Debašu stenogramma

Pirmdiena, 2009. gada 23. marts - Strasbūra

2. Priekšsēdētāja paziņojums

  Priekšsēdētājs. – Dāmas un kungi, mani lūdza sniegt šādu paziņojumu. Šonedēļ aprit 60 gadi kopš tika deportēti simtiem tūkstošu pilsoņu no Baltijas valstīm. 1949. gada 24. marta naktī sākās Padomju deportāciju vilnis, kura laikā desmitiem tūkstošu igauņu, latviešu un lietuviešu tika izsūtīti no savas dzimtenes. Viņiem tika atņemtas viņu pilsoņu un cilvēku tiesības, un viņi aizgāja bojā necilvēcīgajos apstākļos, kas viņus gaidīja Padomju soda nometnēs.

Teju vai katra ģimene Latvijā, Lietuvā un Igaunijā, kā arī citās bijušajās Padomju republikās cieta no šīs totalitārā komunistiskā režīma pastrādātās šaušalīgās vardarbības. Gandrīz katrai ģimenei bija radinieki. kas pazuda bez vēsts Sibīrijā, kurus vajāja VDK vai kuri tika ieslodzīti un apspiesti. Notikumi, par kuriem mēs runājam, nenotika tumšā un tālā pagātnē. Tie vēl ir dzīvi daudzu to cilvēku atmiņās, kas šodien ir ES pilsoņi.

Tāpēc mūsu pienākums, ko diktē mūsu kopīgās vērtības un kas mums jāpilda, lai pieminētu šo deportāciju daudzos upurus, ir skaidri un noteikti nosodīt šos Padomju Savienības totalitārā komunistiskā režīma neģēlīgos noziegumus. To mēs esam parādā šiem upuriem – izvērtēt pagātni objektīvi, dziļi un rūpīgi –, jo izlīgums var pamatoties tikai uz patiesību un atcerēšanos.