Debašu stenogramma

Otrdiena, 2008. gada 21. oktobris - Strasbūra

6. Uzdevumi, kas jārisina saistībā ar koplīgumiem ES (debates)

  Priekšsēdētājs. − Nākamais punkts ir Jan Andersson ziņojums Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas vārdā par uzdevumiem, kas jārisina saistībā ar koplīgumiem ES (2008/2085(INI)) (A6-0370/2008).

  Jan Andersson, referents. – (SV) Priekšsēdētājas kundze, es ceru, ka Komisijas pārstāvji drīz būs klāt. Vēl nav ieradušies.

Iesākumā es runāšu par ziņojumu vispārīgos vilcienos. Mēs Eiropas Parlamentā daudzkārt esam pārrunājuši, kādu politiku īstenot globalizētā sabiedrībā. Lai mēs gūtu panākumus, mēs nedrīkstam konkurēt par zemu apmaksātām darbavietām, mums jānodrošina labi darba apstākļi, mums jākoncentrējas uz cilvēkkapitālu, cilvēkiem un ieguldījumiem. Mēs arī vairākkārt esam pārrunājuši, ka sabalansēt atvērtas robežas ar tādu ES, kas būtu spēcīga sociālā ziņā, un esam nonākuši pie slēdziena, ka šāds līdzsvars ir svarīgs.

Turklāt mēs bieži esam pārrunājuši jautājumu par vienlīdzīgu attieksmi pret cilvēkiem neatkarīgi no viņu dzimuma, etniskās izcelsmes vai tautības un to, cik šis jautājums ir svarīgs, un esam konstatējuši, ka jāvalda vienlīdzīgai attieksmei un nediskriminācijai.

Ziņojumā ir runa par to, ka mums vajadzīgas atvērtas robežas. Komiteja atbalsta atvērtas robežas bez ierobežojumiem un pārejas periodiem, taču vienlaikus mums vajadzīga sociāla ES, kurā mēs nekonkurējam savā starpā uzspiežot zemākas algas, sliktākus darba apstākļus utt.

Ziņojumā ir runa arī par vienlīdzīgas attieksmes principu, proti, par vienlīdzīgu attieksmi pret darba ņēmējiem neatkarīgi no viņu tautības un par viņu nediskriminēšanu. Nedrīkst būt tā, ka pret cilvēkiem no Latvijas, Polijas, Vācijas, Zviedrijas vai Dānijas vienā un tai pašā darba tirgū izturas atšķirīgi. Tas arī ir ziņojumā ietverto priekšlikumu pamatā. Svarīgākie priekšlikumi ir saistīti ar Direktīvu par darba ņēmēju norīkošanu, jo trīs no spriedumiem attiecas uz norīkotiem darbiniekiem. Ir ārkārtīgi svarīgi, lai mēs Direktīvu par darba ņēmēju norīkošanu nepārvērstu par obligāto noteikumu direktīvu.

Ir tiesa, ka direktīva satur desmit obligātos nosacījumus, kas jāievēro. Šie nosacījumi ir jāietver, taču pamatprincips ir vienlīdzīga attieksme. Tāpēc ir jābūt skaidrībai. Jābūt vienlīdzīgai attieksmei neatkarīgi no tautības. Jebkurā darba tirgū, piemēram, Vācijas Lejassaksijas Federālās zemes darba tirgū, nosacījumiem, kas tur ir spēkā, jāattiecas uz visiem darbiniekiem neatkarīgi no tā, no kurienes viņi ir. Tas ir svarīgs princips, kuram jākļūst vēl saprotamākam pēc pasludinātajiem spriedumiem.

Otrs svarīgais moments ir tas, ka mums ir dažādi darba tirgus modeļi. Visiem šiem modeļiem attiecībā uz īstenošanu ir vienāda vērtība. Šajā direktīvā jāizdara arī daži citi grozījumi. Turklāt mums jāliek pilnīgi skaidri saprast, ka tiesības streikot ir konstitucionālās pamattiesības, ko nevar pakārtot pārvietošanās brīvībai. Tas attiecas uz jauno Līgumu un arī uz primārajiem tiesību aktiem, tikai savādākā veidā.

Treškārt, EK tiesību akti nedrīkst būt pretrunā Starptautiskās darba organizācijas konvencijai. D. Rüffert lieta attiecas uz SDO konvenciju, kurā aplūkots publiskais iepirkums. Šajā gadījumā piemēro darba nosacījumus, kas piemērojami vietā, kur darbs tiek veikts. Tas ir iemesls, kādēļ tika izstrādāti iesniegtie priekšlikumi. Es sekošu līdzi debatēm, un pie reizes es gribu arī izmantot iespēju pateikties visiem, kas ir iesaistīti, piemēram, „ēnu“ referentam, par konstruktīvo sadarbību.

(Aplausi)<BRK>

  Vladimír Špidla, Komisijas loceklis. – (CS) Priekšsēdētājas kundze, dāmas un kungi, ļaujiet man vispirms atvainoties par neilgo kavēšanos. Diemžēl es laikus neparedzēju, ka ielas būs tik noslogotas.

Dāmas un kungi, pēdējā laika spriedumi, ko Tiesa pasludinājusi Viking, Laval un D. Rüffert lietā, ir izraisījuši plašas diskusijas ES līmenī par darbinieku tiesību aizsardzību saistībā ar pieaugošo globalizāciju un darbaspēka mobilitāti. Lai Eiropas darba tirgus funkcionētu kā nākas, mums jāievieš labi likumi. Direktīva par darba ņēmēju norīkošanu ir galvenais instruments šā mērķa sasniegšanai. Atgādināšu jums, ka direktīvas mērķis ir atrast līdzsvaru starp pienācīgu aizsardzības līmeni darbiniekiem, kas īslaicīgi norīkoti darbā citā dalībvalstī, no vienas puses, un pakalpojumu sniegšanas brīvību iekšējā tirgū, no otras puses.

Komisija ir apņēmusies nodrošināt, lai Līgumā noteiktās pamatbrīvības nenonāktu konfliktā ar pamattiesību aizsardzību. Komisija ir paudusi vēlēšanos uzsākt atklātu diskusiju ar visām ietekmētajām pusēm, lai mēs kopā varētu izanalizēt Tiesas spriedumu sekas. Ir ārkārtīgi svarīgi, lai šādas debates notiktu, jo tās palīdzētu precizēt juridisko situāciju un beidzot ļautu dalībvalstīm ieviest pienācīgu tiesisko regulējumu. 2008. gada 9. oktobrī Komisija par šo tematu noorganizēja forumu, kurā piedalījās visas ieinteresētās puses. Šim forumam vajadzētu kļūt par sākuma punktu tik ļoti nepieciešamajai diskusijai.

Komisija piekrīt, ka pieaugošā darba ņēmēju mobilitāte Eiropā ir radījusi jaunas problēmas, jo tā ir saistīta ar darba tirgu funkcionēšanu un darba apstākļu regulējumu. Komisija uzskata, ka vislabākās iespējas risināt šīs problēmas un ierosināt iespējamus uzlabojumus ir sociālajiem partneriem. Šā iemesla dēļ Komisija ir aicinājusi Eiropas sociālos partnerus izpētīt pieaugošās mobilitātes sekas Eiropā un Eiropas Kopienu Tiesas spriedumus. Es priecājos par to, ka Eiropas sociālie partneri ir mūs uzklausījuši. Komisija atbalstīs viņu darbu, kā vien tas būs nepieciešams.

Komisija vēlas paziņot, ka dalībvalstis, kuras visvairāk ietekmē Tiesas spriedums, patlaban strādā pie tiesiskā regulējuma, kas nodrošinās saskaņojumu ar Tiesas judikatūru. Komisija nevar piekrist priekšlikumam, ka Direktīvā par darba ņēmēju norīkošanu būtu jāietver atsauce uz pārvietošanās brīvību. Šāda paplašināšana noteikti novestu pie pārpratumiem attiecībā uz direktīvas piemērošanu noteiktiem mērķiem, jo tā padarītu neskaidrāku atšķirību starp divām izteikti atšķirīgām darba ņēmēju kategorijām, proti norīkotiem darba ņēmējiem un migrējošo darbaspēku. Es gribētu uzsvērt, ka starp norīkotiem darba ņēmējiem un migrējošo darbaspēku nepārprotami ir atšķirība.

Komisija ir vienisprātis ar Parlamentu attiecībā uz nepieciešamību uzlabot Direktīvas par darba ņēmēju norīkošanu darbību un īstenošanu. Šajā sakarā es gribu jums atgādināt, ka Komisija 2008. gada aprīlī pieņēma ieteikumu par pastiprinātu administratīvo sadarbību, ko pieprasīja dalībvalstis, lai novērstu pašreizējos trūkumus. Komisija arī atbalsta sadarbības pastiprināšanu, īstenojot savu plānu nākotnē izveidot dalībvalstu ekspertu komiteju. Komisija uzskata, ka ierosinātais Lisabonas līgums būtiski nostiprinās sociālās tiesības, ieviešot tādas izmaiņas kā jaunās sociālo tiesību klauzulas, kas paredz visiem pārējiem Eiropas Savienības politikas virzieniem rēķināties ar sociālajiem jautājumiem un ņemt vērā juridiski saistošas atsauces uz Pamattiesību hartu.

  Małgorzata Handzlik, Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas atzinuma projekta sagatavotāja. − (PL) Priekšsēdētājas kundze, ziņojums, par kuru mēs šodien debatējam, ir pārvērtis pašreizējo Direktīvu par darba ņēmēju norīkošanu par apgrūtinājumu koplīgumiem. Es saprotu, ka dažas dalībvalstis nebija apmierinātas ar Eiropas Kopienu Tiesas nolēmumiem. Tomēr tie nodrošina līdzsvaru starp visiem direktīvas mērķiem, proti, starp pakalpojumu sniegšanas brīvību, darba ņēmēju tiesību ievērošanu un godīgas konkurences principiem. Es gribu uzsvērt, ka šā līdzsvara saglabāšana mums ir sine qua non.

Galvenā problēma, kas saistīta ar šīs direktīvas pareizu īstenošanu, ir tās nepareizā interpretēšana dalībvalstīs. Tātad mums jākoncentrējas uz interpretāciju, nevis uz pašas direktīvas noteikumiem. Tāpēc, pirmkārt, ir nepieciešama pamatīga analīze dalībvalstu līmenī. Tas ļaus mums identificēt sarežģījumus, ko rada nolēmumi, un iespējamās problēmas, ar kurām mums būs jāsaskaras. Tāpēc es uzskatu, ka šajā posmā mums vajadzētu atturēties pieprasīt direktīvas grozīšanu. Ir svarīgi paturēt prātā, ka darba ņēmēju norīkošana neizbēgami ir saistīta ar pakalpojumu sniegšanas brīvību. Pēdējā ir viens no Eiropas kopējā tirgus pamatprincipiem. To nekādā gadījumā nedrīkst uztvert kā ierobežojumu koplīgumiem.

  Tadeusz Zwiefka, Juridiskās komitejas atzinuma projekta sagatavotājs. − (PL) Neatkarīgi no katra personiskās pārliecības es uzskatu, ka ir nepieņemami kritizēt Eiropas Kopienu Tiesas nolēmumus. Tā ir neatkarīga un neieinteresēta iestāde, kurai ir būtiski svarīga loma Eiropas Savienības darbībā. Mēs varam nepiekrist likumam, un mēs, protams, varam to mainīt, taču man ir grūti samierināties ar Tiesas kritizēšanu. Tā vienmēr lemj, pamatojoties uz spēkā esošajiem tiesību aktiem.

Attiecībā uz jautājumiem, par kuriem mēs šodien debatējam, es vēlētos uzsvērt divus svarīgus momentus. Pirmkārt, Tiesas nolēmumi nekādi neietekmē koplīgumu slēgšanas brīvību. Otrkārt, saskaņā ar Tiesas paskaidrojumiem dalībvalstis obligātos standartus drīkst noteikt tikai tajās jomās, kas paredzētas Direktīvā 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu. Tiesa nepārprotami atzīst tiesības uz kolektīvu rīcību par pamattiesībām saskaņā ar Kopienas tiesību pamatprincipiem. Tajā pašā laikā pakalpojumu sniegšanas brīvība kopā ar citām iekšējā tirgus brīvībām ir vienlīdz svarīgas Eiropas integrācijas procesā.

Kas attiecas uz šo ziņojumu, referents aicina pārskatīt Direktīvu par darba ņēmēju norīkošanu, apgalvojot, ka Tiesas interpretācija ir pretrunā likumdevēja nolūkiem. Es šādam viedoklim nekādā ziņā nepiekrītu.

  Jacek Protasiewicz, PPE-DE grupas vārdā. – (PL) Priekšsēdētājas kundze, Eiropas Savienības teritorijā katru gadu aptuveni viens miljons cilvēku tiek norīkoti strādāt valstī, kas nav tā valsts, kurā atrodas viņu darba devēja uzņēmuma galvenais birojs.

Pēdējo gadu laikā ir bijuši tikai daži gadījumi, kad radušās problēmas saistībā ar šīs direktīvas prasību un šo jomu regulējošo ES tiesību aktu interpretēšanu. Šos dažus gadījumus izskatīja Eiropas Kopienu Tiesa. Vispārīgi runājot, tā atzina, ka problēmas sakne nav šīs direktīvas saturs, bet gan tās nepareiza īstenošana no dalībvalstu puses. Tas liecina, ka ES tiesību akts, kas tika radīts, lai regulētu darba ņēmēju norīkošanu darbā, ir saprātīgs un labi izstrādāts. Vienīgā potenciālā problēma ir saistīta ar tā īstenošanu atsevišķās dalībvalstīs.

Protams, tas nenozīmē, ka šis tiesību akts ir tik labs, ka labāks vairs nevar būt. Tomēr būtu jāņem vērā, pirmkārt, ka pašreizējā direktīva aizsargā darba ņēmēju pamattiesības, nodrošinot obligātās garantijas attiecībā uz darba samaksu, kā arī attiecībā uz veselību un drošību darbā. Otrkārt, direktīva neliedz iespēju vienoties ar koplīgumu palīdzību par izdevīgākiem nosacījumiem nekā paredzēts obligātajos darba nosacījumos. Šo faktu es vēlos uzsvērt. Tajā pašā laikā direktīva panāk lielisku līdzsvaru starp pakalpojumu sniegšanas brīvību un to darbinieku tiesību aizsardzību, kas norīkoti sniegt pakalpojumus citā valstī. Šo iemeslu dēļ mēs J. Andersson ziņojumā piekritām lūgt Komisiju vēlreiz izskatīt šo direktīvu. Mēs absolūti nepiekrītam uzskatam, ka šī būtu slikta direktīva un ka būtu steidzami jāievieš kādas radikālas izmaiņas Eiropas tiesību aktos, kas attiecas uz šo jomu.

  Stephen Hughes, PSE grupas vārdā. – Priekšsēdētājas kundze, es apsveicu Andersson kungu ar lielisku ziņojumu. Es vēlētos sākt, daļēji citējot šā ziņojuma 12. punktu. Tur teikts: „uzskata, ka Direktīvā par darba ņēmēju norīkošanu un Pakalpojumu direktīvā ietvertais likumdevēja nodoms nav savienojams ar Tiesas sniegtajām interpretācijām”. Es tam piekrītu. Es piedalījos abu šo direktīvu izstrādāšanā un nekad negaidīju, ka tās —, skatītas apvienojumā ar Līgumu —, ļaus Tiesai nonākt pie slēdziena, ka ekonomiskajām brīvībām ir prioritāte pār darba ņēmēju pamattiesībām.

Kad kaut kas tāds notiek, likumdevējam ir jārīkojas, lai atjaunotu juridisko skaidrību. Mēs esam viens no likumdevējiem, un mums liekas, ka šī rezolūcija liek skaidri saprast, kas ir jādara. Taču, komisāre, mēs nevaram izpildīt savu likumdevēja pienākumu, kamēr jūs neesat izmantojuši savas iniciatīvas tiesības. Es šajā Parlamentā esmu arodbiedrību sadarbības grupas līdzpriekšsēdētājs, un es piedalos tās sanāksmēs. Tajā ir pārstāvētas visas galvenās politiskās grupas, un tā dod man iespēju kontaktēties ar daudziem arodbiedrību biedriem — ne tikai Briselē un Strasbūrā, bet arī reģionos —, un es jums varu pastāstīt, ka plašā sabiedrībā valda bažas par neatbilstībām, kas atklājušās saistībā ar šiem spriedumiem, un šīs bažas izplatās arvien plašāk. Nākamā gada Eiropas vēlēšanu priekšvakarā tas ir ļoti nopietni, komisāre. Ja arodbiedrību pārstāvji nolems, ka Eiropa daļēji rada problēmas, nevis daļēji risina tās, tas var ļoti kaitēt visam Parlamentam un pašam demokrātijas procesam.

Es priecājos dzirdēt, ka jūs domājat, ka Direktīvai par darba ņēmēju norīkošanu ir vajadzīgi uzlabojumi, jo viena no lietām, ko mēs gribam, ir šīs direktīvas pārskatīšana, lai vismaz izskaidrotu, kā koplīgumus var izmantot, lai noteiktu obligātos noteikumus un nosacījumus, un pastāstītu, kā kolektīvu rīcību var izmantot šo tiesību aizsardzībai.

Tāpēc, komisāre, lūdzu, ieklausieties šīs tieši ievēlētās iestādes balsī. Mēs esam labi informēti. Izmantojiet savas iniciatīvas tiesības un parādiet, ka saredzat vajadzību rīkoties.

  Luigi Cocilovo, ALDE grupas vārdā. – (IT) Priekšsēdētājas kundze, dāmas un kungi, arī es gribu pateikties Andersson kungam par šo iniciatīvu, kā arī visām grupām un referentiem par viņu ieguldījumu komitejas pieņemtā teksta galīgās redakcijas tapšanā. Es uzskatu, ka Parlamenta pieņemtā nostāja patiešām ir svarīga. Ļaujiet man precizēt, ka Parlaments nekritizē Tiesas spriedumus kā tādus — tie vienmēr ir pamatoti —, bet cenšas atbildēt uz jautājumiem attiecībā uz Direktīvu par darba ņēmēju norīkošanu, kas tika izvirzīti daļā no šiem spriedumiem.

Nav pareizi uzskatīt, ka šī atbildes reakcija slēpj sevī bažas par atsevišķām pamatbrīvībām, piemēram, par pārrobežu pakalpojumu sniegšanas brīvību; mēs aizsargāsim šo brīvību līdz galam tāpat kā mēs aizsargāsim veselīgas un pārredzamas konkurences principu. Taču nav pieņemama tāda konkurence, kas turas uz priekšrocībām, kuras iegūtas ar „dempinga” palīdzību, konkurence, ko apreibinājusi ilūzija, ka ir pieļaujams pārkāpt dažus pamatprincipus, piemēram, uzņēmējdarbības brīvības un nediskriminācijas principus. Lai kā mēs nestrīdētos par diskrimināciju, šā principa pamatā ir vienkārša patiesība: attieksme pret darba ņēmējiem valstī, kurā pakalpojumi tiek sniegti, nedrīkst būt dažāda neatkarīgi no tā, vai viņi ir norīkotie vai mobilie darba ņēmēji un neatkarīgi no viņu tautības. Vienādiem noteikumiem jāattiecas gan uz uzņēmumiem, kas darbojas attiecīgajā valstī, gan uz uzņēmumiem, kas izmanto darbinieku norīkošanu.

Mūsuprāt, jebkāds cits modelis Eiropā tiktu noraidīts un uzlūkots ar aizdomām. Brīva pārvietošanās attiecas arī uz principiem, un jebkāda novirzīšanās no šā kursa pirmkārt kaitētu Eiropai, atvirzot vienas atsevišķas direktīvas interpretāciju otrā plānā.

  Elisabeth Schroedter, Verts/ALE grupas vārdā. – (DE) Priekšsēdētājas kundze, komisār, dāmas un kungi, vienlīdzīga attieksme ir Eiropas Savienības pamatprincips. Dalībvalstīm ir jāspēj garantēt, ka šī vienlīdzīgā attieksme tiek realizēta dzīvē. Eiropas Kopienu Tiesa (EKT) mūs ir nostādījusi ļoti sarežģītā situācijā. Es nevaru noslēpt faktu — kas, protams, ir labi zināms —, ka vismaz vienā gadījumā neiztika arī bez Komisijas palīdzības. Tiesības streikot un tiesības apspriest koplīgumus nevar tā vienkārši apšaubīt. Tāpēc mums ir jāreaģē. Tiesas lēmums radījis tik negatīvu Eiropas tēlu, ka daudzi cilvēki tagad no tās novēršas mēs nevaram vienkārši noskatīties un ļaut tam notikt.

Katram, kas vēlas veicināt lielāku mobilitāti Eiropā, jānodrošina vienādas attieksmes īstenošana savā darba vietā. EKT mums šajā ziņā ir izdarījusi īstu lāča pakalpojumu un šajā procesā kaitējusi arī sociālajai Eiropai.

Mums kā likumdevējiem jārīkojas, lai izstrēbtu šo putru, jo EKT ir atklājusi arī Direktīvas par darba ņēmēju norīkošanu vājo vietu: tā ir parādījusi, ka problēma rodas tad, ja darba ņēmēji ir pakalpojumu sniedzēji. Pret darba ņēmējiem atkal jāizturas, kā pret darba ņēmējiem, un tāpēc mums šī direktīva jāpārskata.

Jānodrošina, lai darbotos princips „vienāda samaksa par vienādu darbu vienā un tajā pašā darbavietā”. Ir pierādījies, ka Direktīva par darba ņēmēju norīkošanu saskaņā ar EKT interpretāciju to vairs nenodrošina. Mums vajadzīga šī pārskatīšana, lai atjaunotu ticību Eiropai, jo bez šā projekta mēs nevaram izvērst vēlēšanu kampaņu. Pretējā gadījumā radīsies problēma, proti, brīvība, ko piedāvā iekšējais tirgus un vienlīdzīgas attieksmes princips, praksē atdursies pret sarežģījumiem.

Kā jau minēja Cocilovo kungs, nav pieņemami, ka konkurence balstās uz sociālā dempinga, nevis uz kvalitāti. Mums jārīkojas. Es gribētu atkārtoti vērsties pie šajā sēžu zālē sanākušajiem ar lūgumu pieņemt Andersson kunga ziņojumu tā pašreizējā redakcijā. Tas ir ārkārtīgi būtiski, jo ziņojums satur arī ļoti konkrētu rīcības stratēģiju Direktīvas par darba ņēmēju norīkošanu pārskatīšanai. Vienlīdzīgas attieksmes princips ir sociālās Eiropas princips. Šīs sociālās Eiropas atjaunošana ir iemesls, kādēļ mēs esam ievēlēti šajā Parlamentā, un tāpēc mums jāpieņem šis ziņojums.

  Ewa Tomaszewska, UEN grupas vārdā. – (PL) Priekšsēdētājas kundze, es ar nožēlu esmu novērojusi, ka pārāk bieži ekonomiskajām tiesībām tiek piešķirta prioritāte pār pamattiesībām un pamatbrīvībām. Īpaši spilgti tas pierādījās Eiropas Kopienu Tiesas nolēmumos Laval un Viking lietās, kā arī vēl citās.

Ir svarīgi pareizi ierindot šīs tiesības pēc to nozīmīguma un ņemt vērā faktu, ka cilvēki ir svarīgāki par naudu. Tiesības, kas pieskaitāmas pie ekonomiskajām brīvībām, nedrīkst ierobežot personu tiesības apvienoties un kolektīvi aizstāvēt savas tiesības. Konkrēti runājot, darba ņēmējiem ir tiesības veidot apvienības un rīkot kolektīvas sarunas par darba nosacījumiem. Kolektīvo sarunu un to rezultātā noslēgto koplīgumu par darba nosacījumiem sistēma ir pelnījusi atzinību un atbalstu. Galu galā, atbildīgu sociālo partneru savstarpēja vienošanās garantē sociālo vienprātību un ļauj cerēt, ka noslēgtie līgumi būs veiksmīgi. Piemērs šādai pieejai ir SDO konvencijas.

Galvenais uzdevums, kas mums patlaban stāv priekšā attiecībā uz koplīgumiem, ir saistīts ar tā fakta ņemšanu vērā, ka gan migrējošajam darbaspēkam, gan norīkotajiem darba ņēmējiem, gan darba ņēmējiem, kas strādā savā izcelsmes valstī, ir jāgarantē vienāda tiesības. Referentam pienākas apsveikumi.

  Mary Lou McDonald, GUE/NGL grupas vārdā. – (GA) Priekšsēdētājas kundze, gadiem ilgi darba ņēmēji un arodbiedrības ir uzticējušies Eiropas Savienībai, ka tā uzlabos un aizsargās viņu darba apstākļus.

Darba ņēmējiem visā Eiropā ir tiesības uz labu darbu un vienlīdzīgu attieksmi pret visiem darba ņēmējiem. Viņiem ir tiesības organizēt, aģitēt un rīkot kampaņas, lai uzlabotu savus darba apstākļus. Viņiem ir tiesības cerēt, ka likums atzīs un sargās šīs tiesības.

Virkne Eiropas Kopienu Tiesas nolēmumu, uz kuriem norādīts Andersson kunga ziņojumā, ir nekaunīgi uzbrukumi šīm pamattiesībām. Šie Tiesas nolēmumi ir iedeguši zaļo gaismu plašai darba ņēmēju ekspluatācijai. Tiesas nolēmumi atspoguļo tiesisko status quo, proti, faktu, ka gadījumos, kad darba ņēmēju tiesības saduras ar konkurences noteikumiem, konkurences noteikumi ņem virsroku. Tiesas nolēmumi ir padarījuši likumīgu tā saukto „piekāpšanās sacensību”.

Es esmu ļoti vīlusies par šo ziņojumu. Tajā apzināti nav iekļauts aicinājums veikt izmaiņas ES līgumos, kas, kā mēs visi zinām, ir nepieciešamas, lai aizsargātu darba ņēmējus. Šis aicinājums mainīt līgumus tika tīši un ciniski izņemts no šā ziņojuma pirmā projekta, par spīti milzīgajam skaitam aicinājumu no arodbiedrību kustībām visā Eiropā iekļaut līgumos sociālā progresa klauzulu.

Darba ņēmēju tiesību neaizsargātība bija viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ Īrija nobalsoja pret Lisabonas līgumu, kaut arī ES līderiem ir ērtāk ignorēt šo nepatīkamo faktu. Ja mēs vēlamies, lai jebkurš jauns līgums būtu pieņemams cilvēkiem visā Eiropā, tam jānodrošina pienācīga darba ņēmēju aizsardzība.

Tagad mums parlamentāriešiem ir iespēja uzstāt, lai līgumos tiktu iekļauta saistoša sociālā progresa klauzula vai protokols. Ja attiecīgie grozījumi šodien netiks pieņemti, Eiropas Parlaments būs vel vairāk atsvešinājies no cilvēkiem, kurus tas sakās pārstāvam, un tādā gadījumā es nešaubos, ka īru darba ņēmēji tāpat kā es uzskatīs, ka Eiropas Parlaments viņus ir pievīlis.

  Hanne Dahl, IND/DEM grupas vārdā. – (DA) Priekšsēdētājas kundze, situācijas attīstība, ko mēs novērojām iekšējā tirgū, ņemot vērā spriedumus D. Rüffert, Laval un Waxholm lietās, kuriem būs tālejošas sekas, pilnīgi nesaskan ar vēlmi ieviest elastdrošības modeli kā ekonomikas modeli Eiropā, jo, šķiet, ir pilnīgi aizmirsts, ka šā paša elastdrošības modeļa pamatā ir gadsimtu ilgas darba tirgus tradīcijas, kas ietver tiesības rīkot sarunas par detaļās neizstrādātiem un neatkarīgiem līgumiem. Šā iemesla dēļ nevar ieviest elastdrošības modeli Eiropas darba tirgū un tajā pašā laikā īstenot tiesību aktus vai pieņemt spriedumus, kuri traucē arodbiedrībām ieviest un uzturēt sistēmu, kas balstīta uz koplīgumiem. Ieviešot elastdrošību un vienlaikus pieļaujot, ka Eiropas Savienības iekšējā tirgus noteikumi ir svarīgāki par darba algas apspriešanu un darba vides drošību, mēs galarezultātā izpostīsim visus augļus, ko darba ņēmēji izcīnījuši gadsimtu ilgos cīniņos. Andersson kunga ziņojums ir plāksteris uz brūces, ko Eiropas Kopienu Tiesa iecirta gadsimtu ilgušajos darba ņēmēju pūliņos, un ar to ne tuvu nekas nebūs līdzēts.

  Roberto Fiore (NI). – (IT) Priekšsēdētājas kundze, dāmas un kungi, nostādot darbu augstāk par ekonomiku un sociālās tiesības augstāk par uzņēmējdarbības brīvību, šis ziņojums nepārprotami stūrē pareizajā virzienā. Būtībā tas aizstāv vispārējo priekšstatu par sociālajiem principiem, kas ir daļa no Eiropas tradīcijām.

Tomēr jāsaka, ka šis ziņojums nepieskaras kādam būtiski svarīgam un tieši šobrīd aktuālam jautājumam, proti, ārkārtīgi lielajam skaitam norīkoto darbinieku un viesstrādnieku, kas pārpludina dalībvalstu tirgus. Tāpēc mums jāpievērš uzmanība „dempingam”, kas īstenībā notiek tādās valstīs kā Itālija, kur darba tirgus ir pārslogots ar cilvēkiem, piemēram, rumāņiem. Tas neizbēgami noved pie „dempinga”, kas atstāj pozitīvu iespaidu uz lielo uzņēmējdarbību, taču negatīvi ietekmē vietējos darba ņēmējus.

  Gunnar Hökmark (PPE-DE). - (SV) Priekšsēdētājas kundze, es gribu pievērst jūsu uzmanību tam, kas ir un kas nav ietverts šajā ziņojumā. Es gribu pateikt paldies referentam. Viņš bija iecietīgs pret komitejā valdošajiem dažādajiem viedokļiem, un tas, Špidla kungs, nozīmē, ka ziņojums nesatur prasību izķidāt vai pārstrādāt Direktīvu par darba ņēmēju norīkošanu. Sākumā ziņojumā bija daudz Tiesai adresēta nosodījuma un kritikas, taču tā ir svītrota. Tieši par to mēs tagad runājam.

Lai uzsvērtu šo momentu, es gribu nolasīt citātu angļu valodā:

Es citēšu angļu tekstu no 27. punkta: „Atzinīgi vērtē Komisijas norādi par gatavību pārskatīt iekšējā tirgus ietekmi uz darba tiesībām un sarunām par darba koplīguma slēgšanu”; un: „Ierosina, ka šāda pārskatīšana nedrīkst izslēgt Direktīvas par darba ņēmēju norīkošanu daļēju pārskatīšanu” — tātad: „nedrīkst izslēgt”.

(SV) Priekšsēdētājas kundze, tas nozīmē, ka grozīšana nav nepieciešama. Tomēr, Komisija ir laipni aicināta veikt pārbaudi, lai noskaidrotu, kā tā praktiski darbojas dažādās dalībvalstīs. Ja šajā pārbaudē atklāsies, ka ir iemesli veikt grozījumus, tos nevajadzētu izslēgt.

Es to gribēju pateikt tāpēc, ka Direktīvai par darba ņēmēju norīkošanu ir ļoti nozīmīga loma. Vienam miljonam cilvēku ir iespēja strādāt citās valstīs. Te ir runa arī par vienlīdzīgu attieksmi, par vienādām tiesībām strādāt jebkurā Eiropas Savienības vietā, pat tad ja kādam ir koplīgums no savas izcelsmes valsts. Tieši par to šeit ir runa. Kamēr vien cilvēki ievēro Direktīvas par darba ņēmēju norīkošanu noteikumus, viņiem ir tiesības strādāt jebkurā vietā Eiropas Savienībā. Pie tāda paša slēdziena nonāca arī Tiesa, piemēram, Laval lietā.

Komisār, priekšsēdētājas kundze, komitejas priekšlikumā vairs nav kritikas Tiesas virzienā, un nav vajadzības izķidāt Direktīvu par darba ņēmēju norīkošanu darbā. Turpinot debates, to ir svarīgi paturēt prātā.

  Magda Kósáné Kovács (PSE) . – (HU) Paldies, priekšsēdētājas kundze! Problēma, kas raksturīga šīsdienas debatēm, ir ilustrēta latīņu sakāmvārdā: „Ja jūras braucējs nezina, uz kuru ostu dodas, neviens vējš viņam nav ceļavējš”. Diemžēl arī mēs šajās debatēs nesaskatām ostu, kurā ikviens no mums varētu laimīgi pietauvoties. 2006. gada kompromisa Direktīvā par pakalpojumiem iekšējā tirgū netika iekļauta regula par norīkotu darba ņēmēju brīvu pārvietošanos, taču problēma paliek, par ko liecina mūsu reakcija uz Tiesas nolēmumiem, un tagad tā ir jārisina mums. Tāpat arī Māstrihtas līgumu, Konstitucionālā līguma projektu un grīļīgo Lisabonas līgumu nevar nošķirt no jautājumiem, kas saistīti ar pakalpojumu sniegšanas brīvību, proti, no nebeidzamās diskusijas par to, kuras no abām ir pelnījušas spēcīgāku aizsardzību: četras pamatbrīvības vai sociālās tiesības, pat tad, ja vienai nāktos tādēļ ciest.

Tik tiešām, ES noteikumi piešķir īslaicīgas konkurences priekšrocības pakalpojumu sniedzējiem jaunajās dalībvalstīs. No otras puses, brīvā preču un kapitāla aprite ir radījusi labvēlīgākus tirgus apstākļus attīstītākajām dalībvalstīm. Es uzsveru, ka tās ir īslaicīgas atšķirības, jo preču un naudas tirgu tāpat kā darba un pakalpojumu tirgu kvalitāte un nosacījumi neizbēgami izlīdzināsies. Tāpēc mūsu pirmais uzdevums nav pārrakstīt tiesību aktus vai apstrīdēt tiesas nolēmumus, bet gan sistemātiski un efektīvi īstenot spēkā esošos noteikumus. Mūsdienās kari pārsvarā netiek izcīnīti ar ieročiem, taču finanšu krīze, kas līdzīga tai, kurā mēs atrodamies šodien, var radīt ne mazāku postu kā karš. Es ceru, ka Eiropas Parlaments un visi pārējie lēmumu pieņemšanā iesaistītie ES forumi, paturot prātā mūsu pēc II Pasaules Kara dzimušo vēlmi ilgi dzīvot mierā un sadarbībā, centīsies atrast taisnīgu risinājumu, lai mēs dzīvotu plaukstošā, cits citu atbalstīt un sadarboties spējīgā kopienā, kurai lemta ilga pastāvēšana. Tikmēr iesīkstējušu protekcionismu mums vajadzētu izskaust kā nederīgu. Paldies, priekšsēdētājas kundze!

  Olle Schmidt (ALDE). - (SV) Priekšsēdētājas kundze, paldies, Andersson kungam par svarīgo ziņojumu. Tajā daudz kas grozās ap nolēmumu Laval lietā, kur Zviedrijas arodbiedrība aizgāja par tālu. Ziņojuma saturā man daudz kas nepatīk. Interpretējot Eiropas Kopienu Tiesu, tajā ir jūtams specifisks tonis, un vairākas vietas liecina par Andersson kunga sākotnējo ieceri, proti, izķidāt Direktīvu par darba ņēmēju norīkošanu. Tomēr pārskatītajā ziņojumā šī iecere nav izteikta vārdos, kā jau to pareizi minēja Jautājums tagad ir par to, lai neizslēgtu direktīvas daļēju pārskatīšanu, kas vairāk saskan ar Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas atzinumu, par kuru es biju atbildīgs.

Cerams, balsojums parādīs, ka Direktīva par darba ņēmēju norīkošanu nav jāizķidā. Lūdzu, skatīt Eiropas Liberāļu un demokrātu apvienības grupas iesniegto 14. un 15. priekšlikumu.

Andersson kungs, nav pareizi domāt, ka Zviedrijas modelis vislabāk tiks saglabāts, ejot Briseles ceļu. Gluži otrādi. Ja mēs iesim Briseles ceļu, mēs varam apdraudēt Zviedrijas modeli, kas balstās uz atbildīgām pusēm, un ķerties klāt pie Zviedrijas tiesību aktiem un minimālajām algām. Tas taču noteikti nebūs Zviedrijas arodbiedrību interesēs.

  Roberts Zīle (UEN). - (LV) Paldies, priekšsēdētājas kundze un Špidla kungs! Bieži vien aiz it kā centieniem nosargāt darba standartus un nodrošināt vienlīdzīgus darba apstākļus īstenībā slēpjas protekcionisms un acīmredzama brīvas, godīgas konkurences ierobežošana. Indivīda algai ir jābūt atkarīgai no viņa rezultativitātes un darba ražīguma un nevis no tā, par ko vienojas sociālie partneri Tādēļ pašlaik zaudē visi Eiropas Savienības iekšējā tirgus dalībnieki, jo zūd Eiropas Savienības konkurētspēja pasaules tirgos. Direktīvā par darba ņēmēju norīkošanu nav jāizdara labojumi, lai to piemērotu dažu dalībvalstu sociālajām sistēmām. Eiropas Savienības pamatuzdevums ir nodrošināt vienādas tiesības veco un jauno valstu uzņēmējiem darboties iekšējā pakalpojumu tirgū. Ja mums nepatīk Eiropas Tiesas spriedumi, tad mēs mainām likumus. Es nezinu, vai tas ir tas, kas Eiropas Savienību padara saprotamāku tās pilsoņiem.

  Gabriele Zimmer (GUE/NGL). – (DE) Priekšsēdētājas kundze, pirmkārt, es gribētu iebilst pret tādām noskaņām, kādas mēs dzirdējām pirms dažām minūtēm, proti, ka mūsu darba tirgu pārpludina strādnieki no ārzemēm.

Otrkārt, es būtu gribējusi redzēt skaidrāku un nepārprotamāku Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu. Ticību Eiropas Savienības sociālajai kohēzijai ir iespējams panākt, tikai nostiprinot sociālās pamattiesības Eiropas primārajos tiesību aktos. Mums jādod Padomei, Komisijai, dalībvalstīm un Eiropas Kopienu Tiesai spēcīgāks mājiens un nav jāapmierinās ar aicinājumiem ieviest līdzsvaru starp pamattiesībām un pārvietošanās brīvību iekšējā tirgū. Šādi aicinājumi pārmaiņas neatnesīs. Gan brīvības, gan sociālās pamattiesības ir cilvēktiesības, un tās nedrīkst apcirpt tādēļ, ka to prasa pārvietošanās brīvība iekšējā tirgū.

Svarīgi šajā gadījumā ir, ka mums jāsargā un jāuzlabo Eiropas sociālais modelis un ka ir pēdējais laiks ieviest sociālā progresa klauzulu kā saistošu protokolu esošajos ES līgumos. Ir laiks veikt labojumus Direktīvā par darba ņēmēju norīkošanu, lai nepieļautu, ka prasības attiecībā uz atalgojumu un obligātajiem standartiem tiktu reducētas līdz obligātajām prasībām.

  Hélène Goudin (IND/DEM). - (SV) Priekšsēdētājas kundze, viens no Andersson kunga galvenajiem secinājumiem ir, ka darba tirgi jāaizsargā un Eiropas Direktīvā par darba ņēmēju norīkošanu ir jāizdara grozījumi. Pēc Zviedrijas domām, labākais risinājums tā vietā būtu skaidri noteikt ES līgumā, ka jautājumi, kas saistīti ar darba tirgu, jāizšķir dalībvalstu līmenī. Ja mēs kaut ko esam mācījušies no sprieduma Laval lietā, tad tam vajadzētu būt, ka mūsu darba tirgu nedrīkst ļaut regulēt ES tiesību aktiem, kas uzspiež savu sistēmu

Jūnija Saraksts iestājas par to, lai uz Zviedriju neattiektos ES darba tiesību akti. Būtu interesanti dzirdēt, ko Andersson kungs domā par šo ierosinājumu. Vai ES tiesību akti vienmēr ir ceļš, kas ved uz priekšu? Spriedums Laval lietā ir sekas, ko izraisīja ES Sociāldemokrātu un labēji centrisko politiķu pateiktais „jā” grozījumiem ES līgumā, kas deva ES un Eiropas Kopienas Tiesai vēl lielāku varu darba tirgu politikas veidošanā. Saprotams, ka mēs balsosim pret Andersson kunga godbijīgo nodevu Lisabonas līgumam.

  Philip Bushill-Matthews (PPE-DE). - Priekšsēdētājas kundze, PPE-DE grupa neatbalstīja Jan Andersson ziņojumu sākotnējā projekta redakcijā. Tomēr, pateicoties mūsu ēnu referenta labi paveiktajam darbam, sadarbojoties ar citiem ēnu referentiem, kā rezultātā ziņojums tika būtiski pārstrādāts, mēs bijām gatavi apstiprināt to komitejā. Patiesībā mūsu grupa ierosinās to šodien atbalstīt tā pašreizējā redakcijā. No otras puses, mēs ļoti gribētu, lai tiktu atbalstīti daži grozījumi. Cerams, ka viņš tos ņems vērā.

Es tikai īsi pieskaršos vienam ļoti svarīgam momentam. Stephen Hughes pieminēja faktu —, kas, nešaubos, ir taisnība —, ka arodbiedrību vidū ir plaši izplatījušās bažas par iespējamiem streikošanas tiesību ierobežojumiem. Es negrasos to noliegt, taču es ceru, ka arī viņš nenoliegs to, ka darba ņēmēju vidū ir plaši izplatījies satraukums par to, ka varētu tikt ierobežotas viņu tiesības strādāt. Es neesmu dzirdējis, ka šīs svarīgās tiesības būtu pieminētas pietiekami bieži –— ne šo debašu laikā, ne arī komitejā. Protams, tiesības streikot ir pamattiesības: par to neviens nestrīdas. Taču tiesības strādāt — tiesības uz darbu — arī ir ļoti svarīgas tiesības, un mēs gribētu, lai Parlaments tam pievērš lielāku uzmanību.

  Proinsias De Rossa (PSE). - Priekšsēdētājas kundze, iekšējais tirgus pats par sevi nav nekāds mērķis. Tas ir instruments, ar kura palīdzību uzlabot darba apstākļus visiem, un tāpēc tādas vājās vietas Direktīvā par darba ņēmēju norīkošanu, kuras var izmantot, lai atvieglotu „piekāpšanās sacensību”, ir steidzami jānovērš.

Sociālistu grupai ir izdevies panākt, ka šādas reformas atbalsta pārliecinošs vairākums Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas locekļu. Vienīgās grupas, kas distancējas no šā konsensa, ir galēji labējie un galēji kreisie, un viņiem labāk patīk partiju politikas spēlītes nekā cenšanās rast politisku risinājumu problēmām.

Mums Parlamentā jāizvirza Komisijai un dalībvalstu valdībām nepārprotama prasība, ka pienācīgu darba samaksu un darba apstākļus nedrīkst upurēt uz vienotā tirgus altāra. Eiropa var veiksmīgi konkurēt tikai ar kvalitatīviem pakalpojumiem un precēm, nevis ar mākslīgi pazeminātiem dzīves standartiem.

Es priecājos par Komisijas šodien pausto gatavību pārskatīt Direktīvu par darba ņēmēju norīkošanu un atziņu, ka tajā nepieciešami labojumi, taču, komisār, jautājums ir kad? Kad jūs iesniegsiet Parlamentam iniciatīvu, kurā būs skaidri izklāstīts, kādus grozījumus jūs ierosināt izdarīt Direktīvā par darba ņēmēju norīkošanu?

Tas patiešām ir vajadzīgs, lai aizsargātu un nostiprinātu vienlīdzīgu attieksmi un vienādu atalgojumu par vienādu darbu vienā un tajā pašā darba vietā, kas jau ir noteikts Eiropas Kopienas līguma 39. panta 12. punktā. Pakalpojumu sniegšanas brīvība vai dibinājumbrīvība, darba devēja, darbinieku vai norīkoto darba ņēmēju tautība nevar būt attaisnojums nevienlīdzīgiem darba apstākļiem, atalgojumam vai pamattiesību, piemēram, darba ņēmēju tiesību uz kolektīvu darbību, nevienlīdzīgai piemērošanai.

  Anne E. Jensen (ALDE). - (DA) Priekšsēdētājas kundze, es gribu uzstāt, lai jūs beidzat uzbrukt Eiropas Kopienu Tiesai un Direktīvai par darba ņēmēju norīkošanu. Dalībvalstis ir tās, kurām vajadzētu vairāk piepūlēties. Reaģējot uz spriedumu Laval lietā, mēs Dānijā patlaban ieviešam izmaiņas tiesību aktos, kurām piekrīt gan darba devēji, gan darba ņēmēji. Deviņas rindiņas juridiskā teksta nodrošina arodbiedrībām iespēju rīkot protesta streikus, lai aizsargātu tādus darba apstākļus, kas attiecīgajā jomā ir uzskatāmi par normu. Acīmredzot arī zviedri domā, kā praksē īstenot Direktīvu par darba ņēmēju norīkošanu. Mums nav jāizdara grozījumi direktīvā. Mums vajadzīga labāka informētība, lai darba ņēmēji zinātu savas tiesības un darba devēji — savus pienākumus. Mums nepieciešama labāka direktīvas īstenošana praksē.

  Jan Tadeusz Masiel (UEN). – (PL) Priekšsēdētājas kundze, pēc dažiem mēnešiem mēs kārtējo reizi vērsīsimies pie Eiropas Savienības pilsoņiem un aicināsim viņus izvēlēties savus pārstāvjus Eiropas Parlamentā. Kārtējo reizi pilsoņi nesapratīs, kāpēc tiek aicināti to darīt un kādam nolūkam šis Parlaments ir paredzēts. Tāpēc vēlētāju aktivitāte kārtējo reizi būs zema.

Šīsdienas debates par Direktīvas par darbā ņēmēju norīkošanu parāda, ka Eiropas Parlamentam ir jāaizsargā pilsoņi no dažām politikas nostādnēm, ko nereti atbalsta viņu pašu valdības. Šīs politikas nostādnes var būt netālredzīgas un netaisnīgas. Šajā gadījumā tās vēl ir arī pārmērīgi liberālas. Pašlaik Eiropas Parlaments un Eiropas Kopienu Tiesa piešķir darba tiesību aizsardzībai prioritāti pār uzņēmējdarbības brīvības aizsardzību. Nav iespējams kaut ko iebilst pret vienlīdzīgas attieksmes principu, ko piemēro darba ņēmējiem visā Eiropas Savienībā. Mums visiem jāmaksā vienādas cenas veikalos, un mēs pieprasām vienādu atalgojumu par vienādu darbu visā Eiropas Savienībā.

  Thomas Mann (PPE-DE). – (DE) Priekšsēdētājas kundze, viens no Eiropas Parlamenta sasniegumiem, kas piesaistījis vislielāko uzmanību, ir „Bolkestein direktīvas” grozīšana, aizstājot izcelsmes valsts principu ar pakalpojumu sniegšanas brīvības principu. Darba ņēmējiem ir vajadzīgi taisnīgi darba nosacījumi, un uzņēmumiem, it īpaši MVU, ir vajadzīga aizsardzība pret konkurentiem, kas izmanto dempingu. Parūpēsimies par to, lai nodrošinātu paliekošu rezultātu.

Kā atklājās šo debašu laikā, pēdējā laika Tiesas nolēmumos Viking, Laval un D. Rüffert tas ir apšaubīts. Vai tiešām Eiropas Kopienu Tiesa uzskata, ka pakalpojumu sniegšanas brīvība ir svarīgāka par darba ņēmēju aizsardzību? Vai tai šķiet, ka tiesības streikot ir pakārtotas pārvietošanās brīvībai? Taču, kaut arī ir pieļaujama atsevišķu spriedumu apstrīdēšana, tikpat nepieņemama ir minētās iestādes neatkarības vai likumiskuma apšaubīšana.

Lai iegūtu skaidrību, nav nepieciešama Direktīvas par darba ņēmēju norīkošanu grozīšana, bet gan sistemātiska īstenošana dalībvalstīs. Tas ir nepieciešamais līdzsvars starp pārvietošanās brīvības nodrošināšanu un darba ņēmēju aizsardzību. Nedrīkst pazemināt principu „vienāda samaksa par vienādu darbu vienā un tajā pašā darbavietā”.

Darba apstākļi, kas pārsniedz obligāto līmeni netraucē konkurenci, un koplīgumu slēgšanas tiesības nekādā ziņā nedrīkst apcirpt. Mums jāpasaka skaidrs „nē” jebkāda veida sociālajam dempingam un skaidrs „nē” mēģinājumiem izveidot „pastkastītes” uzņēmumus, kuru nolūks ir izvairīties no obligāto standartu ievērošanas attiecībā uz atalgojumu un darba apstākļiem. Sociālos principus nedrīkst pakārtot ekonomiskajām brīvībām.

Iegūt tik ļoti nepieciešamo uzņēmumu un MVU atbalstu sociālajai tirgus ekonomikai mums izdosies tikai tad, ja Eiropas Savienībā būs godīgi spēles noteikumi.

  Zuzana Roithová (PPE-DE). – (CS) Priekšsēdētājas kundze, dāmas un kungi, viena no šā Parlamenta augsti vērtētām īpašībām ir tā spēja pieņemt konsekventu nostāju. Es nepiekrītu Direktīvas par darba ņēmēju norīkošanu ietekmes mazināšanai. Gluži otrādi, pie tās ir stingri jāturas. Eiropas Kopienu Tiesas spriedumi skaidri iezīmē virzienu. Ziņojumā par koplīgumiem šie spriedumi, kā arī kompromiss, ko panāca Eiropas Parlamenta debatēs par Pakalpojumu direktīvu, tiek kritizēti. Es nevaru to atbalstīt. Dempings darbojas, pateicoties nelegālai nodarbinātībai un šīs direktīvas pārkāpšanai. Tāpēc, dāmas un kungi, es jūs lūdzu atbalstīt mūsu priekšlikumus grozījumiem, kuri atsaucas uz pašreizējiem tiesību aktiem. Uzņēmējiem ir tiesības sniegt pārrobežu pakalpojumus saskaņā ar pašreizējās direktīvas noteikumiem un nosacījumiem, un es piekrītu, ka jānodrošina, lai cilvēki, citiem vārdiem, darba ņēmēji, to vispār zinātu.

  Csaba Sándor Tabajdi (PSE). - (HU) Poļu bubuli santehniķi tagad ir nomainījusi draudīgā Latvijas būvstrādnieka ēna. Nepiedienīgo debašu atjaunošanās ir nodarījusi daudz ļaunuma visai ES. Daži zvana trauksmes zvanu par sociālo dempingu, par jauno dalībvalstu strādnieku nebeidzamo invāziju. Tā faktiski nav taisnība. Būsim reālisti. Nebaidīsim vēlētājus ar šādām runām. Divpadsmit jaunajām dalībvalstīm nav gandrīz nekādu priekšrocību. Viena no šīm priekšrocībām — salīdzinoši lētāks darbaspēks — saglabāsies tikai dažus gadus. Par laimi arī mūsu valstīs pieaug darba algas. Es lūdzu jūs, kad jūs runājat par vienlīdzīgu attieksmi — šis ir vēl viens minētā jautājuma aspekts —, ļaujiet, lai būtu vienlīdzīga attieksme gan pret jaunajām, gan pret vecajām dalībvalstīm. Ja mēs ierobežosim konkurences iespējas iekšējā tirgū, ja mēs samazināsim uzņēmējdarbības brīvību, tas kaitēs visai ES. Tomēr sociālais aspekts arī man šķiet ārkārtīgi svarīgs. Paldies!

  Marian Harkin (ALDE). - Priekšsēdētājas kundze, nesenajās diskusijās Īrijā par Lisabonas līgumu jautājumi, ko izraisīja Laval un Viking lietas, bija daudzu debašu uzmanības centrā un izraisīja nemieru un bažas. Šorīt es dzirdēju daudzus no saviem kolēģiem atkārtojam šīs izjūtas, un tāpēc es priecājos par Parlamenta šārīta centieniem.

Mani iedrošina arī komisāra vārdi par to, ka Komisija piekrīt Parlamentam, ka Direktīva par darba ņēmēju norīkošanu ir jāuzlabo un pienācīgi jātransponē.

Parlamenta viedoklis ir pilnīgi skaidrs. 33. punktā tas vēlreiz apstiprina, ka pamatbrīvību hierarhijā sociālās pamattiesības nav pakārtotas ekonomiskajām tiesībām, un vēlāk ziņojumā uzsvērts, ka pakalpojumu sniegšanas brīvība nav pretrunā pamattiesībām streikot un nekādā ziņā nav prevalējoša pār pamattiesībām. Šie apgalvojumi ir kristālskaidri un parāda Parlamenta viedokli, un mēs tagad gaidām, lai Komisija pārņem stafetes nūjiņu un startē.

Es sāku ar Lisabonu, un es ar to beigšu: pamattiesību hartas ratifikācija un sociālās klauzulas iekļaušana Lisabonas līgumā būtu uzlabojusi darba ņēmēju stāvokli visā ES.

  Bairbre de Brún (GUE/NGL). - (GA) Priekšsēdētājas kundze, arodbiedrības zaudē savas tiesības, lai sarunās vienotos par labāku atalgojumu un labākiem apstākļiem saviem biedriem. Valdībām traucē izdot tiesību aktus, kas uzlabotu strādnieku dzīvi.

Es piekrītu saviem kolēģiem šeit un šodien, ka ES līgumos iekļauta saistoša sociālā progresa klauzula būtu obligāta prasība, kas nodrošinātu, lai tas nenotiek.

Taču Andersson kunga ziņojums neskar lietas būtību. To varētu uzlabot ar vairākiem grozījumiem. Eiropas Kopienu Tiesa lemj saskaņā ar līgumiem. Kamēr līgumi pieļauj darba ņēmēju tiesību ierobežojumus, algu samazinājumu un apstākļu pasliktināšanu, Eiropas Kopienu Tiesa nevar lemt citādi.

  Luca Romagnoli (NI). – (IT) Priekšsēdētājas kundze, dāmas un kungi, es atzinīgi vērtēju Andersson kunga ziņojumu, jo tā centrā ir principi, kam būtu jāpārvalda iekšējais tirgus attiecībā uz līdzsvaru starp pakalpojumu sniegšanas brīvību un darba ņēmēju neatņemamajām tiesībām.

Ja praksē šos jautājumus risina valstu līmenī, šeit, no otras puses, mums jāiejaucas, lai apkarotu darba ņēmēju pārvietošanās brīvības negatīvās sociālās un politiskās sekas. Tāpēc mums jāpārskata Direktīva par darba ņēmēju norīkošanu, jāapkopo Monti un Pakalpojumu direktīvas sociālās klauzulas, kā arī jāapstiprina Direktīva par īslaicīgā darba ņēmējiem, uz kuriem jāattiecina tādi paši noteikumi kā uz pastāvīgajiem darbiniekiem.

Visbeidzot, es atbalstu nepieciešamību veikt attiecīgus pasākumus, lai apkarotu „pastkastīšu uzņēmumus”, kas izveidoti, lai sniegtu pakalpojumus ārpus valsts, kur tās reģistrētas, apejot likumus par atalgojumu un darba apstākļiem, ko piemēro valstīs, kurās tās darbojas. Nobeigumā gribu teikt, ka ar dažiem izņēmumiem es atbalstu ziņojumu.

  Mairead McGuinness (PPE-DE). - Priekšsēdētājas kundze, kā jau citi teica, spriedums Laval lietā un citās izraisīja domstarpības debatēs par Lisabonas līgumu Īrijā, un to šajā ziņā izmantoja gan vietā, gan nevietā..

Šajā ziņojumā galvenokārt ir aplūkoti iekšējā tirgus principi, un tas aicina piemērot vienlīdzīgu attieksmi un vienādu atalgojumu par vienādu darbu, un tam šodien ir jābūt mūsu vadošajam principam. Sociālais dempings izraisa lielas bažas, bet iedrošinos teikt, ka mums Eiropā būs dīvaina un neatkārtojama situācija, kur tādas valstis kā Īrija, kurā bija darba ņēmēju pieplūdums, var piedzīvot to, ka situācija mainās. Mūsu visu interesēs ir, lai mūsu darba ņēmējiem neatkarīgi no tā, kurā vietā Eiropas Savienība tie atrodas, būtu labas un vienlīdzīgas tiesības.

Vai drīkstu teikt arī to, ka Eiropai draud arī kāda daudz lielāka problēma: veselu uzņēmumu un kompāniju pārcelšanās uz valstīm ārpus Eiropas Savienības, kur tās darbosies aiz mūsu robežām, bet mēs vienkārši importēsim viņu darba rezultātus. Tas ir jautājums, kas mums jārisina.

  Costas Botopoulos (PSE). - (EL) Priekšsēdētājas kundze, es uzskatu, ka Andersson kunga ziņojums ir drosmīgs solis no Eiropas Parlamenta puses, jo uz spēles ir likts līdzsvars starp tiesiskuma principiem un politisku izpratni, kas ietekmē ne tikai darba ņēmēju, bet visu pilsoņu dzīvi.

Nav nejaušība, ka jautājumi, par kuriem mēs debatējam, izkristalizēja iebildumus gan no juristu puses — ticiet man, es esmu jurists, un es to zinu —, gan no visu Eiropas Savienības pilsoņu puses, kuriem šķiet, ka Eiropas Savienība tos nesaprot. Kā mēs dzirdējām, tas bija viens no iemesliem, kāpēc Īrijas iedzīvotāji teica „nē” Lisabonas līgumam.

Un tomēr, dīvainā kārtā tā ir patiesība, ka Lisabonas līgums būs šajā gadījumā pareizais atrisinājums, jo tas parādīs attiecīgo noteikumu interpretāciju citādā gaismā. Sociālā klauzula un īpašās Pamattiesību hartas klauzulas droši vien piespiedīs Tiesu mainīt savu viedokli.

  Søren Bo Søndergaard (GUE/NGL). - (DA) Priekšsēdētājas kundze, mans dāņu kolēģis no Eiropas Liberāļu un demokrātu apvienības grupas iepriekš teica, ka problēma, kas mums jārisina pēc nolēmuma Waxholm lietā, Dānijā jau ir atrisināta. Man jāsaka, ka tas nav tiesa. Cilvēkiem var šķist, ka viņi ir problēmu atrisinājuši, bet jebkurš atrisinājums patiesībā ir atkarīgs no Eiropas Kopienu Tiesas lēmuma. Tā, protams, arī ir īstā problēma, proti, tas, ka jautājumu, vai cilvēkiem dažādās dalībvalstīs ir tiesības streikot, tagad izlemj Eiropas Kopienu Tiesa. Tieši tāpēc mums būtu vajadzējis vēlreiz pārstrādāt Līgumu, lai konkrēti noteiktu, ka šāda situācija nevar būt pareiza. Andersson kunga ziņojumā tas diemžēl nav precizēts. Tas satur dažas konstruktīvas rindkopas, bet neko nepasaka par šo īpašo jautājumu. Tajā nav arī skaidri formulētu prasību grozīt Direktīvu par darba ņēmēju norīkošanu, un tāpēc es mudinu jūs balsot par tiem grozījumiem, kas noskaidro šos jautājumus, lai mēs skaidri uzzinātu, kāda ir Eiropas Parlamenta politika.

  Elmar Brok (PPE-DE). – (DE) Priekšsēdētājas kundze, komisār, dāmas un kungi, ļaujiet man pateikt dažus vārdus par šo jautājumu.

Pārvietošanās brīvība ir viens no lielākajiem Eiropas Savienības sasniegumiem. Mums tomēr ir arī jāpaskaidro — un dažas valstis ar zemākiem standartiem drīz to sapratīs, kad to standartu prasības tiks paaugstinātas —, ka pārvietošanās brīvībai nav jāpārvēršas par sacensību vai jākļūst par normu, kas noved pie atteikšanās no sociālajiem standartiem, kuri ir izveidojušies. Eiropai nav jāatbalsta sociālo un strādnieku tiesību atcelšana, par kurām ir notikusi tik ilga cīņa. Tāpēc mums ir jāpaskaidro, ka tāda nekad nav bijusi mūsu politika un ka tāda nekad nav jāīsteno.

Ja darbu dara vienā valstī, par vienādu darbu ir jāsaņem vienāda alga. Nedrīkst būt šķiru sabiedrības, kurā ārvalstu darba ņēmēji strādā par mazāku algu. Tas nav taisnīgi no abām pusēm, un tāpēc mums tas ir jāliek skaidri saprast.

  Yannick Vaugrenard (PSE). – (FR) Es vēlos sākt ar uzslavu mūsu kolēģim Andersson kungam par paveikto darbu. Ko gan īsti vēlas Eiropas Savienība? Vienoto tirgu, kurā valda neiegrožota konkurence, kas atceļ kolektīvās tiesības kā tādas, vai regulētu vienoto tirgu, kas ļauj pilsoņiem godīgi strādāt visā Eiropā?

Eiropas Kopienu Tiesas norādes, bieži arī Komisijas norādes un reizēm Padomes prezidentūras norādes nav ne skaidras, ne arī vienmēr konsekventas. Sabiedrības vērtību nosaka līgums, un tā arī izdzīvo, pateicoties līgumam, ko tā pati sev sagādā. Noteikumu atcelšana, situācija, kurā katrs ir pats sev noteicējs, noved pie vēl lielāka regulējuma trūkuma un beigās — pie sistēmas sabrukuma.

Tas nav tas, ko mēs vēlamies. Jā, patiešām, mēs vēlamies iekšējo tirgu, bet tādu iekšējo tirgu, kas uzlabos mūsu līdzpilsoņu dzīves un darba apstākļus. Lisabonas līgums formulē vairākus principus, starp tiem ari tiesības apspriest un slēgt koplīgumus. Nodrošināsim, ka šo principu ievēro gan Eiropas Savienība, gan dalībvalstis.

  Ilda Figueiredo (GUE/NGL). – (PT) Priekšsēdētājas kundze, nepietiek ar to, ka kritizē nevēlamu nostāju, ko savos nolēmumos pieņēmusi Eiropas Kopienu Tiesa, kas nozīmē nopietnu uzbrukumu darba ņēmēju pamattiesībām. Mums jāiet daudz tālāk un visaptveroši jāgroza Eiropas līgumi, lai nepieļautu šādas situācijas atkārtošanos.

Tā sauktās Eiropas Konstitūcijas un Lisabonas līguma projekta noraidījums referendumos ir skaidrs pierādījums vispārējai neapmierinātībai ar Eiropas Savienību, kas nenovērtē darba ņēmējus un neciena viņus. Es nožēloju to, ka šis ziņojums nenonāk pie tādiem pašiem secinājumiem, lai gan tas kritizē nostāju, kas pieņemta Eiropas Kopienu Tiesas nolēmumos, aizstāvot darba ņēmēju tiesības. Tomēr ar to nepietiek.

  Vladimír Špidla, Komisijas loceklis. – (CS) Dāmas un kungi, es vēlos pateikties referentam un jums par debatēm, kas tagad sākušās, jo tās ir debates par ārkārtīgi delikātu un dziļu tematu. Manuprāt, debatēs tika izteikti ļoti dažādi viedokļi, kas varētu izraisīt enerģiskas diskusijas, kā arī vesela rinda pretēju viedokļu. Nerunājot par citiem aspektiem, šādi tika uzsvērta šo debašu lielā nozīme un rosinošais raksturs. Es vēlos uzsvērt dažas no pamatidejām. Sākšu ar to, ka Luksemburgas Tiesas nolēmumi nav vājinājuši pamattiesības vai uzbrukuši tām. Tā vienkārši nav taisnība. Es vēlos arī teikt, ka Luksemburgas Tiesa cita starpā bija pirmā, kas judikatūras ceļā paziņoja, ka tiesības streikot ir pamattiesības. Tas nekad iepriekš nav bijis formulēts tiesu praksē vai mūsu tiesību sistēmā.

Es vēlos arī reaģēt uz viedokli, kas bieži izteikts debatēs, ka darbā norīkoto darbinieku jautājums šķir vecās dalībvalstis no jaunajām. Es varu ziņot, ka valsts, kas norīko darbā vislielāko darba ņēmēju skaitu, ir Vācijas Federālā Republika. Valsts, kas ir otrajā vietā darbā norīkoto darbinieku skaita ziņā, ir Polija, trešā ir Beļģija un ceturtā ir Portugāle. Viedoklis, ka darbā norīkošana nozīmē pārvietošanos no Austrumiem uz Rietumiem, no jaunajām uz vecajām valstīm, arī nav pareizs. Tikpat aplams ir arī viedoklis, ka darba ņēmēju norīkošana darbā netieši nozīmē sociālo dempingu. Es vēlos paziņot, ka Komisijas galvenā politika ir noraidīt jebkuru dempinga formu un aktīvi pretoties tai, un tā ietver arī sociālo dempingu. Komisijas politika ir arī aizsargāt sociālos standartus, ko esam sasnieguši, un nekādā ziņā nekādos apstākļos nevājināt tos.

Es vēlos arī teikt, ka debatēs, ko uzsāka seminārā, vairākums dalībvalstu, uz kurām attiecās nolēmumi Laval, D. Ruffert lietā, neuzskatīja, ka mums jāgroza direktīva. Lielais vairākums no tām saskatīja risinājumu savas valsts tiesību aktu piemērošanā, un vairākas no tām jau ir uzsākušas šo procesu. Es vēlos pieminēt Dāniju un Luksemburgu, un es vēlos teikt arī to, ka saskaņā ar informāciju, ko esmu saņēmis no Zviedrijas, tur apmēram tuvākajās piecpadsmit dienās pieņems ļoti svarīgu lēmumu, lēmumu, ko dziļi un sīki apsprieda sociālie partneri un valdība.

Lai gan tas ir tikai sīkums, es vēlos teikt arī to, ka tā sauktie „pastkastīšu” uzņēmumi nav darba ņēmēju norīkošanas, nedz arī pārvietošanās brīvības izpausme. Jūs varat atrast vairākus simtus šādu piemēru atsevišķu valstu iekšējā tirgū, un, manuprāt, tas ir atklāts jautājums. Vēl viena ļoti svarīga lieta, ko vēlos uzsvērt, ir tā, ka spriedumi, ko izziņoja Luksemburgas Tiesa, ir atbilde uz senāku problēmu. Dalībvalstu tiesām ir jādod galīgie nolēmumi, jo tie ir dalībvalstu tiesu kompetencē.

Dāmas un kungi, es gribu noteikti uzsvērt, ka tas ir ļoti svarīgs jautājums. Komisija tam seko, pamatojoties uz mūsu iepriekš apspriestajiem viedokļiem, un ir gatava veikt nepieciešamos pasākumus, lai atrisinātu situāciju un nonāktu pie vienprātības, jo es vēlreiz atkārtoju, ka šajās debatēs nav bijis skaidrs, kur meklējama robežšķirtne. Vēl ir daudz darāmā, bet ļaujiet man teikt un uzsvērt, ka sociālo partneru loma šajā jautājumā ir ļoti būtiska.

  Jan Andersson, referents. – (SV) Priekšsēdētājas kundze, es vēlos sniegt dažus īsus komentārus:

Ir starpība starp Tiesas uzdevumiem un mūsu kā likumdevēju uzdevumiem. Tiesa savu vārdu ir teikusi. Kā likumdevējiem mums ir tagad jārīkojas, ja mēs uzskatām, ka Tiesa nav interpretējusi tiesību aktus tā, kā mēs vēlētos. Ziņojumā mēs sakām, ka mums un Komisijai jārīkojas. Mēs nedrīkstam izslēgt grozījumus no Direktīva par darba ņēmēju norīkošanu, uz ko mēs arī norādām. Nav nekādu pretrunu starp pārvietošanās brīvību un labiem sociāliem apstākļiem. Gluži otrādi.

Vēl daži vārdi par grozījumiem, ko ierosināja Eiropas Tautas partija (Kristīgie demokrāti) un Eiropas Demokrāti. Diemžēl tie satur daudz pretrunu, tiecoties pēc kompromisiem. No vienas puses, tie kritizē Padomes vienpusīgos atzinumus, un, no otras puses, tie vērtē šos atzinumus pozitīvi. Viņu grozījumos ir daudz pretrunu. Es saku „nē” izņēmumiem, kas paredzēti dažām īpašām valstīm, jo tās ir Eiropas problēmas, kas mums jāatrisina visiem kopā. Dažādiem darba tirgiem jādarbojas plecu pie pleca.

Mēs sakām „jā” jaunajam Līgumam, jo problēmas ar spriedumiem radās vecajā Līgumā. Es nesaku „nē” pasākumiem dalībvalstu līmenī. Šādi pasākumi ir vajadzīgi, piemēram, Zviedrijā un Vācijā, bet mums ir vajadzīgi arī pasākumi Eiropas līmenī.

Visbeidzot, es vēlos teikt, ka tagad ir jārīkojas Komisijai. Ja Komisija neuzklausa Parlamentu un it īpaši to, ko saka cilvēki Īrijā, Vācijā, Zviedrijā un citās dalībvalstīs, tad no tā ļoti cietīs Eiropas projekts. Šis ir viens no vissvarīgākajiem jautājumiem Eiropas pilsoņiem. Pārvietošanās brīvība — jā, bet labi sociālie apstākļi un nekāda sociālā dempinga. Mums jāstrādā, lai to sasniegtu, tāpēc ir jāuzklausa Parlaments.

(Aplausi)<BRK>

SĒDI VADA: H.-G. PÖTTERING
priekšsēdētājs

  Priekšsēdētājs. - Debates tiek slēgtas.

Balsojums notiks trešdien, 2008. gada 21. oktobrī.

Rakstiskas deklarācijas (Reglamenta 142. pants)

  Ole Christensen (PSE), rakstiski. – (DA) Mobilitāte Eiropas darba tirgū ir jāpalielina. Tāpēc vairāk ir jākoncentrējas uz vienlīdzīgu attieksmi un nediskriminēšanu.

Ir tikai pareizi, ka ikvienam cilvēkam, kas pārvietojas no vienas valsts uz citu, meklējot darbu, ir jāstrādā saskaņā ar nosacījumiem, kuri ir spēkā jaunajā valstī.

Valstīm ir jāpievērš uzmanība tam, kā tās ievieš Direktīvu par darba ņēmēju norīkošanu, lai tiktu palielināta skaidrība.

Tomēr risinājumi ir jārod arī Eiropas līmenī.

- Tiesības streikot nedrīkst būt pakļautas noteikumiem, kas regulē iekšējo tirgu.

- Direktīva par darba ņēmēju norīkošanu ir jāpielāgo tās sākotnējām iecerēm. Valstīm ir jānodrošina iespēja sniegt norīkotajiem darba ņēmējiem apstākļus, kas būtu labāki par minimālajām prasībām. Tā mēs palielināsim mobilitāti un vienlīdzīgu attieksmi pret darba ņēmējiem, kā arī uzlabosim koplīgumus, tajā skaitā arī tiesības veikt protesta akcijas.

  Richard Corbett (PSE), rakstiski. – Andersson kunga ziņojums ir derīgs ieguldījums šajās pretrunīgajās un juridiski ļoti sarežģītajās debatēs. Konkrēti, atzinīgi ir vērtējams ieteikums ES valstīm pienācīgi īstenot Direktīvu par darba ņēmēju norīkošanu, un prasība Komisijai sagatavot likumdošanas priekšlikumus, kas nepieciešami, lai novērstu nepilnības tiesību aktos un pretrunīgas direktīvas interpretācijas. Mums ir jānodrošina, lai Direktīva par darba ņēmēju norīkošanu neveicinātu sociālo dempingu un darba ņēmēji no citām ES valstīm nemazinātu koplīgumu nozīmi, strādājot par zemāku algu un sliktākos darba apstākļos viņu mītnes zemē.

Mēs nedrīkstam vainot Tiesu, kas tikai izskaidro likumā teikto — galu galā Tiesa ir piespriedusi arī daudzus labvēlīgus spriedumus sociālā ziņā —, mums pamatā drīzāk būtu jāpievērš uzmanība esošās juridiskās situācijas uzlabošanai. Komisija pati šā gada aprīlī norādīja, ka tiesības sniegt pakalpojumus nekādā ziņā nav pārākas par pamattiesībām streikot un iestāties arodbiedrībā.

Ir ļoti svarīgi, lai ar šo ziņojumu netiktu pielikts punkts debatēm. Ja nepieciešams, mums ir jāizmanto mūsu tiesības, lai uzliktu veto jaunajai Komisijai, ja tā savā pirmajā darba programmā neiekļaus nepieciešamos likumdošanas priekšlikumus.

  Gabriela Creţu (PSE), rakstiski. – (RO) Es vēlos precizēt. Darba ņēmēji no Eiropas Savienības austrumu daļas nav iesaistīti sociālajā dempingā un nevēlas to. Viņi nevēlas sevi lēti pārdot. Diemžēl darbaspēka modernizēšanas un pārkārtošanas izmaksas rietumos un austrumos ir salīdzināmas. Rumānijā dažas izmaksas ir pat augstākas nekā citviet, taču arī šeit ir jāmaksā rēķini.

Nevis strādnieki ir atbildīgi par šīs nedrošās situācijas izveidošanos darba tirgū un par darba apstākļu pasliktināšanos Eiropas Savienībā, bet gan tie, kas izdara maksimālo iespējamo spiedienu, lai atceltu pašreizējās darba tiesību sniegtās garantijas, domājot tikai par vienu: kā par katru cenu palielināt peļņu, tajā skaitā, ziedojot vērtības un principus, ko mēs uzskatām par Eiropas sabiedrību kopējo gūto labumu.

Mūsu pienākums šajā gadījumā ir aizsargāt Austrumeiropas darba ņēmēju pamattiesības saņemt vienādu samaksu par vienādu darbu. Sociālistiem un arodbiedrībām, galvenokārt, ir jābeidz veidot neīstas, mākslīgas cilvēku grupas, kas var izmantot šīs tiesības tikai solidāri. Viņiem nav neviena cita ietekmes līdzekļa, izņemot solidaritāti.

  Marianne Mikko (PSE), rakstiski. – (ET) Darba ņēmēju pārvietošanās brīvība ir viena no četrām brīvībām iekšējā tirgū. Ja mēs vēlamies, lai Eiropa ātrāk kļūtu integrēta, ir svarīgi, lai mēs nomierinātu Rietumeiropas darba ņēmēju bailes no Austrumeiropas darba ņēmējiem, neslēdzot darba tirgus. Diemžēl dažu Rietumeiropas arodbiedrību organizāciju vēlme slēgt tirgus jaunajām dalībvalstīm nepalīdzēs apvienot Eiropu. Tas ir ekonomiski nekompetents ceļš, kas sniedz darba ņēmējiem nepatiesu informāciju, rada aizdomas un neatbilst starptautiskās solidaritātes garam.

Darbaspēka pārvietošanās ir viens risinājums, kā pārvarēt nepietiekama darbaspēka problēmu dažās nozarēs. Ir jomas, kurās autobusu vadītāji ir ļoti pieprasīti, un jomas, kur trūkst kvalificētu ārstu. Šādu pārvietošanos nedrīkst apturēt.

Tā kā vienlīdzīga attieksme ir viens no Eiropas Savienības pamatprincipiem, darba ņēmējiem ir brīvi jāpārvietojas saskaņā ar vienādiem noteikumiem. Plaši izplatītais princips, ka ārvalstu darba ņēmējiem maksā mazāk nekā mītnes valsts iedzīvotājiem, neatbilst šim principam. Es piekrītu ziņojumā uzsvērtajam principam –— vienlīdzīga attieksme un vienāda samaksa par vienādu darbu.

Norīkojot darba ņēmējus Eiropas Savienībā, ir jānodrošina vismaz minimālais atalgojums.

Vēsturiski darba ņēmēju aizsardzības mehānismi dažādās Eiropas daļās atšķiras. Tomēr ir pienācis laiks mainīt ieradumus arī šajā jomā. Ja darba ņēmēji tagad aizstāv tikai savu nacionālo iezīmību, viņi ir brīvprātīgi padevušies. Ir grūti izskaidrot cilvēkiem no jaunajām dalībvalstīm nespēju mainīties, paturot prātā, ka, piemēram, Igaunija bija spējīga pilnībā ieviest acquis communautaire mazāk nekā sešos gados. Darba ņēmēju aizsardzība ir diezgan cēls mērķis, un mums ir jāpapūlas panākt vienprātību.

  Siiri Oviir (ALDE), rakstiski. – (ET) Spontānais ziņojums, par ko notiek diskusija, ir nelīdzsvarots un ar noslieci uz protekcionismu. Neviens neapstrīd tiesības streikot, taču nedrīkst pieļaut, ka tas attīstās tiktāl, ka apdraud pakalpojumu sniedzēju konkurētspēju.

Šodien mēs esam diskutējuši par konkrētiem Eiropas Kopienu Tiesas lēmumiem, konkrēti Laval, Rüffert un Viking Line lietās. Es vēlos pievērst uzmanību tam, ka neviens no minētajiem spriedumiem nav par kāda koplīguma saturu, ko varētu parakstīt dalībvalstīs, vai par tiesībām parakstīt šādus līgumus. Tiesības veikt kopīgus pasākumus nosaka Eiropas Kopienas dibināšanas līgums, un tāpēc to pamatā ir jābūt svarīgām sabiedrības interesēm un tām ir jābūt proporcionālām.