Debates

Otrdiena, 2009. gada 13. janvāris - Strasbūra

16. Tiesību aktu pakete farmācijas jomā (debates)

  Priekšsēdētāja. − Nākamais jautājums ir Komisijas paziņojums par tiesību aktu paketi farmācijas jomā.

  Günter Verheugen, Komisijas priekšsēdētāja vietnieks. – (DE) Priekšsēdētājas kundze, dāmas un kungi! Priekšlikumiem tā sauktajā farmācijas jomas tiesību aktu paketē, ar ko es šovakar pēc Parlamenta lūguma iepazīstinu, ir kopīgs vadmotīvs. Paketes nolūks ir stiprināt pacientu tiesības, vajadzības un intereses mūsu veselības aprūpes sistēmās.

Pēc mūsu domām, pacienti nav tikai veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju subjekti vai farmācijas uzņēmumu finansiālo interešu subjekti. Pacienti ir atbildīgi pilsoņi, kuru veselība ir vislielākā vērtība un kuriem ir tiesības saņemt vislabāko un drošāko ārstēšanu un medikamentus. Pacienti ir veselības aprūpes politikas pamatā.

Taču veselība vai tās atjaunošana nenozīmē tikai tiesības. Tā ietver arī pienākumu rūpēties par sevi, tā nozīmē veselīgus ēšanas paradumus, veselīgu dzīvesveidu un aktīvu dalību savā ārstēšanā, ja tāda ir vajadzīga.

Piemēram, mūsu ierosinājumā efektīvāk uzraudzīt apstiprināto medikamentu reālo ietekmi kā priekšnoteikums ir paredzēta šāda aktīva pacientu līdzdalība. Ja pacienti neinformēs atbildīgās iestādes par lietoto medikamentu izraisītajām anomālijām, tad uzraudzības process būs tukša laika šķiešana.

Tas attiecas arī uz aizsardzību pret viltotām zālēm. Pārbaudot, vai uz zāļu iepakojuma redzamas visas obligātās drošības pazīmes, pacienti turpmāk varēs un viņiem arī vajadzētu pārliecināties, ka viņi nelieto viltotas zāles. Ja mēs uzskatām, ka aktīviem, zinošiem pacientiem ir būtiska loma veselības aprūpē, jo viņi var pārbaudīt medikamentus un novērst viltojumu tālāku izplatību, tad ir grūti saprast, kāpēc pacientiem nav ļauts piekļūt informācijai par pašām svarīgākajām zālēm. Tādēļ farmācijas jomas tiesību aktu paketē ir četras daļas — politisks paziņojums un trīs likumdošanas priekšlikumi: par zāļu drošības uzraudzību, par zāļu viltošanu un par pacientu informēšanu.

Strauji augošais viltoto zāļu apjoms spieda mūs rīkoties. No 2005. gada līdz 2007. gadam gandrīz četrkārt pieaudzis pie ES ārējām robežām konfiscēto viltoto zāļu skaits. Ja mēs šobrīd nerīkosimies, tad agrāk vai vēlāk būs pirmie nāves gadījumi. Šī problēma ir skārusi arī legālo zāļu piegādes ķēdi. Viltotas zālēs mēs esam atklājuši dažādos piegādes ķēdes posmos. Katrā atsevišķā gadījumā ir runa par tūkstošiem iepakojumu, un tas nozīmē potenciālu apdraudējumu tūkstošiem pacientu. Ir vajadzīgs, lai turpmāk pacienti Eiropā varētu pilnībā uzticēties to zāļu kvalitātei, kuras viņi iegūst no legāliem piegādātājiem, piemēram, aptiekām.

Tādēļ mūsu priekšlikumi ir šādi: pirmkārt, skaidri noteikumi attiecībā uz visiem legālās piegādes ķēdes locekļiem; otrkārt, stingrāka uzraudzība attiecībā uz zāļu tranzītu vai eksportu; treškārt, modernas drošības pazīmes, piemēram, zīmogs, identifikācijas zīmes un svītru kods riskantākajiem medikamentiem, lai nodrošinātu pilnīgu ikviena iepakojuma izsekojamību; ceturtkārt, aktīvo vielu drošības uzraudzības regulējums.

Priekšlikuma tapšanas laikā radās kāds pārpratums, kuru es gribētu likvidēt reizi par visām reizēm. Priekšlikuma vienīgais mērķis ir uzlabot pacientu drošību. Tā nolūks nav kavēt kādu konkrētu medikamentu izplatīšanas veidu, piemēram, paralēlo tirdzniecību. Šī nozare uzsāka ļoti aktīvu informācijas kampaņu. Šajā gadījumā to gandrīz var saukt par dezinformācijas kampaņu. Taču es vēlreiz gribu precizēt, ka zāļu paralēlā tirdzniecība ir tāds darbības veids, kas ES līgumā ir atļauts, un tā tas būs arī turpmāk. Paralēlās tirdzniecības veicējiem, tāpat kā visiem citiem piegādes ķēdes dalībniekiem, vienkārši jāievēro jaunās drošības prasības. Nevienam netiks dotas priekšrocības, un neviens netiks nostādīts neizdevīgākā situācijā.

Likumdošanas priekšlikums attiecībā uz zāļu lietošanas drošības uzraudzību, citiem vārdiem sakot, apstiprināto medikamentu uzraudzību, uzlabos pacientu drošību un mazinās nevajadzīgo administratīvo slogu. Tas ir labs piemērs, kā birokrātijas mazināšana var palielināt drošību. Tas tiks panākts ar skaidrāka atbildības dalījuma un efektīvākas pārskatu sniegšanas palīdzību. Efektīva uzraudzības sistēma jāievieš arī ražotājiem. Kopienas mēroga piekļuve informācijai par nevēlamu vai līdz šim nezināmu blakusiedarbību ievērojami atvieglos Kopienas mēroga riska pārvaldību.

Visbeidzot, farmācijas jomas tiesību aktu paketē ir priekšlikums uzlabot pacientu informēšanu. Es zinu, ka šis ir ļoti pretrunīgs jautājums, par ko mēs bieži esam diskutējuši šeit, Parlamentā, un es ceru, ka mums izdosies to apspriest mierīgi, objektīvi un bez polemikas.

Pacientiem ir tiesības uz informāciju, un it īpaši tas attiecas uz zālēm. Veselība ir viena no svarīgākajām mūsu vērtībām, ja ne vissvarīgākā. Mūsu novecojošajā sabiedrībā veselības nozīme aizvien pieaugs. Tāpēc demokrātiskā sabiedrībā ir pašsaprotami, ka pacientiem ir jānodrošina vispusīga informācija par jautājumiem, kas skar viņu veselību.

Tas patiešām ir demokrātiskas sabiedrības pamatprincips, un man ir ļoti skaidri jāsaka, ka mums nav jāpaskaidro un jāpamato fakts, ka cilvēkiem ir tiesības uz informāciju. Drīzāk mums ir jāskaidro un jāpamato situācija, ja informācija iedzīvotājiem netiek sniegta.

Pacienti jau šobrīd aktīvi meklē informāciju. Ikviens no mums savu draugu, paziņu vai pat ģimenes lokā būs saskāries ar situāciju, kad smagi slims cilvēks vai viņa tuvinieki un draugi izmisīgi — jo daudzos gadījumos šie cilvēki tiešām ir izmisumā — meklē informāciju par to, vai ir pieejamas labākas zāles un labāka ārstēšana.

Pirmais, kur ieskatās šie cilvēki, ir internets. Viņi saskaras ar informāciju no citām pasaules valstīm un nezina, vai tā ir produktu reklāma vai informācija par faktiem. Manuprāt, šāda situācija ir gan šausminoša, gan nepieņemama.

Tāpēc es pilnīgi skaidri gribētu likt saprast, ka pašreizējā situācija neatbilst pacientu prasībām pēc kvalitatīvas informācijas. Tā izraisa arī diskrimināciju. Cilvēkiem, kas saprot angļu valodu un var izmantot internetu, ir piekļuve tādai informācijai, kas nav pieejama cilvēkiem, kuri angļu valodu neprot un internetu izmantot nevar. Galvenokārt tie ir gados vecāki cilvēki, un viņiem ir sevišķi svarīgi iegūt informāciju par faktiem.

Pašreiz Eiropā ir tā: par amerikāņu zālēm informācija ir pieejama, bet, ja zāles ir no Eiropas, tad informācijas nav. Mūsu apsvērumu pamatā ir nostādne, ka nekādos apstākļos nav atceļams reklāmas aizliegums attiecībā uz recepšu zālēm, un ir būtiska atšķirība starp informāciju un reklāmu. Tāpēc mūsu priekšlikumā ir paredzēts, ka ir sniedzama noteikta veida informācija, it īpaši tāda informācija, kuru ir pārbaudījušas attiecīgās iestādes un kura ir atrodama, piemēram, zāļu lietošanas pamācībās. Otrkārt, šī informācija ir publicējama tikai internetā kā rakstiskas atbildes uz konkrētiem jautājumiem vai dalībvalstu noteiktās medicīniskās publikācijās.

Treškārt, ir jāpiemēro stingri kvalitātes kritēriji, un, ceturtkārt, dalībvalstīm ir jāievieš efektīvi uzraudzības mehānismi. Pirms publicēšanas informācija ir jāpakļauj kontrolei. Izņēmumi tiks atļauti vienīgi kontekstā ar efektīvām sistēmām.

Es gribētu norādīt, ka attiecībā uz pacientu informēšanu un medikamentu reklāmām neapšaubāmi pastāv tāda kā pelēkā zona. Pacientiem šī pelēkā zona parasti ir necaurskatāma, tajā atrodama dažādu veidu informācija, ko sniedz dažādu veidu plašsaziņas līdzekļi, un redakcionālā atbildība ir šiem plašsaziņas līdzekļiem. Ļoti bieži šo informāciju kontrolē, piesardzīgi izsakoties, ieinteresētās puses, un lasītājiem nav iespējams noteikt ne informācijas avotu, ne tajā iesaistīto ieinteresēto pusi.

Es sadarbošos ar plašsaziņas līdzekļiem un farmācijas nozari, lai sagatavotu rīcības kodeksu, ar kura palīdzību panākt šīs visnotaļ apšaubāmās prakses pārtraukšanu. Tomēr, lai to panāktu, mums ir jārod labāks un mūsdienīgāks risinājums pacientu informēšanas problēmai.

Šajā paketē ir ļoti aktuāli un progresīvi priekšlikumi. Tajā ir ietverti acīmredzamie secinājumi, kas izriet no arvien pieaugošās nozīmes, ko iedzīvotāji piešķir jautājumiem, kuri skar viņu pašu veselību. Es ceru, ka attiecībā uz šo paketi Eiropas Parlaments mani atbalstīs. Liels paldies!

  John Bowis, PPE-DE grupas vārdā. – Priekšsēdētājas kundze! Es ļoti atzinīgi vērtēju komisāra paziņojumu un it īpaši viņa toni, runājot par pacientiem kā pašu svarīgāko šā jautājuma aspektu. Tieši patlaban Parlamentā rit darbs pie mana ziņojuma par pārrobežu veselības aprūpi, un viena no tā pamatnostādnēm ir pacientu drošība. Es būtu vēlējies, ja drīkstu tā teikt, kaut šīs debates būtu notikušas ātrāk; tad mēs Parlamentā būtu varējuši papildināt jūsu paketi ar citiem veselības aizsardzības pasākumiem. Tas vairs nav iespējams, taču mēs vismaz ejam vienā virzienā.

Varbūt jūs varētu kādam no saviem kolēģiem ieminēties, ka mēs vēlētos, lai šajā drošības pasākumu paketē būtu ietverti arī injekciju adatu ievainojumu jautājumi.

Taču pievērsīsimies trim jūsu minētajiem aspektiem. Jūs pamatoti norādījāt uz pacientu informēšanu un sīkāk pakavējāties pie šī jautājuma. Pēc manām domām, pacienti — it īpaši pacienti ar tādām problēmām kā neirodeģeneratīvās slimības — ļoti gribētu, lai informācija viņiem ir pieejama tādā veidā, kas noteikti nav uzskatāms par reklāmu, bet gan sniedz viņiem pārliecību, ka tas, ko viņi lasa — gan internetā, gan lietošanas pamācībās, gan reklāmās vai, teiksim, paziņojumos —, ir patiess un lai tam var uzticēties. Patlaban viņi to nevar, un tātad, kā jūs jau teicāt, viņi ir apdraudēti.

Otrs aspekts ir viltojumi. Viltojumi ir mūsu laikmeta lāsts. Viena lieta ir, ja tiek viltoti rokas pulksteņi vai dizaineru apģērbs, taču zāļu viltošana ir daudzkārt nopietnāka problēma. Viltotas zāles apdraud pacientus, un viltotu zāļu lietošana var izraisīt pacienta nāvi. Mēs dzirdējām, kāda ir statistika: pagājušajos divos gados, no 2005. gada līdz 2007. gadam, ievērojami pieaudzis viltojumu skaits, un pie ES robežas gada laikā konfiscē 2,5 miljonus iepakojumu; taču biedējoši ir, ka viltojumu skaits palielinās arī aptiekās, ne tikai interneta piedāvājumos.

Trešais jūsu minētais aspekts ir zāļu lietošanas drošības uzraudzība. Mūsu dati rāda, ka 5 % no visiem stacionārās aprūpes pacientiem slimnīcās ir uzņemti tāpēc, ka viņi ir cietuši no nelabvēlīgām blaknēm, un šīs blaknes ir iemesls piektajai daļai no nāves gadījumiem slimnīcās. Tāpēc mums ārkārtīgi nepieciešama ir arī vienkāršota un stabilāka noteikumu pakete attiecībā uz zāļu lietošanas drošības uzraudzību.

Ja tas tiks panākts, tad esmu pārliecināts, ka mans ziņojums ies roku rokā ar pacientu drošību, kurai jābūt mūsu darba kārtības galvgalī gan šovakar, gan līdz šā Parlamenta pilnvaru beigām, gan vasaras beigās, kad darbu sāks jaunais Parlaments.

  Dorette Corbey, PSE grupas vārdā. – (NL) Priekšsēdētājas kundze, komisāra kungs! Ir labi, ka mēs šovakar apspriežam jaunus tiesību aktus farmācijas jomā. Arī es gribētu pateikties komisāram G. Verheugen par šo iespēju.

Komisārs G. Verheugen pamatoti norādīja uz faktu, ka ir vajadzīgi vairāki tiesību aktu grozījumi. Mums ir vairāk jādomā par drošību, labākiem noteikumiem attiecībā uz pacientu informēšanu un efektīvākiem zāļu viltošanas apkarošanas pasākumiem. Gribu arī uzsvērt, ka šī darba centrā ir jābūt pacientam.

Medikamenti tiek rūpīgi uzraudzīti, tāpēc vecām zālēm nav iespējams nonākt tirgū. Pirms nonākšanas tirgū medikamenti tiek rūpīgi pārbaudīti, taču, kad tie jau ir tirgū, tos atkārtoti pārbauda tikai ļoti retos gadījumos. Zāļu uzraudzība praktiski notiek tikai pirms nonākšanas tirgū. Ir ziņas par blakusiedarbību, taču ļoti maz ir pētījumu par zāļu efektivitāti. Ierosinātie tiesību akti dod mums iespēju šajā jomā veikt ļoti vajadzīgos uzlabojumus.

Piemēram, masveidā tiek lietotas zāles, kas paredzētas holesterīna līmeņa pazemināšanai, taču maz ir informācijas par dažādo medikamentu efektivitāti, un būtībā nav zināms, kurš no tiem ir efektīvākais. Tas pats attiecas uz antidepresantiem un citiem preparātiem, kas ietekmē cilvēka garīgo veselību. Būtu vērts pieprasīt farmācijas uzņēmumiem veikt plašāku izpēti attiecībā uz savu ražojumu efektivitāti un blakusiedarbību. Šajā kontekstā ir nepieciešama neatkarīga testēšana.

Mums visiem ir zināms, ka pacientu informēšana par zālēm ir diskutabla tēma. Ikviens, kurš visizdevīgākajā raidlaikā ir skatījies ASV televīziju, sapratīs, kādas problēmas var rasties. „Prasiet savam ārstam medikamentu X pret krūts vēzi vai medikamentu Y pret cistītu!” Līdz šim Eiropā medikamentu reklāmas ir aizliegtas, un es personiski esmu pārliecināta, kā tam jābūt arī turpmāk. Mēs nedrīkstam ļaut, lai kāds mums uzkar kaklā diagnozi vai iestāsta, ka mums jālieto zāles.

Farmācijas nozare vēlas informēt pacientus par saviem ražojumiem un uzskata sevi par vispiemērotāko struktūru šim uzdevumam. Es pieļauju, ka tā tas varētu būt, taču arī šajā jomā ārkārtīgi vajadzīga ir neatkarīga testēšana. Likumdošanas priekšlikumā paredzēts mīkstināt noteikumus attiecībā uz informācijas apriti internetā un drukātajos plašsaziņas līdzekļos. Pats komisārs G. Verheugen saka, ka šis ir mūsdienīgs un progresīvs priekšlikums. Ir jābūt skaidrai robežai starp informāciju un reklāmu, un pacientiem ir tiesības saņemt uzticamu informāciju. Šā iemesla dēļ varbūt ir vērts apkopot informāciju Eiropas datubāzē, kurā būtu arī salīdzinoši dati par zāļu iedarbību un blakusiedarbību.

Trešajā paketes priekšlikumā paredzēts padarīt stingrākus tos noteikumus, kuru nolūks ir nepieļaut viltotu zāļu nonākšanu tirgū. Tas neapšaubāmi ir pareizi, jo, kā uzsvēra kolēģis J. Bowis, viltotu zāļu laišana apgrozībā ir smags likumpārkāpums. Komisāram G. Verheugen ir taisnība arī tajā aspektā, ka šī parādības cēlonis nav tikai paralēlā tirdzniecība, bet drīzāk pavisam citi mehānismi, par kuriem mums ir jārunā. Tuvākajā laikā mums ir jāpadziļina diskusijas par pacientu informēšanas priekšrocībām un trūkumiem, par zāļu viltošanu un pacientu drošību, jo ir skaidrs, ka šeit ir runa par vairākiem publiskajiem pienākumiem. Atbildīga ir nozare, zināmā mērā atbildīgi ir pacienti, taču atbildīgas ir arī attiecīgās iestādes.

  Carl Schlyter, Verts/ALE grupas vārdā. – (SV) Priekšsēdētājas kundze, es gribētu pateikties Komisijai par šo paziņojumu. Manuprāt, ir pareizi pievērsties, piemēram, vides aizsardzības aspektiem. Arvien lielāka problēma ir farmaceitisko preparātu radītā piesārņojuma attīrīšana.

Attiecībā uz farmaceitisko preparātu reklāmu es dotu priekšroku iespējami stingrākiem ierobežojumiem. Šī problēma man patiešām jau sāk apnikt. Kādu vakaru, kad skatījos televīziju, ceturtā daļa no visām reklāmām bija par bezrecepšu farmaceitiskajiem preparātiem. Es gribētu, lai Komisija veic ietekmes novērtējumu un izpēta, cik liela ir bijusi reklāmu ietekme uz šo farmaceitisko preparātu pārdošanu. Vai ir saprātīgi, ka televīzijā ir tik daudz farmaceitisko preparātu reklāmu, pat ja ir runa par bezrecepšu medikamentiem?

Mums Zviedrijā tāds piemērs bija vakcīna Gardasil, kas praktiski neatbilst bezrecepšu vai epidemioloģisko vakcīnu kategorijai. Tāpēc es vēlētos, lai mēs pastiprinātu šīs jomas tiesisko regulējumu.

Runājot par zāļu viltošanu, jāsaka, ka tā, iespējams, ir saistīta arī ar mūsu pašreizējo patentu sistēmu. Cenu atšķirības ir milzīgas. Pēc manām domām, viens no risinājumiem, kas ļautu novirzīt pētniecību tādā virzienā, kas atbilst sabiedrības vajadzībām un interesēm, būtu plašāk izmantot balvu fondus farmaceitiskajiem preparātiem. Tādā gadījumā jaunas zāles būtu iespējams radīt, piemēram, tropiskajām slimībām, kurām nav pievērsta pietiekama uzmanība, — tātad jomai, kurā nav pirktspējas. Tas stimulētu tādu zāļu ražošanas pētījumus, kas dotu labumu tām sabiedrības grupām, kurām nav augstas pirktspējas.

Es vēlētos, lai Komisija rūpīgāk izpētītu iespējas plašākai balvu fondu izmantošanai, lai cilvēki, kas izstrādā jaunus farmaceitiskos preparātus, saņemtu vienreizējo maksājumu. Tādā gadījumā ražošanai nebūtu vajadzīga licence. Manuprāt, atsevišķos gadījumos šāda sistēma veicinātu pētniecību un, pats galvenais, likvidētu zāļu viltošanas mērķi. Es saskatu vairākas iespējas, kā ar politiskiem līdzekļiem virzīt pētniecību tā, lai risinātu slimību problēmu, nevis 30 gadus ārstētu simptomus ar medikamentiem, kas attiecīgajiem uzņēmumiem ir ļoti ienesīga nodarbošanās.

Nobeigumā es gribētu teikt dažus vārdus par nanotehnoloģiju. Medicīnai ir pazīstamas nanodaļiņas, taču ļoti maz ir zināms par to toskiloloģisko iedarbību. Manuprāt, būtu jāievieš labākas metodes nanodaļiņu toksikoloģisko aspektu izpētei.

  Irena Belohorská (NI). – (SK) Iespējams, farmācijas jomas tiesību aktu paketes kontekstā daudzi no mums runās par veselības aprūpes subsidiaritāti. Tomēr situācija farmācijas tirgū liecina, ka Eiropas konkurētspēju pētniecības un izstrādes jomā, tāpat kā jaunu zāļu izplatīšanā un tirdzniecībā, var nodrošināt tikai ar dalībvalstu ciešāku un labāku sadarbību šajā jomā.

Lai pacienti varētu efektīvāk piedalīties ārstēšanā, viņiem ir jāsaņem vairāk informācijas par zālēm un, protams, par šo zāļu nevēlamo blakusiedarbību. Tā kā pētniecības finansējums farmācijas jomā Eiropā ir ierobežots, Eiropas farmācijas nozare nevar sacensties ar Ameriku, Japānu vai Kanādu. Šā iemesla dēļ Eiropas tirgos nesamērīgi pieaug zāļu cenas.

Eiropas Parlamentā daudzkārt ir runāts par to, ka atsevišķas zāles, piemēram, vēža vai tā saukto reti sastopamo slimību ārstēšanai paredzētās, nav pietiekamā mērā pieejamas. Pacientus, kuri jau tā ir sarežģītā situācijā, mēs nostādām lūdzēja lomā, un viņiem ir jāmeklē sponsori, lai saņemtu ārstēšanu. Daudzu medikamentu augstā cena spiež veselības aprūpes nozari meklēt lētākas alternatīvas, citiem vārdiem sakot, nepatentētos medikamentus. Diemžēl tieši tos visbiežāk vilto, un nereti tajos nav aktīvo vielu — vien cukurs un tabletes apvalks.

Iepriekš minētie fakti liecina, cik svarīgi ir apmainīties ar viedokļiem, diskutēt un pēc tam pieņemt visaptverošu farmācijas jomas tiesību aktu paketi, kas nodrošinātu pacientiem kvalitatīvu ārstēšanu un zāles par pieņemamu cenu. Šajā kontekstā es ceru uz auglīgu sadarbību ar šīs paketes atsevišķo sadaļu referentiem, ko iecēlusi Vides, sabiedrības veselības un patērētāju aizsardzības komiteja. Man jāpiekrīt komisāram, ka tieši internetā pārdotie medikamenti lielā mērā apdraud farmācijas politikas drošību.

  Anne Ferreira (PSE). – (FR) Priekšsēdētājas kundze, komisāra kungs, dāmas un kungi! Vienmēr jūtos pārsteigta, kad veselības jautājumus risina Uzņēmējdarbības un rūpniecības ģenerāldirektorāts. Tomēr, lasot priekšlikumus par pacientu informēšanu, visai drīz kļūst skaidrs, ka, izņemot pāris nianses, zāles tur uzskata par tādu pašu patēriņa preci kā citas.

Pēc manām domām, šajā gadījumā visa informācija, ko sniedz pati nozare, izņemot etiķetes un normatīvajos aktos paredzētos paziņojumus, ir saucama par reklāmu, un atkārtošana to padara par komercdarbības konkurences līdzekli.

Komisija savu priekšlikumu virzīšanai var izmantot konkrētus pasākumus, tā var turpināt mums stāstīt, ka tieši pacientu apvienības nepacietīgi gaida šādus priekšlikumus. Starp mums ir daudz cilvēku, kurus nevar apmuļķot ar šīs „pacientu informācijas” direktīvas nozīmi un kuri zina, ka tā nedos reālu labumu Eiropas iedzīvotāju veselības uzlabošanā.

Varam būt droši, ka šā dokumenta pieņemšanas gadījumā farmācijas nozares mārketinga budžets pieaugs milzu tempā, un man nav šaubu, ka tas notiks uz pētniecības rēķina. Jau šobrīd reklāmai tiek tērēti 23 % no apgrozījuma, bet pētniecībai — tikai 17 %, savukārt Savienotajās Valstīs un Jaunzēlandē, kur šāda reklamējoša informācija jau ir atļauta, pieaug izrakstīto recepšu skaits un veselības aprūpes izmaksas, taču attiecībā uz iedzīvotāju veselības aprūpes kvalitāti nekāds būtisks uzlabojums nav vērojams. Paturēsim to prātā.

Nobeigumā es gribētu teikt, ka mūsdienīgs risinājums būtu vairāk uzticēties veselības aprūpes speciālistiem vai viņus labāk apmācīt, lai viņi spētu informēt par ārstēšanu un izrakstītajām zālēm.

  Åsa Westlund (PSE). – (SV) Priekšsēdētājas kundze, komisār G. Verheugen, kā jūs jau teicāt, par šo paketi ir daudz runāts, pat vēl pirms tās iesniegšanas. Droši vien tas nav nekas neparasts, jo farmaceitiskie preparāti ir jautājums, kas skar visus. Tomēr tas skar arī ietekmīgus uzņēmumus ar nopietnām interesēm, kā arī nodokļu ieņēmumu izmantošanu.

Es personiski aicināju Komisiju ietvert sniedzamajā informācijā arī farmaceitisko preparātu ietekmi uz vidi. Esmu ļoti gandarīta, ka Komisija savā priekšlikumā to ir ietvērusi kā tādu aspektu, kas varētu būt daļa no sniedzamās informācijas. Taču patiesībā es uzskatu, ka, informējot par farmaceitisku preparātu, šāda informācija varētu būt obligāta.

Es negribu redzēt reklāmas par recepšu farmaceitiskajiem preparātiem. Tāpēc man ir prieks, ka Komisija, šķiet, ir līdzīgās domās. Tomēr es, tāpat kā Komisija, uzskatu, ka pacientiem un plašākai sabiedrībai ir tiesības saņemt atbilstīgu un precīzu informāciju par farmaceitiskajiem preparātiem. Vairākos gadījumos šāda situācija jau pastāv. Piemēram, Zviedrijā ir ieviesta tā sauktā FASS sistēma. Ir svarīgi, lai vienkāršajiem iedzīvotājiem būtu iespējams ātri sameklēt uzticamu informāciju, it īpaši ņemot vērā faktu, ka, piemēram, dažādās interneta tērzētavās ir liels daudzums viegli atrodamas, bet klaji maldinošas informācijas, kas var kaitēt cilvēkam, kurš ir neaizsargātā situācijā. Tomēr, kā ierosina Komisija, ir vajadzīga objektīva informācijas uzraudzība, lai uz šo informāciju varētu paļauties. Tieši šī Komisijas priekšlikuma daļa manī raisa zināmas šaubas. Būs ārkārtīgi svarīgi precīzi reglamentēt šo informācijas kanālu izveides sistēmu, lai tie būtu ērti pieejami, taču lai tos izmantotu tikai tie cilvēki, kuri paši meklē šo informāciju, un lai informācija līdzīgi reklāmai nenokļūtu pie tiem, kuri to nav prasījuši.

Man ir nelielas šaubas arī par to, vai šis jautājums tiešām ir pilnībā regulējams ES līmenī. Galu galā šis temats attiecas uz veselības aprūpes un medicīnisko pakalpojumu jomu, kam būtu jābūt galvenokārt dalībvalstu kompetencē. Tāpēc man gribētos iegūt mazliet vairāk pārliecības par to, ka šajā jautājumā tiešām ir vajadzīgs ES līmeņa tiesiskais regulējums.

  Erna Hennicot-Schoepges (PPE-DE). – (FR) Priekšsēdētājas kundze, es gribētu uzdot komisāram divus jautājumus. Vai jūs esat iecerējis rast veidu, kā panākt, lai šī direktīva neattiektos uz žurnālu, ko bez maksas izplata Vācijas aptiekās un ko smalkā veidā finansē farmācijas nozare?

Otrs jautājums ir saistīts ar zāļu nosaukumiem pārrobežu reģionos. Zālēm bieži ir atšķirīgi nosaukumi, lai gan šo zāļu sastāvā ir identiskas vielas. Varbūt ir kāda iespēja atvieglot pārrobežu reģionu iedzīvotāju dzīvi?

  Avril Doyle (PPE-DE). - Priekšsēdētājas kundze! Es atzinīgi vērtēju Komisijas šodienas paziņojumu un ceru rūpīgi iepazīties ar šīs paketes saturu.

Pirms dažiem gadiem mēs jau pārskatījām farmācijas jomu. Toreiz pārskatā bija ietverti gan cilvēkiem domātie medikamenti, gan veterinārās zāles. Man gribētos zināt, kāpēc tagad šie veidi ir nodalīti. Komisijai droši vien ir zināms, ka mani interesē tiesiskais regulējums saistībā ar atlieku maksimāli pieļaujamo daudzumu, jo tās nonāk pārtikas ķēdē ar veterinārijas medikamentu starpniecību. Jau labu laiku mani neapmierina nopietnie trūkumi Veterināro medikamentu direktīvā.

Vai saistībā ar šī vakara diskusijām komisārs varētu sniegt kādus komentārus par tādiem jautājumiem kā zāļu mijiedarbība, kombinētā medikamentu terapija un rezistence pret zālēm? Es, tāpat kā citi, uzskatu, ka pacientiem ir vajadzīgs daudz vairāk informācijas. Pacientiem nebūtu, ja tā var teikt, „jāsacenšas” ar internetu, kur dažkārt atrodams ļoti daudz nepatiesas informācijas. Kopā ar zālēm viņiem no pirmavotiem būtu jāsaņem pienācīgi pārskatīta, zinātniska informācija.

Visbeidzot, man ir bažas arī par farmācijas uzņēmumu ietekmi uz ārstu lēmumiem, izrakstot receptes. Vai komisārs varētu to komentēt?

  Günter Verheugen, Komisijas priekšsēdētāja vietnieks. – (DE) Priekšsēdētājas kundze, dāmas un kungi! Atbildot uz D. Corbey kundzes komentāriem, pirmkārt gribu teikt, ka pirms dažiem gadiem jau atbalstīju Eiropas recepšu medikamentu datubāzes izveidi. Darbs rit veiksmīgi, un tuvākajā nākotnē datubāze būs pieejama.

Ne tikai D. Corbey kundze, bet arī vairāki citi Parlamenta deputāti ir uzdevuši šo jautājumu — vai ir iespējams novilkt skaidru robežu starp informāciju un reklāmu. Es vēlreiz gribētu skaidri apliecināt, ka Komisija kategoriski iebilst pret recepšu medikamentu reklāmas vai publicitātes kampaņu — lai kādā vārdā tās sauktu — atļaušanu Eiropā. Mēs to neatļausim nekādos apstākļos. Tomēr man jums ir jāiebilst, jo no jūsu teiktā izriet, ka nav atšķirības starp informāciju un reklāmu. Ikviens, kurš apgalvo, ka informāciju nav iespējams atšķirt no reklāmas, apvaino simtiem tūkstošu žurnālistu, kuri, strādājot laikrakstos, radio vai televīzijā, ik dienas skaidri parāda, ka informācija un reklāma nav viens un tas pats. Mūsu gatavotais regulējums ir tik akurāts un precīzs, ka par informācijas un reklāmas atšķirību izzušanu nevar būt ne runas. Informācijas pamatā ir jābūt datiem, kurus jau iepriekš ir apliecinājusi apstiprinātāja iestāde. Informācijai ir jābūt apstiprinātai pirms publicēšanas, un tās kvalitāti stingri kontrolē. Es tiešām nesaprotu, kā to var uzskatīt par reklāmu.

C. Schlyter kungs izvirzīja jautājumu par vakcīnām. Šeit man skaidri jāsaka, ka vakcīnas, protams, nav brīvi pieejamas. Vienkāršajiem iedzīvotājiem vakcīnas parasti nodrošina sabiedrības veselības iestādes, un tas tiek darīts saistībā ar informatīvajām kampaņām, kuru nolūks ir panākt iespējami augstāku vakcinācijas rādītāju. Šāda kārtība ir jāsaglabā, taču arī attiecībā uz vakcīnām neapšaubāmi jāņem vērā atšķirība starp informāciju un reklāmu. Šajā ziņā es pilnībā atbalstu jūsu viedokli. Zāļu viltošanas jautājums nav saistīts ar intelektuālo īpašumu. Zāļu viltošanas pamatā nav strīdi par intelektuālo īpašumu. Viltojamās zāles jau ir apstiprinātas; tas nozīmē, ka visi intelektuālā īpašuma jautājumi jau ir tikuši atrisināti. Vienīgais zāļu viltošanas iemesls ir alkatība. Šeit nav runas par intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu. Tas ir visparastākais noziegums. Zāļu viltošana nozīmē vismaz apdraudējumu veselībai, ja ne slepkavības mēģinājumu, taču tai nav nekāda sakara ar intelektuālā īpašuma tiesībām.

Gribu pievērst jūsu uzmanību statistikai, ko sagatavojusi Eiropas Zāļu aģentūra, kas ir izpētījusi pacientu informēšanas uzlabošanas iespējamo ietekmi. Lielbritānijā 5 % no visiem hospitalizētajiem cilvēkiem nonākuši slimnīcā tāpēc, ka lietojuši nepareizas zāles, proti, tādas, pret kurām viņiem ir alerģija vai kuras viņiem nedrīkstēja dot. Tātad 5 % no visiem Lielbritānijas slimnīcu pacientiem ir hospitalizēti nepareizu zāļu lietošanas dēļ. Mēs zinām, ka šādu gadījumu skaits būtu bijis par 50 % mazāks, ja pacienti būtu tikuši informēti par viņu lietoto zāļu īpatnībām. Taču šī informācija viņiem nebija pieejama. Šo argumentu es izmantoju arī atbildēs dalībvalstu veselības aprūpes atbildīgajām iestādēm, kuras nav sajūsmā par pacientu informēšanas prasībām, jo uzskata, ka labi informēti pacienti ir prasīgi un ka viņi pieprasīs dārgākas zāles. Minētā statistika liecina, ka pacientu informēšana pat ļauj ietaupīt naudu.

Atbildot uz E. Hennicot-Schoepges kundzes jautājumu par brošūrām un žurnāliem, kas ir pieejami bez maksas, — nedomāju, ka Eiropas likumdevēji var kādam aizliegt izplatīt bezmaksas brošūras. Tas notiek vairākās dalībvalstīs. Taču reklāmas aizliegums attiecas arī uz šiem žurnāliem un brošūrām. Es runāju, piemēram, par manā valstī labi pazīstamo publikāciju Apothekenumschau. Šādās publikācijās nav atļauts ievietot recepšu medikamentu reklāmas.

Iepriekš es runāju par pelēko zonu, citiem vārdiem sakot, par jūsu pieminēto aplinku reklāmu. Jā, tāda pastāv. Šāda prakse mums ir pazīstama, un mūsu priekšlikumi tieši ir paredzēti šīs daudzās jomās vērojamās aplinku reklāmas izskaušanai.

Attiecībā uz robežreģioniem aprakstītā situācija ir saistīta ar faktu, ka būtībā zāles joprojām apstiprina dalībvalstis. Eiropas apstiprinājums ir izņēmums, nevis likums. Tas nozīmē, ka zāļu ražotāji savus izstrādājumus iesniedz apstiprināšanai dažādos dalībvalstu tirgos, un neviens viņiem nevar liegt šos medikamentus reģistrēt ar dažādiem nosaukumiem. Tieši tā ir problēmas būtība. Ja zālēm ir Eiropas apstiprinājums, tad tās visā Eiropā, arī robežreģionos, ir pieejamas ar vienu un to pašu zīmolvārdu.

A. Doyle kundze, es nedomāju, ka patlaban apspriežamie jautājumi vienlīdz tieši attiecas gan uz cilvēkiem domātajām zālēm, gan uz veterinārajiem medikamentiem. Manuprāt, šīs sfēras strukturāli ir ļoti atšķirīgas. Piemēram, dzīvnieki nevar iegūt informāciju par pašām zālēm. Ļoti atšķirīga ir pieprasījuma un piedāvājuma attiecība. Taču es labprāt turpinātu apsvērt šo problēmu. Gribētu arī norādīt, ka jautājumā par atliekām mēs jau sen esam izstrādājuši priekšlikumu, kā jums zināms.

  Priekšsēdētāja. − Debates ir slēgtas.