Debašu stenogramma

Pirmdiena, 2009. gada 23. marts - Strasbūra

17. ES un Āfrikas partnerības norise, apritot gadam kopš Lisabonas sanāksmes (debates)

  Priekšsēdētājs. – Nākamais punkts ir Martens kundzes ziņojums (A6-0079/2009) Attīstības komitejas vārdā ES un Āfrikas partnerības norise, apritot gadam kopš Lisabonas sanāksmes (2008/2318(INI)).

  Louis Michel, Komisijas loceklis. – (FR) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, pirmkārt, es vēlos pateikties Attīstības komitejai un tās referentei Martens kundzei par šo ziņojumu, kas pirmo reizi vērtē ES un Āfrikas stratēģiskās partnerattiecības, apritot gadam kopš Lisabonas sanāksmes.

Protams, ka vispirms ir jāatzīmē vairāki pozitīvi rādītāji, kas minēti šajā ziņojumā, un gada laikā panāktais progress, kas ir samērā īss periods šādam plašam un galvenokārt jau politiski tālejošam pasākumam. Lai minam tikai vienu no tiem - šodien notika Eiropas Parlamenta ad-hoc delegācijas attiecībām ar Āfrikas Savienības Panāfrikas parlamentu un Āfrikas Savienības Panāfrikas parlamenta ad-hoc komitejas attiecībām ar Eiropas Parlamentu sanāksme par parlamentu lomu kopīgās stratēģijas īstenošanā un pārraudzībā.

Tas jau pats par sevi ir konkrēts rezultāts. Starp abiem kontinentiem tiek veidota iestāžu saikne, un es vēlos apsveikt abus priekšsēdētājus par paveikto darbu.

Tā vietā, lai izteiktos par Martens kundzes ziņojuma pozitīvajiem aspektiem, es vēlos skart trīs būtiskus jautājumus, kurus ziņojums aplūko attiecībā uz ES un Āfrikas Savienības partnerattiecību uzlabošanu. Pirmais punkts ir par parlamentu lomu. Jūs jau zināt, cik ļoti es ticu parlamentu kā demokrātijas procesa dalībnieku un uzraugu lomai. Īstenojot šīs abas lomas, Eiropas Parlaments un Panāfrikas parlaments ir aicināti piedalīties Āfrikas un ES stratēģisko partnerattiecību veidošanā.

Tādēļ es varu jums apliecināt, ka es pilnībā atbalstu priekšlikumus, ko Eiropas Parlaments un Panāfrikas parlaments ierosina kopīgajā priekšlikumā un kuri tiek atkārtoti ziņojumā. Šie priekšlikumi ir šādi. Pirmkārt, piedalīšanās kopīgajās ekspertu grupās attiecīgajā līmenī attiecībā uz četrām tematiskajām partnerattiecībām, kas jums raisa bažas. Otrkārt, iesaistīšanās ikgadējo progresa ziņojumu sagatavošanā. Treškārt, piedalīšanās kopīgajā darba grupā. Ceturtkārt, priekšsēdētāju piedalīšanās Eiropas Savienības un Āfrikas augstākā līmeņa sarunās.

Es varu piebilst, ka daži no šiem priekšlikumiem jau ir kļuvuši par realitāti vai ir ceļā uz to. Kas attiecas uz pilsonisko sabiedrību un nevalstiskajiem dalībniekiem, es esmu pārliecināts vairāk nekā jebkurš cits, ka galvenais izaicinājums 2009. gadā būs ātrāka taustāmu rezultātu sasniegšana pirms starpposma vērtējuma, kas ir ieplānots 2009. gada rudenī, un partnerattiecību mērķa sasniegšana, koncentrējoties uz cilvēkiem, kas nav iesaistīti iestāžu darbā.

Šajā kontekstā nevalstiskajiem dalībniekiem ir piešķirta svarīga loma, iesaistoties kopējās ekspertu grupās katrā no astoņām tematiskajām partnerībām. Eiropā pilsoniskās sabiedrības vadības grupu nodibināja jau pagājušajā gadā, lai tā uzraudzītu un piedalītos partnerattiecību īstenošanā. Āfrikā arī nesen nodibināja pilsoniskās sabiedrības vadības grupu Āfrikas Savienības Ekonomikas, sociālo un kultūras jautājumu padomes aizgādībā.

Eiropas un Āfrikas pilsoniskajai sabiedrībai ir jātiekas forumā 2009. gada aprīļa beigās, lai ierosinātu konkrētus priekšlikumus par kopējām Āfrikas – ES ministru trijotnes saistībām.

Attiecībā uz stratēģiskajām partnerattiecībām un īpaši to, kas ir saistīta ar pārvaldību un cilvēktiesībām, es atzinīgi vērtēju Parlamenta pieaugošo izpratni par valsts pārvaldes nozīmi, kas man ir ļoti tuva: izpildfunkciju un publiskajās tiesībās piešķirto pilnvaru laba izpilde, ko īsteno valsts, kas ir objektīva un spējīga apmierināt tās pilsoņu vajadzības un centienus.

Tādēļ, paturot to prātā, mēs pirms diviem gadiem iezīmējām 2,7 miljardus eiro finansējumu pārvaldībai visām ĀKK valstīm. Šī pieeja balstās uz trīs principiem: dialogu, stimulējošām reformām un partnervalsts atbildību par šīm reformām. Tomēr ziņojumā ir paustas šaubas un bažas, īpaši par pārvaldības raksturojumiem – par to, kā tos sagatavo, kā izmanto, un to iespējamo negatīvo ietekmi uz Āfrikas salīdzinošā novērtējuma mehānismu.

Es vēlos jums atgādināt, ka pārvaldības raksturojums, kas attiecas uz visām šīm dimensijām, tas ir, politisko, ekonomisko, sociālo, iestāžu, vides dimensiju un tā tālāk, bija tikai sākuma punkts un ka tas nekādā veidā nenoteica šī finansējuma plānošanu.

Turklāt šīs analīzes rezultātus un secinājumus apsprieda ar partnervalsts valdību plānošanas dialoga laikā. Pamatojoties uz to, valdību aicināja skaidrot tās reformu plānu vai, ja nepieciešams, to papildināt vai izstrādāt detalizētāk, kā arī pierādīt šo reformu atbilstību, mērķtiecību un uzticamību, pamatojoties uz trīs vērtēšanas kritērijiem, kas pēc tam ļāva noteikt finansiālā stimula līmeni katrai valstij. Šajā kontekstā īpaša uzmanība tika veltīta valstīm, kas ir saistītas ar Āfrikas salīdzinošās novērtēšanas mehānismu un kas ir pabeigušas pārskatu, izrādot savu vēlmi iesākto turpināt. Šis pasākums pilnībā parādīja dažādu valstu atšķirīgās situācijas, attiecīgi arī reformu nepieciešamību, kā arī dažādās iespējas izstrādāt un ierosināt pārvaldības plānu. Tādēļ bija nepieciešams elastīgums un pragmatisms, lai samērīgi sadalītu līdzekļus pārvaldības atbalstam. 2009. gada janvārī Komisija publicēja pagaidu ziņojumu par līdzekļu pārvaldības atbalstam sadalījumu un nosūtīja to visām Eiropas Savienības iestādēm, neatkarīgi no tā, kādam nolūkam tas varētu noderēt.

  Maria Martens , referente. – (NL) Priekšsēdētāja kungs, komisār, dāmas un kungi, mēs apspriežam ziņojumu „ES un Āfrikas partnerības norise, apritot gadam kopš Lisabonas sanāksmes”, kas aplūko kopīgās Āfrikas un ES „Āfrikas attīstības stratēģijas” īstenošanu atbilstoši pieņemtajam 2007. gada ES un Āfrikas augstākā līmeņa sarunās.

Šīs augstākā līmeņa sarunas bija svarīgs notikums. Faktiski tā bija pirmā reize, kad Eiropas Savienība un Āfrikas Savienība kopīgi pieņēma stratēģiju, pamatojoties uz kopīgām vērtībām, principiem un savstarpēju cieņu, panāca vienošanos par kopīgu Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanu un kopīgu risinājumu meklēšanu tādās jomās kā, piemēram, drošība, migrācija un klimats.

Mēs visi zinām par kritiku, ko pauž mūsu pašu valstīs, jo cilvēki vēlas zināt, vai tiešām ir jēga investēt naudu Āfrikā, īpaši ekonomiskās krīzes laikā. Es vēlos vēlreiz uzsvērt, cik svarīgi joprojām ir mūsu centieni Āfrikas attīstībai, un tas attiecas uz abiem kontinentiem. Komisārs Michel pavisam nesen sanāksmē ļoti pareizi pateica, ka jo vairāk nabadzības, jo nestabilāka situācija. Svarīgi ir ņemt vērā arī demogrāfiskās tendences. Drīz Āfrikā dzīvos 20 % pasaules iedzīvotāju, kamēr Eiropā tikai 5 %. Mums ir kopīgas problēmas, un mēs saskaramies ar kopīgiem izaicinājumiem. Ja cilvēkiem nebūs iespēju Āfrikā, tad ir tikai dabiski, ka viņi tās meklēs Eiropā. Āfrika ir pelnījusi mūsu atbalstu ne tikai šī iemesla dēļ.

Šodien mēs apspriežam minētās stratēģijas piemērošanu, un mums ir rīcības plāns. Mums ir jāturpina darboties kopā, lai īstenotu stratēģiju un rīcības plānu. Mani iepriecina līdz šim sasniegtie rezultāti partnerattiecību jomā. Savos iepriekšējos ziņojumos es vienmēr paudu bažas par skaidras parlamentu īpašās lomas trūkumu kopīgās stratēģijas piemērošanā. Panāfrikas parlaments un Eiropas Parlaments 2007. gadā pieņēma kopēju paziņojumu, kas patiesībā diezgan saturīgi apkopo attiecīgos jautājumus. Tagad es to nolasīšu angļu valodā.

„Tā kā mūsu parlamenti ir iestādes, kas pārstāv tautu gribu, mums ir jāraugās, lai to vajadzības tiek apmierinātas, lēmumu pieņēmēji uzklausa to bažas un lai tautas pārvaldošās iestādes ierosina tādu politiku, kas atspoguļo tautas vēlmes. Mūsu parlamentiem ir būtiska loma, virzot debates par mūsu kontinentu nākotnei kopīgām prioritātēm; parlamenti atspoguļo mūsu sabiedrības dažādos viedokļus un tādēļ ir īstā vieta, kur risināt debates, saskaņot dažādos viedokļus un panākt kompromisu.”

(NL) Tādēļ es priecājos, ka šajā sanāksmē mēs vienojāmies par to, kāda būs parlamentu loma. Vienošanās par parlamentu lomu ir panākta arī pateicoties Gahler kungam, mūsu kolēģiem Panāfrikas parlamentā un visām iesaistītajām pusēm. Vienošanās ir par līdzdalību ekspertu grupā saistībā ar astoņām tematiskajām partnerībām un darba grupu koordinēšanu. Parlamentiem ir jāpiedalās ikgadējo progresa ziņojumu izveidē, un Eiropas Parlamenta un Panāfrikas parlamenta priekšsēdētājiem ir jālūdz iesniegt savas vīzijas Āfrikas augstākā līmeņa sarunās. Šis ir svarīgs jautājums.

Nobeigumā es uzdošu vēl vienu jautājumu komisāram. Mēz zinām, ka kritēriji valsts palīdzībai attīstības jomā (ODA) drīzumā, aprīlī, atkal būs ES un SEDAC (Socioeconomic Data and Application Center) sarunu dienas kārtībā un ka Eiropas Komisija būs iesaistīta. Vai komisārs var mums pateikt, kāda ir viņa vīzija par šo diskusiju un kāds būs Eiropas Komisijas ieguldījums?

  Filip Kaczmarek, PPE-DE grupas vārdā. – (PL) Priekšsēdētāja kungs, attīstības politikas, vienas no vissvarīgākajām ES politikas jomām, mērķis ir risināt globālas problēmas. Tā bija veiksme un noteikti nejaušība, ka pirmā kopīgā partnerattiecību stratēģija tika radīta Āfrikai un ir saistīta ar Āfriku.

Viens no attīstības politikas lielā nozīmīguma iemesliem ir fakts, ka tā ir kļuvusi par vēsturiski orientētas politikas instrumentu. Šajā kontekstā attīstības sadarbības galvenais mērķis ir neitralizēt pagātnes procesus un sistēmas. Jomo Kenyatta, Kenijas neatkarības pamatlicējs, to aprakstīja dzīvā, bet vienkāršā veidā. Esmu pārliecināts, ka komisārs zina šo slaveno citātu. Kenyatta kungs kādreiz ir teicis: „Kad misionāri ieradās, Āfrikas iedzīvotājiem bija zeme un misionāriem bija Bībele. Viņi mums iemācīja lūgt Dievu ar aizvērtām acīm. Kad mēs tās atvērām, viņiem bija zeme un mums bija Bībele.”

Tomēr uz vēsturi orientēta politika nav vienīgais iemesls Eiropas līdzdalībai ar attīstību saistītu problēmu risināšanā. Ir arī pragmatiskāki iemesli. Āfrika joprojām ir nabadzīgākais kontinents pasaulē. Neraugoties uz to, pirmo reizi 30 gadu laikā tā piedzīvo ekonomiskās izaugsmes periodu. Varētu piebilst, ka jebkurā gadījumā šī ekonomiskā izaugsme ir augstāka nekā Eiropā. Protams, ka ir Āfrikas valstis, kas nemākulīgas valdības darba rezultātā patiešām ir iznīcinājušas savu ekonomiku. Visumā mēs varam tomēr apgalvot, ka Āfrika ir neizmantoto iespēju kontinents. Es priecājos, ka ES palīdz atdzīvināt un aktivizēt šīs iespējas.

Tādēļ viens no stratēģijas mērķiem ir nodrošināt plašāku dialogu un sadarbību citās jomās, nevis tajās, ko parasti attiecina uz attīstības jautājumiem. Stratēģija skar plašu politikas jomu klāstu, tostarp drošību, enerģētiku un klimata pārmaiņas. Mums ir arī jāatzīmē, ka dažas ES dalībvalstis nav tik ļoti iesaistījušās partnerattiecību veidošanā ar Āfriku kā citas valstis. Es esmu pārliecināts, ka partnerattiecību otrais gads būs labāks un ka mēs varēsim ātrāk sasniegt mūsu mērķus.

  Alain Hutchinson, PSE grupas vārdā. – (FR) Priekšsēdētāja kungs, komisār, jau gadu mēs atzīmējam šī jaunā procesa attīstību, šo jauno vienošanos starp Eiropas Savienību un Āfriku. Komisār, tādēļ ļaujiet man būt mazāk atturīgam nekā parasti. Es uzskatu, ka, atzīmējot pirmo gadadienu, ir jāizsaka dažas atziņas.

Tur trūkst viss. Tur trūkst vadītāji, ārsti, skolotāji un tehniskie darbinieki. Šeit mēs runājam par kontrolētu imigrāciju, tomēr mēs joprojām neesam veikuši nepieciešamos pasākumus, lai, piemēram, diasporas varētu kalpot savām valstīm. Tur viņi pat nespēj pabarot savus iedzīvotājus. Šeit mēs atjaunojam eksporta subsīdijas mūsu lauksaimniecības produktiem un biodegvielas veicināšanai, kas noved pie lielām monokultūrām tur.

Tur viss turpina brukt, nabadzība izplatās, slimības nogalina, un trūkst ūdens. Šeit mēs daudz runājam, izsakām solījumus, debatējam un balsojam par rezolūcijām; taču kas patiesībā notiek ar Āfrikas iedzīvotājiem? Es uzskatu, tāpat kā jūs, un es zinu, ka jūs par to esat stingri pārliecināti, ka ir laiks sasaukt kopā šo valstu parlamentus un tādējādi sasaukt kopā šo valstu cilvēkus. Es uzskatu, ka neviens process starp Eiropas Savienību un Āfriku nebūs veiksmīgs, kamēr mēs paliekam politiķu un tehnisko ekspertu līmenī. Āfrikas tautas ir jāsasauc kopā, un mums tas ir jādara, izmantojot viņu parlamentus.

Es priecājos dzirdēt par vēlmi attīstīt šīs īpašās attiecības parlamenta līmenī. Tomēr es šaubos, komisār, jo tieši pirms šīm debatēm mums bija ilgas debates ar jūsu kolēģi Aston kundzi par ekonomisko partnerattiecību nolīgumiem. Dīvaini, ka ir gandrīz neiespējami iesaistīt partnervalstu parlamentus šo nolīgumu izpildē. Mēs nespējam pārliecināt daļu šī Parlamenta un arī Komisiju, ka viņu parlamentiem pirmajiem ir jāsaka savs vārds pirms lūdzat mūsu, Eiropas Parlamenta, viedokli par jautājumiem, kas tiešā veidā ietekmē šo valstu cilvēku dzīvi. Ja tā notiks, es ceru, ka situācija uzlabosies.

Tāpat es uzskatu, ka ir svarīgi, - paldies jums, ka to arī uzsvērāt, - daudz labāk un vairāk iesaistīt NVO un Āfrikas pilsonisko sabiedrību šajā procesā. Es arī pieminēju diasporas, bet tas tāpat attiecas uz šo jautājumu. Es nezinu, kādi praktiski risinājumi ir panākti, taču jebkurā gadījumā es uzskatu, ka tas jūsu uzsākto procesu padarīs veiksmīgāku.

  Toomas Savi, ALDE grupas vārdā. – Priekšsēdētāja kungs, 2007. gads diemžēl bija otrais gads pēc kārtas, kad attīstītās pasaules valstis samazināja ieguldījumus oficiālajai attīstības palīdzībai. Tādēļ es priecājos, ka referents atkārtoti uzsvēra nepieciešamību mudināt Eiropas Savienības dalībvalstis ievērot savas saistības.

Es uzskatu, ka dalībvalstīm vajadzētu atkārtoti izskatīt to pašreizējo palīdzību šīm valstīm, jo Tūkstošgades attīstības mērķu progresa ziņojumā ir norādīts, ka Subsahāras Āfrika ir vienīgais reģions, kas nopietni atpaliek no paredzētā progresa. Es vēlos izmantot šo iespēju, lai iedrošinātu dalībvalstis palielināt savu palīdzību Subsahāras Āfrikai, kas ir vismazāk attīstītais reģions pasaulē. Arī valstis, kas saņem palīdzību, ne vienmēr atbalsta to, ka ES palīdzība ir saistīta ar nosacījumiem. Mums vajadzētu turpināt iesaistīt šīs valstis ciešāk.

Vispasaules ekonomiskā krīze nomāc mūs visus, tomēr mēs nedrīkstam aizmirst vai ignorēt faktu, ka vismazāk attīstītās valstis tagad ir arī visneaizsargātākās. Turklāt Āfrikas stagnācijas gadījumā Eiropu arvien vairāk un vairāk baida imigrācijas plūsma, kas var radīt spriedzi labklājībai. Daudz gudrāk ir risināt attīstības valstu iedzīvotāju problēmas, pirms šī problēmu virkne rada satraukumu, ar ko ir jātiek galā šeit Eiropā.

  Wiesław Stefan Kuc, UEN grupas vārdā. – (PL) Priekšsēdētāja kungs, komisār, mēs vēlreiz spriežam par Āfriku un Eiropas Parlamentu. Šodien mēs nerunājam par karu, cilvēktiesībām vai palīdzību attīstības valstīm. Tā vietā mēs cenšamies apkopot Āfrikas un Eiropas Savienības partnerattiecību pašreizējo situāciju. Diemžēl šīs partnerattiecības īstenībā neeksistē.

Atklāti sakot, mums ir cēla tiekšanās panākt sapratni un sadarbību starp Āfrikas Savienību, Āfrikas Savienības Parlamentu un Āfrikas Savienības komisiju. Tomēr Āfrika joprojām ir nabadzīgākais mūsu planētas kontinents, kur cilvēkiem ir zemākais dzīves ilgums pasaulē, kur plaši izplatīts ir bads un slimības, kamēr izglītības un veselības līmenis, īpaši nabadzīgajos apdzīvotajos rajonos un ciematos, līdzinās nullei.

Āfrikas Savienības pozitīvā ietekme uz ekonomisko situāciju ir tik niecīga, ka faktiski šī organizācija ir tikai izkārtne, , kas nespēj ietekmēt ikdienas problēmu risināšanu. Tā ir politiķu organizācija, kas to izmanto, lai piedalītos pasaules politiskajā dzīvē. Āfrika ir kontinents, kurā ir bagātīgi dabas resursi, kurus izmanto visā pasaulē. Tomēr tas nav atstājis pozitīvu ietekmi uz iedzīvotāju dzīves standartiem vai mazinājis nabadzību. Dažādas organizācijas cenšas risināt nabadzības problēmu, taču progress ir gandrīz nemanāms. Šo faktu skaidri apliecina referente Martens kundze.

Mēs tiešām nezinām, kā palīdzēt Āfrikai, un arī ziņojums nesniedz risinājumu. Atcerēsimies, kā mierīgā Kenija pārplūda asinīm dažu dienu laikā. Kā lai mēs nodrošinām, ka dažādu valstu sniegtā finansiālā palīdzība tiek atbilstoši sadalīta? Šo jautājumu mēs apspriedām pirms dažiem mēnešiem. Mēs arī runājām par Ķīnas īstenotajiem pasākumiem. Varbūt Ķīna ir atradusi pareizo risinājumu? Mums ir rūpīgi jāizpēta šis risinājums.

  Luisa Morgantini, GUE/NGL grupas vārdā. – (IT) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, kopīgā ES un Āfrikas stratēģija pirmkārt un galvenokārt ir liels izaicinājums, laiks, kad jāapliecina, ka mēs spējam uz sevi un savu politiku paskatīties no malas. Es uzskatu, ka mums vēl ir nepieciešams ļoti rūpīgi pārdomāt abu kontinentu attiecības un attīstības stratēģijas.

Tas ir ilgstošs process. Mēs nevaram cerēt, ka visu atrisināsim uzreiz, un tas ir arī ļoti sarežģīts process, taču, pēc manām domām, galvenokārt tam ir jābūt ietverošam un uz līdzdalību balstītam procesam, kuru veido no apakšas uz augšu - vienlīdzīgu pušu partnerībai.

Lisabonas Augstākā līmeņa sarunās to pilnībā nevarēja panākt, varbūt lielās steigas dēļ, un ne Eiropas Savienība, ne Āfrikas Savienība nevēlējās un nevarēja piešķirt Āfrikas un Eiropas parlamentiem un pilsoniskajai sabiedrībai strukturālu lomu. Ir pagājis gads kopš augstākā līmeņa sarunām un, kā jau tas ir uzsvērts Martens kundzes ziņojumā, mūsu Parlamentam, Panāfrikas parlamentam un pilsoniskajai sabiedrībai joprojām nav īstas teikšanas stratēģijas noteikšanā.

Tādēļ ir svarīgi, - ne tikai lai sasniegtu Tūkstošgades attīstības mērķus nabadzības un slimību apkarošanā un lauksaimniecības un izglītības attīstības jomā - šos jautājumus ietvert līdz ar citiem izskanējušiem tematiem, sākot no pārtuksnešošanās līdz klimata pārmaiņām un enerģētikai.

Tādēļ ir svarīgi uzņemties pilnīgu atbildību un atvērt demokrātiskās partnerattiecības sabiedrībai, nevis tikai valdībai un komitejām. Mēs, Eiropas Parlaments, esam veicinājuši mūsu attiecības ar Panāfrikas parlamentu un nav šaubu, ka šiem pasākumiem ir bijusi pozitīva ietekme uz kopīgo ES un Āfrikas stratēģiju.

Tomēr 2007. gadā radās vairākas neskaidrības par finansējumu. Vai tiks rasti līdzekļi kopīgās stratēģijas īstenošanai? Kāda ir ĀKK valstu un Kotonū nolīguma nākotne? Kādas būs mūsu attiecības ar starptautiskajām organizācijām – Pasaules Banku, Starptautisko Valūtas fondu un PTO? Strādāsim kopā, lai šīs iestādes kļūst demokrātiskākas.

Nobeigumā es vēlos teikt, ka mums ir jāsaņem drosme un jāvirza tālāk šīs problēmas risināšana, jo Āfrika, kā mēs uzzinājām pēdējos gados, ir cilvēkresursiem un ekonomiskajiem resursiem pārpilns kontinents, īsts partneris. Ir fantastiski vērot – komisārs Michel, ko es labi pazīstu, arī par to zina – ka tur ir arī lielas bagātības un ne tikai nāve, iznīcība un karš, lai gan mums, protams, ir jāstrādā arī šajā virzienā, lai panāktu mieru un demokrātiju.

  Bastiaan Belder, IND/DEM grupas vārdā. – (NL) Priekšsēdētāja kungs, pirmkārt es vēlos pateikties referentei Martens kundzei par šo pārliecinošo ziņojumu. Labi, ka Parlaments ne tikai atzinīgi vērtē paziņojumu par partnerību, bet arī patiešām kontrolē faktiskos rezultātus. Tieši tas Āfrikai ir vajadzīgs - veiksmīgām partnerattiecībām ar Āfriku ir nepieciešama laba pārvaldība un cilvēktiesību ievērošana. Tas ir būtiski kontinentā, kur mērs var gāzt prezidentu un cits prezidents ir sakropļojis savas valsts iedzīvotājus, īstenojot raganu medības. Padomei un Komisijai vajadzētu noteikt šo par galveno prioritāti.

Kad es pieminu labu pārvaldību, tad es domāju arī par Ķīnas lomu, kas šajā rezolūcijā ir pieminēta vienīgi garāmejot. Man ienāca prātā, ka trūkst jebkādas kritiskas piezīmes par dažkārt postošajām sekām, ko izraisa Ķīnas darbība Āfrikā. Droši vien Eiropas Savienība var gūt mācību par tiem 2 miljardiem eiro, ko Ķīnas un Āfrikas Attīstības fonds investē Āfrikā. Fakts, ka Pekina arī investē līdzekļus tādās valstīs kā Zimbabve, pasaka visu par Ķīnas ieguldījumu ilgtermiņa demokrātijas un labas pārvaldības veicināšanā Āfrikā.

Es arī vēlos izteikt piezīmi referentei. Ziņojuma 46. punktā viņa aplūko Āfrikas nodrošinātību ar pārtiku un pārtikas apgādes suverenitāti. Es uzskatu, ka šajā rezolūcijā pietrūkst jebkādas atsauces uz problēmu, kura pastāv jau vairākus gadus, proti, ārvalstis un to uzņēmumi nomā vai pat iegādājas lielas platības lauksaimniecības zemju, ražai nonākot pie ārvalstu investoriem, un nesniedz labumu trūcīgajiem vietējiem iedzīvotājiem. Šādas situācijas patiešām ir diezgan satraucošas. Turklāt šādas investīcijas nenodrošina ar darbavietām. Žēl, ka rezolūcija neaplūko šo īpašo problēmu, kam šobrīd daudz uzmanības pievērš plašsaziņas līdzekļi.

  Michael Gahler (PPE-DE). – (DE) Priekšsēdētāja kungs, tā kā es esmu ad-hoc delegācijas attiecībām ar Panāfrikas parlamentu priekšsēdētājs, tad es vēlos šodien izmantot iespēju un pateikties daudzajiem iesaistītajiem cilvēkiem. Pirmkārt, es vēlos pateikties Maria Martens kundzei, kas ir sagatavojusi lielisku ziņojumu par panākto progresu ES un Āfrikas stratēģijas jautājumā. Otrkārt, es vēlos pateikties iesaistītajām iestādēm. Sešpusējās sarunās, tas ir, sarunās, kurās piedalās sešas puses, mēs esam spējuši panākt sapratni starp abiem parlamentiem. Abas komisijas vienojās, tāpat kā abi parlamenti un abas padomes. Attiecībā uz Padomi es īpaši vēlos uzsvērt juridisko dienestu, kas vienmēr kļūst īpaši nozīmīgs, kad tiek risināti šādi jautājumi, jo dažreiz neizdodas panākt kopēju nostāju. Tomēr pēc pirmās sanāksmes Adisabebā šodien notikušajā otrajā sanāksmē mēs spējām īstenot un beidzot vienoties par to, ko lēmām par abu parlamentu iesaistīšanos.

Es vēlos komentēt Hutchinson kunga teikto. Kas patiesībā notiek? Jā, Āfrikā notiek daudz kas slikts. Tomēr man ir radies iespaids, iespējams, tā ir tikai nejaušība, ka kopš vienošanās par kopīgo stratēģiju Āfrika ir rīkojusies savādāk nekā iepriekš. Āfrika rīkojās, atceļot Mauritānijas, Gvinejas, Gvinejas-Bisau un Madagaskaras līdzdalību. Tā nekad agrāk nenotika. Iepriekš tas būtu bijis „neko nemainām” princips.

Tāpēc es arī vēlos teikt, ka mums, Eiropas valstu valdībām, vajadzētu ņemt vērā šos faktus. Ja šīs partnerattiecības balstās uz kopīgām vērtībām, tad arī eiropiešiem ir jāreaģē, kad afrikāņi reaģē uz nepatikšanām Āfrikā. Tādēļ es esmu pārliecināts, ka, ja mēs kā Parlaments nākotnē vairāk iesaistīsimies šīs stratēģijas īstenošanā, tad mēs varēsim nodrošināt šo partnerattiecību pievienoto vērtību.

  Ana Maria Gomes (PSE). – (PT) Es vēlos apsveikt Martens kundzi ar šo svarīgo ziņojumu un uzsvērt, cik nozīmīga ir Parlamenta loma ES un Āfrikas Kopīgās stratēģijas un atbilstošā Rīcības plāna īstenošanas kontrolē.

Ir īstenoti daži svarīgi pasākumi attiecībā uz vairākām no astoņām stratēģijas partnerībām, īpaši, izveidojot kopīgas ekspertu un rīcības grupas un uzsākot dialogu šo partnerību kontekstā.

Tomēr man jāizsaka nožēla, ka pirmā gada beigās dažas partnerības joprojām ir darba metožu noteikšanas posmā un vēl nav noteikti sasniedzamie rezultāti, darba grafiki un piešķiramais budžets.

Es ceru, ka nākamais kopīgais ikgadējais progresa ziņojums būs konkrētāks nekā pirmais, norādot uz rezultātiem un nepieciešamo finansējumu. Ir ļoti svarīgi, lai mēs būtu modri un ievērotu Eiropas Savienības un tās dalībvalstu apņemšanos attiecībā uz Tūkstošgades attīstības mērķu izraudzīšanos. Mums ir arī jānodrošina, ka globālā recesija, kas ietekmē ikvienu, pārlieku nesodītu Āfrikas valstis un tautas, ņemot vērā, ka tās jau tāpat ir visjutīgākās.

Mūsu visu labā Āfrikas attīstībai un demokrātiskai pārvaldībai ir jābūt daļai no pretkrīzes stratēģijas. Tāpēc mums ir jāpanāk lielāks progress visās partnerattiecību jomās, tostarp tajās, kas ir politiski jutīgākas, kā tas ir pārvaldības un cilvēktiesību gadījumā.

Eiropas Parlamenta loma šajā procesā ir jāstiprina, oficiāli uzticot tam uzraudzības funkcijas un iesaistot to stratēģijas īstenošanas grupu darbā. Ir arī svarīgi nodrošināt tādu pušu iesaistīšanos procesā, kas pārstāv gan Eiropas, gan Āzijas pilsonisko sabiedrību, īpaši valstu parlamentus, NVO un plašsaziņas līdzekļus.

  Zbigniew Krzysztof Kuźmiuk (UEN). - (PL) Priekšsēdētāja kungs, es vēlos vērst uzmanību uz trīs jautājumiem šajās debatēs. Pirmkārt, 2007. gada decembrī Eiropas Parlaments pieņēma jaunu ES un Āfrikas Stratēģiju, kuras mērķis ir nodrošināt abu pušu vienlīdzību. Galvenā šīs stratēģijas jēga ir mazināt nabadzību Āfrikas valstīs. Tomēr pagājušajā gadā šajā jomā netika panākts liels progress.

Otrkārt, pašreizējā finanšu un ekonomikas krīze diemžēl var pasliktināt situāciju Āfrikas valstīs. Vadošās globālās finanšu iestādes izsaka sekojošas prognozes 2009. gadam. SVF vērtējumā pasaules IKP samazināsies par 1 %, kamēr Pasaules Banka uzskata, ka tas samazināsies par 2 %. PTO paredz, ka pasaules tirdzniecības vērtības izteiksmē samazināsies par 9 %. Šī būs pirmā reize 50 gadu laikā, kad tas notiks. Saskaņā ar SVF prognozēm krīze, kas skar visattīstītākās valstis, ietekmēs arī attīstības valstis, tostarp Āfriku, kamēr bezdarba un nabadzības pieaugums var izraisīt pilsoniskos nemierus un dažos gadījumos pat izraisīt karu.

Es ceru, ka, ņemot vērā krīzi un tās atskaņas, ko mēs vēl jutīsim dažus turpmākos gadus, ES un Āfrikas Sadarbības stratēģija tiks atbilstoši izmainīta, lai novērstu šāda veida pilsoniskos nemierus vai pat bruņotu konfliktu, ko izraisa globālā ekonomiskā krīze.

  Juan Fraile Cantón (PSE). – (ES) Priekšsēdētāja kungs, 2007. gada decembrī Lisabonā Eiropas Savienības valstu un valdību vadītāji pieņēma ES un Āfrikas Kopīgo stratēģiju un pirmo Rīcības plānu.

Šī stratēģija tika izveidota, pateicoties trīs faktiem. Pirmkārt, Āfrikas kontinentā miera procesi un demokrātisko sistēmu pakāpeniska nostiprināšanās pastāv vienlaicīgi ar pastāvīgiem konfliktiem, piemēram , Darfūrā, augstu nabadzības līmeni un tādām situācijām kā masveida nelegālās imigrācijas uzplūdi.

Otrkārt, Subsahāra ir nabadzīgākais mūsu planētas reģions. Iedzīvotājiem ir zems dzīves ilgums, zems izglītības līmenis, kā arī augsts analfabētisma un dzimstības rādītājs. Trīs simts miljonu cilvēku pārtiek no 1 eiro dienā.

Treškārt, Āfrika ir lielo pandēmiju centrs, vieta, kur mīt vairāk nekā divas trešdaļas to cilvēku, kas inficējušies ar AIDS, un vieta, kur 90 % nāves gadījumu izraisa malārija.

Pagājušajā gadā mēs neesam panākuši lielu progresu mūsu pašu noteikto mērķu sasniegšanā un, ņemot vērā, ka rīcības plāns ir sastādīts līdz 2010. gadam, mums ir jāuzsāk tūlītēji pasākumi divās svarīgās jomās. Pirmkārt, mums ir jāsadarbojas demokrātiskas pārvaldības jomā, iestāžu stiprināšanā un pilsoniskās sabiedrības lomas veicināšanā, īpašu uzmanību pievēršot dzimumu līdztiesības politikai. Otrkārt, mums ir jāsadarbojas, lai panāktu pamata sociālo vajadzību apmierināšanu, cīnītos pret badu un ieviestu attīstības programmas izglītības un veselības jomā, kā arī radītu piekļuvi tādiem pamata resursiem kā ūdens.

  Czesław Adam Siekierski (PPE-DE). – (PL) Priekšsēdētāja kungs, šodien apspriestās partnerattiecības ir atbilde uz Āfrikas vajadzībām, jo tās sniedz atbalstu Āfrikas valstu demokratizācijas procesam un cilvēktiesību ievērošanai un vienlaicīgi nodrošina stingru abu pušu iesaistīšanos cīņā pret klimata pārmaiņām un energodrošības jomā.

Šodien, ņemot vērā pieaugošo globālo atkarību vienam no otra un kopīgo atbildību, mums ir nepieciešama arī potenciāli vājāku partneru līdzdalība. Piemēram, aplūkosim cīņu pret klimata pārmaiņām. Lai gan Āfrika ir vismazāk vainojama pie atmosfēras piesārņojuma, tā vissāpīgāk jūt tā ietekmi. Tādēļ mums ir nepieciešams iesaistīt Āfrikas valstis cīņā pret klimata pārmaiņām, īpaši, paplašinot šo valstu rīcībā esošo atjaunojamo energoresursu izmantošanu.

Dažu valstu mērķis ir pakļaut Āfrikas valstis to ietekmes sfērai. Tam nevajadzētu notikt. Āfrikai nav vajadzīga kontrole. Tā vietā tai ir vajadzīga mūsu palīdzība un atbalsts. Tai pat laikā mums pret Āfriku ir jāizturas kā pret vienlīdzīgu partneri, nevis vienkārši kā pret finanšu palīdzības saņēmēju. Vienlīdzība veicina lielāku līdzatbildību.

  Louis Michel, Komisijas loceklis. – (FR) Priekšsēdētāja kungs, es vēlos pateikties visiem runātājiem.

Es priecājos, ka ir vērojams apmierinājums ar pirmajiem rezultātiem, taču bez teikšanas ir skaidrs, ka ar to vēl nepietiek. Mums ir jāsaprot, ka process sākās tikai pirms gada un ka mums vajadzētu to paātrināt 2009. gadā.

Es pieņemu dažādajās runās izskanējušās būtiskās piezīmes, un aplūkotie jautājumi pilnībā atbilst manai pārliecībai. Ir acīmredzams, ka nevar būt attīstības bez atbildības, kā jau to teica Hutchinson kungs un Morgantini kundze. Tāpat ir acīmredzams, ka valstu parlamentu un pilsoniskās sabiedrības loma ir augstākā mērā svarīga.

Jāizsaka nožēla, ka nebija iespējams panākt iestāžu sistēmas, kas īsteno Parlamenta atbildību par attīstības politiku, padziļinātu reformu. Es atceros, ka jūs lūdzāt iekļaut ne tikai šajās debatēs, bet arī partnervalstu parlamentu debatēs valsts stratēģijas dokumentus. Eiropadome neļāva man to darīt, tādēļ es nosūtīju valsts stratēģijas dokumentus kopīgajai parlamentārajai asamblejai. No turienes jūs tos nosūtījāt Eiropas valstu parlamentiem, taču tas viss nepalīdz pieņemt nekāda veida iestāžu likumu, kā es to no sirds vēlētos. Varu atgādināt, ka šī turpinās būt viena no manām galvenajām prioritātēm, jo mēs panāktu milzīgu progresu, ja budžetā ieļautu Eiropas Attīstības fonda līdzekļus. Kamēr tie nebūs iekļauti budžetā, mums joprojām būs kādi nebūtiski iemesli, lai neļautu Parlamentam ieņemt to lomu, kas tam pienākas, kā rezultātā par attīstību atbildīgais komisārs dažreiz būs bezspēcīgs. Būtu daudz vienkāršāk, ja es šeit Parlamentā varētu apspriest prioritātes, programmas un projektus. Es varētu virzīties uz priekšu, jo mani stiprinātu šis atbalsts. Diemžēl pagaidām tā nenotiek. Es ceru, ka nākotnē tā notiks.

Es nevēlos atstāt bez ievērības arī tos jautājumus, kas man nešķiet pareizi. Es vēlos atgādināt, ka pagājušajā gadā mēs Eiropas līmenī nodrošinājām Komisijas un dalībvalstu ieguldījumu, zinot, ka katra puse iegulda 46 miljardus eiro. Tomēr mēs par 1,7 miljardiem eiro atpaliekam no programmas vai, varētu teikt, no uzstādītajiem mērķiem. Es ar to neesmu apmierināts un uzskatu, ka nākotnē mums par to būs jācīnās. Parlamentam te jāuzņemas galvenā loma un jāizdara spiediens. Mums būs nepieciešams viss mūsu spēks politiskajā līmenī, lai vienkārši liktu dalībvalstīm ievērot savu 2005. gada apņemšanos. Tas nebūs viegli. Es joprojām atceros cīņu par miljardu pārtikas vajadzībām. Tas nebija viegli, taču mēs panācām labus nosacījumus. Mēs ieguvām papildu miljardu, lai gan to sadalījām trijiem gadiem, nevis diviem. Tomēr, par laimi, projekti virzās uz priekšu, un to īstenošana noris veiksmīgi. Tādēļ es, protams, pilnībā atbalstu vienošanos.

Mēs neplānojam no jauna atklāt DAC jautājumus. Tiek apspriesti daži saskaņojumi à la marge, piemēram, miera uzturēšanas misijas.

(FR) Tādēļ mēs neplānojam atsākt šīs debates. Turklāt man ir jāsaka, ka es esmu ļoti piesardzīgs. Es īpaši neatbalstu šo debašu atsākšanu, jo, ja mēs tās atsāksim, tad dažas dalībvalstis piedalīsies, lai budžetā šim nolūkam iekļautu visu un jebko.

Cook kungs, man jums jāsaka, ka es nepiekrītu tam, ka mēs esam zaudējuši savus ideālus. Es neuzskatu, ka šajā gadījumā tā ir noticis. Es domāju, ka jums ir tikai jāsadzird balsis šajā Parlamentā, lai saprastu, ka mēs joprojām esam apņēmības pilni aizstāvēt attīstības valstis. Nav pareizi teikt, ka mēs nemeklējam risinājumus. Acīmredzot nevar gaidīt, ka mēs atrisināsim visu, taču es nespēju iedomāties, kas notiktu ar trūcīgo pasaules daļu bez Eiropas palīdzības.

Es pilnībā piekrītu, ka ar to nepietiek, taču šī palīdzība ir 57 % no palīdzības visā pasaulē. Diemžēl es nedomāju, ka mēs to varam tagad apspriest, taču otrs jautājums ir, cik informēti mēs esam par to, vai palīdzība no Eiropas dalībvalstīm vai Komisijas joprojām sasniedz mērķi un ir efektīva – vai sistēma labi darbojas. Es vēlos, lai šīs debates atgrieztos pie jautājuma par budžeta atbalsta un nosacījumu noteikšanu vai nenoteikšanu, jo, tāpat kā jūs, es neesmu pārliecināts par pēdējo.

Tomēr mums joprojām ir jāzina, ko mēs vēlamies. Ja mēs vēlamies, lai valdība uzrunā pilsonisko sabiedrību vai panāk iedzīvotāju, vai, dažos gadījumos, parlamenta līdzdalību, mums vienalga ir jāatzīst, ka mums jāuzstāda nosacījumi.. Dažreiz nepietiek vienkārši pateikt valdībai: „mēs ceram, ka jūs to darīsiet”, izteikt kvēlus lūgumus vai vienkārši draudzīgus ieteikumus. Jautājums par nosacījumiem – man nepatīk vārds nosacījumi, un es izvēlos runāt par kritērijiem – joprojām ir svarīgs. Kad jūs runājat, piemēram, par raksturojumu, es uzskatu, ka tādu ir jāspēj sagatavot. Šāds raksturojums nav izmantots, lai izstrādātu budžetu. Tas taču ir normāli, ka mēs analizējam katras valsts pārvaldības raksturojumu, gatavojoties tām piešķirt papildus 25 % vai pat 30 % finanšu palīdzības. Visas šīs debates joprojām turpinās. Es nevēlos tās slēgt, taču es patiešām ceru, ka mēs varēsim to kādreiz izdarīt.

Es nerunāšu neko par Ķīnu. Es patiešām uzskatu, ka tās ir labas sarunas. Dabiski, es uzskatu, ka attīstības valstīm ir tiesības izvēlēties sadarbības partnerus konkursa veidā. Āfrika vairs nesadarbojas vienīgi ar Eiropu, un tas ir ļoti labi. Es uzskatu, ka tas ir svarīgi.

Taču rodas jautājumi par Ķīnas un Āfrikas savstarpējās attīstības politikas kvalitāti. Mēs to nevaram kritizēt, taču mēs varam paust izbrīnu. Piemēram, vairākus mēnešus es saņemu ziņojumus par Ķīnas līgumiem ar Kongo Demokrātisko Republiku. Es nesaku, ka šie līgumi ir slikti. Es vienkārši saku, ka viss jautājumu kopums pelna uzmanību. Pašlaik mēs ar to nodarbojamies, īpaši jautājumā par valsts garantijām, jo līgums ir noslēgts ar privātu uzņēmumu. Mēs arī analizējam aizdevumu procentuālo attiecību pret dāvinājumiem, faktu, ka nav rīkots konkurss, un faktu, ka summa gandrīz atbilst valsts parāda summai Valūtas fondam. Visiem šiem jautājumiem ir jārod risinājums, taču mēs nedrīkstam nosodīt šāda veida attiecības. Āfrikas valstīm ir tiesības noslēgt partnerattiecību nolīgumus arī ar Ķīnu. Es vairs neatgriezīšos pie šī jautājuma.

Morgantini kundze, es domāju, ka jūs jau esat norādījusi uz dažiem jautājumiem, par ko runāja Hutchinson kungs. Ir skaidrs, ka liela problēma vienmēr būs nodrošināt to, lai attiecības starp mums un attīstības valstīm būtu īsta partnerība. Es uzskatu, ka Lisabonas augstākā līmeņa sarunas bija ievērojams solis uz priekšu, jo mēs vismaz dokumentos nostiprinājām principus un jaunu filozofiju par partneru tiesību un pienākumu vienlīdzību.

Tomēr mēs vēl esam tālu no vēlamā, un šis ir viens no tiem jautājumiem, kas ir saistīti ar līdzatbildību un, kur tas iespējams, ar budžeta atbalstu. Tas ir saistīts ar pilsoniskās sabiedrības līdzatbildību un debatēm parlamenta līmenī. Es uzskatu, ka jums ir taisnība un ka pie šīm jomām mums ir vēl jāstrādā.

Jūs uzdevāt vēl vienu jautājumu, kas manī izraisa patiesas bažas un ko, pēc manām domām, ir svarīgi izdiskutēt. Tas bija „kā mēs varam panākt labāku saskaņotību: panākt, lai cilvēki labāk sadarbojas, nodrošināt labāku darba sadalījumu, vairāk atbalstīt globālās attīstības politiku starp dažādiem partneriem; Pasaules Bankas, Pasaules Tirdzniecības organizācijas, Starptautiskā Valūtas fonda, Komisijas un visu lielo donoru loma?”

Ir taisnība, ka šobrīd, kā jau mēs teicām citā sanāksmē, notiek pasākumu pārklāšanās un dubultošanās. Ir pat konkurence, un ne vienmēr šī konkurence ir lietderīga. Es varu jums pastāstīt, ka pēdējos divos gados ir panākts liels progress, īpaši attiecībā uz Pasaules Banku. Es varu teikt, ka Pasaules Bankas jaunais vēstījums, stratēģija un filozofija manī raisa optimismu. Tādējādi rodas iespēja īstenot cita veida sadarbību – dažādu partneru sadarbību, un es uzskatu, ka jūs patiešām norādāt uz svarīgu jautājumu, kas mums būs jāpēta pamatīgāk.

Protams, ka galvenais elements ir laba pārvaldība, un tieši tam ir domāta pārvaldības pakete.

Gomez kundze izvirzīja svarīgo jautājumu par finanšu krīzes ietekmi uz ekonomiku un sociālo situāciju attīstības valstīs. Gandrīz visi eksperti šobrīd vienoti saka, ka pieaugums samazināsies vismaz par 2 %, kas nozīmē vēl aptuveni 50 miljonus nabago. Mums tas ir jāapzinās.

Kas attiecas uz mums, es jau būšu ļoti apmierināts, ja dalībvalstis turēs solījumus, ko deva 2005. gadā. Es jums galvoju, ka mums kopā būs smagi jācīnās, lai piespiestu dalībvalstis turēt šos solījumus.

Otrkārt, es strādāju pie paziņojuma sagatavošanas – par aprīļa paketi, ko es solīju un kas ir kas vairāk nekā tikai palīdzības pakete sabiedrības attīstībai. Tā centīsies mobilizēt vairākus Komisijas sektoru budžetus attīstības politikai. Man jums ir jāsaka, ka ir vērojamas dažas patiešām interesantas ievirzes. Es arī sadarbojos ar Eiropas Investīciju banku šīs paketes veidošanā, īpaši attiecībā uz atbalsta infrastruktūru, cenšoties to attīstīt ātri un sajust ātru ietekmi. Es iesniegšu to Parlamentā aprīlī. Es tikai vēlos teikt, ka ir vēl viens svarīgs jautājums, ko apspriest – pilsoniskās sabiedrības un valstu parlamentu loma.

Ar to es beigšu savu runu. Hutchinson kungs reiz ierosināja, ka ar šī Parlamenta deputātiem un, iespējams, arī dalībvalstu parlamentu deputātiem varētu veikt eksperimentu, dodoties, kur iespējams, un organizējot debates par valsts stratēģijas dokumentiem. Man bija iespēja to īstenot trīs dažādās valstīs. Pasākums izdevās ļoti labi, taču ir acīmredzams, ka tas izdevās labi, jo šajās trijās valstīs mums bija valdības atbalsts, un bez šāda atbalsta šajā jautājumā būtu ļoti grūti. Tādēļ es uzskatu, ka jums ir taisnība – parlamenta rīcības mobilizēšana ir viena no prioritātēm. Jebkurā gadījumā, ticiet man, ka es darīšu visu, kas manos spēkos, lai to nodrošinātu.

  Maria Martens , referente. – (NL) Priekšsēdētāja kungs, patiesībā man vairs nav daudz, ko piebilst. Šīs ir pirmās debates par stratēģijas īstenošanu. Darbs ir uzsākts, taču joprojām esam tikai ceļa sākumā. Joprojām ir ļoti daudz darāmā. Āfrika joprojām ir nabadzīgākais kontinents. Jūs visi norādījāt, par ko mēs esam nobažījušies un ar kādiem izaicinājumiem saskaramies attiecībā uz mieru un drošību, ekonomisko izaugsmi, labu pārvaldību, administratīvās kapacitātes palielināšanu vai parlamentu un pilsoniskās sabiedrības lomu. Komisārs par to ir izteicis attiecīgas piezīmes.

Es vēlos pateikties jums, mani kolēģi deputāti, komisāram un mūsu kolēģiem no Panāfrikas parlamenta. Mēs turpināsim sekot šim procesam.

  Priekšsēdētājs. – Debates tiek slēgtas.

Balsojums notiks otrdien, 2009. gada 24. martā.