Debašu stenogramma

Ceturtdiena, 2008. gada 18. decembris - Strasbūra

13.1. Zimbabve

  Priekšsēdētāja. - Nākamais punkts ir debates par sešiem rezolūciju priekšlikumiem par Zimbabvi⁽¹⁾.

  Marios Matsakis, autors. − Priekšsēdētājas kundze! Politiskā, ekonomiskā un humanitārā situācija Zimbabvē kļūst arvien sliktāka, jo draud vispārējs holeras uzliesmojums un citas iespējamas epidēmijas, kas pasliktina jau tā drausmīgos apstākļus, kuros atrodas Zimbabves iedzīvotāji.

Tagad ir absolūti skaidrs, ka Mugabe kungam ļoti maz rūp savu tautiešu labklājība. Viņam daudz vairāk rūp personīgā dzīve greznībā un izšķērdībā. Mugabe kungs ir neapšaubāmi pierādījis, ka viņš ir absolūti nespējīgs pārvaldīt savu valsti mūsdienu pasaulē. Viņš rod attaisnojumu savai politiskajai eksistencei, izliekoties, ka cīnās ar sen pagājušā britu koloniālā laikmeta rēgiem.

Mēs eiropieši nespējam nekādi pārliecināt Mugabe kungu uzklausīt saprāta balsi. Vienīgā iespēja piespiest viņu atteikties no varas ir radikālas pārmaiņas Āfrikas Savienības nostājā. Apkaunojošā veidā šī organizācija nav vēl iejaukusies daudz izlēmīgāk un apņēmīgāk. Es uzskatu, ka mums jācenšas ietekmēt Āfrikas Savienību un to valstu valdības, kas pieder pie tās. Mums tām jāliek skaidri saprast, ka mēs uzskatām tās par atbildīgām par bēdīgo stāvokli Zimbabvē un gaidām, lai tās pat šajā vēlajā stadijā sper radikālus soļus un piespiež Mugabe kunga režīmu atteikties no varas, doties mājās vai arī rēķināties ar smagām sekām, neizslēdzot tiesāšanu par noziegumiem pret cilvēci.

  Catherine Stihler, autore. − Priekšsēdētājas kundze! Ja kolēģi spētu kādu brīdi iedomāties savu ļaunāko murgu, pat tad tas ne tuvu nelīdzinātos tam, kas notiek ar Zimbabves tautu. Zimbabve reiz bija plaukstoša valsts, bet tagad prezidents to ir pavērsis pretējā virzienā. Valsts sabrūk – nav nekādas pārvaldības, nekādu darbavietu, valda hiperinflācija, nav pārtikas, nav veselības aprūpes pakalpojumu – , un sanitārās sistēmas sabrukums tagad rada holeras uzliesmojumu..

Pirms nedēļas Zimbabves prezidents Robert Mugabe teica, ka holeras uzliesmojums ir apturēts. Viņš apgalvoja, ka Rietumu valstis grib izmantot epidēmiju kā aizbildinājumu, lai iebruktu Zimbabvē un gāztu viņu. Tomēr Dienvidāfrika ir pasludinājusi lielāko daļu no savas ziemeļu robežas ar Zimbabvi par katastrofas zonu, tāpēc ka bēgļi izplata slimību, un Oxfam labdarības organizācija ir brīdinājusi, ka situācija Zimbabvē var vēl ievērojami pasliktināties.

Šodien paziņotie skaitļi rāda, ka 1 111 dzīvību ir zaudētas un ka slimība izplatās. Ir 20 581  holeras saslimšanas gadījumu. Holera ir ļoti lipīga slimība, ko izsauc baktērija, kas rada zarnu infekciju. Tās simptomi ir caureja un dehidratācija. Smagākajā formā pēkšņas akūtas ūdeņainas caurejas iestāšanās var izsaukt nāvi smagas dehidratācijas un nieru disfunkcijas dēļ. Tā var nogalināt veselus pieaugušos dažu stundu laikā.

Lai sniegtu piemēru par šīs slimības ietekmi uz iedzīvotājiem, es vēlos pastāstīt Parlamentam par Cynthia Hunde dēlu Munashe. Munashe nomira no holeras īsi pirms savas pirmās dzimšanas dienas. Atstājot dēlu savas mātes gādībā, Cynthia bija devusies darbā uz Dienvidāfriku, lai nodrošinātu labāku nākotni savam dēlam, jo Zimbabvē nav darba. Kad viņa atgriezās mātes mājās, viņa atrada Munashe mirstam savas vecmāmiņas rokās. Kad viņu intervēja BBC, viņa teica: „Es jūtos tik nožēlojami... To ir grūti aprakstīt. Ja jums ir dēls, jūs sapņojat par viņa nākotni. Es atgriezos mājās, cerot atrast viņu skraidot ap māju, bet šī cerība nepiepildījās”.

Lūdzu, kolēģi, atbalstiet šo rezolūciju, kas nosoda Zimbabvi, un palīdziet tādiem nevainīgiem upuriem kā Munashe.

  Erik Meijer, autors. − (NL) Priekšsēdētājas kundze! Iepriekšējās svarīgajās debatēs par Zimbabves tēmu, kas notika 2005. gada 7. jūlijā un 2008. gada 24. aprīlī, es norādīju, kāpēc Mugabe kungam ir izdevies tik ilgi saglabāt varu.

Cilvēki atceras savas valsts vardarbīgo pagātni. Daudziem viņš vēl šķiet brīvības cīņu varonis. Saskaņā ar šādu domāšanas veidu viss, ko viņš dara, tiek a priori uzskatīts par labu. Uzskata, ka ikviens, kas viņam pretojas, kalpo tāpat kā iepriekš citu valstu interesēm un savās mājās – priviliģētajam balto cilvēku vairākumam. Ja Mugabe kungs zaudētu varu, valsts tiktu atkal kolonizēta un vairākums iedzīvotāju tiktu diskriminēti. Īstenība tomēr ir citāda.

Pirms dažiem gadiem, kad viņam neizdevās reformēt lauksaimniecības zemju īpašumtiesības un viņš ļāva plaisai starp bagātajiem un nabadzīgajiem turpināt pastāvēt, Mugabe kunga pēkšņais radikālisms bija galvenokārt domāts jaunu atbalstītāju pievilināšanai no jaunākās paaudzes vidus un lai centieniem vēl vairāk neatsvešināt savus vecos biedrus.

Šāda pieeja būtu varējusi palīdzēt viņam iegūt fanātiskus un vardarbīgus sabiedrotos, bet, protams, ne vairākuma viņa tautiešu atbalstu. Gadiem ilgi Eiropa un Amerika nepareizi novērtēja situāciju Zimbabvē un tāpēc radīja aizdomas, ka tām ir slēpti nolūki. Tieši šī naidīguma gaisotne nodrošināja Mugabe iespēju saglabāt varu.

Tagad, kad visi izprot, cik nemākulīga un postoša ir viņa politika, aug pretestība. Bez slepkavībām un iebaidīšanas viņš nebūtu uzvarējis prezidenta vēlēšanās, un opozīcijas nelielais pārākums parlamentā būtu palīdzējis tai iekļūt valdībā.

Situācija tagad ir sasniegusi jaunu pakāpi, salīdzinot ar iepriekšējām svarīgajām debatēm. Dzeramā ūdens krājumi ir beigušies, un holera prasa upurus. Tas nedod iemeslu triumfēt pār neveiksmīgo pretinieku, bet ir jāpalīdz Zimbabves iedzīvotājiem. Viņi ir pelnījuši labāku valdību, bet to neviens no ārienes nevar uzspiest. Viss, ko varam darīt, ir aizkavēt Mugabe kungu gūt atbalstu no ārienes.

  Mikel Irujo Amezaga, autors. – (ES) Kā teikts ziņojumā, pēc 2007. gada aplēsēm Zimbabvē ir 12 miljoni iedzīvotāju, un vismaz puse no tiem cieš badu. Paredzamais mūža ilgums ir 36 gadi. Tikai 40 % no valsts skolotājiem ir darbs, un tikai trešā daļa studentu apmeklē nodarbības. Tas rāda, ka Mugabe kungs neiznīcina tagadni, bet gan nākotni.

Represijas un cilvēktiesību mīdīšana kājām pieder pie dienaskārtības. Cilvēkus, kas aizstāv cilvēktiesības Zimbabvē, sistemātiski un patvaļīgi aiztur, arestē un spīdzina. Valdības izdotie tiesību akti stingri ierobežo vārda, pulcēšanās, pārvietošanās un biedrošanās brīvību.

Es vēlos sniegt dažus piemērus, jo valdība ir ieviesusi arvien represīvākus likumus, kas vērsti pret aktīvistiem, kuri aizstāv cilvēktiesības. To starpā ir Akts par piekļuvi informācijai un privātās dzīves aizsardzību, ko valdība izmanto, lai efektīvi apklusinātu žurnālistus, Sabiedriskās kārtības un drošības akts, kas stingri ierobežo pulcēšanās brīvību, un simtiem cilvēktiesību aizstāvju, tostarp nevalstiskā sektora strādnieku, ir patvaļīgi aizturēti, un Akts par privātajām brīvprātīgajām organizācijām, ko valdība atkal ieviesa 2002. gadā un, domājams, izmantoja, lai iebiedētu un uzbruktu NVO.

Priekšsēdētajas kundze! Manā dzimtajā Euskera valodā – basku – , kas Parlamentā nav oficiāla valoda, „mugabe” nozīmē „neierobežots”, kas ir labs moto šai personai.

Šīs Āfrikas valsts diktators nav tikai vēl viens vārds garajā diktatoru sarakstā, kas mums par nelaimi ir mituši uz šīs planētas, bet es uzdrošinos teikt, ka viņš pieder pie pirmajiem desmit diktatoriem. Manuprāt, mums ES ir jādara viss iespējamais, lai šī persona atteiktos no varas un beigās tiktu saukta Cilvēktiesību tiesas priekšā.

Mēs tāpēc vēlam Zimbabvei laimīgu 2009. gadu bez Mugabe.

  Andrzej Tomasz Zapałowski, autors. – (PL) Priekšsēdētājas kundze! Pirms diviem mēnešiem mēs apspriedām lielo badu, kas piemeklēja Ukrainu 1930-ajos gados. Bieži tika uzdots šāds jautājums: kā gan šī traģēdija varēja notikt? Kāpēc pasaule klusēja? Šodien, aplūkojot notikumus Zimbabvē, prātā nāk līdzīgs jautājums: kā valsts vadītājam šodien mūsu laikmetā ir iespējams iznīcināt savu valsti? Kāpēc pasaule dara tik maz, lai atrisinātu šo problēmu?

Rezolūcijas vien nemainīs Zimbabves vadību. Mums sev jājautā, vai mēs vēlamie stāvēt malā un noraudzīties, kā Zimbabves tauta tiek nolemta iznīcībai, kā ANO militārie spēki noraudzījās, kā tiek slepkavoti cilvēki Ruandā. Varbūt mūsu nostāja Zimbabvē būtu izlēmīgāka, ja šajā valstī būtu bagātīgi izejvielu krājumi. Šodienas rezolūcija ir lielisks dokuments, bet tas nav nekas vairāk. Ir vajadzīga enerģiskāka rīcība, ja gribam glābt cilvēkus.. Tāpēc mums katrā ziņā jāatbalsta Zimbabves kaimiņvalstis, lai varētu nogādāt pienācīgu palīdzību pie Zimbabves robežām.

  Charles Tannock, autors. − Priekšsēdētājas kundze! Dažos pēdējos gados Zimbabve ir tik bieži apspriesta šajās debatēs, ka mums varētu piedot, ja mums beigtos nosodošu vārdu krājums, bet mums ir skaļi jāizsaka savas domas, jo cietušajai Zimbabves tautai šis nežēlīgais despots Robert Mugabe ir liedzis balsstiesības.

Viņš ir atņēmis tai visas tiesības pieprasīt demokrātisku leģitimitāti, untumaini nerēķinoties ar cilvēktiesībām, politisku brīvību un tiesiskumu. Nesenā Perence Shiri, viena no Mugabe rokaspuišiem, nošaušana parāda, ka zem Zimbabves dzīves ārienes mutuļo dusmas. Uz Shiri rokām ir 20 000 cilvēku asinis. Tieši Shiri ar Ziemeļkorejas komunistu palīdzību sistemātiski slepkavoja nevainīgus civiliedzīvotājus 1980-o gadu sākumā Matabelelandē. It kā ar to vēl nepietiktu, Mugabe nolaidība ir izsaukusi holeras epidēmiju, slimību, kas līdz nesenam laikam bija gandrīz pilnīgi izskausta visā Zimbabvē.

Atbildot uz starptautiskā mērogā izteiktām bažām, Mugabe nedzirdētā veidā apgalvo, ka šis slimības uzliesmojums ir genocīds no Anglijas, manas valsts, bijušās koloniju īpašnieces, puses. Tieši šie nepamatotie apvainojumi neokoloniālismā, savienoti ar mūsu pašu pēckoloniālisma vainas sajūtu, neļauj mums Eiropā rīkoties izlēmīgāk.

Tomēr, kad palūkojamies uz Āfriku, lai rastu risinājumu, mēs sastopamies ar vienaldzības un neizdarības jūru. Asais Mugabe nosodījums no Kenijas premjerministra un Botsvānas prezidenta puses izceļas uz vairākuma pārējo Āfrikas valstu un to vadītāju, un jo īpaši Dienvidāfrikas, apātijas fona, lai gan tagad varam cerēt, ka prezidents Zuma pieņems stingrāku nostāju.

Ja Āfrikas Savienība gribēs iegūt tādu pašu autoritāti kāda ir Eiropas Savienībai, tai būs jāvēršas pret Mugabe terora valstību un jāapsver iespēja rīkoties, lai piespiestu Mugabe atteikties no sava posteņa. Konkrēts solis, uz ko varam mudināt, ir iesūdzēt Mugabe Starptautiskajā krimināltiesā, izdodot ANO Drošības padomes rezolūciju, kā tas izrādījās noderīgi prezidenta al-Bashir gadījumā saistībā ar Darfūru. Ceru, ka nākamajā reizē, kad runāšu par Zimbabvi, varēšu apsveikt Mugabe atkāpšanos un šķiršanos no sava posteņa.

  Ioannis Kasoulides, PPE-DE grupas vārdā. – Priekšsēdētājas kundze! Zimbabve kļūst par bankrotējušu valsti. Puse no iedzīvotājiem ar ārvalstu pārtikas palīdzību izdzīvos, vai arī viņus gaida bads. Sanitārie apstākļi un nepiesārņots ūdens gandrīz nav pieejami, un tāpēc postoša holeras epidēmija izplatās Zimbabvē un apkārtējās valstīs.

Tas viss notiek tāpēc, ka Mugabe kungs un viņa drauģeļi vēlas sodīt savu tautu par to ka tā balsoja pret viņu. Dienvidāfrikas starpniecība bija neveiksmīga, un Āfrikas valstis, nespējot apņēmīgi rīkoties, līdz šim ir likušas mums vilties. Minētā situācija liecina par nopietnu humanitāro katastrofu. Tāpēc Mugabe kungs vispirms ir jānodod Starptautiskajai krimināltiesai, apsūdzot viņu noziegumos pret cilvēci un izdodot starptautisku orderi viņa arestam.

  Lidia Joanna Geringer de Oedenberg, PSE grupas vārdā. – (PL) Priekšsēdētājas kundze! Jau labu laiku Zimbabve cīnās ar ļoti nopietnu humanitāro krīzi: gandrīz puse no iedzīvotajiem cieš badu, faktiski nav pieejams tekošs ūdens, un sanitārie apstākļi ir šausmīgi. Pēdējos desmit gados vidējais paredzamais dzīves ilgums Zimbabvē ir samazinājies no 60 gadiem abiem dzimumiem līdz 37 gadiem vīriešiem un 34 gadiem sievietēm. Holeras epidēmija, kas izplatās, jau ir prasījusi 800 upuru, bet vairāk nekā 16 000 cilvēku ir inficēti. Saskaņā ar Médecins sans Frontières (MSF) datiem pusotrs miljons cilvēku var drīzumā inficēties ar holeru.

Valsts ekonomika ir nožēlojamā stāvoklī. Inflācijas līmenis jau labu laiku ir pats augstākais pasaulē. Vairāk nekā 80 % no iedzīvotājiem pārtiek no mazāk par vienu dolāru dienā. Zimbabves iestādes, šķiet, nav pamanījušas situācijas nopietnību un attiecīgi nerīkojas. Prezidents Mugabe nav izpildījis savu solījumu izveidot nacionālās vienotības valdību, un viņa politiskie oponenti vēl arvien tiek vajāti.

Kritiskā situācija Zimbabvē prasa izlēmīgu rīcību no Eiropas Savienības puses, un gan Padomei, gan Komisijai ir jāapstiprina savas saistības pret Zimbabvi, turpinot sniegt humāno palīdzību cietušajiem iedzīvotājiem. Mums jāizdara spiediens uz Zimbabves valdību, lai tā atceļ ierobežojumus palīdzības organizācijām un pārtrauc arestēt cilvēktiesību aktīvistus. Turklāt mums jāatbalsta Vecajo grupa, lai tās locekļi varētu iegūt atļauju ieceļot Zimbabvē.

Demokrātisko pārmaiņu ieviešanas process Zimbabvē prasīs saistības no citu Āfrikas valstu puses, reģionālajām iestādēm un starptautiskajām organizācijām. Godīgu parlamenta vēlēšanu nodrošināšana un jaunas valdības veidošanas uzraudzība varētu dot iespēju stabilizēt situāciju. Tai pašā laikā starptautiskajai sabiedrībai jābūt gatavai sniegt finansiālu atbalstu, lai palīdzētu atjaunot valsts struktūras, kas pamatojas uz tiesiskumu.

  Zdzisław Zbigniew Podkański, UEN grupas vārdā. – (PL) Priekšsēdētājas kundze! Informācija, ko satur Rezolūcija par Zimbabvi, ir šokējoša: 5,1 miljons cilvēku, proti, puse no iedzīvotājiem cieš badu, vairāk nekā 300 000 cilvēkiem draud holeras epidēmija, 1,7 miljoni ir inficēti ar HIV, un vidējais paredzamais dzīves ilgums ir 37 gadi. Tas viss ir pārāk daudz, lai jebkura valdība viena pati spētu to atrisināt.

Tāpēc mums visnotaļ jāatbalsta visas iniciatīvas, lai uzlabotu situāciju Zimbabvē. Rezolūcijas autori pamatoti vērš mūsu uzmanību uz to, ka mums jāveicina un jāpalielina humānās palīdzības apjoms un ka Padomei, Komisijai un Eiropas Savienības dalībvalstīm jāveic citi pasākumi, tostarp diplomātiski pasākumi, un jāsniedz finansiāls un praktisks atbalsts Zimbabvei. Turklāt tam jānotiek ne tikai pašlaik, bet arī ilgtermiņā un jāpamatojas uz īpašu programmu. Es saku „pamatoti”, jo vēl viena rezolūcija nepalīdzēs pabarot cilvēkus. Mums ir vajadzīga praktiska palīdzība, un Zimbabves iedzīvotāji to gaida.

  Michael Gahler (PPE-DE). – (DE) Priekšsēdētājas kundze! Vienīgā labā ziņa no izpostītās Zimbabves valsts ir tā, ka pašlaik mēs, iespējams, redzam Mugabe režīma pēdējos mēnešus.

Labās ziņas no Āfrikas ir tās, ka arvien vairāk valstu ir pret pašreizējo stāvokli šajā valstī. Kā ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas pirmais priekšsēdētāja vietnieks es varu ziņot, ka pirms trim nedēļām sesijā Portmorsbijā mūsu Āfrikas kolēģi pirmo reizi pievienojās mūsu kritiskajam Zimbabves situācijas vērtējumam. Arī Dienvidāfrikā pieaug spiediens uz valdību, lai tā beidzot pārtrauktu atbalstīt Zimbabves režīmu. Situāciju pasliktina tas, ka bēgļi tagad aiznes slimību arī līdz Dienvidāfrikai. Jācer, ka šī situācija līdz Pasaules kausa turnīram uzlabosies, un šis apstāklis izskaidro to, kāpēc, baidoties, ka valstī nebūs tūristu, Dienvidāfrika ievieš pārmaiņas. Jau tas vien varētu būt pietiekams iemesls neatbalstīt Mugabe režīmu.

  Ewa Tomaszewska (UEN). – (PL) Priekšsēdētājas kundze! Mēs apspriedām situāciju Zimbabvē 2008. gada 24. aprīlī. Apspriedes laikā mēs pievērsāmies vēlēšanu rezultātu problēmai un jo īpaši prezidenta Mugabe centieniem neatdot varu par spīti vēlēšanu rezultātiem. Šodien mēs saskaramies ar šo notikumu dramatiskajām sekām. Vairāk nekā 12 500 cilvēku, kas cieš no holeras, nevar rēķināties ar valdības atbalstu, bet 565 cilvēku jau ir miruši. Šī epidēmija izplatās arī pāri robežai Dienvidāfrikas Republikā.

Iepriekš minētie skaitļi, kas sniegti ANO ziņojumā decembra sākumā, ir mazāki nekā skaitļi, ko tagad publicē humanitārās organizācijas. Saskaņā ar to datiem miruši jau vairāk nekā tūkstotis cilvēku, bet 20 000 cilvēku ir inficēti ar holeru. Miljoniem cilvēku cieš no bada, vai arī viņiem nav pieejams ūdens. Āfrikas Savienība neveic efektīvus pasākumus, lai uzlabotu situāciju Zimbabvē. Prezidentam Mugabe ir jāstājas Starptautiskās krimināltiesas priekšā., un ir steidzami jāveic pasākumi, lai ierobežotu holeras epidēmiju un gādātu, ka pārtika un medicīniskā palīdzība sasniedz Zimbabves iedzīvotājus.

  Kathy Sinnott (IND/DEM). - Priekšsēdētājas kundze! Mēs esam vērojuši Zimbabves lēno agoniju jau daudz gadu. Valdot politiskai vardarbībai un arvien dziļākai nabadzībai, mēs redzam šo agoniju paātrinoties, tāpat kā mēs redzam badu un slimību nenovēršami aptverot piecus miljonus iedzīvotāju. Mums ir jābūt tur šo iedzīvotāju rīcībā, jāpabaro tos, jāsniedz tiem medicīniska palīdzība un jāatbalsta viņu alkas pēc brīvības.

Lai viņiem palīdzētu, mums jāizolē viņu vadonis Mugabe no viņa atbalstītājiem Āfrikā, piespiežot visus Āfrikas valstu vadītājus viņu nosodīt. Ārpus Āfrikas mums ir jādarbojas, lai neitralizētu viņa starptautiskos atbalstītājus, parastos aizdomās turamos Ķīnu un Krieviju, aicinot tās pārtraukt sniegt atbalstu un tirgoties ar Mugabe. Tomēr mums ir jāvēršas pie mūsu pašu sirdsapziņas, jo ne visai sen mēs, Eiropas Savienība, ielūdzām Mugabe apmeklēt ES vadītu ĀS un ES augstākā līmeņa sanāksmi Lisabonā.

  Jacques Barrot, Komisijas priekšsēdētāja vietnieks − (FR) Priekšsēdētājas kundze! Esmu pateicīgs visiem Parlamenta deputātiem, kas ir izteikuši neatlaidīgu aicinājumu atbalstīt Zimbabvi, jo Zimbabve ir saskārusies ar nepieredzēta mēroga krīzi, un tā kļūst arvien dziļāka, netiek taupīta neviena nozare.

Politiskajā līmenī mēs esam liecinieki pieaugošai vardarbībai, kā rāda ziņojumi par patvaļīgiem arestiem un cilvēktiesību aktīvistu pazušanu. Jauni politiskas vardarbības uzliesmojumi var nolemt neveiksmei jebkuru krīzes risinājumu un piespiest pusēm pieņemt nesamierināmu nostāju.

Humanitārajā līmenī situācija pasliktinās, kā rāda holeras epidēmija, kas izplatās un apdraud Zimbabves kaimiņvalstis.

Ekonomiskajā līmenī situācija ir katastrofāla. Pirmās nepieciešamības preču cenas turpina augt. Pagājušā nedēļā vidējā pārtikas preču groza cena palielinājās 1 293 % reizes..

Sociālajā līmenī sprādziena risks palielinās ar katru dienu, un šī situācija var kaitēt visa reģiona stabilitātei.

Ko mēs varam darīt? Zimbabves vajadzības ir lielas. Tās arvien pieaug, un tas notiek galvenokārt pašreizējās valdības nepareizās valsts pārvaldības dēļ.

Humanitārā līmenī Komisija turpina aktīvi iesaistīties. No 15. līdz 19. decembrim misija Zimbabvē uz vietas novērtē humanitāro situāciju. Cita starpā, tas dos mums iespēju operatīvi noteikt, vai pastāv kādas papildu prasības.

Politiskajā līmenī Komisija – un bez tam visa starptautiskā sabiedrība – spēs palīdzēt Zimbabvei tikai tad, ja tā cieši sadarbosies ar likumīgo valdību, kas būs pietiekami elastīga, lai veiktu vajadzīgos politiskos un ekonomiskos pasākumus.

Tas ir atkarīgs no tā, vai tiks īstenota 15. septembra vienošanās un vai tiks nodibināta nacionālās vienotības valdība. Tas ir atkarīgs arī no tā, vai vairāk iesaistīsies reģiona un Āfrikas Savienības ieinteresētās puses. Mēs izsakām nopietnu vēlēšanos redzēt šādu iesaistīšanos visos kontaktos, kas mums ir ar tām.

Nobeidzot es varu apliecināt jums, ka Komisija, kas cieši uzrauga situāciju uz vietas, turpinās sadarboties ar visām dalībvalstīm un ar mūsu Āfrikas un starptautiskajiem partneriem, lai rastu taisnīgu risinājumu, kas palīdzēs Zimbabve4i izkļūt no pašreizējās krīzes, kuru jūs visi esat stipri nosodījuši.

Pateicos par uzmanību. Šajā svētku laikā mēs patiešām nedrīkstam aizmirst visus tos cilvēkus, kas cieš Zimbabvē. Bez šaubām, viņi pieder pie tiem cilvēkiem, kas ir vislielākajā postā.

  Priekšsēdētāja. - Debates tiek slēgtas.

Balsošana notiks debašu nobeigumā.

(1) Sk. protokolu.