Priekšsēdētājs. – Nākamais jautājums ir McGuinness kundzes ziņojums (A6-0505/2008) lauksaimniecības un lauku rajonu attīstības komitejas vārdā par kopējo lauksaimniecības politiku un vispārējo nodrošinātību ar pārtiku (2008/2153(INI)).
Mairead McGuinness, referents. − Priekšsēdētāja kungs, tad, kad es ierosināju šo ziņojumu par vispārējo nodrošinātību ar pārtiku, šis jautājums atradās politiskās darba kārtības virsotnē, bet tagad tas ir zināmā mērā mazinājis savu nozīmīgumu. Taču šis jautājums noteikti izraisa bažas, jo pasaulē joprojām ir aptuveni viens miljards cilvēku, kas cieš badu vai saņem nepietiekamu uzturu. Trīsdesmit tūkstoši bērnu mirst no bada un ar nabadzību saistītām slimībām katru dienu. Tā ir šausminoša statistika un padara jautājumu par to, kā saražot pietiekami daudz pārtikas un nodrošināt šīs pārtikas pieejamību cilvēkiem, par ļoti svarīgu jautājumu.
Es vēlos pateikties Komisijai par sadarbību ar mani pie šī ziņojuma projekta un arī daudzām Parlamenta komitejām, īpaši Attīstības komitejai, kas acīmredzami iesaistījās ziņojuma tapšanā.
Četrās minūtēs nav iespējams izskaidrot visu ziņojumu, taču es vēlos uzsvērt dažus jautājumus, kas pēc manām domām ir svarīgi. Pirmkārt, fakts, ka es esmu ievietojis kopējo lauksaimniecības politiku un vispārējo nodrošinātību ar pārtiku vienā virsrakstā, nozīmē, ka vecā prakse, kad visās attīstības valstu nelaimēs tika vainota kopējā lauksaimniecības politika, ir mainījusies un ka mēs tagad zinām, ka kopējā lauksaimniecības politika ir nodrošinājusi ar pārtiku Eiropas valstu pilsoņus, un, ka šis modelis var sniegt mācību, ko mums darīt pārtikas nodrošināšanai attīstības valstīs.
Ir skaidrs, ka mēs esam pieļāvuši, ka lauksaimniecības attīstība nav iekļauta politiskās un attīstības darba kārtības augšgalā pēdējā desmitgadē. Bija laiks, kad liela daļa līdzekļu attīstības veicināšanai tika novirzīta lauksaimniecības stimulēšanai un pārtikas ražošanas projektiem. Šodien tā nenotiek, lai gan es uzskatu, ka kopš pārtikas cenu pieauguma mēs esam sākuši atkal pievērst uzmanību lauksaimniecībai gan Eiropas Savienībā, gan visā pasaulē.
Tas nozīmē, ka ir jāpalīdz tām valstīm, kam ir resursi audzēt pārtiku, lai tās un to nelielās lauku saimniecības varētu ražot vietējo pārtiku savu vajadzību apmierināšanai. Tas attiecas ne tikai uz pārtikas ražošanas pamata sastāvdaļām, piemēram, sēklām un mēslošanas līdzekļiem, bet arī uz tehnoloģiskām kompetencēm, konsultāciju dienestiem, palīdzību lauksaimnieku ģimenēm attīstības valstīs, lai veicinātu pārtikas ražošanu savām vajadzībām.
To var izdarīt. Labs piemērs ir Malavi un citas valstis, kas ir spējušas no bada nomāktām valstīm pārvērsties par pārtiku ražojošām valstīm. Ir nepieciešamas politiskas iniciatīvas, lai to panāktu. Tam ir nepieciešama arī Eiropas Savienības liela līdzdalība attīstības valstu mudināšanā palūkoties uz savu lauksaimniecību un sākt pārtikas ražošanas veicināšanu savā valstī.
Jautājums par pieprasījumu un tā apmierināšanu ir ļoti jutīgs, jo iedzīvotāju skaits pasaulē pieaug. Līdz 2050. gadam tas palielināsies par 40 %. Tādēļ mums būs jāaplūko šie jautājumi. Kā mēs piedzīvojām, galvenās bažas rada konkurences problēma starp pārtikas ražošanu, lopbarības ražošanu un degvielu. Es pieņemu, ka ņemot to visu vērā, mums ir jāpievērš uzmanība pētniecībai un attīstībai.
Es uzskatu, ka mēs neesam darījuši pietiekami izpētes un attīstības jomā. Mēs Eiropā esam mēģinājuši ražot mazāk pārtikas un tādēļ droši vien neesam aplūkojuši nepieciešamību pēc lauksaimniecības ražošanas efektivitātes un nepieciešamību palielināt ražošanas apjomu nākotnē.
Viena no galvenajām vēstīm, ko es patiešām vēlos risināt drīzumā, ir, ka zemnieki visā pasaulē ražos pārtiku, ja viņi no tā gūs ienākumus. Tādēļ politiķiem šis jautājums ir jāsakārto, lai nodrošinātu, ka pieņemtā politika nodrošina lauksaimniekiem stabilus ienākumus.
Es brīdinu. Pirms vairāk kā gada mēs runājām par augstām patēriņa produktu cenām. Piemēram, šodien mums ir graudu pārpalikums noliktavās un nav tirgus, kut tos izmantot. Šie zemnieki vairs neražos tik daudz nākamajā gadā un tas var izraisīt ilgtermiņa problēmu vispārējai nodrošinātībai ar pārtiku .
Šajā ziņojumā ir aplūkoti daudzi jautājumi. Es ceru, ka kolēģi to atbalstīs un vēlreiz pateicos daudzajiem cilvēkiem, kas ieinteresējās par šo ziņojumu.
Androulla Vassiliou, Komisijas loceklis. − Priekšsēdētāja kungs, Komisija atzinīgi vērtē McGuinness kundzes ziņojumu un intensīvās debates, kas ir notikušas dažādās Eiropas Parlamenta komitejās, attiecībā uz jautājumiem, kas saistīti ar šo ļoti svarīgo tematu, sākot no tirdzniecības līdz biodegvielai, cenu uzraudzībai, investīciju politikai, finanšu krīzei, klimata pārmaiņām un ūdens izmantošanai lauksaimniecībā.
Komisija atbalsta pārtikas krīzes, kas skāra daudzas attīstības valstis 2008. gada sākumā, iemeslu plašo analīzi. Komisija turpinās analizēt saistību starp pārtikas cenām un enerģijas cenām. Cēlonības jautājums ir ļoti sarežģīts, jo tas ir saistīts ar faktoriem, kas ietekmē mijiedarbību starp piedāvājumu un pieprasījumu. Enerģijas cena ir tikai viens no šiem faktoriem, taču tam ir gan tieša, gan netieša ietekme. Vairākās Eiropas Parlamenta sēdēs tika apspriests jautājums par biodegvielu. Ir skaidra atšķirība starp ES un ASV politiku attiecībā uz apmēru, kādā no graudaugiem ražo biodegvielu. ES politika biodegvielas jomā nemazina pārtikas pieejamību, jo pasaules mērogā šim mērķim izmantotie pārtikas krājumi ir ļoti niecīgi.
Pat ja ES pietuvojas tās 10 % mērķim, ietekme uz pārtikas cenām būs niecīga, jo īpaši divu iemeslu dēļ: pirmkārt, arvien vairāk biodegvielas tiks radīta, izmantojot krājumus, kas nav izmantojami pārtikā vai izmantojot atkritumu pārpalikumus. Otrkārt, biodegvielas ražošanas tehnoloģiju efektivitāte uzlabosies, kā arī vidējais ražas apjoms trupinās pieaugt.
Ilgtspējīga ES politika biodegvielas jomā kopumā ir profilaktiska politika nabadzības novēršanai. Tās sniegs papildu iespējas divām trešdaļām pasaules nabadzīgo iedzīvotāju, kas dzīvo lauku rajonos un tādējādi ir atkarīgi no lauksaimniecības nozares uzplaukuma. Taču ne visas grupas gūs vienādu labumu. Komisijai ir cieši jāuzrauga nodrošinātības ar pārtiku ietekme uz pārtikas cenām. .
Eiropas Savienība jau ir īstenojusi pasākumus, lai risinātu vispārējo nodrošinātību ar pārtiku, piemērojot KLP mainītajam tirgum un situācijai pasaulē. Veselības pārbaude, par ko nesen vienojās, modernizēs, vienkāršos un pilnveidos KLP, kā arī atcels ierobežojumus zemniekiem, tādējādi palīdzot tiem veiksmīgāk reaģēt uz signāliem tirgū un risināt jaunas problēmas.
Nolīgums par veselības pārbaudi atceļ aramzemju rezervēšanu, palielina piena kvotas, kas pakāpeniski novedīs pie to atcelšanas 2015. gadā, un pārvērš tirgus intervenci par patiesi drošu tīklu.
Jaunas problēmas, piemēram, klimata pārmaiņas, ūdens nepietiekamība, atjaunojamā enerģija un bioloģiskā dažādība, kam būs ietekme uz attīstības valstīm, arī tajā tiek risinātas.
KLP nebūs statisks pēc 2013. gada, un sākotnējās debates jau ir uzsāktas kopš neformālās lauksaimniecības ministru tikšanās septembrī Anesijā. Nākotnes KLP ir jāaplūko plašākas vīzijas kontekstā, kurā būtisku daļu ieņem ilgtspējīga attīstība, konkurence un pārtikas pietiekamība pasaulē.
Dažādi augsta līmeņa pasākumi ir izvirzījuši vispārējo nodrošinātību ar pārtiku par vienu no svarīgākajiem jautājumiem starptautiskajā darba kārtībā. Starptautiski saprotams un atzīts, ka lauksaimniecība un lauku rajonu attīstība ir jāizvirza augstāk politiskajā darba kārtībā valstu, reģionālajā un, iespējams, arī kontinentālā līmenī. Piemēram, mēs esam detalizēti apsprieduši kopējo lauksaimniecības politiku un nodrošinātību ar pārtiku Eiropas Komisijas un Āfrikas Savienības komisijas sanāksmē kolēģiju līmenī – debatēs, ko mēs šogad plānojam pastiprināt.
Pēdējais, bet ne mazāk svarīgais jautājums ir Komisijas nepieciešamība sekot G8 līderu paziņojumam par vispārējo nodrošinātību ar pārtiku. Padomei gatavojoties pieņemt pārtikas mehānismu 16. decembrī, Eiropas Komisijai jau ir bijušas auglīgas sarunas ar ANO augsta līmeņa darba grupu.
Eiropas Komisija ar nepacietību gaida plašas darbības programmas piemērošanu. Komisija ir pārliecināta, ka vispārējai sadarbībai lauksaimniecības un nodrošinātības ar pārtiku jomā, kas pakāpeniski kļūst reāla, būs nozīmīga loma dažādo rekomendāciju piemērošanā, kas izteiktas šajā ziņojumā, tostarp to, kā atbalstīt mazos lauksaimniekus un kāda veida politiku tirdzniecības jomā īstenot, lai veicinātu nodrošinātību ar pārtiku, īpaši vistrauslākajās sabiedrības daļās.
Acīmredzams, ka ir jāizvairās no ierobežojumiem un aizliegumiem eksporta jomā, un solis uz priekšu ir tirdzniecības liberalizācija. Pastiprinātas tirdzniecības plūsmas ir daļa no risinājuma, lai panāktu nodrošinātību ar pārtiku.
Komisija cer, ka Eiropas iestāžu drosmīgajam pasākumam mobilizēt vienu miljardu eiro, kam sekos arī citi finanšu instrumenti, kas ir piešķirti, lai risinātu pārtikas krīzi gan īstermiņā, gan vidējā termiņā un ilgtermiņā, sekos arī citi ziedotāji.
Madrides konference par vispārēju nodrošinātību ar pārtiku 26. un 27. janvārī noteikti ir galvenais notikums, kas pavirzīs debates citā līmenī, tādā līmenī, kas tieksies noteikt pamata prioritātes pārtikas nepietiekamības novēršanai pasaulē.
Eiropas Komisija turpinās spēlēt aktīvu lomu vispārējās nodrošinātības ar pārtiku panākšanā un McGuinness ziņojums noteikti veiksmīgi analizē dažus iespējamos risinājumus, ko EK un plašāka starptautiskā sabiedrība varētu apsvērt.
Priekšsēdētājs. – Debates tiek slēgtas.
Balsošana notiks otrdien 12.00.
Rakstiskas deklarācijas (Reglamenta 142. pants)
Kader Arif (PSE), rakstiski. – (FR) Parlamenta īstenotie pasākumi pārtikas dumpja sākumā ir ļāvuši atvēlēt 1 miljardu eiro pārtikas krīzes apkarošanai. Neņemot vērā šo ārkārtējo pasākumu, es vēlos uzsvērt nepieciešamību pēc ilgtermiņa starptautisko stratēģiju, kas balstās uz vietējo un naturālo saimniecību un kas atbilst iedzīvotāju vajadzībām un teritoriju potenciālam.
Patiešām, iedzīvotāju skaita palielināšanās pasaulē, globālā sasilšana, nekontrolēta biodegvielas ražošana un agresīva spekulācija ir daudzie faktori, kas palielina spriedzi lauksaimniecības tirgū. Šie faktori norāda, ka krīze nebūs īsa un ka sabiedrības politika kopumā būs jāizskata atkārtoti, lai uzlabotu ražošanas metodes un starptautiskā tirgus regulēšanu.
Es uzskatu, ka KLP ar novērstām pārmērībām un trūkumiem, varētu kļūt par efektīvas, godīgas un atbildīgas politikas piemēru, kas risina pārtikas problēmu un vienlaicīgi arī apvieno ekonomiku, sabiedrību un vidi. Tai arī vajadzētu palīdzēt attīstības valstīm izmantot Eiropas tehnoloģijas, zināšanas un pieredzi. Taču pirmkārt un galvenokārt Eiropai vajadzētu strādāt pie starptautiskās tirdzniecības nosacījumu reformām, lai šie nosacījumi nebūtu pretrunā ar valstu tiesībām atbalstīt to lauksaimniecību, garantējot to nodrošinātību ar pārtiku.
Katerina Batzeli (PSE), rakstiski. – (EL) Līdz šim starptautiskie un reģionālie nolīgumi nav spējuši normalizēt pieprasījumu tirgū un tirdzniecību, kā arī nodrošināt pārskatāmas un stabilas cenas lauksaimniecības produktiem.
Regulai par lauksaimniecības tirgiem vajadzētu balstīties uz efektīvu pasākumu ilgtermiņa stratēģiju un ražotāju organizēšanu un informēšanu par situāciju un tirgus prognozēm.
Šādas politikas pamata princips ir panākt drošus ienākumus, kurus neietekmētu risks un krīze, kas rodas gan no nelabvēlīgiem laika apstākļiem, gan tirgus izkropļošanas un neparasti ilga un izplatīta cenu krituma.
Ir nepieciešama kopēja un efektīva politika, piemēram:
- Eiropas un starptautiskās sistēmas ražošanas un tirgus uzraudzībai, lai nodrošinātu laicīgu brīdinājumu sistēmu ražošanas tendenču noteikšanai;
- globāla pārtikas un pārtikas rezervju inventarizācija;
- Eiropas sistēma tirgus uzraudzībai un lauksaimniecības produktu un ieguldījumu cenu izmaiņu fiksēšanai, ko varētu kombinēt ar līdzīgu starptautisku sistēmu FAO aizgādībā.
Laba ideja arī būtu iekļaut nākamajā nolīgumā Dohas sarunu kārtā ārkārtas gadījumus, kuros sniegt palīdzību pārtikas jomā, jo līdz šim šādi noteikumi nav saistoši.
Constantin Dumitriu (PPE-DE), rakstiski. – (RO) McGuiness izdarītie secinājumi viņas ziņojumā par vispārējo nodrošinātību ar pārtiku tagad ir acīmredzami arī Rumānijā. Mēs piedzīvojam cenu pieaugumu visām pamata pārtikas precēm nacionālās valūtas devalvācijas rezultātā, kā arī izejmateriālu cenu pieaugumu un pārstrādes uzņēmumu ņemto aizdevumu atmaksājamo summu palielināšanos.
Turklāt globālās sasilšanas rezultātā mēs arvien biežāk piedzīvojam gadījumus, kad ražu iznīcina dabas katastrofas. Faktiski dalībvalstu zemnieki šajā situācijā ir visneaizsargātākie, jo viņiem piešķirto subsīdiju apjoms ir zemāks nekā citās dalībvalstīs.
Tādēļ, pamatojoties uz ierosinātajiem grozījumiem, es aicinu Komisiju izpētīt iespēju radīt kādu iejaukšanās sistēmu Kopienas līmenī, neatkarīgi no jebkādas īpaši piešķirtas palīdzības ražas apdrošināšanai, lai novērstu un apkarotu globālās sasilšanas ietekmi.
Kopienas standarti, kas attiecas uz pārtikas ražotājiem, ir stingri. Tādēļ pārtikas cenas ES ir augstas. Taču es patiešām uzskatu, ka lauksaimniecība var kalpot par atbalsta punktu Eiropas ekonomikas atveseļošanai, ko ir ietekmējusi globālā krīze, un atjaunojamo enerģijas avotu attīstība var pozitīvi ietekmēt lauksaimniecības un pārtikas jomu.
Ja mēs īstenosim nepieciešamos piesardzības pasākumus, tad mēs varēsim sasniegt biodegvielas ražošanas izaugsmi, neapdraudot vidi vai vispārējos pārtikas krājumus.
Roselyne Lefrançois (PSE), rakstiski. – (FR) Šis ziņojums par KLP un vispārējo nodrošinātību ar pārtiku sniedz mums lielisku iespēju aplūkot, kā mēs varam nodrošināt, ka Eiropas lauksaimniecībai ir vadošā loma planētas līdzsvarotā nodrošināšanā ar pārtiku. Patiešām, lai gan nepieciešamība pēc pārtikas pasaulē tikai pieaug, tomēr lauksaimniecībai piešķirtās palīdzības apjoms ir nepārtraukti samazinājies kopš pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem. Tādēļ es iesniedzu vairākus grozījumus lauksaimniecības un lauku rajonu attīstības komitejai, kuru mērķis ir padarīt šo ziņojumu mērķtiecīgāku un jo īpaši ierosināt Eiropas Komisijai pieņemt plašu stratēģiju jautājumiem, kas saistīti ar nodrošinātību ar pārtiku, tādējādi padarot visu Savienības kopējo politiku saskanīgāku.
Lai gan es esmu iepriecināts, ka šajā tekstā ir uzsvērta KLP svarīgā loma nodrošinātības ar pārtiku sasniegšanā, es paužu nožēlu, ka referente vairāk atbalsta lauksaimniecības politikas saskaņošanu ar tirgu un ka viņa vaino vides aizsardzības iniciatīvas par to, ka tās ir atbildīgas par lauksaimniecības ražošanas samazināšanos Eiropā. Manuprāt, šis apgalvojums ir pilnīgi maldīgs un, tieši pretēji, es uzskatu, ka ir nepieciešams risināt klimata pārmaiņu problēmu, lai attīstītu jaunus risinājumus, kā ražot vairāk un labāk.
Véronique Mathieu (PPE-DE), rakstiski. – (FR) Šodien ES ir steidzami jāuzlabo nodrošinātība ar pārtiku un jārisina galvenās problēmas. Pirmkārt, lauksaimniecības ražojumu apjomam ir jādubultojas trīsdesmit gados, jo iedzīvotāju skaits pasaulē sasniegs 9 miljardus cilvēku līdz 2050. gadam. Faktiski 860 miljoni cilvēku turpina ciest badu. Šādai attīstībai ir jābūt ilgtspējīgai un pirmkārt un galvenokārt jābalstās uz vietējo lauksaimniecību.
Lielās pārtikas cenu svārstības pasaulē, kopā ar pasaules pārtikas krājumu atbilstošu pārvaldību ir turpmākā problēma. Lai Eiropas valstu zemniekiem nodrošinātu godīgus ienākumus, es atbalstu apdrošināšanas ideju, kas vairāk aizsargātu viņus pret cenu svārstībām, kā arī ideju par iniciatīvu izveidot vispasaules pārtikas inventarizācijas sistēmu.
Visbeidzot, ņemot vērā tirdzniecības ar dzīvniekiem un augiem palielināšanos, ES pienākums ir piemērot efektīvu stratēģiju, lai novērstu veselības krīzes Eiropā. Šai stratēģijai ir jābalstās uz profilaksi, izsekojamību un atsaucību. Attiecībā uz šo Ministru padomes nesenais lēmums stiprināt un saskaņot svarīgus kontroles pasākumus nozīmē, ka mūsu līdzpilsoņi varēs baudīt labākas kvalitātes pārtiku.
Tagad vairāk nekā jebkad agrāk lauksaimniecībai ir galvenā loma izaugsmes un attīstības jomā. Tādēļ mums tā ir jāaizsargā par katru cenu!
Daciana Octavia Sârbu (PSE), rakstiski. – (RO) Pasaules pārtikas krīze, ko izraisīja kukurūzas, kviešu un enerģijas cenu nepārtrauktā palielināšanās, iedzīvotāju skaita pieaugumus pasaulē un klimata pārmaiņas ir izraisījušas vairākas sacelšanās un nemierus, kas, ja netiks panākts risinājums tuvākajā nākotnē, varētu destabilizēt situāciju valstīs un reģionos visā pasaulē. Uztraucoša ir starpība starp iedzīvotāju skaita pieauguma proporciju, jo iedzīvotāju skaits var sasniegt vairāk nekā deviņus miljardus iedzīvotāju līdz 2050. gadam, un vispārējās nodrošinātības ar pārtiku mazināšanos. Šāda situācija visdrīzāk novedīs pie konfliktiem par naftu, ko pārspēs konflikti par dzeramo ūdeni un pārtiku vai cīņa par izdzīvošanu. Šobrīd Eiropas Savienība ir galvenais humānās palīdzības sniedzējs, taču pārtikas krājumi kļūst arvien mazāki un attīstības valstīm, īpaši Āfrikai, ir nepieciešams lielāks atbalsts, lai palīdzētu tām cīnīties pret nabadzību un hronisku badu. Lauksaimniecības atkarības mazināšana no fosilās enerģijas avotiem, bioloģisko produktu izmantošana, auglīgu augšņu saglabāšana, kopējās lauksaimniecības politikas piemērošana pārtikas krīzei ir dažas pamata problēmas, kas ir jāņem vērā, lai panāktu izeju no šī strupceļa.
Csaba Sándor Tabajdi (PSE), rakstiski. – (HU) Vissvarīgākais jautājums, ar ko Eiropas lauksaimniecības nozare saskarsies 2009. gadā, ir kā globālā ekonomikas krīze ietekmēs lauksaimniecības produktu ražošanas nosacījumus un patēriņu. Šis jautājums būs galvenais temats Otrajā Ungārijas lauksaimniecības sanāksmē, ko es organizēšu kopā ar Ungārijas lauksaimniecības un lauku rajonu attīstības ministrijas valsts sekretāru ZoltánGőgös 2009. gada 17. aprīlī Pápas pilsētā. Kopš 2006. gada labības cena starptautiskajā tirgū ir pieaugusi trīskārt, kviešu cena par 180 %, kamēr kopumā pārtikas cenas par 83 %. Līdz 2050. gadam iedzīvotāju skaits pasaulē pieaugs līdz 9 miljardiem, un, lai apmierinātu viņu vajadzības, mums būs jādubulto lauksaimniecības ražošanas apjoms. Tādējādi lētās pārtikas dienas ir beigušās. Tādēļ ir ļoti svarīgi saglabāt, un, ja iespējams, palielināt lauksaimniecības ražošanas jaudu Eiropas Savienībā. Nav pieņemams, ka KLP sektora reformu rezultātā lauksaimniecības produkcija Eiropas Savienībā samazinās. Labs piemērs šajā gadījumā ir cukura reforma, kas ir novedusi pie Ungārijas cukura nozares izzušanas, un subsīdijas, kas ir piešķirtas vīnogulāju iznīcināšanai vīna reformas politikas kontekstā. Tiešā finansējuma lauksaimniecībai atdalīšana no ražošanas arī ir došanās šajā virzienā.
Mums ir nepieciešams rast atbilstošu līdzsvaru starp pārtikas un biodegvielas ražošanu, un pēdējā nedrīkst apdraudēt vispārējo nodrošinātību ar pārtiku. Amerikas Savienoto Valstu bioetanola programma ievērojami veicināja pārtikas cenu pieaugumu 2008. gadā. Pamatojoties uz šo pieredzi Eiropas Savienībai ir atkārtoti jāizskata tās iepriekšējie lēmumi attiecībā uz biodegvielas proporcijām. Visbeidzot, es mudinu uzsākt nekavējošus pasākumus Eiropas Savienības līmenī pret monopolu radīšanu pārtikas mazumtirgotāju vidū, lai aizsargātu ražotājus.
Silvia-Adriana Ţicău (PSE), rakstiski. – (RO) Enerģijas cenas pieaugums, nelabvēlīgi laika apstākļi un enerģijas pieprasījuma palielināšanās pateicoties iedzīvotāju skaita pieaugumam pasaulē ir radījusi augstas pārtikas cenas. Es mudinu Komisiju izpētīt saistību starp augstām pārtikas cenām un pieaugošām enerģijas cenām, īpaši izmantotajam kurināmajam.
Lauksaimniecības nozarei ir nepieciešams uzlabot enerģijas izmantošanas efektivitāti. Graudaugu izmantošanas proporcionālam pieaugumam biodegvielas ražošanā un atjaunojamās enerģijas izmantošanai varētu būt pozitīva ietekme uz lauksaimniecības pārtikas nozari, ko ietekmējušas mēslojuma un pesticīdu augstās cenas, kā arī pārstrādes un transporta cenu pieaugums. Es mudinu Komisiju rūpīgi uzraudzīt pieaugušās biodegvielas ražošanas ietekmi Eiropas Savienībā un trešajās valstīs saistībā ar izmaiņām zemes izmantošanā, pārtikas cenās un pārtikas pieejamībā.
Pamudinājumiem veicināt ilgtspējīgu enerģijas graudaugu kultivāciju nevajadzētu apdraudēt pārtikas ražošanu. Es uzskatu, ka pētniecība lauksaimniecības jomā ir nepieciešama, lai veicinātu lauksaimniecības produktivitāti. Es arī aicinu dalībvalstis pilnībā izmantot iespējas, ko šajā jomā piedāvā Septītā pētniecības un tehnoloģiju attīstības pamatprogramma un pieņemt pasākumus, kas ilgtspējīgi un energoefektīvi uzlabotu lauksaimniecības produkcijas apjomu.