Debašu stenogramma

Trešdiena, 2009. gada 11. marts - Strasbūra

16. 5. Pasaules Ūdens forums, kas notiks 2009. gada 16.-22. martā Stambulā (debates)

  Priekšsēdētāja. – Nākamais punkts ir debates par Komisijai uzdoto mutisko jautājumu par 5. Pasaules Ūdens forumu, kas notiks 2009. gada 16.-22. martā Stambulā, ko Attīstības komitejas vārdā iesniedza Borrell Fontelles (O-0026/2009 – B6-0015/2009).

  Pierre Schapira, autors. − (FR) Priekšsēdētājas kundze, komisāres kundze, dāmas un kungi, pēc dažām dienām šī Parlamenta delegācija dosies uz Stambulu, lai piedalītos 5. Pasaules Ūdens forumā, pasākumā, kurā tiksies visi pasaules mēroga dalībnieki, kuru intereses skar ūdeni: ANO aģentūras, attīstības bankas, valstis, profesionālas organizācijas, NVO un vietējās iestādes.

Laikā, kad ūdens kļūst par aizvien nepietiekamāku resursu un klimata pārmaiņu temps liecina par to, ka ir sagaidāmi vēl vairāk konflikti saistībā ar pieeju ūdenim, es vēlējos sagatavoties šai sanāksmei, paužot stingru nostāju saistībā ar balsošanu mūsu institūcijas ietvaros, lai veidotu pamatu turpmākajai eiropiešu rīcībai šajā jomā.

Kā jums visiem zināms, situācija ir nopietna. Ūdens trūkuma problēma izplatās ārpus tradicionāli sausajām teritorijām. Mūs visus māc bažas par pieeju ūdenim, kura kvalitāte pastāvīgi pasliktinās. ANO rādītāji liecina paši par sevi. Vienam miljardam cilvēku nav pieejams drošs dzeramais ūdens; pusmiljardam cilvēku nav pieejamas ūdens attīrīšanas iekārtas; pieci tūkstoši bērnu, kuri jaunāki par 6 gadiem, ik dienu mirst no slimībām, ko izraisījis tīra ūdens vai ūdens attīrīšanas iekārtu trūkums vai to sliktā kvalitāte.

Negods ir tas, ka pirmie upuri vienmēr ir no nabadzīgo iedzīvotāju loka. Turklāt pieeja ūdenim, kas nākamajos gados būs viena no galvenajām problēmām, var papildus kavēt Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanu. Nākamajam Pasaules Ūdens forumam ir jābūt iespējai kopīgi rast risinājumus, lai varētu konfrontēties ar šo ievērojamo problēmu.

Primāri es vēlējos uzsvērt, ka ūdens ir cilvēces kopējs resurss un ir jābūt universālām tiesībām pieejai tam. Tas ir pirmais ierosinātās rezolūcijas punkts un tas ir būtisks, jo no tā ir atkarīgas politikas, ko īstenojam. Atceroties šo pamatprincipu, ir kategoriski jānoraida centieni padarīt ūdeni par plaša patēriņa preci, jo mēs diemžēl ļoti labi zinām, kādas postošas sekas izraisītu šāda rīcība.

Apvienoto Nāciju Attīstības programmas (ANAP) 2006. gada ziņojums liecina, ka pastāv neiedomājama netaisnība. Izplatīšanas sistēmu trūkuma rezultātā bieži vien cilvēkiem, kuri atrodas visnelabvēlīgākajos apstākļos, nav bijis pieejams drošs dzeramais ūdens. Rezultātā miljoniem cilvēku ir jāizmanto neoficiālus avotus, kuri, ņemot vērā starpniecības pakalpojumus, pieprasa samaksu, kas ir par piecām vai desmit reizēm augstāka.

Mēs cīnāmies par to, lai visiem būtu pieeja drošam dzeramajam ūdenim un ūdens attīrīšanas iekārtām. Tas nozīmē, ka ūdenim ir jāpaliek sabiedrības kontrolē, tikai šādi iespējams aizstāvēt vispārējās intereses. Tas ir princips, kam būtu jākalpo par mūsu politiku vadmotīvu, un man ir prieks, ka rezolūcijā ir atsauce uz to.

Iejaucoties sabiedrībai, patiešām ir iespējams atrisināt šo problēmu saistībā ar pieeju. Godīga un ilgtspējīga cenu sistēma visiem sagādātu gan, salīdzinot ar neoficiālo avotu izmantošanu, zemākas izmaksas trūcīgajiem iedzīvotājiem, gan arī sniegtu iespēju ieguldīt nepieciešamajās infrastruktūrās.

Šo mērķi iespējams sasniegt tikai, ja mēs visi sniegsim savu ieguldījumu. Tādēļ valsts atbalsts attīstības jomā ir jāizmanto līdz ar vietējo iestāžu resursiem, banku aizdevumiem, privāto kapitālu un inovatīvām partnerībām.

Īpaši es vēlētos uzsvērt to, cik būtiski ir finansēšana, kas balstīta uz solidaritāti, piemēram, kā tas bija iespējams Francijā saskaņā ar Oudin likumu. Pateicoties tam, vietējām iestādēm ir tiesības ieturēt vienu centu no patērētāju rēķina par ūdens patēriņa summas, lai finansētu sadarbības pasākumus, kas paredzēti tieši ūdens apsaimniekošanas jomai.

Komisāres kundze, vai Komisija ir gatava veicināt šāda veida instrumenta attīstību? Šādu attīstību ir jāīsteno, ņemot vērā ieguvumu, ko gūs sabiedrība, un tādēļ mani iepriecina, ka rezolūcijā ir norādīts, ka precīzi jādefinē valsts un privātā sektora partnerības un tām ir jāievēro noteikumus.

Kopš pēdējā Pasaules foruma visas ieinteresētās personas, tajā skaitā Parlamenta deputāti un ministri ir atzinušas vietējo iestāžu būtisko funkciju. Nākamais forums, kas notiks Stambulā, izcelsies divu ievērojamu sasniegumu dēļ: nolīguma par ūdens apsaimniekošanu parakstīšana no vietējo iestāžu puses un divu dienu organizēšana, kas būs veltītas tikai jautājumam par vietējo iestāžu funkciju.

Komisāres kundze, vai jūs esat gatavi izmantot ievērojamās vietējo iestāžu ekspertīzes rezerves un cilvēku un finanšu resursus, lai veicinātu Ziemeļu-Dienvidu partnerību? Ziemeļu pilsētās ir ieinteresētas palīdzēt to kolēģiem jaunattīstības valstīs, izmantojot savu veiksmīgo pieredzi un tehnisko kompetenci.

Visbeidzot, ANO šodien publicēja ziņojumu par ūdens apsaimniekošanu, kas pauž dažas biedējošas nākotnes perspektīvas. Ņemot vērā divkāršo spiedienu, ko izraisa demogrāfiskais pieaugums un klimata pārmaiņas, ūdens krīzi vēl vairāk saasina neatbilstošā politiskā rīcība. Kaut arī ūdens ir visu attīstības politiku galvenā prioritāte, šai jomai tiek piešķirti tikai 6 % no kopējā starptautiskā atbalsta.

Tādēļ vēlos, lai Eiropa, mūsu Parlaments un Komisija paustu stingru nostāju iedzīvotājiem Dienvidos, jo nedrīkst turpināties šāda nevienlīdzība saistībā ar pieeju ūdenim.

  Priekšsēdētāja. – Vēlos paust īsu, personīgu komentāru: es patiesi ceru, ka ūdens nepārstās būt kopējs resurss un ka visiem būs tiesības to izmantot.

  Androulla Vassiliou, Komisijas locekle. − Priekšsēdētājas kundze, pirmkārt, es vēlētos paust atvainošanos mana kolēģa Louis Michel vārdā, kuram nebija iespējams ierasties, jo viņš atrodas Kongo. Tomēr man ir patiess prieks paust pārņemt šos jautājumus, jo tie ir patiesi būtiski.

Komisija pilnībā piekrīt tam, ka jautājums par nodrošināšanu ar ūdeni un sanācijas pakalpojumiem ir jārisina vietējā līmenī - vietējām valdībām, pašvaldībām un kopienām. Tomēr, mums ir jāatzīst, ka starp šiem dažādajiem līmeņiem pastāv vājās vietas, it īpaši vājākās valstīs, kurās pamatpakalpojumu nodrošināšana nav galvenā prioritāte.

Pagājušajā gadā Eiropas Attīstības dienās šeit Strasbūrā uzmanībā bija vērsta uz vietējo iestāžu lomu, kuras atrodas pamatpakalpojumu pieejamības centrā, kā arī uz vietējās valdības nozīmi un pilsoņu līdzdalību. Tas acīmredzami ir centrālais jautājums ūdens sektorā, un Komisija, izmantojot dažādus tai pieejamos instrumentus, strādā pie tā, lai palielinātos atbalsts vietējām iestādēm un pastiprinātos partnerības starp vietējiem dalībniekiem no Ziemeļiem un Dienvidiem.

ES līmenī ūdens apsaimniekošanas politika arī ir balstīta uz labas pārvaldības principu, rosinot pilsoņu, vietējo kopienu un NVO iesaistīšanos un līdzdalību. Tas ir atspoguļots ne tikai Ūdens pamatdirektīvā, bet arī tādās iniciatīvās kā ES Ūdens iniciatīva, ko aizsāka Pasaules augstākā līmeņa sanāksmē par ilgtspējīgu attīstību Johannesburgā un kuras mērķos ietilpst arī vietējo dalībnieku lomas pastiprināšana.

Āfrikā, kur joprojām nevirzās uz priekšu ar ūdeni un ūdens attīrīšanu saistītie Tūkstošgades attīstības mērķi, ir nepieciešams palielināt ieguldījumus, un Komisija ir paudusi savu politisko apņemšanos, izveidojot finanšu mehānismu.

Pateicoties Ūdens mehānismam pusmiljarda apmērā, ir iespējama divkārt lielāka mobilizēšana, līdzfinansējot lielu skaitu programmas ūdens, ūdens attīrīšanas un higiēnas stāvokļa, kādos atrodas miljoniem cilvēku, uzlabošanai. Pateicoties tam ir uzlabojusies arī ūdens pārvaldība un apsaimniekošana ĀKK valstīs. Viena no šī mehānisma pievienotajām vērtībām ir koncentrēšanās uz vietējo dalībnieku iesaistīšanu.

Pasaules Ūdens foruma Ministru segmentā ES pārstāvēs pašreizējā Čehijas prezidentūra. Sagatavotais paziņojums satur norādes par labas pārvaldības nepieciešamību, attīstot spējas visos līmeņos un veicot institucionālas reformas.

2002. gadā apstiprinātā Komisijas politika veicina integrētu ūdens resursu apsaimniekošanu jaunattīstības valstīs. Jautājumi par dažiem ūdens izmantošanas veidiem,– piemēram, dzeramajam ūdenim, ūdens attīrīšanai, apūdeņošanai, ir jārisina tās ietvaros, lai sasniegtu optimālu priekšrocību sadali starp visiem lietotājiem.

Turklāt Eiropas Komisijas atbalstītā iespējamību pētījuma ietvaros šobrīd analizē dažādu pieredžu labas prakses piemērus saistībā ar zaļajām joslām, īpaši Āfrikā, ņemot vērā iniciatīvu “Sahāras un Sahelas Lielais zaļais mūris”. Papildus atbalsts šai iniciatīvai tiks apsvērtas Āfrikas un ES partnerības klimata pārmaiņu jomā ietvaros.

Man ir prieks paziņot, ka Ūdens mehānisms turpinās darbību 10. Eiropas Attīstības fonda pārraudzībā un šim nolūkam ir atvēlēti 200 miljoni eiro. Dalībvalstis tiek aicinātas piedalīties, ieguldot papildu līdzekļus.

Komisijas stratēģija ir balstīta uz integrētu sistēmu sadarbībai ar partneru valdībām, ES dalībvalstīm un visām ieinteresētajām personām.

Ūdens mehānisms papildina valstu programmas ar spēju sadarboties ar decentralizētiem dalībniekiem un izstrādāt inovatīvus risinājumus. Pašreizējo 10. EAF Ūdens mehānisma sagatavošanas darbu ietvaros īpaša uzmanība ir pievērsta valsts ūdens apsaimniekošanas operatoru potenciālam, kas vispārēji nodrošina 90 % no ūdens un ūdens attīrīšanas pakalpojumiem.

Tādēļ valsts-valsts partnerības šobrīd ir potenciāli izmaksu ziņā izdevīga pieeja, ņemot vērā “labas pārvaldības” principa veicināšanu ĀKK ūdens sektorā, turklāt iespējama ilgtermiņa un ilgtspējīga ietekme uz institucionālām un organizatoriskām pārmaiņām. Šādas “dvīņu” partnerības, piemēram, veicot apmācību un sniedzot tehnisku palīdzību, var būt efektīvs veids, kā veicināt labas pārvaldības principa veicināšanu ĀKK valstu ūdens sektorā.

Nobeigumā ļaujiet man apliecināt, ka ES Ūdens iniciatīvas mehānisma ietvaros ar attiecīgajiem partneriem ir pārrunāta atbalsta efektivitāte un darba dalīšana. Lai uzlabotu noritošo dialogu, ir izstrādāts ES palīdzības attīstības jomā ūdens sektorā plāns. Jautājums par palīdzību sniedzēju “bāreņiem” ūdens sektorā ir ļoti būtisks, un Komisija plāno to ņemt vērā jaunā 10. EAF fonda Ūdens mehānisma koncepcijā.

  José Ribeiro e Castro, PPE-DE grupas vārdā. – (PT) Priekšsēdētājas kundze, komisāres kundze, es vēlos atkārtot to, ko pirms dažiem gadiem, 2006. gada 13. martā, šajā Parlamentā pauda Eija-Riitta Korhola. Viņa aprakstīja situāciju saistībā ar pieeju tīram ūdenim šādi: “Rādītāji ir satraucoši: ik dienu tīra ūdens trūkuma dēļ mirst 3 900 bērnu. Viena piektā daļa no pasaules iedzīvotājiem, aptuveni 1,1 miljards cilvēku cieš tīra ūdens trūkuma dēļ. Tajā pat laikā vairāk nekā 40 % dzīvo bez atbilstošiem ūdens un notekūdeņu pakalpojumiem.”

Kopš šī paziņojuma ir pagājuši trīs gadi un kas pa šo laiku ir noticis? Noticis ir tas, ka satraucošā kārtā pasaules scenārijs ir palicis tāds pats kā iepriekš, kas nevar neradīt bažas. Šobrīd mēs pamata ūdens attīrīšanas jomā saskaramies ar nopietnu krīzi, kas skar mūs visus. Vēlos norādīt, ka šī problēma īpaši skar nabadzīgākos un vismazāk attīstītos pasaules reģionus, it īpaši Subsahāras Āfrikas valstis. Tā joprojām ir teritorija, kuru visvairāk skar ūdens trūkuma problēma, īpaši lauku reģionos un graustu rajonos, kas aptver lielās pilsētas. Lai vai kā - šī ir liela mēroga problēma. Man līdzi ir UNICEF 2001. gada brošūra. Taču jāatzīmē, ka informācija, ko tā satur, joprojām ir patiesa un pārsteidzoša. Kādu informāciju tā satur? Tajā ir izklāstīts, ka šis 1 miljards cilvēku patiesībā ir izsijāts pa visu pasauli. Šim vienam miljardam cilvēku nav pieejams tīrs ūdens. 4% Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā, 4% centrālajā un austrumu Eiropā, 19% Dienvidāzijā, 25% Subsahāras Āfrikas valstīs un 42% Austrumāfrikā un Klusā okeāna valstīs. Ja skatām katra šī reģiona rādītājus, ir skaidrs, ka vissatraucošākie rādītāji ir Austrumāfrikā un Klusā okeāna valstīs, kā arī Subsahāras Āfrikas valstīs, kurās 2000. gadā uzsākušās dekādes sākumā attiecīgi 24 % un 43 % iedzīvotāju joprojām nav pieejams tīrs un drošs ūdens.

Ir būtiski atcerēties šī ūdens trūkuma izraisītās veselības komplikācijas, turklāt dažas no tām ir ar letālu iznākumu, un kā tās ietekmē šī būtiskā resursa kvalitatīvā un kvantitatīvā trūkuma skarto cilvēku attīstību un progresu, kā arī saspringtās robežu situācijas, ko izraisījis jautājums par pieeju ūdenim, un to, ka pastāv risks, ka tās vēl vairāk saasināsies, jo nav veikti preventīvi pasākumi.

Eiropas Savienība kā pasaules mēroga dalībniece un par excellence ieguldītāja pasaules centienos atrisināt šo problēmu nevar atļauties nepiedalīties ievērojamās debatēs par šo jautājumu. Es atzinīgu vērtēju ziņojumu, ko komisāre ir sniegusi šeit Parlamentā. Tādēļ arī atzinīgi vērtēju Eiropas ietekmi un līdzdalību šajā 5. Pasaules Ūdens forumā. Šādi visiem lielākajiem dalībniekiem ir sniegta papildu iespēja apspriest šo jautājumu objektīvi un sastādīt skaidru pieeju problēmas risināšanai. Es varu tikai atbalstīt šos centienus, kā to ir darījusi arī Attīstības komiteja ar mērķi sekmēt subsidiaritāti. Vēl es pievienojos mūsu komitejas pārējām bažām saistībā ar to, ka šajā jomā vietējā līmenī pastāv plašs pienākumu klāsts. Dāmas un kungi, ūdens ir dzīvībai būtisks resurss – tas ir būtisks ikviena cilvēka dzīvībai un visas cilvēces dzīvībai.

  Inés Ayala Sender, PSE grupas vārdā. – (ES) Priekšsēdētājas kundze, kopumā es esmu iepriecināta par to, ka šis 5. Pasaules Ūdens forums noritēs Stambulā un, galvenokārt, par to, ka tajā piedalīsies Eiropas Savienības, ko pārstāvēs Komisijas delegācija, kā arī Eiropas Parlamenta delegācija. Es arī izprotu un apliecinu, ka ir nepieciešams atbalstīt vietējās valsts iestādes to centienus izveidot demokrātiskas, līdzdalības sistēmas un īstenot ūdens apsaimniekošanā uzlabojumus vai jauninājumus, kā arī atbalstīt decentralizēšanās procesus.

Primārais un pamata mērķis ir aizsargāt pamattiesības, kas attiecas uz ūdens un ūdens attīrīšanas pakalpojumiem, taču ir skaidrs, ka tam jānorit precīzas sistēmas ietvaros, kas ievēro ilgtspējīgas attīstības principu, kas Eiropas Savienībā Ūdens pamatdirektīvā ir norādīts kā atsauces punkts, un Tūkstošgades attīstības mērķi ir pamats šai attīstībai.

Man jāsaka, ka viss minētais, ko rītdien izklāstīšu pielikumā, ko ceru, Parlaments pieņems, bija pagājušā gada rudens debašu temats Starptautiskajā izstādē Expo 2008 Zaragozā, turklāt tā bija pirmā reizi, kad Eiropas Parlaments piedalījās līdz ar Komisiju pie vienādiem nosacījumiem. Šajā Expo vairāk nekā 2 000 eksperti ”Ūdens tribīnē” un NVO forumā ar nosaukumu “Agora”, kā arī Komisijas un Parlamenta delegācijas debatēja un izraisīja ievērojamu skaitu debašu un rosināja ļoti interesantas, radošas idejas ūdens apsaimniekošanai.

Tās apkopoja pastāvīgā formā "2008. gada Zaragozas hartā", ko pieņēma 2008. gada 14. septembrī. Tā satur 17 punktus, no kuriem dažus vēlos uzsvērt. Hartā ir noteikts, ka:

– “pieeja dzeramajam ūdenim un ūdens attīrīšanas iekārtām ir cilvēktiesības, kas ir jānodrošina visām valsts iestādēm”;

– “pieeja ūdenim ievērojami ietekmē attīstību”;

– “prognozes liecina, ka klimata pārmaiņas var izmainīt ūdens pieejamības un pieprasījuma stāvokli uz visas planētas”;

– “ilgtspējīga pārtikas produktu ražošana ir tieši saistīta ar efektīvu ūdens izmantošanu";

– “upju baseini ir labākā vide ūdens izmantošanai un, tos labi apsaimniekojot, ir iespējams atrisināt konfliktus starp valstīm, reģioniem un patērētājiem”; un, visbeidzot,

– “valsts iestādēm ir jāuzņemas iniciatīva, veicinot likumdošanu un pasākumus, kas nepieciešami, lai nodrošinātu visiem pieeju ūdenim”.

Es aicinu komisāri ņemt vērā Zaragozas hartas secinājumus, kuras sastādīšanā mēs piedalījāmies, proti, Komisija un Parlaments, līdz ar ekspertiem, NVO un asociācijām, un to, ka patiesībā tā veidoja pamatu forumam debatēm pirms 5. Pasaules Ūdens foruma Stambulā.

Uzskatu par lietderīgu iekļaut hartas, kā arī “Ūdens tribīnes” secinājumus Eiropas diskusiju un debašu materiālos, ko mēs, Eiropas Savienība, prezentēsim paviljonā šajā starptautiskajā izstādē.

  Roberto Musacchio, GUE/NGL grupas vārdā. – (IT) Priekšsēdētājas kundze, dāmas un kungi, pirms diviem gadiem mēs šeit Parlamentā apspriedām un pieņēmām detalizētu rezolūciju par ūdens jautājumu saistībā ar ceturto Pasaules Ūdens forumu, kas noritēja Mehiko. Mēs rakstījām, ka pieeja ūdenim ir uzskatāma par vienu no cilvēktiesībām un ka ir jāattīsta aktīva politika, lai šis tiesības varētu īstenot, izmantojot valsts un privātā sektora partnerattiecības, īpašu uzmanību pievēršot vietējām kopienām.

Diemžēl Eiropas Komisija neatbalstīja šo rezolūciju, kas bija pārstāvēta Mehiko, turklāt vēlos atgādināt komisārei, ka Komisija neņēma vērā faktu, ka to atzinīgi vērtēja daudzas valstis, īpaši Latīņamerika. Diemžēl noteicošais faktors bija šāda veida foruma daba, proti, tā ir privāta struktūra. Šobrīd mums ir iespēja norīkot uz Stambulu Parlamenta delegāciju, un būtu ļoti labi, ja mūsu klātbūtni sekmētu tikpat spēcīga rezolūcija, kādu sastādīja 2006. gadā; šobrīd vēl tādas nav, tādēļ es iesniedzu šos grozījumus.

Mums ir nepieciešams šajā jautājumā sasniegt patiesu pavērsienu. Biedējošie statistikas dati par ūdens trūkumu ir labi zināmi, un klimata pārmaiņu ietekmē tie būs vēl sliktāki. Patiesībā tieši klimata pārmaiņu jomā ir nepieciešami jauni pasākumi. Klimata pārmaiņas padara pieeju ūdenim vēl grūtāku, un savukārt grūtības piekļūt ūdenim saasina klimata pārmaiņas. Tas nozīmē, ka mums ir jāizskata ne tikai jautājums par tiesībām un valsts un privātā sektora sadarbību, bet arī par stipru attiecību veidošanu ar Kioto protokolu. Tieši ANO ir jāiesaista ar ūdeni saistīto jautājumu būtībā. Specializētai ANO struktūrai varētu uzticēt globālo ūdens pārvaldību, nošķirot to no privātā sektora filosofijas, kas joprojām pastāv pašreizējā forumā. Šādi veicinātos saikne ar būtiskajām klimata pārmaiņu un pārtuksnešošanās konvencijām, kas ir daļa no ANO struktūras.

Protams, šādā gadījumā būtu nepieciešami atbilstoši finanšu līdzekļi. Tos varētu iegūt no vispārējiem nodokļiem un nodevām, piemēram, par minerālūdeni, un vēlos norādīt saviem kolēģiem, ka Parlamentā mēs to lietojam lielā daudzumā. Ir jāpretojas ūdens privatizācijai: pretējā gadījumā pieeja šim vitāli būtiskajam resursam vairs nebūtu pamattiesības, bet gan tirgus prece. Uzskatu, ka visa Eiropas vēsture liecina par to, ka valsts ir tā, kurai ir jāgarantē tiesības uz ūdeni ikvienā mājā, taču citos kontinentos tas netiek īstenots, bet pastiprinās tendence, ka šo jomu pārņem privātais sektors.

Šie ir praktiski jautājumi, kuri ir arī morālā ziņā ļoti nozīmīgi. Tā nav nejaušība, ka par tiesībām uz ūdeni cīnās liels skaits pasaulīgas un reliģiskas kustības, kā arī slavenības. Nesen un arī vairakkārt iepriekšējos gadus Eiropas Parlamenta palātas ir darītas pieejamas būtiskām pasaules mēroga aktīvistu organizāciju sanāksmēm, kas ir bijusi pareiza rīcība, un par to es vēlos pateikties priekšsēdētājiem. Pēdējā šādā sanāksmē pauda ideju, ka ir jāsastāda patiess protokols par tiesībām uz ūdeni, un uzskatu, ka mums visiem to vajadzētu atbalstīt.

  Filip Kaczmarek (PPE-DE). – (PL) Priekšsēdētājas kundze, vairums no mums var uzskatīt pieeju ūdenim par pašsaprotamību. Mēs ik dienu patērējam lielu daudzumu ūdens. Tomēr ir vērts atcerēties, ka saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas aprēķiniem vienai sestajai daļai no Zemes iedzīvotājiem, t. i. aptuveni vienam miljardam iedzīvotāju nav pieejams ūdens, kas atbilstu pamata, minimālajiem ūdens tīrības standartiem. Tas nozīmē, ka 21. gadsimta civilizācijā ir miljoniem cilvēku, kas cieš no slāpēm un mirst no slimībām, kas radušās piesārņota ūdens lietošanas rezultātā. Nesen es biju Āfrikas lielākajā pilsētā Lagosā, kur tikai 1 % iedzīvotāju ir pieejams tekošs ūdens.

Šāda tipa statistikas dati ir biedējoši, tomēr ūdens trūkuma problēma netiek publicēta laikrakstu pirmajās lappusēs, tā nepiesaista mediju vispārējo interesi, un tā nav diskusiju un debašu temats, kā tas ir, piemēram, AIDS, cīņas pret malāriju vai globālās sasilšanas jautājuma gadījumā. Tas noteikti ir saistīts ar faktu, ka šī problēma skar tikai 2 % eiropiešu, bet Āfrika tas skar 27 % iedzīvotāju. Ir aprēķināts, ka Āfrikā ik dienu vairāk cilvēku mirst no netīra ūdens dzeršanas rezultātā izraisītām slimībām, nekā kopskaitā no AIDS un malārijas.

Tādēļ varētu teikt, ka dzeramā ūdens trūkums vai nespēja piekļūt tam nenogalina tik iespaidīgā veidā, lai plašsaziņas līdzekļi to publicētu, un nepiesaista tik plašu uzmanību, kā katastrofas, piemēram, zemestrīces, cunami, plūdi vai bruņoti konflikti. Tomēr, kā jau minēja Ribeiro e Castro kungs, fakts ir, ka ūdens trūkuma izraisītu slimību rezultātā ik dienu vidusmērā mirst 6000 bērnu. Tas nozīmē, ka ik pēc 15 sekundēm mirst viens bērns. Vai spējat iedomāties, kāda būtu pasaules reakcija, atbilde, mobilizēšanās un apņēmība, ja tas notiktu Eiropā, nevis Subsahāras Āfrikas valstīs vai Āzijā?

Tādējādi problēma, kas saistīta ar pieeju ūdenim, nav tikai jaunattīstības valstu problēma, tā skar arī attīstītās valstis. Vispārēja pieeja ūdenim ir būtisks priekšnosacījums valstu attīstībai un nabadzības izskaušanai. Ja nav nodrošināta šī pamatvajadzība, nav nozīmes runāt par veselības aprūpes uzlabošanu vai izglītības attīstību. Ja nav nodrošināts ūdens lauksaimniecības vai vienkāršās rūpniecības vajadzībām, veselas sabiedrību grupas ir nolemtas cīņai par izdzīvošanu. Tā rezultātā var rasties bruņoti konflikti, migrācija un destabilizācija. Citiem vārdiem sakot, tiek kavēta attīstība un palielināta nevienlīdzība attīstības jomā.

Forumā, ko apspriežam, piedalīsies arī politiķi. Viņi apspriedīs šobrīd aktuālus jautājumus. Viens no šādiem jautājumiem ir situācija Darfūrā, kur prezidents Omar al-Bashir izraida visas organizācijas, kuras citu starpā palīdzēja nodrošināt Darfūras iedzīvotājiem pieeju ūdenim. Tādēļ būs iespēja citu starpā pārliecināt prezidentu Omar al-Bashir atļaut starptautiskām organizācijām nodrošināt Darfūras iedzīvotājiem ūdeni.

  Giulietto Chiesa (PSE). – (IT) Priekšsēdētājas kundze, dāmas un kungi, arī es, līdzīgi kā Musacchio kungs, vēlos atgādināt, ka februāri šis Parlaments kopā ar Mikhail Gorbachev Pasaules Politikas forumu rīkoja konferenci ar zīmīgu nosaukumu: “Ūdeni - mieram”. Šajā konferencē sastādīja memorandu par Pasaules ūdens protokolu, ko ir nopietni jāņem vērā, turklāt to atbalstīja Parlamenta lielākās politiskās grupas, taču šķiet, ka to ir ignorējusi Attīstības komiteja, kas sastādīja šo dokumentu.

Nedomāju, ka tā ir nejaušība: patiesībā teksts, ko šodien apspriežam, ir nepārliecinošs un neskaidrs būtiskākajos punktos, kas būs Stambulas foruma dienas kārtībā. Par piemēru var minēt ūdeni kā pamata cilvēktiesības. Ja ūdens ir tiesības, un būtu absurdi to noliegt, tad tas nevar būt plaša patēriņa prece. Brīvā sabiedrībā nav iespējams pārdot vai pirkt tiesības. Tiesības pērk tikai vergu sabiedrība. Tomēr mēs visi apzināmies, ka lielāko privātā sektora pārstāvju interesēs ir iegūt šīs tiesības savā īpašumā. Tātad, ko Eiropa teiks Stambulā? Piemēram, kam ir nepieciešams palielināt ūdens sektora finansējuma prioritāti, kā tas norādīts J apsvērumā? Tas ir labs piemērs neskaidram formulējumam. Vēl – vai vienīgais ūdens politikas dalībnieks ir valsts vai publiskā sektora īpašnieks? Vai, kā teikts rezolūcijas 12. punktā, "lielākais dalībnieks"? Ko šī frāze patiesībā nozīmē? Kopumā tā ir pretrunā ar šī paša dokumenta 2. punktu, kurā ir pareizi norādīts, ka ūdens ir “sabiedrības resurss”, kam ir jāpaliek “valsts kontrolē”.

Īsāk sakot, sava sabiedrības attīstības modeļa ietvaros mēs atrodamies vispārējās krīzes centrā, tomēr joprojām atbalstām tāda tirgus ideju, kas pēc savas būtības kalpo personiskajam labumam. Visbeidzot, ir vēl viens ļoti vājš punkts: dokuments nesatur organizatoriskus priekšlikumus pasaules ūdens apsaimniekošanai. Savukārt iepriekš minētais memorandā ir priekšlikums par ūdens aģentūru, kas ir atkārtoti norādīts vienā no grozījumiem, ko atbalstīšu ar savu balsojumu.

  Czesław Adam Siekierski (PPE-DE). – (PL) Priekšsēdētājas kundze, 5. Pasaules Ūdens forums ir notikums, kas varētu kalpot par iespēju, lai strādātu pie valsts ūdens apsaimniekošanas sistēmām, kas būtu efektīvas, pārredzamas, reglamentētas un ievērotu ilgtspējīgas attīstības mērķus, lai apmierinātu sabiedrības vajadzības. Īpaša funkcija un uzdevumi šajā jomā ir sagaidāma vietējām iestādēm. Papildus tam pārtikas krīze skaidri ir pierādījusi, ka ir nepieciešams attīstīt jaunas tehnoloģijas, piemēram, lauksaimniecības teritoriju apūdeņošanai. Tajā pat laikā ir būtiski nodrošināt, lai lauksaimnieki izmantotu dabisku mēslojumu vai mēslojumu, kas ātri sadalās augsnē un nenonāk pazemes ūdeņos.

Visbeidzot, kā plāno rīkoties Komisija attiecībā uz Eiropas Parlamenta 15. marta rezolūcijā par ceturto Pasaules Ūdens forumu pausto gribu saistībā ar atbalstu kopīgai ūdens apsaimniekošanas finansēšanai un tās veidiem? Ūdens problēma ir būtiskākais izaicinājums, ar ko saskārusies pasaule un Eiropa.

  Alessandro Battilocchio (PSE). – (IT) Priekšsēdētājas kundze, dāmas un kungi, maniem kolēģiem ir taisnība, rādītāji ir satraucoši un atspoguļo situācijas nopietnību. Daudziem, pārāk daudziem cilvēkiem pasaulē joprojām ir liegtas pamattiesības uz ūdeni. Pēdējo gadu laikā ir ievērojami paplašinājies tiesiskais regulējums šajā jomā. Tomēr es vēlētos, lai Stambulā pievērstu uzmanību nepieciešamībai nacionalizēt daudzās starptautiskās struktūras, kas piedalās ar ūdeni saistītās pasaules dinamikas pārvaldībā, vadībā un kontrolē un kuru aktivitātes un kompetence šobrīd bieži vien pārklājas. Vairs nedrīkst atlikt reformas.

Vēl es ceru, ka 5. Pasaules Ūdens forumā atzīs ūdens kā pasaules mēroga resursa konceptu un ka šī ideja gūs atbalstu, izveidojoties atbilstošām šī resursa aizsardzības, publiskā sektora īpašumtiesību un izmantošanas un izplatīšanas politikām.

  Marie Anne Isler Béguin (Verts/ALE). – (FR) Priekšsēdētājas kundze, komisāres kundze, es uzskatu, ka mēs kopā ar šo Parlamentu jau vairākus gadus atkārtoti apspriežam vienas un tās pašas lietas.

Uzskatu, ka viss jau ir ticis pateikts saistībā ar ūdeni, par šo cilvēces kopējo resursu, un diemžēl to pašu ir jāatkārto, jo situācija ir drīzāk pasliktinājusies, nevis uzlabojusies. Patiesībā pēdējais ANO ziņojums liecina, ka stāvoklis pasliktinās. Tādēļ es uzskatu, ka neskatoties uz Eiropas Savienības sniegtajiem priekšlikumiem un īstenotajām politikām, kas ir pirmie soļi, mums ir jāturpina virzīties vēl vairāk uz priekšu, jo bez ūdens nebūs dzīvības. Vēl mums ir jāapzinās, ka daudziem iedzīvotājiem, īpaši valstīs, ar kurām mums ir tirdzniecības sadarbība un ar kurām uzturam dialogus, apturēta ūdens piegāde vai joprojām nav pieejas dzeramajam ūdenim.

Tas ir pilnībā nepieļaujami un nepieņemami. Mans viedoklis ir, ka mums patiešām ir jāatbalsta ūdens kā kopēja visas cilvēces resursa statuss, un uzskatu, ka Eiropas Savienībai ir jānodrošina atbalsts starptautiskā līmenī un Stambulā. Tā nav plaša patēriņa prece, ko var pirkt vai pārdot mūsu daudznacionālie uzņēmumi. Tas ir tas, par ko mums patiešām vajadzētu cīnīties Stambulā, un domāju, ka mūsu kolēģi par to cīnīsies.

  John Bowis (PPE-DE). – Priekšsēdētājas kundze, es klausījos, kā mani kolēģi ļoti pareizi atzīmē ūdens trūkuma problēmu, ūdens nepieejamību un attiecīgi izrietošās slimības. Visi šie faktori ir būtiski šim ūdens forumam.

Es vēlējos tikai parādīt medaļas otru pusi, jo tiem no mums, kuri nesen piedalījās ĀKK valstu reģionālajā konferencē Gajānā, guva ļoti labu informāciju par valstīm, kurās klimata pārmaiņu dēļ ir pārāk daudz ūdens. Musacchio kungs runāja par klimata pārmaiņu ietekmi uz ūdeni, par to, kā tas var tapt piesārņots un kā var izžūt, kā var zust pieeja tam, taču šo faktoru ir daudz, un mums ir jāpatur prātā tie, kas skar ūdens piegādes piesārņošanu un kaitē ražai, un arī pārējos.

Tādēļ uzskatu, ka ūdens forumam paredzētajā sarakstā ir jāiekļauj jautājums par apmežošanu/ mežu izciršanu, jo ja nenoskaidrosim patieso situāciju, turpināsies gan plūdi, gan sausuma periodi.

  Androulla Vassiliou, Komisijas locekle. − Priekšsēdētājas kundze, neviens nedrīkstētu par zemu novērtēt ūdens nozīmi un nepieciešamību labi apsaimniekot mums pieejamos ūdens resursus. Tomēr, kā minēju runas ievadā, ir nepieciešams atbalstīt nabadzīgākās pasaules daļas, lai tās varētu gūt pieeju tīram dzeramajam ūdenim. Komisija turpinās atbalstīt šīs valstis.

Ūdens pieder pie ir cilvēka primārajām pamatvajadzībām, ko atzina un apstiprināja ceturtā Pasaules Ūdens foruma laikā 2006. gadā Mehiko. Protams, kā jau iepriekš minēju, ES būs pārstāvēta un izvirzīs stingrus argumentus saistībā ar visiem jautājumiem, ko esmu sagatavojusi gaidāmajam forumam Stambulā.

Bowis kungs atsaucās uz vēl vienu būtisku jautājumu, kam es piekrītu, proti, ka mēs redzam, ka klimata pārmaiņu dēļ citās pasaules daļas ir pārpludinātas ar ūdeni. Mums patiešām ir jārīkojas. Kā viņš skaidri norādīja, viens no problēmas risinājumiem ir apmežošana.

  Priekšsēdētāja. − Es esmu saņēmusi vienu rezolūcijas priekšlikumu⁽¹⁾ , kas iesniegts saskaņā ar Reglamenta 103. panta 2. punktu.

Debates ir slēgtas.

Balsošana notiks ceturtdien, 2009. gada 12. martā.

(1) Sk. protokolu.