Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Procedūra : 2008/2621(RSP)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumentu lietošanas cikli :

Iesniegtie teksti :

RC-B6-0377/2008

Debates :

PV 03/09/2008 - 15
CRE 03/09/2008 - 15

Balsojumi :

PV 04/09/2008 - 7.5
CRE 04/09/2008 - 7.5
Balsojumu skaidrojumi
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P6_TA(2008)0406

Debates
Trešdiena, 2008. gada 3. septembris - Brisele Publikācija "Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī"

15. Jautājumu laiks (jautājumi Komisijai)
Visu runu video
PV
MPphoto
 

  Priekšsēdētājs. - Nākamais punkts ir jautājumu laiks (B6-0457/2008).

Komisijai ir iesniegti šādi jautājumi.

 
  
  

Pirmā daļa

 
  
  

Jautājums Nr. 35 (Stavros Arnaoutakis) (H-0546/08).

Temats: pārtikas krīze ES un Eiropas patērētāju aizsardzība.

Vai Komisija pēc atkārtotās pārtikas krīzes Eiropā ir pieņēmusi īpašus pasākumus, lai nodrošinātu efektīvu patērētāju aizsardzību?

 
  
MPphoto
 

  Androula Vasiliou, Komisijas locekle. (EL) Priekšsēdētāja kungs, vispirms es vēlos pateikties S. Arnaoutakis par viņa jautājumu attiecībā uz vienmēr aktuālo pārtikas drošības problēmu.

Komisijas rīcībā ir vairāki instrumenti, lai nodrošinātu patērētāju un Eiropas pilsoņu aizsardzību pret iespējamo pārtikas krīzi. Pirmkārt, Komisija nodrošina, lai kompetentās iestādes visās 27 dalībvalstīs laikus un vienlaicīgi tiktu brīdinātas, izmantojot Pārtikas un barības ātrās reaģēšanas sistēmu (RASFF).

Otrkārt, Komisijas Pārtikas un veterinārais birojs (PVB) veic sistemātiskas pārbaudes dalībvalstīs un trešās valstīs.

Treškārt, Komisija rūpīgi pārbauda visu no Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes (EPNI), starptautiskajiem plašsaziņas līdzekļiem vai citiem avotiem saņemto informāciju.

Nepieciešamības gadījumā un jo īpaši gadījumos, kad pārtika vai barība var nopietni apdraudēt sabiedrības veselību un kad risku nevar efektīvi novērst dalībvalsts līmenī, Komisija veic nepieciešamos pasākumus ES līmenī.

Piemēram, RASFF 2008. gada 23. aprīlī saņēma kompetentās Francijas iestādes paziņojumu par Ukrainas izcelsmes saulespuķu eļļu, kura bija piesārņota ar minerāleļļu. Šādu paziņojumu saņēma arī visas dalībvalstis. Komisija, izmantojot RASFF, nekavējoties informēja dalībvalstis par šo atgadījumu un 2008. gada 10. jūnijā pieņēma Lēmumu 2008/433/EK, ar ko iespējamā piesārņojuma ar minerāleļļu dēļ paredz īpašus nosacījumus, kuri reglamentē Ukrainas izcelsmes saulespuķu eļļas importu un saulespuķu eļļas sūtījumus no Ukrainas. Tika uzsākta arī izmeklēšana, lai noskaidrotu piesārņojuma avotu.

Turklāt izsekojamības sistēma, kuru nosaka Regula (EK) Nr. 178/2002, kas plašāk zināma kā Vispārējā pārtikas aprites regula, nodrošina iespēju mērķtiecīgi un precīzi veikt produktu izņemšanu vai atsaukšanu no tirgus, sniegt atbilstošu informāciju patērētājiem un tirgus dalībniekiem, kas iesaistīti pārtikas apritē, kā arī novērtēt riskus un izvairīties no tirdzniecības pārtraukšanas.

Komisija arī sistemātiski pārbauda dalībvalstu kompetento inspekcijas iestāžu spēju nodrošināt atbilstību pārtikas aprites tiesību aktiem ES un ārpus tās.

Piemēram, Komisijas Pārtikas un veterinārais birojs Malaizijā pamanīja būtiskas problēmas saistībā ar atbilstību zivju produktu eksporta prasībām. Komisija nekavējoties rīkojās ES, aizliedzot zivju importu no Malaizijas. Tas ir tikai viens no daudziem piemēriem tam, kā Komisija efektīvi spēj aizsargāt patērētājus un novērst pārtikas krīzi.

Tādēļ Komisija uzskata, ka tās pieņemtie tiesību akti nodrošina nepieciešamos mehānismus efektīvai pārtikas krīzes pārvaldībai un patērētāju aizsardzībai.

Tomēr tajā pašā laikā šai saistībā mēs cenšamies nepārtraukti uzlabot saziņas kanālus un sadarbību ar dalībvalstīm. Piemēram, mēs izstrādājam jaunas pamatnostādnes attiecībā uz RASFF izmantošanu, kuras Komisija gatavojas drīzumā pieņemt.

 
  
MPphoto
 

  Stavros Arnaoutakis, autors. (EL) Paldies jums, komisāres kundze, par jūsu sniegto ziņojumu. Es vēlos teikt, ka Eiropas patērētāji šobrīd ir zaudējuši uzticību. Viņu uzticēšanās ir iedragāta.

Tādēļ mēs vēlamies dzirdēt no Komisijas, kādi pasākumi ir veicami, lai informētu patērētājus. Komisija noteikti atbilstīgi veic visus jūsu minētos pasākumus un tādēļ ir pelnījusi atzinību. Tomēr, piemēram, Grieķijā nonāca Ukrainas izcelsmes saulespuķu eļļa, un to izmantoja puse no Grieķijas iedzīvotājiem. Kā gan patērētājus iespējams pasargāt un kādus pasākumus jūs plānojat veikt?

 
  
MPphoto
 

  Androula Vasiliou, Komisijas locekle. (EL) Es vēlos uzsvērt, ka arvien pieaugošais šā jautājuma izraisītais satraukums un brīdinājumi, kuri tika sniegti, izmantojot RASFF, pierāda, ka šī sistēma patiešām darbojas.

Attiecībā uz gadījumu ar Ukrainas saulespuķu eļļu Grieķijā, 2008. gada 23. aprīlī patiešām tika sniegts vispārējs brīdinājuma paziņojums, informējot, ka šī piesārņotā saulespuķu eļļa ir nonākusi ES tirgū. Pēc tam, kad 2008. gada 5. maijā Šveices iestādes mūsu centram sniedza īpašu paziņojumu par to, ka šī saulespuķu eļļa ir ceļā uz daudzām valstīm, arī uz Grieķiju, Itāliju un Turciju. Grieķijas iestādes veica nepieciešamos izmeklējumus un uzsāka informācijas sniegšanu un produktu izņemšanu no tirgus.

Tomēr es vēlos uzsvērt, ka mums nevajadzētu jaukt pasākumus, kurus ir tiesīga veikt Eiropas Komisija, ar dalībvalstu pienākumiem, kuri skar iekšējās lietas.

Jūs droši vien vēlaties man jautāt, vai tiek veiktas pārbaudes. Jā, tās tiek veiktas. Pārtikas un veterinārais birojs, kurš periodiski apmeklē dažādas dalībvalstis, pārbauda, kā strādā iestādes, nosaka trūkumus un norāda tos dalībvalstīm. Šos pasākumus, protams, veic gan Grieķijā, gan arī citās valstīs.

 
  
MPphoto
 

  Mairead McGuinness (PPE-DE). - Komisāres kundze, ES ir paveikusi lielu darbu, ieviešot savu sistēmu „no lauka līdz galdam”, un patērētājiem vajadzētu tai uzticēties, bet šai saistībā es vēlos jautāt — kā ir ar ES ražotāju aizsardzību? Es neticu, ka importētajiem pārtikas produktiem mēs pievēršam tādu pašu uzmanību kā ES ražotajiem produktiem. Piemēram, mēs pieļaujam, ka ražotāji ārpus ES izmanto vielas, kuras ir aizliegtas Eiropas Savienībā, un, pieņemot jaunos tiesību aktus attiecībā uz augu aizsardzības produktiem, mēs noteiksim stingrākus ierobežojumus attiecībā uz labības produktiem. Es vēlos jūs, komisāres kundze, aicināt pievērst uzmanību šim jautājumam, jo pastāv iespēja, ka mēs Eiropā lietojam pārtiku, kuru Eiropas Savienībā patiesībā nav iespējams izgatavot.

 
  
MPphoto
 

  Danutė Budreikaitė (ALDE).(LT) Es vēlos jautāt, kas ir pārtikas krīze? Vai nedroša pārtikas produkta parādīšanās ES tirgū var tikt uzskatīta par pārtikas krīzi? Šādā gadījumā mēs varam runāt par rotaļlietu krīzi, jo ir zināms, ka tiek pārdotas rotaļlietas, kuras neatbilst drošības prasībām, kā arī dažādi citi produkti. Kā mēs varam definēt pārtikas krīzi? Vai var teikt, ka pārtikas krīze ir nepārtraukta pārtikas produktu cenu palielināšana, kas ietekmē visus patērētājus?

 
  
MPphoto
 

  Androula Vassiliou, Komisijas locekle. − Vispirms es vēlos atbildēt uz otro jautājumu un pateikt to, ka mēs nevaram saukt par pārtikas krīzi gadījumu, kad tirgū tiek pamanīts nedrošs pārtikas produkts. Pārtikas krīze būtu tad, ja mēs ļautu šim produktam nonākt brīvā apritē Eiropas Savienībā. Šādā gadījumā mēs varētu nonākt krīzes situācijā, jo tiktu apdraudēta mūsu pilsoņu veselība.

Bet, izmantojot sistēmu, kuru mēs esam izstrādājuši un kuru mēs tik rūpīgi un precīzi piemērojam, mēs cenšamies izvairīties no šādām krīzēm. Daudzos gadījumos (arī pēdējā gadījumā) mums ir izdevies izvairīties no pārtikas krīzes.

Attiecībā uz ārpus Eiropas Savienības ražotajiem produktiem un pārtikas produktiem, man jāsaka, ka mēs pieprasām no mūsu tirdzniecības partneriem piemērot tieši tādus pašus noteikumus, kādus mēs piemērojam viņu iekšzemē saražotajiem pārtikas produktiem.

Tieši tādēļ es pieminēju Malaiziju, uz kurieni mēs nosūtījām PVB pārstāvjus un kur viņi secināja, ka sistēma atbilstoši nedarbojas. Tādēļ mēs aizliedzām zivju importu no Malaizijas. Tādi paši pasākumi tika veikti attiecībā uz Brazīlijas izcelsmes liellopu gaļu un daudzos citos gadījumos attiecībā uz Bangladešas izcelsmes produktiem.

Tādējādi mēs nosakām mūsu partneriem, ka, ja viņi vēlas eksportēt uz Eiropas Savienību, viņiem ir jāievēro higiēnas noteikumi, kurus mēs piemērojam Eiropas Savienībā.

 
  
MPphoto
 
 

  Priekšsēdētājs. – Jautājums Nr. 36 (Bilyana Ilieva Raeva) (H-0548/08).

Temats: ceļu satiksmes drošība.

Satiksmes negadījumos bojāgājušo un ievainoto skaits ir nopietns humanitārs, veselības aizsardzības, ekoloģijas, finanšu, sociālais un demogrāfijas jautājums. Turklāt šo traģēdiju radītās izmaksas daudzējādā ziņā negatīvi ietekmē dzīves kvalitāti, ilgtspējīgu attīstību un veicina globālo sasilšanu.

Šai saistībā ir jāizstrādā politika, aicinot dalībvalstis nodrošināt, lai satiksmes negadījumos cietušo skaits nebūtu augstāks par vidējo ES rādītāju.

Kādā veidā Komisija plāno īstenot stingrākus pasākumus, piemēram, pieņemt Kopienas tiesību aktus, paplašināt esošos kopīgos standartus un jo īpaši ieviest kopīgu ES ceļu satiksmes negadījumu robežlielumu, kas būtu stingri jāievēro dalībvalstīs?

Kādi ir Komisijas plāni attiecībā uz iespēju izstrādāt vienotu pieeju uzraudzībai, kontrolei un sankciju piemērošanai ES teritorijā? Vai mums ir pamats domāt, ka Eiropas Savienības kopējā ceļu satiksmes drošības politika nākotnē veicinās arī vienotas ceļu policijas darbības politikas īstenošanu, kas uzlabos ceļu satiksmes drošības kontroles un uzraudzības kvalitāti?

 
  
MPphoto
 

  Jacques Barrot, Komisijas priekšsēdētāja vietnieks. − (FR) Priekšsēdētāja kungs, tā kā A. Tajani ir aizkavējies Padomes sanāksmē, es labprāt atbildēšu uz B. I. Raeva jautājumu, jo īpaši tādēļ, ka ar viņas uzdotajā jautājumā skarto problēmu man ir ļoti daudz nācies saskarties personīgi, un tā ir problēma, kura mani ļoti interesē.

2001. gadā Eiropas Savienība noteica mērķi līdz 2010. gadam uz pusi samazināt ceļu satiksmes negadījumu upuru skaitu. Šo mērķi atzina Eiropas Parlaments un Padome. 2003. gadā to iekļāva Eiropas Ceļu satiksmes drošības rīcības programmā, kurā tika noteikti 60 pasākumi, kas aicināja ceļu lietotājus izturēties piesardzīgāk, izmantot tehniskos jauninājumus, lai padarītu transportlīdzekļus drošākus, uzlabot ceļu infrastruktūru, padarīt drošāku komerciālo transportu, uzlabot upuru ārstēšanu un attīstīt negadījumu datu analīzi. Lai uzraudzītu izmaiņas attiecībā uz ceļu satiksmes drošības situāciju, Komisija noteica vairākus rādītājus: upuru skaits uz vienu miljonu iedzīvotāju; drošības jostu un aizsargķiveres lietošanas biežums; to ceļu satiksmes negadījumos cietušo skaits un procentuālā daļa, kuri atrodas alkohola ietekmē, un to satiksmes dalībnieku skaits un procentuālā daļa, kuri pārsniedz ātruma ierobežojumus.

Attiecībā uz Kopienas tiesību aktiem es vēlos minēt jauno direktīvu par vadītāja apliecību, kuru 2006. gada 20. decembrī pieņēma Eiropas Parlaments un Padome. Šīs direktīvas mērķis bija uzlabot ceļu satiksmes drošību jaunajiem satiksmes dalībniekiem, kā arī uzlabot pilsoņu brīvu pārvietošanos Eiropas Savienībā. Ir spēkā arī direktīva par ceļu infrastruktūras drošību, kuru pēc saskaņošanas pieņēma pirmajā lasījumā 2008. gada jūnijā. Ir izstrādāts arī direktīvas priekšlikums par satiksmes noteikumu pārkāpumu kontroli, kuru Komisija iesniedza 2008. gadā un kurš pašlaik tiek izskatīts Eiropas Parlamentā un Padomē.

Komisija arī cenšas pēc iespējas veicināt ceļu satiksmes drošības labākās prakses apmaiņu starp dalībvalstīm. Pasākumā, kas notiek vairākās dalībvalstīs un kura laikā valstis ir aicinātas iesniegt priekšlikumus, piedalās arī Komisija, finansējot ceļu satiksmes drošības kampaņas un inovatīvus projektus šajā jomā.

Komisija sniedz arī finansiālu atbalstu tādu projektu izpētes plānam, kuri paredz uzlabot zināšanas specifiskās jomās un sagatavot jaunus tiesību aktu priekšlikumus, kas balstīti uz uzticama zinātniska pamata. Projekts DRUID (Transportlīdzekļa vadīšana narkotiku, alkohola un zāļu ietekmē) ir viens no šādu pasākumu piemēriem, savukārt cīņa pret transportlīdzekļa vadīšanu psihoaktīvo vielu ietekmē kļūst par prioritāri jaunajās dalībvalstīs. Noslēgumā, B. I. Raeva, es vēlos teikt, ka tiek izstrādāta jauna Eiropas rīcības programma laika periodam no 2010. līdz 2020. gadam. Šo rīcības programmu nodos sabiedriskai apspriešanai 2009. gada sākumā, un pēc tam tiks īstenots tās pieņemšanas process Komisijā.

Šo informāciju A. Tajani vēlējās jums sniegt, atbildot uz jūsu jautājumu.

 
  
MPphoto
 

  Bilyana Ilieva Raeva, autore. − (BG) Komisāra kungs, es ar lielu prieku sveicu jūs par panākumiem jūsu līdzšinējā Eiropas Savienības transporta komisāra amatā, par panākumiem, kurus esat guvis pēdējos gados. Es vēlos arī pateikties par sniegto kopsavilkumu saistībā ar Eiropas Kopējo ceļu satiksmes drošības politiku.

Tieši šai saistībā es vēlos uzdot jautājumu: ņemot vērā rādītājus, kā arī ārkārtīgi nopietno Eiropas Komisijas iniciatīvu attiecībā uz ceļu satiksmes drošību Eiropā, kādā veidā tiek nodrošināta šo rādītāju piemērošanas kontrole un kas patiešām garantē nāves gadījumu samazināšanos Eiropā par vismaz 50 %? Es jautāju tādēļ, ka, piemēram, Bulgārijā šis rādītājs ir pārāk augsts. Mums Eiropā patiešām ir nepieciešamas sankcijas par šo prasību pārkāpumiem.

 
  
MPphoto
 

  Jacques Barrot, Komisijas priekšsēdētāja vietnieks. – (FR) Priekšsēdētāja kungs, cienījamā deputāte, uzraudzība, kontrole un soda sankciju piemērošana pilnīgi noteikti ir dalībvalstu kompetencē.

Tomēr es vēlos atgādināt, ka 2003. gada 21. oktobrī Komisija pieņēma ieteikumu attiecībā uz tiesību aktu piemērošanu ceļu satiksmes drošības jomā, kurā noteikta labākā prakse satiksmes noteikumu pārkāpumu kontrolei, un es īpaši vēlos norādīt, ka Eiropas ceļu satiksmes drošības diena mums nodrošina iespēju novērtēt katru dalībvalsti. Šis novērtējums ļauj noteikt dalībvalstu sasniegumus un trūkumus. Es uzskatu, ka Eiropas ceļu satiksmes drošības diena ir lielisks veids, kā efektīvi izvērtēt dažādu dalībvalstu sniegumu.

Tas tā patiešām ir, un jums ir taisnība uzsverot, ka mēs neesam sasnieguši cerētos mērķus. Pastāv vairākas problēmas saistībā ar noteikto mērķi uz pusi samazināt negadījumu upuru skaitu līdz 2010. gadam. Iespējams, ka nākamajā daudzgadu programmā, kura attieksies uz 10 gadu ilgu periodu, mēs noteiksim papildu ierobežojumus dalībvalstīm.

Priekšsēdētāja kungs, es vēlos arī izmantot iespēju, lai atgādinātu jums, cik liela nozīme ir balsojumam par direktīvu, kura nodrošinās iespēju piemērot sodus transportlīdzekļu vadītājiem, kuri pieļauj pārkāpumus dalībvalstī, kas nav viņu dzīvesvietas valsts. Pašlaik ir vērojama pārāk liela to transportlīdzekļu vadītāju visatļautība, kuri neievēro noteikumus ārpus savas dzīvesvietas valsts, un es domāju, ka direktīva būs labs līdzeklis, ar kuru likt Eiropas pilsoņiem uzvesties uz ceļiem labāk.

Paldies jums par šo jautājumu. Es zinu, ka mana amata pārņēmējs A. Tajani arī ir ļoti ieinteresēts jautājumos, kas skar ceļu satiksmes drošību, un es vēlos jums teikt, ka visi jūsu priekšlikumi un darbība palīdzēs mums izskaust šīs briesmīgās nelaimes.

 
  
MPphoto
 

  Priekšsēdētājs. – Tā kā šeit nav 37. jautājuma autora, mēs to izlaižam.

 
  
  

Otrā daļa

 
  
  

Jautājums Nr. 38 (Emmanouil Angelakas) (H-0525/08).

Temats: informācija un izglītība gados jauniem patērētājiem.

Ir zināms, ka jaunieši un pusaudži veido būtisku preču un pakalpojumu patērētāju daļu. Uz gados jaunajiem patērētājiem ir vērstas bieži vien maldinošas reklāmas kampaņas, kuru laikā tiek popularizētas skolas preces, spēles, apģērbs, pārtikas produkti, dzērieni, audiovizuālie materiāli un citi produkti.

Vai Komisija papildus „Eiropas Gudro izvēļu dienasgrāmatai”, kura jau darbojas, plāno īstenot kampaņas Eiropā, lai informētu un izglītotu gados jaunos patērētājus par viņiem saistošajiem jautājumiem, un kādas metodes un risinājumus tā gatavojas izmantot, lai īstenotu šādu iniciatīvu? Kādas metodes Komisija izmantos, jo īpaši attiecībā uz patērētāju tirgus rezultātu pārskatu, lai apstrādātu datus, kuri iegūti par gados jauniem patērētājiem, un kā tiks nodrošināts, lai šos patērētājus sasniegtu viņiem būtiskā informācija?

 
  
MPphoto
 

  Meglena Kuneva, Komisijas locekle. − Priekšsēdētāja kungs, Komisija atzinīgi vērtē cienījamā deputāta paustās bažas un vēlas pievērst viņa uzmanību tam, ka spēkā esošie Kopienas tiesību akti par patērētāju tiesībām jau nodrošina pietiekamu jauniešu aizsardzību. Piemēram, Negodīgas komercdarbības prakses (NKP) direktīvas mērķis ir aizsargāt patērētājus, starp tiem arī jauniešus, no prakses, kas kaitē viņu ekonomiskajām interesēm, piemēram, maldinošas vai agresīvas reklāmas. Mazāk aizsargātu patērētāju, starp tiem arī gados jaunu pilsoņu, intereses īpaši ir ņemtas vērā, izvērtējot negodīgu komercdarbības praksi. Direktīvā ir iekļauts arī komercdarbības prakses „melnais saraksts”, kurš nosaka darbības veidus, kuri ES ir aizliegti. Piemēram, Eiropas Savienībā ir aizliegts reklāmā iekļaut tiešu uz bērniem vērstu pārliecināšanu par produktu iegādi.

2008. gada septembrī Komisija uzsāks informēšanas kampaņu par NKP direktīvu internetā. Tā ir diezgan jauna direktīva un attiecas arī uz jauniešiem. Kampaņas laikā tiks izmantota īpaši izstrādāta tīmekļa vietne, kā arī animācijas, ilustrācijas un konkursi, lai izskaidrotu NKP direktīvas noteikumus interesantākā un interaktīvākā veidā. Lai piesaistītu patērētāju uzmanību, vairākās galvenajās patērētāju tīmekļa vietnēs tiks izvietoti reklāmkarogi un viltus reklāmas. Tiks izveidoti portāli atsevišķām patērētāju grupām, piemēram, jauniešiem, virtuālās kopienas, mūzikas tīmekļa vietnes un tīmekļa žurnāli. Informācija tiks izplatīta internetā vienu mēnesi, un, lai gan ir grūti paredzēt, cik ilgi šī informācija tiks popularizēta partneru tīmekļu vietnēs, mēs ceram, ka informācija būs pieejama internetā vismaz divus mēnešus.

NKP direktīvai veltītā tīmekļa vietne, kura pašlaik tiek izstrādāta, būs pieejama patērētājiem neierobežotu laiku. Šobrīd Komisija neplāno sākt īpašu kampaņu Eiropā, lai informētu un izglītotu gados jaunos patērētājus. Tomēr papildus „Eiropas Gudro izvēļu dienasgrāmatai” tā strādā arī pie internetā izmantojama patērētāju izglītošanas rīka ar nosaukumu „Dolceta”, kurā ir mācību modulis, kas paredzēts izmantošanai pamatskolas un vidusskolas skolotājiem.

Attiecībā uz patērētāju tirgus rezultātu pārskatu pašlaik mūsu iegūtie dati nav sadalīti, ņemot vērā patērētāju grupas. Šo rezultātu pārskatu nav iespējams plaši izmantot visos tirgos vai attiecībā uz dažādām patērētāju grupām. Tomēr, ja mēs iegūsim datus, kuri attiecas tieši uz gados jauniem patērētājiem, piemēram, studentiem, veicot Eirobarometra pētījumus, mēs publicēsim datus attiecībā uz šo grupu.

 
  
MPphoto
 

  Emmanouil Angelakas, autore. (EL) Priekšsēdētāja kungs, komisāres kundze, paldies jums par pilnīgo un detalizēto atbildi. Tas patiešām nomierina un iepriecina, ka šī tiešsaistes kampaņa tiks uzsākta jau šajā septembrī.

Es vēlos uzdot papildu jautājumu — vai Komisija ir domājusi par bērniem paredzētās televīzijas reklāmas aizliegumu, kas ir noteikts dažās dalībvalstīs, kur dažas bērniem paredzētas televīzijas reklāmas ir aizliegtas līdz noteiktam laikam — plkst. 10.00 vai 11.00 vakarā, ja pareizi atceros, līdz laikam, kad bērni skatās televīziju?

 
  
MPphoto
 

  Meglena Kuneva, Komisijas locekle. – Šī informācija ir labi zināma arī manis pārstāvētajā ģenerāldirektorātā, bet šis jautājums drīzāk ir manas kolēģes — komisāres Viviane Reding — kompetencē, jo tas ir saistīts arī ar informācijas brīvību, kas ir būtisks viņas pārstāvētā ģenerāldirektorāta darbības jomas jautājums.

Es jums varu pateikt to, ka spēkā ir direktīva „Televīzija bez robežām”, kura risina šādus jautājumus, un mēs esam iekļāvuši „melno sarakstu” Negodīgas komercdarbības prakses direktīvā. Šāds instruments — „melnais saraksts” — tika izstrādāts tādēļ, lai nepieciešamības gadījumā un iegūstot pietiekamus pierādījumus, mēs varētu izmantot šo „melno sarakstu”, vienojoties par to, ka tajā minētā prakse ir izvērtējama un aizliedzama visā Eiropā. Šādai rīcībai, protams, ir jābūt pilnībā pamatotai ar pierādījumiem. Tātad mēs esam pilnībā informēti par problēmu.

Jūsu minētā prakse nav iekļauta Negodīgas komercdarbības prakses (NKP) direktīvā, bet mēs esam gatavi izvērtēt praksi, kura, pēc mūsu domām, ir iekļaujama „melnajā sarakstā” vai „pelēkajā sarakstā”, un komisāre Viviane Reding dara visu, kas ir viņas spēkos, lai nodrošinātu to, ka direktīva „Televīzijas bez robežām” risina šāda veida jautājumus.

 
  
MPphoto
 

  Danutė Budreikaitė (ALDE).(LT) No visām pārtikas reklāmām 55 % televīzijas reklāmu piedāvā neveselīgus pārtikas produktus. 80 % bērnu prasa saviem vecākiem tieši tā zīmola pārtikas vai brokastu produktus, ko viņi ir redzējuši televīzijas reklāmās. Mans jautājums ir šāds — vai Eiropas Savienībai vajadzētu pievērst uzmanību pēc ražotāju pasūtījuma izstrādātajām reklāmām? Vai mēs varam atrast veidu, kā mudināt ES ražotājus izgatavot un attiecīgi arī reklamēt veselīgākus pārtikas produktus?

 
  
MPphoto
 

  Meglena Kuneva, Komisijas locekle. − Es uzskatu, ka ražotājus var piespiest ražot veselīgāku pārtiku, izmantojot tirgus instrumentus. Ja pastāvēs tirgus pieprasījums, viņi rīkosies atbilstoši šim pieprasījumam. Mēs varam noteikt, ko ražotājiem vajadzētu ražot, bet šis nav labākais veids, kā Komisijai risināt problēmu. Mēs varam nodrošināt, lai saprotamā veidā būtu pieejama visa informācija. Komisija ļoti nopietni strādā pie šā jautājuma, lai nodrošinātu atbilstošas informācijas par pārtikas produktiem pieejamību.

Jūs sakāt, ka dažās no reklāmām tiek sniegta nepatiesa informācija vai tās pakļauj bērnus briesmām. Piemēram, ja tiktu apgalvots, ka produkts var jūs izārstēt vai padarīt par 10 gadiem jaunāku (kas, protams, nav iespējams), šāds gadījums būtu manā kompetencē, un es varētu to risināt, piemērojot Negodīgas komercdarbības prakses direktīvu. Attiecībā uz citiem gadījumiem, kad jūs pieminat pārtikas veselīgumu, es vēlos jums atgādināt, ka šādi jautājumi ir komisāres Androulla Vassiliou kompetencē. Viņa veic lielisku darbu, lai nodrošinātu atbilstošu pārtikas marķējumu, pēc kura patērētāji var izdarīt savu izvēli. Tieši tāds ir mūsu mērķis — labi informēti patērētāji, un, īstenojot izglītojošu kampaņu, kurā lielā mērā ir iesaistīts arī manis pārstāvētais ģenerāldirektorāts, mēs varam uzlabot tirgus dalībnieku informētību.

 
  
MPphoto
 
 

  Priekšsēdētājs.

Jautājums Nr. 39 (Marie Panayotopoulos-Cassiotou) (H-0530/08).

Temats: patērētāju aizsardzība un izglītošana.

Izglītības politika ietilpst dalībvalstu atbildības jomā. Tomēr produkti, kuri ir saistīti ar izglītību, mācībām un mūžizglītību, ir komercdarbības, jo īpaši pārrobežu komercdarbības, priekšmets un tādēļ skar patērētājus. Vai Komisija noteiks Eiropas politiku attiecībā uz patērētāju aizsardzību saistībā ar šādu produktu kvalitāti un cenu?

 
  
MPphoto
 

  Meglena Kuneva, Komisijas locekle. − Komisija nav tiesīga noteikt izglītības produkta cenu vai kvalitāti. Bet citādi es uzskatu šo jautājumu par diezgan būtisku. Tomēr patērētājus, iegādājoties izglītības produktus, aizsargā ES tiesību akti pret maldinošu vai agresīvu praksi.

Negodīgas komercdarbības prakses direktīva, par kuru es tikko runāju, nosaka, ka tirgotājiem ir aizliegts maldināt patērētājus, sniedzot nepatiesu vai maldinošu informāciju, piemēram, attiecībā uz labumiem, kurus iespējams gūt no produkta, rezultātiem, kuri ir sagaidāmi, lietojot produktu, vai attiecībā uz veikto testu vai pārbaužu rezultātiem.

Direktīvā ir iekļauts arī pilnībā aizliegtas prakses „melnais saraksts”, piemēram, visā ES ir aizliegts minēt, ka produktu ir apstiprinājusi vai atbalsta valsts vai privāta iestāde (piemēram, ir aizliegts apgalvot, ka mācību grāmatu ir apstiprinājusi izglītības ministrija, ja patiesībā tas tā nav).

Turklāt tirgotājiem ir jāsniedz patērētājiem visa informācija, kas ir nepieciešama, lai viņi varētu izdarīt uz informāciju pamatotu izvēli. Piemēram, Komisija saņēma sūdzību par kursiem, kurus var iegādāties angļu valodā izstrādātā tīmekļa vietnē un kuri tiek pasniegti citā valodā. Patērētāja neinformēšana par valodu, kādā tiek pasniegti kursi, var tikt uzskatīta par maldinošu praksi. Tomēr tikai par Negodīgas komercdarbības prakses direktīvas ieviešanu atbildīgās dalībvalstu iestādes un tiesas, pamatojoties uz EK līgumā noteiktajiem brīvas aprites principiem, var noteikt, kāda informācija katrā konkrētā gadījumā atbilst Eiropas tiesību aktiem.

 
  
MPphoto
 

  Marie Panayotopoulos-Cassiotou, autore. (EL) Es vēlos pateikties komisārei par atbildi. Cenu sagrozījums saistībā ar produkta kvalitāti ir jautājums, kas rada bažas patērētājam. Es šeit runāju nevis par cenas noteikšanu, bet gan par saistības starp cenu un produktu noteikšanu, pamatojoties uz konkurenci, un arī izglītības produktu apriti starp dalībvalstīm, un par patērētāju pārrobežu aizsardzību.

Vai jums ir kāda informācija par pārrobežu aizsardzību saistībā ar izglītības produktu apriti starp dalībvalstīm?

 
  
MPphoto
 

  Meglena Kuneva, Komisijas locekle. – Jautājums par pārrobežu problēmām saistībā ar mācību materiāliem ir Eiropas Patērētāju tiesību aizsardzības centru tīkla kompetencē, kura darbs ir vērsts uz patērētāju sadarbības regulēšanu un kurš efektīvi pilda vēstnieka funkcijas attiecībā uz patērētāju tiesībām visā Eiropā.

Pārrobežu nesaskaņu gadījumā starp patērētāju un izglītības pakalpojuma sniedzēju, grāmatas vai materiāla piegādātāju patērētājs var vērsties Patērētāju tiesību aizsardzības centrā. Ja patērētājs nevar atrisināt jautājumu tiešā veidā, vēršoties savas valsts Patērētāju tiesību aizsardzības centrā, šis centrs var palīdzēt rast apmierinošu risinājumu izglītības pakalpojuma vai materiāla izcelsmes valstī.

Es neesmu paņēmusi līdzi visu informāciju par atšķirīgo pieredzi un gadījumiem dažādās dalībvalstīs, bet varu jums pateikt, ka šo Eiropas patērētāju tiesību aizsardzības centru pārstāvji tiekas vairākas reizes gadā. Šā tīkla darbība ir uzlabota un efektīva, un lielākā daļa centru ļoti aktīvi strādā un spēj risināt problēmas, ar kurām pie tiem vēršas patērētāji.

Tā kā šis jautājums skar izglītības nozari, šiem centriem var lūgt informāciju par to, kā tie risina šāda veida jautājumus. Tomēr pamatprincips ir nemainīgs, un šis regulējums darbojas ļoti efektīvi.

 
  
MPphoto
 

  Paul Rübig (PPE-DE).(DE) Mani interesē tas, kāda patiesībā ir situācija ar izglītību tiešsaistē. Attiecībā uz sūdzībām, vai Komisija varētu izveidot tīmekļa vietni, norādot iestādes, kuras piedāvā tālmācību un ar kurām ir radušās kādas problēmas, lai iegūtu labāku pārredzamību?

 
  
MPphoto
 

  Reinhard Rack (PPE-DE).(DE) Atkal un atkal mēs sastopamies ar problēmu, kad ļoti daudzi Eiropā uzdod jautājumu — kāda ir Eiropas pievienotā vērtība? Tas notiek tagad, kad, kā mēs esam vienojušies, Eiropas Savienība nav atbildīga par izglītības jautājumiem, bet ir atbildīga par kvalitātes nodrošināšanu un patērētāju tiesību aizsardzības jautājumiem. Arī par šo mēs esam vienojušies. Vai nebūtu iespējams apzināti vērsties pie skolām un pat zemāka līmeņa izglītības iestādēm, kas saņem no Komisijas vispārējo informāciju? Īstenojot projektus un konkursus, mēs varam parādīt, kādā veidā Eiropa nodrošina pievienoto vērtību. Tādējādi mēs, iespējams, varētu pievērst šim un arī iepriekšējam jautājumam uzmanību, ņemot vērā pašu mazāko intereses.

 
  
MPphoto
 

  Meglena Kuneva, Komisijas locekle. – Es pilnībā apzinos un pozitīvi vērtēju jūsu ierosinājumu un sniegto informāciju. Nedaudz paplašinot jautājumu, uz kuru man ir jāsniedz atbilde, es vēlos teikt, ka mēs esam nonākuši pie Eiropas Savienības pamata — iekšējā tirgus — pabeigšanas posma. Tomēr līdz šim tirgus lielā mērā bija orientēts uz uzņēmējdarbību un atbilstošas uzņēmējdarbības vides izveidi, un tas bija pilnīgi pamatoti. Tomēr tagad mums ir jāpabeidz iekšējā tirgus otrais posms, lai patērētāji visur justos vienlīdz gaidīti un vienlīdz labi aizsargāti. Tāda ir 21. gadsimta patērētāju tiesību aizsardzības politika.

Es ar lielu prieku var jūs informēt, ka Patērētāju tiesību aizsardzības stratēģijā 2007.–2015. gadam ir noteikts, ka patērētāju izglītošana ir pirmais un būtiskākais patērētāju tiesību aizsardzības stratēģijas pīlārs. Es pašlaik nevaru jums sniegt plašāku informāciju, bet mūsu rīcībā ir tādi instrumenti, kā „Eiropas Gudro izvēļu dienasgrāmata”, kas ir vērsts tieši uz pusaudžiem, un Dolcetta, kas ir papildu instruments skolotāju izglītošanai, bet mēs lielā mērā paļaujamies uz dalībvalstu centieniem.

Mums ir jāizvērtē šī politika, ņemot vērā subsidiaritātes principu. Dažas valstis ir ieinteresētākas ieguldīt patērētāju izglītošanā un atbalstīt vispārējos Komisijas centienus. Es esmu nosūtījusi vēstules visiem iesaistītajiem ministriem, lūdzot viņu atbalstu, jo mēs pašlaik esam nonākuši patiesi izšķirošā posmā, lai izveidotu vienlīdz efektīvi darbojošos patērētāju tirgu visā Eiropā.

Turpmāk mēs vairāk runāsim par to, kā patērētāji jūtas šajā iekšējā tirgū. Tas ir ļoti būtisks aspekts. Vēl viens aspekts ir tāds, ka mums ir jāpievērš lielāka un nopietnāka uzmanība patērētāju sūdzībām. Mums Eiropas Komisijā nav kopējas pamatnostādnes attiecībā uz patērētāju sūdzībām. Mēs tāpat kā jūs saņemam daudz sūdzību — dažas Parlaments ir saņēmis no saviem vēlēšanu apgabaliem un nosūta Komisijai, bet mums ir nepieciešamas pamatnostādnes attiecībā uz šo sūdzību izskatīšanas kārtību. Komisija nevar pildīt ombuda vai dalībvalsts funkcijas, bet, ja kādā no patērētāju tiesību aizsardzības politikas jomām ir problēma, mums tā ir jārisina, arī izstrādājot tiesību aktus.

Ir zināmi vairāki labi piemēri tam, ka patērētāju sūdzības patiešām var ietekmēt patērētāju tiesību aizsardzības politiku. Pašlaik mēs mēģināt apkopot šāda veida informāciju, izmantojot patērētāju tirgus rezultātu pārskatu. Pirmais patērētāju tirgus rezultātu pārskats tika izveidots šā gada sākumā. Mūsu rīcībā ir īpašs rādītājs — patērētāju sūdzības. Mēs salīdzinām datus par dalībvalstīm, lai redzētu, cik sūdzības tās izskata un kādās jomās. Es ar nepacietību gaidu informāciju no dalībvalstīm, lai būtu iespējams sagatavot nākamo patērētāju tirgus rezultātu pārskatu nākamā gada sākumā. Šādā veidā — soli pa solim — mēs virzāmies pretī iekšējam tirgum, kas paredzēts ES pilsoņiem.

 
  
MPphoto
 
 

  Priekšsēdētājs. – Jautājums Nr. 40 (Giovanna Corda) (H-0545/08)

Temats: patērētāju sūdzības par e-komerciju.

Nesen veiktā Eiropas Patērētāju tiesību aizsardzības centra (ECC) pētījuma rezultāti rāda, ka ārkārtīgi liels skaits strīdu attiecas uz tiešsaistes pirkumiem (2007. gadā 2 583 strīdi un 8 834 sūdzības).

Vai Komisija neuzskata, ka, ņemot vērā pieaugošo e-komercijas attīstību, tai vajadzētu īstenot informācijas kampaņas, lai brīdinātu patērētājus par riskiem, kas ir saistīti ar šo jauno komercijas veidu, un veikt steidzamus un efektīvus pasākumus, lai atrisinātu šādus pārrobežu strīdus, jo īpaši saistībā ar visbiežākajiem gadījumiem, proti, preču nepiegādi vai neapmierinošu produktu piegādi?

 
  
MPphoto
 

  Meglena Kuneva, Komisijas locekle. – Šis jautājums ir par internetu, un tas ir ļoti būtisks jautājums. Internets piedāvā lielas iespējas patērētājiem. Tas veicina labāku patērētāju informētību un paplašina patērētāju tirgu, nodrošinot piekļuvi lielākam skaitam piegādātāju un lielāku izvēli.

Jau 150 miljoni ES pilsoņu — viena trešā daļa mūsu iedzīvotāju — iepērkas internetā. Tomēr strauji pieaugošais to ES pilsoņu skaits, kuri pērk produktus internetā, nav salīdzināms ar to pilsoņu skaita pieaugumu, kuri iepērkas pāri robežām.

Šie dati rāda, ka Komisija rīkojas pareizi, pievēršoties šim, ar patērētāju uzticību saistītajam, jautājumam, īstenojot virkni informatīvu pasākumu. Ir jāpiemin tiešsaistes režīmā pieejamā digitālā lietotāja rokasgrāmata, pie kuras pašlaik strādā Komisija. Tā tiks publicēta internetā 2008. gada beigās. Nākamais pasākums pēc rokasgrāmatas izstrādes varētu būt pamatnostādņu izstrāde attiecībā uz to, kā piemērot negodīgas komercdarbības prakses tiesību aktus attiecībā uz negodīgu komercdarbības praksi internetā.

Vēl viens instruments, par kuru jau runājām, ir Dolceta, kurš ir vērsts uz patērētāju izglītošanu tādos jautājumos kā, piemēram, tālpārdošana un patērētāju zaudējumu kompensēšana. Ļoti būtiski ir izglītot gados jaunos patērētājus, kuri īpaši aktīvi iepērkas internetā. „Gudro izvēļu dienasgrāmata”, kuras rekordliels eksemplāru skaits — 2,8 miljoni eksemplāru — šogad ir izplatīts vairāk nekā 18 000 skolās (šī informācija varētu interesēt E. Angelakas), ietver informāciju par interneta izmantošanu un pārrobežu kompensēšanu.

Patērētāju tiesību aizsardzības politikas stratēģijā 2007.–2013. gadam ir paredzēti ar patērētāju informēšanu saistīti pasākumi kā daļa no tās prioritātes — informētāki un izglītotāki patērētāji. Būtiskākie instrumenti, ko Eiropas Komisija izmanto, lai informētu pilsoņus un ieinteresētās personas par patērētāju tiesību aizsardzības politiku šai saistībā, ir tīmekļa vietne, periodisks biļetens „Consumer Voice” un informācijas kampaņas.

Attiecībā uz otro jautājumu, kurš skar piemērošanu un kompensēšanu, Komisija ir pārliecināta, ka, lai nodrošinātu iekšējā tirgus darbību, Eiropas patērētājiem ir jābūt pārliecinātiem, ka viņi var īstenot savas tiesības un saņemt kompensāciju visā Eiropas Savienībā. Attiecībā uz sūdzībām saistībā ar e-komerciju, starp tām arī sūdzībām par produktu nepiegādi vai neapmierinošu produktu piegādi, var piemērot spēkā esošos ES pamatnoteikumus par kompensēšanu, ko mēs jau esam pieņēmuši Eiropas patērētāju interesēs. Šie pamatnoteikumi ietver noteikumus ar ECC tīklu, diviem Komisijas ieteikumiem par alternatīvu strīdu izšķiršanu, nesen pieņemto Starpniecības direktīvu un regulu, ar kuru nosaka Eiropas procedūru maza apmēra prasībām.

Komisija pašlaik arī izvērtē, vai ir nepieciešama ES iniciatīva par patērētāju kolektīvo kompensēšanu, un, ja tāda ir nepieciešama, kādai vajadzētu būt šai iniciatīvai. Es esmu pilnībā pārliecināta, ka to nosaka jaunā tirdzniecības vieta.

 
  
MPphoto
 

  Giovanna Corda, autore. − (FR) Priekšsēdētāja kungs, komisāres kundze, jūs jau daļēji atbildējāt uz jautājumu, kuru es gatavojos uzdot par problēmām, ar kurām nākas saskarties iepērkoties.

Procedūras ir ilgstošas, sarežģītas un dārgas. Radušies zaudējumi ir īpaši lieli tādēļ, ka tie skar visneaizsargātākos no mums.

Ņemot vērā to, ka pastāv tiesiskā regulējuma trūkums, vai jūs domājat, ka Eiropas patērētāju tiesību aizsardzības centru rīcībā ir līdzekļi, lai tieši viņi, nevis patērētāji, kuru intereses ir skartas, iesaistītos šajās procedūrās, ne tikai nodrošinot kolektīvo, bet arī individuālo aizsardzību?

 
  
MPphoto
 

  Paul Rübig (PPE-DE).(DE) Šis jautājums attiecas uz mūsu ieinteresētību nākotnē pārskatāmā veidā publicēt sūdzības. Ja pārrobežu darījumi atkārtojas, ir jānodrošina arī tiesu un prokuroru piekļuve šādai informācijai. Vai, pēc jūsu domām, šai saistībā ir iespējams izveidot datubāzi?

 
  
MPphoto
 

  Justas Vincas Paleckis (PSE).(LT) Komisāres kundze, jūs savā runā ļoti pārliecinoši minējāt e-komercijas paplašināšanos, un es esmu diezgan pārliecināts par to, ka šī paplašināšanās daudz ātrāk notiek vecajās ES dalībvalstīs. Es vēlos jautāt, kas tiek darīts, lai veicinātu e-komercijas attīstību dalībvalstīs, kuras pievienojās Eiropas Savienībai 21. gadsimtā, kā arī, kā tiek nodrošināta patērētāju tiesību aizsardzība un kādi pasākumi tiek veikti, lai mazinātu šīs atšķirības? Vēl viens jautājums attiecībā uz ļaunprātīgu rīcību — vai ļaunprātīgas rīcības gadījumi vecajās dalībvalstīs ir biežāk sastopami nekā jaunajās?

 
  
MPphoto
 

  Meglena Kuneva, Komisijas locekle. − Ieteikumu par Eiropas patērētāju tiesību aizsardzības centru piedalīšanos lietu izskatīšanā Eiropas patērētāju interesēs mēs izvērtēsim savā paziņojumā par kolektīvo kompensēšanu līdz šā gada beigām. Līdz šim es raizējos galvenokārt par to, lai mēs būtu pietiekami atvērti un lai tiktu uzklausīti dažādi viedokļi pirms galējā priekšlikuma izstrādes.

Mums patiešām ir jāizvērtē kopējā situācija un jāizmanto visi mūsu rīcībā esošie instrumenti, starp tiem arī Direktīva par aizliegumiem, kura ir arī viens no instrumentiem, ko mēs varam izmantot attiecībā uz pārrobežu situācijām Eiropā.

Es pilnībā piekrītu ieteikumam par datubāzi, un es to pilnībā atbalstu. Mums tā ir nepieciešama, lai izstrādātu efektīvāku politiku un tiesību aktus.

Es esmu pilnīgi pārliecināta par to, ka, ierosinot tiesību aktus vai veicot vispārējas izpildes darbības, mums ir jāpamatojas uz pierādījumiem.

Es turpināšanu veikt izpildes darbības visās 27 dalībvalstīs vienlaicīgi — tā sauktos „kontroles pasākumus” saistībā ar tādiem jautājumiem, kā aviobiļešu un zvanu toņu iegāde. Tīmekļa vietnes parasti ir ļoti labi klienti attiecībā uz šādu pārrobežu izpildes darbību veikšanu.

Katra valsts ir atšķirīga. Mums ir nepieciešami platjoslas pakalpojumi un mums ir nepieciešams, lai vairāk iedzīvotāju izmantotu jebkādus instrumentus, kas parasti ir internets, lai piedalītos e-komercijā. Es uzskatu, ka mēs varam veicināt šo pakalpojumu izmantošanu ar kohēzijas politikas, reģionālās politikas un Kohēzijas fonda palīdzību. Jaunajām dalībvalstīm tiks dota unikāla iespēja patiešām īsā laikā panākt pārējās dalībvalstis un izvairīties no mūsu pieļautajām kļūdām. Tām ir jāvirzās uz priekšu lēcieniem.

Ja jums ir efektīvi, mērķtiecīgi tiesību akti, kuri ir pilnībā saskaņoti visās dalībvalstīs, tie ārkārtīgi lielā mērā ietekmēs patērētāju uzticības pieaugumu un patērētāju tiesību ievērošanu visās dalībvalstīs. E-komercija ir viens no instrumentiem, kā īstenot izdevīgāku darījumu un nodrošināt lielāku izvēli. Tā nav tikai tirgus instruments, bet arī ļoti būtisks demokrātijas instruments.

 
  
MPphoto
 
 

  Priekšsēdētājs. – Jautājums Nr. 42 (Colm Burke) (H-0537/08)

Temats: iekšējā tirgus rezultātu pārskats.

Pilnīga iekšējā tirgus tiesību aktu īstenošana pozitīvi ietekmē gan patērētājus, gan arī patēriņa nozari visā ES. Iekšējā tirgus rezultātu pārskats ir efektīvs veids, kā atspoguļot dalībvalstu panākumus attiecībā uz šo tiesību aktu īstenošanu. Šai saistībā vēlos jautāt, kādā veidā Komisija plāno paziņot šā pārskata rezultātus patērētājiem un nozares pārstāvjiem?

 
  
MPphoto
 

  Charlie McCreevy, Komisijas loceklis. − Priekšsēdētāja kungs, es vēlos pateikties cienījamam deputātam par viņa pozitīvajiem komentāriem attiecībā uz iekšējā tirgus rezultātu pārskatu. Es piekrītu, ka pārskata rezultāti ir jāpaziņo plašai sabiedrībai. Visi rezultātu pārskata izdevumi ir pieejami Europa tīmekļa vietnē. Izdevumi papīra formātā tika nosūtīti dalībvalstu pastāvīgajām pārstāvniecībām un Komisijas pārstāvniecībām 27 dalībvalstu galvaspilsētās. Turklāt šā pārskata eksemplāri tika nosūtīti citām ES iestādēm, kā arī nacionālajām administrācijām. Pēc katra rezultātu pārskata publicēšanas 21 valodā izdod paziņojumu presei, un rezultāti tiek paziņoti preses konferences laikā, lai nodrošinātu, lai tie ir pieejami dalībvalstu plašsaziņas līdzekļiem.

 
  
MPphoto
 

  Colm Burke, autors. − Paldies jums, komisāra kungs, par to, ka pievērsāties šim jautājumam. Es atzinīgi vērtēju darbu, kas ir paveikts šajā jomā, kura ir saistīta ar vispārējo jautājumu par attieksmi pret Eiropas Savienību dalībvalstīs.

Īrijā, laikā, kad notika debates par Lisabonas līgumu, kļuva aktuāla īpaša problēma — saskaroties ar negācijām, tika vainota Eiropas Savienība. Es vēlos sniegt vienu tipisku piemēru problēmai, kurai mēs neesam raduši risinājumu, — dalībvalsts nespējai piemērot Eiropas Savienības direktīvas. Viklovā, kas atrodas Kromānā — vietā, kur es dzīvoju, aptuveni pirms astoņiem gadiem bija gadījums, kad Īrijas valdībai bija iespēja saņemt finansējumu no Eiropas, pamatojoties uz direktīvas noteikumiem, bet netika veikti nepieciešamie pasākumi, kā rezultātā 50 ģimenes nevar darīt savu darbu — vākt gliemenes. Vietējie laikraksti vainoja Eiropas Savienību. Nav samaksātas kompensācijas ...

(Priekšsēdētājs pārtrauca runātāju.)

 
  
MPphoto
 

  Charlie McCreevy, Komisijas loceklis. − Mūsu rīcībā ir virkne instrumentu attiecībā uz novēlotu direktīvu transponēšanu, ar kuriem ES rīkojas saskaņā ar procedūru. Ja dalībvalsts kavējas ar tiesību aktu transponēšanu, mēs, protams, lai atrisinātu problēmu, kā galējo risinājumu izmantojam sankcijas. Bet mēs cenšamies izvairīties no šā risinājuma, īstenojot šādus pasākumus: ja dalībvalsts sastopas ar sarežģījumiem, transponējot direktīvu, mēs organizējam tikšanās ar attiecīgās dalībvalsts pārstāvjiem, organizējam seminārus un mēģinām risināt specifiskās problēmas un novērst sarežģījumus, ar kuriem šī valsts saskaras. Tādējādi mēs darām visu, kas ir mūsu spēkos, lai veiktu transponēšanu pēc iespējas ātrāk.

Es piekrītu C. Burke teiktajam, ka šāda problēma pastāv ne tikai Īrijā, bet arī citās ES dalībvalstīs. Ir vērojama izteikta tendence, ka visas valdības uzņemas atbildību par pozitīvajiem sasniegumiem pat tad, ja tās ir iedvesmojusi Eiropa vai ja sākotnējā ideja ir nākusi no Eiropas. Es esmu pārliecināts, ka tie no mums, kuri ir strādājuši Īrijas parlamentā vai valdībā, bieži vien ir vainoti arī par to. Bet, saskaroties ar negācijām, kuras kaut kādā mērā ir saistītas ar Eiropu, mēs, protams, vainojam Eiropas Savienību. Tādēļ es piekrītu C. Burke, ka ir jāizrāda pozitīvāka attieksme pret visiem labajiem darbiem, ko mēs šeit Eiropā darām.

Kad dalībvalsts nespēj gūt panākumus kādā jomā, mēs veicam atbilstošus pasākumus, bet mēs cenšamies no tiem izvairīties, mudinot dalībvalstis atrisināt savas problēmas pēc iespējas ātrāk.

 
  
MPphoto
 
 

  Priekšsēdētājs. – Jautājums Nr. 43 (Jim Higgins) (H-0539/08).

Temats: banku nozare pierobežas teritorijās.

Vai Komisija var sniegt informāciju par to, vai tā gatavojas izskatīt jautājumu par papildu maksām par bankas automātu, debetkaršu un kredītkaršu izmantošanu pierobežas teritorijās, jo īpaši ņemot vērā to, ka daudzas bankas piedāvā savus pakalpojumus abās pusēs robežai — gan Ziemeļīrijā, gan arī Īrijas Republikā?

 
  
MPphoto
 

  Charlie McCreevy, Komisijas loceklis. − Debetkaršu un kredītkaršu lietotāji pierobežas teritorijās var saskarties ar trīs veidu nodevām, kas attiecas uz maksājumiem ar kartēm. Tās ir: parastā nodeva par kartes lietošanu neatkarīgi no vietas vai dalībvalsts, kur to izmanto; nodeva par valūtas konvertāciju, veicot maksājumus starp dalībvalstīm, kurās izmanto dažādas valūtas, piemēram, eiro un sterliņu mārciņu; un trešais veids — nodeva, ko iekasē pārdošanas vietā vai, izņemot skaidru naudu no bankas automāta.

Pirmais nodevas veids, proti, parastā nodeva par kartes lietošanu, tiek regulēta Eiropas līmenī tikai saistībā ar maksājumiem eiro valūtā – saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 2560/2001 par pārrobežu maksājumiem eiro, ja pārrobežu maksājumu eiro veic starp divām dalībvalstīm, iekasētajai nodevai par šādu maksājumu ir jābūt tādai pašai, kā nodevai par tāda paša apmēra maksājumu eiro dalībvalstī, kurā izdota maksājumu karte. Tajā pašā laikā šī regula neattiecas uz maksājumiem ar kartēm, kuras ir piesaistītas citu valūtu, piemēram, sterliņu mārciņu, kontiem.

Ja maksājumu eiro veic starp eirozonas dalībvalsti, piemēram, Īriju, un dalībvalsti, kas nav eirozonā, piemēram, Apvienoto Karalisti, var noteikt papildu nodevu par valūtas konvertāciju ar karti veiktajam maksājumam. Maksājumu pakalpojumu direktīva nosaka noteikumus, kad šādu valūtas konvertāciju piedāvā. Jāsaka gan, ka šī direktīva vēl ir jāīsteno dalībvalstīs.

Noslēgumā vēlos piebilst, ka maksājumiem ar kartēm var piemērot papildu nodevu pārdošanas vietā vai papildu nodevu par skaidras naudas izņemšanu no privātiem bankas automātiem. Saskaņā ar Eiropas tiesību aktiem papildu nodevas piemērošana vai atlaižu piedāvāšana attiecīgajiem maksāšanas līdzekļiem ir komersanta ziņā. Tajā pašā laikā nekas nekavē dalībvalstis aizliegt vai ierobežot šādas papildu maksas. Šādus nosacījumus skaidri nosaka iepriekš minētā direktīva par maksājumu pakalpojumiem iekšējā tirgū.

Tādēļ Komisijai nav tiesiska pamata iejaukties attiecībā uz papildu nodevu piemērošanu pārrobežu maksājumu pakalpojumiem Apvienotajā Karalistē un Īrijā. Tomēr Komisija uzskata, ka konkurence abās robežas pusēs nodrošinās to, ka noteiktais nodevu apmērs būs pamatots. Ja tirgus dalībnieki mazinās vai ierobežos konkurenci, kompetentās dalībvalstu iestādes iejauksies, lai aizsargātu pilsoņu intereses.

 
  
MPphoto
 

  Jim Higgins, autors. − Tāpat kā es arī komisārs ir pietiekami labi informēts par situāciju Īrijā, kuras robežu katru dienu šķērso 18 000 strādājošo, nonākot no vienas jurisdikcijas otrā, un kur 5200 studentu un 1,7 miljoni iedzīvotāju dodas brīvdienās vai iepirkties pāri robežai.

Es dzirdēju komisāra teikto, ka šis jautājums ir dalībvalstu ziņā un ka uz bankām neattiecas Regula (EK) Nr. 2560/2001, bet pilnīgi noteikti ir nepieciešams regulējums, lai aizliegtu šādu papildu nodevu piemērošanu. Ļoti labs piemērs šai saistībā ir jūsu kolēģe komisāre Vivien Reding — informācijas sabiedrības un plašsaziņas līdzekļu komisāre, kura ieņēma ļoti stingru nostāju attiecībā uz mobilo telefonu kompānijām, un mēs varam redzēt patērētāju interesēs panāktos rezultātus. Tas šķiet nepareizi, ka šāda situācija joprojām pastāv, jo īpaši tādēļ, ka abās robežas pusēs strādā vienas mātes bankas filiāles.

 
  
MPphoto
 

  Charlie McCreevy, Komisijas loceklis.– Es pilnībā piekrītu J. Higgins, ka šis jautājums par papildu nodevām noteiktās aprindās izraisa dusmas.

Tomēr šis jautājums ir dalībvalstu ziņā. Direktīvā par maksājumu pakalpojumiem, kura nesen stājās spēkā, ir ļoti skaidri noteikts, ka dalībvalstu iestādes, ņemot vērā mūsu panākto kompromisu, vēlējās, lai šis jautājums paliktu to ziņā. Tādējādi attiecīgo dalībvalstu iestādes var risināt šo jautājumu, ja tās vēlas, bet tajā laikā vairākums dalībvalstu neatbalstīja pasākumu īstenošanu ES līmenī. Tieši pie šāda risinājuma mēs nonācām tajā laikā. Iespējams, ka šis aspekts tāpat kā citi politiskie un ekonomiskie aspekti nākotnē mainīsies.

Nesen notikušajās debatēs par Maksājumu pakalpojumu direktīvu vairākums dalībvalstu nevēlējās rīkoties, bet mēs nezinām, kādi priekšlikumi tiks izvirzīti nākotnē — iespējams, ka tomēr vairākums vēlēsies rīkoties.

 
  
MPphoto
 
 

  Priekšsēdētājs. – Jautājums Nr. 44 (Dimitrios Papadimoulis) (H-0553/08).

Temats: „Hellenic Telecommunications Organisation” (OTE) pārdošana un nevēlēšanās izteikt publisku pārņemšanas piedāvājumu.

Grieķijas Parlaments ir pieņēmis likumu, ar kuru ratificē līgumu starp OTE un „Deutsche Telekom”, neņemot vērā Direktīvas 2004/25/EK 1(1) noteikumus par mazākumdalībnieku aizsardzību. Atsakoties ņemt vērā šos noteikumus, valdība pamatoja savus argumentus uz Likuma Nr. 3461/2006 8. panta g) punktu, kurš atbrīvo privatizācijas procesā esošus valsts uzņēmumus no prasības izpildes attiecībā uz publisku pārņemšanas piedāvājumu.

Ņemot vērā to, ka pirms līguma noslēgšanas valdībai piederēja tikai 28 % OTE daļu, vai Komisija uzskata, ka OTE bija valsts uzņēmums? Kādai minimālajai uzņēmuma daļai ir jāpieder valstij, lai uzņēmums tiktu uzskatīts par valsts uzņēmumu? Vai iepriekš minētajā likumā noteiktais izņēmums aizsargā mazākumdalībnieku tiesības? Vai publisko pārņemšanas piedāvājumu gadījumā tiek piemēroti skaidrības un pārredzamības principi? Vai dalībvalstīs tādu uzņēmumu daļu īpašniekiem, kuru daļu turētāja ir valsts, ir mazākas tiesības nekā to uzņēmumu daļu īpašniekiem, kuru daļas nepieder valstij?

 
  
MPphoto
 

  Charlie McCreevy, Komisijas loceklis. − Vispirms es vēlos uzsvērt, ka biržas sarakstā iekļautu sabiedrību mazākumdalībnieku tiesību aizsardzība ir viens no būtiskākajiem Kopienas tiesību aktu par pārņemšanas piedāvājumiem mērķiem. Biržas sarakstā iekļautas sabiedrības kontrolpaketes turētāju maiņas gadījumā ir jānodrošina vienlīdzīga attieksme pret visiem dalībniekiem un mazākumdalībnieku aizsardzība. Komisija ļoti stingri ievēro šo pamatprincipu.

Biržas sarakstā iekļautu valsts uzņēmumu mazākumdalībniekiem ir tieši tādas pašas tiesības kā privātu uzņēmumu mazākumdalībniekiem. Parasti tiek piemērots princips, ka personas, kuras iegūt kontroli pār biržas sarakstā iekļautu sabiedrību, izsaka obligātu piedāvājumu attiecībā uz mazākumdalībniekiem piederošajām daļām. Tomēr Kopienas tiesību akti nosaka, ka dalībvalstis var atkāpties no noteikuma par obligāto piedāvājumu, ņemot vērā dalībvalsts līmenī noteiktus apstākļus.

Grieķija ir izmantojusi šīs izvēles tiesības. Tās tiesību akti paredz, ka atsevišķos gadījumos nepiemēro noteikumus par obligāto piedāvājumu. Galvenokārt tie ir gadījumi, kad notiek sabiedrības privatizācija. Šis izņēmums ir vispārīgs, bet problēmas parasti sākas ar sīkumiem.

Komisija neapšauba to, ka Grieķijas telekomunikāciju operators OTE, uz ko attiecas cienījamā deputāta jautājums, bija valsts uzņēmums. Lai gan valstij piederēja tikai 28 % uzņēmuma daļu, to pilnībā kontrolēja valdība. Patiesībā jautājums ir par ko citu — cik ilgi var turpināties privatizācijas process? OTE gadījumā privatizācijas procedūra ir ieilgusi. Patiesībā tā turpinās jau ļoti ilgi. Privatizācijas process, kurš acīmredzot vēl joprojām turpinās, sākās pirms 12 gadiem. Cik ilgi uzņēmumam var nepiemērot Pārņemšanas piedāvājumu direktīvas noteikumus par obligāto piedāvājumu? Par uzraudzību atbildīgā iestāde Grieķijā — Grieķijas Kapitāla tirgus komisija — ir nolēmusi, ka OTE vēl joprojām atrodas privatizācijas procesā un ka šādā gadījumā nebija nepieciešams izteikt obligāto piedāvājumu.

Noslēgumā es vēlos piebilst, ka, ja dalībvalstis atsakās no noteikumiem par obligāto piedāvājumu, tām tomēr ir jāievēro vispārīgais princips attiecībā uz mazākumdalībnieku aizsardzību un jānodrošina, lai attieksme pret šiem dalībniekiem būtu tāda pati kā pret kontrolpaketes turētājiem. Tomēr man ir jāizvērtē, kā šajā gadījumā Grieķijas iestādes nodrošina šo aizsardzību. Tādēļ es esmu lūdzis attiecīgos dienestus pārbaudīt, vai ir nodrošināta šāda aizsardzība un vai Grieķijas iestādes šajā gadījumā ir ievērojušas Pārņemšanas piedāvājumu direktīvas noteikumus.

 
  
MPphoto
 

  Dimitrios Papadimoulis, autors. (EL) Komisāra kungs, tieši tā arī ir problēma. Es nesaprotu, ko jūs visus šos mēnešus meklējat. Grieķijas iestādes pārkāpj Direktīvas 2004/25/EK 3. un 5. panta noteikumus; tās nenodrošina vienlīdzīgu attieksmi un neīsteno konkursa procedūru, pamatojoties uz apšaubāmu argumentu, ka OTE („Hellenic Telecommunication Organisation”), kurā valstij pieder 28 % daļu, ir valsts uzņēmums.

Vai Komisija turpinās rīkoties pretrunā tiesību aktiem, pārkāpjot direktīvu par vienlīdzīgu attieksmi un mazākumdalībnieku aizsardzību? Komisār C. McCreevy, varbūt jūs neesat lasījis Direktīvu 2004/25/EK tāpat kā jūs nebijāt lasījis Lisabonas līgumu.

 
  
MPphoto
 

  Charlie McCreevy, Komisijas loceklis. − Kā jau es minēju, mēs pašlaik iepazīstamies ar Grieķijas tiesību aktiem un to atbilstību iekšējā tirgus tiesību normām, jo īpaši attiecībā uz kapitāla brīvu apriti un uzņēmējdarbību, un nepieciešamības gadījumā lietas izskatīšana tiks turpināta.

Attiecībā uz šo gadījumu dažādi Komisijas dienesti cieši sadarbojas, lai veiktu visaptverošu situācijas analīzi. Es varu apliecināt cienījamam deputātam, ka, ja izmeklēšanas gaitā pierādīsies, ka Grieķijas iestādes ir saucamas pie atbildības, pēc izmeklēšanas pabeigšanas mēs veiksim atbilstošus pasākumus. Tāda ir pareiza un tiesiska kārtība, ko mēs piemērojam attiecībā uz katru dalībvalsti, un tā nebūs citāda arī šajā gadījumā attiecībā uz Grieķijas iestādēm.

Pēc izmeklēšanas pabeigšanas mēs pieņemsim atbilstošus lēmumus un turpināsim to, ja attiecīgajā brīdī tas būs nepieciešams.

 
  
MPphoto
 
 

  Priekšsēdētājs. – Jautājums Nr. 48 (Georgios Papastamkos) (H-0526/08).

Temats: Melnās jūras reģiona sinerģija.

Ir pagājis gads kopš Melnās jūras reģiona sinerģijas iniciatīvas īstenošanas uzsākšanas. Vai Komisija uzskata, ka attiecībā uz šo reģionu tiek piemērota plaša, vienota un stratēģiska pieeja? Šai saistībā es vēlos jautāt, vai jūras ceļu un autotransporta, un koridoru attīstība, kā arī sadarbība enerģētikas jomā un ilgtspējīgas attīstības veicināšana ir būtiskākie ES iniciatīvu mērķi? Kādā veidā Komisija plāno izmantot dalībvalstu (Grieķijas, Bulgārijas, Rumānijas) klātbūtni šajā reģionā?

 
  
MPphoto
 

  Benita Ferrero-Waldner, Komisijas locekle. − 2008. gada 19. jūnijā Komisija pieņēma ziņojumu par Melnās jūras reģiona sinerģijas īstenošanas pirmo gadu. Tajā minēti sasniegumi dažādās nozarēs un izteikti priekšlikumi izplatīt sinerģiju reģionālās sadarbības procesā. Tajā jānosaka ilgtermiņa izmērāmi mērķi, kā arī jāizvēlas vadošās valstis vai organizācijas mērķu sasniegšanai un jāizveido nozaru partnerības nepieciešamo projektu līdzfinansēšanai.

Kā jau Komisija iepriekš norādīja reģionā īstenotās divpusējā politika — galvenokārt Eiropas kaimiņattiecību politika — nodrošina stratēģiskos pamatnoteikumus, un Melnās jūras reģiona sinerģija papildina tos reģionālā līmenī. Kaimiņattiecību politika tiek īstenota divpusējā līmenī, un tas ir pirmais papildinājums attiecībā uz šo reģionu.

Jūsu jautājumā minētās nozares Komisija uzskata par ļoti būtiskām. Ir izstrādāti priekšlikumi Melnās jūras reģionā veidot partnerattiecības dažādās jomās, starp tām arī transporta un vides aizsardzības jomā, un šajā reģionā esošās dalībvalstis aktīvi atbalsta šīs iniciatīvas.

Sadarbība starp Komisiju un trīs dalībvalstīm ir nostiprināta, attīstot sinerģiju un darbojoties Melnās jūras reģiona ekonomiskās sadarbības organizācijā (BSEC).

Lai panāktu turpmāko sinerģijas virzību, aktīvi ir jāiesaistās arvien lielākam dalībvalstu un Melnās jūras reģiona partneru skaitam, un Melnās jūras reģionā esošās dalībvalstīm var būt un tām patiesi ir izšķiroša nozīme šai saistībā.

 
  
MPphoto
 

  Georgios Papastamkos, autors. (EL) Paldies par atbildi, komisāres kundze. Attiecībā uz Melnās jūras reģiona sinerģiju patiešām ir jūtama jūsu ieinteresētība, turklāt jūs esat informēta arī par to, ka Melnās jūras reģiona ekonomiskās sadarbības organizācija (BSEC) ir kļuvusi par nopietnu institucionālu reģionālās organizācijas struktūru; tās sadarbība patiešām kļūst arvien intensīvāka un plašāka. Šāda situācija ir izveidojusies pateicoties tam, ka šajā reģionā sastopas Eiropas un Āzija, un tās sastopas dažādos līmeņos.

Es vēlos dzirdēt atbildi uz šādu jautājumu: neņemot vērā šo Melnās jūras reģiona sinerģijas iniciatīvu, vai Komisija plāno izveidot starpreģionu attiecību struktūru starp ES un Melnās jūras reģiona valstīm, nosakot stingrākus institucionālos pamatnoteikumus, lai tiktu izveidots institucionāli drošāks starpreģionu sadarbības veids?

 
  
MPphoto
 

  Benita Ferrero-Waldner, Komisijas locekle. − Attiecībā uz Melnās jūras reģiona sinerģiju mērķis bija iegūt partnerus austrumos — mūsu pašreizējos austrumu partnerus, kā arī Turciju un Krieviju, un, tā kā šīs valstis jau bija šajā Melnās jūras reģiona ekonomiskās sadarbības organizācijā, mēs izlēmām, ka tas ir pareizākais risinājums.

Bet jūs jau zināt, ka Eiropas Padome ir aicinājusi mūs izveidot arī īpašu austrumu partnerību, un mēs — mani dienesti un es — pie šā jautājuma strādāsim rudens beigās un nāksim klajā ar konkrētākiem priekšlikumiem tikai attiecībā uz austrumu partneriem — izņemot Turciju un Krieviju. Bet es vēlreiz vēlos pieminēt, ka 13.–14. februārī es biju Kijevā, kur notika pirmā ministru sanāksme. Jums ir jāsaprot, ka tas bija tikai konferences pats sākums. Projektu pabeigšanai un reāla progresa panākšanai neapšaubāmi ir nepieciešams laiks.

Atceroties to, cik ilgi mēs strādājam pie Barselonas procesa, jūs sapratīsiet, cik lēni attīstās procesi, tādēļ es domāju, ka, no vienas puses, Melnās jūras reģiona sadarbībai vēl ir kur attīstīties, bet, no otras puses, austrumu partnerības attīstības iespējas vienmēr būs mazākas.

 
  
MPphoto
 
 

  Priekšsēdētājs. – Jautājums Nr. 49 (Robert Evans) (H-0533/08).

Temats: ES vēlēšanu novērošanas misijas.

Komisija tērē ievērojamas naudas summas vēlēšanu novērošanas misijām visā pasaulē, un tai ir ļoti liela nozīme dažās valstīs, kur situācija ir vissarežģītākā.

Vai Komisija veic šo misiju izvērtēšanu ilgtermiņā? Kā mēs varam efektīvāk palīdzēt valstīm un atbalstīt tās, lai novērstu vēlēšanu laikā pamanītos trūkumus un palīdzētu sagatavoties nākamajām vēlēšanām?

 
  
MPphoto
 

  Benita Ferrero-Waldner, Komisijas locekle. – Es piekrītu, ka ES vēlēšanu novērošanas misiju (VNM) darbs visā pasaulē ir saistīts ar saprātīgi iztērētu nauda. Pēdējos astoņos gados ES novērotāji ir ziņojuši par izšķirošām vēlēšanām, tādējādi mazinot iespējamos konfliktus attiecībā uz vēlēšanu rezultātiem vai nosakot reģionus, kuros steidzami ir jāveic vēlēšanu un politiskās reformas. Tie ir sasniegumi, kuru ietekme ir ilglaicīga.

Eiropas Savienība pašlaik tiek uzskatīta par vienu no uzticamākajiem starptautiskajiem vēlēšanu novērotājiem. Es zinu, ka arī R. Evans nesen ir atgriezies no vēlēšanām Šrilankā. Es domāju, ka viņam ir savs viedoklis par to, kā noritēja vēlēšanas, un, iespējams, arī par to, kas ir darāms nākotnē. Šā iemesla dēļ Komisija arī turpmāk uzskatīs ES VNM par prioritāti, un arī es, šeit strādājot, to mēģināšu darīt.

Ņemot vērā iepriekš minēto, vēlēšanu novērošanas misijas nav uzskatāmas un tās arī nevar uzskatīt par nesaistītiem pasākumiem. Vēlēšanu novērošanas misija pati par sevi nav mērķis, bet tai būtu jāpalīdz novērst trūkumus vēlēšanu sistēmā, kā arī jāveicina institucionālās un demokrātiskās reformas ilgtermiņā.

VNM ziņojumi ir būtiskākais sākuma punkts trūkumu novēršanai vēlēšanu sistēmā. Tie pēc būtības ir izmantojami ilgtermiņā. VNM ieteikumos parasti ir noteiktas iespējas ieviest izmaiņas, piemēram, attiecībā uz reglamentējošiem noteikumiem vai vēlēšanu pārvaldību. Arvien biežāk tos iestrādā plašākā vēlēšanu atbalsta stratēģijā, tādējādi nostiprinot to ilgtermiņa ietekmi.

Attiecībā uz citām nesenajām VNM es varu apstiprināt, ka, piemēram, Ruandā, Kambodžā vai Jemenā mēs sniedzām atbalstu attiecīgajām vēlēšanu komisijām. Pēc šo projektu īstenošanas, pamatojoties uz iepriekšējām ES VNM, kuru laikā tika konstatēti vairāki trūkumi, tika izstrādāta vēlēšanu sistēma. Bet šai saistībā es vēlos pieminēt, ka pēdējos gados Komisija ir arī ievērojami palielinājusi finansējumu atbalsta nodrošināšanai vēlēšanu laikā, tādējādi piedaloties ES VNM ieteikumu izstrādē. Kopš 2000. gada šis finansējums ir pieaudzis līdz 400 miljoniem eiro, un tā ir diezgan liela summa.

Pēc ES VNM Eiropas Komisijas delegācijas attiecīgajās valstīs veic arī vērtīgu darbu, īstenojot sagatavošanas pasākumus vēlēšanu reformai pēc ES VNM, un neapšaubāmi vērtīgu darbu veic arī galvenie novērotāji, atgriežoties šajās valstīs un iesniedzot savus galīgos ziņojumus.

Noslēgumā es vēlos piebilst, ka, tā kā vēlēšanu reforma bieži vien ir lielā mērā politisks pasākums, ne vienmēr tā norit gludi, un ir nepieciešamas dažādas personas un nepārtraukta iesaistīšanās. Es uzskatu, ka kopā ar galveno novērotāju Parlaments var un bieži vien arī veic ļoti būtisku darbu attiecībā uz vēlēšanu reformām, kuras tiek īstenotas pēc VNM.

Tādēļ es ierosinu uz valstīm regulāri sūtīt EP delegācijas, lai aktīvāk iesaistītos šo jautājumu risināšanā un palīdzētu novērst trūkumus vēlēšanu sistēmā, lai nodrošinātu plašākas institucionālās un demokrātiskās pārmaiņas. Tieši par šo jautājumu tika runāts pirmajā Komisijas un Parlamenta kopīgajā seminārā, un šogad — pēc manām domām, decembrī — starp Komisiju un Parlamentu tiks organizēts vēl viens seminārs.

 
  
MPphoto
 

  Robert Evans, autors. − Es vēlos pateikties komisārei un piekrītu viņai, ka vēlēšanu novērošana ir viens no būtiskākajiem Eiropas Savienības veiktajiem uzdevumiem. Tas ir augsta līmeņa darbs šajās valstīs, un gandrīz viennozīmīgi var teikt, ka tie ir saprātīgi iztērēti līdzekļi. Es esmu ļoti gandarīts, ka vairāku gadu laikā esmu piedalīties vairākās vēlēšanu novērošanas misijās, no kurām pēdējā notika Pakistānā. Patiesībā es piedalījos delegācijas vizītē uz Šrilanku.

Bet es vēlos pievērst Komisijas uzmanību vienam jautājumam – vai ES četru vai piecu gadu laikā starp vienu vēlēšanu novērošanas misiju un nākamo piedāvā noteiktu palīdzību un sniedz ieteikumus, lai novērstu trūkumus vai identificētu jomas, kurās, pēc mūsu domām, ir nepieciešami uzlabojumi un attiecībā uz kurām mēs varam sniegt priekšlikumus, atbalstu un, iespējams, finansējumu, lai nodrošinātu, ka valstis nākamajās vēlēšanās izvairās no iepriekš pieļautajām kļūdām?

 
  
MPphoto
 

  Martin Callanan (PPE-DE). - Priekšsēdētāja kungs! Es arī vēlos piekrist Robert Evans par vēlēšanu novērošanas misiju vērtību. Arī mani komisāre pagodināja, ieceļot par galveno novērotāju pēdējo vēlēšanu laikā Kambodžā. Es domāju, ka šīs misijas – tāpat kā visas vēlēšanu novērošanas misijas – ir izrādījušās ļoti noderīga palīdzība Kambodžas iestādēm vēlēšanu misiju vadīšanā.

Mans lūgums komisārei ir paraudzīties uz resursiem, kas viņai pieejami, lai nākotnē, kad iespējams, īstenotu vēl vairāk šādu misiju, jo arī es piekrītu, ka tas ir ārkārtīgi vērtīgs, uzmanības vērts līdzeklis. Valstis, kurās šīs misijas notiek, kā arī valstu galvas dažādajās misijās tās vērtē augstu.

 
  
MPphoto
 

  Benita Ferrero-Waldner, Komisijas locekle. − Vispirms es tikai vēlētos pateikt, ka ieteikumi ilgtermiņā un nākamajām vēlēšanām ir tieši tā joma, kurā mums visiem būtu vairāk jāstrādā kopā.

Tas ir tāpēc, ka dažas valstis ir šos ieteikumus ir ņēmušas vērā, taču citas to nav darījušas, un šiem ieteikumiem ir vairāk jāparādās mūsu valstu ziņojumos un delegāciju un Eiropas Parlamenta delegāciju novērtējumos.

Atbildot uz otro jautājumu, jāsaka – ja budžets būtu daudz lielāks, tad mēs apmeklētu daudz vairāk valstu, taču man ir jāizvēlas, kuras apmeklēt. Es cenšos izdarīt izvēli saskaņā ar budžetu, kam ir jāaptver Āfrika, Āzija, Latīņamerika, ņemot vērā to, cik lielā mērā mēs tur esam gaidīti, Magrebas un Arābu valstīs, kuras, manuprāt, mums būtu jāapmeklē biežāk, jo, pateicoties mūsu – principā – objektivitātei, mums ir labs stāvoklis.

 
  
MPphoto
 
 

  Priekšsēdētājs.

Jautājums Nr. 50, ko uzdeva David Martin (H-0543/08)

Temats: Izraēla aiztur Palestīnas iekasētos nodokļus

Ko Komisija ir darījusi, lai pārtrauktu situāciju, kurā Izraēla aiztur Palestīnas iekasētos nodokļus?

 
  
MPphoto
 

  Benita Ferrero-Waldner, Komisijas locekle. − Es saprotu, ka godājamais deputāts atsaucas uz kavēšanos ar ikmēneša muitas ieņēmumu pārskaitīšanu, kurus Izraēla iekasē Palestīnas atbildīgās iestādes vārdā. Pēdējais kavējums notika jūnija mēnesī tūlīt pēc tam, kad Palestīnas premjerministrs Salam Fayyad nosūtīja vēstuli, kurā viņš iebilda pret notiekošajām diskusijām par turpmāko attiecību attīstību starp ES un Izraēlu.

Tajā laikā jautājums par kavēšanos ar nodokļu un muitas ieņēmumu pārskaitīšanu tika izvirzīts augstākajā līmenī, un es pati šo jautājumu izvirzīju pārrunās ar ārlietu ministru.

Es lūdzu Izraēlai veikt maksājumu Palestīnai, un visbeidzot man jāsaka – un es tā varu teikt – ka maksājums tika veikts nedēļu vēlāk, nekā tas bija jāveic.

Kopš tā laika Komisijai nav ziņots par citiem gadījumiem, kad būtu nokavēta iekasēto nodokļu pārskaitīšana.

 
  
MPphoto
 

  David Martin, autors. − Es pateicot komisārei par atbildi un par to, ka viņa tomēr rīkojās un darīja pēc tam, kad es izvirzīju šo jautājumu. Viņa sapratīs to, ka notiek ilga kavēšanās no jautājumu uzdošanas brīža līdz atbilžu saņemšanai.

Taču es vēlos uzsvērt to, ka šī nauda ir Palestīnas nauda. Tā nekādā gadījumā nav Izraēlas nauda, lai to varētu aizturēt. Turēties pie tās līdzinās zādzībai – ja ne naudas zādzībai, tad interešu zādzībai. To regulāri izmanto šantāžas nolūkā pret Palestīnu, un es ceru, ka Komisija turpinās izdarīt spiedienu uz Izraēlu, lai tā šo naudu atdotu tad, kad tā Palestīnai pienākas, nevis izmantotu to kā vēl vienu politisko ieroci.

 
  
MPphoto
 

  Reinhard Rack (PPE-DE).(DE) Labi, ka šo problēmu acīmredzami varēja atrisināt ātri un bez kavēšanās. Tikai viena piebilde: daudzos gadījumos mēs saskārāmies ar problēmu, ka Palestīnas atbildīgā iestāde izmantoja naudu pretrunā līdzekļu devēju nodomiem. Vai vienlaicīgi atrisinātas ir arī šīs problēmas?

 
  
MPphoto
 

  Benita Ferrero-Waldner, Komisijas locekle. − Atbildot uz pirmo komentāru, patiesi pēdējos gados ir notikušas ilgas kavēšanās saistībā ar Palestīnas naudu, un es piekrītu jums tajā ziņā, ka tā ir Palestīnas nauda, taču vienmēr, kad tas bija nepieciešams (un bieži vien palestīniešu man to lūdza darīt), es esmu centusies personiski iejaukties, lai šo naudu atbrīvotu. Tas varēja aizņemt ilgu laiku, un bija periodi, kad to izdarīt bija patiešām ļoti grūti, taču es vienmēr centos. Es jums piekrītu, ka tas jādara arī turpmāk.

Reinhard Rack! Es pilnīgi noteikti varu jums teikt, ka metode, kuru mēs izmantojam naudas sūtīšanai Palestīnai – iepriekš izmantojot TIM, pagaidu starptautisko mehānismu, un tagad PEGASE finanšu mehānismu – paredz pilnīgu uzraudzību.

Starp citu, Izraēla tagad ir izmantojusi šo vienoto valsts kases kontu, lai pārskaitītu izraēliešu naudu. Salam Fayyad, kas ir gan finanšu ministrs, gan premjerministrs, ir cilvēks, kas ieguvis starptautiskās kopienas uzticību. Tomēr mēs esam veikuši paši savas pārbaudes galvenajās jomās, un es personiski šim jautājumam pievēršu lielu uzmanību, cik vien tas ir iespējams. Mana delegācija ir izveidojusi pati savu sistēmu un komandu, lai viss notiktu kārtīgi.

 
  
MPphoto
 
 

  Priekšsēdētājs. − Uz jautājumiem, uz kuriem netika atbildēts laika trūkuma dēļ, sniegs rakstiskas atbildes (sk.Pielikumu).

 
  
  

(Sēdi pārtrauca plkst. 19.10 un atsāka plkst. 21.00 .)

 
  
  

SĒDI VADA: MARIO MAURO
Priekšsēdētāja vietnieks

 
  

(1)1 OV, L 142, 30.4.2004., 12. lpp.

Juridisks paziņojums - Privātuma politika