Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Debašu stenogramma
Trešdiena, 2008. gada 3. septembris - Brisele Publikācija "Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī"

8. Svinīgā sēde - Kostarika
Visu runu video
PV
MPphoto
 

  Priekšsēdētājs. Bienvenido al Parlamento Europeo, Presidente Arias! Kostarikas Republikas prezident, dāmas un kungi, Eiropas Parlamenta vārdā es vēlētos jūs ļoti silti sveikt, prezident Arias!

Jūsu vizīte ir pagrieziena punkts Eiropas Parlamenta, Eiropas Savienības, Kostarikas un Latīņamerikas attiecībās.

Dr. Óscar Arias, jūs bijāt Kostarikas prezidents jau no 1986. līdz 1990. gadam, un 2006. gadā jūs no jauna ievēlēja uz četriem gadiem. Vislabāk jūs esat pazīstams kā Nobela Miera prēmijas laureāts, kura jums tika piešķirta 1987. gadā, lai atzītu lielās pūles, ko jūs esat veltījis miera nodrošināšanai Centrālamerikā.

Prezidenta Arias pūles starptautiskajā arēnā vainagojās ar panākumiem Esquipulas Miera līgumā, ko parakstīja visu Centrālamerikas valstu prezidenti 1987. gada 7. augustā. Eiropas Savienība patiesi atbalsta šos centienus.

Tāpēc Kostarikas prezidents ir paraugs visai pasaulei. Reiz viņš izteicās, ka ir būtiski izvirzīt vērtības, principus un ideālus un cīnīties par tiem. Prezident Arias, jūs esat ziedojis šim darbam daudzus gadus, un Kostarikas pilsoņi novērtēja šī darba rezultātus, no jauna jūs ievēlot pirms diviem gadiem.

Savā runā Piektajā ES un Latīņamerikas un Karību valstu (LAC) augstākā līmeņa sanāksmē Limā, Peru, kas notika šī gada maijā, es uzsvēru, cik būtiska nozīme 21. gadsimtā ir reģionālai integrācijai. Kā Žans Monē, viens no Eiropas Savienības dibinātājiem, tik kodolīgi ir teicis, ka jāveido savienība starp cilvēkiem, nevis sadarbība starp valstīm. Prezident Arias, arī jūs esat parakstījies zem šī ideāla un aktīvi darbojies, lai to sasniegtu.

No Eiropas Parlamenta viedokļa, būtu vēlams noslēgt sadarbības līgumu starp Centrālameriku un Eiropas Savienību vistuvākajā laikā — un Limā es teicu to pašu —, un es vēlētos piebilst, ka mēs tikko sīki apspriedām to mūsu sanāksmē: tiklīdz kaut kur izceļas karš, atrodas lieli naudas līdzekļi dolāros, eiro vai vienalga kādā valūtā, bet tad, kad ir nepieciešams atbalsts mierīgām attiecībām, valstis uzstāj, ka jāpiešķir daudz mazākas naudas summas. Mieram jādod iespēja!

(Aplausi)

Šī ir mūsu vēsts citām Eiropas iestādēm šodien.

Prezident Arias, atļaujiet man nobeigumā pateikt, ka mēs ticam, ka jums un jūsu valstij joprojām būs izšķiroša loma, lai šīm sarunām būtu veiksmīgs iznākums.

Visu Eiropas Parlamenta deputātu vārdā es vēlreiz vēlētos jūs sveikt. Es ceru, ka jūsu vizīte dos mums iespēju stiprināt draudzības saites starp Eiropu, Kostariku un Latīņameriku.

Dāmas un kungi, atļaujiet man mazliet novirzīties no protokola: ir brīnišķīgi, ka Kostarikas prezidents atrodas šeit, un tā ir ļoti jauka sakritība — izņēmuma kārtā man ir atļauts šodien pieminēt kādas personas vecumu —, ka par ārpolitiku atbildīgā Eiropas Komisijas locekle, komisāre Ferrero-Waldner, šodien svin savu 60. dzimšanas dienu. Tas ir vēl viens priecīgs notikums un labs iemesls, lai novēlētu viņai daudz laimes dzimšanas dienā!

(Aplausi)

 
  
MPphoto
 

  Óscar Rafael Arias Sánchez, Kostarikas Republikas prezidents. (ES) Priekšsēdētāja kungs, es sveicu jūs nelielas Amerikas republikas vārdā, kurā tikai vairāk nekā 4,5 miljoni iedzīvotāju uzdrošinās katru dienu dzīvot un sapņot, kurā ir bijis iespējams uzturēt ideālu par sabiedrību, kam nav armijas, un kura ļoti drīz svinēs demokrātijas 110. gadadienu. Es sveicu jūs nelielas Amerikas republikas vārdā, kuru 20. gadsimta otrajā pusē ielenca visšausmīgākās diktatūras, bet kura pati nekad nav pieredzējusi apspiedējus, kura atteicās būt par marioneti aukstajā karā un izvairījās lietot ieročus, lai panāktu mieru. Es sveicu jūs Kostarikas Republikas vārdā!

Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi!

Šodien ir notikuši divi notikumi, kurus šķir gadsimti un gadu desmiti, bet tie ir saistīti ar tagadni tāpat kā šīs dienas rītausma. Tieši šajā dienā pirms 225 gadiem beidzās ASV Neatkarības karš, parakstot Parīzes miera līgumu, pirmais neatkarības kustības vilnis gāja pāri praktiski visam Amerikas kontinentam. Tāpat šajā dienā pirms 69 gadiem sākās Otrais pasaules karš, kad Francija un Apvienotā Karaliste pieteica karu Vācijai un izveidojās sabiedroto karaspēks, kurā iekļāvās liela daļa Amerikas armijas. Es pieminu šos notikumus, jo, stāvot šajā tribīnē, kas simbolizē domu apmaiņu starp dažādām tautām, es apzinos to vēsturisko bagāžu, ko es nesu uz saviem pleciem un ko arī jūs nesat kā savas tautas, ko jūs pārstāvat, pagātni. Mēs neesam šeit, lai dibinātu attiecības starp abiem mūsu kontinentiem, bet lai atzītu, ka šīs attiecības pastāv jau sen un jebkurš mēģinājums tās pilnveidot jāsāk ar mēģinājumu saprast tās kopumā.

Mums atklāti, kā tam jābūt draugu starpā, jāatzīst, ka mūsu kopīgā vēsture sākotnēji bija vienas civilizācijas vara pār otru. Amerika iepazina Eiropu, vispirms iepazīstot drīzāk tās varu, nevis idejas. Iekarošana izraisīja bailes, bet kolonizēšana — sašutumu. Neskatoties uz to, mēs nevaram neapbrīnot šo gadsimtiem seno kultūru. Par spīti izcīnītajām cīņām, tas ir nenoliedzami, ka Eiropa iededza saprāta gaismu mūsu zemē un iemācīja mums cienīt cilvēcību, no kā mēs neatkāpāmies, kad ieguvām neatkarību.

Šā iemesla dēļ es ierados Eiropā pirms 21 gada, kad pirmoreiz biju Kostarikas prezidents. Toreiz es vērsos pie šī stiprā kontinenta, lai lūgtu palīdzību, kas nepieciešama miera nodrošināšanai Centrālamerikā, kur piecas nācijas cīnījās par savu dzīvību pilsoņu karā. Asinsizliešana sanaidoja mūsu tautas, un brālis nostājās pret brāli. Cietsirdīgā eksperimentā toreizējā vara izmantoja mūs kā izmēģinājuma placdarmu, lai parādītu savu varenību: viņi ieveda ieročus un mūs nogalināja. Pēc dažiem vērtējumiem, cieta līdz 350 000 cilvēku. Proporcionāli ņemot, tas līdzinās gandrīz 4 miljoniem ASV pilsoņu, kas krita Irākas karā. Vienīgi panākot mieru, mēs varējām garantēt nākotni mūsu reģionam.

Tajā laikā Eiropa bija atbilde uz mūsu lūgšanām. Šī kontinenta morālais atbalsts padarīja likumīgus mūsu centienus atrast diplomātisku risinājumu konfliktiem — Centrālamerikas risinājumu Centrālamerikas problēmām. Jūsu toreiz sniegtā starptautiskā palīdzība bija plaša un dāsna, un tas bija simbols Eiropas patiesajai vēlmei palīdzēt attīstīties Centrālamerikas tautām.

Tagad, pēc 21 gada, es atgriežos Eiropā, un līdzīgi kā Fray Luis de León, kad viņš pēc četriem gadiem iznāca no cietuma, man jāsāk ar „Kā mēs teicām vakar...”, jo daudzējādā ziņā mums jāsāk tur, kur mēs pārtraucām. Attiecības starp Eiropu un Centrālameriku, kas bija tik ciešas kara laikā, miera laikā ir atslābušas. Brīvības gados Centrālamerikai sniegtā Eiropas palīdzība, kas apspiestības gados bija tik lieliska, ir kļuvusi mērenāka. Mēs nekad nevarējām iedomāties, ka, pārkāpjot miera laika slieksni, mēs ienāksim aizmirstības karaļvalstī. Es vēlētos domāt, ka ir pienācis laiks parādīt, ka draugi, kas atbalstīja mūs mūsu visdrūmākajās dienās, spēs to darīt arī mūsu gaišākajā laikā, it sevišķi tāpēc, ka mēs pašlaik baudām gaišākas dienas.

Šodien es vēlētos ierosināt trīs pasākumus, kā mēs varētu nostiprināt mūsu saites un plecu pie pleca cīnīties, lai sasniegtu tos utopiskos mērķus, uz kuriem jūs paši mūs virzījāt, proti, ES un Centrālamerikas Asociācijas nolīguma, Kostarikas konsensa un protokola „Miers dabai” parakstīšanu.

Es labi apzinos, ka šajā Parlamentā ir visdažādākie viedokļi attiecībā uz brīvo tirdzniecību. Tomēr es arī zinu, ka šos viedokļus no augsta lidojuma perspektīvas pauž tie, kam ir laimējies dzīvot attīstītā zemē. Šodien es vēlētos sniegt jums perspektīvu no apakšas. Tādā valstī kā manējā, kas ir viena no mazākajām pasaulē, nav iespējams ražot visu to, ko mēs patērējam. Mēs esam nolemti būt par modernā laikmeta feniķiešiem. Globalizācijas laikmetā pastāv dilemma, kas jaunattīstības valstīm ir tikpat asa, cik vienkārša: ja mēs nevaram eksportēt aizvien vairāk un vairāk preču un pakalpojumu, mēs galu galā eksportēsim aizvien vairāk cilvēku.

Ir skaidrs, ka Eiropai jārūpējas par Eiropas iedzīvotāju interesēm. Tomēr ir arī skaidrs, ka Eiropas iedzīvotāju un jebkuras pasaules rases intereses aizvien vairāk nosaka cilvēces kopējais liktenis. Neviena valsts nevar mierīgi dzīvot, ja aiz tās robežām valda bads, izolētība, vardarbība un slimības. Kamēr atšķirības starp mūsu valstīm ir tik lielas, diaspora visā pasaulē turpinās vilināt tūkstošiem cilvēku pāri okeāniem, upēm un pilsētu vaļņiem meklēt iespējas, ko viņi nav spējuši atrast savā zemē.

Centrālamerikas un Eiropas Savienības Asociatīvais nolīgums, kas, iespējams, ir pirmais nolīgums, ko Eiropas Savienība slēdz starp reģioniem, ir visciešākā, skaidrākā un ātrākā iespēja, kāda ir Eiropai, lai atjaunotu tās klātbūtni Latīņamerikā. Kopš Centrālamerikas kopējā tirgus izveidošanas tikai dažām iniciatīvām ir bijis lielāks potenciāls paātrināt ekonomisko izaugsmi Centrālamerikas zemes šaurumā, modernizēt mūsu iestādes un nodrošināt jaunas iespējas tiem Centrālamerikas iedzīvotājiem, kas joprojām dzīvo nabadzībā. Eiropai šī nolīguma panākšana nozīmētu ieņemt līdera pozīciju, ko tā ir zaudējusi, un aizpildīt brīvo vietu cīņas priekšējās rindās par Latīņamerikas attīstību. Vakar mēs bijām sabiedrotie cīņā par mieru, šodien mēs varam būt attīstības partneri.

Tomēr starp Centrālameriku un Eiropu joprojām ir milzīgas atšķirības, kuras jāapsver. Pirmā ir atšķirība starp abiem mūsu integrācijas modeļiem. Eiropai jāpieņem, ka Centrālamerikas integrācija ir notikusi tā, kā to mūsu iestāžu attīstība ir atļāvusi. Mēs pašlaik esam visintegrētākais reģions jaunattīstības valstu vidū, un tāpēc mēs domājam, ka nav godīgi mūsu integrācijas procesā mums uzspiest apstākļus, lai forsētu sarunas, apstākļus, ko Centrālamerikai ir sarežģīti pieņemt un kas turklāt netiek pieprasīti no citiem reģioniem pasaulē.

Otrā un varbūt vissvarīgākā atšķirība starp mūsu reģioniem ir atšķirība starp mūsu attīstības līmeni: ir izšķiroši, lai nolīguma komerciālā komponente dotu asimetrisku attieksmi par labu Centrālajai Amerikai un, pats galvenais, nepieļautu šausmīgo praksi paturēt šķēršļus jomās, kurās tieši Centrālamerikai ir salīdzinošas priekšrocības. Ja mēs panāktu nolīgumu, pamatojoties uz šiem pieņēmumiem, Eiropa būtu veikusi milzu lēcienu ne tikai Centrālamerikas, bet arī Eiropas iedzīvotāju labā, jo starptautiskās krīzes periodos Eiropa varētu daudz iegūt no ekonomikas, kas pieaug apmēram divreiz straujāk nekā Eiropas ekonomika pēdējo piecu gadu laikā.

Eiropa var uzņemties jaunu vadošo lomu jaunattīstības valstīs, bet vispirms tai jānodrošina, lai šī vadošā loma patiesi dotu labumu attīstībai. Gēte ir teicis, ka nekas nav kaitīgāks jaunai patiesībai kā vecās kļūdas. Mēs nevaram uzsākt starptautiskas sadarbības jaunu fāzi, nesot vecās pagātnes nastas, jo īpaši militāro izdevumu nastu, kas pati par sevi ir patiešām aizvainojoša gandrīz 200 miljoniem Latīņamerikas iedzīvotāju, kuri vārgst nabadzībā. Starptautiskajai finansiālajai kopienai ir pienācis laiks atšķirt kviešus no pelavām un no iepriekšējiem pierādījumiem atšķirt, kuri izdevumi veicina labāku dzīves standartu cilvēkiem un kuri ne.

Tas nav nekāds gods, ka 2007. gadā Latīņamerikas militārie izdevumi sasniedza 36 miljardus dolāru reģionā, kurā, izņemot Kolumbiju, pašlaik nav nekādu bruņoto konfliktu. Par to naudu, kas tiek izlietota vienai Sukhoi Su-30k lidmašīnai, varētu nopirkt apmēram 200 000 MIT Media Lab XO klēpjdatoru mūsu studentiem. Par naudu, kas tiek izlietota vienam Black Hawk helikopteram, varētu piešķirt 100 dolāru lielu stipendiju mēnesī 5000 Latīņamerikas jauniešiem. Pasaules attīstītajām nācijām ar savu palīdzību un līdzekļiem nevajadzētu atbalstīt to lēmumus, kuri dod priekšroku kareivju apgādei, nevis savu bērnu izglītībai. Tāpēc, dāmas un kungi, mana valdība ir paziņojusi Kostarikas konsensu, iniciatīvu mehānismu radīšanai, lai atlaistu parādus un ar finansiāliem līdzekļiem atbalstītu jaunattīstības valstis, kuras vairāk iegulda vides aizsardzībā, izglītībā, veselībā un mājokļu būvē iedzīvotājiem un mazāk ieročos un armijā. Es joprojām ceru, ka Kostarikas konsenss ar jūsu atbalstu reiz kļūs par īstenību.

Es arī ceru, ka mēs spēsim apstiprināt plānu, kas ir cieši saistīts ar šo konsensu: Līgums par ieroču nodošanu, ko Kostarika ir ierosinājusi ANO un kas aizliedz valstīm nodot ieročus štatiem, grupām vai privātpersonām, ja ir pamatots iemesls uzskatīt, ka šie ieroči tiks izmantoti, lai pārkāptu cilvēktiesības vai starptautiskos likumus. Es nezinu, cik ilgi vēl mēs spēsim izdzīvot, ja nesapratīsim, ka daudzu cilvēku nogalināšana pamazām, katru dienu, ir tikpat nepieļaujama kā daudzu cilvēku nogalināšana vienā dienā. Ir pierādījies, ka destruktīvais spēks, kāds piemīt 640 miljoniem mazo un vieglo ieroču, kuri ir pasaulē un no kuriem 74 % ir civiliedzīvotāju rokās, ir letālāks nekā atombumbām, un tas gan nacionāli, gan starptautiski ir viens no virzošajiem spēkiem, kas ir pamatā sabiedrības nedrošībai. Nāves bailēm nevajadzētu būt tai atslēgai, kas mūsu tautai paver ceļu uz nākotni. Šodien mēs varam kaut ko darīt, lai nodrošinātu, ka šis nav tas gadījums.

Ir vēl viena lieta, ko es vēlētos pieminēt, un tas arī ir saistīts ar vardarbību un iznīcību, bet ne tikai pret cilvēkiem, bet pret visām dzīves formām. Katrs mežs, ko mēs izcērtam, katra oglekļa dioksīda tonna, kuru mēs izlaižam gaisā, katra upe, ko mēs piesārņojam, ir solis tuvāk vārtiem, aiz kuriem notiks mūsu sugu iznīcināšana, slieksnim, pie kura mums būs jāatstāj cerības tāpat kā pie vārtiem uz Dantes elli. Es atsakos noraudzīties, kā humānisms iziet caur šiem vārtiem.

Pirms sešdesmit gadiem bijušajam Kostarikas prezidentam José Figueres bija iecere likvidēt nacionālo armiju un tādējādi paziņot par mieru pasaulei. Tagad mēs esam pieņēmuši lēmumi pasludināt „ Mieru dabai”. Mūsu mērķis ir kļūt par valsti, kurā līdz 2021. gadam, kad mēs svinēsim savas neatkarības 200. gadadienu, tiks samazinātas un neitralizētas oglekļa emisijas. Pagājušajā gadā, iestādījuši 5 miljonus koku, mēs kļuvām par valsti, kurā bija visvairāk koku uz vienu iedzīvotāju un vienu kvadrātkilometru pasaulē. 2008. gadā mēs iestādīsim vēl 7 miljonus koku. Mēs esam līderi starptautiskā kampaņā pret globālo sasilšanu, un šodien es pazemīgi lūdzu jūs mums tajā piebiedroties.

Globālās sasilšanas rezultātā Anglijas krastos var augt olīvkoki, kas patiesi ir brīdinājuma signāls zinātnieku kopienai. Pretēji Bībeles stāstam — balodis šoreiz nenesīs olīvzaru kā miera simbolu, bet gan kā brīdinājumu par briesmām. Šodien es aicinu mūs nosūtīt šo balodi uz vistālāko pasaules nostūri, lai tas varētu atgriezties, nesot visu pasaules nāciju vēlmi mainīties. Tikai kopā mēs spēsim izveidot jaunu savienību, taču šoreiz nevis starp Dievu un cilvēku, bet starp cilvēku un Dieva radību.

Priekšsēdētāja kungs!

Slavenais argentīniešu rakstnieks Hosē Luī Borhess ir teicis, ka viņš ir izsūtīts eiropietis, dodot mājienu par to, ka liela daļa mūsu Amerikas kontinenta iedzīvotāju ir eiropiešu izcelsmes. Pēc gadsimtiem ilgas rasu sajaukšanās un mainīšanās, iespējams, ka šeit arī ir daudzi izsūtīti amerikāņi. Mūsu izsūtījums bija iespējams, pateicoties okeāna ģeogrāfiskajai iespējai, un vēsturiskais svārsts mūs gan šķir, gan satuvina atkarībā no apstākļiem. Es ticu, ka ir laiks atstāt svārstu pozīcijā „vienotība”, lai atkal ietu pa ceļu, ko gāja vēji pirms 180 miljoniem gadu, pirms uz zemes parādījās pirmā plaisa, kad Eiropa tika pievienota Amerikai, un lai būtu iespējams no Parīzes aizsoļot uz Ņujorku.

Mēs visi esam atsevišķu sugu pārstāvji, kas joprojām spēj noplūkt visskaistākās puķes dzīves dārzā. Mūsu sapņi ir kopīgs mantojums, un mūsu lēmumiem ir ietekme uz citu dzīvi, vai nu mums tas patīk, vai ne. Es domāju, ka tas ne tuvu nav drauds, bet drīzāk gan neapšaubāma brīnišķīga iespēja. Es domāju, kā teicis visslavenākais Kostarikas dzejnieks Jorge Debravo, ka „galu galā ir brīnišķīgi zināt, ka mums ir vara atdzīvināt vistālākās lietas, kam mēs pieskaramies, paplašināt mūsu redzesloku un neredzēt robežas, jo visas lietas, ko mēs redzam, kopā ar mums kļūst bezgalīgas”. Man nav šaubu, ka mēs spēsim izmantot šo bezgalīgo varu visu — gan eiropiešu, gan amerikāņu — labā un soli pa solim mēs sekosim rītdienas zvaigznei, kas nes lielāku taisnīgumu un brīvību.

(Ilgas ovācijas)

 
  
MPphoto
 

  Priekšsēdētājs. − Prezident Arias, Eiropas Parlamenta vārdā es no visas sirds vēlos jums pateikties par šo spīdošo, izcilo runu. Jūsu vārdi pauda to, ka jūs un jūsu valsts pārstāv demokrātiju un brīvību; jūs iestājaties pret vardarbību, pret teroru, pret diktatūru. Kad jūs sakāt, ka Kostarika ir maza valsts, es vēlētos atzīmēt, ka valstu iedzīvotāju skaits vai ģeogrāfiskā teritorija nav pats galvenais. Svarīgs ir valsts un tās prezidenta gars. Visi, kas dzirdēja jūsu runu, saprata, ka prezidents Arias un Kostarika iestājas par brīvību un demokrātiju. Tas padara Kostariku lielu pasaulē.

(Aplausi)

Jūs esat cilvēks, kas ir par mieru, tāpēc jums 1987. gadā piešķīra Nobela Miera prēmiju. Tomēr jūs pēc tās saņemšanas neaizgājāt pensijā, ir pagājis 21 gads, un tagad jūs aizstāvat mieru starp tautām un mieru dabai. Eiropas Parlaments kopā ar jums aizstāv šos principus.

Es vēlētos arī silti sveikt jūsu valdības ministrus, kas jūs pavada, — ārlietu ministru Stagno Ugarte un ārējās tirdzniecības ministru Ruiz Gutiérrez, kas arī atrodas šeit zālē kopā ar daudziem Kostarikas pilsoņiem, kuri dzīvo šeit, Briselē un Beļģijā. Esiet lepns par savu valsti! Ne šī vārda nacionālistiskajā nozīmē, jo tad jau valstis, kurās valda diktatūra un vardarbība, arī varētu lepoties, bet jūs varat lepoties ar savu valsti Kostariku, jo jūs aizstāvat pareizās vērtības: demokrātiju, brīvību un mieru.

Vēlreiz liels paldies. Muchas gracias, prezident Arias!

(Aplausi)

 
  
  

SĒDI VADA: G. ONESTA
Priekšsēdētāja vietnieks

 
Juridisks paziņojums - Privātuma politika