Debašu stenogramma

Trešdiena, 2008. gada 19. novembris - Strasbūra

6. Svinīgā sēde – Sers Jonathan Sacks

  Priekšsēdētājs. − (DE) Virsrabīn Sacks kungs, Sacks kundze, dāmas un kungi! Man ir liels gods un prieks sveikt Sadraudzības valstu Apvienotās ebreju kongregācijas virsrabīnu un viņa sievu Eiropas Parlamentā Strasbūrā un šajā svinīgajā sēdē, kas notiek Eiropas Starpkultūru dialoga gada (2008) ietvaros. Sirsnīgi sveicu jūs Eiropas Parlamentā, ser Jonathan!

(Aplausi)

Kā mūsu pirmais viesis šajā starpkultūru dialoga gadā runu mūsu plenārsēdē teica Sīrijas galvenais muftijs šeihs Ahmad Badr Al-Din Hassoun. Šā gada laikā mums bija arī iespēja noklausīties Konstantinopoles ekumēniskā patriarha Bartholomew I uzrunu. Pēc šodien gaidāmās jūsu runas mēs būsim dzirdējuši jūdaisma, kristietības un islāma pārstāvjus.

Katra no šīm reliģijām savā īpašā veidā ir piedalījusies Eiropas mūsdienu sabiedrības un tās atšķirīgo iezīmju veidošanā. Tas pats sakāms par humānismu un apgaismību. Pat ja mēs dzīvojam sekulārās sabiedrībās, kur baznīca un valsts ir skaidri nodalītas, ir pienācīgi jāatzīst organizētās reliģijas pozitīvā loma mūsu sabiedrībā.

Tas attiecas ne tikai uz fizisku ieguldījumu tādās jomās kā apmācība, veselība un sociālie pakalpojumi, bet tikpat daudz uz mūsu ētiskās apziņas attīstīšanu un mūsu vērtību veidošanu. Eiropas Savienība ir vērtību kopiena, un visbūtiskākā no šīm vērtībām ir katra cilvēka iedzimtā cieņa.

Virsrabīn, jūs esat labi pazīstams kā lielisks autors un profesors, cilvēks ar nepārspējamu mācītieskāri un viens no pasaulē vadošajiem jūdaisma ticības pārstāvjiem. Jūs esat bieži rakstījis un runājis par risku, ko mūsu sabiedrībām rada antisemītisma atdzīvošanās.

Pagājušajā nedēļā Eiropas Parlamentā Briselē mēs piedalījāmies ļoti īpašā atceres dienā, ko organizējām kopā ar Eiropas Ebreju kongresu, lai pieminētu Kristāla nakts 70. gadadienu. Šajā pasākumā es norādīju, ka mums Eiropas Savienībā ir atbildība un pienākums bez izņēmumiem un atrunām pretoties visa veida ekstrēmismam, rasismam, ksenofobijai un antisemītismam un aizstāvēt demokrātiju, cilvēktiesību un cilvēka cieņas aizsardzību visā pasaulē.

Virsrabīn, savā grāmatā The Dignity of Difference — un šajā vietā es runu beigšu —, kas sarakstīta gadu pēc šausminošajiem 2001. gada 11. septembra notikumiem, jūs pieskārāties vienam no mūsdienās svarīgākajiem jautājumiem, tas ir, vai mēs spējam mierīgi dzīvot visi kopā, un, ja tā, tad kā? Man ir liels prieks un gods aicināt Apvienotās ebreju kongregācijas virsrabīnu uzrunāt mūs.

(Aplausi)

  Sers Jonathan Sacks, Sadraudzības valstu Apvienotās ebreju kongregācijas virsrabīns. − Priekšsēdētāja kungs, Eiropas Parlamenta deputāti! Paldies jums par privilēģiju šodien jūs uzrunāt un vēl lielāks paldies jums par šīs svarīgās starpkultūru dialoga iniciatīvas uzsākšanu. Es sveicu jūs visus un īpaši sveicu jūsu tālredzīgo, gudro un patiesi cilvēcisko priekšsēdētāju Hans-Gert Pöttering. Vai drīkstu — cerot, ka šodien tā būs vienīgā reize, kad pārkāpšu baznīcas un valsts, reliģijas un politikas nošķirtību, — teikt lūgšanu un dot svētību, lai Dievs svētī jūs visus un svētī visu, ko darāt! Paldies jums.

Es runāju kā ebrejs, kas pārstāv vecāko pastāvīgo kultūru Eiropā. Vēlos sākt, atgādinot mums, ka Eiropas civilizācija pirms 2 000 gadiem radās dialoga rezultātā, dialogā starp divām diženākajām antīkās pasaules kultūrām — antīko Grieķiju un biblisko Izraēlu — Atēnām un Jeruzālemi. Tās kopā saveda kristietība, kuras reliģija radās Izraēlā, bet svētie teksti tika rakstīti grieķu valodā, un tas bija dialogs, ar ko izveidoja Eiropu. Šī dialoga rezultāts bija daži no svarīgākajiem Eiropas vēstures notikumiem nākamo 2 000 gadu laikā. Es minēšu tikai trīs no tiem.

Pirmais notika laikā no 10. līdz 13. gadsimtam al-Andalus teritorijā, ievērojamajā kultūras kustībā, ko aizsāka omeijādi (Umayyads) Spānijā. Tā sākās ar islāma dialogu, ko veidoja tādi domātāji kā Averroës, kas strādāja ar Plato un Aristotle filosofisko mantojumu. Islāma dialogs iedvesmoja ebreju domātājus, piemēram, Moses Maimonides, savukārt ebreju dialogs iedvesmoja kristietības domātājus, no kuriem slavenākais bija Aquinas.

Otrs ievērojamais brīdis starpkultūru dialogā bija itāļu renesanses laikmeta sākumā, kad jauns kristiešu intelektuālis Pico della Mirandola devās uz Paduju, kur satika ebreju zinātnieku rabīnu Elijah Delmedigo, kurš mācīja viņam saprast ebreju Bībeli, Talmūdu un kabalu oriģinālvalodās. Šī dialoga rezultāts bija slavenākais renesanses laikmeta vērtību formulējums — Pico runa par cilvēka cieņu.

Trešais un sāpīgākais no tiem visiem bija kristiešu un ebreju dialogs pēc holokausta, ko iedvesmoja Martin Buber dialoga filosofija un Vatikāna II koncils ar Nostra Aetate. Tā rezultātā pēc gandrīz 2 000 atsvešināšanās un traģisma pilniem gadiem mūsdienu ebreji un kristieši tiekas kā draugi, kas ciena viens otru.

Taču es vēlos pateikt ko vairāk. Lasot ebreju Bībeli, es jau no paša sākuma dzirdu Dieva aicinājumu uz dialogu. Vēlos pievērst uzmanību diviem fragmentiem. Neesmu drošs par to, kā veiksies ar šīs informācijas pārtulkošanu, taču ceru, ka ikviens, kurš klausās manas runas tulkojumu, to sapratīs. Es vēlos pievērst uzmanību diviem fragmentiem Bībeles ievada nodaļās, kuru nozīme 2 000 gadu laikā ir zudusi.

Pirmais notika, kad Dievs ieraudzīja, ka pirmais cilvēks ir nošķirts un viens, un Viņš radīja sievieti. Vīrietis, pirmoreiz ieraugot sievieti, norunāja pirmo Bībelē iekļauto poēmu: „Nu esmu atradis kaulu no mana kaula, miesu no manas miesas. Viņu sauks Aisha — sieviete —, jo viņa ņemta no Aish — vīrieša”. Šobrīd tā izklausās pēc ļoti vienkāršas poēmas. Tā pat izklausās diezgan pazemojoša — it kā vīrieši būtu radīti pirmie, un doma par sievieti būtu ienākusi prātā tikai vēlāk. Taču patiesā nozīme slēpjas faktā, ka Vecās derības ebreju valodā vīrietim ir divi vārdi, nevis viens. Viens vārds ir Adam, bet otrs — Aish.

Pants, ko jums tikko citēju, ir pirmā vieta, kur Bībelē parādās vārds Aish. Ieklausieties vēlreiz. „Viņu sauks Aisha, jo viņa ņemta no Aish”. Citiem vārdiem sakot, vīram jāizrunā viņa sievas vārds, pirms viņš ir uzzinājis pats savu vārdu. Man jāsaka „jūs”, lai varu pateikt „es”. Man ir jāatzīst otrs, lai varu patiesi saprast pats sevi.

(Skaļi aplausi)

Tas ir pirmais, ko Bībele saka — identitāte ir dialoģiska.

Otrs brīdis pienāk drīz pēc tam — pirmajā traģēdijā, kas piemeklē pirmos cilvēkbērnus Kainu un Ābelu. Mēs sagaidām brāļu mīlestību. Taču tās vietā rodas brāļu sāncensība un pēc tam slepkavība — brāļa slepkavība. Šī Pirmās Mozus grāmatas IV nodaļas stāsta būtība ir atrodama pantā, ko nav iespējams pārtulkot, un ikvienā Bībelē angļu valodā, ko esmu lasījis, šis pants ir nevis tulkots, bet pārfrāzēts.

Es to pārtulkošu burtiski, un jūs redzēsit, kādēļ neviens to šādi netulko. Burtiskā nozīme senebreju valodā ir šāda: „Un Kains runāja ar Ābelu, un notika, kad viņi abi bija tīrumā, Kains cēlās pret Ābelu un viņu nokāva”. Jūs uzreiz varat redzēt, kādēļ to nevar pārtulkot — jo tur teikts „un Kains runāja”, bet nav pateikts, ko viņš runāja. Teikums ir gramatiski nepareizs. Sintakse ir salauzta. Jautājums ir — kādēļ? Atbilde ir skaidra — Bībele visdramatiskākajā veidā, salauztā teikumā signalizē, kā pārtrūka saruna. Dialogs neizdevās. Ko varam izlasīt tūlīt pēc tam? „Un Kains cēlās pret savu brāli un viņu nokāva.” Vai vienkārši sakot, kad beidzas vārdi, sākas vardarbība. Dialogs ir vienīgais veids, kā sakaut mūsu dabas kritušos eņģeļus.

(Skaļi aplausi)

Tādēļ dialogs apliecina divpusējo aspektu visa veida cilvēciskajās attiecībās neatkarīgi no tā, vai runa ir par attiecībām starp cilvēkiem, valstīm, kultūrām vai ticībām. Vienā pusē ir mūsu kopīgās iezīmes, un otrā pusē ir mūsu atšķirības. Tas, kas mums ir kopīgs, un tas, kas piemīt tikai un vienīgi mums.

Ļaujiet man to teikt, cik vien vienkārši spēju. Ja mēs būtu pilnīgi dažādi, mēs nespētu komunicēt, bet, ja mēs būtu pilnīgi vienādi, mums nebūtu, ko teikt.

(Aplausi)

Tas ir viss, kas man sakāms par dialogu, taču vēlos piebilst, ka ar dialogu vien var nepietikt. Redziet, laikā no 18. gadsimta līdz 1933. gadam notika dialogs starp vāciešiem un ebrejiem, gluži tāpat, kā pastāvēja dialogs un pat draudzība starp hutiem un tutsiem Ruandā vai starp serbiem un horvātiem, un musulmaņiem Bosnijā un Kosovā. Dialogs mūs apvieno, taču ne vienmēr tas var mūs saturēt kopā, ja mūs šķir citi spēki.

Tādēļ vēlos pievienot vēl kādu vārdu, kam bija nozīmīga loma sadrumstaloto sabiedrību savienošanā. Šis vārds ir „vienošanās”. Tai bija ievērojama loma Eiropas politikā 16. un 17. gadsimtā Šveicē, Holandē, Skotijā un Anglijā. Vienošanās ir bijusi amerikāņu kultūras sastāvdaļa no pašiem pirmsākumiem līdz mūsdienām, no Mayflower vienošanās 1620. gadā līdz John Winthrop runai uz kuģa Arabella klāja 1631. gadā, visas vēstures gaitā līdz pat šodienai. Es nezinu, ko sava inaugurācijas runā teiks Barack Obama, taču viņš vai nu pieminēs vai atsauksies uz jēdzienu „vienošanās”.

Vienošanās, protams, ir ebreju Bībeles atslēgvārds, un tam ir vienkāršs iemesls — biblisko Izraēlu izveidoja no 12 dažādām ciltīm, un katra no tām uzstāja uz savas unikālās identitātes saglabāšanu.

Kas ir vienošanās? Vienošanās nav līgums. Līgumu noslēdz uz ierobežotu laika posmu, to dara ar konkrētu nolūku, un to noslēdz divi vai vairāki līdzēji, un katrs vēlas gūt labumu. Vienošanos noslēdz uz neierobežotu laika posmu, to dara divi vai vairāki līdzēji, kas sanāk kopā, kurus saista lojalitāte un uzticība, lai sasniegtu to, ko nav iespējams sasniegt vienatnē. Līgums ir kā darījums, vienošanās ir kā laulība. Līgumi iederas tirgū un valstī, ekonomikā un politikā, abas ir konkurences arēna. Vienošanās ir domāta ģimenēm, kopienām, labdarības organizācijām, kuras ir sadarbības vieta. Līgums ir starp mani un jums — atsevišķām personām — , taču vienošanās ir starp mums — tā ir kolektīvā piederība. Līgums attiecas uz interesēm, vienošanās — uz identitāti. Tādēļ arī starp tiem pastāv būtiska atšķirība, ko nepietiekami skaidri ievēro Eiropas politikā; atšķirība starp sociālu līgumu un sociālu vienošanos — ar sociālu līgumu izveido valsti, bet ar sociālu vienošanos izveido sabiedrību.

(Aplausi)

Sabiedrība var pastāvēt bez valsts — vēstures gaitā tā ir noticis — taču, vai valsts var pastāvēt bez sabiedrības, bez kaut kā, kas vieno cilvēkus? Es nezinu. Cilvēkus iespējams apvienot daudzos un dažādos veidos — ar spēku, ar bailēm, apspiežot kultūras atšķirības, gaidot, ka ikviens pakļausies. Taču, kad izvēlaties cienīt daudzo kultūru integritāti, kad ievērojat to, ko saucu — kā mums atgādināja priekšsēdētājs — par cieņu pret atšķirību, kad to cienāt, jums ir vajadzīga vienošanās, lai izveidotu sabiedrību.

Vienošanās konkurences pasaulē atjauno sabiedrības valodu. Tā pievēršas pienākumiem, nevis vienīgi tiesībām. Tiesības ir būtiskas, taču tiesības rada konfliktus, ko tiesības nespēj atrisināt — tiesības dzīvot pretstatā tiesībām izvēlēties, manas tiesības uz brīvību pretstatā jūsu tiesībām uz cieņu. Tiesības bez pienākumiem ir riskants kredīts garīgajā pasaulē.

(Skaļi aplausi)

Vienošanās liek mums domāt par savstarpīgumu. Vienošanās ikvienam no mums saka — mums jāciena citi, ja vēlamies, lai citi cienītu mūs; mums jāciena citu cilvēku brīvība, ja vēlamies, lai tie cienītu mūsējo. Eiropai ir vajadzīga jauna vienošanās, un šis ir īstais laiks, kad sākt pie tās strādāt.

(Aplausi)

Tagad, finanšu krīzes un ekonomikas lejupslīdes vidū, jo grūtos laikos cilvēki apzinās, ka mums visiem ir kopējs liktenis.

Pravietis Isaiah pareģoja dienu, kad lauva un jērs dzīvos kopā. Tā vēl nav noticis. Tiesa, kādā zoodārzā lauva un jērs dzīvoja vienā būrī, un apmeklētājs jautāja zoodārza darbiniekam: „Kā jums tas izdodas?” Zoodārza darbinieks atbildēja: „Vienkārši, vienīgi katru dienu vajag jaunu jēru!”

(Smiekli)

Taču reiz lauva un jērs patiešām dzīvoja kopā. Kur? Noasa šķirstā. Kādēļ? Ne tādēļ, ka viņi bija nonākuši Utopijā, bet tāpēc, ka viņi zināja — pretējā gadījumā abi noslīks.

Draugi! Pagājušajā ceturtdienā — pirms sešām dienām — Kenterberijas arhibīskaps un es vadījām visu Lielbritānijas ticību garīgo līderu misiju, kurā piedalījās musulmaņu kopienas, hinduistu, sikhu, budistu, džainu, zoroastriešu un bahaju garīgie līderi, un mēs kopā devāmies uz Aušvici, kur pavadījām kopīgu dienu. Tur mēs kopā sērojām un kopā lūdzām, zinot, kas notiek, ja necienām no mums atšķirīgo cilvēku cilvēcīgumu.

Dievs mums ir devis daudz valodu un daudz kultūru, taču tikai vienu pasauli, kurā dzīvot kopā, un tā ar katru dienu kļūst mazāka. Eiropas valstis un kultūras visā mūsu brīnišķajā dažādībā! Rakstīsim kopā jaunu Eiropas vienošanos par cerību!

(Parlaments sveica runātāju ar ilgām ovācijām.)

  Priekšsēdētājs. − Ser Jonathan, Eiropas Parlamenta vārdā jūtos pagodināts pateikties jums par svarīgo vēstījumu. Es vēlos pateikties jums par jūsu lielo ieguldījumu starpkultūru dialogā.

Jūs runājāt par abpusēju cieņu un citu atzīšanu. Es domāju, ka to mums ir iemācījusi mūsu Eiropas vēsture. Jūs teicāt, ka mūs vienojošā ir daudz vairāk nekā tā, kas mūs šķir. Tāds ir mūsu princips — un jūs ar to beidzāt runu — mūsu eiropiešu apvienošanās ceļā uz spēcīgu, demokrātisku Eiropas Savienību, kuras pamatā ir katra cilvēka cieņa.

Ser Jonathan, paldies par jūsu lielisko vēstījumu! Vēlu jums un reliģijai, ko pārstāvat, visu to labāko un miermīlīgu visu mūsu kontinenta un pasaules reliģiju kopdzīvi. Paldies jums, ser Jonathan.

(Aplausi)

SĒDI VADA: E. McMILLAN-SCOTT
Priekšsēdētāja vietnieks