Debašu stenogramma

Pirmdiena, 2008. gada 22. septembris - Brisele

24. Turpmākais darbs saistībā ar 2002. gada Monterejas konferenci par attīstības finansēšanu (īss izklāsts)

  Priekšsēdētājs. − Nākamais punkts ir Thijs Berman ziņojums (A6-0310/2008) Attīstības komitejas vārdā par turpmāko darbu saistībā ar 2002. gada Monterejas konferenci par attīstības finansēšanu (2008/2050(INI)).

  Thijs Berman, referents. − (NL) Priekšsēdētāja kungs, ANO pašlaik Ņujorkā diskutē par Tūkstošgades mērķiem. Ja vien situācija nemainīsies, mēs nesasniegsim šos mērķus līdz 2015. gadam. Tas nozīmē, ka nabadzība nebūs samazināta uz pusi, jauno māmiņu mirstības rādītājs nebūs ievērojami samazināts un ne visi bērni varēs gūt labumu no pamatizglītības. Dažviet mēs pat dzirdam aicinājumus nolikt malā Tūkstošgades mērķus. Tie nedarbojas. Problēma ir nogurums no atbalsta sniegšanas. Tas ir vēl viens apzīmējums cinismam un īsredzīgam savtīgumam. Nepietiekama palīdzība noteikti nerada pozitīvus rezultātus. Un, jā, palīdzības programmas bieži ir neveiksmīgas. Un tā ir problēma. Pārāk mazai palīdzība nav jēgas. Tas ir tā, it kā futbola treneris izsniegtu savai komandai tikai labās kājas apavus. Pēc kāda duča sacensību viņš saka: “Jūs katru reizi zaudējat, no jums nekad nekas neiznāks. Es te vairs nepiedalos — paturiet apavus, taču no šī brīža atbildīgi par sevi būsiet paši.”

Ir ļoti daudz valstu, kur palīdzība rada pozitīvus rezultātus. Svarīgs ir palīdzības apjoms. Ruandā pēc genocīda tika sniegta būtiska palīdzība. Šī valsts ir atguvusies apbrīnojamā veidā. Prezidentu P. Kagame var daudz kritizēt — man pašam ir daudz ko teikt —, taču Ruanda pēc 1994. gada terora sniedza mācību visai pasaulei, kā dzīvot. Taču bez palīdzības tās ekonomiskā izaugsme būtu mazāk iespaidīga. Arī Mozambikā palīdzība ir radījusi pozitīvus rezultātus; un ir daudzi citi piemēri. Kopš Tūkstošgades mērķu noformulēšanas 29 miljoni bērnu ir spējuši gūt labumu no pamatizglītības. Ja pasaule būtu turējusi solījumus, pārtikas krīzes nebūtu. Ja katra pārtikusi valsts būtu tērējusi 0,7 % no IKP attīstības atbalstam, to bērnu skaits, kuri cieš no nepietiekama uztura, pašlaik atkal nepalielinātos pēc vairākus gadus ilgas samazināšanās.

Tāpēc šis ziņojums ir Eiropas Parlamenta skaudrs atgādinājums dalībvalstīm turēt solījumus, īpaši tām dalībvalstīm, kuras kavējas, — Francijai, Vācijai, Apvienotajai Karalistei un Itālijai; es nosaucu tikai lielās dalībvalstis. Tām ir jāpalielina palīdzība līdz 2015. gadam saskaņā ar precīzu grafiku un ar vienādiem palielinājumiem. Nekādu atlikumu, jo novēlots pieaugums pēc virknes nelielu palielinājumu nozīmēs, ka laikā no šā brīža līdz 2015. gadam nabadzīgās valstis zaudēs 17 miljardus eiro lielu atbalstu.

Ir jābūt skaidram vienam: ar valsts finansējumu vien nepietiek, lai uzsāktu attīstību un to turpinātu. Ir vajadzīgs kaut kas vairāk. Eiropas Savienībai jāturpina ieguldīt miera un drošības, labas pārvaldības un cilvēktiesību ievērošanas jomā. Kenijā tas izdevies, pateicoties Eiropas spiedienam, un Raila Odinga tagad ir premjerministrs. Čadas austrumu daļā EUFOR klājas daudz grūtāk. Taču ir ļoti svarīgi sabiedriskiem mērķiem izmantot privāto finansējumu. Šajā gadījumā būtiska ir spēja aizņemties naudu. Aizdevumi visnabadzīgākajiem ir pieejami reti, un tas ir jāmaina. Nosakot attīstību par mērķi, ir jānodrošina sieviešu un vīriešu vienlīdzīga piekļuve bez sodošām procentu likmēm un ieguldījumi mazo darba devēju potenciālā, kuri ļoti labi veido sadarbības tīklus, — tas viss veicams kopīgi ar vietējām organizācijām. Privātās bankas automātiski nedomā par šiem nosacījumiem un kūtrāk aizdod sievietēm nekā vīriešiem. Šajā saistībā Eiropas Savienība var radīt milzīgu atšķirību, izmantojot kredītu garantijas. Un Eiropas Investīciju bankai ir jāaizdod daudz vairāk mikrokredītu iestādēm, nekā tā aizdod pašlaik. Tas viss sniedz cilvēkiem reālu iespēju parādīt sevi un nostiprināt savu esību kā neatkarīgiem, patstāvīgiem pilsoņiem. Nabadzīgajām valstīm ir arī jāpiešķir lielāka ietekme Starptautiskajā Valūtas fondā.

Vairāk naudas ir arī vajadzīgs, lai risinātu klimata pārmaiņu sekas, izmantojot oglekļa emisiju tirdzniecības sistēmu. Piesārņotāji maksā; ne jau nabadzīgās valstis ir atbildīgas par globālo sasilšanu. Šajā gadījumā atbalsts galvenokārt ir jāpiešķir ilgtspējīgiem enerģijas veidiem.

Attīstības politikai Eiropas Savienībā ir galvenā nozīme. Eiropas Savienībai ir jābūt spēcīgam dalībniekam pasaules mērogā — katrai dalībvalstij savā veidā, taču esot vienotām un ieguldot 0,7 % no IKP. Tas ir Tūkstošgades astotais mērķis, un šī astotā mērķa sasniegšana mazliet pietuvinās pārējo mērķu īstenošanu.

Nobeigumā jāpiebilst, ka tajā laikā, kuru aizņēma šī runa, bada nāvē ir miruši astoņdesmit cilvēki un piecdesmit bērni, kas jaunāki par pieciem gadiem, ir miruši no viegli ārstējamām slimībām.

  Ján Figeľ, Komisijas loceklis. − Priekšsēdētāja kungs, es vēlētos paust pateicību īpaši Thijs Berman par viņa ziņojumu. Tas ir ļoti visaptverošs un tālredzīgs.

Es domāju, ka šis ziņojums ir ļoti laicīgs un ka tas var īpaši ietekmēt divas jomas. Viena ir ANO sarunas Ņujorkā par gala dokumentu Dohas pārskata konferencei par attīstības finansēšanu, kam jāsākas novembra beigās. Otra ir ES nostāja sarunās Apvienotajā Nāciju Organizācijā un pašas Eiropas ieguldījums Dohas konferences veiksmīgā iznākumā. Šī nostāja pašlaik tiek izstrādāta.

Kā jūs teicāt, konference 2002. gadā Monterejā bija veiksmīga; attīstītās un jaunattīstības valstis apvienoja spēkus un apņēmās pildīt konkrētu darbību kopumu, tā dēvēto „Monterejas konsensu”. Eiropas Savienībai bija liela un izšķiroša nozīme, lai nonāktu pie šī veiksmīgā iznākuma. Es uzskatu, ka Eiropas attieksme ir bijusi nopietna attiecībā uz Dohā noteikto saistību pildīšanu, un Komisija katru gadu ir novērtējusi progresu mūsu dalībvalstīs. 2005. gadā ES pārskatīja un vēl vairāk stiprināja mūsu saistības.

Visievērojamākā ES apņemšanās ir noteiktā laikā izpildāmi mērķi palielināt oficiālā attīstības atbalsta apjomu, lai līdz 2015. gadam 0,7 % no ES nacionālā kopienākuma tiktu tērēti attīstībai. Es domāju, ka jūs visi zināt, ka mēs nolēmām to izpildīt pakāpeniski ar pirmo tūlītējo mērķi 2006. gadā, ko kolektīvi sasniedza Eiropas Savienība. Nākamais termiņš ir 2010. gads, kad mūsu palīdzībai būtu kopīgi jāsasniedz 0,56 % no IKP.

Šī gada (2008. g.) jūnijā Eiropadome vēlreiz stingri apstiprināja šīs saistības, kas bija atzīstams un būtisks pasākums, jo pagājušajā gadā ES atbalsta līmenis samazinājās pirmo reizi kopš Monterejas konferences. Tas bija diezgan negatīvs signāls. Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija joprojām ir pārliecināta, ka Eiropas Savienības atbalsta līmenis, sākot ar šo (2008.) gadu, atkal palielināsies. Šajā saistībā svarīgs instruments ir daudzgadu slīdošie grafiki, kas parāda, kā katra dalībvalsts vēlas sasniegt noteiktos mērķus. Mums ir jāredz kopaina, taču arī mozaīka, ko veido valstis.

Kopš Monterejas konferences Eiropas Savienība ir arī panākusi progresu attiecībā uz citām savām saistībām. Dohas konferences mērķis ir novērtēt panākto progresu, atkārtoti apstiprināt saistības, noskaidrot šķēršļus, taču arī atrast veidus, kā pārvarēt šo šķēršļus. Tajā būtu arī jārunā par jaunām problēmām, piemēram, klimata pārmaiņām un augstajām un nepastāvīgajām pārtikas, degvielas un patēriņa preču cenām, ņemot vērā globālo ekonomisko lejupslīdi un pat finanšu krīzi.

Komisija cer, ka Dohā starptautiskā sabiedrība atkārtoti apstiprinās globālo partnerību attīstības finansēšanai, pamatojoties uz attīstīto un jaunattīstības valstu kopīgiem pienākumiem. Tādēļ tas ir nevis vienvirziena, bet divvirzienu process.

Dohā ir jāpanāk uz rīcību orientēts un tālredzīgs rezultāts, kas atvieglo Monterejas konsensa efektīvu īstenošanu visās tā dimensijās, arī attiecībā uz vietējo resursu mobilizēšanu, ārvalstu tiešajiem ieguldījumiem attīstībā, starptautisko tirdzniecību, jaunattīstības valstu ārējo parādu, finanšu un tehnisko sadarbību un globālo pārvaldību.

Ziņojumā, ko gatavojaties pieņemt, tiek risināti vairāki no minētajiem jautājumiem un ir sniegts apsveicams ieguldījums starptautiskajās debatēs. Paldies par jūsu ziņojumu un uzmanību!

  Priekšsēdētājs. − Debates ir slēgtas.

Balsojums notiks rīt.

Rakstiski paziņojumi (Reglamenta 142. pants)

  Sirpa Pietikäinen (PPE-DE), rakstiski. – (FI) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, es vēlētos pateikties T. Berman par izcilo ziņojumu, kas ir labs kopsavilkums virzienam, kurā iet ES attīstības politika: attīstība ir notikusi, taču darāmā vēl ir daudz.

Pavisam nesen ES publicēja pētījumu “Tūkstošgades attīstības mērķi vidusposmā”, kurā ir apskatīta Tūkstošgades mērķu īstenošana un Savienības nozīme to sasniegšanā. Ziņojumā ir secināts, ka ir bijusi pozitīva attīstība, taču ir arī jomas, kas jāuzlabo.

ES ir pasaulē lielākā attīstības palīdzības sniedzēja, tā kopumā sniedz 60 % visa atbalsta. 2006. gadā ES sasniedza oficiālo mērķi novirzīt 0,31 % no kopējā IKP attīstības palīdzībai.

Neskatoties uz to, ka tika sasniegts 2006. gada mērķis, palīdzības apjoms ir nepietiekams un prognozes 2007. gadam rāda, ka palīdzība samazinās satraucošā ātrumā. Lielākā daļa ES valstu nav palielinājušas attīstības palīdzības apjomu, ko tās ziedoja iepriekšējā gadā, un dažās valstīs šī summa patiesībā ir samazinājusies vairāk nekā par 100 %. Tādēļ ES valstīm, kuras uzņēmās Tūkstošgades attīstības mērķu saistības, ir daudz kas jāuzlabo.

Saskaņā ar ES mērķu kopumu procentuālā attiecība, kas paredzēta palīdzībai, līdz 2015. gadam ir jāpalielina līdz 0,7 % no IKP. Attīstības problēmas un nabadzība netiks automātiski likvidētas ar 0,7 %: ir steidzami vajadzīga plānošana, struktūra un uzraudzība. Tomēr bez naudas nekas nenotiks, un ir ārkārtīgi svarīgi, lai mēs saglabātu šo mērķi un turētu solījumu.