Debašu stenogramma

Pirmdiena, 2009. gada 23. marts - Strasbūra

21. Pārtikas cenas Eiropā (īss izklāsts)

  Priekšsēdētājs. – Nākamais punkts ir ziņojums (A6-0094/2009), ko Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas vārdā sagatavojusi K. Batzeli par pārtikas cenām Eiropā (2008/2175(INI)).

  Katerina Batzeli, referente. − (EL) Priekšsēdētāja kungs, es vēlos sākt ar pateicību „ēnu” referentiem Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejā un četrām Eiropas Komisijas kompetentajām komitejām, ar kurām mēs cieši sadarbojāmies, lai sagatavotu šo ziņojumu.

Komisāra kungs, es vēlos sākt ar dažiem ļoti vienkāršiem jautājumiem: kad patērētāji iet uz lielveikaliem pirkt pienu vai jogurtu, kāpēc viņi to pērk? Piena un jogurta vai pudeles un trauciņa dēļ? Es uzdodu jums šo jautājumu, jo patērētājiem prasmīgi tiek radīts priekšstats un uztvere, ka viņi pērk pārtikas produktu, kur rūpniecība, kas to apstrādā, popularizē un pārvadā, ir daudz svarīgāka nekā lauksaimniecības produkts, pats izejmateriāls. Pirms 15 gadiem lauksaimniecības produkcija veidoja aptuveni 50 % no gala produkta vērtības, šodien tā nepārsniedz 20 %.

Gan lauksaimnieki, gan lopkopji šodien ir patērētājiem „anonīmas” personas. Viņu kaulēšanās spējas ne tikai jautājumā par gala cenu, bet arī par kvalitātes un uzturvielu saglabāšanu gala produktā atpaliek no tās lomas, kurai viņiem būtu jābūt.

Mēs necenšamies novilkt robežas, lai sadalītu produktīvos sektorus piegādes ķēdēs, lauksaimniekus, ražotājus, vairumtirgotājus un mazumtirgotājus „labajos”, „sliktajos” un „nejaukajos”, jo neuzskatu, ka mēs dzīvojam „mežonīgo Rietumu” sabiedrībā un ekonomikā; es uzskatu, ka mēs dzīvojam ekonomikā, kas balstās uz Eiropas Savienības iekšējā tirgus noteikumiem. Šis tirgus dod izaugsmes un konkurētspējas iespējas, kad tas darbojas caurspīdīgi, bet izspiež vai samazina ražotājus un ekonomiskās aktivitātes, kad tajā iespiežas negodīgas un nepārskatāmas funkcijas.

Jautājumam, kuru mēs aplūkojam šodien un nākotnē, ir divi aspekti:

– pirmkārt, attiecību atjaunošana starp patērētājiem un ražotājiem ar kvalitātes politiku pārtikas nozarē, un stiprinot un kopīgi formulējot iespējas, kā dot patērētājiem tiešāku piekļuvi produktīvām lauksaimniecības jomām un lauksaimnieciskajiem ražotājiem;

– otrkārt, sargāt, nevis noteikt ražotāju un patērētāju ienākumus ar caurredzamu cenu veidošanas politiku, kas ietver obligātus pasākumus: starpposma ražošanas sektoru uzraudzību un kontroli visā piegādes ķēdē.

Acīmredzot mēs galvenokārt šeit domājam mazos un vidējos uzņēmumus vietējā un valsts līmenī, kā arī lielās mātes kompānijas un filiāles, kas atrodas Eiropā, un darbiniekus, kuriem jāstrādā caurspīdīgā iekšējā tirgū, nevis tādos ekonomikas atzarojumos kā karteļi un oligopoli.

Tādēļ šodien, kad (cita starpā):

– ražotāju cenas strauji pazeminās,

– patērētāju cenas gandrīz piecas līdz desmit reizes pārsniedz saimniecības cenu un, par spīti inflācijas kritumam, patērētāju cenas saglabājas ļoti augstas;

– koncentrācijas pakāpe mazumtirdzniecībā un citos pārstrādes uzņēmumos ir četrkāršojusies pēdējos piecos gados un tā palielināsies ekonomiskās krīzes un mazo un vidējo vietējo uzņēmumu bankrotu dēļ, padarot sarunas starp ražotājiem, uzņēmumiem un patērētājiem vēl grūtākas;

– trūkumi piegādes ķēdē un tās darbībā acīmredzami apdraud veselīgu konkurenci,

ir nepieciešams koordinēts Eiropas plāns un intervence pārtikas nozarē no saimniecības līdz patērētāja galdam. Nebūs pārspīlēts, ja Komisijas nākamā intervence pēc finanšu sistēmas regulēšanas un pārraudzības būs pārtikas nozarē, kura vēl jo vairāk ir tieši saistīta ar minēto nozaru spekulatīvu rīcību.

Iedzīvotājiem rodas iespaids, ka mājsaimnieces iepirkumu grozu regulē piegādes ķēdes, pārstrādes industrija un mazumtirdzniecība, nevis Eiropas Savienības un valstu ieņēmumu politika.

Tādēļ es uzskatu, ka, balsojot par Lauksaimniecības komitejas ziņojumu un gaidot Eiropas Savienības priekšlikumus šajā jautājumā, mēs ķersimies pie mūžīgās pārtikas tirgus darbības problēmas, kuram savukārt nesavtīgi jādarbojas Eiropas iedzīvotāju un Eiropas lauksaimnieku labā un jārada drošības sajūta tirgus likumos un iestādēs.

  Louis Michel, Komisijas loceklis. – (FR) Vispirms es vēlos pateikties Batzeli kundzei un Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejai, kas sagatavoja šo ziņojumu. Mēs apspriežam to lielu grūtību laikā, kas ir izšķirošs Eiropas Savienības pārtikas piegādes ķēdei.

Kā jūs visi zināt, recesija ir novedusi pie pēkšņas aktivitātes samazināšanās lielākajā daļā Eiropas Savienības ekonomiskas nozaru. Lauksaimniecības nozare ir pieredzējusi īstu tirgus cenu sabrukumu, kas nopietni apdraud saimniecību ienākumus. Situācija ir sevišķi nopietna tādās nozarēs ar augstu pievienoto vērtību kā gaļas un piena produkti.

Šajā kontekstā ir svarīgi, lai pārtikas piegādes ķēde darbotos efektīvi, ja mēs vēlamies mazināt krīzes ietekmi uz saimniecību ienākumiem un nodrošināt patērētājiem produktus par mērenākām cenām. Tādēļ jautājums par pārtikas piegādes ķēdi un pārtikas cenām paliek Komisijas uzmanības centrā.

Bez tam struktūrfondu analīze rada bažas par tālāku lauksaimniecības izejvielu cenu eskalāciju vidējā termiņā un ilgtermiņā. Uzlabojot pārtikas piegādes ķēdes darbību, nākotnē jāspēj izvairīties no pārtikas cenu strauja pieauguma un jāapkaro patērētāju cenu nestabilitāte. Pievienojos ziņojumā paustajām bažām par nepieciešamību uzlabot kopējo pārtikas piegāžu ķēdes darbību. Sevišķi nepieciešama ir palielināta pārredzamība visā ķēdē, lai piedāvātu patērētājiem labāku informāciju un uzlabotu pievienotās vērtības sadalījumu visā ķēdē.

Kopš pagājušā gada Komisija ir ierosinājusi virkni pasākumu, kuru mērķis ir uzlabot pārtikas piegādes ķēdes darbību. To rezultātā Augsta līmeņa grupa lauksaimniecības un pārtikas rūpniecības konkurētspējas jautājumos ir izstrādājusi stratēģisku rekomendāciju kopumu. Bez tam pagājušajā gadā tika sagatavota Zaļā grāmata par lauksaimniecības produktu kvalitāti.

Paziņojumā par pārtikas cenām, kuru pieņēma decembrī, Komisija ceļveža formā piedāvāja vairākus risinājumus pārtikas piegādes ķēžu darbības uzlabošanai Eiropā. Ļoti svarīgi ir panākt progresu šī ceļveža ieviešanā. Jo īpaši mums jāpanāk progress pastāvīgas Eiropas pārtikas piegādes ķēžu un pārtikas cenu observatorijas ieviešanā. Piegādājot ticamu informāciju par cenām no viena ķēdes gala līdz otram, mēs spēsim apkarot pārredzamības trūkumu, vienlaikus uzlabojot izpratni par ķēdes darbību.

Mums jāpanāk progress arī analīzē par pievienotās vērtības sadalījumu ķēdē. Es šim jautājumam piešķiru sevišķu nozīmi. Paziņojumā par pārtikas cenām atzīts, ka līdzsvarotu attiecību trūkums lauksaimniecības ražotāju un pārējo ķēdes posmu pārstāvju sarunās nopietni ietekmē ražotāja peļņu lauksaimniecības nozarē. Nav šaubu, ka centieni ieviest skaidrību un izpratni par pievienotās vērtības sadalījumu būtu pirmais solis uz sarunu līdzsvara atjaunošanu visā ķēdē. Šajā sakarībā jāuzsver, ka Eiropas Savienības pārtikas ķēdes konkurētspēju nedrīkst veidot, kaitējot kādai no tās sastāvdaļām. Ir svarīgi, lai ražotāji un mazumtirgotāji lauksaimniecības un pārtikas nozarēs arī turpmāk varētu paļauties uz ilgspējīgu un konkurētspējīgu lauksaimnieciskās ražošanas platformu Eiropas Savienībā.

Esmu pārliecināta, ka, pilnībā ieviešot Komisijas piedāvāto ceļvedi, tas ļaus mums atbildēt uz lielāko daļu jautājumu un bažām, kas minētas Batzeli kundzes ziņojumā.

  Priekšsēdētājs. - Ar to mēs noslēdzam šo darba kārtības punktu.

Balsojums notiks ceturtdien, 2009. gada 26. martā.

Rakstiskas deklarācijas (Reglamenta 142. pants)

  Roselyne Lefrançois (PSE), rakstiski. – (FR) Ziņojums, par kuru mums jāpieņem lēmums ceturtdien, cenšas praktiski reaģēt uz grūtībām, kuras cieš miljoniem mūsu cilvēku augsto pārtikas cenu dēļ.

Samazinātas pirktspējas kontekstā Eiropā ir svarīgi, lai Parlaments pieņemtu lēmumu par problēmu, kuras risinājumi tomēr ir zināmi. Cenu atšķirība pārtikas piegādes ķēdes sākumā un beigās var veidot attiecību 1:5, un pat ja liberāļi nevēlas to atzīt, lai nodrošinātu saprātīgas cenas patērētājiem un pienācīgus ienākumus lauksaimniekiem, ir jārisina tirgus problēmas. Esmu izteikusi priekšlikumu, ka tekstā ir atkārtoti jāuzsver tirgus regulēšanas instrumentu svarīgums, kas ir vairāk nekā jebkad agrāk nepieciešams krīzē, kuru mēs piedzīvojam.

Tomēr, lai nodrošinātu, ka „pieejamas cenas” nekļūst par sinonīmu vārdam „sliktas kvalitātes produkts”, esmu lūgusi iekļaut ziņojumā ideju par stimuliem bioloģiskajai lauksaimniecībai. Patērētājiem vēlama piekļuve kvalitatīviem produktiem par saprātīgām cenām, un tas iespējams, pateicoties ambiciozai finanšu stimulu politikai, kas vērsta uz šāda tipa lauksaimniecības produkciju.

  Maria Petre (PPE-DE), rakstiski. – (RO) Pārtikas cenas pēdējā laikā ir pieredzējušas ļoti strauju kāpumu. Tam ir divi iemesli: pirmkārt, globālā lauksaimniecības un pārtikas produktu krīze un, otrkārt, tirgus koncentrācija, kas palielinājusies no 21,7 % 1990. gadā līdz vairāk nekā 70 % šobrīd.

Cenas, kuras maksā patērētāji, ir vidēji piecas reizes augstākas nekā tās, ko maksā ražotājiem. Lielveikalu ķēdes ļoti bieži uzspiež negodīgus noteikumus un apgrūtina lauksaimnieku un mazo piegādātāju piekļuvi tirgum.

Es atbalstu Eiropas Komisijas ideju radīt Eiropas tirgus pārraudzības sistēmu. Es atbalstu arī ideju par Eiropas konkurences tīklu.

Lauku attīstības programmas līdzekļi vairāk jāpiešķir par labu ražotājiem.

Ideja atjaunot „vietējo produktu” jēdzienu un efektīvāku atbalstu tradicionālajiem pārtikas tirgiem ir risinājumi, kurus es noteikti atbalstu.

  Theodor Dumitru Stolojan (PPE-DE), rakstiski. – (RO) Es apsveicu Batzeli kundzes ziņojumu, kurš akcentē lielās neatbilstības starp pārtikas produktu cenām lielveikalos un cenām, ko maksā ražotājiem. Tā diemžēl ir realitāte arī valstīs ar dzīves standartu, kas ievērojami zemāks nekā vidējais Eiropas dzīves līmenis, piemēram, Rumānijā.

Ja mēs noraidām jebkādus priekšlikumus par cenu kontroli, mēs nedrīkstam neievērot, ka lielveikalu spēja ietekmēt sarunu virzību ir pārāk liela, salīdzinot ar ražotājiem. Arī šajā jomā mēs varam veikt stingrākas darbības, aizsargājot konkurenci un patērētājus.