Debates

Trešdiena, 2008. gada 19. novembris - Strasbūra

16. Demogrāfiskās tendences — ekonomiskā un sociālā ietekme (debates)

  Priekšsēdētāja. – Nākamais punkts ir Padomes un Komisijas paziņojumi par demogrāfiskajām tendencēm un to ekonomisko un sociālo ietekmi.

  Jean-Pierre Jouyet, Padomes priekšsēdētājs. − (FR) Priekšsēdētājas kundze, tā kā daļa šī vakara mums diemžēl jāpavada kopā, es mēģināšu Padomes un arī komisāra Potočnik vārdā apkopot Padomes mērķus attiecībā uz demogrāfiskajām tendencēm un to ekonomisko un sociālo ietekmi.

Komisāra kungs, dāmas un kungi! Sabiedrības novecošanu, citiem vārdiem sakot, gados vecāku cilvēku īpatsvara palielināšanos ir izraisījis galvenokārt ekonomiskais, sociālais un medicīnas progress, kas ļauj eiropiešiem dzīvot ilgāk un piedāvā tādu komforta un drošības līmeni, kāds vēsturē vēl nav pieredzēts. Tomēr tas ir arī viens no lielākajiem pārbaudījumiem, ar ko Eiropas Savienība saskarsies nākamajos gados.

Šīs novecošanas pamatā ir četri faktori. Pirmais ir mazais bērnu skaits uz vienu sievieti; Savienībā šis rādītājs ir apmēram 1,5 bērni, un šis skaitlis ir daudz zemāks par ataudzes koeficientu, kam jābūt nedaudz virs 2 – 2,1, lai iedzīvotāju skaits būtu stabils.

Otrais faktors ir pēdējās desmitgadēs vērojamā dzimstības krišanās, kas sekoja pēckara gadu demogrāfiskajam sprādzienam, un tas nozīmē, ka šī demogrāfiskā sprādziena laikā dzimušie bērni tagad papildina to cilvēku grupu, kuriem ir 45–65 gadi.

Piedzimstot paredzamais mūža ilgums kopš 1960. gada ir palielinājies par astoņiem gadiem un, visticamāk, turpinās pieaugt, līdz 2050. gadam palielinoties vēl par pieciem gadiem vai pat vairāk — un šis ir trešais faktors.

Pēdējais, ceturtais faktors ir tas, ka Eiropā, kā jums zināms, pieaug migrācija no citām valstīm. Imigrantu skaits 2004. gadā bija 1,8 miljoni, un attiecībā pret iedzīvotāju kopskaitu tas ir vairāk nekā Amerikas Savienotajās Valstīs, taču šāda mēroga imigrācija tikai daļēji kompensē dzimstības mazināšanās un mūža ilguma palielināšanās sekas.

Tādējādi mēs atrodamies situācijā, kad atkarības līmenis jeb, citiem vārdiem sakot, par 65 gadiem vecāku cilvēku skaita attiecība pret to cilvēku skaitu, kuriem ir no 15 līdz 64 gadiem, divkārt palielināsies un līdz 2050. gadam pieaugs līdz vismaz 50 %; tas nozīmē, ka Eiropas Savienībā, kurā agrāk uz katru cilvēku vecumā virs 65 gadiem bija četri darbspējīgā vecumā esoši cilvēki, šis skaitlis samazināsies līdz tikai diviem.

Ņemot vērā minētos faktorus, papildus šīm manis tikko aprakstītajām demogrāfiskajām pārmaiņām ir jārēķinās ar dziļām sociālām izmaiņām attiecībā uz ģimenes struktūru, un visu šo faktoru rezultātā arvien palielināsies gan tādu gados vecāku cilvēku skaits, kas dzīvo vieni, gan no citiem atkarīgu ļoti vecu cilvēku skaits.

Kā jums zināms, vairums šo jautājumu ir dalībvalstu kompetences sfērā. Tā tas ir attiecībā uz ģimenes atbalsta politiku, sociālās nodrošināšanas sistēmām un lielā mērā arī uz fiskālo politiku, un Padome, ņemot vērā šos faktus, uzskata, ka dalībvalstu darbs šajā jomā jāveido saskaņā ar Lisabonas stratēģiju un atklāto koordinācijas metodi, un vairums dalībvalstu piekrīt, ka nav vajadzīgas jaunas struktūras.

Par patiesi svarīgu pamatprincipu Padome uzskata ne tikai labāku darba un privātās dzīves līdzsvarošanu, bet arī tādu centienu palielināšanu, kas vērsti uz sieviešu un vīriešu lomu līdzsvarošanu mājsaimniecībās, kā arī plašākas un kvalitatīvākas infrastruktūras nodrošināšanu bērnu un citu atkarīgo cilvēku aprūpei.

Novecojošā sabiedrībā jaunu cilvēku ieguldījums kļūs arvien svarīgāks. Mums būs jāpieliek lielākas pūles, lai cīnītos ar jauniešu bezdarbu un priekšlaicīgu mācību pārtraukšanu. Ja vēlamies uzlabot jauniešu perspektīvas, mūsu galvenajai prioritātei jābūt ieguldījumiem bērnos.

Mums arī jāsaprot, ka Eiropu vairāk ietekmē pensionēšanās nekā novecošanās, lai gan abas šīs tendences ir satraucošas, un bez stabila valsts finansējuma būs neiespējami cīnīties ar visām demogrāfiskās novecošanas sekām.

Tas nozīmē, ka nopietna uzmanība jāpievērš pensiju shēmu dzīvotspējai un aktīvāk jāveicina pašreizējās reformas, kuru mērķis ir modernizēt šīs shēmas un padarīt tās ilgtspējīgas atbilstīgi Eiropas Savienības pašreizējai stratēģijai. Svarīgi būs arī mudināt vecāka gadagājuma darbiniekus turpināt darbu, un šai nolūkā jāveic saturīgi veicināšanas pasākumi.

Padome pilnībā apzinās visas šīs problēmas un ir pieņēmusi Sociālās aizsardzības komitejas ieteikumus saistībā ar viedokļiem par Eiropas demogrāfiskajām pārmaiņām un to radīto problemātiku. Turklāt 30. maijā Padome pieņēma secinājumus attiecībā uz tādu politiku, kas saskanētu ar ģimeņu vajadzībām, un sagatavoja vairākas iniciatīvas ģimenes politikas atbalstam.

Šajā kontekstā Francijas prezidentūra 18. septembrī rīkoja sanāksmi, kurā piedalījās ministri, kas atbild par ģimenes politiku. Šajā sanāksmē galvenās diskusijas bija par bērnu aprūpi kā darba un ģimenes dzīves līdzsvara nodrošināšanas līdzekli un par bērnu aizsardzību internetā.

Visbeidzot, Padome aicina Komisiju uzskatīt, ka 30. un 31. oktobrī Briselē notikušais pirmais forums par Eiropas demogrāfijas nākotni ir sākums strukturētam un ilgstošam dialogam dalībvalstīs un to starpā, un aicina rīkoties, lai Komisija varētu nodrošināt atbalstu attiecīgajām struktūrām, kas cenšas izstrādāt vislabāko rīcības stratēģiju saistībā ar šīm demogrāfiskajām pārmaiņām.

  Janez Potočnik, Komisijas loceklis. − Priekšsēdētājas kundze, mana uzstāšanās varbūt būs nedaudz garāka, taču es apsolu to kompensēt otrajā atbildē.

Parlamenta aicinājums Padomei un Komisijai sniegt izklāstu par demogrāfiskajām tendencēm nāca tieši īstajā laikā. Gatavojoties Eiropas Demogrāfijas forumam, kas notiks 24. un 25. novembrī, Komisijas dienesti šo piektdien iepazīstinās ar savu otro demogrāfijas ziņojumu.

Eiropas Savienība patlaban piedzīvo vērienīgas demogrāfiskās pārmaiņas. Zinātniskā, ekonomiskā un sociālā progresa rezultātā visās dalībvalstīs pieaug iedzīvotāju paredzamais dzīves ilgums un samazinās dzimstības rādītāji. Eiropieši šodien dzīvo ilgāk un ir veselāki nekā viņu senči, un mēs varam rēķināties ar paredzamā dzīves ilguma palielināšanos arī nākotnē.

Šī Eiropas iedzīvotāju novecošanās vairs nav abstrakts tālas nākotnes scenārijs. Demogrāfiskais sprādziens notika pirms 60 gadiem, un pirmie tolaik dzimušie bērni šobrīd ir sasnieguši pensijas vecumu. Tādejādi Eiropas Savienības demogrāfiskā attīstība ir nonākusi pagrieziena punktā. No šī brīža turpmākos 25 gadus par diviem miljoniem gadā pieaugs tādu cilvēku skaits, kuru vecums ir 60 gadi un vairāk.

Savukārt darbspējīgā vecuma iedzīvotāju skaita pieaugums strauji palēninās un pēc aptuveni sešiem gadiem apstāsies pavisam. Šobrīd 27 dalībvalstīs uz katru cilvēku, kuram ir vairāk par 65 gadiem, ir četri darbspējīgā vecuma — 15 līdz 64 gadus veci — cilvēki. Šī attiecība 2060. gadā būs divi pret vienu.

Daži uzskata novecošanos par draudu un zīmē drūmu paaudžu konflikta ainu. Taču demogrāfiskās pārmaiņas nav drauds, ja paraugāmies uz iespējām, ko rada šāda situācija. Ilgāka un veselīgāka dzīve var nozīmēt iespēju ilgāk palikt aktīvam. Vairums demogrāfiskā sprādziena laikā dzimušo cilvēku ir labāk izglītoti un apmācīti nekā iepriekšējās paaudzes. Šodien viņi joprojām ir mundri un veselīgi.

Esmu pārliecināts, ka demogrāfiskās pārmaiņas ir iespēja stiprināt paaudžu solidaritāti. Taču es negaidu, ka tas notiks pats no sevis. Sabiedrībai būs jāprot labāk izmantot visu paaudžu spējas, un ikvienam jādod iespēja pilnībā izmantot savu potenciālu. Tas nozīmē, ka ir jāmodernizē mūsu sociālā politika — atbilstīgi atjaunotajai sociālajai programmai, ko jūlijā pieņēma Komisija. Atjaunotajā sociālajā programmā Eiropas novecojošā sabiedrība noteikta par prioritāru darbības jomu un ieteikti vairāki politikas rīcības virzieni. Mūsu mērķis ir palīdzēt dalībvalstīm pilnībā izmantot visas iespējas un efektīvi pārvaldīt sabiedrības novecošanas sekas.

Pieejas veidi un ieteikumi, kas izklāstīti Komisijas 2006. gada paziņojumā „Eiropas demogrāfiskā nākotne — kā pārvērst problēmu par iespēju”, joprojām ir aktuāli. Šajā paziņojumā pausta pārliecība par Eiropas spēju pielāgoties demogrāfiskajām pārmaiņām. Taču tajā ir uzsvērta arī nepieciešamība rīkoties piecos galvenajos virzienos: veicināt demogrāfisku atjaunošanos Eiropā, radot labvēlīgus apstākļus tiem mūsu līdzpilsoņiem, kas vēlas bērnus, un it īpaši palīdzot līdzsvarot darba, ģimenes un privāto dzīvi; veicināt nodarbinātību Eiropā, nodrošinot to, ka tiek radītas vairāk un labākas darbavietas, lai cilvēki varētu strādāt ilgāk, tādējādi uzlabojot līdzsvaru starp aktīvajiem un neaktīvajiem iedzīvotājiem; sekmēt produktīvākas un dinamiskākas Eiropas izveidi, uzlabojot prasmes jebkurā vecumā; uzņemt un integrēt Eiropā ieceļotājus, piesaistot gan kvalificētus, gan nekvalificētus ārvalstu darbiniekus un stimulējot viņu integrāciju, lai remdētu darbaspēka trūkumu; nodrošināt publisko finanšu ilgtermiņa noturīgumu, konsolidējot budžetu un reformējot sociālās aizsardzības sistēmas, lai garantētu pienācīgu sociālo aizsardzību un sabiedriskos pakalpojumus nākotnē.

Svarīgākie no šiem politikas virzieniem jau ietverti Lisabonas stratēģijā, taču ilgtermiņa skatījumam tajā pievērsts mazāk uzmanības nekā demogrāfijas debatēm. Tāpēc Komisija ir ierosinājusi izmantot tādus papildu instrumentus kā ziņojumu par Eiropas demogrāfisko situāciju sagatavošanu un demogrāfijas forumus reizi divos gados.

2008. gada ziņojumā galvenā uzmanība tiks pievērsta demogrāfiskā sprādziena paaudzes potenciālam. Ir sagaidāms, ka arvien lielāks 60 un 70 gadu slieksni pārsniegušu cilvēku skaits vēlēsies arī turpmāk aktīvi līdzdarboties sociālajā un ekonomiskajā dzīvē.

Pēdējos gados ir palielinājušies gados vecāku cilvēku nodarbinātības rādītāji, tātad ir mainījusies iepriekšējā tendence arvien agrāk doties pensijā. Tomēr šajā jomā darāmā vēl pietiek; sasniedzot 60 gadu vecumu, tikai 40 % vīriešu un 30 % sieviešu joprojām ir darba tirgū. Taču vairums šīs vecuma grupas cilvēku joprojām spēj dot ekonomisku un sabiedrisku ieguldījumu. Novecojošā demogrāfiskā sprādziena paaudze var dot lielu labumu sabiedrībai arī kā neformāli aprūpētāji un brīvprātīgie. Veidojot sabiedrības politiku, viņu devums ir jāatzīst un jāatbalsta. Ir ļoti svarīgi nodrošināt, lai arvien vairāk gados vecu cilvēku varētu būt neatkarīgi no citiem, cik vien ilgi iespējams.

Demogrāfijas forumu galvenais mērķis ir veicināt dalībvalstu savstarpēju pieredzes pārņemšanu, pamatojoties uz labas prakses piemēriem. Nākamais Eiropas Demogrāfijas forums, kas notiks Briselē 24. un 25. novembrī, būs veltīts ģimenes atbalsta politikai un gados vecāku cilvēku ekonomiskajai aktivitātei. Tas dos iespēju arī izvērtēt dalībvalstu gatavību demogrāfiskajām pārmaiņām un identificēt svarīgākās jomas, kurās iespējama turpmāka rīcība.

Nākamā gada sākumā, pamatojoties uz Eurostat jaunākajām demogrāfiskajām prognozēm, Komisija iepazīstinās ar aktuālo informāciju attiecībā uz demogrāfisko pārmaiņu ietekmi uz turpmākajiem sabiedriskajiem tēriņiem, sevišķi pensiju, veselības aprūpes un ilgtermiņa aprūpes jomā.

Nobeigumā es gribētu uzsvērt, ka īstenot demogrāfiskajām pārmaiņām piemērotākos politikas risinājumus ir pašu dalībvalstu ziņā. Taču demogrāfiskās pārmaiņas ir pārbaudījums, kas skar mūs visus. Reaģējot uz šīm demogrāfiskajām pārmaiņām, dalībvalstis var daudz mācīties viena no otras veiksmēm un neveiksmēm. Tāpēc Komisija rosina Eiropas mēroga diskusiju par demogrāfiskajām pārmaiņām un piedāvā platformu pieredzes apmaiņai un savstarpējam mācīšanās procesam.

  John Bowis, PPE-DE grupas vārdā. – Priekšsēdētājas kundze! Abās atklāšanas uzrunās pamatoti tika uzsvērts, ka nozīmīgākā no demogrāfiskajām pārmaiņām ir ilgmūžība. Protams, tas nozīmē, ka cilvēki dzīvo ilgāk un galvenokārt ir arī veselīgāki, taču mūža nogalē viņi fiziski vai garīgi kļūst vārgāki.

Līdz ar to ir ārkārtīgi pieaugusi saslimstība ar neirodeģeneratīvajām slimībām, kas prasa ļoti lielus līdzekļus. Parkinsona slimības ārstēšanai vajadzīgās zāles daudzās valstīs ir dārgākas nekā zāles pret vēzi. Apvienotajā Karalistē pētījumi liecina, ka līdz 2051. gadam ar demenci sirgstošo cilvēku skaits būs palielinājies par 154 %.

Ilgtermiņa aprūpe mūsdienās sākas vēlāk. Agrāk tā sākās pēc 70 gadu vecuma. Tagad tā sākas pēc 80 un — arvien biežāk — pēc 90 gadu vecuma sasniegšanas, taču gan atsevišķiem cilvēkiem, gan ģimenēm tā izmaksā arvien dārgāk, negatīvi ietekmējot ļaužu ietaupījumus.

Uzdevums ir nodrošināt to, lai ilgmūžība būtu kā balva, nevis kā sods. Mums ir jāpārskata savi pieņēmumi attiecībā uz novecošanu un vairāk jādomā nevis par to, kāda ir mūsu aprūpe, bet gan par to, kā saglabāt veselību mūža nogalē. Tas nozīmē veselīgāku dzīvesveidu visas dzīves laikā, atturēšanos no tabakas un narkotikām, mērenību alkohola patēriņā, veselīgu uzturu, fiziskas nodarbības un arī stresa mazināšanu.

Elastīga darba dzīve — tas nozīmē arī laiku atpūtai un ģimenei. Tas nozīmē gatavošanos dzīvei pēc darba beigām, elastīgu pensionēšanās vecumu un pakāpenisku pensionēšanos, kā to esmu novērojis Nīderlandē. Tas nozīmē lielāku sociālo atbalstu, jaunus un novatoriskus tā veidus, plašākus mājas aprūpes pakalpojumus, lai cilvēki ilgāk varētu dzīvot savās mājās. Tas nozīmē tādus pakalpojumus un iekārtas, kas atbilst jaunajām vajadzībām.

Kad manai mātei bija 80, viņai, lai sazinātos, vajadzēja faksa aparātu. Kad viņai bija 90, vajadzēja ratiņkrēsla pacēlāju kāpnēm. 100 gadu vecumā viņai vajadzēja funkciju stimulēšanas ierīces, jo bija pasliktinājusies dzirde, redze un mobilitāte. Taču viņas saprāts bija vesels; tomēr, lai viņa varētu dzīvot pilnvērtīgi, bija vajadzīga aizsardzība un stimulēšana.

  Jan Andersson , PSE grupas vārdā. – (SV) Priekšsēdētājas kundze! Arvien mazāk darbinieku, arvien vairāk gados vecu cilvēku — šādu tendenci varētu saukt par dramatisku, tomēr vienlaikus ir jāatzīst fakts, ka patiesībā mēs saglabājam veselību līdz daudz lielākam vecumam, un tās ir pozitīvas pārmaiņas.

Taču tas mums sagādā arī vairākas problēmas. Aplūkošu dažas no tām. Mūsdienās dzimst mazāk bērnu, nekā agrāk. Tomēr dažādās dalībvalstīs situācija ir ļoti atšķirīga. Mēs redzam, ka labāki rezultāti ir tajās dalībvalstīs, kurās ir izveidota tāda sistēma, kas ļauj vecākiem — gan sievietēm, gan vīriešiem — apvienot darba dzīvi ar vecāku pienākumiem ģimenē. Šajā ziņā mums vienam no otra ir jāmācās.

Par spīti tam, ka mūsu iedzīvotāji noveco, ilgtermiņā vērojama darba mūža saīsināšanās tendence. Tās galvenais iemesls ir fakts, ka cilvēki darba gaitas sāk vēlāk, un arī tas, ka pamazām samazinās karjeras ilgums, lai gan dažos pēdējos gados šai ziņā ir vērojamas pozitīvas pārmaiņas. Lai pagarinātu darba dzīves ilgumu, mums ir jārisina abi šīs problēmas aspekti un — pats svarīgākais — jārod elastīgi risinājumi, pirms aizejam pensijā.

Šodien mēs apspriedām „Zilo karti”, taču mums ir jāgādā, lai ikviens, kurš šeit ierodas no citām valstīm, kurās patlaban ir augsts bezdarbs, tiktu integrēts un iekļautos darba tirgū; ir jādomā arī par cilvēkiem ar invaliditāti un citām problēmām. Šis darbs mums ir jāveic saskaņā ar Lisabonas procesu, lai mēs spētu stāties pretī šiem pārbaudījumiem ilgtermiņā.

  Marian Harkin, ALDE grupas vārdā. – Priekšsēdētājas kundze! Šī vakara diskusiju kontekstā rodas daudz jautājumu, taču es vēlētos aplūkot tikai vienu no tiem — aprūpi un aprūpētājus.

Ja mums paveiksies nodzīvot pietiekami ilgi, mums, visticamāk, būs vajadzīga aprūpe, un, neraugoties uz dalībvalstu atšķirībām šajā jomā, varam pieņemt, ka šī aprūpe galvenokārt būs neformāla.

Aprūpētāji ir oficiālās aprūpes un sociālās aprūpes sistēmas pamats, un ilgtermiņa aprūpes nodrošināšanā viņi ir neaizstājami. Ja mēs vēlamies, lai aprūpētāji arī turpmāk nodrošinātu aprūpi — un mēs to vēlamies —, tad viņu vajadzībām jākļūst par veselības un sociālās aprūpes politikas neatņemamu daļu.

Šajā kontekstā man ir prieks redzēt, ka Veselības un patērētāju aizsardzības ģenerāldirektorāta tīmekļa vietnē neliela sadaļa ir veltīta aprūpētājiem, un man nav šaubu, ka to ir panākusi aprūpētāju interešu grupas Parlamentā iniciatīva, iesniedzot Veselības un patērētāju aizsardzības ģenerāldirektorātam savu gada darba programmu.

Tomēr aprūpētājiem nepietiek tikai ar īsu pieminēšanu. Mūsuprāt, aprūpes jomā ir laiks izstrādāt jaunu sabiedrisko līgumu, kas būtu daudz plašāks par tradicionālo līgumu starp valsti un atsevišķu personu un kas ietvertu jaunas saistības, ko uzņemtos darba devēji, vietējās aģentūras un kopienas. Ceļu šai ziņā rāda nesenais EKT spriedums par diskrimināciju sociālo saišu dēļ.

Aprūpe nedrīkst būt tikai neformālo aprūpētāju vai tikai dalībvalstu atbildība. Bez pienācīga atbalsta neformālās aprūpes sistēma sabruks, savukārt tāda pieeja, kas pamatojas tikai uz valsts atbildību, nozīmētu pārlieku augstas izmaksas. Tieši tāpēc ir vajadzīgs šāds plašs sabiedriskais līgums.

Galu galā Eiropas Savienībā ir apmēram 100 miljonu aprūpētāju. Viņi strādā bez atalgojuma, netiek pietiekami novērtēti un daudzos gadījumos nesaņem pienācīgu atbalstu. Viņu pieminēšanu Veselības un patērētāju aizsardzības ģenerāldirektorāta tīmekļa vietnē es vērtēju atzinīgi, taču tas ir tikai pirmais solis. Sava mēroga dēļ šis ir Eiropas jautājums, un dalībvalstu rīcība ir savstarpēji jākoordinē.

Ar aprūpētāju jautājumiem ir jānodarbojas gan Veselības un patērētāju aizsardzības ģenerāldirektorātam, gan Nodarbinātības un sociālo lietu ģenerāldirektorātam.

  Guntars Krasts, UEN grupas vārdā. – (LV) Paldies, prezidentes kundze! Eiropas iedzīvotāji noveco! Saglabājoties šīm tendencēm, iedzīvotāju dabiskais pieaugums var kļūt negatīvs. Vairākās dalībvalstīs tā šobrīd jau ir realitāte. Strādājošo skaits pret pensionāriem samazinās visās dalībvalstīs. Zema dzimstība kombinācijā ar garāku dzīves ilgumu un imigrāciju audzē spiedienu uz pensijām, veselības aizsardzību un sociālajiem pakalpojumiem. Taču ir arī dažas dalībvalstis, kam ir izdevies mainīt Eiropas negatīvās demogrāfiskās tendences.

Tajās panākts līdzsvars starp dzīvi un darbu, kas ļauj vecākiem audzināt bērnus, neziedojot tam savu karjeru, un gūt ar to saistītos ekonomiskos un sociālos ieguvumus. Nav šaubu, ka galvenie ekonomiskie, sociālie un kulturālie risinājumi iedzīvotāju novecošanas novēršanai būs jāmeklē dalībvalstīm. Bet ir arī uzdevumi, kas veicami Eiropas Savienības līmenī. Eiropas Savienības darba tirgus vēl aizvien slēpj sevī milzu rezerves. Ir jāpanāk, lai iekšējā tirgū nepastāvētu robežas darbaspēka brīvai kustībai. Lai cik nebūtu sarežģīti, jāatgriežas pie pakalpojumu tirgus liberalizēšanas, jāpārskata pieņemtā pakalpojumu direktīva. Abu šo pamatbrīvību realizācija palīdzētu finansēt demogrāfisko procesu radītos ekonomiskos zaudējumus. Un, protams, jāsekmē nediskriminējoša attieksme pret dzimumu un vecumu. Paldies!

  Jean Lambert, Verts/ALE grupas vārdā. – Priekšsēdētājas kundze! Interesanti, ka dzimstības samazināšanos un citas līdzīgas lietas mēs bieži uzskatām par problēmu. Taču tam ir arī otra puse — mēs varam sākt dalīties pārmērīgajās bagātībās, kas uzkrātas Eiropas Savienības līmenī, ar cilvēkiem, kuri ierodas no citām valstīm; mēs varam pārlūkot tehniskos jauninājumus un paraudzīties, kā uzlabot produktivitāti un, iespējams, pat ražot mazāk visu to grabažu, kas patlaban pārblīvējušas mūsu dzīvi un planētu.

Protams, jautājums ir arī par to, kā vislabāk izmantot potenciālo darbaspēku. Tieši tāpēc nodarbinātības jomā tik būtiskas ir diskriminācijas novēršanas direktīvas, un ir ļoti svarīgi, lai dalībvalstis tās pareizi īstenotu. Tām ir jādomā arī par šķēršļiem, kas saistīti ar pakāpenisku pensionēšanos, — piemēram, kāda ietekme būs darba laika saīsināšanai uz cilvēka pensiju, kā tas ietekmēs viņa dzīvi un piekļuvi pabalstiem.

Mums ir jādomā arī par to, kā pašreizējā finanšu krīze ietekmēs vairākus mūsu priekšstatus šai jomā. Visticamāk, arvien vairāk gados vecāku darbinieku tiks atlaisti, jo diskriminācijas novēršanas tiesību akti netiek pareizi piemēroti; šis fakts cilvēkus nopietni ietekmēs, jo daudzi no viņiem, iespējams, nekad vairs neatgriezīsies darbā.

Savukārt citiem būs vēl grūtāk sākt darba gaitas vai saņemt paaugstinājumu, lai varētu palielināt pensiju; visi šie aspekti jāņem vērā, ja cilvēks zināmu laiku nav strādājis. Ir vērojama neapmierinātība to jauniešu vidū, kuri nespēj atrast darbu un kuru situācija kļūst arvien smagāka; nedrīkst aizmirst arī tās problēmas, ar kurām daudzi cilvēki saskarsies, kad viņu privāto vai fondēto pensiju sistēmas neatmaksāsies tā, kā viņi bija domājuši.

Tādējādi demogrāfiskā situācija mums ir jāaplūko arī pašreizējās krīzes kontekstā un jāraugās, kā mēs varam izmantot šo iespēju, lai veicinātu apmācību. Tā ir jāizmanto, palīdzot cilvēkiem uzlabot savas prasmes un varbūt rodot iespējas strādāt fiziski vieglāku darbu; ir jādara tas, par ko esamu runājuši jau labu laiku. Jāmeklē iespējas uzlabot augstākās izglītības kvalifikāciju daudziem cilvēkiem, kuriem jaunībā nav bijis tādu iespēju.

Tagad mums ir izdevība paraudzīties uz atsevišķiem nepārprotami problemātiskiem elementiem un patiešām sākt meklēt ilgtermiņa iespējas, kā risināt demogrāfisko situāciju.

  Pedro Guerreiro, GUE/NGL grupas vārdā. – (PT) Pēc mūsu domām, šo debašu nosaukumam bija jābūt nevis „demogrāfiskās tendences — ekonomiskā un sociālā ietekme”, bet gan „ekonomiskā un sociālā politika un tās ietekme uz demogrāfiskajām tendencēm”.

Konkrētas valsts vai reģiona demogrāfisko tendenču prognozes nav nošķiramas no šajā valstī vai reģionā pieņemtās politikas, jo tieši šī politika rada apstākļus un nosacījumus demogrāfiskajai attīstībai.

Piemēram, turpmāko 50 gadu prognozes tiek izteiktas, pamatojoties uz pieņēmumiem, kas būtu jāskaidro, un tas attiecas arī uz ekonomikas politiku, no kuras ir atkarīgi nākotnes scenāriji. Citiem vārdiem sakot, šodien mums būtu jāņem vērā izteiktās prognozes un jārunā par sekām, kādas demogrāfiskajai attīstībai rada bezdarbs, pieaugoša nodarbinātības nestabilitāte, darba laika noteikumu atcelšana, uz izlīdzināšanu vērsta monetārā politika un algu devalvācija. Šodien mums būtu jārunā par sekām, kādas Eiropas Savienības procentu likmju politikas dēļ izjūt tūkstošiem ģimeņu, kas māju iegādei ņēmušas hipotekāros kredītus, par sabiedrisko pakalpojumu liberalizācijas un privatizācijas sekām un par tām sekām, ko zemās pensijas rada miljoniem pensionāru neatkarībai un dzīves kvalitātei. Mums būtu jārunā par politiku, kas veicina bagātības centralizāciju un koncentrāciju un palielina sociālo nevienlīdzību.

Būtībā galvenais jautājums ir par cilvēktiesībām — par tiesībām uz pārtiku, darbu, pienācīgu algu, mājokli, veselību, izglītību un atpūtu, un par šo tiesību ievērošanu vai neievērošanu.

  Kathy Sinnott, IND/DEM grupas vārdā. – Priekšsēdētājas kundze! Eiropā ir krīze, kurai mēs neradīsim risinājumu, kamēr nepieņemsim faktu, ka paši šo krīzi esam izraisījuši.

Katru gadu mēs Eiropas Savienībā nogalinām vairāk nekā pusotru miljonu nedzimušu bērnu. Mēs iznīcinām savu nākotni un pēc tam brīnāmies, kāpēc mums ir krīze. Mēs runājam par dzimstības problēmu, taču problēma nav dzimstība; problēma ir tā, ka miljoniem ieņemtu bērnu tiek liegtas tiesības dzīvot. Kamēr mēs godīgi neatzīsim šo problēmu, risinājuma nebūs. Risinājums ir cieņa pret dzīvību un atbalsts ģimenei, lai šai dzīvībai būtu saudzējoša vide, kurā tā var attīstīties. Šie būtu pirmie soļi, kas ļautu sākt labot izkropļoto demogrāfisko situāciju. Uzlabojumi nenotiks vienā dienā, taču šobrīd mēs vēl varam novērst katastrofu.

Ir vērts rūpīgāk pavērot Japānas pieredzi. Pirms divdesmit gadiem tās ekonomika bija otrā lielākā pasaulē, un valsts bija starp visattīstītākajām. Japānas iedzīvotāju skaits 2007. gadā sasniedza maksimumu un sāka kristies. Divpadsmit gadus pirms lejupslīdes sākuma, 1995. gadā, sāka izpausties negatīvās demogrāfijas ietekme un Japānā sākās deflācija. Tā joprojām nav beigusies. Japāna šai ziņā ir 20 gadus priekšā Eiropai, taču arī aborti Japānā tika legalizēti 20 gadus agrāk nekā Eiropas valstīs. Mūsu augstākais punkts būs 2025. gadā — jau pēc 17 gadiem. Es baidos, ka deflācijas fāze, kas pie mums ir sākusies 2008. gadā, turpināsies vēl ilgi un ka banku krīzi nomainīs demogrāfiskā krīze; tā turpināsies tik ilgi, līdz mēs atkal iemācīsimies cienīt dzīvību.

  Philip Claeys (NI). - (NL) Priekšsēdētājas kundze! Esmu gandarīts, ka Padome un Komisija publicē ziņojumu par pašreizējo demogrāfisko tendenču ekonomisko un sociālo ietekmi. Daudziem politiķiem ir slikts paradums — domāt tikai īstermiņā un ignorēt vajadzību pēc ilgtermiņa politikas. Mūsu demogrāfiskā situācija ir būtiska ilgtermiņa problēma, un tai vajadzīgi ilgtermiņa risinājumi. Pašreizējais dzimstības līmenis Eiropas Savienībā ir 1,5 bērni uz sievieti, un tas ir par maz, lai pašreizējās paaudzes spētu atjaunoties. Tieši tā arī ir problēmas būtība. Viena no iespējām ir meklēt vieglāko un ātrāko ceļu, un propagandēt vēl lielāku imigrācijas vilni no valstīm, kas atrodas ārpus Eiropas. Lai gan teorētiski tā var šķist laba ideja, ikdienas realitāte mūsu lielpilsētās apliecina pēdējo 30 gadu nevērīgās imigrācijas politikas izgāšanos. Eiropā ir 20 miljoni bezdarbnieku, un tomēr Komisija vēlas ievest papildu imigrantus. Es atļaušos norādīt, ka bezdarba rādītāji starp imigrantiem no trešām valstīm ir ievērojami augstāki nekā starp dalībvalstu vietējiem iedzīvotājiem.

Laika trūkums man neļauj pievērsties sociālajām problēmām, arī sociālajam sabrukumam, kura pamatā ir vērienīgā imigrācija. Dalībvalstīs ir vajadzīga tāda politika, kas paredz atbalstīt tās jaunās eiropiešu ģimenes, kuras vēlas bērnus. Dalībvalstīs jāveic tādi nodokļu pasākumi, kas veicinātu bērnu dzimstību. Ir jāuzlabo un jāpaplašina bērnu aprūpe. Mums būtu jāsaņem drosme un jāapsver iespēja ieviest algu tam vecākam, kurš izvēlas palikt mājās un lielāko daļu sava laika veltīt bērnu audzināšanai.

  Othmar Karas (PPE-DE). – (DE) Priekšsēdētājas kundze, dāmas un kungi! Es atzinīgi vērtēju šīs debates, jo tās veicina izpratni, nevis rada bailes. Mums ir jārīkojas nekavējoties, nevis jāgaida rītdiena.

Demogrāfiskajām pārmaiņām ir savi cēloņi, sekas un problēmas, tostarp iedzīvotāju skaita samazināšanās, mazāks skaits algotu darbu strādājošo un iespējamība, ka mēs dzīvosim ilgāk. Bērni, kas piedzims dažu nākamo minūšu laikā, iespējams, nodzīvos līdz 100 gadu vecumam. Tiešām, šādu vecumu sasniegs puse no šiem bērniem. Sabiedrība noveco, un mums ir mazāk bērnu. Tā rezultātā notiek dramatiskas pārmaiņas vecuma grupu struktūrā un iedzīvotāju kopuma struktūrā. Mums Parlamentā ir jārēķinās ar jaunām prasībām tādās jomās kā infrastruktūra, sabiedriskie pakalpojumi, uzņēmējdarbība, izglītība un sociālā sistēma. Šis ir novecojošs kontinents. Jean-Claude Juncker reiz teica: „Ja mēs tuvākajā laikā nepārveidosim savas sociālās, pensiju un veselības sistēmas tā, lai tās būtu piemērotas nākotnei, tad globalizācijas procesā mēs būsim nevis uzvarētāji, bet gan zaudētāji.“

Kas būtu darāms? Darāmā ir visai daudz. Nodrošināt cilvēkiem iespēju līdzsvarot darbu un privāto dzīvi. Vairs nespiest cilvēkus priekšlaikus pamest darbu. Ieviest jaunus aprūpes, bērnu aprūpes un mobilo pakalpojumu veidus, piemēram, ēdienu piegādi. No visu dalībvalstu sociālās nodrošināšanas sistēmām jānodala aprūpes finansēšana; tai jākļūst par pašvaldību uzdevumu. Mūs gaida pārbaudījumi izglītības jomā. Mums jāizvirza sev mērķis — kļūt par kontinentu, kas ir vislabvēlīgākais bērniem, vislabvēlīgākais cilvēkiem. Mums ir pienācīgi jāatalgo laiks, kas pavadīts, audzinot bērnus un sniedzot cita veida aprūpi, jo 80 % aprūpētāju ir ģimenes locekļi. Svarīgs ir arī vienāds atalgojums par vienādu darbu. Vēl ir daudz darāmā, un mūsu problēmām ir daudz un dažādu cēloņu.

  Françoise Castex (PSE). - (FR) Priekšsēdētājas kundze, ministra kungs! Pāris vārdos sakot, lielākais šķērslis, ar ko mums jārēķinās šo demogrāfisko problēmu risināšanā, ir strādājošo skaita mazināšanās. Minēšu divus skaitļus: 2010. gadā būs 217 miljoni darbspējīga vecuma cilvēku, bet 2050. gadā viņu skaits būs 180 miljoni — gandrīz 36 miljonu cilvēku deficīts.

Vai būtu jābaidās no darbaspēka trūkuma? Vai būtu jābaidās no strādājošo iedzīvotāju un atkarīgo iedzīvotāju skaita disproporcijas?

Lai panāktu cilvēkresursu iespējami labāku pārvaldību, mēs iesakām divus šīs problēmas risinājuma veidus. Pirmkārt, pilnīgu nodarbinātību. Mums ir jācenšas panākt pilnīgu nodarbinātību. Ņemot vērā jauniešu, sieviešu, par 55 gadiem vecāku cilvēku un mazkvalificētu darbinieku zemo nodarbinātību, patlaban ir ļoti lielas nodarbinātības rezerves. Mēs esam liecinieki vērienīgai prasmju izšķērdēšanai. Ja līdz 2050. gadam sieviešu un to cilvēku nodarbinātības līmenis, kuriem ir no 55 līdz 65 gadiem, pieaugtu, sasniedzot Eiropas labāko rādītāju līmeni, mēs, iespējams, varētu kompensēt šo darbaspēka trūkumu.

Visbeidzot, jārunā par mūžizglītību un apmācību. Mūsuprāt, ir jācenšas panākt optimālu darba dzīves ilgumu. Nav pieņemami, ka darbiniekam, 50 gadus vecam projektu vadītājam, nav gandrīz nekādu citu karjeras perspektīvu kā vien stagnācija. Šeit ir runa par mūsu uzņēmumu sociālo atbildību.

(Priekšsēdētāja pārtrauca runātāju.)

  Marco Cappato (ALDE). – (IT) Priekšsēdētājas kundze, komisāra kungs, dāmas un kungi! Dažās desmitgadēs pasaules iedzīvotāju skaits ir divkāršojies, izraisot postošas sekas visai planētai, tāpēc fakts, ka Eiropas tendence ir vismaz daļēji atšķirīga, jāvērtē pozitīvi.

Protams, ir problēmas sociālā nodrošinājuma jomā, taču tās jārisina nevis ar aicinājumiem radīt vairāk bērnu, bet gan ar pensionēšanās vecuma palielināšanu un gados vecāku cilvēku diskriminācijas novēršanu tādās valstīs kā Itālija, kur nodarbinātībai pēc pensionēšanās vecuma ir tik daudz šķēršļu, ka pensija ir drīzāk pienākums, nevis tiesības.

Pasaules līmenī es īpaši aicinu prezidentūru rīkoties, lai panāktu ANO demogrāfijas konferences sasaukšanu, ko gadiem ilgi ir bloķējušas gan tādas valstis kā Vatikāns, gan to struktūru spiediens, kuras baidās īstenot atbildīgu politiku attiecībā uz informēšanu par seksu un ģimenes plānošanu.

  Ewa Tomaszewska (UEN). – (PL) Priekšsēdētājas kundze! Eiropas demogrāfiskās tendences jau vairāk nekā desmit gadus ir ārkārtīgi biedējošas. Ataudzes koeficientam atbilstošs dzimstības līmenis ir 2,16. Polijā šis rādītājs ir 1,2. Tajā pašā laikā medicīnas progress un veselīgāks dzīvesveids nozīmē, ka cilvēki dzīvo ilgāk. Eiropa noveco, taču tā arī izmirst. Strādājošo un nestrādājošo iedzīvotāju attiecība 2030. gadā būs 1:2.

Ģimenei nelabvēlīga sociālekonomiskā politika, plašsaziņas līdzekļu popularizēti tādas ģimenes modeļi, kurā ir nedaudzi bērni vai to nav vispār, kā arī laulību iziršanu veicinoša politika — šie ir nopietni cēloņi nelabvēlīgajām demogrāfiskajām pārmaiņām Eiropā. Būtiskākās to sekas būs darbinieku trūkums darba tirgū, bīstams pavērsiens ekonomiskajā attīstībā, dramatisks pensiju sistēmu efektivitātes kritums un arvien lielākas izmaksas veselības aprūpes sistēmai, kas saistītas ar novecojošas sabiedrības īpašajām vajadzībām.

  Irena Belohorská (NI). – (SK) Es atzinīgi vērtēju debates par šiem jautājumiem un uzskatu, ka īpaši svarīgas tās ir tagad, kad mums vienlaikus jācīnās gan ar finanšu, gan ekonomisko krīzi. Demogrāfiskās tendences liecina, ka mūsu sabiedrība noveco, un šī fakta iemesls ir gan uzlabojumi veselības aprūpes jomā, gan dzimstības samazināšanās. Tāpēc mums jābūt gataviem šai situācijai un jāveic vajadzīgie pasākumi attiecīgajās jomās.

Sociālajā jomā samērā sarežģīta būs pensiju nodrošināšana. Runājot par veselības aprūpi, mums jādomā, kā nodrošināt ārstēšanu, sevišķi attiecībā uz slimībām, kas saistītas ar vecumu. Piemēram, ir zināms, ka divas trešdaļas vēža gadījumu skar cilvēkus, kuriem ir vairāk nekā 60 gadu.

Lai nodrošinātu sociālās sistēmas ilgtspēju, būs jāpaplašina, jāuzlabo un labāk jāpielāgo vecāka gadagājuma cilvēku nodarbinātības nosacījumi. Tas galvenokārt attiecas uz sievietēm vecumā virs 55 gadiem un vīriešiem vecuma grupā no 55 līdz 64 gadiem. Iedzīvotāju skaita sarukumu var kompensēt ar jauniešu imigrāciju no trešām valstīm, taču pirmkārt mums jācenšas radīt tādus apstākļus, kas ļautu stabilizēt to jauno un izglītoto cilvēku skaitu, kurus mēs šobrīd zaudējam konkurences cīņā ar ASV.

Ņemot vērā jaunu sieviešu reproduktīvās veselības pasliktināšanos, mums būtu jāatbalsta medicīniskā apaugļošana. Daudzas jaunas ģimenes nevar to atļauties. Pēc manām domām, mums neizdosies īstenot Lisabonas stratēģiju. Centīsimies vismaz atjaunot Eiropas Ģimeņu atbalsta apvienības ideju, paredzot nodokļu atvieglojumus vai uzlabojot pirmsskolas vecuma bērniem domāto infrastruktūru. Dzemdību atvaļinājuma laikā būtu jānodrošina pilna alga, nevis tikai minimālais tās līmenis.

  Gabriela Creţu (PSE). – (RO) Ministra kungs! Atvainojiet, bet es jums nepiekrītu, jo mums ir vairākas problēmas, nevis tikai viena. Mums ir ne tikai demogrāfiskas, bet arī politiskas, sociālas un ētiskas problēmas. Mēs deklarējam, ka vēlamies augstāku dzimstību, taču 30 % jau piedzimušo bērnu dzīvo zem nabadzības sliekšņa. Sekas nākotnē būs vāja izglītība, slikts darbs, zemāka produktivitāte un mazas apdrošināšanas iemaksas.

Padomes nostāja Darba laika direktīvas jautājumā ir klajā pretrunā centieniem panākt līdzsvaru starp darbu un privāto dzīvi. Pasaules Veselības organizācija ir atzinusi, ka neauglība ir medicīniska problēma, taču to neatzīst daudzas dalībvalstis. Tāpēc apdrošināšana nesedz ārstēšanas izmaksas. Lai Rumānijā samaksātu par vienu in vitro apaugļošanas mēģinājumu, cilvēkam ar vidējo algu būtu jāstrādā deviņus mēnešus un jāatliek viss nopelnītais. Apaugļošanai vajadzīgi 3-4 mēģinājumi un vēl deviņi mēneši līdz bērna piedzimšanai.

Godātie kolēģi, efektīvākais risinājums būtu konsekventas politikas veicināšana valstu starpā un saskaņa starp pieņemtajiem paziņojumiem un veiktajiem pasākumiem.

  Samuli Pohjamo (ALDE). – (FI) Priekšsēdētājas kundze! Demogrāfisko tendenču izraisītās problēmas īpaši smagas šķiet reti apdzīvotajos ziemeļu apvidos. Jaunajiem un izglītotajiem cilvēkiem aizbraucot no šiem reģioniem, tajos strauji pieaug gados vecāku cilvēku īpatsvars. Tas savukārt nozīmē augstākas sociālās un medicīniskās aprūpes nodrošināšanas izmaksas, un šo problēmu padziļina lielie attālumi. Tomēr jaunās tehnoloģijas un jauninājumi ir ļāvuši veiksmīgi ieviest jaunus pakalpojumus, lai varētu palīdzēt gados vecākiem iedzīvotājiem, un šo pieredzi var izmantot visā Eiropas Savienībā.

Vēl viens veids, kā problēmas pārvērst iespējās, ir efektīva reģionālā politika. Efektīva reģionālā politika ļautu izmantot iespējas, kas pieejamas šajos reģionos, radīt jaunas darba vietas un dot pievienoto vērtību visai Eiropai. Vienlaikus demogrāfiskās tendences ir padarāmas par pozitīvu parādību.

  Jan Cremers (PSE). - (NL) Priekšsēdētājas kundze, komisāra kungs, Jouyet kungs, godātie kolēģi! Kad Parlaments pavasarī apsprieda demogrāfisko pārmaiņu sekas, mūs vēl pilnībā nebija skārusi pašreizējā ekonomiskā krīze. Šī krīze radīs papildu spiedienu mūsu sociālajām sistēmām. Tādējādi gaidāmā bezdarba palielināšanās, iespējams, īstermiņā ļaus daļēji risināt darba tirgus problēmas. Taču ilgtermiņā tā neatrisinās tās problēmas, kas saistītas tieši ar iedzīvotāju novecošanos.

Ja ekonomiskā klimata pasliktināšanās rezultātā palielināsies spiediens vecāka gadagājuma darbiniekiem priekšlaikus pamest darba tirgu, mēs pieļausim vecās kļūdas. Gan tagad, gan turpmāk galvenais uzsvars ir liekams uz elastīgiem pensijas risinājumiem pēc brīvprātības principa, un darbs jāorganizē tādā veidā, lai cilvēkiem nodrošinātu reālu iespēju ilgāk turpināt darba gaitas. Finanšu krīze vēlreiz pierāda, ka pensiju fondi ir jāpārvalda ar apdomu. Par vienu no galvenajām prioritātēm ir jākļūst pensiju sistēmas ilgtspējai un tās atbilstībai gan demogrāfiskajai, gan ekonomiskajai situācijai, turklāt ilgtermiņā jāizvairās no riskantām ieguldījumu stratēģijām. Arī Eiropas Komisijai ir jāpievērš uzmanība Eiropas mēroga pensijas pakalpojumu regulējumam un uzraudzībai.

  Miroslav Mikolášik (PPE-DE). – (SK) Mainoties jaunās paaudzes dzīvesveidam, pēc studiju beigšanas ikviens vēlas pavadīt dažus gadus ceļojot un vēlāk veidojot karjeru. Pēc tam šiem jaunajiem cilvēkiem, tostarp jaunajām sievietēm, ir vairāk par 30 gadiem, un vairumam ir tikai viens pēcnācējs. Mūsdienās ģimeni uzskata par nepatīkamu slogu, turklāt jaunie vīrieši nespēj sievietēm garantēt laulību un drošību.

Abortu skaits ir neredzēti liels, un ļoti daudzas sievietes lieto hormonālos kontracepcijas līdzekļus, tādējādi ļoti maz ir to sieviešu, kuras psiholoģiski ir gatavas bērna ieņemšanai. Dzimstības rādītāji Eiropas valstīs svārstās no 1,1 līdz 1,3. Tikai Francijā, kur ģimenēm jau sen sniedz finansiālu atbalstu, šis rādītājs ir gandrīz 2. Ružomberok Universitātē nesen notika ģimenei veltīts Eiropas kongress...

  Mairead McGuinness (PPE-DE). – Priekšsēdētājas kundze! Ir paredzams, ka mēs visi dzīvosim ilgāk, taču mums būs mazāk mazbērnu. Man šķiet, ka šīs situācijas iemesli ir ļoti sarežģīti un dažādi. Runājot ar cilvēkiem, kuriem nav bērnu, ir redzams, ka bērnus bieži uzskata par problēmu. Arī par bērnu aprūpi mēs runājam kā par problēmu, nevis risinājumu.

Arī gados vecāki cilvēki jūtas kā slogs un raizējas par to, kurš mūža nogalē par viņiem parūpēsies. Domāju, ka arī mūs, kas esam vidējos gados, biedē šīs nākotnes perspektīvas, jo būs arvien mazāk cilvēku, kas maksās par mūsu pensijām vai mūs aprūpēs, kad paši to vairs nespēsim.

Marian Harkin pamatoti norādīja, ka aprūpētāju loma sabiedrībā netiek novērtēta, un šī situācija ir jāmaina. Klausoties šī vakara debatēs, finanšu un ekonomiskās krīzes kontekstā mani interesē, vai Komisija varētu atbildēt uz šo jautājumu, un vai tā saprot, ka pašreizējās situācijas dēļ šī demogrāfisko tendenču problēma var kļūt vēl smagāka? Tas būtu ļoti nepatīkami.

  Silvia-Adriana Ţicău (PSE). – (RO) Priekšsēdētājas kundze, komisāra kungs! Eiropas Savienībai ir jābūt gatavai risināt demogrāfiskās problēmas. Sociālajai Eiropai jāspēj piepildīt iedzīvotāju cerības, piedāvājot kvalitatīvu izglītību, efektīvu un pieejamu veselības aprūpes sistēmu un tādas darba vietas, kas nodrošinātu pienācīgu dzīves līmeni un pēc pensionēšanās garantētu pienācīgu pensiju.

ES sabiedrība noveco. Vienlaikus dzimstības līmenis ir palielinājies ne tikai Īrijā un Francijā, kur tas panākts, pieņemot konkrētus attiecīgus pasākumus, bet arī vairākās citās valstīs. Tajā pašā laikā, lai gan Kopienas līmenī zīdaiņu mirstības rādītāji ir pazeminājušies līdz 4,7 uz tūkstoš iedzīvotājiem, joprojām dažās dalībvalstīs šis skaitlis ir 12 uz tūkstoš iedzīvotājiem.

Eiropai ir jāiegulda veselības aprūpē, izglītībā un sociālajā labklājībā. Labi apmaksātu darba vietu garantēšana nozīmē pienācīgu dzīves līmeni darbiniekiem, taču tā garantē arī resursus, kas vajadzīgi pensiju maksāšanai. Pensiju sistēmas pamatā ir paaudžu solidaritāte.

  Toomas Savi (ALDE). – Priekšsēdētājas kundze! Eiropas Savienībā ir novecojoša sabiedrība. Daudzi ES iedzīvotāji izvēlas pilnveidoties profesionālajā jomā, nevis veltīt sevi ģimenes dzīvei, un vēlāk jau ir par vēlu radīt bērnus.

Nesen pats esmu kļuvis par vectēvu un dedzīgi aizstāvu Igaunijas ģimenes plānošanas sistēmu, kura vienam no vecākiem dod iespēju palikt mājās 18 mēnešus pēc bērna dzimšanas un garantē sociālos pabalstus — tādu bērna kopšanas pabalstu, kas ir vairāk vai mazāk līdzvērtīgs vecāku algai pirms atvaļinājuma.

Esmu stingri pārliecināts, ka līdzīga pieeja jāsāk īstenot visā ES, ja vien mēs nevēlamies uzkraut saviem bērniem nesamērīgi lielu nodokļu slogu. Piemēram, Igaunijā šī politika ir ļāvusi pārtraukt šķietami nebeidzamo iedzīvotāju skaita samazināšanos.

  Avril Doyle (PPE-DE). – Priekšsēdētājas kundze! Vissvarīgākais jebkura pilsoņa veiktais darbs ir nākamās paaudzes audzināšana. Mums nav jādraud vai jālasa sprediķi šodienas jaunajām sievietēm, precētām vai neprecētām, bet gan jāatjauno izvēles brīvība visām sievietēm, kuras vēlas palikt mājās un radīt otro un trešo bērnu, un jānodrošina, lai ekonomisku vai finansiālu apstākļu dēļ viņas nav spiestas palikt algotā darbā.

Mums ir jāpanāk, lai mājās strādājošajām sievietēm tiktu nodrošināts pilns pensijas kredīts, vecāku pensija vai bērna kopšanas pabalsts, nodrošinot viņu vecumdienas, un valstij viņas ir pienācīgi jāatalgo par šī vissvarīgākā darba veikšanu mūsu visu labā — par nākamās paaudzes audzināšanu.

Ir vēl kāds aspekts. Ņemot vērā to, ka vairums no mums arvien ilgāk spēs saglabāt labu veselību, ir jāpārskata obligātais pensionēšanās vecums, kas tradicionāli ir 65 gadi, un šī pārskatīšana ir jāveic nekavējoties. Patlaban vidējais vecums, kad sievietei dzimst pirmais bērns, ir krietni pāri trīsdesmit gadiem. Šī situācija ir jāpārskata, cik drīz vien iespējams.

  Czesław Adam Siekierski (PPE-DE). – (PL) Priekšsēdētājas kundze! Mēs visi zinām, ka Eiropas sabiedrība noveco, bet vai mēs pilnībā apzināmies, kādas sekas tam būs mūsu ekonomikā un mūsu darba tirgū? Globalizācijas laikmetā demogrāfiskajām problēmām ir daudz plašāka dimensija. Tāpēc Eiropas Savienībai vajadzīga integrēta rīcība daudzos un dažādos līmeņos.

No vienas puses, mums ir jāpanāk Lisabonas stratēģijas mērķu sasniegšana, jācenšas paaugstināt nodarbinātības līmeni, jāpalielina sieviešu iesaistīšanās darba tirgū un jāaptur agrīnas pensionēšanās tendence. Mums ir vairāk uzmanības jāvelta arī izglītībai, sevišķi inženierzinātņu un informācijas tehnoloģijas jomā, jo tas ir ļoti svarīgi ekonomikai, kuras pamatā ir zināšanas. Ir būtiski arī veicināt mūžizglītību un sagatavot darbiniekus, lai viņi spētu izmantot jaunās iespējas.

  Jean-Pierre Jouyet, Padomes priekšsēdētājs. − (FR) Priekšsēdētājas kundze, es centīšos ievērot jūsu ierosinājumu. Komisāra kungs, dāmas un kungi! Šīs debates bija ļoti auglīgas, un no vairāku runātāju teiktā ir skaidrs, ka demogrāfisko pārbaudījumu risināšanā jārēķinās ar ļoti daudziem aspektiem.

Daudzi rīcības virzieni var viens otru papildināt, un sīkāk par to es runāšu pēc brīža. Zināmā mērā ir taisnība, ka mums ir jāpanāk lielāka nodarbinātība, un ir taisnība, ka šī demogrāfiskā deficīta novēršanai ir vajadzīga imigrācija; ir svarīgi arī, lai šī imigrācija tiktu kontrolēta un organizēta. Ir taisnība arī tas, ka mums ir vajadzīga ģimenes politika un pašreizējā dzimstības līmeņa atbalsts; tāpat ir jādomā par gados vecāku cilvēku aprūpi un jāuzlabo pakalpojumi, kas viņiem tiek sniegti.

Šajā kontekstā mums īpaša uzmanība ir jāpievērš izglītības un bērnu aprūpes infrastruktūras attīstībai, kā arī jāmazina vecāku cilvēku atkarība.

Kā vairāki runātāji jau teica, mums ir jāizmanto mūsu stiprās puses, sevišķi jauno informācijas tehnoloģiju, pētniecības un attīstības jomā, un jāliek lietā viss medicīnas un veselības aprūpes pakalpojumu jomā pieejamais elastīgums, kā arī jādara viss iespējamais, lai atbalstītu pirmsdzemdību diagnostiku, bērnu aprūpi agrīnā vecumā un šīs aprūpes organizēšanu vietējā līmenī. Tātad mūs gaida vairāki pārbaudījumi, taču mūsu rīcībā jau ir resursi šī demogrāfiskā deficīta pārvarēšanai.

Kā debatēs jau tika uzsvērts, mums ir jābūt gataviem uzraudzīt demogrāfisko pārmaiņu sekas. Mums ir jāpārskata savu sociālā nodrošinājuma un pensiju sistēmu dzīvotspēja, jo šīs sistēmas ir vienas no Eiropas solidaritātes modelim raksturīgajām īpatnībām. Par spīti pašreizējai ekonomiskajai un finanšu krīzei, mums ir jāveic ilgtermiņa pasākumi, lai nodrošinātu šo sistēmu dzīvotspēju, un ir jāņem vērā arī šo demogrāfisko pārmaiņu ietekme uz vairākiem darba tirgus sistēmas aspektiem nākotnē. Cappato kungs to ilustrēja ar konkrētu piemēru, un viņam ir taisnība.

Visbeidzot, es uzskatu, un to, bez šaubām, apliecinās arī komisārs J. Potočnik, ka Komisijai, Parlamentam un Padomei ir jāturpina dialogs tādā pašā gaisotnē, kāda šodien valdīja šajās debatēs. Eiropu neapšaubāmi gaida ilgtermiņa pārbaudījums, un ar to mums ir jārēķinās, attiecīgi organizējot savu darbu un neļaujot ekonomiskajai un finanšu krīzei paralizēt mūsu darbību un reformu īstenošanu.

  Janez Potočnik, Komisijas loceklis. − Priekšsēdētājas kundze! Šodien šeit izskanēja skaidrs signāls, ka mūsu priekšā ir ļoti nopietns pārbaudījums — sabiedrības novecošanās.

Daudzējādā ziņā 21. gadsimts ir nestabilitātes laikmets, un ar to mums ir jārēķinās. Ikvienam ir jādara viss, kas viņa spēkos. Kā jau tika teikts, ilgmūžībai ir jākļūst par balvu, nevis par sodu. Tika arī teikts, ka mums būtu jārīkojas atbilstīgi Lisabonas programmas kontekstam, un es tam piekrītu. Lisabonas programma ir saprotama vienkāršā veidā kā virzība uz ekonomiku, kuras pamatā ir zināšanas, un kā centieni nodrošināt ilgtspēju gan attiecībā uz sociālo nodrošināšanu, gan vidi, gan ekonomiku. No šīs krīzes mēs esam mācījušies, ka pat peļņai ir jābūt neapšaubāmi ilgtspējīgai.

Pašreizējā finanšu krīze nedrīkst novērst mūsu uzmanību no tām problēmām, ko pacietīgi esam apsprieduši pēdējos gados, arī no tās problēmas, ko apspriežam šodien. Tā ir tikai viena papildu problēma. Kad būsim to atrisinājuši, pēc krīzes pārvarēšanas mums būs vajadzīga tāda struktūra, kas ļauj cīnīties ar visiem pārbaudījumiem, ko mums nesīs 21. gadsimts. Tādēļ šajā kontekstā ir svarīgi apzināties visus iespējamos ilgtspējas aspektus — ilgtspēju attiecībā uz mūsu planētu, uz šīs planētas dzīvajām būtnēm, uz mums, cilvēkiem, un paaudžu starpā —, jo tieši tā ir šodien apspriežamā demogrāfijas jautājuma būtība.

Tas noteikti jāņem vērā, izstrādājot mūsu politikas virzienus. Laba iespēja to darīt neapšaubāmi būs 24. un 25. novembrī paredzētais demogrāfijas forums, ko jau minēju savā atklāšanas runā. Mums noteikti ir jāturpina Padomes, dalībvalstu, Parlamenta un Komisijas dialogs. Jūsu šodienas diskusijas pierādīja, ka ir īstais laiks šādām debatēm. Komisijas vārdā vēlos pateikties jums par šiem viedokļiem. Ārkārtīgi svarīgas ir visas jūsu pieminētās jomas — demogrāfiskās atjaunošanās sekmēšana, ģimenes un darba dzīves līdzsvarošana, aprūpētāju, mobilitātes un diskriminācijas novēršanas jautājumi un citi politikas virzieni. Tam visam ir liela nozīme, kad runājam par šo problēmu.

  Priekšsēdētāja. – Debates ir slēgtas.