Debates

Otrdiena, 2009. gada 13. janvāris - Strasbūra

5. Svinīgā sēde un debates - Eiro desmitā gadadiena

  Priekšsēdētājs. – Nākamais punkts ir svinīgā sēde un debates par eiro desmito gadadienu.

(Kinofilma)

Juncker kungs, Giscard d’Estaing kungs, Trichet kungs, Almunia kungs, Berès kundze, dāmas un kungi!

2009. gada 1. aprīlī apritēja mūsu valūtas, eiro, desmitā gadadiena. Šodien šeit Eiropas Parlamentā mēs atzīmējam vienu no svarīgākajiem un vēsturiskākajiem lēmumiem, kādu Eiropas Savienība līdz šim ir pieņēmusi. Eiropas Savienībā, kas arvien vairāk satuvinājās ekonomiskā ziņā, eiro izveide bija loģiska attīstība, lai stiprinātu kopējo tirgu un vienkāršotu tirdzniecību iekšējā tirgū; tomēr, kad pirms 10 gadiem 11 suverēnu valstu valūtas tika aizstātas ar vienotu valūtu, valdīja liels skepticisms par to, vai plānotā vienotā valūta būs veiksmīga. Lai to ieviestu, bija vajadzīga drosme un izlēmība.

Pēc desmit gadiem mēs redzam, ka eiro ne tikai ir iemantojis tikpat lielu uzticību kā valūtas, kas iepriekš tika izmantotas eirozonā, bet arī, bez šaubām, ir devis ievērojamas priekšrocības cilvēkiem un uzņēmumiem Eiropas Savienībā.

Eirozona ir kļuvusi par makroekonomiskās stabilitātes pamatu. Ņemot vērā eirozonas ekonomikas apjomu un to, ka lielāko tās tirdzniecības daļu veido iekšējā tirdzniecība, eirozona ir pierādījusi, ka tā daudz labāk spēj izturēt ekonomiskos triecienus, nekā dalībvalstis to spēja iepriekš ar savām valsts valūtām.

Īpaši pēdējos globālās finanšu krīzes mēnešos ir apstiprinājies, ka eiro kļuvis par svarīgu stabilizējošu faktoru: vienotā valūta ir pasargājusi mūs no visnopietnākās finanšu krīzes, kāda nebija pieredzēta kopš 1930. gadiem, visļaunākajām sekām.

Ja Eiropas Centrālā banka un Eiropas Centrālo banku sistēma nedarbotos kā stabilizējošs faktors, situācija Eiropas Savienībā pagājušajā rudenī būtu bijusi ievērojami sliktāka.

Tikai palūkojieties uz Īriju, valsti, ko finanšu krīze skāra īpaši smagi: tās dalība monetārajā savienībā pasargāja to no vēl smagākām šīs krīzes sekām.

Monetārā savienība, cerams, ir neatgriezenisks solis pretim dziļākai ekonomiskajai un politiskajai integrācijai; tas nozīmē būt daļai no „Savienības ar kopēju mērķi”. Gluži kā ģimene visi eirozonas dalībnieki runā cits ar citu un pieņem vislabāko pieeju, dodot labumu katram dalībniekam.

Tomēr lēmumam izveidot eiro nebija tikai ekonomiskas un finansiālas sekas; tas arī deva ļoti skaidru signālu, ka Eiropas Savienība spēj īstenot vērienīgus lēmumus, lai veidotu kopēju, veiksmīgu nākotni.

Patlaban daudzi eirozonas iedzīvotāji uzskata vienoto valūtu par vienu no Eiropas integrācijas vispozitīvākajiem rezultātiem. Lai nodrošinātu, ka tā būs arī turpmāk, mums ir cieši jāturas pie mūsu kopējās valūtas stabilitātes: tas ir vienīgais veids, kā nodrošināt, ka arī turpmāk eiro būs stabilizējošs faktors un stabilitātes avots nepastāvīgajā pasaulē.

Patlaban krietni vairāk nekā puse Eiropas Savienības dalībvalstu ir ieviesušas eiro. Pirms pāris dienām mēs uzņēmām Slovākiju kā 16. eirozonas locekli, un es esmu pārliecināts, ka līdz brīdim, kad mēs atzīmēsim nākamo lielo eiro gadadienu, eirozonā būs vēl vairāk locekļu. Visu Eiropas Savienības dalībvalstu mērķim jābūt galu galā pievienoties mūsu vienotajai valūtai, pamatojoties uz stabilitātes kritērijiem.

Es esmu pārliecināts, ka šī pakāpeniskā paplašināšanās palīdzēs stiprināt visu eirozonu un ka tā būs kopējas, miermīlīgas Eiropas nākotnes simbols, it sevišķi Eiropas Savienības jaunatnei.

Šodien šeit ar mums ir bijušais Francijas prezidents Valery Giscard d’Estaing, un viņš ir laipni gaidīts. Kopā ar bijušo Vācijas kancleru Helmut Schmidt, bijušo Luksemburgas premjerministru Pierre Werner un citiem viņš ir viens no mūsu vienotās valūtas veidotājiem. Sirsnīgi jūs sveicu, Giscard d’Estaing kungs!

(Aplausi)

Es piekrītu Helmut Kohl, kas kopā ar François Mitterrand, Jacques Delors un citiem — mēs tikko redzējām Jacques Santer kinofilmā — piedalījās eiro sākotnējā ieviešanā, kad viņš 1998. gadā teica, ka „...valūta, protams, ir maksāšanas līdzeklis. Bet valūta ir arī daudz kas vairāk nekā maksāšanas līdzeklis. Tā ir saistīta ar kultūras identitāti, un tā ir politiskās stabilitātes mērs... Iedomājieties, kāds tas ir brīnišķīgs sasniegums, ka Eiropas Savienībā ... ar visu mūsu inteliģenci, radošumu un daudzkrāsaino dažādību un par spīti visām grūtībām ... miljoniem cilvēku ir vienota valūta”.

Eiropas Parlamenta vārdā es ļoti vēlētos pateikties visiem eiro veidotājiem un visiem cilvēkiem, kas sagatavoja ceļu uz to, jo īpaši Eiropas Centrālajai bankai, tās pašreizējam priekšsēdētājam Jean-Claude Trichet un viņa diemžēl aizgājušajam priekštecim Willem Duisenberg par viņu vēsturiskajiem sasniegumiem. Eiropas Centrālās bankas nozīmi vienkārši nevar pārvērtēt.

(Aplausi)

Tāpat mēs īpaši pateicamies Eiropas Monetārā institūta priekšsēdētājam Alexandre Lamfalussy, ar kuru mēs tikāmies vakar vakarā un kurš arī šobrīd piedalās kolokvijā.

Eiropas Parlaments un tā komiteja, kas atbildīga par šādām lietām, proti, Ekonomikas un monetārā komiteja, ko tolaik vadīja Karl von Wogau un pēc tam Christa Randzio-Plath, gadu gaitā arī ir darbojušies kā virzošais spēks šajā vēsturiskajā projektā no „valūtas čūskas” līdz vienotas valūtas izveidei. Tas pats attiecas uz Ekonomikas un monetāro komiteju tās pašreizējā sastāvā, ko vada Pervenche Berès, kurai mēs esam pateicīgi par šo svinību ideju.

Kopš eiro ieviešanas pirms 10 gadiem Eiropas Centrālā banka un Eirogrupa ir veidojušas arvien ciešākas attiecības ar Eiropas Parlamentu. Es gribētu sirsnīgi pateikties abu iestāžu priekšsēdētājiem, proti, Eirogrupas priekšsēdētājam J.-C. Juncker un Eiropas Centrālās bankas priekšsēdētājam J.-C. Trichet, par viņu izcilo sadarbību ar Eiropas Parlamentu.

Mūsu vienotās valūtas eiro desmitajā gadadienā mēs tai novēlam daudzus veiksmīgus gadus ar gaišu kopēju nākotni mūsu Eiropas kontinentam.

  Jean-Claude Trichet, Eiropas Centrālās bankas priekšsēdētājs. − (FR) Priekšsēdētāja kungs, Giscard d’Estaing kungs, Juncker kungs, dāmas un kungi, man ir milzīgs gods un liels gandarījums piedalīties šajā ceremonijā, lai cildinātu eiro, kas ir viens no Eiropas galvenajiem sasniegumiem.

Eiropas Savienības dibinātājs Jean Monnet reiz teica: „Kad ideja atbilst attiecīgā laika vajadzībām, tā vairs nepieder cilvēkiem, kas to izgudroja, un tā ir stiprāka par tiem, kuri to kontrolē,” un viņš piebilda, ka „nav priekšlaicīgu ideju, ir piemēroti brīži, kurus ir jāmāk gaidīt”.

Gadu desmitiem ilgi vienotas Eiropas valūtas idejai bija tikai daži piekritēji. Daudz vairāk bija tādu, kas domāja, ka tas nekad nenotiks vai ka tas ir nolemts neveiksmei. Šodien vienotā valūta ir realitāte 329 miljoniem Eiropas iedzīvotāju. Kādreiz eiro izveide tiks uzskatīta par izlēmīgu posmu ilgā ceļā uz arvien ciešāku Eiropas tautu savienību.

Es nevaru nedomāt par Eiropas Savienības dibinātājiem Robert Schuman, Walter Hallstein, Alcide de Gasperi, Pierre Werner, Sicco Mansholt un Paul-Henri Spaak, kuri, kā mēs pirms pāris brīžiem redzējām, bija sapņotāji un kuriem mums ir jābūt pateicīgiem par Eiropas Savienību.

Tāpat es atceros valstsvīrus, valstu un valdību vadītājus, kas bija apņēmīgi, pārliecināti un drosmīgi eiropieši un ko šodien pārstāv Valéry Giscard d’Estaing. Bez viņiem nebūtu eiro.

Kopš eiro ieviešanas Eiropas iedzīvotāji ir pieredzējuši zināmu cenu stabilitātes līmeni, ko iepriekš eirozonā reti ir izdevies sasniegt. Šī cenu stabilitāte ir visu Eiropas iedzīvotāju priekšrocība. Tā aizsargā ienākumus un ietaupījumus, palīdz samazināt finansēšanas cenu un veicina ieguldījumus, jaunu darbvietu izveidi, kā arī vidēja termiņa un ilgtermiņa labklājību. Vienotā valūta ir Eiropas ekonomikas dinamisma faktors. Tā ir uzlabojusi cenu pārredzamību, stiprinājusi tirdzniecību un veicinājusi ekonomisko un finansiālo integrāciju.

Eiropas Centrālās bankas priekšsēdētājs. − (DE) Dažos pēdējos mēnešos ir parādījusies vēl viena eiro priekšrocība. Finanšu krīze ir parādījusi, ka nestabilitātes laikā labāk ir atrasties lielā, drošā kuģī nekā mazā laivā. Vai mēs Eiropā būtu spējuši rīkoties tik ātri, tik izlēmīgi un tik saskanīgi, ja mums nebūtu vienotas valūtas, kas mūs saista? Vai mēs būtu spējuši aizsargāt savas individuālās valstu valūtas no finanšu krīzes ietekmes? Mēs varam lepoties ar to, kā ir reaģējuši Eiropas valstu parlamenti, valdības un centrālās bankas. Kopā mēs esam parādījuši, ka pat ļoti grūtās situācijās Eiropa var pieņemt lēmumus.

(Aplausi)

Eiropas Centrālās bankas priekšsēdētājs. − Par eiro vēsturiskajiem panākumiem mums ir jābūt pateicīgiem ne tikai manis pieminēto stratēģiski domājošo vadītāju apņēmībai un neatlaidībai, mums ir jābūt pateicīgiem arī efektīvajai sadarbībai starp Eiropas iestādēm.

Eiropas Parlamentam bija izšķirīga loma sākumposmā. Parlaments bija pirmā iestāde Eiropā, kas 1962. gadā nāca klajā ar ierosinājumiem par vienoto valūtu. Pēdējos 10 gados kopš ECB izveides mūsu iestādes ir uzturējušas ļoti ciešu un rezultatīvu dialogu. Šī dialoga laikā Parlamentā un priekšsēdētāja pieminētajās komitejās ir uzklausīti vairāk nekā 50 ECB valdes locekļi. Dialogs starp Parlamentu un ECB ir ļoti svarīgs atbildības izteiksmē, jo tas ļauj ECB ar ievēlēto pārstāvju starpniecību paskaidrot savus lēmumus un rīcību plašai sabiedrībai.

Pirmajos pastāvēšanas gados eiro bija jāsaskaras ar trim lieliem pārbaudījumiem: stabilas un uzticamas centrālās bankas izveidi, stabilas jaunas valūtas izveidi un uzticības radīšanu. Šie izaicinājumi tika veiksmīgi pārvarēti, un patlaban eiro ir stabili ieviests. Šis ir svinību laiks, un, kā jau es teicu, es esmu ļoti aizkustināts. Tomēr šis nav piemērots laiks pašapmierinātībai. Pašreizējie izaicinājumi ir neatliekami, un radīsies jauni izaicinājumi. EMS turpmākie panākumi ir atkarīgi no tā, kā tiks risināti šie izaicinājumi.

Es vēlētos pieminēt trīs no tiem.

Pirmkārt, finanšu krīze. Krīze ir atklājusi būtiskus pasaules finanšu sistēmas trūkumus. Mēs ļoti aktīvi piedalāmies globālajos centienos risināt šos trūkumus un pārveidot regulējošo un institucionālo sistēmu.

Otrkārt, monetārā savienība. Vienotās valūtas uzticamības pamatā ir divi pīlāri: monetārā politika, kas vērsta uz cenu stabilitāti, un valstis ar saprātīgi īstenotu ekonomisko politiku, kuras ļoti lielā mērā aizstāv Eirogrupu, premjerministra kungs. Ekonomiskajā jomā īpašs izaicinājums ir Stabilitātes un izaugsmes pakta stingra un uzticama īstenošana, pastāvīgi centieni padarīt mūsu ekonomikas produktīvākas un dinamiskākas un izvairīšanās no lielām konkurētspējas novirzēm eirozonā.

Treškārt, paplašināšanās. Kad mēs pirms 10 gadiem sākām ieviest eiro, mēs bijām 11 valstis. Tagad mēs esam 16 valstis. Tas ļoti daudz izsaka par mūsu vēsturiskajiem centieniem. Paplašināšanās organizēšana vislabākajā iespējamajā veidā ir ļoti iedvesmojošs un grūts izaicinājums mums visiem, jo īpaši ECB padomei un valdei.

Eiro ir vēsturisks sasniegums. Patlaban vissvarīgākā ir mūsu atbildība par nākotni. Rodas jauni izaicinājumi. Ja šos izaicinājumus risina ar vislielāko skaidrību un bezbailību, tie var radīt spēcīgas idejas, ko Jean Monnet pieminēja un kas līdz šim mūs Eiropā ir novedušas pie stabilitātes un labklājības.

  Jean-Claude Juncker, Eirogrupas priekšsēdētājs. − (FR) Priekšsēdētāja kungs, Giscard d’Estaing kungs, Trichet kungs, Almunia kungs, dāmas un kungi, pēdējos 50 gados Eiropa ir bieži pierādījusi savu spēju noteikt diženus mērķus un parādīt raksturu un apņēmību, kas vajadzīga, lai īstenotu praksē tās lolotos mērķus.

Eiropas Savienība pati ir tam vislabākais piemērs līdztekus iekšējam tirgum un paplašināšanās procesam, citiem vārdiem sakot, ar atjaunotajām saitēm starp Eiropas ģeogrāfiju un vēsturi un līdztekus Ekonomikas un monetārajai savienībai, kuras 10. gadadienu mēs šodien atzīmējam.

Ceļš, kas veda uz Ekonomikas un monetārās savienības izveidi un mūsu vienotās valūtas ieviešanu, bija garš, un to parāda Ekonomikas un monetārās savienības rašanās pēc Werner ziņojuma sākotnējā impulsa 1970. gadā. Tā bija ilgstoša rašanās, ko raksturo „monetārā čūska”, Eiropas Monetārā sistēma, ekija izveide 1979. gadā, 1989. gada Delors plāns, Māstrihtas līgums 1992. gadā, kā arī Dānijas „nē” un Francijas „jā”, kas tolaik tika uzskatīta par īslaicīgu nostāju, neaizmirstot Eiropas Monetārās sistēmas 1993. gada krīzi. Šis ceļš nav bijis bez grūtībām un satricinājumiem.

Tolaik gan politiskajā, gan akadēmiskajā sabiedrībā bija daudz tādu, kas kritizēja vienoto valūtu, nemaz nerunājot par ievērojamo skaitu centrālo baņķieru, kuri uzskatīja, ka Eiropas Monetāro savienību nav iespējams nodibināt vai ka tas nav jādara un ka tādā gadījumā, ja par spīti visam tā tiktu nodibināta, vienotā valūta, īsumā sakot, būtu vāja un bez nākotnes.

Man ir svarīgi izmantot šī nozīmīgā Eiropas integrācijas notikuma 10. gadadienu, lai no savas puses izrādītu cieņu vīriem, kas radīja eiro, proti, Pierre Werner, Helmut Kohl, François Mitterrand, Jacques Delors, Valéry Giscard d’Estaing un citiem. Es vēlreiz gribētu uzslavēt viņu redzējumu, viņu apņēmību un viņu nekļūdīgo uzticēšanos Eiropai. Manis pieminētie cilvēki un daudzi citi, kas viņiem sekoja, nevarēja iedomāties viņu politiskā projekta straujos panākumus. Kopš šā gada 1. janvāra 16 dalībvalstis piedalās Ekonomikas un monetārajā savienībā un eiro valūtu izmanto gandrīz 330 miljoni Eiropas iedzīvotāju. Eiro ir kļuvis par reālu Eiropas integrācijas simbolu. Kā reāls visā pasaulē atzīts simbols eiro ir stabilitātes mērs. Tas aizsargā Eiropas iedzīvotājus no nopietnākajām ekonomiskās krīzes sekām. Pēc 10 gadiem ir jāatzīst, ka eiro ir neapstrīdams panākums. Patlaban gadadienām ir vērtība tikai tad, ja tās ir tilts uz nākotni, jo mums ir jāatzīst, ka par spīti mūsu kolektīvajai iecietībai, kad mēs sevi uzslavējam, īstās pārbaudes, vai eirozona spēs attīstīties un būt saskaņota, mums vēl ir priekšā. 2009. gads būs ļoti grūts gads eirozonas valstu ekonomikai un Eiropas iedzīvotājiem, un mums būs jāsaskaras ar daudziem izaicinājumiem — gan iekšējiem, gan ārējiem.

Iekšējie — eirozonas valstu valdībām būs jārīkojas kopīgi, lai ierobežotu ekonomiskās krīzes sekas un ieguldītu ekonomikas strukturālajā bāzē, lai būvētu tiltu uz pēckrīzes pasauli. Ārkārtējās situācijās ir vajadzīgi ārkārtēji pasākumi. Mēs nedrīkstam aizmirst to, ka eiro, šī aizsargjosla, ko mēs esam uzbūvējuši ap savu ekonomiku, nenokrita mums no debesīm. Eirozonas valstu ekonomika ir labāk aizsargāta pret negatīviem ekonomiskiem notikumiem, jo dalība eirozonā ir kvalitātes zīme, kas apliecina, ka tās dalībniekiem ir reālas iespējas īstenot piesardzīgu makroekonomisko politiku un politiku, kuras pamatā ir ilgtspējīga izaugsme un labklājība tās iedzīvotājiem. Tādējādi eiro piedāvātā aizsardzība ir tieši saistīta ar mūsu uzticamību, kuras pamatā ir spēja īstenot šādu politiku. Šī uzticamība ir Ekonomikas un monetārās savienības ieguvumu pamatā, un mums tā ir jāsaglabā, lai turpinātu pilnībā gūt labumu no vienotās valūtas priekšrocībām.

Ārējie — mums ir jāuzkrāj politiskā pieredze no starptautiskās finanšu un ekonomiskās krīzes. Pastāv tieša cēloņsakarību saikne starp pašreizējo krīzi, kas sākās ASV, un pasaules nozīmīgāko nelīdzsvarotību pastāvīgumu. Tādējādi nepietiekama pārredzamība, atbildība un integritāte finanšu nozarē darbojās kā krīzes katalizators. Stabilitātes atjaunošana finanšu un reālajā ekonomikā pasaules mērogā paredz pamatīgu finanšu sistēmas reformu un galveno nestabilo aspektu novēršanu jauktajā pasaules patēriņā un ietaupījumos. Šai līdzsvarošanai ir vajadzīga aktīva lielāko Amerikas, Āzijas un Eiropas ekonomiku sadarbība. Par spīti ievērojamajiem sasniegumiem eiro starptautiskais tēls joprojām pārāk bieži ir pārlieku sadrumstalots, un valstu intereses pārāk bieži gūst virsroku pār kopējām interesēm, neļaujot eirozonai pilnībā uzņemties politisko atbildību, kas atbilst tās ekonomiskajam nozīmīgumam, un izmantot visas ekonomiskās iespējas, kuras piedāvā Ekonomikas un monetārā savienība. Ekonomikas un monetārā savienība, protams, ir ekonomisks projekts, bet galvenokārt tas ir politisks projekts. Tādēļ mums ir jāizmanto eiro otrā desmitgade, lai pilnveidotu Ekonomikas un monetāro savienību, stiprinot tās politiskās struktūras gan iekšēji, gan ārēji.

  Joaquín Almunia, Komisijas loceklis. − (ES) Priekšsēdētāja kungs, premjerministr, komiteju priekšsēdētāji, dāmas un kungi, es esmu pārliecināts, ka es atspoguļoju Parlamenta vairākuma viedokli, sakot, ka 10 gadus pēc eiro ieviešanas es kā eiropietis esmu lepns par eiro panākumiem.

Es vēlētos apsveikt Parlamentu par tā iniciatīvu svinēt mūsu vienotās valūtas 10. gadadienu šajā Eiropas Parlamenta plenārsēžu zālē Strasbūrā.

Eiro ieviešana un Ekonomikas un monetārās savienības izveide neapšaubāmi ir liels panākums. Šo 10 gadu laikā eiro ir sniedzis daudzas priekšrocības visiem eirozonas dalībniekiem un turpina to darīt arī tagad — dziļas ekonomiskās un finanšu krīzes laikā.

Desmit gadu īsajā pastāvēšanas laikā eiro ir ieguvis pelnītu reputāciju kā izturīga un stabila valūta. Eiro ir otrā pasaules valūta, un, pateicoties tās lomai starptautiskajā ekonomikā, tā jau dažos aspektos ir pielīdzināma dolāram kā tirdzniecības instruments un maksāšanas līdzeklis starptautiskajās finansēs.

Tomēr galvenokārt eiro ir daļa no ikdienas dzīves gandrīz 330 miljoniem cilvēku 16 Eiropas Savienības valstīs. Mēs visi nēsājam savos makos šo kopējās Eiropas identitātes simbolu, jo eiro ir ne tikai valūta, bet arī Eiropas projekta centrālais elements, taustāmā veidā atgādinot mums par tāda integrācijas procesa priekšrocībām, kas sākās vairāk nekā pirms pusgadsimta.

Eiro ir nodrošinājis, ka mums ir zema inflācija un zemas procentu likmes, pateicoties makroekonomiskajai sistēmai, kas vērsta uz stabilitāti. Eiro ir nodrošinājis skaidru atbalstu tirdzniecībai un ieguldījumiem eirozonas valstīs. Tāpat eiro pēdējo 10 gadu laikā ir veicinājis 16 miljonu jaunu darbvietu izveidi eirozonā, kas ir trīsreiz vairāk nekā iepriekšējā desmitgadē.

Eiro ir veicinājis finansiālo integrāciju un vienotā tirgus attīstību; tas ir aizsargājis eirozonas valstis no ārējiem traucējumiem; un tas ir un turpina būt ne tikai Eiropas ekonomikas, bet arī pasaules ekonomikas stabilitātes balsts.

Šī krīze neapšaubāmi ir eiro pārbaudes kritērijs. Tomēr tie, kas domā, ka Ekonomikas un monetārā savienība nav gatava uzņemties krīzes sekas, visnotaļ maldās. Gluži pretēji, ja nebūtu vienotās valūtas, krīzes negatīvās sekas būtu daudz lielākas.

Daudzas dalībvalstis tagad saskartos ar lielām valūtas maiņas kursa svārstībām un, iespējams, pat ciestu no spekulatīviem uzbrukumiem savai valūtai. To valsts parāda vērtspapīru izplatība būtu daudz plašāka nekā pašlaik, un to iespējas cīnīties ar krīzi, izmantojot fiskālus stimulus, būtu ierobežotas.

2005. gadā pārveidotais Stabilitātes un izaugsmes pakts ir veicinājis to, ka valdības sakārto savus valsts kontus, tā ka 2007. gadā bija zemākais budžeta deficīts pēdējo 25 gadu laikā, kas tagad ļauj tām stāties pretī krīzei labākā situācijā.

Visas šīs krīzes laikā Eiropas Centrālās bankas rīcība ir tikai stiprinājusi stabilo reputāciju, ko tā jau bija ieguvusi Ekonomikas un monetārās savienības sākotnējos gados.

Mērķtiecīgi pieņemot vajadzīgos pasākumus un uzņemoties vadību sadarbībā ar citām centrālajām bankām industriālajās valstīs, Eiropas Centrālā banka ir kalpojusi mums par ceļvedi šajā periodā un ievērojami veicinājusi milzīga finanšu sabrukuma novēršanu.

Ekonomiskā situācija nav tāda, kādu mēs būtu gribējuši redzēt, svinot šo gadadienu, bet notikumi vairāk nekā jebkad agrāk izceļ Ekonomikas un monetārās savienības priekšrocības. Valstīm, kas vēl nav pievienojušās, eirozona ir arvien pievilcīgāka iespēja, kā tas bija redzams pagājušajā nedēļā Bratislavā, kad mēs eirozonā uzņēmām Slovākiju kā šīs zonas jaunāko,16., locekli.

Eiropas Komisijai un Parlamentam ir jāturpina sadarboties ar dalībvalstīm, Eirogrupu, Eiropas Centrālo banku un starptautisko sabiedrību, lai uzvestu mūsu valstu ekonomikas uz izaugsmes ilgtspējīgas atjaunošanas ceļa.

Šajā sakarā Komisijas ieteikumi ziņojumā, kuru mēs iesniedzām pirms pāris mēnešiem par Ekonomikas un monetārās savienības pirmajiem 10 gadiem un par kuru nesen notika diskusija Parlamentā, ir tikpat pamatoti vai pat vēl pamatotāki šodien, nekā tie bija pagājušajā pavasarī.

Lielāka piesardzība, plānojot budžetu, tās paplašināšana uz citiem makroekonomiskajiem aspektiem, saikne starp makroekonomiskajām politikām un strukturālajām reformām, eiro ārējais tēls un uzlabota Ekonomikas un monetārās savienības pārvaldība ir galvenie temati, uz kuriem jābalsta eiro otrā desmitgade, kam jābūt vismaz tikpat veiksmīgai kā pirmajai desmitgadei, un tiem tādiem ir jābūt arī turpmāk.

Priekšsēdētāja kungs, es vēlētos nobeigt, paužot cieņu pret eiro izveidotāju redzējumu un mērķtiecību, jo viņu iztēle un apņēmīgā rīcība atstāja mums mantojumā valūtu, ar kuru visi eiropieši var lepoties. Mums ir jāsargā šī panākuma pamati.

Krīze ir atvērusi jaunu lappusi pasaules ekonomikā, kurā Ekonomikas un monetārajai savienībai ir jāturpina pildīt nozīmīga loma, kalpojot visu eiropiešu kopējām interesēm un mērķiem.

  Valéry Giscard d’Estaing, bijušais Francijas Republikas prezidents. − Priekšsēdētāja kungs, J. C. Juncker, J. C. Trichet, dāmas un kungi! Jums, priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, par šo lielisko iniciatīvu pieminēt eiro desmito gadadienu, ir pateicīgi visi, kas piedalījās Eiropas valūtas veidošanā.

Es esmu vienisprātis ar tiem, kas uzskata, ka nav vajadzīgas arvien jaunas piemiņas ceremonijas, taču šī ceremonija ir pieņemama, jo tā iezīmē vērienīgāko ieguldījumu Eiropas integrācijā kopš vispārējām Eiropas Parlamenta vēlēšanām 1979. gadā. Daudz kas ir paveikts, un, iespējams, šī patīkamā, draudzīgā sanākšana ir tikai aisberga redzamā daļa.

Es vēlos izteikt atzinību visiem, kuri plānoja šo procesu un tiem, kuri to īstenoja. Aizsākumi meklējami jūsu priekšgājēja, Luksemburgas premjerministra Pierre Werner, 1970. gada ziņojumā. Pēc šī gada mēs piedzīvojām valūtas krīzi un valūtas svārstības, kas lika sarosīties šajā jomā. Kamēr valūtas maiņas kurss bija stabils, monetārā sistēma neradīja šķēršļus kopēja tirgus izveidei. Taču, tiklīdz tas zaudēja stabilitāti, šī problēma uzplauka no jauna.

Pēc neveiksmīgiem mēģinājumiem izveidot „monetāro čūsku”, spēcīgā Francijas un Vācijas pamudinājuma laika posmā no 1975. līdz 1980. gadam rezultātā Vācijas ziemeļu daļā, Brēmenē, notika sanāksme, kur tika nolemts dibināt Eiropas Monetāro sistēmu un ieviest eiro priekšgājēju eku (ecu). Šo lēmumu atbalstīja mūsu partneri Beniluksa valstīs un Itālijā.

Laika posmā no 1980. līdz 1988. gadam šī sistēma darbojās minimāli, bet pēc tam, kad Padome izveidoja komiteju, par tās priekšsēdētāju ieceļot Jacques Delors, kas panāca Māstrihtas līguma parakstīšanu, šis process tika atsākts.

Ļaujiet apsveikt tos, kuri ir piedalījās šajā procesā, arī jūs, priekšsēdētāja kungs, kā arī manu draugu kancleru Helmut Schmidt un viņa valsts sekretāru Manfred Lahnstein, kā arī Bernard Clappier, kas tobrīd bija Francijas Bankas vadītājs un Robert Schuman 1950. gada deklarācijas līdzautors, arī Alexandre Lamfalussy, kas komitejas darbības laikā apliecināja ļoti labas, gandrīz unikālas zināšanas par Eiropas Monetāro savienību, kuru mēs ar Helmut Schmidt izveidojām, lai no jauna atsāktu šī projekta darbību. Vēlos apsveikt arī Eiropas Komisijas priekšsēdētāju Jacques Delors, kurš pārņēma vadību, un pārējos ne mazāk nozīmīgus sarunu dalībniekus un Māstrihtas līguma parakstītājus, kuri sagatavoja lielisku projektu, kurš patiesībā kopš tā laika vairs nav skatīts, kuri darbojās kanclera Helmut Kohl un prezidenta François Mitterrand vadībā. Viņu un viņu kolēģu apņēmība ir īpaši jāizceļ. Šodien mums ir jāpasakās viņiem visiem.

Mēs atzīmējam eiro desmito gadadienu krīzes laikā. Ko mēs varam teikt, lai eiro attaisnotu. Kādus jaukus vārdus mēs varam teikt uzrunās par godu eiro gadadienai? Pirmkārt, eiro panākumi ir pārsnieguši gan skeptiķu, gan atbalstītāju prognozes. Manai uzrunai ir atvēlētas tikai piecas minūtes, tāpēc šo jautājumu sīkāk nekomentēšu. Laikā no 1995. līdz 2000. gadam es runāju ar ievērojamākajiem ekspertiem monetārajā jomā, un viņi visi bija skeptiski noskaņoti par eiro ieviešanu un neticēja, ka tas gūs panākumus.

10 gadu laikā eiro kļuva par otro lielāko valūtu pasaulē, un šobrīd tā tiek uzskatīta par vienu no uzticamākajām valūtām. Šīs valūtas stabilā pārvaldība to aizsargāja pret krīzi un nodrošina platformu izaugsmei bez pārmērīgas inflācijas. Ja nebūtu eiro, situācija monetārajā jomā būtu nopietni ietekmējusi Eiropu, kas padziļinātu ekonomisko krīzi.

Mēs domājam, ka monetārā politika iespēju robežās mazinās šo krīzi un palīdzēs atjaunot izaugsmi bez pārmērīgas inflācijas, kas šobrīd netiek risināts, un līdz tam brīdim lielais valstu finanšu deficīts un krīzes radītais parāda līmenis būs jāizlīdzina. Šajā ziņā mēs liekam cerības uz Eiropas Centrālās bankas vadītājiem darbiniekiem, kuri ir apliecinājuši savas zināšanas jau kopš krīzes sākuma. Mēs novērtējam arī viņu apņēmību un neatkarību.

Nobeigumā vēlos piebilst divas lietas. Mums ir jārīkojas piesardzīgi, lai eiro nebūtu jāskata globālā aspektā, kas glaimotu mūsu pašapziņai, taču būtiski palielinātu risku. Eiro ir Eiropas valūta, un tai ir jāapliecina sava atšķirīgā kultūra, veicinot racionāla un stabila modeļa izveidi starp citām pasaules valūtām.

Visbeidzot, es domāju, ka banku regulējums eiro zonā drīz tiks atjaunots. Man šķiet, ka mēs varam aicināt Eiropas Centrālo banku veikt kārtības atjaunošanas procesu un uzraudzīt šī procesa īstenošanu saskaņā ar Māstrihtas līguma 106. panta 5. punktu. Patiesi, mums ir vajadzīgs spēcīgs impulss, zināšanas un lēmumu pieņemšanas grafiks, kuru Eiropas Centrālā banka varētu sagatavot un kuru pēc tam eiro zonas Ministru padome jūsu, J. C. Juncker, vadībā pieņemtu un īstenotu.

Nobeigumā, priekšsēdētāja kungs, es vēlos, lai integrācijas simbols — eiro panākumi — mums kalpotu par iedrošinājumu spert nākamo soli, lai veidotu arvien vienotāku Eiropu, kā to paredz dažādi nolīgumi un uz ko mēs tik ļoti tiecamies. Mums tas izdosies, ja mēs tam ticēsim. Šī veiksmes stāsta pamatā ir eiro.

(Aplausi)<BRK>

  Pervenche Berès, Ekonomikas un monetārās komitejas priekšsēdētājs. – (FR) Priekšsēdētāja kungs! Eiro ir vīzijas un politiskās gribas veiksmīgs apliecinājums, nevis tirgus prece. Tas ir apliecinājums tam, ko Eiropa var sasniegt kopīgiem spēkiem.

Es, protams, vēlos arī mūsu, mūsu bērnu un visu citu vārdā apsveikt un pateikties šī projekta aizsācējiem un šī veiksmes stāsta veidotājiem: Pierre Werner, kas šodien ir kopā ar mums, kancleram Helmut Schmidt, priekšsēdētājam Giscard d’Estaing, Eiropas Komisijas priekšsēdētājam Jacques Delors, kancleram Helmut Kohl, prezidentam François Mitterrand, baronam Alexandre Lamfalussy, Tommaso Padoa-Schioppa, Philippe Maystadt un pārējiem, kurus nenosaucu. Priekšsēdētāja kungs, es vēlos arī izteikt atzinību jūsu priekšgājējiem, maniem priekšgājējiem, Karl von Wogau, kurš joprojām ir kopā ar mums, kā arī Christa Randzio-Plath, kas arī šodien ir šeit kopā ar mums. Šī Parlamenta loma bija būtiska pārejas posmā uz eiro, kad mēs bažījāmies par kontu pārskaitīšanu bankās, kā arī mūsu iedzīvotājiem, lai viņi varētu pielāgoties, lai pierastu pie savas jaunās valūtas un to pieņemtu. Es arī uzskatu, ka mūsu iestāžu darbība ir atgādināšanas un atzinības vērta.

Es priecājos arī pat to, ka šī ceremonija notiek šeit, Eiropas Parlamentā — visu Eiropas iedzīvotāju demokrātijas dzimtenē. Galu galā eiro vispirms un galvenokārt attiecas uz mums pašiem un tikai pēc tam un bankām. Kā Eiropas iedzīvotāji ar prieku apgalvo, šis jautājums viennozīmīgi attiecas uz viņiem. Dažas valstis nelabprāt veido Eiropas simbolus. Taču eiropieši eiro ir pieņēmuši kā Eiropas Savienības piederības simbolu.

Tiesa, ne visās valstīs tiek izmantots eiro. Sākumā to izmantoja 11 valstīs un šobrīd jau 16 valstīs. Mēs ceram, ka drīz eiro zonai pievienosies arī citas valstis. Taču man šķiet, ka šīs krīzes ietekmē dažas valstis sāk apsvērt piederību eiro zonai. Manuprāt, tas ir vislabākais mūsu panākumu apliecinājums. Ļoti bieži Eiropa gūst panākumus, apliecinot savus spēkus, un šajā gadījumā, atzīmējot desmito gadadienu, mēs varam skaidri redzēt, ka eiro ir vērtējams ļoti pozitīvi. Iespējams, ka dažas valstis, kuras vilcinājās pievienoties eiro zonai, tagad gribēs šo procesu paātrināt. Mēs varam viņiem tikai ieteikt rīkoties saskaņā ar Līguma nosacījumiem, kas nekad nav pārskatīti un ir noderīgi, lai veicinātu Eiropas attīstību ekonomikas un monetārajā jomā, balstoties uz diviem pīlāriem – konsolidāciju un paplašināšanos.

Taču gadadiena ir arī laiks, kad raudzīties nākotnē. Šo desmit gadu laikā eiro ir bagātinājies, un tagad tam ir jāpaver jaunas iespējas. Šis jautājums jau ir skatīts iepriekš, taču ne pietiekami.

Runājot par sadarbību ekonomikas jomā, Jean-Claude Juncker raksturoja pašreizējo krīzi. Tā nav ikdienišķa situācija. Šajā krīzē mēs visi zinām, ka, ja Eiropas Savienība attīstītos tik pat strauji, cik Monetārā savienība, šobrīd situācija būtu daudz labāka. Tad mācīsimies no savām kļūdām. Nevajadzētu uzmanību pievērst tikai budžeta deficītam, ir jāņem vērā arī valsts izdevumu kvalitāte. Valdībām ir jāiemācās savā starpā apspriest valstu īstenoto ekonomikas politiku. Nav pareizi, ka dalībvalstu aizdevumiem tiek noteiktas atšķirīgas procentu likmes, ja tiek izmantota viena valūta un tiek piemērota Eiropas Centrālās bankas noteikta procentu likme.

Tas attiecas arī uz finanšu tirgus uzraudzību. Priekšsēdētājs Giscard d’Estaing minēja 105. panta 6. punktu, kas ir mūsu kopējā platforma un ir mūsu panākumu pamatā. Es domāju, ka viena no lietām, kas mums jāmācās no šīs krīzes, ir tā, ka Eiropas Centrālajai bankai būs jāveic uzrauga pienākumi. Mēs nevēlamies, lai finanšu tirgus uzraudzības kvalitātes pasliktinātos. Tāpēc mums kā politiskajiem līderiem būs arī jācenšas panākt līdzsvaru. Ja Eiropas Centrālās bankas atbildība nostiprināsies, būs jānorāda, kā turpmāk veidot institucionālo līdzsvaru.

Es vēlos vēl ko piebilst par eiro lomu starptautiskajā mērogā. Es piekrītu, ka mēs nedrīkstam prasīt pārmērīgas privilēģijas, lai eiro būtu rezerves valūta. Taču nav pieņemams tas, ka mēs 10 gadus veidojām eiro un tad 10 gadus pēc pārejas uz eiro mēs starptautiskajā arēnā joprojām darbojamies pasīvi un eiro netiek pietiekami izmantots, lai stabilizētu globālo monetāro sistēmu.

Visbeidzot, manuprāt, eiro ir vairāk nekā tikai valūta. Tāpēc šis jautājums ir tik būtisks Parlamentam. Tas ir līdzeklis, kas ir pieejams Eiropas iedzīvotājiem, kuri piedzīvo pēdējo gadu laikā vissmagāko krīzi. Mums šī valūta — Eiropas simbols — ir jāizmanto, lai palīdzētu iedzīvotājiem pēc iespējas veiksmīgāk pārdzīvot šo krīzi.

  Werner Langen, Ekonomikas un monetārās komitejas loceklis. – (DE) Priekšsēdētāja kungs! Eiro desmitā gadadiena patiesi ir atzīmēšanas vērta. Ja pirms 10 gadiem kāds būtu teicis, ka eiro kļūs par tik stabilu valūtu, viņam neviens neticētu. Par šiem panākumiem ir jāpasakās daudziem cilvēkiem, un es atceros, ko teica skeptiķi. Viņi šo valūtu salīdzināja ar priekšlaicīgi dzimušu bērnu un neveiksmei nolemtu projektu, taču šodien mēs redzam, ka tā bija vīzija, kas ar vairāku cilvēku palīdzību tika īstenota. Iepriekšējais runātājs nosauca visus tos, kuri piedalījās šī projekta īstenošanā, kā arī atgādināja par pavērsiena punktiem, Eiropas monetāro sistēmu, vienošanos ar Eiropas Centrālo banku par centralizētas valūtas izveidi, viņš atgādināja arī par J. Delors ziņojumu, kas bija sākums monetārai savienībai trīs posmos, kā arī par Māstrihtas līgumu, kas tika noslēgts tikai divus gadus pēc Berlīnes mūra krišanas, un par pārejas periodiem. Daudzi ir palīdzējuši, lai eiro projekts gūtu panākumus.

Kā komitejas priekšsēdētāja P. Berès jau norādīja, šajā laikā, īpaši no 1994. gada, kad spēkā stājās Māstrihtas līgums, līdz 2002. gadam Parlaments aktīvi piedalījās banknošu un monētu ieviešanas procesā, kā arī daudzos ziņojumos, sarunās, atzinumos un arī priekšlikumos, un es vēlos īpaši pateikties diviem cilvēkiem, kas tobrīd bija komiteju priekšsēdētāji, proti, K. von Wogau un C. Randzio-Plath, kuri Parlamentu pārstāvēja arī citās valstīs, un, lai gan sākotnēji šo projektu izveidoja valdības, viņi nodrošināja nepieciešamo Parlamenta atbalstu. Arī šodien šis jautājums tiek skatīts P. Berès vadībā.

18. novembrī Parlaments ar lielu balsu vairākumu pieņēma ziņojumu, kurā apskatīti panākumi, grūtības, riski un problēmas, un es vēlos piebilst dažas lietas tam, ko minēja P. Berès.

Eiro guva ļoti lielus panākumus, un šis projekts ir īpašs — tā ir Eiropas Centrālās bankas, vietējo budžeta iestāžu un finanšu politikas vadīta centrālā monetārā politika. Ir svarīgi, lai nākamreiz krīzes situācijā tiktu saglabāta saistība starp šiem diviem atbildības līmeņiem, kas minēti Stabilitātes un izaugsmes paktā. Ja nebūtu šī Stabilitātes un izaugsmes pakta un būtu vājāk saskaņota budžeta un finanšu politika, eiro arī turpmāk varētu saskarties ar riskiem, no kuriem ir iespējams izvairīties. Šajā sakarā, es īpaši vēršos pie tām dalībvalstīm, kuras ietilpst eiro zonā, kā arī pie pārējām Eiropas Savienības dalībvalstīm, lai šo disciplīnu, saskaņoto sadarbību, skatītu detalizētāk nekā atsevišķos jautājumos tas darīts līdz šim.

Eiro ir palīdzējis būtiski mazināt inflāciju, tādējādi veidojot uzticību un stabilitāti, un tas šobrīd ir kļuvis par otro izplatītāko rezerves valūtu, lai gan neviens neticēja, ka tā kādreiz varētu notikt. Eiro ir veicinājis strukturālās reformas dalībvalstīs un tāpēc pat globalizācijas laikmetā tas ir palīdzējis uzņēmumiem un valstīm. Eiro zonas iestādes, dažas no kurām minēja iepriekšējais runātājs, Ekonomikas un finanšu padome, Eiro grupa un daudzas citas iestādes sadarbībā ar Komisiju un Eiropas Centrālo banku ir radījušas vajadzīgos apstākļus, jo tās tobrīd jau darbojās, tās jau pastāvēja un darbojās neatkarīgi, lai ekonomiskās krīzes situācijā spētu rīkoties ātri, droši un pareizi.

Eiro bija kā ietekmes līdzeklis Eiropas finanšu tirgus izveidei. Šo kopējo politisko panākumu politiskais secinājums ir tāds, ka valstis ar vienotu valūtu un vienotu iekšējo tirgu ir sasniegušas būtisku integrācijas līmeni, kas garantēs mieru un labklājību.

Taču mēs nedrīkstam eiro uzskatīt par kaut ko pašsaprotamu. Ir pamats risku uztvert nopietni. Tā ir valstu atsvešināšanās ekonomikas jomā. Tā ir saistīta ar būtiskiem riskiem, ko rada algu pieaugums un budžeta deficīts. Šajā gadadienā nedrīkst nepieminēt arī šo jautājumu.

Pavisam pretējs aspekts ir atšķirīgās valsts obligāciju procentu likmes. Šobrīd mēs esam sasnieguši procentu likmes peļņas daļu, kas samazinājās un tad atkal palielinājās, radot jaunas problēmas atsevišķām eiro zonas valstīm.

Vēlos atgādināt Parlamentam, ka saistībā ar eiro zonas paplašināšanos nebūtu jāpiemēro īpaši atvieglojumi un Māstrihtas līguma nosacījumi ir jāievēro visām eiro zonas valstīm.

Sabiedrība viegli pieņēma eiro. Tas ir iemantojis uzticību visā pasaulē. Tas ir veiksmīgi izcietis pirmo pārbaudījumu un devis būtisku ieguldījumu mūsu valstu pastāvīgai integrācijai Eiropā. Mēs visi varam ar to lepoties. Paldies!

(Aplausi)<BRK>

  Jean-Paul Gauzès, PPE-DE grupas vārdā. – (FR) Priekšsēdētāja kungs, V. Giscard d’Estaing, J. C. Juncker, J. C. Trichet, J. Almunia, dāmas un kungi! Šodien jau tika minētas daudzas būtiskas lietas.

Desmit gadu laikā eiro ir kļuvis par spēcīgu Eiropas simbolu. Taču ideju, pamatojoties uz 1978. gada Brēmenes nolīgumu par monetāro sistēmu un eku ieviešanu, Eiropā ieviest vienotu valūtu, valstis un galvenās monetārās iestādes ārpus Eiropas vērtēja skeptiski. Mums būtu jāpasakās un jāapsveic visi tie, kuri pieņēma šo lēmumu; šo personu vārdu šovakar jau tika nosaukti.

Eiro ir visspilgtākais apliecinājums tam, ka, pielietojot politisko varu, Eiropa spēj pieņemt lēmumus kopīgai labklājībai nākotnē. Šī gadadiena arī ļauj mums ar cerību raudzīties nākotnē.

Taču jāatzīmē, ka mūsu līdzpilsoņu starpā vēl nesan valdīja dažāda attieksme pret eiro. Tie, kas ceļo, ļoti novērtēja vienotas valūtas sniegtās priekšrocības. Tiem, kas neceļo, eiro asociējās ar cenu pieaugumu. Taču pētījumi liecina, ka lielākajā daļā valstu inflācija bija jūtama, lai gan oficiālie dati liecināja, ka, galvenokārt, pateicoties Eiropas Centrālās bankas veiktajiem pasākumiem, bija nodrošināta monetārā stabilitāte. Patiesībā, kāds noteikti izmantoja eiro, lai noapaļotu cenas un, iespējams, patērētāji nebija gana modri, lai to pamanītu.

Kad eiro kurss palielinājās pretstatā dolāra kursam, mēs arī saņēmām sūdzības no dažiem ražotājiem, kuri pārsvarā ražo eiro zonā, taču savu produkciju pārdod ārpus eiro zonas robežām. Eiropas Centrālā banka ir saņēmusi arī kritiku. Netiek apšaubīta tās neatkarība, bet gan tās politika procentu likmju jomā, apgalvojot, ka procentu likmes ir pārāk augstas.

Šobrīd šī krīze ir likusi daudziem mainīt viedokli. Mēs visi saprotam, ka eiro ir noteicošais faktors, lai ierobežotu Amerikas Savienoto Valstu radītās krīzes sekas Eiropā. Eiropas Centrālā banka viennozīmīgi ir bijusi visatsaucīgākā centrālā banka. Tās īpaši atbilstošie lēmumi tika viennozīmīgi atbalstīti. Kāda būtu situācija, ja katrai dalībvalstij būtu jāpastāv par savu valūtu? Devalvācija un valūtas krīze būtu neizbēgama.

Lai veiksmīgie eiro darbības rādītāji mums kalpo par iedrošinājumu turpināt iesākto un izvērst sadarbību dalībvalstu ekonomikas jomā, kā arī ievērot Stabilitātes un izaugsmes pakta principus. Tiesa, ka varētu būt un, iespējams, būtu jābūt izņēmumiem, taču tiem būtu jābūt īslaicīgiem un ar mērķi sabalansēt valsts finanses. Patiesībā, ilgtermiņā vairāk nekā jebkad ir vajadzīgas augstas kvalitātes valsts finanses un ekonomikas politika. Tā ir efektivitātes, konkurētspējas un izaugsmes garantija. Tā ir mūsu valūtas — eiro — solidaritātes nosacījums.

  Robert Goebbels , PSE grupas vārdā. – (FR) Priekšsēdētāja kungs! Šajā neskaidrības laikā ir svarīgi paļauties uz stabilām vērtībām — eiro. Epizodiski es kā Ekonomikas un finanšu padomes loceklis piedalījos vienotās valūtas izstrādes procesā un redzēju, ka par šo projektu nebija pārliecināti nedz tā skeptiķi, nedz atbalstītāji, un dalībvalstis rīkojās piesardzīgi. Rezultātā Eirogrupa kļuva par spēcīgāku sadarbības forumu. Turklāt divi no Eiropas lielākajiem sasniegumiem tika īstenoti pateicoties dažu valstu apņēmībai virzīties uz priekšu un padarīt integrāciju par visu mūsu līdzpilsoņu ikdienu. Es runāju par Šengenas nolīgumu, kas paredz eiropiešu brīvu pārvietošanos. Šis nolīgums tika īstenots pēc piecu valstu — Francijas (prezidents F. Mitterrand), Vācijas (kanclers H. Kohl) un Beniluksa valstu — iniciatīvas. Arī Šveice ir pievienojusies Šengenas zonai, taču Lielbritānija un Īrija joprojām neatbalsta tautu Eiropas ideju.

Prezidents F. Mitterrand un kanclers H. Kohl bija arī eiro politiskie veidotāji, lai gan šo monetāro savienību atbalstīja daudzi, sākot jau ar Jacques Delors. Pirmā gūtā mācība ir tā, ka visiem, kuri vēlas uzlabot situāciju Eiropā, ir jābūt gataviem rīkoties starptautiskā mērogā, īpaši, ja ir pastāv valstu koalīcija, kas patiesi vēlas uzlabot situāciju Eiropā. Pozitīvās un labākas sadarbības piemērs Eiropā ir Prīmes līgums, kur mērķis ir cīnīties pret nopietnu noziedzību. Konstitucionālais līgums vairs nav spēkā, neparastas politisko spēku koalīcijas Francijā un Nīderlandē nobalsoja pret, un grūti saprotamais tiesību akts, kas zināms ar nosaukumu „mazais” Lisabonas līgums, tiek bloķēts no Īrijas un, iespējams, arī Čehijas puses, tāpēc mums ir jāpierāda, ka Eiropa joprojām darbojas, paļaujoties uz plašo sadarbību.

Jebkurā gadījumā eiro joprojām ir stabils. Slovēnija un Slovākija mums jau pievienojās. Pārējās valstis raizējas, jo nespēj gūt lielāku labumu no aizsardzības, ko sniedz eiro. Tagad, kad mārciņa ir cietusi sagrāvi, pat Apvienotā Karaliste arvien skaļāk pauž savu nostāju, apšaubot tās izolāciju. Kādreiz mārciņa bija pasaules rezerves valūta, taču gadsimta laikā tā ir kļuvusi par standarta valūtu. Pateicoties Wim Duisenberg, Jean-Claude Trichet un citu personu saskaņotai darbībai desmit gadu laikā eiro ir kļuvusi par otro rezerves valūtu pasaulē. Protams, dolārs joprojām ir vadošā valūta un drošs ieguldījums, taču milzīgie parādi, kurus ir uzkrājušas Amerikas Savienotās Valstis, mēģinot panākt, lai pasaules pārējās valstis tās finansētu, arvien vairāk liek apšaubīt to, ka ekonomikas lielvalsts spēs pildīt savas saistības. Patiesībā, finanšu pasaule sliecas uz eiro un dolāra dupolu. Visiem monetārajiem dupoliem regulāri ir jāveic paritātes pielāgojums, kas bieži notiek negaidīti. Šobrīd, kad pasaulē valda recesija, ir vajadzīga stabilitāte un jauns, drošs pamats. Tur būtiska loma būs eiro. Eiropas Centrālā banka (ECB) ir darījusi to, kas vajadzīgs, lai risinātu „ASV radīto” vispasaules finanšu krīzi.

Kā norādīja Jacques Delors, eiro ir visas Eiropas vairogs, taču līdz šim eiro nav pietiekami stimulējis Eiropas ekonomiku. ECB atbild tikai par monetāro politiku. Galu galā Komisija ir tikai augstākā līmeņa padomdevējs, kas sniedz noderīgus priekšlikumus, taču ekonomikas dalībnieki ir pašas valstis, kuru darbība, diemžēl, nav saskaņota. Lai gan, efektīvi saskaņojot 27 valstu ekonomisko varu, varētu paveikt brīnumus, neskatoties uz Jean-Claude Juncker atzinīgi vērtējamajiem pūliņiem, Eirogrupa joprojām ir tikai neoficiāla diskusiju grupa. 1999. gada pavasarī es biju liecinieks dažu Eirogrupas finanšu ministru, to skaitā Oskar Lafontaine, Dominique Strauss-Kahn, Carlo Ciampi un dažu citu, mēģinājumam izveidot monetāro savienību starp Eiropas Savienību un Eiropas Centrālo banku. Wim Duisenberg asi atbildēja: „Nekad nebūs iepriekšējas saskaņošanas ar Eiropas Centrālo banku, jo uz mūsu lēmumiem vienmēr būs jāreaģē ex-post.” Iemesls ir acīm redzams — ECB monetārā politika vienmēr ir bijusi un vienmēr būs neatkarīga, taču neatkarība nenozīmē liegt veidot konstruktīvu dialogu to iestāžu starpā, kuras aizstāv 500 miljonu Eiropas iedzīvotāju intereses un kopīgo likteni. Tas, ko tikko norādīja Jean-Claude Juncker, ir vislabākais veids, kā traucēt valstīm labāk organizēt darbību, lai saskaņotu savu ekonomikas politiku Eiropas Savienībā vai pārstāvot Eiropu citās valstīs.

  Wolf Klinz, ALDE grupas vārdā – (DE) Priekšsēdētāja kungs, V. Giscard d’Estaing, J. C. Juncker, J. C. Trichet, J. Almunia, dāmas un kungi! Šis ir patiesi vēsturisks notikums, un man ir ļoti žēl, ka uz šo oficiālo sanāksmi ir ieradušies salīdzinoši maz Eiropas Parlamenta deputātu. Daži iepriekšējie runātāji jau norādīja, ka sākotnēji daudzi eiro vērtēja skeptiski. Valdīja uzskats, ka loģistikas problēmas, kas saistītas ar vairāku miljardu banknošu un monētu ieviešanu, būs nepārvaramas, un ka ideja par kopējas monetārās politikas apvienošanu dalībvalstīs ir ne tikai ļoti sarežģīta, bet pat neiespējama.

Šodien mēs redzam, ka tas tā nemaz nav. Eiropas monetārā savienība ir īstenība. Eiro pastāv jau 10 gadu. Tas ir kā politisks brīnums, un pirmā Komisijas priekšsēdētāja Walter Hallstein vārdi piepildījās. Viņš teica: „Tie, kas netic brīnumiem Eiropas kontekstā, nav reālisti.”

Sākumā pilsoņi, lielā mērā dalībvalstu pilsoņi, bažījās, ka eiro izraisīs būtisku cenu pieaugumu, taču tā nenotika. Eiro pieņēma un daudzi pilsoņi to pat sajūsmināti atbalstīja. Tas ir kļuvis par tādu kā redzamu Eiropas simbolu. Tagad eiro ir viens no Eiropas simboliem; kā himna un karogs.

Manuprāt, varētu teikt, ka Eiropas Centrālās bankas pirmajos darbības gados situācija Eiropā un Eiropas ekonomikā bija salīdzinoši mierīga, tāpēc bankām bija viegli īstenot stabilitātes politiku. Tomēr ir jānorāda, ka pirmo desmit eiro pastāvēšanas gadu laikā vidējā inflācija bija aptuveni 2 %, citiem vārdiem sakot, vairāk vai mazāk, kā to paredzēja Eiropas Centrālās banka. Vācijas marka vienmēr ir bijusi stabilitātes paraugs, taču tās 50 pastāvēšanas gadu laikā tās vidējā inflācija bija 3 %. Tādējādi var secināt, ka Eiropas Centrālās bankas darbības rādītāji ir ļoti labi.

Taču tagad, krīzes laikā, Eiropas Centrālā banka apliecina savus patiesos spēkus un savu patieso kvalitāti. Tai šajā situācija ir ļoti būtiska loma. Tā ir pierādījusi, ka spēj būt neatkarīga, efektīva un pašpārliecināta un darboties ātri un noteikti. Tā kalpo par paraugu dažām centrālajām bankām Eiropas valstīs, kuras vēl nav eiro zonas dalībvalstis, un citur pasaulē. Tā skaidri norādīja Amerikas Savienoto Valstu Federālajai rezervei, ka spēj īstenot veiksmīgu politiku nevis par spīti tās neatkarībai, bet tieši tāpēc, ka tā ir politiski neatkarīga un nav pakļauta dažādu valstu iestādēm.

Mēs zinām, ka šobrīd, kad atsevišķu dalībvalstu banku sektoram ir sniegts atbalsts, dalībvalstis izstrādā dažādus ekonomiskā stimula plānus, lai mazinātu finanšu krīzes negatīvo ietekmi uz reālo ekonomiku. Tas Eiropas Centrālajai bankai būs nākamais uzdevums, jo pastāv risks, ka atšķirīgās pieejas varētu kropļot konkurenci un ka konverģence, kura eiro zonas valstu starpā šobrīd ir daļēji sasniegta, izjuks un situācija mainīsies. To nedrīkst pieļaut, tāpēc ir tik svarīgi ievērot un rīkoties saskaņā ar Stabilitātes un izaugsmes paktu. Gluži pretēji — mums ir jānodrošina, lai tas paliktu spēkā. Tāpēc ir svarīgi, lai atsevišķās dalībvalstīs kaut vai piespiedu kārtā tiktu īstenotas strukturālās reformas, kuras Komisija un Eiropas Centrālā banka līdz šim jau vairākkārt ir ierosinājusi.

Nākamo gadu laikā Eiropas Centrālo banku gaida jauns pārbaudījums. Šī krīze parādīja, ka finanšu tirgū ir jābūt zināmai Eiropas uzraudzībai, un šajā jomā būtiska loma varētu būt Eiropas Centrālajai bankai. Tā ir devusi signālu, ka, principā, tā labprāt ieviestu zināmu centrālu Eiropas uzraudzības sistēmu, kas būtu analoga Eiropas Centrālo banku sistēmai. Eiro loma starptautiskajā arēnā ir vēl vairāk jāstiprina. Eiro zonai ir jārunā vienotā balsī, un starptautiskajās iestādēs tai ir jābūt pārstāvētai kā struktūrvienībai, piemēram, kā Starptautiskais Valūtas fonds un ESAO (Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija).

Tiesa, ja nebūs vienotas fiskālās ekonomikas politikas, vienotu valūtu izmantot būs riskanti. Tā vairs nav joka lieta. Eiropas Savienībai būs jāatrisina vēl dažas būtiskas problēmas — šobrīd bezdarba līmenis ir ļoti augsts un diemžēl tas turpina palielināties, tāpat arī demogrāfiskās pārmaiņas, migrācijas radītās problēmas, dažos sabiedrības slāņos pieaugošā nabadzība un spēcīga konkurence globalizācijas kontekstā. Šīs problēmas eiro zonā tiks atrisinātas tikai tādā gadījumā, ja dalībvalstu ekonomikas politikas būs ciešāk saistītas. Eiro zonas priekšsēdētāja iecelšana bija pirmais solis šajā virzienā, taču tas ir tikai sākums — mums priekšā vēl ir daudz darāmā.

  Cristiana Muscardini, UEN grupas vārdā. – (IT) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi! Pēc desmit gadiem eiro loma starptautiskās tirdzniecības jomā ir pieaugusi un to izmanto kā rezerves valūtu, un tas liecina, ka eiro ir kļuvis par pasaules mēroga etalonu. Tas garantē monetāro stabilitāti un palīdz integrēt to dalībvalstu ekonomikas, kuras šo valūtu pieņēma, neskatoties uz dažiem kļūdainiem lēmumiem, kas radīja problēmas iedzīvotājiem saistībā ar faktisko valūtas maiņas kursu starp dalībvalstu valūtu un eiro un saistībā ar dažām preču un pakalpojumu cenu pārbaudēm.

Eiro tika veidots bez spiediena no ārpuses, lai to ieviestu, nebija vajadzīgs karš vai politiska hegemonija. Tas tika ieviests, brīvprātīgi vienojoties 11 valstīm, kuras atbalstīja ideju par ekonomiskās un monetārās savienības izveidi saskaņā ar Līgumiem. Tas bija būtisks solis, lai panāktu politisko vienotību, ko, diemžēl, joprojām nav izdevies panākt.

Dažas problēmas radīja nepilnīga sistēma, kas nebija piemērota citu vērienīgu iesaistīto parādību vadībai. Es runāju par arvien pieaugošo internacionalizācijas tempu un izmaiņām tirdzniecībā starptautiskā līmenī. Pateicoties eiro bija iespējams atrisināt dažādas problēmas. Vissmagākā no tām ir pašreizējā finanšu krīze. Eiro mūs pasargāja arī no tirgus sagraušanas. Ja nebūtu bijis eiro, būtu atkārtojušies 1992. gada notikumi, tikai smagākā formā.

Atzīmējot eiro 10. gadadienu, mēs atzinīgi vērtējam Slovākijas pievienošanos eiro zonai. Slovākija ir 16. eiro zonas dalībvalsts. Eiropas Centrālās bankas (ECB) un Komisijas pasākumi cīņai pret pašreizējo krīzi, bija kā amortizators un iegrožojums, taču mēs joprojām uzskatām, kā tas bieži izskanējis šajā sēžu zālē, ka mums nav pieņemama monetārā politika, kas ir pretrunā ar ekonomikas politiku. Jāatzīst, pašreizējā situācija ir savā ziņā anomāla: 16. dalībvalstis, kurās ir vienota valūta, 27. valstu ekonomikas politikas, kuras pēc iespējas ir saskaņotas ar Komisiju, un 11. dalībvalstis, kurās tiek izmantota attiecīgo valstu valūta.

Nebūt nav viegli saskaņot monetāro politiku un ekonomikas politiku, kura faktiski nemaz neeksistē, taču, ja iestādes, kuras ir atbildīgas par ekonomikas politiku attiecīgajā valstī, nesazinās ar centrālajām bankām un ECB, kurai ir jāsaskaņo šīs politikas, un otrādi, Eiropas Savienībai būs grūti atrisināt pašreizējo krīzi un nemitīgās problēmas, ko rada pārējās valstis un globalizācija.

Mēs ceram, ka pēdējā laika notikumi liks cilvēkiem saprast, ka ir svarīgi ieviest izmaiņas Eiropā, atjaunot centrālo ekonomiku un veidot labāku kohēziju un saskaņotību starp ECB un tām Eiropas iestādēm, kas ir atbildīgas par politiskās un plānošanas stratēģijas izstrādi. Enerģijas krīze, kuru piedzīvojām pavisam nesen, apliecināja, ka kopīga ekonomikas politika galvenajās stratēģiskajās jomās ir būtiska sabiedrībai un to nedrīkst atlikt. Ja būs politiskā griba, šādas politikas ieviešanu veicinās pieaugošā eiro loma.

  Alain Lipietz, Verts/ALE grupas vārdā. – (FR) Priekšsēdētāja kungs, V. Giscard d’Estaing, J. C. Juncker, J. C. Trichet, komisāra kungs, dāmas un kungi! Es vēlos atgādināt, kā 1992. gadā, kad vēl nebija skaidri zināms, vai Francija atbalstīs Māstrihtas līgumu, Jacques Delors vienojās ar Francijas Zaļās partijas ģenerālo asambleju, kura deva vienu vai divus trūkstošos procentus.

Viņš mums teica: „Balsojiet par eiro! Tad mums būs politiska Eiropa. Ja mēs neizveidosim politisku Eiropu, lai kontrolētu Eiropu, sabiedrība to nemūžam nepieņems”. Viņš mūs nepārliecināja. Māstrihtas līgums tika pieņemts, taču politiska Eiropa netika izveidota. Ar šo problēmu mēs saskaramies arī šobrīd.

Kāpēc mēs toreiz neatbalstījām eiro? Pamatā divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, mēs domājām, ka Māstrihtas kritēriji Eiropā radīs vismaz piecus gadus ilgu ciklisku lejupslīdi, un, otrkārt, mums nebija pieņemams veids, kādā saskaņā ar Māstrihtas līgumu monetārā politika tiks iekļauta vispārējā ekonomikas politikā. Eiropas Centrālās bankas neatkarības dēļ mēs iesakām atšķirt monetāro politiku no pārējām politikām.

Godīgi sakot, es, tāpat kā visi pārējie Zaļo partijas biedri, joprojām neatbalstu Māstrihtas līgumu, taču es samērā atzinīgi vērtēju izmaiņas, kas izdarītas Ekonomikas un monetārās savienības tiesību aktos un kas saistītas ar to piemērošanu.

Ir veiktas būtiskas izmaiņas. Pirmkārt, cenu stabilitāte ir sasniegusi nedaudz mazāk nekā 2 % atzīmi. Šāds mērķis var šķist mazliet absurds. Šobrīd, kad pasauli apdraud deflācija un situāciju pasliktina dažu valstu tendence keinesiāniskas politikas ietvaros neapdomīgi samazināt PVN likmi, ir skaidrs, ka ir pamats noteikt 2 % likmi. Ja mēs nesasniegsim šo 2 % atzīmi, pastāv liels risks, ka mums tiks piemērotas ļoti augstas procentu likmes.

Otra lielākā reforma ir Stabilitātes un izaugsmes pakta 2005. gada reforma, kuras rezultātā mums šobrīd ir politika, kas nav cikliska un kuras mērķis ir pārvarēt šo krīzi.

Trešais lielākais jaunums ir izmaiņas tajā, kā lietas tiek īstenotas dzīvē. Šis pastāvīgais dialogs, kā šajā sēžu zālē jau tika minēts, starp J. C. Trichet, J. Almunia, J. C. Juncker un J. M. Barroso, strikti runājot, ir pretrunā ar Māstrihtas līgumu. Manuprāt, šī sadarbība starp J. C. Trichet un J. Almunia ir līdzvērtīga sadarbībai starp Bernanke kungu un Paulson kungu, kas ir pozitīvs un vēlams pavērsiens. Kā tad rīkoties? Es tikai vēlos teikt, ka mums ir pareizi jāpiemēro Māstrihtas līguma pozitīvie aspekti.

Mums ir ļoti grūti definēt valūtas maiņas kursu, kā to jau vairākkārt norādīja mani priekšgājēji. Uzdevums noteikt valūtas maiņas kursu ir uzticēts Padomei. Mums ir jārod veids, kā panākt, lai Padome noteiktu tādu valūtas maiņas kursu Eiropā, kas nav iegūts no Eiropas Centrālās bankas nejauši izvēlētas procentu likmes, bet precīzi atspoguļo rūpniecības politiku. Lai to izdarītu, ir vajadzīgi pareizie līdzekļi.

Otrkārt, Eiropas Centrālās bankas mērķis ir ne tikai uzturēt likmi gandrīz 2 %, bet arī īstenot Eiropas politiku, proti, Lisabonas un Gēteborgas stratēģiju. Ir vajadzīga politika, kas ļautu Eiropas Centrālajai bankai saskaņā ar Gēteborgas un Lisabonas stratēģiju pārfinansēt un atkārtoti diskontēt privātos parādus.

Visbeidzot, kā jau tika minēts, ir jābūt uzraudzībai Eiropas līmenī, un Eiropas Centrālā banka ir vispiemērotākā, lai pildītu šīs funkcijas.

  Ilda Figueiredo, GUE/NGL grupas vārdā. – (PT) Nožēlojami, ka mēs neizmantojam šo iespēju, lai vispusīgi izpētītu neoliberālās un monetārās politikas ieviešanas sekas. Mēs izmantojot eiro kā atrunu, lai gan tas izraisīja pašreizējo nopietno situāciju, palielināja nevienlīdzību, bezdarba līmeni, mazināja stabilitāti nodarbinātības jomā un tā rezultātā tika samazinātas algas un palielinājās nabadzības līmenis.

Nav pieņemams, ka mēs turamies pie ideoloģiskām dogmām, piemēram, cenu stabilitātes un Stabilitātes un izaugsmes pakta iracionālajiem kritērijiem, kas tiek izmantoti kā iegansts privatizācijai un tam, lai valsts nebūtu atbildīga par sociālajām funkcijām. Šī pieeja arī ietver ideju par privātā sektora minimālu ietekmi un lielāku tā efektivitāti, lai apstiprinātu tā dēvēto algu ierobežošanu, kā rezultātā nominālās algas palielinātos minimāli un faktiskās algas pat samazinātos, kā diemžēl tas notika Portugālē.

Mēs nevaram piekrist Eiropas Centrālās bankas kļūdainai neatkarībai, jo tā vēlas samazināt procentu likmes un ir pārvērtējusi eiro tikai tāpēc, lai aizsargātu tās ekonomiski attīstītākās valstis, kā arī spēcīgākas ekonomiskās un finanšu grupas, tādējādi pasliktinot situāciju ekonomiski vājākās valstīs un apgrūtinot dzīvi mazāk turīgiem iedzīvotājiem.

Šī Eiropas Centrālās bankas politika radīja problēmas Eiropas ekonomikā, skaidri norādot, ka standarta procentu likmes ir vēl vairāk jāsamazina. Pēdējo 10 gadu laikā darbinieku un pensionāru pirktspēja ir samazinājusies, bet ekonomisko un finanšu grupu peļņa ir sasniegusi visaugstāko atzīmi 30 gadu laikā, kas liek gavilēt, kā to iepriekš dzirdējām šajā sēžu zālē. Pat tagad, šajā krīzes situācijā, tie, kuri šo krīzi izraisīja, nacionalizē zaudējumus, lai pēc tam privatizētu peļņu, kamēr darbinieki, īpaši mazie un mazie uzņēmēji, pensionāri un bezdarbnieki cieš no krīzes izraisītajām sekām, un labākajā gadījumā viņi no tā gūs minimālu labumu. Paskatieties, kas notiek finanšu sektorā, kur centrālās bankas kopš finanšu krīzes sākuma jau vairāk nekā vienu reizi ir palielinājušas tēriņus un gada laikā ir divkārtīgi palielinājušas piemērojamo rezervi, tādējādi vēl vairāk apgrūtinot jaunu aizdevumu atdošanu.

Tāpēc mēs aicinām nekavējoties izbeigt šīs neoliberālās un monetārās politikas īstenošanu un lauzt Stabilitātes paktu, pārtraukt beznodokļu zonu eksistenci un kļūdaino Eiropas Centrālās bankas neatkarību. Tāpēc mēs uzskatām, ka ir būtiski jāpalielina ES budžets, balstoties uz ienākumu un bagātības godīgu sadali, lai īstenotu ekonomikas un sociālās kohēzijas politiku. Mēs arī aicinām neveikt līdzīgus pasākumus, piemēram, pasākumus „ja vari, glāb sevi pats”, kas ļautu bagātajām valstīm kļūt vēl bagātākām un nabadzīgajām ieslīgt vēl dziļākā nabadzībā, kā skaidri norāda arvien pieaugošā nevienlīdzība un atšķirības eiro zonas dalībvalstu ekonomikā.

Tāpēc mēs aicinām atbalstīt ražošanu un īpaši mazos, mazos un vidējos uzņēmējus, uzlabot sabiedrisko pakalpojumu kvalitāti, veicināt gan visnabadzīgāko, gan vidusšķiras mājsaimniecību iespēju saņemt aizdevumu un palielināt pirktspēju, kā arī radīt jaunas darba vietas un mazināt nabadzību un postu, kas ir kļuvusi par ikdienu miljoniem mūsu valstu iedzīvotāju.

SĒDI VADA: G. ONESTA
Priekšsēdētāja vietnieks

  Nigel Farage, IND/DEM grupas vārdā. – Priekšsēdētāja kungs, atzīmējiet eiro desmito gadadienu, jo es ļoti šaubos, ka mēs svinēsim eiro divdesmito gadadienu. Tas, ko mēs šorīt dzirdējām, atgādināja kādreizējos Padomju laikus. Vai atceraties, ka nereti par piecu gadu plānu veiksmīgu izpildi tika paziņots vēl pirms plāna izpilde tika uzsākta, norādot, ka raža ir labāka nekā jebkad, un atzīmējot lieliskos traktoru produktivitātes rādītājus? Līdzīgi kā toreiz, šorīt mēs dzirdējām neievēlētu, novecojošu birokrātu viedokli, kuri stāsta par eiro panākumiem. Tas ir maldīgi.

Nebūtu pareizi apgalvot, ka ECB ir godam pastrādājusi. Pagājušā gada jūlijā Eiropas Centrālā banka palielināja procentu likmes. Tas notika laikā, kad tirgū sākās lejupslīde un likmes tika samazinātas visā pasaulē. Protams, tas mani nepārsteidza, jo aiz eiro stāv politiķi, kas Eiropas iedzīvotājiem uzspiež savu gribu. Atgādināšu, ka tikai divās valstīs — Dānijā un Zviedrijā — notika referendums par eiro ieviešanu, un abas no šīm valstīm atteicās ieviest eiro. Ja vien tas ir iespējams, cilvēki izvēlas neko neatteikt.

Eiro zona vēl nekad nav pārbaudīta, taču tas notiks. Spānija ir ekonomiskās grūtībās. Kā toreiz norādīja Vācija, Itālijai nemaz nevajadzēja pievienoties eiro zonai, taču, manuprāt, īpaša uzmanība ir jāpievērš situācijai Grieķijā. Ielu demonstrācijās piedalās tūkstošiem jauniešu, aicinot valdību rīkoties, samazināt procentu likmes un valūtas vērtību. Taču Grieķijas valdība ir sagūstīta eiro tīklos. Tur vairs neko nevar darīt. Arī tā valdība, kas tiks ievēlēta nākamajās Grieķijas vispārējās vēlēšanās, vairs neko nespēs mainīt. Ja cilvēki vairs nevar veidot savu nākotni, ievēlot sev vēlamus politiķus, diemžēl, vardarbība šķiet vienīgā loģiskā alternatīva.

Tajās valstīs, kur ir ieviests eiro, cilvēki ir kā ieslodzīti ekonomiskā cietumā. Jūs esat ieslodzījuši cilvēkus Völkerkerker, ko kura būs ļoti grūti izkļūt. Būs vajadzīga vadība vai, iespējams, nenovēršamā ekonomiskā lejupslīde. Jūs varat svilpt vai ņirgāties, taču atcerieties šo — Lielbritānija neietilpst eiro zonā un tā spēja samazināt valūtas vērtību un procentu likmes. Mēs varējām izdarīt to, kas bija vajadzīgs. Smejieties, ja jums tā tīk, taču, vai pamanījāt, ka šorīt obligāciju tirgū Grieķijas obligāciju cena bija par 223 bāzes punktiem augstāka nekā Vācijas obligāciju cena? Es zinu, ka lielākā daļa no jums nemaz nezina, ko tas nozīmē, un tie, kas zina, to ignorēs. Jūs varat izlikties neko nemanām. Ja vēlaties, jūs varat ignorēt to, kas notiek tirgū, taču ar laiku situācija pasliktināsies.

  Roger Helmer (NI). - Priekšsēdētāja kungs! Pēdējo 200 gadu laikā ir bijuši vairāki mēģinājumi ieviest vienotu valūtu vai stabilu valūtas kursa mehānismu. Tas nevienam nav izdevies, un katru reizi iesaistītās puses no tā ir cietušas, un eiro ieviešana nav izņēmums. Nelīdzsvarotība, par kuru runāja skeptiķi, kļūst arvien uzskatāmāka. Itālijas konkurētspēja ir sagrauta. Spānija ir gluži kā vērsis cīņas laikā — sākumā pašpārliecināts un spēcīgs, bet cīņas beigās smiltīs noasiņo līdz nāvei. Pēdējā laika nemieri Grieķijā ir cieši saistīti ar bezdarbu, ko izraisīja eiro pārvērtēšana. Grieķijas un Vācijas obligāciju starpība ir sasniegusi līdz šim visaugstāko atzīmi, proti, vairāk nekā 200 bāzes punktu.

Tirgū notiek spekulācijas saistībā ar eiro sabrukumu. Lielbritānija var priecāties, ka tā neatteicās no savas valūtas un ka uz to neskar lēnais eiro zonas pagrimums. Daudz laimes eiro dzimšanas dienā!

  Priekšsēdētājs. - Debates ir slēgtas.

Rakstiskas deklarācijas (Reglamenta 142. pants)

  Richard Corbett (PSE), rakstiski. – Desmitā gadadiena balsojumam par priekšlikumu, ko Ministru padomes vārdā Parlamentam iesniedza Gordon Brown, kas tobrīd bija Padomes priekšsēdētājs, slēgt valūtas maiņas likmes, kādas tās ir attiecīgajā dienā un ieviest vienotu valūtu eiro, ir atzīmēšanas vērta, jo šie desmit gadi bija panākumu, stabilitātes un izaugsmes gadi, un eiro ir kļuvusi par vienu no divām lielākajām valūtām pasaulē.

Ja joprojām tiktu lietotas pesetas, liras drahmas un citas valūtas, pašreizējo ekonomisko krīzi pastiprinātu problēmas valūtas tirgū un atsevišķas valūtas ļoti svārstītos. Eiro zonas valstīm eiro ir bijis kā stabilitātes balsts, ko ļoti uzskatāmi ilustrē atšķirīgās situācijas Īslandē un Īrijā.

Šī gadadiena ir arī iespēja izvērtēt, vai Lielbritānijas ekonomikas nākotne ilgtermiņā ir atkarīga no dalības eiro zonā. Protams, īstermiņā Lielbritānija spēs par sevi pastāvēt, taču ilgtermiņā par to nav īstas pārliecības. Eiropas tirgū mūsu uzņēmumus ierobežo pārveides un cenu fiksēšanas izmaksas, kuras nav aktuālas konkurentiem, un vietējie investori Eiropas tirgū dos priekšroku lielākai valūtas zonai.

  Konstantinos Droutsas (GUE/NGL), rakstiski. – (EL) Oficiālās Eiropas Parlamenta sēdes par godu Ekonomikas un monetārās savienības (EMS) desmitajai gadadienai, kas notiek nopietnas kapitālistiskās sistēmas krīzes laikā, rezultātā tiks rasti risinājumi, un Eiropas Parlaments par šo tēmu sniegs ziņojumus, kas būs vēl viens mēģinājums mīkstināt ES anti-grassroots un pretdarba politiku, kas pēc sociālisma sagruvuma noveda pie Māstrihtas līguma izveides un nopietnām pārmaiņām saistībā ar darba tiesībām un brīvībām.

EMS, Eiropas Centrālās bankas izveide un eiro ir trūkstošie posmi kapitālisma pārstrukturēšanai, kuras mērķis ir aizstāvēties pret darbinieku prasībām un nodrošināt savu rentabilitāti, vēl vairāk izmantojot darba ņēmēju un pamata klasi.

Argumenti par cenu stabilitāti, inflācijas mazināšanu un ekonomikas aizsardzību pret risku un krīzi nav sevi attaisnojuši. EMS aizsargā monopolu peļņu un atbalsta privatizāciju un apvienošanos.

Pēdējo desmit gadu laikā darba ņēmēju ienākumi ir mazinājušies, ražošanas attiecības ir pasliktinājušās, apdrošināšanas tiesības ir izplēnējušas un veselības aprūpes un izglītības pakalpojumu sistēma ir pasliktinājusies un kļuvusi par privatizējamu preci.

Darba ņēmēji nepiekrīt Eiropas vienvirziena darbībai un tas atbalstītājiem, viņi arī neatbalsta Lisabonas stratēģiju un Lisabonas līgumu, viņi cīnās pret EMS un ES par pamata tiesībām un ekonomiku.

  Zbigniew Krzysztof Kuźmiuk (UEN), rakstiski. – (PL) Runājot par eiro, es vēlos minēt trīs negatīvus aspektus.

Pirmkārt, sākot ar eiro ieviešanu, proti, no 2002. līdz 2007. gadam, tās trīs dalībvalstis, kuras nav eiro zonas dalībvalstis (Anglija, Zviedrija un Dānija) attīstījās straujāk nekā eiro zonas valstis. Šajās valstīs nacionālais kopienākums ir palielinājies gandrīz divreiz ātrāk nekā vidēji eiro zonas valstīs, šajās valstīs arī bezdarba līmenis ir zemāks.

Otrkārt, šīs valstis veiksmīgāk cīnās ar pašreizējās finanšu un ekonomiskās krīzes radītajām sekām nekā eiro zonas valstis. Anglijas, Zviedrijas un Dānijas centrālā banka ļoti operatīvi un skaidri samazināja procentu likmes, nodrošinot komercbanku likviditāti. Izskatās arī, ka šo valstu nodokļu politika, ir efektīvāka nekā eiro zonas valstu īstenotā nodokļu politika.

Treškārt, jaunajām dalībvalstīm, kuras plāno pievienoties eiro zonai, ir jāievēro daudzi monetārie un fiskālie kritēriji vēl divus gadus pirms pievienošanās eiro zonai. Daži no šiem kritērijiem ir pretrunīgi, piemēram, dalība ERM II sistēmā, un līdz ar to prasība uzturēt nacionālās valūtas maiņas kursu pret eiro ±15 % līmenī, un tajā pašā laikā arī uzturēt zemu inflācijas līmeni. Lai mazinātu vērtības samazināšanās ietekmi uz nacionālo valūtu, būs jāiejaucas centrālajām bankām, kā rezultātā apritē nonākts lielāks daudzums nacionālās valūtas, kas viennozīmīgi palielinās inflāciju. Lai iedrošinātu jaunās dalībvalstis, Komisijai būtu jānovērš šīs acīmredzamās neatbilstības.

  Sirpa Pietikäinen (PPE-DE), rakstiski. – (FI) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi! Ekonomikas un monetārā savienība tika dibināta 1999. gada 1. janvārī, un 11 Eiropas Savienības dalībvalstīs tika ieviesta vienotā valūta. 2009. gada 1. janvārī tika atzīmēta eiro desmitā gadadiena. Tajā laikā Slovākija kļuva par 16. eiro zonas dalībvalsti.

Kā J. C. Juncker minēja savā runā Parlamentā, eiro noteikti ir stabilitātes balsts. To sāpīgi apzinās tās valstis, kuras netika pieņemtas eiro zonā.

Lai gan eiro desmito gadadienu aizēno bažas par iespējamo recesijas padziļināšanos, es ticu, ka eiro zonā šī krīze tiks veiksmīgi atrisināta. Taču, lai to panāktu, Ekonomikas un monetārajai savienībai būs jāiegulda nopietns darbs. Pēdējā laika rādītāji liecina, ka stimulu kopuma efekts būs daudz mazāks par 1,5 % nekā plānots saistībā ar iekšzemes kopproduktu eiro zonā. Ņemot vērā pašreizējos rādītājus, tas būs aptuveni 0,6 %. Ir nepieciešami papildu pasākumi.

Viennozīmīgi eiro sevi ir attaisnojis, taču tas ir nepārtraukta darba rezultāts. Tagad ir jāpalielina Eiropas loma finanšu tirgus uzraudzības jomā. Mums ir jāievēro Ekonomikas un monetārās savienības pamatprincipi un kritēriji.

  Zita Pleštinská (PPE-DE), rakstiski. — (SK) 2009. gada 1. janvārī eiro kļuva par Slovākijas oficiālo valūtu. Kopš šī datuma arī Slovākijas karoga divkāršais krusts uz trim pakalniem ir parādījies uz viena eiro un divu eiro monētām un ir laists apgrozībā eirozonā.

Tā diena Slovākijai bija vēsturisks brīdis, un mēs, slovāki, esam ļoti lepni, ka esam pirmā valsts no bijušā sociālistiskā bloka, kas ievieš eiro šajā simboliskajā eirozonas desmitgades gadā.

Es novērtēju to, ka pašreizējā Slovākijas valdība ir parakstījusies zem Mikuláš Dzurinda saistībām, kura kabinets 2004. gada rudenī pieņēma plānu par korunas aizstāšanu ar Eiropas valūtu un noteica 2009. gada sākumu kā mērķa termiņu.

Šeit, no Eiropas Parlamenta tribīnes šķiet arī pareizi pateikties Slovākijas cilvēkiem, jo tieši viņi kā galvenie sarežģīto, bet nepieciešamo „Dzurinda” reformu dalībnieki izturēja un palīdzēja Slovākijai kļūt par sekmīgu Eiropas valsti.

Ar 2009. gada 1. janvāri eiro vienos Slovākijas tautu ar Savienību ik dienu.

Ardievu, koruna, esi sveicināts, eiro!

  Nicolae Vlad Popa (PPE-DE), rakstiski. - (RO) Eiropas vienotās valūtas ieviešana pirms desmit gadiem iezīmēja tāda procesa beigas, kura ietekme tālu pārsniedz ekonomikas nozari. Ekonomikas un monetārās savienības procesa nobeigšana parādīja dalībvalstu apņēmību nosargāt ES ekonomisko un politisko vienotību.

Tāpēc eiro panākums nozīmē panākumu tādas vienības izveidē, kas iecerēta, lai Eiropas vērtības veicinātu starptautiskā līmenī un nostiprinātu Eiropas Savienību kā svarīgu dalībnieci saimnieciskās un finanšu attiecībās globālajā ekonomikā.

Es uzskatu, ka ieguvumi, ko piedāvā pāreja uz eiro un kas saistās ar makroekonomisko stabilitāti, nozīmīgu samazinājumu cenu svārstībās, darbavietu radīšanas veicināšanu un atbalstu ražīguma pieaugumam, kas viss kopā nodrošina pastiprinātu pretestību pret ārējiem satricinājumiem, attaisno visu jauno dalībvalstu, sevišķi Rumānijas, centienus izpildīt konverģences kritērijus pēc iespējas ātri un pievienoties eirozonai.

  Richard Seeber (PPE-DE), rakstiski. - (DE) Kopš eiro laišanas apgrozībā 1999. gada 1. janvārī vienotā valūta daudzējādā ziņā ir pierādījusi sevi kā svarīgu faktoru ES ekonomikas stabilitātē. Vienotā valūta, pirmkārt, ir Eiropas maiņu dzinējspēks: valūtu maiņas kursu izzušana eiro valstīs ir svarīgs un redzams ieguvums pilsoņiem, un tas veicina mobilitāti Eiropas Savienībā.

Papildus acīmredzamajiem ieguvumiem eiro ir arī izvērties par enkuru finanšu krīzē. Vienīgi nozīmīga valūta, ko izmanto daudzas dalībvalstis un valstu ekonomikas, spēj amortizēt ekonomiskā sabrukuma dramatiskos efektus. Monetārā savienība nozīmē, ka makroekonomiskās sviras var izmantot starptautiskā līmenī un var aktīvi reaģēt uz finanšu krīzi.

Taču visbeidzot eiro ir arī simbols Eiropas integrācijai un garajam ceļam, ko Eiropas cilvēki jau ir kopīgi nogājuši. Monetāra savienība ir nākamais loģiskais solis pēc ekonomiskas savienības, un tai ir jābruģē ceļš dziļākai Eiropas integrācijai.

  Iuliu Winkler (PPE-DE), rakstiski. - (RO) Gandrīz pirms gada, atzīmējot desmito gadadienu kopš Eiropas Centrālās bankas (ECB) un Ekonomikas un monetārās savienības (EMS) radīšanas, mēs izcēlām to, ka: „desmit savas pastāvēšanas gados rezultāti, ko sasniegusi EMS, ir izcils panākums”.

Es uzskatu, ka šis novērtējums ir pilnīgi pareizs, jo es esmu cieši pārliecināts par to, cik svarīga ir solidaritāte, kas dalībvalstīm ir jāparāda to kopējā rīcībā, lai cīnītos pret finanšu krīzes iedarbību un samazinātu globālās ekonomikas krīzes nevēlamo ietekmi. Eiropa atrodas visbīstamākajā ekonomiskajā situācijā kopš Otrā Pasaules kara beigām. Šādos apstākļos eiro ieviešanas desmitās gadadienas atzīmēšanai ir atkal jāvērš uzmanība uz galvenajiem Eiropas integrācijas projektiem.

Eiropas vienotās valūtas ieviešana un EMS radīšana bija saskaņošanas un solidaritātes ceļā panākti kopēji lēmumi, pamatojoties uz Eiropas vērtībām. Tieši šāda veida attieksme mums ir vajadzīga arī šogad, lai izveidotu un sekmīgi ieviestu pasākumus finanšu krīzes apkarošanai. Eiropas konkurētspēja ir jāuztur eirozonā, un tā ir jāpalielina dalībvalstīs, kuras gatavojas pievienoties eirozonai. Turklāt EMS dalībnieku dažādās intereses ir jāatstāj kā otršķirīga prioritāte aiz ES kopējām ekonomiskajām interesēm.

SĒDI VADA: MARTINE ROURE
priekšsēdētāja vietniece

  Priekšsēdētāja . – Nākamais punkts ir balsošanas laiks.

(Par balsojuma rezultātiem sīkāk sk. protokolu)