Priekšsēdētājs. − Dāmas un kungi! Priekšsēdētāju konference lūdza mani sniegt paziņojumu par notikumiem Tuvajos Austrumos. Diskusija notiks trešdienas pēcpusdienā, klātesot Ārlietu ministru Padomes priekšsēdētājam, Čehijas ārlietu ministram K. Schwarzenberg. Es to atzīmēju tāpēc, ka tas nebija gluži skaidrs. Mēs esam veltījuši daudz pūļu un atklājuši, ka viņš ļoti grib būt kopā ar mums, lai arī viņam būs jābrauc uz Dienvidāfriku tajā pašā dienā, lai arī uz ierobežotu laiku, es vēlētos izmantot šo iespēju, lai sirsnīgi pateiktos Čehijas prezidentūrai par to.
Dāmas un kungi, kamēr mēs šeit Jaunā gada sākumā rīkojam plenārsēdi, Tuvajos Austrumos atkal iet bojā cilvēki.
Personīgi, un es esmu pārliecināts, ka tas pats attiecas uz vairumu no mums, es nāku pie atziņas, ka, redzot attēlus televīzijā, man ir sāpīga déjà vu izjūta.
Eiropas Parlamenta vārdā es vēlētos izteikt dziļāko nožēlu par Izraēlas un Hamas konflikta eskalāciju Gazā.
Es saku pavisam kategoriski: nav pieļaujams, ka cilvēki cieš, vardarbība turpinās, un apšaudē nokļūst Apvienoto Nāciju darbinieki. Cik tālu aizies vardarbības spirāle, līdz virsroku gūs veselais saprāts?
Vardarbība nekavējoties jāpārtrauc abās pusēs. Hamas veiktā raķešu palaišana uz Izraēlas pilsētām ir pilnīgi nepieļaujama un pelna visasāko kritiku, un mēs nedrīkstam aizmirst, ka tieši Hamas izbeidza pamieru. Tomēr nedrīkst neievērot atbildot izmantoto līdzekļu samērīgumu.
Visiem cilvēkiem Tuvajos Austrumos ir vienāda vērtība. Valsts neatņemamās tiesības aizsargāt sevi neattaisno vardarbīgu rīcību, kuras galvenās sekas ir civiliedzīvotāju ciešanas.
Cilvēkiem Gazas joslā jāsniedz steidzama palīdzība. Palestīnietim ir tāda pati vērtība kā izraēlietim vai eiropietim, vai amerikānim – visi cilvēki uz šīs zemes ir līdzvērtīgi. Mēs nedrīkstam ļaut pasliktināties humānajai situācijai!
Kā atbildīgiem politiķiem mums jābūt gataviem dot izšķirošu ieguldījumu, lai īsā laikā atrastu kārtīgu izeju no šīs vardarbības spirāles.
Mēģinājums ierobežot drošību tikai ar tīri militārajiem aspektiem, manuprāt, ir lemts neveiksmei. Tāpēc Tuvo Austrumu problēmai nevar būt tikai militārs risinājums. Beigās ir jāpanāk politisks risinājums. Pirmām kārtām tas nozīmē gūt mācību no iepriekšējās pieejas neveiksmes. Tāpēc jautājums ir par tādu pasākumu veikšanu, kas ir ne tikai dzīvotspējīgi, bet arī un pirmām kārtām ilgtspējīgi.
Dažu pēdējo dienu laikā es telefoniski sazinājos ar Izraēlas prezidentu Shimon Peres, Palestīniešu pašpārvaldes prezidentu Salam Fayyad, kneseta priekšsēdētāju Dalia Itzik un, protams, ar ES Kopējās ārpolitikas un drošības politikas augsto pārstāvi Javier Solana, kas tagad reģionā uzturējies jau labu laiku.
Es esmu sazinājies arī ar Eiropas un Vidusjūras reģiona parlamentārās asamblejas priekšsēdētāja vietnieku, jo es esmu šīs asamblejas pašreizējais priekšsēdētājs, Jordānijas parlamenta priekšsēdētāju Abdel Hadi Al-Majali, Itālijas Deputātu palātas priekšsēdētāju Gianfranco Fini un Marokas parlamenta priekšsēdētāju Mustapha Mansouri
Es visās šajās sarunās vienmēr esmu norādījis, ka Eiropas Parlaments pilnībā atbalsta prasības, kuras Eiropas Savienības vārdā formulējusi Ministru padome un kuras 2009. gada 8. janvārī apstiprinātas ar Apvienoto Nāciju Drošības padomes rezolūciju.
Ir nomācoši, ka šo Drošības padomes juridiski saistošo rezolūciju, balsojumā par kuru amerikāņi atturējās, tā, ka to varēja pieņemt, neievēro abas konfliktā iesaistītās puses, proti, gan Izraēla, gan Hamas.
Jāstājas spēkā nekavējošam un ilgstošam pamieram. Šis pamiers jāpanāk ar Ēģiptes starpniecību un visu iesaistīto pušu līdzdalību. Jānodrošina nekavējoša un netraucēta pieeja humānajai palīdzībai un jādod iespēja ANO Palīdzības un darba aģentūrai (UNRWA) netraucēti turpināt savu humāno darbību. Un es gribētu arī teikt: ne tikai trīs stundas dienā!
Ja pat humānās palīdzības organizācijām un Apvienoto Nāciju Organizācijai jāaptur savs darbs, jo karojošās puses neievēro to neitralitāti, mēs esam sasnieguši nepieļaujami zemu punktu attiecībā uz starptautiskajām tiesībām un cilvēcīgumu.
Trešā prasība ir intensificēt miera procesu. Vienīgais dzīvotspējīgais pamats ilgstošam mieram ir un paliek divu valstu risinājums ar Izraēlu un Palestīnu kā suverēnām valstīm ar drošām robežām.
Eiropas Savienībai kopā ar Tuvo Austrumu kvarteta dalībniekiem, ar mērenajiem arābu partneriem un ar visiem konflikta dalībniekiem jāpanāk ātra miera sarunu atsākšana ANO aizgādnībā. Tomēr visaptverošs risinājums skaidri prasa arī samierināšanos un jo īpaši samierināšanos palestīniešu grupējumu starpā.
Šodien mums jāapšauba metode, ko mēs līdz šim esam lietojuši tā dēvētajā “miera procesā”. Vēl pirms dažām nedēļām mēs joprojām varējām uzskatīt, ka mēs esam uz pareizā ceļa saistībā ar sarunām, neņemot vērā labi zināmo sarežģīto vidi un tik tikko saskatāmo progresu. Starptautiskā sabiedrība un pirmkārt un galvenokārt mēs kā Eiropas Savienība esam atbalstījuši šīs sarunas, paužot mūsu stingro apņēmību, un mēs esam snieguši finansiālo palīdzību, lai radītu pamatnosacījumus Palestīnas valsts dibināšanai.
Bet vai šī apņēmība ir politiski pietiekami stingra? Mums ir jāuzdod šis jautājums pašiem sev. Pa šo laiku mēs atkal esam eskalācijas procesā. Saprotams, ka krīzes pārvaldības laikā mums ir tendence domāt īstermiņā. Mums faktiski tūlīt pat vajadzīgs nekavējošs pamiers un pilnīga Izraēlas spēku atvilkšana, kā prasījusi ANO Drošības padome.
Pēdējo desmitgažu pieredze mūs iemācījusi, ka miers Tuvajos Austrumos nevar nākt no reģiona viena paša. Tomēr taisnība arī, ka tas nebūs iespējams bez samierināšanās starp konflikta naidīgajām pusēm.
Tādēļ starptautiskajai sabiedrībai jābūt gatavai veicināt mieru Tuvajos Austrumos vairāk nekā jebkad agrāk, lai pagājušo desmitgažu rūgtie notikumi neturpinātos kā nākamo desmitgažu rūgtas norises.
Starptautiskie spēki var palīdzēt nodrošināt pamieru, un viņiem tas ir jādara. Tādēļ mums jāpieliek visas pūles, lai nodrošinātu, ka Ēģiptes un Francijas plāns starptautiska mehānisma izveidošanai, lai nodrošinātu Gazas robežas, ir veiksmīgs, un tam, protams, jābūt prioritāri atkarīgam no ieroču un raķešu kontrabandas izbeigšanas uz Gazas joslu. Eiropas Savienība savā darbības stratēģijas dokumentā Annapolisas procesa sākumā jau paziņojusi, ka ir sagatavojusies iesaistīties šādā veidā.
Taču atļaujiet man īpaši uzsvērt vienu lietu: Eiropas un starptautisko drošības spēku izvietošana nevar garantēt pamieru īstermiņā.
Tai jātiecas pēc skaidra politiska mērķa – radīt miera sarunu noslēgšanai nepieciešamo uzticību, vienādi garantējot drošību izraēliešiem un palestīniešiem.
Tas nozīmē, ka līdz ar karaspēka izvietošanu, kas ir dzīvotspējīga vienīgi ar stingru mandātu, politiskā ietekme pieaugs uz visām pusēm, lai atrastu mierīgu risinājumu.
Mums vajadzīga ne tikai atkārtota apņemšanās panākt mieru, ko mēs tik bieži bijām formulējuši kā mūsu mērķi. Mums vajadzīga gatavība ne tikai izvirzīt mieru kā mērķi, bet arī sasniegt to un faktiski pirms vēl desmitgažu laikā izveidojies naids eskalējas tālāk un dod vaļu konfrontācijai.
Noslēgumā es vēlētos jums atgādināt, ka 2008. gads bija Eiropas Starpkultūru dialoga gads. Vēlos jums arī atgādināt, cik daudz mēs kā Eiropas Parlaments esam darījuši, lai padarītu šo gadu par cerību gadu, un mēs izvirzām politikas prioritātes, kas uzsver, ka kultūru sadursme nav dabas likums.
Reakcija uz karu Gazā visā pasaulē rāda, cik ātri starpkultūru dialoga mēģinājumus var izpostīt, kad tos apsteidz katru dienu ziņās redzamo ainu īstenība. Vēl jo ļaunāk ir tas, ka šī īstenība lej ūdeni uz ekstrēmistu un fundamentālistu dzirnavām, kuru mērķis nav vis miers, bet gan turpināt konfrontācijas spirāli.
Vardarbība rada vēl lielāku vardarbību. Šo domu atkārtot nekad nav lieki. Dialogs un sarunas ir vienīgā izeja no šīs krīzes. Tie abi nav mērķi paši par sevi, bet tie jārisina drosmīgi nolūkā panākt, ka Izraēlas un Palestīnas tautas var dzīvot reālā drošībā, mierā, un respektējot viņu cieņu.