktūru un labāku uzraudzības sistēmu.

Mana pēdējā piezīme ir paralēle ar B. Bernanke vakardienas runu, taču es neiedziļināšos tās detaļās.

SĒDI VADA: R. KRATSA-TSAGAROPOULOU
Priekšsēdētāja vietniece

  Daniel Dăianu (ALDE). - Priekšsēdētājas kundze, es vēlos apsveikt referentu par viņa darbu.

Gada pārskats var liecināt par panākumiem un arī politikas sarežģītību un kompromisiem. Pašreizējie inflācijas rādītāji Eiropā nomoka politikas veidotājus un iedzīvotājus. Eiropas Centrālā banka ir veidojusi savu uzticamību ar konsekventu politiku. Šo uzticamību ir palielinājis inflācijas imports līdz ar globalizācijas vilni un Āzijas ekonomisko uzplaukumu.

Diemžēl pašlaik rodas pretēja situācija milzīgā enerģijas un pārtikas cenu pieauguma dēļ, kas atspoguļo arvien lielāku pieejamo resursu nepietiekamību. Cenu kāpuma spiediens rada spriedzi tirgos visā pasaulē. Inflācijas rādītājs eirozonā ir vislielākais 10 gadu laikā. Tas rada lielas bažas, un šķiet, ka arī stagflācija vairs nav aiz kalniem.

Turklāt finanšu krīze ir ārkārtīgi apgrūtinājusi Eiropas Centrālās bankas uzdevumu. ECB ir stingri jācīnās pret inflāciju, un šajā sakarā inflācijas gaidu noturēšanai ir galvenā nozīme. Taču riski ir lieli. Nav skaidrs, cik ilgs būs ārējais cenu kāpums. Ir ļoti svarīgi, lai tiktu novērsta algu un cenu spirāle. Tāpat kā mēs pēdējā desmitgadē runājām par inflācijas ierobežošanu, tā arī turpmākajā laika posmā mums būtu jācenšas panākt cenu un algu dinamikas ierobežošanu.

Lielāka ekonomiskā diverģence eirozonā neradīs labvēlīgu vidi Eiropas Centrālās bankas darbībai. Turklāt, kad tirgi kļūst arvien globālāki, tas, ko dara Eiropas Centrālā banka, ir jāvērtē saistībā ar to, ko dara citi lielāki pretspēlētāji. Šeit runa ir par procentu likmju atšķirībām un vispārējām politikas nostādnēm.

Beidzamā piezīme. Lielie sistēmiskie riski, kas raksturīgi mūsdienu finanšu tirgiem, prasa labākas uzraudzības sistēmas, labāku koordināciju starp ECB, FRS un citām lielākajām centrālajām bankām. Šajā sakarā ir jāuzsver pārāk vieglas peļņas politikas bīstamība.

  Othmar Karas (PPE-DE). - (DE) Priekšsēdētājas kundze, dāmas un kungi, es ļoti ceru, ka šo debašu galvenās atziņas nonāks līdz Eiropas iedzīvotājiem. Man šo debašu svarīgākā atziņa pirmkārt ir tā, ka ECB un eiro nav šo bažu un problēmu cēlonis, bet gan daļa no risinājuma. Otra galvenā atziņa ir tā, ka eiro sniedz priekšrocības un aizsardzību. Tas sniedz labumu iedzīvotājiem visā Eiropas Savienībā, nevis tikai eirozonā, kas ir Eiropas Savienības politisks projekts un Eiropas Savienības izaugsmes un nodarbinātības politikas projekts.

Nerunājot par iekšējo tirgu, eiro ir visefektīvākā atbilde globalizācijai. Ir taisnība, ka eiro un Eiropas Centrālā banka nepadara mūs neatkarīgus no pasaules ietekmēm, taču tie padara mūs daudz spējīgākus tikt ar tām galā.

Tāpēc es vēlētos pateikties Eiropas Centrālajai bankai par stabilu un racionālu politiku, jo laikā, kad tiek zaudēta uzticība, tā nešaubīgi ir viena no tām iestādēm, kas gūst uzticību.

Tomēr šajā gadījumā es arī vēlētos sacīt visiem valstu vadītājiem un valdībām: rokas nost no Stabilitātes un izaugsmes pakta, rokas nost no Eiropas Centrālās bankas! Ja jums ir iekšējas problēmas un ja nepildāt savus mājasdarbus, ir pārāk viegli sacīt, ka pie vainas ir citi. Šī iemesla dēļ mums ir jādara viss iespējamais, lai uzlabotu izpratni un likvidētu informācijas nepietiekamību. Nav vispārējas izpratnes par inflācijas, procentu likmju un cenu stabilitātes savstarpējo saistību. Es esmu pateicīgs J.-C. Juncker par to, ka viņš norādīja, ka ir nevis jāpalielina, bet gan jāsamazina netiešie nodokļi, kad vien tas iespējams.

Mums ir jāinformē, ka eiro valūta nav atbildīga par lielākām enerģijas un izejvielu cenām. Es arī atzinīgi vērtēju to, ka Eiropas Centrālās bankas, Komisijas un finanšu pakalpojumu nozares sadarbība ir devusi ieguldījumu veiksmīgai SEPA, pārrobežu maksājumu, uzsākšanai. Izmantosim sabiedrības jutīgumu un pamatotās bažas un bailes, lai ar to uzsāktu dialogu, sniegtu atbildes un skaidrojumus, un tikai neuzstāsimies šeit ar cildinošām runām.

  Benoît Hamon (PSE). - (FR) Priekšsēdētājas kundze, dāmas un kungi, eiro ir arvien dārgāka valūta salīdzinājumā ar mūsu četru galveno partneru un konkurentu valūtām. Jo īpaši tas attiecas uz dolāru. Protams, politika sistemātiski palielināt Eiropas Centrālās bankas atsauces likmes apvienojumā ar pretējo FRS politiku tikai saasina šo problēmu. Šī maiņas kursa tendence, kas kaitē Eiropas ekonomikas konkurētspējai, ir izsaukusi daudzus komentārus, jo īpaši no augsti prominentu Eiropas līderu puses.

Dominējošais uzskats, jo īpaši šajā Parlamentā, ir tāds, ka par valūtas maiņas kursa tendencēm atbildīga ir tikai un vienīgi ECB. Pati ECB tās priekšsēdētāja personā atsakās paust jebkādu viedokli par šo tematu, neskaitot dažus neskaidrus starptautiskus paziņojumus. Šī situācija ir ne vien nepārredzama un nedemokrātiska -  tā ir pretrunā Līgumam. Līguma 111. pantā ir teikts, un es citēju: „Kamēr nepastāv 1. punktā minētā valūtas maiņas kursa sistēma attiecībā pret vienu vai vairākām ārpuskopienas valūtām, Padome vai nu pēc Komisijas ieteikuma un apspriedusies ar ECB, vai arī pēc ECB ieteikuma, ar kvalificētu balsu vairākumu var noteikt šo valūtu maiņas kursu politikas pamatievirzes.” Es atkārtoju: „var noteikt šo valūtu maiņas kursu politikas pamatievirzes.”

Citiem vārdiem sakot, eirozona patiešām ir nodrošinājusi sevi ar līdzekli, lai demokrātiskā veidā lemtu par tās valūtas maiņas politiku. Mans jautājums ir vienkāršs, un tas ir adresēts valstu un valdību vadītājiem: tā vietā, lai vaimanātu, uz ko Savienība valstu valdības gaida, lai sāktu rīkoties?

  Cornelis Visser (PPE-DE). - (NL) Pirmkārt, jāapsveic O. Schmidt par viņa ziņojumu. Kā cilvēks, kurš pārstāv Zviedriju, kura nav eirozonas dalībvalsts, viņš ir sagatavojis ļoti labu, ļoti skaidru ziņojumu. Manuprāt, viņš ir izpildījis dalības kritērijus Zviedrijas vārdā.

Pagājušajā nedēļā Eiropas Centrālā banka palielināja procentu likmi. Protams, Eiropas Centrālā banka un tās priekšsēdētājs J.-C. Trichet uztver bankas pilnvaras un Māstrihtas kritērijus nopietni. Es priecājos, ka ECB ir neatkarīga. ECB ir jāaizsargā pret jebkādu politisku iejaukšanos, piemēram, valstu iestāžu iejaukšanos, un es arī priecājos dzirdēt, ka J.-C. Juncker to apstiprina Eirogrupas vārdā.

Un Eiropas Centrālā banka ir labi reaģējusi uz finanšu krīzi. Tā laikus rīkojās, lai garantētu tirgu likviditāti. Tas pašlaik ir stabilizējis procentu likmes. Krīze banku sektorā ir bijusi trauksmes signāls. Pārredzamības trūkums par finanšu riskiem, kuriem pakļautas iestādes, rada zaudējumus, kas var būt ievērojami. Pašlaik Eiropas Parlamentā notiek debates par finanšu kontroli. Eiropas Centrālajai bankai šeit var būt būtiska nozīme, jo to labi informē dalībvalstu centrālās bankas.

Taču Līgumā par to nekas nav minēts. Es uzskatu, ka mums ir vajadzīga ciešāka sadarbība starp centrālajām bankām un Eiropas Centrālo banku, finanšu tirgiem un pārvaldes iestādēm. Eiropas Centrālajai bankai vajadzētu vairāk iesaistīties pārbaudes un uzraudzības darbībā. Tai ir iespēja organizēt pārrobežu informācijas apmaiņu, protams, ja tā ir saistīta ar finanšu stabilitāti. ECB ir pierādījusi savu vērtību. Mums ir jāizmanto tās pilnvaras, lai nostiprinātu finanšu kontroli.

  Christoph Konrad (PPE-DE). - (DE) Priekšsēdētājas kundze, dāmas un kungi, ņemot vērā šīs debates, var teikt, ka ECB ir kā klints viļņos. Tas jāvērtē atzinīgi. Acīmredzot cenu stabilitāte ir ekonomikas galvenā prioritāte. Ja tā būs arī turpmāk, tas ir tikai pozitīvi.

Mēs esam atzīmējuši, ka eirozonā vidējais inflācijas rādītājs ir 4 %. Dažās eirozonas valstīs tas ir pat augstāks, piemēram, Beļģijā tas ir 5,8 % un Spānijā — 5,1 %. Tās ir sliktas ziņas. Tādēļ šonedēļ raidītais signāls — Eiropas Centrālās bankas lēmums — ir svarīgs. Mums tikai jāatzīmē arī šeit, Parlamentā, ka ECB acīmredzot nevar neko darīt, lai cīnītos pret inflāciju radošajām naftas cenām. Tomēr risku un visbeidzot apburto loku eirozonā rada tieši sekundārā ietekme, piemēram, lielākas algas, ko pieprasa arodbiedrības, un vienlaikus augstākas cenas, kas pēc tam ietekmē uzņēmumus.

Es arī gribētu izteikt vēl divus komentārus par Eiropas Centrālās bankas politizēšanu. Mēs ar to pastāvīgi saskaramies Ekonomikas un monetārajā komitejā, un tas arī skaidri parādās šajās debatēs. Piemēram, jautājums par lēmumu pieņemšanas procesa pārredzamību ir signāls šajā virzienā, tas ir mēģinājums uzzināt vairāk un vairāk, kā arī palielināt ietekmi uz lēmumu pieņemšanas procesu. Lielāka pārredzamība — es pret to izturos piesardzīgi. Es uzskatu, ka bankai ir jālemj pašai un, protams, apspriežoties ar Parlamentu un eirozonas pārstāvjiem. Tomēr lēmumu pamatojums — tas jau ir par daudz.

Paplašinot eirozonu, mums ir ļoti rūpīgi jāpārskata — un tam, bez šaubām, būs nozīme nākamajā sarunu kārtā —vai mēs varam turpināt šādu politiku. Slovākija man bija kā brīdinājuma signāls. Turpmāk mums ir mazāk jāuztraucas par politiku un lielāka uzmanība jāpievērš kritērijiem.

  Zuzana Roithová (PPE-DE). – (CS) Dāmas un kungi, Amerikas finanšu krīzes ietekme uz pasaules ekonomiku ir bijusi negaidīta un nevēlama dāvana Ekonomikas un monetārās savienības 10. gadadienā. Augoša inflācija ir vēl viena pašreizējā problēma. ECB ir teicami tikusi galā ar nestabilitāti pasaules finanšu tirgos, nodrošinot likviditāti 95 miljardu eiro apmērā, un īstenojusi turpmākas regulējošas darbības, lai stabilizētu ļoti īsa termiņa aizdevumu procentu likmes. Tas ir vēlreiz pierādījis Eiropas Savienības kopējās monetārās politikas priekšrocības gan Eiropas ekonomikai, gan atsevišķiem pilsoņiem nestabilitātes periodos. Saskaņā ar EK līguma 105. pantu ECB arī jāatbalsta vispārējā ekonomikas politika Kopienā. Tagad ECB ir jāsaskaras ar augošas inflācijas problēmām no vienas puses un ekonomiskās izaugsmes palēnināšanos no otras. Tā ir ne vien problēma, bet arī reāls ECB un Eiropas Centrālo banku sistēmas neatkarības pārbaudījums.

Saskaņā ar Lisabonas līgumu ECB kļūs par iestādi ar juridiskas personas statusu un skaidri noteiktu neatkarību. Tomēr finanšu sistēmu nepārtrauktā integrācija prasa nodrošināt ciešāku sadarbību ar atsevišķu dalībvalstu centrālajām bankām. Tiek pausti brīdinājumi, ka ir apdraudēta ECB neatkarība, un viens no iemesliem ir tas, ka eirozonas finanšu ministru neoficiālajām sanāksmēm saskaņā ar Lisabonas līgumu tiks piešķirts oficiāls statuss. Mēs jau varam dzirdēt diskusijas attiecībā uz ministru spējām debatēt par to, vai inflācijas mērķis ir vai nav noteikts pareizi.

Es uzskatu, ka ir ļoti svarīgi atšķirt profesionālus un politiskus argumentus, kuriem ir sava vieta demokrātiskā sabiedrībā, un faktisku iejaukšanos Eiropas Centrālās bankas fiskālajā politikā. Ņemot vērā Lisabonas līguma grūto tapšanu, šādas atšķirības noteikšana būs ārkārtīgi svarīgs uzdevums gan mums šajā Parlamentā, gan, protams, plašsaziņas līdzekļiem. Nobeigumā es vēlētos pateikties referentiem par līdzsvaroto un ļoti profesionālo ziņojumu, kurā novērtēts ECB gada pārskats.

  Ioannis Varvitsiotis (PPE-DE). – (EL) Priekšsēdētājas kundze, es ļoti uzmanīgi klausījos runās, ar kurām uzstājās Centrālās bankas priekšsēdētājs un Jean-Claude Juncker, pret kuriem jūtu lielu cieņu.

Neapšaubāmi, mēs saskaramies ar dziļu ekonomikas krīzi, kurai nav līdzīgas pēdējās desmitgadēs. Biedējošais naftas un daudzu citu produktu cenas pieaugums, lielais bezdarba rādītājs, plaši izplatītā nabadzība un izaugsmes zemie rādītāji visi veicina šādu skarbu ainu.

Ir bijušas plašas diskusijas par pausto kritiku. Es uzskatu, ka visai šai kritikai, kas nāk arī no oficiāliem avotiem, bija viens un tas pats mērķis — uzsvērt situācijas nopietnību. Turklāt kā politiķiem mums ir jācenšas kritizēt, jo tikai ar kritikas palīdzību mēs varam uzlabot situāciju, skaidrāk saskatīt problēmas un tādējādi panākt risinājumus, kas sniedz labumu sabiedrībai.

Visbeidzot, es vēlos apsveikt referentu par viņa patiesi izcilo ziņojumu.

  Ilda Figueiredo (GUE/NGL). – (PT) Priekšsēdētājas kundze, no šīs debates ir skaidrs, ka piedēvētā cīņa pret inflāciju ir saistīta tikai ar algu palielināšanas ierobežošanu. Lai pamatotu Eiropas Centrālās bankas bāzes likmes devīto palielinājumu divarpus gadu laikā, Eiropas Savienības monetārās politikas vadītāji runā tikai par vajadzību pēc algu ierobežošanas un ignorē skandalozo peļņas pieaugumu, ko guvuši lielie uzņēmumi un ekonomiskās un finanšu grupas un kas ir aptuveni 30 % gadā, kamēr atalgojuma pieaugums dažās valstīs pat nesedz inflācijas rādītāju. Tā tas ir Portugāles gadījumā, kur lielākā daļa strādnieku un pensionāru ir nopietni zaudējuši pirktspēju un kur atalgojums un pensijas ir vienas no zemākajām Eiropas Savienībā.

Šis monetārās politikas pilnīgais sociālā jutīguma trūkums - ar lielām procentu likmēm un pārvērtētu eiro - saasina sociālo un teritoriālo nevienlīdzību, veicinot nabadzības pieaugumu un radot arvien vairāk problēmu mikrouzņēmumiem un mazajiem uzņēmumiem, jo īpaši valstīs ar visvājāko ekonomiku. Tādēļ šī politika ir jāmaina, lai darītu tieši pretējo un prioritāti piešķirtu ekonomikas izaugsmei un nodarbinātībai, izskaustu nabadzību un veicinātu sociālo progresu un attīstību.

  Theodor Dumitru Stolojan (PPE-DE). - (RO) Eiropas Centrālā banka rīkojas, lai saglabātu cenu stabilitāti lielu neskaidrību un inflācijas spiediena apstākļos.

Mēs vēl nezinām, vai pašreizējais enerģijas un pārtikas cenu līmenis ir tas, uz ko balstīsies visa cenu struktūra; mēs arī nezinām, kādi būs dalībvalstu politikas pasākumi, lai atvieglotu iedzīvotāju uzņēmējdarbības, ietaupījumu un mājsaimniecību pielāgošanu jaunajai cenu struktūrai. Turklāt finanšu krīze nebūt nav pateikusi savu pēdējo vārdu.

Kā Eiropas Parlamenta deputāts es novērtēju Eiropas Centrālās bankas monetārās politikas kompetenci un integritāti, kā arī tās priekšsēdētāja apņēmību neatkāpties no inflācijas mērķa, kas raksturo cenu stabilitātes rādītāju.

Es uzticos Eiropas Centrālās bankas spējai pieņemt saprātīgu lēmumu, Eiropas Centrālās bankas integritātei un neatkarībai un atbalstu ierobežojumu politiķiem ietekmēt šīs bankas lēmumus.

  Margaritis Schinas (PPE-DE). – (EL) Priekšsēdētājas kundze, Eirogrupa formulē ekonomikas politiku, Eiropas Centrālā banka formulē monetāro politiku, un mēs šeit, Eiropas Parlamentā, tikai nodarbojamies ar politiku bez jebkādām citām papildu definīcijām, un tas mums uzliek par pienākumu būt atbildīgiem par veselu virkni lēmumu, kas tiek pieņemti eirozonā.

Kā jaunpienācējs politikā, kaut arī pilnībā respektēju Centrālās bankas neatkarību, es uzskatu, ka varu sniegt kādu padomu. Tomēr importētai inflācijai, kas ir mūsu lielākā problēma, manuprāt, nevar pilnībā stāties pretī, ja vienīgais ierocis, ko izmantojam, ir procentu likmes.

Mums ir jāvēršas pret inflācijas cēloņiem. Mums ir jācīnās pret naftas karteļiem, mums ir vairāk jācīnās pret izejvielu spekulantiem, un mums tirgū ir vajadzīgs vairāk pārtikas, un, ja mēs nevērsīsimies pret ļaunuma sakni, es baidos, ka mēs turpināsim tagadējām līdzīgas debates, kam ir loģika, ko saprot Briselē un Strasbūrā, taču kam trūkst politiskā pamatojuma sabiedrības acīs.

  Piia-Noora Kauppi (PPE-DE). - Priekšsēdētājas kundze, es domāju, ka ir patiesi apbrīnojami, ka ECB ir izpildījusi sava uzdevuma galveno punktu - cenu stabilitāti. Ja mēs apskatām Vācijas markas periodu no 1948. līdz 1998. gadam, ECB cenu stabilitātes rezultāti patiesībā ir labāki, nekā Vācijas markai, kas bija globāls kritērijs. Es uzskatu, ka jūs šajā jomā esat panākuši ļoti labus rezultātus. Taču es esmu tikpat priecīga, ka jūs, priekšsēdētāj J.-C. Trichet, atsaucāties uz finanšu stabilitāti. Arī tas ir Līguma uzdevums ECB, un es domāju, ka ir jānostiprina ECB nozīme finanšu uzraudzības jomā.

Tommaso Padoa-Schioppa „tvinpīkas” modelis ir ļoti pivilcīgs, un es domāju, ka tagad dalībvalstīm un Padomei ir jāpieņem šis modelis, lai ECB būtu lielāka nozīme finanšu stabilitātes uzraudzībā. Eiropas Parlamentā par to pašlaik tiek gatavots Van den Burg-Dćianu ziņojums. Tajā ir daudzas labas nostādnes, kuras jūs arī varat izmantot savā darbā, kad mēs mēģinām nodrošināt labāku finanšu stabilitātes uzraudzību Eiropā.

  Czesław Adam Siekierski (PPE-DE). - (PL) Priekšsēdētāja kungs, ES ekonomikas un finanšu funkcionēšana rada reālu stabilitāti izaugsmei. Šeit būtiska nozīme ir Eiropas Centrālajai bankai, kuras pamatmērķis ir monetārās politikas izveide. Dalībvalstis un to valdības ir atbildīgas par ekonomikas politiku un par jaunu darba vietu radīšanu.

Tomēr rodas jautājumi par to, vai ECB darbojas pareizi un par tās ietekmi uz ekonomikas procesiem. Vai Centrālajai bankai ir jābūt aktīvākai, kā tas ir ASV, vai tomēr nē? Turklāt, ņemot vērā globālo pārtikas krīzi un enerģijas un degvielas cenu pieaugumu, parādās vairāki jautājumi. Pirmkārt, kā jārīkojas, lai novērstu krīzes padziļināšanos? Otrkārt, kā atbalstīt izaugsmi nabadzīgās valstīs? Treškārt, kā uzraudzīt finanšu tirgus, lai novērstu krīzes atkārtošanos hipotekārās kreditēšanas jomā?

Visbeidzot, šajā brīdī ir arī skaidri jāpaziņo, ka Stabilitātes un izaugsmes pakta kritēriju ievērošanai ir jābūt vienādi saistošai visām dalībvalstīm.

  Jean-Claude Trichet, Eiropas Centrālās bankas priekšsēdētājs. − Priekšsēdētājas kundze, es augsti vērtēju piezīmes, kas ir izteiktas gan šajā izcilajā referenta ziņojumā, gan arī daudzajās runās, kurās ir atgādināta Centrālās bankas neatkarība, kā to ļoti skaidri minēja pats Jean-Claude Juncker. Es uzskatu, ka tas ir ārkārtīgi svarīgi, un man jāsaka, ka tas vairs nekur netiek apšaubīts. Tā ir šīs iestādes uzticamības būtiska daļa, un tieši tāpēc, ka mums ir šī ļoti uzskatāmā neatkarība un šis primārais uzdevums, kas skaidri ir saistīts ar cenu stabilitāti, mēs līdz šim esam veiksmīgi apturējuši inflācijas gaidas.

Es stingri uzsvēru aspektu, ka inflācijas gaidu noturēšana ir absolūti izšķirīga, jo tā attiecībā uz vidēja termiņa un ilgtermiņa tirgus likmēm mums ļauj iekļaut šīs inflācijas gaidas vidējā un ilgtermiņā. Dažas valdības Eiropā aizņemas uz 50 gadiem. Tās aizņemas uz 50 gadiem ar likmēm, kas ietver Centrālās bankas uzticamību par cenu stabilitātes nodrošināšanu ne tikai divus vai piecus, vai desmit, vai divdesmit gadus, bet gan daudz ilgāk. Mēs esam pieņēmuši minēto lēmumu tieši tādēļ, ka mūsu pats galvenais mērķis ir noturēšana, inflāciju gaidu stingras noturēšanas saglabāšana.

ECB Padomes izpratnē - un es to pieņemu — ar lēmumu, ko pieņēma Eiropas demokrātijas, izveidojot ECB, eiro sistēmu un eirozonu, nav pretrunu starp cenu stabilitāti un cenu stabilitātes gaidu stingru noturēšanu, izaugsmi un darba vietu radīšanu.

Man jāsaka, ka pašlaik globālā līmenī valda uzskats, ka pareizākais veids, kā skatīties uz lietām, ir tāds, ka ar cenu stabilitāti, ticamu cenu stabilitāti, laika gaitā jūs veidojat ceļu ilgtspējīgai attīstībai un darba vietu radīšanai. Pieminētās gandrīz 16 miljoni darba vietas, kuras tika radītas kopš eiro ieviešanas, ir piemērs tam, ko tikko sacīju.

Pēc visa minētā es arī pievienojos tam, ko teica liela daļa deputātu, ka, lai sasniegtu cenu stabilitāti, mums ir jāpanāk sadarbība ar citiem lēmumu pieņēmējiem, iestādēm un privāto sektoru. Šī iemesla dēļ mēs tik skaidri paužam savu nostāju, pilnībā atzīstot, ka mēs esam neatkarīgi un ka tie, kuri pieņem šos lēmumus, ir neatkarīgi. Taču mēs vienmēr prasām īstenot Stabilitātes un izaugsmes paktu, jo monetārās politikas jomu pārslogošana ar paviršu fiskālo politiku vienmēr ir riskanta.

Mēs arī aicinām visus tos, kas nosaka cenu kopumu - korporācijas, ražošanas nozari, mazumtirdzniecības uzņēmumus — ņemt vērā faktu, ka mēs vidējā termiņā nodrošināsim cenu stabilitāti, lai mums nebūtu sekundāras ietekmes šajā jomā.

Es minēju cenu noteicējus. Protams, ir jāpiemin arī sociālos partnerus, un tas ir iemesls, kāpēc mēs stingri aicinām ne vien cenu noteicējus, bet arī sociālos partnerus ņemt vērā savos lēmumos faktu, ka mēs vidējā termiņā nodrošināsim cenu stabilitāti saskaņā ar mūsu definīciju.

Situācija ir acīmredzami sarežģīta naftas cenas, izejvielu cenu vai izejvielu trūkuma dēļ, kas palielina cenas. Mums ir jāatceras tas, kas notika 1973. – 1974. gadā. Ir pilnīgi skaidrs, ka to valstu ekonomikā, kas ļāva ātri pieaugt sekundārajai ietekmei un kurās inflācija bija ilgstoša, bija kā inflācija, tā ļoti zema izaugsme, un daudzu Eiropas valstu ekonomikā tas bija sākums bezdarbam, ar kuru mēs joprojām cīnāmies un kuru grasāmies likvidēt. Tāpēc šajā jomā tik daudz kas ir likts uz spēles, un tas ir svarīgi.

Šeit es arī gribētu pieminēt, jo man tas šķiet ārkārtīgi svarīgs elements, ka ilgas augsta līmeņa inflācijas gadījumā visvairāk cieš visneaizsargātākie un nabadzīgākie mūsu līdzpilsoņi. Tāpēc brīdī, kad mūsu mērķis ir cenu stabilitātes nodrošināšana vidējā termiņā, mēs ne vien ievērojam Līgumu, mēs ne vien ievērojam uzdevumu, kuru mēs nenoteicām sev paši, bet gan kuru mums uzdeva Eiropas demokrātijas, - mēs arī darām to, kas ir vislabāk mūsu visneaizsargātākajiem līdzpilsoņiem.

Sakarā ar jautājumu par naftas, izejvielu un enerģijas cenu, un pārtikas cenu, kā arī kopumā par visām tām cenām, kas palielinās, es uzskatu, ka pastāv sava veida trīsstūris. Kā to ļoti daiļrunīgi norādīja vairāk deputāti, tas noteikti ir fenomens, kura pamatā ir pieprasījums. Lielās jaunās ekonomikas valstis globālā līmenī ievieš jaunu liela pieprasījuma faktoru, un tas ir pilnībā jāatzīst.

Neapšaubāmi, mums ir šī trīsstūra otra puse, kas noteikti ir piegāde, un attiecībā uz piegādi mums ir daudz pienākumu. Karteļi nav laba lieta, un ir skaidrs, ka mums karteļi darbojas vairākās jomās. Nerunājot par karteļiem, vairākas valstis un ekonomikas arī rada nepietiekamību, neļaujot veikt urbšanas darbus, neļaujot veikt izpēti, neļaujot būvēt pārstrādes rūpnīcas. Tāpēc es vēršu jūsu uzmanību arī uz to. Mums ir jāredz, vai piegādes jomā mēs darām visu, kas ir mūsu spēkos.

Kas attiecas uz pieprasījumu, jebkura veida taupīšana, jebkura enerģijas taupīšana ir ārkārtīgi būtiska un ir daļa no pieprasījuma puses prasmīgas vadības; tāpat arī reālo cenu atzīšana un naftas un enerģijas mākslīgo cenu likvidēšana, kas ļautu nodrošināt lielo pieprasījumu.

Vēl ir trīsstūra trešā puse, kas ir kapitāla pārdale globālā līmenī izejvielu virzienā. Tā nav gluži vienāda naftas, citu enerģijas avotu vai izejvielu gadījumā. Taču ir šāds fenomens, un šim fenomenam acīmredzot ir ietekme, un mums tas ir jāatzīst. Mums ir jāaicina, lai tirgi ir pēc iespējas pārredzamāki, lai tie darbojas pilnīgi pārredzamā veidā. Tā es redzu šo fenomenu, un jāsaka, ka, tāpat kā noteiktu slimību gadījumā, kad jums ir jāārstē slimība kompleksi, jums ir jāpieliek visi iespējamie pūliņi attiecībā pret trīsstūra visām trim pusēm.

Daudzi deputāti pieminēja uzraudzību un vajadzību uzlabot šo situāciju, un es noteikti varu piekrist tam, ko sacīja daudzi deputāti. Mēs esam situācijā, kas ir jāuzlabo — tas ir absolūti skaidrs. Kopš ECB izveides mēs sacījām, ka aicināsim visas iestādes sadarboties tik cieši, cik vien iespējams. Mēs arī sacījām, ka atbalstām ļoti ciešas attiecības starp centrālajām bankām un uzraudzības iestādēm. Pēdējie notikumi kopš nestabilitātes sākuma 2007. gada augustā ir pierādījuši, ka šī doktrīna bija pareiza: ļoti ciešas attiecības starp centrālajām bankām un uzraudzības iestādēm ir nepieciešamas.

Šajā posmā es teiktu, ka mēs pilnībā atbalstām orientāciju, kādu ir vienprātīgi atbalstījusi Ekonomikas un monetārā komiteja. Mēs uzskatām, ka te ir vēl daudz darba, un ka mums, cik ātri un efektīvi vien iespējams, ir jāstrādā šajā virzienā. Es zinu, ka Parlaments varbūt apsver drosmīgākas iniciatīvas. Es teiktu, ka mēs paši vēlētos, lai par tā visa īstenošanu jau būtu nolemts, lai nevienam nebūtu iemesla aizbildināties un nedarīt to, par ko jau ir izlemts. Es arī uzskatu, ka mums ir ļoti rūpīgi jāizskata izteiktie priekšlikumi, jo mēs ticam, ka, jo ciešāk mēs sadarbojamies (un daudz ciešāk, nekā tas ir šodien), jo tas neapšaubāmi ir labāk Eiropai. Tas, ko es saku par Eiropu, mūsuprāt, attiecas arī uz visām pārējām globālo finanšu sistēmas daļām.

Mans pēdējais punkts ir saistīts ar valūtas kursu, ko pieminēja vairāki deputāti. Es domāju, ka ECB Padome atbalsta Līguma pilnīgu īstenošanu tā kopumā patreizējā veidolā. Man šķiet, ka tad, kad esam Ķīnā, kā norādīja Jean-Claude Juncker, vai kad esam G7 sanāksmē, kur mēs ar Jean-Claude parakstām G7 paziņojumu, mēs darām to, kas ir atbilstīgs, un, ja es pats esmu piesardzīgs, jo bija minēts, ka es esmu ļoti apdomīgs un ļoti piesardzīgs, kad runāju par valūtas kursiem, tad tas ir tādēļ, ka mēs esam jomā, kura ir ārkārtīgi jutīga, un jomā, kurā, manuprāt, ir pilnībā jāievēro orientācija, par kādu esam vienojušies. Tas ir iemesls, kādēļ es vēlreiz teiktu, ka šajā posmā mēs piekrītam visiem G7 partneriem par vēstījumu Ķīnai. Šeit nav absolūti nekādu neskaidrību. Mēs to ļoti skaidri norādījām pēdējā G7 paziņojumā. Mēs arī uzskatām, ka ir svarīgi ļoti uzmanīgi apsvērt gan finanšu stabilitātes, gan izaugsmes pārmērīgu svārstību iespējamās blakusparādības.

Man arī jāpiemin, ka ir ļoti svarīgi, lai ASV varas iestādes atkārto, ka spēcīgs dolārs ir ASV interesēs.

  Jean-Claude Juncker, Eirogrupas priekšsēdētājs un Eiropadomes loceklis − (FR) Priekšsēdētājas kundze, dāmas un kungi, es neatgriezīšos pie komentāriem, ko izteica Centrālās bankas priekšsēdētājs mūsu debates laikā. Labāk ir neatkārtot viņa teikto, jo tā visa bija taisnība, un viss, ko es varētu pateikt par šo tematu, var tikt uzskatīts par mēģinājumu apstiprināt viņa piezīmes, kas nav vajadzīgs.

(DE) Priekšsēdētājas kundze, es runāšu vāciski, lai parādītu J.-C. Trichet, ka arī es zinu šo valodu tāpat kā viņš. Jā, francūzim, kuram darāmā jau ir vairāk kā pietiekami, ir jāizsaka atzinība par to, ka viņš ir veltījis laiku, lai iemācītos valodu, starp kuras runātājiem viņš dzīvo, jo viņš dzīvo Frankfurtē. Ne visi francūži tā dara.

(Aplausi)

Es runāšu vācu valodā, lai viņš mani saprot labāk. Es gribētu sniegt divus vai trīs nobeiguma komentārus, jo dažkārt debates šajā Parlamentā šķiet nostalģijas pilnas pēc 1970. un 1980. gadiem. Eirogrupu mudina labāk koordinēt eirozonas dalībvalstu ekonomikas politiku. Mēs visi cenšamies pēc iespējas labāk to darīt, un mēs tagad esam ieviesuši rīcības kodeksu daudzās praktiskās ekonomikas politikas jomās, kuru mēs cenšamies ievērot. Tomēr, no vienas puses, jūs nevarat prasīt koordinēt ekonomikas politiku un, no otras puses, paust nožēlu, kad ekonomikas politika, kas tiek tādā veidā koordinēta, pēc tam tiek ieviesta praksē.

Ļaujiet man minēt dažus piemērus: 2005. gadā mēs reformējām Stabilitātes un izaugsmes paktu. Daļa no reformu priekšlikumu būtības bija stiprināt Stabilitātes pakta preventīvo daļu, kas bija slikti attīstīta un vāja. Lai stiprinātu Stabilitātes pakta preventīvo daļu ir svarīgi, lai valdības veiktu budžeta konsolidāciju un divkāršotu konsolidācijas centienus, kad ekonomikas stāvoklis ir labs, lai uzkrātu rezerves mazāk labvēlīgiem gadiem, kas mūsu ekonomisko sistēmu normālā cikliskuma modelī notiek regulāri.

Pašlaik mēs piedzīvojam sliktākus laikus. Šie vairs nav labie laiki. Valdībām, kas ir veikušas konsolidāciju, ir pietiekami lielas budžeta rezerves, lai ļautu darboties automātiskajiem budžeta stabilizatoriem laikā, kad samazinās valsts ieņēmumi. Valdības, kuras labajos laikos pietiekami daudz nekonsolidēja, protams, nevarēs reaģēt sliktajos laikos.

Kad mēs, Eirogrupa, piekritām, ka dalībvalstis, kuras ir sasniegušas savus vidējā termiņa finanšu mērķus, tagad var arī rīkoties saistībā ar pašreizējo ekonomisko lejupslīdi un augošajām naftas un pārtikas cenām, tās var tā rīkoties tikai tādēļ, ka iepriekš ir nodrošinājušas budžeta rezerves, kas ir vajadzīgas, lai valstis netiktu vājinātas un nekļūtu nespējīgas reaģēt krīzes laikā.

Mēs neesam aicinājuši iesaldēt algas; arī ne Centrālā banka, ne Eirogrupa nekad nav aicinājušas iesaldēt algas eirozonā. Mēs sakām, ka algas nevajadzētu automātiski pacelt līdz ar inflāciju, bet gan algu tendencēm ir jāņem vērā ražības pieaugums, ko var panākt ekonomikā, un algas arī var attiecīgi celt bez inflācijas.

Mēs esam diezgan skaidri norādījuši, ka mēs nekādā gadījumā nevaram prasīt algu ierobežošanu strādājošajiem Eiropā, kamēr vadītāji un citi kapitāla īpašnieki saņem milzīgas un pārmērīgas samaksas un algas. Mēs to vairākkārt esam paziņojuši.

(Aplausi)

Eiropas uzņēmumu vadības atalgojums, arī un jo īpaši finanšu nozarē, nav nekādi saistīts ar tajā panākto ražības pieaugumu. Viņi tikai ievāc naudu, un viņu rīcība nav ekonomiski saprātīga un sociāli atbildīga.

(Aplausi)

Tā kā mēs nepavēlējām iesaldēt algas, tā kā es, vairāk nekā citi, varbūt esmu ļoti cieši apņēmies paturēt prātā Eiropas rīcības sociālā līguma aspektu, mēs stingri mudinājām, lai tā vietā, lai ļautu firmām maksāt, ņemot vērā augošās izejvielu un naftas cenas, mums ir jāapsver, ko valstis var darīt sociālā atbalsta jomā sabiedrības mazāk nodrošinātajām daļām, ņemot vērā zemo pirktspēju.

Galu galā tā ir vienkārša patiesība, ka to valstu, kuras ir konsolidējušas savas budžeta pozīcijas, rīcībā tagad ir vajadzīgie resursi, lai varētu finansēt sociālā atbalsta programmas mūsu iedzīvotāju mazāk nodrošinātajām daļām. Ir valstis, kuras ir ieviesušas dzīves dārdzības pabalstus, apkures un īres subsīdijas un kuras varēja atļauties to, jo iepriekš tika veikta konsolidācija. Ir arī valstis, kuras sistemātiski pielāgo savas nodokļu sistēmas tā, lai mazāk turīgās iedzīvotāju daļas var gūt tīru peļņu no nodokļu samazinājumiem, nevis lai no nodokļu samazinājumiem labumu gūtu tikai turīgākās iedzīvotāju grupas.

Es uzskatu, ka tādā mērā kopējā politika ir, ja ne ideāla, tad vismaz pārliecinoša. Mēs nevēlamies, un mēs nedrīkstam atkārtot 1970. un 1980. gadu kļūdas, pat ja tas īstermiņā bija savā ziņā vieglāk. Mums ir jāvēršas pret augošo inflāciju. 1970. un 1980. gados mēs pieļāvām nekontrolētu inflāciju. 1970. un 1980. gados mēs pieļāvām, ka turpina palielināties valsts parāds. 1970. un 1980. gados mēs pieļāvām valsts budžeta deficītu, neņemot vērā tā ietekmi. Rezultāts bija masu bezdarbs Eiropā, ko mēs pašlaik esam samazinājuši līdz 7,2 %, pateicoties eiro.

Rezultātā mums bija pārmērīgas sociālā nodrošinājuma iemaksas gandrīz visās mūsu valstīs, un daudzi no mums tās joprojām uzskata par pārlieku augstām, un tas nav saistīts ar atteikšanos no sociālās solidaritātes, bet gan ar mūsu sociālā nodrošinājuma sistēmu saprātīgu finansēšanu. Darbam bija uzlikti pārāk lieli nodokļi, un kapitālam uzliktie nodokļi bija pārāk mazi. Tas bija 1970. un 1980. gadu kļūdainās politikas rezultāts.

Mēs esam pret inflāciju, jo mēs esam pret bezdarbu un par izaugsmi. Izaugsme un cīņa pret inflāciju nav antonīmi. Mums ir vajadzīga izaugsme bez inflācijas, lai nākotnē cilvēkiem būtu labāk. Šodien izdāļāt dāvanas, domājot tādējādi palīdzēt cilvēkiem un tikt slavētam par dāsna sabiedrības labdara rīcību, ir nepareizā politika. Šodien, lai gūtu panākumus, jums ir jādomā par turpmākajām paaudzēm, nevis otrādi.

(Aplausi)

  Olle Schmidt, referents. − (SV) Priekšsēdētājas kundze, pateicos jums par ārkārtīgi interesantām un rosinošām debatēm. Tās parāda, ka mūsu ziņojumā izklāstītajam uzskatam un secinājumiem ir plašs atbalsts. Es arī gribu pateikties jums, J.-C. Trichet un J.-C. Juncker, par labajām atbildēm, kuras sniedzāt. Jūs atbildējāt tādā veidā, kas rada iespaidu, ka jūs arī pieņemat viedokļus un idejas, kuras esam šeit izvirzījuši.

Visbeidzot, ļaujiet man izklāstīt savu politiķa pieredzi valstī ar nedaudz mazāku iedzīvotāju skaitu, Zviedrijas ziemeļos. Es biju Zviedrijas Parlamenta deputāts un tā finanšu komitejas loceklis 1990. gados, kad Zviedrija piedzīvoja ekonomisko triecienu. Pieredze politikā ir derīga, mani draugi. Tie no jums, kuri uzskata, ka inflācija un nestabila monetārā politika palīdzēs cilvēkiem, kuriem atbalsts ir nepieciešams visvairāk, kļūdās. Jūs maldāties! Kā finanšu komitejas loceklis es pieredzēju, kā Zviedrijas procentu likme sasniedza līmeni, kādu neviens nevarēja iedomāties: 500%. 1990. gados, gluži kā saka J.-C. Juncker, mums bija masu bezdarbs, augoša inflācija un stagflācija. Es dzīvi atceros šos notikumus, un tie man lika cerēt, ka manis paša valsts Zviedrija pievienosies eirozonai un pilnībā iesaistīsies Eiropas sadarbībā.

Kā sacīja mūsu kolēģe P.-N. Kauppi un kā atkārtoja J.-C. Trichet, neviens neticēja, ka eiro varētu gūt tādus panākumus, kādus tas guva. Es uzskatu, ka tas pierāda Eiropas sadarbības vērtību.

J.-C. Juncker, jūs sacījāt, ka ECB rīkojas ar labu gribu un apņēmīgi. Es domāju, ka tā ir laba frāze. Ļaujiet man pateikties par labām debatēm. Es arī esmu pateicīgs, ka man, kā cilvēkam, kurš ir ārpus eiro sadarbības sistēmas, bija dots uzdevums sagatavot šo ziņojumu.

  Priekšsēdētājs . - Debates ir slēgtas.

Balsojums notiks šodien 12.00 pēcpusdienā.

Rakstiskas deklarācijas (Reglamenta 142. pants)

  Sebastian Valentin Bodu (PPE-DE), rakstiski. – Kas attiecas uz ekonomikas attīstību, eirozonas ekonomikas pamati paliek neskarti investīciju pieauguma, uzlabotu nodarbinātības rādītāju un darbaspēka līdzdalības dēļ. Attīstībai samazinoties, paredzams, ka pasaules ekonomikas izaugsme saglabāsies elastīga, jo īpaši gūstot labumu no nepārtrauktās spēcīgās izaugsmes jaunās ekonomikas valstīs. Kas attiecas uz cenu attīstību, kopš pagājušā gada rudens SPCI gada inflācijas līmenis ir saglabājies krietni virs līmeņa, kas atbilst cenu stabilitātei, sasniedzot 3,7 % 2008. gada maijā un - saskaņā ar Eurostat jaunāko aprēķinu – 4,0 % jūnijā. Šā satraucošā inflācijas rādītāja līmeņa pamatā lielā mērā ir pēdējo mēnešu straujais enerģijas un pārtikas cenu kāpums globālā līmenī. Nedrošība attiecībā uz ekonomikas nākotnes prognozēm joprojām ir augsta, un dominē negatīvās ietekmes riski. Risku jo īpaši rada turpmāku neparedzētu enerģijas un pārtikas cenu pieauguma slāpējošā ietekme uz patēriņu un investīcijām. Turklāt negatīvas ietekmes riski joprojām ir saistīti ar iespēju, ka pašreizējā spriedze finanšu tirgos varētu ietekmēt reālo ekonomiku daudz nelabvēlīgāk, nekā prognozēts. Šajos apstākļos ECB pieņemtais lēmums palielināt minimālo pieteikuma procentu likmi par 25 bāzes punktiem (līdz 4,25 %) Eirosistēmas galvenajām refinansēšanas operācijām ir atzinīgi vērtējams un apsveicams!

3. Sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšana – piemērošanas noteikumi – Sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšana – XI pielikums – Regulas (EK) Nr. 883/2004 un Regulas (EK) Nr. […] noteikumu attiecināšana arī uz tiem trešo valstu valstspiederīgiem, uz kuriem minētie noteikumi neattiecas tikai viņu valstspiederības dēļ (debates)

  Priekšsēdētāja. – Nākamais jautājums ir kopīgās debates par

- Jean Lambert ziņojumu (A6-0251/2008) Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas vārdā par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko nosaka īstenošanas kārtību Regulai (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu (COM(2006)0016 – C6-0037/2006 – 2006/0006(COD));

- Emine Bozkurt ziņojumu (A6-0229/2008) Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas vārdā par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu un nosaka XI pielikuma saturu (COM(2006)0007 – C6-0029/2006 – 2006/0008(COD)) un

- Jean Lambert ziņojumu (A6-0209/2008) Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas vārdā par priekšlikumu Padomes regulai par Regulas (EK) Nr. 883/2004 un Regulas (EK) Nr. […] noteikumu attiecināšanu arī uz tiem trešo valstu valstspiederīgiem, uz kuriem minētie noteikumi neattiecas tikai viņu valstspiederības dēļ (COM(2007)0439 – C6-0289/2007 – 2007/0152(CNS)).

  Vladimír Špidla, Komisijas loceklis. − (CS) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, visi četri apspriežamie tiesību akti aplūko jautājumus, kam ir tieša ietekme uz Eiropas Savienības valstu pilsoņu ikdienas dzīvi. To cilvēku tiesību aizsardzība, kas pārvietojas Eiropā, sociālās nodrošināšanas sistēmā nav atdalāma no tiesībām uz pārvietošanās brīvību Eiropas Savienībā.

Komisijas priekšlikumiem ir viens kopējs mērķis, un tas ir — modernizēt un vienkāršot dalībvalstu sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu.

Mērķis ir noteikt sadarbības sistēmu starp iestādēm un procesus, kas vienkāršotu un paātrinātu sociālo pabalstu aprēķināšanu un izmaksu to saņēmējiem. Šie pabalsti ir ģimenes pabalsti, pensijas, bezdarbnieka pabalsti un tā tālāk, citiem vārdiem sakot, virkne sociālo pabalstu, kas ir ļoti svarīgi Eiropas Savienības iedzīvotāju dzīvē.

Es vēlētos pateikties deputātiem un referentiem par pēdējos mēnešos padarīto darbu šo svarīgo tekstu jomā.

Īstenošanas regula nosaka, kā Regulai (EK) Nr. 883/2004, ko mēs saucam par pamatregulu, vajadzētu darboties. Tā attiecas uz visām personām, kas izmanto valstu sociālās nodrošināšanas sistēmu: pilsoņiem, dalībvalstu sociālās nodrošināšanas iestādēm, veselības aprūpes iestādēm un darba devējiem.

Tās mērķis ir pēc iespējas skaidrāk noteikt procedūru, uz kuru pamatojoties tās apdrošinātās personas, kas nemitinās savā valstī, saņemtu sociālo pabalstu. Kur man jāvēršas, lai saņemtu ģimenes pabalstu? Kādi pasākumi jāveic manam darba devējam, ja viņš uz kādu laiku vēlas norīkot mani darbā uz citu dalībvalsti? Mans darba mūžs tuvojas beigām, un, tā kā es esmu strādājis vairākās dalībvalstīs, kā lai es uzzinu to, kā mana pensija tiks aprēķināta un kas man jādara, lai to saņemtu?

Iepriekš minētajā regulā noteiktās procedūras ir paredzētas, lai palīdzētu pabalstu saņēmējiem gūt nepieciešamās atbildes, sadarbojoties sociālā nodrošinājuma iestādēm.

Mēģinot panākt šīs sadarbības iedarbīgumu un apmierināt iedzīvotāju vajadzības pēc iespējas ātrāk, mēs sapratām, cik svarīga ir datu elektroniska apstrāde un apmaiņa starp dalībvalstu iestādēm.

Sociālā nodrošinājuma informācijas elektroniskas apmaiņas (EESSI) tīkls nodrošinās, ka datu apmaiņa būs ātra un droša, kā arī saīsinās to laiku, kas sociālās nodrošināšanas iestādēm ir nepieciešams atbildes sniegšanai un situācijas izskatīšanai pārrobežu nodarbinātības gadījumā.

Ja īstenošanas regulu drīz pieņems, tad iedzīvotāji varēs baudīt sasniegto progresu — vienkāršotu un modernizētu koordinēšanu —, kā arī izmantot jaunās tiesības, kuras nevarēja ieviest līdz šim, lai gan tās ir noteiktas pamatregulā. Eiropas valstu iedzīvotāji patiešām varēs manīt jaunās koordinēšanas koncepcijas priekšrocības vienīgi pēc īstenošanas regulas pieņemšanas un regulas, ar ko groza Regulas (EK) Nr. 883/2004 pielikumus, pieņemšanas.

Divi turpmākie rezolūcijas projekti attiecas uz Regulu (EK) Nr. 883/2004 un tās pielikumiem. To mērķis ir grozīt pamatregulu, ņemot vērā dalībvalstu, īpaši to dalībvalstu, kas pievienojās Eiropas Savienībai pēc 2004. gada 29. aprīļa, ieviestās izmaiņas tiesību aktos pēc tam, kad pieņēma pamatregulu.

Šīs rezolūcijas arī groza Regulas (EK) Nr. 883/2004 pielikumus, kas nebija pilnīgi brīdī, kad tika pieņemta pamatregula.

Neskatoties uz šo tekstu tehnisko raksturu, to mērķis saglabājas tāds pats — nodrošināt to sistēmu un procedūru pārskatāmību, kas attiecas uz personām, kuras pārvietojas Eiropas Savienības teritorijā. Piemēram, XI pielikumā ir īpašs nosacījums, kas ņem vērā dalībvalstu tiesību aktu specifiku. Tādēļ pielikumi ir nepieciešami, lai nodrošinātu pārskatāmību un tiesisko skaidrību attiecībā uz dalībvalstu tiesību aktiem, kas arī ir diezgan plaši.

Valstu sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšana, kurā jūs ieguldāt savu darbu kā tiesību aktus pieņemoša iestāde, nodrošinās, ka divi pamatprincipi (vienlīdzīga attieksme un nediskriminācija) tiek pilnībā piemēroti to Eiropas valstu pilsoņu interesēs, kas izmanto tiesības uz brīvu pārvietošanos.

Īstenošanas regula arī paredz Regulas Nr. 883/2004 noteikumu attiecināšanu arī uz tiem trešo valstu valstspiederīgiem, uz kuriem minētie noteikumi neattiecas tikai viņu valstspiederības dēļ. Šīs regulas mērķis ir nodrošināt, ka trešo valstu valstspiederīgie, kas tiesiski uzturas Eiropas Savienībā un kas atrodas pārrobežu situācijā, var izmantot sociālās nodrošināšanas sistēmas modernizēto un vienkāršoto koordinēšanu.

Patiesībā ir būtiski, ka vienots un kopējs koordinēšanas likums tiek piemērots administratīvajos jautājumos, kā arī lai panāktu vienkāršošanu.

Vienošanās panākšana attiecībā uz šīm regulām nozīmēs lielu progresu visiem tiem, kas izmanto šīs regulas, un nodrošinās labākus pakalpojumus cilvēkiem, kuri pārvietojas Eiropas Savienības teritorijā.

Tas pierādīs, ka regulas par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu ir gatavas 21. gadsimta jaunajiem uzdevumiem attiecībā uz pārvietošanos. Es vēlētos piebilst, ka šis darbs ir tapis dalībvalstu lieliskās sadarbības rezultātā un ka griba rast risinājumus iedzīvotāju labā ir palīdzējusi pārvarēt atšķirības starp dažādām sistēmām un šīs jomas sarežģītību.

Dāmas un kungi, es vēlos teikt, ka Komisija pilnībā atbalsta 2. un 161. grozījumu, kas paredz izmantot elektronisko datu apstrādes sistēmu, kura ir jo īpaši svarīga attiecībā uz elektroniskā datu reģistra darbību un pārrobežu lietu elektronisko apstrādi. Komisija arī noteikti atbalsta 90. grozījumu, kas aplūko slimības pabalstu un ilglaicīgas aprūpes pabalstu piešķiršanu. Šie divi grozījumi piešķir sistēmu izmantojošiem pilsoņiem svarīgas tiesības.

  Jean Lambert, referents. − Priekšsēdētājas kundze, es vēlos runāt par saviem diviem ziņojumiem lieliskajā laikā, kas man ir atvēlēts šajā Parlamentā.

Vispirms es vēlos sākt ar pateicību kolēģiem, Padomei un Komisijai par līdzšinējo labo sadarbību sarežģītā jautājuma risināšanā — tā tas ir vienmēr, kad tu mēģini izklāstīt rakstiski to, ko dari praksē, lai vismaz tiem, kas šo sistēmu izmanto, un tiem, kam tas nepieciešams, šī sistēma taptu skaidra.

Kā jau komisārs teica, Pamatregula (EK) Nr. 883/2003 aplūko koordinēšanu, nevis — un es vēlos to uzsvērt — sociālās nodrošināšanas sistēmu saskaņošanu starp dalībvalstīm attiecībā uz tiem pilsoņiem, kas dzīvo vai strādā citā dalībvalstī, vai pat vienkārši ceļo uz to. Tā nevar stāties spēkā, kamēr par šo īstenošanas regulu nav panākta vienošanās starp Parlamentu un Padomi koplēmuma procedūrā, kam nepieciešama Padomes vienprātība, kuru panākt nav mazāk sarežģīti.

Īstenošanas regula nosaka administratīvo struktūru tam, kā šai sistēmai vajadzētu darboties. Tā nosaka noteikumus, kā katrai dalībvalstij, katrai kompetentajai iestādei būs jārisina dažādie sociālās nodrošināšanas jautājumi attiecībā uz pārrobežu gadījumiem. Jaunajā pamatregulā un īstenošanas regulā svarīga loma ir elektronisko datu apmaiņai, lai nodrošinātu lielāku datu apmaiņas ātrumu un precizitāti.

Cerams, ka tas atrisinās šo situāciju — vai vismaz mazinās risinājumam nepieciešamo laiku —, kad uz ierēdņu galdiem krājas tūkstošiem dokumentu, receptes, ko „vienmēr skaidrā” rokrakstā izrakstījuši neskaitāmi ārsti, un citi pieprasījumi saistībā ar veselības aprūpi citā valstī. Mēģinot to vienkāršot un izskaidrot, cerams, mēs varam mazināt pašreizējo viltojumu skaitu sistēmā. Piemēram, cilvēki izmanto pašreizējo bezdarbību un manipulē ar atmaksas sistēmu aprūpei citā valstī. Tāpat tā arī varētu nodrošināt, ka vairāk veselības aprūpes sniedzēju un privātpersonu iesniegtu pieprasījumus, jo viņi justu, ka pastāv cerība uz apmaksu, nevis atvēlēšanu to mantiniekiem.

Pamatregulas 78. un 79. pantā ir noteikta Komisijas loma attiecībā uz elektronisko datu apmaiņas attīstību, arī iespējamo finansējumu, tā ka es esmu nedaudz pārsteigts un sarūgtināts par ierosinājumu svītrot 2. un 161. grozījumu, kas attiecas uz šī būtiskā attīstības virziena piemērošanu. Kad mēs apspriedām datu apmaiņas jautājumu, tad komiteja saprata, ka Parlamentam vajadzētu ļoti skaidri noteikt drošības pasākumus un nepieciešamību pēc atbilstošu datu apkopošanas. Tādēļ mēs savos priekšlikumos palielinājām prasības datu aizsardzībai.

Pamatregula arī aplūko materiālo pabalstu veselības aprūpes jomā pieejamību tiem cilvēkiem, kas uzturas citā dalībvalstī, piemēram, atvaļinājumā, vai kam nepieciešama ārstēšana medicīniskas nepieciešamības dēļ, nevis vienkārši pēc brīvas izvēles. Nesen publicētajai direktīvai par pacientu tiesību piemērošanu pārrobežu veselības aprūpē ir saistība ar šo pamatregulu. Parlamentam būs jānodrošina, ka nav pretrunu starp šiem diviem tiesību aktiem.

Komiteja arī gaida priekšlikumus vienlīdzības direktīvu paplašināšanai un ir ierosinājusi divus pasākumus, kas it sevišķi attiecas uz invalīdiem, — vienu pārrobežu pasākumu, kurš nodrošina, ka dalībvalstis ņem vērā noteiktu grupu invalīdu vajadzības saziņā ar viņiem, un otru — nodrošinot samaksu personai, kas pavada invalīdu, kuram nepieciešama neatliekama medicīniskā palīdzība citā valstī. Mēs apzināmies, ka šo jautājumu ir nepieciešams apspriest ar Padomi.

Īstenošanas regulā arī ir noteikti vairāki termiņi. Es zinu, ka attiecībā uz tiem ir atšķirīgi viedokļi, kurus mēs uzklausīsim šodien, apspriežot grozījumus. Komiteja arī atbalsta atkārtoti izskatīto grafiku attiecībā uz naudas pabalstu par ilgtermiņa aprūpi aprēķināšanu un izmaksu un papildu skaidrojumu par pierobežu darba ņēmējiem, kas kļūst par bezdarbniekiem. Es ceru, ka Parlaments varēs atbalstīt šos komitejas grozījumus.

Attiecībā uz otru ziņojumu par trešo valstu valstspiederīgo tiesībām, ceļojot Eiropas Savienības teritorijā, jau ir regula, kas attiecas uz likumīgi deklarētajiem iedzīvotājiem pārrobežu situācijā un sociālās nodrošināšanas sistēmas koordinēšanu attiecībā uz viņiem. Tagad tā ir jāatjauno — ja mēs atjaunojam pamatregulu, mums ir jāatjauno arī ar to saistītā regula.

Jaunais priekšlikums ir gandrīz tāds pats kā esošais. Tas atkal paskaidro apjomu un nostiprina tiesības, kādas cilvēkiem jau ir. Tajā nav noteiktas jaunas tiesības, un tas kļūs vēl svarīgāks, kad Eiropas Savienība attīstīs tās kopējo imigrācijas politiku. Priekšlikums par tā saucamo zilo karti arī gūs labumu no regulas atjaunošanas. Es atkārtoti izsaku cerību, ka Parlaments var atbalstīt komitejas grozījumus šajā jomā. Mēs vēlamies skaidru principa izklāstu, un tādēļ es tāpat kā komiteja iesaku neatbalstīt grozījumus par papildu pielikumiem.

(Aplausi)

SĒDI VADA: M. ROURE
Priekšsēdētāja vietniece

  Emine Bozkurt, referente. − (NL) Dāmas un kungi, šodien mēs balsosim par priekšlikumu koordinēt Eiropas sociālās nodrošināšanas sistēmu skaidrāk un elastīgāk, un tādēļ mēs balsosim par skaidrāku pielikumu.

Eiropas Parlaments, Padome un Komisija ir strādājuši pie priekšlikuma vienkāršošanas, lai Eiropas valstu iedzīvotāji varētu labāk saprast sarežģītos noteikumus, ko piemēro sociālās nodrošināšanas sistēmas koordinēšanai.

Man ir jāsāk ar pateicību „ēnu” referentiem, ar kuriem man bija prieks sadarboties, izstrādājot šo dokumentu pēdējos mēnešus un gadus. Protams, Jean Lambert, kas bija „ēnu” referente manam ziņojumam Zaļo vārdā, tāpat kā es biju „ēnu” referente viņas ziņojumam, Ria Oomen-Ruijen no EPP-ED grupas, Bilyana Raeva no ALDE grupas, Dimitrios Papadimoulis no GUE/NGL grupas un Ewa Tomaszewska no UEN grupas, kā arī visiem citiem deputātiem, kas ieguldīja lielu darbu šajās debatēs.

Es arī vēlos uzsvērt, ka sarunas ar Komisiju un Padomi noritēja ļoti veiksmīgi. Tādēļ es esmu īpaši pateicīga Hélène Michard un Rob Cornelissen no Eiropas Komisijas. Sadarbībā ar Padomi iesaistījās vairākas prezidentūras. Ņemot vērā, ka līdz nonākšanai pie balsojuma par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu bija nepieciešami vairāki gadi, mums bija tas prieks sadarboties ar Somiju, Vāciju, Portugāli, Slovēniju un Franciju.

Dāmas un kungi, tas patiešām bija ilgs process ar veiksmīgu iznākumu. Tagad mēs esam panākuši labu kompromisu, kuru var atbalstīt visas dalībvalstis, visas Eiropas valstu iestādes, arī Eiropas Parlaments. Mūsu galvenais princips, izvērtējot grozījumus, bija pārliecība par to, ka izmaiņas koordinēšanas līdzšinējā sistēmā nekādā gadījumā nedrīkst izraisīt pilsoņu tiesību mazināšanos.

Viens ļoti svarīgs piemērs tam ir III pielikuma svītrošana, jo III pielikums ļauj dalībvalstīm ierobežot to pilsoņu tiesības. Šis ziņojums pauž mūsu centienus Eiropas vārdā dot tās pilsoņiem vairāk tiesību tik daudz jomās, cik vien iespējams. Labā ziņa par Eiropas sadarbību ir tāda, ka tā ļauj Eiropas valstīm kopīgi rūpēties par to pilsoņiem. Sociālais taisnīgums ir galvenais jautājums, un to nevar apturēt robežas. Pilsoņiem ir jābūt drošiem, ka viņu sociālās tiesības tiks aizsargātas pat ārpus savas valsts robežām.

Vienotais tirgus ļauj cilvēkiem brīvi pārvietoties Eiropas Savienības teritorijā. Un mēs vēlamies to veicināt. Tad cilvēki varētu būt pārliecināti, ka viņu tiesības uz sociālo nodrošināšanu ceļo kopā ar viņiem, ka viņu pensijas nav apdraudētas, lai kur viņi dzīvotu vai strādātu, un ka atbilstoša aprūpe ir garantēta visās Eiropas Savienības valstīs ne tikai viņiem, bet arī viņu ģimenes locekļiem. Tādai vajadzētu būt Eiropas valstu sadarbībai.

  Zuzana Roithová, Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinuma projekta sagatavotāja. − (CS) Dāmas un kungi, būdama atzinuma projekta sagatavotāja par šo ziņojumu, es paužu nožēlu, ka atbildīgā komiteja nav pieņēmusi manus galvenos priekšlikums. Tā atkārtoti ir palaidusi garām iespēju noteikt skaidrus norādījumus sociālā nodrošinājuma noteikumiem, kas būtu piemērojami visiem ģimenes locekļiem, kuri pārvietojas jebkuras dalībvalsts teritorijā, attiecībā uz samaksu par neobligāto veselības aprūpi saskaņā ar Tiesas spriedumiem. Tā rezultātā mums joprojām ir skaidri jānosaka, ka atmaksai par plānotu veselības aprūpi ārvalstīs vajadzētu atbilst vismaz līdzīgas aprūpes izmaksām valstī, kurā pacients ir apdrošināts. Iedzīvotājam, kas plāno izmantot aprūpi slimnīcā, ir jālūdz iepriekšēja atļauja, taču viņam ir tiesības iesniegt apelāciju, ja viņa iesniegums tiek noraidīts. Iepriekšējs paziņojums par slimnieku ambulatoru ārstēšanu nav obligāts. Tagad pilsoņiem būs jāgaida, kamēr pieņems jauno direktīvu par pārrobežu veselības aprūpi, lai gan izmaksu atlīdzināšana ir daļa no šī regulas. Turklāt direktīva nenodrošinās subsidiaritātes principa ievērošanu veselības aprūpes jomā, taču politikas pieņemšana, iespējams, var kavēties gadiem. Es paužu nožēlu, ka Nodarbinātības un sociālo lietu komiteja pārvērtēja šī tiesību akta nozīmīgumu. Tomēr ziņojums ir ļoti labs un es to atbalstīšu.

  Gabriele Stauner, PPE-DE grupas vārdā. – (DE) Priekšsēdētājas kundze, es vēlos ko teikt par J. Lambert ziņojumu par regulas īstenošanu, kas attiecas uz sociālās nodrošināšanas sistēmas koordinēšanu.

Kā jau referente teica, regulas mērķis ir koordinēšana, nevis saskaņošana, kam mums ES nav nekāda tiesiska pamatojuma. Tomēr daži Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas pieņemtie grozījumi pārsniedz koordinēšanu un veido pamatu jaunai kompetencei un pakalpojumiem. Pēc mūsu domām, piemēram, nav nepieciešams noteikt Komisijas tiesības dibināt tās neitrālo centrālo datu bāzi un neatkarīgi operēt ar to, lai nodrošinātu atbilstošus maksājumus pilsoņiem. Tas ir dalībvalstu uzdevums, ko tās līdz šim ir veikušas, un turklāt tagad tām ir jānozīmē sadarbības iestāde šim mērķim. Arī tiem pilsoņiem, kam nepieciešams padoms, daudz ērtāk un tuvāk ir doties uz dalībvalsts iestādi, nevis apmeklēt attālo un anonīmo Komisijas datu bāzi. Tādēļ es vēlos ierosināt komisāram tieši šo jautājumu.

Tāpat mēs neuzskatām, ka katram apdrošinātam invalīdam ir tiesības saņemt pabalstu par pavadošās personas ceļojumu un uzturēšanos. Pavadošās personas ceļojumu izdevumu segšanai ir jābūt noteiktai stingros noteikumos par invalīdiem, ko jebkurā gadījumā parasti nosaka dalībvalstu tiesību akti.

Mēs arī uzskatām, ka bezdarbniekiem, kas nav izpildījuši savas saistības nodarbinātības valstī, proti, nav veikuši atbilstošus pasākumus, lai atrastu tur darbu, nevajadzētu ļaut pieprasīt pabalstus valstī, kurā viņi uzturas, it kā viņi vienmēr būtu ievērojuši likumus. Tas nav pareizi.

Pārējie trīs manas grupas grozījumi attiecas uz termiņu, kam vajadzētu būt sešus mēnešus ilgam. Tam nevajadzētu svārstīties no 12 līdz 18 mēnešiem.

  Jan Cremers, PSE grupas vārdā. – (NL) PSE grupas vārdā es pateicos referentēm, Komisijas ierēdņiem un Slovēnijas prezidentūrai.

Šim jautājumam ir ilga vēsture. Galu galā agrākā Regula (EEK) Nr. 1408/71 ir viens no pirmajiem tiesību aktiem par brīvu darbaspēka pārvietošanos Eiropā. Ierosinātais vienkāršojums ir nepieciešams, lai nodrošinātu ātrākus pakalpojumus Eiropas valstu pilsoņiem, kad tie pieprasa tiesību ievērošanu, un vienlaicīgi labāk pārbaudītu šādu prasību tiesiskumu. Šajā gadījumā ļoti svarīgi faktori ir sadarbība starp maksājumu aģentūrām un uzlabota datu apmaiņa. Noteikumiem arī jānodrošina, ka pierobežu darba ņēmēju un citu personu tiesības netiek pārkāptas.

Otrajā lasījumā mūsu grupa uzsver trīs jautājumus, ko nepieciešams aplūkot tuvāk. Pirmkārt, joprojām ir divi dažādi likumi par to, vai persona ir darba ņēmējs vai pašnodarbināta persona bez nodarbinātajiem. Sociālās nodrošināšanas kontekstā izmantojamā definīcija ir tā, kas piemērojama izcelsmes valstī, kamēr nodarbinātības kontekstā definīcija, ko piemēro norīkotiem darbiniekiem ir tā, ko piemēro nodarbinātības valstī. Kamēr mēs nepieņemsim skaidru definīciju Eiropā par to, kas ir pašnodarbināta persona, šis jautājums atkal un atkal izraisīs diskusijas Parlamentā.

Otrs jautājums ir par informācijas sniegšanu personām, kam ir tiesības uz šādu informāciju. Grozītajā Komisijas tekstā nosacījumi par to, kad un par kādiem jautājumiem personām ir tiesības saņemt informāciju, ir izmētāti vairākos dažādos pantos. Skaidrs kopsavilkums par tiesībām saņemt informāciju, kas tiktu noteikts vienā no šī tiesību akta galvenajiem punktiem, vairāk izskaidrotu šos nosacījumus personām, kuras vēlas izmantot savas tiesības.

Trešais jautājums, kas izraisa bažas, ir atbilstības pārbaude. Mēs zinām no iepriekšējās regulas, ka deklarēšanās dalībvalstī un sadarbība un koordinēšana starp kompetentajām iestādēm dažreiz bija ļoti neveiksmīga. Būtu ļoti labi, ja Parlamentu turpmāk informētu par to, kā tiek ievēroti attiecīgie tiesību akti.

  Ona Juknevičienė, ALDE grupas vārdā. – (LT) Es apsveicu referenti J. Lambert un pateicos viņai par sadarbību šī dokumenta sagatavošanā!

Regula nosaka kārtību un risina praktiskas ikdienišķas cilvēku problēmas. Tās mērķis nav vienādot sociālās nodrošināšanas sistēmas. Tā ir piemērošanas metode, kas pieļauj atšķirīgas sociālās nodrošināšanas sistēmas dalībvalstīs. Tomēr tā palīdz cilvēkiem uzzināt savas tiesības.

Pirms gada prezidents N. Sarkozy teica runu šajā Parlamentā, kurā viņš paziņoja, ka Francijas iedzīvotāji uzskata, ka Eiropas Savienība nerūpējas par viņiem un nesniedz nekādu sociālo nodrošinājumu. Arī Īrijas iedzīvotāji droši vien nezina, ko viņi var sagaidīt no ES.

Šodien Francijai un mums, patiešām mums visiem, ir iespēja pierādīt cilvēkiem, ka viņu problēmas tiek risinātas Eiropas Savienības līmenī.

Diemžēl, kā es zinu, ne visi Padomē ir gatavi pieņemt Komisijas ierosinātos termiņus dalībvalstīm to dažādību saskaņošanai. Referente mums iesaka nesteigties.

Mana grupa atbalsta priekšlikumus un grozījumus, kas nosaka, ka dalībvalstīm ir jāatrisina maksājumu un atbilstības jautājumi sešos mēnešos, nevis jāvelk to pusotra gada garumā. Cilvēkiem nebūtu jācieš iestāžu bezdarbības un novēlotas lēmumu pieņemšanas dēļ.

Šī regula varētu būt vislabākais piemērs ES centieniem iegūt tās pilsoņu uzticību.

Tādēļ es aicinu savus kolēģus balsot par šiem grozījumiem. Tie nosaka praktisku un plašu palīdzību katram ES pilsonim. Mūs ievēlēja, lai mēs pārstāvētu cilvēkus, nevis valdību vai iestādes.

  Ewa Tomaszewska, UEN grupas vārdā. – (PL) Priekšsēdētājas kundze, katrai Eiropas Savienības valstij ir sava sociālās nodrošināšanas sistēma, kas atšķiras no citu valstu sistēmām atkarībā no gadu garumā iesakņojušām tradīcijām un valsts finanšu iespējām. Šīs sistēmas nav pakļautas saskaņošanai. Tiesības uz brīvu pārvietošanos, lai kļūtu par nodarbināto citās valstīs, ir radījušas nepieciešamību pēc sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanas. Pašreizējās regulas šajā jomā ir jāvienkāršo.

Elektronisko datu pārraides sistēmas ieviešana Polijas pensiju sistēmā ir lielā mērā mazinājusi kļūdu skaitu apdrošināšanas datu pārraidē starp iestādēm.

Ir nepieciešams aizsargāt pilsoņus pret viņu tiesību uz apdrošināšanu mazināšanos. Nodarbinātajiem vajadzētu zināt, kuru sistēmu izmantos, aprēķinot viņu pabalstus. Viņiem ir tiesības zināt, kā aprēķinās viņu iemaksas un kādi tā rezultātā būs pabalsti. Tādēļ iespēju robežās ir jāvienkāršo regulas un procedūras, kas attiecas uz sistēmu koordinēšanu un kas būtībā ir ļoti sarežģītas, kā arī tās nevajadzētu pielietot ar atpakaļejošu spēku, tādējādi nodarot kaitējumu apdrošinātajām personām.

  Dimitrios Papadimoulis, GUE/NGL grupas vārdā. – (EL) Priekšsēdētājas kundze, vispirms es vēlos pateikties referentēm, J. Lambert un E. Bozkurt, par sīki izstrādāto un smago darbu, kā arī par viņu lielisko sadarbību ar visiem „ēnu” referentiem un centieniem izmantot mūsu priekšlikumus un ieguldījumu.

Šie ir ļoti sarežģīti ziņojumi, kas satur daudz komplicētu tehnisku aprakstu, taču tie ir arī ļoti noderīgi Eiropas valstu iedzīvotājiem.

Pilsoņi ir izmantojuši ikvienu iespēju, arī neseno referendumu Īrijā, lai protestētu pret lielo sociālā budžeta deficītu, kas vērojams saistībā ar Padomes un Komisijas īstenoto politiku. Viņi vēlas tādu Eiropas Savienību, kas aizsargā viņu tiesības, un šeit nu mēs esam nonākuši, apspriežot Regulu Nr. 883/2004, kas Padomes un Komisijas, nevis Parlamentam dēļ ir atlikta gadiem, gaidot, kad pieņems piemērošanas noteikumus pielikumiem.

Tas ir iemesls birokrātismam, informācijas trūkumam, apjukumam, nodarbināto personu sociālās nodrošināšanas un pamattiesību neievērošanai un à la carte Eiropai, kādu to vēlas neoliberāļi un lielās korporācijas — ar vienotu valūtu, bet bez nodarbināto personu sociālo tiesību un sociālās nodrošināšanas koordinēšanas vai saskaņošanas. Pa vidu šim tiesību trūkumam Komisija iesniedz priekšlikumu „Bolkestein direktīvai pa sētas durvīm” veselības aprūpes jomā.

Šie ziņojumi ir citādi. Mums nevajag Bolkestein direktīvu par veselības aprūpi, mums ir nepieciešama uzlabota Regula Nr. 883/2004, ar kuru, pēc ziņojumos paustā, var risināt visus radušos jautājumus, aizsargājot nodarbināto personu un viņu ģimenes locekļu tiesības un atbalstot arī nepieciešamo mobilitāti.

Tādēļ, komisār, lūdzu, apstādiniet Bolkestein eksperimentus veselības aprūpes jomā un kopā ar Padomi atbilstoši turpiniet iesāktās procedūras, lai izstrādātu Regulas Nr. 883/2004 atlikušās sadaļas un pielikumus, lai tā varētu stāties spēkā pēc iespējas drīzāk.

Es mudinu jūs nebalsot ne par vienu grozījumu, kas vājina J. Lambert un E. Bozkurt ziņojumu saturu.

  Derek Roland Clark, IND/DEM grupas vārdā. – Priekšsēdētājas kundze, A6-0251/2008 4. grozījumā pieminēta „bezdarbnieku mobilitāte”. Vai tas nozīmē, ka bezdarbnieki pārvietosies pa ES, meklējot darbu, uz nodokļu maksātāju rēķina? Dalībvalsts ir atbildīga par sociālās nodrošināšanas maksājumiem kādam, kas tajā strādāja, bet pēc tam pārcēlās uz citu dalībvalsti un tad kļuva par bezdarbnieku.

148. grozījumā ir noteikts, ka nodokļu maksātājam ir jāmaksā par ceļojumu, kas saistīts ar veselības izmeklējumiem citā dalībvalstī, bez šaubām, izmantojot komplekso ES formulu atmaksas sistēmai starp dalībvalstīm. Dalībvalstis var pieņemt lēmumus par invaliditāti, kas ir saistoši citās dalībvalstīs, lai gan to sarežģī invaliditātes pakāpe, taču dalībvalstīm var būt likumi, lai nodrošinātu pabalstu nepārklāšanos.

Tiesību akti attieksies uz visiem ES pilsoņiem, kas pārvietojas ES teritorijā jebkāda iemesla dēļ. Tie attieksies arī uz tiesiski deklarētajiem trešo valstu valstspiederīgiem, kas ir strādājuši vairāk nekā vienā dalībvalstī, kā arī, drīzumā, uz bezvalstniekiem un bēgļiem. Vairākas reizes šajos ziņojumos pieprasa vienkāršot regulas un modernizēt pašreizējos tiesību aktus sociālās nodrošināšanas iestādēm, darba ņēmējiem un pilsoņiem, vienlaicīgi tie ir ļoti plaši. Acīmredzot nebūs norādījumu par Kopienas budžetu. Ir teikts, ka finanšu un administratīvo slogu mazinās noteikumi koordinēšanai, ko var īstenot vienīgi Kopienas līmenī, un ka tā nav saskaņošana. Kā gan ir iespējams saņemt atlīdzību, panākt ES līmenī noteiktu formulu, likumu par visa veida pārvietošanos un likumu par koordinēšanu, ja nenotiek saskaņošana? Galu galā šajos ziņojumos ir vairāki pretrunīgi apgalvojumi. Ja tos pieņems, tad būs nepieciešamas lielas administratīvas pūles, kas maksā naudu, kura, kā apgalvots ziņojumā, nav nepieciešama.

Visbeidzot, ģimene cieš no identitātes krīzes. Dzimšanas un adopcijas pabalsti acīmredzot nav ģimenes pabalsti. Tātad — kad ģimene nav ģimene un kas tad ir adoptēts bērns?

Es arī vēlos izvairīties no identitātes krīzes. „Pierobežu darba ņēmējs” ir persona, kas strādā vienā dalībvalstī, bet dzīvo citā dalībvalstī ar nosacījumu, ka vienu reizi nedēļā tā atgriežas mājās. Labi, šī ir Francija, un es došos mājās rīt. Vai es esmu pierobežu darba ņēmējs, pat ja es dzīvoju Anglijas vidienē?

  Jim Allister (NI). - Priekšsēdētājas kundze, darbaspēka mobilitātei ir jābūt galvenajai ES un Lisabonas stratēģijas īpašībai, tomēr kā Eiropas Parlamenta deputāts, tāpat kā citi Eiropas Parlamenta deputāti, es regulāri saņemu sūdzības par veselības aprūpes nenodrošināšanu, nepietiekamu segumu sociālajā jomā, un — kas ir viskaitinošāk — pretrunīgus padomus no dažādām valsts iestādēm.

Nav nekas neparasts, ka vienas dalībvalsts nodarbinātā persona strādā citā dalībvalstī kāda uzņēmuma labā, kas atrodas trešajā dalībvalstī. Tieši par to daudziem rodas jautājumi, kas izraisa bažas par to, kur un kā viņi var saņemt pabalstus. Mūsu vidū šī problēma skar Parlamenta deputātu palīgus, un, neraugoties uz Deputātu palīgu apvienības cīņu, šī problēma joprojām nav atrisināta. Man jāsaka — tas ir apkaunojoši, ka mēs pat nevaram ieviest kārtību šajā jautājumā paši savā Parlamentā, tomēr nosakām tiesību aktus citiem.

Manas galvenās bažas ir par lietderīgi nodarbinātajām personām, nevis par pabalstu tūristiem. Es vēlos redzēt, kādi trūkumi šajā tiesību aktā palīdz saņemt pabalstu tūristiem.

  Ria Oomen-Ruijten (PPE-DE). - (NL) Es pateicos visiem referentiem par lielisko darbu, jo šis nebija viegls uzdevums. Priekšsēdētājas kundze, mums ir nepieciešami labi tiesību akti par nodarbināto personu brīvu pārvietošanos Eiropā, tiesību akti, kas nodrošinātu, ka tie nodarbinātie, kuri izmanto šo brīvību, neiekrīt starp diviem krēsliem. Par to tagad parūpēsies jaunā koordinēšanas regula. Šāda regula bija nepieciešama, jo vecā regula vairs nebija atbilstoša un koordinēšanas procesu varēja vienkāršot.

Es vēlos zināt, vai rezultāts ir apmierinošs. Vai viss tagad tiešām ir vienkāršots? Es par to šaubos. Mēs koordinējam sociālo nodrošināšanu, taču mēs nekoordinējam nodokļus pabalstiem, kad pabalstus arvien biežāk izsniedz kā nodokļu kredītus. Es uzskatu, ka mums vajadzētu pie tā piestrādāt.

Vēl viens jautājums ir par to, ka koordinēšana vienmēr notiek pēc pasākuma. Vietējiem tiesību aktu izstrādātājiem vajadzētu vairāk apzināties sistēmas pārmaiņu ietekmi uz ļaudīm, kas ir mobili, citiem vārdiem sakot, ļaudīm, kas strādā vienā valstī, bet dzīvo citā valstī.

Es arī vēlētos pievērst uzmanību grozījumam pielikumā. Šāds grozījums ir ļoti labvēlīgs Nīderlandes pensionāriem, kas turpina maksāt sociālā nodrošinājuma iemaksas Nīderlandē, bet dzīvo ārzemēs un tādēļ nav varējuši pieprasīt pabalstu Nīderlandē, pat ja viņi ir veikuši iemaksas šīs valsts sistēmā. Tādēļ Nīderlandes pilsoņi, kas dzīvo Beļģijā vai Vācijā, vai pat vēl tālāk, Francijā, la belle France, vai Spānijā, tagad būs tiesīgi saņemt veselības aprūpi. Par to es saku paldies arī veselības ministram, kas atbalstīja šo grozījumu.

  Jan Andersson (PSE). - (SV) Priekšsēdētājas kundze, komisār, es vēlos pateikties referentiem. Jean Lambert ir strādājusi pie šiem jautājumiem tik ilgi, cik vien es atceros, un ir ļoti pieredzējusi. Emine Bozkurt pievienojās nedaudz vēlāk, taču viņas abas ir padarījušas lielisku darbu un jo īpaši veiksmīgi sadarbojušās ar „ēnu” referentiem no dažādām partijām.

Iesākumā — daži galvenie jautājumi, jo tos ir nepieciešams atkārtot. Tie nav par saskaņošanu. Mēs zinām, ka sociālās nodrošināšanas sistēmas Eiropas Savienībā atšķiras. Jautājums ir par pilsoņiem un viņu tiesībām izmantot iekšējo tirgu, lai meklētu darbu un uzturētos citās valstīs iekšējā tirgus robežās. Sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšana ir ļoti svarīga. Tiesībām uz pensiju ir svarīgi būt koordinētām. Svarīgi, lai bezdarbnieki varētu izmantot iekšējo tirgu. Svarīgi, lai pacienti varētu saņemt medicīnisko aprūpi citā valstī. Iekšējam tirgum šie jautājumi ir būtiski. Bez koordinēšanas iekšējais tirgus nedarbotos apmierinoši.

Mums ir bijusi koordinēšana arī iepriekš. Tai bija trūkumi. Tagad ir ierosināti uzlabojumi, no vienas puses attiecinot noteikumus uz vairāk cilvēkiem, nevis vienīgi ekonomiski aktīviem cilvēkiem, un no otras puses attiecinot noteikumus uz vairāk jomām, piemēram, pirmstermiņa aiziešanu pensijā, ko mēs uzskatām par pozitīvu attīstību.

Es vēlos pievērst uzmanību dažiem jautājumiem, ko risināja mūsu referentes. Jean Lambert runāja par elektronisko datu apmaiņu, un es to atbalstu, jo tā nodrošina vairākus uzlabojumus. Tomēr ir svarīgi apsvērt personas aizsardzību, apmainoties ar informāciju šādā veidā. Tādēļ mēs ievērojam Datu aizsardzības uzraudzītāja ieteikumus.

Attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgiem ir svarīgi apsvērt šo jautājumu vismaz tāpēc, ka drīz tiks ieviesta zilā karte. Vēl svarīgāk ir panākt vienlīdzīgu attieksmi. Attiecībā uz Emine Bozkurt ziņojumu es vienīgi teikšu, ka jaunajā regulā jānosaka nevis mazāk tiesību, bet gan vairāk. Tas ir svarīgi. Es vēlreiz saku paldies referentēm un ceru, ka mēs varēsim pieņemt galīgo lēmumu pavisam drīz.

  Siiri Oviir (ALDE). - (ET) Priekšsēdētājas kundze, komisār, dāmas un kungi, es pateicos referentei un komitejai, kas ir veikušas lielisku darbu, vienkāršojot un atjaunojot šos sarežģītos noteikumus. Temats, par ko mēs šodien runājam, tieši interesē mūsu pilsoņus. Kas ir svarīgi pilsoņiem, kas galu galā ir šo noteikumu subjekts? Pirmkārt, fakts, ka viņu tiesības ir aizsargātas un, ņemot vērā, ka šodien mums ir darbaspēka brīva aprite, ka noteikums par sociālo aizsardzību darbojas it visur. Otrkārt, dokumentam ir jābūt viņiem saprotamam. Treškārt, pabalstu sistēma ir jāievieš saprātīgā termiņā.

Ko mēs panāksim ar šīm regulām? Mūsu pilsoņu galvenās bažas — tiesības uz sociālo apdrošināšanu; šīs tiesības ir lielā mērā aizsargātas. Viņu otrās bažas — skaidrība; tā nav vēl pilnībā panākta. Es nevienu šeit nevainoju, jo šis temats ir ļoti sarežģīts, ļoti tehnisks un nav nekāds literārs darbs. Trešās bažas — termiņš, kādā pilsoņi sāks saņemt pabalstus; tas ir atkarīgs no mūsu šodienas balsojuma.

Sociālās nodrošināšanas pabalstus nevar salīdzināt ar biznesmeņa peļņu vai bankas dividendēm. Pieteikumu iesniedzēji ir ļaudis, kas nonākuši grūtībās un kam pabalsts parasti ir vienīgais ienākumu avots. Tādēļ es aicinu jūs atbalstīt priekšlikumus par sešu mēnešu pabalstu izmaksas termiņu. Lai nodrošinātu pilsoņu tiesību ievērošanu un aizsardzību, saskaņošanas periodam starp dalībvalstu kompetentajām iestādēm ir jābūt tādam pašam, proti, sešiem mēnešiem, jo īpaši ņemot vērā faktu, ka izmantos elektronisku sistēmu. 21. gadsimtā 18 mēneši pabalstu apstrādei nav piemērojami.

  Andrzej Tomasz Zapałowski (UEN). - (PL) Priekšsēdētājas kundze, sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanas izveidošana ir ļoti grūts uzdevums. Tādēļ mēs vēlamies sveikt referenti. Tomēr tagad es vēlos pievērst uzmanību jautājumam par pabalstiem imigrantu ģimenēm, kas ierodas no valstīm, kuras atrodas ārpus Eiropas teritorijas. Protams, tiem, kas šeit uzturas likumīgi, pienākas pabalsts, un humānā palīdzība pienākas nelegālajiem imigrantiem, taču noteikums par neierobežotiem sociālajiem pabalstiem ģimenēm, kurām tas kļūst par pastāvīgu un vienīgo ienākumu avotu, ir pārpratums. Pašreiz ir daudzas ģimenes, kas saņem plašu pabalstu klāstu un kam nav nodoma strādāt, jo tās uzskata, ka viņu dzīves līmenis ir gana apmierinošs. Ekonomikai, kā arī Eiropas darba kultūrai un tradīcijām tas ir graujoši. To vēl pastiprina fakts, ka šīs ģimenes neintegrējas to valstu kultūrā un tradīcijās, kurās viņas ir apmetušās.

  Kyriacos Triantaphyllides (GUE/NGL). – (EL) Priekšsēdētājas kundze, no tehniskā viedokļa raugoties, J. Lambert ziņojums ir vērtējams pozitīvi, jo tas veicina progresu sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanas jomā. Tas ļauj ES valstu pilsoņiem saskaitīt laika periodus, ko viņi ir pavadījuši vai strādājuši citā dalībvalstī saskaņā ar spēkā esošo sociālās nodrošināšanas sistēmu, lai aprēķinātu pensiju vai pabalstus, kuri tiem pienākas. Tādējādi tas veicina vieglāku un netraucētāku iedzīvotāju pārvietošanos Eiropas Savienības teritorijā.

Tomēr man ir jāatzīmē, ka mēs nedrīkstam neievērot faktu, ka, neraugoties uz dažiem iebildumiem, kas izteikti ziņojumā, informācijas un personas datu apmaiņa būs elektroniska, un mēs tam pilnībā nepiekrītam.

Tagad es vēlos uzsvērt vēl vienu nepieciešamību, ko mēs patlaban neaplūkojam Eiropas Savienībā. Galvenais jautājums nav ieviest pasākumus pārvietošanās sekmēšanai vienīgi tāpēc, lai tie būtu ieviesti. Tā nav darba ņēmēju prioritāte. Tas, ko viņi cenšas panākt un pieprasa, ir to pamattiesību ievērošana. Emigrēšana no vienas valsts uz citu bezdarba vai sliktu darba apstākļu dēļ dzimtajā valstī nav sociāla nepieciešamība. Sociāla nepieciešamība ir nodrošināt skaidrību un drošību nodarbinātības jomā un līdz ar to visu pilsoņu ģimenes dzīvē. Emigrēšanai finansiālu vai sociālu iemeslu dēļ nevajadzētu kļūt par mērķi, tieši pretēji.

Virziens, kādu Eiropas Savienība šodien izvēlas — lielāks uzsvars uz kapitāla brīvu apriti nekā uz pašsaprotamām tiesībām uz nodarbinātību, kā to var spriest pēc daudzajām Tiesas izskatītajām lietām, nosaka, ka mēs nevaram apmierināties ar tiesībām novirzīt mūsu tiesības uz pensiju, lai šķietami demonstrētu, ka ir nodrošināta personu brīva pārvietošanās.

Mums ir nepieciešams cīnīties par pilnīgu nodarbinātību ar plašu sociālo nodrošinājumu atšķirībā no pašreizējās prakses, kas, aizbildinoties ar demogrāfiskās situācijas pasliktināšanos, noved pie nedrošības nodarbinātības jomā un mazina kopējo sarunu svarīgumu dažādās valstīs.

  Edit Bauer (PPE-DE). – (SK) Vispirms es vēlos pateikties referentēm J. Lambert un E. Bozkurt par viņu lielisko un grūto darbu.

Referentes, mēs šajā Parlamentā, kā arī Padome un Komisija esam apvienojuši savus centienus, un tādēļ šodien mūsu priekšā beidzot ir ilgi gaidītā jaunā regula, kas ļaus īstenot Regulu (EK) Nr. 883/2004, kurai ir jāaizstāj apgrūtinošā Regula (EK) Nr. 1408/71. Šie dokumenti kopā vienkāršo pabalstu un pakalpojumu pieejamību pilsoņiem, kā to daudzi mani kolēģi un komisārs jau uzsvēra. Līdz šim šādu pabalstu un pakalpojumu pieejamība, kurus piešķir atsevišķas dalībvalstis atbilstīgi savām sociālā nodrošinājuma sistēmām, bija apgrūtinoša citu dalībvalstu pilsoņiem. Nav šaubu, ka šie dokumenti kopā palīdzēs vienkāršot pārrobežu pārvietošanos nodarbinātības mērķiem, kā rezultātā vienotais darba tirgus tiks veiksmīgāk izmantots un funkcionēs labāk.

Kā „ēnu” referente otrajam ziņojumam, ko J. Lambert sagatavoja, es vēlos uzsvērt paplašināto vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas principa piemērošanu, attiecinot noteikumus arī uz trešo valstu valstspiederīgiem. Es uzskatu, ka, kā jau debates parāda, mēs nevaram uzskatīt, ka šis tiesību akts atrisinās visas mūsu problēmas. Tas pat neatrisina visas mūsu pašreizējās problēmas, nemaz nerunājot par turpmākām problēmām.

Ir skaidrs, ka būs jāīsteno vairāki pasākumi un jāveic liels darbs, lai panāktu ilgtspējību un risinātu jaunās problēmas, arī turpmāku koordinēšanu.

  Gabriela Creţu (PSE). – (RO) Jau vairākas reizes mēs esam runājuši par šīs regulas vienkārši tehnisko būtību. Patiesībā tas bija nepareizs skatījums, kas bloķēja dziļu politisko aspektu. Eiropas Savienībā mums ir vienotais tirgus, taču divdesmit septiņas dažādas sociālā nodrošinājuma sistēmas. Miljoniem iedzīvotāju strādā citā valstī, un viņiem un viņu ģimenēm vajadzētu nodrošināt likumīgo sociālo tiesību ievērošanu. Iestādēm vajadzētu risināt šo situāciju, un piegādātājiem vajadzētu atrēķināt maksu par saviem pakalpojumiem.

Tiesību akti, ar kuriem saskaņā šodien risina problēmas, tika pieņemti pirms interneta ēras sākuma, kad Eiropas Savienībā bija sešas dalībvalstis, kurās dzīvoja iedzīvotāji, kas reti migrēja. Šodien Eiropas Savienībā ir divdesmit septiņas dalībvalstis, kuru iedzīvotāji arvien biežāk migrē. Šo tiesību aktu modernizēšana, vienkāršošana un pielāgošana jaunajai realitātei ir ļoti nepieciešama. Tas ir Regulas Nr. 883/2004 mērķis, kuru joprojām nevar piemērot bez procedūru pieņemšanas.

Tagad ir 2008. gads, kas nozīmē četru gadu kavēšanos, kuri ir bijuši nelabvēlīgi gan darba ņēmējiem, kas pieprasa savu tiesību ievērošanu, gan iesaistīto uzņēmumu un iestāžu darba ražīgumam.

Sakāmvārds saka, ka „ik sīkums ir svarīgs”. Šodien mums ir jāsveic referentes Jean Lambert un Emine Bozkurt, jo, atrisinādami jautājumu par sīkumiem, mēs ceram panākt raitāku informācijas plūsmu, ievērojot datu aizsardzības noteikumus un efektīvāku koordinēšanu.

Šodien jaunā sociālā programma ierosina tikai nelielus uzlabojumus attiecībā uz būtiskiem trūkumiem. Regulas (EK) Nr. 883/2004 ieviešana ir labs jaunums. Tā nedaudz mazina sajūtu, ka pēdējos gados Eiropas sociālā programma ir cietusi no stagnācijas.

  Zdzisław Zbigniew Podkański (UEN). - (PL) Priekšsēdētājas kundze, Regula (EK) Nr. 883/2004 attiecas ne tikai uz darba ņēmējiem un viņu ģimenēm, bet arī uz visiem tiem, uz kuriem attiecas sociālā nodrošinājuma sistēmas. Tā attiecas arī uz šādu sistēmu koordinēšanu, un to skar arī citi svarīgi grozījumi, arī tādi, kas attiecas uz pensiju, pabalstu un citu maksājumu aprēķināšanu. Koordinēšanas efektivitāte būs atkarīga no jaunās īstenošanas regulas satura un elektroniskās datu apmaiņas efektivitātes, kā arī labas komunikācijas. Labi, ka regula attiecas arī uz trešām valstīm un ka norit darbs pie situācijas uzlabošanas.

Mums vajadzētu izteikt atzinību referentes veiktajam darbam un iesniegtajiem priekšlikumiem. No viņas neko vairāk nevar prasīt, jo Padome un Komisija vēl nav pabeigušas savu darbu un vēl nav iesniegušas pielikumu galīgo variantu. Darbs turpinās, un pabalstu saņēmēji arī turpina gaidīt, neapmierināti ar to, ka nesaņem pilnīgus pabalstus, ar birokrātiju un ilgo laiku, kas jāgaida, lai saņemtu samaksu.

  Marie Panayotopoulos-Cassiotou (PPE-DE). – (EL) Priekšsēdētājas kundze, šīs regulas apliecina Eiropas politikas galvenos virzienus un attiecas uz praktisku problēmu risināšanu saistībā ar sociālo nodrošinājumu Eiropas valstu pilsoņiem, kā arī tiem, kas dzīvo un strādā kādā no ES dalībvalstīm.

Kad tās stāsies spēkā un kad pieņems arī īstenošanas regulu, kuru patlaban izskata koplēmuma procedūrā, tad tās stiprinās darba ņēmēju mobilitāti un padarīs vieglāku viņu ģimenes locekļu dzīvi nodarbinātības un pensionēšanās laikā.

Kā teica referentes, kuras es vēlos apsveikt, regulu vienkāršošanas principi mainīs pašreizējo koordinēšanas sistēmu, nemazinot pilsoņu tiesības, kā tas notiktu saskaņošanas gadījumā.

Nepieciešamību pēc efektivitātes un ātriem risinājumiem apmierina birokrātisko procedūru vienkāršošana un starpvalstu administratīvo jautājumu atrisināšana. Viens no galvenajiem pasākumiem, kas dalībvalstīm jāīsteno, ir pilnvarot sadarbības iestādes un īpašas sadarbības organizācijas, lai risinātu sociālās nodrošināšanas dažādos aspektus pārrobežu attiecībās.

Viens no tiem ir ilgtermiņa aprūpe, jautājums, kura risināšana saskaņā ar Parlamenta priekšlikumu ir ļoti sarežģīta. Mēs ceram, ka tiks rasts vienkāršāks veids, kā risināt Eiropas novecošanās hronisko problēmu.

Maksājumu sistēmas, strīdu risināšana, samaksāto summu atgūšana un grūtības, ar kādām pilsoņi saskaras, lai panāktu savu tiesību ievērošanu par periodiem, ko tie ir strādājuši citā dalībvalstī, pašreiz ir lieli šķēršļi, un mēs ceram šos šķēršļus pārvarēt noteiktā termiņā, veicot koordinēšanu, kuru nosaka jaunā pamatregula un īstenošanas regula.

Valstu sociālā nodrošinājuma sistēmu īpatnības ņems vērā XI pielikuma īpašajā noteikumā par dalībvalstu tiesību aktu piemērošanu. Regula attieksies arī uz nodarbināto ārvalstu pilsoņu tiesībām.

  Proinsias De Rossa (PSE). - Priekšsēdētājas kundze, mēs vienmēr saņemam piezīmes no labējiem ekstrēmistiem, kad mēs debatējam par šo jautājumu, tādas piezīmes kā „pabalstu tūristi”. Mēs nekad nedzirdam viņus runājam par „nodokļu tūristiem” vai „valsts palīdzības tūristiem”. Tie vienmēr ir nabagie un mazturīgie, kam šādi uzbrūk.

Es vēlos sveikt abas referentes par šiem ziņojumiem. Diemžēl viņu labais darbs nepiesaista dalībvalstu plašsaziņas līdzekļu uzmanību, kurus vairāk interesē negatīvi jaunumi. Šie ir kompleksi lēmumi, kuru mērķis ir dalībvalstu sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšana, kas arī ir kompleksas, jo to mērķis ir izskatīt dažādas individuālas situācijas. Regulas ir būtiskas mūsu pilsoņiem un iedzīvotājiem, jo īpaši tiem, kas dzīvo pierobežas rajonos un nereti strādā vienā dalībvalstī, bet dzīvo citā dalībvalstī. Ir svarīgi nodrošināt, ka cilvēki, kas šādi strādā un dzīvo, saņem pabalstu pēkšņa bezdarba, nelaimes un slimības gadījumā un galu galā arī pensiju. Viņiem ir nepieciešama drošība, ja mēs vēlamies nodrošināt brīvu pārvietošanos Eiropas Savienības teritorijā.

Tomēr es vēlos runāt par vienu īpašu jautājumu, kuru neaplūko šīs regulas un arī dalībvalstu tiesību akti. Šis jautājums ir invalīdu tiesības uz brīvu pārvietošanos, kuriem bieži ir nepieciešams personīgais asistents, lai tie varētu brīvi pārvietoties.

(Priekšsēdētāja pārtrauca runātāju.)

  Monica Maria Iacob-Ridzi (PPE-DE). - (RO) Tiesību akti attiecībā uz sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinēšanu ir cieši saistīti ar personu brīvas pārvietošanās principu, un tiem vajadzētu uzlabot Eiropas Savienības dalībvalstīs dzīvojošo pilsoņu dzīves un nodarbinātības apstākļus.

Pašreizējā regula tādā versijā, kādā to grozīja referentes, vienkāršo visas šīs procedūras un attiecina noteikumus uz visiem pilsoņiem — gan tiem, kas strādā, gan tiem, kas ir bezdarbnieki.

Eiropas valstu pilsoņiem vajadzētu gūt labumu no tiesībām uz pensiju, kuras kopējam apjomam ir jāsaskan ar darba stāžu. Tiklīdz viņi apmetas uz dzīvi citā Eiropas Savienības dalībvalstī, tā pilsoņiem vajadzētu būt iespējai atrast administratīvo sistēmu, kas apkopo visu informāciju attiecībā uz iepriekšējo nodarbinātību, kā arī finansiālajām tiesībām, kuras izriet no profesionālās darbības.

Tādēļ es būtu vēlējusies, lai Komisijas priekšlikumā ir sniegti pēc iespējas precīzāki risinājumi, kā dalībvalstīm efektīvi pārraidīt informāciju attiecībā uz sociālajām tiesībām. Turklāt es uzskatu, ka pašreizējā regula ir pamatregula Eiropas darba mobilitātei.

Eirobarometra pētījums atklāj, ka vairāk nekā 50 % pilsoņu atbaida sociālā nedrošība, ko viņi sagaida pēc darbavietas maiņas, ja tā atradīsies citā dalībvalstī. Tāpēc vienīgi 2 % Eiropas valstu pilsoņu patlaban dzīvo citā dalībvalstī.

Ja mēs vēlamies, lai mobilitāte ir Eiropas ekonomikas patiess dzinulis, tad mums ir jāmazina visi administratīvie šķēršļi attiecībā uz sociālo tiesību pārnesamību.

  Joel Hasse Ferreira (PSE). – (PT) Komisār Špidla, dāmas un kungi, mums ir nepieciešams koordinēt sociālo nodrošinājumu Eiropas līmenī, ja reiz ir tāda iespēja apspriest šo jautājumu. Pirmkārt, es vēlos atzinīgi vērtēt referenšu Emine Bozkurt un Jean Lambert paveikto darbu. Otrkārt, es vēlos uzsvērt šādus jautājumus: lielo nepieciešamību garantēt valstu sistēmu savienojamību gan privātajā un dalītajā sektorā, gan arī valsts sektorā. Šāda savienojamība veicinās lielāku mobilitāti un sniegs nodarbinātajām personām iespējas pārvietoties visā Eiropas teritorijā.

Priekšsēdētājas kundze, šajā kontekstā ir svarīgi panākt progresu, apkopojot izmaksas dažādās dalībvalstīs, un tikpat svarīgi ir garantēt, ka sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšana stiprina un nekad neierobežo pilsoņu tiesības. Turklāt ir būtiski vienkāršot tiesību aktus, lai pilsoņi varētu saprast tos principus un terminus, kādus Eiropas Savienības iestādes izmanto, un just, ka Eiropa ir vienots veselums.

Mēs zinām, ka nav viegli pārzināt sociālā nodrošinājuma sistēmas, taču ir būtiski, lai Eiropas valstu pilsoņi saprastu kritērijus, kurus mēs izmantojam. Es iešu vēl tālāk un teikšu, ka šī koordinēšana noteikti palīdzēs mums palielināt mūsu savstarpējo sapratni par dažādām sociālās nodrošināšanas sistēmām. Mums ir nepieciešams panākt uzlabotu sociālo nodrošinājumu visiem Eiropas valstu iedzīvotājiem, tādu sociālā nodrošinājuma sistēmu, kas izmanto dažādo sistēmu labāko praksi, lai uzlabotu koordinēšanu šodien un, kas zina, saskaņošanu rīt.

  Zita Pleštinská (PPE-DE). – (SK) Iekšējais tirgus, kas ietver četras brīvības, ir viens no Eiropas Savienības lielākajiem sasniegumiem. Direktīvas par pakalpojumu un pilsoņu brīvu apriti pieņemšana sniedz priekšrocības Eiropas Savienības pilsoņiem.

No otras puses, iedzīvotāji pie mums vēršas ar problēmām, ar kādām viņi saskaras, kad nepieciešama veselības un sociālā aprūpe. Katrai dalībvalstij ir sava īpaša sociālā nodrošinājuma sistēma. Es esmu pārliecināta, ka sistēmu koordinēšana un pārskatāmība un birokrātijas mazināšana, kā arī elektroniskās informācijas apmaiņas sistēmas ieviešana sniegs labumu visiem ES pilsoņiem.

Es vēlos pateikties visiem deputātiem par šodienas interesantajām debatēm un referentēm par veiksmīgo darbu.

  Vladimír Špidla, Komisijas loceklis. − (CS) Dāmas un kungi, paldies par izvērstajām debatēm, kas, pēc manām domām, apliecina attiecīgā ziņojuma augsto kvalitāti. Tieši tagad mēs esam sasnieguši noteiktu pakāpi attiecībā uz mūsu darbu pie jaunās regulas. Patlaban tik tiešām nav atrisinātas visas problēmas, bet, kā bija vērojams debatēs, mēs esam guvuši panākumus visos aspektos. Eiropas sistēma koordinē sociālā nodrošinājuma sistēmas. Tas nenozīmē, ka tā nosaka jaunas tiesības. Šajā līmenī mēs nenosakām jaunas tiesības. Mēs uzlabojam to pilsoņu tiesību praktisku piemērošanu, kas pārvietojas Eiropas Savienības teritorijā. Tie ir desmitiem miljonu cilvēku, desmitiem miljonu gadījumu. Tādēļ es vēlreiz vēlos uzsvērt, cik svarīgas ir šīs debates, ņemot vērā, ka tās ir ļoti praktiskas un ietekmē gandrīz ikvienu Eiropas Savienības iedzīvotāju. Es vēlos arī uzsvērt, ka iesniegtajiem tehniskajiem priekšlikumiem ir arī būtiska politiska nozīme, jo pārvietošanās brīvība un tiesību pieejamība, pēc manām domām, pieder pie tiem pamatprincipiem, uz kuriem balstās Eiropas Savienība.

Dāmas un kungi, es vēlos īsumā atbildēt uz piezīmi, ko mēs dzirdējām attiecībā uz jaunajām direktīvām par pacientu pārvietošanos, kuras tiks iesniegtas. Es vēlos uzsvērt, ka jautājums nav par pakalpojumu brīvu apriti, citiem vārdiem sakot, jebkādu paralēļu vilkšana ar jebkādu iepriekšēju direktīvu nav pareiza. Es arī uzskatu, ka rūpīgas debates Parlamentā pierādīs, ka šie priekšlikumi ir panākums Eiropas Savienības iedzīvotājiem.

  Jean Lambert, referente. − Priekšsēdētājas kundze, es vēlos pateikties visiem tiem deputātiem, kas ir piedalījušies debatēs.

Ir skaidrs, ka dažiem cilvēkiem ir sarežģīta dzīve. Patiesībā situācija var būt ļoti vienkārša, ja robeža ir kādus 10 kilometrus no viņu mājām un viņi meklē darbu vai kaut ko citu.

No dažām runām, ko mēs dzirdējām šajā Parlamentā, ir pilnīgi skaidrs, ka pašreizējo sistēmu neizprot ne dažu dalībvalstu administratīvās iestādes, ne pats Parlaments. Sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinēšana jau notiek, tā nav jauna. Bet tā ir jāatjauno, jāpiemēro un jāvienkāršo. Ikviens no jums, kam ir Eiropas veselības apdrošināšanas polise — tā, protams, ir jums visiem—, zina, ka pat pašreizējo sistēmu var vienkāršot.

Es iesaku pieņemt 30. grozījumu, kas attiecas uz 11. panta 1. punktu, to cilvēku labā, kuri nav pārliecināti, vai viņi ir vai nav pierobežu darba ņēmēji.

Šī īstenošanas regula arī cenšas skaidri noteikt tās tiesības, kas cilvēkiem ir. Tāds ir 34. un 125. grozījuma mērķis. Tas ir skaidrojums un nedod jaunas tiesības nevienam, kas meklē darbu divās dalībvalstīs.

Es vēlreiz mudinu ļaudis atbalstīt komitejas tekstu par datu bāzi. Ja tā nav izveidota un nestrādā efektīvi, bet tās efektīvu darbību vēlas panākt arī dalībvalstu administratīvās iestādes, tad kļūst ļoti grūti ievērot jebkādus termiņus, kādus šis Parlaments nolemj šodien noteikt.

Es iesaku Parlamentam ieņemt komitejas nostāju attiecībā uz abiem ziņojumiem un ar nepacietību gaidu balsojumu pēc dažām minūtēm.

  Emine Bozkurt, referente. − (NL) Man patiesībā nav vairs ko piebilst. Es pateicos visiem, kas piedalījās debatēs — paldies par jūsu atbalstu! Es vēlos redzēt balsojuma iznākumu pavisam drīz.

  Robert Goebbels (PSE). - (FR) Priekšsēdētājas kundze, pirmdienas vakarā mūs iepriecināja ministra J.-P. Jouyet vizīte un tas nozīmīgums, kādu Francijas prezidentūra piešķir šī Parlamenta darbam.

Šodien, kad mēs apspriežam sociālo nodrošinājumu, prezidentūras sols ir bezcerīgi tukšs. Es ceru, ka tas nenorāda, ka ES Francijas prezidentūra nav ieinteresēta tik svarīgā jautājumā kā sociālais nodrošinājums.

  Priekšsēdētāja. - Debates ir slēgtas.

Tagad mēs sāksim balsošanu.

SĒDI VADA: Edward McMILLAN-SCOTT
Priekšsēdētāja vietnieks

4. Lēmums par pieprasījumu piemērot steidzamības procedūru

Priekšlikums Padomes regulai par īpašo pagaidu rīcību ar mērķi veicināt Eiropas Savienības zvejas flotu, ko skārusi ekonomiskā krīze, rekonstrukciju (COM(2008)0454 - C6-0270 /2008 -2008/0144(CNS))

  Philippe Morillon, Zivsaimniecības komitejas priekšsēdētājs. – (FR) Dāmas un kungi, mēs patiešām esam saņēmuši šo pieprasījumu piemērot steidzamības procedūru, par ko Zivsaimniecības komiteja pieņēma lēmumu īpašā sanāksmē pulksten 10.00. Zivsaimniecības komiteja pieņēma vienprātīgu lēmumu par labu šīs steidzamās procedūras pieņemšanai, un es esmu tai pateicīgs par tās gatavību risināt šo jautājumu.

(Parlaments piekrīt piemērot steidzamības procedūru.)⁽¹⁾

(1) Skatīt protokolu sīkākas informācijas iegūšanai.

5. Balsošanas laiks

  Priekšsēdētājs. − Nākamais jautājums ir balsošana.

(Lai uzzinātu balsošanas rezultātus un citu informāciju par balsojumu, skatīt protokolu.)

5.1. Gada darbības programmas Brazīlijai un Argentīnai 2008. gadam (2008) (B6-0336/2008) (balsošana)

5.2. ES prioritātes ANO Ģenerālās Asamblejas 63. sesijai (A6-0265/2008, Alexander Graf Lambsdorff) (balsošana)

5.3. Direktīvas 2004/49/EK par drošību Kopienas dzelzceļos grozīšana (A6-0223/2008, Paolo Costa) (balsošana)

5.4. Regulas (EK) Nr. 881/2004 par Eiropas Dzelzceļa aģentūras izveidošanu grozīšana (A6-0210/2008, Paolo Costa) (balsošana)

5.5. Noteikumi gaisa transporta pakalpojumu sniegšanai Kopienā (pārstrādāta versija) (A6-0264/2008, Arūnas Degutis) (balsošana)

5.6. Eiropas uzņēmējdarbības un tirdzniecības statistikas modernizācijas (EUTSM) programma (A6-0240/2008, Christoph Konrad) (balsošana)

− Pirms balsošanas:

  Christoph Konrad, referents. − (DE) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, es vēlos izteikt dažas piezīmes par šo ziņojumu, kura viens aspekts, kā jau jūs zināt, ir, ka tas veicina birokrātisma novēršanu un mazināšanu.

Ziņojums nosaka, ka Komisijai ir pienākums atskaitīties Parlamentam reizi gadā, informējot par to, kā veicas ar birokrātisma novēršanu un mazināšanu, un mēs ceram arī uzzināt, ka šis process veicas labi. Tomēr mēs Parlamentā varam spēlēt daudz nozīmīgāku lomu šajā procesā. Tādēļ es ceru un vēlos, ka papildus šim Komisijas pienākumam atskaitīties mēs paši aktīvāk iesaistīsimies šajā procesā, piemēram, īstenojot mūsu darbu komitejā. Ekonomikas un monetāro lietu komiteja it sevišķi varētu uzņemties šī jautājuma vadību, arī iesaistoties dialogā ar komisāru G. Verheugen un E. Stoiber grupu.

Tādējādi mums Parlamentā vēl ir veicams darbs pie šī jautājuma, un es vēlos izmantot šo izdevību un to uzsvērt.

5.7. Baterijas un akumulatori un to atkritumi (A6-0244/2008, Johannes Blokland) (balsošana)

5.8. Dažu bīstamo vielu un to preparātu tirgū laišanas un lietošanas ierobežojumi (A6-0135/2008, Miroslav Ouzký) (balsošana)

5.9. Dabasgāzes pārvades tīklu piekļuves nosacījumi (A6-0253/2008, Atanas Paparizov) (balsošana)

5.10. Dabasgāzes iekšējais tirgus (A6-0257/2008, Romano Maria La Russa) (balsošana)

− Pirms balsošanas:

  Romano Maria La Russa, referents. − (IT) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, tā kā vakar bija ierobežots laiks, es nevarēju pienācīgi pateikties visiem tiem, kas ir strādājuši kopā ar mani. Tā bija sarežģīta direktīva, un par to bija ļoti ilgstošas diskusijas, taču es uzskatu, ka mēs esam nonākuši pie veiksmīga noslēguma.

It īpaši es vēlos pateikties visiem maniem kolēģiem Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejā par viņu sadarbību, īpaši „ēnu” referentiem H. Reul, H. Swoboda, T. Manders, C. Turmes, E. Seppänen un acīmredzot komisāram A. Piebalgam, es ceru, ka neesmu nevienu aizmirsis, kā arī A. Vidal-Quadras par sadarbību. Es arī vēlos pateikties visam sekretariātam kopumā, manam personālam un kolēģiem.

Tikai trīs sekundes! Šī ir direktīva, kas ieinteresē un ir ļoti svarīga. Tā ir direktīva — lūdzu, ļaujiet man runāt trīs sekundes! Tā ir direktīva — mēs zaudējam tik daudz laika šajā Parlamentā! —, kas interesē uzņēmējus, diemžēl bieži tie ir monopoluzņēmumi, un patērētājus.

Es uzskatu, ka mūsu darbā mēs cenšamies nesodīt ražotājus vai patērētājus, bet mēģinām — paldies par aplausiem, bet es turpinu uzsvērt —, mēs mēģinām strādāt visu Eiropas valstu pilsoņu labā... Labi, jūs steidzaties, nobeigšu ļoti īsi. Šī ir, un es jums par to pateicos, ļoti patīkama parlamentārās demokrātijas izpausme Eiropā.

(Aplausi)

5.11. Sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšana (A6-0251/2008, Jean Lambert) (balsošana)

− Pirms balsošanas par 79. grozījumu:

  Jan Cremers (PSE). - Priekšsēdētāja kungs, es vēlos ierosināt izmaiņas balsošanas kārtībā. 79. grozījums ir plašāks, bet 163. grozījums ierobežo 79. grozījumu, tā ka 79. grozījums ir visplašākais. Tādēļ mēs vēlētos balsot par to vispirms.

  Priekšsēdētājs. − Iemesls, kādēļ ir noteikta šāda balsošanas kārtība, ir vārda „stingrs” iekļaušana 163. grozījumā.

  Jean Lambert, referente. − Priekšsēdētāja kungs, es priecājos atbalstīt izmaiņas balsošanas kārtībā, ko ierosināja PSE grupa.

5.12. Sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšana-XI pielikums (A6-0229/2008, Emine Bozkurt) (balsošana)

5.13. Regulas (EK) Nr. 883/2004 un Regulas (EK) Nr. [...] noteikumu attiecināšana arī uz tiem trešo valstu valstspiederīgiem, uz kuriem minētie noteikumi neattiecas tikai viņu valstspiederības dēļ (A6-0209/2008, Jean Lambert) (balsošana)

5.14. Reglamenta 29. panta „Politisko grupu izveidošana” grozīšana (A6-0206/2008, Richard Corbett) (balsošana)

− Pirms balsošanas:

  Bruno Gollnisch (NI). - (FR) Priekšsēdētāja kungs, es šim Parlamentam drīzāk iesaku nekā lūdzu piemērot Reglamenta 151. pantu par grozījumu pieņemamību un atdot šo tekstu atpakaļ komitejai, jo patiesībā šķiet, ka grozījumam ir vienīgi attāla saistība ar ziņojuma sākotnējo tekstu.

Es ļoti īsi paskaidrošu šo priekšlikumu. R. Corbett ziņojuma galvenais mērķis, pat pēc paša R. Corbett domām, ir kavēt tos deputātus, kas tic nacionālās identitātes, suverenitātes un neatkarības aizsardzībai un ir spējuši nodibināt grupu.

Tomēr es vēlos uzsvērt ziņojuma postošo ietekmi. Nākamajā parlamentārajā periodā tā rezultātā varētu būt daudz neatkarīgo deputātu, kuri, atraduši kopīgu pamatu, nolemtu veidot grupu, kas nebūtu politiski korekti un patiesībā apvienotu vēl vairāk deputātu, nekā jūs domājat.

Tādēļ es sekoju līdzi R. Corbett un šī plāna organizatoru pilnīgi nedemokrātiskajai partizānu un sektantu loģikai, un es vēršu viņu uzmanību uz šādu tekstu postošo ietekmi. Es ierosinu komitejai apsvērt šādu noteikumu iespējamās sekas.

  Priekšsēdētājs. − Gollnisch kungs, es biju priekšsēdētājs, kad jūsu grupa tika atlaista.

  Daniel Hannan (NI). - Priekšsēdētāja kungs, vissliktākais iespējamais iemesls mainīt Reglamentu ir noteikt par mērķi vienu konkrētu personu vai personu grupu. Tā ir atšķirība starp likuma varu un patvaļīgiem likumiem. Katrā ziņā es uzskatu, ka šis ziņojums, kāds tas ir tagad, nav tiesisks, jo pret tā sākotnējo formu balsoja komiteja. Tagad Parlamentā iesniegtajam grozītajam variantam ir tik maz līdzības ar sākotnējo variantu, kuru komiteja noraidīja, ka es uzskatu, ka, ja mēs pienācīgi ievērojam paši savas procedūras, mums ir jāatdod tas atpakaļ vai nu komitejai, vai arbitrāžas tiesai.

  Jo Leinen (PSE), Konstitucionālo lietu komitejas priekšsēdētājs. – (DE) Priekšsēdētāja kungs, nav iemesla atdot šo ziņojumu atpakaļ komitejai. Ja B. Gollinsch vēlējās iesniegt šo dokumentu, viņš būtu varējis apmeklēt mūsu komitejas sanāksmi, taču viņš to nedarīja.

Mēs to visu esam apsprieduši, un es paziņoju Parlamentam, ka šī Parlamenta deputātu skaits ir palielinājies no 626 deputātiem līdz 785 deputātiem pēc lielākās paplašināšanās un tagad palielināsies no 732 deputātiem līdz 751 deputātiem un ka šādu izmaiņu gadījumā politisko grupu minimālais lielums arī ir, protams, jānosaka no jauna. Pagātnē mēs to vienmēr esam darījuši, un tagad mēs to darām atkal. Kā jau jūs zināt, iesniegtie grozījumi ir kompromisa grozījumi.

Priekšsēdētāja kungs, šī iemesla dēļ es uzskatu, ka mums vajadzētu šodien balsot, nevis atdot šo ziņojumu atpakaļ komitejai. Atdošana nenāktu par labu lietderīgam mērķim.

(Lūgums atdot ziņojumu atpakaļ komitejai tika noraidīts.)

- Pirms balsošanas par 3. grozījumu:

  Hanne Dahl, IND/DEM grupas vārdā. – (DA) Priekšsēdētāja kungs, es vēlos īsumā paskaidrot iemeslus savam mutiskajam grozījumam, un tas patiesībā attiecas gan uz R. Corbett, gan J. Leinen, kas minēja, ka Parlamenta deputātu skaits ir šo izmaiņu pamatā. Pašreizējais mutiskais grozījums, ko es iesniedzu savas grupas vārdā, ir dabisks turpinājums 2002. gadā pieņemtajiem grozījumiem, kad referents bija R. Corbett. Tādēļ es cieši sekoju viņa pamatojumam, kas balstījās uz faktu, ka ES ir paplašinājusies no 15 valstīm līdz 25 valstīm. Izmantojot tos pašus procentuālos aprēķinus ES, kas tagad sastāv no 27 dalībvalstīm, mēs iegūstam 3 %, kas veido vienu piekto daļu šo valstu, kā rezultātā deputātu skaita ierobežojums samazinās līdz 22 deputātiem. Es ceru, ka manu grozījumu uztvers kā tādu, kāds tas ir, proti, kompromisa tekstu. Vakardienas sarunās izskanēja lūgums panākt kompromisu par tekstu, kas pilnībā atbilda tam pamatojumam, ko 2002. gadā izmantoja R. Corbett. Mutiskais grozījums ir šāds. Es to izlasīšu angļu valodā, jo man ir vienīgi variants angļu valodā, ko šodien izplatīja starp deputātiem.

„Politiskā grupa ietver deputātus, kas ir ievēlēti vismaz vienā piektajā daļā dalībvalstu. Minimālais deputātu skaits, kas nepieciešams politiskās grupas izveidei, ir 3 % no kopējā deputātu skaita.”

(DA) Es aicinu savus kolēģus deputātus balsot par šo mutisko grozījumu, jo tas ir kompromiss, ar kuru mēs, kas esam pret sākotnējo priekšlikumu, patiešām paliekam uzticīgi R. Corbett loģikai.

(Mutiskais grozījums netika pieņemts.)

5.15. Dalībvalstu tiesnešu loma Eiropas juridiskajā sistēmā (A6-0224/2008, Diana Wallis) (balsošana)

5.16. Airbus/Boeing strīds PTO (balsošana)

5.17. Eiropas energotehnoloģijas stratēģiskais plāns (A6-0255/2008, Jerzy Buzek) (balsošana)

5.18. ES rīcība attiecībā uz valsts ieguldījumu fondiem (balsošana)

5.19. Ceļā uz jaunu pilsētu mobilitātes kultūru (A6-0252/2008, Reinhard Rack) (balsošana)

5.20. ECB 2007. gada pārskats (A6-0241/2008, Olle Schmidt) (balsošana)

6. Lēmums 2011. gadu pasludināt par Eiropas brīvprātīgā darba gadu (rakstiska deklarācija) (sk. protokolu)

7. Balsojumu skaidrojumi

Mutiski balsojumu skaidrojumi

- Ieteikums otrajam lasījumam: Arūnas Degutis (A6-0264/2008)

  Laima Liucija Andrikienė (PPE-DE) – (LT) Šodien Eiropas Parlamentā otrajā lasījumā mēs esam pieņēmuši rezolūciju par kopējiem noteikumiem gaisa transporta pakalpojumu sniegšanai Kopienā.

Mēs grozām regulu, kas bijusi spēkā kopš 1992. gada, un es vēlos vēlreiz uzsvērt, ka šie grozījumi ir ļoti svarīgi mūsu iedzīvotājiem un galvenokārt pasažieriem un lidmašīnu apkalpei. Es runāju par pasākumiem, kas palīdzētu panākt lidojumu cenu pārskatāmību un aktīvāk aizliegtu maldinošu reklāmu un negodīgu konkurenci gaisa transporta jomā.

Grozījumu mērķis ir nodrošināt lidojumu drošības standartu stingrāku ievērošanu. Arī lidmašīnu apkalpes sociālās garantijas ir svarīgas. Izskatās, ka ir atrisinātas visas domstarpības starp Komisiju un Padomi, tā ka regulai vajadzētu stāties spēkā gada beigās.

Es patiešām ceru, ka grozīto regulu pareizi īstenos visās dalībvalstīs.

  Zuzana Roithová (PPE-DE). – (CS) Dāmas un kungi, šodien, pēc 16 gadiem, mēs beidzot dodam zaļo gaismu vienkāršotiem, vienotiem un vienlaicīgi stingrākiem ierobežojumiem attiecībā uz gaisa pārvadātāju licenču piešķiršanu un atcelšanu. Es ceru, ka regulas īstenošanas sekas nebūs mazo sporta uzņēmumu likvidēšana. Es balsoju par regulu. Es no visas sirds ticu, ka regula patiešām ļaus atņemt licences uzņēmumiem, kas krāpj klientus, norādot savus tarifus bez jebkādiem nodokļiem, nodevām vai degvielas uzcenojuma un tādējādi nenorādot lidojuma biļetes pilnu cenu. Es ceru, ka uzraugošā aģentūra arī pievērsīs uzmanību cenu diskriminācijai dzīvesvietas dēļ. Es ticu, ka grozītā regula uzlabos gaisa pārvadātāju pakalpojumu drošību, jo īpaši nosakot vienotus noteikumus lidmašīnu un apkalpes nomai ES, kā arī trešās valstīs.

- Ziņojums: Miroslav Ouzký (A6-0135/2008)

  Gyula Hegyi (PSE). - (HU) Liels paldies, priekšsēdētāja kungs! Kā Sociāldemokrātu grupas pārstāvis, kas atbild par šo tematu, es atbalstīju kompromisa ieteikumus, kurus ierosināja M. Ouzký. Es uzskatu, ka Padomes apstiprinājums tam, ka mums vajadzētu ierobežot vēl divu glikola šķīdinātāju izmantošanu un tādējādi aizsargāt mūsu pilsoņu veselību, ir Parlamenta un Sociāldemokrātu grupas panākums.

Viela, kas tiek saukta par DEGME, nodara kaitējumu veselībai, uzsūcoties caur ādu. Labi zināms, ka tā arī nodara kaitējumu reproduktīvajai veselībai, tādēļ tā ir liela veiksme, ka mēs esam aizlieguši tās izmantošanu ne tikai krāsvielās, bet arī tīrīšanas līdzekļos un grīdas uzkopšanas līdzekļos. Sākotnēji Komisija plānoja aizliegt DEGME izmantošanu vienīgi krāsvielās, taču visu pušu sadarbības rezultātā mēs panācām aizliegumu to izmantot arī tīrīšanas līdzekļos.

Šķīdinātāja DEGME ieelpošana rada kaitējumu cilvēka veselībai. Ņemot vērā Eiropas Komisijas ziņojumu, šķīdinātājs būtu aizliegts tikai smidzināmās krāsvielās, bet pēc Sociāldemokrātu grupas ierosinājuma to aizliedza arī tīrīšanas līdzekļu aerosolos. Tā kā plenārsēdē nebija debates, tad es vēlējos pieminēt kompromisa ieteikumu būtību.

- Ziņojums: Romano Maria La Russa (A6-0257/2008)

  John Attard-Montalto (PSE). – (MT) Ir svarīgi, ka Eiropas Parlaments apzinās situāciju manā valstī attiecībā uz ūdens un elektrības cenām un šodienas lēmuma ietekmi uz šo jomu. Tādēļ es paskaidroju savu balsojumu. Kopš valdība paaugstināja degvielas cenu, patērētājiem ir bijis jāmaksā uzcenojums. Šomēnes mums paziņoja, ka tas sasniegs 96 %. Tas izraisīs jaunu nabadzības vilni, nabadzības, ko dēvēs par enerģētikas nabadzību. Vienlaicīgi valdība nepiedāvā nekādus īstermiņa vai ilgtermiņa risinājumus. Netiek pieņemta politika attiecībā uz alternatīviem enerģijas avotiem, lai gan manā valstī ir daudz saules un vēja. Šādas politikas nav pat attiecībā uz tīrāku enerģijas ieguves veidu, piemēram, gāzi, jo valdība to pat nav sākusi apsvērt. Tādēļ es šādi balsoju, un tādēļ tas, ko mēs šodien paveicām, ir svarīgi, ja ne vēsturiski.

  Oldřich Vlasák (PPE-DE). – (CS) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, es paskaidrošu, kāpēc es šādi balsoju par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Direktīvu 2003/55/EK par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz dabasgāzes iekšējo tirgu. Direktīvas galvenā daļa neapšaubāmi attiecas uz priekšlikumu par īpašumtiesību atdalīšanu, kas ļoti kavētu vertikāli integrētus uzņēmumus gūt peļņu gan no gāzes uzglabāšanas, gan pārvades. Es balsoju par grozīto kompromisa priekšlikumu, jo esmu pārliecināts, ka to valstu paustās bažas, kuras bija pret pilnīgu īpašumtiesību sadalīšanu, ir jāņem vērā. Es piekrītu Komisijai, ka Eiropas dabasgāzes tirgus cieš no investīciju trūkuma pārvades infrastruktūrā un nepietiekamas koordinācijas starp individuāliem pārvades sistēmu operatoriem. Tomēr, pēc manām domām, mums ir jāņem vērā dabasgāzes un elektrības tirgus strukturālā dažādība, un tādēļ tie ir jānodala. Gāzes tirgus liberalizācijai ir jānotiek pakāpeniski un simetriski. Tas ir nepieciešams, lai pievērstu īpašu uzmanību nacionālo tirgu atklātības līmeņa saskaņošanai.

  Marco Cappato (ALDE). - (IT) Priekšsēdētāja kungs, es atturējos no galīgā balsojuma un balsoju pret priekšlikumu par tā saucamo „trešo variantu” attiecībā uz piegādātāju un tīklu atdalīšanos gāzes tirgū, jo mēs esam zaudējuši lielu iespēju apstiprināt brīvas konkurences principu gāzes tirgū. Mums vajadzēja gūt pieredzi no tā, kas notika elektrības tirgū. Taču tieši pretēji — šis trešais variants praktiski piedāvā garantiju monopoluzņēmumiem un bijušajiem monopoluzņēmumiem Eiropā. Tādējādi mūsu nacionālajos tirgos joprojām trūks salīdzināmības, un tas vēl vairāk attālinās izredzes uz patiesu Eiropas enerģētikas tirgu.

Vēl sliktāk ir tas, ka šis neskaidrais trešais variants praktiski nozīmē to, ka bijušos monopoluzņēmumus atbalstīs vēl vairāk un palīdzēs tiem slēgt nolīgumus, līdzīgi kā ar Krievijas gāzes gigantu Gazprom.

- Ziņojums: Jean Lambert (A6-0251/2008)

  Hubert Pirker (PPE-DE). - (DE) Priekšsēdētāja kungs, kā jau visi šajā Parlamentā zina, mums ir bijusi EK Regula par Eiropas sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinēšanu kopš 2004. gada, taču diemžēl nav bijusi īstenošanas regula. Eiropas Parlamenta pieņemtais lēmums beidzot mums nosaka arī piemērošanas noteikumus, kas nozīmē, ka mums ir instruments, ar ko mēs varam veicināt mobilitāti Eiropas Savienībā, nezaudējot sociālo nodrošinājumu.

Sadarbības iestāžu izveidošana arī ļauj mums sniegt praktisku palīdzību tiem, kas strādā ārpus dzimtās valsts, piemēram, mēs varam sniegt atbildi uz jautājumiem par to, kur un kā viņiem ir jāsaņem pensija. Citiem vārdiem sakot, mēs Eiropas Parlamentā esam nodrošinājuši, ka cilvēki var gūt patiesu palīdzību labklājības jautājumu risināšanā.

- Ziņojums: Emine Bozkurt (A6-0229/2008)

  Frank Vanhecke (NI). - (NL) Es atturējos no balsojuma par E. Bozkurt ziņojumu, lai gan principā man nav iebildumu pret to, ka ES dalībvalstis ierobežoti koordinē savas dažādās sociālā nodrošinājuma sistēmas, noteikti nav, ja tas palīdz Eiropas valstu pilsoņiem, kas dzīvo citā dalībvalstī, kura nav viņu dzimtā valsts.

Tomēr es vēlreiz brīdinu par saskaņošanas nevajadzīgumu vai, vēl ļaunāk, dalībvalstu dažādo sociālā nodrošinājuma sistēmu vienotību. Būdams flāms pēc runasveida, es esmu priviliģēts vērotājs tam, kā Beļģijā sociālā nodrošinājuma vienota sistēma tikai divām iedzīvotāju grupām, flāmiem un valoņiem, ir pilnīgi nelietojama un tiek ļaunprātīgi izmantota. Dieva dēļ, ļaujiet katrai dalībvalstij organizēt un finansēt savu sociālo nodrošinājumu pašai, citādi jūs katrā ziņā panāksiet ļaunprātīgi izmantojamu sistēmu, kas ir sliktāk, dārgāk un mazāk efektīvi un rezultātā rada mazāku, nevis lielāku Eiropas tautu solidaritāti.

  Hubert Pirker (PPE-DE). - (DE) Priekšsēdētāja kungs, es arī gribēju paskaidrot, ka es balsoju par šo ziņojumu, jo tas aizstāj veco regulu ar jaunu, tādējādi nodrošinot, ka mūsu sociālā nodrošinājuma sistēmas tagad var koordinēt efektīvāk, jo attiecīgie tiesību akti ir vienkāršoti un grozīti. J. Lambert ziņojums arī nodrošina mūsu mērķu sasniegšanu, sekmējot lielāku mobilitāti Eiropas Savienībā un ļaujot cilvēkiem baudīt viņu tiesības uz labklājības pabalstiem tajā laikā, kad viņi ir nodarbināti citā dalībvalstī.

Tas ir ieguldījums Eiropas Savienības sociālajā nodrošinājumā.

- Ziņojums: Richard Corbett (A6-0206/2008)

  Frank Vanhecke (NI). - (NL) Paldies, priekšsēdētājas kundze. Tātad šodien šeit mēs esam nonākuši R. Corbett centienu otrajā līmenī sagatavot Parlamentu vēl labāk kā politiski korektās eirokrātu kastas „klēpja suni”.

Vakar tika nolemts, ka mums, Eiropas Parlamenta deputātiem, gandrīz nav atļauts iesniegt parlamentāros jautājumus un ir jābūt Parlamenta priekšsēdētāja pašcenzūras sistēmai. Šodien tiek atvieglota grupu veidošana, un referents uzsvērti un zināmā mērā godīgi atzīst, ka šis pasākums ir vērsts, galvenokārt, pret eiroskeptiķu tiesībām Parlamentā. Tātad šajā jautājumā loks ir noslēdzies. Eiroskeptiķu viedoklis šajā Parlamentā, protams, par politiskajām tiesībām, ir jāapklusina. Eiroskeptiķu balsojums referendumos Īrijā, Nīderlandē un Francijā tiek, kā parasti, vienkārši ignorēts, it kā tāda nebūtu bijis. Šī ir Mugabes stila demokrātijas Eiropas versija. Mazliet demokrātijas!

  Bruno Gollnisch (NI). – (FR) Priekšsēdētāja kungs, referents R. Corbett patiesībā pauda savu viedokli, izmantojot aizvainojošus izteicienus, jāpiebilst, ārpus Konstitucionālo jautājumu komitejas, attiecībā uz to politisko grupu, kuras viens no pārstāvjiem šajā Parlamentā esmu es; tas nepārprotami rada nopietnas šaubas par viņa objektivitāti.

Ziņojums ir ļoti apšaubāms, un tā saturs komitejā tika krasi sašaurināts; palika tikai pasākumi, lai nodrošinātu to politiski korekto grupu izdzīvošanu, kuru kopējais deputātu skaits būtu mazāks par minimālo nepieciešamo skaitu, un ir ticis veikli iekļauts grozījums, lai īpaši aizkavētu to, ka mūsu politiskā grupa veido atsevišķu grupu. Norādītie iemesli pilnīgi nesaskan ar faktiem; jums ir tikai jāatsaucas uz šī ziņojuma pielikumu, lai saprastu, ka nav tāda dalībvalsts parlamenta, kurā deputātu minimālais nepieciešamais skaits, lai izveidotu grupu, ir lielāks par 20 deputātiem. Starp citu, šis skaits bieži ir daudz mazāks, proti, 15, 10 vai 8 deputāti, un dažos gadījumos pietiek ar vienu deputātu, lai izveidotu politisko grupu.

Tādēļ R. Corbett ziņojums ir uzbrukums demokrātijai un gluži vienkārši pamatnoteikumiem par godīgu spēli.

  Philip Claeys (NI). - (NL) Šim R. Corbett ziņojumam ir tikai un vienīgi viens uzdevums, proti, apklusināt labējo politiķu nacionālās balsis Eiropas Parlamentā. R. Corbett grupas priekšsēdētājs neslēpj šo faktu. Kad 2007. gada janvārī tika izveidota ITS grupa, viņš diezgan atklāti teica, ka regula būtu jāgroza sevišķi tāpēc, lai turpmāk bloķētu labējo grupu izveidošanu.

Citām grupām tādēļ bez šaubām tiktu nodarīts netiešs kaitējums, bet R. Corbett par to nemaz neuztrauksies. Viņa priekšlikuma mērķis droši vien ir eiroskeptiķu grupa. Protams, sociāldemokrātiem Parlamentā tā ir sodība, ka visu politisko virzienu grupām ir jāpiešķir vienādus līdzekļus un politiskās tiesības. Šī Mugabes stila domāšana ir Eiropas demokrātijas deficīta neatņemama sastāvdaļa, tāpat kā tas, ka ir ticis stūrgalvīgi ignorēts balsotāju demokrātiskais spriedums Francijā, Nīderlandē un Īrijā. Esiet drošs, priekšsēdētāj, mēs ierosināsim šo kā vēlēšanu jautājumu nākamgad Flandrijā.

  Daniel Hannan (NI). - Priekšsēdētāja kungs, ar to, ka mēs vispār balsojām par šo jautājumu, man šķiet, tiek pārkāpts šī Parlamenta Reglaments. Komiteja balsojumā neatbalstīja šo ziņojumu, jo, es domāju, komitejas priekšsēdētājs bija pārrēķinājies attiecībā uz to, kuri deputāti atradās balsošanas telpā, kad viņš vienkārši pretēji reglamenta noteikumiem turpināja darbu ar grozīto versiju.

Kādēļ mēs esam aizgājuši tik tālu? Kas ir tas, kas ir tik svarīgs, lai mums vajadzētu šādi atmest mūsu noteikumus? Tiešām, atbilde, kā mēs, protams, zinām – un referents to ir skaidri izklāstījis – ir, lai novērstu to, ka eiroskeptiķi izveido grupu.

Bet kādēļ jūs tā baidāties? Kas jūs tā satrauc? Mēs esam tikai 50, varbūt maksimāli 60 cilvēki no Eiropas Parlamenta 785 deputātiem. Vai varētu būt, ka cilvēki, par kuriem jūs patiešām uztraucaties, ir jūsu pašu vēlētāji un ka jūs sublimējat un vēršat pret mums nicinājumu un bailes, ko jūs jūtat pret tiem Eiropas vēlētājiem, kas balso pret, kad vien tiek dota iespēja, ka jūs izgāžat uz mums, viņu redzamajiem pārstāvjiem šajā Parlamentā, to, ko jūs neuzdrīkstaties izteikt par cilvēkiem, kuri ieliek jūs šajā vietā.

Ja man nav taisnība, pierādiet to: rīkojiet referendumus, kā jūs kādreiz solījāt. Pactio Olisipiensis censenda est!

  Bogdan Pęk (UEN). - (PL) Priekšsēdētāja kungs, es balsoju pret R. Corbett ziņojumu, jo es uzskatu, ka tas ir ārkārtējas diskriminācijas simptoms, iespējams, demokrātiskā Eiropas Parlamenta sirdī; šis ziņojums mēģina izmantot administratīvas metodes, lai padarītu par neiespējamu tādu politisko grupu izveidošanu, kas nedomā un nerīkojas tā, kā vairākums uzskata, ka tas ir politiski korekti. Šī ir divējāda diskriminācija, jo administratīvas metodes ir tikušas izmantotas, lai pārtrauktu grupu veidošanu, un tajā pašā laikā nozīmīgas papildu finansiālā atbalsta summas ir tikušas piešķirtas organizētajām politiskajām grupām, kas dod tām papildu priekšrocības. Šī diskriminācija vēršas pret Eiropas Savienības pamatu un tiem pamatiem, uz kuriem Eiropas Savienība, domājams, ir jāveido. Es visstingrāk iebilstu pret šo virzību; jums nevajadzētu būt nekādām ilūzijām par to, ka pat tad, ja jums tas izdosies, jūs nevarēsiet saņemt piekrišanu no Eiropas tautām, kas noteikti iebildīs.

  Richard Corbett (PSE). - Priekšsēdētāja kungs, es reti esmu dzirdējis tādas blēņas, kādas es tikko dzirdēju no Vlaams Blok, Front national un Dan Hannan. Šis ziņojums nevienu necenzē, kā arī šie noteikumu grozījumi nenovestu pie tā, ka kāds zaudētu savas tiesības balsot, tiesības runāt un savas tiesības rīkoties kā Eiropas Parlamenta deputātam.

Šie noteikumu grozījumi attiecas uz to, kādā līmenī jūs nosakāt deputātu skaitu, kas ļauj deputātiem izveidot grupu un tādējādi dod iespēju piekļūt papildu nodokļu maksātāju naudai un papildu resursiem, lai veiktu politiskas darbības. Katrs valsts parlaments, kurā ir grupu sistēma, nosaka slieksni. Mums šis slieksnis bija sevišķi zems – procentos gandrīz zemāks nekā jebkurā valsts parlamentā. Tas ir gluži pareizi, ka mēs atgriežamies pie šī jautājuma un pārbaudām to.

Es atzīmēju, ka beigās gandrīz visas grupas atbalstīja šo kompromisu – lielās grupas un mazās grupas. Es atzīmēju, ka runātājs no Neatkarības un demokrātijas grupas – eiroskeptiskās IND/DEM grupas – ierosināja alternatīvu skaitli – 3 % jeb 22 Eiropas Parlamenta deputātus. Tātad viņi paši atzīst, ka pašreizējais skaits ir jāpalielina, ka tas ir pārāk zems. Atklāti runājot, vai šī atšķirība starp viņu ierosināto skaitli 22 un pieņemto skaitli 25 patiešām ir uzbrukums demokrātijai? Ak, izbeidziet!

- Ziņojums: Jerzy Buzek (A6-0255/2008)

  Leopold Józef Rutowicz (UEN). - (PL) Priekšsēdētāja kungs, J. Buzek ziņojums nodrošina visu stratēģisko pasākumu detalizētu izvērtējumu enerģētikas tehnoloģiju jomā. Diemžēl finansējuma trūkums, kas nepieciešams visai pētniecībai, līdz ar pēkšņo gāzes un naftas cenu celšanos, noteica to, ka mums bija jāvirza sava pētniecība uz jautājumiem, kas saistās ar to izmantošanas samazināšanu, ražojot elektroenerģiju. Šī prioritāte arī samazinās CO2 emisiju daudzumu, un tā būtu jāietver šajā stratēģijā. Es uzskatu, ka ir svarīgi veicināt pētniecību attiecībā uz drošu, modernu atomelektrostaciju celtniecību un tādu jaunāko spēkstaciju celtniecību, kas pamatojas uz hēlija un ūdeņraža ražošanu, kā arī attiecībā uz trešās paaudzes biodegvielām, kuras var ražot vietējā teritorijā, atvieglojot pārmērīgās degvielas izmaksas. Balsojumā es atbalstīju tos grozījumus, kuros bija izklāstītas šīs prioritātes.

  Czesław Adam Siekierski (PPE-DE). - (PL) Dāmas un kungi, mēs esam atzinuši svarīgo ziņojumu, ko ir sagatavojis profesors J. Buzek. Eiropas Savienības pieaugošā atkarība no enerģijas importa, kam 2030. gadā ir jāsasniedz 65 % līmenis, ir piespiedusi mūs veikt pasākumus, lai nodrošinātu to izejvielu piegāžu drošību, ko izmanto elektroenerģijas ražošanā, pamatojoties uz solidaritātes principu. Ir arī jārada papildu instrumenti, lai samazinātu riskus atsevišķu dalībvalstu enerģētikas drošībai, ko ir izraisījusi enerģētikas nozares ilgstošā liberalizācija. Lai sasniegtu ES mērķus attiecībā uz atjaunojamo enerģiju un siltumnīcefekta gāzu samazināšanu, mums ir jāveicina jaunu tehnoloģiju attīstība, jo sevišķi oglekļa uztveršanas un uzglabāšanas tehnoloģiju attīstība. Ir svarīgi atbalstīt tīrās ogļu tehnoloģijas un pastiprināt mūsu pasākumus attiecībā uz otrās un trešās paaudzes biodegvielām, kā arī uz pētniecības palielināšanu atomenerģijas jomā. Darbs efektivitātes un enerģijas ietaupījumu palielināšanai arī ir ieguvis daudz lielāku nozīmi.

Rakstiski balsojumu skaidrojumi

- Rezolūcijas priekšlikums (B6-0336/2008) – Gada darbības programmas Brazīlijai un Argentīnai 2008. gadam

  Alessandro Battilocchio (PSE), rakstiski. − (IT) Priekšsēdētāja kungs, es balsoju par šo rezolūciju. Es esmu Attīstības komitejas referents par Erasmus Mundus programmu, un manu ziņojumu nesen vienprātīgi pieņēma. Es ceru, ka mēs varēsim apstiprināt galīgo tekstu septembra plenārsēdē, lai tādējādi jaunā programma varētu sākties 2009. gada janvārī.

Mērķis ir popularizēt mūsu lielisko augstskolu sistēmu aiz Savienības robežām, dodot iespēju ārzemju studentiem studēt mūsu fakultātēs, un dodot iespēju studentiem no Eiropas Savienības, izmantojot atbalstu, iegūt pieredzi valstīs ārpus Eiropas Savienības. Es domāju, ka Erasmus programma ir galvenais instruments ilgtspējīgai attīstībai, jo, kā ir uzsvērts manā ziņojumā, tai ir jāveicina studentu atgriešanās savās valstīs un tādējādi jādod ieguldījums šo valstu ekonomikas izaugsmē, izmantojot to ideju, zināšanu un starptautisko sakaru kopumu, ko viņi ir ieguvuši.

Nozīmīga finansējuma daļa saistībā ar 2. darbību ir ņemta no apropriācijām, kas piešķirtas attīstībai. Pēc manām domām ir jānodrošina, ka finanšu apropriācijas 2008. gada darbības programmām Argentīnai un Brazīlijai, kas īpaši piešķirtas ekonomiskās attīstības un labklājības veicināšanai, tiek patiesībā izmantotas gan izglītībai, gan konkrētiem pasākumiem šajā jomā un ka tās nodrošina infrastruktūru un ražošanas līdzekļus, kas ir piemēroti ilgtspējīgai attīstībai.

- Ziņojums: Alexander Graf Lambsdorff (A6-0265/2008)

  Pedro Guerreiro (GUE/NGL), rakstiski. − (PT) Tā kā nav iespējams pieminēt visus svarīgos punktus šajā ziņojumā, es gribētu uzsvērt, ka pēc Īrijas iedzīvotāju izteiksmīgā NĒ Lisabonas līgumam šis Parlaments turpina izlikties un rīkoties tā, it kā nekas nebūtu noticis.

Tomēr ir gluži pretēji, kā ir parādījušas šī ziņojuma nekaunīgās ambīcijas. Cita starpā, Eiropas Parlamenta vairākums uzskata, ka:

- katras valsts nostāja, proti, tās ārpolitika ir jāsaista ar saistošu politisko platformu, ko ir izveidojusi ES;

- ES ir jāapsver tās ANO biroju reorganizācija un paplašināšana, ņemot vērā „lielākas pilnvaras un pienākumus, kas būs jāuzņemas ES pārstāvjiem, lai ratificētu Lisabonas līgumu”;

- Padomei ir jānosaka „pēc iespējas ātrāk ES novērotāja statusa darbības raksturs Apvienoto Nāciju Organizācijā”;

- dalībvalstīm ir jāvienojas par „vienotāku nostāju attiecībā uz ANO Drošības padomes reformu, kas, nemainot galīgo mērķi pēc ANO reformām nodrošināt Eiropas Savienībai vienu pastāvīgu vietu padomē, vienlaikus tiektos palielināt Savienības ietekmi”.

Federālisms „zem lielvalstu tupeles” Vācijas vadībā vienā no savām vērienīgajām un skaidrajām izpausmēm ...

  Richard Howitt (PSE), rakstiski. − Eiropas Parlamenta leiboristu partija atzinīgi vērtē šo ziņojumu un, sevišķi, stingros aicinājumus ES dalībvalstīm koncentrēt un stiprināt savas saistības attiecībā uz Tūkstošgades attīstības mērķiem. Mēs stingri piekrītam, ka jākoncentrējas uz doto solījumu izpildi un pašreizējo procedūru mēroga palielināšanu.

Eiropas Parlamenta leiboristu deputāti tomēr nepiekrīt ieteikumam par vienas vietas piešķiršanu Eiropas Savienībai ANO Drošības padomē un nevar atbalstīt šo ieteikumu. Mēs neuzskatām, ka tā būtu laba lieta attiecībā uz Eiropas pārstāvības līmeni. Saskaņā ar 19. pantu ANO Drošības padomes Eiropas locekļi formāli nepauž ES nostāju padomē. Turklāt ANO Harta pati par sevi nosaka, ka tā tas nevar būt. Tomēr gan Ņujorkā, gan vēl plašāk notiek veselīgs neoficiālas koordinēšanas process, un tas ir tas, ko vajadzētu veicināt.

  Alexander Graf Lambsdorff (ALDE), rakstiski. − (IT) Zaļo/ALE grupa ir vienmēr uzskatījusi, ka Eiropas Savienībai pienākas pastāvīga vieta Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomē, kā tas izklāstīts A. Lambsdorff ziņojumā. Tomēr mūsu grupa neatzīst „prioritātes” statusu, kas ir piešķirts iniciatīvai, kas pazīstama kā „Visaptverošs process”, saskaņā ar kuru tiktu palielināts pastāvīgo valsts locekļu skaits un kura, pēc mūsu domām, ir jāskata kā tikai viena no iniciatīvu klāsta.

  David Martin (PSE), rakstiski. − Es vērtēju atzinīgi A. Lambsdorff ziņojumu, kas izklāsta ES prioritātes attiecībā uz ANO Ģenerālās asamblejas 63. sesiju. Es sevišķi atbalstu to, ka ir jāturpina virzīt šajā sanāksmē drosmīgo apņemšanos attiecībā uz Tūkstošgades attīstības mērķiem (TAM). ES Tūkstošgades attīstības mērķu darba kārtībai ir jārāda piemērs pasaulei, un mums ir jāpanāk, lai šim piemēram seko visa pārējā starptautiskā kopiena septembra ANO Ģenerālajā asamblejā. Es balsoju par šo ziņojumu.

  Erik Meijer (GUE/NGL), rakstiski. − Šodien A. Lambsdorff priekšlikums Eiropas Parlamenta ieteikumam Padomei par ES prioritātēm attiecībā uz ANO Ģenerālās asamblejas 63. sesiju tika pieņemts bez balsojuma plenārsēdē. Šī prakse, kas ir iespējama, pateicoties „90. pantam”, ir ne tikai ļoti apšaubāma, bet tā arī rada kļūdainu iespaidu, ka viss Eiropas Parlaments piekrīt šī ziņojuma saturam, kā tas šajā gadījumā noteikti nav. Mēs stingri noraidām ieteikumu, ka Lisabonas līguma pašreizējais statuss aicinātu „reorganizēt un paplašināt Padomes un Komisijas birojus Ņujorkā un Ženēvā, ņemot vērā lielākas pilnvaras un pienākumus, kas būs jāuzņemas ES pārstāvjiem, lai ratificētu Lisabonas līgumu”. Tas ir ne vien apvainojums tiem Īrijas balsotājiem, kuri referendumā ar plašu vairākumu noraidīja Lisabonas līgumu, tas ir arī mēģinājums interpretēt Lisabonas līgumu tā, ka tas „piešķirtu ES juridiskas personas statusu”, tādējādi izveidojot to par „supervalsti”.

  Cristiana Muscardini (UEN), rakstiski. − (IT) A. Lambsdorff ziņojums (un attiecīgais ieteikums) dod skaidru politisku signālu par Eiropas Savienības nozīmes stiprināšanu Apvienoto Nāciju Organizācijā; Komisiju un dalībvalstis kopā ņemot, Savienība nodrošina vairāk nekā 40 % no ANO finansējuma, bet līdz šim nav ieguvusi pretī nekādu politisko ietekmi vai ietekmes spēju.

Tomēr viena šī dokumenta daļa ir maldinoša un var kaitēt diskusijām Ņujorkā par Drošības padomes reformu. Uzsverot galīgo mērķi par ES pastāvīgo vietu kā tādu, ieteikums no dažādām apspriežamām iniciatīvām min vienīgi tā saukto „Visaptverošo procesu”, pasākumu, ko vada tās valstis, kas apņēmušās atbalstīt tikai vienu no daudzajiem iesniegtajiem priekšlikumiem, tas ir, to, kurā ir ierosināts palielināt pastāvīgo valsts locekļu skaitu. Šis priekšlikums, ko ir atbalstījusi mazāk kā viena trešdaļa no locekļiem, kopš paša sākuma ir šķitis strīdīgs un nelīdzsvarots, kā Ģenerālās Asamblejas priekšsēdētājs pats ir norādījis.

Kaut arī mēs uzsveram, ka mēs ļoti atzinīgi vērtējam to politisko uzmanību, ko Eiropas Parlaments pievērš, lai stiprinātu vispārējo Eiropas Savienības nozīmi Apvienoto Nāciju Organizācijā, mēs uzskatām, ka mūsu iebildumi un noraidījums attiecībā uz ieteikuma daļu par „Visaptverošu procesu” ir jāiekļauj protokolā.

  Pasqualina Napoletano (PSE), rakstiski. − (IT) Priekšsēdētāja kungs, es vēlētos paust labvēlīgu viedokli par A. Lambsdorff ziņojumu, kas vēlreiz uzsver Eiropas Parlamenta apņemšanos stiprināt Eiropas Savienības nozīmi Apvienoto Nāciju Organizācijā.

Es tomēr gribētu uzsvērt, ka par Drošības padomes reformas jautājumu šis ziņojums izvirza vērtējošu spriedumu, kas kaitē notiekošajām diskusijām Ņujorkā.

Konkrēti starp daudzajām iesniegtajām reformas izvēles iespējām ir minēts „Visaptverošs process” (Q punkts), proti, priekšlikums palielināt pastāvīgo valsts locekļu skaitu Drošības padomē.

Šo priekšlikumu līdz šim ir atbalstījusi mazāk kā viena trešdaļa no Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas dalībvalstīm.

Es tādēļ lūgtu jūs iekļaut protokolā manu iebildumu par šo ieteikuma iedaļu.

  Gianni Pittella (PSE), rakstiski. − (IT) A. Lambsdorff ziņojums sniedz skaidru politisku signālu par Eiropas Savienības veidola stiprināšanu Apvienoto Nāciju Organizācijā; kopā ar Komisiju un dalībvalstīm Savienība dod ANO vairāk par 40 % no tās finansējuma, bet līdz šim pretī nav guvusi nekādu politisku svaru vai ietekmes iespēju.

Viena dokumenta daļa ir maldinoša un aizspriedumaina attiecībā uz diskusijām, kas notiek Ņujorkā par Drošības padomes reformu. Uzsverot kā gala mērķi ES pastāvīgo vietu, ieteikums citē no dažādajām sarunu iniciatīvām tikai tā saukto „Visaptverošo procesu”, ko atbalsta valstis, kuras gribētu redzēt tikai vienu no daudzajiem iesniegtajiem priekšlikumiem, t.i., par pastāvīgo dalībvalstu locekļu skaita palielināšanu. Šis priekšlikums, ko ir atbalstījuši mazāk par vienu trešo daļu locekļu, kopš paša sākuma ir šķitis strīdīgs un nelīdzsvarots, kā Ģenerālās asamblejas priekšsēdētājs pats to ir norādījis.

Lai gan es gribu uzsvērt, ka es ļoti atzinīgi vērtēju politisko uzmanību, ko Eiropas Parlaments pievērš Eiropas Savienības vispārējā veidola stiprināšanai Apvienoto Nāciju Organizācijā, es uzskatu, ka mani iebildumi pret ieteikumu daļā par „Visaptverošo procesu” ir jāieprotokolē.

  Luís Queiró (PPE-DE), rakstiski. − (PT) Tas ir uztraucoši, ka jautājums par Apvienoto Nāciju Organizācijas reformu uzpeld tik regulāri. Reformas nepieciešamība ir tikusi atzīta vairākus gadus, bet tāpat arī tika atzīta neiespējamība šādu reformu veikt. Šis strupceļš ir nopietns divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tas padziļina faktorus, kas veicina organizācijas neveiksmes, un to ir visai daudz. Otrkārt, tas veicina tāda diskursa parādīšanos, kuru uztur un pamato alternatīvu nepieciešamība.

Sadarbības stiprināšana starp demokrātijām ir nenoliedzami vērtīga, veicināma ideja, lai gan tā neparedz vispārēju piederību Demokrātiju līgas projektam. Tomēr būtu arī prātīgi būt reālistiem. Tieši tāpēc ANO ir jāpielāgojas varas realitātēm, ne tik daudz leģitimitātes jautājuma dēļ, bet gan dzīvotspējas jautājuma dēļ.

Attiecībā uz Eiropas Savienības lomu mums jāatzīst, ka neviena valsts, kurai ir vieta Drošības padomē vai kas varētu tādu vietu iegūt, nepiekrīt tās aizstāšanai ar vienotu ES vietu.

Visbeidzot, mēs esam pārliecinājušies, ka jaunā Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību padome ne tuvu nav pārvarējusi savas priekšgājējas trūkumus.

  José Ignacio Salafranca Sánchez-Neyra (PPE-DE). − (ES) Attiecībā uz ieteikumiem ANO Ģenerālās asamblejas 63. sesijai, kura notiks septembrī Ņujorkā, Reglamenta 90. panta 4. punkts nosaka, ka ieteikums kopējās ārpolitikas un drošības politikas ietvaros, par kuru ir notikusi balsošana komitejā, tiek uzskatīts par pieņemtu un tiek iekļauts plenārsēdes darba kārtībā bez prasības plenārsēdei ratificēt tekstu un bez jebkādām debatēm un grozījumu procedūras.

Tāpēc, tā kā mēs esam apmierināti praktiski ar visu dokumentu, izņemot vienu punktu, mana grupa gribētu izteikt savu atzinumu par punktu, kas attiecas uz seksuālās un reproduktīvās veselības dienestiem. Šis koncepts, kas ir nedaudz neskaidrs, skar jautājumus, kas lielā mērā ir individuālās sirdsapziņas un morāles lieta, un mēs uzskatām, ka tiem NAV jākļūst par pamatu jebkādam šī Parlamenta paziņojumam, it sevišķi sakarā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas jauno sesiju. Mūsu grupa pieprasīja atsevišķu balsojumu AFET komitejā un balsoja pret to iepriekš minēto iemeslu dēļ.

  Konrad Szymański (UEN), rakstiski. − A. Lambsdorff ziņojums un ieteikumi politiski ir īpaši svarīgi, jo tie veicina spēcīgāku Eiropas Savienības klātbūtni Apvienoto Nāciju Organizācijā. Būtu labi atcerēties, ka, lai gan Komisija un dalībvalstis nodrošina vairāk nekā 40 % no ANO budžeta, ES iespaids un ietekme Apvienoto Nāciju Organizācijā vēl arvien ir daudz vājāka, nekā tai vajadzētu būt.

Tomēr ziņojuma teksts satur maldinošu daļu par diskusijām, kas pašlaik notiek Ņujorkā par Drošības padomes reformu. Lai gan ieteikums apliecina ilgtermiņa mērķi par pastāvīgu vietu Eiropas Savienībai, tas citē tikai vienu no daudziem citiem iesniegtajiem priekšlikumiem, tā saucamo visaptverošo procesu. Ir labi zināms, ka šis priekšlikums ir izrādījies ļoti strīdīgs un ir ieguvis tikai mazāk nekā vienas trešās daļas ANO locekļu piekrišanu, kā to atzīmēja Ģenerālās asamblejas priekšsēdētājs.

Tāpēc, kaut arī paužot stingru atzinību šī Eiropas Parlamenta ieteikuma vispārējam saturam un struktūrai, es uzskatu par nepieciešamu uzsvērt mūsu skaidri izteikto atturību un iebildumus pret to daļu, kurā ir minēts „visaptverošais process”.

  Marcello Vernola (PPE-DE), rakstiski. − (IT) A. Lambsdorff ziņojums (un ar to saistītais ieteikums) sniedz skaidru politisku signālu par Eiropas Savienības veidola stiprināšanu Apvienoto Nāciju Organizācijā; kopā ar Komisiju un dalībvalstīm Savienība dod ANO vairāk nekā 40 % no tās finansējuma, bet līdz šim pretī nav guvusi nekādu politisku svaru vai ietekmes iespēju.

Viena dokumenta daļa ir maldinoša un aizspriedumaina attiecībā uz diskusijām, kas notiek Ņujorkā par Drošības padomes reformu. Uzsverot kā gala mērķi ES pastāvīgo vietu kā tādu, ieteikums no dažādajām sarunu iniciatīvām citē tikai tā saukto Visaptverošo procesu, kas ir pasākums, ko vada valstis, kas apņēmušās atbalstīt tikai vienu no daudzajiem iesniegtajiem priekšlikumiem, t.i., par pastāvīgo dalībvalstu locekļu skaita palielināšanu. Šis priekšlikums, ko ir atbalstījuši mazāk nekā viena trešā daļa locekļu, kopš paša sākuma ir šķitis strīdīgs un nelīdzsvarots, kā Ģenerālās asamblejas priekšsēdētājs pats to ir norādījis.

Lai gan es gribu uzsvērt, ka es ļoti atzinīgi vērtēju politisko uzmanību, ko Eiropas Parlaments pievērš Eiropas Savienības vispārējā veidola stiprināšanai Apvienoto Nāciju Organizācijā, es uzskatu, ka mani iebildumi pret ieteikumu daļā par „Visaptverošo procesu” ir jāieprotokolē.

  Bernard Wojciechowski (IND/DEM), rakstiski. − (PL) Es esmu ļoti gandarīts, ka Eiropas Parlaments šodien ir skatījis jautājumu par Eiropas Savienības prioritātēm nākamajai ANO sanāksmei. Referenta priekšlikumā ir minēts tas, ka ANO domā par „jaunu iestāžu izveidi, citu iestāžu radikālu pārveidi, izmaiņām operāciju vadībā uz zemes, palīdzības sniegšanas reorganizēšanu un būtisku sekretariāta reformu”. Tas ir ārkārtīgi svarīgi.

Tomēr mēs nedrīkstam aizmirst, ka visu šo pasākumu nolūks ir cilvēks un cilvēktiesības, kuru pamatā ir cilvēka cieņa. Pāvests Jānis Pāvils II runāja par to pirms dažiem gadiem ANO forumā, teikdams, ka pirmais sistemātiska drauda veids cilvēktiesībām ir saistīts ar materiālo labumu sadales jomu, kas bieži ir netaisna; ka otrs drauda veids saistās ar dažādām netaisnības formām gara jomā un ka ir iespējams darīt ļaunu personai tās iekšējā attieksmē pret patiesību, tās sirdsapziņā, jomā, ko sauc par pilsoņu tiesībām, kas visiem pienākas bez diskriminācijas pēc izcelsmes, rases, dzimuma, tautības, reliģijas vai politiskās pārliecības. Manuprāt, viņa vārdiem ir jābūt par ceļrādi Apvienoto Nāciju Organizācijas darbībām.

- Ieteikums otrajam lasījumam: Paolo Costa (A6-0223/2008)

  Pedro Guerreiro (GUE/NGL), rakstiski. − (PT) Pašreizējais priekšlikums ir daļa no paketes (līdzās priekšlikumiem direktīvām par savietojamību un Eiropas Dzelzceļa aģentūru), kas tiecas pēc „brīvas lokomotīvju kustības veicināšanas visā ES” kā Eiropas Savienības dzelzceļa transporta liberalizācijas sastāvdaļas.

Pirms aplūkot jebkādus citus apsvērumus, mums tāpēc ir jāuzsver, ka šīs direktīvas galvenais mērķis ir novākt visus šķēršļus dzelzceļa transporta liberalizēšanai, saskaņojot dzelzceļa drošības tiesību aktus katrā valstī.

Nav šaubu, ka katrā valstī ir jāpieņem un jāpiemēro visaugstākie standarti dzelzceļa drošības regulēšanai. Tomēr mums ir jāatceras, ka dzelzceļa liberalizēšana un privatizācija dažās valstīs tika apšaubīta, piemēram, Apvienotajā Karalistē, pēc tam, kad pakalpojumu pasliktināšanās un citas nopietnas izmaiņas lika vēlreiz pārdomāt uzbrukumu šim sabiedriskajam pakalpojuma veidam.

Es uzsveru, ka dzelzceļa drošības tiesību aktu saskaņošana Kopienas līmenī nekad nedrīkst ne apdraudēt visprogresīvākos tiesību aktus, kas izstrādāti katrā valstī, ne arī atņemt katras valsts tiesības paturēt šādus tiesību aktus.

  Jörg Leichtfried (PSE), rakstiski. − (DE) Es balsoju par Paolo Costa ziņojumu attiecībā uz grozījumiem Direktīvā 2004/49/EK par drošību Kopienas dzelzceļos.

Drošība Eiropas dzelzceļu tīklā nav sasniedzama bez kopējiem mērķiem un kopējas rīcības, kas ir iemesls, kāpēc es ļoti atzinīgi vērtēju dzelzceļa paketi. Viens no galvenajiem aspektiem ir dzelzceļa transportlīdzekļu licencēšana; saskaņā ar ražotājiem un dzelzceļa operatoriem pašreizējās licencēšanas prasības, ko noteikušas kompetentās iestādes, tehniski ir maz pamatotas. Ar dzelzceļa sistēmu savietojamību saistītās direktīvas arī ir jākonsolidē un jāapvieno.

Vēl labi ir tas, ka jaunais tiesību akta priekšlikums sniedz skaidrus noteikumus par transportlīdzekļu apkopi. Tāpēc nākamais solis ir Komisijas lēmums par labu saistošai regulatīvai apkopes sistēmai.

  David Martin (PSE), rakstiski. − Es balsojumā atbalstīju P. Costa ziņojumu „Drošība Kopienas dzelzceļos”. Referenta ieteikumi palīdzēs sakārtot tiesību aktus un veicināt vilcienu brīvu kustību visā ES. Šie ieteikumi mazinās birokrātiju, un tiem jāstimulē dzelzceļa transporta attīstība Eiropā.

  Luís Queiró (PPE-DE), rakstiski. − (PT) Ir būtiski saskaņot nacionālās drošības procedūras dalībvalstīs. Šis jautājums sniedz vēl vienu piemēru tam, cik svarīgi ir veikt ieguldījumus dzelzceļa transportā. Ja mēs gribam ilgtspējīgu Eiropas transporta sistēmas attīstību un ja mēs gatavojamies sasniegt mērķus un ievērot solījumus, ko devām pilsoņiem un arī starptautiskā līmenī pēdējo gadu laikā, mums ir jāinvestē dzelzceļos un jāgarantē Eiropas transporta sistēmas savietojamība.

Pasākumu vienkāršošana un savstarpējas atzīšanas principa ieviešana ir šī ziņojuma pamatpunkti. Cits ļoti svarīgs punkts ir stingrāku apmācības un sertificēšanas prasību piemērošana visām ieinteresētajām un atbildīgajām pusēm Kopienas dzelzceļa tirgū, sākot ar dzelzceļa sabiedrībām un beidzot ar infrastruktūras vadītājiem.

Es domāju, ka šis ziņojums ir vēl viens pozitīvs solis mūsu virzībā uz daudzveidību kā Eiropas transporta politikas galveno asi.

  Peter Skinner (PSE), rakstiski. − Es balsoju, lai atbrīvotu dzelzceļus, kam ir kultūrvēsturiska mantojuma nozīme, no šīs direktīvas prasībām. Tas atspoguļo, cik augstu es vērtēju to neatkārtojamo un īpašo, ko šīs sabiedrības pārstāv. Ja šīm sabiedrībām būtu bijis jāpakļaujas šīs direktīvas noteikumiem, tas nozīmētu virkni nospiedošu izmaksu šīm galvenokārt brīvprātīgu ziedojumu organizācijām. Tādi dzelzceļi kā Romney, Hythe un Dymchurch dzelzceļš, un Kentas un Austrumsaseksas Vieglais dzelzceļš (kurā es esmu mūža biedrs) ir daļa no tūrisma industrijas vēsturiskā pamata Anglijas dienvidaustrumos un visā ES. Kauns, ka daži šajā Parlamentā, kas grib būt „nacionāli” tendēti, nevarēja atbalstīt šo atbrīvojumu.

  Bernard Wojciechowski (IND/DEM), rakstiski. − (PL) Kopēja dzelzceļa tirgus radīšana transporta pakalpojumiem prasa izmaiņas esošajās regulās. Dalībvalstis ir attīstījušas pašas savus drošības standartus valsts maršrutiem, pamatojoties uz valsts tehniskajām un darbības režīma koncepcijām. Īpaši svarīgi ir radīt līdzvērtīgas regulatīvās struktūras dalībvalstīs, kopējus drošības regulu tekstus, vienādus dzelzceļa sabiedrību drošības sertifikātus, līdzīgu atbildību un kompetences drošības iestādēm un saistībā ar dzelzceļa negadījumu izmeklēšanas procedūrām.

Ir jārada neatkarīgas iestādes dzelzceļa regulēšanai un pārraudzībai katrā dalībvalstī. Lai nodrošinātu atbilstošu sadarbību šo iestāžu starpā ES līmenī, tām ir jāpiešķir vienādas pakāpes minimālie obligātie uzdevumi un atbildības.

Sabiedriskās drošības un kārtības aizsardzībai, kurā ietilpst kārtības uzturēšana dzelzceļa satiksmē, kas domāta sabiedriskai lietošanai, ir jābūt vienam no pamatuzdevumiem, par ko ES ir atbildīga.

- Ieteikums otrajam lasījumam: Paolo Costa (A6-0210/2008)

  Glyn Ford (PSE), rakstiski. − Es atbalstīju visus grozījumus Transporta un tūrisma komitejas ziņojumam par grozījumu Regulai (EK) Nr. 881/2004 par Eiropas Dzelzceļa aģentūras izveidošanu.

Apvienotajā Karalistē mēs esam piedzīvojuši pasažieru skaita pieaugumu vilcienos par vairāk nekā vienu piekto daļu. Īsā laika periodā tas ir radījis milzīgas grūtības, jo pārpildītie vilcieni ir izsaukuši milzīgus sastrēgumus, un pasažieri dažos reģionos — arī manā, dienvidrietumu Anglijas reģionā — ir dusmojušies un protestējuši pret ritošā sastāva pārvietošanos pa visu valsti. Tajā pašā laikā notiek kampaņas sen slēgtu staciju un līniju atvēršanai, lai spētu apmierināt pieprasījumu un vajadzību samazināt oglekļa izplūdes, piemēram, kampaņa Radstokā, Somersetā.

Ilgākā laika periodā jauni ritošā sastāva pasūtījumi atvieglos krīzi, bet, ja gribam, lai Eiropas dzelzceļi turpina zelt un plaukt, mums ir vajadzīga nedaudz stratēģiska domāšana, ko, cerams, Eiropas Dzelzceļa aģentūra varēs nodrošināt.

  Pedro Guerreiro (GUE/NGL), rakstiski. − (PT) Pašreizējais priekšlikums ir pasākumu paketes sastāvdaļa (līdzās priekšlikumiem direktīvām par savietojamību un drošību), lai liberalizētu dzelzceļa transportu Eiropas Savienībā, kur „aģentūra” uzņemas centrālo „regulatora” lomu.

Šī politika veicinās pakāpenisku dzelzceļa transporta kā sabiedriska pakalpojuma pasliktināšanos un atdos rentablākos maršrutus privātiem uzņēmumiem privatizēšanai (valsts un privātā partnerība) uz sabiedrības nodokļu maksātāju rēķina un neatkarīgi no katras valsts un tās cilvēku interesēm un vajadzībām.

Portugālē, kā to ir rādījis laiks, šīs politikas īstenošana ir novedusi pie sabiedrisko pakalpojumu pasliktināšanās, ierobežotas mobilitātes un augstākām biļešu cenām. Tas ir beidzies ar simtiem kilometru dzelzceļa līniju slēgšanu, staciju slēgšanu, pasažieru skaita un pakalpojuma kvalitātes samazināšanos, nodarbināto strādnieku skaita samazināšanos dzelzceļa nozarē un apdraudējumu viņu algām un darba tiesībām.

Dzelzceļa nozarei ir stratēģiska nozīme sociāli ekonomiskajā attīstībā. Mums ir vajadzīga politika, kas veicina sabiedriskā dzelzceļa transporta sistēmu attīstību un uzlabošanu mūsu valstīs.

  Jörg Leichtfried (PSE), rakstiski. − (DE) Es balsoju par Paolo Costa ziņojumu par grozījumu Regulai (EK) Nr. 881/2004, ar ko izveido Eiropas Dzelzceļa aģentūru.

Tehniskā un tiesiskā pamata uzlabošana Kopienas dzelzceļiem kā trešās dzelzceļa paketes sastāvdaļa ir būtiska un apsveicama attīstība, kurā ietilpst pasākumi Eiropas Dzelzceļa aģentūras stiprināšanai. Aģentūrai kā centrālajai iestādei ir jānodrošina, ka visā Eiropā tiek īstenota vienota stratēģija. Īpaša nozīme šajā ziņā tiek piešķirta turpmākai Eiropas Dzelzceļa satiksmes vadības sistēmas attīstībai, kuras savietojamība un atbilstība ir jānodrošina par katru cenu.

EK pārbaudes procedūras radīšana ir tam piemērots līdzeklis, bet tā efektivitāte būs atkarīga no spēcīgas un prasmīgas Eiropas Dzelzceļa aģentūras. Šī iemesla dēļ es atbalstu aģentūras turpmāku attīstību, kā to ierosina referents.

  David Martin (PSE), rakstiski. − Paolo Costa ziņojums par Eiropas Dzelzceļa aģentūras izveidi pamatoti atbalsta prasību par Eiropas Dzelzceļa satiksmes vadības sistēmu, kas sastāv no visattīstītākās dzelzceļa drošības tehnoloģijas. Es atbalstu šo iniciatīvu, kas tandēmā ar ziņojumu „Kopienas dzelzceļu drošība” dos iespēju radīt vienotāku Eiropas dzelzceļa tīklu. Es balsoju par šo ziņojumu.

  Robert Navarro (PSE), rakstiski. - (FR) Jautājums par sliežu savietojamību ir kritiski svarīgs Eiropas dzelzceļu attīstībai un panākumiem. Tāpēc es esmu ļoti gandarīts, ka mums ir bijusi iespēja panākt kompromisu Kopienas tiesību aktu uzlabošanas interesēs šajā jomā. Lai gan es balsoju par referenta Paolo Costa ierosinātajiem priekšlikumiem, es apzinos arī šī kompromisa robežas. Desmit gadi, lai panāktu visa veida ritošā sastāva sertificēšanu, ir ievērojami ilgs laiks. Runājot par Eiropas Dzelzceļa aģentūras lomu, tai būtu jābūt daudz būtiskākai, īpaši attiecībā uz Eiropas Dzelzceļa satiksmes vadības sistēmas (EDSVS) attīstību un ieviešanu. Dalībvalstis nolēma citādi, baidoties pieredzēt, ka dzelzceļa aģentūras un citas valsts iestādes — tiesa, jaunizveidotas — būs lemtas neveiksmei. Tomēr, ja mēs tagad esam šajā situācijā, tad tas ir tāpēc, ka 2004. gadā tām nebija drosmes dot īstu impulsu Eiropas dzelzceļiem. Tā, lūk, risinās Eiropas integrācija: rāvieniem un grūdieniem, un sīkiem solīšiem. Tomēr, ja mēs pieņemam šo piesardzīgo pieeju, mēs, iespējams, zaudēsim dažas izdevības, tāpēc es ceru, ka dalībvalstis piedalīsies šajā spēlē, nelokāmi ievērojot to, ko tās pašas ir ierosinājušas.

- Ieteikums otrajam lasījumam: Arūnas Degutis (A6-0264/2008)

  Pedro Guerreiro (GUE/NGL), rakstiski. − (PT) Atkārtoti apliecinot mūsu kritiku par tās galveno mērķi, tas ir, gaisa satiksmes kā sabiedriska pakalpojuma liberalizāciju Eiropas Savienībā, mēs gribam atgādināt jums to, uz ko norādījām jau pirms gada. Tas ir mēģinājums:

- slēpt to, ka liberalizācijai bija negatīva ietekme uz nodarbinātību un darba apstākļiem; ir jāizvērtē tās iespaids uz drošību un flotes kvalitātes uzturēšanu;

- pilnībā izvairīties no strādājošo tiesību ievērošanas un izvairīties pieminēt to, ka:

a) līgumus un darba apstākļus ekipāžai regulēs tās valsts tiesību akti, kolektīvie līgumi un attiecīgās tiesības, kurā darbinieki parasti veic savu darbu vai no kuras uzsāk un kurā atgriežas pēc darba, pat ja viņi atrodas pagaidu norīkojumā citā valstī;

b) „Kopienas” gaisa satiksmes darbiniekiem, kas sniedz pakalpojumus no operatīvās bāzes, kura izvietota ārpus dalībvalstu teritorijas, tiks piemērota tās valsts sociālā likumdošana un kolektīvie līgumi, kurā atrodas operatora galvenais birojs;

tiks garantēta strādājošo organizāciju pārstāvja dalība lēmumos, kas tiek pieņemti par gaisa satiksmes nozari.

  Małgorzata Handzlik (PPE-DE), rakstiski. − (PL) Regula, ko Eiropas Parlaments ir pieņēmis, maina likumdošanu, kas regulē gaisa satiksmes nosacījumus Eiropas Savienībā, par labu kā gaisa pārvadātājiem, tā pasažieriem. Regula ir svarīga iekšējā tirgus pareizai funkcionēšanai. Tā rada konkurencei labvēlīgāku vidi Eiropas pārvadātāju darbībai, kas cīnās ar saviem starptautiskajiem konkurentiem.

Ar to tiks noteikti vienādi nosacījumi darbības licenču izsniegšanai un to anulēšanai, kam ir jālikvidē konkurences izkropļojumi, kas pašlaik pārsvarā valda tirgū un ko bez dažādiem citiem faktoriem rada atšķirīgi noteikumi attiecībā uz prasībām par darbības licencēm, diskriminācija pret atsevišķiem ES pārvadātājiem viņu valsts piederības dēļ vai arī diskriminācija, apkalpojot maršrutus uz trešām valstīm.

Tomēr vislielākais ieguvējs no ieviestajām izmaiņām būs patērētājs. Padarot par obligātu visu nodokļu un papildu maksājumu iekļaušanu lidojuma biļetes cenā, būs lielāka cenu pārredzamība un atbalsts principam veikt papildu maksājumus brīvprātīgi. Tas pieliks punktu arī patērētāju pienākumam maksāt augstākus tarifus un ļaus patērētājiem izmantot informāciju lēmumu pieņemšanai. Turklāt, atbrīvojoties no finansiāli šaubīgām aviosabiedrībām, pasažieri būs brīvi no riska, ko rada iespēja, ka viņu pārvadātājs bankrotē.

  Jörg Leichtfried (PSE), rakstiski. − (DE) Es balsoju par Arūnas Degutis ziņojumu par kopīgiem noteikumiem gaisa pārvadājumu pakalpojumu sniegšanai Kopienā.

Priekšlikumi esošo tiesību aktu stiprināšanai un uzlabošanai ir jāatbalsta, it īpaši attiecībā uz lidojuma izmaksu pārredzamību. Pasažieriem ir tiesības saņemt savu lidojuma biļešu cenu izvērstu aprēķinu. Jaunais instruments padarīs biļešu cenas pārredzamākas un saprotamākas. Šādā veidā Eiropas Savienība rīkojas, lai cīnītos pret maldinošu reklāmu un radītu vienlīdzīgus konkurences apstākļus, kuru pamatā ir kvalitāte, nevis šķietama darījuma pievilcība, īpaši internetā.

Pasākumi, lai nodrošinātu atbilstošu dzīves un darba apstākļu ievērošanu, ir vēl viens uzlabojums, ko dod jaunais instruments, sniedzot darbiniekiem labākas garantijas un vienādus darba apstākļus. Kopīgie noteikumi nodrošinās patērētāju un darbinieku tiesības un garantēs nepieciešamo pārredzamību un informācijas saņemšanu no Kopienas gaisa pārvadātājiem.

  Bogusław Liberadzki (PSE), rakstiski. − (PL) Es piekrītu referenta uzskatam attiecībā uz Padomes kopīgās nostājas pieņemšanu bez grozījumiem. Es arī domāju, ka šī regula stiprina un uzlabo esošos tiesību aktus attiecībā uz darbības licenču pārraudzīšanu, gaisa kuģu iznomāšanu, gaisa satiksmes sadali un cenu pārredzamību.

  David Martin (PSE), rakstiski. − Arūnas Degutis ziņojums par noteikumiem gaisa satiksmes pakalpojumu sniegšanā Kopienā nodrošinās to, ka cena, ko jūs redzat par lidojumiem, ir tā pati, ko jūs maksājat. Galīgajām lidojuma cenām tagad ir jāietver maksa par lidojumu, nodokļi, lidostas nodevas un citi maksājumi. Tā ir pozitīva virzība pretī lielākai pārredzamībai aviācijas nozarē un patērētāja aizsardzībai. Gaisa satiksmes pakalpojumu nozares darbinieki arī jutīs lielāku sociālo aizsardzību saskaņā ar ziņojuma priekšlikumiem. Tāpēc es balsoju par šī ziņojuma ieteikumiem.

  James Nicholson (PPE-DE), rakstiski. − Es pilnībā atbalstu šo ziņojumu, kas izbeigs netaisno praksi, kad aviosabiedrības reklamēja lidojuma cenas, no kurām bija svītroti nodokļi, nodevas un daudz dažādu citu papildu maksu. Pašreizējā situācija ļauj aviosabiedrībām nesodīti reklamēt maldinošas maksas par lidojumu, kas gluži vienkārši izrādās nepatiesas.

Rezultātā ir nopietni trūkumi cenu pārredzamībā attiecībā uz gaisa satiksmes izcenojumiem, kas kropļo konkurenci un ietekmē patērētāja spēju pieņemt informētu lēmumu. Daudzos gadījumos cilvēki beigu beigās samaksā daudz vairāk, nekā viņi sākotnēji domāja, jo reklamētajām cenām maz kopīga ar galīgo cenu.

Komisija un Parlaments ir strādājuši kopā, lai nodrošinātu, ka tas mainīsies. Šis ziņojums nozīmēs, ka lidojumu maksas ir jāreklamē vienkārši un skaidri, ietverot visus nodokļus un papildu maksājumus. Eiropas Savienības „apvērsums”, kas vērsts pret šo praksi, ir labas ziņas patērētājam.

- Ziņojums: Christoph Konrad (A6-0240/2008)

  Małgorzata Handzlik (PPE-DE), rakstiski. − (PL) Statistikas datus plaši izmanto ne tikai uzņēmumi vai iestādes, kas ir saistīti ar ekonomiku. Tiem ir svarīga nozīme plānošanā vai tirgus tendenču uzraudzīšanā. Šī iemesla dēļ ir svarīgi, lai rādītājiem, kurus izmanto šo datu vākšanā, var uzticēties, un tiem pareizi jāatspoguļo realitāte un tirgus izmaiņas. Esošie rādītāji ir jāpārskata, bet jādomā arī par jaunām jomām datu vākšanā.

Nepieciešamība modernizēt mūsu statistiku izriet arī no dažādu sistēmu un dažādas statistikas prakses pastāvēšanas dalībvalstīs, kas bieži apgrūtina datu salīdzināmību visā Eiropas Savienībā.

Protams, izmaiņām šajā jomā nav jāpalielina datu sniegšanas slogs uzņēmumiem, īpaši maziem un vidēja lieluma uzņēmumiem. Sarežģītajai pieejai, kas ir izmantota Eiropas uzņēmumu un tirdzniecības statistikas modernizēšanas programmā, ir jāveicina racionalizācija, kā arī metožu koordinēšana, kuras izmanto statistikas datu iegūšanai no dažādiem avotiem, un, vēl jo svarīgāk, nozīmēs to, ka uzņēmumiem nebūs jāsniedz vieni un tie paši dati dažādām iestādēm, kas ir iesaistītas datu vākšanā.

Es uzskatu, ka Eiropas uzņēmumu un tirdzniecības statistikas modernizēšanas programma ir labs solis pretī administratīvā sloga mazināšanai uzņēmējiem, kas palīdzēs panākt mērķi, ko izvirzījusi Eiropas Komisija - samazināt šo slogu par 25 % līdz 2012. gadam.

  David Martin (PSE), rakstiski. − Es atbalstu C. Konrad ziņojumu par Eiropas uzņēmumu un tirdzniecības statistikas modernizēšanas programmu. Ziņojums mēģina dot ieguldījumu statistiskas veidošanas efektivitātes uzlabošanā, lai var apmierināt jaunas prasības, bet pienākumu slogs uzņēmumiem tiek samazināts. Es balsoju par šo ziņojumu.

- Ziņojums: Johannes Blokland (A6-0244/2008)

  Bernard Wojciechowski (IND/DEM), rakstiski. − (PL) Es esmu par šo ziņojumu. Baterijas un akumulatori, kas neatbilst Direktīvas 2006/66/EK prasībām, ir jāizņem no apgrozības un nedrīkst nonākt pārdošanā. Komisija nolēma, ka baterijas, kas atbilst esošajiem noteikumiem, kas ir noteikti Eiropas Savienības tirgum pirms 2008. gada 26. septembra, netiks izņemtas. Es uzskatu, ka tas ir ļoti saprātīgs risinājums.

Bateriju, kas neatbilst prasībām, izņemšanas rezultātā palielināsies atkritumi. Es uzskatu, ka visvienkāršākais un labākais veids, kā rīkoties šajā situācijā, ir pievienot šīm baterijām un akumulatoriem uzlīmes ar paziņojumu, ka tie neatbilst ES noteikumiem.

- Ziņojums: Miroslav Ouzkż (A6-0135/2008)

  David Martin (PSE), rakstiski. − Līdz ar M.  Ouzkż ziņojumu divu vielu — 2-(2-metoksietoksi)etanola (DEGME) un 2-(2-butoksietoksi)etanola (DEGBE) — izmantošana būs lielā mērā ierobežota un dažos gadījumos aizliegta produktos, kas tiek pārdoti iedzīvotājiem. Ziņojuma ieteikumi uzlabo patērētāja aizsardzību, un es balsoju par šo ziņojumu.

  Bernard Wojciechowski (IND/DEM), rakstiski. − (PL) Toksiskas vielas, ko satur produkti, kas tiek izmantoti tīrīšanai, skalošanai un dezinfekcijai, kā arī krāsās un šķīdinātājos, var radīt risku cilvēka veselībai, kairinot elpošanas ceļus un acis un izsaucot alerģiju.

Ierobežojumi tirdzniecībā ar produktiem, kas nepilda noteiktos drošības standartus, varētu ievērojami palīdzēt aizsargāt mūsu veselību un vidi. Lielākā daļa šo produktu lietošana var būt kaitīga, izsaucot dažādus nepatīkamus simptomus. Tie var būt kaitīgi arī videi, nonākot ekosistēmā. Vietās, kur tie piesārņo augsni vai ūdens avotus, bieži ir neiespējami paredzēt, kādi būs rezultāti.

MEE un BEE līmeņu ierobežošana dažāda veida mazgāšanas vai tīrīšanas līdzekļos ir ļoti pozitīvs solis, un šī iemesla dēļ es uzskatu, ka Eiropas Savienībai ir jāpieliek visas pūles un apņēmība, lai izvāktu šīs neveselīgās vielas no mūsu dzīves un vides.

- Ziņojums: Atanas Paparizov (A6-0253/2008)

  Ilda Figueiredo (GUE/NGL), rakstiski. − (PT) Mēs balsojām pret šo ziņojumu, jo tas ir gāzes tirgus liberalizācijas paketes sastāvdaļa un nepārprotami atbalsta pasākumus, lai pēc iespējas ātrāk pabeigtu iekšējā tirgus izveidi, pat ja tas kopumā neapstiprina Eiropas Komisijas ierosinātos instrumentus un regulas.

Ir daži interesanti kritiski vērojumi, kas vērsti uz iesniegtajiem ietekmes novērtējumiem, nespēju dažkārt ievērot subsidiaritātes principu, kā arī nekonsekvento pilnvaru sadali Eiropas struktūru starpā.

Tomēr ziņojumā izraudzītā līnija ir veicināt uzņēmumu piekļuvi dabasgāzes pārvades tīklam, tas ir, veicināt visa, kas palicis pāri no valsts sektora, privatizāciju un likt tam kalpot ekonomisko grupējumu stratēģijai, kuri vēlas ienākt tirgū.

  David Martin (PSE), rakstiski. − Atanas Paparizov ziņojums par piekļuves nosacījumiem dabasgāzes pārvades tīkliem veicinās ES iekšējā dabasgāzes tirgus integrāciju. Ziņojums risina pārrobežu jautājumus starp dalībvalstīm un palielinās regulatīvo pārskatāmību Eiropas līmenī. ES ir svarīgi darboties dabasgāzes iekšējā tirgus virzienā, un es balsoju par atbalstu šim ziņojumam.

  José Albino Silva Peneda (PPE-DE), rakstiski. − (PT) Šis ziņojums pelna manu un visu to manu kolēģu balsojumu „par”, kuri uzskata, ka trešās enerģētikas paketes īstenošanas kvalitāte ir atkarīga no efektīva un nevis tikai kosmētiska dabasgāzes tirdzniecības regulējuma.

Es atzinīgi vērtēju vēlēšanos radīt nosacījumus, lai palielinātu ieguldījumus gāzes tīklos. Tas pats par sevi dos iespēju palielināt konkurētspēju un konkurenci nozarē.

Es atzinīgi vērtēju centienus, kas virzīti uz efektīvu dabasgāzes tirgu liberalizēšanu un trešo pušu piekļuvi tīklam, kas paaugstinās pārredzamības līmeni.

Visbeidzot es atzinīgi vērtēju no šā dokumenta izrietošo gatavību īstenot dzīvē Eiropas pilsoņu vēlmi redzēt labāk pārredzamu un mazāk monopolizētu enerģētikas tirgu.

Trešajai enerģētikas paketei tāpat kā mūsu Eiropas līdzpilsoņiem ir vajadzīgs, lai šis ziņojums tiek pieņemts.

- Ziņojums: Romano Maria La Russa (A6-0257/2008)

  John Attard-Montalto (PSE), rakstiski. − Nostāja, ko esmu pieņēmis, atspoguļo manu uzskatu attiecībā uz dabasgāzes nozīmi un tās pieejamību patērētājiem par viszemāko iespējamo cenu. Gāzes cauruļvads savienos Lībiju ar Sicīliju. Tas ies netālu garām Maltai, tādējādi manai valstij, lai gūtu labumu, būs vai nu jāpievienojas cauruļvadam vai, kā ir ticis ierosināts, būs vajadzīgs cauruļvads no Sicīlijas uz Maltu. Manā valstī nav liela vietējā tirgus, un patēriņš tajā svārstās starp 16 un 18 miljoniem vienību gadā. Ja gadījumā dabasgāzes izmantošana kļūs plašāka, tas, bez šaubām, grozīs enerģētikas politiku gan Maltā, gan Gozo. Tas var notikt, ja gāzi lieto pašas enerģijas ražošanai. Pirms kādiem 15 gadiem es vērsu toreizējās nacionālistu valdības uzmanību uz to, cik svarīgas mums ir ar gāzi darbināmas elektrostacijas.

Valdība nepievērsa tam nekādu uzmanību un galu galā ierīkoja tikai vienu mazu ar gāzi darbināmu elektrostaciju kā esošās pagarinājumu. Tā kā attālumi Maltā ir mazi, gāzi ir iespējams izmantot arī privātu un komerciālu transportlīdzekļu dzinējos. Transportlīdzekļu dzinēju pārveidošana nav problēma. Gāze ir arī daudz lētāka un daudz tīrāka nekā benzīns vai dīzeļdegviela. Bet valdība ar tās aģentūru EneMalta pat nav padomājusi par infrastruktūru, kas nepieciešama tās sadalei.

  Athanasios Pafilis (GUE/NGL), rakstiski. - (EL) Priekšlikums direktīvai par iekšējo gāzes tirgu ir „trešās enerģētikas paketes” sastāvdaļa, kas pabeidz dabasgāzes piegādes pakalpojumu privatizāciju.

Priekšlikums direktīvai un ziņojums izvirza mērķi izskaust augsta līmeņa centralizāciju, kura vēl pastāv noteiktās valstīs, lai pabeigtu ES monopolu iekļūšanu tirgū, tādējādi paātrinot liberalizācijas īstenošanu, vienlaikus arī uzliekot sankcijas dalībvalstīm, kas vēl nav pilnībā to īstenojušas.

Paketē ir divi galvenie punkti: īpašumtiesību nošķiršana gāzes piegādes darbībām no gāzes pārvades un uzkrāšanas darbībām, lai kapitāls var efektīvi izmantot sabiedrisko infrastruktūru tās gāzes ražošanai, uzglabāšanai un pārvadāšanai, kura paliek dalībvalstīs. Tā saucamo neatkarīgo regulatīvo iestāžu nostiprināšana, kuras nolūks ir izskaust katru iespēju dalībvalstij veikt nacionālu pielāgošanu vai valsts intervenciju, garantē pilnīgu neaizskaramību uzņēmēju grupējumiem, kuri laupīs gāzes nozarē.

Šī ES politika nesīs darbiniekiem tikpat šausminošus rezultātus kā citu enerģētikas nozaru privatizācijā: augstākas cenas un sliktāku pakalpojumu kvalitāti. Cīņa pret monopolu interesēm mainīt šo politiku ir vienīgais veids, kā apmierināt strādnieku ģimeņu pašreizējās vajadzības.

  José Albino Silva Peneda (PPE-DE), rakstiski. − (PT) Šis pasākums nepārprotami pierāda mūsu kopējo gatavību panākt enerģētikas tirgus liberalizācijas mērķi. Es tāpēc balsoju par to.

Es uzskatu, ka dabasgāzes ražošanas un pārvades infrastruktūras aktīvu īpašumtiesību nošķiršana ir nepieciešams, bet ne per se pietiekams nosacījums.

Tāpēc jārūpējas par nepieciešamo nosacījumu radīšanu, lai veicinātu starptautiskus ieguldījumus tīkla infrastruktūrā.

Tāpēc jārūpējas par vienlīdzīgas attieksmes pieprasīšanu trešām valstīm, kuras gatavojas investēt Eiropas enerģētikas tirgū.

Tāpēc jārūpējas par labāku koordināciju valstu enerģētikas nozares regulatoru starpā.

Šis pasākums padarīs tirgu konkurētspējīgu un tāpēc ir patērētāju interesēs, kuri būs ieguvēji no jaunajiem noteikumiem veselīgākam, brīvākam un pārredzamākam enerģētikas tirgum.

- Ziņojums: Jean Lambert (A6-0251/2008)

  Carl Schlyter (Verts/ALE), rakstiski. − (SV) Es balsoju par šo ziņojumu, jo tas atvieglos dzīvi cilvēkiem, kas maina dzīvesvietu un ceļo no vienas dalībvalsts uz otru, nenododot nekādas pilnvaras Eiropas Savienībai.

  Marian Zlotea (PPE-DE), rakstiski. − (RO) Es balsoju par J. Lambert ziņojumu, jo tas dod atbildi pilsoņu vajadzībām. Mēs dzīvojam globalizācijas pasaulē, kur tūkstošiem cilvēku strādā citā valstī, nevis viņu mītnes zemē, un mums ir vajadzīga sociālās drošības sistēmas koordinācija visiem cilvēkiem, kas izmanto savas tiesības strādāt citās valstīs, lai nodrošinātu un atbalstītu mobilitāti, kas ir viena no pamattiesībām Eiropas Savienībā.

Eiropa ļauj mums brīvi pārvietoties, bet tai arī jāsniedz mums vairāk sociālo tiesību, kuras nedrīkst izbeigties līdz ar valsts robežām.

Cerot, ka Eiropas pilsoņi varēs gūt labumu, raugoties no sociālās drošības, no vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminēšanas viedokļa, es atbalstu šo iniciatīvu veicināt strādājošo brīvu pārvietošanos. Mums ir jāizskauž visi šķēršļi mobilitātei.

- Ziņojums: Emine Bozkurt (A6-0229/2008)

  Carl Schlyter (Verts/ALE), rakstiski. − (SV) Es balsoju pret šo ziņojumu, jo tas ietver priekšlikumus par tādu jautājumu konkrētu regulējumu ES līmenī kā Zviedrijas vecāku pabalstu maksājumi, kas radīs grūtības individuāliem izvērtējumiem, un tas dod ES pārāk daudz varas.

  Andrzej Jan Szejna (PSE), rakstiski. − (PL) Šī dokumenta nolūks ir padarīt ES noteikumus attiecībā uz sociālo drošības sistēmu koordinēšanu atsevišķās dalībvalstīs labākus un efektīvākus. Noteikumi, ko tas satur, noteikti vienkāršos vidēja ES pilsoņa dzīvi, kas gūst labumu, ko dod pārvietošanās brīvība visā Eiropas Savienībā. Ikviens — vai tas būtu darbinieks vai administrācijas ierēdnis, students, pensionārs vai uzņēmējs — varēs saglabāt savas tiesības pretendēt uz sociālās nodrošināšanas maksājumiem, kad būs mainījis savu mītnes zemi. Es noteikti atbalstu vēl viena šķēršļa novākšanu brīvai personu kustībai Eiropas Savienībā, un šis dokuments ir vēl viens svarīgs solis šajā virzienā.

- Ziņojums: Jean Lambert (A6-0209/2008)

  Bruno Gollnisch (NI), rakstiski. - (FR) Man ir divi komentāri par J. Lambert ziņojumu un regulu, kuru tas groza.

1. Par spīti referenta noliegumiem, regulas projekts pieņem, ka trešās valsts pilsoņi bauda brīvu pārvietošanos, brīvību veikt uzņēmējdarbību un brīvu piekļuvi darba tirgum visā Eiropas Savienībā; jāatceras, ka tas viss, paldies Dievam, vēl nav kļuvis par īstenību. Tas, kas ir izdarīts, ir, lūk, kas: ir vēl mazliet nošķelts no dalībvalstu prerogatīvām imigrācijas politikas jomā, citiem vārdiem sakot, no viņu suverēnām tiesībām izvēlēties ārzemniekus, kam ir atļauts iebraukt viņu teritorijā, un kontrolēt šo ārzemnieku iebraukšanas, uzturēšanās un tiesību apjomu.

2. Šķiet pieņemami ļaut ES dalībvalstu pilsoņiem gūt labumu no sociālo drošības sistēmu koordinēšanas un nodrošināt to, ka sociālā aizsardzība, uz ko viņi ir tiesīgi pretendēt (tādēļ, ka viņi strādā un izdara maksājumus), netiek negatīvi ietekmēta „starptautiskās” mobilitātes dēļ, kurā viņus ir mudinājuši piedalīties. Tomēr, darot visu, lai nodrošinātu šajā jomā pilnīgu attieksmes vienlīdzību starp Eiropas pilsoņiem un trešo valstu pilsoņiem, neparedzot nekādas savstarpīguma garantijas, tas vienkārši kalpo kā spēcīgs stimuls imigrēt, kas jau tā pastāv mūsu sociālo drošības sistēmu milzīgajā, bez izšķirības piešķirtajā un pašnāvnieciskajā dāsnumā.

  Andreas Mölzer (NI), rakstiski. − (DE) Cilvēku ticība Eiropas Savienībai ir atkarīga lielā mērā no viņu pārliecības par Eiropas sociālo stabilitāti, un tā ir viena no jomām, kas ir piedzīvojusi lielas izmaiņas pēdējos gados un gadu desmitos. Praktiski nepilnas darba slodzes dēļ un jauno nodarbinātības nosacījumu dēļ (zemu atalgotos gadījuma darbos) Eiropas darba ņēmēji bieži beigās nopelna tikai nedaudz vairāk nekā viens otrs bezdarbnieks. Neiegrožotas ekonomiskas izaugsmes un pastāvīgu labklājības uzkrājumu slēptā puse ir nabadzības pieaugums un sociālā atstumtība.

2005. gadā Eiropas Savienībā, kas ir viena no pasaules visbagātākajām daļām, 16 % iedzīvotāju dzīvoja zem nabadzības sliekšņa. Naftas un pārtikas cenu palielināšanās rezultātā arvien vairāk cilvēku ir noslīdējuši zem nabadzības sliekšņa vai tagad dzīvo uz nabadzības robežas. ES kā neatliekamam uzdevumam ir jāpievēršas cīņai ar nabadzību savu iedzīvotāju vidū, un labklājības sistēmām ir jābūt pieejamām vispirms eiropiešiem.

- Ziņojums: Richard Corbett (A6-0206/2008)

  Catherine Boursier (PSE), rakstiski. - (FR) Šodien es balsoju par R. Corbett ziņojumu par Eiropas Parlamenta Reglamenta 29. panta grozījumu attiecībā uz politisku grupu veidošanu, proti, prasību, lai politiskas grupas locekļi pārstāv vismaz vienu ceturto daļu dalībvalstu (pašreiz prasītās vienas piektdaļas vietā) un ka minimālais dalībnieku skaits ir 25 (nevis 20), un es to darīju vairāku iemeslu dēļ.

Pirmkārt, tāpēc, ka, manuprāt, šī reforma ir absolūti nepieciešama, lai mūsu institūcijas varētu strādāt efektīvāk un lai izbeigtu lielo sadrumstalotību, ko pieļauj noteikumi, kas ir palikuši nemainīti, neskatoties uz vairākkārtīgu paplašināšanos un mūsu asamblejas palielināšanos kopš 2004. gada.

Turklāt risinājums, ko piedāvā mans kolēģis sociāldemokrāts, kura nenogurstošajām pūlēm ir jāpateicas par sasniegto kompromisu ar politisko grupu vairākumu, man šķiet ļoti saprātīgs salīdzinājumā ar to, kas notiek valstu līmenī Eiropas Savienībā.

Turklāt, ņemot vērā gan cilvēku, gan finanšu resursus, ko institūcija izdala politiskajām grupām, skaidra pārstāvniecība arī man šķiet pietiekama, lai pamatotu šo izmaiņu.

Visbeidzot, nolūks ir tikai un vienkārši veicināt noteiktu konsekvenci politisko spēku vidū Eiropas līmenī; mūsu demokrātija no tā var tikai kļūt spēcīgāka.

  Sylwester Chruszcz (NI), rakstiski. − (PL) Šis dokuments ir vēl viens vairākuma mēģinājums pārņemt kontroli uz mazākuma rēķina. Lielāko politisko grupu iedomība Eiropas Parlamentā ir sasniegusi jaunus augstumus. Šī dokumenta mērķis ir palielināt no 21 uz 30 obligāto EP deputātu skaitu, kas tiek prasīts, lai radītu politisku grupu. Mazas grupas, piemēram, tādas kā Neatkarības un demokrātijas grupa, šāds nosacījums nopietni apdraud. Neapšaubāmi, es balsoju pret šo dokumentu.

  Andrew Duff (ALDE). rakstiski, − ALDE grupa balsoja pret 29. panta reformu šādu iemeslu dēļ:

- pašreizējo septiņu grupu pastāvēšana nerada nekādas īstas problēmas efektivitātei;

- mazākuma viedokļiem ir tieši tikpat daudz tiesību tikt profesionāli organizētiem kā vairākuma viedokļiem;

- respektējamam Eiropas Parlamentam ir jāatspoguļo plašāka politisko uzskatu dažādība, nekā tas notiek Savienībā: mums nav burtiski jāatdarina valstu parlamenti, kuru pienākums ir nodrošināt valdību;

- mazāku grupu slēgšana vai nu spiedīs neizlēmīgos deputātus pievienoties lielākām grupām, padarot tās nesakarīgākas, vai uzpūtīs nepievienojušos rindas, palielinot neefektivitāti;

- Parlamenta deputātu skaitam jebkurā gadījumā ir jāsamazinās no 785 uz 751 (Lisabona) vai 736 (Nica).

  Ilda Figueiredo (GUE/NGL), rakstiski. − (PT) Mūsu balsojums pret šo ziņojumu un attiecīgo apņemšanos ir saistīts ar to, ka mēs aizstāvam plurālismu, demokrātiju un cieņu pret dažādiem uzskatiem. Ir nepieņemami, ka šis ziņojums maina noteikumus par politisko grupu veidošanu un rada vairāk šķēršļu politisku grupu veidošanai Eiropas Parlamentā pēc nākamajām vēlēšanām.

Līdz šim ne mazāk kā 20 EP deputātiem no sešām dalībvalstīm bija ļauts veidot politisku grupu.

Priekšlikums, par kuru tagad ir vienojušies, prasa 25 EP deputātus no septiņām dalībvalstīm, lai veidotu politisku grupu. Tas nozīmē, ka būs grūtāk veidot mazas politiskas grupas Eiropas Parlamentā, kas ir vēl viens šķērslis, lai paustu nostājas, kas atšķiras no dominējošās ideoloģijas šajā Eiropas Savienībā, kas kļūst arvien vairāk neoliberāla, militāra un federāla.

Viena piezīme nobeigumā par to procesuālo veidu, kuru piekopj vairākuma grupas PPE-DE un PSE. Viņi sāka ar priekšlikumu, kas prasīja ne mazāk kā 30 deputātus, lai veidotu politisku grupu. Pēc tam viņi šantažēja dažas mazākas politiskās grupas, lai iegūtu viņu atbalstu tā sauktajam kompromisa priekšlikumam, tam, kurš nu jau ir apstiprināts. Kas attiecas uz mums, Portugāles Komunistiskās partijas EP delegātiem, mēs jau kopš sākuma esam saglabājuši atbilstošu nostāju pret jebkādu papildu šķēršļu radīšanu politisku grupu veidošanai.

  Mikel Irujo Amezaga (Verts/ALE), rakstiski. − (ES) Mana atturēšanās attiecībā uz šo ziņojumu ir skaidrojama ar to, ka, lai gan pragmātiski noteikumi parlamentāru grupu veidošanai, protams, ir nepieciešami, es jūtu, ka ierosinātais deputātu un dalībvalstu skaits ir pārāk augsts. Ja šim Parlamentam ir jāaizstāv daudzveidība un dažādība, tiem, uz kuriem tas attiecas, ir labāk izveidot politisku grupu, nevis papildināt pie politiskām grupām nepiederošo pulku, kas kļūs arvien raibāks un neefektīvāks.

  Anneli Jäätteenmäki (ALDE), rakstiski. − (FI) Lielākās grupas sākotnēji ierosināja, ka ir vajadzīgi 30 deputāti no septiņām dalībvalstīm, lai veidotu grupu. Par laimi šis projekts tika noraidīts ar nelielu balsu starpību Konstitucionālo jautājumu komitejā maijā, kad balsojums bija 15 pret 14.

Arī es tagad balsoju pret ierosinātajiem grozījumiem, jo mazās grupas bieži paliks malā, kad tiks pieņemti lēmumi. Nav pareizi, ka uzskatu dažādība ir jāierobežo vai ka mazo grupu darbošanās tagad būtu jāpadara grūtāka nekā iepriekš.

Tas ir dīvaini arī, ņemot vērā, ka lielākās atšķirības viedokļos bieži atklājas grupu iekšienē. Lielākā grupa, konservatīvie, ir sašķēlušies divās vai pat trijās grupās daudzos svarīgos jautājumos.

  Timothy Kirkhope (PPE-DE), rakstiski. − Konservatīvie EP deputāti ir balsojuši pret abiem R. Corbett ierosinātajiem grozījumiem par sliekšņa pacelšanu politisko grupu izveidošanai Eiropas Parlamentā. Ir rūpīgi jāsaglabā līdzsvars starp Parlamenta efektīvu darbošanos un vajadzību atzīt balsu un viedokļu daudzveidību Parlamentā. Tas ir labāk izdarāms, saglabājot tādus sliekšņus politisko grupu veidošanai, kādi ir pašlaik. Lai gan mēs atzīstam, ka ir taisnīgs pamats prasībai par deputātu skaita palielināšanu, lai veidotu grupu, jebkāda prasība par dalībvalstu skaita palielinājumu netaisni un nevajadzīgi nostāda neizdevīgā situācijā mazākas grupas un delegācijas. Atbilstīgi tam pēc R. Corbett ziņojuma izskatīšanas Konstitucionālo jautājumu komiteja neieteica sliekšņu grozījumus, kas noteikti Reglamenta 29. pantā.

Konservatīvie EP deputāti tomēr balsojumā atbalstīja vienu grozījumu, ko sākotnēji iesniedza T. Kirkhope, kuru ir apstiprinājusi Konstitucionālo jautājumu komiteja. Šis grozījums paredz vairāk pragmatisku un pamatotu pieeju apstākļiem, kad politiska grupa var nokļūt zem prasītajiem sliekšņu līmeņiem.

  David Martin (PSE), rakstiski. − Es atbalstīju Richard Corbett ziņojumu, kas groza Reglamentu attiecībā uz politisko grupu veidošanu. Kad ir 27 dalībvalstis, ES noteikumi šajā jautājumā ir jāuzlabo. Eiropas Parlaments nevar attaisnot miljoniem eiro nodokļu maksātāju naudas izlietošanu, lai finansētu partiju grupējumus, īpaši fašistus, kas sanāk kopā, vienīgi lai gūtu finansiālu labumu.

Eiropas Parlamentam ir gandrīz viszemākais sliekšņa līmenis, kāds ir jebkādā parlamentā, grupu veidošanai. Netiek apdraudēta neviena esošā grupa — noteikuma grozījums nav arī mēģinājums nospiest eiroskeptiķus, kuru ir vairāk nekā jaunais obligātais skaits. Tāpēc es balsoju par R. Corbett ziņojumu.

  Erik Meijer (GUE/NGL), rakstiski. − (NL) Divas lielākās grupas dod priekšroku divpartiju sistēmai. Tāda veida sistēmas galvenā iezīme ir tā, ka abām partijām ir kopīga interese, proti, lai otras, trešās vai ceturtās partijas nespēj ielikt kāju politisko lēmumu pieņemšanas durvīs un tādējādi paliek pilnīgi nebūtiskas vēlētāju uztverē. Vienīgi vislielākās grupas skaitās; protesti un alternatīvas ir jānostumj malā. Ja izņēmuma kārtā pārējiem tomēr izdodas iekļūt parlamentā, ideālā gadījumā viņiem piešķir iespējami nepievilcīgāko vietu kā indivīdiem ar ierobežotām tiesībām.

Daži šī Parlamenta deputāti nepieder nevienai grupai. Parasti tas ir rezultāts spiedienam no pārējo puses. Citiem deputātiem šis spiediens liek pievienoties grupai, kuras uzskatiem viņi daļēji nepiekrīt. Savu interešu dēļ grupas uzņem deputātus, lai gan tās zina, ka šo deputātu uzskati ievērojami atšķiras no partijas līnijas. Iemesls tam ir, ka nevar izveidot grupu, ja nav vismaz 20 vairāk vai mazāk vienādi domājošu deputātu. Ja ir demokrātiski jāpārstāv visas sabiedrības viedokļu nokrāsas, ir labāk atteikties no šī obligātā skaitļa, nevis palielināt to līdz 25 vai 30 un ieviest bargus noteikumus pret disidentiem. Es esmu pilnīgi pret to.

  Andreas Mölzer (NI), rakstiski. − (DE) Manuprāt, nav nekāda ticama iemesla, kāpēc jāpalielina EP deputātu obligātais skaits, kas nepieciešams politiskas grupas radīšanai. Tuvāk aplūkojot, referenta dotie argumenti ir nepamatoti, īpaši viņa atsaukšanās uz it kā augstākiem sliekšņu līmeņiem politisko grupu veidošanai dalībvalstu parlamentos. Ja ir godīgi jāsalīdzina ar Eiropas Parlamentu, vienādojumā ir jāietver vienīgi tieši ievēlētās palātas. Otrās palātas parasti sastāv no federālo pavalstu vai reģionu delegātiem, un šī iemesla dēļ tās nav salīdzināmas. Vidējie skaitļi, ko izmanto tiešās vēlēšanās ievēlētos parlamentos politisku grupu veidošanai, praktiski ir identiski tam sliekšņa līmenim, ko izmanto Eiropas Parlaments.

Katrā gadījumā šo ierosinājumu palielināt obligāto skaitu politiskas grupas izveidošanai acīmredzami vada cita darba kārtība. Komitejā, piemēram, referents atsaucās uz Identitātes, tradīciju un suverenitātes grupu (ITS) kā neveiksmīgu apstākli un pasvītroja nepieciešamību turpmāk novērst kaut ko tamlīdzīgu. Šī uzbrukuma demokrātijai un izteiksmes brīvībai, un EP deputātu vienlīdzībai, kas ir pasludināti Līgumā un Eiropas Parlamenta Reglamentā, dēļ, es, dabiski, balsoju pret šo ziņojumu.

  Athanasios Pafilis (GUE/NGL), rakstiski. - (EL) Ziņojums tajā veidā, kādā tas pieņemts, papildina nepieņemamo Eiropas Parlamenta Reglamentu, kura mērķis ir kontrolēt un nobremzēt to pilnvaras, kuri pilnībā neatbalsta ES. Šis ir jauns nedemokrātisks un autoritārs lēmums, kas traucē turpmāk veidoties politiskām grupām. Politiskais mērķis ir klaji redzams: viņi vēlas izslēgt radikālus spēkus, īpaši komunistiskos, apklusināt visas balsis, kas oponē, un ikvienu izteiksmes veidu, kas izaicina ES un tās politiku.

Šo nedemokrātisko rīcību pavadīja iespējama politiskā šantāža, ko veica Eiropas Tautas partijas (Kristīgo demokrātu) grupas un Eiropas Demokrātu un Sociāldemokrātu grupas koalīcija Eiropas Parlamentā, lai piespiestu arī citus spēkus pieņemt šo palielinājumu, draudēdami, ka, ja viņi tam nepakļausies, viņi balsos par priekšlikumu, kas paredz vēl lielāku pieprasīto EP deputātu skaitu, proti, 30. Tas, kā notika balsojums, pierāda, ka šo vienošanos kārtoja vienvirziena Eiropas spēki kā alibi viņu nedemokrātiskajam lēmumam.

Nea Demokratia un PASOK EP deputāti, un Synaspismos EP deputāti ir balsojuši par šo nicināmo grozījumu un lēmumu kopumā, pierādot, ka galvenajos jautājumos Eiropas vienvirziena attīstības spēki dodas kopīgā virzienā.

Mēs, EP deputāti no Grieķijas Komunistiskās partijas, esam balsojuši pret skaita palielināšanu līdz 25 un pret ziņojumu kopumā, tādējādi noraidot nedemokrātiskas mahinācijas un politiskas spēles.

  José Ribeiro e Castro (PPE-DE), rakstiski. − (PT) Pārlieki stingru ierobežojumu noteikšana un šķēršļu radīšana politisku grupu veidošanai nekad nevar būt nekas labs nevienam parlamentam. Papildus tam, ka šādus soļus ir iespējams uzskatīt par pamattiesību pārkāpumu, to ietekme bieži ir tieši pretēja tam, ko aizstāvji cerēja sagaidīt. Tāpēc šī ir slikta reforma.

Eiropas Parlamentam ir jāapliecina sevi kā būtisku demokrātisku atsauces punktu gan Eiropas Savienībā, gan pasaulē. Tas nepanāks to, ja nespēs kalpot par paraugu. Es nepiekrītu, ka šis ir īstais virziens, kas jāizvēlas.

Turklāt, vairāk kā jebkad, Eiropai ir nepieciešams nepārtraukti uzturēt savos pilsoņos, visos savos pilsoņos pārliecību par tās institūcijām. Visiem eiropiešiem ir jājūt, ka viņi ir pārstāvēti neatkarīgi no viņu politiskās nostājas. Tieši tāpēc šī reforma ir slikta un nāk nelaikā. Es balsoju pret.

  Eva-Britt Svensson (GUE/NGL), rakstiski. − (SV) Es iebilstu pret visiem mēģinājumiem samazināt demokrātiju un viedokļu dažādību Parlamentā ar tādiem pasākumiem kā deputātu un dalībvalstu skaita maiņa, lai iegūtu tiesības veidot politiskas grupas. Neskatoties uz to, es balsoju par R. Corbett ziņojuma kompromisa grozījumu. Iemesls ir pragmatisks — tas bija vienīgais veids, kā varēja balsot, lai neriskētu saņemt lēmumu, kas būtu vēl sliktāks no demokrātijas viedokļa un kas politiskas grupas veidošanu padarītu vēl grūtāku.

  Andrzej Jan Szejna (PSE), rakstiski. − (PL) Šodien Eiropas Parlaments pieņēma grozījumu Reglamentam, kura rezultātā norādes par politisku grupu veidošanu mainīsies. Pēc vēlēšanām 2009. gada jūnijā politiskajās grupās Eiropas Parlamentā būs jābūt ne mazāk par 25 deputātiem, kas pārstāv ne mazāk kā 7 dalībvalstis.

Es gribu izteikt savu pilnīgo atbalstu šim sliekšņa palielinājumam politisku grupu veidošanai Eiropas Parlamentā, jo tas palīdzēs izvairīties no pārmērīgas parlamentāras sadrumstalošanās un padarīs tā darbu efektīvāku. Gan Parlamenta saliedētība, gan tā efektivitāte ir cietusi no mazo grupu pārlieku lielā skaita Parlamentā. Tomēr, lai stiprinātu demokrātiju, mazās politiskās grupas ir jāaizsargā pret to locekļu skaita pagaidu samazināšanos, ja tas noslīd zem prasītā sliekšņa.

- Ziņojums: Diana Wallis (A6-0224/2008)

  Jan Andersson, Göran Färm, Anna Hedh, Inger Segelström un Åsa Westlund (PSE), rakstiski. − (SV) Mēs balsojām par šo ziņojumu, jo labāka sadarbība un lielāka atklātība starp valsts tiesām un tiesnešiem, un Eiropas Kopienu Tiesu ir sevišķi svarīga Eiropas tiesību sistēmas darbībai. Tā jāpadara labāk pārskatāma un jāuzlabo tās piemērošana, nodrošinot labāku apmācību un iespējas tīklu veidošanai un zināšanu apmaiņai. Tomēr mēs uzskatām, ka diskusija 26. un 27. punktā par Eiropas Kopienu Tiesas judikatūru dažās jomās ir jautājums, kas attiecas uz Līgumu, par ko Eiropas Parlaments jau ir izteicis savu atzinumu.

  Ilda Figueiredo (GUE/NGL), rakstiski. − (PT) Mēs balsojām pret šo ziņojumu nepieņemamā spiediena dēļ, kas tika izdarīts pret dalībvalstīm, tai skaitā pret mūsu valsts tiesnešiem, kas ir katras suverēnas valsts tiesu sistēmas stūrakmens.

Šis ziņojums skaidri parāda, kas bija domāts ar tā saucamo Eiropas konstitūciju un nelaiķi Lisabonas līgumu, ko mēģina atdzīvināt īsteni nedemokrātiskā veidā. Pats ziņojums apliecina nodomu izveidot vienotu Eiropas tiesību sistēmu. Lai to sasniegtu, viņi vēlas „aktīvāk iesaistīt valsts tiesnešus un piešķirt viņiem lielāku atbildību par Kopienas tiesību aktu īstenošanu”.

Valsts tiesnešiem ir būtiska loma kā tiesiskuma, tostarp arī Kopienas tiesību aktu, garantiem. Tomēr subsidiaritātes princips un konstitucionālie jautājumi katrā dalībvalstī nevar tikt apšaubīti „Kopienas tiesību aktu pārākuma, tiešās iedarbības, skaidrojumu saskaņotības un valsts atbildības vārdā par Kopienas tiesību aktu pārkāpumiem”, kā to ir iecerējusi Komisija un Eiropas Parlamenta vairākums. Šī spiediena turpināšana ir nepieņemama tagad, kad Līgums ir noraidīts.

  Bruno Gollnisch (NI), rakstiski. - (FR) Šis ziņojums ir pret mums pilnīgi atklāts. Jau ar 1. punktu tas nosaka savu mērķi - Eiropas vienotas tiesību sistēmas izveidošana.

Patiešām, šis ziņojums, īsts sacerējums Kopienas tiesību sistēmas aizstāvībai, mēģina iesaistīt valsts tiesnešus aktīvāk un piešķirt viņiem lielāku atbildību par Kopienas tiesību sistēmas īstenošanu. Atbilstoši tam tiek ieteikts Kopienas tiesību aktus un ar tiem saistīto tiesu praksi integrēt valsts kodeksos pēc iespējas ātrāk.

Ziņojums izvērš domu par valsts un Kopienas tiesību sistēmu apvienošanu, ne reizes nepaceļot jautājumu par pārmērīgiem Kopienas standartiem, to neskaidro formulējumu un biežo konsekvences trūkumu tajos.

Šis priekšlikums Kopienas tiesību aktu vienkāršošanas un kodificēšanas virzienā, protams, ir laba lieta. Tas pats attiecas uz regulu pieņemšanu, lai nodrošinātu tiesisku noteiktību; es īpaši domāju par tām regulām, kas attiecas uz noteikumu saskaņošanu, kuri regulē tiesību aktu konfliktus. Tomēr EK Tiesas tiesu prakse bieži vien izrādās nederīga valsts tiesību aktu piemērošanai, kas pakļauti Tiesas saistošiem principiem un dogmām, pat ja tās ir skaidrā pretrunā ar vislabākajām dalībvalstu tiesiskajām tradīcijām.

- Rezolūcijas priekšlikums: Airbus/Boeing strīds (B6-0334/2008)

  Pedro Guerreiro (GUE/NGL), rakstiski. − (PT) „Draugi, draugi, liksim biznesu mierā...”

Es pieminēšu vēl vienu pretrunu starp ES un ASV, šoreiz aviorūpniecībā, kur, neraugoties uz 1992. gada nolīgumu par valdību atbalstu, katra puse cenšas aizstāvēt savas intereses, jo tieši tā darbojas kapitālistiskā sāncensība.

Eiropas Parlaments sūdzas, ka „ES ir pastāvīgi ievērojusi 1992. gada nolīguma burtu un garu, kā arī regulāri sniegusi dokumentētus pierādījumus tam”, savukārt „ASV savus pienākumus lielākoties nav ievērojusi”, „tādējādi vienpusēji atsakoties” no nolīguma un ierosinot „Pasaules Tirdzniecības organizācijā lietu pret ES saistībā ar Eiropas atmaksājamo finansējumu, kas pilnīgi atbilda 1992. gada nolīgumam un kas līdzinās Boeing sniegtajam finansējumam”.

Tajā pašā laikā, saskaroties ar „smagiem uzbrukumiem” no Boeing un ASV kongresa puses pret līgumu, kas piešķirts Northrop Grumman Corporation EADS ASV gaisa spēku aviācijas tankkuģa rekapitalizācijas programmai, Eiropas Parlaments mēģina liet eļļu ugunī, norādot uz nepieciešamību „panākt pragmatisku līdzsvaru starp Eiropas pilsoņu atbalstu un ASV militāri rūpniecisko shēmu”.

Šķiet, ka ne visas valstis ir tiesīgas uz suverenitāti un „brīvu tirdzniecību”…

  Brian Simpson (PSE), rakstiski. − Es balsošu par šo ziņojumu ne jau tāpēc, ka man patīk PTO strīdi vai man būtu paranoja attiecībā uz ASV, bet gan tāpēc, ka man ir apnikušas ASV protekcionistiskās darbības vairāku gadu garumā, it īpaši civilās aviācijas jomā.

Amerikāņi ir pilnveidojuši mākslu raudāt un sūdzēties par citām valstīm un brīvās tirdzniecības trūkumu tajās, taču viņi paši ir pieņēmuši pasākumus, kas ļauj bankrotējušām aviosabiedrībām turpināt tirdzniecību, un viņi ir iztērējuši miljoniem dolāru Boeing atbalstam.

Starptautiskās tirdzniecības komiteja ir tiesīga atbalstīt Eiropas Savienību Pasaules Tirdzniecības organizācijā pret ASV ierosinātajā lietā.

Mums visiem vajadzētu izvirzīt par mērķi godīgu un atklātu konkurenci starp lidmašīnu ražotājiem, dodot aviosabiedrībām brīvību izvēlēties vislabāko viņu vajadzībām piemēroto lidmašīnu par vislabāko cenu.

ASV oficiālais moto ir „Mēs paļaujamies uz Dievu”. Varbūt to vajadzētu aizstāt ar „Nedari, kā es daru. Dari, kā es saku”.

- Ziņojums: Jerzy Buzek (A6-0255/2008)

  Göran Färm (PSE), rakstiski. − (SV) Mēs, Zviedrijas sociāldemokrāti, balsojām par Jerzy Buzek ziņojumu par Eiropas energotehnoloģijas stratēģisko plānu.

Mums ir pozitīvs viedoklis par CO2 uztveršanu un uzglabāšanu, taču jautājums ir, vai ir nepieciešams atbalstīt tādas lietas kā ogļu pārvēršana par gāzi šīs tehnoloģijas turpmākai attīstībai. Mums ir arī labvēlīga nostāja attiecībā uz tādu jaunu enerģijas avotu pētniecību un izstrādi, kam ir zems vai nulles vērtības CO2 emisijas līmenis.

Mēs atbalstām to, ka ES šo pētniecību līdzfinansē, taču nedomājam, ka mums ir jāietekmē budžeta process, šajā posmā aicinot Komisiju atlikt noteiktas summas. Tāpēc mēs esam izvēlējušies šajos divos jautājumos atturēties.

  Marian Harkin (ALDE), rakstiski. − Es balsoju pret 26. punkta otro daļu, jo es neatbalstu to, ka kodolenerģija ir viena no prioritārām iniciatīvām. Tomēr es balsošu par ziņojumu, jo tā mērķis ir paātrināt inovāciju pašas modernākās Eiropas zema oglekļa satura emisiju tehnoloģijas jomā. Ir ārkārtīgi svarīgi, lai Eiropai būtu enerģētikas pētniecības plāns, kas atbalsta tās tālejošo enerģētikas politiku un klimata pārmaiņu mērķus.

  Bogusław Liberadzki (PSE), rakstiski. − (PL) Es piekrītu Jerzy Buzek uzskatiem jautājumā par jaunas elektrības ražošanas tehnoloģijas ieviešanu, ņemot vērā grūtības, ar ko saskaras Eiropas Savienība, proti, vides aizsardzības jomā, garantējot energoapgādes drošību un uzturot Eiropas Savienības augsto konkurētspējas līmeni.

Es arī piekrītu referenta paustajam viedoklim par nepietiekamiem līdzekļiem, kas piešķirti jaunai elektrības ražošanas tehnoloģijai pašreizējā ES finanšu struktūrā. Mums jāatceras, ka panākumi jaunas elektrības ražošanas tehnoloģijas jomā ir jāsasniedz, izmantojot partnerattiecības starp valsts un privāto sektoru.

  Andreas Mölzer (NI), rakstiski. − (DE) Kā mēs no savas rūgtās pieredzes zinām, ES mērķim strauji paaugstināt biodegvielas izmantojuma procentu ir bijusi negatīva ietekme. Monokultūras, tropu mežu izciršana un sāncensība ar lopbarības kultūru, kas veicināja pašreizējo pārtikas krīzi, acīmredzot ir mudinājusi ES ministrus vēlreiz padomāt un kaitējusi to mērķim līdz 2020. gadam palielināt par 10 % atjaunojamo resursu īpatsvaru degvielas ražošanā.

Lai gan mums ir atzinīgi jāvērtē tas, ka biodegvielu vairs neražos no lopbarībai paredzētās kultūras un ir vispārēja vēlme nogaidīt uz otrās paaudzes biodegvielu, piemēram, biodegvielu, ko iegūst no ražošanas atkritumiem, tas nekādā gadījumā nedrīkst radīt ES centienos atslābumu atjaunojamo resursu jomā. Satraucošā naftas cenu pieauguma tendence vēl lielāku nozīmi nekā jebkad piešķir tam, lai tiktu veicināta enerģijas ražošana no atjaunojamiem resursiem un šādas enerģijas izmantošana. Visi tie miljardi, kas tiek tērēti uz kodolenerģijas ražošanu un visām ar to saistītajām problēmām, ir jāiegulda atjaunojamos resursos.

- Rezolūcijas priekšlikums (B6-0304/2008) - ES rīcība attiecībā uz valsts ieguldījumu fondiem

  Bruno Gollnisch (NI), rakstiski. – (FR) Valsts ieguldījumu fondi – šie valstij piederošie līdzekļi, kas tiek ieguldīti visā pasaulē – vai tie ir labi vai slikti? Ja mēs ticam šai rezolūcijai, tad drīzāk labi. Tomēr taisnība, ka Eiropa, kas piedzīvo ekonomikas stagnāciju uz savas ekonomikas un monetārās politikas rēķina, nevar atļauties noraidīt tūkstošiem miljardu eiro potenciālā ieguldījuma, ko šie fondi piedāvā.

Taisnība, ka kādu laiku valsts ieguldījumu fondi netraucē finanšu tirgiem (tie pat ir palīdzējuši ASV banku sistēmai) un tie vairāk vērsti uz ilgtermiņa ieguldījumiem. Tomēr tas var mainīties. Mēs visi zinām, ka lielākajā daļā šo fondu valda nepārredzamība attiecībā uz līdzekļu apjomu, līdzekļu sadali, fondu pārvaldes struktūrām un ieguldīšanas stratēģijām, kam raksturīgi gan ētiski ieguldījumi, gan tiekšanās pēc augstiem rezultātiem, kontroles pozīcijām, iespējams, radot nopietnu kaitējumu nākotnē. Visas valstis, kam pieder šie fondi, nav Eiropas draugi, pat ne tuvu. Viena no tām ir jau radījusi draudus ar savu „finanšu kodolieroci”.

Tomēr mēs no balsošanas par šo dokumentu atturēsimies, nevis balsosim pret to, jo, lai gan tajā atbalstīta brīva kapitāla kustība visā pasaulē, tajā piesardzīgi aicināts ieviest nelielu uzraudzību šiem fondiem un aizsardzību pret tiem.

  Glyn Ford (PSE), rakstiski. − Šī rezolūcija ir par nozīmīgu tematu. Valsts ieguldījumi fondiem ir aizvien svarīgāka loma pasaules tirdzniecībā un ieguldījumos. Kaut kas tajā ir pozitīvs, taču ne vienmēr, jo bezatbildīgās administrācijas pieņem lēmumus, kas maksimāli palielina īstermiņa peļņu uz valstu, kopienu un ģimeņu rēķina. Mums ir jāmeklē veidi, kā palielināt šo līdzekļu pārredzamību un atbildību par šiem līdzekļiem, kas bieži vien ir svarīgāki par līdzekļiem, kuri pieejami valstīm.

- Ziņojums: Reinhard Rack (A6-0252/2008)

  Eija-Riitta Korhola (PPE-DE), rakstiski. − (FI) Priekšsēdētāja kungs, Reinhard Rack ziņojums par jaunu pilsētu mobilitātes kultūru, par kuru es balsoju, ir jaunās visaptverošās Komisijas enerģētikas un klimata paketes pieejas nozīmīga daļa: nozīmīgus emisiju samazinājumus Eiropā var panākt, izmantojot saprātīgu un efektīvu apdzīvoto vietu un transporta plānošanu.

Tomēr ir jāņem vērā tas, ka dalībvalstis atšķiras pēc to ģeogrāfiskā stāvokļa un sadzīves apstākļiem. Tieši šā iemesla dēļ es balsoju par abiem mūsu grupas ierosinātajiem grozījumiem. Es esmu no valsts, kurā apdzīvotas vietas atrodas tālu cita no citas un kur ir salīdzinoši mazas pilsētas. Ir pilnīgi skaidrs, ka iespējas samazināt privātus braucienus ar automobiļiem ievērojami mazākas ir, piemēram, mazapdzīvotās Somijas pilsētu kopienās ziemeļos nekā blīvi apdzīvotos Centrāleiropas reģionos.

  Jörg Leichtfried (PSE), rakstiski. − (DE) Es balsoju par Reinhard Rack ziņojumu par jaunu pilsētu mobilitātes kultūru. Ziņojuma projekts par Zaļo grāmatu ir būtisks ieguldījums jautājumā par pilsētu attīstību. Mazpilsētas vai lielpilsētas ekonomiskā attīstība un tās pieejamība ir atkarīga no labākas mobilitātes, taču pēdējo nedrīkst panākt uz cilvēku labklājības vai vides rēķina.

Šā iemesla dēļ ziņojumam vajadzētu pievērst lielāku uzmanību sociāliem faktoriem un nodarbinātības politikai. Tas arī jāpamato uz apziņu, ka dalībvalstu daudzveidība neļaus panākt vienu Eiropas risinājumu un ka tāpēc jāturpina stingri ievērot subsidiaritātes principu. Es arī uzskatu, ka valstīs, kur ir jau notikusi liberalizācija, ir jāizvērtē tās ietekme uz nodarbinātību. Turklāt es aicinu izveidot sertificēšanas sistēmu daļiņu filtru atjaunošanai automobiļiem, kravas transportlīdzekļiem un apvidus transportlīdzekļiem.

Lai gan Zaļajā grāmatā ir pasvītrota lielākā daļa problēmu, kas ietekmē pilsētu mobilitāti mūsdienās, kā arī sniegtas dažas jaunas un novatoriskas idejas to risināšanai, tajā nav ietverti tie aspekti, par kuriem jārunā, tāpēc to var uzskatīt tikai par sākumu diskusijai par šo jautājumu.

  Bogusław Liberadzki (PSE), rakstiski. − (PL) Vissvarīgākais jautājums, ko pieminēja referents, ir par jomu attēlošanu, kurās Eiropas Savienībai vajadzētu piedalīties jautājumos saistībā ar pilsētu mobilitāti.

Referents pareizi norāda, ka līdzīgas problēmas pastāv visā Eiropas Savienībā pilsētu mobilitātes jomā, bet nav iespējams izstrādāt vienotu metodi, kā šīs problēmas risināt. Šajā ziņā referenta viedoklis par mazpilsētu vai lielpilsētu, kas spēj izvēlēties metodi, lai panāktu noteiktos mērķus, ir saprātīgs, un es vēlos paust šādam viedoklim atbalstu.

  Erik Meijer (GUE/NGL), rakstiski. − (NL) Mazpilsētas un pilsētas ir blīvi apdzīvotas ar maz brīvām vietām un lielu transportlīdzekļu daudzumu, kuri pārvietojas salīdzinoši īsos attālumos. Situācijā, kad vieta ir kļuvusi par luksusa preci, smagajiem transportlīdzekļiem vienkārši nav vietas, un pārmērīgs troksnis un gaisa piesārņojums ir papildu iemesli, lai liktu mums mēģināt pēc iespējas vairāk ierobežot automobiļu daudzumu mūsu pilsētās. Protams, pilsētām jābūt pieejamām ugunsdzēsēju dienestam, policijai, ātrajai palīdzībai, furgoniem un to cilvēku automobiļiem, kam ir ierobežotas iespējas pārvietoties, taču nelielas atklātas vietas ir jāsaglabā galvenokārt gājējiem, riteņbraucējiem, tramvajiem, bērnu rotaļlaukumiem, parkiem un dārziem. Tikai tad pilsēta kļūs par vietu, kur var dzīvot.

Tekstā, par kuru šodien balsojam, netiek izdarīta tik skaidra izvēle, bet gan vienkārši ir mēģināts samierināt pretējas intereses un idejas. Par laimi šī joma neietilpst Eiropas Savienībai kompetencē. Viss, ko ES var darīt, ir palīdzēt veicināt labu praksi, labu pieredzi, uz kuras balstīties un kuru uzlabot. Šādi uzlabojumi ir nozīmīgi ne tikai pilsētai, kas tos jau izdarījusi, bet arī kā piemērs citām pilsētām. Daži no piemēriem ir Londonas centra pārslogotības maksas sistēma, jaunie tramvaju tīkli Strasbūrā un Bordo vai ilgstošs satiksmes ierobežojums Groningenas pilsētas centrā. Diemžēl ES nedos gandrīz nekādu ieguldījumu šajā ziņojumā.

  Gabriele Stauner (PPE-DE), rakstiski. − (DE) Es balsoju pret šo ziņojumu, jo ES par šiem jautājumiem nav atbildīga. Tas, ka Parlaments uzņemas iniciatīvu sagatavot ziņojumus par jautājumiem, kas neietilpst ES regulatīvās kompetences jomā, juridiskajai noteiktībai neko nedod un Eiropu cilvēkiem netuvina.

- Ziņojums: Olle Schmidt (A6-0241/2008)

  Jan Andersson, Göran Färm, Inger Segelström un Åsa Westlund (PSE), rakstiski. − (SV) Mēs balsojām par Olle Schmidt ziņojumu par ECB 2007. gada pārskatu. Tomēr mēs vēlamies norādīt saistībā ar tekstu ziņojuma paskaidrojumā, kurā runāts par nepieciešamību Zviedrijai ieviest eiro, ka mēs cienām Zviedrijas 2003. gada referenduma iznākumu, kurā tika nolemts, ka Zviedrija saglabās savu valūtu — kronu.

  Ilda Figueiredo (GUE/NGL), rakstiski. − (PT) Mēs balsojām pret šo ziņojumu, jo tajā vēlreiz apstiprināts atbalsts Eiropas Centrālās bankas darbam, nav kritizēti secīgie pamatlikmes pieaugumi, lai gan šī likme jau sasniegusi 4,25 %, kas ir daudz augstāka nekā ASV Federālās rezerves pamatlikme.

Turklāt ziņojumā netiek ņemts vērā tas, ka bankas darbība kaitē darba ņēmējiem, iedzīvotājiem vispār, mikrouzņēmumiem, kā arī mazajiem un vidējiem uzņēmumiem. Tā palīdz tikai lielāko ekonomisko grupu un finanšu kapitāla mērķiem, pat ja tie rada problēmas valstīm ar neaizsargātāku un nepatstāvīgāku ekonomiku, piemēram, Portugālei.

Piemēram, Portugālē, kur parāda līmenis ir sasniedzis 114 % no IKP, šis pieaugums kopā ar eiro vērtības pārmērīgo pieaugumu ir vēl viena nagla mikrouzņēmumu, kā arī mazo un vidējo uzņēmumu zārkā, tas pasliktina deficītu tirdzniecības bilancē un palielina valsts atkarību. Grūtāk būs risināt bezdarbu, pilnas darba slodzes strādnieku pārcelšanu uz nepilnu slodzi, zemās algas un vispārējo cenu pieaugumu, ņemot vērā to, ka portugāļu ģimeņu parāda līmenis nu ir sasniedzis 129 % no tiem pieejamā ienākuma.

Tāpēc mēs no jauna apstiprinām vajadzību lauzt šo labējo politiku un ECB neīsto autonomiju, kas tikai palīdz slēpt to, ka tā kalpo lielajam kapitālam.

  Bruno Gollnisch (NI), rakstiski. – (FR) Olle Schmidt ziņojums kārtējo reizi parāda, ka Parlaments pliķē Eiropas Centrālajai bankai pa plecu par tās devību.

Kā parasti, šķiet, ka tajā ir aizmirsts galvenais — draudošais peļņas samazinājums, kas grauj eiropiešu pirktspēju un par ko daļēji jāvaino ECB un Eiropas Savienība. Neviens netic, ka oficiālie inflācijas rādītāji (3 % 2008. gadā saskaņā ar ziņojumu), kas ir tikai jaukti rādītāji, atspoguļo iedzīvotāju dzīves dārdzības pieauguma realitāti, it īpaši attiecībā uz preču, elektroenerģijas un mājokļa cenām. Visi atceras ECB amatpersonu paustos izteikumus, brīdinot par algu paaugstināšanas ietekmi uz inflāciju, it kā to pašu eiropiešu algas nebūtu tikušas pazeminātas negodīgas globālās konkurences un Eiropas Savienības veicinātās imigrācijas politikas dēļ.

Attiecībā uz ārkārtīgi pieaugušo eiro valūtas vērtību ir taisnība, ka šādi mums tiek aiztaupīts ļaunākais, ņemot vērā naftas cenu pieaugumu. Tomēr tas apdraud konkurētspēju daudzām nozarēm, kas tāpēc vēlas pāriet uz dolāra zonu, kā to izdarīja Airbus.

Tāpēc mēs nevaram atbalstīt šo situāciju, kurā viens otram turpina pliķēt pa plecu.

  Małgorzata Handzlik (PPE-DE), rakstiski. − (PL) Savā ziņojumā par ECB 2007. gada pārskatu referents ir pievērsies grūtībām, ar kādām banka saskaras. Dažu pēdējo mēnešu laikā ir dzirdēts daudz informācijas, kas liek satraukties par Eiropas valstu tautsaimniecībām, un diemžēl šādas informācijas ir vairāk nekā 2007. gadā. Krīze finanšu tirgos un pēkšņais naftas un pārtikas cenu pieaugums palēnina ekonomikas izaugsmi un paaugstina inflāciju, un ir jāsatraucas par bezdarba rādītāju pieaugumu. ECB būs viena no vadošajām iestādēm, kurām būs jāmēģina šīs grūtības atrisināt.

2007. gada augustā veiktie soļi nodrošināja finanšu tirgiem likviditāti, taču tie problēmu neatrisināja. Ir palielinājies arī to valstu skaits, kas pievienojas kopējas valūtas zonai. Slovākija būs pirmā valsts no centrālās un austrumu Eiropas, kas šo soli veiks. Tomēr Slovākija noteikti nebūs pēdējā. Tas, vai cita jauna ES dalībvalsts ienāks eirozonā, šķiet tikai laika jautājums. Slovākijas pieredzi šajā ziņā nešaubīgi vēros šā reģiona valstis, kas arī domā par pievienošanos vienotas valūtas zonai.

Referents arī pareizi norādīja, ka dažādi ekonomiskās izaugsmes līmeņi, dažādi izaugsmes rādītāji vai dažādi brieduma līmeņi ES valstu ekonomikā varētu radīt problēmas ECB lēmumu pieņemšanas procesā. Šā iemesla dēļ es uzskatu, ka ierosinājums sākt pārskatīt iespējas saistībā ar izmaiņu ieviešanu lēmumu pieņemšanas procesā ir prātīgs. Pārskatot iespējas, jāietver ne tikai pašreizējās eirozonas dalībvalstis, bet arī turpmākās un potenciālās dalībvalstis.

  David Martin (PSE), rakstiski. − Es atzinīgi vērtēju Olle Schmidt ziņojumu par ECB gada pārskatu. Es pievienojos referentam, kad viņš aicina ECB turpināt uzlabot attiecības ar citām centrālajām bankām un attiecīgajām iestādēm. Es tiešām gribētu atkārtot Olle Schmidt ieteikumu, ka ir jāievēro piesardzība attiecībā uz turpmāko procentu likmes pieaugumu, lai neapdraudētu ekonomisko izaugsmi. Es balsoju par referenta vērtējumu.

  Athanasios Pafilis (GUE/NGL), rakstiski. – (EL) Rezolūcija, pret kuru mēs, Parlamenta deputāti no Grieķijas Komunistiskās partijas, balsojām, ir mēģināts provokatīvā veidā atspoguļot 10 gadus ilgo EMS īstenošanu un eiro pasludināšanu par lielu „panākumu”, lai gan darba ņēmēji un sabiedrības nabadzīgā strādnieku šķira ES valstīs, arī Grieķijā, saskaras ar tā šausmīgajām sekām, piemēram, augstām cenām, algu un pensiju iesaldēšanu, bezdarbu, pārmērīgiem nodokļiem darba ņēmējiem un trūcīgām pašnodarbinātām personām, kā arī nodarbinātības, sociālo un demokrātisko tiesību likvidēšanu. Jebkurš sasniegtais „panākums” attiecas tikai uz Eiropas plutokrātu peļņu un pārpalikumu un pilnīgi neattiecas uz darba ņēmēju un tautas interesēm. Eiropas Centrālajai bankai, kas ir tikai Eiropas kapitāla instruments, ir jāpieņem aktīvāka un efektīvāka nostāja šajā virzienā, izmantojot nepopulārus pasākumus, piemēram, procentu likmju paaugstināšanu utt.

Tomēr piezīmes un bažas, kas paustas rezolūcijā par monetāro „nemieru” un ES „kohēzijas” jautājumiem, kas ir aktuāli un faktiski kļūst izplatītāki, apstiprina mūsu vērtējumu attiecībā uz nebeidzamo un neizbēgamo kapitālistiskās sistēmas un tās neproporcionālās izaugsmes krīzi, kā arī attiecībā uz nepieciešamību to gāzt un aizvietot ar plānotu populāru ekonomikas sistēmu, kurā vara pieder tautai, un nepieciešamību pārraut saites ar imperiālistisko Eiropas Savienību. Eiropas Savienībā nav iespējama tāda izaugsme, kurā par prioritāti būtu izvirzīti vienkāršie cilvēki.

8. Balsojumu labojumi un nodomi balsot: sk. protokolu

(Sēdi pārtrauca plkst. 13.15 un atsāka plkst. 15.00.)

SĒDI VADA: HANS-GERT PÖTTERING
Priekšsēdētājs

9. Eiropas satelītu radionavigācijas programmas (EGNOS un Galileo) (regulas parakstīšana)

  Priekšsēdētājs. − Priekšsēdētāja kungs, komisāres kundze, dāmas un kungi! Publiski parakstot Galileo programmas juridisko instrumentu, mēs uzsveram to nozīmi, kādu piešķiram Eiropas satelītu radionavigācijas programmām EGNOS un Galileo. Regula, kas šodien tiek parakstīta, ir kā signāls un atgādinājums, ka daudzus mērķus var sasniegt tikai Eiropas Savienībā un nevis atsevišķās dalībvalstīs, kas rīkojas vienas pašas. EGNOS un Galileo var dot un dos Eiropas Savienībai līdzekļus Eiropas alternatīvas izveidei un citu sistēmu papildināšanai. Tajā pašā laikā tie ļaus uzlabot mūsu rūpniecības konkurētspēju galvenajās stratēģiskajās tehnoloģijas nozarēs.

Galileo izveidos tīklu ar 30 satelītiem un no zemes vadāmu infrastruktūru. Regulas teksts, ko šodien parakstīsim, ir iznākums starp Eiropas iestādēm notikušajām sarunām, kuras veiksmīgi īstenotas pirmajā lasījumā.

Iestādes atrada risinājumus, kas ļāva izveidot šādu ļoti sarežģītu tehnisku sistēmu, it īpaši vienojoties par Kopienas finansējumu EUR 3,4 miljardu apmērā. Tāpēc Galileo varēs sākt darboties vēlākais 2013. gadā.

Kā Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs es vēlos paust īpašu pateicību Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas priekšsēdētājai Angelika Niebler un Eiropas Parlamenta referentei Etelka Barsi-Pataky par veiksmīgi īstenotajām pūlēm, kā arī Slovēnijas prezidentūrai par nozīmīgo ieguldījumu šajā ļoti nozīmīgajā stratēģiskajā lietā.

(Aplausi)

Es arī ceru, ka šī publiskā parakstīšana skaidri parādīs to, ka mūsu nodoms ir turpināt strādāt ar sparu un apņēmību, lai panāktu redzamu progresu mūsu iedzīvotājiem. Pateicos, ka šodien bijāt šeit, un pateicos par jūsu uzmanību.

Tagad es aicinu Padomes pārstāvi Jean-Pierre Jouyet teikt uzrunu.

(Aplausi)

  Jean-Pierre Jouyet, priekšsēdētājs. – (FR) Priekšsēdētāja kungs, komisāres kundze, dāmas un kungi! Tagad būs iespējams pārliecināties par precīzu pozicionēšanas un laika noteikšanas informāciju ar satelītu radionavigācijas sistēmu, ko palaidusi Eiropas Savienība un Eiropas Kosmosa aģentūra. Es vēlos pievienoties jums, priekšsēdētāja kungs, un paust cieņu Slovēnijas prezidentūrai, kas šo sarežģīto vienošanos ir novedusi līdz veiksmīgam iznākumam. Es vēlos pagodināt arī Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas priekšsēdētāju Angelika Niebler un tos Eiropas Parlamenta vadošos deputātus, kas šīs regulas pieņemšanu padarījuši iespējamu.

Šodien mēs pasperam lielu soli uz priekšu, pieņemot regulu par Galileo. Tas ļaus iedarbināt valsts finansēto globālo satelīta pozicionēšanas sistēmu. Kā teica Hans-Gert Pöttering, šī sistēma balstās uz 30 satelītiem un zemes stacijām, un tā sniegs lietotājiem daudzos sektoros informāciju par savu atrašanās vietu. Tāpēc daudziem mūsu pilsoņiem tas ir rādītājs īstam Eiropas panāktam progresam.

Tā ne tikai garantēs mums neatkarību, nodrošinot signālu, kas varētu aizvietot amerikāņu GPS signālu, piemēram, kad šis pakalpojums nedarbojas, bet arī daudz vairāk, jo tas nodrošinās pakalpojumus, ko GPS pašreiz nepiedāvā: briesmās nonākušu cilvēku atrašanu, kas ir arī Eiropas pienākums attiecībā uz saviem iedzīvotājiem, vai „dzīvo” pakalpojumu drošības garantēšanu, kas ir īpaši noderīgi satiksmes regulēšanā. Tāpēc Galileo dos redzamus rezultātus mūsu iedzīvotāju ikdienas dzīvē.

Eiropas Komisija, komisāre un Eiropas Kosmosa aģentūra ir sākusi atlases procesu uzņēmumiem, kas būs iesaistīti dažādo daļu izmantošanā, kuras piešķirtas šīs sistēmas ieviešanai; Galileo izveide acīmredzot ir arī ļoti svarīga Eiropas rūpniecības konkurētspējai.

Kopumā Galileo programmas pārvaldību politiskā ziņā uzraudzīs Parlaments un Padome. Jūs varat būt droši, ka Francijas prezidentūra ir apņēmusies strādāt cieši kopā ar Eiropas Parlamentu, un tā ierosina, lai Iestāžu Galileo komiteja (GIP), kas ietver trīs ES iestādes — Komisiju, Parlamentu un Padomi, tiekas pēc iespējas drīzāk un pārrunā nepieciešamos nosacījumus šīs programmas veiksmīgai īstenošanai, kas ir ļoti svarīga Eiropas Savienībai kopumā.

  Priekšsēdētājs. − Liels paldies, ministra kungs! Tagad Jean-Pierre Jouyet un es parakstīšu Galileo regulu, un es vēlos lūgt komisāri Benita Ferrero-Waldner, Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas priekšsēdētāju Angelika Niebler un referenti Etelka Barsi-Pataky iznākt priekšā un mums pievienoties.

(Galileo regulas parakstīšana)

(Aplausi)

SĒDI VADA: GÉRARD ONESTA
Priekšsēdētāja vietnieks

10. Iepriekšējās sēdes protokola apstiprināšana: sk. protokolu

11. Situācija Ķīnā pēc zemestrīces un pirms Olimpiskajām spēlēm (debates)

  Priekšsēdētājs. – Nākamais jautājums ir Padomes un Komisijas paziņojumi par situāciju Ķīnā pēc zemestrīces un pirms Olimpiskajām spēlēm.

  Jean-Pierre Jouyet, priekšsēdētājs. – (FR) Priekšsēdētāja kungs, cienījamā komisāre, dāmas un kungi! Ķīna ir stratēģiska Eiropas Savienības partnervalsts. Mūsu politiskās un tirdzniecības attiecības ir īpaši stipras, un es vēlos norādīt, ka Eiropas Savienība ir Ķīnas lielākais tirdzniecības partneris.

Ķīnas iesaistīšanās starptautiskā līmenī, piemēram, galveno reģionālo un globālo jautājumu risināšanā, Eiropas Savienībai ir ļoti būtiska. Eiropas Savienībai ir arī mērķis veicināt attīstību un reformas Ķīnā ne tikai šīs pašas valsts labuma dēļ, bet arī, ņemot vērā tās izmērus, visas planētas labuma dēļ, un tieši šajā sakarā mēs ar lielām bažām esam sekojuši zemestrīces sekām, kura skāra Sičuānas provinci maijā, un izvērtējuši katastrofas mērogus — vairāk nekā 70 000 cilvēku ir gājuši bojā un 18 000 cilvēku ir pazuduši bez vēsts, diemžēl kopējais cietušo skaits, iespējams, pārsniedz 80 000. Turklāt vairāk nekā 5 miljoni cilvēku ir zaudējuši mājas. Vairākas nedēļas zemestrīce un tās radītie cilvēku un materiālie zaudējumi lika Ķīnai mobilizēt visu savas valsts aparātu, un starptautiskā kopiena ir paudusi atzinību par Ķīnas centieniem reaģēt uz šo katastrofu ātri un efektīvi.

Eiropas Savienība reaģēja ātri, sniedzot humāno palīdzību; 13. maijā tika nekavējoties aktivizēts Kopienas Civilās aizsardzības mehānisms, lai koordinētu natūrā veikto dalībvalstu ieguldījumu; kopumā ar Sarkanā Krusta palīdzību ir novirzīts Eiropas Savienības un arī dalībvalstu atbalsts 25 miljonu eiro apmērā, no kuriem 2,2 miljonus ieguldīja Komisija.

Plašāk runājot, mēs jūtam, ka Ķīnai palīdzības nodrošināšanas operācijās ir bijusi efektīva loma un ka ar starptautiskās kopienas palīdzību tā īsteno nozīmīgus centienus mazināt katastrofas sekas. Ķīnas iestādes ir bijušas ļoti atvērtas ārvalstu palīdzībai un notikumu atspoguļošanai plašsaziņas līdzekļos, tāpēc mēs vēlamies paust tām cieņu par ievērojamo palīdzību un paveiktajiem atjaunošanas darbiem.

No otras puses, kā jums ir zināms, mēs esam cieši un ar nelielām bažām sekojuši notikumiem, kas norisinājās Tibetā, un mēs turpinām cieši uzraudzīt turpmākos notikumus šajā reģionā. Paziņojumā, ko Slovēnijas prezidentūra 17. martā teica Eiropas Savienības vārdā, ES pauda dziļas bažas par saņemtajiem ziņojumiem attiecībā uz nemieriem Tibetā un pauda visdziļāko līdzjūtību upuru ģimenēm. Tā aicināja uz atturību abās pusēs un mudināja Ķīnas iestādes atturēties no spēka izmantošanas, kā arī aicināja demonstrētājus atturēties no vardarbības.

Ziņojumos Ķīnas iestādēm mēs esam lūguši veidot dialogu ar Dalailamu, lai pārrunātu svarīgākos jautājumus, piemēram, Tibetas kultūras, reliģijas un tradīciju saglabāšanu. Mēs arī esam mudinājuši padarīt informāciju pārredzamu un ļaut plašsaziņas līdzekļiem, diplomātiem, tūristiem un ANO aģentūrām brīvi iekļūt Tibetā. Tibeta tika atkal atvērta tūristiem jūnija vidū.

Mēs arī atzinīgi vērtējām Ķīnas iestāžu neformālo tikšanos ar Dalailamas sūtņiem 4. maijā. Mēs uzskatām, ka šis ir solis pareizajā virzienā, un mēs esam pauduši cerību, ka tas ļaus nonākt līdz nākamajai konstruktīvā dialoga kārtai ar Dalailamu. Ķīnas iestādes un Dalailamas sūtņi vēlreiz tikās 1., 2. un 3. jūlijā Pekinā. Protams, ir pāragri komentēt šo neseno sarunu kārtu, taču mēs ceram, ka abas puses turpinās dialogu konstruktīvā veidā.

Ķīnas iestādes ir apstiprinājušas, ka centrālā valdība Pekinā un Dalailamas pārstāvis ir piekritis turpināt saziņu un konsultācijas, tās arī pauda cerību, ka Tibetā tuvākajā laikā varētu ielaist žurnālistus un citus cilvēkus, kad šajā provincē būs atjaunota sabiedriskā kārtība.

Attiecībā uz Olimpisko spēļu atklāšanas ceremoniju katra dalībvalsts izlems, cik lielā sastāvā tā vēlas būt pārstāvēta. Ļaujiet man norādīt šajā sakarā, ka Ķīna ir vairākos gadījumos pateikusi, ka tā laipni uzņemtu visus Eiropas Savienības līderus.

Pēc apspriešanās ar visiem kolēģiem Eiropadomē Francijas prezidents ir paziņojis par savu nodomu apmeklēt atklāšanas ceremoniju, pārstāvot sevi divos amatos — kā Francijas Republikas prezidents un Padomes priekšsēdētājs.

Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi! Ar to noslēdzas informācija, kuru vēlējos šodien sniegt jūsu uzmanībai.

  Benita Ferrero-Waldner, Komisijas locekle. − Priekšsēdētāja kungs, esmu pārliecināta, ka ES un Ķīnas stratēģiskās attiecības ir būtiskas Eiropas Savienībai, un es uzskatu, ka tās ir būtiskas arī Ķīnai, kā arī pārējai pasaulei.

Atskatoties nesenā pagātnē, šis pavasaris bija pārbaudījums ES un Ķīnas attiecībām. Nemieri Tibetā izraisīja plašus protestus Eiropā un izjauca olimpiskās lāpas stafeti vairākās Eiropas galvaspilsētās. Savukārt pēdējie notikumi izraisīja nacionālistisku jūtu uzplūdumu Ķīnā un antieiropeiskas jūtas, kas izpaudās boikotēšanas kampaņās pret Eiropas interesēm Ķīnā. Tā rezultātā radās bažas par pieaugošo atšķirību starp Ķīnas un Eiropas sabiedriskajiem viedokļiem un to, kā viena otru uztver.

Šie notikumi, par laimi, norisinājās īsu laiku. Divi notikumi bija noderīgi, lai mainītu radušos tendenci. Viens bija Komisijas vizīte Pekinā 24.-26. aprīlī, kurā piedalījos es un prezidents José Manuel Barroso. Otrs bija briesmīgās zemestrīces sekas, kas maijā ietekmēja Sičuānas provinci.

Es par katru no tiem gribētu parunāt atsevišķi. Pirmkārt, mūsu vizīte aprīļa beigās bija koncentrēta uz ilgtspējīgu attīstību un klimata pārmaiņām, taču tās laikā radās izdevība paust ES bažas par situāciju Tibetā tieši ķīniešu vadībai. Jūs atcerēsieties, ka tad, kad es runāju šajā Parlamentā 26. martā, es aicināju atsākt sarunas starp Dalailamas pārstāvjiem un Ķīnas valdību. Šo sarunu laikā aprīlī prezidents Hu Jintao mums paziņoja, ka Ķīna drīz atsāks sarunas ar Dalailamas pārstāvjiem. Tā bija Eiropas Savienības galvenā prasība.

Mūsu vizītes Pekinā iznākums pierādīja, ka Komisijas konsekventā pieeja, konstruktīvi iesaistoties sarunās ar Ķīnu, ir devusi redzamus rezultātus un tādējādi bijusi pareiza.

Otrs notikums, kas iezīmēja pagrieziena punktu Ķīnas attiecībās ar pārējo pasauli, bija, kā jau teica Padomes priekšsēdētājs, zemestrīce Sičuānā. Zemestrīces radītās humanitārās katastrofas mērogs un cilvēku ciešanas bija milzīgas — 70 000 cilvēku tika pasludināti par bojā gājušiem un līdz 10 000 cilvēku zaudēja mājas.

Tas izraisīja lielu starptautisku līdzjūtību un atbalsta sniegšanas vilni. Vēl svarīgāk bija tas, ka Ķīnas valdība uz zemestrīci reaģēja ātri un koordinēti, izvietojot vairāk nekā 130 000 karavīru glābšanas darbos un ļaujot presei brīvu piekļuvi skartajām teritorijām. Šī reakcija radīja pozitīvāku viedokli par mūsdienu Ķīnu.

Padomes priekšsēdētāja vietas izpildītājs jau minēja, ko mēs — Eiropas Savienība — esam ziedojuši, un tāpēc man par to nekas nav jāsaka. Ļaujiet man uzreiz pievērsties situācijai, kāda tā ir šodien.

No Ķīnas un es domāju arī no mūsu viedokļa, trim notikumiem no šī brīža līdz gada beigām būs izšķirīga ietekme uz ES un Ķīnas attiecībām: Pekinas Olimpiskajām spēlēm, Āzijas un Eiropas augstākā līmeņa sanāksmei (ASEM), kas notiks Pekinā 24.-25. oktobrī, un ES un Ķīnas augstākā līmeņa sanāksmei, kam jānotiek 1. decembrī Francijā. Šajā laikā Ķīnas valdība īpaši jutīgi uztvers ziņas no ārvalstīm. Tagad vairāk nekā jebkad mums ir jāizvairās no jebkādiem pārpratumiem un jāturpina mūsu konstruktīvās iesaistīšanās politika.

Situācija Tibetā turpinās pievērst uzmanību šo mēnešu laikā. Šodien mēs varam teikt, ka esam atgriezušies situācijā, kāda bija pirms 14. marta, jo sarunas starp Ķīnas valdību un Dalailamas pārstāvjiem atsākās maija sākumā, un pagājušajā nedēļā notika jauna sarunu kārta, taču es piekrītu, ka mēs vēl nav neesam izdarījuši pilnīgu vērtējumu. Mēs turpināsim mudināt abas puses turpināt sarunas auglīgā un uz rezultātiem orientētā veidā.

Pagājušajā mēnesī 24. jūnijā Ķīna parādīja pozitīvu žestu, no jauna ļaujot ārvalstu tūristiem iekļūt Tibetā. Lai gan kontrolētas diplomātu un ārvalstu žurnālistu vizītes ir notikušas kopš marta, mēs turpinām mudināt Ķīnu ļaut ārvalstu žurnālistiem pilnīgu piekļuvi Tibetai.

Attiecībā uz Olimpiskajām spēlēm mēs visi ceram, ka Ķīnai tiks dota iespēja un pasaule sanāks ciešāk kopā. Šajā ziņā mēs vēlam Ķīnai veiksmi.

Āzijas-Eiropas sanāksme (ASEM) oktobrī, kurā es piedalīšos, būs laba izdevība izcelt mūsu attiecības ar Ķīnu un tādējādi izvirzīt globālus jautājumus.

Nobeigumā jāsaka — es ceru, ka tieši mūsu nākamajā ES un Ķīnas augstākā līmeņa sanāksmē mēs varēsim panākt reālu progresu daudzos abpusēji nozīmīgos jautājumos, piemēram, par klimata pārmaiņām, par notiekošajām sarunām, lai noslēgtu ES un Ķīnas partnerattiecību un sadarbības nolīgumu, par cilvēktiesībām un ekonomiskajiem un tirdzniecības jautājumiem. Sākot no šī brīža līdz 1. decembrim, mūsu mērķi ir šādi. Es domāju, ka ir ārkārtīgi svarīgi, lai ES un Ķīnas stratēģiskās partnerattiecības turpinātu attīstīties stabili, ņemot arī vērā pastāvošās bažas.

  Georg Jarzembowski, PPE-DE grupas vārdā. – (DE) Priekšsēdētāja kungs, Padomes priekšsēdētāja kungs, komisāres kundze! Mana grupa vēlas vispirms pieminēt rezolūciju par dabas katastrofu Ķīnā un par situāciju Tibetā, ko Eiropas Parlaments ar lielu balsu vairākumu pieņēma šā gada 22. maijā.

PPE-DE grupa izsaka atzinību par Ķīnas valdības stingro apņemšanos atjaunot teritorijas, kuras skārusi zemestrīce. Tomēr tajā pašā laikā mēs gaidām, ka Ķīnas valdība nodrošinās to, ka jaunuzceltās mājas un citas ēkas spēs izturēt zemes satricinājumus, jo mums jāatceras skumjais fakts, ka daudzu skolu sabrukšanu izraisīja konstrukciju defekti un daudzi skolnieki zaudēja dzīvību. Mēs gaidām, ka šo lietu izmeklēs un atbildīgos sauks pie atbildības.

PPE-DE grupa ar skumjām bažām norāda, ka Ķīnas valdība vēl nav izmantojusi Olimpisko spēļu organizācijas piedāvāto izdevību uzlabot cilvēktiesību situāciju Ķīnā. Lauku apvidos Ķīnas pilsoņu iebiedēšana un plašsaziņas līdzekļu pārstāvju ierobežošana, šķiet, kļūst vēl izplatītāka, tuvojoties Olimpiskajām spēlēm.

Šā iemesla dēļ mēs aicinām Ķīnas valdību noteikt universālas pilsoņu tiesības, it īpaši preses brīvību, Olimpisko spēļu laikā un turpināt nodrošināt šo tiesību ievērošanu arī pēc tam.

(Aplausi)

Visbeidzot PPE-DE grupa aicina Ķīnas valdību parādīt labo gribu pašreizējās sarunās ar Dalailamu un novest tās līdz pozitīvam nobeigumam, kam jāietver Tibetas kultūras autonomijas nodrošināšana. Mēs uzskatītu par nepieņemamu, ja Ķīnas valdība šīs sarunas izmantotu, lai pārdzīvotu šo Olimpisko spēļu periodu un pēc tam visu sagrautu.

Mēs gaidām iznākumu, kas Tibetā uzlabos kultūras autonomiju un cilvēktiesības.

(Aplausi)

  Libor Rouček, PSE grupas vārdā. – (CS) Dāmas un kungi! Vispirms es vēlos paust apbrīnu par to, kā Ķīnas iestādes ir risinājušas postošās zemestrīces sekas, kura skāra Sičuānas provinci un radīja postu gandrīz 10 miljoniem cilvēku. Es izsaku atzinību par to, ka Ķīna nekavējoties atvēra robežas ārvalstu palīdzībai, un es varu apsolīt PSE grupas vārdā, ka mēs turpināsim darīt visu iespējamo, lai Eiropas palīdzība tiktu nodrošināta ātri un efektīvi. Attiecībā uz Tibetu es izsaku atzinību par atkārtotu kontaktu dibināšanu un divām sarunu kārtām, kas notikušas starp Ķīnas iestādēm un Dalailamas sūtņiem. Es domāju, ka tas ir labs sākums, ņemot vērā, kādi bija marta notikumi, un es arī uzskatu, ka šī saziņa un sarunas turpināsies, līdz tiks panākts abām pusēm pieņemams risinājums. Ķīna nesen no jauna atvēra Tibetu ārvalstu tūristiem, un saskaņā ar The New York Times vairāk nekā 1000 tibetiešu, kas aizturēti pēc marta demonstrācijām, ir jau atbrīvoti. Tomēr es vēl joprojām vēlos aicināt Ķīnas iestādes sniegt to cilvēku ģimenēm, kas vēl joprojām atrodas apcietinājumā, vismaz informāciju par viņu atrašanās vietu. Attiecībā uz Olimpiskajām spēlēm es vēlu gan Ķīnai, gan Starptautiskajai Olimpiskajai komitejai labas un veiksmīgas spēles, jo es esmu pārliecināts, ka tad, ja šīs spēles būs veiksmīgi organizētas, tās var palīdzēt uzlabot cilvēktiesību situāciju Ķīnā.

  Marco Cappato, ALDE grupas vārdā. – (IT) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi! Šeit neviens neapšauba jebkādu attiecību ar Ķīnas valdību nozīmi un vēl mazāk apšauba solidaritātes saistībā ar zemestrīci nozīmi. Priekšsēdētāja izteikums tomēr rada problēmu. Šajā izteikumā itin nekas nav minēts par lomu, kāda šai Eiropas Savienībai var būt un kādai tai jābūt pilsoņu un politisko tiesību veicināšanā ikvienam, kas dzīvo uz Ķīnas zemes, Tibetā un ne tikai Tibetā.

(Aplausi)

Es vēlos par šo tematu vēl kaut ko piebilst, jo atzinības paušana par to, ka ārvalstu tūristiem atkal ir atļauts iebraukt valstī, ne vārda nesakot par visu notikušo, par notiesāšanas gadījumiem, publiskajiem tiesas procesiem, Lhasas militarizāciju, kad tai cauri gāja olimpiskā lāpa, vēl joprojām liegtajām brīvībām, vēl joprojām īstenoto spīdzināšanu, ir diezgan vienpusējs problēmas risināšanas veids. Atzinības paušana par problēmas vienas daļas atrisinājumu var būt problēmas vienkāršošana, idealizēšana un nozīmes mazināšana — jo ir cilvēki, kas domā par nopietnām lietām, par labām attiecībām ar Ķīnu, un vēl ir cilvēki, proti, mēs, kas domā par vienkāršotām un nepastāvīgām lietām.

Tāds ir jūsu paziņojuma iznākums — jūs jau nepieminējāt arī uiguru tautu tikai tāpēc, ka viņiem nav tāda starptautiska līdera kā Dalailama, kas iestātos pret vardarbību, un es uzskatu, ka tas, runājot par Ķīnu, ir nopietni. Tādā gadījumā šī Eiropa ir tāda Eiropa, kas tajā brīdī, kad tas viss notiek, saka: „Tas ir katras valsts galvas ziņā izlemt, vai doties turp, un mēs, francūži, pa to laiku esam apspriedušies ar saviem partneriem un dosimies turp kā Eiropas Savienības prezidentūra.” Kas tā par prezidentūru? Kas tā par Eiropas Savienību? Tā ir tautu Eiropa, un Ķīna pamatoti uzskatīs, ka tautu Eiropai trūkst spējas izveidot politiku, kas spētu piespiest ievērot ķīniešu un citu pilsoņu cilvēktiesības.

(Aplausi)

  Priekšsēdētājs. – Ir ļoti grūti lūgt runātājam beigt runu, it īpaši vislabākajā domu plūduma brīdī, taču centieties nepārsniegt savu runas laiku.

  Hanna Foltyn-Kubicka, UEN grupas vārdā. – (PL) Priekšsēdētāja kungs, es vēlreiz vēlos pievērst jūsu uzmanību neapšaubāmi katastrofālajai politiskajai situācijai Tibetā. Tuvojoties Olimpiskajām spēlēm, Ķīnas Tautas Republikas iestādes pastiprina savu politiku šajā provincē. Armijas sūtīšana uz Tibetas klosteriem, aizbildinoties ar ieroču un teroristu meklēšanu, ir kļuvusi par regulāru praksi. Šo darbību rezultāts ir mākslas darbu piesavināšana, kuri glabājas šajās vietās, un to papildina reliģisku priekšmetu iznīcināšana. Informācija no neatkarīgām iestādēm un cilvēktiesību organizācijām stāsta par šādu pēdējo notikumu, kas notika Tsendrok klosterī Amdo Maima provincē. Olimpiskās spēles sāksies pēc mazāk nekā mēneša. Katra aizejošā diena rāda, ka mūsu ticība tam, ka Ķīnas iekšpolitikā sakarā ar Olimpiskajām spēlēm būs izmaiņas, ir bijusi nepamatota. Tomēr es ceru, ka Eiropas interese par šo lietu nenodzisīs kopā ar olimpisko liesmu Pekinā.

  Daniel Cohn-Bendit, Verts/ALE grupas vārdā. – (FR) Priekšsēdētāja kungs, godājamais Padomes priekšsēdētāj! Apsveicu ar liekulības, melu un viltības ieviešanu Olimpiskajās spēlēs. Kas par daudz, tas par daudz! Jūs uzvedaties tā, kā valdības uzvedās gadiem ilgi, skatoties acīs Padomju komunistiskajam totalitārismam. Tas vienmēr ir viens un tas pats vecais stāsts un vienmēr tas pats vecais pasaku kamols, ko jūs mums tinat.

Jūs runājat par sarunu pašreizējo stāvokli. Ja pajautāsiet tibetiešiem, kā sarunas norisinājās, viņi jums pateikts, ka sarunu gaitā viņus pastāvīgi pazemoja un viņi nepārtraukti saskārās ar šantāžu — šajā ziņā pret Dalailamu un viņa pārstāvjiem izturējās tāpat kā Brežņevs izturējās pret Dubčeku — tādā nozīmē, ka, „ja jūs pakustēsieties, mēs jūs visus nošausim”. Tieši to viņam sarunu laikā pateica, un tagad priekšsēdētājs, Francijas Republikas prezidents, teiks: „Malači, Ķīna! Jūs mums rādāt priekšā, ko darīt, kad kāds izkustas.” Tāda ir ķīniešu pārspīlētā reakcija, tāpat kā Nicolas Sarkozy pārspīlētā reakcija, pieminot „piepilsētas tīrīšanu ar augstspiediena šļūteni”.

Tā ir taisnība, bet jūs sakāt, ka Eiropa ir vērtību Eiropa. Uz kāda pamata, kad un kā? Nu, tagad, kad visi ir klāt — un tā šajā Parlamentā ir „melnā trešdiena” — es apsveicu Sociālistu grupas priekšsēdētāju un PPE grupas priekšsēdētāju, viņi visi ir šeit. Ko tieši teikt? Ko teikt šeit šodien? Ikviens man stāsta, ka „viss uzlabosies, pateicoties Olimpiskajām spēlēm”.

2001. gadā mēs teicām, ka tad, ja ļausim organizēt Olimpiskā spēles Ķīnā, viss uzlabosies. Kopš 2001. gada nekas nav noticis, un sliktais kļūst vēl sliktāks. Tātad ko jūs mums stāstāt? Ka četrās nedēļās viss uzlabosies? Kāpēc gan lai kaut kas uzlabotos? Ķīnieši ņem virsroku. Ķīnas Komunistiskā partija ņem virsroku. Jo stiprāka tā kļūst, jo vairāk jūs nolaižaties uz ceļiem, un jo vairāk jūs nolaižaties uz ceļiem, jo lielāks ir tās triumfs.

Kāpēc jums šķiet, ka tam jāmainās? Viņi Olimpiskajā spēlēs kontrolēs visu. Viņi kontrolēs radiostacijas, viņi kontrolēs televīzijas tīklus, taču viņi nekontrolēs Nicolas Sarkozy, tas tiesa. Viņi pat uzaicinās viņu uz vakariņām ar irbulīšiem. Tas būs patiesi skaisti. Viņi viņam pieglaimosies, un visi uzvedīsies aizkustinoši, pieglaudīgi, mīļi. Tad Nicolas Sarkozy teiks: „Tātad atomelektrostacijas un 36 ātrgaitas vilcieni”, un es nezinu, kas vēl. Tas ir pretīgi. Tas ir nicināmi, un es uzskatu — ja Eiropas nepamodīsies, ja mēs turpināsim rādīt šo tēlu par Eiropas tirgotājiem, kas nespēj aizstāvēt viselementārākās tiesības Eiropā vai citur pasaulē, tad būvēt Eiropu nav mūsu pūliņu vērts, un tieši to mums vajadzētu sacīt Padomes priekšsēdētājam.

(Skaļi aplausi)

  Jiří Maštálka, GUE/NGL grupas vārdā. – (CS) Pateicos, priekšsēdētāja kungs! Vienmēr ir grūtāk ieraudzīt baļķi paša acī nekā skabargu cita acī. Pirmkārt, vēlos paust līdzjūtību šīs milzīgās katastrofas upuriem, kā arī savu apbrīnu, tāpat kā mans kolēģis deputāts Libor Rouček, par to, kā Ķīnas valdība reaģēja, lai palīdzētu upuriem. Es vēlos arī pateikties Komisijai, kas neparasti ātri sniedza finansiālu atbalstu, un pateikt, ka esmu pārliecināts, ka šim atbalstam nebūs robežu. Es domāju, ka runāšu mūsu lielākās daļas vārdā, ja teikšu, ka mēs vēlamies, lai Olimpiskās spēles norisinātos droši un saskaņā ar godīgas sāncensības garu, bet ne tikai stadionos. Protams, mēs cienām Ķīnas vēstures un kultūras tradicionālos aspektus. Tomēr šie divi notikumi dod mums vairāk iespēju veidot vēl intensīvāku dialogu un sasniegt redzamus rezultātus sarunā ar mūsu partneriem no Ķīnas Tautas Republikas attiecībā gan uz ekoloģiju, gan uz cilvēktiesībām.

  Bastiaan Belder, IND/DEM grupas vārdā. – (NL) Trešdienas pēcpusdienā 18. jūnijā man bija sarunāta tikšanās ar trim cienījamiem miermīlīgiem Ķīnas pilsoņiem viesnīcā Pekinā. Gandrīz stundu pirms mūsu paredzētās tikšanās es uzzināju, ka divus no viņiem aizvedis drošības dienests un trešo oficiāli brīdināja ar mani nerunāt. Divus aizturētos atlaida pēc aptuveni 31 stundas. Oficiālais skaidrojums bija tāds, ka viņi netika atlaisti, jo nemaz netika arestēti, bet gan tikai „intervēti”.

Lai arī kā būtu, Ķīnas iestādes skaidri vēlējās novērst jebkādu personisku kontaktu starp Eiropas Parlamenta deputātu un šiem trim Ķīnas iedzīvotājiem. Taču es pilnībā saprotu viņu riebīgo izturēšanos. Pekina noteikti nevarēja gaidīt, ka trīs vadošie pārstāvji no protestantu baznīcas, kas kļūst aizvien populārāka, sludinās labu propagandu par Olimpiskajām spēlēm. Šā grandiozā pasākuma priekšvakarā draudzes locekļi no protestantu baznīcām, kas nav oficiāli reģistrētas, tiek pakļauti aizvien smagākām reliģiskām vajāšanām.

Ķīnas progresīvie līderi labprātāk patur šo represiju sirdi plosošās detaļas stingri apslēptas. Dabiski. Galu galā kāds gan tur gods piespriest vienkāršam Pekinas baznīcas mācītājam sodu piespiedu darbos? Trīs gadus viņam bija jāpavada desmit līdz divpadsmit stundas dienā, taisot futbola bumbas nākamajām Olimpiskajām spēlēm. Taču pietiek runāt par piespiedu darbiem Ķīnā!

Un ko mums darīt ar Ķīnas ierēdņiem, kuri lika arestēt baznīcas draudzes locekļus par to, ka viņi brīvprātīgi un dziļi altruistiski pasteidzās sniegt praktisku palīdzību Sičuānas provincē notikušās briesmīgās zemestrīces upuriem? Tas patiesi bija ārpus visiem rāmjiem. Priekšsēdētāja kungs, labu laiku pirms Olimpisko spēļu sākšanās Ķīnā es vēlos apgalvot, ka Pekina ir nodzēsusi olimpisko liesmu ar pamattiesību neiedomājamo neievērošanu!

  Edward McMillan-Scott (PPE-DE). - Priekšsēdētāja kungs, es vēlos sākt savu runu, paužot līdzjūtību to cilvēku radiniekiem, kas zaudēja dzīvību, un tiem, kas zemestrīcē cietuši.

Taču, ja drīkstu, es īpašu vēlos izteikt piezīmes Jean-Pierre Jouyet par viņa šodienas paziņojumu attiecībā uz to, ka prezidents Nicolas Sarkozy, kurš šeit ieradīsies rīt, piedalīsies Olimpisko spēļu ceremonijā.

Es vēlos atgādināt par ievadrakstu „L’Europe a capitulé” („Eiropa ir kapitulējusi”) šodienas vietējā laikrakstā Les Dernières Nouvelles d’Alsace. Uz Olimpiskajām spēlēm dodas prezidents Nicolas Sarkozy, savukārt 16. jūnijā ar Francijas iestāžu atļauju tika pārtrauktas pārraides, ko veido grupa, kura pārraida Ķīnā ar Eutelsat starpniecību. Tas ir noticis arī agrāk. Šajā gadījumā es lūdzu Francijas valdību ļaut NDTV pārraidi atsākt.

Šodien es iesniedzu Apvienoto Nāciju Organizācijas referentiem spīdzināšanas un reliģiskās brīvības jautājumos lietu saistībā ar dažiem cilvēkiem, ar kuriem man bija saskarsme, kad biju Pekinā pirms diviem gadiem. Vēl joprojām kādā cietumā Ķīnas ziemeļu austrumos tiek spīdzināts Cao Dong. Niu Jinping tika atkārtoti arestēts 2008. gada 20. aprīlī un tagad tiek spīdzināts. Viņa sieva Zhang Lianying ir spīdzināta vairākas reizes un bijusi ieslodzījumā četras reizes. Es savā mājas lapā publicēju lietu ar 50 dažādiem spīdzināšanas gadījumiem, ko viņa piedzīvojusi. Zinu, ka šā gada sākumā ļoti slikti izturējās pret Gao Zhisheng – kristiešu advokātu cilvēktiesību jautājumos. Viņš joprojām atrodas mājas arestā. Hu Jia tika arestēts pēc liecības sniegšanas Eiropas Parlamenta Cilvēktiesību apakškomitejai.

Šis ir patvaļīgs, brutāls un paranoisks režīms. Mēs nedrīkstam iesaistīt politiku sportā, un mums jātur Nicolas Sarkozy tālāk no Pekinas.

(Aplausi)

  Robert Evans (PSE). - Priekšsēdētāja kungs! Tāpat kā daudziem cilvēkiem šeit pirms septiņiem gadiem, kad olimpisko spēļu rīkošanas tiesības tika piešķirtas Ķīnai, man bija nopietni iebildumi. Bet šīs tiesības tika piešķirtas tikai pēc tam, kad iestādes bija sniegušas vairākus apliecinājumus, ka tiks ievērotas minoritāšu tiesības, ka tiks pārtraukta spīdzināšana un pārkāpumi un ka tiks risināti jautājumi saistībā ar sīki dokumentētajiem cilvēktiesību pārkāpumiem.

Tagad ātri pievēršamies šodienai, un mēs zinām, ka mūsu bažas ir tikpat lielas kā vienmēr, ja ne vēl lielākas. Citi ir runājuši par pārkāpumiem. Cappato kungs daiļrunīgi izteicās par Tibetu, un uzstājās arī D. Cohn-Bendit kungs un citi. Mēs zinām par dabisko tiesību pārkāpumiem. Ķīna katru gadu soda ar nāvi vairāk cilvēku nekā visas pārējās pasaules valstis kopā. Es domāju, ka tas būs kauns Eiropai nākamajā mēnesī, ja prezidents N. Sarkozy un vairāki ES valdību vadītāji un prezidenti, kā arī prinči stāvēs tur un sarokosies ar Ķīnas vadītājiem, tādējādi dāvājot tiem uzticību, kad viņi to nav pelnījuši, un dodot viņiem zaļo gaismu turpināt tādā pašā garā kā iepriekš. Olimpisko spēļu pamatā ir jābūt olimpiskajam ideālam, un tas, kas pašreiz notiek Ķīnā, ir tam pretrunā.

  Dirk Sterckx (ALDE). - (NL) Kā Delegācijas attiecībām ar Ķīnu priekšsēdētājs es piekrītu komisārei, kad viņa saka, ka mums ir stratēģiskie sakari ar Ķīnu un ka tie ir svarīgi abām pusēm. Mūsu mērķis, protams, ir nodibināt ekonomiskos sakarus, bet tas ietver vairāk nekā tikai to. Es domāju, ka mums jāturpina to uzsvērt.

Ir divas citas lietas, kuras es uzskatu par svarīgām: indivīdu cilvēktiesības un vārda brīvība. Šie ir jautājumi, kurus mēs atkārtoti izvirzām katru reizi, kad mēs kontaktējamies ar delegāciju vai delegācijas locekļiem, ar mūsu Ķīnas kolēģiem. Mēs nepiekrītam, bet mēs apspriežam tos un mēģinām apmainīties ar idejām un argumentiem. Tas ir grūti, dažkārt tas ir smags darbs, bet tieši to Parlamentam jāturpina nemitīgi veikt.

Vai mēs esam panākuši progresu? Pārāk nelielu un, iespējams, pārāk lēnu, bet es domāju, ka mēs esam panākuši progresu. Es mudinātu Eiropas Parlamentu neaizmirst, ka mums jāuztur kontakti ar ķīniešiem un jāturpina izvirzīt šos jautājumus, lai cik grūti, lai cik nogurdinoši tas nebūtu un lai kādu vilšanos tas dažkārt neradītu. Bet es domāju, ka tas ir vienīgais turpmākais virziens. Tāpēc ka ķīniešu liktenis tiks izlemts nevis šeit, šajā sēžu zālē, bet Ķīnā, un to izlems paši ķīnieši. Viņi ir tie, kas mums jāpārliecina, nevis mēs paši.

  Thomas Mann (PPE-DE). - (DE) Priekšsēdētāja kungs! Pasaulē plaši pausta līdzjūtība 12. maija postošās zemestrīces upuriem Ķīnā. Šai valstij ir piešķirta vērā ņemama starptautiskā palīdzība, kas diemžēl tiek izmantota atšķirīgiem mērķiem, — vienlaikus tiek veikti pret separātistiem vērsti pasākumi un katastrofas seku novēršanas pasākumi. Tas ir pilnīgi nebūtiski, vai cilvēki ir piederīgi vairākumam vai minoritātei, viņiem noteikti ir jāsaņem palīdzība. Vairs nedrīkst būt nekādu aicinājumu ievērot atšķirības, tas ir nerealizējams nodoms. Ķīnai būtu ieteicams nodrošināt piekļuvi tās teritorijai pēc ilgās gaidīšanas. Tas ietvertu brīvu piekļuvi visām Ķīnas daļām ārzemju novērotājiem un žurnālistiem. NTDTV, vienīgajai televīzijas stacijai Ķīnā, kura nav pakļauta cenzūrai, bez kavēšanās ir jāatļauj atsākt pārraides.

Daudzi valstu vai valdību vadītāji vēl nav rīkojušies saskaņā ar to ieteikumu, kuru ir sniedzis mūsu Eiropas Parlaments, ka viņiem jāatturas no olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijas apmeklēšanas. Mēs atbalstām to nostāju, kuru ir pieņēmusi Angela Merkel Vācijā, Lielbritānijas premjerministrs Gordon Brown un mūsu priekšsēdētājs Hans-Gert Pöttering, kā arī citas svarīgākās sabiedrībā pazīstamas personas, kas ir nolēmušas nepiedalīties 8. augusta atklāšanas ceremonijā. Francijas prezidents Nicolas Sarkozy ir teicis, ka viņa nostāja būs atkarīga no to sarunu iznākuma, kuras notiek starp ķīniešiem un Dalailamas pārstāvjiem. Šīs sarunas ir bijušas neauglīgas un tādas arī paliks, no tā izriet, ka viņam būs jāpaliek Parīzē.

(Aplausi)

Pirms šīm spēlēm ļaujiet man jums atgādināt par tibetiešu nožēlojamo stāvokli. Pēc 14. marta protestiem bija vairāk nekā 200 mirušo, bet 5000 tibetiešu ir ieslodzīti cietumā, turklāt lielākā daļa — bez tiesas. Tūkstošiem ir guvuši ievainojumus fiziskas vardarbības rezultātā, kas tika lietota „patriotiskās pāraudzināšanas” procesā. Tas, priekšsēdētāja kungs, ir domāts kā atgādinājums tiem, kuri vēl aizvien ir nodomājuši doties uz Pekinu.

(Aplausi no Verts/ALE grupas.)

  Alexandra Dobolyi (PSE). - (HU) Paldies, ka devāt man vārdu, priekšsēdētāja kungs! Olimpisko spēļu organizēšana ir izaicinājums no jebkura viedokļa, bet tā ir arī īpaša iespēja Ķīnas pilsoņiem parādīt pasaulei, ka viņi ir izpratuši vispārējās vērtības un olimpisko spēļu garu. „Viena pasaule — viens sapnis”: Pekinas Olimpisko spēļu sauklis pilnībā uzsver un patiesi atspoguļo šo spēļu pamatprincipus. Es ticu., ka olimpiskās spēles mums nodrošinās lielisku iespēju padziļināt un paplašināt mūsu sadarbību un dialogu ar Ķīnu daudzās jomās.

Tomēr mēs nedrīkstam aizmirst par zemestrīci maijā un par postījumiem, pēc kuriem bija daudzi desmiti tūkstoši mirušo un miljoniem cilvēku palika bez pajumtes. Mums jāapliecina šai valstij savs atbalsts grūtajā brīdī, bet mums vienmēr ir jāatceras par demokrātisko reformu lielo nozīmi un jāpauž konstruktīva kritika daudzās jomās.

Es esmu viena no tiem, kuri uzskata, ka Eiropas Savienībai ir jāturpina uz rezultātiem orientēts dialogs par cilvēktiesībām ar Ķīnu, bet mums ir jāpieņem tas, ka rezultāti tiks sasniegti tikai soli pa solim. Un, jā, rezultāti tiek sasniegti: tikai pirms pāris dienām tika atjaunots tiešais gaisa satiksmes savienojums starp Ķīnu un Taivānu pēc daudzu gadu desmitu pārtraukuma. Ir atkal sākušās pārrunas ar Dalailamu. Arī šeit mēs esam ieinteresēti uz rezultātiem orientētā, pragmatiskā dialogā, ar kuru ņem vērā Tibetas un Ķīnas vērtības un norāda turpmāko virzienu. Liels paldies!

  Cornelis Visser (PPE-DE). - (NL) Priekšsēdētāja kungs! Olimpiskās spēles tiks atklātas Pekinā 2008. gada 8. mēneša 8. dienā. Astoņi ir laimīgs skaitlis ķīniešu kultūrā, un to saista ar labu veiksmi un labklājību. Es ceru, ka šis datums var izrādīties laimīgs Ķīnas iedzīvotājiem. Ekonomiskajā ziņā Ķīnai veicas patiešām ļoti labi. Kā mēdza teikt Deng Xiaoping: „Vienalga, kādā krāsā ir kaķis, ka tik tas ķer peles.” Viņš valsti padarīju pieejamu ārzemju kapitālistu finanšu ieguldījumam. Pamazām Ķīnas ekonomika tiek liberalizēta. Ķīna tagad ir stabils partneris ekonomiskajai attīstībai. Tā priecājas, piemēram, par to, ka tās valūta būs piesaistīta ne tikai dolāram, bet arī eiro un citām valūtām. Ķīnai ir konstruktīva loma pasaules ekonomikā.

Kas attiecas uz cilvēktiesībām, situācija diemžēl nav laba, noteikti ne tādā gadījumā, kad ir runa par Ķīnas iedzīvotāju cilvēktiesībām. Es to uzskatu par neapmierinošu, ka tādā svinīgā notikumā kā olimpiskās spēles ir noteikti ierobežojumi par satelīta raidītāju, kurš pārraida no Rietumiem ķīniešu valodā. Es ceru, ka Ķīnas iestādes izmantos to iespēju, ko sniedz šīs spēles, lai parādītu saviem cilvēkiem, ka noteikumi attiecas ne tikai uz sporta arēnu, bet vispirms uz pienākumu, kurš ir saistošs ierēdņiem, ievērot cilvēktiesības un vārda brīvību.

  Bogdan Golik (PSE). - (PL) Priekšsēdētāja kungs! 2008. gada 12. maija zemestrīcē gāja bojā 69 000 cilvēku, vairāk nekā 18 000 ir pazuduši bez vēsts, un ievainoto skaits pārsniedz 37 000. Šis notikums ir satricinājis ne tikai Ķīnas iedzīvotājus, bet visu pasauli. Es, iespējams, esmu vienīgais cilvēks Parlamentā šodien, kurš tobrīd bija tur klāt. Es biju Pekinā un Šanhajā, un es redzēju šo cilvēku, ķīniešu, solidaritāti, kuri jutās piederīgi upuriem un iesaistīti šai traģēdijā.

Izmantojot šo iespēju, es vēlētos paust apbrīnu tūkstošiem glābēju un brīvprātīgo no visas pasaules, no Taivānas, Japānas, Austrālijas un galvenokārt no Ķīnas, kuru solidaritāte un iesaiste šajos traģiskajos apstākļos ir pelnījušas īpašu uzslavu. Ir arī jāizsaka atzinība par tiem pasākumiem, kurus veica Eiropas Savienība. Ķīnas valdība ar vietējo iestāžu atbalstu piešķīra EUR 10 miljardus, lai palīdzētu katastrofas upuriem. Kopējais atbalsts no ārzemēm, ko saņēmusi Pekina, bija EUR 5 miljardi. Lielākā daļa no šiem līdzekļiem ir saņemta no ķīniešu diasporas, kas atrodas dažādās pasaules daļās.

Es uzskatu, ka īpašas humānās palīdzības pasākumi un dialogs ir lietderīgāki nekā saukļi un aicinājumi boikotēt un izteikt protestu.

  Nirj Deva (PPE-DE). - Priekšsēdētāja kungs, šim Parlamentam ir jāveicina laba valsts pārvaldība, ko tas diemžēl pašlaik nedara.

Desmit miljoni bezpajumtnieku ir milzīga katastrofa — visbriesmīgākā pasaulē. Mēs redzējām par cilvēkiem norūpējušos, uz cilvēkiem orientētu Ķīnas valdību un vadību darbojamies teritorijā, kas ir viena no apdzīvotākajām, tajā mīt arī vairāk nekā viens miljons tibetiešu. Atšķirībā no Birmas, kur valsts vadītājiem tas nerūpēja un nerūp, Ķīnas valdība uzskatāmi rūpējas par saviem iedzīvotājiem. Tas bija skaidrs ikvienam, kurš redzēja katastrofas seku novēršanas centienus.

Citas valstis, varas, organizācijas vai cilvēki pārējā pasaulē nevar lemt par cilvēktiesībām Ķīnā. Par to var lemt tikai paši 1,3 miljardi Ķīnas iedzīvotāji. Mēs labi zinām, ka šie iedzīvotāji spēj skaidri izteikt savu viedokli, parādīt un paust savas dusmas un ka viņi tās izrāda, kad kaut kas nav kārtībā.

Cilvēktiesību situācija Ķīnā uzlabojas un var tik uzlabota turpmāk. Parlaments un mani kolēģi, kas par to klaigā, neko nemainīs. Mēs kā parasti maldinām sevi par to, cik svarīgi mēs esam. Tie būs Ķīnas iedzīvotāji, kuri, izkļuvuši no nabadzības, prasīs lielākas demokrātiskās tiesības paust savu viedokli. Četrsimt miljoni cilvēku ir izkļuvuši no nabadzības — ievērojams sasniegums. Bet Ķīnas iedzīvotāji baidās. Uzgriezdami viņiem muguru, kā mēs to darījām olimpiskās lāpas aizdegšanas laikā, mēs tikai saniknosim Ķīnas iedzīvotājus, nevis viņu valdību. Šī atšķirība ir svarīga, un tā ir jāsaprot.

  Marianne Mikko (PSE). - (ET) Kolēģi! Olimpiskā kustība laika gaitā ir centusies radīt labāku pasauli. Ievērojamais notikums, kas drīzumā sāksies Pekinā, ir palīdzējis pievērst uzmanību Tibetai un cilvēktiesībām. Dialogam starp Pekinu un Dalailamu ir noteikti jāturpinās. Sniedzot Ķīnai iespēju sarīkot pasaules mēroga sporta notikumu, Starptautiskā Olimpiskā komiteja noteica ļoti skaidru nosacījumu, ka līdz 2008. gadam Ķīnai ir jāievēro cilvēktiesības. Mēs zinām, ka tas nav noticis.

Olimpiskās spēles nekad nav bijušas saistītas tikai ar sportu. Olimpiskās hartas principi lielā mērā atkārto ES principus, es šeit atsaucos uz pilsoņu pamattiesībām un cilvēktiesībām, kur nav nekāda kompromisa. Ar hartu nosaka, ka rīkotājvalstij ir jāaizstāv cilvēka cieņa un tā nedrīkst apspiest pilsoņus nacionālās vai reliģiskās piederības dēļ. Tā ka es piekrītu viedoklim, ka prezidenta Sarkozy vieta ir Parīzē pie sava televizora, nevis olimpiskajā stadionā Pekinā.

  David Hammerstein (Verts/ALE). - (ES) Priekšsēdētāja kungs! Pieredze saistībā ar olimpiskajām spēlēm, kuras notiek Ķīnā, ir mums iemācījusi: ja jūs sistemātiski gatavojaties pārkāpt cilvēktiesības, jums ir jābūt lielai, ekonomiski spēcīgai valstij, nevis Zimbabvei vai Kubai. Ne arī, protams, Birmai. Jums ir jābūt valstij, kurā reģistrēti simtiem Rietumu uzņēmumu, valstij, kur miljoniem cilvēku strādā apstākļos, kas līdzinās verdzībai. Jums ir jābūt valstij ar grandiozu un agresīvu rīcības veidu, un tad Eiropa klanīsies jūsu priekšā.

  José Ribeiro e Castro (PPE-DE). – (FR) Priekšsēdētāja kungs! Es izsaku līdzjūtību zemestrīces upuru tuviniekiem, un es vēlos paust patiesu nožēlu par notikušo. Tomēr ir citi jautājumi, kas mums jāapspriež, un es to īpaši saku Padomei, jo es atceros prezidenta Sarkozy izteiktās piezīmes pirms pāris mēnešiem to incidentu laikā, kuri notika Tibetā.

Tas, ko mēs nupat dzirdējām, ir priekšlikums pārvērst sportu par sliktu politiku un politiku par smieklīgu sportu, un tas ir nepieņemami. Ir nepieņemami, ka prezidents Sarkozy pārstāvēs Eiropas Savienību Pekinā, bet neapmeklēs politieslodzītos šajā valstī. Tas būtu apkaunojoši mūsu vadītājiem — doties uz Pekinu, bet nebilst ne vārda par konkrētās situācijas skarbo realitāti. Tas būtu apkaunojoši, un šie vadītāji tad vairs ar cieņu nevarētu uzstāties Eiropas Savienības iestādēs. Tas ir būtiski, ka mēs atgriežamies pie šī jautājuma septembrī.

  Manolis Mavrommatis (PPE-DE). - (EL) Priekšsēdētāja kungs! Tikai mēnesi pirms Pekinas olimpiskajām spēlēm Ķīna vēl joprojām saskaras ar zemestrīces traģisko ietekmi. Diemžēl bija vajadzīga zemestrīce ar tūkstošiem cietušo un bezpajumtnieku, lai Ķīnas Tautas Republikas valdība saprastu, ka solidaritāte no to nāciju puses, kuras piedāvāja palīdzēt, ir būtiska.

Tas tomēr piespieda Ķīnu atvērt savas robežas, tādējādi ļaujot visiem plašsaziņas līdzekļiem un humānās palīdzības aģentūrām sasniegt teritorijas, kur pirms tam bija grūti nokļūt pat kā apmeklētājam.

Notikumi pēc zemestrīcēm Ķīnā noveda pie režīma mīkstināšanas, kā rezultātā tagad visa pasaule ir ieinteresēta cilvēku mierīgā līdzāspastāvēšanā. Ar olimpisko karogu un antīkās Olimpijas svēto liesmu uzturēs ideālu kārtību tajās lietās, kuras mūs šķir, bet arī, pats galvenais, lietās, kuras mūs vieno.

  Eva Lichtenberger (Verts/ALE). - (DE) Priekšsēdētāja kungs! Kad prezidents Sarkozy uzstājās pēc nemieriem Tibetā, es jutu lielu apbrīnu pret Franciju kā cilvēktiesību uzraudzītāju. Kopš tā laika situācija ir kļuvusi daudz sliktāka, aizturēto skaits sasniedz rekordlielu līmeni.

Situācija Tibetā nekad nav bijusi tik saspringta. Plašsaziņas līdzekļu cenzūra nekad nav bijusi tik stingra kā pašlaik. Un, manuprāt, prezidenta reakcija ir pļauka sejā tiem, kas aicina ievērot cilvēktiesības. Mēs kavējam visu to Ķīnas cilvēku cerību piepildīšanos, kuri paļaujas uz mūsu izdarīto spiedienu, lai palīdzētu viņiem centienos ieviest demokrātiju Ķīnā.

  Colm Burke (PPE-DE). - Priekšsēdētāja kungs! Starptautiskā Olimpiskā komiteja pamatoja 2008. gada olimpisko spēļu rīkošanas tiesību piešķiršanu Ķīnai, apgalvojot, ka tas palīdzēs valsti padarīt atvērtu uzlabojumiem cilvēktiesību situācijā.

Tomēr Ķīnas iestādes nav ņēmušas vērā starptautiskos aicinājumus pārtraukt to turpmākos pasākumus saistībā ar 2008. gada 14. maija nemieriem Tibetā. Protesta dalībnieki joprojām tiek izsekoti, aizturēti un patvaļīgi apcietināti, un viņu ģimenēm netiek sniegta nekāda informācija par viņu atrašanās vietu, lai gan Ķīnas tiesību aktos informācijas sniegšana ir paredzēta.

Es aicinu Ķīnu ievērot tās publiskās saistības, kuras tā ir uzņēmusies attiecībā uz cilvēktiesībām, minoritāšu tiesībām, demokrātiju un tiesiskumu. Tā bija vienošanās ar SOK, kad tā iepriekš piekrita atļaut Ķīnai sarīkot šīs spēles.

Tā ir vēsturiska un unikāla iespēja Ķīnai parādīt pasaulei savu gatavību uzlabot cilvēktiesību situāciju, tomēr, manuprāt, mēs neredzam pietiekamu progresu šajā saistībā.

  Ana Maria Gomes (PSE). - Priekšsēdētāja kungs! Es atbalstu to, ka olimpiskās spēles notiks Pekinā, bet es mudinu Eiropas Savienības valdības un iestādes prasīt Ķīnai ievērot tās saistības attiecībā uz cilvēktiesībām, proti, saistības, kuras tā ir uzņēmusies, lai sarīkotu olimpiskās spēles Pekinā.

Tāpēc ir nepieciešams, ka tie Eiropas Savienības pārstāvji, kuri apmeklēs — vai neapmeklēs — šīs olimpiskās spēles, izmanto šo iespēju, lai vērstu uzmanību uz cilvēktiesību situāciju Ķīnā. Tas ir ļoti nopietni. Daudzi cilvēki ir ieslodzīti cietumos, arī Hu Jia, kuru ieslodzīja pēc runāšanas ar mums šeit, Eiropas Parlamentā, videokonferencē. Mēs nevaram pieļaut, ka šos cilvēkus turpinās turēt ieslodzījumā bez jebkāda pamatojuma no Ķīnas iestāžu puses.

  Czesław Adam Siekierski (PPE-DE). - (PL) Priekšsēdētāja kungs! Daudzas valstis un to vadītāji, arī valstu vadītāji Eiropā, ļoti vēlas uzturēt labus sakarus ar Ķīnu, lai iegūtu izdevīgu līgumu vai ekonomikas nolīgumus, pievēršot maz uzmanības demokrātijas trūkumam un nespējai ievērot cilvēktiesības Ķīnā. Pasaules viedoklim, pasaules valstu vadītājiem un starptautiskajām iestādēm ir kopīgi jādarbojas un ir jāizdara dažāda veida spiediens, lai aizsargātu tādas vērtības kā brīvību, cilvēktiesības un demokrātiju. Ja mēs esam sašķelti, tad mēs nevarēsim kopīgi rīkoties un mums būs maza ietekme. Olimpiskās spēles ir laba iespēja veikt šādus pasākumus. Starptautiskajai sabiedrībai ir jārīkojas, lai palīdzētu iedzīvotājiem, kuri cietuši traģiskās zemestrīces dēļ.

  Jean-Pierre Jouyet, Padomes priekšsēdētājs. – (FR) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi! Pirmkārt, tā nebija Eiropas Savienība, kura izlēma 2001. gadā, ka olimpiskajām spēlēm ir jānotiek Pekinā, tā bija Starptautiskā Olimpiskā komiteja.

Otrkārt, kā jūs jau minējāt, olimpiskie ideāli pastāv, bet tie nav saistīti ar politiku, tie ir saistīti ar sportu, un to atkārtoti uzsver Starptautiskā Olimpiskā komiteja.

Treškārt, es nezinu, vai vislabākais veids, lai cīnītos par cilvēktiesību ievērošanu Ķīnā un izveidotu visaptverošu dialogu, ir atvieglot kāda sirdsapziņu, sakot: „Es nebraukšu, bet es tomēr skatīšos atklāšanas ceremoniju pa televizoru”, kā nupat teica kāds deputāts. Es nedomāju, ka problēmas pamatā patiešām ir šis jautājums. Turklāt es norādu, ka vairāki deputāti no dažādām politiskajām grupām un ar dažādām pārliecībām arī ir pauduši savus uzskatus jūsu Parlamentā par dialogu, kas mums ir jārisina ar Ķīnas iestādēm.

Lai kādas ir pašreizējās grūtības, mums jāturpina pēc iespējas lietderīgāk izmantot ES attiecības ar Ķīnu. Vienīgi spēcīga Savienība nodrošinās abām pusēm iespēju veikt atklātas diskusijas — kuras mēs visi esam atbalstījuši — par jebkuru jautājumu, pat par tiem, kuri šķiet vissarežģītākie. Eiropas Savienība negaidīja līdz notikumiem Tibetā, lai sāktu šādu dialogu. Mēs vēlamies ar Ķīnu uzsākt dialogu par arvien lielāku jautājumu skaitu, kas skar divpusējas un globālas intereses, kuras nav tikai komerciālas, — tas ir milzīgs sagrozījums teikt ko citu. Šo aspektu minēja arī Ferrero-Waldner kundze. Mums ir vajadzīgs visaptverošs dialogs ar Ķīnu, jo šai valstij ir svarīga loma starptautiskajā sabiedrībā un mums ir jādara viss, kas ir mūsu spēkos — arī olimpiskās spēles ir līdzeklis šā mērķa sasniegšanai —, lai nodrošinātu to, ka Ķīna ir efektīvi integrēta starptautiskajā sabiedrībā.

Turklāt es vēlos norādīt, ka mums būs jāuztur stratēģisks dialogs ar Ķīnu, īpaši gaidāmajā sammitā, kas notiks Francijas prezidentūras laikā. Tā nebija Francijas prezidentūra, kura izvēlējās šī sammita norises datumu. Šis sammits notiks 2008. gada otrajā pusē. Mūsu pienākums ir nodrošināt, ka sagatavošanās tiek veikta vislabākajos iespējamos apstākļos, un šim sammitam jānodrošina iespēja izveidot partnerību starp Ķīnu un Eiropas Savienību, lai risinātu jaunus jautājumus, jo īpaši tos, kas attiecas uz pasākumiem pret klimata pārmaiņām un uz vides un sociālajiem standartiem, kā daudzi no jums ir minējuši.

Ķīnas apņemšanos īstenot svarīgu lomu starptautiskajā arēnā jāpapildina ar jauniem pienākumiem cilvēktiesību jomā, sociālajā sfērā un attiecībā uz vides aizsardzību. Mums ir zināms par to, un mēs esam gatavi strādāt, lai sasniegtu šo mērķi, un Eiropas Savienība, bez šaubām, ir vispiemērotākais partneris, lai palīdzētu Ķīnai virzīties pa šo ceļu.

Šajā saistībā pēc konsultācijām ar saviem kolēģiem un partneriem un pēc viņu piekrišanas saņemšanas prezidents Sarkozy kā Eiropas Savienības prezidējošās valsts prezidents ir uzņēmies pienākumu iesaistīties visaptverošā Eiropas Savienības un Ķīnas dialogā. Ja Ķīna vēlas īstenot lielāku lomu pasaules mērogā, tai ir jāuzņemas no tā izrietošie pienākumi. Ir veikti daudzi salīdzinājumi, piemēram, tie, kurus veicis Cohn-Bendit kungs. Es pamanīju salīdzinājumu ar PSRS Brezhnev laikā. Vai mēs tiešām vēlamies konfliktu starp diviem antagonistiskiem blokiem? Vai šajā dialogā, kas tika arī veidots ar šo dižo valsti, netika panākts zināms progress? Mums bija galvenā loma šī progresa panākšanā, un arī tas, ka mūsu vērtības ir dominējušas kā vienmēr, ir panākts ar dialoga un demokrātiskas attīstības starpniecību. Mums ir jārisina stimulējošs dialogs ar Ķīnu, kur neviens temats nav tabu, un mums tā ir jāmudina uzņemties saistības visās jomās — politiskajā, cilvēktiesību un sociālajā.

Patiesi, daži deputāti ir pieminējuši nāves sodu. Arī šis jautājums mums ir jārisina ar Ķīnu, bet tas ir jārisina arī ar visām citām valstīm, un es ceru, ka daži konservatīvie deputāti, kuri tikko runāja par šo tematu, darīs tā. Es vēlos atgādināt jums, ka ir citas valstis, kurās ir spēkā nāves sods un kurām ir attiecības ar Eiropas Savienību, tomēr mums ir jārisina visaptverošs dialogs. Mums ir arī jāturpina rīkoties ar piesardzību, un es pilnībā piekrītu tam, ko teica Komisija attiecībā uz Padomi, ka mēs nedrīkstam saasināt nacionālistisko noskaņojumu Ķīnā laikā, kad tā rīko ļoti nozīmīgu notikumu visai valstij, valstij, kura mēģina panākt integrāciju starptautiskajā arēnā.

Tieši šādā noskaņojumā, uzņemoties visus tos pienākumus, kuri ir saistīti ar viņa lomu, un rīkojoties saskaņā ar Eiropas Savienības vērtībām, prezidents Sarkozy savā jaunajā lomā apmeklēs Pekinu, lai paustu šo vēstījumu, kā arī lai parādītu to, ka mēs ticam šīs dižās valsts pozitīvai attīstībai saistībā ar tās integrāciju starptautiskajā arēnā. Mēs jau esam redzējuši reālas progresa pazīmes Birmā un konfliktu risināšanā ar Irānu un Ziemeļkoreju; tās visas ir jomas, kur mums arī ir nepieciešama Ķīnas palīdzība. Tas noteikti ietver daudz ko vairāk nekā tikai komerciālas intereses.

Visbeidzot, es teiktu Cappato kungam, ka visās mūsu attiecībās, vai nu tas ir ES attiecībā uz minoritātēm, vai attiecībās starp Savienību un dažiem tās partneriem, mums ir jābūt tām pašām prasībām un jābūt uzmanīgiem, pirms mēs visai pasaulei mācām morāli.

SĒDI VADA: M. A. MARTÍNEZ MARTÍNEZ
Priekšsēdētāja vietnieks

  Benita Ferrero-Waldner, Komisijas locekle. − Priekšsēdētāja kungs, es runāšu ļoti īsi, jo daudz kas jau ir pateikts.

Es tikai gribētu atkārtot to, ka attiecības ar Ķīnu ir ļoti daudzveidīgas. Tas nozīmē, ka mums ir milzīga darbības joma šajās stratēģiskajās attiecībās. Papildus videi, tirdzniecībai un kultūrai — neatkarīgi no dažādajām nozaru sarunām un dialogiem, kas mums ir, — mēs arī esam pievērsušies bažām attiecībā uz cilvēktiesībām, kuras šodien šeit tika paustas ļoti nopietni. Mēs tās uztveram nopietni neatkarīgi no tā, vai tās attiecas uz cilvēktiesību aizstāvjiem vai petīciju iesniedzējiem, kuri atrodas cietumā, vai arī uz nāvessoda piemērošanu. Tā ir taisnība, ka ļoti daudzi cilvēki tiek sodīti ar nāves sodu. Mēs vienmēr ļoti skaidri esam minējuši gan to, gan arī iespējamos spīdzināšanas un ļaunprātīgas apiešanās gadījumus.

Mēs risinām šo cilvēktiesību dialogu. Tā ir taisnība, ka dažkārt tas nav pietiekams, bet mums nav cita instrumenta. Mums ir jāturpina uzturēt dialogu ar Ķīnu. Vācijā mums ir paruna: Steter Tropfen höhlt den Stein (ar laiku arī ūdens piliens akmeni izgrauž). Tieši to mēs mēģinām darīt.

(Aplausi)

  Priekšsēdētājs . − Lai noslēgtu šīs debates, ir iesniegti pieci rezolūcijas priekšlikumi saskaņā ar Reglamenta 103. panta 2. punktu.

Debates ir slēgtas.

Balsojums notiks rīt plkst. 9.00 izņēmuma kārtā saistībā ar iepazīstināšanu ar Francijas prezidentūras programmu.

Rakstiskas deklarācijas (Reglamenta 142. pants)

  Zita Pleštinská (PPE-DE), rakstiski. – (SK) Tuvojas olimpiskās spēles Pekinā, bet saskaņā ar manā rīcībā esošo informāciju cilvēktiesību situācija Ķīnā nav uzlabojusies. Drīzāk tieši pretēji — Ķīnas režīms turpina apcietināt arvien vairāk cilvēku, lai novērstu iespējamās demonstrācijas olimpisko spēļu laikā.

Preses brīvība ir ārkārtīgi svarīga, jo neatkarīgi plašsaziņas līdzekļi ir tie, kuri nodrošina informāciju, kas nav pakļauta cenzūrai, par cilvēktiesību situāciju Ķīnā. Tāpēc ir ārkārtīgi svarīgi, lai varētu pārraidīt arī neatkarīgas TV stacijas, piemēram, NTDTV. Šī TV stacija pārraida 24 stundas diennaktī un 7 dienas nedēļā ar satelītu palīdzību Āzijā, Eiropā, Austrālijā un Ziemeļamerikā. Francijas uzņēmums Eutelsat, kas nodrošina NTDTV pārraides, 2008. gada 16. jūnijā pēkšņi pārtrauca pārraidīt NTDTV signālu Āzijā, acīmredzot Ķīnas Komunistiskās partijas spiediena dēļ.

Komisāre Ferrero-Waldner, es vēršos pie jums cerībā, ka jūs Komisijas vārdā izmantosiet visus iespējamos līdzekļus, lai atjaunotu NTDTV pārraides Āzijā. Es arī aicinu Francijas prezidentūru Padomes vārdā novērst vārda brīvības ierobežojumus Ķīnā.

Es aicinu Ķīnas iestādes parādīt pasaulei, ka saistībā ar to, ka tiesības rīkot olimpiskās spēles tika piešķirtas Pekinai, ir uzlabojusies cilvēktiesību situācija Ķīnā. Es ceru, ka Tibeta patiešām tiks atvērta tūristiem, žurnālistiem un visiem plašsaziņas līdzekļiem un tas ļaus sniegt informāciju, kas nav pakļauta cenzūrai, par situāciju šajā teritorijā.

  Csaba Sándor Tabajdi (PSE), rakstiski. – (HU) Paplašināšanās ir viens no veiksmīgākajiem ES politikas virzieniem un tajā pašā laikā, iespējams, viens no visefektīvākajiem ārpolitikas instrumentiem, kādi vien zināmi. Jebkura paplašināšanās līdz šim ir stiprinājusi Savienību un ir nostabilizējusi un kopumā panākusi to valstu pielāgošanos, kuras ir pievienojušās. Šie četri gadi, kas ir pagājuši kopš 2004. gada paplašināšanās, ir pielikuši punktu visām nepamatotajām bailēm un maldinošajai informācijai, kuras to ievadīja: paplašināšanās ir milzīgs panākums, un gan vecās, gan jaunās dalībvalstis ir daudz ieguvušas no tās. Diemžēl daži politiķi apzināti vai muļķības dēļ noliedz sekmīgo paplašināšanos un maldina cilvēkus vecajās dalībvalstīs. Tāpēc ir ārkārtīgi svarīgi tas, ka mēs iepazīstinām sabiedrību ar priekšrocībām un ieguvumiem no paplašināšanās.

Tas, ka Īrija noraidīja Lisabonas līgumu, patiešām ir galvenais šķērslis, lai Savienība turpmāk paplašinātos. Es tomēr ticu, ka ES ātri atradīs risinājumu, lai glābtu Lisabonas līgumu. Tomēr Horvātijas pievienošanās nedrīkst būt atkarīga no tā: Horvātijas pievienošanās ir juridiski iespējama pat bez Lisabonas līguma stāšanās spēkā. Tāpēc Horvātija varētu kļūt par dalībvalsti 2009. gada beigās vai 2010. gada sākumā atkarībā no pievienošanās sarunu progresa.

Saistība starp paplašināšanās stratēģiju un Eiropas kaimiņattiecību politiku ir sarežģīts jautājums. Es būtībā piekrītu, ka mūsu Eiropas kaimiņus, kam vēl nav izredžu uz dalību, ir jāiedala no vienas kategorijas otrā saskaņā ar to izmērāmo mērķu izpildi. Tajā pašā laikā ir svarīgi, ka Savienībai jāspēj aizsargāt savu ģeopolitisko pārvietošanās brīvības telpu un attiecībā uz integrēšanās spēju tai pašai ir jāizlemj dažos īpašos gadījumos, kādas perspektīvas piedāvāt partneriem.

12. Komisijas 2007. gada stratēģijas dokuments attiecībā uz ES paplašināšanos (debates)

  Priekšsēdētājs . − Nākamais punkts darba kārtībā ir debates par Elmar Brok, kurš pārstāv Ārlietu komiteju, ziņojumu par Komisijas 2007. gada stratēģijas dokumentu attiecībā uz ES paplašināšanos [2007/2271(INI)] (A6-0266/2008).

  Elmar Brok, referents. − (DE) Priekšsēdētāja kungs, Padomes priekšsēdētāja kungs, komisār! Mums ir jāsaka, ka iepriekšējie Eiropas Savienības paplašināšanās procesi ir bijuši lielākie politiskie un ekonomiskie panākumi. Par to nav nekādu šaubu. Rumānijas un Bulgārijas gadījumos, komisār, mums šeit noteikti ir jāsarīko atsevišķas diskusijas nākamajās nedēļās, bet mana ievada piezīme joprojām ir kopumā pamatota.

Tajā pašā laikā mums ir skaidri jānorāda, ka tad, kad mēs piedalāmies sarunās ar valstīm un solām tām turpmākas sarunas, mēs pildām šos solījumus un ka tad, kad mēs piešķiram valstij kandidāta statusu, pret to patiešām izturas kā pret kandidātvalsti. Ir arī jāpilda tie solījumi, kuri doti Salonikos.

Tomēr mums arī ir skaidri jānorāda, ka tas nekādā ziņā nenozīmē automātisku notikumu gaitu, bet to, ka katrai konkrētai valstij ir jāizpilda nosacījumi — Kopenhāgenas kritēriji — dalībai Eiropas Savienībā, lai pāreja tiktu paveikta veiksmīgi gan no to valstu viedokļa, kuras ir pievienošanās stadijā, gan no Eiropas Savienības kopumā viedokļa.

Mums ir arī jāizvērtē, vai tagad, kad mūsu dalībvalstu skaits ir palielinājies līdz 27 valstīm un, iespējams, Horvātija drīz kļūs par 28. dalībvalsti, mums nav vajadzīgs konsolidācijas posms, lai nodrošinātu to, ka viss Eiropas Savienībā tiešām ir pienācīgā darba kārtībā. Tieši tie, kuri atrod nepilnības Lisabonas līgumā, atbalstot paplašināšanos, ir tie, kuriem ir jāsaprot, ka viņi īsteno politiski pretrunīgu nostāju. Patiesībā Lisabonas līgums bija plānots kā priekšnosacījums pēdējai paplašināšanās kārtai, nevis kā sagatavošanās nākamajai. Tie, kuri prasa paplašināšanos, bet ir iebilduši pret Lisabonas līgumu, patiesībā strādā pie tā, lai izskaustu paplašināšanās iespēju. Tas ir jānorāda ļoti skaidri.

Cits ārkārtīgi svarīgs aspekts, kas mums ir jāsaprot, ir tas, ka spēks nav atkarīgs tikai no lieluma un ka iekšējā kohēzija, ar kuru es domāju rūpēšanos par to, lai nepārslogotu mūsu kapacitāti, ir svarīgs faktors, kā to ir mums ir mācījusi vēsture. Eiropas Savienība, kuru mēs vēlamies, nav brīvās tirdzniecības zona, bet politiski efektīva vienība. Tas nozīmē, ka mūsu iekšējās reformas kapacitāte ir priekšnosacījums tam, lai paplašinātos, tāpat kā iekšējā reforma kandidātvalstī ir priekšnosacījums, lai viņi pievienotos. „Padziļināšana un paplašināšana” ir kļuvušas par šī dubultā procesa standartaprakstu.

Tajā pašā laikā mums ir jāapzinās Eiropas Savienības perspektīvai piešķirtā ārkārtīgi svarīgā nozīme attiecībā uz Rietumbalkānu valstīm, kā arī attiecībā uz Ukrainu un citām valstīm kā galvenais elements, lai panāktu to, ka to iekšējais reformu process, īstenojot vairāk demokrātijas un tiesiskuma, ir veiksmīgs, koncentrējot viņu centienus daudz konkrētāk uz Briseli nekā jebkurā citā virzienā.

Tomēr tajos apstākļos, kurus es esmu aprakstījis, šis ceļš nevedīs uz tūlītēju pilntiesīgu dalību visos gadījumos, jo šīs valstis vēl nav gatavas un arī Savienība vēl nav gatava. Daudzos gadījumos pilntiesīga dalība nebūs iespējama.

Šī iemesla dēļ mums ir vajadzīgi jauni instrumenti jomā starp pilntiesīgu dalību un kaimiņattiecību politiku, lai šīm valstīm Eiropas Savienības perspektīva ne tikai dotu cerības, bet tiktu patiesībā saistīta ar reālu progresu tādās jomās kā brīvā tirdzniecība un Šengenas sistēma. Mums ir vajadzīgi instrumenti, kas modelēti, pamatojoties uz Eiropas Ekonomikas zonu, kurā mēs iesaistāmies brīvā tirdzniecībā ar Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas (EBTA) valstīm, instrumenti, kas ļautu partnervalstīm pieņemt 30, 50 vai 70 % no noteikto Kopienas tiesību aktu vai prakšu kopuma.

Tas nozīmē, ka sarunas par pilntiesīgu dalību varētu būt ļoti īsas. Zviedrija, Austrija un Somija izvēlējās šo virzienu, kamēr tādas valstis kā Šveice, Īslande un Norvēģija izvēlējās citu ceļu. Bet kuram šodien ir zināms, ka Norvēģija ir Šengenas nolīgumu dalībvalsts un ka Šveice veicina Savienības struktūrpolitiku jaunajās dalībvalstīs? Citiem vārdiem, mēs varam izveidot ļoti ciešas attiecības un pēc tam katrā no gadījumiem var tikt pieņemts lēmums par to, vai abas puses vēlas pastāvīgi turpināt šo ciešo sadarbību vai arī tās vēlas pārejas posmu ceļā uz pilntiesīgu dalību.

Tādējādi pat Rietumbalkānos — tomēr ne Horvātijā, kur tas tagad būtu pilnīgi neloģisks solis, — valstīs, kur pievienošanās būtu ilgāks process, varētu izmantot pārejas posma priekšrocības, ja tās tā vēlētos, lai lietotu to kā instrumentu. Viņiem ir jādod iespēja izvēlēties.

Pamatojoties uz to, dāmas un kungi, es uzskatu, ka mums ir jāspēj nostiprināt Eiropas Savienības perspektīvu, lai izmantotu to kā instrumentu jomā starp dalību un kaimiņattiecību politiku, un tādējādi paplašināt stabilitātes, miera un brīvības telpu Eiropā, neapdraudot Eiropas Savienības attīstības potenciālu.

  Jean-Pierre Jouyet, Padomes priekšsēdētājs. − (FR) Priekšsēdētāja kungs, Padome vēlas pateikties Eiropas Parlamentam un īpaši Elmar Brok par viņa ziņojumu par Komisijas 2007. gada stratēģijas dokumentu attiecībā uz ES paplašināšanos un, izmantojot izdevību, uzslavēt Parlamenta aktīvo līdzdalību un tā vērtīgo ieguldījumu paplašināšanās procesā.

Elmar Brok ziņojums parāda, ka gan Eiropas Savienība, gan dalībvalstis, kas tai nesen pievienojušās, ir guvušas labumu no pēdējā paplašināšanās.

Mēs uzskatām, ka tā ir devusi labumu ES un palīdzējusi pārvarēt Eiropas nošķirtību un nodrošināt mieru un stabilitāti visā kontinentā. Tā ir kalpojusi par iedvesmu reformām un nostiprinājusi kopējos brīvības, demokrātijas, cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanas un tiesiskuma principus, kā arī tirgus ekonomiku.

Vienotā tirgus un ekonomiskās sadarbības paplašināšana ir uzlabojusi labklājību un konkurētspēju, ļaujot Eiropas Savienībai labāk reaģēt uz globalizācijas izraisītajām problēmām, kā arī ciešāk piesaistījusi mūsu partnerus. Paplašināšanās viennozīmīgi ir palielinājusi Eiropas nozīmi pasaulē un padarījusi to par stiprāku starptautisko līdzdalībnieci.

Mūsu paplašināšanās politika ir rūpīgi izstrādāta, ņemot vērā iepriekšējo paplašināšanās kārtu pieredzi. ES dalībvalstis 2007. gada decembrī vienojās, ka turpmākā paplašināšanās stratēģija pamatosies uz tādiem principiem kā saistību konsolidācija, taisnīgu un precīzu nosacījumu izvirzīšana un labāka saziņa ar sabiedrību. Tas arī turpmāk būs pamats pieejai attiecībā uz paplašināšanos.

Lai Savienība spētu nodrošināt integrācijas kapacitāti, tā ir nolēmusi, ka kandidātvalstīm ir jābūt gatavām pilnībā uzņemties saistības, kas radīsies ar to pievienošanos, un, kā uzsvēra Elmar Brok, Savienībai jābūt spējīgai darboties efektīvi un turpināt attīstītību.

Šie divi aspekti ir būtiski, ja vēlamies iegūt plašu, ilgstošu sabiedrības atbalstu. Tie jāmobilizē, ņemot talkā lielāku pārskatāmību un uzlabotu sabiedrības informēšanu šajā jomā, un es rēķinos ar to, ka Eiropas Parlaments te sniegs mums palīdzību.

Eiropas Savienība pildīs savas saistības aizsāktajās sarunās.

Attiecībā uz Turciju ir pabeigta izskatīšana, proti, katras sadaļas pirmais oficiālais posms 23 sadaļām, un par astoņām no tām ir uzsāktas sarunas.

Attiecībā uz Horvātiju ir uzsāktas sarunas par 20 sadaļām, un sarunas par divām no tām ir provizoriski slēgtas.

2008. gada 17. jūnijā tika rīkotas ministru līmeņa starpvaldību konferences ar Turciju un Horvātiju, lai uzsāktu sarunas ar Turciju par 6. sadaļu „Uzņēmējdarbības tiesības” un 7. sadaļu „Intelektuālā īpašuma tiesības” un ar Horvātiju par 2. sadaļu „Darba ņēmēju brīva pārvietošanās” un 19. sadaļu „Sociālā politika un nodarbinātība”.

Mūsu mērķis ir turpināt sarunas, un es gribētu atgādināt, ka, ņemot vērā attiecības ar Turciju, mēs vēlamies turpināt reformu procesu un to pastiprināt. Tas nodrošinās neatgriezenisku un ilglaicīgu procesu, un mums ir jāturpina vērīgi pārraudzīt visās jomās sasniegtos panākumus, īpaši attiecībā uz Kopenhāgenas kritēriju izpildi.

Protams, ka nepieciešams gūt panākumus arī divpusējo attiecību normalizēšanā ar Kipru. Saistībā ar Horvātiju sarunas rit veiksmīgi, un šogad ir sācies to izšķirošais posms. Patlaban galvenais mērķis ir turpināt sasniegto progresu un paātrināt reformas.

Eiropas Savienība mudina Horvātiju turpināt centienus, lai izveidotu labas attiecības ar kaimiņvalstīm, kā arī rastu abpusēji pieņemamus galīgos risinājumus un, protams, atrisinātu atlikušos divpusējos jautājumus ar tās kaimiņiem.

Tomēr es vēlos izmantot savu uzstāšanos, ja jūs, priekšsēdētāja kungs, komisār, dāmas un kungi, to atļaujat, lai prezidentūras vārdā nosodītu šī rīta vardarbīgos notikumus Stambulā, kuros cieta policijas darbinieki, pildot dienesta pienākumus pie ASV vēstniecības Stambulā. Mēs prezidentūras vārdā denonsējam šo drausmīgo uzbrukumu un, protams, patlaban uzturam ciešus sakarus ar Turcijas iestādēm.

(Aplausi)

  Olli Rehn, Komisijas loceklis. − Priekšsēdētāja kungs, ļaujiet man vispirms pateikties Elmar Brok un komitejai par ļoti interesanto ziņojumu.

Jūsu debates notiek brīdī, kad ES pārdomā situāciju, kuru izraisījis Īrijas „nē”. Tai pat laikā Dienvidaustrumeiropas notikumu gaita atgādina par mūsu tūlītējo pienākumu sekmēt stabilitāti un demokrātiju Eiropas kontinentā.

ES konsolidētā paplašināšanās programma aptver Dienvidbalkānu valstis un Turciju. Es atbalstu ziņojuma stingro apņēmību šo valstu dalības prognozēs. Komisija piekrīt vairākiem ziņojuma punktiem, tai skaitā integrācijas iespējām – viennozīmīgi svarīgam jautājumam, kas ir jāņem vērā ES paplašināšanās procesā.

Es ar interesi izskatīju ziņojuma priekšlikumu par EEZ + attiecībās ar valstīm, kuras patlaban vēl nav iekļautas paplašināšanās programmā. Ekonomiskās globalizācijas periodā ir lietderīgi izvērst Eiropas tiesisko un ekonomisko telpu un tādā veidā stiprināt paplašināto Eiropu, nosakot skaidras regulatīvās pilnvaras.

Tomēr Eiropas Savienība nedrīkst ieviest jaunus starpposmus pirms Dienvidbalkānu valstis un Turcija, kurām ir lielas izredzes iegūt dalībvalstu statusu, ir izvirzījušas kandidatūru vai pievienojušās. Tas tikai radītu šaubas par ES saistībām, tā vājinot tik nepieciešamo demokrātisko reformu iniciatīvu.

Jūnija Eiropadome iepriekšējā mēnesī atkārtoti apliecināja pilnīgu atbalstu Rietumbalkānu valstu Eiropas perspektīvai. Šis signāls ir nepārprotams – ES pilda solīto. Tas ir arī svarīgs vēstījums Turcijai. Pievienošanās process ES virzās uz priekšu – jūnija vidū tika uzsāktas sarunas par divām jaunām sadaļām.

Attiecībā uz Turciju mēs pagājušajā gadā kopīgiem spēkiem uzturējām pievienošanās procesu un piedzīvojām vētrainus laikus. Tā bija uzvara, kura prasīja vīziju un izturību.

Panākumu posms bija gaidāms 2008. gadā, kad bija plānots atkal atjaunot Turcijas pievienošanās procesu ES. Šo procesu atjaunošanās diemžēl nebija vērojama galvenokārt Turcijas iekšējo problēmu dēļ.

Mēs vēlamies turpināt procesu ES saskaņā ar sarunu programmā formulētajiem noteikumiem. Turcijai no savas puses ir jāuzlabo valsts iestāžu darbība un jācenšas sasniegt nepieciešamos kompromisus, lai turpinātu ar ES saistītās reformas.

Es patiesi ceru, ka miers un saprāts gūs virsroku, lai Turcija varētu izvairīties no stagnācijas un attīstīties, sākot savu ceļu Eiropā ar skaidru mērķi un apņēmību.

Es gribētu izmantot izdevību un bilst dažus vārdus par šodienas notikumiem Turcijā, pievienojoties ministra Jean-Pierre Jouyet teiktajam šajā sakarā. Komisija stingi nosoda trīs vācu tūristu nolaupīšanu Turcijas austrumu daļā, un mēs pieprasām viņu tūlītēju atbrīvošanu. Komisija stingri nosoda šī rīta varmācīgo bruņoto uzbrukumu Stambulā. Es vēlos izteikt līdzjūtību nonāvēto policistu ģimenēm un draugiem un novēlu ievainotajiem policistiem ātru atveseļošanos.

Nobeigumā jāsaka, ka paplašināšanās vienmēr bijis ilgtermiņa pasākums un ir pārcietis politisko vētru Ankarā, Belgradā, Briselē un citās Eiropas galvaspilsētās. Mēs nevaram atpūsties no šī darba miera un labklājības nodrošināšanai, kas kalpo Eiropas Savienības un tās iedzīvotāju pamatinteresēm.

  Marian-Jean Marinescu, PPE-DE grupas vārdā. – (RO) Eiropas Savienības paplašināšanās stratēģijai vajadzētu balstīties uz līdzšinējo pieredzi un pašreizējo politisko un ekonomisko situāciju. Iepriekšējās paplašināšanās kārtas ir bijušas izdevīgas gan Eiropas Savienībai, gan dalībvalstīm.

Tomēr mums ir jāņem vērā, ka ES pievienojušās valstis ir piedzīvojušas nevienlīdzīgus sarunu periodus un atšķirīgus ceļus līdz īstajai integrācijai ES.

Eiropas institūcijas ir saskārušās ar grūtībām, pielāgojoties dalībvalstu augošajam skaitam. Notiek diskusijas par Eiropas Savienības turpmāku paplašināšanos. Es uzskatu, ka Balkānu valstu vai Moldovas Republikas un tamlīdzīgu valstu neuzņemšana Eiropas Savienībā kaitēs tai.

Austrumeiropas valstis, kas vēls iestāties Eiropas Savienībā, gūst labumu no vēsturiskajiem un ģeogrāfiskajiem apsvērumiem. Ekonomiskās vajadzības, piemēram, jautājums par enerģētiku nepieļauj, ka atliekam paplašināšanos. Ir jāaplūko arī ārējā politiskā ietekme, kam varētu būt nevēlama atskaņa.

Mums ir nepieciešamas kaimiņvalstis, kas izvērš noturīgu demokrātiju, funkcionējošu tirgus ekonomiku un kurās ir nodrošināts tiesiskums. Patlaban ES kaimiņattiecību politika ir īstenojusies sadarbībā vai asociāciju nolīgumos, kas pilda sarunu procesiem līdzīgas funkcijas mazāk būtiskā līmenī. Es uzskatu, ka šajos nolīgumos vajadzētu iekļaut un piemērot tās pašas procedūras, kuras ir sarunu sadaļās.

Es esmu pārliecināts, ka valstis, kuras patiešām vēlas kļūt Eiropas Savienības daļa, pieņems šādus noteikumus arī pirms provizoriskā kandidātvalstu nolīguma parakstīšanas, un ieguvums būtu ļoti nozīmīgs abām pusēm. Tādā veidā paplašināšanās brīdī valstis atradīsies pozīcijā, kas ļaus tām ātri integrēties.

Taču obligāts priekšnosacījums Eiropas Savienības konsolidācijai un paplašināšanai ir ES iestāžu pārkārtošana. Lai to panāktu, Lisabonas līguma ratifikācija ir obligāta prasība, kas visām dalībvalstīm ir jāsaprot un jāpieņem.

Elmar Brok ziņojuma saturs ievieš skaidrību par ES turpmāko darbību, kas Eiropas Komisijai ir jāņem vērā.

  Priekšsēdētājs. − Dāmas un kungi, jūs būsiet pamanījuši, ka tad, kad lūdzam kādu uzstāties, mēs nogaidām, kamēr šī persona ir pabeigusi, jo mutiskie tulki ir norādījuši, ka viņiem nepieciešamas desmit, piecpadsmit sekundes, lai varētu pabeigt tulkot pirms aicinām uzstāties nākamo runātāju.

Jūs sapratīsiet, ka tas ir nepieciešams, lai ikvienam sniegtu pareizu tulkojumu.

  Jan Marinus Wiersma, PSE grupas vārdā. – (NL) Grupas vārdā es atkārtoju un apstiprinu Padomes priekšsēdētāja un komisāra tikko sacīto par notikumiem Turcijā. Otrkārt, es vēlos pateikties referentam par veidu, kādā viņš sadarbojās ar mums debašu sagatavošanā un, treškārt, grupas vārdā vēlos atkārtot, ka, mūsuprāt, – un Padomes priekšsēdētājs teica to pašu – paplašināšanās tiktāl ir bijusi veiksmīga un devusi būtisku ieguldījumu plašākas Eiropas Savienības attīstībā.

Runas sākumā mums jāuzsver fakts, kuru akcentē arī Elmar Brok ziņojums – kā komisārs teica, mums ir jātur Turcijai un Rietumbalkānu valstīm dotie solījumi diskusijās par paplašināšanās stratēģiju. Tātad stratēģiju attiecībā pret šīm valstīm nedrīkst mainīt, bet ir jāvelta lielāka uzmanība veidam, kādā tiek piemēroti un realizēti pievienošanās kritēriji sarunu procesā.

Otrkārt, mēs piekrītam referentam, ka ir jāpievērš lielāka uzmanība ES spējai uzņemt jaunas dalībvalstis. No vienas puses, mūsu prasības pret kandidātvalstīm sagatavošanās posmā ir augstākas, bet, no otras puses, Eiropas Savienībai nepārprotami jādara vairāk, lai atbilstoši realizētu jauno dalībvalstu pievienošanos. Un mēs uzskatām, ka tas paredz nepieciešamās iestāžu reformas. Nicas līgums nav piemērots pamats veiksmīgam turpmākās paplašināšanās procesam.

Treškārt – manuprāt, svarīgākais aspekts – šis ziņojums sniedzas pāri pašreizējai paplašināšanās kārtai, aplūkojot arī valstis, kuras šobrīd nav ietvertas iespējamo pretendentu sarakstā. Ar pašreizējo Eiropas kaimiņattiecību politiku vien ir par maz. Tas attiecas uz mūsu dienvidu kaimiņiem, un ES ir izteikusi priekšlikumu par Vidusjūras reģiona valstu savienību, bet vēl vairāk tas joprojām attiecas uz mūsu austrumu kaimiņiem. Esam nonākuši pie slēdziena, ka Eiropas Savienībai ir jāpiedāvā vairāk nekā Eiropas kaimiņattiecību politika. Mēs uzskatām, ka tai ir jāietver attiecības starp šīm valstīm un ES, kā arī valstu divpusējās attiecības. Melnās jūras reģions te varētu būt labs ģeogrāfiskais pamats gan Krievijas, gan Turcijas lomai. Bez šo divu valstu līdzdalības galvenie reģiona izaicinājumi un problēmas nav atrisināmi. Turcija būtu galvenais vidutājs starp Melnās jūras un Vidusjūras reģioniem un dotu iespēju tai parādīt, ka Turcija ir nozīmīga Eiropai un vērtīga Eiropas Savienībai.

  Bronisław Geremek, ALDE grupas vārdā. – (PL) Priekšsēdētāja kungs, pirmkārt, es vēlos izteikt atbalstu Eiropas Padomes un Komisijas nostājai pret dramatiskajiem notikumiem Turcijā. Šis svarīgais jautājums ir mūsu šodienas debašu tēma.

Elmar Brok ziņojums apstiprina Eiropas Savienības paplašināšanās stratēģiju. Es to saku kā tādas valsts pilsonis, kura guvusi labumu no šīs stratēģijas. Ziņojums apliecina, ka jauno valstu pievienošanās ES ir bijusi veiksmīga. Ziņojums arī konstatē, ka Eiropas valstis, kas tiecas pievienoties ES un ir gatavas izpildīt iestāšanās kritērijus, saņems Eiropas Savienības atbalstu. Šajā ziņojumā ir precīzi definētas integrācijas iespējas, kas ir noteikums pievienošanās lēmuma pieņemšanai.

Varbūt vajadzētu piebilst, ka vīlušies būs tie, kas domāja – Eiropas Parlaments paziņos par ES paplašināšanās beigām un pilnīgas pievienošanās aizstāšanu. ES izvēršas un palielina skaitlisko sastāvu. Es biju ļoti apmierināts, dzirdot komisāru Olli Rehn sakām, ka mums nevajadzētu radīt jaunas priekštelpas valstīm, kas vēlas pievienoties Eiropas Savienībai, bet dot tām tiešu piekļuvi salonam. Tomēr mums ir jāpadomā par faktu, ka ES pilsoņiem ir jāizprot un jāatbalsta turpmāka paplašināšanās. Tā ir būtiska sastāvdaļa Eiropas Savienības spējai uzņemt jaunas dalībvalstis un arī faktors, lai veicinātu iedzīvotāju uzticību ES. Mēs zinām, ka šī uzticēšanās patlaban piedzīvo krīzes periodu. Tāpat arī zinām, ka Eiropa šo krīzi pārcietīs. Es esmu viens no tiem, kuri tic Eiropas idejām un Kopienas iestādēm.

Paplašināšanās stratēģijas nolūks, kuru Eiropas Parlaments šodien apsver, ir konsolidēt ES iekšējo spēku un atsaukties uz Eiropas iedzīvotāju centieniem. Tagad tas reaģēja tāpat kā uz Centrāleiropas centieniem 2004. gadā.

  Adam Bielan, UEN grupas vārdā. – (PL) Priekšsēdētāja kungs, mans galvenais iebildums pret ziņojumu, par kuru šodien debatējam, ir skaidra plāna trūkums Eiropas paplašināšanai uz austrumiem. Šeit es vēlētos norādīt uz secības trūkumu veidam, kādā Parlaments ir rīkojies. Pagājušajā gadā mēs pieņēmām kolēģa Michał Kamiński ziņojumu, kurā izklāstītas Ukrainas dalības nepārprotamās nākotnes izredzes. Tomēr dokuments, kuru pārrunājam tagad, visdrīzāk radīs trauksmi valstīs, kas apsver pievienošanos Eiropas Savienībai – īpaši mūsu tuvākajā kaimiņvalstī Ukrainā. Ziņojums, kurā izteikta nepieciešamība stiprināt ES spēju uzņemt jaunas dalībvalstis, ir de facto turpmākas Eiropas Savienības paplašināšanās bremzēšana. Tādām dabiskajām kandidātēm kā Ukrainai, Eiropas valstij, pilntiesīgas līdzdalības vietā tiek piedāvāta apšaubāmas vērtības alternatīva.

Ņemot vērā mūsu ģeostratēģiskās intereses, ir jāsaprot, cik nozīmīga ir iespējami cieša sadarbība ar Ukrainu. Šādā situācijā būtu labāk vērt Kijevai durvis uz Eiropas Savienību nevis padarīt tās iespējamo dalību vēl neskaidrāku, tādā veidā grūžot ukraiņus Krievijas orbītā. Tas ir īpaši skaidri šodien, kad Kremļa draudi Ukrainai kļūst arvien lielāki.

  Gisela Kallenbach, Verts/ALE grupas vārdā. – (DE) Priekšsēdētāja kungs, ļaujiet arī man pateikties Elmar Brok, kurš šajā ziņojumā ir uztvēris procesa jēdzienu. Pavaddokumenta un pašreizējā ziņojuma stratēģijās es saskatu izmaiņas, un tās ir pareizas un piemērotas.

Iepriekšējās paplašināšanās kārtas ir bijušas sekmīgas visai Kopienai, pat ja šur tur ir piebilstama neliela kritika. Arī tas ir tikai pareizi un piemēroti. Tomēr paplašināšanās process vēl nav pabeigts. Es, tāpat kā daudzi citi runātāji, vēlos pieminēt Rietumbalkānus, kurus nedrīkst sūtīt uz melno caurumu, ko ieskauj ES dalībvalstis. Mūsu interesēs ir izvairīties no tā. Mums nepieciešama skaidra paplašināšanās stratēģija nevis tāda, kas mainās atkarībā no apstākļiem.

ES ir jābūt uzticamai un uzticības cienīgai partnerei. Tas nozīmē arī to, ka mums pašiem ir jābūt gataviem īstenot reformas. Ja šī gatavība patlaban atrodas zem jautājuma zīmes, mums ir jāsāk kritiska pašanalīze. Katru eiroskepticisma pazīmi attiecināt uz iepriekšējo paplašināšanās procesu un nogurumu ir vieglprātīgi un kļūdaini. Tāpēc modīsimies! Darbosimies, lai līdzsvarotu ekonomisko, sociālo un vides attīstību, un darīsim zināmu ekonomisko, kultūras un vēstures bagātinājuma apjomu, kuru iegūstam ar paplašināšanos. Darīsim zināmu iedzīvotājiem, cik izmaksātu vēl viens liels ugunsgrēks uz mūsu robežām vai Eiropā.

Skaidri mērķi un to pilnīga un atklāta apspriešana rada uzticību. ES sekmē uzticību arī pildot solījumus, un es sagaidu, ka mēs tā rīkosimies, apstiprinot šo ziņojumu.

  Erik Meijer, GUE/NGL grupas vārdā. – (NL) Priekšsēdētāja kungs, pēc pirmajiem pievienošanās viļņiem 2004. un 2007. gadā paplašināšanās tagad ir apstājusies. Horvātijai ir jāgaida līdz 2011. gadam, Maķedonija nepievienosies vismaz līdz 2014. gadam, bet pārējās piecas Rietumbalkānu valstis gaidīs vēl ilgāk. Turpinās sarunas ar Turciju, bet iespējams, ka tā nebūs spējīga pievienoties vēl desmitiem gadu.

Tagad, kad visas valstis, kas agrāk atradās Padomju Savienības ietekmes sfērā, ir pievienojušās, Eiropas Savienība šķiet ciešam no paplašināšanās noguruma. Aiz debatēm par paplašināšanos un kaimiņattiecībām slēpjas divi dažādi uzskati. Pirmais – Eiropas Savienība ir pasaules vara un lielvalsts, kas pakāpeniski pieņem arvien vairāk lēmumu, kuri iespaido dalībvalstis. Šī lielvalsts vēlas padarīt kaimiņvalstis atkarīgas no sevis, nepiešķirot tām Eiropas Savienībai līdzvērtīgu partneru ietekmi. Valstīm, kas nav īstenojušas vajadzīgos pielāgojumus vai ir ekonomiski vājas, neļaus pievienoties. Tās jāatstāj ārpus ES, tomēr piespiedu kārtā jāiesaista Eiropas Savienības ietekmes sfērā, kur tām nav balsstiesību. Manis pārstāvētā grupa jūt riebumu pret tādu taktiku.

Otrs uzskats ir vēlme sadarboties ar dažādiem un vienlīdzīgiem partneriem. ES ir atvērta ikvienai Eiropas valstij, kas vēlas pievienoties un atbilst attiecīgajiem kritērijiem, piemēram, demokrātijas un cilvēktiesību ziņā. Šāda Eiropas Savienība necenšas pieņemt lēmumus, kurus neatbalsta dalībvalstis, bet ar sadarbības palīdzību mēģina risināt iedzīvotāju pārrobežu problēmas. Tāda veida ES ir vispiemērotākā mērķu sasniegšanai un ilgtermiņa izdzīvošanai.

  Georgios Georgiou, IND/DEM grupas vārdā. – (EL) Priekšsēdētāja kungs, Elmar Brok pūles ir patiešām slavējamas, un es vēlos pateikties par runu, kurā viņš sniedza dažus ļoti noderīgus paskaidrojumus.

Neskatoties uz slavējamām pūlēm, Eiropas Savienības steigai jau atkal nepārdomāti pievienot jaunas dalībvalstis nav izskaidrojuma.

Kādai Savienībai, kādai Eiropai tās tiktu pievienotas? Vai Eiropai, kurā ir augstas naftas produktu cenas, augstas pārtikas cenas, bezdarbs – var teikt, nabadzīgai Eiropai? Ko mēs vēlamies radīt? Vai jaunu starpkontinentālu postu?

Tas nevar būt Eiropas interesēs. Es uzskatu, ka tas varētu būt citu interesēs. Mums jāpatur prātā Īrijas referenduma rezultāts, kas varbūt nepieļautu tik vienkāršotas paplašināšanās kārtas kā mūsu izraudzītās.

  Irena Belohorská (NI). – (SK) Es vēlos pateikties referentam par darbu pie šīs aktuālās tēmas, kas vērsta uz Eiropas Savienībai tik jutīga jautājuma risināšanu.

Desmit jaunu dalībvalstu uzņemšana 2004. gadā un vēl divu 2007. gadā neapšaubāmi bija sekmīga gan Eiropas Savienībai, gan minētajām dalībvalstīm, kas tai pievienojās. Eiropas Savienības konkurētspēja un nozīme palielinās, pateicoties pieaugošajam sociālajam un arī ekonomiskajam potenciālam. Tomēr es varu droši teikt, ka, neskatoties uz šo faktu, 12 jaunās dalībvalstis pastāvīgi izjūt atšķirības starp sevi un 15 vecākajām dalībvalstīm. Mēs runājam par diskrimināciju, un šo diskrimināciju ir izraisījis vai nu ekonomiskās vai sociālās gatavības trūkums. Taču es esmu pārsteigta par faktu, ka paplašināšanās tiek pasniegta kā iemesls Lisabonas līguma ratificēšanai.

Dāmas un kungi, Nicas līgums ir pārtraucis darboties. Tas ir dokuments, kas pieder vēsturei un nav piemērojams mūsdienu poliskajai dzīvei. Tas vairs nepilda savu mērķi kā līgums starp 15 vecākajām dalībvalstīm. Šodien mēs esam 27 dalībvalstis, un tādēļ Lisabonas līgums ir jāratificē, bet ne paplašināšanās dēļ. Paplašināšanos var sasniegt ar atsevišķu divpusēju līgumu starp Eiropas Savienību un dalībvalsti.

  Charles Tannock (PPE-DE). - Priekšsēdētāja kungs, manis pārstāvētā valsts Lielbritānija bija viena no trīs valstīm, kas pievienojās pirmajā paplašināšanās vilnī 1973. gadā. Kopš tā brīža mana, Lielbritānijas Konservatīvā partija ir aktīvi atbalstījusi paplašināšanās procesu līdz pašreizējam skaitam – 27 dalībvalstīm.

Paplašināšanās attīsta ES vienoto tirgu, radot iespējas ekonomiskajai izaugsmei un tirdzniecībai. Tā rada darbavietas un sociālo stabilitāti, kā arī izvirza ES balsi globālā mērogā. Paplašināšanās konsolidē ES demokrātijas, cilvēktiesību un tiesiskuma vērtības jaunajās dalībvalstīs, kurās pirms to pievienošanās bijām liecinieki diktatūras režīmam – Spānijā, Grieķijā un Portugālē, kā arī bijušajās Varšavas pakta komunistiskajās valstīs, kuras pievienojušās tikai nesen.

Tiem, kas apšauba ES virzību uz arvien ciešāku Savienību – paplašināšanās teorētiski varētu radīt plašāku, brīvāku un elastīgāku Eiropu un plašākas debates par ES turpmāko virzienu. Pašreizējais prezidents Nicolas Sarkozy nesen izvirzīja paplašināšanās jautājumu saistībā ar Lisabonas līguma paralīzi pēc tā noraidīšanas Īrijas referendumā. Nicolas Sarkozy sacīja, ka nākamā paplašināšanās kārta, uzņemot Horvātiju, nevar notikt bez Lisabonas līguma. Es uzskatu, ka tā ir kļūda un centieni saglabāt līgumu.

Es esmu pārliecināts, ka ir iespējams atrast veidu, kā Horvātija varētu pievienoties arī bez Lisabonas līguma. Neapšaubāmi ir arī citi līguma aspekti, kurus mēģinās īstenot bez ratifikācijas dokumentiem. Šobrīd ir skaidrs, ka Eiropas iedzīvotāji vēlas mazāku koncentrēšanos uz institūciju pielāgošanu un vairāk centienu atjaunot ES saikni ar iedzīvotājiem.

Es personīgi atbalstu turpmāku paplašināšanos, uzņemot Rietumbalkānu valstis, varbūt Ukrainu, Moldāviju un, cerams, demokrātisku Baltkrieviju. Tas būtu uzskatāms piemērs, kuru ES varētu sniegt saviem iedzīvotājiem.

  Hannes Swoboda (PSE). - (DE) Priekšsēdētāja kungs, ļaujiet man sākt ar sirsnīgu pateicību Elmar Brok par viņa gatavību uzsākt tik konstruktīvu sadarbību. Vēstījums ir pavisam skaidrs – paplašināšanās process netiks pārtraukts, bet mums ir nepieciešams vairāk sagatavošanās darbu. Tas attiecas uz tiem, kas ir uzņemti Eiropas Savienībā vai vēlas tai pievienoties. Protams, ka labāka gatavošanās ir saistīta ar institucionālām reformām un Eiropas Savienības konsolidāciju. Turklāt diezin vai ir jāpiebilst, ka labāka gatavošanās nozīmē arī Kopenhāgenas kritēriju absolūtu atzīšanu, kuri ir jāpiemēro un jāievieš, ne tikai jāiekļauj likumu krājumā.

Esmu pateicīgs Elmar Brok arī par to, ka viņš – lai gan varbūt nedaudz piesardzīgākā veidā – ir pārņēmis manis un Jan Marinus Wiersma kopīgi izstrādāto ideju par Melnās jūras reģiona valstu savienību. Galvenais ir tas, ka mums jādod skaidri signāli Ukrainai un citām Melnās jūras reģiona valstīm, ko aptver kaimiņattiecību politika. Tomēr, lai palīdzētu šīm valstīm, ir būtiski sadarbībā iesaistīt arī Turciju un Krieviju. Es augsti vērtēju Francijas prezidentūras idejas par Vidusjūras reģiona valstu savienību, bet mēs nedrīkstam atstāt novārtā Melnās jūras reģiona atzarojumu. Arī šeit mums jārīkojas, un Eiropas Savienībai ir jāizsaka piemēroti sadarbības priekšlikumi.

Elmar Brok savā ziņojumā izsaka dažus priekšlikumus attiecībā uz Balkānu valstīm. Tie, kā viņš šodien skaidri un precīzi uzsvēra, ir izvēles piedāvājumi „Pagaidiet brīdi ar reformām, tam vēl ir pietiekami daudz laika”, ir vēstījums, kuru šeit nevienam nevajadzētu saņemt. Nē – Horvātijā un, protams, citās valstīs ir jāveicina reformas! Mūsu signālam ir jābūt skaidram īpaši tad, ja amatā stājas jauna valdība kā tas nesen notika Serbijā. Tam jāvēsta: „Mēs vēlamies jūs Eiropas Savienībā cik ātri iespējams, bet nevaram piedāvāt alternatīvu jūsu reformas procesam. Jums pašiem ir jānodarbojas ar to un jāizveido eiropeiski noskaņota stratēģija".

Eiropas Savienība ir nepilnīga bez Balkānu valstīm, kas atrodas Eiropas dienvidaustrumos, bet šajās valstīs ir nepieciešama rīcība, un tā jāsāk pēc iespējas ātrāk, lai kopīgiem spēkiem varam veidot jaunu Eiropu.

  István Szent-Iványi (ALDE). - (HU) Līdz šim ES vēsture ir bijusi nepārtraukta paplašināšanās, un šī paplašināšanās ir viena no redzamākajām Eiropas Savienības panākumu un valdzinājuma liecībām. Tomēr sabiedrībā arvien vairāk ir jūtams nogurums un vienaldzība pret paplašināšanās procesu. Tas ir pietiekams iemesls, lai reālistiski aplūkotu paplašināšanās jautājumu.

Taču reālisms nenozīmē skepticismu. Tas nenozīmē, ka paplašināšanās process ir jāapstādina un vēl jo mazāk – ka jāizstrādā jauni neizpildāmi uzņemšanas nosacījumi vai jāatkārto agrāk pieņemtas saistības, jo tas mazinātu mūsu ticamību. Kopš Īrijas referenduma mums svarīgākais ir bijis pierādīt, ka Eiropas Savienība joprojām funkcionē un paplašināšanās vēl aizvien ir nozīmīgs un patiess ES mērķis. Tas ir dalībvalstu interesēs tikpat daudz kā to valstu interesēs, kuras vēlas pievienoties. Paldies!

  Konrad Szymański (UEN). - (PL) Priekšsēdētāja kungs, akadēmiskais žargons sāk iegūt draudošākas aprises nekā mūsu paplašināšanās stratēģijas politika. Paplašināšanās jaudas teorija ir tikai aizbildinājumi pilnīgai patvaļai un politiskiem lēmumiem, lai norobežotu ES no pasaules. Tāda Eiropas virzība Eiropai ir slikta un kaitīga, jo šī paplašināšanās ES ir nodrošinājusi ietekmi starptautiskā līmenī un devusi iespēju izvērst tās sociālo, politisko un ekonomisko modeli.

Ja mēs piekritīsim šim ziņojumam, tad raidīsim negatīvu signālu Kijevai un Tbilisi un vājināsim tajās pret rietumiem un Eiropu labvēlīgi noskaņotos spēkus. Lai veicinātu atbalstu Lisabonas līguma reformām, Polijā un citās valstīs tika paziņots, ka tām paplašināšanas procesā ir būtiska nozīme. Tādēļ jo pārsteidzošāk ir dzirdēt, ka par spīti Lisabonas līguma pieņemšanai ir jāizstrādā līguma papildreformas saistībā par turpmāku paplašināšanos.

Elmar Brok, jūsu uzstāšanās noteikti bija labāka nekā ziņojums, bet, lūdzu, ļaujiet man pateikt vienu lietu – cik reformu līgumu mums vēl jāpieņem līdz, jūsuprāt, būsim gatavi uzņemt Ukrainu Eiropas Savienībā?

  Adamos Adamou (GUE/NGL). – (EL) Priekšsēdētāja kungs, mūsu uzskats par paplašināšanos ir – Eiropas tautām ir tiesības pievienoties Eiropas Savienībai, ja tās izpilda nepieciešamos kritērijus.

Šis princips ir arī pamats mūsu uzskatiem par Turciju, kuras pievienošanos ietekmē Kipras jautājuma atrisināšana. Tomēr mēs uzstājam, ka Turcijas piekāpšanās Eiropas Savienības saistībām ir būtisks noteikums tās pievienošanās pabeigšanai.

Eiropas Savienībai nevajadzētu attiekties no savām saistībām aiz cieņas pret pašas pienākumiem, savukārt Turcijai ir jāpakļaujas starptautiskajai likumībai, ANO rezolūcijām un ES tiesību aktiem, lai izbeigtu Kipras okupāciju, atvērtu ostas un lidostas Kipras kuģiem un lidmašīnām un atceltu veto, lai Kipras Republika varētu piedalīties starptautiskos forumos un nolīgumos.

Īpaši šajā brīdī, pēc nesen ievēlētā prezidenta Demetris Christofias iniciatīvas un divu kopienu vadītāju centieniem, Turcijai vajadzētu pakļauties un atturēties no kavēkļu radīšanas jaunajā Kipras jautājuma fāzē.

  Gerard Batten (IND/DEM). - Priekšsēdētāja kungs, ziņojumā ir apstiprinājums tam, ka paplašināšanās nav guvusi bezierunu panākumus. Elmar Brok atzīst, ka bez nopietnām izmaiņām pašreizējā ES politikā Eiropas Savienības iekšējā kohēzija var tikt iedragāta.

ES ir uzņēmusi valstis, kuras pilnībā neatbilda tās izstrādātajiem pievienošanās kritērijiem kā gadījumā ar Rumāniju un Bulgāriju. Tas varētu atkārtoties arī ar citām Austrumeiropas valstīm un Turciju.

Turpinot ES paplašināšanu, uz tādām dalībvalstīm kā Apvienotā Karaliste tiek uzlikts milzīgs slogs nekontrolējamas, neierobežotas un nekritiskas imigrācijas rezultātā, kuras pamatā ir ES paplašināšanās turpinājums.

Tas ir tikai viens no Eiropas Savienības iedzīvotāju pieaugošā naidīguma iemesliem. Elmar Brok risinājums ir piedāvāt lielu propagandas budžetu, lai pārliecinātu iedzīvotājus par paplašināšanās sniegto labumu. Lielbritānijas risinājums ir izstāties no Eiropas Savienības un atgūt kontroli pār savām robežām.

  Philip Claeys (NI). - (NL) Komisārs Olli Rehn tikko atkārtoja, ka Turcijai ir skaidra pilntiesīgas dalības perspektīva un tai nav jāuzspiež nekādas prasības. Es iesaku komisāram uzmanīgi palūkoties uz Eurobarometer aptaujām. Turcijas pievienošanās nesaņem atbalstu. Bezdibenis starp politiku un iedzīvotājiem nepārtraukti palielinās un kļūst platāks un dziļāks. Tika dots solījums, ka sarunas atliks, ja Turcija nebūs spējīga pildīt savas saistības. Šo solījumu neizpildīja. Vēl viens solījums – sarunas turpināsies atbilstoši Turcijas reformu procesam. Arī tas nav noticis. Neskatoties uz to, ka reformu process Turcijā ir sācis ievērojami palēnināties, pirms divām nedēļām pieņēma lēmumu atvērt divas jaunas sarunu sadaļas. Vārdu neatbilstība darbiem varētu izrādīties liktenīga Eiropas Savienībai, ja mūsu politikā un attieksmē netiks veiktas krasas izmaiņas.

  Zbigniew Zaleski (PPE-DE). - (PL) Priekšsēdētāja kungs, Eiropas Savienība jau šobrīd ir ļoti plaša, bet tā joprojām ir nepilnīga. Lai spētu apvienoties, saliedētas Eiropas pamatā ir jābūt kopīgām vērtībām un iedzīvotāju labajai gribai. Nepieciešams izpildīt zināmus nosacījumus, lai varētu sasniegt tādus sev noteiktos mērķus kā uzlabota ekonomika, lielāka starptautiska mēroga politiskā ietekme, uzlabota demogrāfija vai lielāka dzīves kvalitāte. Kas attiecas uz kolēģa Elmar Brok norādītajiem punktiem, liela nozīme ir lielākai iekšējai integrācijai. ES locekļiem ir jāgrib turpināt paplašināšanās kārtas un, protams, kandidātvalstīm ir jāpilda noteiktie kritēriji. Kāda ir šīs paplašināšanās stratēģija? Tā acīmredzot ir – motivēt kandidātvalstis sakopot spēkus, sastrādāties ar tām un atbalstīt, izmantojot dažādus instrumentus, tai skaitā kaimiņattiecību politiku.

Austrumu telpa mums ir nozīmīga, jo te izvietota liela Eiropas daļa, kas nav piederīga Eiropai un Eiropas Savienībai. Vienīgā iespēja ir mēģināt iepazīt šos austrumu kaimiņus un izveidot pamatu tiesiskajiem, ekonomiskajiem un sociālajiem jautājumiem. Tādēļ svarīgas ir kopīgās vērtības vai vismaz iespēja rast kopīgas vērtības. Man liekas – un esmu pārliecināta par šo faktu, ka lielākajam sociālajam un politiskajam eksperimentam, proti, Eiropas Savienības izveidei, ir reāla iespēja gūt panākumus.

  Véronique De Keyser (PSE). - (FR) Priekšsēdētāja kungs, ievērojamais beļģu gleznotājs René Magritte ir radījis gleznu, kurā redzama pīpe ar uzrakstu zem tās „Šī nav pīpe”. Lai arī cik burvīgi uzgleznota, šī pīpe nav pīpējama.

Elmar Brok ziņojums ir diezgan līdzīgs. Neskatoties uz nosaukumu, tā nav paplašināšanās stratēģija, tā temats nav stratēģija vai pamatjautājumi, kurus iedzīvotāji sev uzdod. Kādēļ paplašināt Eiropas Savienību? Kurā virzienā? Ar ko mēs riskējam un kādu labumu varam gūt? Elmar Brok runā par konsolidācijas paņēmienu, aizsardzības taktiku. Vienkārši izsakoties, paplašināšanās ir līgums starp Eiropu un dalībvalstīm. Pēdējām ir jāizpilda Kopenhāgenas kritēriji, bet Eiropai ir jādemonstrē jauda tās uzņemt.

Un šeit ir šķērslis. Ievilināta Nicas līguma lamatās, kas ir pārāk ciešas un no kurām tā nevar izbēgt, Eiropa nav gatava turpmākām paplašināšanās kārtām. Tādējādi Eiropas Savienības iestādēm vajadzētu panākt paplašināšanās apturēšanu. Tā domā daudzi ES iedzīvotāji un, taisnību sakot, tas ir arī mans viedoklis.

Tomēr mums ir jābūt uzmanīgiem, jo, atklāti runājot, pretenciozu stratēģiju trūkums ir bīstams lozungs. Tā ir iespēja tiem, kas ir sagatavojušies noraidīt jauno līgumu, cenšoties norobežoties no pārējiem, noraidot Turciju vai pat Balkānu valstis – iespēja visiem nacionālistiem, kas neuzticas ārzemniekiem, kuri reiz varētu tēlot eiropiešus. Viņiem šis lozungs ir tikai šarāde – patiesībā viņi nevēlas ne paplašināšanos, ne lielāku dziļumu. Tas dod iespēju tie

Mums ir jāpierāda iedzīvotājiem, ka veiksmīga paplašināšanās Eiropai ir radījusi iespēju; jāuzsver, ka kultūru daudzveidība ir laime, imigrācija – mūsu demokrātiskā nākotne. Mums ir jāpārvar institucionālā krīze. Tā eiroskeptiķiem vai kreisajiem nevēsta par uzvaru, bet atklāj tādu kā kaunpilnu vājumu, no kura riskē ciest visi. Elmar Brok ziņojums labi un gudri tiek galā ar šo vājumu.

  Inese Vaidere (UEN). – (LV) Godātie kolēģi! Eiropas Savienības paplašināšanās rezultāti ir pozitīvi, tāpēc ir būtiski radīt nosacījumus to attīstībai. Mūsu institūcijām un valdībām ir sabiedrību godīgi un pilnībā jāinformē gan par paplašināšanās ieguvumiem, gan par riskiem. Pilsoņiem jābūt drošiem, ka pēc paplašināšanās viņiem nebūs jābažījas par iespēju kopt un attīstīt savu valodu, kultūru, ticību un tradīcijas, ka netiks apdraudēta viņu labklājība un vērtības. Ja valstu pamatnācijas jutīsies savā valstī kā mājās, tad būs mazāk baiļu par imigrantu pieplūdumu un pieaugs pozitīvā attieksme pret paplašināšanās procesu kopumā. Pilsoņi ir jāuzklausa, ir jāveido dialogs. Es atbalstu dažādos sadarbības variantus ar eventuālajām dalībvalstīm. Tā ir ne vien godīgāka attieksme pret Eiropas Savienības integrācijas kapacitāti, kura ziņojumā ir veiksmīgi definēta, bet arī skaidra ceļa karte mūsu partneriem. Paldies!

  Doris Pack (PPE-DE). - (DE) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi! Eiropas Savienība nevar pildīt savas funkcijas kā uzticama un globāla partnere, ja vien tā nesaglabās spēju rīkoties un nedarbosies saskaņā ar stratēģiju, kas reaģē uz dažādu valstu īpašajām vajadzībām. Mēs nevaram padarīt visas kaimiņvalstis par loceklēm, tādēļ esam spiesti viņu pašu interesēs piedāvāt tām pievilcīgu un vērtīgu alternatīvu.

Mums ir jāizdomā efektīva un šī vārda cienīga kaimiņattiecību politika. Šādas pieejas piemēri ir izglītības, kultūras un jaunatnes programmu uzsākšana un īpašu ekonomisko zonu izveide. Tādēļ Elmar Brok lieliskajā ziņojumā uzskaitītās iespējas ir iespējami ātri pilnībā jāizstrādā un jāizvērš. Tas ir vienīgais veids, kā sekmēt stabilitāti, mieru, cilvēktiesību ievērošanu un ekonomiskās reformas valstīs, kas ir mums kaimiņos.

Tomēr situācija atšķiras Rietumbalkānu valstīs, kurām uz brīdi bija lielas izredzes pievienoties. Pietiek ar ātru skatienu uz karti, lai skaidri redzētu, ka tās atrodas Eiropas Savienības centrālajā daļā, ar šo es domāju – tās ir dalībvalstu ieskautas. Mūsu politika šajā ziņā ir balstīta uz loģiskiem soļiem. Viena valsts jau uzsākusi sarunas par iestāšanos ES, kamēr citas ir parakstījušas stabilizācijas un asociācijas nolīgumus ar ES; patiesībā visas, izņemot Kosovu. Mūsu politiskā darbība ir drošs pārbaudes veids mūsu ticamībai ārpolitikas jomā un ilgstoša miera un stabilitātes garantija Eiropas Savienībā.

Man nepatīk, ka Turcija un Horvātija visu laiku tiek pieminētas vienā elpas vilcienā. Katram ir jāsaprot, ka tām ir pavisam atšķirīgs stāvoklis un fona informācija. Horvātija ir pirmā Rietumbalkānu valsts, kuras pievienošanās sarunas varētu tikt pabeigtas 2009. gadā. ES vajadzētu paātrināt Horvātijas pievienošanos, tā signalizējot Maķedonijai, Albānijai, Melnkalnei, Bosnijai un Hercegovinai, Serbijai un Kosovai, ka nepieciešamās un bieži vien smagās sociālās, tiesu un ekonomiskās reformas ir pūļu vērtas.

Tomēr atbildība par šo valstu pievienošanos nākotnē atradīsies galvenokārt to valdošo politiķu rokās, kuri ir atbildīgi attiecīgo valstu vēlētāju priekšā.

  Libor Rouček (PSE). – (CS) Dāmas un kungi, referents, Padome un Komisija uzskata, ka iepriekšējās paplašināšanās kopumā ir bijušas ļoti veiksmīgas. Es pilnībā piekrītu šim viedoklim. Šos panākumus var uzskatāmi redzēt manā valstī ─ Čehijas Republikā. Kopš iestāšanās ES tā ir piedzīvojusi milzīgu uzplaukumu un drīz vien panāks ekonomiski attīstītākās valstis. Neraugoties uz to, šajā valstī ir cilvēki, arī prezidents V. Klaus, kas ne vien nepārtraukti apšauba dalību ES, bet apšauba arī pašas ES pastāvēšanas nozīmi. Mūsu kaimiņvalstī Austrijā tiek pausti līdzīgi uzskati. Lai gan šajā valstī, kurā ir astoņi miljoni iedzīvotāju, pateicoties ES paplašināšanai ir radīts 150 000 darba vietu, tikai 28 % austriešu savas valsts dalību Eiropas Savienībā vērtē pozitīvi. Tāpēc es gribētu pievērst uzmanību Elmar Brok ziņojumā minētajam aspektam, ka ir jāievieš visaptveroša saziņas stratēģija, lai informētu sabiedrību par paplašināšanās mērķiem, tās priekšrocībām, kā arī par tās iespējamajiem trūkumiem nākotnē. Manuprāt, tas ir vissvarīgākais jautājums, tikpat svarīgs kā Lisabonas līguma ratifikācija un īpaši Rietumbalkānu valstīm 2003. gadā Solunā dotā solījuma pildīšana.

  Mirosław Mariusz Piotrowski (UEN). - (PL) Priekšsēdētāja kungs, ziņojumā par ES paplašināšanās stratēģiju, par ko mēs pašlaik diskutējam, ir atsauce uz klauzulu Romas līgumā, kas nosaka, ka „jebkura Eiropas valsts var iesniegt pieteikumu, lai kļūtu par Kopienas dalībvalsti”. Mēs ar zināmu gandarījumu konstatējam, ka tiek atbalstīta Polijas un Zviedrijas iniciatīva attiecībā uz austrumu partnerību, arī ciešāku sadarbību ar mūsu austrumu kaimiņiem Ukrainu un Baltkrieviju. Jāuzsver, ka Ukraina vēlas kļūt par pilntiesīgu ES dalībvalsti. Tā kā Francijas prezidentūras galvenās prioritātes ir kontakti ar Eiropas Savienības dienvidu kaimiņiem, tad, lai novērstu nopietnu asimetriju ārpolitikā, mums ir jānostiprina arī mūsu austrumu partnerība. Viens no instrumentiem šī mērķa īstenošanai varētu būt ES un Austrumu parlamentārās asamblejas ─ tā sauktās Euronest ─ izveidošana. Šāda priekšlikuma iekļaušana darba kārtībā pastiprinās atbalstu mūsu austrumu kaimiņiem un viņu vēlmei iestāties Kopienā. Ir skaidri jāpaziņo, ka šīs vēlmes nav jāapspiež saistībā ar Lisabonas līguma krahu, kā pašlaik to dara daži augstākstāvoši Eiropas politiķi.

  Ioannis Varvitsiotis (PPE-DE). – (EL) Priekšsēdētāja kungs, es vēlos apsveikt E. Brok ar viņa ziņojumu, kurā ir liela daļa patiesības. Es personīgi neesmu tik optimistiski noskaņots attiecībā uz jaunu valstu, izņemot Horvātiju, pievienošanos un ES jauno paplašināšanos, vismaz ne tuvākajā nākotnē. Tomēr mēs vēlamies, lai pasaulē ap mums valdītu politiska un ekonomiska stabilitāte. Mēs vēlamies, lai valda miers un labklājība. Mēs vēlamies, lai pasaule ap mums būtu dzīva un vesela.

Līdzeklis, ar kura palīdzību mēs varētu sasniegt minētos mērķus, kā atzīst arī E. Brok, ir Eiropas kaimiņattiecību politika. Taču Eiropas kaimiņattiecību politika nerada partnerus kopējai darbībai. Tā pamatota uz Eiropas Savienības divpusējām attiecībām ar katru no šīm valstīm, un es uzskatu, ka tas ir šīs politikas lielākais trūkums. Tāpēc mums jāveido tāda politika, kas tālu pārsniedz vienkāršas kaimiņattiecības, taču nepārsniedz dalībvalsts esības robežas. Mans priekšlikums par Eiropas Federācijas izveidošanu ir solis šajā virzienā: tā būs uzlabota sadarbība, tā būs Eiropas Savienības kaimiņvalstu zona, kuras pieņems Eiropas pieeju.

Šāda politika dos ieguldījumu gan Eiropas Savienības drošības pastiprināšanā, gan arī tās starptautiskā prestiža palielināšanā. Tas būs alternatīvs līdzeklis paplašināšanai, kas ļaus mums palielināt ietekmi uz kandidējošām kaimiņvalstīm laikā, kad pastāv neapšaubāmi iebildumi pret tālāku paplašināšanos.

Noslēgumā es vēlos piebilst, ka, kaut gan šis priekšlikums varētu likties pārāk vērienīgs, es uzskatu, ka Eiropas Savienībai beidzot ir jāuzlabo sava reputācija un ietekme, un es domāju, ka šis ir viens no veidiem, kā to panākt.

  Adrian Severin (PSE). - Priekšsēdētāja kungs, stratēģija nevar pastāvēt bez mērķa. Paplašināšanās politikas mērķa neskaidrība Eiropas Savienībā ir šķērslis, ko neviens referents nav varējis pārvarēt. Šis ziņojums ir šīs neskaidrības upuris.

Mūsu pienākums un mūsu sākotnējais mērķis ir garantēt mūsu pilsoņu drošību. Mūsu pilsoņi jūtas neaizsargāti. Lai viņus aizsargātu, Eiropas Savienībai ir vajadzīgs spēks. Lai saglabātu varenību globalizētajā pasaulē, Eiropas Savienībai nepieciešama gan paplašināšanās, gan iekšējās reformas. Kopš brīža, kad mēs saviem pilsoņiem neveiksmīgi izstāstījām, ka tās tiesības, ko viņi jau ir ieguvuši, nav mūžīgas, viņi domā, ka varēs saglabāt šīs tiesības, pretojoties gan paplašināšanai, gan arī reformai. Šādos apstākļos Eiropas Savienības nākotne ir apdraudēta.

Paplašināšanās nav piekāpšanās kandidātvalstīm. Dažām no šīm valstīm, piemēram, Ukrainai, Serbijai, Moldovai un Turcijai ir arī citas izvēles iespējas ─ varbūt sliktākas, taču tās ir izvēles iespējas. Šajos gadījumos mēs konkurējam ar citiem. Dažas no šo valstu iekšējām problēmām varētu labāk atrisināt to iekšienē, nevis iejaucoties no ārienes ─ no Eiropas Savienības puses. Ja mēs tām nedodam iespējas, mēs nedodam saviem pilsoņiem drošību.

Tās nav kandidātvalstis vai jaunās dalībvalstis, ko mēs nevaram „sagremot” ─ mūsu „gremošanas sistēma” ir pārāk lēna. Vai nu mums drīz vien jāatrod labs „gremošanas līdzeklis” vai arī mums nāksies ilgāku laiku badoties.

  Anna Ibrisagic (PPE-DE). - (SV) Priekšsēdētāja kungs, komisār, es domāju, ka ir pareizi secināt, ka paplašināšanās ir bijusi veiksmīga. Es priecājos dzirdēt apstiprinājumu tam, ka tās valstis, kurām mēs iepriekš devām konkrētus solījumus un konkrētas izredzes ES, vēl aizvien bauda šīs priekšrocības. Tomēr es nopietni raizējos par to, ka, kamēr mēs diskutējam par paplašināšanos, atmosfēra kļūst aizvien vēsāka. Aizvien vairāk tiek lietoti tādi vārdi kā „piemērots”, „uzņemšanas spēja”, „politiskā konsolidācija”, „sociālās un ekonomiskās kohēzijas riski”. Šie vārdi man neizklausās kā priekšstats vai mērķis, bet vairāk gan kā veids, kā izvairīties no iesaistīšanās iespējamajā paplašināšanās procesā nākotnē. Aizvien vairāk atsaucas uz to, ka mūsu sabiedrība ir „nogurusi” no paplašināšanās, bet ir maz kas darīts, lai šo viedokli mainītu.

Tā nav nejaušība, ka Vācija un Francija, divas valstis, kas mūžīgi karoja savā starpā, bija tās, kas iesāka ES projektu. Tā nav nejaušība, ka tieši Francijas un Vācijas vadītāji saredzēja Eiropas nākotni. Viņi saprata, ka Eiropas Savienība galvenokārt bija miera un drošības projekts, tas bija daudz vairāk nekā tikai ekonomikas projekts. Es patiešām gaidu šādu priekšstatu par nākotni un šādu vadību un uzskatu, ka bieži vien tādas šeit pietrūkst. Tāpēc es augstu vērtēju komisāra O. Rehn atklātību: mums nav jārada uzgaidāmā telpa valstīm, kas tiecas iekļūt Eiropas Savienībā, un paplašināšanai ir nākotne. Par to es komisāram esmu sevišķi pateicīga.

  Vural Öger (PSE). - (DE) Priekšsēdētāja kungs, es uzskatu, ka Eiropas Savienības paplašināšanās politika ir bijusi ļoti veiksmīga. Piecdesmit gadu laikā ES ir spējusi izveidot kontinentu, kurā valda miers, demokrātija un labklājība. Taču šajā ziņojumā par ES paplašināšanās stratēģiju mani dara piesardzīgu tas, ka tajā ir iekļautas attiecības starp ES un valstīm, kurām nav dalības perspektīvu.

Šis mēģinājums „atšķaidīt” paplašināšanās stratēģiju un sajaukt to ar Eiropas kaimiņattiecību politiku rada problēmas. Lai gan ziņojumā tiek aplūkoti daudzi saturā ļoti interesanti jautājumi un tas sniedz veiksmīgas norādes, taču tie vairāk iederētos ziņojumā par Eiropas kaimiņattiecību politiku (ENP) nevis ziņojumā par paplašināšanās stratēģiju. Šeit es domāju, piemēram, priekšlikumus par Vidusjūras reģiona valstu savienību un Melnās jūras reģiona valstu savienību. ES paplašināšanās politikai jāpaliek skaidri nodalītai no Eiropas kaimiņattiecību politikas. Tāpēc man diemžēl jāsaka, ka šajā ziņojumā ir ietverti daži ļoti nenoteikti un pat mulsinoši apgalvojumi, kas rada iespējas dažādiem skaidrojumiem.

  Francisco José Millán Mon (PPE-DE). - (ES) Priekšsēdētāja kungs, E. Brok ziņojums attiecas uz vienu no Eiropas Savienības lielākajiem panākumiem ─ uz paplašināšanās procesu. Ar jūsu atļauju es gribētu izteikt trīs piebildes.

Pirmkārt, paplašināšanās ir aktualizējusi jautājumu par tā saukto Eiropas Savienības „spēju piemēroties pārmaiņām”. Vēlme pievienoties ES ir bijusi spēcīgs pamudinājums, kas izraisījis pamatīgas politiskas un ekonomiskas pārmaiņas daudzās Eiropas valstīs. Šīs valstis, iesaistoties pievienošanās procesā Eiropas Savienībai, ne vien pašas piedzīvoja uzplaukumu, bet labumu guva arī jau esošās dalībvalstis. Vislabāk to pierāda vēl nesen notikusī piektā paplašināšanās kārta.

Otrkārt, es atbalstu Komisijas aizstāvētos nosacījumu, apvienošanās un saziņas jēdzienus, par kuriem ir runāts arī E. Brok ziņojumā. Es arī atbalstu to, ka Eiropas Savienībai ir jāpastiprina sava integrācijas spēja. Patiesībā paplašināšanās process pieprasa no Eiropas Savienības, lai tā arī spētu šīs valstis uzņemt un turpinātu atbilstīgi pildīt savas funkcijas. Lai to realizētu, ir jāveic nepieciešamās institucionālās reformas un piemēram, jānodrošina finanšu resursi. Paplašināšanās nedrīkst apdraudēt kopējās politikas jomas vai Eiropas Savienības mērķus. Turklāt es piekrītu tam, ka ir nepieciešama vērienīga saziņas politika, kas līdz šim Eiropas Savienībai ir pietrūkusi. Tā ir taisnība, ka mēs neesam spējuši sniegt mūsu pilsoņiem pietiekamu informāciju par paplašināšanās priekšrocībām.

Un visbeidzot, E. Brok ziņojumā norādīts uz iespēju izveidot īpašu Eiropas Savienības zonu tām Austrumeiropas valstīm, kurām nav dalības perspektīvas. Kā norādīts ziņojuma 19. punktā, šādu reģionu jeb zonu varētu izveidot, pamatojoties uz kopēju politiku dažādās jomās, sākot ar tiesiskumu un demokrātiju līdz pat izglītības un migrācijas politikai. Manuprāt, daudzas no šīm kopējās politikas jomām jāīsteno ne vien attiecībā uz mūsu austrumu kaimiņvalstīm, bet tas jādara arī tajās valstīs, kas robežojas ar Vidusjūras reģionu. Šīm valstīm pēdējo piecdesmit gadu laikā ir bijušas ļoti ciešas attiecības ar Eiropas Savienību. Eiropas kaimiņattiecību politikai un tā sauktajam „Barselonas procesam” ─– tagad Vidusjūras reģiona valstu savienībai ─ jānodrošina, lai pret valstīm Eiropas dienvidu piekrastē neizturētos kā pret otrās šķiras pilsoņiem.

  Luis Yañez-Barnuevo García (PSE). - (ES) Priekšsēdētāja kungs, es gribu brīdināt, ka drīz vien mums vairs nebūs laika izsmalcinātām frāzēm, tādēļ es runāšu vienīgi savā vārdā.

Paplašināšanās ne vienmēr ir bijusi veiksmīga. Manuprāt, četru vai piecu valstu politiskā elite nesenajā 2004. gada paplašināšanās procesā nesaprata vai arī neņēma vērā Eiropas politikas nostādnes jeb Kopienas tiesību aktu kopumu (acquis). To prioritāte ir attiecības ar Savienotajām Valstīm un lielāks uzsvars uz NATO, nevis patiess un drošs integrācijas process Eiropas Savienības robežās.

Kamēr Lisabonas līgums nav stājies spēkā, vairs nevar notikt nekāda paplašināšanās.

Pašreizējās sarunas ar kandidātvalstīm jāturpina bez pārtraukuma, taču es esmu pilnīgi pārliecināts, ka šīs sarunas nevar pabeigt līdz Lisabonas līguma pieņemšanai.

Visbeidzot, mums nav jāaizstāv tās valstis, kuru attīstības turpināšanu kavē eiroskeptiskāk noskaņotas, nacionālistiski vai suverēni domājošas valstis.

  Hubert Pirker (PPE-DE). - (DE) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, Eiropas Parlaments E. Brok ziņojumā ļoti skaidri pauž pēdējās lielās paplašināšanās procesā gūto mācību, kad pievienojās divpadsmit jaunas dalībvalstis, kā arī to, ka tas ir spējis ne vien apzināt visas no šī procesa izrietošās problēmas, bet arī izcelt visas priekšrocības, ko no paplašināšanās ir guvušas gan jaunās, gan vecās dalībvalstis.

Tomēr vissvarīgāk ir izdarīt noderīgus secinājumus, un tas ir paveikts sevišķi divās jomās, kas man liekas ļoti svarīgas. Pirmkārt, pirms nākamajām paplašināšanās kārtām mums ir jāpārbauda Eiropas Savienības uzņemšanas spēja un, otrkārt, kandidātvalstīm pirms pievienošanās pilnībā ir jāatbilst visiem kritērijiem.

Ja mēs diskutējam par Eiropas Savienības uzņemšanas spēju, tad attiecībā uz to, manuprāt, ir jāaplūko daži svarīgi jautājumi, piemēram, princips, ka jaunās dalībvalstis nedrīkst pakļaut riskam Eiropas integrācijas projektu. Tas nozīmē, ka, uzņemot jaunas dalībvalstis, ir jāveicina, nevis jāpārtrauc Eiropas Savienības attīstības dinamika un virzība uz mērķu sasniegšanu. Vispirms jāizveido un jānostiprina Eiropas Savienības iestāžu sistēma. Patiesībā mums vajag līgumu, kaut vai Lisabonas līgumu vai citu atbilstīgu līgumu, un paplašināšanai ir jābūt tādai, ko Eiropas Savienība spēj īstenot, citādi tas apdraudēs integrācijas projektu.

Galvenokārt mēs vēlamies, lai turpinātos attīstība. Nav jānoraida jaunu dalībvalstu papildu iestāšanās vēlāk, bet tas jādara atbilstīgi tiesību aktiem un nosacījumiem.

  Roberta Alma Anastase (PPE-DE). - (RO) Eiropas Savienības lomas nostiprināšana starptautiskajā arēnā nav iespējama bez pastāvīgas pielāgošanās XXI gadsimta globalizācijas apstākļiem.

Šajā saistībā paplašināšanās ir ģeostratēģisks faktors, un jau notikušās paplašināšanās, arī pēdējā ─ 2007. gadā, ir pierādījušas šī procesa neapšaubāmās priekšrocības. Tāpēc ir būtiski turpināt šo procesu, un es atzinīgi vērtēju, ka ziņojumā atkārtoti minētas konkrētas saistības attiecībā uz Rietumbalkānu valstīm.

Tomēr ne mazāk svarīgi ir Kaimiņattiecību politikas robežās Eiropas partneriem, arī Moldovas Republikai, nodrošināt skaidru Eiropas perspektīvu.

Es atgādinu, ka mēs runājam par Eiropas valstīm, kuras jau ir paziņojušas savu mērķi iestāties Eiropas Savienībā, un Romas līgumā skaidri ir noteikts, ka jebkura Eiropas valsts var pieteikties kļūt par Kopienas dalībvalsti, ja vien tā atbilst Kopenhāgenas kritērijiem.

Es aicinu Komisiju un Padomi ...

(Priekšsēdētājs atsauca runātāja uzstāšanos.)

  Ioan Mircea Paşcu (PSE). - Priekšsēdētāja kungs, Lisabonas līguma neveiksme Īrijā sagādāja paplašināšanās skeptiķiem necerētu izdevību: ES jāpārtrauc pārdomas par jaunu dalībvalstu uzņemšanu, jo šeit tām vienkārši nepietiek vietas. Protams, stingri raugoties no tiesiskās puses, pašlaik tas atbilst patiesībai, taču tajā pašā laikā mums skaidri jāatdala paplašināšanās no Lisabonas līguma. Pirmkārt, tāpēc, ka Līguma loģiskais pamats nav bijusi paplašināšanās pati par sevi, bet gan Eiropas Savienības pielāgošanās globalizācijas apstākļiem un, otrkārt, tāpēc, ka paplašināšanās drīzāk ir politisks, nevis juridisks jautājums.

Paplašināšanās ir varas sastāvdaļa, kas demonstrē gan pievilcīgumu un ietekmi, gan arī uzņemšanas spēju ─ mēs nevaram palaist garām izdevību šo faktu izmantot par labu mūsu Eiropas Savienībai. Tāpēc vienlaikus ar centieniem ratificēt Lisabonas līgumu jāturpina stratēģiskā plānošana, pašreizējās sarunas un jaunas iniciatīvas attiecībā uz jau notikušajiem paplašināšanās procesiem.

  Andrew Duff (ALDE). - Priekšsēdētaja kungs, vai J. P. Jouyet varētu paskaidrot un pamatot ārkārtējo situāciju Francijas parlamentā sakarā ar referendumu par atļauju Turcijai iestāties ES? Vai viņš nepiekrīt, ka tik populistiska mehānisma izvēle starptautiska līguma ratificēšanai ir pilnīgi aplama?

  Nicolae Vlad Popa (PPE-DE). - (RO) Ir pierādījies, ka paplašināšanās ir viens no spēcīgākajiem Eiropas Savienības politiskajiem instrumentiem Eiropas Savienības stratēģisko interešu īstenošanā attiecībā uz stabilitāti, drošību un konfliktu novēršanu. Tas ir devis ieguldījumu labklājības līmeņa celšanā, iespēju paplašināšanā, kā arī nodrošinājis svarīgus transporta un enerģijas pārvietošanas ceļus.

Eiropas Savienības paplašināšanās politika ir bijusi veiksmīga gan Eiropas Savienībai, gan arī visai Eiropai kopumā. Šajā saistībā ir svarīgi saglabāt „atvērto durvju” politiku gan kandidātvalstīm, gan potenciālajām kandidātvalstīm. Valstīm ar Eiropas perspektīvu kontinenta austrumu daļā saglabāt tādu pieeju, kam pamatā, protams, ir nepieciešamo kritēriju un nosacījumu izpilde.

Tomēr, lai turpinātu paplašināšanos, mums nepieciešams dzīvotspējīgs risinājums tad, kad Lisabonas līgums stāsies spēkā.

  Monika Beňová (PSE). – (SK) Mēs esam dzirdējuši tādus vārdus kā „nogurums no paplašināšanās”, „krīze” vai „apvienošanās nepieciešamība”. Tie ir ļoti nomācoši vārdi un attieksme, kas drīzāk liecina par bezpalīdzību un augstprātību nekā par spēju aktīvi īstenot vienotas Eiropas ideju.

Apvienošanās nav to valstu problēma, kuras iestājās Eiropas Savienībā iepriekšējās divās paplašināšanās kārtās. Drīzāk tā ir veco dalībvalstu problēma. Tām sev jāpajautā, kāpēc tām vajadzīga apvienošanās. Attiecībā uz „nogurumu no paplašināšanās” ─ tie esam mēs paši, ko apsēduši pretrunīgi uzskati un viedokļi, nevis tās valstis, kuras ir gatavas izpildīt visas mūsu prasības un nosacījumus, lai kļūtu par ES dalībvalstīm.

Piemēram, mūsu uzvedība attiecībā uz Turciju ir traģikomiska, jo šodien mēs vēl pat nevaram pateikt, vai mēs gribēsim uzņemt Turciju mūsu elitārajās aprindās, ja tiks izpildīti Kopenhāgenas kritēriji, un tātad jautājums vai visi jautājumi, kas …

(Priekšsēdētājs pārtrauca runātāju.)

  Marios Matsakis (ALDE). - Priekšsēdētāja kungs, kļūst drošāk, dzirdot Francijas prezidenta paziņojumu, kura būtība ir tāda, ka, lai Turcija pierādītu savu vēlmi darboties saskaņā ar saviem centieniem iestāties Eiropas Savienībā, tai jānostabilizē savas attiecības ar Kipru.

Ir pilnīgi neaptverami un pretrunā jebkādai loģikai, ka ES turpinās pievienošanās sarunas ar valsti, kas turpina neatzīt vienu no ES dalībvalstīm un vēl aizvien ir okupējusi šīs valsts daļu. Es saprotu, ka attiecībā uz valsti, kuras karaspēks pastāvīgi apdraud demokrātiju, jāizmanto „medusmaizes un rungas politika”, taču mūsu pacietība un tolerance nav neierobežotas.

Mēs esam runājuši ar Kipras sabiedrību. Pašlaik Komisijai un Padomei ir ļoti izdevīgs brīdis stingri pieprasīt, lai Turcija parāda savu labo gribu ─ nekavējoties aizvācot okupācijas karaspēku no Kipras salas un nekavējoties īstenojot Ankaras protokolu. Šāds solis neapšaubāmi palīdzēs rast risinājumu Kipras problēmai.

(Priekšsēdētājs pārtrauc runātāju.)

  Priekšsēdētājs. − Man teica, ka mums ir ļoti maz laika, tādēļ mēs nevienam vairs nevaram ļaut uzstāties.

Es gribētu uzsvērt, ka tie, kas bija pieteikušies runāt, var iesniegt savas runas rakstiski, lai iekļautu tās sanāksmes protokolā.

13. Oficiāla sveikšana

  Priekšsēdētājs. − Dāmas un kungi, es vēlos paziņot, ka tribīnē ir Dienvidāfrikas Republikas delegācija, ko vada D. Obed Bapela, Starptautisko Attiecību komitejas priekšsēdētājs un kura draudzīgā attieksme pret Eiropu un līdzdalība cīņā pret aparteīdu mums visiem ir labi zināma.

(Aplausi)

Es gribētu sveikt mūsu viesus sakarā ar Eiropas Parlamenta un Dienvidāfrikas Parlamenta divpadsmito kopējo sanāksmi. Šī ir ļoti nozīmīga vizīte. Šo apmeklējumu biežums uzlabo politisko dialogu, kas ir ļoti svarīga kopējā rīcības plāna daļa, ko mēs apstiprinājām pagājuša gada maijā, lai īstenotu Eiropas Savienības un Dienvidāfrikas stratēģisko partnerību.

Mūsu sadarbības pastiprināšanai, raugoties no starptautiskās drošības un stabilitātes viedokļa, neapšaubāmi ir daudz lielāka nozīme nekā jebkad agrāk, ņemot vērā pašreizējo saspīlēto situāciju Dienvidāfrikas reģionā un īpaši ─ krīzi Zimbabvē, ko mēs visi labi pārzinām.

Tāpēc es vēlētos sveikt mūsu draugus no Dienvidāfrikas.

14. Komisijas 2007. gada stratēģijas dokuments attiecībā uz ES paplašināšanos (debašu turpināšana)

  Priekšsēdētājs. − Turpināsim mūsu debates par Komisijas 2007. gada stratēģijas dokumentu attiecībā uz ES paplašināšanos.

  Jean-Pierre Jouyet, Padomes priekšsēdētājs. − (FR) priekšsēdētāja kungs, pirms es pievēršos šīm ārkārtīgi auglīgajām un ierosinošajām debatēm, es gribētu izteikt trīs piebildes.

Pirmkārt, Padomes vārdā es vēlos apsveikt Dienvidāfrikas delegāciju, kas piedalās šajā sēdē, un pateikt, ka mēs tuvākajā laikā tiksimies ar viņu valsts vadītājiem Eiropas Savienības un Dienvidāfrikas Republikas pirmajā augstākā līmeņa sanāksmē, kas notiks jūlija beigās Francijā.

Otrkārt, es gribētu pievienoties O. Rehn un izteikt līdzjūtību vācu tūristiem, kurus, kā ziņoja, Turcijā esot nolaupījuši kurdu nemiernieki. Ja šīs ziņas apstiprināsies, mēs, Padomē, ļoti piedomāsim, lai šos cilvēkus iespējami drīz atrastu drošus un veselus.

Treškārt, es gribu pateikties A. Duff par to, ka viņš pārzina Francijas politiku un manu personiskos uzskatus. Es, protams, priecāšos par šo tēmu sīkāk parunāties ar viņu pie kafijas tases, taču diemžēl mani pienākumi pašlaik neļauj komentēt šo jautājumu.

Atgriežoties pie mūsu debatēm, paplašināšanās noteikti ir Eiropas attīstības procesa daļa, un līdz šim mēs esam nodrošinājuši, ka Eiropas Savienības paplašināšanās un nostiprināšanās ir nesaraujami saistītas. Ir svarīgi, kā jau E. Brok uzsvēra, lai šī tendence turpinātos. Visas diskusijas palīdz mūsu pilsoņiem apzināties problēmas, kas saistītas ar paplašināšanos, un tāpēc mēs veltām sevišķu uzmanību Eiropas Parlamenta debatēm un nostājai šajā jautājumā.

Turpinot jau daudzu Parlamenta deputātu teikto, es vēlos uzsvērt paplašināšanās ieguldījumu stabilizācijas procesā. To nepārprotami pierāda notikumi Balkānos. Horvātijas straujā attīstība, ko Francijas prezidentūra arī turpmāk vēlas veicināt, ja tam piekritīs visas dalībvalstis, pierāda, ka valstīm, kuras deviņdesmitajos gados ir pārdzīvojušas konfliktus, patiešām ir perspektīvas pievienoties ES. Sevišķi Serbijai tā ir svarīga vēsts, ja vien tai būs tāda valdība, kas arī tieksies nostiprināt saikni ar Eiropas Savienību.

Līdzīgi ir arī Turcijas gadījumā, un šajā saistībā es gribētu jums atgādināt, ka pašreizējais sarunu statuss nav saistīts ar vienas vai otras ES dalībvalsts nostāju, bet gan ar Turcijas pašas nostāju un reformu tempu šajā valstī. Pirmām kārtām jau tas ir saistīts ar Turcijas saistību izpildi attiecībā uz visām ES dalībvalstīm un sevišķi ar Ankaras protokola izpildi.

Paplašināšanās politika nenozīmē nevērīgu izturēšanos pret citām Eiropas Savienības kaimiņvalstīm. Padome pašlaik diskutē par to, kā mēs varam dot iespēju Ukrainai sasniegt nākamo pakāpi attiecībās ar Eiropas Savienību gaidāmajā ES un Ukrainas augstākā līmeņa sanāksmē, kas notiks 9. septembrī Eviānā. Mēs arī vēlamies uzlabot attiecības starp ES un Moldovu, valsti, kurā Padome arī ir ieguldījusi krietni daudz darba.

Kā Padomes prezidentūra mēs arī atbalstām iepriekš minētos reģionālos procesus. Es pats piedalījos konferencē, kurā tika uzsākta Melnās jūras reģiona valstu sadarbība, kā arī Baltijas valstu augstākā līmeņa sanāksmē. Un, protams, es nevaru neminēt gaidāmo augstākā līmeņa sanāksmi par Barselonas procesu un Vidusjūras reģiona valstu savienību, kas notiks 13. jūlijā Parīzē.

Visbeidzot, kā redzams, paplašināšanās process nav pārtraukts. Turpinās pieprasījumi no kandidātvalstīm un arī no dalībvalstīm, kurām šis process jāizskaidro saviem pilsoņiem. L. Rouček un V. De Keyser ir pilnīga taisnība, sakot, ka ir nepieciešams krietni daudz izglītības, ar vai bez Magritte. Taču jums ir taisnība, uzsverot, ka pilsoņiem nepieciešama jauna pārliecība.

Lai būtu iespējams turpināt šo procesu, ir nepieciešama tieši Lisabonas līgumā paredzētās stratēģijas ieviešana, ko daži no jums, īpaši E. Brok, minēja, lai mūsu iestāžu reformas veiktu tā, lai jaunās dalībvalstis ─ mums tas skaidri jāapzinās ─ būtu gaidītas saskaņā ar vislabākajiem nosacījumiem, kas neliktu apšaubīt Eiropas Savienības rīcības spēju.

  Olli Rehn, Komisijas loceklis. − Priekšsēdētāja kungs, es ļoti priecājos ar savu uzstāšanos noslēgt šīs debates, kurās piedalās Dienvidāfrikas parlamenta delegācija, jo savu politisko darbību es uzsāku pirms vairākiem gadu desmitiem kampaņā par Nelson Mandela atbrīvošanu. Mēs esam laimīgi, jo šķiet, ka vienīgie šajā namā, kas bijuši ieslodzīti, esam palikuši mēs ─ mans draugs Elmar Brok un es ─ kā visiem publiski tika paziņots.

(Smiekli.)

Es gribētu pateikties deputātiem par ļoti saturīgajām un atbildīgajām šodienas debatēm. Es tikai gribu runāt par vienu vispārēju jautājumu, kas saistīts ar vairākām nozarēm.

Es priecājos, ka E. Brok ziņojums un šodienas debates būtiski apstiprina atjaunoto vienprātību attiecībā uz ES paplašināšanos, kas tika panākta 2006. gada decembrī ─ liela nozīme tajā bija 2005. gada notikumiem. No vienas puses, šīs stratēģijas galvenā vērtība ir tā, ka tā panāk rūpīgi sabalansētu līdzsvaru starp paplašināšanās pamatā esošo miera un labklājības, brīvības un demokrātijas zonas paplašināšanas stratēģisko nozīmi un, no otras puses, ─ mūsu spēja iesaistīt jaunas dalībvalstis, pamatojoties uz stingriem noteikumiem un mūsu iekšējo reformu.

Es nevaru aizmirst ─ man ir ļoti laba atmiņa ─ ka 2004. gada rudenī pēc Parlamenta uzklausīšanas sēdes Ārlietu komiteja mani kritizēja par to, ka man trūkst iztēles spējas, jo es negribēju uzreiz atbalstīt Ukrainas dalības perspektīvas. Es tikai teicu, ka mums nevajadzētu pieņemt pāragru lēmumu attiecībā uz Ukrainas nākotni. Gadu vēlāk mani kritizēja par to, ka es runāju par uzņemšanas spēju un aizkavēju paplašināšanās procesu. Ņemot vērā šos apstākļus, es sevišķi atzinīgi vērtēju šodienas debates, kas panāk pareizo līdzsvaru starp paplašināšanās svarīgo nozīmi un mūsu pašu spēju iesaistīt jaunas dalībvalstis.

Šajās debatēs un ziņojumā rodas reāla trešā iespēja, kā apvienot politiskās integrācijas padziļināšanu ar pakāpenisku Eiropas Savienības paplašināšanu. Manuprāt, šeit skaidri redzama Eiropas Parlamenta un Komisijas, kā arī visas Eiropas Savienības pārliecinošā konverģence, un es noteikti atzinīgi vērtēju šo apstākli, kā arī virzību uz atjaunoto vienprātību attiecībā uz paplašināšanos, kas valda kopš 2006. gada.

  Priekšsēdētājs. − Es gribētu jums paziņot, ka šovakar, Prezidija sanāksmē, es esmu nolēmis paust bažas par „uzmanības piesaistīšanas” (catch the eye) metodi, kurai nav nekādu noteikumu. Jautājumu par to, kuram dot vārdu, izlemj vienīgi priekšsēdētāja patvaļīgs vērtējums, jeb viņa vai viņas izvēle. Es domāju, ka ir būtiski izstrādāt dažus pamatnoteikumus, jo ar šāda veida procedūru vairs nepietiek.

Šodien mums bija vairāk nekā piecdesmit pieprasījumi uzstāties, un tas maina parasto procedūru un katras grupas uzstāšanās laika limitu.

Tāpēc es gribētu, lai jūs padomātu par šo jautājumu, sevišķi tie, kas varētu būt vīlušies, jo daudzi no jums gribēja runāt, bet tikai dažiem tas tika ļauts.

  Elmar Brok, referents. − (DE) Priekšsēdētāja kungs, komisār, Padomes priekšsēdētāj, vispirms es gribētu pateikties Komisijai un Padomes prezidentūrai par izrādīto solidaritāti sakarā ar vācu tūristu nolaupīšanu Turcijā.

Mēs aplūkojam ļoti daudzus jautājumus, un mums starp tiem jāatrod līdzsvars. Tie aptver gan Vidusjūras reģiona valstu savienību ─ ja to atbalsta visa Kopiena, tad tas ir nozīmīgs solis uz priekšu, nevis tikai kāda reģiona valstu prioritāte ─ gan Zviedrijas un Polijas priekšlikumu, gan priekšlikumu par Melnās jūras reģiona valstu savienību. Uz šīm idejām mums jāraugās kopīgi, kā Kopienai, vienlaikus arī apzinoties, ka dažas no šīm izvēlēm piedāvā dalības perspektīvas, bet dažas tās nepiedāvā. Polijas ārlietu ministra R. Sikorski paziņojums, ka dažas valstis ir Eiropas kaimiņvalstis, kamēr citas ir kaimiņvalstis Eiropā, iespējams, norāda uz faktu, ka šie abi jēdzieni ir vienlīdz nozīmīgi, taču atšķiras metodes un mērķi.

Tomēr, ja mums ir pilnvaras darboties jomā, kas ietver divpusējās attiecības, daudzpusējus pagaidu vai pat ilgtermiņa risinājumus kaut kur starp Kaimiņattiecību politiku un pilntiesīgu dalību un tādējādi savā rīcībā iegūstam dažāda veida instrumentus, mums vajadzētu pārdomāt, kā mēs ilgtermiņā gan politiski, gan administratīvi varam nodrošināt šo līdzsvaru, par ko runāja komisārs; tā mēs varētu saglabāt ne vien Eiropas Savienības attīstības iespējas, bet arī šo valstu dalības perspektīvas Eiropā un to stabilitāti.

Ļaujiet man tiem dažiem ES kritiķiem, kas šeit runāja, uzdot vienu jautājumu: par kuru Eiropas Savienību viņi runā? Par to Eiropas Savienību, kas mums pašlaik ir un kura ir paraugs šī kontinenta vēsturē visvarenākajiem panākumiem miera, brīvības un labklājības ziņā! Mēs gribam turpināt šo projektu un paplašināt to cik vien iespējams, lai turpinātu sasniegt šāda veida panākumus un šo mērķi un iesaistītu ES vairāk valstu. Tas ir būtiski!

Tāpēc, runājot par Rietumbalkāniem, mums jāsaka: ja kopš vakardienas vai šonedēļ Serbijā būs valdība, kas teiks, ka vēlas uz Briseli, uz Eiropu, tad, lai nodrošinātu ilgstošu mieru šajā reģionā, kas pēdējo 150 gadu laikā ir izraisījis konfliktus, mums jāpieņem šis piedāvājums un jāattīsta šī perspektīva, lai arī turpmāk veicinātu mūsu kontinenta mierīgu attīstību.

SĒDI VADA : M. SIWIEC
Priekšsēdētāja vietnieks

  Proinsias De Rossa (PSE). - Priekšsēdētāja kungs, attiecībā uz darba kārtības punktu, tā kā debates par palestīniešu ieslodzītajiem Izraēlas cietumos sāksies daudz vēlāk ─ pašlaik izskatās, ka apmēram stundu vēlāk ─ es baidos, ka man nāksies svītrot savu vārdu no runātāju saraksta. Taču es lūdzu man paredzēto uzstāšanās minūti, ko man piešķīrusi Sociāldemokrātu grupa Eiropas Parlamentā (PSE), pievienot V. De Keyser atvēlētajam laikam. Viņa vada PSE grupu. Man ļoti žēl, ka man tā jārīkojas, bet man diemžēl jādodas uz lidostu.

  Priekšsēdētājs. − Debates ir slēgtas.

Balsošana notiks ceturtdien, 2008. gada 10. jūlijā.

Rakstiskas deklarācijas (142. pants)

  Titus Corlăţean (PSE), rakstiski. – (RO) Dienvideiropas un Austrumeiropas valstu perspektīvas iestāties Eiropas Savienībā ir šo valstu demokrātisko pārvērtību reformu virzītājspēks. Komisijas 2007. gada stratēģijas dokumentam attiecībā uz ES paplašināšanos jānodod nepārprotams vēstījums par noteiktām saistībām tām valstīm, ar kurām ir sākušās iestāšanās sarunas vai valstīm ar dalības perspektīvām. Šajā gadījumā tas attiecas arī uz Serbiju un Moldovas Republiku. Moldovai Rumānija ir logs, kas palīdz tās pilsoņiem saglabāt cerības uz demokrātiskāku un pārtikušāku nākotni Eiropā.

Moldovas Republikas demokrātiskajai opozīcijai nākotnē cerētā pievienošanās Eiropas Savienībai ir iemesls turpināt cīņu par demokrātiski tiesisku un institucionālu struktūru izveidošanu, tas ir process, ko atbalstīja pati ES.

Nepieciešamība pēc ES iekšējās institucionālās reformas, stājoties spēkā Lisabonas līgumam, nevar jau iepriekš būt par iemeslu un ieganstu Eiropas Savienības paplašināšanās apturēšanai.

  Dragoş Florin David (PPE-DE), rakstiski. – (RO) ES paplašināšanās vienmēr ir bijis tikai laika un politiski un ekonomiski līdzvērtīgu sistēmu izveidošanas starp dalībvalstīm jautājums. Īsumā izvērtējot 2004. un 2007. gada paplašināšanās procesus, mēs redzam, ka Eiropas Savienība ir kļuvusi spēcīgāka un dinamiskāka gan iekšējās, gan ārējās jomās, kas mums pierāda, ka no paplašināšanās procesa priekšrocības ir guvusi ne vien Eiropas Savienība, bet arī jaunpievienojušās valstis. Mēs redzam, ka Eiropas Savienībā mēs esam ieguvuši vērtības, ne tikai problēmas. Iespējams, politiskā un ekonomiskā, Eiropas un globālā situācija nav tā labvēlīgākā straujai paplašināšanai, taču tas mūs neatturēs no attīstības, vienīgi mēs veiksim paplašināšanās stratēģiju un mehānismu reformas.

Rietumbalkānu valstis, Moldova, Ukraina un Turcija ir valstis, kas paziņojušas, ka ir ieinteresētas pievienoties ES un gūt priekšrocības no priviliģētās partnerības ar ES, taču tām arī starptautiskajā līmenī ir jāatbilst Eiropas demokrātijas, stabilitātes un labklājības standartiem.

Šajā saistībā es apsveicu E. Brok par ziņojuma projekta sagatavošanā izmantoto līdzsvara izjūtu un pragmatismu. Es ceru arī, ka visas dalībvalstis tuvākajā laikā pieņems lēmumu ratificēt Lisabonas līgumu.

  Alexandra Dobolyi (PSE), rakstiski. – Paplašināšanās process pēdējo 50 gadu laikā ir bijis ES attīstības procesa neatņemama sastāvdaļa. No sešu valstu nodibinātās savienības ES ir izaugusi līdz 27 dalībvalstīm, kurās dzīvo vairāk nekā 450 miljoni cilvēku. Eiropas Savienība ir daudz stabilāka, daudz drošāka un tai ir daudz nozīmīgāka ietekme starptautiskajos jautājumos, nekā jebkad agrāk.

Šajos gados mēs esam piedzīvojuši, ka paplašināšanās ir bijusi ES veiksmes un attīstības pamatā. Paplašināšanās ir veicinājusi aukstā kara apstākļos sadalītās Eiropas mierīgu atkalapvienošanos. Mums jāpiekrīt, ka ES attīstība ir notikusi vienlaikus ar paplašināšanos.

Taču kāda ir pašreizējā mūsu sabiedrības attieksme pret paplašināšanos? Turpmāka paplašināšanās neizraisa sajūsmu, pārsvarā šādu attieksmi izraisījuši ar nepaplašināšanos saistītie jautājumi un daļēji arī informācijas trūkums.

Es esmu viena no tiem, kas ir pārliecināti, ka iespējamās ES dalības perspektīvas ir nepieciešamas, lai attīstītu politiskās reformas un īstenotu demokrātiju. ES dalības perspektīvas izslēgšana no politiskās programmas var radīt risku, ka nestabilais stāvoklis Balkānos atjaunosies.

  Kinga Gál (PPE-DE), rakstiski. – (HU) Priekšsēdētāja kungs, saistībā ar debatēm par paplašināšanās stratēģiju es gribētu veltīt uzmanību būtiskiem kritērijiem attiecībā uz mūsu tuvākajiem kaimiņiem ─ Rietumbalkānu valstīm un Ukrainu.

Pievienošanās perspektīvām un jo īpaši prasībai kandidātvalstīm izpildīt Kopenhāgenas kritērijus ir bijusi milzīga motivējoša loma šo valstu modernizācijā un tiesiskuma attīstībā.

Rietumbalkānu valstīm un Ukrainai nepieciešama motivācija. Ja mēs mūsu tuvākajām kaimiņvalstīm, ar kurām mums ir līdzīgas Eiropas tradīcijas un vēsture, atņemsim pievienošanās perspektīvas, tad motivācija tiesiskas valsts izveidošanai faktiski beigs pastāvēt.

Drīz vien tiks pieņemti tādi tiesību akti kā, piemēram, dekrēti pret minoritāšu izglītību, un šis apstāklis kopā ar to skolu slēgšanu, kurās mācības notiek dzimtajā valodā, valodas izmiršanu un asimilāciju izraisa milzīgas dusmas Ukrainā. Kad pacietība izsīks vai mērķis attālināsies, standarti pavirzīsies aizvien tālāk no tā, ko mēs saucam par tiesisku valsti.

Tāpēc mums ir ļoti liela atbildība. Tagad mums ir svarīgi nodrošināt, lai kritēriji būtu izpildīti ne vien uz papīra, bet arī dzīvē ─ no saviem kaimiņiem mēs sagaidām konsekvenci sagatavošanās procesā, un arī no Eiropas Savienības mēs sagaidām, ka tā konsekventi pildīs savus solījumus un prasības atskaitīties. Mūsu noteiktā rīcība radīs paļāvību gan mūsu vēlētājos, gan arī kaimiņos.

  Genowefa Grabowska (PSE), rakstiski. – (PL) Es pārstāvu valsti, kas pievienojās ES 2004. gadā, un es pilnīgi piekrītu tām E. Brok ziņojuma daļām, kurās uzsvērts, ka ir svarīgi turpināt paplašināšanās procesu un tā pozitīvo ieguldījumu spēcīgas, apvienoties spējīgas, pilsoņiem draudzīgas un pārtikušas Eiropas izveidošanā. Es piekrītu apgalvojumam, ka reiz atzītā iespēja pievienoties ES ļoti pozitīvi ietekmē kandidātvalstu iekšpolitikas jomas, mudinot tās straujāk pārstrukturēt valsts pārvaldi, veikt reformas izglītības sistēmās un augstākās izglītības iestādēs, veltīt lielāku uzmanību cilvēktiesību, arī minoritāšu tiesību, ievērošanai, izskaust korupciju sabiedrībā, citiem vārdiem sakot, pieņemt tās vērtības, kuras jau daudzus gadus ievēro Eiropas Savienība. Es domāju arī, ka ziņojumā vairāk jāuzsver Eiropas Savienības atvērtība un gatavība pieņemt nākamās jaunās dalībvalstis.

Sevišķi svarīgi tas ir manai valstij, Polijai, īpaši jau saistībā ar mūsu austrumu kaimiņu, sevišķi Ukrainas, izredzēm un centieniem. Būtu žēl, ja mūsu kaimiņi mūsu austrumu robežas (visas ES Šengenas robežas) uzskatītu par sava veida jaunu mūri, kas uz mūžīgiem laikiem šķirtu viņus no mums. Es uzskatu, ka visi aicinājumi par Eiropas Savienības tālākas paplašināšanas atkarību no tā sauktās „integrācijas spējas” ir ļoti slikta doma un tā apdraud pašas ES uzstādītos mērķus.

  Tunne Kelam (PPE-DE), rakstiski. – Lai sāktu turpmāku paplašināšanu, svarīga ir skaidra izpratne par to, ka ES ir guvusi milzīgas priekšrocības visu jau notikušo paplašināšanos laikā. Visas ieinteresētās puses ir guvušas abpusēju labumu. Tas rada mūsos pamatotu paļāvību, ka ES gūs labumu arī no turpmākajām paplašināšanām.

Var labi saprast bažas par ES integrācijas spēju. Tomēr visefektīvākais potenciāls uzņemšanas spējas uzlabošanai vēl pilnībā nav izmantots. Un tas ir: pilnībā izmantot visas četras ES pamatbrīvības ─ tirgu liberalizāciju, lielo uzņēmumu sadalīšanu, pārredzamības nodrošināšanu. Lai veiksmīgi risinātu globālās problēmas, mums bez jebkādas vilcināšanās turpmāk jāpaļaujas uz tām pamatvērtībām un tiem principiem, kurus ievēro Eiropas Kopiena, kas ir sasniegusi un vēl aizvien sasniedz vislielākos panākumus Eiropas vēsturē.

Atzinīgi jāvērtē referenta ziņojumā liktais uzsvars uz reģionālās sadarbības mehānismiem. Sevišķi vērtīga ir Polijas un Zviedrijas ierosme izveidot Austrumu dimensiju, lai visas Austrumeiropas valstis iesaistītu saprātīgā sadarbībā. Tomēr vienošanās par reģionālo sadarbību nedrīkst izmantot kā atrunu, lai šī reģiona valstis izslēgtu no izredzēm nākotnē kļūt par pilntiesīgām dalībvalstīm.

  Janusz Lewandowski (PPE-DE), rakstiski. – (PL) Priekšsēdētāja kungs, Parlaments izskata jautājumu par ES paplašināšanās stratēģiju laikā, kad ES paplašināšanās ir kļuvusi nemoderna. Tā pat ir kļuvusi par tādu kā biedēkli eiroskeptiķu rokās. Šī iemesla dēļ ļoti nozīmīgs ir šis patiesais apgalvojums, ka „iepriekšējās paplašināšanās neapšaubāmi ir bijušas veiksmīgas” un visā Eiropā ir palīdzējušas nostiprināt stabilitāti, izaugsmi un labklājību. Tomēr, lai palielinātu sociālo atbalstu nākamajiem posmiem, tas jāizskaidro Eiropas Savienības pilsoņiem. Diemžēl līdz šim informācijas kampaņas nav bijušas veiksmīgas.

Kā parasti, kad notiek diskusijas par paplašināšanos, ir interesanti apzināt potenciālo kandidātu dalībvalstu ģeogrāfiju. Lasot rezolūcijas projektu, var uzskatīt, ka durvis ir plaši atvērtas. Tas nepārprotami atbalsta Balkānu valstu centienus. Tajā nepārprotami paziņots, ka saskaņā ar Kaimiņattiecību politiku austrumu partnerus arī var uzskatīt par Eiropas valstīm. Taču ES integrācijas spējas galvenā definīcija (7. punkts) sagrauj visas cerības; jāpiebilst, ka atsauce uz „kopējām vērtībām” nepārprotami attiecas uz Turciju.

Šī rezolūcija mazliet neatbilst Polijas uzskatam. Polija, valsts, kura pati reiz klauvēja pie ES durvīm, tagad aicina dot dalības iespēju Ukrainai un citām valstīm, kas izveidojās pēc PSRS sabrukuma. Mēs esam par stabilitāti visā kontinentā!

  Ramona Nicole Mănescu (ALDE), rakstiski. – (RO) Vispirms es gribētu apsveikt referentu par objektivitāti, ar kādu viņš paudis Eiropas Parlamenta nostāju attiecībā uz Komisijas 2007. gada paplašināšanās stratēģijas dokumentu. Reizē ar katru paplašināšanos Eiropas Kopiena ir kļuvusi stiprāka, un pats paplašināšanās process demonstrē panākumus, ko piedzīvojušas visas dalībvalstis.

Eiropas Savienībā ir notikusi pārsteidzoša izaugsme, iestāžu metodes un politikas jomas ir attīstījušās gan iekšējā, gan ārējā līmenī, taču īpaši, saskaņojot ekonomikas, sociālās un tieslietu jomas. Eiropas Savienība risina arī problēmu kopumu. Tas pierāda, ka katrā paplašināšanās procesā atbilstīgi jāapvieno un jāpārvērtē ES politikas jomas, tādējādi izvairoties no situācijām, kad centrālajās valstīs integrācija padziļināsies, kamēr pārējās paliks ārpusē.

Es atbalstu referenta viedokli attiecībā uz austrumu kaimiņvalstu atbalstu, izveidojot zonu, pamatojoties uz kopējās politikas jomām, kas galveno uzmanību veltītu ekonomikas, tirdzniecības, enerģētikas, transporta, vides, tiesiskuma, tiesu sistēmas un drošības jautājumiem.

Atbalstot šāda veida projektu, Melnās jūras reģiona valstis varētu kļūt par attīstības un ekonomikas izaugsmes balstu, kas veicinātu ne vien šī reģiona valstu labklājību, bet arī stabilitāti un mieru pie Eiropas Savienības austrumu robežām.

  Véronique Mathieu (PPE-DE), rakstiski. – (FR) Kā ziņojumā uzsvērts, pašlaik Eiropas Savienības paplašināšanās stratēģijai vajadzīga visaptveroša reforma.

Pirmkārt, ir svarīgi nodrošināt kandidātvalstis un potenciālās kandidātvalstis ar pirmsiestāšanās instrumentiem, kas atbilst gaidāmajiem veicamajiem uzdevumiem. Tie ir: valsts nostiprināšana, valdība, sociāli ekonomiskās reformas utt.

Otrkārt, ziņojumā uzsvērts, ka jāpārskata mūsu pieeja Eiropas Kaimiņattiecību politikai, ko trešajām valstīm jāpārtrauc uzskatīt par pievienošanās aizstājēju vai par posmu ceļā uz pievienošanos.

Piemēram, brīvās tirdzniecības zonu izveidošana, par paraugu ņemot paplašināto Eiropas Ekonomikas zonas modeli (EEZ+), ir pirmais solis ciešāku attiecību izveidošanā ar šīm valstīm. Šī stratēģija veicinās ekonomikas un tirdzniecības attiecību nostiprināšanu ar šīm valstīm, un tā ļaus arī Eiropas Savienībai izplatīt tajās savus demokrātijas ideālus, tiesiskumu un cilvēktiesības.

Šajā ziņojumā minētā atsauce uz Barselonas procesu, kas tika izveidots, lai nodibinātu Vidusjūras reģiona valstu savienību, ir pamudinājums un apsolījums virzīties uz īpašas partnerības izveidošanu ar mūsu dienvidu kaimiņiem.

  Marianne Mikko (PSE), rakstiski. – (ET) Dāmas un kungi, mēs nevaram aizvērt durvis uz pievienošanos tām valstīm, kas to vēlas, kopš mūsu dibināšanas līgumos noteikts, ka jebkurai Eiropas valstij, kura vēlas pievienoties Eiropas Savienībai, jāļauj to darīt.

Iepriekšējās pievienošanās ir bijušas ļoti veiksmīgas, un ir jāturpina darboties šajā virzienā. Mums nevajag atņemt kandidātvalstīm motivāciju pievienoties ES. Mums nav jāizlemj, vai tās vēlas kļūt demokrātiskas valstis, kaut gan tām 100 % jāatbilst trim Kopenhāgenas kritērijiem.

Tā kā es esmu no „jaunās” Eiropas, es labi zinu, cik svarīga mums bija pievienošanās iespēja Eiropas Savienībai, cik ļoti tā mūs iedvesmoja uzsākt reformas un dubultot mūsu pūles. Mums nav jāliedz iespēja bijušās Padomju Savienības republikām kļūt par pilntiesīgām Eiropas valstīm, kurās valda tiesiskums. Es runāju pirmām kārtām jau par mūsu tuvākajiem kaimiņiem ─ Ukrainu un Moldovu.

Eiropas uzticamība un šo valstu nākotne atrodas līdzsvarā. Ir svarīgi, lai tās paliktu uz Eiropas ceļa. Eiropas Savienībai ir jātur savi solījumi un jāturpina tās dabiskais paplašināšanās process. Virzību nodrošinās pievienošanās, nevis dīkstāve. Visas šīs runas par uzņemšanas spēju ir vienīgi liekulība, lai nezinātājiem „pūstu miglu acīs”.

  Dumitru Oprea (PPE-DE), rakstiski. – (RO) Tā kā es esmu Eiropas Parlamenta deputāts no Rumānijas, kura nesen pievienojās Eiropas Savienībai, un arī savas valsts prestižas universitātes bijušais rektors, es gribētu uzsvērt, ka starp kandidātvalstīm un Eiropas Savienības dalībvalstīm ir nepieciešama apmaiņa kultūras un izglītības jomā.

Rumānijā ļoti daudz jauniešu, kas iesaistījušies kādā no Eiropas Savienības mobilitātes programmām (vai nu Socrates un Erasmus programmā, pētniecības programmā Marie Curie vai prakses programmā Leonardo), ir atgriezušies savā valstī un aktīvi piedalās procesā, ko varētu nosaukt par „eiropeizāciju”. Savas izglītības un dzīves pieredzes dēļ viņi aktīvi ir iesaistījušies NVO, informācijas un brīvprātīgajā darbā vai ir izmantojuši savas zināšanas struktūrās, kas saistītas ar Eiropas integrāciju.

Šo iemeslu dēļ es gribētu pievērst uzmanību tam, cik svarīgi ir rīkoties, lai uzlabotu ES izglītības un kultūras programmu pievilcību un veicinātu piedalīšanos tajās, izveidojot īpašu studentu vīzu sistēmu, palielinot mobilitātei paredzēto finansējumu ─ lai patiešām apmaksātu uzturēšanās izdevumus kāda ES valstī; lai veltītu vairāk darba Eiropas programmu, sevišķi jauniešiem domāto programmu, attīstīšanā, kā arī izplatītu pozitīvos rezultātus un pieredzi gan Eiropas valstīs, gan arī kandidātvalstīs.

  Pál Schmitt (PPE-DE), rakstiski – (HU) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, kā ES un Horvātijas Kopējās parlamentārās komitejas priekšsēdētājs es uzskatu, ka viens no vispozitīvākajiem šī ziņojuma aspektiem ir apstāklis, ka tas apstiprina tikko sākto pievienošanās sarunu turpināšanu un piedāvā Balkānu valstīm Eiropas perspektīvu. Pēdējos trijos gados ilgušo pievienošanās sarunu laikā Horvātija jau ir pierādījusi savu apņemšanos, un Parlaments ir labvēlīgi novērtējis valsts pārskatus par 2006. un 2007. gadu.

Es gribētu pateikt to, ka Horvātijai kā vienīgajai valstij, kuras pievienošanās sarunās bija manāms progress, bija svarīgi, lai to nepārprotami minētu šajā dokumentā, ko tagad ar milzīgām cerībām lasīs četri ar pusi miljoni horvātiešu. Šīs pozitīvās vēstis varētu būt īpaši nozīmīgas pēc Īrijas referenduma.

Padomes Francijas prezidentūras pirmie paziņojumi, kuros runāts par pievienošanās sarunu turpināšanu, dod man paļāvību. Pieņemot ātrus, efektīvus lēmumus, mēs varam saglabāt ES uzticamību; mēs nevaram atļauties „pārdomu laiku” vēl trīs gadu garumā, jo pēc 11 mēnešiem visa Eiropa Eiropas vēlēšanās paudīs savu viedokli par ES. Paldies par uzmanību!

  Czesław Adam Siekierski (PPE-DE), rakstiski – (PL) ES dalības perspektīva darbojas kā spēcīgs dzinējspēks valstīs, kuras ir ieinteresētas pievienoties ES. Šis apstāklis veicina nepieciešamo reformu īstenošanu gan politikā, gan ekonomikā, un atbilstību Kopenhāgenas kritērijiem.

Lai atbalstītu dalības perspektīvas, sarunu progresam jābūt atkarīgam no kandidātvalstī veikto reformu ātruma un mēroga, un ES jāspēj pieņemt šīs valstis. Mums vajag spēcīgu, apvienoties spējīgu un pirmām kārtām vienotu Kopienu.

Mūsu valstu pilsoņiem ir ļoti svarīgi novērtēt tās priekšrocības, ko mums dos jaunu dalībvalstu pievienošanās. Paplašināšanās rada priekšrocības, tā veicina ekonomisko un sociālo izaugsmi gan jaunajās, gan arī pašreizējās dalībvalstīs.

Eiropas Savienības pakāpeniska paplašināšanās ir bijusi veiksmīga ne vien tām valstīm, kas tikko pievienojušās, un jau esošajām valstīm, bet arī visai Eiropai.

Es esmu ļoti gandarīts par to, ka ziņojumā uzsvērts, ka Austrumeiropas valstīm vēl aizvien ir atvērtas durvis, lai kļūtu par Eiropas Savienības dalībvalstīm. Kopā ar nesen pieņemto Austrumu partnerības programmu tam ir jāmudina šīs valstis veltīt visus savus spēkus tam, lai pieņemtu Eiropas demokrātijas, ekonomikas un valsts pārvaldes normas.

  Andrzej Jan Szejna (PSE), rakstiski. – (PL) Eiropas Savienības iepriekšējās paplašināšanās neapšaubāmi ir bijušas labvēlīgas gan pašai Eiropas Savienībai, gan arī valstīm, kuras tai pievienojās. Šīs paplašināšanās veicināja ekonomikas attīstību un radīja lielāku stabilitāti, izaugsmi un labklājību Eiropā. Ir ļoti svarīgi radīt apstākļus, kas nepieciešami turpmāko paplašināšanos panākumu nodrošināšanai un uzlabot šo paplašināšanos kvalitāti, pamatojoties uz iepriekš gūto pieredzi. ES jābūt atvērtai jaunām valstīm, taču paplašināšanās stratēģijai jāpilda ES līguma nosacījumi un jāatspoguļo ES mērķi attiecībā uz visām kandidātvalstīm, kā arī tām valstīm, kam ir dalības perspektīvas, vienlaikus pieņemot, ka atbilstība Kopenhāgenas kritērijiem ir neapstrīdams nosacījums. Tajā pašā laikā mums rūpīgi jāseko šo valstu attīstībai attiecībā uz tiesiskumu, neatkarīgas tiesu sistēmas izveidošanu un pamattiesību ievērošanu.

Eiropas Savienībai jāveic attiecīgi pasākumi, lai uzlabotu savu spēju uzņemt jaunas valstis. Ir būtiski uzsākt iekšējās reformas, kuru mērķis ir uzlabot efektivitāti, radīt lielāku sociālo saskaņu un demokrātisko atbildīgumu. Lisabonas līgums dod atbildi uz šiem ideāliem, un bez tiem Eiropas Savienības turpmāka paplašināšanās kļūs daudz sarežģītāka. Tomēr tajā pašā laikā ES šajā politiskās integrācijas procesā tikai tad spēs gūt panākumus, ja katrā no šīm kandidātvalstīm būs nepārprotams un noturīgs atbalsts dalībai ES, kā arī pašai ES kā politiskam un ekonomiskam projektam.

  Tadeusz Zwiefka (PPE-DE), rakstiski. – (PL) Mēs gribam teikt, ka Eiropas Parlaments ir vienīgā īstā vieta, kur publiski apspriest ES pilsoņu uzskatus un viedokļus. Tāpēc ir žēl, ka tikai šajā namā mēs spējam cits citu pārliecināt, ka pakāpeniskai Eiropas Savienības paplašināšanai ir bijuši milzīgi panākumi. Mēs visi esam vainīgi pie tā, ka ne visi ES pilsoņi piekrīt šim viedoklim. Un tas rada pārpratumus attiecībā uz Eiropas Savienības reformas nepieciešamību. Taču es nevaru pieņemt apgalvojumu, ka Lisabonas līguma neesība ir galvenais iemesls paplašināšanās palēnināšanai. Pats šis līgums neko neatrisina. Mums nepieciešams priekšstats un stratēģija. Eiropas Savienība nebūs pilnīgs politisks un ekonomisks veidojums, kamēr tajā nebūs iekļautas visas Eiropas valstis. Nav pareizi apgalvot, ka to valstu pilsoņi, kuras vēlas pievienoties Eiropas Savienībai, domā, ka tas notiks tūlīt vai pat ļoti drīz. Tomēr viņiem ir vajadzīgs nepārprotams mājiens, ka viņiem šeit ir vieta. Bez šādiem paziņojumiem ir grūti gaidīt, lai viņi uzsāk visas sarežģītās un visaptverošās reformas, kas prasa daudzus upurus un smagu darbu.

Sevišķi mēs nedrīkstam aizmirst eiropiešus Balkānu valstīs un Austrumeiropā. Eiropas Kaimiņattiecību politika ir labs instruments, lai mūsu kontinentā noregulētu sadarbību ar kaimiņvalstīm. Tomēr mūsu ES Eiropas kaimiņiem ir tiesības uz noteiktāku un efektīvāku sadarbības politiku, tādu politiku, kuras rezultātā neveidojas rindas un uzgaidāmās telpas. Ja jau tik daudz enerģijas ir ieguldīts Vidusjūras reģiona valstu savienības izveidošanā, ko sevišķi atbalsta Francija, tad tik pat daudz enerģijas jāvelta Euronest izveidošanai.

15. Palestīniešu ieslodzītie Izraēlas cietumos (debates)

  Priekšsēdētājs. − Nākamais jautājums ir debates par:

─ mutisko jautājumu Padomei par palestīniešu ieslodzītajiem Izraēlas cietumos (O-0040/2008 - B6-0166/2008);

─ mutisko jautājumu Padomei par palestīniešu ieslodzītajiem Izraēlas cietumos (O-0041/2008 - B6-0167/2008);

  Luisa Morgantini, autore. − (IT) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, mēs 47 dažādu politisko grupu locekļiem uzdevām vienkāršu jautājumu: kā Padome un Komisija ir nolēmusi rīkoties saistībā ar Izraēlas valsts iestāžu pārkāpto starptautisko konvenciju attiecībā pret palestīniešu ieslodzītajiem? Lielākā daļa ieslodzīto tiek turēti apcietinājumā Izraēlas teritorijā, kas pārkāpj Ženēvas Konvencijas 76. pantu: patvaļīgi aresti, dzīves vietas pārmeklēšana, administratīvā aizturēšana, spīdzināšana un ņirgāšanās pratināšanās laikā apcietinājuma vietās. No trīs ar pus miljoniem iedzīvotāju apmēram 10 000 cilvēku — vīrieši, sievietes, pusaudži, studenti, parlamenta deputāti un mēri — ir ieslodzīti; ieslodzītajiem vecumā no 16 līdz 35 gadiem ir aizliegti apmeklējumi, tāpēc ieslodzītajiem gadiem ilgi nav bijis ļauts satikties ar brāļiem un māsām, mātēm un tēviem.

Šos apstākļus dokumentāri ir apstiprinājušas vairākas starptautiskas organizācijas, arī Amnesty International, Apvienoto Nāciju Organizācija un tādas ievērojamas Izraēlas organizācijas kā B’Tselem un Hamoked, Palestīnas organizācija Addameer un Starptautiskā bērnu aizsardzības organizācija. Tomēr uz Izraēlas iestādēm nav izdarīts spiediens, lai panāktu, ka tās ievēro konvencijas un noteikumus, ko pašas ir apstiprinājušas un ko arī mēs esam apstiprinājuši.

Es gribētu nolasīt kādu ziņojumu ─ kādas mātes lūgumu: „Es esmu ieslodzītā Said Al Atabeh māte no Nablus. Mans dēls atrodas cietumā kopš 1977. gada, man ir 78 gadi un es slimoju ar augstu asinsspiedienu un diabētu; es pamazām zaudēju redzi, un es patiesībā vairs nevaru iziet no savas mājas. Varbūt jūs būsiet pārsteigti, taču mana vienīgā vēlēšanās šajā dzīvē, pirms es mirstu, ir redzēt savu dēlu un ar mīlestību apskaut viņu. Visi mani bērni, dēli un meitas jau ir izauguši, apprecējušies un atstājuši manu māju. Said ir zaudējis visu, un es viņu nevaru satikt, nevis tāpēc, ka es esmu veca un slima, bet gan tāpēc, ka Izraēlas iestādes nedod man atļauju viņu apmeklēt ─ kā viņi saka ─ drošības iemeslu dēļ. Mani paņēma līdzi Izraēlas sanitārais transports, kas sadarbojas ar Sarkano Krustu, un tas bija pirms astoņiem gadiem, kad viņš cietumā bija pavadījis jau 29 gadus. Tā bija pirmā un pēdēja reize, kad es apskāvu savu mīļoto dēlu. Viņš mani turēja savās rokās un teica: „Es jūtos tā, it kā es būtu no jauna piedzimis”. Šīs minūtes man un viņam bija visdārgākās, bet brīdis, kad mūs izšķīra, bija vissmagākais un sāpīgākais”. Šī māte lūdz: „Es gribētu viņu redzēt vēlreiz.”

Vai mēs kaut ko tādu varam pieļaut? Vai vīrietim, kas pavadījis ieslodzījumā 32 gadus var neļaut satikties ar māti? Kur ir starptautiskie noteikumi? Es sev jautāju: kur ir cilvēcība? Es ticu, ka mums ─ Padomei, Komisijai un Parlamentam ─ jāpaliek pie savas pārliecības un cik vien stingri iespējams jāuzstāj, ka ir jāievēro starptautiskie noteikumi un jāatbrīvo 10 000 palestīniešu ieslodzītie, lai bruģētu ceļu mieram starp Palestīnu un Izraēlu.

  Jean-Pierre Jouyet, Padomes priekšsēdētājs. − (FR) Priekšsēdētājas kungs, komisāre, priekšsēdētāja vietniece, L. Morgantini, dāmas un kungi, jūs esat izcēluši tematus par palestīniešu, arī nepilngadīgu palestīniešu, apcietināšanu un administratīvu aizturēšanu Izraēlā un par izturēšanos pret viņiem okupētajās teritorijās un Izraēlā.

Padome uzskata, ka sodu noteikšanas politikā un praksē visos gadījumos ir jāievēro cilvēka pamattiesību principi, kā tas noteikts starptautiskajos tiesību aktos, īpaši Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā un Starptautiskajā paktā par civilajām un politiskajām tiesībām.

Visi apcietināšanas veidi, kurus var raksturot kā patvaļīgus, ir jāaizliedz, it sevišķi ņemot vērā to, ka aizturētajai personai nav paskaidrotas pret viņu celtās apsūdzības. Tiesības uz taisnīgu un atklātu lietas izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā tiesā ir pamatprincips tiesiskā valstī, un mēs atzīmējam, ka īpašas tiesas var izveidot vienīgi ļoti ierobežotos un skaidri noteiktos gadījumos.

Būtiski ir arī ievērot prasību pareizi izturēties pret aizturētajām personām, un, protams, spīdzināšana un cita veida nežēlīga, necilvēciska un pazemojoša izturēšanās pret cietumniekiem ir stingri jāaizliedz un jānovērš.

Padome atzīst, ka cilvēktiesību stāvoklis Tuvējos Austrumos rada bažas. Tomēr Padome ir gandarīta, ka dialogs starp Eiropas Savienību un Izraēlu pievēršas šiem jautājumiem, tostarp stāvoklim Palestīnas teritorijās. Cilvēktiesību jautājums ir temats, kas joprojām tiek nepārtraukti apspriests visos līmeņos ES un Izraēlas politiskajos kontaktos.

Tā, savā 2008. gada 16. jūnija deklarācijā, ko publicēja ES un Izraēlas Asociācijas padomes nobeigumā, Eiropas Savienība aicināja neoficiālo cilvēktiesību jautājuma apspriešanas grupu izveidot par pastāvīgu apakškomiteju.

Padome zina par faktiem, ko ir izklāstījuši godājamie Parlamenta deputāti, sevišķi priekšsēdētāja vietniece, un ko īpaši minējis Apvienoto Nāciju Organizācijas speciālkorespondents John Dugard savā pēdējā ziņojumā par cilvēktiesību situāciju Palestīnas teritorijās, kā arī dažādas nevalstiskas organizācijas.

Padomei ir bijusi izdevība paust savas bažas, un tā ir daudzkārt aicinājusi atbrīvot lielāku skaitu palestīniešu cietumnieku. Turklāt tā vēlreiz apliecina savu nostāju, ka 2007. gada novembrī Anapolē sāktais politiskais process, kam jānotiek kopā ar uzticības pasākumiem uz vietas, ir vienīgais veids, kā panākt pušu vienošanās ceļā risinājumu, kas pamatojas uz divu valstu līdzāspastāvēšanu, proti, neatkarīgas Palestīnas valsts, kas ir demokrātiska un dzīvotspējīga, mierīgu pastāvēšanu līdzās Izraēlai drošās un atzītās robežās.

Šajā sakarībā un ar mērķi atjaunot uzticību pušu starpā un iesaistīt civiliedzīvotājus pašreizējā politiskajā procesā Padome aicina Izraēlu dot nozīmīgus mājienus, īpaši atbrīvojot prioritārā kārtā palestīniešu bērnus, sievietes un vēlētos pārstāvjus, kas atrodas cietumā vai ir administratīvi aizturēti.

(Aplausi)

Attiecībā uz atsaukšanos uz starptautisko tiesību aktu instrumentiem, ko minēja L. Morgantini, Padomes saglabā savu nostāju, ka starptautiskie tiesību akti ir jāaizstāv un jāattīsta, kā tas noteikts Eiropas Drošības stratēģijā, ko Padome pieņēma 2003. gada decembrī.

Es gribu uzsvērt, ka prezidentūra Eiropas Savienības vārdā pauž prieku par apmaiņas nolīguma parakstīšanu starp Izraēlu un Hezbollah, par ko mēs uzzinājām pirmdien. Šis nolīgums paredz atdot Hezbollah kaujinieku līķus un atbrīvot palestīniešu cietumniekus apmaiņā pret Izraēlas karavīru Ehud Goldwasser un Eldad Regev, kurus sagūstīja 2006. gadā, līķu izdošanu.

Mēs ceram, ka šī apmaiņa tiks izpildīta, kā nolīgts, bet šis jautājums arī atklāj, cik sarežģīts ir „cietumnieku” jautājums Tuvajos Austrumos un cik svarīgi ir to turpmāk atrisināt.

Padome norāda, ka politiskais process, kā tas ir noteikts darbības plānā, ir vienīgais līdzeklis pušu sarunu ceļā panākta atrisinājuma sasniegšanai un — kā es esmu norādījis un ar manis norādītajiem nosacījumiem — divu valstu līdzāspastāvēšanai.

  Benita Ferrero-Waldner, Komisijas locekle. − Priekšsēdētāja kungs, vispirms es gribu teikt L. Morgantini, ka es ļoti jūtīgi uztveru jautājumu, kuru jūs šodien mums izklāstījāt. Pagājušajā februārī arī es satiku Palestīnas cietumnieku lietu ministru, ko pavadīja Fadwa Barghouti, kas ir sieva Marwan Barghouti, kurš atrodas cietumā. Es ļoti uzmanīgi viņos klausījos. Viņu stāstītais par cietumnieku stāvokli sasaucas ar godājamo deputātu ziņojumiem, un jūs pati citējat viņus šajā jautājumā.

Tāpēc es gribu uzsvērt, ka man ir lielas bažas par cilvēktiesību pārkāpumiem un man ir liela līdzjūtība pret Palestīnas cietumnieku ciešanām Izraēlas cietumos.

Komisija ir ļoti norūpējusies par Izraēlas kā okupācijas varas atbildību un par konfliktiem ar starptautiskiem tiesību aktiem, ko šie apstākļi parāda. Tāpēc mēs, piemēram, regulāri runājam par administratīvās aizturēšanas jautājumu ar mūsu Izraēlas partneriem gan neoficiālās, gan oficiālās sēdēs. Konkrētais gadījums, kuru jūs šodien minējāt, aizskar mani ļoti spēcīgi, un, ja man būtu dokumenti, es personīgi mēģinātu darīt visu, kas ir manos spēkos. Varbūt ir iespēja, ka šī māte atkal redz savu dēlu.

Eiropas Savienība ir arī daudzkārt aicinājusi nekavējoties atbrīvot Palestīnas likumdevējus, kurus Izraēla ir aizturējusi. Komisija arī zina par Palestīnas bērniem, kas tiek turēti Izraēlas cietumos un apcietinājuma centros. Tas ir pretrunā ar ANO Bērna tiesību konvenciju, kas nosaka minimālo vecumu 18 gadus nepilngadīgajiem, kā arī ar Ceturto Ženēvas konvenciju, kas prasa, lai cietumnieki tiek turēti okupētajā teritorijā. Šie apcietinātie bērni ir īpaši ievainojami. Mēs to zinām. Pret viņiem ir jāizturas atbilstīgi starptautiskajiem tiesību aktiem.

Mums ir jāvelta lielāka uzmanība bērnu stāvoklim, kurus ietekmē konflikta situācija. Šī iemesla dēļ Eiropas Savienība ir pievienojusi Izraēlu un okupētās Palestīnas teritoriju to valstu sarakstam, kurās prioritāte ir ieviest ES pamatnostādnes par bērniem un bruņotu konfliktu.

Saskaņā ar šīm pamatnostādnēm Eiropas Savienība arī integrē visus tiesību un labklājības aspektus bērniem, kurus ietekmē konflikts politiskajā dialogā ar Izraēlu. Turklāt Eiropas Savienība arī cieši sadarbojas ar ANO aģentūrām, kā arī ar Izraēlas un Palestīnas NVO, kas aktīvi iesaistās bērnu tiesību pārraudzīšanā, atspoguļošanā un aizstāvībā.

Cilvēktiesību ievērošana un saskaņa ar starptautiskajiem tiesību aktiem ir viena no Eiropas Savienības pamatvērtībām Tā ir mūsu ārpolitikas būtisks aspekts. Tātad cilvēktiesību aizsardzība ir ļoti svarīga mūsu attiecībās ar Izraēlu. Mūsu cilvēktiesību dialogs ar Izraēlas iestādēm dažādos līmeņos liecina par to.

Komisija savās sanāksmēs ar Izraēlas iestādēm un es personīgi savās sanāksmēs ar Izraēlas lēmumu pieņēmējiem noteikti turpināšu mudināt Izraēlu pilnībā ievērot starptautiskos tiesību aktus un konvencijas. Eiropas Savienība ļoti nesen pēdējā Asociācijas padomē ar Izraēlu izteica savu vēlēšanos izveidot oficiālu apakškomiteju par cilvēktiesībām. Tas būtu svarīgs solis uz priekšu, lai turpmāk formalizētu dialogu šajos jautājumos.

ES un Izraēlas Asociācijas nolīguma 2. pants joprojām atgādinās gan Eiropas Savienībai, gan Izraēlai, ka cilvēktiesību un demokrātisku principu ievērošana ir mūsu divpusējo attiecību pamats. Mēs uzskatām, ka dialogs ir visdaudzsološākais līdzeklis pozitīvas ietekmes radīšanai uz Izraēlu. Mēs neizvairāmies no tādiem smagiem jautājumiem, kā šis, par ko godājamie deputāti ir interesējušies.

Es pilnībā piekrītu prezidentūrai, kad tā saka, ka uz to visu ir jāskatās Tuvo Austrumu konflikta kontekstā, un tāpēc es domāju, ka šī konflikta atrisinājums galu galā mazinātu vai pat atrisinātu cietumnieku problēmu.

  Charles Tannock, PPE-DE grupas vārdā. - Priekšsēdētāja kungs, un atkal pret izraēliešiem vērstie spēki šajā Parlamentā meklē izdevību uzbrukt ebreju valstij, un atkal mēs, kas tiecamies pēc līdzsvarotām debatēm un patiesa miera Tuvajos Austrumos, esam spiesti nākt Izraēlai palīgā aizstāvēties. Galu galā Izraēla ir demokrātiska valsts, kas saduras ar eksistenciālu apdraudējumu no džihādas teroristiem un viņu iedvesmotājiem, kas ir tieši tie indivīdi, kurus pašlaik Izraēla tur administratīvā apcietinājumā.

Attiecībā uz bērnu jautājumu ir skumji, ka teroristi bērnus ir ievilkuši un iesaukuši intifadā un izmantojuši pat kā potenciālus spridzinātājus pašnāvniekus.

Es īpaši apšaubu šī rezolūcijas priekšlikuma nepieciešamību pamiera laikā ar Hamas, kas tikko ir pārtraucis raidīt raķetes no Gazas civiliedzīvotājiem, un kad notiek arī apmaiņa ar cietumniekiem starp Izraēlu un Hizbollah, kurā pieci teroristu cietumnieki atgriezās atpakaļ savās mājās un ģimenēs, kamēr divi Izraēlas karavīri atgriezīsies līķu maisos. Viens no šiem teroristiem — Samir Kuntar — noslepkavoja jaunu izraēliešu vīrieti, noslīcinot viņu, un tad ņēma viņa meitu, svieda viņu pret klintīm un sadragāja viņas galvaskausu ar šautenes laidni. Viņš nogalināja arī policistu. Palestīnas teroristi, kas nolaupīja Achille Lauro — kad viņi noslepkavoja kādu vecāku ebreju vīrieti, pārsviežot viņa ķermeni pār bortu — pieprasīja S. Kuntari atbrīvošanu.

Darījumi ar teroristiem ir saistīti ar dārgu cenu, kas jāmaksā par visa veida demokrātiju, bet tas ir vēl divkārt dārgāk Izraēlas gadījumā. Samir Kuntar ir solījis atsākt džihādu pret Izraēlu tagad, kad viņš ir atbrīvots.

Tāpēc es aplaudēju Izraēlas drosmīgajai rīcībai. Es ceru, ka tā galu galā dos pozitīvus rezultātus, bet es baidos, ka tas nenotiks, jo tie, kuri vēlas iznīcināt Izraēlu kā valsti, gūst spēku no tādiem politiķiem kā L. Morgantini, kas iesniedz tādas rezolūcijas kā šī šajā laika brīdī.

Kamēr viņa nodarbojas ar šo tematu, viņa varētu arī pārbaudīt apgalvojumus britu presē par palestīniešu cietumos regulāri piekopto spīdzināšanu pret viņu pašu cilvēkiem, ko veic Hamas Gazā un varbūt vēl pārsteidzošāki — pati Palestīnas pašpārvalde.

  Véronique De Keyser, PSE grupas vārdā. - (FR) Priekšsēdētāja kungs, es nesen piedalījos Berlīnes konferencē, kur galvenais jautājums bija tiesiskuma atjaunošana okupētajās teritorijās. Tas, kas attiecas uz Palestīnu — valsti pastāvīgā veidošanās procesā — vēl jo vairāk ir attiecināms uz Izraēlu. Un šajā punktā Palestīnas cietumnieku liktenis ir īsta paradigma, jo runa ir par vairāk nekā 8 500 Palestīnas cietumnieku likteni un viņu apcietināšanas iemesliem un apstākļiem.

Es gribu norādīt, ka 48 vēlēti Palestīnas Likumdošanas padomes locekļi pašlaik ir cietumā. Tas ir nepieņemami. Ir nepieņemami tas, ka apcietināto lielum lielais vairākums ir ticis pārvests uz Izraēlas cietumiem pretēji Ženēvas Konvencijai, kas aizliedz apcietināto pārvešanu no okupētajām teritorijām uz okupantu teritoriju; ka soda kodekss, ko piemēro okupētajās teritorijās, attiecas vienīgi uz palestīniešiem un nevis kolonistiem. Vienkārši sakot, kas ir noziegums vienai grupai, vairs nav noziegums otrajai grupai. Tas ir nepieņemami. Ir nepieņemami tas, ka aptuveni 100 sieviešu ir tikušas apcietinātas un ka šīs sievietes, kas ir grūtnieces vai kas baro ar krūti, nesaņem aprūpi, ko pieprasa viņu stāvoklis; ka 310 nepilngadīgie tiek turēti apcietinājumā tādos pašos apstākļos kā pieaugušie, lai gan Izraēla ir parakstījusi Konvenciju par bērna tiesībām. Un lai neviens nemēģina man iestāstīt, kā es tikko dzirdēju, proti, ka 15 gadu vecumā šie mazie arābi jau ir pieauguši un spējīgi uz visu.

Kas tur ir vainojams, C. Tannock, ja ne okupācija, kas viņiem ir atņēmusi bērnību? Un saraksts turpinās: spīdzināšana, slikta apiešanās, liegtas aizstāvības tiesības, sprieduma trūkums un tā tālāk. Es gribu atgādināt jums, ka šie fakti ir dokumentēti gan Izraēlas, gan starptautiskos avotos. Protams, Eiropas Parlaments nevar pamāt ar burvju nūjiņu un izbeigt šo konfliktu, bet es apliecinu jums, ka tas liks centrā cilvēktiesības, veicot Izraēlas statusa pārskatu, par kuru debates notiks visu šo gadu. Šī nolīguma 2. pants nosaka skaidri: „Pušu attiecības, kā arī paša nolīguma nosacījumi pamatojas uz cilvēktiesību un demokrātijas principu ievērošanu, kas nosaka viņu iekšējo un starptautisko politiku un veido šī nolīguma būtisku sastāvdaļu.”

Dabiski, ka ir jāizdara apmaiņa. Ir jāvienojas par tādu cietumnieku apmaiņu un atbrīvošanu kā, piemēram, Gilad Shalit no vienas un Salah Hamouri, no otras puses. Un es noteikti esmu ļoti gandarīta, ka ir parakstīts apmaiņas nolīgums ar Hezbollah. Tomēr es gribu atgādināt mūsu Izraēlas partneriem, ka Eiropas Parlamentam cilvēktiesības nav apstrīdamas. Tāpēc man ir prieks un es apsveicu jūs, ministr, kā Padomes pārstāvi un jūs, komisāre, par jūsu vārdu noteiktību, kas mums vēlreiz apliecina, ka mūsu trīs iestādes patiešām veido vienu Eiropas Savienību.

  Marios Matsakis, ALDE grupas vārdā. - Priekšsēdētāja kungs, es par šo jautājumu runāju uz personiska pamata.

Visas valdības pēc kārtas Izraēlā īsteno politiku, kas mēģina apspiest Palestīnas cilvēku vēlēšanos dzīvot brīvi savā zemē, liekot lietā dzelzs dūri un lodi un patvaļīgi arestējot, ieslogot cietumā, spīdzinot un noslepkavojot civiliedzīvotājus, tostarp sievietes un bērnus. To viņi dara ļoti neapdomīgi, nesaprotot, ka patiesās drošības problēmas, ar kurām Izraēlai nākas sastapties, nevar tikt atrisinātas ar šāda veida necilvēcisku reakciju. Tieši otrādi, šāda brutalitāte var nest tikai vēl vairāk vardarbības un var tikai lēni noārdīt katru starptautisku atbalstu, ko viņi varbūt ir baudījuši pagātnē.

Jau sen ir pienācis laiks ES vadībai drosmīgi brīdināt valdošos ebreju politiķus, ka gadījumā, ja viņi turpinās rīkoties kā nacistiski militāri komandieri un ja viņi turpinās domāt, ka ASV vadības un tās ietekmēto Eiropas pārstāvju atbalsts — nesvītrojot no saraksta arī EP deputātus — būs mūžīgs, viņi diemžēl nenovēršami un ar matemātisku precizitāti novedīs savu valsti nebūtībā.

  Hélène Flautre, Verts/ALE grupas vārdā. - (FR) Priekšsēdētāja kungs, Obeida Assida ir palestīniešu students. Viņu arestēja 2003. gadā 17 gadu vecumā, un viņš tiek turēts administratīvā apcietinājumā Izraēlā bez izvirzītas apsūdzības un tiesas. Saed Yassine ir palestīniešu cīnītājs par cilvēktiesībām. Viņam ir 34 gadi. Viņš tiek turēts administratīvā apcietinājumā Izraēlā kopš 2006. gada. Viņam nav izvirzīta apsūdzība un nav zināms, kas ir celts pret viņu, un viņa sieva un bērni ir varējuši apmeklēt viņu tikai trīs reizes. Noura al Hashlamoun ir 36 gadus veca mājsaimniece un sešu bērnu māte. Viņa tiek turēta administratīvā apcietinājumā Izraēlā kopš 2006. gada septembra bez apsūdzības un bez tiesas. Marwan Barghouti, cietumnieku dokumenta iniciators un autors, ir aizturēts Izraēlā kopš 2002. gada aprīļa. Turklāt es gribu pievērst kolēģu EP deputātu uzmanību, ka prasība par viņa atbrīvošanu vēl joprojām cirkulē, un jūs esat laipni aicināti to jebkurā laikā parakstīt.

Ikviens zina, ka, ja man būtu jānosauc garais saraksts ar tūkstošiem palestīniešu cietumnieku, kas pašlaik atrodas Izraēlas cietumos, pilnīgi pārkāpjot starptautiskos un cilvēktiesību aktus, man runāšanai būtu vajadzīgs daudz ilgāks laiks. Tomēr katrs no viņiem, katra ģimene ir pelnījusi garāku runu. Jo viņiem nav ticis aiztaupīts nekas — ne brutāla pratināšana, kas var ilgt pat līdz 188 dienām, un ir zināms, ka tajā ir iekļauta arī spīdzināšana, atzīšanās un spriedumi, kas jāparaksta ivritā, ne apcietināšana bez pamatojuma Izraēlā ārpus viņu pašu teritorijas, ne reizi sešos mēnešos patvaļīga pakļaušana ad hoc un diskriminējošajai kara judikatūrai, kurai nav absolūti nekāda tiesiska pamatojuma, ne liegtas iespējas piekļūt advokātam viņu apcietinājuma pirmajās 90 dienās un praktiski nekādu apmeklējuma tiesību.

V. De Keyser ir taisnība, sakot, ka tieši šis ir tas, ko ES nevar pieņemt. Tas viss ir pilnīgi nepieņemams. Un jūs sakāt, ka jūs grasāties izmantot šo jauno dialogu. Kādēļ mums būtu jātic, ka rīt Eiropas Savienība, jūs, Komisija un Padome, būsiet spējīgāki uzspiest cieņu pret klauzulām, kuras jau ir ietvertas nolīgumā, kas mums ir, rīt ar ...

(Priekšsēdētājs atslēdza runātāju)

  Kyriacos Triantaphyllides, GUE/NGL grupas vārdā. - (EL) Priekšsēdētāja kungs, mūsu iepriekšējās plenārsēdes laikā 16. jūnijā Strasbūrā jūs sniedzāt paziņojumu par stāvokli Palestīnā. Šis paziņojums atspoguļoja nepatīkamus ad hoc komitejas atklājumus, kas pēc jūsu iniciatīvas apmeklēja Palestīnas teritorijas jūnija sākumā un novēroja palestīniešu nožēlojamos dzīves apstākļus, ko radījusi Izraēlas okupācija.

Tagad ir laiks Padomei un Komisijai dot atbildes par darbībām, ko tās gatavojas veikt, lai panāktu, ka okupācijas spēki, Izraēlas valsts ievēro starptautiskos tiesību aktus attiecībā uz apcietināto palestīniešu stāvokli Izraēlas cietumos.

Šodien mēs, Eiropas Parlamenta deputāti, pieprasām, lai Padome un Komisija sniedz paskaidrojumu par to, ka 16. jūnijā tās uzlaboja attiecības starp Eiropas Savienību un Izraēlu laikā, kad 11 000 apcietināto, tostarp 376 bērni, 118 sievietes un 44 Palestīnas Likumdošanas padomes locekļi, kā arī 800 administratīvi apcietinātie atrodas Izraēlas cietumos, pārkāpjot starptautiskās tiesības.

Mēs atkārtoti apmeklēsim Palestīnu divu mēnešu laikā. Pa šo laiku mēs prasām, lai jūs pieprasāt visa Parlamenta vārdā Izraēlas iestādēm nekavējoties atbrīvot visus Izraēlas cietumos aizturētos bērnus, kā arī tos, kuri normālu tiesisku procedūru ievērošanas gadījumā ...

(Priekšsēdētājs atslēdza runātāju)

  Nickolay Mladenov (PPE-DE). - Priekšsēdētāja kungs, es uzskatu, ka šis Parlaments kopā ar Komisiju un Padomi, un ikvienu politiķi Eiropā ir pārliecināts, ka indivīda cilvēktiesību aizstāvēšana ir daudz lielāks pamatpienākums kara un terorisma laikos nekā miera un drošības laikos. Es uzskatu, ka šajā izpratnē mēs esam vienisprātis.

Šī ir izpratne, kurai pievienojas arī Izraēlas Augstākā tiesa. Vairākos nolēmumos Izraēlas Augstākā tiesa ir uzturējusi gan palestīniešu cietumnieku, gan lūgumrakstu iesniedzēju tiesības pret Izraēlas aizsardzības spēku vai valdības rīcību.

Ļaujiet man atgādināt jums, ka 1991. gadā, kad Izraēlai draudēja ķīmisku un bioloģisku ieroču uzbrukums, tās Augstākā tiesa apstiprināja petīciju, kas burtiski teica, ka sabiedrības spēks stāties pretī ienaidniekiem pamatojas uz atziņu, ka tā cīnās par vērtībām, kuras ir vērts aizsargāt. Vislabākais sabiedrotais palestīniešu tiesību aizsardzībā Izraēlā ir Izraēlas Augstākā tiesa. Es uzskatu, ka tādā demokrātiskā valstī kā Izraēla ir jāvēršas pie šīs tiesību sistēmas ar visām bažām, kādas deputātiem šeit ir.

Bet paprasiet šī Parlamenta deputātiem: kura konvencija aizstāv to tiesības, kuri ir tikuši nolaupīti vai terorizēti, vai nogalināti vairāku pēdējo gadu laikā? Kurā tiesā Alan Johnson bija atļauts pārsūdzēt viņa nolaupīšanu? Kādas apmeklējuma tiesības bija dotas Gilad Shalit? Kādas tiesības bija sešpadsmit gadīgajam Ophir Rakhum? Kāda tiesiska aizsardzība tika viņam piešķirta?

Es rosinu Parlamenta deputātus, es rosinu viņus godīgi un no visas sirds celties un atbalstīt Komisijas un Padomes līdzsvaroto pieeju šim konfliktam un to tiesību aizstāvēšanai, kuru tiesības ir tikušas pārkāptas. Mums nav jānostājas tajā pusē, kura apdraudēs Eiropas Savienības spēju iestāties par atbalstu miera procesam Tuvajos Austrumos, kā pašlaik notiek.

  Richard Howitt (PSE). - Priekšsēdētāja kungs, es vēlos sākumā teikt Padomes priekšsēdētājam, ka Amnesty International ir ziņojusi, ka 8 500 palestīniešu no okupētajām Palestīnas teritorijām, kuri atrodas apcietinājumā Izraēlas cietumos, tiek turēti pretēji Ženēvas Konvencijas 76. pantam, un daudzām šo cietumnieku ģimenēm apmeklējumi ir neiespējami sakarā ar ierobežotajām ceļošanas atļaujām. Lai gan saskaņā ar starptautisko cilvēktiesību standartiem Izraēla ir atbildīga par apmeklējumu nodrošināšanu Palestīnas apcietinātajiem, tā, kas palīdz segt izmaksas par tiem apmeklējumiem, kuri ir atļauti, ir starptautiskā sabiedrība ar Sarkanā Krusta Starptautiskās komitejas starpniecību. Tas ir iemesls, kāpēc ir pareizi mums Eiropas Parlamentā pieprasīt, lai Eiropas Padome rīkojas.

Tāpat kā komisāre B. Ferrero-Waldner es esmu saticis F. Barghouti kundzi, un es pateicos komisārei par to, ka viņa īpaši pieminēja mūsu parlamentāros kolēģus no Palestīnas Likumdošanas padomes, kas ir apcietināto vidū.

Lai gan es piekrītu N. Mladenov un C. Tannock, ka Izraēlas pilsoņu nolaupīšana un ģimeņu apmeklējumu nenodrošināšana ir tāds pats starptautisko tiesību pārkāpums, es izsaku nožēlu, ka C. Tannock mēģināja attēlot manu līdzautori L. Morgantini kā kādu, kas ir apņēmusies iznīcināt Izraēlu, kad viņa tāpat kā es aizstāv cilvēktiesības un starptautiskās humanitārās tiesības.

  Frédérique Ries (ALDE). - (FR) Priekšsēdētāja kungs, jautājums par mūsu demokrātisko vērtību saglabāšanu cīņā pret terorismu ir ļoti grūts, kas arī ir mūsu debašu īstā virzība šodien. Man diemžēl nav laika pievērsties punktiem, kas apskatīti dokumentos, kurus iesniedza mūsu kolēģi deputāti, pat tiem ne, kas iesniegti rakstiski, un es neatkārtošu mana kolēģa N. Mladenov komentāru par Izraēlas Augstāko tiesu.

Tomēr es pievērsīšos jautājumam par nepilngadīgajiem. Jā, cietumā ir nepilngadīgie, lielāko tiesu pusaudži, ar kuriem Hamas manipulē un sūta nāvē, apbruņotus ar granātām vai jostām, kas piepildītas ar sprāgstvielām. Jūs, kā arī kolēģi deputāti esat pieminējuši starptautiskās tiesības. Tās nosoda arī bērnu izmantošanu par karavīriem. Katra jauna persona cietumā ir zaudējums ikvienai sabiedrībai. Izraēlu saista pienākums stāties pretī šai problēmai saskaņā ar starptautiskajiem tiesību aktiem, bet īstā traģēdija ir miera zaudējums veselai paaudzei Palestīnā.

Tikai vienu vārdu par Gilad Shalit. Es domāju, ka man ir taisnība, sakot, ka viņš ir cietumnieks, kas ir gan Izraēlas, gan Francijas pilsonis. Viņam pienākas kaut kas vairāk nekā tikt pamestam novārtā, kam viņu nolemj dažu manu kolēģu deputātu nekonsekventais sašutums. Nemaz nerunājot par globālo politisko fonu, ko minēja valsts sekretārs un komisāre.

Priekšsēdētāja kungs, es beigšu ar ļoti trauslajiem, bet reālajiem pamieriem, kas valda vairākās frontēs. Es tikai gribēju teikt, ka, vispār sakot, tas, ko es gribu kritizēt, ir dažu cilvēku apsēstība šeit ar runāšanu katrā sēdē par to, kā demokrātiskai valstij būtu jābūt organizētai.

  Caroline Lucas (Verts/ALE). - Priekšsēdētāja kungs, es jau vairs nespēju saskaitīt, cik daudz reižu mēs te Parlamentā ceļamies, lai nosodītu Izraēlas iestādes par viņu sistemātisko palestīniešu cilvēktiesību pārkāpšanu.

Okupācija, atdalīšanas mūris, Gazas aplenkums — šis saraksts turpinās. Šodien mēs pievēršam uzmanību briesmīgajam stāvoklim, kādā atrodas palestīniešu cietumnieki, kuru starpā ir 44 Likumdošanas padomes locekļi. Viņi ir tādi kā mēs, mūsu partneri, kas vēl joprojām nīkst cietumā bez apsūdzības un bez tiesas.

Mans jautājums ir šāds: kad Eiropas Padome sāks rīkoties? Cik daudz starptautisko tiesību pārkāpumu vēl tai vajag? Cik daudz palestīniešu vēl ir jāarestē, jāapcietina un jāspīdzina, lai ES beigtu tikai runāt par cilvēktiesībām un sāktu rīkoties, lai tās aizstāvētu?

Apsvērt ES un Izraēlas attiecību uzlabošanu šādā laikā nozīmē izrādīt elpu aizraujošu nevērību pret mūsu atbildību Palestīnas tautas priekšā. Neatsaukšanās uz Asociācijas nolīguma 2. pantu pierāda visnožēlojamāko politisko gļēvulību.

Mūsu pārmetums nav Izraēlas tautai, no kuras daudzi pievienojas mums Izraēlas iestāžu nosodījumā. Mans pārmetums pašlaik nav pat Izraēlai. Tas ir Eiropas Padomei un tās groteski neveiksmīgajai politiskajai vadībai.

  Chris Davies (ALDE). - Priekšsēdētāja kungs, es pilnībā piekrītu Caroline Lucas. Tā ir ironiska sakritība, ka mūsu nākamās debates ir par Zimbabvi. R. Mugabe nepatika vēlēšanu rezultāti, un tādēļ viņš tos laboja; viņš tagad arestē parlamentāriešus, mēģinot un panākot jaunu līdzsvaru, un padara stāvokli sliktāku. Mēs grasāmies viņu pilnībā nosodīt.

Salīdzinājumi, protams, atšķiras, bet pirms diviem ar pusi gadiem mēs maksājām par vēlēšanām Palestīnā. Izraēlai nepatika rezultāts, tādēļ mēs atsacījāmies atzīt jauno valdību. Kopš tā laika Izraēla ir arestējusi vairāk nekā 40 parlamentāriešu, cilvēkus, kas pieder pie nepareizās puses, cilvēkus, kas netika lietojuši lodi, bet kas izmantoja vēlēšanu urnu.

Mēs negatavojamies piemērot sankcijas. To vietā mēs gādājam par ciešāku partnerību ar Izraēlu. Tādējādi, komisāre un ministr, pretrunas ir pavisam uzskatāmas. Jūs sakāt, ka jums ir līdzsvarota pieeja — bet kur ir liecība, ka jūsu pieeja kaut ko sasniedz?

  Sarah Ludford (ALDE). - Priekšsēdētāja kungs, es neattaisnoju un neatļauju Izraēlai darīt, ko grib, bet Eiropas Parlamentam ārkārtīgi maz līdzēs pievēršanās tikai vienai pusei — Izraēlai — sarežģītā konfliktā, kur cilvēktiesību pārkāpumi prasa līdzsvarotu pieeju. Arī debates tikai par Izraēlas rīcību ir ļoti nelaikā.

Vai mēs aizmirstam, ka mūsu vispārējais mērķis ir mudināt puses panākt miermīlīgu divu valstu atrisinājumu? Tikai tad, ja mūsu kritika būs precīza un konstruktīva, un neitrāla, mūs sadzirdēs abas puses un mūsu ietekmei būs spožākas izredzes.

Es domāju, ka Human Rights Watch un Martin Scheinin no ANO panāca šādu standartu. Pēdējais no iepriekš minētajiem atzīmē Izraēlas Augstākās tiesas lēmumu nozīmi — kas pilnīgi izpaliek mutiskajos jautājumos. Pat John Dugard ziņojumā bija teikts, ka viņš ir dziļi nobažījies par cilvēktiesību pārkāpumiem, ko izdara palestīnieši pret palestīniešiem un palestīnieši pret izraēliešiem, un tos nosoda. Ne ar vārdu tas nav pieminēts.

Es izsaku nožēlu, ka Izraēla vēl joprojām pamatojas uz 1945. gada ārkārtas noteikumiem, kurus mantoja no britu koloniālās varas, bet der atzīmēt, ka tie ir tikuši piemēroti ebreju teroristiem Hebronā tāpat kā palestīniešiem.

  John Bowis (PPE-DE). - Priekšsēdētāja kungs, šis nav jautājums par arestētiem, tiesātiem, sodītiem un ieslodzītiem teroristiem; tas vienkārši ir jautājums par indivīdiem, kas notverti un aizturēti. Un tas ir jautājums īpaši par bērniem, nevis bērniem karavīriem — daži bērni ir metuši ar akmeņiem un tā tālāk, tas ir tiesa, bet tie ir bērni.

Iedomājieties šo telpu pilnu ar bērniem. Paņemiet pusi no viņiem, uzmauciet viņiem galvā maisu, sasieniet viņiem rokas uz muguras, aizvediet viņus prom, nesakot viņu vecākiem, kurp jūs viņus vedat, ielieciet viņus cietumā, ielieciet viņus 1,5 m2 lielās telpās bez logiem, iededziet uguni, liedziet viņiem medicīnisku uzmanību, turiet viņus izolētus no jebkādiem apmeklējumiem no ārpuses un tā joprojām, neatļaujiet viņiem mainīt drēbes. Mēs runājam tieši par to. Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijai par bērna tiesībām ir jābūt tieši par to.

Mans lūgums Izraēlai ir šāds: Dieva dēļ, jūs negūstat sev draugus, šādi rīkodamies. Lūdzu, Izraēla, mans sauciens ir: Laidiet bērnus vaļā!

  Ignasi Guardans Cambó (ALDE). - Priekšsēdētāja kungs, tieši tāpēc, ka daži no mums uzskata, ka Izraēla ir demokrātija — demokrātiska valsts — un tāpēc, ka Eiropas Savienība izturas pret to kā tādu valsti, mēs saucam to pie atbildības par tiesiskumu. Ja tā nebūtu demokrātiska valsts, mēs nemēģinātu to saukt pie atbildības par tiesiskumu.

Nav nekādas augstākās tiesas tiem, kas vispār nav tiesiskā sistēmā. Mēs zinām, ko Augstākā tiesa saka, bet tas attiecas tikai uz tiem, kuri var nokļūt līdz Augstākajai tiesai. Ja jūs esat administratīvā apcietinājumā un jums nav pieejama pilnīgi nekāda tiesa, nekāds Augstākās tiesas spriedums jūs neaizsargās.

Konfliktu nevar izmantot kā argumentu šādiem pārkāpumiem. Tā nav līdzsvarota pieeja, ja paliek neitrāls un izturas pret šiem indivīdiem tā, it kā viņu nebūtu. Šie indivīdi ir arestēti bez nekādas garantijas, bez nekādas procedūras; viņu ģimenes mokās neziņā, un viņu mājas daudzos gadījumos tiek sagrautas un ģimenes sodītas par to, ko viņi ir izdarījuši vai par ko viņus apvaino, un uz to Eiropas Savienībai pienākas reaģēt.

  Frieda Brepoels (PPE-DE). - (NL) Es gribu atgādināt C. Tannock, ka šo jautājumu neiesniedza tikai L. Morgantini viena pati, bet arī divi EPP-ED grupas Parlamenta priekšsēdētāja vietnieki E. McMillan-Scott un R. Kratsa-Tsagaropoulou, un J. Bowis, I. Kasoulides un es. Tas tā sākumam, lai ir skaidrība. Kā Parlamenta delegācijas locekle attiecībām ar Palestīnas Likumdošanas padomi es pati vairākos gadījumos esmu piedzīvojusi, ko nozīmē nespēt satikt savus demokrātiski ievēlētos kolēģus tāpēc, ka viņi ir cietumā.

Patiesi, ko var teikt par daudzajām sievietēm un bērniem, kas ir izkaisīti pa dažādiem cietumiem ārpus Palestīnas teritorijām, kas padara gandrīz neiespējamu viņu advokātiem un ģimenēm viņus apmeklēt. Ikviens ir runājis par ikdienas dzīves apstākļiem un medicīniskās aprūpes trūkumu. Cik ilgi starptautiskā sabiedrība un Eiropas Savienība taisās to paciest? Es rosinu Komisiju un Padomi panākt, lai šī nepieņemamā situācija tiek pakļauta kontrolei.

  Bernard Lehideux (ALDE). - (FR) Priekšsēdētāja kungs, es gribu izteikt divas piebildes.

Pirmā ir par to, ka šajā Parlamentā noteiktas problēmas tiek apzinātas diezgan dīvainā veidā; tiek nosodīti vienmēr vieni un tie paši cilvēki, un tiek spriests vienmēr par vieniem un tiem pašiem cilvēkiem. Mēģiniet šeit nosodīt Kubu par politisku cietumnieku esamību tās cietumos, un jūs man stāstīsiet par to, kā cilvēktiesības tiek risinātas Eiropas Parlamentā.

Mans otrs punkts ir par to, ka ir risinājums, kā nodrošināt, lai Izraēla beidzot atbrīvo tos, kas ir jāatbrīvo — izbeigt uzbrukumus, izbeigt Izraēlas ciemu bombardēšanu, izbeigt bērnu nogalināšanu, izbeigt uzbrukumus ar mehāniskiem ekskavatoriem un izbeigt sūtīt bērnus ar dinamītu piepildītām kabatām. Tad Izraēla atbrīvos tās cietumniekus!

  Antonio López-Istúriz White (PPE-DE). - (ES) Priekšsēdētāja kungs, L. Morgantini vārdi ir ļoti aizkustinoši, un mēs nevaram nepaust savu solidaritāti ar šiem pienācīgi dokumentētajiem palestīniešu cietumnieku cilvēktiesību iespējamas pārkāpšanas gadījumiem. Es saku, ka ir ieteicama pienācīga dokumentēšana, jo daži kreisie kolēģi deputāti ir vērsuši ļoti nopietnus un neciešamus apvainojumus pret Izraēlas valsti. Vai viņi ir kaut kad tikuši apsūdzēti par sieviešu un bērnu slepkavošanu vai rīkošanos līdzīgi nacistiem? Vai tādā veidā ir jāturpina miera process?

L. Morgantini, es zinu, ka jūsu iniciatīvas pamatā ir īpašs un aizkustinošs gadījums un ka jūsu nodomi ir cienījami. Tomēr daži no jūsu kreisajiem kolēģiem ir izmantojuši šo iespēju vēlreiz mēģināt satriekt un pazemot Izraēlas tautu.

Ir skaidrs, ka mums ir jāiznīdē padomju antisemītisms, kas vēl joprojām ietekmē dažu jūsu kolēģu mentalitāti šeit Parlamentā.

  Jean-Pierre Jouyet, Padomes priekšsēdētājs. − (FR) Priekšsēdētāja kungs, komisāre, dāmas un kungi, es runāšu īsi, jo būtiskos punktus es uzsvēru savā atklāšanas runā. Tomēr mūsu debates ir bijušas ļoti aizkustinošas dažos aspektos, un es gribēju apliecināt jums, ka Padomei ir zināms par minētajiem faktiem un ka tā turpinās paust savas bažas un atsaukties uz starptautisko tiesību instrumentiem.

Prezidentūra turpinās pievērsties šim jautājumam politiskajos kontaktos, kas veidojas starp Eiropas Savienību un Izraēlu mūsu prezidentūras laikā. Mēs atzīmējam arī to, ka pašreiz notiekošais politiskais process var attīstīties vienīgi tad, ja palielinās uzticību veicinoši pasākumi uz vietas. Kolonizācijas procesa turpināšana, terorisma un vardarbības saglabāšanās un apcietināto palestīniešu liktenis ir šķēršļi centieniem panākt mieru, tāpat kā Izraēlas gūstekņu stāvoklis, kuri atrodas teroristu gūstā; es konkrēti domāju par Gilad Shalit.

Lai nobeigtu runu cerīgākā noskaņā, es gribēju atzīmēt Parlamentam, ka Eiropas Savienībai ir galvenā loma šajā procesā, pateicoties tam, ka tā ir Četrinieka dalībniece, ka tai ir galvenā finansējuma avota statuss un ka tā darbojas Palestīnas pašpārvaldes atbalstam, kā arī tās pozīcijai kā Izraēlas galvenajai partnerei. Eiropas Savienība ir vienmēr atzinusi, ka Izraēlai ir tiesības justies drošai atzītajās robežās, pastāvot līdzās ar Palestīnu, kā es teicu ievadā.

  Priekšsēdētājs . − Debates ir slēgtas.

Balsošana notiks nākamās sēdes laikā 2008. gada septembrī.

16. Stāvoklis Zimbabvē (debates)

  Priekšsēdētājs . − Nākamais jautājums ir Padomes un Komisijas paziņojumi par stāvokli Zimbabvē.

  Jean-Pierre Jouyet, Padomes priekšsēdētājs. − (FR) Priekšsēdētāja kungs, komisār, dāmas un kungi, nesen notikušajās prezidenta vēlēšanās Zimbabvē Robert Mugabe tika atkārtoti ievēlēts par šīs valsts prezidentu vēl uz pieciem gadiem. Balsošanas otrā kārta notika pēc vienīgā otra kandidāta, Morgan Tsvangirai atkāpšanās, kas ļāva R. Mugabe uzvarēt ar 85 % visa balsojuma. Daudzi valsts vadītāji, to skaitā afrikāņi, kā arī Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs, kas uzskatīja vēlēšanas par nelikumīgām, nosauca tās par demokrātijas izsmieklu.

Tūlīt pēc zvēresta nodošanas R. Mugabe devās uz Sharm el-Sheikh, lai piedalītos Āfrikas Savienības sammitā šā gada 30. jūnijā un 1. jūlijā. Sammita norises laikā Nigērija uzsāka dzīvu diskusiju par vēlēšanām. Tika pieņemta rezolūcija, kas pauda spēcīgas bažas, ko rada stāvoklis Zimbabvē, un uzsvēra kritiskos ziņojumus, ko snieguši vēlēšanu novērotāji no Dienvidāfrikas Attīstības Kopienas (DĀAK), Āfrikas Savienības un Visāfrikas Parlamenta, kā arī vardarbību un zaudētās dzīvības.

Rezolūcija arī rosina R. Mugabe un M. Tsvangirai uzsākt dialogu Zimbabves tautas interešu labad, lai izveidotu nacionālas vienības valdību un lai atbalstītu starpniecības misiju, ko uzņēmusies DĀAK.

Ņemot vērā šo attīstību, starptautiskā kopiena mobilizējas. Amerikas Savienotās Valstis ir iesniegušas ANO Drošības padomei rezolūciju, kas aicina piemērot sankcijas pret Zimbabvi — ieroču embargo, aktīvu iesaldēšanu un aizliegumu ceļot — un kuram pielikumā ir saraksts ar 14 personām, kurām nosakāmas sankcijas, tostarp R. Mugabe un citi politiķi, kas lielāko tiesu jau atrodas Eiropas sankciju sarakstā, kas pieņemts 2002. gadā.

Kanāda arī ir pastiprinājusi pieņemtos pasākumus, un 20. jūnija Eiropadome pasludināja savu gatavību rīkoties turpmāk, kas, starp citu, tiks pārbaudīts kopā ar komisāru L. Michel 22. jūlijā. Eiropas Savienības prezidentūra stingri nosoda balsošanas otro kārtu kā demokrātijas noliegumu tūlīt pēc tam, kad tā bija notikusi, proti, 29. jūnijā, un jaunā 4. jūlija paziņojumā prezidentūra Eiropas Savienības vārdā uzsvēra, ka tā nepieņems fait accompli, kas bija radies 27. jūnija sagrozītā balsojuma rezultātā, un ka vienīgais iespējamais risinājums bija pārejas formula, pamatojoties uz balsošanas pirmās kārtas rezultātiem.

Ir arī svarīgi, ka Āfrikai būtu vajadzējis izteikt savas bažas sakarā ar reģionāla mēroga krīzi, un ir jāatbalsta šādi centieni, sevišķi no Āfrikas Savienības puses, kā arī DĀAK. Jāpanāk, lai principi, kas noteikti jo īpaši Āfrikas Savienības hartā par cilvēku un tautu tiesībām, tiek ņemti vērā. Āfrikas Savienībai un ANO nāktu par labu iesaistīties šādā pieejā, ņemot vērā mērķi papildināt DĀAK reģionālo perspektīvu ar Āfrikas un starptautisku perspektīvu.

Āfrikas Savienība savā rezolūcijā arī mudināja valstis un iesaistītās puses atturēties no rīcības, kas varētu skart dialoga klimatu. Tāds bija signāls, kas tika sūtīts sevišķi Eiropas Savienībai. Tomēr ES neatturēsies no gatavošanās papildināt personu sarakstu, kas atbildīgas par vardarbību, kuras pakļautas mērķtiecīgām sankcijām, atsakot vīzas vai iesaldējot aktīvus. ES ir arī jāpanāk, ka tiek ierobežoti plānotie izņēmumi par vīzu aizliegumiem un tiek saņemti noteikumi par jaunām sankcijām, sevišķi ekonomiskām sankcijām, un, protams, šo atbildes pasākumu pilns klāsts būs atkarīgs no progresa, ko sasniegs sarunās.

Sarunas abu pušu starpā ir jāsāk, cik drīz vien iespējams. Es domāju, ka komisārs to apstiprinās, pat ja to iznākums nav zināms. Mūsuprāt, tām katrā gadījumā ir jāpamatojas uz pirmajām vēlēšanām 29. martā, kas ir vispatiesākā Zimbabves tautas gribas izpausme, toties otrās vēlēšanas bija demokrātijas noliegums. Jebkāda veida koalīcija var būt pagaidu pasākums, gatavojoties jaunām vēlēšanām, kas ir brīvas, demokrātiskas un pārredzamas, kā to teica kandidāts, oponents R. Mugabe.

Visbeidzot es gribu pieminēt to, ka savā pēdējā sanāksmē, kas tikko ir beigusies, G8 dalībnieki paredzēja papildu finanšu pasākumus, kas mērķtiecīgi ir vērsti pret tiem, kuri ir atbildīgi par vardarbību pēdējo vēlēšanu laikā. Te nu mēs esam, un mums ir jāsaglabā šis spiediens nešaubīgi, lai izbeigtu šo nepieņemamo tiesiskuma pārkāpumu.

  Louis Michel, Komisijas loceklis. − (FR) Priekšsēdētāja kungs, ministr, dāmas un kungi, es esmu ļoti laimīgs, ka varu dalīties ar jums šodien šajā viedokļu, nākotnes izredžu un domu apmaiņā par lomu, kāda mums varētu būt, atbalstot visus centienus atrast krīzes risinājumu, ko pieņemtu visas ieinteresētās personas, un pāri visam risinājumu, kam būtu izredzes būt ilgstošam un kas iesāktu jaunu uzplaukuma laikmetu valstij un tautai, kam tas tik ļoti vajadzīgs.

Neilgi pirms sākās šī sēde, man bija iespēja runāt ar Āfrikas Savienības Komisijas priekšsēdētāju J. Ping, un aptuveni pirms pusstundas man bija diezgan ilga diskusija ar opozīcijas vadītāju M. Tsvangirai. Tādēļ man ir vairākas jaunas ziņas, kas acīmredzot nav vēl tikušas noteikti apstiprinātas, bet es beidzot varbūt varu dot jums konkrētāku un jaunāku informāciju.

Pirmkārt, protams, es esmu vienisprātis ar jums un gribu izteikt savas dziļās bažas par stāvokli. Man bija ārkārtīgi žēl, kā es to teicu publiski gan pirms, gan pēc tā notikuma, ka prezidenta vēlēšanu otrā kārta patiešām notika, kā ministrs sacīja, par spīti starptautiskās kopienas daudzajiem aicinājumiem, starp citu, to starpā arī Zimbabves Āfrikas partneru aicinājumiem, to atlikt. Dabiski, ka ārkārtējas politiskas vardarbības vide un sistemātiska iebiedēšana meta ēnu uz šīm vēlēšanām un liedza tām jebkādu tiesiskumu un ticamību.

Es daudzkārt esmu publiski teicis, tāpat kā to ir darījusi Eiropas Savienības prezidentūra, ka, ņemot vērā apstākļus, kādos notika šī otrā kārta, nevar būt pat runas par jebkādu tiesiskumu, kas pienāktos prezidentam, kas šajās vēlēšanās uzvarēja. Ir jāatkārto atkal un atkal, ka tā bija netaisnīgi gūta uzvara, un tā ir tālu no tā demokrātiskās atdzimšanas gara, kas dod sparu Āfrikai šodien. Āfrikas Savienības sammits, kas notika Ēģiptē un ko apmeklēja prezidents R. Mugabe, liecināja par ļoti saspringtām un kaislīgām debatēm starp Āfrikas vadītājiem, debatēm, kuras daudzi ir nosaukuši par nepieredzētām.

Āfrikas Savienības rezolūcija ir kritiska pret prezidentu R. Mugabe un aicina viņu meklēt politisku vienošanos ar Demokrātisko pārmaiņu kustības (DPK) vadītāju Morgan Tsvangirai, lai veidotu nacionālas vienības valdību. Turklāt Āfrikas Savienība aicināja DĀAK arī turpināt pildīt veicinātāja uzdevumu, lai panāktu politisku vienošanos. Mēs noteikti varētu uzskatīt šo rezolūciju par neatbilstīgu. Mēs varētu sevišķi kritizēt to, ka Āfrikas Savienība atturējās no skaidra atzinuma izteikšanas par prezidenta R. Mugabes tiesisko pamatotību vai otrādi, bet ir jāatzīst, ka pašreizējos apstākļos šī rezolūcija ir būtisks rezultāts. Protams, ar to lieta nebeidzas. Āfrikas Savienībai un DĀAK ir svarīgi dot konkrētu liecību par viņu apņemšanos atrast politisku risinājumu.

No šī viedokļa raugoties, Eiropas Savienība un citi starptautiskie dalībnieki ir likuši skaidri saprast, ko viņi grib sagaidīt. Šo politisko nolīgumu var noslēgt vienīgi, pamatojoties uz pirmās balsošanas kārtas rezultātiem, kas atspoguļoja Zimbabves tautas viedokli, ko izteica brīvi un demokrātiski. Otrās kārtas balsošanas rezultāti nevar tikt ņemti par sākuma punktu starpniecībai, sarunām. Citiem vārdiem sakot, mūsuprāt, politiskais risinājums saistīsies ar koalīcijas valdību, ko vadīs M. Tsvangirai kā premjerministrs, kas būs apveltīts ar visplašākajām pilnvarām un, turklāt, balstīsies uz vairākumu, kas viņam ir parlamentā.

Attiecībā uz Eiropas Savienību visas izvēles iespējas vēl mums ir atvērtas. Pirmkārt, mēs esam gatavi atbalstīt DĀAK un Āfrikas Savienības centienus, un mēs sagaidām, ka notiks reāls progress nākamo divu nedēļu laikā.

Ja tiek panākts konstruktīvs politisks nolīgums, kas atspoguļo pirmās balsošanas kārtas rezultātus, mēs, protams, esam gatavi, kā jau esam teikuši, pakāpeniski atjaunot sakarus ar Zimbabvi. Turklāt mēs esam gatavi sākt to nekavējoties. Es atgādināšu jums, ka tad, kad tika veidota programma desmitajam Eiropas Attīstības fondam, es apliecināju, ka darbs tika darīts tā, it kā demokrātija Zimbabvē jau būtu atjaunota, lai izvairītos no Zimbabves tautas sodīšanas par traģisko stāvokli, kādā tā atrodas.

Tagad par divām sarunām, kuras man ir bijušas šopēcpusdien, man gatavojoties uz paredzēto tikšanos ar Parlamentu. Vispirms saruna ar J. Ping. Kāda tad ir problēma? Problēma šodien ir tā, ka ikviens Āfrikas Savienībā piekrīt, ka viņiem vajadzētu atbalstīt sarunas starp R. Mugabe un M. Tsvangirai un ka pamata principiem, protams, būtu jābūt, ka šī valdība ir jāvada opozīcijas vadītājam M. Tsvangirai, ka šai valdībai, iespējams, ir jābalstās uz koalīciju, kurā M. Tsvangirai partijai, kam ir vairākums parlamentā, protams, būs noteicošā pozīcija, un ka šai valdībai ir jābūt vispilnīgākajām un visplašākajām pilnvarām attiecībā uz izpildvaras lēmumiem.

Šajā brīdī es domāju, ka jūs zināt, ka šī pieeja, izrādās, tiek apstrīdēta. Stāvokli vēl jo vairāk sarežģī tas, ka M. Tsvangirai ir izteicis zināmas šaubas par to, vai starpniecība ir labi līdzsvarota, un acīmredzot vēlas piešķirt šai starpniecībai struktūru, teiksim, fonu, atbalstu, kas dotu iespēju garantēt līdzsvaru. Es nedodu nekādu vērtējošu spriedumu, to sakot, es vienkārši ziņoju par stāvokli. Šobrīd J. Pingi ir man apliecinājis, ka tiek veikts darbs — es neteikšu, ka starpniecības darbs, bet darbs — ar mērķi sagatavot prātus šai attīstībai un ka, ja viss būs labi, būtu jāpaveras patiesām izredzēm, iespējams, dažu nākamo dienu laikā.

Pēc tam man bija diezgan ilga saruna ar M. Tsvangirai. Viņš apstiprināja, ka viņš atbalsta ideju par valdību, kurā ieiet Zimbabves Āfrikas Nacionālās savienības patriotiskās frontes biedri, bet ka, protams, viņam būtu pēdējais vārds, izvēloties cilvēkus, kas tajā piedalīsies. Pamatā, lai gan tas nav, kā viņš to formulēja, tas vairāk līdzinās Kenijas scenārijam, pat ja (un es piekrītu šim viedoklim) šīs divas situācijas nav salīdzināmas. Tās pavisam nav līdzīgas. Cilvēki izmanto iespēju uzvesties tā, it kā viņi būtu vienādi, bet, skatoties pavisam objektīvi, gan sievietes un vīrieši ir dažādi, gan situācija ir pavisam atšķirīga. Tātad tas ir pirmais punkts.

Otrkārt, viņš gribētu redzēt „pastāvīgu sarunu komandu”, tas nozīmē komandu, kas vada starpniecību, kurai, protams, jāpārliecina viņš par līdzsvaru. Dabiski, ka viņš gribētu, lai šī komanda atrodas Āfrikas Savienības un Apvienoto Nāciju Organizācijas paspārnē, kā ministrs teica. Man viņš izskatījās mēreni optimistisks — viņš tic, ka notiek kustība. Acīmredzot viņš saskata jēgu jautājumā par sankcijām, un viņš uzsvēra kaut ko, par ko es domāju, mēs visi esam vienisprātis, proti, ka, ja ir sankcijas, tās ir jāpiemēro konkrētām personām, un tās, protams, nedrīkst ietekmēt iedzīvotājus ne tieši, ne netieši.

Man ir sajūta, ka Āfrikas Savienība pilnībā saprot savas atbildības mēru, ka tā aktīvi iesaistās, ka tā meklē risinājumu ar starpniecības palīdzību, kas katrā gadījumā ņem vērā, kā ministrs uzsvēra, nepieciešamību pārvērst pirmās balsošanas kārtas rezultātu izpildvarā, jo tas ir vienīgais rezultāts, kas piešķir tiesiskumu tiem, kas to izmanto.

SĒDI VADA: A. BIELAN
priekšsēdētāja vietnieks

  Michael Gahler, PPE-DE grupas vārdā. - (DE) Priekšsēdētāja kungs, stāvoklis Zimbabvē ir sasniedzis absolūti zemāko punktu politiskā, ekonomiskā un humanitārā nozīmē. Cilvēki ir ķīlnieki režīmam, kas nevēlas atteikties no varas, jo prezidenta kliķe, militārā vadība un slepenais dienests, grib arī turpmāk vairot savu bagātību uz valsts resursu rēķina. Šajā nolūkā viņi finansē bruņotus grupējumus un izmanto policiju un militāros spēkus, kas terorizē iedzīvotājus visā valstī.

Saskaņā ar DĀAK standartiem pat 29. marta parlamenta vēlēšanas nebija ne brīvas, ne godīgas. Pēc tām sekojošā iebiedēšanas kampaņa, kas aptvēra visu valsti ar desmitiem nogalināto un tūkstošiem ievainoto un vajāto, padarīja neiespējamu pirmās kārtas uzvarētājam M. Tsvangirai sūtīt savus vēlētājus balsot, kad viņi baidījās par to, ka tiks sodīti, ja to darīs. Visāfrikas parlamenta vēlēšanu novērošanas misijas vadītājs Marwick Khumalo un DĀAK misija 27. jūnija notikumus vērtē šādi:

PPE-DE grupas vārdā.- „Valstī valdošā atmosfēra neļāva notikt brīvām, godīgām un ticamām vēlēšanām. Vēlēšanas neizteica Zimbabves tautas gribu.”

PPE-DE grupas vārdā.- (DE) Tagad ir svarīgi attīstīt pārejas scenāriju, kas radīs stāvokli, kurā likumīga valdība un likumīgs prezidents pilda pienākumus. Āfrikas Savienībai un DĀAK šeit ir jāuzņemas izšķirīga loma. Diemžēl prezidents T. Mbeki nav panācis neko savos rāmās diplomātijas gados. Viņš nav arī ieguvis abu konfliktējošo pušu uzticību, un viņam pašam ir vislabāk zināms kāpēc.

Es rosinātu Dienvidāfrikas politiskās partijas uzņemties pašām iniciatīvu. Es aicinu Dienvidāfrikas kolēģus savā parlamentā pieņemt lēmumu iesaldēt R. Mugabes režīma spekulantu banku rēķinus un aktīvus Dienvidāfrikā. Viņiem ir jāatsakās ļaut Grace Mugabei un citiem iepirkties Keiptaunā vai Sandtonā, kamēr tauta cieš badu. Es lūdzu viņus solidarizēties ar trim miljoniem zimbabviešu viņu valstī, kas atgriezīsies mājās, kad R. Mugabes režīms kritīs un tādējādi arī atbrīvos vietu miljoniem Dienvidāfrikas bezdarbnieku. Mums izdevās izdarīt spiedienu uz Eiropas firmām, lai tās pamet Zimbabvi, jo to aktivitātes palīdzēja stabilizēt režīmu.

  Alain Hutchinson, PSE grupas vārdā. - (FR) Priekšsēdētāja kungs, ministr, komisār, prezidents R. Mugabe ir izmantojis neticamu vardarbību un demonstrējis skandalozu nicinājumu pret pašām būtiskākajām cilvēka pamattiesībām, sagrābjot varu un padarot par ķīlniekiem jau piekautus iedzīvotājus.

Sociāldemokrāti nosoda vardarbību un neatzīst esošo varu par likumīgu. Tomēr vispirms Eiropas sociāldemokrāti domā tieši par Zimbabves iedzīvotājiem. Īpaši Pārtikas un lauksaimniecības organizācija (PLO) lēš, ka pieci miljoni zimbabviešu ir pakļauti riskam ciest lielu badu līdz 2009. gada sākumam.

Turklāt mēs zinām, ka viena trešā daļa Zimbabves iedzīvotāju jau tagad izdzīvo, tikai pateicoties starptautiskai palīdzībai. Tādējādi ir absolūti svarīgi, ka Eiropas Komisija, Padomes, katra dalībvalsts un visa starptautiskā sabiedrība izdara vislielāko spiedienu uz Zimbabves iestādēm, lai tās atļautu starptautiskai humānai palīdzībai pilnīgi brīvi piekļūt visievainojamākajiem iedzīvotājiem. Nav iespējams to uzsvērt par daudz, jo R. Mugabes pašreizējā nostāja gluži vienkārši ir noziedzīga.

Tādā pašā veidā, ja mēs prasām Eiropas Savienībai un starptautiskajai sabiedrībai pieņemt stingras sankcijas pret Zimbabvi, — šo perspektīvu jūs ierosinājāt, ministr, — mēs arī uzsvērtu, ka tās nedrīkst skart iedzīvotājus, bet tās ir jāvērš pret režīma locekļiem, kas ir atbildīgi par uzbrukumiem cilvēktiesībām un par pašreiz valstī valdošo teroru.

Protams, ka mums ir arī jāmudina Eiropas Savienība un reģionālās struktūras kā, piemēram, DĀAK uzņemties vadību kopā ar Zimbabves vēlēto parlamentu un pilsonisko sabiedrību, risinot pašreizējo krīzi ātri un demokrātiski.

Priekšsēdētāja kungs, es gribu ātri pieminēt vienu pēdējo punktu par aptuveni 200 000 pārvietoto zimbabviešu. Mēs lūgtu viņu Dienvidāfrikas kaimiņiem un īpaši prezidentam T. Mbeki rīkoties atbildīgi, nesūtot atpakaļ Zimbabves bēgļus, kuri ir atraduši patvērumu Dienvidāfrikā.

  Fiona Hall, ALDE grupas vārdā. Priekšsēdētāja kungs, Zimbabves tauta ir cietusi briesmīgi. Pēc iebiedēšanas, brutalitātes un ekonomiskas sagrāves gadiem vēlēšanas nāca kā beidzamais „skrūves pagrieziens”. Kopš vēlēšanām vardarbība ir notikusi bez mitas. Kopš vēlēšanu pirmās kārtas 29. martā ir nogalināti vismaz 90 cilvēki, un vēl tikai šo pirmdien notika uzbrukums valsts iekšienē pārvietoto personu nometnei, kura atrodas uz austrumiem no Harares, un tika nolaupīti iedzīvotāji.

Mēs varam just kārdinājumu tikai lauzīt rokas izmisumā, bet es uzskatu, ka ir lietas, ko ES var izdarīt krīzes risinājuma labā. Pirmkārt, ES var piedāvāt diplomātisku atbalstu tiem, kuri meklē ceļu uz priekšu ar pagaidu pārejas valdības palīdzību, iesaistot visas pilsoniskās sabiedrības puses un respektējot pirmās kārtas rezultātus.

Pārejas koalīcija ir Āfrikas pieeja, kas daudzus gadus ir darbojusies vairākās citās valstīs, piemēram, Togo un Kongo Demokrātiskajā Republikā.

Tomēr rezolūcijas ierosinājums atzīmē pašreizējo prezidenta T. Mbeki rāmās diplomātijas neveiksmi, un tas var būt piemērs, kad cits Āfrikas kaimiņš, ko respektē visas puses, var būt labāk piemērots būt par vidutāju šādās sarunās. Un, ja tam ir starptautisks pavadījums, tas arī palīdzētu šādās sarunās.

Otrkārt, mums ir jāpalielina spiediens pret R. Mugabe starptautiskajā sabiedrībā. Krievijas atbalsts G8 sammita aicinājumam noteikt sankcijas bija ļoti uzmundrinošs, un es atzinīgi vērtēju Padomes komentārus par sankciju pastiprināšanu vairākās valstīs.

Treškārt, mums ir jāsāk plānot uz priekšu tam laikam, kad Zimbabvei būs likumīga valdība un tai vajadzēs plašu starptautiska atbalsta paketi.

Visbeidzot mēs nedrīkstam aizmirst, ka vienkāršie zimbabvieši ir izmisīgā stāvoklī un viņiem vajadzīga pati vienkāršākā palīdzība, lai varētu izdzīvot.

  Philip Claeys (NI). - (NL) Eiropas Savienībai ir bijušas noteiktas sankcijas pret sociālistisko diktatoru R. Mugabe uz kādu laiku, bet tās sankcijas ne vienmēr tiek skaidri un konsekventi īstenotas. Piemēram, Portugāles prezidentūrai acīmredzot nebija vispār nekādu problēmu uzaicināt R. Mugabe uz ES un Āfrikas sammitu.

Eiropas Savienībai tāpat arī būtu vajadzējis enerģiski protestēt pret dīvaino faktu, ka R. Mugabe piedalījās PLO sammitā Romā pavisam nesen. Ceļošanas aizliegums, kas noteikts R. Mugabe un visiem viņa režīma augstākajiem locekļiem, ir jāpadara necaurlaidīgs un vēl plašāks. Mums katrā gadījumā jādomā par sankciju pagarināšanu pret R. Mugabe režīmu vispār. Šīm sankcijām ir jābūt enerģiskām un nepārprotamām, un mums ir jāizdara spiediens uz Dienvidāfrikas valdību, kura ar savu „kluso diplomātiju” faktiski ir nodrošinājusi R. Mugabes režīmam vairāk laika.

  Geoffrey Van Orden (PPE-DE). - Priekšsēdētāja kungs, krīze Zimbabvē neradās pēkšņi pasaulē, kas par to neko nenojauta: šī ir 16. reize astoņos gados, kad mēs esam debatējuši par priekšlikumu rezolūcijai par R. Mugabe, kas sistemātiski un patvaļīgi ir aplaupījis savu valsti, sagrāvis tās ekonomiku un apspiedis Zimbabves tautu.

Starptautiskās sabiedrības atbildes reakcija līdz ļoti nesenam laikam ir bijusi nožēlojama. Vismaz Eiropas Savienība noteica mērķtiecīgas sankcijas — bet tā pat nevarēja tās kārtīgi uzturēt. Afrikāņi — ar ļoti nedaudziem cienījamiem izņēmumiem — ir vienīgi aplaudējuši R. Mugabe. Viņiem vajadzētu kaunēties.

Kas būtu darāms? Pirmkārt, Padomē ir skaidrāk jāpasaka, ka neviena ES valsts neatzīs R. Mugabes prettiesisko režīmu. Mani možu dara tas, ka ES pagarina savas sankcijas.

Otrkārt, Eiropas Savienībai un tās dalībvalstīm ir jāpārliecina Āfrikas valstis, īpaši DĀAK, lai tās pievienojas šīm sankcijām pret R. Mugabes režīmu, ja sarunas nav veiksmīgas.

Treškārt, Kopējās rīcības komitejas locekļiem — militārajai bandai, kas stāv aiz R. Mugabe — ir jādara zināms, ka viņi tiks saukti pie atbildības par sistemātiskajām zvērībām pret Zimbabves tautu. Vēl nav par vēlu dažiem bruņoto spēku un policijas augstākiem pārstāvjiem, — arī augstākiem Zimbabves Āfrikas nacionālās vienības un Patriotiskās frontes (ZĀNV-PF) funkcionāriem tai skaitā — pamest R. Mugabe un pāriet pie demokrātiskajiem spēkiem.

Ceturtkārt, Francijai ir jāsasauc Cilvēktiesību padomes ārkārtas sesija Ženēvā, lai pievērstos stāvoklim Zimbabvē, un, piektkārt, daudz skarbāka rīcība ir jāpieprasa no Apvienoto Nāciju Organizācijas.

Par visu vairāk mums ir aktīvi jārosina Āfrikas Savienība vēl pozitīvāk un aktīvāk darboties, lai iestātos par nacionālās vienības valdību. Tai, protams, jāpamatojas uz 29. marta vēlēšanu iznākumu, nevis uz 27. jūnija farsu, kā to ir norādījis gan Padomes priekšsēdētājs, gan Komisija.

Mēs esam dzirdējuši no Kustības par demokrātisku pārmaiņām (KDP) pārstāvja Nelson Chamisa, ka pašlaik nenotiek nekādas sarunas starp ZĀNV-PF un KDP. To vietā notiek ilgstoša vardarbība. Āfrikas Savienībai ir jāpanāk vardarbības izbeigšana un vidutāja nozīmēšana, ko atbalsta novērotāji, kuriem uzticēsies KDP.

R. Mugabe kārtējo reizi cenšas iegūt laiku. Ir jābūt noteiktam termiņam, kad sarunām ir veiksmīgi jābeidzas, un kādam pa to laiku ir jāpiedāvā R. Mugabe vieta vecu ļaužu namā.

  Glenys Kinnock (PSE). - Priekšsēdētāja kungs, es tāpat kā pārējie nekomentēšu to, ka Parlaments, kas tika pienācīgi ievēlēts 29. martā Zimbabvē, nekad nav sanācis un tā ievēlētie deputāti joprojām tiek vajāti un iebiedēti, un pakļauti vardarbībai.

Mūsu rezolūcija prasa sankciju pastiprināšanu, un, protams, mums būs jāpievienojas arī ANO aicinājumam par starptautisku ieroču embargo un ceļošanas aizliegumiem visā pasaulē, un aktīvu iesaldēšanu.

Mēs zinām, kas ir pārējie vadoņi, pret kuriem ir jāvēršas, mēs zinām, kas ir izpalīgi un kas ir nastu nesēji. Te jums ir policijas priekšnieks A. Chihuri; gaisa spēku priekšnieks P. Shiri; centrālās bankas pārvaldnieks; tieslietu ministrs P. Chinamasa; centrālā izlūkdienesta priekšnieks H. Bonyongwe: šie ir tie cilvēki, pret kuriem var un vajag vērsties. Mūsu rezolūcija skaidri atspoguļo priekšnosacījumus, kādus ir izvirzījusi KDP.

Visām sarunām ir jāpamatojas uz 29. marta vēlēšanu iznākumu, kur KDP uzvarēja, nevis uz viltoto atkārtojumu jūnijā.

Ir jāizveido pārejas kārtība, lai nonāktu līdz jaunai konstitūcijai — neviens nav pieminējis to, un tieši par to Morgan Tsvangirai runā — kurai sekos jaunas vēlēšanas. Viņš saka ļoti skaidri, un es citēju viņu: „Es nevēlos nekādus darījumus sakarā ar varu un nekādu varas dalīšanu.”

Kā ir teicis Geoffrey van Orden, pašlaik nenotiek nekādas sarunas, tāpēc mums nav jāmeklē iedvesma pašreizējā situācijā.

Ir vajadzīgs papildu starpnieks. Ir skaidrs, ka T. Mbeki nespēj to izdarīt viens pats, un mēs gaidām, ka Āfrikas Savienība nosauks kandidātu. Šim kandidātam ir jābūt tāda paša līmeņa figūrai kā T. Mbeki, un prātā nāk tādi cilvēki kā J.A. Chissano un J.K.A. Kufuor pašlaik.

Visbeidzot, nekontrolētajai valsts sponsorētajai brutalitātei un vardarbībai, un mežonībai ir jāapstājas, un tāpēc starptautiskajai sabiedrībai ir jārīkojas un jārīkojas steidzami Zimbabves tautas ciešanu dēļ.

  Eoin Ryan, UEN grupas vārdā - Priekšsēdētāja kungs, Zimbabve, kas reiz bija cerību simbols, Āfrikas pašapliecināšanās piemērs un vadoša Āfrikas valsts, tagad ir Āfrikas izmisuma un bezcerības epicentrs. Zimbabves tauta pelna kaut ko labāku, un viņiem tas ir jāpanāk. Bet tam ir vajadzīgas Robert Mugabe, šī noziedzīgā slepkavas, režīma beigas, lai tas kļūtu par īstenību.

Mums, kas esam starptautiskajā sabiedrībā, ir jānocietina sava apņēmība pret šo tirānisko R. Mugabe režīmu. Es atzinīgi vērtēju to, ka ANO Drošības padome apsver turpmāku sankciju noteikšanu pret Zimbabves vadību, iekļaujot arī ieroču embargo īstenošanu. Kā tas ir, ka valstij, kurā ir pieci miljoni cilvēku, kas ir atkarīgi no pārtikas palīdzības, kur inflācija ir pārsniegusi desmit miljardus procentu un kur klaips maizes tagad maksā 1 miljardu Zimbabves dolāru, vēl arvien ir viena no vislabāk aprīkotajām armijām Āfrikas kontinentā un pilnīgi pārpildīta ar ieročiem? Tā ir ārkārtīga atļaušanās.

Nesenā prezidenta kampaņa nebija likumīgas vēlēšanas. R. Mugabe režīma brutalitāte bija tik liela, ka 90 cilvēki tika nogalināti, 3 500 tika ievainoti un vēl 200 000 cilvēku tika izvesti kampaņas laikā. Tas nekādi nav saistāms ar brīvu, godīgu un pārredzamu demokrātisku sacensību.

Dienvidāfrikai un citām Āfrikas valstīm ir jāpastiprina spiediens pret Robert Mugabe. Nelson Mandelam bija taisnība, kad viņš teica, ka Zimbabves vadībā ir notikusi traģiska kļūda. Dienvidāfrikai ir spēcīga politiska ietekme uz R. Mugabes valdību, un Dienvidāfrikai ir jāparāda spēcīga un izlēmīga vadība šajā jautājumā Zimbabves tautai un arī Āfrikas tautām, kam ir jānoskatās, kā šis vadonis ieved savu valsti purvā.

  Josep Borrell Fontelles (PSE). - (ES) Priekšsēdētāja kungs, lai neatkārtotu, ko mani kolēģi pārējie deputāti ir teikuši, es koncentrēšu uzmanību uz parlamenta atklāšanu.

Marta vēlēšanas bija vēlēšanas, kurās opozīcija ieguva vairākumu, un līdz 17. jūlijam tās valsts parlaments vēl nebija izveidots. Mums kā parlamentāriešiem jākoncentrē savi centieni uz Eiropas Savienības spiediena īstenošanu, lai nodrošinātu, ka parlamentā ar opozīciju vairākumā var darboties solītā demokrātija. Procesam ir vajadzīgs sākuma ierosme. Mums patiešām ir jādara viss iespējamais, lai panāktu, ka pēc prezidenta vēlēšanu viltojuma likumīgās vēlēšanas, kas deva opozīcijai atzītu vairākumu, dod iespēju parlamentam funkcionēt.

Otrs punkts attiecas uz starpnieku. Ir gluži skaidrs, ka Dienvidāfrika ir sasniegusi starpniecības iespēju robežu, lai neteiktu vairāk. Ir svarīgi, lai cits starpnieks atbalsta, ja ne nenāk Dienvidāfrikas prezidenta vietā. Pretējā gadījumā starpniecība arī izskatīsies pēc korumpēta mehānisma, kas ir zem Zimbabves valdības papēža.

  José Ribeiro e Castro (PPE-DE). - Priekšsēdētāja kungs, ne jau vairs R. Mugabe ar viņa režīmu tiek analizēts. R. Mugabe viņa šausmīgo nodarījumu un visa šī traģiskā farsa dēļ starptautiskā sabiedriskā doma jau ir nosodījusi. Starptautiskā sabiedrība ir tā, kas tagad tiek cieši vērota. Tas ir Thabo Mbeki, tās ir DĀAK un ĀS, tā ir Ķīna, tā ir sabiedrība Eiropas Savienībā, tā ir Apvienoto Nāciju Organizācija. Zimbabves tauta, M. Tsvangirai un KDP ir pelnījuši mūsu visu atbalstu un solidaritāti šajos grūtajos laikos. Mēs varētu uzaicināt Morgan Tsvangirai ierasties Ārlietu komitejas sanāksmē un Attīstības komitejas sanāksmē jūlijā vai septembrī.

Mēs visi joprojām saņemam šausmīgas ziņas no Zimbabves par tur notiekošo vardarbību. Mēs nedrīkstam kļūdīties. Morgan Tsvangiraii un KDP vairākums ir pelnījuši ne tikai vienkārši mierinājuma vārdus vai jebkāda veida nomierinošu nostāju, bet gan drīzāk tikt iekļautiem pārvaldē atbilstīgi 29. marta vēlēšanu rezultātiem. Starptautisko sabiedrību, ja tai neizdosies pāreja — ja mums neizdosies — pārņems kauns. Es ceru, ka tā nenotiks.

  Marios Matsakis (ALDE). - Priekšsēdētāja kungs, R. Mugabes režīms ir atbildīgs ne tikai par krāpšanu vēlēšanās, bet arī par patvaļīgiem arestiem un simtiem cilvēku spīdzināšanu un slepkavošanu Zimbabvē tagad jau daudzus gadus.

Līdz šim izskatās, ka rezolūcijas un sankcijas ir bijušas neefektīvas. Es ierosinu, ka ir pienācis laiks sākt rīkoties, lai nodotu R. Mugabe starptautiskai tiesai, apsūdzot viņu par noziegumiem pret cilvēci. Es zinu, Zimbabve nav parakstījusi konvenciju par Starptautisko tiesu Hāgā, bet es esmu drošs, ka var atrast kādu citu procedūru uz starptautisko tiesību aktu pamata, un varbūt, ka komisārs L. Michel vai Padomes priekšsēdētājs varētu mums to paskaidrot.

Es uzskatu, ka tikai tad, ja tiks veikti šādi radikāli pasākumi, šis Āfrikas diktators un viņa līdzgaitnieki būs spiesti sākt domāt un klausīt saprātam un kas galu galā atbrīvos valsti un starptautisko sabiedrību no viņu noziedzīgās klātbūtnes.

  Ewa Tomaszewska (UEN). - (PL) Priekšsēdētāja kungs, es gribu mudināt Komisiju apdomāt un sagatavot priekšlikumu par pasākumiem, kas būs efektīvi pret R. Mugabe, kurš turpina izmantot vardarbību un ir pilnībā atstājis bez ievērības marta vēlēšanu rezultātus. Šajā laikā mēs esam, praktiski runājot, bezspēcīgi, un vienīgais ierocis, kas mums ir palicis, ir vārds. Es stingri iesaku apsvērt, kādus soļus varētu spert, lai nodotu viņu tiesai, lai tad Zimbabvē būtu miers un tās cilvēkiem varētu būt īsta iespēja baudīt pilsoņu tiesības, kas viņiem pienākas.

  Czesław Adam Siekierski (PPE-DE). - (PL) Priekšsēdētāja kungs, Zimbabvei ir vajadzīga starptautiska palīdzība un mūsu atbalsts, bet tai arī jāveic pašai reformas. Eiropas Savienībai, Āfrikas Savienībai un Dienvidāfrikas Republikai ir jāveicina dialogs starp valdošo partiju un opozīciju. Zimbabvei beidzot ir jāsāk iet demokrātijas ceļš un jāizveido nacionālas vienības valdība. [...] ANO iniciatīva, ar kuru saskaņā tiks noteikts ieroču piegādes embargo Zimbabvei un R. Mugabes tuvāko personu aktīvi tiks iesaldēti. Ir jārīkojas nekavējoties, lai humanitāras organizācijas varētu darboties. Viens risinājums varētu būt nevalstisko organizāciju piegādāta palīdzība reģioniem, kuros ir vislielākā vajadzība.

  Mairead McGuinness (PPE-DE). - Priekšsēdētāja kungs, R. Mugabe neklausās, un tā ir traģēdija, jo, ja viņš klausītos, viņš rīkotos pareizi un atgrieztos pie marta vēlēšanām un dzīvotu ar to rezultātu. Es domāju, ka viena no visapkaunojošākajām lietām, kas notika, bija tā, ka R. Mugabe apmeklēja Pasaules Pārtikas sammitu, kur viņam bija atļauts soļot pa priekšu, kaut gan īstenībā viņš ir cēlonis vienai no galvenajām pārtikas nedrošības problēmām viņa paša valstī un viņa paša kontinentā.

Es runāju ar lauksaimnieku no Zimbabves pagājušajā nedēļā konferencē Briselē, un posts, ko viņš ir izdarījis pārtikas ražošanas bāzei šajā valstī ir diezgan biedējošs. Kāds cits teica, ka ir briesmīgi, ka valsti var apbruņot līdz zobiem un ka cilvēki var ciest badu, vardarbību, iebiedēšanu un spīdzināšanu.

Dienvidāfrikai ir jādara kaut kas vairāk. Pašam kontinentam ir jābūt stipram savā nosodījumā, un mums ir tas jāmotivē un jārosina, un jāpārliecina, ka tā ir pareizā lieta, kas ir jādara, jo mūsu cilvēki skatās uz mums, lai mūsu rīcība ir noteikta stāvoklī, kas ir pavisam briesmīgs.

  Luís Queiró (PPE-DE). - (PT) Tas, kas pašlaik notiek Zimbabvē, ir izaicinājums mūsu sirdsapziņai un spējai rīkoties. No vienas puses ir valdība, kas lieto vardarbību pati pret savu tautu, kas izraisa bēdas un kas ir guvusi labumu ar citu Āfrikas diktatoru un autokrātu piekrišanu. No otras puses, ir spēki, kas cenšas mierīgā ceļā panākt demokrātiju un cilvēktiesības: Zimbabves tauta, starptautiskā sabiedrība un, protams, Eiropas Savienība.

Kā jau te ir ticis teikts, Eiropas Savienība varētu izmantot savas diplomātiskās pilnvaras, noteikt sankcijas, atteikt vīzas, pakļaut reģionālās varasiestādes spiedienam un atbalstīt demokrātijas un cilvēktiesību aizstāvjus. Ko mēs varam izdarīt Eiropas Parlamentā? Mēs varam atbalstīt mūsu rezolūciju rīt un ieteikt, lai Komisija un Padome uzņemas tās divas iniciatīvas, bet mēs varam izdarīt vairāk. Mēs varam arī pierādīt, ka mūsu rīcība saskan ar mūsu darbiem, un piedāvāt A. Sakharov balvu opozīcijas vadītājam Morgan Tsvangirai. Mēs izvirzām šo izaicinājumu saviem kolēģiem deputātiem. Tādējādi mums būs izdevība atlīdzināt par cīņu un, vienlaikus, dot ieguldījumu demokrātiskas un miermīlīgas uzvaras sasniegšanai.

  Jean-Pierre Jouyet, Padomes priekšsēdētājs. − (FR) Priekšsēdētāja kungs, komisār, L. Michel, dāmas un kungi, debates ir bijušas pilnīgi skaidras tāpat kā secinājumi, kas mums no tām ir jāizdara. Cilvēki ir lietojuši stingrus izteicienus, un tā tam ir jābūt, jo Eiropas Savienība var pieņemt tikai vienu risinājumu, un tas ir — ka Zimbabves tautas griba, kā tā tika izteikta vēlēšanu pirmajā kārtā, ir jārespektē, un to vēlēšanu rezultāts ir tas, kam jākalpo par pamatu jebkuram noregulējumam.

Kopā ar Komisiju mēs pārbaudīsim stāvokli Zimbabvē nākamajā Padomes sanāksmē 22. jūlijā. Mēs ņemsim vērā izteiktos viedokļus un dotos ierosinājumus — nevis Francijai, G. Van Orden, bet Eiropas Savienības Padomes prezidentūrai, jo Francijai pašai nav nekādu pilnvaru kā Francijai, bet tai vienkārši ir mandāts, ko tai šajā sakarā ir devusi Eiropas Savienība — arī jūsu priekšlikumu tostarp, par to, lai Padome sasauc Cilvēktiesību padomes ārkārtas sesiju Ženēvā, ja vien ir iespējams to izdarīt.

Mēs ievērosim L. Michel ieteikumus, kas vienmēr ir saprātīgi un pamatojas uz pieredzi, attiecībā uz mūsu starpniecības centienu turpināšanu. Es uzskatu, ka, runājot par šiem centieniem, mēs nevaram pieprasīt vairāk nekā M. Tsvangirai pats ieteica L. Michel viņu tikšanās laikā, un es domāju, ka tā ir nostāja, kas mums jāpieņem.

Eiropas Savienībai, Padomei un Komisijai ir jāuztur sakari ar iesaistītajām DĀAK, Āfrikas Savienību un arī Dienvidāfriku — un vēlreiz es gribu sveikt Dienvidāfrikas delegāciju te pie mums šodien — un, protams, mums būs arī jāņem vērā rezolūcija, par ko Parlaments balsos rītdien, darbā, ko Padome veiks.

Man nav nekas cits piebilstams, un, negribēdams šķiest viņa laiku, es došu vietu L. Michel pieredzei un daiļrunībai par šo tematu.

  Louis Michel, Komisijas loceklis. − – (FR) Priekšsēdētāja kungs, es runāšu ļoti īsi. J.-P. Jouyet un pārējie runātāji ir visu pateikuši.

Acīmredzot es varu tikai no visas sirds atbalstīt izteiktos viedokļus, īpaši G. Van Orden un G. Kinnock, bet vienlaikus man ir jāpiebilst, ka Komisijas pilnvaras, protams, ir diplomātijas pilnvaras, bet varbūt, ka tās ir arī pilnvaras sagatavoties rīcībai, kuru mēs varētu uzsākt — un ko mēs acīmredzot vēlamies no visas sirds un ko mēs darīsim visos mums pieejamos veidos — starpniecības procesam, lai tas būtu veiksmīgs, vedot pie M. Tsvangirai vadītas valdības izveidošanas.

Tāpēc es pilnībā piekrītu uzskatiem, ko izteica G. Van Orden, G. Kinnock un visi pārējie, kas runāja, F. Hall, A. Hutchinson un M. Gahler — es ceru, ka neesmu nevienu izlaidis. Ir tikai viens punkts, kam es nepiekrītu. Jūs zināt, ka man ir paradums runāt atklāti. Es nepiekrītu tam, ka mums vajadzētu nosodīt Portugāles prezidentūru par to, ka tā organizēja Lisabonā sammitu, kas tika gaidīts gadiem un kura organizēšanu kavēja Zimbabves jautājums.

Šim sammitam starp Eiropas Savienību un Āfriku sen bija jānotiek, un bija laiks rīkoties. Mēs ļoti labi apzināmies, ka R. Mugabes klātbūtni garantēja Āfrikas Savienības vēlēšanās, lai otra puse, t.i., Eiropas puse, neierobežo tās izvēli, ko ielūgt. Tāpēc es domāju, ka šī kritika ir netaisna.

Turklāt es vēlos uzsvērt īpaši smago situāciju, kādā atrodas Dienvidāfrika. Dienvidāfrikas stāvoklī tai nemaz nav vieglāk rīkoties kā prezidentam Thabo Mbeki pildīt starpnieka lomu. Ikviens zina ļoti labi šajā gadījumā, ka pašlaik pirmā valsts, kas jutīs Zimbabves krīzes ietekmi — vai drīzāk krīzes atrisināšanas neveiksmes ietekmi — būs Dienvidāfrika. Tāpēc es lūgtu jūs mēģināt paskatīties uz šo situāciju no Dienvidāfrikas grūtību viedokļa. Es arī domāju, ka Dienvidāfrika risina starpniecības procesu tik apzinīgi, cik pienākas.

Acīmredzot es piekrītu viedoklim, ko izteica visi, kas ir runājuši, ka starpniecības procesam ir jāpaplašinās ne tikai tādēļ, lai atvieglotu Dienvidāfrikas stāvokli, bet arī lai šīs krīzes risināšanā iesaistītajām pusēm nodrošinātu līdzsvarotāku stāvokļa uztveri.

Visbeidzot, lai atbildētu uz vienu no uzdotajiem jautājumiem, pagaidām mēs gatavojam īstu „attīstības un humanitāru” paketi, lai nodrošinātu, ka gadījumā, ja M. Tsvangirai nāk pie varas, viņš saņem tūlītēju atbalstu, lai tādējādi dotu Zimbabves tautai nekavējoties iemeslu ticēt šai valdības maiņai un arī varbūt lai radītu noteiktu daudzumu vietējas vēlmes, lai režīms mainās, ar vietējās domas un sabiedriskās domas atbalstu un, protams, ar aktīvi iesaistītas starptautiskas sabiedrības atbalstu.

Es gribu atzīmēt vienu pēdējo punktu par Āfrikas Savienību. Es iestātos par mazliet lielāku izpratni. Kāda ir Āfrikas Savienības problēma? Kā es jau esmu teicis, Āfrikas Savienības problēma ir tā, ka tai jāapvieno divi dažādi uzskati. Viens uzskats ir ārkārtīgi un klaji kritisks attiecībā uz Zimbabvi un tās faktisko prezidentu, un otrs uzskats turas pie viedokļa, ka ir vajadzīga lielāka elastība, ka sankcijas būs veltīgas un ka nekādām sankcijām nav jābūt. Tāpēc vienotību nav viegli panākt Āfrikas Savienībā. Mums tas ir jāatzīst, un tas ir iemesls, kāpēc mums arī ir jāuztver Āfrikas Savienības sanāksmju secinājumi no šīs perspektīvas, no šī skatupunkta.

Tomēr man ir jāsaka, ka informācija, ko man tikko ir devuši, liek man ticēt, ka pagaidām vienotība pieaug un Āfrikas Savienība būs spējīga dot lietderīgus un efektīvus priekšlikumus par to, kā izkļūt no šīs krīzes, kura ir acīmredzami nožēlojama un īsts apvainojums visiem tiem, kas Āfrikā atbalsta demokrātiju un nodrošina tās progresu.

  Priekšsēdētājs . − Es esmu saņēmis jau divus rezolūciju projektus⁽¹⁾, kas iesniegti saskaņā ar Reglamenta 103. panta 2. punktu.

Debates ir slēgtas.

Balsojums notiks ceturtdien, 2008. gada 10. jūlijā.

Rakstiski paziņojumi (Reglamenta 142. pants)

  Colm Burke (PPE-DE), rakstiski. - Nesenās vēlēšanas Zimbabvē bija viltojums ar R. Mugabe kā vienīgo iespējamo kandidātu, ar iebiedēšanu noņemot M. Tsvangirai un citu KDP biedru kandidatūras. Šajā valstī ir jānotiek jaunām prezidenta vēlēšanām, visenerģiskākā veidā aizliedzot valsts atmaksātu vardarbību, iebiedēšanu un slepkavības.

Es atzinīgi vērtēju G8 sammita vakardienas lēmumu Japānā par finansiālu un cita veida sankciju pieņemšanu pret Zimbabves valdības locekļiem. Ir zīmīgi, ka šajā līmenī ir bijis konsenss, pat no Krievijas puses, par R. Mugabes režīma stingru nosodījumu. ANO Drošības padomes rezolūcija, kas izdara secinājumu, ka Zimbabve tagad ir drauds starptautiskam mieram un drošībai, arī uzskata tāpat. Es gribu rosināt Ķīnu nebloķēt šo svarīgo pasākumu nākamās nedēļas laikā.

Man žēl, ka Āfrikas Savienība nedara pietiekami daudz, lai izolētu R. Mugabe, jo es uzskatu, ka šī savienība kopā ar Dienvidāfrikas Attīstības kopienu un Visāfrikas parlamentu ir galvenie forumi, kuru uzdevums ir šāda despota atcelšana. Cilvēktiesību pārkāpumi, ko Zimbabves valdība pašlaik noziedzīgi veic, robežojas ar noziegumiem pret cilvēci, un es uzskatu, ka tāpēc ANO Drošības padomei arī ir jāapsver šīs valdības locekļu nodošana Starptautiskajai krimināltiesai ne pārāk tālā nākotnē.

  James Nicholson (PPE-DE), rakstiski. - Nesenās vēlēšanas Zimbabvē bija pilnīgi prettiesiskas un nedemokrātiskas, izraisot plašu kritiku un nosodījumu no starptautiskās sabiedrības puses.

Lai gan stāvoklis Zimbabvē ir licis izjust bažas ilgāku laiku, šo vēlēšanu iznākums un liecības par valsts apmaksātu brutālu vardarbību pret M. Tsvangirai opozīcijas KDP partijas atbalstītājiem ir novedis krīzi līdz citam līmenim.

Zimbabve tagad atrodas ārkārtīgi nopietnā stāvoklī. Papildus šai politiskajai krīzei ilgie R. Mugabes režīma sliktās pārvaldības gadi ir noveduši valsts ekonomiku sabrukumā un tās valūtu padarījuši praktiski bezvērtīgu. Paredzamais mūža garums gan vīriešiem, gan sievietēm ir zemāks par četrdesmit gadiem, un nesenie notikumi ir likuši daudziem pamest valsti un meklēt patvērumu Āfrikas kaimiņvalstīs, kas, kā pierādās, rada spiedienu visa reģiona stabilitātei.

Es atzinīgi vērtēju šo rezolūciju, kas uzsver ES nepārprotamo noraidošo attieksmi pret Zimbabves neseno vēlēšanu rezultātiem šo vēlēšanu nedemokrātiskā un prettiesiskā rakstura dēļ. Rezolūcija arī pilnībā noraida politisko vardarbību, ko R. Mugabes režīms izmanto, un pieprasa sankciju piemērošanu pret tiem, kas atbalsta to gan Zimbabvē, gan ārpus tās.

(1) (2) Sk. protokolu.

17. Jautājumu laiks (jautājumi Komisijai)

  Priekšsēdētājs . − Nākamais darba kārtības punkts ir Jautājumu laiks (B6-0168/2008).

Komisijai ir iesniegti šādi jautājumi.

Jautājums Nr. 43, ko iesniedza Georgios Papastamkos (H-0455/08)

Temats: Automobiļu rūpniecības rādītāji attiecībā uz CO2 emisijām

Vai Komisija ir apmierināta ar Eiropas automobiļu rūpniecības pašreiz sasniegtajiem rādītājiem oglekļa dioksīda emisiju samazināšanā un degvielas patēriņā? Vai tā uzskata, ka iniciatīva pārskatīt direktīvu par patērētājam pieejamu informāciju par degvielas ekonomiju un CO2 emisijām attiecībā uz automašīnām (1999/94/EK⁽¹⁾) nozīmē Kopienas automašīnu ražošanā esošās regulatīvās pamatnostādnes neefektivitātes atzīšanu?

  Stavros Dimas, Komisijas loceklis. − (EL) Priekšsēdētāja kungs, jautājums ir par to, vai Komisija uzskata, ka oglekļa dioksīda emisiju samazinājums Eiropas automobiļu rūpniecībā ir bijis apmierinošs.

Atbilde ir „nē”, un tas ir iemesls, kāpēc mēs esam ierosinājuši obligātu samazinājumu līdz 2012. gadam.

Jautājuma otra daļa ir, vai iniciatīva pārskatīt direktīvu par automašīnu marķēšanu nozīmē to, ka tiek atzīta Kopienas pastāvošās regulatīvās pamatnostādnes neefektivitāte automašīnu ražošanā. Atbilde ir „jā”, un tas ir iemesls, kāpēc mēs ierosinām šo pārskatīšanu.

Es varētu aprobežoties ar šīm divām vienkāršajām atbildēm, bet es vēlos paskaidrot mazliet vairāk.

Mēs esam ierosinājuši 120 g obligāto maksimālo robežu oglekļa dioksīda emisijām līdz 2012. gadam, kā tas ir noteikts stratēģijā par oglekļa dioksīdu un automašīnām. Tas tiks panākts ar uzlabojumiem automašīnu motoru tehnoloģijā, kas šo skaitli samazinās līdz 130 g/km un papildus ar citām tehnoloģijām līdz 120 g/km.

Man jāpiemin, ka bija brīvprātīga vienošanās starp automašīnu ražotājiem un Eiropas, kā ari Japānas un Korejas automobiļu ražošanu par automašīnām, kas neradītu vairāk kā 140 g CO2/km līdz 2008. gadam. Diemžēl šis mērķis netika sasniegts: 2006. gadā emisijas bija 160 g, bet 2007. gadā tās bija 159 g saskaņā ar jaunākajiem datiem. Uzlabojums par vienu gramu, protams, ir tālu no apmierinoša.

Mēs ceram, ka koplēmuma procedūrā Parlaments un Padome apstiprinās Komisijas priekšlikumu, un tādējādi mums būs automašīnas, kas patērē mazāk enerģijas, mazāk degvielas un izdala mazāk oglekļa dioksīda. Patērējot mazāk enerģijas un mazāk degvielas, patērētāji daudz ietaupīs, īpaši pie pašreizējām degvielas cenām.

Attiecībā uz marķējumu un patērētājiem sniegto informāciju līdz gada beigām mums būs priekšlikums par to, kā ir jāsniedz patērētājam būtiska informācija.

Man ir jāpiemin, ka Eiropas Parlaments ir pieņēmis rezolūciju šajā jautājumā. Daži tās punkti ir augstākā mērā pozitīvi, bet ir citi, kuriem es nevaru piekrist: piemēram, ka mums attiecībā uz automašīnām ir jāseko tabakas reklāmas piemēram. Tie ir divi dažādi gadījumi, un tāpēc mēs nesekosim piemēram, kad reklāmās ir rezervēta obligāta daļa informācijai.

Ir citi veidi, kā informēt patērētājus, ņemot vērā, ka tad, kad viņi pērk automašīnu, viņi dodas uz pārdošanas vietu un viņiem tiek sniegta informācija par oglekļa dioksīda emisijām, kā arī par degvielas patēriņu tur atrodamās brošūrās un zīmēs.

  Georgios Papastamkos (PPE-DE). - (EL) Priekšsēdētāja kungs, komisār, G8 valstis ierosina 50 % oglekļa dioksīda emisiju samazinājumu līdz 2050. gadam. Tomēr šķiet, ka augsti attīstītas un straujas attīstības valstis (proti, Ķīna, Indija, Brazīlija, Meksika un Dienvidāfrika) nereaģē uz šo priekšlikumu.

Vai jūs domājat, ka šī nostāja ietekmēs sarunas par laikposmu pēc Kioto Protokola darbības beigām? Kādas ir perspektīvas izšķirošajām sarunām par laikposmu pēc Kioto Protokola darbības beigām, sekojot šim G8 priekšlikumam?

  Stavros Dimas, Komisijas loceklis. − (EL) G. Papastamkos uzdotais jautājums, protams, nekādi nav saistīts ar pirmo jautājumu, ko mēs apspriedām saistībā ar automašīnām, bet tas tomēr ir ļoti svarīgs un savlaicīgs, ņemot vērā notiekošās debates un G8 sanāksmēs pieņemtos lēmumus vakar un šodien.

Tas ir ļoti pozitīvs solis, ka G8, kurā ietilpst astoņas pasaules ekonomikas lielvalstis, ir vienojusies samazināt oglekļa dioksīda emisijas par 50 % līdz 2050. gadam. Protams, kā es jau esmu teicis iepriekš, tas ir tikai pussolis, jo nevienojās par vidējā termiņa mērķiem līdz 2020. gadam, kas būtu nepieciešams starptautiskam nolīgumam, lai efektīvi cīnītos pret klimata izmaiņām.

Es uzskatu, ka jautājums par pārējām lielajām valstīm, par lielajām ekonomiskas attīstības valstīm, tādām kā Ķīna un Indija, arī ir ticis risināts un par to ir debatēts; protams, efektīvs klimata izmaiņu risinājums prasa, lai šīs valstis piedalītos, piemēram, ar pasākumiem oglekļa dioksīda emisiju pieauguma tempa samazināšanā vienmēr saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas principu par kopēju, bet diferencētu atbildību.

Es uzskatu, ka panāks vienošanos gan par ilgtermiņa mērķi, kur ir vispārīgs konsenss, gan par vidēja termiņa mērķiem, ņemot vērā, ka šīs vienošanās ir būtiskas, lai panāktu vēlamo rezultātu 2009. gadā Kopenhāgenā.

  Reinhard Rack (PPE-DE). - (DE) Komisār, es gribu atgriezties pie automobiļiem. Laikā, kad šis 120 g mērķis tika noteikts, bija vairāki jautājumi par to, cik lielā mērā šie 120 g ir uzskatāmi par vidēju rādītāju attiecībā uz visu nozari un attiecībā uz līdzīgiem mērījumiem.

Vai šie jautājumi ir atrisināti vai arī mēs varam sagaidīt to savlaicīgu atrisināšanu, lai nozare patiešām spētu reaģēt, ja tai tas būs jādara, īsajos atvēlētā laika posmos?

  Paul Rübig (PPE-DE). - (DE) Man interesē zināt, vai nebūtu vērts piedāvāt stimulus vecu automašīnu izņemšanai no tirgus, jo tām ir visaugstākais patēriņš un visaugstākais CO2 emisiju līmenis. Vai jūs varētu šeit apskatīt stimulu sistēmu?

  Stavros Dimas, Komisijas loceklis. − Ļoti interesanti, ka fiskāli stimuli tika uzsvērti G8 secinājumos. Eiropas Savienībā fiskāliem stimuliem varētu būt liela nozīme, lai veicinātu tīrāku automašīnu pirkšanu. Dažas valstis ievieš šādus pasākumus — Francija ir svaigs piemērs, un šķiet, ka tas ir bijis veiksmīgāks nekā gaidīts.

Mēs esam pozitīvi noskaņoti attiecībā uz to, vai nozare spēs sasniegt 120 g mērķi līdz 2012. gadam. Ir jāpasvītro, ka nozarei šis mērķis bija zināms kopš 1995. gada, un viņi bija brīvprātīgi vienojušies sasniegt 140 g uz kilometru 2008. gadā. Katrā gadījumā saskaņā ar mūsu ietekmes novērtējumu un izmaksu aplēsēm, ko nozare mums ir devusi, viņi spēs to panākt laikā.

Ļoti svarīgs un interesants pētījums B. King ziņojums (The King report), kas veikts Apvienotās Karalistes Transporta ministrijas uzdevumā, skaidri parāda, ka tehnoloģiski un ekonomiski ir iespējams šo mērķi sasniegt 2012. gadā. Protams, nozares bažas un katras konkrētās automobiļu rūpnīcas īpašās problēmas ir jāņem vērā. Katrā gadījumā jums, Eiropas Parlamentam un Padomei, ir jāpanāk risinājumi, kas sasniegs gan mūsu vides mērķi, gan arī nodrošinās konkurētspēju Eiropas automobiļu rūpniecībai. Mēs domājam, ka šis priekšlikums dos stimulus automobiļu rūpniecībai un tā iegūs pirmā gājēja priekšrocības, un arī ka Eiropas patērētāji ietaupīs sakarā ar mazākiem tēriņiem enerģijai, īpaši pie šodienas ļoti augstajām naftas cenām.

  Priekšsēdētājs . −

Jautājums Nr. 44, ko iesniedza Johan Van Hecke (H-0470/08)

Temats: Biodegvielu politika

Komisārs iepriekš ir ziņojis, ka Eiropas Savienībai ir jāpārskata savas prioritātes attiecībā uz biodegvielām, ja izrādīsies, ka tām ir nevēlama ietekme uz pārtikas apgādi trūcīgās valstīs. Bet saskaņā ar viņa kolēģi Mariann Fischer Boel biodegvielas politikas ietekme uz pārtikas cenām nav tik nopietna.

Tomēr saskaņā ar ANO īpašo referentu Jean Ziegler masveida biodegvielu ražošana ir noziegums pret cilvēci, ņemot vērā tās ietekmi uz pārtikas cenām pasaulē. Līdzīgā veidā arī PLO apgalvo, ka straujais biodegvielas pieaugums ir būtiski paaugstinājis cenas vairākām graudu kultūrām, tādējādi veicinot pašreizējo pārtikas krīzi.

Saskaņā ar ESAO lauksaimniecību cenas augs vēl vairāk nākamajos gados. Kad komisārei būs skaidrs, vai postoša iedarbība notiek vai nenotiek? Vai Komisija

grasās veikt pētījumu šajā jautājumā, un ja atbilde ir „jā”, kad komisāre varēs iepazīstināt ar novērtējumu?

  Mariann Fischer Boel, Komisijas locekle. − Eiropas Savienība ir vienojusies par mērķi sasniegt 10 % atjaunojamās degvielas transporta nozarē, un šie 10 % ir jāsasniedz līdz 2020. gadam. Es domāju, ka ir svarīgi, lai mēs saucam to par „atjaunojamo”, jo tā nav tikai biodegviela — tā nav tikai etanols un biodīzeļdegviela. Tās varētu būt arī elektriskas automašīnas, tādēļ mums ir jāievēro šī atšķirība.

Es domāju, ka mums ir jāsaka, ka, ņemot vērā ilgo sagatavošanas laiku, ir maz ticams, ka tam varētu būt bijusi ietekme uz cenu līmeni, ko mēs pieredzam šodien. Pēc mūsu aprēķiniem līdz 2020. gadam tas varētu nozīmēt cenu pieaugumu labībai par 3 līdz 6 %, rapša sēklām par aptuveni 8 – 10 % un saulpuķu sēklām 15 % salīdzinājumā ar 2006. gada cenām, pieņemot, ka 30 % nāks no otrās paaudzes biodegvielām.

Es domāju, ka es varu saskatīt dažu Parlamenta deputātu vidū nelielu vilcināšanos. Viens no godājamajiem deputātiem, šķiet, nepiekrīt, bet es domāju, ka jums ir jāņem vērā, ka diezgan liela daļa no pašreizējā pārtikas cenu pieauguma rodas no augstajām naftas cenām. Mēs esam redzējuši daudzus ESAO aprēķinus un ietekmes vērtējumus, un jaunākais skaidri rāda, ka naftas cenas vērtējuma līmenis EUR 130 par barelu nozīmē labības cenu pieaugumu par 9 līdz 13 %. Tādējādi tas ir saistīts ar naftas cenas pieaugumu un nevis ar diskusiju par atjaunojamo enerģiju.

Es domāju, ka ir arī skaidrs, ka ietekmi ierobežos pieaugošais otrās paaudzes degvielu izmantojums, ko mēs, cerams, piedzīvosim un ko veicina mūsu politika.

Otrās paaudzes degvielas tiek ražotas no citām izejvielām, kas nav pārtikas kultūras, un var nākt ne tikai no īpaši radītām enerģijas graudu kultūrām, bet arī no tādiem avotiem kā pārstrādāta augu eļļa, dzīvnieku tauki, meža apstrādes blakus produkti, mežsaimniecības atkritumi un tādi cietie atkritumi kā zālaugi.

Komisijas priekšlikumā, kas tika iesniegts šī gada 23. janvārī par direktīvu enerģijas izmantošanas veicināšanai no atjaunojamiem avotiem, Komisija ierosināja, ka tā pārraudzīs, cita starpā, preču cenu izmaiņas, kas saistītas ar pozitīvām un negatīvām ietekmēm uz pārtikas drošību.

Turklāt Komisija ierosina ziņot reizi divos gados par, cita starpā, mūsu Eiropas biodegvielas politikas ietekmi uz pārtikas vielu pieejamību valstīs eksportētājās, cilvēku spēju atļauties šīs pārtikas vielas iegādāties jaunattīstības valstīs un plašākiem attīstības jautājumiem.

Komisija ir izklāstījusi savus uzskatus par neseno pārtikas cenu pieaugumu nesenā paziņojumā „Pārtikas cenu paaugstināšanās problēmas risināšana: norādījumi par ES rīcību”.

Tā, ņemot vērā pašreizējo cenu tendenču nestabilitāti un sarežģītību, Komisija cieši pārraudzīs cenu attīstību Eiropas Savienībā un starptautiski un ziņos gada beigās par stāvokļa izmaiņām.

Kā teikts paziņojumā, lai gan pieprasījumu pēc lauksaimniecības precēm ir ietekmējis arī biodegvielas tirgus, Komisijas analīzes norāda, ka pašreizējā Eiropas biodegvielas ražošana maz ietekmē pašreizējās globālās pārtikas cenas.

  Johan Van Hecke (ALDE). - (NL) Paldies komisārei par viņas atbildi. Pirms pusotra gada biodegvielas vēl bija brīnumlīdzeklis cīņā pret globālo sasilšanu. Tagad sākas to nomelnošana, un es ievēroju, ka Komisija atbalsta enerģētikas ministru kraso pagriezienu uz pretējo pusi pagājušajā nedēļā — lai gan nav šaubu, ka tā to noliegs.

Mans jautājums ir — komisāre ir bombardējusi te mūs ar skaitļiem — vai Komisija piekrīt Pasaules Bankas pētījumam, kas apgalvo, ka 75 % biodegvielu ir atbildīgi par 75 % pārtikas cenu pieaugumu visā pasaulē. PLO nonāk pie līdzīgiem secinājumiem, un ANO īpašais referents J. Ziegler raksturo milzīgo biodegvielu ražošanu kā noziegumu pret cilvēci.

Vai M. Fischer Boel ir vienās domās ar Pasaules Banku, PLO un ANO?

  Mariann Fischer Boel, Komisijas locekle. − Vispirms es domāju, mēs varam redzēt, ka atjaunojamā enerģija un biodegviela nesen ir tikusi nepelnīti vainota par pieaugušajām cenām lauksaimniecības preču nozarē. Ir skaidrs, ka šim pieaugumam ir dažādi iemesli. Nelabvēlīgajiem laika apstākļiem, ko mēs esam pieredzējuši pasaules daļās, ir bijusi ļoti spēcīga ietekme — gandrīz četrreiz lielāka ietekme nekā biodegvielām.

Otrkārt, mēs esam pieredzējuši milzīgu pieprasījumu no Āzijas. Ķīnā un Indijā sāk ēst gaļu, kas nozīmē, ka viņiem ir jāimportē daudz vairāk graudaugu kultūru, nekā viņi mēdza darīt.

Treškārt, spekulācija: investori izņem savu naudu no investīcijām lauksaimniecības precēs un iegulda to zeltā un sudrabā. Tas ir acīmredzami.

Dažas valstis ir aizvērušas robežas lauksaimniecības preču eksportam, un arī tas ir devis ieguldījumu. Skatoties uz Amerikas Savienotajām Valstīm, tas, ka amerikāņi tagad ir ieviesuši ļoti vispusīgu kukurūzas izmantošanu bioetanolam, ir atstājis ietekmi uz kukurūzas nozari. Protams, tam ir ietekme uz kukurūzas cenu pasaules tirgū. Bet Eiropā mēs izmantojam mazāk nekā 1 % no mūsu ražošanas apjoma atjaunojamajai enerģijai, un tas nevar ietekmēt cenas līmeni, kādu mēs to redzam.

Svarīgi ir tas, ka mēs ražojam šo atjaunojamo enerģiju ilgtspējīgā veidā un ka mēs piemērojam noteiktus kritērijus dažādu atjaunojamo enerģiju tipiem. Mēs esam skaidri teikuši, ka CO2 emisiju samazinājums vismaz par 35 % ir obligāts, un mēs būtu gatavi iet tālāk. Piemēram, 50 % ir minēti kā skaitlis, kas jāievieš līdz 2015. gadam.

Attiecībā uz godājamā deputāta jautājumu par Pasaules Bankas pētījumu man ir jāsaka vispirms, ka tas vēl nav ticis publicēts. Ir pieejama pirātiska kopija. Tāpēc ir grūti Pasaules Bankai komentēt kaut ko, kas vēl nav bijis publicēts. Bet man ir jāsaka, ka personīgi es gribētu sagaidīt no Pasaules Bankas apņēmību un apstiprinājumu, ka viņi grasās parakstīties zem 75 %. Es neuzskatu, ka 75 % ir skaitlis, ko var aizstāvēt. Tas pat nav par graudaugu cenām, bet par pārtikas cenām. Kad jūs zināt, ka dažreiz uz pārtiku — maizi, piemēram, — tikai līdz 10 % no maizes vērtības un ne vairāk var sasaistīt ar kviešiem, es vienkārši nevaru iedomāties, kā šis skaitlis 75 % var būt pareizs.

Es būtu ļoti priecīga atgriezties Eiropas Parlamentā, lai apspriestu tad, kad šis ziņojums būs publiski pieejams un mums būs stingrs pamats diskusijai, nevis tikai baumas, kas parādījušās vienā vienīgā laikrakstā, kad notika informācijas noplūde.

  Jim Allister (NI). - Komisāre, es apbrīnoju jūsu neatlaidību, ar kādu jūs turaties pie domas par biodegvielu zemo ietekmi uz pārtikas cenām, bet man patiešām interesē, cik ilgi jūs varēsiet to saglabāt. Kā jau jums ir ticis norādīts, jūs neko daudz neaizejat prom no citiem ekspertiem visā pasaulē. Jūs esat dzirdējusi par PLO un, šķiet, Pasaules Banku.

Jūs atkārtoti uzsverat, ka mēs ieguldām tikai 1 % savas ražošanas biodegvielās. Tas var būt, bet mēs Eiropā esam tik ļoti atkarīgi no barības vielu importa no Amerikas — un tieši te rodas ietekme uz pārtikas cenām. Ir prasība gatavoties tam un doties tik ātri, cik mēs varam, otrās paaudzes un pat trešās paaudzes virzienā, kur Komisijai būtu intensīvi jāpievērš sava uzmanība.

  Glyn Ford (PSE). - Man šķiet, ka, ja strīdā tiek apskatīts sagatavošanas laiks, tad naftas cenas ir brīvas un netiek uzskatītas par preču cenu pieaugšanas cēloni vairāk nekā biodegvielas, bet vai komisāre rosinās Pasaules Banku publicēt rezultātu? Vai viņa rakstīs viņiem un norādīs, ka mēs gribētu redzēt šo ziņojumu publicētu, tā lai mēs visi varam debatēt par tās argumentāciju? Vai Komisija nejūt, ka uz šī pamata mums vajadzētu šajā laikā rosināt moratoriju par visiem jaunajiem biodegvielu produktiem, kuri pilnībā nebalstās uz neēdamiem pārtikas un pārtikas rūpniecības blakus produktu pārstrādi?

  Mariann Fischer Boel, Komisijas locekle. − Vispirms, atbildot J. Allister, kad mēs runājam par Eiropas Savienības atkarību no barības vielām, jums ir pilnīga taisnība, mēs esam atkarīgi, sevišķi no sojas pupu importa. Tieši tāpēc mums notiek diskusijas par to, vai ir iespējams atrast risinājumu ĢMO jautājumā, lai pazeminātu cenu importētajām sojas pupām. Tās noteikti ir vislielākā un vissvarīgākā kultūra mūsu cūkgaļas ražošanai.

Es biju cerējusi, ka spēšu pārliecināt godājamos deputātus, ka mēs patiesībā darām diezgan daudz, lai virzītu uz priekšu un ieguldītu otrās paaudzes biodegvielās, jo es piekrītu jums visiem, ka pirmās paaudzes biodegviela nav ilgtermiņa risinājums. Bet mums ir vajadzīga pirmā paaudze kā pakāpiens otrajai paaudzei. Ja mēs tagad sūtām skaidru vēsti, ka mēs vairs neturēsimies pie sava mērķa par 10 %, es varu garantēt, ka visi ieguldījumi Eiropas Savienībā izzudīs un pārcelsies uz Dienvidameriku, un mēs būsim atkarīgi no visas mūsu biodegvielas importa no Brazīlijas, kas to ražos no cukurniedrēm. Tad mūsu neatkarība — kā mēs to gribētu redzēt — būtu daudz grūtāk panākama.

Attiecībā uz vēl nepublicēto Pasaules Bankas ziņojumu — es pieņemu, ka mēs piekrītam, ka tas nav publicēts, tas ir nopludināts — nejaušas sakritības dēļ tajā rītā, kad mēs saņēmām preses ziņojumu par 75 %, Pasaules Bankas galvenais ekonomists sēdēja manā birojā, un viņš nevarēja apstiprināt 75 %.

Tāpēc es esmu pārliecināta, ka mēs atgriezīsimies pie šī jautājuma, un man būtu liels prieks, kā es teicu iepriekš, apspriest to, pamatojoties uz publicēta ziņojuma stingrā pamata.

  Priekšsēdētājs . −

Jautājums Nr. 45, ko iesniedza Paulo Casaca (H-0479/08)

Temats: Nāves soda izpilde uzbrucējam Apvienoto Nāciju Organizācijai

Saskaņā ar elektroniskā informatīvā biļetena eNewsletter Hands off Cain 6. jūnija Nr. 107 Apvienoto Nāciju Organizācijas īpašais referents par tiesnešu un advokātu neatkarību Leandro Despouy ir vēlreiz apstiprinājis ANO pārliecību, ka Irākas iestāžu izpildītais nāves sods Awraz Abdel Aziz Mahmoud Sa’eed par uzbrukumu ANO galvenajai mītnei Bagdādē 2003. gada augustā — kura laikā tika nogalināts arī ANO īpašais pārstāvis Irākā — neļāva starptautiskajai sabiedrībai uzzināt, kas bija bijuši īstie nozieguma veicēji.

Ko darīja Komisija, lai paustu ES kategorisko opozīciju nāves sodam?

Kādus pasākumus Komisija ir iecerējusi veikt, lai noskaidrotu iemeslus steigai, ar kādu Awraz Abdel Aziz Mahmoud Sa’eed tika sodīts ar nāvi, par spīti Apvienoto Nāciju Organizācijas nepārprotamajiem lūgumiem, kura pamatoti gribēja atklāt iemeslu, kas bija pamatā uzbrukumam ANO un identificēt tā organizatorus?

  Vladimír Špidla, Komisijas loceklis. − (CS) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, kopā ar dalībvalstīm Eiropas Komisija ir pasaules ievērojamākā dalībniece un donore cīņā pret nāves sodu. Darbošanās šajā jautājumā ir tās ārējās politikas priekšplānā jautājumos par cilvēktiesībām. Eiropas Savienības politikas galvenie principi sakarā ar trešām valstīm attiecībā uz nāves sodu, ko pieņēma 1998. gadā un pārskatīja 2008. gadā, nosaka kritērijus protestu izteikšanai un definē standartus, kas ir jāizmanto. Nāves soda atcelšana ir viens no galvenajām tematiskajām prioritātēm, kad tiek nodrošināta palīdzība, izmantojot Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instrumentu. Kopš 1994. gada Komisija ir finansējusi visā pasaulē aptuveni 30 projektus, kuru kopējā vērtība naudā ir aptuveni EUR 15 miljoni. Komisāre B. Ferrero-Waldner publiskā deklarācijā 2007. gada 10. oktobrī sakarā ar Pasaules Dienu pret nāves sodu un citos gadījumos pēc tam ir paudusi savu kategorisko opozīciju nāves sodam neatkarīgi no tā, vai to patiešām izmanto praksē, vai tas ir noteikts tiesību aktos.

Komisāre zina par notikumu, kas ir šīs Parlamenta deputāta vēstules temats. Irāka ir viena no tām valstīm, kurām Eiropas Komisija bieži sūta protestus par nāves soda izmantošanu. Šajā konkrētajā gadījumā protests tika sūtīts 2007. gada jūnijā. Gan Eiropas Savienība, gan Komisija ir atkārtoti aicinājusi Irākas valdību un Irākas Augstāko tiesu atcelt nāves soda izmantošanu un mīkstināt visus nāves sodus, kas ir piespriesti, bet vēl nav izpildīti. Turklāt tās ir aicinājušas Irākas valdību nekavējoties ieviest moratoriju visiem nāves sodiem. Nav nepieciešams teikt, ka sakarā ar bumbas sprādzienu ANO mītnē 2003. gada 19. augustā šāds moratorijs būtu ļāvis pakļaut detalizētas nopratināšanas jautājumu krustugunīm visas personas, kuras varētu sniegt iespējamu liecību, kas nepieciešama, lai nodrošinātu, ka neviens šī uzbrukuma vaininieks nepaliek nesodīts. Patiešām Komisija ir satraukta par steigu, kādā šis gadījums tika kārtots. Mūsu galvenais mērķis tomēr ir aizstāvēt nāves soda atcelšanu vispār. Komisija turpina cieši sadarboties ar Eiropas Savienības dalībvalstīm centienos paust mūsu nostāju un neapmierinātību ar Irākas pusi.

  Paulo Casaca (PSE). - (PT) Jautājums, kas te ir izvirzīts, tomēr ir par to, ka Irākas valdība novērsa Sérgio Vieira de Melo slepkavības izmeklēšanu tieši tādā pašā veidā, kā tas tika darīts citos gadījumos. Manās rokās man ir nesen publicēta žurnāla kopija, kurā redzams Zenaib Ahmed. Es esmu ielūdzis šo personu ierasties Eiropas Parlamentā, lai runātu par masveida sodīšanu ar nāvi Irākas slimnīcās, kas notiek tīri uz etniskā pamata.

Šī stāvokļa sakarā, kas ir vēl daudz sliktāks nekā stāvoklis Balkānu rietumos, es gribu zināt, kad starptautiskā sabiedrība un Eiropas Komisija grasās pieprasīt starptautisku tribunālu, lai izmeklētu un tiesātu desmitiem vai simtiem tūkstošu cilvēku nogalināšanu Irākā.

  Vladimír Špidla . − (CS) P. Casaca, protams, Eiropas Komisija un Eiropas Savienība vispār izzina visas iespējas, kas mums ir pieejamas, lai mēs varam stiprināt savas spējas pakāpeniski ierobežot un likvidēt nāves soda izmantošanu, sevišķi tajās teritorijās, kur to piemēro visbiežāk, un te, protams, ietilpst arī Irāka.

  Priekšsēdētājs . −

Jautājums Nr. 46, ko iesniedza Claude Moraes (H-0427/08)

Temats: Horizontāla pretdiskriminācijas direktīva

Eiropas Komisija paziņoja, ka vēl šajā pavasarī tiks uzsākta jaunā horizontālā direktīva, kas aizliedz diskrimināciju.

Kāda ir jaunākā attīstība sakarā ar direktīvas darbības lauku? Vai būs tālejoša pretdiskriminācijas direktīva, kas aptver VISUS Amsterdamas līguma 13. panta atlikušos aspektus — proti, vecumu, invaliditāti, reliģisko pārliecību vai ticību un seksuālo orientāciju, kā to ir atbalstījis Eiropas Parlamenta vairākums?

Ja tā nebūs, vai Eiropas Komisija varētu nosaukt iemeslus un īsi raksturot savu konkrētās rīcības plānu nākamajiem mēnešiem?

  Vladimír Špidla, Komisijas loceklis. − (CS) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, pagājušajā nedēļā Komisija pieņēma priekšlikumu direktīvai, ar kuru paredz noteikumus aizsardzībai pret diskrimināciju vecuma, invaliditātes, seksuālās orientācijas un reliģiskās pārliecības vai ticības dēļ ārpus darbavietas. Diskriminācija šo aspektu dēļ darbā un profesijā ir jau apskatīta Direktīvā 2000/78/EK. Tādējādi mēs esam izpildījuši saistības, kuras mēs uzņēmāmies jūsu priekšā, kad sākās mūsu amata pienākumu pildīšanas termiņš. Mēs esam atbildējuši uz jūsu atkārtotajiem aicinājumiem pēc šāda priekšlikuma, kas pēdējoreiz tika izteikts maija pirmajā sesijā. Šis direktīvas priekšlikums pamatojas uz principiem, ko dalībvalstis jau ir pieņēmušas esošajās direktīvās. Piemēram, tajā ietilpst noteikumi, kas nodrošina aizsardzību diskriminācijas upuriem un pievēršas mocīšanai un pakļaušanai, kā arī noteikumi attiecībā uz vienlīdzības nodrošināšanas iestādēm. Kā es teicu iepriekš, priekšlikums direktīvai nodrošina aizsardzību pret diskrimināciju četru galveno diskriminācijas pamatu dēļ, bet vienādas nozīmes piešķiršana visiem četriem nenozīmē, ka noteikumi attiecībā uz šiem visiem diskriminācijas tipiem ir vienādi.

Tāpēc priekšlikums par direktīvu ņem vērā katra diskriminācijas pamata īpatnības, lai direktīva ir pēc iespējas efektīvāka. Tā īpaši ļauj ņemt vērā vecumu atkarībā no konteksta un aplūkot vecuma un invaliditātes jautājumu apdrošināšanas un banku nozarē, ja tas ir pienācīgi un saprātīgi, un es uzsveru vārdus „pienācīgi un saprātīgi”. Tas nekad nedrīkst nozīmēt vecāku personu vai personu ar invaliditāti tīšu izslēgšanu no šīm nozarēm. Invaliditātes gadījumā vienlīdzīgas attieksmes princips ir pozitīva apņemšanās nodrošināt vispārēju pieejamību personām ar invaliditāti un pienācīgu pielāgojumu veikšanu individuālos gadījumos. Šādi pasākumi nerada nesamērīgu slogu. Direktīvas priekšlikums skaidri nosaka, ka ir jāņem vērā organizācijas lielums, raksturs un resursi, aptuvenās izmaksas, preču un pakalpojumu dzīves cikls un iespējamie labumi, ko dod piekļuve personām ar invaliditāti. Priekšlikums ir svarīgs solis ceļā uz milzīga baltā plankuma aizpildīšanu pretdiskriminācijas likumdošanā.

Protams, mēs saprotam, ka aizsardzība pret diskrimināciju dzimuma dēļ ārpus darbavietas vēl nav tik spēcīga kā aizsardzība pret diskrimināciju rases dēļ. Iemesls tam ir tas, ka Direktīva 2004/113/EK neattiecas uz izglītības jomu, kā to var saprast no priekšlikuma paskaidrojuma. Mēs domājam, ka būtu pāragri piedāvāt izmaiņas minētajai direktīvai, jo termiņš tās īstenošanai beidzās tikai nesen. Tomēr, kad mēs gatavosim īstenošanas ziņojumu 2010. gadā, mēs varam ierosināt izmaiņas direktīvā, ja nepieciešams.

  Claude Moraes (PSE). Komisār, šis ir piemērs jautājumam, kas iesniegts pirms dažām nedēļām un laimīgi saņēmis pozitīvu atbildi 1. jūlijā ar jūsu paziņojumu. Es domāju, ka jums personīgi pienākas atzinība par šīs lietas aizstāvēšanu Komisijā un par ieklausīšanos Eiropas Parlamenta balsojumā.

Ļaujiet man tikai lūgt jūs un Komisiju uzturēt modrību, lai ne uz kāda pamata netiek meklētas atkāpes un atvieglojumi vienlīdzīgas attieksmes principam: tie ir jāmeklē, pamatojoties uz nepieciešamību un patiesiem subsidiaritātes principiem, jo mums ir transponēta Nodarbinātības direktīva un Rasu vienlīdzības direktīva, kuras nebija pilnīgas, un mums ir jānodrošina, lai šī labā pakete kļūst par likumu dalībvalstīs.

  Vladimír Špidla . − (CS) Ir acīmredzams, ka šāda direktīva, kas ir tālejoša un aizsargā Eiropas Savienības pamatvērtības, bieži tiek skaidrota atšķirīgi un tiek bieži pakļauta dažādu iemeslu dēļ spiedienam, lai tās efektivitāti ierobežotu. Pilnībā apzinādamās to, Komisija sagatavoja šo sarežģīto priekšlikumu, kuru mēs, protams, esam gatavi aizstāvēt turpmākajās stadijās pret ikvienu nepamatotu izaicinājumu.

  Syed Kamall (PPE-DE). - Vai es varētu lūgt komisāru komentēt britu laikrakstu ziņojumus? Izrādās, kā ziņots presē, pretdiskriminācijas tiesību akti pašlaik neattiecas uz strādniekiem, kas ir vecāki par pensionēšanās vecumu, un cilvēki pensionēšanās vecumā vai virs tā tiek tiesiskā veidā atlaisti. Vai komisārs plāno nodarboties ar britu valdības diskrimināciju pret vecākiem strādniekiem?

  Vladimír Špidla . − (CS) Vispār direktīva, kas aizsargā cilvēkus, kur