Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Debates
Ceturtdiena, 2008. gada 10. jūlijs - Strasbūra Publikācija "Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī"

8. Iepazīstināšana ar Francijas prezidentūras pasākumu plānu (debates)
PV
MPphoto
 
 

  Priekšsēdētājs. - Nākamais jautājums ir Padomes paziņojums par Francijas prezidentūras programmu.

Prezident Sarkozy, atļaujiet man jūs sveikt Eiropas Parlamentā kā Padomes priekšsēdētāju.

(Aplausi)

Es zinu, ka šodien esat pie mums ieradies pēc gara ceļa no Japānas. Esiet sveicināts Eiropas Parlamentā, Padomes priekšsēdētāja kungs!

(Aplausi)

 
  
  

Es vēlētos sveikt arī Eiropas Komisijas priekšsēdētāju José Manuel Durão Barroso, kurš, tāpat kā Eiropadomes priekšsēdētājs, nupat ir atgriezies no Japānas. Tas bijis nogurdinošs brauciens, tāpēc nekādas citas ievada piezīmes es vairs neizteikšu.

 
  
  

Padomes priekšsēdētāja kungs, ja esat gatavs, es gribētu jūs aicināt uzstāties Eiropas Parlamenta priekšā.

 
  
MPphoto
 
 

  Nicolas Sarkozy, Padomes priekšsēdētājs. – (FR) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi! Esmu ļoti pagodināts uzrunāt jūsu asambleju Eiropai tik izšķirošā brīdī. Es labi apzinos, ka uz mums visiem gulstas ļoti liela atbildība. Neapšaubāmi, man kā Padomes priekšsēdētājam ir liela atbildība, taču tāda pati atbildība ir visiem, kas atbalsta Eiropu.

Kā mums izvest Eiropu no krīzes, kurā tā nonākusi? Kā mums to pasargāt no sastinguma? Kā mums pārvarēt nevienprātību un likt tai kalpot kopīgajiem Eiropas ideāliem? Šobrīd mēs atrodamies pašā Eiropas demokrātijas viducī. Ikvienam no jums, lai izpelnītos godu atrasties šai Parlamentā, bija jāgūst savu tautiešu atbalsts. Šeit ir gan kreisie, gan centriskie, gan labējie, šeit ir 27 valstu ievēlēti pārstāvji. Taču šodien mūsu domstarpībām jāpārvēršas par spēku, kas palīdzētu atspirgt Eiropas Savienībai.

Šīs domstarpības mums jāpadara par izdevību, par iespēju pārliecināt Eiropas pilsoņus, kas patlaban ir nobažījušies. Mums ir jāsaglabā demokrātijas dzīvotspēja, un tas nozīmē iesaistīšanos diskusijās, vienlaikus radot priekšstatu par tādu Eiropu, kas nesamierinās ar sastingumu. Ir jāiesaistās ikvienam Eiropas ģimenes loceklim no visām 27 dalībvalstīm neviens nedrīkst palikt ārpusē. Tikai daži mēneši mūs šķir no datuma, kas Eiropas Parlamentam ir būtisks. Ir skaidrs, ka tas jāapzinās ikvienam. Tajā pašā laikā mums šodien ir jāparāda, ka Eiropa darbojas ikviena cilvēka labā.

Esmu pieredzējis arī vieglākus laikus nekā tie, kas tagad pienākuši Eiropai. Ja drīkstu izteikties vaļsirdīgi, kā Padomes priekšsēdētājs es zinu, ka man jārunā visu vārdā, man jāņem vērā visi jūtīgie aspekti un vienlaikus jārod pareizās atbildes.

Pirmais secinājums mums ir institucionāla problēma. Valstu un valdību vadītāji ir centušies panākt kompromisu ar Lisabonas līguma palīdzību. Neviens nav teicis, ka Lisabonas līgums būtu atrisinājis visas mūsu problēmas, tomēr tas bija un joprojām ir kompromisa risinājums, kas pieņemams ikvienam. Kā Francijas Republikas prezidentam man nācās uzņemties savu daļu atbildības. Francija 2005. gadā nobalsoja pret, un šis „pret” sagādāja problēmas Francijai. Dāmas un kungi! Mums risināmi ļoti smagi un sarežģīti jautājumi; centīsimies ikvienam radīt pamatotu pārliecību, ka šai darbā mūs nevada aprēķins vai slēpti motīvi. Cilvēki to no mums gaida.

(Aplausi)

Pirms vēlēšanām es franču tautai piedāvāju ratificēt Lisabonas līgumu parlamentā. Pirms vēlēšanām es teicu, ka es nerīkotu referendumu Francijā. Tas, ka es to pateicu Francijas iedzīvotājiem, bija pilnīgi demokrātiski; šo izvēli es izdarīju trīs dienas pirms vēlēšanām un tai būtu varējusi būt ļoti liela nozīme. Šo izvēli es nenožēloju. Es patiesi ticu, ka institucionālie jautājumi, Eiropas funkcionēšanas veids, ir kas tāds, kas izlemjams parlamenta deputātiem, nevis referendumā. Tā ir mana politiskā izvēle (aplausi) un šo politisko izvēli es izdarīju pirms vēlēšanām savā valstī. Tāpēc šī izvēle ir pilnībā demokrātiska.

Šobrīd mūsu problēma ir Īrijas noraidošais balsojums. Ir skaidrs, ka ne jau francūzim izteikt vērtējumu par šādu rezultātu, ņemot vērā iepriekšējos Nīderlandes un Francijas noraidošos balsojumus. Tāpēc 21. jūlijā es pirmo reizi Padomes priekšsēdētāja statusā došos uz Īriju, lai uzklausītu, lai dalītos domās un lai meklētu risinājumu. Oktobrī vai decembrī Francijas prezidentūra nāks klajā ar metodi un, cerams, risinājumu, kas būs saskaņots ar Īrijas valdību.

Problēma ir šāda mums nevajadzētu steidzināt mūsu īru draugus, bet vienlaikus mums ir jātiek skaidrībā par to, ar kādiem nosacījumiem un ar kādu līgumu rīkot 2009. gada Eiropas vēlēšanas. Mums vēl ir laiks, taču tā nav pārlieku daudz. Mūsu līdzpilsoņi ir pelnījuši zināt, uz kādiem pamatiem mēs rīkosim Eiropas vēlēšanas. Pamats būs vai nu Lisabonas līgums, vai Nicas līgums. Nebūs jaunas institucionālas konferences. Nebūs jauna līguma. Būs vai nu Lisabona, vai Nica.

Pilnīgas skaidrības labad piebildīšu, tas ir mans viedoklis, bet ne jau tikai tāpēc vien tā ir patiesība , ka esmu viens no tiem, kas vienmēr ir atbalstījuši Eiropas paplašināšanos. Paplašināšanās 2004. gadā bija veiksmīga. Ģimene atkal ir kopā to nedrīkst aizmirst. Tomēr esmu arī viens no tiem, kas vienmēr ir vēlējušies, kaut mēs būtu bijuši tālredzīgāki un pirms paplašināšanās būtu pielāgojuši savu iestāžu sistēmu. Tā bija kļūda, un tagad mēs par to maksājam. Drosmīgāk būtu bijis pārveidot iestāžu sistēmu pirms paplašināšanās.

Es gribu, lai šī lieta būtu pilnīgi skaidra. Protams, es nenožēloju paplašināšanos. Ģimenei ir jābūt vienotai. Tomēr esmu nelokāmi pārliecināts, priekšsēdētāj Pöttering, ka šīs kļūdas mēs nedrīkstam pieļaut vēlreiz. Ja mēs paliekam pie Nicas, tad tā būs 27 valstu Eiropa. Ja mēs vēlamies paplašināšanos un es to vēlos , tad pirms paplašināšanās mums vajag jaunu iestāžu sistēmu. Kurš gan būtu domājis, ka Eiropas Savienība ar tās 27 dalībvalstīm nespēs pārkārtot pati savu iestāžu sistēmu un ka tai nebūs citu prioritāšu kā vien nemitīgi paplašināties! Tas ir jāpasaka skaidri. Ja mēs vēlamies paplašināšanos un mēs to vēlamies , tad mums ir vajadzīga jauna iestāžu sistēma.

(Aplausi)

Es gribētu piebilst un to es saku Martin Schulz kungam , ka es atbalstu Balkānu iesaistīšanos un ka mūsu horvātu draugi, tāpat kā mūsu serbu draugi, neapšaubāmi ir piederīgi Eiropai. Tomēr pat valstis, kas ir vislabvēlīgāk noskaņotas pret paplašināšanos, nevar vienlaikus teikt: „mēs nevēlamies Lisabonu” un „mēs vēlamies paplašināšanos”. Lisabona ir kopā ar paplašināšanos. Tā nav šantāža, jo Eiropā ar šantāžu nenodarbojas. Tas ir konsekvences, godīguma un loģikas jautājums. Tāpēc attiecībā uz Horvātiju mums ir jāturpina sarunas, taču ikvienam ir jāuzņemas saistības. Ja Eiropai ir jāpaplašinās un tas ir jādara , tad tas ir jādara ar jaunu iestāžu sistēmu.

Vēl kāds aspekts. Šad un tad Eiropas diskusijās esmu dzirdējis ļaudis sakām, ka galu galā dažādu ātrumu Eiropa nav liela bēda. Var pienākt laiks, kad mums diemžēl būs jāsamierinās ar vairāku ātrumu Eiropu, taču tas ir jāatstāj kā pēdējais līdzeklis. Eiropa ir dārgi maksājusi par to, ka bija sadalīta ar kauna mūri. Eiropa ir dārgi maksājusi par diktatūru, kas tika uzspiesta 80 miljoniem eiropiešu. Pārdomāsim to, pirms atstājam kādu aiz muguras.

Briselē apspriežot Lisabonas līgumu, Francija pielika lielas pūles, lai Polijai Lisabonas līgumā tiktu ierādīta tai pienācīgā vieta. Kā lai mēs pasakām 38 miljoniem poļu, ka daudz vieglāk viņiem bija nokratīt diktatūras jūgu, no kura viņi atbrīvojās, pateicoties tādiem dižgariem kā Lehs Valensa un Jānis Pāvils II, nekā palikt brīvā Eiropā? Šajā ģimenē ir 27 radinieki. Nedrīkst pamest nevienu. Mums ir jāuzņem savā lokā visi Eiropas ģimenes locekļi; katrā gadījumā Francijas prezidentūra strādās šajā virzienā.

(Aplausi)

Runājot par citiem jautājumiem, un es ceru, ka tajos mēs varam būt vienisprātis , nevar būt nekā ļaunāka par tādu Eiropu, kas rada sastinguma iespaidu, jo pārdzīvo kārtējo institucionālo drāmu. Šajās briesmīgajās lamatās mēs nedrīkstam iekrist. Mēs noraidām tādu iestāžu sistēmu, kas mūs nolemj sastingumam, taču tajā pašā laikā eiropieši kļūst nepacietīgi, jo uzskata mūs par pārlieku sastingušiem.

Neatkarīgi no institucionālajām problēmām, bet varbūt tieši institucionālo problēmu dēļ, Eiropai ir pienākums rīkoties, nekavējoties rīkoties. Tāds ir signāls, kas, kā uzskata Francijas prezidentūra, mums visiem ir jāsūta Eiropas pilsoņiem. Patlaban mēs risinām institucionālās problēmas, taču mēs neesam nolemti bezdarbībai. Kas ir mūsu prioritātes?

Pirmā parādīt eiropiešiem, ka Eiropa spēj viņus aizsargāt. Es gribētu parunāt par šo vārdu „aizsardzība”. Kopš senseniem laikiem cilvēki ir ievēlējuši vadoņus ar vienu mērķi lai tie viņus aizsargātu. Priekšsēdētāja kungs, Eiropai ir jāspēj aizsargāt, bet bez protekcionisma. Protekcionisms ir ceļš uz nekurieni. Ja eiropiešiem šodien ir pamats uzskatīt, ka tā Eiropa, kas tika radīta viņu aizsargāšanai, aizsardzības vietā drīzāk raisa bažas, tad tas ir reāls solis atpakaļ. Tāpēc mums ir jāparāda saviem pilsoņiem konkrētas jomas, kādās Eiropa viņus aizsargās.

Pirmā no tām ir enerģētikas un klimata pakete. Ja ir kāda joma, kurā mūsu tautas, darbodamās vienatnē, neko nespēs panākt, tad tā ir planētas ekoloģiskā līdzsvara saglabāšana. Kad runa ir par piesārņojumu, CO2 un ozona slāni, valstu robežām nav nekādas nozīmes. Likmes ir augstas; kopš Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (IPCC) ekspertu sanāksmes mums ir skaidrs, ka esam pēdējā paaudze, kuras spēkos ir novērst katastrofu. Pēdējā paaudze! Ja mēs nekavējoties kaut ko nedarīsim, nākamās paaudzes varbūt spēs ierobežot postījuma apmēru, taču nespēs to apturēt.

Ikviena pasaules valsts saka: „Mēs esam gatavi kaut ko darīt, ja citi sāks pirmie.” Turpinoties šādai nostājai, pat mūsu mazbērnu mazbērni nepieredzēs nekādu lēmumu pieņemšanu. Ja mēs, eiropieši, gaidīsim, kamēr citi sāks rīkoties, mums var nākties gaidīt ilgi. Mēs radījām Eiropu tāpēc, lai pasaulei parādītu mūsu civilizācijas modeli un aizstāvētu mūsu vērtības.

Viena no šīm vērtībām ir arī pārliecība, ka pasaule ir lemta bojāejai, ja mēs nekavējoties nepieņemsim lēmumu. Eiropai ir jārāda piemērs. Eiropai ir jābūt par paraugu. Mums ir mērķis 2009. gada konference. Šajā konferencē ir jānosaka darbi, kas veicami periodā pēc Kioto protokola darbības beigām. Eiropai tajā ir jāierodas vienotai, ar pieņemtu lēmumu īstenot enerģētikas un klimata paketi. Ja tas nebūs izdarīts, mums nebūs pamata aicināt Ķīnu, Indiju, strauji augošās ekonomikas valstis un Ameriku īstenot to, par ko esam vienojušies. Tāpēc ir būtiski, lai Francijas prezidentūras laikā mēs pieņemtu Komisijas iesniegto enerģētikas un klimata paketi.

(Aplausi)

Šī pakete ir prasīga, šī pakete ir smaga, taču es gribētu vērsties pie ikviena cilvēka atbildības sajūtas. Ja katra valsts sagribēs atsākt sarunas par tiem aspektiem, kas tām sagādā neērtības vai problēmas, tad, dāmas un kungi, mēs nekad nespēsim vienoties. Tāpēc Francijas prezidentūra aicina Eiropas Parlamentu pievienoties šai darbā, lai tuvākā pusgada laikā mēs varētu pieņemt šo enerģētikas un klimata paketi. Tā ir prioritāte. Nevis labējo vai kreiso prioritāte, bet vienkārši veselais saprāts. Ja mēs iesaistīsimies sarunās ar visām dalībvalstīm pēc kārtas, mums nav nekādu izredžu gūt panākumus.

Protams, atsevišķi elementi ir precizējami vai pielāgojami. It sevišķi es domāju par kādu ļoti sarežģītu aspektu, proti, par mūsu uzņēmumiem, kuriem mēs pamatoti piemērosim noteikumus, lai varētu saglabāt planētas līdzsvaru. Vai mums vajadzētu piemērot šos svarīgos noteikumus Eiropas uzņēmumiem un vienlaikus turpināt importēt produkciju no tādām valstīm, kurās nav neviena no tiem noteikumiem, kas attiecas uz mūsu uzņēmējiem? Šeit nav runa par protekcionismu, runa ir par godīgumu, taisnīgumu un atteikšanos būt naiviem. Problemātisks būs lēmums attiecībā uz robežu mehānismu. Vai būtu vajadzīgas bezmaksas kvotas vai pielāgošanas mehānismi? Es nezinu, taču jebkurā gadījumā mums tas ir jāapspriež.

(Aplausi)

Otrs jautājums. Es saprotu, ka dažām valstīm galvenokārt tām, kuras mums pievienojās 2004. gadā un kuru enerģētikas pamatā galvenokārt ir fosilie kurināmie šīm valstīm tādas prasības nozīmē ievērojamu slogu. Šīs valstis mums saka: desmit gadus mēs esam baudījuši izaugsmi, lūdzu, nelieciet mums no tās atteikties. Nav šaubu, ka ir iespējams panākt, lai neviens netiktu atstāts ārpusē, un mēs ar Komisijas priekšsēdētāju strādāsim pie šāda mērķa, lai pārliecinātu ikvienu, ka viņš nav nolemts lejupslīdei, postam, nabadzībai un bezdarbam. Tomēr enerģētikas un klimata pakete mums ir absolūta prioritāte. Pasaulei nav laika gaidīt, un Eiropai ir jārāda ceļš.

Otrs aspekts. No 27 valstīm 24 šobrīd ir Šengenas zonā; citiem vārdiem sakot, 24 valstis no 27. Jūs sakāt 23? Nu labi, 23, tomēr tas nav slikts rādītājs. Šeit es neskaitu tās valstis, kas nav Eiropas Savienības dalībvalstis, tomēr un tas ir biežu diskusiju avots ietilpst Šengenas zonā. Ko tas mums nozīmē? Tas nozīmē, ka esam vienojušies par pilnīgu pārvietošanās brīvību starp visām Šengenas zonas valstīm.

Politisko grupu vadītājiem un Parlamenta deputātiem es gribētu teikt, ka kopā ar Bernard Kouchner un Jean-Pierre Jouyet mēs Francijā esam pieņēmuši lēmumu, kas nebūt nebija viegls. Kopš 1. jūlija vairs nav nekādu šķēršļu piekļuvei Francijas darba tirgum, jo esmu paziņojis par visu to ierobežojumu atcelšanu, par kuriem bija vienojušies mani priekšgājēji. Ikviens ES darba ņēmējs var braukt strādāt uz Franciju.

(Aplausi)

Tas nebūt nebija viegli, tas nebūt nebija vienkārši. Katrā gadījumā un Francijas Eiropas Parlamenta deputāti man neļaus sameloties man teica, ka ar šāda lēmuma paziņošanu es izraisīšot katastrofu. Notika kā parasti mēs pieņēmām šo lēmumu un nekāda katastrofa neiestājās. Es nebiju sajūsmā par polemiku attiecībā uz apkaunojošo „poļu santehniķi”, kas radīja ne visai labu iespaidu gan par manu valsti, gan par Eiropu. Ne jau tāpēc mēs visi kopā veidojām Eiropas Savienību.

(Aplausi)

Tomēr tagad, kad mūsu starpā vairs nav robežu, vai ir taisnīgi, vai ir saprātīgi katram no mums pieņemt savu imigrācijas politiku, neņemot vērā citu noteiktos ierobežojumus? Divu aspektu dēļ Francijas prezidentūrai ļoti svarīgs dokuments ir Eiropas Imigrācijas un patvēruma pakts.

Pirmais no tiem un šeit es vispirms gribētu vērsties pie sēžu zāles kreisā flanga ja mums visiem, visām Eiropas valstīm, būs Eiropas imigrācijas politika, tad imigrācijas jautājums vairs nebūs jāapspriež dalībvalstu debatēs, kur ekstrēmisti izmanto gan nabadzību, gan bailes, lai izdabātu tādām vērtībām, ko mēs neuzskatām par savām. Vienīgais veids, kā debates par imigrāciju padarīt atbildīgākas, ir risināt šo jautājumu Eiropas līmenī. Tas ļautu atbrīvoties no slēpta aprēķina ietekmes un liktu sadarboties valstīm ar dažādiem uzskatiem un vajadzībām.

Brice Hortefeux ieteikums, ko apstiprināja visi ministri un kas būtu jāapspriež Pastāvīgo pārstāvju komitejā un Eiropadomē, manuprāt, ir prioritārs. Tas demonstrēs, ka Eiropa negrib būt cietoksnis, ka Eiropa neatsakās uzņemt cilvēkus, ka Eiropai ir vajadzīgi migrējošie darba ņēmēji, tomēr Eiropa nevar uzņemt visus, kas vēlas ierasties Eiropā.

Piebildīšu, ka attiecībā uz politisko patvērumu ir neloģiski, ka persona var iesniegt divdesmit septiņus pieteikumus divdesmit septiņās demokrātiskās valstīs un saņemt dažādas atbildes saistībā ar vienu un to pašu problēmu. Piebildīšu, ka attiecībā uz progresu Āfrikas jautājumā mēs būsim stiprāki, ja darbosimies kopā; šī ir Francijas prezidentūras otrā prioritāte.

Trešā prioritāte mēs gribam turpināt attīstīt koncepciju, par kuru Eiropā bieži diskutēts, bet kurā progress varētu būt straujāks tā ir Eiropas aizsardzības politika. Es labi zinu, ka šajā jautājumā ir daudz domstarpību, bet ļaujiet man izklāstīt savu pārliecību. Kā gan, pēc jūsu domām, Eiropa var kļūt par politisku spēku un cerēt tikt uzklausīta, ja tā nespēj pati sevi aizsargāt un novirzīt resursus savas politikas atbalstam?

Paraudzīsimies kaut vai uz Kosovu, kas, pēc manām domām, ir liels Eiropas Savienības panākums. Tā ir Eiropas problēma, un tā jārisina eiropiešiem. Kā gan eiropieši varēs to darīt, ja nepiešķirs militāros un cilvēku resursus to lēmumu izpildei, kurus mēs kopīgi esam pieņēmuši? Kā gan Eiropa varēs kļūt par ekonomiski plaukstošāko reģionu pasaulē, ja tā nespēs sevi aizsargāt?

Jā, mums ir NATO. NATO lietderīgumu nevienam neienāktu prātā apšaubīt, vismazāk jau man. Nav runa par izvēli starp Eiropas aizsardzības politiku un NATO, bet gan par NATO aliansi ar ASV kombinācijā ar autonomu Eiropas drošības politiku. Ir runa par abām kopā, nevis vienu vai otru. Turklāt mēs vairs nevaram turpināt garantēt Eiropas drošību, izmantojot tikai četru vai piecu valstu resursus, kamēr citas valstis paļaujas uz šo četru vai piecu valstu ieguldītajiem pūliņiem. Dalībvalstis nevar atsevišķi būvēt katra savas lidmašīnas vai savā starpā līdz spēku izsīkumam konkurēt bruņojuma ražošanā, rezultātā vājinot visu nozari, tikai tāpēc, ka tās nav pietiekami stipras, lai īstenotu Eiropas aizsardzības politiku.

Ceturtā prioritāte ārkārtīgi sarežģītais kopējās lauksaimniecības politikas jautājums. Ar to ir saistīts arī mans secinājums, pie kura es drīz nonākšu. Par šo jautājumu mums ir jārunā tieši tāpēc, ka tas ir sarežģīts. Es ļoti labi apzinos, ka starp mums ir lauksaimniecības valstis, kas kaismīgi aizstāv savu zemnieku darbu, un vienlaikus ir arī valstis, kas šo politiku uzskata par pārāk dārgu.

Dāmas un kungi, ļaujiet man apelēt pie jūsu veselā saprāta. Pasaulē 2050. gadā būs 9 miljardi iedzīvotāju. Jau tagad 800 miljoni cilvēku mirst badā. Ik 30 sekundēs kāds bērns mirst bada nāvē. Vai ir saprātīgi prasīt, lai Eiropa samazinātu savu lauksaimniecības ražošanu, ja pasaulē ir tik liela nepieciešamība pēc pārtikas? Manuprāt, tas nav saprātīgi. Nav runa par Francijas lauksaimniecību runa ir par veselo saprātu.

(Aplausi)

Ļaujiet man norādīt arī uz otru aspektu neatkarīgi no tā, vai jūsu valsts ir lauksaimnieciska, pārtikas drošums skar mūs visus. Vai ir saprātīgi piemērot pamatotus izsekojamības un nekaitīguma noteikumus mūsu lopkopjiem un lauksaimniekiem un vienlaikus turpināt ievest Eiropā gaļu no citām valstīm, kurās nav jāievēro neviens no tiem noteikumiem, ko attiecinām uz mūsu lauksaimniekiem?

(Aplausi)

Trešais aspekts. Lauksaimniecības produktu cenas vēl nekad nav bijušas tik augstas. Ir pats īstākais brīdis, lai runātu par cenām, par subsīdijām un par Kopienas priekšrocību. Es domāju arī, ka starp kopējās lauksaimniecības politikas „veselības pārbaudi” un finansiālu arbitrāžu mēs varētu vienoties par tādām koncepcijām kā Eiropas pārtikas pietiekamība un pārtikas nodrošinājums.

Dāmas un kungi, ir arī daudzi citi temati; ļoti apjomīgs jautājums ir, piemēram, sociālā dimensija. Ļaujiet man norādīt uz kādu apstākli. Reizumis esmu saskāries ar kādu pretrunu. Pastāv vienpusīgs viedoklis, ka Eiropai nebūtu jāiejaucas visur, bet gan tikai tajās jomās, kas uz to attiecas. Tomēr tieši tie ļaudis, kas pārmet Eiropai, ka tā visur bāž savu degunu, paši pirmie paceļ balsi tajās reizēs, kad mēs nerunājam par sociālo dimensiju. Līdz šim dalībvalstis vienmēr ir vēlējušās paturēt sociālo politiku galvenokārt valsts kompetencē, jo pensijas un veselības aprūpe pirmkārt ir valsts jautājumi.

Dāmas un kungi, ir vairākas sociālās direktīvas, ko priekšsēdētājs J. M. Barroso pamatoti ir iekļāvis darba kārtībā. Es runāju par tām, kas saistītas ar uzņēmumu padomēm, pagaidu darbu un vairākiem pamatnoteikumiem, kuri Eiropā jāpiemēro ikvienam. Tā būs Francijas prezidentūras prioritāte.

Francijas prezidentūras darba kārtībā būtu jāietver arī citi temati, lai arī tie nav Eiropas kompetencē. Minēšu ko tādu, kas skar mūs visus, Alcheimera slimība. (D. Cohn-Bendit komentē no vietas: „Vēl ne!”). Cohn-Bendit kungs, man ne prātā nebūtu nācis, ka tik jaunu cilvēku kā jūs varētu būt jau skārusi šī slimība, tomēr, pat ja tā neskar jūs, tā skar miljoniem eiropiešu. Šie miljoni eiropiešu man ir tikpat svarīgi kā jūsu veselība.

(Aplausi)

Protams, subsidiaritāte nozīmē, ka jautājums nav Eiropas kompetencē. Tomēr es vēlētos, lai Francijas prezidentūra sarīkotu visu Eiropas valstu speciālistu tikšanos, lai mūsu pētnieki varētu dalīties paraugprakses pieredzē un dziļāk izpētītu šo slimību, apvienojot savas prasmes un kopīgi meklējot risinājumu. Padomājiet, ko eiropieši tādā gadījumā teiktu par Eiropu, ka tas ir veids, kā izdziedēt šīs briesmīgās slimības. To pašu, ko teicu par Alcheimera slimību, var attiecināt arī uz vēzi, kura dēļ izjūk ģimenes. Meklējot vēža ārstēšanas veidus, mums nav iemesla darboties katram atsevišķi, ja kopā mūsu spēks un resursi ir lielāki.

(Aplausi)

Visbeidzot, attiecībā uz kultūru un sportu es gribu teikt, ka ir liela kļūda nerunāt par jautājumiem, kas attiecas uz eiropiešu ikdienas dzīvi. Pastāv tāds jēdziens kā Eiropas kultūras izņēmums. Kultūrai ir jākļūst par Eiropas ikdienas debašu tematu. Pasaulei nav jātaisa reveranss vienas valodas un vienas kultūras priekšā. Mums ir jāizvirza konkrēts jautājums par PVN attiecībā uz videoierakstiem un kompaktdiskiem, līdzīgi jautājumam par PVN grāmatām, ko jūs esat apstiprinājuši.

Runājot par sportu, kas vieno visas politiskās nometnes, es vēlētos, lai Eiropā, līdzīgi kultūras izņēmumam, būtu arī sporta izņēmums. Es atbalstu personu un preču brīvu apriti, taču neatbalstu maksas noteikšanu mūsu futbola klubiem, tādējādi apdraudot daudzu klubu veikto ieguldījumu attiecībā uz pusaudžu zēniem, kam treniņu nolūkā daudz laika ir jāpavada klubos. Visiem Eiropas Parlamenta deputātiem būtu vērts atbalstīt sporta izņēmumu, tādējādi padarot sportu neatkarīgu no tirgus ekonomikas.

(Aplausi)

Noslēgumā, dāmas un kungi, priekšsēdētāja kungs, un es, protams, atvainojos par šo garo uzrunu man gribētos izteikt vēl kādu secinājumu. Es zinu, ka, to teikdams, es atrodos vietā, kur pukst Eiropas demokrātijas sirds. Eiropa ir pārcietusi daudz. Galvenokārt tā ir cietusi no gļēvulības, kad daži no mums tai likuši maksāt un uzņemties atbildību to politisko līderu vietā, kuri neuzdrošinājās publiski izdarīt to izvēli, ko viņi bija atteikušies aizstāvēt Briselē.

(Aplausi)

To sauc par gļēvulību. Es saku Eiropas Parlamenta priekšsēdētājam un Komisijas priekšsēdētājam ─ prezidentūra roku rokā strādās kopā ar jums. Ja kāda no dalībvalstīm nav vienisprātis, lai tā pauž to atklāti. To pašu es teicu Polijas prezidentam viņš piedalījās Lisabonas līguma sarunās, viņš deva savu vārdu, un dotais vārds ir jātur. Tas nav politikas, bet morāles jautājums.

(Aplausi)

Tomēr Eiropa ir cietusi arī no kā cita. Eiropa ir cietusi no diskusiju trūkuma. Tieši to es gribētu teikt noslēgumā, jo tas man ir ļoti svarīgi. Mūsu iestādes ir neatkarīgas, taču neatkarība nenozīmē vienaldzību. Ja mums, politiskajiem līderiem, nebūs drosmes diskutēt, kurš cits to darīs? Par ko diskutēt? Kāda būtu pareizā ekonomikas stratēģija? Kāda būtu pareizā monetārā stratēģija? Kāda būtu pareizā valūtas maiņas kursa stratēģija? Kāda būtu pareizā procentu likmju stratēģija? Ikvienam, neapšaubāmi, ir tiesības uz saviem uzskatiem, un es to saku galvenokārt mūsu vācu draugiem. Taču nevienam nav tiesību aizkavēt debates, ja tās ir konstruktīvas.

Protams, ikvienam ir vajadzīgs nolīgums tāds tirdzniecības nolīgums, par kādu patlaban notiek sarunas. Tomēr nevienam nav jābaidās teikt, ka Eiropa nedrīkst būt naiva. Par brīvās tirdzniecības priekšrocībām mums ir jādiskutē, taču mums arī jāsaka strauji augošās ekonomikas valstīm, ka tās nevar pieprasīt tās pašas tiesības, vienlaikus neuzņemoties tos pašus pienākumus. Mums nav jābaidās no Eiropas mēroga diskusijām. Mums ir jāiesaistās cieņas pilnās diskusijās, taču nav jābaidās aizstāvēt savus uzskatus.

Mēs neapšaubām ECB neatkarību, kad jautājam, vai ir prātīgi palielināt procentu likmes līdz 4,25 %, ja ASV procentu likmes ir 2 %. Tās vienkārši ir diskusijas. Mierīgas diskusijas, kurās nevienam nepieder patiesības monopols. Tāda neapšaubāmi nav nedz man, nedz ekspertiem, kuriem ir jāpierāda savu lēmumu efektivitāte.

Šādas ir manas nostādnes, dāmas un kungi, kopā ar Francijas ministriem uzņemoties šo atbildību. Es zinu, ka tas ir sarežģīti. Zinu, ka Padomes priekšsēdētājam ir jāaizstāv nevis savas valsts intereses, bet gan Savienības intereses. Es labi apzinos, priekšsēdētāja kungs, ka mums kopā ir jāstrādā, aizstāvot 27 valstu Savienības intereses, un ceru, ka pēc sešiem mēnešiem ikviens varēs teikt: „Eiropa ir panākusi progresu, pateicoties jūsu līdzdalībai un atbalstam.”

(Skaļi aplausi)

 
  
MPphoto
 
 

  Priekšsēdētājs. − Paldies par jūsu uzrunu, Eiropadomes priekšsēdētāja kungs. Mēs vēlam jums nenogurstošu drosmi, apņēmību un, pats galvenais, panākumus jūsu prezidentūras laikā, jo jūsu panākumi būs visas Eiropas Savienības un tātad arī Eiropas Parlamenta panākumi. Varu jums apsolīt, ka Eiropas Parlaments būs jūsu pusē un atbalstīs jūsu apņēmīgos centienus nodrošināt Eiropas Savienībai veiksmīgu nākotni. Eiropas Parlaments jums palīdzēs šajā darbā.

Es gribētu apsveikt arī ministrus, kas šodien ieradušies kopā ar jums: Bernard Kouchner, mūsu bijušo kolēģi Brice Hortefeux un it īpaši jūsu Eiropas lietu valsts ministru Jean-Pierre Jouyet, kurš ir ļoti biežs Parlamenta viesis. Es jūs visus sirsnīgi sveicu Eiropas Parlamentā.

(Aplausi)

 
  
MPphoto
 
 

  José Manuel Barroso , Komisijas priekšsēdētājs. – (FR) Priekšsēdētāja kungs, Padomes priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi! Man ir prieks šodien būt šeit, Eiropas Parlamentā, kad Francija Eiropas Savienības Padomes prezidējošā valsts iepazīstina ar savu pusgada programmu. Manuprāt, šai prezidentūrai netrūks spara un apņēmības un tā sasniegs daudzus konkrētus rezultātus, kuru labā strādāsim mēs visi. Jūs vēlējāties, lai Francija atgriežas Eiropā, Padomes priekšsēdētāja kungs, un tas neapšaubāmi mums visiem nāks ļoti par labu.

Eiropas pilsoņi un Eiropas Parlaments, kas šodien šeit sapulcējies, liek ļoti lielas cerības uz Francijas prezidentūru. Kā jau teicu mūsu tikšanās laikā 1. jūlijā Parīzē, Komisija strādās plecu pie pleca ar Francijas prezidentūru un pilnībā to atbalstīs, lai šajā pusgadā nodrošinātu Eiropas Savienības panākumus. Pārbaudījumu netrūks.

Globalizācija ir neizbēgama, un starptautiskā konkurence kļūst aizvien sīvāka. Pasaule saskaras ar jauniem pārbaudījumiem fosilā kurināmā nepietiekamību un klimata pārmaiņām. Ir nekavējoties kopīgi jārīkojas, lai rastu risinājumu šīm problēmām. Visi šie faktori nozīmē, ka konkurētspējas palielināšanas labad Eiropai vajadzīgas ekonomikas reformas, sociālo modeļu modernizēšana un ieguldījumi izglītībā, pētniecībā un jauninājumos. Eiropas rīcībā ir daudz trumpju, jo tā ir viena no lielākajām pasaules tirdzniecības dalībniecēm. Tomēr ir vajadzīga drosme, lai pielāgotos. Ja mēs vēlamies aizsargāt, mums ir jāpielāgojas. Tas ir pats galvenais.

Nav noliedzams, ka Eiropa pārdzīvo grūtu periodu; Īrijas noraidošais balsojums un pasaules ekonomiskais klimats, strauji augošās naftas un patēriņa preču cenas, pārtikas cenu lēciens un inflācijas spiediens šie faktori ir lielākie pirktspējas ienaidnieki. Lielākais sociālā taisnīguma ienaidnieks ir arī inflācija, jo ļoti augstas inflācijas apstākļos visvairāk cieš tie, kuru algas ir zemas vai kuri pārtiek no pensijas. Visi šie faktori met ēnu uz mūsu ekonomiku un spiež gan Eiropas, gan dalībvalstu politiķus izdarīt sarežģītu izvēli. Mums ir drosmīgi jāskatās acīs šai realitātei un jārīkojas reālistiski un apņēmīgi.

Mēs nupat esam atgriezušies no G8 sanāksmes Japānā, kur bija skaidri redzams, ka Eiropas Savienības ietekme, tāpat kā cerības un cieņa, ko tā raisa visā pasaulē, ļoti kontrastē ar to grūtsirdību, ko bieži dzird paužam šeit, Eiropas Savienībā. Varu jums apliecināt, ka tagad vairāk nekā jebkad iepriekš Eiropas Savienību ārpus Eiropas uztver kā pozitīvu un nopietnu dalībnieci, kurai ir milzīga ietekme pasaulē.

Aplūkosim divus konkrētus tematus, kas bija G8 sanāksmes uzmanības centrā klimata pārmaiņas un attīstība divi jautājumi, kuros Eiropai pieder iniciatīva pasaules līmenī. Amerikas Savienotās Valstis tagad ir mums pievienojušās cīņā pret klimata pārmaiņām un lielā mērā atbalsta mūsu viedokli. Es atceros, cik grūti mums bija pagājušajā gadā Hailigendammā prezidents N. Sarkozy toreiz bija klāt pārliecināt Ameriku un Krieviju atbalstīt obligātos mērķus 2050. gadam. Tagad mēs to esam panākuši. Tas bija iespējams, pateicoties Eiropas vadošajai lomai; kā Eiropas iestādes priekšsēdētājs es ar to lepojos. Par šo panākumu mums kārtējo reizi jāpateicas Eiropas vienotībai.

Otrs piemērs ir attīstība un it īpaši augošās pārtikas cenas, kas apdraud visu Tūkstošgades attīstības mērķu (TAM) sasniegšanu. Arī šajā jomā mēs spējām kalpot par katalizatoru, pateicoties pagājušā mēneša Eiropadomes secinājumiem, kuros atzinīgi vērtēts, citēju, „Komisijas nodoms sagatavot priekšlikumu jaunam jaunattīstības valstu lauksaimniecības atbalsta fondam”.

Šo priekšlikumu Eiropas Komisija pieņems nākamnedēļ. Es paļaujos uz abu budžeta lēmējiestāžu pilnīgu atbalstu, lai Eiropa ciešā sadarbībā ar kompetentajām daudzpusējām organizācijām varētu steidzami sniegt palīdzību, kas sevišķi vajadzīga Āfrikas lauksaimniekiem. Šis atbalsts ir nepieciešams, lai panāktu „zaļo revolūciju”, kas vajadzīga Āfrikas stabilitātes un uzplaukuma nodrošināšanai, un tajā, kā zināms, tieši ieinteresēta ir arī Eiropa. Atbilstīgi Eiropadomes prasībai mūsu priekšlikums nepārsniegs pašreizējā finanšu plāna robežas. Mūsu pieejas pamatā ir princips, ka ietaupījumi, ko starptautisko cenu pieaugums ļauj veidot saistībā ar Eiropas lauksaimniecības atbalsta politiku, tiek piešķirti tiem, kurus šis pieaugums skar vissmagāk. Visā pasaulē ir vērojamas katastrofālas ārkārtas situācijas. Ja jūs būtu varējuši dzirdēt Pasaules Bankas prezidenta teikto, ja jūs būtu varējuši dzirdēt to, ko teica vairāki Āfrikas valstu un citu valstu vadītāji, kas paplašinātajās sanāksmēs runāja par badu un izsalkumu, kas šobrīd draud neskaitāmiem cilvēkiem visā pasaulē, jūs saprastu, cik ļoti nepieciešama un neaizstājama ir Eiropas palīdzība.

(Aplausi)

Tāpēc es ticu, ka mēs vēlreiz varēsim rādīt labu Eiropas un Āfrikas lauksaimnieku solidaritātes piemēru, apliecinot faktu, ka kopējā lauksaimniecības politika (KLP) un attīstības politika ir cieši saistītas un tām jābūt cieši saistītām, jo, kā tikko teica prezidents N. Sarkozy, pārtikas nodrošinātība ir globāla mēroga jautājums un tas mums jārisina kopā. Nevis atsevišķi, bet kopā.

Protams, ir tiesa, ka pastāv bažas, taču ir tiesa arī tas, ka to novēršanā Eiropas Savienības loma šobrīd ir svarīgāka nekā jebkad. Tā vietā, lai slīgtu tajā, ko es reizēm saucu par „krīzofīliju” Eiropā pat dzird runājam par deklinisma jeb norieta apoloģētikas fenomenu , labāk pievērsīsimies konkrēto un pozitīvo ES darbību vērtībai. Jebkurā gadījumā tas ir labākais veids, kā risināt starptautiskos jautājumus, ko izraisījusi Īrijas atteikšanās ratificēt Lisabonas līgumu. Šis jautājums ir jārisina, jo Lisabonas līgums ļautu mums darboties efektīvāk un demokrātiskāk, tomēr mēs nedrīkstam to izmantot par attaisnojumu savai nespējai nekavējoties reaģēt uz mūsu pilsoņu vajadzībām.

Eiropas pilsoņi gaida no mums atbildes. Labākā atbilde, ko varam sniegt, ir runāt vaļsirdīgi un pierādīt mūsu politisko drosmi. Abu šo īpašību Francijas prezidentūrai netrūkst.

Ir runa par Eiropas uzticamību, un mums tā ir jāpierāda. Visvairāk mums ir jāstrādā pie tiem politikas virzieniem, kas tuvina Eiropu tās pilsoņiem un pozitīvi ietekmē viņu ikdienas dzīvi. Vairāk nekā jebkad mums ir vajadzīga tāda Eiropa, kas pamatota uz rezultātiem.

Es personīgi esmu drošs. Jūsu prezidentūras prioritātes ļaus Eiropai stāties pretī vislielākajiem pārbaudījumiem, vienlaikus gatavojoties risināt arī nākotnes uzdevumus.

Es atzinīgi vērtēju Francijas prezidentūras prioritāti, kas saistīta ar integrētas enerģētikas un klimata pārmaiņu politikas ieviešanu. Jūs, Padomes priekšsēdētāja kungs, teicāt, ka šī būs jūsu prezidentūras galvenā prioritāte, un mēs zinām par jūsu apņēmību līdz gada beigām panākt šo stratēģisko nolīgumu, kas Eiropas Savienībai būtu labs pamats Kopenhāgenas sarunu sākšanai tuvākā gada laikā. Komisija jūs pilnā mērā atbalstīs, lai mēs varētu panākt vērienīgu un līdzsvarotu vienošanos ar Eiropas Parlamentu un dalībvalstīm. Esmu to noteicis par manis vadītās iestādes prioritāti un vēlos vēlreiz pateikties Padomes priekšsēdētājam par nenogurstošo atbalstu Eiropas Komisijas ierosinātajai enerģētikas un klimata paketei.

Mums ir jāstrādā arī pie kontrolētas Eiropas imigrācijas politikas izveides. Imigrācijas jautājums ir jārisina, jo Eiropa noveco un atsevišķās svarīgās ekonomikas nozarēs imigrācija tai ir vajadzīga, taču tai ir jābūt saistītai ar veiksmīgu integrācijas politiku, lai mēs Eiropā varētu lepoties ar humānistisku integrāciju, ko nodrošinām cilvēkiem, kuri patiesi vēlas šeit strādāt. Šajā ziņā ļoti svarīgs solis būtu „zilās kartes” sistēmas ieviešana Francijas prezidentūras vadībā.

Taču ir jārisina arī nelegālās imigrācijas jautājums un ar to bieži saistītā ekspluatācija; šajā kontekstā mums galvenokārt jāvirza priekšlikums sodīt tos, kas izmanto nelegālo darbaspēku. Tieši šajā jomā mums ir efektīvi jāiegulda vislielākais darbs mums nav jādraud nabadzīgajiem darba ņēmējiem, kas vēlas tikai strādāt Eiropā, bet gan jāsoda tie, kas grib viņus ekspluatēt. Šāda prakse ir apkaunojums Eiropai. Šeit nedrīkst būt nekādu pārpratumu; imigrācijas jautājuma risināšanā ir vajadzīga reālistiska pieeja.

Dāmas un kungi! Esmu cieši pārliecināts, ka mūsu nespēja nopietni un atbildīgi risināt šo jautājumu ir viens no lielākajiem draudiem Eiropai. Imigrācijas jautājumu mēs neatrisināsim ar vispārējiem aizliegumiem. Tas būtu gardākais kumoss ekstrēmistiskajiem spēkiem, gardākais kumoss ksenofobiem. Ir stingri jāvēršas pret nelegālo imigrāciju, bet vienlaikus jāizrāda dāsnums un solidaritāte, integrējot tās migrantu kopienas, kas vēlas dot ieguldījumu Eiropas izaugsmē un attīstībā. Manuprāt, šajā ziņā ir vajadzīga skaidrība mums jābūt neiecietīgiem pret noziedzību, taču jāturpina darbs pie Eiropas integrācijas un arī turpmāk jāievēro cilvēktiesības, jo tās ir Eiropas civilizācijas zīmols.

Protams, šie ir jutīgi jautājumi un labs iegansts polemikai un pārpratumiem. Tieši tāpēc Komisija vēlējās izvirzīt līdzsvarotu priekšlikumu un tāpēc tā ir izstrādājusi 10 galvenos kopīgā darba principus. Esmu gandarīts, ka šonedēļ Kannās notikušajā neformālajā sanāksmē Francijas prezidentūra kopīgi ar Francijas tieslietu ministru un iekšlietu ministru atbalstīja šo integrēto pieeju.

Es ļoti vēlētos uzsvērt, dāmas un kungi, ka Eiropā un Šengenas zonā, kur valda reāla pārvietošanās brīvība, ir absurds saglabāt 27 dažādas imigrācijas politikas. Ir vajadzīga Eiropas imigrācijas politika.

Vēl viens darbalauks ir mūsu sociālā programma. Nav iespējams dinamisks, konkurētspējīgs ekonomikas modelis bez reāliem sociāliem ieguldījumiem, kas novērstu nabadzības, atstumtības un norobežošanās risku. Jaunā sociālā programma, ko Eiropas Komisija izstrādāja pirms dažām dienām, ir iekļauta Francijas prioritāšu sarakstā. Es to vērtēju atzinīgi. Lai sagatavotu eiropiešus nākotnei, mums viņiem jāpiedāvā iespējas un nepārtraukta solidaritāte, kā arī piekļuve kvalitatīviem pakalpojumiem, izglītībai un veselības aprūpei. Eiropa nevienu nedrīkst pamest ceļmalā. Iespējas un solidaritāte tā ir Eiropas būtība.

Godātie deputāti! Turpmākajos sešos mēnešos tiks sākti arī daudzi citi projekti. Par visiem es šeit nevarēšu pastāstīt, taču, ja drīkstu īsumā raksturot divus, tad es vēlētos izcelt Eiropas aizsardzības un Vidusjūras reģiona valstu savienības projektus, par kuriem nākamsvētdien paziņos Parīzē. Manā skatījumā tās ir divas iespējas apliecināt Eiropas lomu pasaulē. Arī šeit mūsu pienākums būs pārvērst šo ieceri konkrētā darbībā.

Es vēlu Padomes prezidējošajai valstij Francijai vislielākos panākumus un apliecinu, ka šajā aizraujošajā pusgadā Komisija tai sniegs visaptverošu atbalstu.

Politiķu pirmais pienākums ir stāties pretī pārbaudījumiem un divkāršot pūles to veiksmīgai pārvarēšanai.

Kopā mēs varam izdarīt daudz. Es vēlētos izteikt atzinību Francijas valdības vadītāju centieniem dažu pagājušo mēnešu laikā cieši sadarboties ar Eiropas iestādēm. Gan iestādēm, gan prezidentūrai, gan dalībvalstīm ir jāstrādā plecu pie pleca. Tā ir kopējo panākumu atslēga, un šos panākumus no mums gaida Eiropas pilsoņi, tāpēc atļaujiet man vēlreiz izteikt atzinību tai apņēmībai, ko šodien pauda Padomes priekšsēdētājs ka Padome, Parlaments un Komisija kopīgi spēs rast konkrētus risinājumus konkrētām problēmām, ar ko mūsu pilsoņi saskaras diendienā.

 
  
MPphoto
 
 

  Joseph Daul, PPE-DE grupas vārdā. – (FR) Priekšsēdētāja kungs, Padomes priekšsēdētāj, Komisijas priekšsēdētāj, dāmas un kungi! Francija ir nolēmusi, ka tās prezidentūra būs politiskās gribas sinonīms.

Politiskā griba ir vajadzīga, lai pārvarētu grūtības, kas saistītas ar Eiropas integrāciju. Vissarežģītākā no tām neapšaubāmi ir šorīt apspriestā problēma saistībā ar Īrijas negatīvo balsojumu. Mums ir jāpanāk pilsoņu līdzdalība Eiropas projektā. Viņu bažām ir daudz iemeslu: bailes no globalizācijas, pieaugošās cenas, tradicionālās ģimenes un sociālo vērtību sistēmas maiņa.

Mums nav paredzama mierpilna nākotne, ja nespēsim ikvienu pārliecināt, ka tādus būtiskus jautājumus kā drošība, klimata pārmaiņas, enerģētika un migrācija iespējams efektīvi risināt tikai Eiropas līmenī, un attiecībā uz pasaules lielākajiem reģioniem Eiropai ir jābūt pietiekami nepiekāpīgai, lai pārliecinātu Amerikas Savienotās Valstis, Indiju, Ķīnu un Brazīliju.

Politiskā griba būs vajadzīga arī Francijas prezidentūrai, lai pārliecinātu savus partnerus, ka Lisabonas līgums ļaus daudz efektīvāk un demokrātiskāk izdarīt izvēli tajos jautājumos, kuros mūs vieno kopīgas intereses. Tie manas grupas deputāti, kas ir Eiropas Tautas partijas biedri, vēlētos, lai Francijas prezidentūras laikā Līgumu ratificētu visas dalībvalstis, kuras to vēl nav paveikušas. Ar visu pienācīgo cieņu mēs tomēr ceram, ka pēc pārdomu perioda Īrija, tāpat kā Francija un Nīderlande, piedāvās savām 26 partnervalstīm risinājumu izkļūšanai no šī strupceļa. Mēs aicinām ikvienu dalībvalsti nesacensties citai ar citu un rīkoties atbildīgi. Mūsu grupa vēlas, lai drīzāk izbeigtos šīs institucionālās debates, un mēs esam pārliecināti, ka Francijas prezidentūra darīs visu, lai sasniegtu šo mērķi.

Godātie priekšsēdētāji, dāmas un kungi! Kamēr mēs cenšamies rast labāku lēmumu pieņemšanas mehānismu, mūsu problēmas samilzt. Tas patērē enerģiju, ko būtu labāk izmantot jaunu darbavietu radīšanā, aizstāvot mūsu intereses un uzlabojot mūsu sociālo modeli un Eiropu kopumā. Kā ja teicu, mēs noteikti neiztiksim bez politiskās gribas. Mums vajadzīga arī skaidra apņēmība pievērsties Padomes priekšsēdētāja nule izklāstītajām prioritātēm. Mums nekavējoties jāsāk risināt problēmas, kas saistītas ar klimata pārmaiņām, enerģētiku, migrāciju, pārtikas pietiekamību un aizsardzību.

Attiecībā uz klimata pārmaiņām un enerģētiku alternatīva ir skaidra — vai nu dalībvalstis ir pārliecinātas, ka tām jāgūst panākumi un jārāda piemērs vēl pirms Kopenhāgenas samita, un tādā gadījumā mums līdz decembrim jāpieņem konkrēti lēmumi, lai nodrošinātu savstarpīgumu no mūsu starptautisko partneru puses, vai arī dalībvalstis nolems, ka, par spīti klimata apstākļu izmaiņām un mūsu enerģētiskajai atkarībai, nekādi steidzami pasākumi nav vajadzīgi. Nedomāju, ka man jāpaskaidro mūsu grupas nostāja šajā jautājumā.

Arī migrācijas jautājumā mums ir jābeidz liekuļot. Daudzas valstis visā pasaulē ar apmierinošiem rezultātiem jau ir pieņēmušas imigrācijas politiku, turpretī vairums mūsu dalībvalstu kavējas to darīt. Ir pienācis laiks debatēm, un mums ir jāpieņem pozitīvs, humāns un atbildīgs lēmums. Eiropas Imigrācijas un patvēruma pakta projekts, kuru apspriedīs oktobrī, ir solis pareizā virzienā, un es izsaku atzinību ES dalībvalstu ministriem par viņu šonedēļ sniegtajām atsauksmēm saistībā ar Brice Hortefeux sagatavoto projektu. Mēs jūs atbalstām, Hortefeux kungs.

Nobeigumā es gribētu skart divas tēmas, kas ir ļoti būtiskas man un vitāli svarīgas mūsu nākotnei un neatkarībai, — pārtikas pietiekamību un aizsardzību. Es aicinu mūs visus padomāt par tiem vismazāk aizsargātajiem cilvēkiem gan visā pasaulē, gan mūsu valstīs, kuriem pārtikas cenu kāpums ir reāla problēma. Es aicinu Eiropu un Francijas prezidentūru veikt pasākumus, kas palīdzētu šiem ļaudīm šajos grūtajos laikos.

Attiecībā uz aizsardzību es vēlētos uzdot tikai vienu jautājumu: vai Eiropa var likt ar sevi rēķināties, ja tai nav pienācīgas aizsardzības? Mūsu aizsardzībai jāspēj garantēt mieru Eiropā un aizstāvēt vismazāk aizsargātos cilvēkus visā pasaulē. Mūsu grupa atbalsta Francijas prezidentūras apņēmību uzņemties vadību un šajās stratēģiski svarīgajās jomās nākt klajā ar drosmīgiem priekšlikumiem saviem partneriem.

Dāmas un kungi, Eiropas integrācija ir augstākā mērā politisks jautājums. Man nav šaubu, ka tad, ja mēs būsim pietiekami drosmīgi, lai izdarītu skaidru politisku izvēli, mūsu pilsoņi no jauna apzināsies savas ciešās saites ar Eiropu. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka jaunā prezidentūra mūs iedrošinās šim solim un līdz 2009. gada Eiropas vēlēšanām mēs spēsim iegūt iedzīvotāju uzticību.

 
  
MPphoto
 
 

  Martin Schulz, PSE grupas vārdā. – (DE) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi! Sarkozy kungs, atsevišķos aspektos mēs piekrītam jūsu uzskatiem, un iesākumā es vēlētos sīkāk aplūkot dažus no tiem. Man prieks, ka esat atgriezies no Japānas sveiks un vesels. Mēs nupat vēlreiz dzirdējām par nākamajām saistībām attiecībā uz klimata pārmaiņām, un ir pienācis laiks tās uzņemties.

Jums ir taisnība, ka klimata pakete ir prioritāra; šajā jautājumā mūsu grupa ir vienisprātis ar jums. Tāpat jums ir taisnība, ka atsevišķām valstīm vienām pašām nebūs pa spēkam atrisināt šo problēmu; starp citu, tas attiecas arī uz Franciju un Vāciju un to savstarpējo vienošanos Štraubingā. Arī pārējās 25 valstis ir iesaistītas, un nevajag aizmirst, ka galīgo lēmumu pieņems Eiropas Parlaments. Mēs strādāsim kopā ar jums, bet neuzņemieties nekādas blakus iniciatīvas — pat ne ar Angela Merkel, lai arī cik prātīga šāda doma varētu šķist.

Jūs pieminējāt sportu; es šorīt pārlapoju Francijas avīzes, lai uzzinātu, ko tās raksta par N. Sarkozy vizīti Eiropas Parlamentā. Pilnīgi neko! Tās plaši apraksta Tour de France velobraucienu, un, starp citu, tas ir vācietis, kas šobrīd ieguvis dzelteno līdera krekliņu.

(Neapmierināti izsaucieni)

Padomes priekšsēdētāja kungs, es ļoti uzmanīgi klausījos jūsu runā, kad jūs pieminējāt vēl citus aspektus saistībā ar klimata pārmaiņām un sevišķi ar Lisabonas līgumu. Patiesi, ja mēs vēlamies sasniegt rezultātus, mums ir vajadzīgi attiecīgie instrumenti, un tas mūs nostāda dilemmas priekšā. Iedzīvotāji vēlas, lai mūsu rīcība būtu efektīvāka, pārskatāmāka un demokrātiskāka, un tāpat viņi vēlas demokrātiskākus valstu parlamentus ar lielāku ietekmi. Tas viss ir labi, bet ikreiz, kad mēs cenšamies to sasniegt, vajadzīgais instruments — pārstrādātais līgums — tiek izrauts mums no rokām.

Jums taisnība; tas nozīmē, ka mums vajadzīga jauna pieeja, jauns sākums. Mums jācenšas panākt, lai Līgums stājas spēkā. Manuprāt, ir lieliski, ka jūs dodaties uz Īriju veikt konstruktīvu darbu un pārliecināt Īrijas ļaudis. Ja es drīkstētu jums dot padomu, tad šoreiz labāk atstājiet Bernard Kouchner Parīzē. Man ir aizdomas, ka viņa iepriekšējie centieni mums lāgā nepalīdzēja pārliecināt īrus.

(Aplausi, neapmierināti izsaucieni)

Tomēr es runāju par jautājumu, kurā mūsu viedoklis ir pilnīgi pretējs jūsējam. Jūs runājāt par savas prezidentūras četrām prioritātēm, un es cerēju sagaidīt arī piekto. Pēc tam jūs minējāt vairākus citus, jūsuprāt, svarīgus jautājumus, taču ne prioritātes — vienkārši citus jautājumus. Šie „citi jautājumi” skāra arī sociālās Eiropas tēmu, kura, kā jūs apgalvojāt, ir dalībvalstu kompetencē. Manuprāt, tā ir rupja kļūda.

(Aplausi)

Man jāsaka, ka no Francijas prezidentūras mēs ceram sagaidīt citādu pieeju. Sociāla Eiropa nenozīmē to, ka mēs vēlamies izveidot Eiropas sociālās nodrošināšanas iestādi vai ieviest Eiropas ģimenes atbalsta sistēmu. Sociālā Eiropa ir pavisam kas cits; cilvēki jau ilgu laiku ir ticējuši, un pamatoti, ka Eiropa spēs panākt ekonomisko progresu. Mēs 50 gadus strādājām, lai panāktu tādu Eiropas ekonomisko progresu, kas veicinātu izaugsmi un radītu vairāk darbavietu, un vienmēr garantētu lielāku sociālo nodrošinājumu.

Tagad aizvien vairāk cilvēku sliecas domāt gluži pretējo — ka Eiropas ekonomiskais progress ir izdevīgs tikai pāris lielajiem konglomerātiem, konkrētām apdrošināšanas sabiedrībām, riska ieguldījumu fondiem un lielajiem uzņēmumiem, bet ne iedzīvotājiem. Eiropas Savienības uzdevums ir atjaunot viņos ticību tam, ka Eiropas izaugsme un šī kontinenta ekonomiskais progress kalpo nevis bankām un lielajiem konglomerātiem, bet gan katram iedzīvotājam. Turklāt, ja visām dalībvalstīm tas ir jāgarantē, tad jums, Eiropas Padomes priekšsēdētāja kungs, ir pienākums darīt zināmu valstu un valdību vadītājiem, ka centrālā vieta viņu valstīs ir jāierāda sociālajam taisnīgumam, nevis brīvā tirgus radikālismam.

(Aplausi)

Piebildīšu, ka mums ir Eiropas Kopienu Tiesa, kas katru dienu paziņo spriedumus, un šie spriedumi var mainīt ikvienas dalībvalsts sociālās labklājības līmeni, savukārt dalībvalstīm nav nekādu pretošanās līdzekļu. Tāpēc mums ir vajadzīga sociāla Eiropa, Padomes priekšsēdētāja kungs, un tāpēc es ceru, ka jūs līdz decembrim būsiet mainījis savas domas šajā jautājumā. Pretējā gadījumā Eiropas Parlamenta Sociāldemokrātu grupa nespēs nodrošināt jums atbalstu.

Padomes priekšsēdētāja kungs, bailes no sociālās atstumtības var radīt bīstamas situācijas, un tāda bīstama situācija veidojas arī tad, ja valdības, kas ieņēmušas aizsargnostāju, cer izdzēst šīs bailes no cilvēku prātiem, vajājot minoritātes. Tas šobrīd vērojams vienā no Eiropas Savienības dalībvalstīm. Es nepateikšu, cik liels Itālijas iedzīvotāju vidū ir romu tautības bērnu īpatsvars, bet es zinu, ka valdības paziņojums, ka „viņus piereģistrēs policijas iestādes datu bāzē, noņemot pirkstu nospiedumus”, acīmredzot lai nodrošinātu viņu sociālo aizsardzību, ir smags ES pamattiesību pārkāpums.

Jūsu valsts, Francija, dāvāja Eiropas tautu kopienai pirmo pamattiesību hartu. Tā izstrādāja arī pirmo cilvēktiesību deklarāciju. Jūs kā šīs valsts prezidents esat daļa no savas valsts tradīcijām. Es jūs lūdzu kā Eiropas Padomes priekšsēdētāju ietekmēt Silvio Berlusconi valdību un paskaidrot tai, ka Eiropa ir kopiena, kuras pamatā ir tiesiskums, nevis iegribas.

(Skaļi aplausi)

Eiropas Savienībai nākas saskarties ar daudzām lielām problēmām, un, ja mēs nevaram garantēt sociālo labklājību Eiropā, tad cilvēki no šādas Eiropas novērsīsies, Lisabonas līgumam vairs nebūs nekādas nozīmes un šis projekts cietīs neveiksmi. Tāpēc mums ir vajadzīga drosme. Es zinu, ka jūs esat drosmīgs vīrs. Mēs atbalstām jūsu izvirzītās prioritātes un aicinām jūs atbalstīt arī mūsējās — sociālu Eiropu un klimata pārmaiņas, institucionālo reformu un cilvēktiesības. Tādā gadījumā jūsu prezidentūra būs veiksmīga.

(Aplausi no zāles kreisās puses)

 
  
MPphoto
 
 

  Graham Watson , ALDE grupas vārdā. Priekšsēdētāja kungs, es vēlētos aizrādīt Padomes priekšsēdētājam, ka Līguma noraidījums Īrijas referendumā ir sagādājis problemātisku situāciju tik iespaidīgi sagatavotajai prezidentūrai. Tas arī skaidrāk nekā jebkad agrāk norāda uz vajadzību pēc pragmatiskas Eiropas, kas spēj risināt problēmas.

Ar katru dienu aizvien aktuālāka kļūst enerģētikas un klimata pakete. PVN ierobežošana ir īslaicīgs mierinājums; ir jāierobežo Eiropas atkarība no naftas un gāzes. Mums ir vajadzīgi ieguldījumi atjaunojamajā enerģijā, piemēram, nelieli un vietēja mēroga ieguldījumi, kas samazinātu mājsaimniecību rēķinus, un liela apjoma ieguldījumi, piemēram, Vidusjūras savienības ieguldījums augstsprieguma saules enerģijas ražošanā Ziemeļāfrikā.

G8 valstis, kas rada gandrīz divas trešdaļas no visas pasaules CO2 emisijām, otrdien apstiprināja mērķi emisiju samazināšanai par 50 %. Tomēr jaunās ekonomikas valstis pamatoti prasa, lai šis mērķis būtu vēl augstāks — iespējams, 80 % — iekļaujot starpposma mērķus.

Pārtikas cenu stabilizēšanai mums ir vajadzīgas tādas labas idejas kā komisāres M. Fischer Boel nesen veiktās KLP reformas, un nevis protekcionisms, lai kā tas tiktu maskēts. Patiesībā cilvēkiem daudz vairāk rūp degvielas un maizes cenas, nevis Savienības grandiozie mērķi. Šodien neviens nedrīkstētu teikt: „Qu’ils mangent de la brioche” (‘Tad lai viņi ēd kūkas!’)

Padomes priekšsēdētājs pamatoti pievērsa uzmanību migrācijas jautājumam. Taču migrācijas jautājums būs risināms tikai tad, ja spēsim novērst izmisuma cēloni, kas liek tik daudziem riskēt ar visu, lai nokļūtu šeit. Ir vajadzīgi likumīgi migrācijas ceļi, jāapkaro cilvēku kontrabanda, jāveic reformas mūsu lauksaimniecības politikā, lai veicinātu izaugsmi izcelsmes valstīs. Laikam būtu pārāk optimistiski prasīt, lai Francijas prezidentūra liberalizē tirgus. Tomēr drošība šaipus mūsu robežām ir atkarīga no cerības ārpus tām.

Francijas prezidentūrai ir vēl kāda iespēja, kā izveidot jaunu pamatu. Francija mums ir devusi cilvēktiesības. Tagad Francijai jābūt galvenajai to aizstāvei. Savās mājās tai jāpasteidzina pretdiskriminācijas direktīvas pieņemšana. Savukārt ārzemēs tai Eiropas nākotnes vārdā jānostiprina miers Balkānos, ar Vidusjūras savienības palīdzību jāuzlabo cilvēktiesības Ziemeļāfrikā, jābūt saliedētai darījumos ar Krieviju un jānosoda Ķīnas represijas pret disidentiem.

(FR) Padomes priekšsēdētāja kungs, nebrauciet uz Pekinu. Spēlējiet komandā.

(Aplausi)

Voltērs reiz teica: „Mirstīgie ir vienlīdzīgi; nevis izcelsme, bet vienīgi tikums padara tos atšķirīgus.”

Uzņemoties vadošo lomu, Eiropa var nodemonstrēt savu tikumu un pieprasīt cieņpilnu izturēšanos pret ikvienu cilvēku.

Padomes priekšsēdētāja kungs, lai gūtu sekmes, jums būs jāpanāk vienprātība. Jums būs jāpanāk, lai Parlaments, Padome un Komisija kopīgi strādātu pie vienotās darba kārtības, ko noteikušas 27 dalībvalstis un Parlaments. Ja mums nāksies strīdēties, tad strīdam jābūt par saturu, nevis tā izstrādātājiem. Jūs esat iesaistījies polemikā ar ECB prezidentu un diviem komisāriem, taču viņi pārstāv Savienību un politikas virzienus, par kuriem esam vienojušies. Eiropai nepiedien skaldīt un valdīt. Mums ir jāpieturas pie saviem principiem, bet jāsadarbojas kopējo mērķu sasniegšanas labad.

(FR) Priekšsēdētāja kungs, es zinu, ka man jābeidz runāt, tomēr es lūdzu vēl „soixante petites secondes pour ma derničre minute” (‘tikai sešdesmit sekundes — pēdējo minūti’), kuru es gribētu veltīt Karlas Bruni vīram.

(Smiekli)

Padomes priekšsēdētāja kungs, ja jūs aizstāvēsiet savus principus un sekmēsiet sadarbību kopēju mērķu sasniegšanā, mēs, liberāļi un demokrāti, sadarbosimies ar jums.

(Aplausi)

 
  
MPphoto
 
 

  Cristiana Muscardini, UEN grupas vārdā. (IT) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi! Kā es jau teicu Eiropas Konventā par jauno Līgumu, lai tuvinātu pilsoņus Eiropai, mums tai jāpiešķir dvēsele, kas cienītu dažādās valodas un identitātes un stiprinātu kopīgās saknes un vērtības; jūsu šodienas runa, Padomes priekšsēdētāja kungs, bija mēģinājums ļaut runāt šai dvēselei.

Strasbūra ir atjaunotā miera simbols, tāpēc šodien Eiropas karogs plīvo līdzās dalībvalstu karogiem kā simbols visu pilsoņu vienotībai kopējā projektā, kurā ietverta aizsardzība, drošība, kultūras un ekonomiskā izaugsme un Centrālās bankas pārskatāmība; iespējams, ka tiešo šo aspektu pietrūkst jaunajā Līgumā.

Politikai ir jānorāda skaidri mērķi jaunatnei. Ekonomikai nebūs nākotnes, ja necienīsim vidi, savukārt tiesības nevar cienīt, vienlaikus neuzņemoties attiecīgus pienākumus. Mēs ceram, ka Francijas prezidentūra savos mērķos iekļaus Eiropas Pienākumu hartas izstrādi. Demokrātijas un brīvības pamatā ir noteikumu piemērošana. Internets nedrīkst kļūt par ieroci terorismam, bērnu tirdzniecībai un kūdīšanai uz vardarbību. Mums ir jāsaskaņo savu valstu likumi, sākot no imigrācijas līdz nepilngadīgo aizsardzībai, no enerģētikas līdz saskaņotam progresam.

Jauna Eiropa jaunām attiecībām ar Āfriku. Ne tikai zaļie sertifikāti vai tirdzniecība, bet arī savstarpēja izaugsme, kopīgi piedaloties Eiropas un Vidusjūras projektā; mums jādomā arī par terorismu Mogadišā un vardarbību Zimbabvē, kas kavē demokrātijas attīstību. Eiropa pārāk ilgi vilcinās; mēs aicinām Padomi apstiprināt „made in” principu, lai izstrādātu skaidrus noteikumus starptautiskajai tirdzniecībai.

Viltojumu un nelikumību apkarošana ir ekonomisks jautājums, taču tas ietekmē arī mūsu iedzīvotāju veselību, un mazie un vidējie uzņēmumi ir aizsargājama kultūras vērtība. Mēs nelokāmi atbalstām Francijas prezidentūru, jo vēlamies, lai pilsoņu cerības kļūtu par vispārēju realitāti, un, līdzīgi kā atbalsts zinātnes attīstībai var palīdzēt izskaust retas slimības, mēs varbūt varam izārstēt mūsu inteliģentā drauga Schulz kunga endēmisko alerģiju pret premjerministru S. Berlusconi.

 
  
MPphoto
 
 

  Daniel Cohn-Bendit, Verts/ALE grupas vārdā. – (FR) Priekšsēdētāja kungs! Jūsu Eiropas voluntārisms, jūsu vērienīgās ieceres attiecībā uz Eiropu ─ tie ir izaicinājumi, kurus kopā ar jums ir gatava pieņemt arī Zaļo un Eiropas Brīvās apvienības grupa. Pārfrāzējot kādu jums zināmu dziesmu, es pat teiktu, ka „tā ir narkotika, no kuras visi esam atkarīgi”.

Tomēr ir kāda lieta, ko es gribētu pateikt. Ja vienā mirklī mēs ar vērienu paziņojam, ka klimata pakete ir jāpieņem tāda, kāda tā ir, un nākamajā mirklī klanāmies Vācijas autorūpniecības lobija priekšā, tad esam zaudējuši, jo ikviens varēs nākt un teikt: neaizmirstiet arī par mums! Tāda ir problēma. Mēs nevaram sūdzēties par pārāk augstām benzīna cenām un vienlaikus ļaut ražot automašīnas, kas patērē milzumu degvielas. Mūsu rīcībā jau 15 gadus ir energoefektīvu automobiļu ražošanas tehnoloģijas, taču nav noteikumu, ar kuriem piespiest rūpniekus tādus ražot, tāpēc patērētājiem ir jāmaksā pašreizējās benzīna cenas. Tāda ir patiesība, un tāda ir realitāte.

(Aplausi no zāles centra un kreisās puses)

Jūs pieminējāt Eiropas Imigrācijas un patvēruma paktu. Labi, tad pieņemsim Eiropas Imigrācijas un patvēruma paktu. Rosiniet dialogu, lai saskaņā ar koplēmuma procedūru Eiropas Parlaments varētu piedalīties legālās emigrācijas jautājumu risināšanā; lai veidotos patiesi politiskas diskusijas, patiesi demokrātiskas diskusijas. Daul kungs, man ir apnicis, ka ik reizi, runājot par emigrāciju, mēs pēc 15 sekundēm sākam spriest par nelegālo imigrāciju, par imigrācijas radītajiem draudiem. Galu galā par šodienas Eiropu mēs varam pateikties tiem, kas to veidojuši kopā ar mums. Tāda ir patiesība.

(Aplausi no zāles centra un kreisās puses)

Dabiski, ka es neesmu nekāds eņģelis, taču mēs esam uzcēluši māju bez durvīm. Ļaudis kāpj iekšā pa logiem. Es jums saku: „Plaši atvērsim durvis, lai cilvēki var ienākt Eiropā, un pēc tam tiksim skaidrībā, ko darīt ar nelegālajiem ieceļotājiem.” Jūs mums sakāt: „Mums vajag prasmīgus strādniekus”, bet tajā pašā laikā Eiropa ik gadus sūta mājās desmitiem tūkstošu studentu, kas šeit atbraukuši mācīties. Ļausim viņiem te palikt; ja viņi ir šeit studējuši, tad viņi nav nelegālie imigranti.

Tagad par citiem jautājumiem, kuros jūs teicāt, ka sociālā dimensija nav Eiropas kompetencē. Padomes priekšsēdētāja kungs, jūs nevarēsiet aizsargāt eiropiešus, ja mēs kopīgi necentīsimies apkarot sociālo un fiskālo dempingu. Eiropiešiem šī problēma ir jāapzinās. Mums ir jādara tai gals, un šajā ziņā mēs jūs atbalstām. Ir vajadzīgas diskusijas ar Centrālo banku? Tad diskutēsim. Ir vajadzīgas diskusijas ar Īriju? Diskutēsim. Ir jāpārstāj teikt, ka sociālā dimensija nav Eiropas kompetencē. Tas nedrīkst turpināties.

(Aplausi no zāles centra un kreisās puses)

Tagad es gribu pievērsties jautājumiem, kuros mūsu viedokļi krasi atšķiras. Jūs dosieties uz Ķīnu, lai kopā ar Ķīnas prezidentu apmeklētu Olimpisko spēļu atklāšanu. Ceru, ka jūs labi izklaidēsieties! Es personiski gan domāšu par visiem tiem ieslodzītajiem, kas pūst Ķīnas cietumos. Es domāšu par visiem arestētajiem. Domāšu par visiem tibetiešiem, kas cietuši no nežēlīgas izturēšanās. Jums bija vienreizēja izdevība aizstāvēt Eiropas demokrātijas un brīvības vērtības, sakot: „Es neapmeklēšu Olimpisko spēļu atklāšanas ceremoniju ─ šo Ķīnas Komunistiskās partijas maskarādi”. To mēs gribējām dzirdēt.

(Aplausi no zāles centra un kreisās puses)

Varu jums apgalvot ─ ja kādreiz rakstīsiet memuārus, jums nāksies nožēlot izdarīto. Jūs to nožēlosiet, jo tie, kuri ir ieslodzījuši nevainīgos iedzīvotājus, viņiem teiks: „Redzat? Mēs varam darīt, ko vien gribam, jo Rietumus interesē tikai mūsu tirgi.” Priekšsēdētāja kungs, apmeklēt Olimpiādes atklāšanas ceremoniju ir apkaunojoši un nožēlojami.

(Aplausi no zāles centra un kreisās puses)

 
  
MPphoto
 
 

  Francis Wurtz, GUE/NGL grupas vārdā. – (FR) Priekšsēdētāja kungs, Padomes priekšsēdētāja kungs, Komisijas priekšsēdētāja kungs! Savā runā es vēlētos pievērst uzmanību Francijas prezidentūras divējādajam raksturam, proti, tās neapšaubāmi stiprajām pusēm un tās nepārprotamajiem trūkumiem.

Tās spēks, atbilstīgi Savienības parastajai būtībai, ─ ka tā neapgalvo, ka Eiropai klājas labi un ka ir jāturpina tādā pašā garā, kamēr arvien vairāk eiropiešu uzskata, ka klājas slikti un ka ir vajadzīgas pārmaiņas. Tiktāl būtu labi. Bet ko tālāk? Tieši tā ir problēma. Kādus secinājumus jūs, priekšsēdētāja kungs, izdarāt no šīs skaidri un gaiši redzamās leģitimitātes krīzes, kādā šobrīd ir nonākusi Eiropa, it īpaši tās ekonomiskais modelis un funkcionēšanas veids?

Jūs sakāt, ka vēlaties saprast un ka cienāt eiropiešu bažas attiecībā uz Savienību, tomēr jūs izdarāt spiedienu uz Īrijas iedzīvotājiem, lai viņi pārskatītu savu lēmumu, taču viņi tikai izpauda to, ko domā arī francūži, nīderlandieši un miljoniem citu eiropiešu. Jūs pamatoti kritizējat veidu, kādā Eiropas Centrālā banka no saviem ziloņkaula troņa augstumiem pārvalda eiro, taču jūs nekad neesat ierosinājis pārskatīt statūtus, kuros tai piešķirtas tādas pilnvaras un kuros pat ir paredzēts šāds bankas uzdevums!

Attiecībā uz imigrāciju jūs paužat vēlmi „kalpot mūsu vērtībām”, taču jūs atbalstījāt kaunpilno direktīvu, ko nosodīja Apvienoto Nāciju Organizācijas Augstā komisāre cilvēktiesību jautājumos, visas cilvēktiesību organizācijas un Eiropas baznīcas ─ tieši tāpēc, ka tā neatbilst būtiskām cilvēciskām vērtībām. Jūs ignorējat sociālo jautājumu un sakāt, ka tam pilnībā jāpaliek dalībvalstu kompetencē, taču jūs ne vārda nebilstat par Eiropas Kopienu Tiesu, kas uz Līguma 43. un 49. panta pamata pasludina vienu spriedumu pēc otra, liekot Eiropas Savienības dažādajiem sociālajiem modeļiem konkurēt savā starpā.

Jūs sakāt, ka jums nepatika „poļu santehniķa” tēls. Man arī ne. Šo izteicienu radīja labējie populisti un televīzijā popularizēja Bolkestein kungs. Taču es teiktu „laipni lūdzu!” visu nozaru darbiniekiem no visām valstīm, ar vienādiem noteikumiem.

(Aplausi no zāles kreisās puses)

Tieši to patlaban neļauj Eiropas tiesību akti. Padomes priekšsēdētāja kungs, atļaušos jums atgādināt, ka saskaņā ar Komisijas informāciju par vienu un to pašu darbu vienā un tajā pašā Lejassaksijas būvlaukumā strādniekam no citas dalībvalsts var maksāt pusi no tās minimālās algas, ko maksā vācu strādniekam. Lūk, to mēs nevēlamies. Vai zināt, ko domā cilvēks, kam nevar pārmest populismu ─ John Monks, Eiropas Arodbiedrību konfederācijas ģenerālsekretārs? Šos lēmumus viņš uzskata par lielā mērā problemātiskiem, jo, viņa vārdiem runājot, tie „ekonomiskajām brīvībām piešķir prioritāti pār pamattiesībām un darba tiesībām”. Ko jūs uz to atbildētu?

Jūs apgalvojat, ka vēlaties veidot Eiropu, kas spēj aizsargāt, taču mēs nedzirdam jūs kritizējam visus tos strukturālos pasākumus, kas eiropiešu dzīvi padara nedrošu: prasību atvērt konkurencei sabiedrisko pakalpojumu uzņēmumus, Stabilitātes pakta radīto spiedienu uz algām un sociālā sektora izdevumiem, kā arī daudzās Komisijas sagatavotās un Padomes pieņemtās pamatnostādnes, kuras jūs tik centīgi piemērojat savā valstī.

Minēšu 2. pamatnostādni ─ pensiju, sociālā nodrošinājuma un veselības aprūpes sistēmu reformu. 5. pamatnostādne ─ darba tirgus elastīgums. 13. pamatnostādne ─ konkurenci ierobežojošo regulatīvo, komerciālo un citu šķēršļu likvidēšana. Tā varētu turpināt.

Francijas un Itālijas nostājas maiņa nupat ir ļāvusi Padomei iet tālāk par pašas noteiktajām saistībām, vienojoties par direktīvas projektu, kurā paredzēts atļaut 65 stundu darba nedēļu. Tas ir tikpat kā iesvētīt Dikensu par jauno Eiropas tēvu!

Un nobeigumā ─ vēl kāda lieta, priekšsēdētāja kungs. Šajā nedēļas nogalē, uzstājoties savu Eiropas viesu ─ Parlamenta priekšsēdētāja, Komisijas priekšsēdētāja un 2000 franču labējo uzņēmējdarbības vadītāju ─ priekšā, jūs noslēdzāt savu uzrunu ar vārdiem, ko visa arodbiedrību kustība uztvēra kā provokāciju, turklāt ļoti nesaprātīgu, ─ jūs teicāt, ka Francijas iedzīvotāji pat vairs nepamana, ja notiek streiks. Nākamajā dienā pēc šī izsmalcinātā pasākuma jūsu izglītības ministrs skaidroja, ka tas bija domāts kā „atkārtots apliecinājums mūsu Eiropas partneriem viņu izcilāko pārstāvju klātbūtnē”. Ja Eiropas vadītāju pārliecināšanas labad jums nācās apvainot arodbiedrības, tad Eiropai nepārprotami ir vajadzīgas pārmaiņas.

(Aplausi no zāles kreisās puses)

 
  
MPphoto
 
 

  Philippe de Villiers, IND/DEM grupas vārdā. (FR) Francijas Republikas prezidenta kungs! Ikdienas dzīvē Eiropas iedzīvotājiem diemžēl jāsaskaras ar graujošām sekām, ko izraisa Eiropas iestāžu politika gan Briselē, gan Frankfurtē. Eiropas iedzīvotājiem ik dienu jāpieredz, kā viņu vara aizvien vairāk izslīd caur pirkstiem, kā viņiem tiek atņemtas tādas brīvības kā pirktspēja, vērtīgs eiro, ĢMO, nodokļi, zvejniecība, tirdzniecības aizsardzības trūkums, imigrācija un pat futbols, ko jūs pirms brīža pieminējāt. Viss viņiem izslīd caur pirkstiem, un es teiktu, Francijas prezidenta kungs, Eiropas Savienības priekšsēdētāja kungs, ka arī jums viss izslīd caur pirkstiem. Jūs pats tā sakāt, jūs to uzsverat, jūs to skaidrojat kā kritiku. Ir pēdējais laiks rīkoties un panākt, lai jūsu vārdi saskan ar darbiem.

Pirms brīža jūs kritizējāt Kopienas prioritātes trūkumu, un jums ir taisnība. Tomēr es jums gribētu atgādināt, ka to atcēla ar jūsu apstiprināto Marakešas nolīgumu, un tās nav arī jūsu sastādītajā Lisabonas līgumā.

Jūs paužat nožēlu par Centrālās bankas bezatbildību un aicināt sākt debates. Mēs savukārt gribam lēmumus. Atļaušos jums atgādināt, ka šī Centrālās bankas neatkarība, šī bezatbildība, ko mēs pieredzam ik dienas, tika ieviesta un oficiāli nostiprināta ar Māstrihtas līgumu. Jūs nožēlojat panākto Briseles nolīgumu par naftas nodokļu pazeminājumu, taču tās ir tikai sekas Nicas un Amsterdamas līgumiem, kurus jūs ratificējāt parlamentārā ceļā.

Īsi sakot, šodien, tāpat kā ik dienu, jūs sūdzaties par sekām, ko veicināt ik dienu, proti, valstu pilnvaru samazināšanu par labu postdemokrātiskiem forumiem, ko veido ierēdņi, baņķieri un tiesneši. Fakts, ka jūs pārņemat Eiropas Savienības prezidentūru, ir vēsturiska izdevība atkal pavērst Eiropas attīstību pareizā virzienā un atcerēties, ka šīs Eiropas pamatā ir brīvas un demokrātiju cienošas nācijas. Tieši tāpēc mēs jūs aicinām cienīt Īrijas iedzīvotāju balsojumu un pasludināt Lisabonas līgumu par mirušu. Ne jau Eiropas iedzīvotājiem ir jāpieskaņojas Briselei; tā ir Brisele, kam jāpieskaņojas Eiropas iedzīvotājiem!

(Aplausi no runātāja grupas)

 
  
MPphoto
 
 

  Jean-Marie Le Pen (NI). (FR) Priekšsēdētāja kungs! Te nu jūs esat ─ uz sešiem mēnešiem iesprostots rotējošajā un īslaicīgajā Eiropas Savienības prezidenta lomā. Pretēji Francijas elektorāta vairākumam jūs sevi esat parādījis kā kaislīgu Eiropas piekritēju un pat vēlreiz nācis klajā ar Lisabonas līgumu, kas gandrīz neatšķiras no tās Konstitūcijas, kuru 2005. gadā noraidīja gan Nīderlandes, gan Francijas iedzīvotāji. Par nožēlu, jūsu plāns ir atdūries pret šķērsli ─ Īrijas tautas gribu.

Tādējādi Lisabonas līgums ir kļuvis nederīgs, par spīti visām shēmām, kādas tajā bija paredzēts uztiept Eiropas iedzīvotājiem, par spīti valdošajai eiroglobālistu kliķei.

Būdams jauns parlamenta deputāts, es 1957. gadā balsoju pret Romas līgumu ─ pirmo posmu procesā, kam, pēc tā autoru J. Monnet, R. Coudenhove-Kalergi un citu domām, vajadzēja novest pie Eiropas Savienoto Valstu izveidošanas ─ šī Bābeles torņa, ko var uzcelt vienīgi uz tautu drupām, un pirmā no tām būtu mana tēvzeme Francija. Kopš tā laika vienmēr esmu stingri pret to iebildis.

Mums stāsta, ka globalizācija it visu izmainīs līdz pašiem pamatiem un ka mums tai ir jāpakļaujas. Tomēr patiesībā nācijas, dedzīga patriotisma atbalstītas, kļūst stiprākas; tā notiek visā pasaulē, izņemot vienu reģionu ─ Eiropu, kur tautas un to dzimtenes upurē, likvidē un demoralizē vārga un bezpersoniska projekta dēļ; kuru pakāpeniski iekaro aizvien lielāka ārzemju imigrantu straume un kur ekonomisko robežu atvēršana ir pakļāvusi visu reģionu mežonīgai citu valstu konkurencei.

Nav turēts neviens no solījumiem, kas doti Eiropas iedzīvotājiem, lai piedabūtu viņus atteikties no savas neatkarības, suverenitātes, identitātes un kultūras; nav ne izaugsmes, ne pilnīgas nodarbinātības, ne pārticības, ne drošības, toties valda satraukums, jo mēs stāvam uz draudošas krīzes sliekšņa ─ enerģijas, pārtikas un finanšu krīzes sliekšņa. Tajā pašā laikā plašsaziņas līdzekļu cirks turpinās. Vakar ─ Eiropas futbola čempionāts un teniss Roland Garros kortos, rīt ─ Olimpiskās spēles Pekinā, bet šodien ─ brīnišķā sāga par svēto Ingrīdu, kas smejas, raud, skaita lūgsnas un pastaigājas, karādamās jūsu brālīgajā elkonī.

Alkdams kļūt par atbrīvotāju, jūs pat atļāvāties iesaistīties sarunās ar FARC teroristiem, taču Kolumbijas senatores I. Betancourt atbrīvotājs nebijāt ne jūs, ne H. Chavez. Tas bija prezidents A. Uribe, kurš ar savu neatlaidību, pretēji vispārējam globālajam progresīvismam, panāca izšķirošo uzvaru pret noziedzīgo terorismu. Jūsu vairākkārtējie mēģinājumi bija veltīgi, un jūs pat atļāvāties piedāvāt nožēlojamajiem FARC komunistiskajiem teroristiem patvērumu Francijā; no kā jūs viņus grasījāties pasargāt? No demokrātiskā prezidenta A. Uribe? Ja jau bijāt gatavs uz tādu soli, tad kāpēc ne Taliban, Hezbollah vai „Tamilu Tīģerus”? Jūs esat kā divgalvainā čūska, ko tik ļoti mīlēja Césaire. Varat nešaubīties, prezidenta kungs, ─ ar visu jūsu plašsaziņas līdzekļu diriģēšanas talantu nepietiks, lai atvairītu draudošās briesmas, ar ko jums nāksies saskarties vēl līdz gada beigām.

Mūsu Eiropa ir vēja un viļņu mētāts kuģis, kas novirzījies no kursa, ─ vienīgais pasaules reģions, kas labprātīgi iznīcinājis savu politisko un morālo sistēmu, bezrobežu reģions, ko pamazām pārpludina masveida imigrācija, kas nupat ir tikai sākusies! Ar ultraliberālisma sagrautu ekonomiku, sociāli noplicināts, demogrāfiski novājināts, bez garīgā spēka un aizsardzības spējas, tas labākajā gadījumā ir nolemts ASV protektorāta liktenim, bet sliktākajā ─ pazemīgai, gļēvai verdzībai islāma iegribu priekšā. Ir pēdējais laiks atteikties no liktenīgās federālisma ilūzijas un veidot tādu nāciju Eiropu, kuras vienotības pamatā būtu reālākas apvienības ─ neapšaubāmi pieticīgākas, taču efektīvākas. Konstitūcijas un Līguma divkāršā izgāšanās būtu jāuzskata par brīdinājumu. Eiropas ļaudis par šiem plāniem negrib ne dzirdēt, un viņi neļaus tos sev uzspiest, jo nevēlas mirt.

(Priekšsēdētājs pārtrauca runātāju)

 
  
MPphoto
 
 

  Nicolas Sarkozy, Padomes priekšsēdētājs. (FR) Dāmas un kungi, pateicos par jūsu uzrunām.

Vispirms es gribētu pateikties Eiropas Tautas partijas (Kristīgo demokrātu) un Eiropas Demokrātu grupas priekšsēdētājam J. Daul par viņa paša un viņa grupas nenovērtējamo atbalstu Francijas prezidentūrai. Es piekrītu jūsu secinājumiem, un jūs noteikti sapratīsiet, ka es nevaru atgriezties pie katra no punktiem, taču jūsu apņēmība attiecībā uz drošības politiku ir ļoti vajadzīga.

Schulz kungs, ar jūsu atļauju es gribētu teikt, ka augstu novērtēju atbildības sajūtu, kas skanēja jūsu runā. Tāpat kā ar Daul kungu, mēs esam tikušies un diskutējuši, un nekādu noslēpumu nav. Demokrātijai nav jābūt ēnu teātrim. Tai jāļauj mums salīdzināt savas idejas un censties rast kompromisu. Jūs varat būt drošs, ka, tāpat kā attiecībā uz Daul kungu, Francijas prezidentūra augstu vērtē Eiropas Parlamenta Sociāldemokrātu grupas un jūsu personisko atbalstu vienprātības jautājumos. Turklāt es neredzu iemesla teikt, ka šis atbalsts man ir mazāk svarīgs tikai tāpēc, ka nāk no Sociālistu grupas vai ka jums būtu jāmeklē nesaskaņas ar prezidentūru tikai tāpēc, ka mēs ar jums esam dažādos politiskajos uzskatos.

Ļaujiet man teikt, ka attiecībā uz enerģētikas un klimata paketi es pilnībā apzinos ─ un saku to arī Daul kungam ─, ka tieši Parlamentam piederēs pēdējais vārds; turklāt tas nav tikai jautājums par pēdējo vārdu. Tieši Parlamenta mobilizācija ļaus izdarīt spiedienu uz tām dalībvalstīm, kuru mērķi nesakrīt ar Parlamenta, Komisijas un prezidentūras mērķiem. Es nesaku, Schulz kungs, ka jums piederēs pēdējais vārds. Es saku, ka jūsu līdzdalība ir absolūti nepieciešama.

Tāpat es gribētu teikt Cohn-Bendit kungam, ka nav runa par mešanos ceļos kāda priekšā, it sevišķi jau autorūpniecības priekšā, ─ lai tā būtu Francijas, Itālijas vai Vācijas autorūpniecība. Kāpēc izvēlēties tieši Vācijas rūpniecību? Šajā gadījumā Padomes priekšsēdētājam jāņem vērā katras dalībvalsts likumīgās intereses. Mūsu uzdevums ir turēties pretī rūpniecības lobija spiedienam, vienlaikus nodrošinot tam godīgus apstākļus un saprotami paskaidrojot, ka enerģētikas un klimata paketes aizstāvēšana vēl nenozīmē, ka mēs esam naivi.

Citiem vārdiem sakot, Cohn-Bendit kungs, mēs vēlamies panākt planētas līdzsvaru, taču es negribētu, lai mūs apsūdz uzņēmumu pārvietošanas veicināšanā. Nav runa par vides aizsardzību un uzņēmumu pārvietošanas atbalstīšanu; ir runa par vides aizsardzību un uzņēmumu pārvietošanas noraidīšanu. Jebkādas citas idejas ir pašnāvnieciskas. Liekot dalībvalstīm izvēlēties starp vides aizsardzību un izaugsmi, jūs mūs visus novedīsiet strupceļā. Ilgtspējīga attīstība un cieņa pret vidi ir ekonomiskās izaugsmes faktori. Tāpēc, Cohn-Bendit kungs, jūs sapratīsiet, ka šai konkrētajā aspektā es dodu priekšroku M. Schulz un J. Daul secinājumiem, nevis jūsējiem.

Schulz kungs, tagad pievērsīsimies tam, ko jūs aprakstījāt kā domstarpību avotu. Atļaujiet man jums nepiekrist. Es jums gribētu arī teikt, ka Eiropai nav jāatbild par to, ka mūsu vācu draugi nav spējuši panākt vienošanos par minimālo algu un ka drīzāk Vācijas politiskās debates ir iemesls tam, ka jūs minimālo algu noraidījāt. Neuzkraujiet Eiropai atbildību par sociālu neveiksmi, kuras cēlonis ir valsts iekšējās politiskās debates!

Ne jau man kā Padomes priekšsēdētājam šajā gadījumā ir jāpasludina spriedums. Es vienkārši saku, lai jūs, Schulz kungs, neprasāt mums risināt problēmas, ko jūs, vācieši, neesat varējuši atrisināt savā starpā. Piebildīšu turklāt, ka attiecībā uz sociālajiem jautājumiem mēs Francijā pievēršam lielu uzmanību minimālajai algai. Ko tas nozīmētu sociālās saskaņošanas aspektā? Jūs Vācijā esat noraidījuši minimālo algu. Mēs Francijā savu minimālo algu gribam paturēt. Tādējādi sociālā saskaņošana nozīmētu, ka mums būtu jāatsakās no savas minimālās algas, jo Vācijā tādas nav. No šāda sociāla regresa es atsakos, ─ arī savu Eiropas ideālu vārdā. Pateicos jums, Schulz kungs, ka ļāvāt man precizēt savu attieksmi pret sociālajiem jautājumiem.

Tomēr es gribētu piebilst, Schulz kungs, ka jums ir pilnīga taisnība attiecībā uz finansu kapitālisma morāles standartu paaugstināšanu, uz noteikumiem, kuri attiecas uz kredītvērtējuma aģentūrām un uz dažu mūsu finanšu iestāžu absolūti nosodāmo rīcību, un es gribētu teikt arī ko citu: visās mūsu valstīs ir bijuši lielu banku direktori, kam patīk pamācīt politiķus attiecībā uz rūpību, ar kādu veicams valsts darbs.

Redzot, kas noticis vairākās lielās privātbankās, es teiktu, ka šiem pamācītājiem pašiem vēl būtu jāmācās un ka tagad viņiem pašiem jābūt gataviem uzklausīt pamācības. Piebildīšu, Schulz kungs, ─ un es zinu, ka man šobrīd ir pievērsts Watson kunga modrais skatiens ─, ka esmu pret protekcionismu. Esmu par brīvību, taču mēs vairs nevaram atļauties dzīvot pasaulē, kurā nav noteikumu, kurā kredītvērtējuma aģentūras dara visu, kas tām ienāk prātā, kurā atsevišķas finanšu iestādes vēlas pāris sekunžu laikā nopelnīt miljardiem eiro, spekulējot tirdzniecības zālēs.

Tā Eiropa, kādu mēs vēlamies, Schulz kungs, un Francijas prezidentūra šajā jautājumā izstrādās priekšlikumus regulām, kuru mērķis būs paaugstināt finanšu kapitālisma morāles standartus, jo tagad ir redzams, ka šogad notikušās globālās attīstības apstāšanās iemesls ir paaugstināta riska hipotekāro aizdevumu krīze un uzticēšanās krīze attiecībā uz finanšu iestādēm, kuras rīkojās pēc sirds patikas, aizdodamas naudu ikvienam un ar jebkādiem nosacījumiem. Ja Eiropai vispār ir kāda jēga, tad tai ir jāatjauno zināma kārtība šai situācijā, kas jau pāraugusi visatļautībā. Es gribētu teikt Schulz kungam, ka pilnībā viņam piekrītu.

Attiecībā uz Eiropas Imigrācijas paktu man jāsaka Schulz kungam un Cohn-Bendit kungam, ka Francijas prezidentūra iesaistīs Eiropas Parlamentu. Tas ir labākais veids, kā izvairīties no galējībām. Jūs, Schulz kungs, runājāt par galējībām, ko pieļauj viena valsts, un man nav vajadzības to atkārtot, taču, ja mēs visi vienosimies par minimāli nepieciešamo izmaksu kopumu, tad jūsu minētās galējības vairs nebūs iespējamas, un, Cohn-Bendit kungs, esmu drošs, ka Daul kungs tam piekritīs, ─ kāpēc lai šai jautājumā neiesaistītos Eiropas Parlaments? Neesmu gan pārliecināts, ka tas ir institucionāli iespējams.

(D. Cohn-Bedit komentē no vietas)

Cohn-Bendit kungs, es zinu, ka esat ļoti dāsns. Jūs praktiski vienmēr esat gatavs dot padomu, it īpaši man. Pat ja es ciestu no tādas pieticības kā jūsējā, šis padoms man nebūtu vajadzīgs. Es zināju, ka ir vajadzīga vienprātība, taču, neatkarīgi no tā, nav vajadzīga vienprātība, lai es pateiktu Eiropas Parlamentam, ka imigrācijas jautājums ir pietiekami svarīgs, lai to apspriestu politiskās diskusijās un lai jūs tajās iesaistītos arī laikā, kad vēl nav spēkā Lisabonas līgums vai kāds tā uzlabots variants. Es uzņemos politiskas saistības un kopā ar Bernard Kouchner un Brice Hortefeux ieradīšos jūs iepazīstināt ar paktu un apspriest to kopā ar jums. Kopīgi ar Parlamenta priekšsēdētāju un varbūt ar Priekšsēdētāju konferenci mēs pārlūkosim nosacījumus, ar kādiem jūs vēlētos to īstenot.

Watson kungs, grūtības nozīmē izdevību. Ir skaidrs, ka cilvēkam, kas izvēlas kļūt par valsts prezidentu un uz sešiem mēnešiem uzņemties Savienības prezidentūras atbildību, labāk ir nebūt eiropietim un neiesaistīties politikā, ja viņam nepatīk problēmas un sarežģījumi. Es tomēr uzskatu, ka šie sarežģījumi vienlaikus ir arī iespēja. Vai saprotat, kāpēc? Tāpēc, ka tā ir izdevība mums visiem pārkāpt pāri savam nacionālajam egoismam un savas pārliecības diktētiem aizspriedumiem.

Atļaušos teikt, ka gadījumā, ja viss būtu kārtībā, mana uzstāšanās Eiropas Parlamentā tāpēc vien nebūtu vieglāka, jo laikā, kad līdz vēlēšanām ir atlicis gads, kad ceļavējš pūš no muguras un viss risinās veiksmīgi, ikviens domā par savas grupas vai valsts interesēm. Ja nemaldos, gandrīz visi Eiropas Parlamenta deputāti ir eiropieši, tāpēc viņi apzinās situācijas nopietnību. Pūles būs jāpieliek ikvienam. Neesmu pārliecināts, vai vieglākā situācijā Schulz kungs un Cohn-Bendit kungs būtu tikpat atklāti runājuši ar Francijas prezidentūru. Manuprāt, šie sarežģījumi vienlaikus var būt arī iespēja.

Vienā jautājumā, Watson kungs, es nepārprotami pieļāvu kļūdu. Man vajadzēja ilgāk pakavēties pie Eiropas enerģētikas politikas. Daudziem no jums šodien ir mugurā īpaši T-krekli, jo jūs neatbalstāt konkrētu enerģijas veidu. Es to cienu. Citi ir izvēlējušies ko citu. Tomēr ir kāds aspekts, kurā mēs visi varētu būt vienoti, proti, ir vajadzīga Eiropas enerģētikas politika, ir vajadzīga krājumu pārredzamība, un ir jāapvieno tādi resursi kā saules enerģija, fotoelementu enerģija, biomasas enerģija un hidrauliskā enerģija. Atvainojos, ka to nepateicu savā ievada runā, taču enerģētikas politikas izstrāde ─ neatkarīgi no mūsu domstarpībām kodolenerģijas jautājumā ─ būs Francijas prezidentūras prioritāte. Ceru, ka Barroso kungs man neiebildīs, ja teikšu, ka tā ir arī viņa prioritāte. Šīs ir lietas, kurās mēs nedrīkstam zaudēt laiku.

Es gribētu arī teikt Watson kungam, ka neesmu protekcionisma aizstāvis. Nekad neesmu bijis un nekad nebūšu. Taču arī liberāļiem derētu apsvērt kādu niansi ─ mēs atveram savas robežas, un tas mums ir nācis par labu. Tomēr vienlaikus pārējie nevar prasīt mums Eiropā darīt to, ko viņi nevēlas redzēt mūs darām viņu valstīs. Ķīna, Indija, Brazīlija, Meksika ─ lielās, strauji augošās valstis ─ nevar teikt: „Atveriet savas robežas, samaziniet savas subsīdijas, bet mēs šeit darīsim, kā gribam.” Tā nav brīvā tirdzniecība, un tādējādi mēs viņiem neizdarām pakalpojumu. Gluži tāpat kā dzimtenes mīlestība nav nacionālisms, vēlme pēc savstarpīguma un aizsardzības nav protekcionisms. Ir iespējams vienlaikus atbalstīt brīvo tirdzniecību un vēlēties, lai šai tirdzniecībā valda līdzsvars.

Watson kungs, šīs diskusijas mums būs jāturpina. Vieni par galveno uzskata aizsardzību, citi — brīvību. Varbūt mēs varam satikties pusceļā.

Visbeidzot, atļaujiet man jūs apsveikt, Watson kungs. Šķiet, ka dziesmu jautājumā mums ir vienāda gaume.

(Smiekli)

Es informēšu attiecīgo personu par jūsu atzinību un esmu pārliecināts, ka viņa jums neliegs autogrāfu uz sava jaunākā kompaktdiska, Watson kungs. Nekādu problēmu.

(Smiekli)

Cohn-Bendit kungs, esmu jau atbildējis uz daudziem jūsu jautājumiem. Es gribētu runāt par divām lietām. Pirmā no tām attiecas uz studentiem, un šis ir ārkārtīgi svarīgs jautājums. Protams, Eiropai ir jāatver durvis elites studentiem no visas pasaules. Esmu pat kādu laiku domājis par to, ka atvērt durvis visas pasaules elites studentiem nozīmē viņu uzņemšanu mūsu universitātēs, vienlaikus piedāvājot viņiem sākotnējās profesionālās pieredzes iespēju. It īpaši es šeit domāju ārstus. Tomēr mums jāuzmanās no tā, lai mēs neaplaupītu jaunattīstības valstis, atņemot tām eliti, Cohn-Bendit kungs. Francijā praktizē vairāk Beninas ārstu nekā pašā Beninā; padomājiet par to. Manuprāt, Beninai pašai ir vajadzīga tās elite. Atteikties nolaupīt jaunattīstības valstu eliti nenozīmē atteikties no imigrācijas. Pāris minūšu debatēs mēs šo jautājumu neatrisināsim. Esmu jums pateicīgs par veidu, kādā jūs skārāt šo jautājumu, taču jums jāsaprot, ka šajā ziņā ir vajadzīgas dziļākas debates, nevis kariķēšana. Šeit nav runa par dāsnumu no vienas puses un cietsirdību no otras puses. Mums ir valsts darbinieki, un viņi centīsies rast vislabāko risinājumu.

Ar jūsu atļauju es gribētu norādīt uz kādu aspektu Ķīnas jautājumā, kurš ir ārkārtīgi nopietns un ārkārtīgi sarežģīts. Man jāsaka, Cohn-Bendit kungs, ka es, tāpat kā ikviens klātesošais, dzirdēju jūsu balsī emocijas un to augstu novērtēju, un gribu teikt, ka esmu vienisprātis ar jums. Vēlos teikt arī Watson kungam, kurš man ieteica spēlēt komandas spēli: tieši to es esmu darījis, jo kā Padomes priekšsēdētājs runāju ar visām dalībvalstīm, lai noskaidrotu to viedokli un jebkādus iespējamos iebildumus saistībā ar manu piedalīšanos; jautājuma saturam es pievērsīšos pēc brīža, bet vispirms gribu parunāt par formu. Vēlos teikt, ka no visām dalībvalstīm saņēmu piekrišanu Olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijas apmeklējumam. Jūs zināt, cik sarežģīts ir šis jautājums, un, pēc manām domām, tas risināms ļoti uzmanīgi, jo mēs nevaram atļauties kļūdīties.

Tomēr Watson kungs man ieteica būt „komandas spēlētājam”. Vēlos, lai jūs zinātu, ka šo jautājumu es apspriedu ar visām dalībvalstīm. Pret manu dalību neiebilda neviena, un patlaban ir zināms, ka trīspadsmit no tām piedalīsies atklāšanas ceremonijā. Tas nav iemesls, Watson kungs, tā vienkārši ir atbilde uz jautājumu par kolektīvu pieeju.

Tagad, ja neiebilstat, parunāsim par jautājuma būtību. Es saprotu tos, kuri saka, ka eiropiešiem nav jāapmeklē Pekinas olimpiādes atklāšanas ceremonija. Ikvienam ir tiesības uz saviem uzskatiem attiecībā uz labāko cilvēktiesību aizsardzības veidu, un man ir jārespektē tie, kuri iesaka ceremoniju boikotēt. Tomēr mans personiskais viedoklis — un es uzskatu, ka šis viedoklis būtu jārespektē, jo tas ir respektabls — ir tāds, ka progresu cilvēktiesību jomā mēs panāksim ar atklātu un tiešu dialogu, nevis ar Ķīnas pazemošanu. Es pat gribētu teikt šādi: es nedomāju, ka mēs drīkstam boikotēt ceturto daļu cilvēces. Manuprāt, būtu nesaprātīgi un bezatbildīgi, ja cilvēks, kas uzņēmies atbildību būt par Padomes priekšsēdētāju, teiktu ceturtajai daļai cilvēces: „Mēs neieradīsimies; mēs gribam jūs pazemot visas pasaules priekšā.” Es gribu ierasties, un es gribu runāt.

Attiecībā uz galveno jautājumu — cilvēktiesību aizsardzību — mēs esam vienisprātis. Attiecībā uz veidu, kā aizsargāt šīs cilvēktiesības, domāju, jūs piekritīsiet, ka par to var diskutēt, un šīs diskusijas nebeigsies ar Olimpiskajām spēlēm. Tāpēc es vēlos braukt uz turieni, runāt par cilvēktiesībām un tās aizstāvēt. Es pat teikšu vēl ko vairāk, Cohn-Bendit kungs. Ir lietas, par ko es Ķīnā nerunāšu, jo Ķīna ir jāciena; taču ir arī lietas, kas Ķīnai nebūtu jāsaka Eiropas valstīm un sevišķi Francijai, jo Francija un Eiropas valstis ir pelnījušas tādu pašu cieņu kā Ķīna. Ne jau Ķīna noteiks, kad un ar ko man tikties.

Tieši tāpat es nevaru noteikt, kad un ar ko tikties Ķīnas prezidentam. Tāpēc es aizstāvēšu cilvēktiesību jautājumu, bet vienlaikus kā valsts vadītājam man ir jāpatur prātā daži apsvērumi. Mēs vienmēr runājam par nolīgumiem. Es tomēr gribētu to nedaudz apstrīdēt, jo demokrātiski ievēlētam valsts vadītājam ir likumīgas tiesības aizstāvēt savu pilsoņu ekonomiskās un darba intereses. Gribu runāt arī par ko citu. Ķīna ir Drošības padomes pastāvīgais loceklis. Mums ir vajadzīga Ķīnas palīdzība, lai darītu galu Dārfūras skandālam, jo Sudānā Ķīnai ir liela ietekme. Mums ir vajadzīga Ķīnas palīdzība Irānas izolēšanā, lai ne Irānai, ne kādai citai valstij, kas uzdrošinās draudēt noslaucīt Izraēlu no pasaules kartes, nebūtu piekļuves atombumbai. Kā gan mēs varam aicināt Ķīnu palīdzēt nostiprināt mieru pasaulē, nostiprināt stabilitāti pasaulē — un tajā pašā laikā boikotēt valsti, kad tā rīko pasākumu, kurš ir tik svarīgs tās 1,3 miljardiem iedzīvotāju? Tas būtu nesaprātīgi, tas būtu bezatbildīgi, un tas nebūtu sevi cienoša valstsvīra cienīgi.

(Aplausi)

Es cienu Cohn-Bendit kunga viedokli un pārliecību, tāpat kā cienu ikviena līdzīgi domājoša deputāta uzskatus, tomēr nobeigumā es gribētu piebilst: cieniet arī tos, kuru uzskati sakrīt ar manējiem. Pirms došanās ceļā es apspriedos ar G. Watson un M. Schulz, Sociālistu grupas priekšsēdētāju, un domāju, ka drīkstu viņa vārdā teikt, ka viņš pilnībā piekrīt nepieciešamībai neboikotēt Ķīnu. Viņš ir sociālists, es ne. Es runāju arī ar J. Daul, kurš pilnībā tam piekrita.

Nobeigumā es vēlētos pateikt vēl kādu lietu. Atcerieties, cik pragmatiska bija Ķīnas rīcība Honkongas jautājumā. Atcerieties, dāmas un kungi, cik sarežģīts bija šis gadījums. Pirms piecpadsmit gadiem Honkongā bija demonstrācijas. Ķīna spēja pragmatiskā veidā atrisināt Honkongas problēmu. Paraugieties uz Makao. Dialoga ceļā Ķīna spēja atrisināt Makao jautājumu. Es pat teikšu vēl vairāk. Paraugieties šodien uz Taivānas jautājumu un to, cik ievērojamu progresu tajā ir panācis prezidents Hu Jintao. Pirms pieciem gadiem visi domāja, ka Taivānas un Ķīnas konfrontācija ir neizbēgama, taču tā nav noticis. Vai mēs stimulēsim šo Ķīnas virzību ar atklāta, drosmīga un tieša dialoga palīdzību vai ar pazemojumiem? Es izvēlos dialogu, atklātību un drosmi.

(Aplausi)

Priekšsēdētāja kungs, vēl tikai minūti, lai atbildētu Wurtz kungam. Vispirms es gribētu viņam apliecināt, ka es neapvainoju arodbiedrības, taču pateicos viņam par norādījumu, ka Franciju ir iespējams mainīt, to neparalizējot. Apvainojums arodbiedrībām būtu uzskats, ka to vienīgā jēga ir paralizēšana. Sociālajā demokrātijā arodbiedrībām ir noteikta loma, tieši tāpat kā politiskajiem vadītājiem. Ne vairāk un ne mazāk. Tomēr ar to es gribēju teikt, ka nevienam nav tiesību turēt par ķīlniekiem patērētājus. Esmu pārliecināts, ka tik smalkjūtīgs cilvēks kā jūs, Wurtz kungs, kurš nekad neko nav bloķējis, sapratīs, ko es ar to domāju.

Pārējos jautājumos, Wurtz kungs, mums ir atšķirīgi viedokļi, taču tas mani nekavē augstu novērtēt veidu, kādā jūs izsakāt savu neapmierinātību.

P. de Villiers kungs, es vēlētos teikt, ka jūsu sacīto es ļoti labi saprotu, it īpaši tāpēc, ka jūs neapšaubāmi pārstāvat nozīmīgu politisko kustību ne tikai mūsu valstī, bet arī Eiropā. Es pat teikšu vēl vairāk, de Villiers kungs. Jūsu teikto es neuztveru kā Eiropas noliegumu, bet gan kā aicinājumu veidot citādu Eiropu. Godātais de Villiers kungs, es negribu vienu otrai pretnostatīt atbalstītāju un noliedzēju nometnes. Es vienkārši gribētu, lai ikviens justos piederīgs citādākai Eiropai, kuras pamatā ir demokrātija, miers un izaugsme. Es ņemu vērā jūsu iebildumus, es tos apzinos un centīšos tos atspēkot, taču ne vārdos, bet gan darbos.

Kas attiecas uz jums, Le Pen kungs, klausoties jūsos, es pie sevis domāju, cik ļoti Francijai nav paveicies, ka visus šos gadus tajā ir bijusi spēcīgākā ekstrēmi labējā kustība Eiropā. Es klausījos jūsos un priecājos, ka tas reiz ir beidzies.

(Skaļi aplausi)

 
  
MPphoto
 
 

  Philip Bushill-Matthews (PPE-DE). - Priekšsēdētāja kungs! Es vēlētos izteikt atzinību Padomes priekšsēdētājam. Vispirms atļaujiet man britu Konservatīvās partijas delegācijas vārdā jums pateikties par viesmīlību pagājušajā nedēļā un apliecināt, ka mēs ceram cieši sadarboties ar jums un nodrošināt šīs prezidentūras panākumus.

Mēs paļaujamies uz jūsu enerģiju un jūsu apņēmību un, nesen izlasot kādu ļoti labu grāmatu, mēs pārliecinājāmies arī par jūsu redzējumu. Es, protams, runāju par jūsu sarakstīto grāmatu „Témoignage”. Tiem kolēģiem, kam vēl nav bijusi iespēja lasīt šo ievērojamo darbu, es ļoti ieteiktu to izdarīt, un sevišķi es iesaku atvērt grāmatas 146. lappusi. Tajā jūs aprakstāt gan 35 stundu darba nedēļas nejēdzīgumu, gan ieguvumus; citējot Tautas kustības savienības (UMP) saukli, „travailler plus pour gagner plus” (‘strādāt vairāk, lai saņemtu vairāk’). Tālāk jūs rakstāt: „Manuprāt, mūsu pilsoņi vēlas nevis vienveidīgu un nelokāmu 35 stundu politiku un pensijas giljotīnu 60 gadu vecumā, bet gan brīvas izvēles politiku, kas ļautu strādāt vairāk tiem, kas vēlas vairāk nopelnīt un ikvienam dotu iespēju pielāgot savas darba stundas savam dzīvesveidam.”

Trāpīts, Padomes priekšsēdētāj! Tā ir īstā sociālā Eiropa. Valdībām nevis jāpiespiež cilvēki strādāt vairāk vai jāliek tiem strādāt mazāk, bet gan jārada iespēja, lai tie, kas izvēlas strādāt vairāk, to varētu darīt.

Jūsu partija atbalsta brīvību, jūsu partija atbalsta izvēli, un tādas pašas ir arī britu Konservatīvās partijas nostādnes. Ja jūsu prezidentūras pamatā būs šie principi, mēs jūs nelokāmi atbalstīsim. Kad pārskatīs Darba laika direktīvu, mēs būsim brīvības un izvēles pusē; kad pārskatīs Direktīvu par pagaidu līgumstrādniekiem, mēs atkal būsim brīvības un izvēles pusē.

Visbeidzot, Padomes priekšsēdētāja kungs, es vēlētos teikt, ka mūsu partijām ne tikai būtu jānodrošina izvēles brīvība; tām arī jāciena cilvēku brīvi izdarīta izvēle. Tāpēc es jūs aicinu cienīt Īrijas iedzīvotāju izvēli nesenajā referendumā. Es jūs aicinu uzskatīt viņu lēmumu nevis par risināmu problēmu, bet par izmantojamu iespēju, — iespēju Eiropai atjaunot saikni ar tās pilsoņiem. Tas, protams, prasīs daudz darba — gan no jums, gan jūsu kolēģiem Padomē. Taču, kā jūs pats esat teicis: travailler plus pour gagner plus.

 
  
MPphoto
 
 

  Bernard Poignant (PSE). (FR) Priekšsēdētāja kungs! Es esmu Francijas un Eiropas sociālists. Tas nozīmē, ka Parīzē neesmu viens no jūsu atbalstītājiem, taču Strasbūrā neesmu arī pilnīgs jūsu pretinieks, sevišķi, kad redzu jūs divu sociāldemokrātu ielenkumā. Pat ja mans prezidents manā valstī pieļauj kļūdu, viņš tomēr ir mans prezidents. Tāpēc es vēlu panākums Francijas prezidentūrai un tātad visas Eiropas prezidentūrai.

Kopš paša sākuma esmu mierīgs, jūs vērojot, jo saprotu jūsu vēlmi būt Francijas parlamentā. Protams, es jūsos redzu valsts vadītāju, taču zināmā mērā arī vaļsirdīgu premjerministru. Attiecībā uz sociālo jomu un jūsu prioritātēm, manuprāt, atsevišķas lietas ir jānošķir. Protams, ir jautājumi, kuriem jāpaliek valsts kompetencē. Es šeit domāju pensijas. Savukārt attiecībā uz visu, kas ietekmē nodarbinātību, piemēram, vienots tirgus, vienota valūta un brīva pārvietošanās, mums jācenšas pielāgoties mūsu labākajiem paraugiem.

Tādēļ atsevišķas lietas ir jānošķir. Šajā kontekstā es vēlētos arī piemetināt, ka man būtu gribējies, lai jūs rūpīgi pievēršaties sabiedrisko pakalpojumu pamatdirektīvas izstrādei. Attiecībā uz sabiedrisko ēdināšanu jūs to izdarījāt, bet tas ir jādara visā sabiedrisko pakalpojumu jomā.

Visbeidzot, es nedomāju, ka Eiropā ir tikai sociāla un demokrātiska krīze. Manuprāt, tā ir arī identitātes krīze. Kopš laika, kad tika nodibināts miers, atgūta brīvība un nostiprināta demokrātija, šī pasaules kārtība daudziem mūsu pilsoņiem apgrūtina izpratni par Savienības vēstures nozīmi.

Tāpēc tik svarīgi ir tādi jautājumi kā kultūra un izglītība, mākslinieku, jauniešu un studentu mobilitāte un mērķsadarbība, jo Eiropas piederības apzināšanās vairs nav pašsaprotama lieta. Tā ir jāveido, un, pēc manām domām, šiem tematiem jābūt Francijas prezidentūras uzmanības lokā.

Visbeidzot, ir skaidrs, ka pēc sešiem mēnešiem mēs jūs vērtēsim. Francūzim tas ir pieņemami, jo Francijā, kā jums zināms, tas ir ilgs laiks. Tātad decembrī būs redzams rezultāts. Nav nekādu šaubu, ka Līgums tobrīd nebūs ratificēts. Jūs gribējāt vienkāršotu līgumu, bet dabūjāt sarežģītu situāciju, tāpēc tagad tieciet no tās laukā!

Es gribētu noslēgt ar frāzi, ko esmu aizņēmies no kāda poļu rakstnieka, kurš saka šādi — ja atļausiet citēt, prezidenta kungs: „Būt francūzim nozīmē domāt par ko citu, nevis par Franciju.” Tāda ir mūsu reputācija, un zināmā mērā tas varbūt attiecas arī uz jums, prezidenta kungs.

 
  
MPphoto
 
 

  Nicolas Sarkozy, Eiropadomes priekšsēdētājs. (FR) Priekšsēdētāja kungs, es vēlētos no sirds atvainoties Cristiana Muscardini, jo es tik ļoti aizrāvos savā entuziasmā, ko B. Poignant tik laipni uzsvēra, ka aizmirsu jums atbildēt un pateikt, cik ļoti mums vajadzēs jūsu grupu.

Es zinu, kurš ir šīs grupas loceklis, un es zinu, ka jūs esat viena no tiem, kas mīl Eiropu, un ka ir EP deputāti, kas vienlīdz mīl savas nācijas. C. Muscardini, varat būt droša, ka es pilnībā ņemšu vērā jūsu piezīmes un ka nākamo sešu mēnešu laikā es kopīgi ar citām Eiropas iestādēm centīšos veidot tādu Eiropu, kas reaģē uz jūsu bažām.

Tāpēc jūs esat tā, kas ir pierādījusi, apstiprinot, ka B. Poignant ir taisnība, ka es aizmirstu, cik ļoti pārvērtēta ir mana reputācija.

 
  
MPphoto
 
 

  Marielle De Sarnez (ALDE). (FR) Priekšsēdētāja kungs, pirms dažām nedēļām Īrija pateica “nē”, un es uzskatu, ka tas, kā mēs visi zinām, atspoguļo augošo šķelšanos starp Eiropas pilsoņiem.

Acīmredzot šo “nē” nevajadzētu novērtēt par zemu, un es domāju, ka, gluži pretēji, tam vajadzētu piespiest visiem politiskajiem līderiem ņemt vērā iedzīvotāju cerības un bažas un mēģināt sniegta atbildes uz tām, lai kāds līgums būtu spēkā. Šajā gadījumā nav tā, ka tad, ja rīt mums būtu Lisabonas līgums, viss pazustu kā uz burvja mājienu.

Francijas prezidentūra ir izvēlējusies pievērst uzmanību četrām jomām, kas acīmredzot ir ļoti noderīgi, jo īpaši attiecībā uz klimata pārmaiņām. Tomēr šīs dziļās krīzes laikā, finanšu un pārtikas krīzes, izejvielu cenu strauja kāpuma un arvien nepietiekamākas un arvien dārgākas naftas laikā, es uzskatu, ka tas, ko gaida cilvēki, ir ne tikai problēmu risinājumi, bet arī vīzija; cilvēki gaida perspektīvas.

Tieši šobrīd es vēlētos ierosināt apsvērt trīs pieejas. Pirmā ir saistīta ar mūsu identitātes būtiskāko un pašu svarīgāko jautājumu. Es uzskatu, esmu pilnīgi pārliecināta, ka pastāv Eiropas modelis, ka pastāv eiropeiska sabiedrības struktūra. Šis eiropeiskais modelis ir ekonomisks, ilgtspējīgs un arī sociāls. Šis eiropeiskais modelis, piemēram, cenšas apkarot pieaugošo nevienlīdzību. Tādēļ pastāv eiropeiskais modelis, un mums par to ir jābūt lepniem, mums tas ir jāapliecina, jānes, jāuzņemas, jāaizstāv un jāaizsargā. Tā ir pirmā pieeja.

Tad ir arī otra pieeja. Es uzskatu, ka mums ir vajadzīgs jauns redzējums par pasaules organizāciju. To sakot, es īpaši domāju par Āfriku. Es domāju par lauksaimniecības produktu problēmu; es domāju, ka mums ir jāpārstāj subsidēt mūsu lauksaimniecības produktu eksports un tā vietā mums ir jāstrādā pie tā, lai Āfrika būtu pašpietiekama attiecībā uz pārtiku un enerģiju. Tā ir jaunā revolūcija, kas mums ir vajadzīga, lai nākotnē būtu godīgāka pasaule.

(Aplausi)

Visbeidzot, es uzskatu, ka mēs nekad nedrīkstam pārtraukt sev atgādināt par to, ka ir Eiropas vērtības, no kurām mēs nekad nedrīkstam atteikties: tās sauc par demokrātiju un cilvēktiesībām, un tās ir spēkā mums Eiropā, un nākotnē tās būs spēkā Vidusjūras reģiona valstu savienībā, kur galvenā nebūs uzņēmējdarbība, neņemot vērā cilvēktiesības. Cilvēktiesību jautājums ir ļoti svarīgs nākamajām desmitgadēm; tā ir Eiropas dziļa identitāte, un tā ir pelnījusi aizstāvību.

Priekšsēdētāja kungs, tie ir daži no jautājumiem, kuri, manuprāt, mums būs jārisina; tie ir saistīti ar fundamentālām tēmām, citiem vārdiem, redzējumu un dziļāku nozīmi, kādu mums ir jāpiešķir un kādu vēlamies piešķirt Eiropai. Šie jautājumi nav saistīti tikai ar politiku, bet arī ar sirdsapziņu.

 
  
MPphoto
 
 

  Brian Crowley (UEN). - Priekšsēdētāja kungs, es vēlētos sveikt prezidentu N. Sarkozy atkal Strasbūrā un apsveikt viņu par sadarbību ar Parlamentu un par reālistisku skatījumu attiecībā uz idejām, kaut arī viņš zināja, ka Parlamentā nebūs vispārējas saskaņas saistībā ar šīm idejām.

Pārāk ilgi mēs esam iekrituši pagātnes neveiksmīgo ideoloģiju slazdā, nespējot skatīties uz jaunām robežām, ar kurām mums jāsaskaras, un tiešā veidā risināt šos izaicinājumus. Mēs esam rīkojušies droši, atkāpjoties vai nu agrāko imperiālistisko ideju vai arī postfašistisku pavēļu komforta zonā, vai pat, uzdrīkstos to sacīt, jaunajā 20. gadsimta domāšanā attiecībā uz cilvēku dzīvību un cilvēktiesībām.

Tāpēc, ka pasaules sarežģītība mūsdienās ir ļoti atšķirīga un daudz dažādāka, nekā to var traktēt jebkāda atsevišķa ideoloģija vai jebkāds atsevišķs plāns. Un jūs pareizi pieminat sadarbības nozīmi ar citām valdībām pasaulē: ar Ķīnu, lai risinātu Čadas un Sudānas problēmu, nodrošinot, lai problēmas saistībā ar Āfriku un jaunattīstības valstīm tiek risinātas tiešā veidā.

Mēs šodien jau pieminējām septiņus miera uzturētājus Sudānā, kuri zaudēja dzīvību, pildot Apvienot Nāciju Organizācijas uzdevumu, vienkārši tādēļ, ka valdības nespēja atbilstīgi iejaukties un izdarīt spiedienu uz Čadas un Sudānas iestādēm, lai aizsargātu bēgļu un patvēruma meklētāju dzīvības.

Ir ļoti labi šeit, Parlamentā, neskaidri runāt par imigrācijas un iedzīvotāju brīvas pārvietošanās ļaušanas nozīmi. Ir labāk, ja mēs ļaujam cilvēkiem palikt mājās. Es esmu no Īrijas, valsts, kurai simts gadu laikā bija jāizved 12 miljoni iedzīvotāju. Neviens no viņiem negribēja pamest Īriju. Viņi tika piespiesti doties prom. Ja mēs cilvēkiem dodam iespēju palikt savās valstīs, sniedzam atbalstu ar mūsu izveidotās politikas mehānismiem, lai tā būtu tirdzniecība vai citas jomas, tad mēs to varam izdarīt.

Visbeidzot, priekšsēdētāj, jūs iepriekš runājāt par to, ka jums šķita, ka jūsu stāvokļa likumība, novedot Lisabonas līguma ratifikāciju līdz parlamentam, bija vienīgais veids, kā to izdarīt. Es jums piekrītu. Tās ir Francijas tiesības. Taču tikpat likumīgas ir tiesības uz referendumu, un tās vienmēr ir jāaizsargā. Tā nav vienīgā izvēle. Ir problēmas un grūtības saistībā ar rezultātiem Īrijā, taču tā nav tikai problēma attiecībā uz Īrijas saistību ar Eiropu. Tā atspoguļo iedzīvotāju un Eiropas dziļāku panīkumu.

 
  
MPphoto
 
 

  Mikel Irujo Amezaga (Verts/ALE). (FR) Priekšsēdētāja kungs, tieši šobrīd es vēlētos jums pajautāt par Francijas prezidentūras nostāju attiecībā uz valodu dažādību. Dažādība ir Eiropas pamatprincips. Visas pasaules valodas ir daļa no cilvēces mantojuma, un valsts iestāžu pienākums ir rīkoties, lai tās aizsargātu.

(ES) Priekšsēdētāja kungs, Padomes 22. maija secinājumos par daudzvalodību Komisija ir aicināta sagatavot detalizētu programmu par šo tematu, un tā paziņoja, ka programma tiks sagatavota līdz rudenim.

Kāda būs Francijas prezidentūras nostāja un pasākumi attiecībā uz daudzvalodības politiku? Kāda būs prezidentūras nostāja un kādu nozīmi tā paredzējusi piešķirti neoficiālajām ES valodām, kuras arī dēvē par „reģionālajām” un „minoritāšu” valodām?

Jo, prezidenta kungs, kamēr mēs gaidām balsojumu Francijas Senātā nākamnedēļ, Francija pašlaik ir ļoti slikts piemērs visiem tiem no mums, kuri uzskata, ka valodu dažādība ir visu eiropiešu kopīgs mantojums.

(Runātājs turpināja runu basku valodā.)

 
  
MPphoto
 
 

  Nigel Farage (IND/DEM). - Priekšsēdētāja kungs, es vēlētos atbildēt N. Sarkozy. Jūs esat ļoti labs orators, N. Sarkozy, taču es neesmu tik pārliecināts, vai esat tikpat labs klausītājs. Šī prezidentūras programma, ar kuru šorīt nācāt klajā, parāda, ka jūs vēlaties tādu Eiropas Savienību, kas kontrolē burtiski ikkatru mūsu dzīves aspektu, jebko no kopējās imigrācijas politikas līdz tam, kā darbojas mūsu slimnīcas un mūsu futbola klubi.

Es arī secināju no jūsu komentāriem, ka jūs vēlaties, lai mēs būtu ļoti izolēti no pārējās pasaules, lai tajā gadījumā, ja cilvēkiem nebūs tādi paši standarti kā mums, mēs ar tiem netirgosimies. Taču pats sliktākais ir tīrā augstprātība, sakot, ka jūs zināt vislabāk, ja runa ir par Eiropas projektu. Jūs izrādāt nicinājumu ne vien pret Īrijas iedzīvotājiem, bet arī pret pašu demokrātijas jēdzienu, kuru sakāties aizstāvam.

Jūs teicāt, ka Polijas prezidentam ir jātur savs vārds, ka viņam ir jāratificē līgums, jo tāda bija viņa piekrišana. Īrijas iedzīvotāji ir runājuši. Vai jūs respektēsiet īru balsojumu? Vai jūs pildīsiet savas saistības darījumā, kas paredz, ka šis līgums ir pagalam? Man nešķiet, ka jūs to saprotat, vai ne? Eiropas tautas nevēlas lielāku politisko integrāciju. Tādēļ Francijā iedzīvotāji pateica „nē”, un Holandē viņi pateica „nē”, un, ja mēs balsotu Lielbritānijā, lielākā daļa no mums teiktu „nē”.

Demokrātija par kādu cenu, N. Sarkozy? 21. jūlijā jūs dosieties uz Dublinu. Lūdzu, nemēģiniet darīt ar viņiem to pašu, ko izdarījāt Francijā, nemēģiniet apiet otru referendumu, nemēģiniet panākt, lai viņi maina noteikumus un ratificē šo līgumu netiešā veidā. Tas nozīmētu parādīt galēju nicinājumu pret demokrātiju. Lūdzu, nedariet to.

 
  
MPphoto
 
 

  Margie Sudre (PPE-DE). (FR) Priekšsēdētāja kungs, Eiropadomes priekšsēdētāj, lai apmierinātu mūsu un līdzpilsoņu cerības, Padomei, kuru vadāt, un Parlamentam ir jādemonstrē skaidra, saprotama un konkrēta politiskā griba. Tas, ka jūs vadāt Padomi, jau ir garantija apņēmībai. Šajā saistībā mēs visi esam redzējuši šeit, Strasbūrā, un Briselē, šīs sešu mēnešu prezidentūras sagatavošanas kvalitāti un Francijas valdības locekļu pieejamības apmēru.

Prioritātes, kuras tikko izklāstījāt, ir pareizās, lai reaģētu uz ES pilsoņu bažām. Tādā pašā veidā citas problēmas, kuras apskatījāt, tostarp, eirozonas ekonomiskā pārvaldība, reaģējot uz izejvielu un ogļūdeņražu globālo cenu strauju palielināšanos, vai stabilitātes un labklājības reģiona izveide Vidusjūras baseina reģionā, pilnībā atspoguļo jūsu apņemšanos veidot tādu Eiropas Savienību, kas labāk reaģē uz problēmām un pievērš lielāku uzmanību tās iedzīvotājiem.

Atbildot uz sabiedrības viedokli, kurā rodas šaubas un cilvēki dažkārt padodas kārdinājuma atkāpties valsts līmenī, lai risinātu problēmas, ir svarīgāk kā jebkad norādīt, ka mūsu kontinentam ir ievērojams līdzekļu daudzums un ka tā joprojām ir viena no retajām stabilajām teritorijām pasaulē, kas kļūst arvien neparedzamāka. Eiropas Savienībai būtu jācenšas demonstrēt, ka tā nepārcieš globalizāciju, neaizsargājot savus iedzīvotājus, un es atzinīgi vērtēju jūsu apņemšanos to pierādīt.

Visbeidzot, tā kā Savienība piedzīvo būtisku uzticēšanās krīzi, mēs no sirds vēlamies, lai Francijas prezidentūra pabeigtu vairāk kā piecpadsmit gadus ilgušos centienus reformēt paplašinātas Eiropas darbību. Mums ir vajadzīgs, lai Lisabonas līgums stātos spēkā pēc iespējas ātrāk, un jūs to esat noteikti apstiprinājis. Mēs visi jums uzticamies, lai rīkotu sarunas ar mūsu Īrijas draugiem un lai pārliecinātu tās nedaudzās dalībvalstis, kuras joprojām vilcinās to ratificēt, reizi par visām reizēm to izdarīt.

Prezident, pagājušajā nedēļā jūs sacījāt, ka neesat gatavs likt savu Eiropas karogu atpakaļ kabatā, un mēs patiešām esam ievērojuši, ka esat to pacēlis mastā zem Triumfa arkas blakus Francijas karogam. Mēs interpretējam šo simbolisko žestu kā pierādījumu jūsu apņēmībai rīkoties Kopienas labā, un mēs jums pateicamies, prezidenta kungs.

 
  
MPphoto
 
 

  Poul Nyrup Rasmussen (PSE). - Priekšsēdētāja kungs, es tikai vēlētos vērsties pie Eiropadomes priekšsēdētāja un pateikt, ka es esmu Rasmussen I, lūdzu, nejauciet mani ar Rasmussen II, taču es vēlos jūs pārliecināt par vienu. Jūs gudri runājat par jauno Lisabonas līgumu, un es saku N. Farage, ka viņš ir aizmirsis Dānijas gadījumu. Mēs balsojām pret Māstrihtas līgumu, taču mēs balsojām par Edinburgas līgumu, un mēs nekad nevarētu pat iedomāties pateikt, ka tādēļ, ka balsojām pret pirmajā gadījumā, mēs bloķēsim pārējo Eiropu. Mēs nekad tā neteiktu. N. Farage kļūdās: tā nav demokrātija.

Es tikai vēlos jums apliecināt, Eiropadomes priekšsēdētāj, un apliecināt Francijai, ka mēs atradām risinājumu Dānijai un mēs atradīsim risinājumu Īrijas iedzīvotājiem.

Otra lieta, ko vēlos teikt, ir šāda: man jums ir lūgums Eiropas Sociāldemokrātu partijas, visu manu kolēģu, līderu un politiskās saimes vārdā. Es lūdzu, lai jūs savas četras prioritātes papildināt ar vēl vienu prioritāti. Mana prioritāte — un es ceru, ka tā būs arī jūsu, es zinu, ka tā ir jūsu — ir par darba vietām, par izaugsmi, par ilgtspēju. Jūs sacījāt, un es biju tik priecīgs dzirdēt, ka jūs to sakāt: “Mums ir vajadzīgs finanšu tirgu labāks regulējums.” Es jums pilnībā piekrītu. Mēs pašlaik strādājam šajā Parlamentā pie ziņojuma pieņemšanas, un es ceru — un aicinu savus kolēģus EPP-ED un ALDE grupās —, ka mēs varēsim piedāvāt Francijas prezidentūrai gudru ziņojumu par labāku regulējumu.

Es runāju par pārredzamību. Es runāju par labāku regulējumu par godīgumu, prēmijām un akciju iegādes izvēles tiesībām, un visu pārējo, par ko jūs tik gudri runājāt. Es runāju par atbildību, pienākumu, lai nodrošinātu, ka finanšu tirgus ir pacietīgs ilgtermiņa finansēšanas spēks mūsu ilgtermiņa finansēšanas vajadzībām pēc vairāk darba vietām un labākām darba vietām.

Ar to ir saistīta kāda cita jums veltīta ideja. Jums ir taisnība, kad sakāt, ka mūsu izaugsme samazinās tieši tagad, mēs zaudējam darba vietas tieši tagad, jo īpaši Apvienotajā Karalistē, Spānijā, taču arī Francijā. Kāpēc mēs neuzsākam jaunu izaugsmes iniciatīvu, jaunu, koordinētu ieguldījumu darbību? Iztēlojieties šādu scenāriju: ja mēs ieguldām tikai par vienu procentu vairāk izglītībā, struktūrā, visās būtiskajās jomās, tad nākamo četru gadu laikā mēs iegūstam vismaz 10 miljonus darba vietu papildus jau esošajām. Iztēlojieties, ko mēs varētu kopīgi panākt.

Jūs teicāt, ka sports ir vairāk, nekā tirgus ekonomika. Es varētu piebilst: es piekrītu, un tas attiecas uz visu Eiropu. Eiropa ir vairāk kā tirgus ekonomika. Tās ir darba vietas un iedzīvotāji. Rūpēsimies par viņiem! Es novēlu Francijas prezidentūrai vislielākos panākumus!

 
  
MPphoto
 
 

  Silvana Koch-Mehrin (ALDE). (FR) Prezidenta kungs, jūs teicāt: “Francija nevar pieņemt lēmumu par īru pateikto “nē””.

(DE) Es piekrītu. Ir jārespektē īru pateiktais “nē”. Īrijas iedzīvotājiem ir pilnīgas tiesības balsot tādā, veidā, kādā viņi nobalsoja. Tomēr visām pārējām valstīm Eiropā arī ir tiesības turpināt ceļu uz demokrātiskāku un pārredzamāku Eiropu, kas ir spējīgāka rīkoties. Lisabonas līgums ir solis šajā virzienā. Tāpēc es atzinīgi vērtēju to, ka ratifikācija turpinās. Tomēr es arī uzskatu — un šajā gadījumā es neesmu ar jums vienisprātis, es nepiekrītu —, ka būtu labi runāt atklāti par to, ka jau pastāv Eiropa ar dažādiem attīstības tempiem. Iedomājieties par eiro, par Šengenas līgumu, Pamattiesību hartu un daudzām citām jomām. ES dalībvalstu jutīgie jautājumi un vēlmes ir atspoguļotas to attīstības tempa izvēlē jomās, kuras tās apņemas kopīgi attīstīt.

Dažādu attīstības tempu Eiropa dod iespēju rīkoties valstīm, kuras vēlas kopīgi paveikt vairāk, jo ir svarīgi, lai mēs Eiropā saglabātu brīvprātības principu. Ir svarīgi, lai valstis, kuras vēlas kaut ko kopīgi īstenot, dara to brīvprātīgi, un lai visām valstīm ir iespēja pievienoties jebkurā laikā. Nevienai valstij nedrīkst uzspiest lielāku solidaritātes pakāpi.

Dažādu attīstības tempu Eiropa arī atvieglo pievienošanās sarunu turpināšanu. Es uzskatu, ka ir nepareizi sodīt Horvātiju un Turciju tāpēc, ka lielākā daļa Īrijas iedzīvotāju balsoja pret.

Priekšsēdētāj, jūs pareizi ar lepnumu sakāt, ka jūsu valsts ir cilvēktiesību mājas. Cilvēktiesības ir mūžīgas; tās ir universālas. Olimpiskās spēles ir sporta, nevis politisks pasākums. Tāpēc es uzskatu, ka ir nepareizi, ka vēlaties doties uz Ķīnu uz atklāšanas ceremoniju, un es priecājos, ka Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs H.-G. Pöttering nebrauks uz Ķīnu.

Priekšsēdētāj, ļaujiet nobeigumā pateikt, ka jūs uz sava krēsla atradāt sveicienu no daudzām manām kolēģēm deputātēm — rozi un vēstuli. Šajā vēstulē ir lūgts jūs pildīt savu uzdevumu, lai vairāk sieviešu nonāk Eiropas Savienības vadībā. Sievietes liek lielas cerības uz jums kā uz kavalieri. Ļaujiet man piebilst vēl vienu prasību: kā demokrātiski vēlēta pārstāve es ceru, ka jūs atbalstīsiet mūs, nodrošinot, lai šis Eiropas Parlaments var pieņemt neatkarīgu lēmumu par tā mītnes vietu.

 
  
MPphoto
 
 

  Adam Bielan (UEN). - (PL) Priekšsēdētāja kungs, Eiropadomes priekšsēdētāj, vispirms es vēlētos jūs no sirds apsveikt par Eiropas Savienības prezidentūras pārņemšanu. Šī nebūs viegla prezidentūra. Tā sakrīt ar sarežģītu periodu, bet, protams, es jums novēlu veiksmi. Īrija ir noraidījusi Lisabonas līgumu. Mēs nevaram izslēgt iespēju, ka Īrija nākotnē pārdomās, taču noteikti nav pieņemami mēģināt ietekmēt Īrijas lēmumu ar draudu palīdzību, tāpat kā netika draudēts frančiem un holandiešiem, kad tie noraidīja līgumu pirms trīs gadiem un uzsāka pašreizējās problēmas. ES valstis nedrīkst iedalīt labākās un sliktākās. Tādēļ es jums pateicos, ka šodien sacījāt, ka nevienu no 27 dalībvalstīm nedrīkst izslēgt no Eiropas saimes, kā iepriekšējā runātāja S. Koch-Mehrin, iespējams, vēlētos darīt.

Prezidenta kungs, es arī vēlētos izmantot šo iespēju, lai jums pateiktos par neseno darba tirgus atvēršanu cita starpā poļiem Francijā. Mēs gaidījām kādu laiku, lai tas notiku — daudz ilgāk, nekā citās valstīs, taču labāk vēlāk, nekā nekad.

Viena lieta, ko nedzirdēju jūsu šīsdienas runā, bija jebkāda atsauce uz mūsu lielāko Eiropas kaimiņu Ukrainu. Tomēr es ceru, ka 2008. gada 9. septembrī Evianā ieplānotais sammits mūs ievērojami pietuvinās asociācijas nolīgumam ar Ukrainu. Galu galā, tieši pašlaik skaidrs signāls no mūsu puses ir īpaši svarīgs mūsu draugiem Ukrainā, jo īpaši laikā, kad Krievija tai izsaka turpmākus draudus.

Visbeidzot, to miljonu eiropiešu vārdā, kurus pašlaik nomoka arvien pieaugošās cenas, es vēlētos jums pateikties, prezident, par jūsu centieniem samazināt PVN degvielai. Es gribētu cerēt, ka Francijas prezidentūras laikā jums izdosies uzveikt citus līderus šajā jautājumā, tostarp manas valsts, Polijas, premjerministru.

 
  
MPphoto
 
 

  Werner Langen (PPE-DE). (DE) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, vēlos iesākumā noteikti apsveikt Eiropadomes priekšsēdētāju. Šī ir 29. Padomes prezidentūra, ko esmu pieredzējis, un bez iebildumiem jāatzīst, ka nekad neesmu redzējis tik pārliecinošu programmas un Eiropas idejas izklāstu kā šo, un es to saku pavisam godīgi.

(Aplausi)

Vēl tikai vienreiz Eiropadomes priekšsēdētājs tika saņemts vēl sirsnīgāk, taču tas bija tikai atklāšanā. Līdz prezidentūras beigām viņš nebija sasniedzis neko no darbības programmas. Tas bija Lielbritānijas premjerministrs, Tony Blair. Mēs esam pārliecināti, prezident N. Sarkozy, ka savu Padomes prezidentūru sešu mēnešu laikā pabeigsiet ar labiem rezultātiem. Veids, kādā visu šodien izskaidrojāt, veids, kādā risinājāt mūsu deputātu izvirzītos jautājumus, tas, ka esat iepazinies ar lietām un ka piedāvājat nevis „vēlmju sarakstu”, bet gan labi pamatotas prioritātes — tas viss dod man cerību, ka jūs patiešām esat spējīgs izpildīt jūsu vērienīgo programmu.

Ja klimata paketes pabeigšana ir atkarīga no sadarbības ar jums, varat paļauties uz šī Parlamenta atbalstu. Tomēr, es baidos, ka drīzāk būs turpmākas problēmas Padomē, problēmas ar Padomes un atsevišķu dalībvalstu atbildību: ka tur netiks pieņemtas paredzētās kvotas. Mēs arī jums piekrītam, ka šajā klimata paketē ir jāietver kodolenerģija. Šeit, šajā Parlamentā, lielākais vairākums atbalsta kodolenerģijas izmantošanu civilām vajadzībām. Neļaujiet, lai šie T-krekli jūs mulsina.

Kad runa ir par Vāciju un Franciju, kas vēlas kopīgi pārņemt Eiropas Savienības vadību attiecībā uz saturu — nevis vispārējām globāli politiskām deklarācijām —, tad mēs esam jūsu pusē. Man jums jāsaka, ka S. Koch-Mehrin acīmredzot neklausījās, kad jūs skaidrojāt savas nostājas iemeslus attiecībā uz Ķīnu. Tā bija konsultācija šim Parlamentam ārlietu jomā, un es varu tikai mudināt jūs palikt tikpat konsekventam un nelokāmam, kāds esat bijis šajos jautājumos.

 
  
MPphoto
 
 

  Robert Goebbels (PSE). (FR) Priekšsēdētāja kungs, Eiropadomes priekšsēdētāj, Komisijas priekšsēdētāj, 10 valstis rada 60 % no globālajām oglekļa dioksīda emisijām. Šo 10 valstu starpā ir tikai viena Eiropas valsts — Vācija. 27 ES dalībvalstis rada tikai 14 % no globālajām emisijām. ASV — 17 %; Brazīlija, Krievija, Indija un Ķīna kopā rada vairāk par trešo daļu no globālajām oglekļa dioksīda emisijām. Tas viss pierāda, ka Eiropas iniciatīvas cīnīties pret klimata pārmaiņām būs veltīgas bez Amerikas, Ķīnas un citu industrializēto valstu līdzvērtīgiem centieniem.

Gaidot šādu vienošanos, Eiropai ir jācīnās pret CO2 emisiju pārvirzi. Pašlaik neviena liela rūpniecības grupa neiegulda Eiropā. ArcelorMittal tiek slēgta Francijā, taču iegulda Brazīlijā, Krievijā, Turcijā, Indijā un Ķīnā. ThyssenKrupp iegulda Brazīlijā; Austrijas Vöest grupa iegulda Indijā. Pašlaik Ziemeļāfrikā tiek būvētas 10 rūpnīcas, lai ražotu pludināto stiklu Eiropas tirgum.

Tā kā trūkst citu industriālo valstu konkrētu saistību, Eiropai ir jāizrāda apņēmība aizsargāt savu rūpniecības struktūru, savas rūpnieciskās zināšanas. Upuru uzlikšana Eiropas iedzīvotājiem nebūs lietderīga, ja pārējā pasaule tam nesekos.

(Aplausi)

 
  
MPphoto
 
 

  Jean-Marie Cavada (ALDE). (FR) Priekšsēdētāja kungs, Eiropadomes priekšsēdētāj, tāpat kā Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs, tāpat kā daudzi citi deputāti es esmu Otrā Pasaules kara drupu bērns, un es ļoti novērtēju uzticību, kādu tādēļ parādāt savā runā, kas nicina skepticismu. Es uztveru skepticismu kā kaut ko tādu, kas pieder Minhenes garam, un tā ir skābe, kas saēd Eiropas gribu. Tādēļ es ļoti novērtēju enerģiju, kādu ieliekat savā runā, kuru, kā to tikko televīzijā norādīja A. Lulling, mēs uzskatām par skaidru, precīzu un, varu teikt bez jebkādas samākslotības — pārliecinošu.

Otrā lieta, ko vēlos pateikt, prezident, ir tā, ka jums, protams, ir taisnība un tas šeit ir jāpasaka. Bailes Eiropā un draudi tai noteikti lielā mērā bija jūtami tās veidošanas laikā 1950. gados, taču, kaut arī šo baiļu būtība ir mainījusies, acīmredzot šodien to joprojām ir ļoti daudz. Tāpēc ir nepieciešama absolūti noteikta atbilde.

Mani ļoti apmierina šīs prioritātes. Es to teikšu atklāti, jo tās ir reālas, jo īpaši imigrācijas politika, ko īstenos jūsu ministrs, B. Hortefeux, mūsu bijušais deputāts. Pirms diviem gadiem man bija tas gods pārstāvēt Eiropas Parlamentu Eiropas un Āfrikas konferencē Rabātā. Pirmo reizi tajā bija vienkopus valstis, kurām bija vienādi pienākumi, lai tās būtu imigrantu izcelsmes, tranzīta vai uzņemšanas valstis, un, kā to pirms kāda brīža pateica G. Watson, es uzskatu, ka ir ļoti svarīgi, lai būtu augstsirdīga tuvuma un novērošanas politika, jo īpaši (un kāpēc gan ne?) izmantojot Savienības Vidusjūrai struktūru.

Visbeidzot, pēdējā lieta, prezidenta kungs, neaizmirstiet, ka Eiropai ir unikāla ietekme visā pasaulē, jo tā ir kultūras šūpulis; jo tā ir kultūra, kas nostiprina mūsu atšķirības; jo kultūra ir platforma mūsu politiskajām sistēmām, un tādēļ mūs uztver pilnīgi atšķirīgā veidā. Iespējams, jūsu enerģija būs arī vajadzīga, lai panāktu noteiktību arī šajā kultūras jomā.

 
  
MPphoto
 
 

  Jan Zahradil (PPE-DE). (CS) Priekšsēdētāja kungs, vispirms es vēlētos izteikt atzinību par to, ka Francija kopš 1. jūlija ir atvērusi savu darba tirgu jaunajām dalībvalstīm un tādējādi likvidējusi vienu no pēdējiem šķēršļiem starp vecajām un jaunajām dalībvalstīm. Es tikai ceru, ka A. Merkel sekos šim piemēram. Francija, Čehija un Zviedrija ir kopīgi sagatavojušas 18 mēnešu prezidentūru programmu, un es priecājos, ka tās prioritāte ir enerģētikas temats, kas neapšaubāmi ir pats svarīgākais, un arī jautājumu par kopējās lauksaimniecības politikas reformām, jo tas ir saistīts ar finanšu programmu pēc 2013. gada un tādējādi ar to, kāda nauda mums būs pieejama nākotnē. Es novērtēju to, ka Francija vēlas atrisināt šos pašreizējos jautājumus un problēmas, jo tās uztrauc un interesē iedzīvotājus.

Par institucionāliem jautājumiem es runāšu ne kā PPE deputāts, bet kā DE deputāts, jo, iespējams, tas nav pārsteigums, ka mēs šajā jautājuma nebūsim pilnībā vienisprātis. Es uzskatu, ka mēs nevaram stāvēt pretī Lisabonas līgumam kā automašīnas gaismu apžilbināts trusis. Tas nav pasaules gals, un mēs nevēlamies radīt krīzes atmosfēru, tādēļ situācija ir jāatrisina mierīgā veidā, bez jebkāda politiska spiediena, bez jebkādiem juridiskiem trikiem un atbilstīgi mūsu pašu noteikumiem. Šie noteikumi paredz, ka neviens līgums nevar stāties spēkā bez vienprātīgas piekrišanas, un pašlaik mums nav šādas piekrišanas. Es neuzskatu, ka ir neiespējami turpmāk paplašināties bez Lisabonas līguma. Es uzskatu, ka vismaz Horvātiju var uzņemt Eiropas Savienībā bez Lisabonas līguma. Tāpat es nedomāju, ka mums ir jāizdara izvēle starp Nicas vai Lisabonas līgumu. Mums noteikti ir vairākas iespējas, un mums ir jāspēj paskatīties uz tām ar skaidru prātu un bez histērijas, un atrisināt šo situāciju. Jebkurā gadījumā, prezidenta kungs, es jums novēlu lielus panākumus, vadot Eiropas Savienību.

 
  
MPphoto
 
 

  Pasqualina Napoletano (PSE). (IT) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, mēs esam sekojuši Savienības Vidusjūras iniciatīvai, kurai tiks pievērsta uzmanība nākamās nedēļas sammitā Parīzē, un mēs ceram, ka šī iniciatīva būs veiksmīga.

Tomēr es vēlētos precizēt dažas lietas. Šīs iniciatīvas mērķis ir stiprināt Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu daudzpusējo dimensiju. Es uzskatu, ka tas ir pareizi un ka mums ir jādodas šajā virzienā. Tomēr es domāju, ka, ja ir kāda politika, kas ir jāvērtē kritiski, tad tās ir kaimiņattiecības ar dienvidu valstīm, jo kaimiņattiecību politika patiesībā rada konkurenci starp valstīm, kas ir ļoti sašķeltas. Tāpēc mums ir jāstrādā pie integrācijas starp šīm valstīm un šo valstu un Eiropas starpā, kā arī jānovirza resursi šajā virzienā.

Es jums pateikšu atklāti, Eiropadomes priekšsēdētāj, ka mēs patiešām augstu nevērtējām — un es to saku arī priekšsēdētājam J.-M. Barroso —, ka jūs pārtraucāt finansējumu Audiovisuel Méditerranée programmai, kas bija vienīgais kultūras sadarbības instruments. Jūs esat teicis, ka pastāv Eiropas kultūras izņēmums, taču es gribētu piebilst, prezidenta kungs, ka ir Eiropas un Vidusjūras reģiona kultūras izņēmums. Ja aplūkosiet pasaules divdesmit labāko intelektuāļu sarakstu, starp desmit labākajiem atradīsiet daudzus no musulmaņu kultūras un ļoti daudzus no Eiropas un Vidusjūras reģiona kultūrām.

Tādēļ palīdzēsim viens otram uzsākt efektīvas politikas jomas, lai mainītu daudzu cilvēku dzīves šajās valstīs, jo īpaši jauniešu un sieviešu dzīves, kuri liek cerības uz Eiropu. Mums nav vajadzīgi labi studenti — mums ir vajadzīgs izmainīt šo attiecību būtību, un Parlaments ir ļoti gatavs sadarboties ar jūsu prezidentūru, ja esat paredzējis strādāt šajā virzienā.

 
  
MPphoto
 
 

  José Ignacio Salafranca Sánchez-Neyra (PPE-DE). (ES) Priekšsēdētāja kungs, Francijas ES prezidentūras prioritātes ir reālistiskas prioritātes, kuras, manuprāt, ir pietiekami spējīgas reaģēt uz to, ko teica Komisijas priekšsēdētājs J.-M. Durćo Barroso, uz kritiku, ka Eiropa ir nespējīga reaģēt uz mūsu pilsoņu ikdienas bažām: konstitucionālo problēmu, pārtikas un enerģijas cenām, Eiropas aizsardzību un imigrāciju.

Šodien notikusī imigranta nāve kravas automašīnā ar saldēšanas iekārtu Lamanša tunelī vai arī no patera laivas, kas devās uz Kanāriju salām, izmesti cilvēki, kā tas notika tikai pirms pāris stundām, ir viena no lielākajām mūsdienu traģēdijām. Tā ir nopietna un steidzama problēma, un Eiropas Savienībai ir atbilstīgi jāreaģē.

Eiropas Tautas partijas grupas (Kristīgo demokrātu) un Eiropas Demokrātu grupas priekšsēdētājs J. Daul runāja par vajadzību mobilizēt politisko gribu, un es uzskatu, ka šai prezidentūrai nepavisam netrūkst politiskās gribas.

Tomēr, prezidenta kungs, politiskā griba ir nepieciešama, taču ne pietiekama: jāņem vērā arī apstākļi, un, pat ja tie ir pārejoši, īstermiņa un pagaidu, kamēr šie apstākļi pastāv, tie ietekmē mūsu un ierobežo mūs, un es atzinīgi vērtēju to, ka prezidents N. Sarkozy sacīja, ka mums ir jāpārvērš apstākļi par iespējām.

Man žēl, ka šeit ar mums nav M. Schulz, jo, kad viņš runāja par sportu, man ienāca prāta konkrēts apstāklis. Es gribētu, lai dzeltenais krekliņš reiz atkal pieder Spānijai, kā tas bija Tour de France pirmajā posmā.

Tomēr jums ir taisnība, priekšsēdētāj, ka sportam jāpiešķir Eiropas dimensijai, un vairāki Eiropas Parlamenta deputāti ir lūguši man nodot jums prasību apsvērt, vai būtu piemēroti Francijas sportistiem un sportistēm, kuri dodas piedalīties Olimpiskajām spēlēs, ko mēs šodien šeit apspriedām, blakus valsts karodziņam valkāt ES emblēmu, lai citas dalībvalstis var brīvprātīgi pievienoties šādai iniciatīvai.

Priekšsēdētāj, mēs ceram, ka Francijas prezidentūra būs spējīga apvienot spēkus un panākt vienprātību, lai, kā jūs ierosinājāt, Eiropas Savienība varētu apņēmīgi virzīties uz priekšu jūsu prezidentūras laikā.

 
  
MPphoto
 
 

  Harlem Désir (PSE). (FR) Priekšsēdētāja kungs, Eiropadomes priekšsēdētāj, jūs gribējāt likt savu prezidentūru tādas Eiropas aizgādībā, kas aizsargā, un es uzskatu, ka patiešām Eiropas pilsoņu vidū ir ļoti lielas cerības. Tomēr, tieši tādēļ ir pretruna — un jūs sapratāt Eiropas Parlamenta Sociālistu grupas galveno vēstījumu — ar to, ka Eiropas integrācijas sociālā dimensija nav iekļauta kā viena no jūsu prezidentūras četrām galvenajām prioritātēm.

Patiesi, kā mēs esam redzējuši nesenos referendumos, cilvēkiem tiek jautāts par iestādēm un līgumiem, taču patiesībā viņi atbild, pamatojoties uz Eiropas integrācijas progresu un visbeidzot — uz Eiropas politiku. Es uzskatu, ka nelīdzsvarotība, kas pēdējos gados ir radīta starp ekonomiskās integrācijas progresu — kas ir turpināts, un tā ir laba lieta —, un sociālās dimensijas stagnāciju, ir arī radījusi šo Savienības iedzīvotāju vilšanos, šo neapmierinātību ar Eiropas iestādēm.

Tādēļ problēma ir nevis teikt, ka Eiropai ir jāiesaistās visos sociālajos jautājumos, bet gan ka, tiklīdz būs vienots tirgus, tostarp vienots darba tirgus, būs vajadzīgi kopēji noteikumi, lai cīnītos pret atšķirībām, kas citādi novedīs pie sociālā dempinga, un būs jānodrošina, lai konverģences elementi tiek vērsti uz augšu, uz vislabāko, nevis pasliktina sociālās situācijas.

Komisija tikko ir publicējusi sociālo darba kārtību, taču, ja Padome neuzņemsies saistības attiecībā uz dažiem konkrētiem jautājumiem — jūs runājāt par nostiprinātu Eiropu —, lai stiprinātu Eiropas darba komiteju pilnvaras, aizsargātu pagaidu darba ņēmējus, uzlabotu direktīvu par darba ņēmēju norīkošanu, lai — un tas ir jāpiebilst —, būtu direktīva par sabiedrisko pakalpojumu un sociālo pakalpojumu aizsardzību vispārējās interesēs, tad nebūs atbildes uz šo vajadzību pēc aizsardzības.

Viena no jūsu prioritātēm ir imigrācijas Eiropa, taču imigrācijas Eiropas jēdzienu nevar samazināt līdz izraidīšanas Eiropas jēdzienam. Tādēļ mums tai ir jāpievieno integrācijas pakts, par kuru mēs runājām ar B. Hortefeux, un attīstības pakts. Jūs esat tikko atgriezies no G8 sanāksmes; Eiropa un dažas tās dalībvalstis, tostarp Francija, tika apsūdzētas par savu saistību nepildīšanu attiecībā uz valsts atbalstu attīstībai. Nodrošiniet, lai jūsu prezidentūras laikā šīs saistības sasniegt 0,7 % no IKP tiek izpildītas, kas būs daudz efektīvāk, nekā pazemojošā “Atgriešanās direktīva”, dodot ieguldījumu efektīvākā starptautiskās imigrācijas pārvaldībā.

 
  
MPphoto
 
 

  Jerzy Buzek (PPE-DE). - (PL) Priekšsēdētāja kungs, Eiropadomes priekšsēdētāj, Komisijas priekšsēdētāj, es piekrītu Eiropadomes priekšsēdētājam. Šis ir sarežģīts brīdis Eiropai. Katrs no mums to izjūt personīgi, arī es. Kad es biju atbildīgs par sarunām par manas valsts pievienošanos Eiropas Savienībai, es darīju visu, ko spēju, lai nodrošinātu, ka turpmāka Eiropas sadarbība darbotos labi. Es arī vēlētos uzsvērt, ka šodien, par laimi, nav problēmu ar Polijas atbalstu Eiropas Savienībai un līgumam. Ievērojams vairākums Polijas parlamentā balsoja par šo līgumu, un gandrīz 80 % poļu atbalsta dalību ES.

Es atbalstu priekšsēdētāja novērtējumu. Mums ir jārīkojas mūsu pilsoņu vārdā. Mūsu, politiķu, prioritāte ir enerģētikas un klimata pakete, taču mums ir jādara viss iespējamais, lai nodrošinātu, ka tās īstenošana neskar eiropiešus ar augstām cenām un konkurētspējas zudumu mūsu ekonomikai. Šī pakete ir jāpieņem diezgan ātri, taču būtu slikti, ja ātrums būtu pirmais, un tikai pēc tam apdomība. Mūsu paketei ir jābūt kā pierādījumam mūsu vadošajām pozīcijām cīņā pret globālo sasilšanu. Es piekrītu, ka mums tā ir vajadzīga, vispirms Poznaņā un pēc tam Kopenhāgenā; taču šī pakete nevienam nekalpos par piemēru. Neviens nesekos, ja Eiropas ekonomika būs zaudētāja tās īstenošanas dēļ. Tādēļ esmu priecīgs, ka jūs saskatāt šos riskus, priekšsēdētāj, un ka uzskatāt, ka emisiju tirdzniecības principi tiks pārstrukturēti godprātīgi, jo galvenokārt par to ir runa. Mums ir pieredze. REACH regula Parlamentā ar Padomes un Komisijas līdzdalību tika būtiski grozīt, sniedzot labumu visiem. Mēs varam doties pa to pašu ceļu.

Priekšsēdētāj, es vēlētos jūs apsveiktu par vadības grožu pārņemšanu Eiropā. Es novēlu jums veiksmi saistībā ar diviem svarīgākajiem jautājumiem nākamo sešu mēnešu laikā: Līgumu un enerģētikas un klimata paketi.

 
  
MPphoto
 
 

  Enrique Barón Crespo (PSE). (FR) Priekšsēdētāja kungs, Padomes priekšsēdētāj, attiecībā uz Lisabonas līgumu jums būs jāķeras šaubu vērsim pie ragiem; Francijai jau ir liela pieredze mākslā dažkārt virzīt Eiropas integrāciju uz priekšu un dažkārt virzīt to uz atpakaļ. Es lūdzu jums atrast risinājumu Īrijas iedzīvotājiem, vienlaikus ievērojot eiropiešu lielākā vairākuma gribu, kas arī jāņem vērā.

Es arī vēlētos pateikt, ka no sociāla viedokļa Lisabonas līgumā ir ietverta Pamattiesību harta, tur ir Eiropas sociālais modelis. Tā, piemēram, jau vairāk kā miljons parakstu ir savākti no invalīdiem Eiropā, kuri pārstāv katru ceturto mājsaimniecību, un atbalsta Līgumu, jo tas likvidē laicīgo diskrimināciju. Tādēļ aiz jums ir atbalsts, lai virzītos uz priekšu un integrētu šo sociālo modeli.

Saistībā ar imigrāciju jūs vērsāties pie kreisajiem, taču jūs arī atzīsiet, ka kreisā spārna valdībām ir bijušas idejas, kuras ir ļāvušas jums sagatavot mazāk noslēgtu un progresīvāku paketi, kuru, manuprāt, Parlaments var uzlabot vēl vairāk, taču mums ir nerimstoši jāstrādā pie šī jautājuma.

Turklāt, prezidenta kungs, — un tas ir tiešā veidā saistīts ar imigrāciju —, jūs runājāt par KLP, taču jūs neminējāt Dohu; tomēr ir svarīgi apvienotai Eiropai būt spējīgai atrast risinājumu un reaģēt uz Tūkstošgades mērķiem, jo tā ir viena un tā pati pakete; runa ir par mūsu ekonomisko spēju izmantošanu, lai virzītu uz priekšu visu cilvēci.

 
  
MPphoto
 
 

  Stefano Zappalà (PPE-DE). (IT) Priekšsēdētāja kungs, Eiropadomes priekšsēdētāj, dāmas un kungi, kā Eiropas Tautas partijas (Kristīgo demokrātu) un Eiropas Demokrātu grupas Itālijas delegācijas priekšsēdētājs esmu gandarīts, ka jūs esat pārņēmis Eiropas vadības grožus un esmu gandarīts par jūsu teikto. Jūs izstarojat entuziasmu un lepnumu. Jūs ticat un liekat cilvēkiem ticēt organizācijai, Eiropai, kurai ir daudz problēmu un kurai patiešām vajag gudrus, apgaismotus un zinošus līderus, un jūs esat parādījis, ka tāds esat.

Itālijai vienmēr ir bijušas spēcīgas kultūras un sociālās saites ar Franciju: divas valstis, kuras ir daudz ziedojušās, lai nodibinātu un veidotu Eiropu, kuru visām tās dalībvalstīm tagad ir pienākums attīstīt. Jebkurš, kas strādā šajā organizācijā, zina, cik daudz grūtību var sastapt, virzoties uz priekšu attīstības un integrācijas procesā, jo šis process ir jāveido starp cilvēkiem ar atšķirīgu vēsturi, kultūru, sociālo statusu un tradīcijām. Politiski oportūnistiskās nostājas, ko tikko pauda M. Schulz par pašlaik ļoti populāro Itālijas valdību, noteikti nepalīdz. Tomēr tas ir process, kas ir jāvirza uz priekšu par spīti vilšanās brīžiem, ko tas dažkārt ietver.

Lisabonas līgums, izcils līgums, ir atlikts malā, un būs vajadzīgs daudz labas gribas, lai to atjaunotu, ja mēs vēlamies izvairīties no to marginalizācijas, kuri to nav sapratuši. Tomēr es piekrītu jūsu sacītajam: pirms jebkādas turpmākas paplašināšanas mums ir jādefinē jauni noteikumi, taču neatstājot Īriju grūtā situācijā. Imigrācijas vilnis Eiropā, jo īpaši noteiktās dalībvalstīs un galvenokārt manā valstī un Vidusjūras reģiona valstīs, ir jāregulē un jāuztver kā kopīga problēma, nevis kā iemesls ieviest dalījumu vai faktiski izmantot situāciju, sodot valstis, kuras jau tik daudz upurē. Iedzīvotāji no mūsu valstīm ir jāaizsargā, un integrācija ir jāveido uz saprātīga pamata.

Eiropadomes priekšsēdētāj, Itālijas valdība un iedzīvotāji uzmanīgi un uzticīgi vēro jūsu mandātu ar pārliecību, ka vēsture un sociālā nostāja, kuru šodien izklāstījāt, iedvesīs cerības un attīstību Eiropā.

 
  
MPphoto
 
 

  Zita Gurmai (PSE). - (HU) Trīs lietas — kā vienīgajai runātājai no Berlīnes mūra austrumu puses. Es esmu vīlusies, ka prezidenta runā netika iekļautas vienlīdzīgas iespējas. Par laimi, priekšsēdētāj, mēs, sievietes no septiņām politiskajām partijām, esam precīzi aprakstījušas to, ko vēlamies, savā vēstulē: tas ir zieds, tas ir mūsu zieds jums, dārgo prezident.

Pirmkārt, es atzinīgi vērtēju Francijas prezidentūras centienus Eiropas līmenī sociālās dzimumu līdztiesības interesēs, taču vienlaikus šķiet pretrunīgi, ka tiek slēgtas vietējās iestādes, kas risina vienlīdzīgu iespēju jautājumus. Vai Eiropas līmenī ieteiktā politika atšķiras no tās, ko piemēro Francija?

Otrais: prezidents ir informējis Francijas iedzīvotājus, ka nākamo 5 gadu laikā tiks izveidotas 350 000 bērnu aprūpes vietas. Tas ir svarīgs pasākumu, jo tas nodrošina vienlīdzīgas iespējas vīriešiem un sievietēm darba tirgū un iespēju tiem apvienot darba un ģimenes dzīvi. Tam būtiska ir laba kvalitāte, pieejama cena un pieejamība ikvienam, jo tas ir vienlīdzīgu iespēju un integrācijas instruments.

Saistībā ar ģimenes dzīves tematu vai viņš uzskata, ka sievietes būtu spējīgas apvienot savu darba un ģimenes dzīvi, ja tās strādā 65 stundas nedēļā? Sievietes ir mazāk aizsargātas darba vietā, un parasti nav profesionālu organizāciju locekles.

Jā, mums ir vajadzīga kopēja Eiropas imigrācijas politika, taču tajā ir jāapspriež pilsoņu un imigrantu tiesības un pienākumi. Migrācijas politika ir jāpapildina ar uzņēmējas valsts integrācijas politiku. Liels paldies!

 
  
MPphoto
 
 

  Ioannis Varvitsiotis (PPE-DE). - (EL) Priekšsēdētāja kungs, es vēlētos vērsties pie Eiropadomes priekšsēdētāja: es šodien ar īpašu interesi gaidīju jūsu runu. Jūsu nostāja šodien mani pārliecināja, ka radīsiet pārmaiņas jūsu prezidentūras sešu mēnešu laikā.

Visa pasaule saskaras ar vienu no smagākajām ekonomiskajām krīzēm pēdējo desmitgažu laikā, taču Eiropa arī saskaras pati ar savām krīzēm.

Ir acīmredzami, ka šodien 27 valstu Eiropa nevar darboties saskaņā ar 15 valstu Eiropas noteikumiem. Tā ir institucionālā krīze, ko pašlaik piedzīvo Eiropa. Ir arī acīmredzams, ka šodien dažas dalībvalstis nevēlas Eiropas politisku apvienošanu un nevēlas, lai tiktu īstenots mūsu priekšgājēju redzējums. Tā ir identitātes krīze. Institucionālā krīze tiks atrisināta, taču kā var atrisināt identitātes krīzi?

Es baidos, ka ir tikai viens risinājums: tām dalībvalstīm, kuras vēlas politisku saskaņošanu, ir jāvirzās uz priekšu, un tām dalībvalstīm, kuras uztver Eiropu tikai kā ekonomisku savienību, ir jāpaliek uz vietas. Patiesi, es baidos, ka gadījumā, ja mēs neturpināsim ar šo risinājumu, Eiropa kādā brīdī pārtrauks būt par spēlētāju uz starptautiskā šaha laukuma.

Krīzes var novest pie lieliem lēcieniem uz priekšu, taču tikai tad, ja ir vajadzīgā drosme. Es uzskatu, ka jums ir gan redzējums, gan drosme. Esiet drosmīgs!

 
  
MPphoto
 
 

  Othmar Karas (PPE-DE). (DE) Priekšsēdētāja kungs, Eiropadomes priekšsēdētāj, es pilnībā atbalstu jūsu pamatorientāciju. Es uzskatu, ka jūs esat īstais priekšsēdētājs ārkārtīgi jutīgā laikā, ar vajadzīgo jutīgumu attiecībā pret iedzīvotāju bažām un apņēmību vadītu un samierināt. Kad jūs atbildējāt uz jautājumiem, jūs nenovēlāt atbildību no saviem pleciem, un jūs nosaucāt lietas īstajos vārdos. Jūs nebēgat, bet gan stājaties pretī lietām.

Es īpaši vēlētos uzsvērt jūsu stingro apņemšanos attiecībā uz parlamentāro demokrātiju. Šī apņemšanās ir īpaši svarīga šajos laikos, jo vairākās dalībvalstīs — tostarp manā valstī, Austrijā —, mēs pieredzam tiešās demokrātijas pretstatīšanu parlamentārai demokrātijai, tādējādi parlamentāro demokrātiju parlamentus padarot nespējīgus lemt par Eiropas jautājumiem. Būsim vienoti par atbalstu parlamentārai demokrātijai un pret tās padarīšanu par nespējīgu.

(Aplausi)

Man arī ir svarīgi, ka jūs tieši vērsāties pret daudzu valdību un valdību locekļu gļēvulību vai, varētu teikt, dubultstandartiem attiecībā uz saviem kopīgajiem Eiropas pienākumiem, jo šie dubultstandarti ir viens no galvenajiem iemesliem uzticības trūkumam un savstarpējai norādīšanai ar pirkstiem, kas mums ir jāaptur. Mums nav vajadzīgs, lai visi būtu drosmīgāki, taču mums ir vajadzīgs, lai ikviens būtu godīgs un principiāls.

Es vēlētos apskatīt vēl trīs jautājumus. Pirmais ir jūsu nostāja saistībā ar Līgumu. Jūs neesat kā automašīnas gaismu apžilbināts trusis, jūs negaidāt uz Īriju, bet turpināt ratifikācijas procesu, vienlaikus vēršoties pie Īrijas. Esmu stingri pārliecināts, ka mēs panāksim vienošanos ar Īriju tikai pēc tam, kad visas pārējās 26 dalībvalstis būs ratificējušas Līgumu.

Tomēr mēs nedrīkst pamest Horvātiju vienu pašu. Es atzinīgi vērtēju jūsu apņemšanos uzsākt visas sadaļas līdz šī gada beigām. Mums ir arī vajadzīgs grafiks Maķedonijai. Es gribētu lūgt Padomi decembra sammitā arī pieņemt lēmumu par Mazo uzņēmumu aktu, jo galvenā kompetence ir dalībvalstu ziņā. Mums ir vajadzīgs juridiski saistošs un nevis vēl viens publisks politisks paziņojums.

 
  
MPphoto
 
 

  Genowefa Grabowska (PSE). - (PL) Priekšsēdētāja kungs, man ir dažas labas ziņas no Polijas. Šodien, priekšsēdētāja kungs, Polijas parlamentā notiek debates, kuru noslēgumā tiks pieņemta rezolūcija, kurā Polijas prezidents tiks mudināts pildīt savu konstitucionālo pienākumu un parakstīt Lisabonas līgumu. Tāda ir Polijas iedzīvotāju griba, no kuriem 80 % atbalsta Eiropas Savienību un ir ļoti priecīgi būt tās sastāvā. Parādiet citu valsti, kurā atbalsts ES ir tik liels. Tas ir signāls, ka Polija izpildīs savas saistības attiecībā uz Līgumu.

Par citu tematu: man jums ir lūgums, prezidenta kungs. Vai redzat veidu, kādā iekļaut darba kārtībā bērnu stāvokli Eiropas Savienībā un iecelt ombudu, bērnu lietu aizstāvi, par paraugu izmantojot Eiropas Cilvēktiesību ombudu? Mēs vēlētos, lai padome panāk vienošanos un pieņem šo iestādi, kas Eiropai ir tik ļoti vajadzīga.

 
  
MPphoto
 
 

  Hartmut Nassauer (PPE-DE). (DE) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, ja man būtu jāapkopo šī rīta debates, es teiktu, ka ir labi, ka Francijas prezidentūra ir šajā laikā, un ir labi, ka jūs, prezident N. Sarkozy, ieņemat Eiropadomes priekšsēdētāja amatu. Šī ir bijusi laba diena Eiropai un tās Parlamentam, jo pirmo reizi ilgākā laikā mūsu priekšā atkal ir kāds, kurš runā par Eiropu ar aizrautību, nevis tikai ar labiem argumentiem. Varbūt tieši tas mums ir vajadzīgs, lai panāktu īru piekrišanu un atgūtu savus pilsoņus: aizrautība un laba spriestspēja, un pēdējā paredz to, ka Eiropa nosaka sev noteiktas robežas.

Es gribētu jums atklāt „panākumu noslēpumu”: mums ir vajadzīgs ne tikai Līgums Īrijā, bet arī jauna subsidiaritātes kultūra. Mums ir vajadzīgas Eiropas robežas attiecībā uz pārējo pasauli, taču mums ir arī vajadzīgas robežas Eiropas iekšienē. Jauna subsidiaritātes kultūra Eiropai sniegs atjaunotu apstiprinājumu; šajā jautājumā es pilnībā piekrītu priekšsēdētājam J.-M. Barroso. Labu veiksmi, prezident N. Sarkozy!

 
  
MPphoto
 
 

  Marian Harkin (ALDE). - Priekšsēdētāja kungs, es sveicu prezidentu N. Sarkozy Eiropas Parlamentā. Es noteikti novērtēju viņa apdomāto un labi argumentēto ieguldījumu.

Kā deputāte no Īrijas es arī viņu atbalstīšu, kad viņš apmeklēs Īriju kā ES priekšsēdētājs, kā priekšsēdētājs, kurš veic praktiskus pasākumus, lai uzlabotu pilsoņu dzīvi. To skaidri parādīja viņa prioritātes.

Es arī novērtēju viņa komentārus par nodrošinātību ar pārtiku un par līdzsvara atrašanu, piemērojot regulējumus un ierobežojumus mūsu pašu uzņēmumiem un lauksaimniekiem. Kā viņš pats sacīja — aizsargāt bez protekcionisma.

Es viņa izklāstā un viņa balsī varēju sadzirdēt uzticēšanos Eiropai. Es un ļoti daudzi Īrijas iedzīvotāji jūt tādu pašu uzticēšanos. Viņš runāja par mūsu grūtību pārvarēšanu. Būs vajadzīgs laiks un gatavība panākt kompromisu visām pusēs. Nevar būtu termiņu.

Kā persona, kura aģitēja par pozitīvu balsojumu, es zinu, ka viņš man piekritīs, kad es teikšu, ka īru paustais “nē” ir tikpat likumīgs kā franču, holandiešu vai dāņu “nē”. Tas ir jāievēro tādā pašā mērā, tad mēs varam virzīties uz priekšu. Mēs varam panākt progresu. Es to gaidu un vēlu viņam labu savā prezidentūrā.

 
  
MPphoto
 
 

  Jan Tadeusz Masiel (UEN). (FR) Priekšsēdētāja kungs, Eiropadomes priekšsēdētāj, Francijas prezidentūra ir tikko noteikusi savus mērķus, un es vēlu tai veiksmi. Galīgais mērķis jūsu priekšā ir Eiropas Savienības un tās rīcības pilnvaru nostiprināšana. Paturot to prātā, Lisabonas līguma neratificēšana būs zaudēta iespēja. Eiropai ir vajadzīga Francija, jo īpaša šajā sarežģītajā laikā; tai ir vajadzīga Francija, kas tika pārvērsta ar jūsu palīdzību, prezident N. Sarkozy, pēc referenduma Francijā.

Diemžēl, tā nav Polija, kas pašlaik ved Eiropu uz priekšu, taču kādu dienu tā būs, un es uzskatu, ka tas būs drīz. Es ceru, ka Francijas prezidentūra ar tās politikas jomām saistībā ar Eiropas integrāciju, vēlamo imigrāciju, paplašināšanos Balkānu un nebūt ne Turcijas virzienā, atjaunos Eiropiešu uzticību un patiku pret Eiropu.

 
  
MPphoto
 
 

  Gay Mitchell (PPE-DE). - Priekšsēdētāja kungs, Īrijai bija vajadzīgi 700 gadi, lai dabūtu britus ārā no Īrijas Republikas, un man šeit ir jāsēž un atkal jāklausās, kā cilvēki, ko mēs izmetām laukā, mums saka, ko mums Īrijā vajadzētu darīt. Es uzskatu, ka tas ir mazliet par daudz. Lūdzu, ļaujiet, lai lēmumu Īrijas Republikā pieņem Īrijas Republikas iedzīvotāji.

Otrkārt, es vēlētos pateikt Francijas Republikas prezidentam: ja vēlaties mainīt Īrijas iedzīvotāju viedokli, paņemiet sev līdzi J. M. Le Pen. Ar to būs pietiekami, lai mainītu Īrijas Republikas iedzīvotāju viedokli.

Es biju Fine Gael, kas ir daļa no Eiropas Tautas partijas, vēlēšanu komisijas vadītājs četros Eiropas referendumos: Par Vienoto Eiropas aktu, Māstrihtas līgumu, Amsterdamas līgumu un Lisabonas līgumu, un es gribu teikt, ka tika nobalsots pret Lisabonas līgumu vairāku iemeslu dēļ. Cilvēki to nesaprata; valdība ir pie varas kopš 1994. gada; ar politiķiem ir saistītas tiesas izmeklēšanas; galvenās valdības un opozīcijas partijas — politiskā elite — vēlējās, lai tas tiku pieņemts. Valdīja bailes saistībā ar aizsardzību un obligāto militāro dienestu, abortu un eitanāziju, ko papildināja šī Parlamenta deputātu izplatītie „ārstēšanas līdzekļi” — aplikšana ar nodokļiem, darba vietas, imigrācija. Daudz no tā vadīja labējie un kreisie radikāļi.

Es tikai gribēju to pateikt priekšsēdētājam. Lūdzu, sagatavojieties savam Īrijas apmeklējumam. Ir svarīgi, lai jūsu palīdzība mainītu situāciju Īrijā, lūdzu, ierodieties sagatavots un esiet gatavs klausīties. Jūs būsiet ļoti gaidīts, taču situācija ir sarežģīta, un paies zināms laiks, lai to atrisinātu.

 
  
MPphoto
 
 

  Adrian Severin (PSE). (FR) Priekšsēdētāja kungs, eiropieši liek lielas cerības uz Francijas prezidentūru, un ar šīm cerībām ir jāmāk labi apieties. Prezidentūrai ir jāizvairās gan no nereālu sapņu, gan nepamatotu baiļu veicināšanas, tostarp kaimiņvalstīs un kandidātvalstīs.

Attiecībā uz Lisabonas līgumu nav pietiekama diplomātiska ratifikācijas pamudinājuma. Prezidentūrai ir jāpalīdz sagatavot izejas vai aizsardzības stratēģija neizdošanās gadījumā. Lai novērstu sliktāko, mums jau no paša sākuma ir jāparāda, ka mēs esam gatavi sastapties ar vissliktāko situāciju.

Nobeigumā es vēlētos pateikt dažus vārdus par Eiropas atkārtotas nacionalizācijas bīstamo parādību. Nacionālais populisms ir šīs parādības vissatraucošākā izpausme, un tas ir arī pamatā propagandai par labu īru paustajam “nē”, rasistiskajai ksenofobijai Itālijā un arī retorikai par sociālās politikas nacionālo būtību. Vai nu Eiropa būs sociāla, vai arī tā sabruks. Es ceru, ka Francijas prezidentūra būs jutīga attiecībā uz šo lietu aspektu.

 
  
MPphoto
 
 

  Priekšsēdētājs. − Man žēl, bet es nevaru pieņemt vairāk runātāju. Mēs jau esam krietni pārsnieguši laiku. Esmu ļoti pateicīgs prezidentam N. Sarkozy un, protams, arī priekšsēdētājam J.-M. Barroso, ka viņi mums šodien veltīja savu laiku. Tādēļ es vēlētos beigt, dodot vārdu vispirms priekšsēdētājam J.-M. Barroso un pēc tam prezidentam N. Sarkozy.

 
  
MPphoto
 
 

  José Manuel Barroso, Komisijas priekšsēdētājs. (FR) Priekšsēdētāja kungs, es iesākumā ļoti īsi atkārtošu apsveikumus, ko pauda lielākā daļa Eiropas Parlamenta deputātu, kuri uzstājās: apsveicu par pārliecību, entuziasmu, enerģiju un politisko gribu, ko prezidents N. Sarkozy šodien šeit pauda, un es esmu drošs, ka viņš un viņa ministri un kolēģi to demonstrēs Francijas prezidentūras laikā.

Es vēlētos pateikt, ka tas man nemaz nav pārsteigums. Es biju pilnīgi pārliecināts, ka tās bija labas ziņas, ka Francijai bija jāuzņemas atbildība par Padomes prezidentūru šajā īpaši sarežģītajā laika posmā. Protams, prezidents N. Sarkozy un mēs visi labāk būtu vēlējušies, lai mūsu redzesloks būtu tīrāks no institucionāla viedokļa, taču es uzskatu, ka tieši šajā grūtajā laikā mēs varam redzēt politisko spēju un izmērīt spēcīgas politiskās gribas pilnīgu nozīmi.

Es atbalstu šīs demokrātiskās politiskās debates. Es daudzkārt esmu teicis, ka mums ir politiski jāatzīst atšķirības un dažādie viedokļi, kas pastāv, piemēram, šeit, Parlamentā. Mums ir jāzina, kā paust šīs atšķirības, jo Eiropa atšķiras no valsts politiskās sistēmas. Mūsu demokrātisko valstu sistēmās ikreiz, kad ir politiska diskusija, dažkārt pat ļoti polarizēta, mēs neapšaubām pašas valsts likumību, kamēr ļoti bieži Eiropā ir tā, ka tad, kad tiem no mums, kas atbalsta Eiropu un stingri pauž savus iebildumus, ir jākonfrontē ar tiem, kuri ir pret Eiropu un kuri izmēģina visu veidu populismu, lai kaitētu mūsu iestādēm un apdraudētu šo lielisko miera un solidaritātes projektu, kas ir Eiropas projekts.

(Aplausi)

Tieši tādēļ mums patiešām ir jāspēj paust visi šie viedokļi, taču vienlaikus šajā īpaši sarežģītajā laikā ir jāstiprina Eiropu atbalstošā nometne. Būsim godīgi, mums 2009. gada jūnijā ir Eiropas vēlēšanas. Ja dažādi Eiropas politiskie spēki un Eiropas iestādes nestrādās roku rokā ar konstruktīvu nostāju, mēs radīsim argumentus tiem, kuri galējā gadījumā vēlas izmantot populismu, ksenofobiju un nacionālismu, veidojot saikni starp nacionālismu un dzimteni, kas ir kļūda. Turklāt es bieži citēju izcilu franču autoru, kurš sacīja: „Patriotisms ir mīlestība pret savu tautu; nacionālisms ir naids pret citām. ”

Mēs varam mīlēt savu dzimteni un vienlaikus ar pārliecību aizsargāt mūsu Eiropas projektu, kā to tikko norādīja prezidents N. Sarkozy. Tāpēc es ceru, ka debates, kas noritēs nākamo sešu mēnešu laikā, stiprinās Eiropas iestādes, kā arī mūsu nākotnes Eiropas projektu.

Es vēlos atbildēt uz kādu konkrētu jautājumu. Tas ir vienīgais konkrētais jautājums, kas man tika uzdots, un es, protams, pārējos atstāšu prezidentam N. Sarkozy, kurš ir daudz labākā stāvoklī, nekā es, lai tos risinātu. Šo konkrēto jautājumu uzdeva G. Napolitano saistībā ar Euromed kultūras programmu.

Es vēlos jūs informēt, ka pašreizējai programmai, Euromed kultūras programmai, šim gadam joprojām ir 15 miljonus EUR liels piešķīrums. Ir tiesa, ka par laika posmu no 2009.—2010. gadam vēl nekas nav nolemts, taču ir liels spiediens uz ārējiem izdevumiem, un, atklāti runājot, šajos gadījumos notiek tā, ka attiecīgajām trešajām valstīm ir tendence piešķirt prioritāti divpusējai sadarbībai, kaitējot reģionālajiem budžetiem. Tādēļ tas ir jautājums, kas ir jāapspriež ar Euromed valstīm. Patiesi, viens no interesantākajiem aspektiem Francijas iniciatīvai, kuras mērķis ir izveidot Vidusjūras Savienību, kuru, ja par to runājam, es atbalstīju no paša sākuma, ir tas, ka tā ievieš ciešākas reģionālās sadarbības elementu.

Dažkārt man jautā, ko Vidusjūras reģiona valstu savienība dod Barselonas procesam. Tas, protams, ir lielākas politiskās iekļaušanas, tāpat kā politiskās uzlabošanas elements, jo īpaši pateicoties sammitam reizi divos gados; taču tā ir arī dimensija, ko rada specifiski reģionālie projekti un, es tagad arī ceru, ļoti specifiski projekti, kuriem mēs varēsim pievienot spēcīgāku privātā sektora dimensiju, jo mums joprojām ir vajadzīgi vairāk resursi.

Tātad šī ir tā īpašā joma, kurā mēs strādājam, un nobeigumā es tikai vēlos teikt: „Labu veiksmi Francijai un labu veiksmi manam dārgajam draugam, prezidentam N. Sarkozy!”

(Aplausi)

 
  
MPphoto
 
 

  Priekšsēdētājs. – Es vēlētos pateikties priekšsēdētājam J.-M. Barroso un priekšsēdētāja vietniekam Jacques Barrot par to, ka bijāt šeit 3 stundas bez pārtraukuma.

 
  
MPphoto
 
 

  Nicolas Sarkozy, Eiropadomes priekšsēdētājs. (FR) Priekšsēdētāja kungs, vispirms es vēlētos pateikt, ka uzskatu, ka ir dabiski, ja tam, kuram ir tas gods būt par Eiropadomes priekšsēdētāju, ir jābūt Parlamentā tik daudz stundu, cik Parlaments vēlas, nevis tikai pirmajā prezidentūras dienā. Drīzāk es teikšu jums, Eiropas Parlamenta priekšsēdētāj, kā arī Priekšsēdētāju konferences grupu priekšsēdētājiem — ja vēlaties, lai es prezidentūras laikā šeit nāku noteiktos laikos, esmu Parlamenta rīcībā. Jums ir jāspēlē Eiropas iestāžu spēle.

Eiropas Parlaments ir parlamentāras demokrātijas pamatā. Tas nav jautājums par pieejamību; tas ir jautājums par prioritāti. Prezidentūrai ir vajadzīgs Eiropas Parlaments, un tādēļ tā ir Parlamenta rīcībā.

(Aplausi)

Ja runātāji man atvainos, es vēlētos pateikt dažus vārdus katram no tiem. Pirmkārt, es vēlētos pateikt P. Bushill-Matthews, ka esmu viens no tiem, kas uzskata, ka Eiropai ir vajadzīga Apvienotā Karaliste. Es nekad neesmu bijis viens no tiem eiropiešiem vai frančiem, kas domā, ka mums būtu jāuzmanās no saviem britu draugiem. Apvienotā Karaliste Eiropai var dot daudz vairāk, nekā tā domā. Apvienotā Karaliste ir vārti uz anglosakšu pasauli, tā pārstāv pasaules vadošo valodu un tā ir ekonomiski dinamiska, kā tas ir redzams pēdējos gados. Es gribētu teikt saviem konservatīvajiem britu draugiem: „Ticiet, ka Eiropai jūs esat vajadzīgi, ka jums tajā ir vieta un ka tad, ja briti būs ar vienu kāju iekšā un ar otru ārā, Eiropa tiks vājināta.” Apvienotā Karaliste ir varena nācija. Tai nav no kā baidīties no Eiropas, un Eiropai ir daudz kas jāsagaida no Apvienotās Karalistes.

Atbildot B. Poignant, kurš ieskatījās dziļi manī un tādēļ saprata, ka es mīlu politiku un ka Parlaments mazliet līdzinās manam dārzam, es vēlētos pateikt, ka Parlaments tiešām ir demokrātijas vieta, un es nerespektēju vai nesaprotu tos politiķus, kuri nebūtu priecīgi paust un aizstāvēt savas idejas parlamentārās demokrātijas šūpulī. Es ceru, ka jūsu piezīmē šeit bija jūtama nožēla, nevis pārmērīgs viedoklis par nodarbinātības tirgus saskaņošanu.

Tas pats attiecas uz H. Désir; es jums absolūti piekrītu, es esmu pret pilnīgu saskaņošanu, jo iedzīvotāji to noraidītu. Tomēr tas, ka ir minimāli noteikumi nodarbinātības tirgus kontekstā, vienota ekonomiskās tirgus kontekstā, ir pilnīgi normāli.

Apzināsimies grūtības. Piemēram, Austrija, ko vada sociālistu premjerministrs un valdība; viņi jums teiks, ka pensijas vecums ir 65 gadi un ka iemaksu periods ir 45 gadi. Jūs zināt, ar cik daudzām grūtībām es saskāros, lai noteiktu 40 gadus ilgu iemaksu periodu, un es uzreiz neguvu Francijas Sociālistu partijas atbalstu.

Tādēļ paskaidrojiet, kā tas var būt, ka pēc tam, kad es saskāros ar tik daudzām grūtībām, lai nodrošinātu 40 gadus ilgu iemaksu periodu Francijā, man ir jābūt tikai Eiropas priekšsēdētājam uz sešiem mēnešiem, lai pēc izvēles panāktu vai nu 45 iemaksu gadus Austrijā, vai 40 gadus Francijā. Kā to var izdarīt? Ceļš no sapņa līdz realitātei ir garš, taču šī, iespējams, ir atšķirība starp Francijas Sociālistu partiju un Eiropas Sociālistu partiju. Dažkārt es pat jūtos tuvāks Eiropas Sociālistu partijai, nekā Francijas Sociālistu partijai; es atzīstu savu kļūdu un, protams, par to atvainojos.

(M. Schulz iejaukšanās, neieslēdzot mikrofonu)

 
  
MPphoto
 
 

  Priekšsēdētājs. − Tas tā nenotiek. Jūs nevarat izlemt, kurš runās. Runai paredzēto laiku nevar sadalīt, piešķirot to EP Sociālistu grupai un Padomes priekšsēdētājam. Prezident Sarkozy, vai vēlaties uzklausīt Schulz kunga jautājumu? Ja tā, es došu viņam vārdu.

 
  
MPphoto
 
 

  Nicolas Sarkozy, Padomes priekšsēdētājs. − (FR) Priekšsēdētāja kungs, jā, ja nenonāku tādu debašu krustugunīs, kurā runā tikai Vācijas deputāti.

 
  
MPphoto
 
 

  Martin Schulz (PSE).(DE) Paldies, priekšsēdētāja kungs, jūs esat ļoti laipns. Prezident Sarkozy, ir jauki, ka šādā veidā vēlaties pietuvoties sociālismam. Savā runā cieši atbalstot Vācijas sociāldemokrātus un tādējādi sevi attālinot no kancleres Merkel, es jums nākotnē ierosinu šādu rīcību. Ja jūs tik ērti jūtaties starp Eiropas sociāldemokrātiem, vispirms nāciet pie Vācijas sociāldemokrātiem, un mēs jūs pakāpeniski pievirzīsim tuvāk Francijas sociāldemokrātijai, lai visbeidzot jūs būtu patiesi labs biedrs.

 
  
MPphoto
 
 

  Priekšsēdētājs. Schulz kungs, tam ir mazāk saistības ar laipnību, bet vairāk ar pareizas procedūras ievērošanu, ko mēs Eiropā vēlamies darīt.

 
  
MPphoto
 
 

  Nicolas Sarkozy, Padomes priekšsēdētājs. (FR) Priekšsēdētāja kungs, jūs ievērosiet, ka pa labi no manis jau ir sociālistu pārstāvis, taču vieta no manis pa kreisi vēl ir brīva kādam sociālistu pārstāvim.

(Aplausi)

Kā jūs zināt, dāmas un kungi, es nedomāju, ka mēs veltīgi tērējam laiku, jo es domāju, ka demokrātija Eiropas līmenī var būt brīva no vardarbības, kas tai reizēm piemīt valstu līmenī. Eiropas līmenis ļauj ikvienam mazliet atkāpties no vēlēšanu rutīnas, kas ir brutāla, nereti negodīga un vienmēr sarežģīta. Visbeidzot tas, ka tādā forumā kā jūsu, mēs varam sarunāties, smaidot un cienot viens otru, iespējams, mudinās cilvēkus atbalstīt Eiropas ideālu un padarīt to par savu. Jebkurā gadījumā es šo laiku neuzskatu par izniekotu un es gribētu, lai Poignant kungs un Schulz kungs par to ir droši.

De Sarnez kundzei ir taisnība. Mums jāizmaina mūsu attīstības politika, padarot pārtikas lauksaimniecības politiku par prioritāti. Tas ir ļoti būtiski; Āfrikas valstīm ir nepieciešami resursi, lai tās kļūtu par pašpietiekamām saistībā ar pārtikas nodrošinājumu, un neapšaubāmi daļa naudas, ko novirzījām uz lielu infrastruktūru attīstību, jāiegulda lauksaimniecības mikro projektos. Šajā jautājumā es jums pilnībā piekrītu.

Jūs arī aicinājāt, lai aizstāvu Eiropas vīziju. Arī es atbalstu šo mērķi. Es ceru, ka būsiet tik laipni un pastāstīsiet man par šīs vīzijas būtību. Jūs ļoti labi zināt, ka starp zināmā mērā bezmugurkaula lielo ideālu un visiem ikdienas tehniskajiem jautājumiem, problēma katram no mums ir saistīta ar lēmumu par to, ko darīt ar lielajām idejām, kuras dažreiz pārsniedz ikdienas grūtības, ar ko saskaras mūsu pilsoņi, un ko darīt, lai atrisinātu tehniskos jautājumus, kuri skar mūsu ikdienas. Tas nav tik vienkārši, bet es jebkurā gadījumā mēģināšu rīkoties.

Lai atbildētu Crowley kungam, jāsaka, ka, jā, mums ir nepieciešama attīstība, lai izvairītos no nelegālās imigrācijas. Turklāt visi zina, ka labākā reakcija uz imigrācijas jautājumu, ir attīstība. Āfrikā ir 475 miljoni afrikāņu jaunieši, kas jaunāki par 17 gadiem, un starp Eiropu un Āfriku ir 12 km plats Gibraltāra šaurums. Āfrikas posts būs Eiropas posts, un nav šķēršļu vai robežu, kas spētu to novērst. Tādēļ mums patiesi nepieciešama attīstības politika. Jau atkal ir ļoti grūti izlemt par daudzpusību vai par duvpusību. Šis ir svarīgs jautājums, un esmu iecerējis veltīt tam lielu uzmanību.

Irujo kungs runāja par valodu daudzveidību. Es pilnībā piekrītu, arī attiecībā uz – un es saprotu, ka jums nepatīk frāze „reģionāla valoda” – oficiālajām valodām. Esmu starp tiem, kas domā, ka mēs palīdzētu visiem autonomijas vai neatkarības atbalstītājiem, viņiem nodrošinot reģionālo valodu aizstāvības monopolu, un tā būtu nopietna kļūda. Es runāju par Korsiku Francijas Republikā, kur dzīvo korsikāņi, cilvēki, kas mīl Korsiku un runā korsikāņu valodā savā ciematā, taču tas neapdraud valsts vienotību. Tādēļ valodu daudzveidība, manuprāt, ir tikpat svarīga kā kultūru daudzveidība, un noteikti nepastāvēs kultūru daudzveidība, ja būs tikai viena valoda.

Farage kungs, man ļoti patika jūsu runa, taču vēlos jums sacīt vienu lietu. Briti bija diezgan priecīgi, ka slēdzu Sangati, jo patiesībā tas biju es, kas to slēdza, un tie bijāt jūs, kas man to lūdza. Pat ja esat brits, kas mīl savu valsti, jūs nevarat atrisināt visas tās imigrācijas problēmas, un man jums jāsaka, ka Francija nav paredzējusi būt par Apvienotās Karalistes robežsargu. Ļaujiet man jums sacīt, ka ir jau jauki sacīt „manā valstī es nevēlos identitātes kartes un nevēlos kopējo imigrācijas politiku”, taču tas nemaina faktu, ka esat ļoti gandarīti, ka ārvalstnieki, kuru dokumenti nav kartībā, tiek apturēti Francijā, lai neiekļūtu pie jums, Apvienotajā Karalistē. Tāpat kā Francija, Apvienotā Karaliste nevar tikt galā viena.

Bet es vēlos papildināt Farage kungs, ka es cienu poļus, taču ne jau manā birojā jūs ar vairākiem kolēģiem runājāt par Lisabonas līgumu. Mēs bijām Briselē, un kas bija manā birojā? Ne jau premjerministrs Tusk, jo tajā laikā premjerministrs bija Kaczynski kunga brālis. Manā birojā bija prezidents Kaczynski, un es sacīšu vienu lietu – viņš ir vīrs, kam uzticos un ko cienu. Tomēr Eiropā, kad kaut ko parakstāt un tad sākat to neņemt vērē, Eiropas vairs nav, nav nekā, nav sarunu. Kad kāds no mums Briselē savas valsts vārdā apņemas kaut ko darīt, viņam šī apņēmība jāturpina arī savā valstī. Tieši to es sacīju, un neko vairāk vai mazāk.

(Aplausi)

Tas pilnībā parāda manu cieņu pret poļiem, Farage kungs, manuprāt, ka atbalstu Poliju. Priekšsēdētājs Barroso to pateiks labāk par visiem. Mums nepieciešama Polija, taču mums arī jāņem vērā vīra dots vārds.

Sudre kundze, paldies par jūsu atbalstu. Es pilnībā piekrītu jūsu analīzei un pateicos par to. Rasmussen kungs – kurš, kā es sapratu, bija Rasmussen I, un es tūlīt grasos noskaidrot, kurš ir Rasmussen II – es vēlos sacīt, ka Dānija ir labs piemērs valstij, kas spējusi virzīties uz priekšu, un tas ļauj man atbildēt runātājiem par Īrijas jautājumu.

Mums, protams, nevajadzētu piespiest īrus un mums viņi ir jāciena, taču mums jābūt arī drosmei mūsu īru draugiem sacīt: „Jums jāciena arī citas valstis, kas ir ratificējušas Līgumu. Mēs jums nelasām lekciju, bet uzskatām, ka arī citiem ir viedoklis un ka kādā brīdī mums būs jārod kopsaucējs. Eiropa nevēlas turpināt bez jums, taču Eiropa nevar apstāties jūsu dēļ.” Es to saku ar visu cieņu, ko izjūtu pret valsti, kura ir nobalsojusi ar „nē”.

Mēs, franči, esam jums radījuši ievērojamas problēmas un grūtības, taču kādā brīdī mums ir jāizkļūst no šīs situācijas, kurā visi viens uz otru skatās, gaidot, ka kāds cits uzņemsies iniciatīvu. Francijas prezidentūrai kopā ar Komisijas prezidentūru un EP prezidentūru jāuzņemas iniciatīva. Pēc tam daži sacīs „jā” un daži sacīs „nē”. Es personiski domāju, ka ir risinājums, taču tas noteikti nav status quo saglabāšana vai apgalvojums „mēs nogaidīsim un ļausim laikam padarīt šo darbu”. Es domāju, ka laiks darbojas pret mums, ka Eiropa ir gaidījusi gadiem un ka nav jēgas gaidīt vēl ilgāk. Mēs atradīsim risinājumu, tāpat kā dāņi tādu atrada, esmu par to pārliecināts.

Mehrin kundze, mani ļoti aizkustināja jūsu novērtējums attiecībā uz mani kā sieviešu iecienītu vīrieti. Būtību atstāšu jūsu ziņā; es patiesi nezinu, ko tieši tas nozīmē, un es uzmanīšos, lai nesekotu šādam ceļam, jo nevēlos, lai jūs mani pārprastu. Es zinu, ka nepastāv „multiātrumu” Eiropa. Mēs visi neesam eirozonā, un mēs visi neesam Šengenas zonā. Tomēr, pirms veidojam „multiātrumu” institucionālo Eiropu, es vēlos, lai mēs to mēģinātu visi kopā. Nekritizējiet prezidentūru par vēlmi ņemt visus līdzi, jo, ja pat pirms esam sākuši, mēs, kundze, sakām, ka „jebkurā gadījumā tam nav nozīmes, atstāsim to,” tad vienu dienu mēs runājam par britu sociālajiem izņēmumiem un nākamajā dienā par īru institucionālajiem izņēmumiem, savukārt aiznākamajā dienā runāsim par Polijas izņēmumiem. Tajā brīdī, es baidos, ka nokļūsim situācijā, kurā visas valstis pamatoti pieprasīsi izņēmumus, un kur tad atradīsies ES? Kur būs projekts, ko dibinātājtēvi kristīja? To es saku. Iespējams, mums būs jānonāk pie tāda brīža, bet es vēlos, lai mēs tur nonākam pēc tam, kad esam mēģinājuši paņemt līdzi visu ģimeni.

Es arī vēlos sacīt tiem, kas ir nobažījušies par Horvātiju, ka es atbalstu sarunu turpināšanu, un es domāju, ka aizvērt Eiropas durvis Balkāniem būtu nopietna kļūda, jo Balkāniem nepieciešams miers un demokrātija, kuru ES tiem var sniegt, taču es neatgriezīšos pie Lisabonas debatēm.

Es vēlos sacīt Bielan kungam, ka nevēlos draudēt Īrijai; turklāt es nemaz nevaru to izdarīt, un man nenāk ne prātā to darīt. Es uz turieni došos un klausīšos, taču vienlaikus visiem ir jāsaprot, ka aptaujās 80 % cilvēku ir par Eiropu; mums tomēr ar viņiem jāstrādā, viņiem nedraudot.

Degvielas PVN ir Francijas priekšlikums; nevēlos to nevienam uzspiest. Es vienkārši vēlos pievērst jūsu uzmanību tam, ka esmu pārliecināts, ka naftas cena turpinās pieaugt. Mums jābūt pietiekami drosmīgiem, lai to pateiktu saviem pilsoņiem.

Katru gadu naftas ieguve samazinās par 3 %, jo krājumi tiek iztukšoti, un par 2–3 % palielinās naftas patēriņš, jo attīstās jaunattīstības valstis. Manuprāt PVN ir nodoklis, kas ir proporcionāls cenai. Ja rīt nafta maksās 175 dolārus par barelu, vai mēs spēsim turpināt, neko nesakot, iegūt 20 % no strauji pieaugošajām naftas cenām? Tāds ir jautājums, ko vēlos uzdot. Kopā ar Komisijas prezidentūru mēs par to oktobrī iesniegsim ziņojumu. Es mēģināšu virzīties savu pārliecību virzienā, un mēs redzēsim, kāds būs rezultāts.

Attiecībā uz Ukrainu notiks sammits, un mēs virzīsim jautājumus uz priekšu. Mums jāmudina Ukraina nostāties uz demokrātijas ceļa un mums tā jātuvina Eiropas Savienībai. Ukraina nav maznozīmīga, tai ir 42 miljoni iedzīvotāju. Tas nav mazs lēmums. Pašlaik mēs esam asociācijas posmā, taču ikviens, kas dodas pastaigā pa Kijevas ielām, var redzēt, ka tā ir Eiropas galvaspilsēta.

Langen kungs, vēlos jums pateikties par komplimentiem, kas mani patiesi aizkustināja. Man patika atsauce uz Tony Blair. Nezinu, vai tādēļ uz viņu atsaucāties, bet Tony Blair ir viens no valstsvīriem, kas Eiropā un savā valstī ir daudz paveikuši, un es patiesi nezinu, vai viņš neiebilstu, ka šo saku, taču, manuprāt, daudzās jomās viņš ir atguvis britu un Eiropas politisko debašu labo slavu un spēku. Es domāju, ka Eiropā mums nepieciešami līderi, un Tony Blair neapstrīdami bija viens no šādiem līderiem.

Manis sacītais liks domāt, ka vairāk atbalstu kreisos, lai gan esmu novērojis, ka komplimenti Blair kungam ne vienmēr nāk no kreiso politiķu puses.

Jā, Goebbels kungs, mums ir jāpieliek pūles, un šis ir jautājums, ko ierosinās sarunās par klimata pārmaiņām, bet Eiropai ir jārāda piemērs. Es neesmu naivs, kad to saku. Es domāju, ka mūsu ticamība ir lielāka, ja praksē īstenojam to, ko sakām. Daži varbūt saka, ka labāk ir nogaidīt. Es personīgi domāju, ka mums jāriskē un jāsāk rīkoties. Būtībā, Goebbels kungs, manā politiskajā filozofijā nav nekā sliktāka par bezdarbību. Lielākais risks ir neuzņemties risku.

Cavada kungs, jums taisnība, mums ir jāreaģē uz šīm bailēm. Paldies par jūsu atbalstu.

Runājot par Vidusjūras reģiona savienību, es vēlos sacīt, ka, manuprāt – turpinot priekšsēdētāja Barroso sacīto, nav kritikas attiecībā uz Barselonas procesu. Tomēr vēlos sacīt vienu. Barselonas process bija lieliska ideja, taču Barselonas sammitā bija viena problēma. Cik atceros, tajā piedalījās tikai vienas arābu valsts vadītājs, premjerministrs Abu Mazen. Kā, jūsuprāt, varam izveidot Vidusjūras reģiona savienību, satuvinot ziemeļu un dienvidu krastus, ja dienvidu krasts neierodas?

Parīzes sammitā, cik zinu, lai gan Bernard Kouchner var manis teikto vēlāk izlabot, visi piedalīsies visi arābu valstu vadītāji. Tā ir maza atšķirība, bet man tā ir būtiska.

Es arī vēlos Zahradil kungam sacīt, ka šis nav jautājums par krīzes radīšanu attiecībā uz Lisabonu, bet mums arī nebūtu jāizliekas, ka nekas nav noticis. Mums nevajadzētu dramatizēt, bet tajā pašā laikā ir satraucoši tas, ka pēdējie trīs referendumi ES beidzās ar „nē” balsojumu, kas noteikti notika citu iemeslu dēļ, taču fakts ir tāds, ka tā nav iedvesmojoša attīstība.

Es neatbildēšu Napoletano kundzei, jo Barroso kungs jums sniedza labu atbildi.

Sįnchez-Neyra kungs, jā, sportā ir nepieciešama Eiropas dimensija, un es domāju, ka Olimpisko spēļu statistikas uzskaites veiktu katrā valstī būtu lietderīgi, taču tikai tad, ja ieviestu konkrētu sleju Eiropas medaļām. Tas būtu labs veids, kā parādīt, ka pastāvas arī sporta Eiropā.

Désir kungs, es jums atbildēju saistībā ar standartiem darba tirgū. Attiecībā uz sociālo politiku, mums ir plaši pazīstamas debates. 35 stundu nedēļa nav pietiekama, lai uzvarētu vēlēšanās vai lai nodrošinātu īstu sociālo politiku. Es vēlos piebilst, ka iemesls, kādēļ es tik daudz strādāju, lai atceltu automātisko, strikto 35 stundu nedēļas kodeksu Francijā, bija tieši Eiropas saskaņošanas vārdā, jo neviena cita valsts nebija jums sekojusi pa šo ceļu. Neviena. Neviena pati. Arī ne Eiropas sociālistu valdības. Tādēļ esmu priecīgs aicināt ieviest sociālo saskaņošanu, bet es arī mūsu Francijas sociālistu draugiem vēlos sacīt, ka sociālā saskaņošana nav saistīta ar tādu ideju atbalstīšanu Francijā, kuras neviens cits Eiropā neatbalsta, jo tas ir izņēmums un rezultātā mūsu valsts cieš.

Es vēlos pateikties Buzek kungam par Polijas ieguldījumu Eiropā. Es nekad neesmu apšaubījis Polijas paņemšanos attiecībā uz Eiropu. Polija ir viena no sešām visvairāk apdzīvotajām valstīm Eiropā, un tieši tādēļ es prezidentam Kaczynski saku, ka mums nepieciešams viņa paraksts, jo Polija nav tikai Eiropas valsts. Tā ir ļoti svarīga, tā ir simbols, un, protams, mums nepieciešams institucionālo krīzi samazināt, lai paliek tikai Īrijas jautājums.

Barón Crespo kungs, Doha, jā, es to sacīju priekšsēdētājam Barroso un Gordon Brown, īsumā – Doha, bet ne par katru cenu. Es vēlos aizstāvēt divas sev tuvas idejas. Pirmkārt, man saka, ka, ja nav vienošanās, nebūs izaugsmes. Atvainojiet, bet vienošanās nav bijis septiņus gadus, un sešus gadus pasaule ir pieredzējusi nedzirdētu izaugsmi. PTO vienošanās ir labāka par nekādu vienošanos, bet nevajadzētu sacīt, ka bez vienošanās nav iespējama izaugsme. Sešus gadus mums ir bijusi izaugsme.

Otrkārt, priekšsēdētājs Barosso, Kanadas premjerministrs un pat Angela Merkel saka, ka ar to nepietiek. Brazīlija nepieliek pietiekamas pūles, lai pazeminātu tarifu šķēršļus rūpniecībā; nav nekādu centienu attiecībā uz pakalpojumiem. Tāpat – ko var sacīt par Ķīnas tirgus slēgšanu? Nav Francijas izņēmuma šajā viedoklī. Pirmkārt, kā Padomes priekšsēdētājam man lojāli jāaizstāv ES nostāja. Tomēr, runājot par ES nostāju, neesmu dzirdējis nevienu, par Lielbritānijas valdību, sakot, ka vienošanās jāparaksta šajā sarunu posmā. Tātad Eiropā ir vienprātība, pat ja ne to pašu iemeslu dēļ, sakot, ka pašreizējā situācija nav gana laba; Eiropa ir pielikusi visas pūles un nevar turpināt to darīt, ja citi pasaules lieli reģioni nav apņēmušies virzīties uz priekšu. No šādas perspektīvas es domāju, ka visi esam vienisprātis.

Es vēlos sacīt Zappalą kungam, ka esmu viņam pateicīgs par atbalstu Eiropas imigrācijas politikai, un Gurmai kundzei, ka domāju, ka vienlīdzība starp vīriešiem un sievietēm ir ļoti svarīga, bet nezinu, vai viņas piebilde bija domāta arī man. Jebkurā gadījumā tas, ka viņa ir Ungāriete, jau pat par sevi ir nenoliedzams ieguvums/

ES vēlos sacīt Varvitsiotis kungam, ka ļoti lai apzinos, ka pastāv Eiropas identitātes krīze, kā arī, ka EP, iespējams, var palīdzēt visām iestādēm šajā jautājumā. Kādēļ neiedomāties, priekšsēdētāj Pöttering, ka notiek īstas debates par to, kas ir Eiropas identitāte? Šis Eiropas identitātes jautājums ir EP debašu jautājums, nevis valsts vai valdības vadītāja jautājums. Iespējams, ka EP pat varētu organizēt debates par šo jautājumus, un tādā gadījumā mēs ieradīsimies un paudīsim savu viedokli. Es personiski domāju, ka EP ir lielāka nozīme, nosakot Eiropas identitāti, nekā valdībām, kas, protams, nodarbojas ar ikdienas administrāciju savās valstīs. Ja patiesi ir vieta, kurā jānosaka Eiropas identitāte, manuprāt, un es ceru, ka priekšsēdētājs Barroso man piekritīs, tā nav Eiropadome vai Komisija, bet pirmām kārtam Eiropas Parlaments.

Es vēlos atbildēt Karas kungam, kurš sacīja, ka man jāparāda diplomātijas spējas. Jā, sapratu, mēģināšu būt diplomāts. Es ceru, ka viņš neapšaubīja, vai mans temperaments ļautu būt diplomātam. Tas nav vienkārši jautājums par to, ka esam vāji, tomēr gudri, vai dinamiski, tomēr neveikli. Varbūt iespējams būt gan dinamiskam, gan prasmīgam, bet jebkurā gadījumā paldies jums par iespēju to parādīt.

(Skaļi aplausi)

 
  
MPphoto
 
 

  Priekšsēdētājs. − Liels paldies, prezident Sarkozy. Esmu bijis Eiropas Parlamenta deputāts 29 gadus, un neatceros vēl kādu reizi, kad Padomes priekšsēdētājs pavadīja trīs ar pusi stundas diskusijās ar EP deputātiem un atbildēja uz katru runu. Ar nepacietību gaidām jūsu nākamo apmeklējumu.

Ar to šis darba kārtības punkts ir pabeigts.

Rakstiskas deklarācijas (Reglamenta 142. pants)

 
  
MPphoto
 
 

  Roberta Alma Anastase (PPE-DE), rakstiski. – (RO) Es uzskatu, ka Francija ir kļuvusi par ES prezidējošos valsti izšķirošā brīdī, kad Eiropas Savienība meklē atbilstīgas atbildes uz vairākām stratēģiskām problēmām.

Francijas uzdevums ir nodrošināt Lisabonas līguma ratifikācijas procesa nepārtrauktību, koncentrēt uzmanību uz enerģētiku un konsolidēt Eiropas Savienības drošības un aizsardzības politiku. Es paužu savu atbalstu šīm Francijas prezidentūras prioritātēm un ceru, ka to īstenošana būs sekmīga.

Kā Ārlietu komitejas locekle un referente par Melnās jūras reģiona sadarbību, es vēlos koncentrēt uzmanību uz svarīgu aspektu, kas ir jāsekmē ES ārpolitikā. Es atzinīgi vērtēju Francijas iniciatīvu konsolidēt Eiropas kaimiņattiecību politiku, bet uzstāju uz to, ka šīs politikas austrumu dimensijai būtu jāsaņem tāda paša uzmanība un atdeve, kādu saņem Vidusjūras reģiona dimensija.

Šādas mērķis būtu jāizvirza gan divpusējām attiecībām saistībā ar sarunām par ES nākotnes līgumattiecībām, gan daudzpusējām attiecībām attiecībā uz Melnās jūras reģiona sinerģiju.

Visbeidzot Francija kļūs par ES prezidējošo valsti Starpkultūru dialoga gadā un tai būtu sekmīgi jāturpina darbības šajā jomā.

 
  
MPphoto
 
 

  Jean-Pierre Audy (PPE-DE), rakstiski.(FR) Pirmām kārtām vēlos sveikt Padomes priekšsēdētāja Nicolas Sarkozy Eiropas apņemšanos un viņa vīziju attiecībā uz pašreizējām ES problēmām.

Es atbalstu politisko paziņojumu, ka būtiski svarīgas ir jaunas, uz Lisabonas līgumu pamatotas iestādes un ka bez tām būtu bezatbildīgi paredzēt jaunu dalībvalstu pievienošanos nākotnē. Panākumu Eiropai jāņem vērā pilsoņu cerības un sevi jāparāda kā risinājumu, nevis problēmu.

Es atbalstu domu par tādu mehānismu uz robežām, kas ļaus notikt godīgai un neizkropļotai konkurencei, ņemot vērā vides pasākumu ietekmi saistībā ar enerģētikas un klimata jautājumiem.

Prioritāte, kas ietver Eiropas legālās imigrācijas politiku, ir arī vajadzība saistībā ar cilvēcisko, ekonomisko un sociālo faktoru. Es vēlos apsveikt Brice Hortefeux par viņa lielisko darbu pie Eiropas imigrācijas pakta.

Runājot par Eiropas aizsardzību, prezidenta Sarkozy drosmīgās nostājas ļaus mums šajā sarežģītajā jomā virzīties uz priekšu, jo īpaši iesaistot karavīrus no visam valstīm un atbalstot Eiropas ieroču rūpniecības attīstību.

Prezidents Sarkozy rīkojas pareizi, atbalstot KLP, kas vel nekad nav bijusi tik vajadzīga, kā tagad.

Visbeidzot vēlos uzsvērt vajadzību pēc labāka politiskā dialoga ar ECB, lai panāktu tādu Eiropas ekonomikas pārvaldību, kas ir saskaņā ar pašreizējām vajadzībām pasaulē.

 
  
MPphoto
 
 

  Alessandro Battilocchio (PSE), rakstiski.(IT) Paldies, priekšsēdētāja kungs. Es vēlos prezidentam Sarkozy vēlēt vislabākos sekmju vēlējumus darbā, viņam pārņemot Padomes likteni uz nākamajiem sešiem mēnešiem. Diemžēl pār ES nākotni savelkas negaisa mākoņi. Paradoksālais īru balsojums (Īrija kļuvusi par „Ķeltu tīģeri”, ko pazīstam, pateicoties ES finansējumam), pārvaldības krīze Austrijā, Polijas prezidenta paziņojumi – tās visas ir uztraucošas zīmes. Mums jārod spēks un prasmes, lai atkārtoti noteiktu Eiropas virzienu, kam jāsaņem entuziasms un emocijas no pilsoņu puses, kuri ES joprojām uztver kā kaut ko attālu un diezgan nesaprotamu. Es arī izmantoju izdevību mest Padomes priekšsēdētājam izaicinājumu – lai tuvinātu pilsoņus ES, jānosūta konkrēti signāli. Būtu lieliski, ja Francijas prezidentūra varētu sākt nopietnas debates par parlamenta divu mītņu jautājumu. Koncentrēsim mūsu darbu Briselē, izvairoties no ikmēneša apmeklējumiem Strasbūrā (kur telpas varētu izmantot citām vajadzībām, piemēram, tehnoloģiskās izcilības centram). Šis „ceļojums” patiesībā ir milzīga un nepamatotas finanšu un enerģijas resursu nelietderīga tērēšana.

 
  
MPphoto
 
 

  Ivo Belet (PPE-DE), rakstiski. (NL) Francijas prezidentūra ir noteikusi pareizās prioritātes, piemēram, klimats, imigrācija un aizsardzība, bet es vēlos koncentrēt uzmanību uz vienu aspektu, kas saņem mazāk uzmanības, tomēr ir ļoti svarīgs mūsu jaunatnei un visai sporta nozarei Eiropā.

Francijas prezidentūra sportā atbalsta „seši plus pieci” noteikumu – ierobežojumu attiecībā uz ārvalstu dalībniekiem. Mērķi ir labi. Likt klubiem vairāk ieguldīt savas jaunatnes apmācībā, tādējādi zināmā veidā virzoties uz konkurētspējas līdzsvara atjaunošanu. Šis Parlaments to pilnībā atbalsta.

Tādēļ arī atbalstām „pašmāju sportisti” noteikumu, kam, lai gan pieticīgāk, izvirzīti tie paši mērķi. Jautājums ir, vai „seši plus pieci” noteikuma īstenošana Eiropas līmenī ir iespējama. Tas ir pretrunā brīvas darba ņēmēju pārvietošanās principam un to var piemērot tikai tad, ja izmanto atkāpi no EK līguma, un mēs esam tālu no tādas rīcības īstenošanas. Pastāv šaubas, vai EKT jelkad pieņems šādu lietu, pat ņemot vērā jauno pantu par sportu Lisabonas līgumā.

Mēs Parlamentā vēlamies piedalīties tāda risinājuma meklējumos, kas nodrošina ieguvumus Eiropas futbolam. Mēs vienkārši aicinām rast stabilu risinājumu, kas neiegrūž futbolu haosā. Nevienam nav vajadzīgs Bosman Mark 2.

 
  
MPphoto
 
 

  Ilda Figueiredo (GUE/NGL), rakstiski. – (PT) Prezidents Sarkozy pavadīja gandrīz trešdaļu savas runas, aizstāvot Lisabonas līgumu un turpinot piemērot spiedienu, kā arī šantažējot Īriju, vienlaikus aizmirstot, kas sacīts Eiropas Savienības noteikumos par Lisabonas līguma stāšanos spēkā – tas jāratificē visām dalībvalstīm. Ja vairākums Īrijas iedzīvotāju noraidīja šo līgumu, tas ir līķis ūdenī. Ratifikācijai nevajadzētu turpināties. Uzstāšana uz Lisabonas līgumu ratifikāciju ir nedemokrātiska rīcība.

Vēl viena prioritāte ir imigrācijas politikas padziļināšana, kur ievērojama ir atgriešanās direktīva (zināma arī kā kaunpilnā direktīva), jo neņem vērā svarīgākās cilvēktiesības un pret nelegāliem imigrantiem izturas kā pret kriminālnoziedzniekiem, nevis cilvēkiem, kas bēg no izsalkuma savās valstīs, meklējot labāku nākotni sev un savām ģimenēm.

Vispār nav ņemt vērā sociālais aspekts. Prezidents Sarkozy apzinās pretestību, kas pastāv saistībā ar priekšlikumu grozīt darba laika direktīvu un priekšlikumiem, kurus Padome apstiprināja un nosūtīja Eiropas Parlamentam un kuru mērķis ir darba tiesību vājināšana, ilgākas vidējās darba nedēļas ieviešana līdz pat 60 vai 65 stundām nedēļā, nodarbinātības noteikumu atcelšana un zemākas algas.

 
  
MPphoto
 
 

  Bogdan Golik (PSE), rakstiski.(PL) Es vēlos paust cerību, ka seši Francijas prezidentūras mēneši būs auglīga, efektīva darba mēneši vienotās Eiropas pilsoņu labā.

Es vēlos šajā brīdī uzsvērt lauksaimniecības nozīmi Eiropas Kopienā. Polijā, piemēram, 2005. gadā vairāk nekā 17 % nodarbināto strādāja lauksaimniecības nozarē. Lauksaimniecības nozarei dalībvalstīs piemīt netieša nozīme – šeit es galvenokārt runāju par nodrošinātību ar pārtiku saistībā ar pieaugošajām pārtikas produktu cenām pasaules tirgos.

Es ceru, ka Francijas prezidentūra radīs risinājumu vairākiem strīdīgiem jautājumiem saistībā ar Eiropas lauksaimniecības modeli. Eiropā nav tik labi klimata vai lauksaimnieciskie apstākļi, lai tā varētu pilnībā pārtraukt atbalsta sniegšanu saviem lauksaimniekiem. Gaļas, piena vai labības ražošanas izmaksas vienmēr būs augstākas mūsu kontinentā nekā Dienvidāfrikā, ASV vai Austrālijā. Mums jāpatur prāta, ka arī šīs valstis atbalsta savus lauksaimniekus.

Es uzskatu, ka augstākas lauksaimniecības produktu cenas nodrošina Eiropas lauksaimniecībai iespēju attīstīties. Tomēr pastāv draudi, ka papildus ienākumus paturēs starpnieku aģentūras; citiem vārdiem sakot, pārtikas cenu celšanās rada neproporcionālu lauksaimniecības ražošanas metodes izmaksu pieaugumu. Rezultātā starpnieku aģentūras saņem papildu ieņēmumus.

Lauksaimniecība joprojām ir nozīmīga ekonomikas nozare. Ir mainījusies apstākļi, kādos šī nozare pašlaik funkcionē, taču galvenās prioritātes ir tādas pašas – pienācīga ienākumu līmeņa nodrošināšana lauksaimniekiem un nodrošinātība ar pārtiku.

 
  
MPphoto
 
 

  Pedro Guerreiro (GUE/NGL), rakstiski. – (PT) Pēc tam, kad prezidents Sarkozy bija saviem cilvēkiem sapūtis acīs miglu, paziņojot, ka ņems vērā 2005. gada referendumā pausto gribu, kas noraidīja Eiropas konstitūciju, viņš vienlaikus uz priekšu virzīja „mini līgumu”, kurš pamatā ietver noraidītā līguma saturu, to atveidojot citā formā un izvairoties no turpmāka referenduma, un tagad prezidents Sarkozy ir atbildīgs par Angela Merkel sākto procesu, t.i., federālisma, neoliberālisma un militāristu līguma uzspiešanu, lai gan tas jau trīsreiz ticis noraidīts.

Ņemot vērā pieaugošo kapitālisma, lielu uzņēmumu un ES galveno lielvaru krīzi, jo īpaši Francija un Vācija rāda izeju, uz priekšu virzot federālistu, neoliberāļu un militāristu politikas virzienus un šo līguma projektu, ar mērķi konsolidēt supervalsts pamatus, lai nostiprinātu imperiālistu intervences mehānismus, cieši sadarbojoties ar ASV un NATO.

Lai to panāktu, tiek izmantots spiediens un šantāža (paplašināšanās, „divu ātrumu” ES utt.). Kurla, mēma un akla attiecībā uz Īrijas iedzīvotāju pausto gribu, ES 2009. gadā plāno Īrijā organizēt vēl vienu referendumu pat vēl pirms ES vēlēšanām.

 
  
MPphoto
 
 

  Gyula Hegyi (PSE), rakstiski. – (HU) Viens no vissvarīgākajiem Francijas prezidentūras uzdevumiem ir dalībvalstīs koordinēt pienākumus, kas saistīti ar klimata pārmaiņām. Ir ļoti svarīgi samazināt siltumnīcefekta izraisošo gāzu emisiju ES līmenī. Tas var notikt, ja nopietni uztversim Kioto protokolu un nepārtraukti un ievērojami samazināsim emisiju salīdzinājumā ar 1990. gadu (atskaites gads), ko paredz šī protokola noteikumi.

Būtu apkaunojoši, ja dalībvalstis, kas laikposmā no 1990. līdz 2005. gadam nesamazināja emisijas līmeni, bet gan to palielināja, tagad saņemtu ES atlīdzinājumu un paturētu savas priekšrocības, kuras ir pretrunā Kioto protokolam. Būtu vēl nepieņemamāk, ja dalībvalstis, tostarp Ungārija, kas Kioto protokolu uztver nopietni un godīgi samazina savu emisiju, tiktu sodītas ar vel lielākiem ierobežojumiem. Es ceru, ka Francijas prezidentūra nekad nepieņems šādu Kioto protokola izķēmošanu un negatīvu diskrimināciju pret jaunajām dalībvalstīm, tostarp manu dzimteni.

 
  
MPphoto
 
 

  Mieczysław Edmund Janowski (UEN), rakstiski. – (PL) Es vēlos pateikties Francijas prezidentam par runu, kurā izvirzīja daudzas no ES pamatproblēmām. Tiesa, ka mums jāapsver, kā izpestīt Eiropu no krīzes. Mazs mierinājums ir tas, ka patiesībā visas pasaule atrodas situācijā, kas daudz neatšķiras no kritiskas situācijas. Tam ir ievērojama ekonomiskā un sociālā dimensija. Es runāju par bada draudiem daudzos pasaules reģionos strauji pieaugušo pārtikas cenu dēļ un enerģijas piegādes drošību, kā arī situāciju ar vidi. Pasaules finanšu sistēma paliek aizvien nestabilāka. Kādēļ es to uzsveru? Jo mēs nedrīkstam būt paštaisni. ES iedzīvotāji, kuru skaits ir gandrīz 500 miljoni, pašlaik veido mazāk nekā 8 % no visas pasaules iedzīvotājiem un pēc 40 gadiem šī attiecība būs tikko balsstiesību apjomā – 5 %. Tādēļ mūsu Eiropas nostāja nedrīkst neņemt vērā augstākas vērtības, kas saistītas ar Eiropas un Atlantijas okeāna civilizācijas saglabāšanu. Tam ir arī ētiska dimensija.

Tādēļ katrā ES valstīm mums pienācīgi jāņem vērā ģimene, kas kā mazītiņa kopiena vienlaikus ir visas Eiropas Kopienas stūrakmens. Mums nevajadzētu to aizmirst. Ja mēs aizmirsīsim, mēs zaudēsim saskarsmi, kā tas notiek tagad, kad nelietīgi vārdu „laulība” attiecībā uz savienībām, kas nav laulības. Tiesa, ka mums nepieciešami jauni tiesiskie regulējumi, taču tiem jābūt saprotamiem mūsu cilvēkiem. ES pilsoņus skar Parlamenta, Padomes un Komisijas rīcība. Mēs vienkārši sniedzam pakalpojumu. Tieši tā mēs Īrijas jautājumu.

 
  
MPphoto
 
 

  Filip Kaczmarek (PPE-DE), rakstiski.(PL) Kā jau bija gaidāms, viena no Francijas prioritātēm ir Lisabonas līguma ratifikācijas jautājums. Tomēr par pārsteigumu lielākai daļai novērotāju Francijas prezidentūru interesējošā galvenā lieta ir Polija vai, lai precizētu, ne tik daudz Polija, cik Polijas prezidents Lech Kaczyński. Es nesaprotu Polijas prezidenta sniegtos argumentus, atsakoties parakstīt Lisabonas līguma ratifikācijas dokumentus. Līgumu ratificēja Sejm un Senāts. Nav noticis nekas, kas kavētu prezidenta paraksta pievienošanu. Līgums, piemēram, nav ticis nodots Konstitucionālajai tiesai. Tas izskatās kā necieņa pret parlamentu un vienošanās ar premjerministru Donald Tusk pārkāpums. Es piekrītu Padomes priekšsēdētājam, ka šis jautājums būtība nav politisks, bet gan ētisks. Polija piedalījās sarunās par Lisabonas līgumu, parakstīja to un saskaņā ar starptautiskajiem tiesību aktiem tai ir jāatbalsta ratifikācijas process. Es arī ļoti ceru, ka situācija saistībā ar šī līguma ratifikāciju drīz mainīsies un ka attieksme pēc Francijas prezidentūras laika būs daudz labāka par pašreizējo.

 
  
MPphoto
 
 

  Eija-Riitta Korhola (PPE-DE), rakstiski. (FI) Priekšsēdētāja kungs, es cienu Padomes priekšsēdētāja Nicholas Sarkozy nepārprotamo vēlmi pieņemt drosmīgu nostāju attiecībā uz ES enerģētikas un klimata paketi un Francijas prezidentūras laikā panākt konvencijas pieņemšanu šajā jomā. Es ceru, ka tas galvenokārt nozīmē, ka klimata pārmaiņu problēmas ir šīs politikas centrā.

Es tomēr vēlos atgādināt Padomes priekšsēdētājam par uzdevuma nopietnību – emisiju tirdzniecība ir ļoti nozīmīgs tirgus instruments un skar daudzus cilvēkus, kas nevar atļauties tiekties pēc tāda politiskā grafika, kurš tiek īstenots uz vides un ilgtspējīgas attīstības rēķina. Pretējā gadījumā Francija var nonākt liela muļķa jomā, un par to tā nevarētu būt lepna.

Pagājušajā mēnesī es organizēju semināru, kurā vides organizācijas, pētniecības struktūras un struktūras, ko skar emisiju tirdzniecība, varēja paust savus viedokļus par emisiju tirdzniecības ekonomisko ietekmi. Es saņēmu nepārprotamu vēstījumu. Komisijas priekšlikums novedīs pie daudz augstākām izmaksām, nenodrošinot salīdzināmus ieguvumus videi. Es runāju par uztraucošo McKinsey analīzi par šo jautājumu. Emisiju tirdzniecība ir jāuzlabo. Situācija ir nopietna. Mēs nespēsim izmantot Eiropas rūpniecību, kas savus jautājumus ir labi risinājusi, atkal kā jūras cūciņu, ja vien sistēmu neorganizēs nolaidīgi. Labāk ir nesasniegt neko, nevis sasniegt izgāšanos.

Es uzskatu, ka šoreiz mēs varam sasniegt labus rezultātus, taču ir nepieciešami daži svarīgi pielāgojumi. Oglekļa emisija netiks novērsta ar veltīgām cerībām un solījumiem, ja vien tie nekļūs par pašas direktīvas daļu. Mums jāsaglabā stingra nostāja attiecībā uz emisijas samazināšanas pienākumu, bet procedūra ir lielā mērā atvērta diskusijām. Parlaments ir nodrošinājis plašu pamatu virzienam, kādā Komisija pievērsās apsvērtajām alternatīvam. Es aicinu jūs ar to iepazīties, Padomes priekšsēdētāj.

 
  
MPphoto
 
 

  Marian-Jean Marinescu (PPE-DE), rakstiski. – (RO) Priekšsēdētāja kungs, jūs esat ierosinājis ārkārtīgi drosmīgu programmu, ko, es ceru, veiksmīgi pabeigs.

Imigrācijas pakts ir vajadzīga prioritāte, lai mazinātu nelegālo imigrāciju un veidotu kopēju legālās imigrācijas politiku.

Tomēr es vēlos uzsvērt kādu aspektu, kas jums būtu jāņem vērā pirms sākat plānot darbības. Pakta jāietver virkne darbību, kas ņem vērā ierobežojumu Eiropas darba tirgū, kurus piemēro darba ņēmējiem no konkrētam jaunajām dalībvalstīm.

Nav normāli ekonomiskajai migrācijai no trešām valstīm pārspēt brīvu pārvietošanos starp valstīm Eiropas Savienībā.

Ir dalībvalstis, kurās ir spēkā pārejas noteikumi, kas reglamentē ES darba ņēmēju darba tirgu.

Kad piemēros legālās imigrācijas politiku, pastāv risks, ka Eiropas pilsoņi nonāks nelabvēlīgākā situācijā salīdzinājumā ar trešo valstu pilsoņiem.

Šajā saistībā es vēlos sveikt Franciju, kas 1. jūlijā spēra pirmo soli šajā virzienā, atverot savu darba tirgu to dalībvalstu pilsoņiem, kuras pievienojās 2004. gadā.

Es ceru, ka Rumānija un Bulgārija drīz saņems tādu pašu iespēju pēc iespējas ātrāk, un es mudinu citas dalībvalstis sekot Francijas piemēram.

 
  
MPphoto
 
 

  Nicolae Vlad Popa (PPE-DE), rakstiski. – Francija ir uzņēmusies uzdevumu sešus mēnešus vadīt Eiropas darba kārtību sarežģītajos apstākļos, ko radījis Īrijas noraidījums saistībā ar Lisabonas līgumu.

ES prezidējošās valsts – Francijas – programma ir drosmīga, bet tai būtu arī jāņem vērā iedzīvotāju cerības. Pēdējā Eurobarometer aptauja parāda, ka tikai 52 % ES pilsoņu savas valsts dalību ES vērtē atzinīgi. Nepieciešama stratēģija, lai informētu Eiropas pilsoņus, ka kopējās intereses no ekonomiskās un politiskās perspektīvas ir daudz svarīgākas par lietām, kas mūs dara atšķirīgus.

Acīmredzot Francijas prezidentūras prioritāte ir tādas metodes noteikšana, ar kuru iekļaut Īriju Eiropas procesā, kam jāturpinās, ņemot vērā, ka Nicas līgums liedz turpmāku paplašināšanos.

Runājot par ES Francijas prezidentūras otro prioritāti – kopējo lauksaimniecības politiku un tās sagatavošanu nākotnes problēmām – jāmin, ka vienotas maksājumu sistēmas ieviešanu Rumānijā piemēros, sākot no 2013. gada. Kā KLP atbalsta saņēmēja Rumānija šogad saņems 735 miljonus eiro kā Eiropas tiešo atbalstu Rumānijas lauksaimniekiem.

 
  
MPphoto
 
 

  Martine Roure (PSE), rakstiski.(FR) Es aprobežos un rakstīšu tikai par diviem jautājumiem.

Ir absolūti neiespējami pieteikties patvērumam visās 27 valstīs. Spēkā ir „Dublinas II Regula”, kas reglamentē uzņēmējvalstu pienākumus. Tomēr tiesa, ka joprojām starp dalībvalstīm pastāv atšķirības attiecībā uz starptautiskās aizsardzības atzīšanu, un tā ir liela problēma.

Otrais jautājums, par ko vēlos runāt, ir cilvēcīguma jautājums šajā pasaulē. Kā mēs varam kopā sadzīvot globalizētā pasaulē? Mums jārisina pamata esošie cēloņi, kas liek dažiem izmisušiem cilvēkiem pamest viņu valstis, un, manuprāt, Eiropas Imigrācijas pakts nepanāk pareizo līdzsvaru starp nelegālā imigrācijas apkarošanu, legālās imigrācijas sekmēšanu un mērķtiecīgu līdzattīstības politiku veidošanu.

 
  
MPphoto
 
 

  Katrin Saks (PSE), rakstiski. – (ET) Šis gads ir iespēja Eiropas Savienībai ieskatīties spogulī un redzēt, vai pagājušajā gadā pieņemtie lēmumi ir nodrošinājuši rezultātus. Pagājušajā gadā sāka ieviest vides un enerģijas rīcības plānu, lai samazinātu siltumnīcefekta izraisošo gāzu emisiju un apkarotu klimata pārmaiņas. Mēs esam diskutējuši par Eiropas kopējo migrācijas politiku un pirms neilga brīža dzirdējām liecības par lielo nelegālās imigrācijas pieaugumu. Esam arī risinājuši aizsardzības jautājumus. Apvienotie Eiropas spēki ir īstenojuši militāras darbības pasaulē, un kopš 2004. gada esam izveidojuši ES kaujas vienības un ārkārtas reaģēšanas vienības.

Jaunā prezidentūra prezidenta Nicolas Sarkozy personā ir atsvaidzinājusi un padarījusi cerīgāku Eiropas politiku, ir devusi mums domu par „mini vienošanos” un ir ieviesusi jaunu pieeju jaunajām dalībvalstīm. Tam ir daudzi piemēri. Ar savu gribasspēku un iniciatīvu prezidents Sarkozy noteikti spēs sākt vai paātrināt daudzus grūtus projektus.

Tādēļ es vēlos uzsvērt, ka prezidējošā valsts nevirza Eiropas lietas atsevišķi, lai gan tai ir tiesības ierosināt konkrētus darba kartības jautājumus. Tas, ka prezidentūra nav atbildīga par Eiropadomes pieņemtajiem lēmumiem, ir pamatjautājums, uz ko būtu jākoncentrē prezidentūra, nevis partija, kura izdaiļota ar tukšiem solījumiem. Visvairāk es ceru, ka Francijas prezidentūra spēj iedvest eiropiešos cerību attiecībā uz konkrētiem projektiem.

 
  
MPphoto
 
 

  Toomas Savi (ALDE), rakstiski. – Padomes priekšsēdētāja kungs, pēdējā Eiropas sammitā Briselē tika runāts par Vidusjūras reģiona savienības izveidošanu – ievērojama iniciatīva visam Vidusjūras reģionam un Francijas prezidentūras prioritāte.

Bet es patiesi ceru, ka, uzsverot Vidusjūras reģiona savienību prezidentūras laikā, netiks aizmirsts Baltijas jūras reģions un Baltijas jūras stratēģija. Baltijas jūra principā ir kļuvusi par Eiropas Savienības ezeru, kopā 2004. gada ar astoņām dalībvalstīm robežojoties ar to. Baltijas jūras stratēģija ietver vides, ekonomikas, kultūras un izglītības, kā arī drošības jomas, nodrošinot ilgtspējīgu attīstības plānu šim reģionam.

Es būtu ļoti priecīgs, ja Francijas prezidentūra rastu laiku, lai pievērstos jautājumiem saistībā ar Baltijas jūru, un ja Vidusjūras reģiona noteikšana par prioritāti nenozīmētu Baltijas jūras reģiona apdalīšanu.

Paturot prātā tuvojošos Zviedrijas prezidentūru, būtu saprātīgi sākt risināt Baltijas jūras stratēģijas jautājumu, lai nodrošinātu lielāk saskaņotību starp prezidentūrām.

 
  
MPphoto
 
 

  Silvia-Adriana Ţicău (PSE), rakstiski. – (RO) Nākamos sešus mēnešus Francijas prezidentūra būs lielā mērā atbildīga par Eiropas Savienības nākotni.

ES ir nepieciešams Lisabonas līgums. Pašreizējā institucionālā sistēma, kas paredz vienprātību attiecība uz konkrētiem lēmumiem, ir smagnēja. Turklāt Lisabonas līgums palielina demokratizācijas pakāpi, palielinot valstu parlamentu pilnvaras un ieviešot koplēmuma procedūru lielākajā daļā jomu.

Francijas prezidentūrai būtu arī jāatbalsta kopējā lauksaimniecības politika, kas ļauj Eiropas lauksaimniekiem ražot vairāk.

Kopā ar visām dalībvalstīm Francijas prezidentūrai jārod risinājums ES strupceļam, kurā tā nokļuvusi pēc referenduma Īrijā.

Francijas prezidentūra paziņoja savas prioritātes nākamajam periodam. Tās ir klimata pārmaiņas, imigrācija, KLP, ES aizsardzība un drošība.

Nākamā gada rudenī Kopenhāgenā ES piedalīsies starptautiskā pēc-Kioto nolīguma parakstīšanā. ES būtu jārāda piemērs, kā rīkoties cīņā pret klimata pārmaiņām, un tādēļ vienam no galvenajiem Francijas prezidentūras mērķiem būtu jābūt enerģētikas un klimata paketes pieņemšanai.

 
  
MPphoto
 
 

  Bernard Wojciechowski (IND/DEM), rakstiski. – Neviens nevar izskaidrot Īrijas referenduma rezultātu cēloņus.

Par normu kļūst tiesību akts, kas pamatots uz cilvēku vispārēju piekrišanu. Šīs normas jēgai būtu jāatbilst pārliecībai par visu cilvēku vienotību. Jūsu tautietis un domātājs, kas dus Panteonā – Rousseau – rakstīja, ka „jebkurš likums, kuru paši cilvēki nav ratificējuši, ir tukšs un vispār nav likums”. Tādēļ cilvēkiem būtu jākontrolē valdības, kas rada viņu tiesību uzurpācijas risku. Bet kā lai cilvēki kontrolē, izmantojot instrumentu, ko viņi neizprot, kura struktūra ir sarežģīta un neskaidra, kāds ir šis līgums?

Es nešaubos, ka vēlaties izskatīties – parafrāzējot Dominique de Villepin – Eiropas Parlamenta „templī” kā „ideālu sargātājs un sirdsapziņas sargātājs”. Tomēr es paļaujos, ka būsiet ieinteresētāks informāciju par kopēji īstenojamām Eiropas interešu platformām nodot sabiedriskās domas zināšanai, kas savukārt varētu ļaut plašsaziņas līdzekļiem atturēties no jūsu privātās dzīves un pievērsties jūsu politiskajai dzīvei.

 
  
  

(Sēde tika pārtraukta plkst. 13.40 un atsākta plkst. 15.00)

 
  
  

SĒDI VADA: G. ONESTA
priekšsēdētāja vietnieks

 
Juridisks paziņojums - Privātuma politika