Debašu stenogramma

Ceturtdiena, 2009. gada 12. marts - Strasbūra

6. Tibetas sacelšanās 50. gadadiena un Dalailamas un Ķīnas valdības dialogs (debates)

  Priekšsēdētāja. – Nākamais punkts ir Marco Cappato, Marco Pannella, Janusz Onyszkiewicz ALDE grupas vārdā un Monica Frasson, Eva Lichtenberger Verts/ALE grupas vārdā iesniegtais jautājums, uz kuru Komisijai jāatbild mutiski, par Tibetas sacelšanās 50. gadadienu un Dalailamas un Ķīnas valdības dialogu (O-0012/2009 – B6-0012/2009).

Es gribētu sniegt īsu personīgu komentāru. Es patiešām ticu, ka mūsu debates var sekmēt visu tibetiešu atbrīvošanu nevis valsts vai reliģijas kundzību.

  Marco Cappato, autors. – (IT) Priekšsēdētājas kundze, arī es loloju šādu cerību. Diemžēl mēs nevaram cerēt, ka amatā esošais ES Padomes priekšsēdētājs izmantos šo debašu un diskusiju priekšrocības, lai palīdzētu virzīt uz priekšu Eiropas Savienības nostāju. Patiesībā Čehijas prezidentūra acīmredzot uzskata, ka kopēja Eiropas politika ierobežos dalībvalstu spēcīgās ārpolitikas. Ķīna par to ir pateicīga, Krievija ir pateicīga, tas ir – antidemokrātiskās un represīvās valstis visā pasaulē izsaka pateicību par tādu Eiropu, ko tik uzskatāmi ilustrē prezidentūras pārstāvju neierašanās Parlamentā.

Tā kā šo punktu risinām kopīgi, es gribētu Benita Ferrero­Waldner norādīt uz, manuprāt, galveno problēmu. Proti, tas nav tikai jautājums par likumu un kārtību; citiem vārdiem – redzot, cik daudz mūku ir arestēti un cik daudz tibetiešu nesen ir nogalināti saistībā ar nežēlīgajām Ķīnas represijām, mēs tāpat ceram, ka šis skaits samazināsies salīdzinājumā ar pagājušo gadu. Es būtu gribējis sacīt Padomes pārstāvjiem un tagad teikšu Komisijai, ka ir nepieciešams tās atzinums pamatpolitikas jautājumā, tas ir, par dialogu starp Ķīnas Tautas Republiku un Dalailamas sūtņiem, šo sarunu mērķi un iemeslu to pārtraukšanai – patlaban varam uzskatīt, ka sarunas cietušas neveiksmi, – ja vien varēsim tās atjaunot.

Pastāv divi pretēji viedokļi. No vienas puses - Ķīnas režīma pārstāvju nostāja, kuri norāda, ka Dalailama ir varmācīgs cilvēks, kurš vada varmācīgus cilvēkus, un ka Dalailama un Tibetas trimdas valdība vēlas Tibetas valsts neatkarību, kas ir pretrunā ar Ķīnas teritoriālo vienotību. Šādu nostāju ietur Pekina. No otras puses ir Dalailama, trimdā izsūtītā Tibetas valdība un Dalailamas sūtņi, kuri saka, ka vēlas kaut ko citu, viņu cīņas līdzekļi nav vardarbīgi un viņi vienkārši vēlas noregulētu autonomiju, kas nozīmē viņu kultūras, tradīciju, valodas un reliģijas vai viņu kultūru un reliģiju saglabāšanu. Tas ir vēstījums memorandā, kuru Dalailamas sūtņi iesniedza Ķīnas režīmam. Šis memorands tika publicēts, un tajā ietvertas viņu prasības.

Tagad ES tiek lūgta izvēlēties, pieslieties vienai no pusēm. Pastāv divas pretējas nostājas, viena no pusēm melo. Eiropas Savienībai varētu būt izšķiroša nozīme taisnības meklējumos. Mēs kā Radikālās partijas pārstāvji ierosinām satyagraha, taisnības meklēšanu kā kopīgu politisko iniciatīvu pasaules mērogā. Eiropas Savienībai vajadzētu izmantot tai pieejamos diplomātiskos līdzekļus - Benita Ferrero­Waldner, lūdzu, pavēstiet to priekšsēdētājam José Manuel Barroso – mums nepieciešams tikties ar Dalailamu un darīt viņam godu, ļaujot izteikties, lai noskaidrotu patiesību. Vai Pekinai ir taisnība, sakot, ka tibetieši ir vardarbīgi teroristi, kuri atbalsta neatkarību, un ka viņi vēlas pienācīgu un cienīgu autonomu valsti? Saskaroties ar šo konfliktu, Eiropa nedrīkst stāvēt nomaļus un klusēt!

  Eva Lichtenberger, autore. – (DE) Priekšsēdētājas kundze, pirms 50 gadiem Ķīnas armija deva izšķirošo triecienu Tibetas pretestībai. Kopš tā laika tibetieši ar milzīgām pūlēm ir šķērsojuši Himalajus un robežas uz citām valstīm. Līdz šim tūkstošiem cilvēku gadā - bēgļi – ir pielikuši ievērojamus centienus, lai šķērsotu 5 000 m augstās kalnu pārejas. Ja tibetiešu situācija ir tik lieliska kā Ķīna vienmēr apgalvo, tad nebūtu iemesla ne bēgšanai, ne attaisnojuma faktam, ka žurnālisti, cilvēki no rietumiem un novērotāji mēnešiem ilgi kavēti apmeklēt šo valsti vispār vai arī darīt to tikai ciešā pavadībā. Izlūkdienesta novērotājas žurnālistēm sekoja pat uz tualeti, lai nodrošinātu, ka netiek darīts kaut kas aizliegts.

Tādēļ man jāvaicā, kāds ir mūsu kā Eiropas Savienības uzdevums? Mums kaut kādā veidā ir jāatjauno Ķīnas un Tibetas dialogs. Taču tam ir jānotiek pēc citāda principa. Līdz šim noticis tikai tas, ka Ķīna ir atkārtojusi tās pašas apsūdzības un prasības, nemaz necenšoties saprast Tibetas pārstāvju paskaidrojumus, ka būtiskākais nav atbrīvoties no Ķīnas un kļūt par neatkarīgu valsti, bet gan panākt autonomiju.

Komisāres kundze, kā mums attiekties pret faktu, ka Tibetas internets tiek uzraudzīts stingrāk nekā jebkur citur Ķīnā un Eiropas uzņēmumi piegādāja rīkus, kas padara šo uzraudzību tik efektīvu? Mums ir jārīkojas. Mēs tiekam aicināti iesaistīties dialogā.

  Benita Ferrero-Waldner, Komisijas locekle. − Priekšsēdētājas kundze, esmu ļoti priecīga, ka šodien notiek diskusija par jautājumu, kas jau ilgi nodarbinājis daudzu prātus un it īpaši kopš traģiskajiem notikumiem Tibetā, kas risinājās pirms gada. Tādēļ es uzskatu, ka šāda atklāta diskusija ir pamatota, lai atkārtoti izskatītu, ko varam darīt.

Pirms es runāju par galvenajiem jautājumiem, kurus jūs izvirzījāt kopīgajā rezolūcijas priekšlikumā, ļaujiet man īsumā izteikties par mūsu divpusējām attiecībām ar Ķīnu. Eiropas Savienības politika saistībā ar Ķīnu balstās uz saistībām. Mūsu stratēģiskās partnerattiecības ir spēcīgas, un tas ļauj mums risināt visus jautājumus, arī visjutīgākos. Mēs esam izveidojuši iespaidīgu pamatu augsta līmeņa sadarbībai, kuras ietvaros uzsākam darbu pie visām globālajām izmaiņām, ar kurām saskaras iedzīvotāji, neatstājot novārtā jautājumus, kuros mūsu domas atšķiras. Jautājums par Tibetu ir viens no tādiem. Ļaujiet man runāt tieši – jautājumā par Tibetu mēs neesam tikušies aci pret aci ar Ķīnu, un mums joprojām ir patiesas un pamatotas bažas par cilvēktiesību situāciju Tibetā, kā jūs abi tikko izteicāties – par faktu, ka Tibeta jau gandrīz gadu vēl aizvien nav pieejama starptautiskajiem plašsaziņas līdzekļiem, diplomātiem un humānās palīdzības organizācijām; par strupceļu sarunās starp Dalailamas pārstāvjiem un Ķīnas varasiestādēm, neskatoties uz trīs sarunu kārtām pagājušajā gadā.

Šie bija galvenie jautājumi vairāku ES vadītāju darba kārtībā divpusējās sanāksmēs, kuras pagājušajā gadā tika rīkotas ar Ķīnas vadību. Mēs esam centušies panākt kopēju vienošanos ar Ķīnu šai jutīgajā jautājumā un vienmēr esam izteikušies nepārprotami, runājot par situāciju Tibetā.

Ļaujiet man vēlreiz pieminēt ES nostāju, kas ir nepārprotama. Pirmkārt, mēs atbalstām Ķīnas suverenitāti un teritoriālo vienotību, kas aptver Tibetu. Otrkārt, mēs vienmēr esam atbalstījuši mierīgu samierināšanos ar dialoga palīdzību starp Ķīnas iestādēm un Dalailamas pārstāvjiem. Atceros, ka, ierodoties Ķīnā kopā ar Komisiju, priekšsēdētāju José Manuel Barroso un citiem kolēģiem, man par šo jautājumu bija konkrēti dialogi ar vairākiem sarunu biedriem. Mēs vienmēr esam apgalvojuši, ka nepieciešams samierināšanās dialogs un ka dialogam ir jāturpinās.

Sarunām ir jābūt konstruktīvām un pamatīgām, un, protams, mēs izsakām nožēlu, ka dialogs līdz šim nav devis patiesi būtiskus rezultātus. Mēs vienmēr esam norādījuši, ka dialogā jāuzrunā tādas pamatproblēmas kā Tibetas vienreizējās kultūras, reliģijas un tradīciju saglabāšana, kā arī nepieciešamība Ķīnas Konstitūcijā radīt Tibetai jēgpilnas autonomijas sistēmu. Mēs vienmēr esam norādījuši, ka ar šīm sarunām ir jāuzsāk visu tibetiešu dalība lēmumu pieņemšanā. Tādēļ mēs atzinīgi novērtētu, ja šos jautājumus varētu risināt turpmākajā Ķīnas valsts cilvēktiesību rīcības plānā.

Mūsuprāt, Tibetas problēma ir cilvēktiesību jautājums, un tāpēc mūsu pieeja tam vienmēr ir bijusi atbilstoša. To mēs esam neatlaidīgi signalizējuši Ķīnas kolēģiem, un esam uzmanīgi uzklausījuši viņu viedokli. Esam darījuši visu, lai izprastu viņu nostāju savstarpējas cieņas gaisotnē, bet cilvēktiesības ir vispārējas, tādēļ situācija Tibetā visai starptautiskajai sabiedrībai un īpaši Eiropas Savienībai rada pamatotas bažas. Šo faktu, zināms, uzsver vairāk nekā pusgadsimtu pastāvošie starptautisko tiesību instrumenti cilvēktiesību aizsardzībai.

Rezolūcijā jūs izvirzāt par noteikumu Ķīnas un Tibetas dialogu. Kā jūs visi zināt, pēdējā sarunu kārtā atbilstīgi Ķīnas valdības prasībai Tibetas puse iesniedza memorandu par patiesu autonomiju Tibetas nākotnei. Manuprāt, šai rakstā ietverti daži punkti, kas varētu būt pamats turpmākās sarunās. Ar to es domāju punktu par kultūru, izglītību un reliģiju.

Mani iedrošina arī fakts, ka Tibetas puse pirmo reizi rakstiskā dokumentā ir izteikusi ciešu apņēmību necensties panākt atdalīšanos vai neatkarību. Es uzskatu, ka tas ir būtiski, lai sekmētu šo dialogu. Tāpat arī esmu apmierināta ar to, ka Dalailama pagājušā gada decembrī Parlamentam atkārtoti apstiprināja savu nodošanos vidusceļa pieejai un sarunām kā vienīgajiem līdzekļiem, lai sasniegtu savstarpēji pieņemamu un ilgstošu risinājumu.

Ļaujiet man nobeigumā dalīties ar jums personīgā pārliecībā. Visas politiskās un personiskās karjeras laikā es vienmēr esmu cieši ticējusi, ka ar saistību un sarunu palīdzību iespējams ķerties pie pat vissarežģītākajiem jautājumiem un, cerams, pareizajā brīdī tos arī atrisināt. Tādēļ es vēlos mudināt Ķīnu un Dalailamas pārstāvjus pēc iespējas ātrāk atsākt šo dialogu atklātā veidā un ar nolūku Tibetā panākt ilgstošu risinājumu. No mūsu puses es varu garantēt pilnīgu atbalstu šāda veida procesā. Tā ir mūsu nostāja, un šādu nostāju mēs apliecinām Ķīnas pusei.

  Charles Tannock, PPE-DE grupas vārdā. – Priekšsēdētājas kundze, ES moto ir „vienoti dažādībā”. Šis princips mums ir labi noderējis.

Diemžēl šāda ideja absolūti nesaskan ar komunistu autoritāro diktatūru Ķīnas Tautas Republikā. Dažādība tiek drīzāk apspiesta nevis atzīta. Minoritātes, kuras vēlas paust viedokli veidā, kas atšķiras no galveno partiju sankcionētā veida, tiek atstumtas un vajātas. Šī tendence vērojama attieksmē pret daudzām reliģiskajām minoritātēm, tostarp kristiešiem, musulmaņiem un Falun Gong sekotājiem un sevišķi ĶTR attieksmē pret Tibetu.

Komunistu bruņotie spēki 1950. gadā iebruka Tibetā, kas noveda pie Dalailamas emigrēšanas pirms 50 gadiem. Kopš tā laika Tibeta ir bijusi Pekinas pakļautībā. Tradicionālā Tibetas kultūra, kas bija izolēta simtiem gadu, šobrīd ir ļoti cietusi valdības darbību rezultātā, kas centusies novērst ikvienu Tibetas nacionālisma atjaunošanos. Patiesībā sistemātiskā un dažreiz brutālā Tibetas kultūras apspiešana ir iekvēlinājusi tibetiešu identitāti un modinājusi pasaules apziņu par tibetiešu nožēlojamo stāvokli.

Dalailamas iedvesmojošā vadība ir nodrošinājusi, ka Tibetas nākotne joprojām ir sabiedrisko debašu priekšplānā, neskatoties uz ĶTR nopietnajiem centieniem pārmest tādiem cilvēkiem kā bijušajam Padomes priekšsēdētājam Nicolas Sarkozy, kurš uzdrošinājās pavaicāt Pekinas viedokli.

Mēs Parlamentā vienmēr esam ieturējuši stingru nostāju, aizstāvot tibetiešu autonomijas tiesības, kas vienlaicīgi nenozīmē tiesības uz pašnoteikšanos vai neatkarību. Ar tādu rīcību mēs nemēģinām aizkaitināt Ķīnu vai tai pretoties. Taču atzīstam, ka mūsu saistības attiecībā uz noteiktām vērtībām – cilvēktiesībām, demokrātiju, tiesiskumu un apziņu – nedrīkst nošķirt no neapšaubāmi būtiskajām stratēģiskajām ekonomiskajām partnerattiecībām, kuras ES attīsta ar Ķīnu.

Ķīnas atbalstītāji otrā Parlamenta pusē izteiksies šajās debatēs, bet tibetiešiem pārāk ilgi bijušas liegtas tiesības izteikties, un mums ir jārunā viņu vārdā.

  Glyn Ford, PSE grupas vārdā. – Priekšsēdētājas kundze, Sociāldemokrātu grupa pauž bažas par cilvēktiesību situāciju Ķīnā. Lai gan mēs atzīstam, ka pēdējos desmit gados situācija ir ievērojami uzlabojusies, joprojām pastāv vairākas jomas, kurās cilvēktiesības joprojām nav atbilstoši vai pienācīgi aizsargātas. Varbūt pastāv zināma vārda brīvība, bet ne rīcības brīvība. Mēs noteikti gribētu uzsvērt neveiksmi saistībā ar atļauju brīvajām arodbiedrībām sadarboties ar Ķīnu. Mēs esam norūpējušies par 100 miljoniem viesstrādnieku, kuri pārcēlušies no laukiem uz pilsētu un kuriem ir pavisam ierobežota piekļuve veselības aprūpes un izglītības pakalpojumiem. Mēs esam norūpējušies par reliģisko un etnisko minoritāšu nožēlojamo stāvokli visā Ķīnā.

Tomēr Sociāldemokrātu grupa pretojās šīm debatēm un rezolūcijai. Tā iemesls bija proporcionalitāte. Ir taisnīgi kritizēt Ķīnu par cilvēktiesību ievērošanu tāpat kā mēs kritizējam ASV par nāvessodu izpildi, Gvantanamo un ārkārtas pārsūtīšanām, bet mums tas nav jādara katrā sesijā. Tas, atklāti runājot, kļūst bezjēdzīgi. Agrāk Ķīnas varasiestādes pievērsa uzmanību mūsu rezolūcijām, bet vairs ne. Tā kā dažas grupas un atsevišķas personas savos izmisīgajos uzmanības meklējumos turpina paaugstināt likmi atbilstoši pašreizējam pieprasījumam, es pirmo reizi uzskatu, ka dalībvalstīm ir jāatceļ vienotas Ķīnas politiku un jāatzīst Tibetas trimdas valdību.

Dalailama šeit viesojās tikai decembrī, uzstājoties plenārsēdē Tibetas vārdā. Kādēļ ir nepieciešams atkārtoti pievērsties šim jautājumam? Rezolūcijā nav ietverts nekas jauns.

Man kopā ar Elmar Brok, Philippe Morillon un citiem Parlamenta deputātiem pagājušajā vasarā bija iespēja apmeklēt Laosu. Mēs bijām pirmā starptautiskā grupa, kas ceļoja turp pēc problēmām martā un runāja gan ar iestādēm, gan tiem, kuri simpatizēja tibetiešu protestantiem. Kā es pēc tam rakstīju, patiesībā mierīgie protesti – un mēs atbalstām mierīgus protestus – izvērtās rasu nemieros ar uzbrukumiem veikaliem, ēkām un Han Chinese un dedzināšanu, ejot bojā dučiem cilvēku. Ļaunprātīgi dedzināja skolas, uzbruka slimnīcām un musulmaņu minoritāšu mošejām. Pats Dalailama apzinājās reālo situāciju, kad draudēja atteikties no dzīvā dieva statusa.

Ķīna Tibetas labā ir paveikusi ļoti daudz, nodrošinot infrastruktūru, piemēram, jauno Qinghai–Laosas dzelzceļu un augstāka līmeņa sociālo nodrošinājumu nekā pārējos Ķīnas lauku apvidos. Problēma ir tā, ka pārējie Ķīnā par to apvainojas.

(Iebildumi)

Bet problēma ir tā, ka, citējot grupu The Beatles, "mīlestību nevar nopirkt par naudu”. Tibetieši joprojām vēlas zināmu kulturālo un politisko autonomiju, kas neapšaubāmi ir daudz lielāka nekā tā, kuru gatava pieļaut Ķīna. Kā es teicu iepriekš, Ķīnai nepieciešams dialogs ar Tibetas pārstāvjiem, lai rastu risinājumu, kas pieļauj tādu autonomiju, vienlaicīgi aizsargājot provinces etnisko un reliģisko grupu minoritāšu tiesības.

Alternatīva ir tāda, ka nepacietīgi, nepiedzīvojuši tibetieši ķersies pie vardarbības un terorisma. Pēc mana toreiz izveidotā raksta es tiku lūgts Londonā apspriest šo jautājumu ar Dalailamas pārstāvjiem, ko es arī zināmu laiku darīju. Es piekrītu komisārei - ceļu uz priekšu mēs atradīsim ar dialoga un saistību palīdzību nevis tādām uzstājīgām, mūžīgi atkārtotām un pārveidotām rezolūcijām kā šī.

  Hanna Foltyn-Kubicka, UEN grupas vārdā. – (PL) Priekšsēdētājas kundze, pēdējos gadu desmitos demokrātiskās valstis ir vairākkārtēji aicinājušas pretdemokrātiskajās valstīs ievērot cilvēktiesības. Šīs pūles ir vainagojušās panākumiem tikai tad, kad valstis un starptautiskās organizācijas ir bijušas konsekventas savās darbībās un prasībās. Diemžēl gadījums ar Tibetu jeb, vispārīgi runājot, cilvēktiesību situācija Ķīnā visbiežāk tikušas atstumtas malā, par prioritāti nosakot tirdzniecības attiecības. Ja Pekinā nebūtu rīkotas Olimpiskās spēles un daudzas sociālās un nevalstiskās organizācijas nerīkotos apņēmības pilnas, pasaule joprojām ļoti maz zinātu par situāciju Tibetā.

Mūsu, Eiropas Parlamenta, pienākums ir nodrošināt, ka demokrātiskās valstis rīkojas noteikti un apņēmīgi pret tādu Ķīnas varasiestāžu darbību kā kampaņa „Strike Hard”, kuru īstenoja pirms kāda laika. Taču to var panākt tikai tad, ja neatlaidīgi un stingi nosodīsim visus Ķīnas komunistisko iestāžu izdarītos cilvēktiesību pārkāpumus.

Der atcerēties, ka Eiropas Parlaments savā 2006. gada 6. jūlija rezolūcijā aicināja dalībvalstis atzīt Tibetas trimdas valdību, ja trīs gadu laikā nebūs panākta vienošanās starp Ķīnas varasiestādēm un Dalailamas pārvaldi. Kā zināms, Pekina joprojām atsakās iesaistīties sarunās ar tibetiešu neapstrīdamo līderi. Neaizmirsīsim arī vienpadsmito pančenlamu, jaunāko politisko ieslodzīto, kurš Ķīnas uzraudzībā atrodas 14 gadus. Viņam šogad būs 20 gadu.

Tādēļ es vēlreiz gribētu aicināt Parlamentu rīkoties konsekventi un izturēties nopietni pret savām deklarācijām. Būs grūti sagaidīt no citiem solījumu ievērošanu un pienākumu izpildi, ja neizrādīsim, ka mēs runājam nopietni.

  Raül Romeva i Rueda, Verts/ALE grupas vārdā. – (ES) Priekšsēdētājas kundze, es jau gadiem esmu sekojis līdzi Tibetas gadījumam. Esmu apmeklējis reģionu un runājis ar daudziem cilvēkiem valstī un ārpus tās. Tibetiešu prasības es uzskatu par pamatotām un līdz zināmai pakāpei loģiskām. Viņu pašreizējās bailes es uzskatu par vairāk kā pamatotām, sevišķi ņemot vērā pret viņiem vērsto Ķīnas valdības stingro apspiešanas politiku, kas ilgusi nu jau vairāk nekā 50 gadus, izņemot īso un, es teiktu, maldus pamieru Olimpisko spēļu laikā.

Es reti esmu pazinis cilvēkus, kuri ir vairāk gatavi runāt un panākt vienošanos nekā tibetieši. Tādēļ es nespēju saprast šo Ķīnas valdības apsēstību izkropļot patiesību un uzstāt, lai sarunu kārtas tiek apturētas atkal un atkal.

Valsti nedara stipru tās militārais spēks, platība vai ekonomiskā labklājība. To padara stipru augstsirdīgā rīcība un devība. Eiropas Savienība spēj palīdzēt atrisināt šo situāciju, un tai šādi ir jārīkojas, protams, respektējot iesaistīto suverenitātes, bet tas ir jādara ļoti stingri. To var izdarīt, atbalstot tibetiešu prasību atsākt Ķīnas un Tibetas sarunas un atzīt, ka tad, ja kāds ir izšķiedis neskaitāmus gadus piekāpjoties un esot Ķīnas valdības apspiestībā, tad tāds ir gadījums ar tibetiešiem.

Šis konflikts nav starp vienlīdzīgām pusēm ne spēju, ne motīvu ziņā. Eiropas Savienībai ir jāizturas ar cieņu pret abām pusēm, bet tā nedrīkst palikt neitrāla pret apspiestību, nekritisku apcietināšanu, spīdzināšanu, slepkavībām vai reliģisku, valodas un kultūras genocīdu.

Memorandā par tibetiešu patiesu autonomiju, kuru Ķīna kā darba dokumentu nekavējoties noraidīja, parādīts, ka tibetieši jau ir pielikuši lielas pūles un piekāpušies tam, kas – es uzsveru – ir viņu pamatotas cerības.

Ķīnai tagad ir izdevība parādīt pasaulei savu cēlsirdību un vēlmi pēc miera un saskaņas, un pirmām kārtām Eiropas Savienībai ir iespēja palīdzēt tai rīkoties saskaņā ar savu diženumu.

  Thomas Mann (PPE-DE). – (DE) Priekšsēdētājas kundze, 1959. gada 10. martā ķīnieši pakļāva tibetiešus neaprakstāmām ciešanām. Dzīvību zaudēja sešdesmit tūkstoši cilvēku, un nākamajos mēnešos simtiem tūkstošu tika arestēti, aizvesti prom un spīdzināti. Pirms gada vardarbība saasinājās vēlreiz. Bojā gāja vairāk nekā 200 tibetiešu, daži no viņiem mira no apzināti mērķētiem šāvieniem; un tagad, neilgi pēc 50. gadadienas, klosteri ārpasaulei nav pieejami, notiek pievedceļu kontrole, un kareivji un apsardzes darbinieki ir gatavi apspiest demonstrācijas jau pašā dīglī. Mums joprojām nav ziņu par iespējamiem dumpjiem. Kāda ir atbilde uz šādu varas izpausmi? Klusums plašsaziņas līdzekļos. Dalailama ir mudinājis savu tautu saglabāt nevardarbīgu izturēšanos. Viņa aicinājums veidot dialogu nav izraisījis pozitīvu reakciju Pekinā. Kad Dalailamas sūtņi memorandā iepazīstināja ar konkrētiem pasākumiem autonomijas izveidei, prezidents Hu Jintao tos noraidīja. Viņš teica: „Mums ir jāuzceļ liels mūris pret separātismu”. Šo nodomu, kas ir tīrā provokācija, pārspēja plānotā tibetiešu svētku dienas piespiedu ieviešana – 28. marts kļūs par Vergu emancipācijas dienu. Tā ir skarba patiesība.

Pirms divām dienām Eiropas Parlaments izvietoja karogus. Plenārsēdes laikā ļoti daudzi no mums novietoja uz saviem galdiem Tibetas karogu un apliecināja solidaritāti mocītajiem tibetiešiem. Visā ES rīkoja mierīgus protestus. Mūsu kolēģiem Marco Cappato, Eva Lichtenberger, Charles Tannock un Raül Romeva i Rueda ir pilnīga taisnība – šodienas rezolūcija ir skaidra un gaiša. Memorandam ir jābūt turpmāko sarunu pamatā. Tas ir dokuments patiesai autonomijai Ķīnas konstitūcijas ietvaros. Tibetas izolācija ir jāaptur –iedzīvotāju, tūristu, žurnālistu labad. Mums ir jāspēj atbildēt 600 ieslodzītajiem tibetiešiem.

  Roberta Angelilli (UEN). – (IT) Priekšsēdētājas kundze, dāmas un kungi, šis Parlaments nedrīkst pieļaut, ka Dalailamas nesenais palīdzības sauciens paliek neuzklausīts. Tikai pirms pāris mēnešiem mēs dzirdējām viņa runu Briselē, mēs visi pazīstam viņu kā lēnprātīgu cilvēku, miera uzturētāju, tibetiešu kultūras, tas ir, saskaņas un nesalīdzināmas brālības kultūras pārstāvi. Runājot par „ķīniešu brāļiem”, Dalailama šo vērtību vārdā lūdza – lai gan uzstājīgi – pamatotu un taustāmu autonomiju Tibetai, atgādinot par savas tautas un valsts spīdzināšanu un ciešanām. Parlamentam vajadzētu ar lepnumu atbalstīt šādu prasību. Tas ir mūsu politiskais un institucionālais pienākums demokrātijas, cilvēktiesību un brīvības vērtību vārdā. Tibetieši uzskata Eiropu par savu varbūt vienīgo cerību; mēs patiešām nedrīkstam likt viņiem vilties.

  Georg Jarzembowski (PPE-DE). – (DE) Priekšsēdētājas kundze, komisāre, dāmas un kungi, mēs, Kristīgie demokrāti, bez šaubām atzīstam Ķīnas Tautas Republikas suverenitāti pār tās teritoriju, ieskaitot Tibetu.

Taču vienlaicīgi mēs noraidām Ķīnas uzskatu, ka jebkurš Eiropas Savienības paziņojums attiecībā uz cilvēktiesībām Ķīnā ir neatļauta iejaukšanās Ķīnas iekšpolitikā. Saskaņā ar mūsdienu izpratni par cilvēktiesībām un starptautiskajiem tiesību aktiem - kuru, cerams, drīz pārņems arī Ķīna – starptautiskajai sabiedrībai visā pasaulē ir jāpauž bažas par cilvēktiesībām, it īpaši acīmredzamos gadījumos.

Citādi kā gan Starptautiskais Kara noziegumu tribunāls bijušajās Dienvidslāvijas valstīs būtu varējis veikt pasākumus attiecībā uz noziegumiem pret cilvēci un pasludināt spriedumu, ja tam nebija tiesību iejaukties cilvēktiesību vārdā?

Tādēļ Ķīnas Tautas Republikas iedzīvotājiem un valdībai vajadzētu atzīt, ka diskusija par tādām cilvēktiesībām kā pulcēšanās brīvība, neatkarīgas preses brīvība, reliģijas brīvība un minoritāšu kultūras tiesības Tibetā un citās Ķīnas daļās nenozīmē neatļautu iejaukšanos. Tai ir jāiesaistās šajā diskusijā.

Taču šodien mūsu galvenās bažas gluži vienkārši ir lūgums – un es šai ziņā nespēju saprast Glyn Ford, lai gan viņš vienmēr vairāk ir bijis Ķīnas valdības pusē – Ķīnas Tautas Republikai un tās valdībai atsākt sarunas ar Dalailamu kā Tibetas lielas iedzīvotāju daļas vadītāju.

Atklāti sakot, kā jau izteicās mans kolēģis, valdība risināja šīs sarunas pagājušajā gadā, bet pārtrauca pēc Olimpiskajām spēlēm. Tādēļ mēs esam spiesti domāt, ka šīs sarunas Olimpisko spēļu laikā risinājās tikai, lai novērstu mūsu uzmanību. Tomēr mēs, Glyn Ford, neļausim novērst mūsu uzmanību! Mēs arvien no jauna iekļausim šo problēmu darba kārtībā un aicinām Ķīnas valdību iesaistīties nopietnās sarunās ar Dalailamu, jo Tibetā joprojām notiek cilvēktiesību pārkāpumi, un mums ir jānodrošina, ka šī situācija mainās.

  Marcin Libicki (UEN). – (PL) Priekšsēdētājas kundze, ja šodien diskutējam par vajāto tibetiešu likteni, tad mums ir jāapzinās, ka viņu izredzes uzlabosies tikai tad, kad visa starptautiskā sabiedrība izdarīs politisku spiedienu uz Ķīnu. Tādēļ es uzsveru, ka šajā sakarā visas Benita Ferrero-Waldner un to personu pūles, kuri spējīgi ietekmēt pasaules politiku, tiešām varētu sniegt rezultātus.

Ir jāuzsver arī - Eiropas Parlamentā es ar dziļāko nožēlu klausījos Sociāldemokrātu grupas pārstāvja runu, kurš apgalvoja, ka Ķīnas noziegumi ir attaisnojami pēc Tibetas dzelzceļa līnijas būvniecības. Tas man atgādina laiku, kad autoceļu būvniecība Eiropā tika izmantota kā attaisnojums koncentrācijas nometņu ierīkošanai. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka dzelzceļa līnijas un autoceļi tiek būvēti uz vajāto cilvēku sāpēm un ciešanām.

  Cornelis Visser (PPE-DE). – (NL) Priekšsēdētājas kundze, es šeit stāvēju pirms gada, kad mēs diskutējām par nemieriem Tibetā. Mēs lūdzām Ķīnu nodrošināt plašsaziņas līdzekļiem un starptautiskajām organizācijām pieeju teritorijai, un es ar prieku varu teikt, ka mēs kā Parlaments tobrīd pieprasījām nopietnu dialogu starp Ķīnu un Dalailamu.

Pagājušajā gadā Ķīna ar savām organizācijām un Olimpisko spēļu rīkošanu parādīja visai pasaulei, ka tā ir valsts, kas spējīga pārveidoties un pārsteigt pasauli. Olimpisko spēļu sagatavošanas darbu laikā Ķīna ārzemju žurnālistiem atvēlēja nedaudz vietas. Tas diemžēl bija īslaicīgi. Pagājušajā otrdienā žurnālisti nevarēja iekļūt Tibetā, lai ziņotu par situāciju tajā.

Es patiesi nožēloju faktu, ka Ķīnas valdība vairs negarantē preses brīvību. Vienlaikus žurnālistiem Ķīnā vispār nav nekādas preses brīvības. Ķīniešu žurnālisti izmanto pašcenzūras principu, kas nozīmē valdības pozīcijas pārņemšanu. Arī šajā gadījumā ir milzīga atšķirība starp tiesību aktiem, kuri ir pamatoti un garantē preses brīvību, un faktisko situāciju, kad žurnālistiem ir sevi jāierobežo. Visiem plašsaziņas līdzekļiem ir jāpakļaujas partiju cenzūras diktātiem.

Vēl jo vairāk, valdība bloķē arī tīmekļu vietnes. Interneta lietotāji informē viens otru par notiekošo politisko attīstību. Ir būtiski, ka dialogā starp tibetiešiem un ķīniešiem - iedzīvotājiem, tautu - ir pieejama precīza informācija. Sarunas var notikt, vien balstoties uz faktiem, un preses brīvība Ķīnā tam ir svarīgs priekšnoteikums. Ir jāatļauj rakstīt, žurnālistiem jādod tiesības informēt pārējos Ķīnas iedzīvotājus par notikumiem Tibetā.

Eiropa, trieksim dūri galdā un aizstāvēsim cilvēktiesības Ķīnā! Tas ir nepieciešams pasākums, lai atkal atsāktu dialogu starp Ķīnu un Tibetu. Ļausim Ķīnai spert šo soli pareizajā virzienā un pavērt ceļu sarunām jeb, kā teicis ķīniešu filozofs Lao Tzu, „tūkstoš jūdžu ceļojums sākas ar vienu soli”.

  Zita Pleštinská (PPE-DE). – (SK) Es Ķīnā biju brīdī, kad risinājās 2008. gada marta traģiskie notikumi Tibetā, un es varēju sekot notikumiem tikai caur internetu, jo mums bija liegts ieceļot Tibetā. Toreiz es redzēju, cik ļoti Tibetas iedzīvotājiem nepieciešama palīdzība.

Es patiešām uzskatu, ka ar šo rezolūciju Eiropas Parlamentam ir jāpaziņo Ķīnas valdībai Viņa Svētības Dalailamas teiktais, ka Tibetai nepiemīt nosliece uz separātismu un tā vienīgi vēlas tibetiešu kultūras autonomijas atzīšanu Ķīnas ietvaros.

Es saprotu, ka ES cenšas izveidot labas ekonomiskās attiecības ar Ķīnu, un mēs esam darījuši to zināmu savās diskusijās ar Ķīnas valdību un Pekinas parlamenta deputātiem Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas delegācijas vizītes ietvaros 2008. gada martā. Tomēr mēs nedrīkstam palikt vienaldzīgi pret situāciju Tibetā vai pastāvīgajiem cilvēktiesību pārkāpumiem, atriebību, ciešanām un vardarbību.

Dalailamas trimdā izraidīšanas uz Indiju 50. gadadienā es sagaidu, ka Ķīnas varasiestādes ļaus neatkarīgajiem novērotājiem un ārvalstu plašsaziņas līdzekļiem neierobežotu piekļuvi Tibetai, lai spētu novērtēt reālo situāciju.

  Victor Boştinaru (PSE). – (RO) Komisāre, es vēlos patiekties par līdzsvaroto nostāju, kuru jūs šodien atkārtoti paudāt Parlamenta plenārsēdē.

Eiropas Savienības attiecības ar Ķīnu ir stratēģiski nozīmīgas visiem Eiropas Parlamenta deputātiem, un tām ir un būs milzīga globāla ietekme. Es biju cerējis, ka mēs pārrunāsim Eiropas Savienības sadarbību ar Ķīnu saistībā ar globālās finanšu sistēmas reformu, paturot prātā Ķīnas līdzsvaroto un konstruktīvo nostāju īpaši tagad, pirms G20 augstākā līmeņa sanāksmes Londonā. Tas būtu bijis pareizais brīdis, lai iekļautu Āfriku kopīgajā darba kārtībā, paturot prātā Ķīnas nozīmīgo lomu, un es varētu turpināt.

Par spīti šiem acīmredzamajiem jautājumiem, par spīti Eiropas Komisijas darba kārtībai ar Ķīnu un atšķirībā no 27 dalībvalstu daudz konsekventākās un līdzsvarotākās darba kārtības ar Ķīnu, man ar nožēlu jāpiebilst, ka mēs Eiropas Parlamentā pārvēršam šīs stratēģiskās attiecības problēmā un nodrošināmies ar politisko grupu vēlēšanu kampaņu.

Cilvēktiesības ir un tām arī ir jābūt vienai no galvenajām prioritātēm, bet ne vienīgajai prioritātei.

  Janusz Onyszkiewicz (ALDE). – (PL) Priekšsēdētājas kundze, 1950. gadu sākumā Ķīnas valdība piespieda Tibetas pārstāvjus parakstīt nolīgumu, kas garantēja Tibetai tālejošu autonomiju. Šīs garantijas neko nedeva. Sabiedrības spiediena rezultātā un aiz bailēm no Olimpisko spēļu boikotēšanas Ķīnas valdība uzsāka sarunas ar Dalailamas pārstāvjiem. Taču šīs sarunas notika pavisam zemā līmenī, turklāt dialogs līdzinājās saziņai starp diviem televizoriem, kas noregulēti uz atšķirīgiem kanāliem.

Mēs nevēlamies dialogu, mēs vēlamies sarunas. Mēs gribam, lai Ķīna vienojas ar Dalailamas pārstāvjiem, pamatojoties uz ierosināto memorandu. Ja Ķīnas valdība uzskata, ka šis memorands nav labs pamats, lai tā pamato savu viedokli nevis slēpjas aiz vispārējiem paziņojumiem, ka tas nav nekas vairāk kā memorands, kurā ierosināta Tibetas neatkarība, kas galīgi neatbilst patiesībai.

  Laima Liucija Andrikienė (PPE-DE). – Priekšsēdētājas kundze, es pilnībā atbalstu komisāres sacīto - sarunas un saistības ir ļoti svarīgas. Vienlaicīgi mums ir jāatzīst, ka šodien no Ķīnas puses vērojam pilnīgu politiskās gribas trūkumu nopietna un rezultatīva dialoga risināšanai ar Dalailamas pārstāvjiem.

Daudzi no mums Tibetas gadījumu, tās autonomiju, uztver kā lakmusa testu Ķīnas varasiestādēm. Tibeta atspoguļo cilvēktiesību situāciju Ķīnā un cilvēktiesību aizstāvju situāciju kā, piemēram, 2008. gada Saharova balvas laureāta Hu Jia. Es Parlamentā patlaban neredzu Glyn Ford, bet varu viņam apliecināt, ka cilvēktiesības ir vienmēr bijušas un būs galvenais jautājums mūsu politiskajā darba kārtībā.

  Tunne Kelam (PPE-DE). – Priekšsēdētājas kundze, Ķīnas valdība ir nodēvējusi Tibetas okupācijas gadadienu par „vergu atbrīvošanas gadadienu”. Diemžēl Geroge Orwell jaunruna joprojām tiek lietota praksē: verdzība ir brīvība, meli ir patiesība. Bet tas parāda, ka Ķīnas komunistu līderi ir kļuvuši par pašu sliktās sirdsapziņas gūstekņiem.

Tibetiešu patiesas autonomijas sasniegšana ir cieši saistīta ar cita uzdevuma īstenošanu - drīzumā būs pagājuši 20 gadi kopš Tjanaņmeņas studentu demokrātijas.

Tibetas problēmas risinājuma atslēga ir patiesas demokrātijas sasniegšana Ķīnā, bet laiks negaida un daudz būs atkarīgs no mūsu pašu morālās apņēmības.

Es aicināju Padomes prezidentūru saistībā ar šo gadījumu un arī ar jūnijā Tjanaņmeņas laukumā notikušo masveida slepkavošanu ierakstīt līdzīgu paziņojumu mūsu rezolūcijā.

  Benita Ferrero-Waldner, Komisijas locekle. − Priekšsēdētājas kundze, šīs debates kārtējo reizi īsumā, bet skaidri atklājušas mūsu nopietnās bažas par situāciju Tibetā. Iejaukšanās ir izcēlusi faktu, ka 50 gadus pēc tibetiešu sacelšanās 1959. gada 10. martā šīs bažas joprojām ir patiesas un pamatotas. Turklāt es uzskatu, ka mūsu diskusijā tika uzsvērta nepieciešamība abām pusēm nekavējoties atsākt dialogu. Es saku „dialogs”, jo dialogs parasti ir pirmais būtiskais solis pirms sarunu uzsākšanas. Tas ir arī labākais veids, kā izvairīties no Tibetas jaunatnes vilšanās un vardarbības. Domāju, ka tas ir ļoti saprātīgs iemesls. Tāpēc reāls dialogs ir abu pušu interesēs.

Dalailama ir respektēts reliģiskais līderis un, cita starpā, Nobela Miera prēmijas laureāts. Lai gan atsevišķi Eiropas līderi ir tikušies ar viņu dažādās, parasti reliģiska konteksta sanāksmēs, politiska konteksta tikšanās neatbilst mūsu politikai. Ņemot to vērā, mums ir ciešāka sadarbība ar viņa sūtņiem, it īpaši saistībā ar dialoga norisi un tā turpmāko virzību.

  Priekšsēdētāja. – Debates tiek slēgtas.

Arī es ceru, ka tibetieši iegūs brīvību un viņiem nevajadzēs dzīvot ne valsts, ne reliģijas pakļautībā.

Esmu saņēmusi piecus rezolūcijas priekšlikumus⁽¹⁾saskaņā ar Reglamenta 108. panta 5. punktu.

Balsošana notiks šodien plkst. 12.00.

Rakstiskie paziņojumi (142. pants)

  Filip Kaczmarek (PPE-DE), rakstiski. – (PL) Tibetas bēgļi 50 gadus ir prasījuši, lai tiktu ievērotas viņu pamattiesības. Es esmu pārliecināts, ka ievērot šīs tiesības un atsākt dialoga procesu ar Tibetas tautu nepārprotami ir Ķīnas interesēs. Mūsdienu pasaulē valsts tēls ir svarīga sastāvdaļa tam, kā valsts darbojas vispasaules ekonomikā un iekļaujas starptautiskajā sadarbībā. Ķīnas atteikums iesaistīties dialogā ar Dalai Lamas pārstāvjiem un Tibetas iedzīvotāju ārkārtīgi mēreno prasību noraidīšana nodara kaitējumu tās tēlam. Iesaistīšanās sarunās par tiesībām, kuras saskan ar Ķīnas konstitūcijas principiem, neradītu nekādu nozīmīgu risku Ķīnai. Patiesībā ir gluži pretēji. Lielām valstīm un lielām tautām ir jābūt augstsirdīgām. Šāda izturēšanās var apliecināt to diženumu.

Iesaistīšanās dialogā ar Tibetu sniedz Ķīnai iespēju parādīt tās labo, pozitīvo pusi. Solidaritātes apliecināšana Tibetai un Tibetas tautai nav vērsta pret Ķīnu. Tā ir bažu paušana par cilvēktiesībām, reliģisko un valodas brīvību, kultūras daudzveidību un tiesībām saglabāt kādas valsts valstisko identitāti un autonomiju. Tādēļ mēs neiejaucamies Ķīnas iekšējās lietās, bet tikai cenšamies aizstāvēt tos standartus un tās vērtības, kas ir mums svarīgas visur – Eiropā, Āzijā un visā pasaulē. Ķīna nav izņēmums nekādā veidā. Mēs aizstāvam mazo tautu tiesības pat, ja izrādās, ka tas ir apgrūtinoši vai neērti. Mēs to darām tādēļ, ka uzskatām, ka tā ir pareizā pieeja.

(Sēdi pārtrauca plkst. 11.55 un atsāka darbu plkst. 12.05)

SĒDI VADA: H. G. PÖTTERING
Priekšsēdētājs

(1) Sk. protokolu.