Debašu stenogramma

Trešdiena, 2009. gada 6. maijs - Strasbūra

15. Parlamenta jaunā loma un pienākumi saskaņā ar Lisabonas līgumu — Lisabonas līguma ietekme uz ES institūciju līdzsvara izveidi — Eiropas Parlamenta un dalībvalstu parlamentu attiecību veicināšana saskaņā ar Lisabonas līgumu — Lisabonas līguma finansiālie aspekti — Pilsoņu iniciatīvas īstenošana (debates)

  Priekšsēdētājs. − Mēs atsākam sēdi, un mūs gaida ārkārtīgi svarīgs temats — kopīgās debates par Lisabonas līgumu, kurās paredzēti šādi ziņojumi:

- ziņojums (A6-0145/2009), ko Konstitucionālo jautājumu komitejas vārdā iesniedza J. Leinen kungs, par Parlamenta jauno lomu un pienākumiem saskaņā ar Lisabonas līgumu (2008/2063(INI)),

- ziņojums (A6-0142/2009), ko Konstitucionālo jautājumu komitejas vārdā iesniedza J. L. Dehaene kungs, par Lisabonas līguma ietekmi uz Eiropas Savienības iestāžu līdzsvara izveidi (2008/2073(INI)),

- ziņojums (A6-0133/2009), ko Konstitucionālo jautājumu komitejas vārdā iesniedza E. Brok kungs, par Eiropas Parlamenta un dalībvalstu parlamentu attiecību veicināšanu saskaņā ar Lisabonas līgumu (2008/2120(INI)),

- ziņojums (A6-0183/2009), ko Budžeta komitejas vārdā iesniedza C. Guy-Quint kundze, par Lisabonas līguma finansiālajiem aspektiem (2008/2054(INI)),

- ziņojums (A6-0043/2009), ko Konstitucionālo jautājumu komitejas vārdā iesniedza S.-Y. Kaufmann kundze, ar prasību Komisijai iesniegt priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par pilsoņu iniciatīvas īstenošanu (2008/2169(INI)).

Kā redzat, šie ir pieci ārkārtīgi svarīgi ziņojumi par ļoti aktuālu tematu, un, kā jums zināms, mums jāpatur prātā arī fakts, ka Čehijas Republikas senāts ar vajadzīgo balsu vairākumu ir apstiprinājis Līguma ratifikāciju.

  Jo Leinen, referents. − (DE) Priekšsēdētāja kungs, priekšsēdētāja vietnieces kundze, cienītie kolēģi un kolēģes! Šā likumdošanas perioda pēdējā vakara sēde ir veltīta debatēm par Lisabonas līgumu. Mēs zinām, ka pirms šīs vakara sēdes ir bijušas arī daudzas citas, kurās esam centušies panākt Reformu līguma izveidi un tā ratifikāciju 26 dalībvalstu parlamentos.

Es vēlētos izteikt apsveikumus un atzinību Čehijas senāta deputātiem, kuri šodien ar nepārprotamu balsu vairākumu atbalstīja šo Līgumu. Gribu pateikties arī visiem tiem, kuri palīdzēja likvidēt šo šķērsli.

(Aplausi)

Jā, aplaudēsim Čehijas senātam tā, lai to dzird no Strasbūras līdz pat Prāgai! Mēs esam ļoti gandarīti par šo iznākumu.

Es esmu ļoti optimistiski noskaņots un uzskatu, ka līdz gada beigām mums izdosies pabeigt ratifikāciju. Neskaitīsim cāļus pavasarī, tomēr visas pazīmes liecina, ka mēs varam gaidīt 27 ratifikācijas. Tādējādi Konstitucionālo jautājumu komitejai bija pamats būt optimistiski noskaņotai. Eiropadomei, Komisijai un Eiropas Parlamentam ir jāsagatavo Līguma stāšanās spēkā. Esmu ļoti gandarīts, ka Parlaments kā savdabīgu šā likumdošanas perioda nobeiguma aktu ir pieņēmis četrus augstākā mērā interesantus un svarīgus ziņojumus — nē, piecus ziņojumus, jo arī Guy-Quint kundze ir iesniegusi ziņojumu par Lisabonas līguma finansiālajiem aspektiem.

Šis Parlaments nekad nav zaudējis ticību Reformu līgumam, pat grūtos laikos. Tas gan neattiecas uz visiem. Es nespēju saprast, kāpēc šai Parlamentā tik bieži bija vērojama vilcināšanās un kāpēc tik daudz šaubu tika izteikts par to, vai mums vispār vairs vajadzētu apspriest Lisabonas līgumu. Pat šīs debates tika nobēdzinātas vakara sēdē, lai gan tās gluži labi varēja notikt dienā. Atlikt šādas debates uz vakara sēdi — tas ir zem šī Parlamenta goda. Mēs zinām, kāpēc tā notika. Bija vēlme nepieļaut, lai Parlaments lielas auditorijas priekšā apliecinātu savu pārliecību, ka šis Līgums mums ir vajadzīgs, ka mēs to vēlamies un tam ticam. Skeptiķi bija pat visaugstākajos Parlamenta līmeņos; es to nekādi nespēju saprast un uzskatu par pilnīgi nepieņemamu.

Es uzņēmos sagatavot ziņojumu par Parlamenta lomu Lisabonas līguma īstenošanā un varu teikt, ka saskaņā ar Reformu līgumu šis Parlaments būs viens no ieguvējiem. Mēs esam spēruši milzu soli demokrātiskās kontroles virzienā — gan attiecībā uz likumdošanu, budžeta kontroli un lēmumu pieņemšanu, gan izpildvaras — Komisijas — kontroli un pat ievēlēšanu, gan starptautisko nolīgumu apstiprināšanu, gan jaunām iniciatīvas tiesībām, kuras mums piešķirtas un kuru spilgtākais piemērs ir Eiropas Parlamenta tiesības ierosināt Līguma grozījumus — privilēģija, kas līdz šim bija dota tikai dalībvalstīm un to valdībām. Koplēmuma procedūra kā standarta procedūra dod mums līdzvērtīgas tiesības ar Ministru padomi; lauksaimniecības politika, zivsaimniecības politika, pētniecības politika, strukturālās politikas regulējums — par šīm un daudzām citām jomām tagad koplēmuma pilnvaru kārtībā būs atbildīgs arī Parlaments. Mums ir jaunas uzraudzības pilnvaras, jaunas tiesības uz informāciju un jaunas iniciatīvas pilnvaras.

Priekšsēdētāja vietnieces kundze, es jums pateicos par to, ka vienmēr esat bijusi mūsu pusē. Šodien ir bijusi ļoti veiksmīga diena, un šie četri ziņojumi ir kā pēdējais cēliens, noslēdzot periodu, kurā daudz pūļu tika veltīts Eiropas Savienības reformēšanai. Es ceru, ka šo pēdējo cēlienu mēs nospēlēsim kopā ar jauno Parlamentu un sāksim jauno likumdošanas periodu ar jauniem, stingrākiem pamatiem.

(Aplausi)

  Jean-Luc Dehaene, referents. − (NL) Priekšsēdētāja kungs, priekšsēdētāja vietnieces kundze, godātie kolēģi! Lisabonas līguma apstiprināšana Čehijas senātā ir nākamais svarīgais solis Līguma ratifikācijas virzienā. Tāpēc ir labi, ka Eiropas Parlaments šovakar apstiprina vairākus ziņojumus, kuros izklāstīta Parlamenta nostāja saistībā ar Līguma īstenošanu. Galu galā ir svarīgi, lai iestāžu sarunām un diskusijām par Līguma īstenošanu un piemērošanu Parlaments būtu tikpat labi sagatavojies kā pārējās iestādes.

Jo svarīgāk tas ir tāpēc, ka saskaņā ar šo Līgumu Parlamenta pilnvaras tiks būtiski paplašinātas. Tādējādi Parlamentam ir ļoti svarīgi, lai, pirmkārt, tas būtu pietiekami sagatavots savu jauno uzdevumu pilnvērtīgai izpildei, kā norādīts Leinen kunga un Guy-Quint kundzes ziņojumos, un, otrkārt, lai tas pieņemtu skaidru nostāju par savām attiecībām ar pārējām iestādēm, kas ir mana ziņojuma temats.

Lisabonas līgums stiprina un precizē Savienības iestāžu līdzsvaru. Līdz ar gaidāmo Līguma par Eiropas Savienību pieņemšanu oficiāli tiks likvidēta pīlāru struktūra. Turklāt Eiropas Savienība iegūs juridiskas personas statusu, Kopienas iestādes kļūs par Savienības iestādēm un, saskaņā ar Līgumu, skaidri tiks noteiktas katras iestādes funkcijas un pilnvaras. Tādējādi Līgums arī likvidēs Eiropadomes divējādo statusu, padarot to par autonomu Savienības iestādi.

Lai gan uz koplēmuma procedūru joprojām attiecas pārāk daudz izņēmumu, tā kļūs par parastu likumdošanas procedūru un to piemēros arī budžeta apstiprināšanā, tādējādi Parlamenta loma būs ļoti svarīga. Patiesībā Padomes un Parlamenta pilnvaras Līgumā ir formulētas identiski. Tādējādi Līgums stiprina Kopienas metodi un pārveido to par Savienības metodi. Turklāt šī metode attieksies arī uz bijušo Tieslietu un iekšlietu pīlāru.

Savā ziņojumā esmu uzsvēris faktu, ka likumdošanas un budžeta darbs būs stingri jākoordinē, lai iestādes varētu darboties efektīvi. Ziņojumā norādīts, ka vajadzīga likumdošanas darba plānošana, ietverot arī daudzgadu budžeta perspektīvu. Ministru padomē ļoti nozīmīga loma būs Vispārējo lietu padomei, kurai būs jākļūst par Padomes prezidentūras instrumentu dialogam ar Parlamentu. Skaidri nostiprinātas ir arī Komisijas iniciatora funkcijas; diemžēl ir paredzēts samazināt komisāru skaitu, lai iegūtu mazāku kolēģiju. Tas nozīmē, ka Komisijai, lai tā spētu darboties kā kolēģija, būs vēl vairāk jāstiprina sava iekšējā struktūra.

Viena no svarīgākajām jaunajām īpatnībām ir jaunā Augstā pārstāvja un Komisijas priekšsēdētāja vietnieka divējādās funkcijas, kam būs būtiska nozīme ārlietu, ārējās darbības un drošības jomā. Savā ziņojumā esmu uzsvēris, ka viņa vai viņas interesēs neapšaubāmi būtu cieši sadarboties ar Komisiju, lai varētu mobilizēt visus Savienības ārpolitikas resursus.

Noslēgumā gribu teikt, ka pēc vēlēšanām mūs gaida ļoti sarežģīts pārejas periods, un sarežģīta būs arī pāreja no Nicas līguma, kurš būs jāpiemēro sākumā, uz Lisabonas līgumu, kuru, cerams, apstiprinās līdz gada beigām. Es aicinu Parlamentu un Padomi vēlreiz kopīgi apsvērt, kā mums organizēt darbu šai periodā, un neizprotu, kāpēc tas vēl līdz šim nav aktīvi darīts. Pretējā gadījumā mēs riskējam pēc vēlēšanām nonākt situācijā, kad nezinām, kam tieši būtu jānotiek. Šādā gadījumā ieguvējs nebūtu neviens, tāpēc mums par to būtu skaidri jāvienojas.

  Elmar Brok, referents. − (DE) Priekšsēdētāja kungs, priekšsēdētāja vietnieces kundze, Čehijas prezidentūras pārstāvji, dāmas un kungi! Kā iepriekšējie runātāji jau teica, šis ir ļoti nozīmīgs brīdis — ne tāpēc, ka tiek apspriesti mūsu ziņojumi, bet tāpēc, ka šodien ir kļuvis skaidrs, ka 26 valstu parlamenti ir ratificējuši Lisabonas līgumu un ka solītais referendums vēl jāveic tikai vienā valstī.

Lisabonas līguma ratificēšana 26 valstu parlamentos liecina, ka šis ir parlamentārs līgums. Eiropas Savienības apvienošanas procesā ir panākts ievērojams progress, taču vēl nekad nav bijis tāda līguma kā Lisabonas līgums, kurā ir nostiprināta parlamentu loma — gan attiecībā uz Eiropas Parlamentu, gan dalībvalstu parlamentiem —, paplašināta demokrātija, ieviesta pilsoņu iniciatīva, kā arī politiski un juridiski nostiprināts subsidiaritātes princips, stiprinot dalībvalstu parlamentus.

Tāpēc ir pārsteidzoši, ka pret šo līgumu iebilst tie, kuri sevi uzskata par demokrātijas pamatlicējiem. Viņi iebilst pret Lisabonas līgumu, jo nevēlas piešķirt Eiropas apvienošanas procesam demokrātisku leģitimitāti. Eiropas apvienošana viņiem šķiet pretīga, un viņi baidās, ka šāda Eiropa varētu iegūt popularitāti, pateicoties lielākai demokrātijai un pārredzamībai, kā arī plašākām lēmumu pieņemšanas iespējām, kas ļautu risināt nākotnes pārbaudījumus. Tieši tāds ir iemesls viņu meliem.

Es gribētu arī izmantot iespēju un pateikties Čehijas prezidentūrai un it sevišķi premjerministram M. Topolįnek, kurš sev personiski grūtā situācijā, par ko nebija atbildīgs, savu pilnvaru pēdējā dienā izcīnīja pietiekamu Čehijas senāta atbalstu.

Turklāt tas nebija niecīgs vairākums; tas bija 54:20. Tas ir gigantisks pārsvars par labu tiem, kas atbalstīja Lisabonas līgumu. Es ceru, ka pēc tam kad 26 vēlētas asamblejas ir pieņēmušas lēmumu, administratīvās amatpersonas neapturēs demokrātijas procesu, liedzot savu parakstu. Esmu pārliecināts, ka viņi turēs dotos solījumus un ka šis Līgums tiks parakstīts.

Vēlēšanu kampaņas diskusijās mēs redzam, ka finanšu krīze ir parādījusi: ikviena valsts, kas darbojas izolēti, šajos globālajos apstākļos piedzīvo lielas problēmas. Tāpēc ir ārkārtīgi svarīgi, ka to saprot Īrijā un ka Īrijas iedzīvotāji ir gatavi pārskatīt savu nostāju — ja var ticēt sabiedriskās domas aptaujām —, tādējādi nodrošinot Īrijas interešu aizstāvību. Esmu pārliecināts, ka, pateicoties sociālajai klauzulai, pateicoties apņēmībai veidot sociālu tirgus ekonomiku, nevis plēsonīgo kapitālismu, citiem vārdiem sakot, pateicoties sociālajai apziņai, šis Līgums ir arī vienkāršo iedzīvotāju Līgums. Tādā veidā mēs varēsim kopīgi aizstāvēt savas intereses šai pasaulē.

Lai patiesi īstenotu kontroli pār administratīvo birokrātiju, dalībvalstu valdībām, Komisijas vai Padomes aparātu šeit, Briselē un Strasbūrā, mums jānodibina cieša sadarbība starp Eiropas Parlamentu un dalībvalstu parlamentiem.

Ir daudz kopīgu uzdevumu ārpolitikā un drošības politikā, tieslietu un iekšlietu politikā un Eiropola uzraudzībā. Dalībvalstu parlamentiem ir daudz iespēju, ko nodrošina parlamentu veto tiesības. Oranžās un dzeltenās kartes procedūras un rīcības tiesības dod vairāk iespēju subsidiaritātes uzraudzības jomā, un Padomes locekļu statuss ļauj īstenot stingrāku kontroli attiecībā uz savām valdībām. Tādējādi parlamentiem ir divkārša demokrātiskā leģitimitāte. Tāpēc Eiropas Parlaments un dalībvalstu parlamenti šajā procesā ir nevis pretinieki, bet gan sabiedrotie, kuriem ir viens mērķis — īstenot kopīgu demokrātisko kontroli attiecībā uz Eiropu un virzīt to tālāk, nevis ļaut tai pagrimt, kļūstot par funkcionāru kontrolētu Eiropu. Tādēļ Lisabonas līgums ir labs un vajadzīgs, un dalībvalstu parlamenti un Eiropas Parlaments no šīs atbildības nevairīsies.

  Catherine Guy-Quint, referente. – (FR) Priekšsēdētāja kungs, komisāres kundze, dāmas un kungi! Man ir ļoti liels prieks šovakar iepazīstināt ar ziņojumu par Lisabonas līguma finansiālajiem aspektiem; šis ziņojums Budžeta komitejā tika sagatavots jau pirms laba laika. Tas būs pēdējais budžeta ziņojums šajā Parlamenta sasaukumā un mans pēdējais parlamentārais ziņojums.

Vispirms gribu teikt, ka esmu ļoti gandarīta par Parlamenta drosmi nākt klajā ar mūsu „Lisabonas paketes” ziņojumiem, tādējādi pildot iedzīvotājiem doto solījumu informēt viņus par šī Līguma sekām. Labi informēts pilsonis ir tāds pilsonis, kura balsojums pamatojas uz informāciju par faktiem. Runāt par Lisabonas līgumu šajā Parlamentā nenozīmē noliegt demokrātiju; gluži pretēji. Tā īstenošana būtiski ietekmēs iestāžu budžeta pilnvaras, un tai būs finansiālas sekas.

Reforma Parlamentam ir ļoti svarīga. Jāatceras, ka, izņemot daudzgadu finanšu shēmas ieviešanu, budžeta procedūra kopš 1975. gada praktiski nav mainījusies. Tāpēc Budžeta komitejai bija svarīgi izanalizēt šīs izmaiņas un pārliecināties, ka šie nosacījumi mūsu iestādei ļaus saglabāt un pat palielināt savu budžeta lēmējiestādes lomu. Tātad šī ziņojuma nolūks ir vienkāršot un precizēt Līgumā ietvertos budžeta aspektus.

Mana galvenā vēlme bija aizstāvēt parlamentārās iestādes prerogatīvas. Nākamajiem deputātiem nedrīkst tikt atņemtas viņu pilnvaras attiecībā uz nākamajām budžeta procedūrām un nākamajām sarunām par daudzgadu finanšu shēmu.

Šīs būtiskās pārmaiņas iedalāmas trijās kategorijās. Pirmkārt, izmaiņas primārajos tiesību aktos. Jaunajā budžeta procedūrā ir būtiski uzlabojumi un jauni uzdevumi Parlamentam, kas galvenokārt saistās ar atšķirības likvidēšanu starp obligātajiem un neobligātajiem izdevumiem. Turklāt budžeta procedūrai paredzēts tikai viens lasījums, ieviešot atpakaļatgriešanas mehānismu gadījumā, ja Padome noraida kopējo nostāju, kā arī ieviešot samierināšanas komiteju, kas atbild par kopējās nostājas izstrādi, un paredzot samierināšanās komitejai stingru laika grafiku. Arī jaunajā daudzgadu finanšu shēmā ir izmaiņas, kas pastiprina Parlamenta funkcijas. Uz šo shēmu tiks attiecināti vairāki nosacījumi. Lai to varētu pieņemt, ir vajadzīga Padomes vienprātība un Eiropas Parlamenta piekrišana. Es gribētu piebilst, ka tās pieņemšana ir pilnīgi jaunas un īpašas procedūras rezultāts.

Saistībā ar jaunajiem finanšu plāniem mēs vēlamies, lai tie tiktu veidoti uz pieciem gadiem, atbilstīgi Parlamenta un Eiropas Komisijas pilnvaru laikam. Tādējādi komisāriem būs lielāka atbildība par viņu pieņemtajiem lēmumiem un to ietekmi uz budžetu. Koplēmuma procedūru paredzēts attiecināt arī uz Finanšu regulu un tās piemērošanas metodēm. Tomēr lēmums par pašu resursiem diemžēl paliek Padomes kompetencē. Izņemot piemērošanas metožu jautājumus, Parlaments ir tikai konsultants.

Tādējādi budžeta disciplīna daļēji atgriežas Parlamentā, kuram ir tiesības noraidīt daudzgadu finanšu shēmu. Tas ir patiess progress. Svarīgākais nākamajam Parlamentam būs zināt, kas tiks nolemts sarunās atbilstīgi jaunajai Finanšu regulas procedūrai, kur Parlamentam ir līdzatbildība, un kas attieksies uz Iestāžu nolīguma jaunā regulējuma tiesību aktiem — jomu, kurā Parlamentam ir tiesības tikai noraidīt vai apstiprināt.

Visbeidzot, Savienības jaunās atbildības jomas nozīmē jaunas finansējuma prasības. Pirmkārt šeit jāmin ārējo attiecību joma un it īpaši Eiropas Ārējās darbības dienesta izveide un Augstā pārstāvja, Komisijas priekšsēdētāja vietnieka postenis, kā arī jaunās politikas jomas — enerģētika, kosmosa politika un tūrisms, pētniecība, civilā aizsardzība, administratīvā sadarbība un sports.

Dāmas un kungi! Kā jūs saprotat, Lisabonas līguma ieviestās izmaiņas ir būtiskas.

  Sylvia-Yvonne Kaufmann, referente. − (DE) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi! Šī ir mana pēdējā runa Eiropas Parlamenta plenārsēdē, un, būdama Eiropas pilsoņu iniciatīvas jautājuma referente, priecājos par iespēju izteikties. Es ceru, ka rīt, šā likumdošanas perioda pēdējā sēdē, Parlaments raidīs politisku signālu par savu apņemšanos tuvināt Eiropu tās iedzīvotājiem un ka mēs turpināsim šo projektu, kurš man ir bijis svarīgs jau daudzus gadus.

Atļaujiet man sākumā izteikt dažus novērojumus. Man ar nožēlu jāatzīst, ka ne mana grupa, ne mana partija — un šobrīd es rūpīgi izvēlos vārdus — nevarēja atbalstīt pilsoņu iniciatīvu. No vienas puses, netiek laista garām neviena iespēja pasūdzēties par demokrātijas deficītu Eiropas Savienībā, taču, no otras puses, ir vērojama vispārēja nevēlēšanās spert nopietnus soļus, lai Eiropas projektu padarītu demokrātiskāku. Šāda rīcība nav ne uzticību vairojoša, ne tālredzīga. Tā bloķē progresu, ko Eiropas pilsoņi prasa jau sen, un es to nepieņemu un nepieņemšu.

Tuvojoties savu pilnvaru beigām, es gribētu pateikties visiem saviem kolēģiem no Eiropas Tautas partijas (Kristīgo demokrātu) un Eiropas Demokrātu grupas, Eiropas Liberāļu un demokrātu apvienības grupas un Zaļo un Eiropas Brīvās apvienības grupas, kuri man sniedza atbalstu šā ziņojuma tapšanā. Gribu pateikties Jo Leinen, Konstitucionālo jautājumu komitejas priekšsēdētājam, un it īpaši visiem šo četru grupu koordinatoriem un ēnu referentiem. Paldies jums par to, ka, būdami no dažādām valstīm un partijām, mēs tik labi sadarbojāmies un spējām kopīgi virzīt uz priekšu Eiropas integrācijas projektu.

Priekšsēdētāja vietnieces kundze, Lisabonas līgumā ietvertais noteikums par pilsoņu iniciatīvu neapšaubāmi ir pagrieziena punkts Eiropas integrācijas procesā. Patiesībā Eiropas Savienība vēlas apvienot nevis valstis, bet cilvēkus. Ja pilsoņi būs tieši iesaistīti Eiropas likumdošanas procesā, kā to pirmo reizi paredz Līguma par Eiropas Savienību (ES līguma jaunās versijas, j.v.) 11. panta 4. punkts, šī jautājuma risināšanā būs pavisam jauna pieeja. Vienam miljonam pilsoņu tādā gadījumā būs tiesības aicināt Komisiju iesniegt konkrētu regulas vai direktīvas projektu; šādas tiesības Padomei ir kopš 1957. gada, bet Eiropas Parlamentam — kopš 1993. gada.

Manā ziņojumā ietvertas Parlamenta galvenās nostādnes un vadlīnijas saistībā ar gaidāmo regulu par Eiropas pilsoņu iniciatīvai nepieciešamajiem nosacījumiem un procedūrām. Priekšsēdētāja vietnieces kundze, kad Lisabonas līgums stāsies spēkā, es vēlētos, lai Komisija ne tikai pēc iespējas ātrāk iesniegtu priekšlikumu, bet arī, ja vien iespējams, ņemtu vērā mana ziņojuma nostādnes. It īpaši Komisijai būtu jāievēro Parlamenta viedoklis, kas atspoguļo ievērojama skaita dalībvalstu viedokli ES līguma (j.v.) 11. panta 4. punkta izpratnē. Manā ziņojumā ierosinātais skaits ir 7. Ir svarīgi, lai šis skaitlis netiktu izvēlēts pēc nejaušības principa, jo, pirmkārt, tam jābūt tādam, kas attaisno ierobežojumus, kuri saistīti ar ES pilsoņu tiesībām uz vienlīdzīgu dalību pilsoņu iniciatīvā neatkarīgi no viņu valstspiederības, un, otrkārt, tam jābūt orientētam uz attiecīgo mērķi. Tas nozīmē, ka, nosakot obligāto dalībvalstu skaitu, jāgādā, lai par Eiropas likumdošanas procesa sākumpunktu nekalpotu tāds jautājums, kas skar tikai vienas dalībvalsts konkrētas intereses, bet gan jautājums, kas saistīts ar vispārējām Eiropas interesēm.

Es aicinu pievērst īpašu uzmanību arī procedūras struktūrai, it sevišķi jautājumam par pilsoņu iniciatīvas pieņemamību. Prioritāriem jābūt tādiem kritērijiem kā labvēlīgums pret pilsoņiem un juridiskā drošība. Ja ES pilsoņi piedalās Eiropas likumdošanas procesa noteikšanā un vēlas izvirzīt pilsoņu iniciatīvu, godīguma princips prasa, lai kompetentās ES struktūras pēc iespējas ātrāk un saistošā formā sniegtu atbildi par plānotās iniciatīvas atbilstību Līgumā ietvertajām juridiskajām prasībām. Ir ārkārtīgi svarīgi, lai tas notiktu, pirms tiek apkopoti atbalsta apliecinājumi, jo dalībvalstīm, kas piešķir vajadzīgos resursus, nepieciešama juridiskā drošība.

Visbeidzot, es gribētu atgādināt Parlamentam, ka pilsoņu iniciatīvas noteikumi nav no gaisa grābti. Tos izstrādāja Konstitucionālais konvents ciešā sadarbībā ar NVO, un tie bija ietverti jau Konstitucionālajā līgumā, kura parakstīšanā bija klāt arī daži no deputātiem. To iekļaušana konventa izstrādātajā Konstitūcijas projektā nebija ne pašsaprotama lieta, ne arī laimīga sagadīšanās. Tie ir tapuši intensīvās konsultācijās starp konventa locekļiem un NVO pārstāvjiem, kuru mērķis bija demokrātiska politika. Mēs zinām, ka šī ideja sešus gadus bija iesaldēta. Pēc tik ilga laikposma ir pienācis pēdējais laiks tai atgriezt dzīvību. Ir pienācis laiks tiešai demokrātijai vienotā Eiropā.

(Aplausi)

  Margot Wallström, Komisijas priekšsēdētāja vietniece. − Priekšsēdētāja kungs, sākumā atļaujiet man pateikt īpašu paldies visiem referentiem. Es ļoti apbrīnoju jūsu atdevi un, es pat teiktu, neatlaidību. Jūsu enerģiskajos centienos panākt šo jautājumu izskatīšanu šai Parlamentā es saskatu kaut ko tādu, ko mans vīrs sauktu par spītību, un varbūt tāpēc man ir tāds gandarījums par lielisko sadarbību ar jums visiem.

Īpaši es pateicos tiem, kuri nākamajā sasaukumā šeit neatgriezīsies. Mūsu darbā jūs bijāt ne tikai lieliski domubiedri un partneri, bet arī labi draugi un līdzgaitnieki. Liels paldies! Kaufmann kundze, manuprāt, jūs varat lepoties ar to, ka palīdzējāt izveidot šo sadarbības tīklu — es pat gribētu to salīdzināt ar elektrolīnijām — starp iedzīvotājiem un Eiropas iestādēm; jūs izveidojāt šīs jaunās elektrolīnijas un uzlādējāt tās ar enerģiju. Manuprāt, tas ir apbrīnas vērts.

Man ir liels prieks šovakar piedalīties šajās debatēs, — dienā, kad Čehija ir pabeigusi Lisabonas līguma parlamentārās ratifikācijas procesu. Šodienas balsojuma rezultātā to dalībvalstu skaits, kuru parlamenti ir atbalstījuši Līgumu, ir sasniedzis 26. Es domāju, ka šīs debates ir laba iespēja atgādināt Eiropas pilsoņiem par to, kāda nozīme Lisabonas līgumam ir demokrātiskākas un saskaņotākas Eiropas Savienības izveidē.

Ekonomiskās krīzes laikā vairāk nekā jebkad ir svarīgi, lai Eiropa darbotos veiksmīgi un lai tās rīcībā būtu demokrātijas nodrošināšanas sistēmas. Līgums sniedz ES demokrātiskajām institūcijām, galvenokārt šim Parlamentam, vajadzīgās pilnvaras. Tas palīdzēs Eiropas Savienībai būt vienotākai un darboties saskanīgi arī pasaules arēnā. Tas ļaus Eiropai efektīvāk pārvarēt galvenās problēmas, ar kurām mēs saskaramies tādās jomās kā klimata pārmaiņas un energodrošība.

Ziņojumi, ko mēs šovakar apspriežam, palīdzēs nodrošināt arī to, lai pēc Līguma stāšanās spēkā tā īstenošana būtu raitāka un vieglāka.

Lai pēc iespējas labāk izmantotu Līguma sniegtās priekšrocības, būtiski svarīga būs laba iestāžu sadarbība, un Komisija ir apņēmusies to panākt, strādājot partnerībā ar Parlamentu un citām iestādēm.

Īrijas referendums bija skaudrs atgādinājums, ka Eiropas jautājums ir jānostiprina nacionālās debatēs. Vērā ņemamās bažas, kas noteica balsojumu, ir pelnījušas, lai ar tām nopietni rēķinātos, un tieši tas tika darīts Eiropadomē pagājušā gada decembrī. Tiesiskās garantijas un lēmums attiecībā uz Komisijas lielumu liecina, ka Eiropas politiskā vadība ciena Īrijas balsojuma rezultātus, vēlas izprast noraidījuma iemeslus un reaģēt uz šīm bažām. Taču tas arī joprojām demonstrēja pārliecību, ka šis Līgums Eiropai ir vajadzīgs.

Tieši tāpēc kopš šī balsojuma astoņas citas dalībvalstis ir pabeigušas savu parlamentāro procesu, un ir iegūti vēl astoņi „jā”.

Parlamenta ziņojumi ir ieguldījums Līguma galveno aspektu vispusīgā analīzē. To pamatā ir pieeja, kas pilnībā sakrīt ar Komisijas nostāju — maksimāli izmantot visu, ko Līgums var dot Eiropas Savienībai.

Ziņojumi ir īpaši vērtīgi tāpēc, ka tie padziļina mūsu izpratni par to, kā Līgumam būtu jādarbojas reālajā dzīvē. Šie pieci ziņojumi no dažādiem aspektiem liecina par spēcīgu, pašpaļāvīgu Parlamentu, kas meklē iespējas maksimāli izmantot Līguma potenciālu ES darbības efektivitātes un atbildīguma uzlabošanā, tādējādi dodot labumu vēlētājiem un iedzīvotājiem.

Dehaene kunga ziņojumā ir izklāstītas daudzas svarīgas nianses, un Komisijā ir plašs atbalsts šādai Līguma interpretācijai. Ziņojuma lielākā priekšrocība ir skaidrība, ar kādu tajā parādīts, ka Līguma īstenošana nenozīmē vienas iestādes stiprināšanu uz citu rēķina; Eiropas Savienība spēs piepildīt pilsoņu gaidas tikai tad, ja visas iestādes būs stipras un efektīvi sadarbosies.

Īpaša uzmanība ziņojumā pievērsta pārejas periodam, un mēs būtu guvuši daudz priekšrocību, ja Līgums būtu stājies spēkā pirms šogad gaidāmajām iestāžu izmaiņām. Diemžēl tas nebija iespējams. Tāpēc ir vajadzīga pragmatiska un elastīga pieeja piemērotākā risinājuma meklēšanai, paturot prātā nepieciešamību šogad izvairīties no jebkāda institucionāla vakuuma un apzinoties, cik svarīgi ir nodrošināt nākamajai Komisijai iespēju pilnībā izmantot savas demokrātiskās pilnvaras, kā arī gādājot, lai tiktu garantēta Parlamenta lomas respektēšana. J.-L. Dehaene ziņojumā izklāstītais modelis mums visiem palīdzēs rast šo pareizo ceļu.

Dehaene kunga ziņojumā aicināts ņemt vērā politisko un dzimumu līdzsvaru, kā arī ģeogrāfisko un demogrāfisko līdzsvaru, izraugoties darbiniekus augstākajiem ES amatiem. Mūsdienu Eiropā sieviešu ir vairāk nekā 50 %, tomēr viņu īpatsvars politikā ir pārāk mazs. Šajā Komisijā, kā jums zināms, ir vairāk komisāru sieviešu nekā jebkad agrāk. Tomēr ar to ir par maz. Izraugoties nākamās Komisijas sastāvu, par mērķi jāizvirza dzimumu līdzsvara uzlabošana; šo mērķi iespējams sasniegt ar stingru nākamā Parlamenta politisko atbalstu.

Es ceru, ka sieviešu būs vairāk arī Eiropas Parlamentā un augstākajos ES amatos. Bez viņām, viņu zināšanām, pieredzes un idejām mēs visi būsim zaudētāji.

Guy-Quint kundzes ziņojums skar kādu citu svarīgu jautājumu — kā organizēt Savienības finanšu plānošanas ciklu tā, lai pēc iespējas labāk izmantotu ES budžetu, naudu novirzot jomām, kuras ir politikas prioritātes. Laikā, kad vērojams liels spiediens uz sabiedriskajām finansēm, mums ir vajadzīgas atbilstīgas procedūras, kas nodrošinātu izmaksu lietderību. Lai ES plānošana būtu efektīva, budžeta plānošanā ir ārkārtīgi svarīgi panākt līdzsvaru starp stabilitāti un spēju reaģēt, un Komisija pie tā atgriezīsies, budžetu pārskatot.

Leinen kunga ziņojumā aplūkota Līguma ietekme uz Parlamentu un ļoti detalizēti izklāstīti Parlamenta darba aspekti, ņemot vērā jaunās politikas jomas, jaunās pilnvaras un jaunās procedūras. Piemēram, ir uzsvērts, cik svarīgi ir nodrošināt Savienības ārējās darbības pienācīgu kontroli, un šajā ziņā mēs noteikti būsim gatavi sadarboties piemērotāko metožu izraudzīšanā. Tomēr par šīm metodēm varēs vienoties tikai tad, kad savas funkcijas sāks pildīt priekšsēdētāja vietnieks un Augtais pārstāvis.

Šajā, tāpat kā daudzos citos izvirzītajos jautājumos, tostarp par komitoloģiju un deleģētajiem aktiem, mēs gaidām daudz detalizētāku viedokļu apmaiņu ar Parlamentu par visu šo jautājumu īstenošanu.

Pievērošoties Kaufmann kundzes ziņojumam, jāsaka, ka tajā skaidri izklāstīts, kā pilsoņu iniciatīva var piešķirt jaunu dimensiju demokrātijai Eiropas Savienībā. Pilsoņi varēs aicināt Komisiju izvirzīt jaunas politikas iniciatīvas. Tā ir viena no jomām, kurā Komisija ir paredzējusi rīkoties bez kavēšanās, tiklīdz Līgums stāsies spēkā, izmantojot arī konsultācijas, lai izprastu ieinteresēto pušu un pilsoņu vēlmes. Komisijas nostāja ļoti lielā mērā sakrīt ar Kaufmann kundzes ieteikumiem.

Tomēr ir dažas jomas, kuras mums būtu jāapspriež sīkāk. Mēs gribam panākt pareizo līdzsvaru, lai procedūra, no vienas puses, pilsoņiem būtu vienkārša, bet, no otras puses, garantētu iniciatīvu leģitimitāti un nozīmīgumu.

Piemēram, jautājumā par minimālo dalībvalstu skaitu mums vajadzētu arī precīzāk atspoguļot Līgumā paredzēto procedūras veidu.

Visbeidzot, Brok kunga ziņojums attiecas uz jomu, kurā gan Parlaments, gan Komisija pēdējos gados ir daudz paveikuši — uz attiecībām ar dalībvalstu parlamentiem. Šis Parlaments ir pirmais, kurš izmantojis parlamentu konferences un ir atradis dažus ļoti ērtus veidus, kā izveidot patiesu parlamentāro tīklu.

Komisija, kā zināms, ir izstrādājusi pilnīgi jaunu mehānismu dialogam ar dalībvalstu parlamentiem, un šī ir joma, kurā panākts ievērojams progress. Kopš 2006. gada Komisija sūta parlamentiem ne tikai konsultāciju dokumentus, bet arī likumdošanas priekšlikumus ar aicinājumiem tos komentēt. Līdz šim esam saņēmuši aptuveni 400 atzinumus un atbildējuši uz tiem, un esam ievērojami palielinājuši arī tiešo kontaktu skaitu; kopš Komisijas pilnvaru termiņa sākuma ir notikušas vairāk nekā 500 sanāksmes, kurās piedalījušies komisāri un dalībvalstu parlamentārās struktūras. Tādējādi, kā norādīts ziņojumā, Līguma jaunie noteikumi attiecībā uz dalībvalstu parlamentiem pilnībā atbilst pēdējo gadu tendencēm un, manuprāt, tas ļaus vēl vairāk stiprināt Eiropas parlamentārās „ģimenes saites”.

Kopumā šie ziņojumi uzskatāmi rāda, kā Lisabonas līgums padziļinās demokrātiju Eiropā un dos labumu Eiropas iedzīvotājiem. Šī ir izcila ziņa, ko paust pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām, un izcila atbalsta platforma Līguma īstenošanai.

  Priekšsēdētājs. − Pirms dodu vārdu runātājiem, es pats atļaušos zināmu vaļību, un domāju, ka tā ir piedodama cilvēkam, kurš vada sēdi šādā Parlamenta pilnvaru termiņa posmā un šādā nakts stundā, jo šīm vēlā vakara sēdēm nudien ir savas priekšrocības.

Gribu jums teikt, ka esmu nolēmis nekavējoties ierosināt Parlamenta priekšsēdētājam un Prezidijam sagatavot publikāciju, kurā būtu gan pats Lisabonas līgums, gan šie pieci ziņojumi un attiecīgās rezolūcijas, gan referentu un komisāres ievadvārdi.

Pēc manām domām, šādam dokumentam, kuru pārtulkotu 23 ES oficiālajās valodās un izdalītu 27 dalībvalstu iedzīvotājiem, būtu ļoti liela nozīme, veidojot izpratni par to, cik svarīgs ir Lisabonas līgums, un arī par to, ko dara un kādus centienus iegulda Parlaments. Tā būtu arī pienācīgās cieņas izrādīšana visiem pieciem referentiem, sevišķi Guy-Quint kundzei un Kaufmann kundzei, kuras ir darījušas zināmu savu nodomu pamest Parlamentu, bet kurām vienmēr būs vieta mūsu atmiņās, un mēs viņas atcerēsimies ar pateicību.

  Michael Gahler, Ārlietu komitejas atzinuma sagatavotājs. − (DE) Priekšsēdētāja kungs, kā jūs redzat, par godu šim īpašajam notikumam esmu apzināti ieņēmis Zahradil kunga vietu.

Ārlietu komitejas vārdā es vēlētos uzsvērt, ka nākamajam Komisijas priekšsēdētāja vietniekam un Augstajam pārstāvim, mūsuprāt, par savu darbu pilnībā jāatskaitās Parlamentam tā vienkāršā iemesla dēļ, ka, līdzīgi visiem citiem komisāriem, viņa iecelšanai amatā vajadzīga Parlamenta uzticība. Arī tad, ja vienam cilvēkam ir divējādas funkcijas, ir jāsaglabā pašreizējā prakse — regulārs politisks dialogs plenārsēdēs un Ārlietu komitejā.

Tā kā vairums no mums vēlas, lai Eiropas Savienības pieeja ārpolitikai būtu vienotāka un reālistiskāka, arī pašas nākamās amatpersonas interesēs būs nodrošināt Eiropas Parlamenta atbalstu savai darbībai. Par mūsu izpildvaras politiskajiem plāniem un nostāju var regulāri debatēt arī Ārlietu komitejas sanāksmēs, kurās nākamais Padomes pastāvīgo pārstāvju komitejas priekšsēdētājs sniedz informāciju par jautājumiem, ko apspriež COREPER. Šādu praksi var attiecināt arī uz īpašajiem pārstāvjiem, ja tas tiek pieprasīts.

Nākotnē lēmumi par iecelšanu amatos drošības un aizsardzības politikas jomā būtu jāapspriež arī Parlamentā, lai darbībām trešās valstīs piešķirtu lielāku demokrātisko leģitimitāti.

Saistībā ar Eiropas Ārējās darbības dienestu mēs uzskatām, ka Eiropas Parlamentam pilnībā jāpiedalās sagatavošanas pasākumos. Mēs piekrītam, ka administratīvos nolūkos šim dienestam jādarbojas Komisijas paspārnē.

Mēs vēlamies arī panākt, ka turpmāk ES delegāciju trešās valstīs vadītājus pirms apstiprināšanas amatā uzklausa Ārlietu komiteja. Manuprāt, ja persona neatstāj labu iespaidu pati uz saviem deputātiem, nebūtu pareizi šādu cilvēku sūtīt uz ārvalstīm.

Mēs arī aicinām visu Eiropas Savienības ārpolitiku, arī kopējo drošības un aizsardzības politiku, nākotnē finansēt no Kopienas budžeta. Taču es vēlētos, lai nākamajā līgumā, kas sekos pēc Lisabonas līguma, budžetā būtu iekļauti arī kopējie militārie izdevumi.

  Andrew Duff, Ārlietu komitejas atzinuma referents. − Priekšsēdētāja kungs! Kā norādīja iepriekšējie runātāji, kopējās ārpolitikas, drošības politikas un aizsardzības politikas izstrāde ir viens no lielākajiem ieguvumiem, ko mums sniedz Līgums. Šīs gaidāmās pārmaiņas būtiski ietekmēs dalībvalstu parlamentus.

Protams, dalībvalstu parlamenti saglabās atbildību attiecībā uz savas valsts drošību, taču tiem būs jāuzņemas arī daudz nozīmīgāka loma, ciešā un regulārā sadarbībā ar Eiropas Parlamentu pārraugot un cenšoties izstrādāt kopējo Eiropas politiku, kritizējot un nopratinot savus ministrus par viņu darbību Padomē un informējot presi un sabiedrību par jauno realitāti — ka labākais ārpolitikas veidošanas paņēmiens ir meklēt, atrast un izplānot kopējās Eiropas intereses.

  Thijs Berman, Attīstības komitejas atzinuma sagatavotājs. − (NL) Priekšsēdētāja kungs! Čehijas senāts šodien atbalstīja Lisabonas līgumu. Tagad var teikt, ka ir atlikusi tikai Īrija, un tad mums būs līgums, kas dos vairāk iespēju labākas politikas veidošanā arī manai komitejai — Attīstības komitejai.

Tomēr būtu milzīga kļūda tagad izdarīt spiedienu uz Īriju. Šī ir neatkarīgu valstu savienība, un īriem ir tiesības pieņemt pašiem savus lēmumus. Jebkāds spiediens no ārpuses tikai palielinātu eksplozijas risku visā Eiropas Savienībā, jo, par spīti skaistajiem un apmierinājuma pilnajiem vārdiem, kas šodien izskanējuši Parlamentā, Eiropas Savienībā patlaban ir dziļa uzticības krīze. Šādu krīzi var pārvarēt vienīgi ar rezultātiem, sociālo politiku, ieguldījumiem un ekonomikas atveseļošanu, tīras enerģijas nodrošināšanu klimata vārdā, sociālo tiesību aizsardzību gan šeit, gan citur pasaulē; tomēr, cenšoties to visu panākt, mums ir jāievēro katras dalībvalsts tiesības meklēt risinājumus, kas tai ir visnoderīgākie.

Sadarbība ir vajadzīga, un par to nav šaubu arī šīs krīzes laikā, taču vajadzīga ir arī uzticība pašiem sev. Tāpēc Īrijas piespiešana būtu nepiemērots solis — gan attiecībā uz tās iedzīvotājiem, gan uz visu pārējo Eiropu. Lai ES spētu sasniegt savus vērienīgos mērķus, tai jārīkojas pārdomāti.

  Danutė Budreikaitė, Attīstības komitejas atzinuma sagatavotāja. – (LT) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi! Es vēlētos uzsvērt, ka Lisabonas līgums dos Eiropas Savienībai vairāk iespēju uzņemties iniciatīvu attīstības koordinēšanas politikas jomā, uzlabot atbalsta sniedzēju koordināciju un uzdevumu sadali, kā arī efektīvāk sniegt palīdzību. Tomēr tas nozīmē arī, ka ES iestādēm, tostarp Parlamentam, būs jāuzņemas lielāka atbildība.

Lai veiksmīgi īstenotu attīstības sadarbības politiku, būtiska nozīme ir piemērotai administratīvai struktūrai, kas likvidētu pašreizējās pretrunas Komisijas ģenerāldirektorātu struktūrās un atbildības sfērās tādos aspektos kā politika un budžets, un nodotu šo jomu Attīstības sadarbības ģenerāldirektorāta kompetencē.

Tā kā attīstības sadarbības politika tiks īstenota pašreizējās procedūras kārtībā, ir ļoti svarīgi precīzi noteikt Eiropas Parlamenta Attīstības sadarbības komitejas funkcijas. Lisabonas līgums dos iespēju labāk īstenot attīstības sadarbības politiskos mērķus, lai mazinātu un perspektīvā izskaustu nabadzību pasaulē.

  Georgios Papastamkos, Starptautiskās tirdzniecības komitejas atzinuma sagatavotājs. − (EL) Priekšsēdētāja kungs! Kā Starptautiskās tirdzniecības komitejas atzinuma sagatavotājs es vēlētos norādīt, ka izmaiņas, ko Lisabonas līgums ieviesīs kopējās tirdzniecības politikas jomā, palīdzēs vairot tās demokrātisko leģitimitāti, pārredzamību un ES ārējo darbību efektivitāti. Sevišķi gribu uzsvērt Savienības iestāžu līdzsvara pārskatīšanu, piešķirot arī Parlamentam likumdevēja funkcijas tādā sfērā kā kopējās tirdzniecības politikas piemērošanas sistēmas izstrāde. Arī visu tirdzniecības nolīgumu noslēgšanai būs vajadzīga Parlamenta piekrišana.

Tomēr es gribu norādīt uz līdzsvara trūkumu starp Parlamenta iekšējo un ārējo kompetenci, in foro interno un in foro externo, attiecībā uz kopējo tirdzniecības politiku, jo Lisabonas līgumā Parlamentam nav paredzētas tiesības apstiprināt Komisijas pilnvaras pārrunāt tirdzniecības nolīgumus. Tā kā Parlaments tomēr drīkst noteikt priekšnoteikumus Savienības tirdzniecības nolīgumu apstiprināšanai, es uzskatu, ka šajā jomā vajadzīgs paplašināts pamatnolīgums par Parlamenta un Eiropas Komisijas attiecībām.

Nobeigumā gribu uzsvērt, ka ir vajadzīgs intensīvāks dialogs starp Eiropas Parlamentu un dalībvalstu parlamentiem, jo visi kopīgās tirdzniecības politikas jautājumi turpmāk būs tikai Savienības jurisdikcijā. Visi tirdzniecības nolīgumi tiks slēgti ar Eiropas Savienību, un vairs nebūs jauktu nolīgumu, ko slēdz gan Savienība, gan dalībvalstis.

  Evelyne Gebhardt, Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas atzinuma sagatavotāja. − (DE) Priekšsēdētāja kungs! Arī mēs, Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komiteja, uzskatām, ka Lisabonas līgums dod lielas priekšrocības, kuras mēs negribētu palaist garām neizmantotas, — it īpaši patērētāju aizsardzības jomā. Interesanti, ka līdz ar Lisabonas līgumu patērētāju aizsardzība ir kļuvusi par uzdevumu, kas attiecināms uz visām nozarēm, tādējādi šī joma neapšaubāmi iegūst daudz lielāku nozīmi. Īpaši svarīga tā ir Eiropas Savienības iedzīvotājiem, jo mēs viņiem ikdienā varēsim parādīt, ko Eiropas Savienība dara viņu labā. Iedzīvotāji nepārtraukti jautā, ko Eiropas Savienība dara viņu labā. Svarīgi ir arī tas, kas šis jautājums tagad ir nostiprināts 12. pantā, nevis simtajā vai kādā no vēl tālākiem pantiem, un tas nozīmē, ka patērētāju tiesībām ir piešķirta daudz lielāka nozīme.

Tas, ka mums būs Lisabonas līgums, manuprāt, ir labi. Esmu ļoti gandarīta, ka arī Prāgas senāts šodien ir Līgumu ratificējis. Tas ir skaidrs apliecinājums tam, ka mums ir svarīga šāda Eiropa — sociāla Eiropa, pilsoņu Eiropa — un ka mēs domājam arī par tās nākotni. Paldies, ka ļāvāt mums šodien to vēlreiz apliecināt. Īpašs paldies jums, Kaufmann kundze, par jūsu izcilo darbu Konventā. Jūsu sasniegums ir patiešām ievērojams.

  Oldřich Vlasák, Reģionālās attīstības komitejas atzinuma sagatavotājs. – (CS) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi! Reģionālās attīstības komitejas vārdā es gribētu piešķirt diskusijām par Lisabonas līgumu arī teritoriālu dimensiju. Ir skaidrs, ka vietējās iestādes, pašvaldības un reģioni arvien vairāk saskaras ar Eiropas tiesību aktu un Eiropas politikas ietekmi. Šajā saistībā Utrehtas Universitātes veiktā pētījumā redzams, ka Kopienas struktūrvienības gadā pieņem vairāk nekā 100 regulas, kurām ir tieša ietekme uz vietējo pašpārvaldi. Septiņdesmit procentus no mūsu izdotajiem tiesību aktiem un pasākumiem patiesībā īsteno reģionos, pilsētās un vietējās kopienās.

Tāpēc strīdīgo Lisabonas līgumu no vietējo iestāžu viedokļa var uztvert pozitīvi. Patiesībā Lisabonas līgumā ir iekļauts subsidiaritātes protokols, proti, protokols, kas nosaka, ka kādas tiesību normas pieņemšana augstākā līmenī, šai gadījumā Eiropas līmenī, ir attaisnojama vienīgi tad, ja šāds solis ir acīmredzami efektīvāks un vajadzīgāks. Saskaņā ar Līgumu būs nepieciešamas efektīvākas apspriešanās ar vietējām pašvaldībām un to apvienībām. Paredzēts ieviest arī noteikumu, kas Eiropas Komisijai uzliek par pienākumu līdz minimumam samazināt katra jauna tiesiskā regulējuma finansiālo un administratīvo slogu. Šādu līdzekļu nolūks ir panākt, lai Brisele rūpīgāk ieklausītos reālajās problēmās, ar kādām saskaras pašvaldību vadītāji, un būtu labāk sagatavota to risināšanai. Vēl es gribētu uzsvērt, ka šīs pilnīgi noteikti nav pēdējās izmaiņas primārajos tiesību aktos, kuras mums nāksies apspriest. Tāpēc mums būtu jāsāk rūpīgi apsvērt, kādas izmaiņas būtu vajadzīgas, lai ES juridisko pamatu padarītu saprotamu, stabilu un tādu, kas dod labumu visiem iedzīvotājiem.

Dāmas un kungi, es šobrīd negribētu izteikt spriedumu par Lisabonas līguma pozitīvajiem un negatīvajiem aspektiem. Jūs visi zināt, ka Čehijas nostāja ir kritiska, taču reālistiska. To šodien apliecināja Čehijas parlamenta senāta debates un tām sekojošā līguma apstiprināšana.

  Johannes Voggenhuber, Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas atzinuma sagatavotājs. − (DE) Priekšsēdētāja kungs, es runāju Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas vārdā. Es jūtos nedaudz aizkaitināts, jo būtu gribējis dzirdēt arī Attīstības komitejas viedokli, taču Berman kungs savas runas laiku izmantoja, lai mūs brīdinātu neizdarīt spiedienu uz Īrijas ļaudīm.

Šāds domāšanas veids nepārprotami ir viens no iemesliem, kāpēc mēs šovakar diskutējam. Es pat sāku šaubīties, vai šim Parlamentam maz vairs ir tiesības runāt ar saviem pilsoņiem, apmainīties ar argumentiem, aizstāvēt savas 10 gadus ilgās konstitucionālā procesa izstrādes rezultātus, vai arī šādu dialogu nodēvēs par spiediena izdarīšanu un šantāžu. Ir nu gan ērmīga tā pasaule!

Man būtu gribējies, lai Parlaments Eiropas Savienības pilsoņu priekšā būtu aizstāvējis šo līgumu daudz sparīgāk, daudz uzstājīgāk un daudz atklātāk, nevis visu atstājis tikai valdību ziņā, jo tām pārāk bieži ir visai divdomīgas attiecības ar to progresu, ko iemieso šis līgums.

Priekšsēdētāja kungs! Daudzi eiroskeptiķi apgalvo, ka šajā līgumā iemiesotais demokrātiskais progress ir niecīgs un ka patiesībā tā ir tikai vīģes lapa, aiz kuras slēpjas daudz tumšāka un draudīgāka Eiropa. Pēc manām domām, pietiek ar vienu acu uzmetienu tādiem aspektiem kā iekšējā drošība, tieslietas un policija, tās integrēšana Kopienas līmenī, Parlamenta līdzlemšanas tiesības un Hartas piemērošana, lai šādus apgalvojumus atspēkotu un atmaskotu kā maldināšanu, propagandu un neinformētību.

Man pašam šī joma joprojām šķiet viena no kaitinošākajām demokrātijas deficīta izpausmēm Eiropas Savienībā. Nekad neesmu uzskatījis varas dalīšanu par vēsturiski filosofisku principu; drīzāk tas ir viens no demokrātijas pamatprincipiem. Šajā ziņā Lisabonas līgums sniedz ļoti nepārprotamu un progresīvu atbildi. Tā ir viena no delikātākajām jomām konstitūcijā. Realitātē tā izpaudās kā slēgtas sēdes, kurās policijas ministri pieņēma lēmumus par policijas likumiem, bez tiesu kontroles vai Eiropas Kopienas Tiesas kontroles un bez visaptveroša pamattiesību un brīvību kodeksa piemērošanas. Taču tas mainīsies, un ir sperts milzu solis pretī demokrātiskai Eiropai. Turklāt, Berman kungs, to aizstāvēt un apspriest ar pilsoņiem ir mūsu pienākums, nevis spiediena izdarīšana.

(Aplausi)

  Priekšsēdētājs. − Man ir prieks dot vārdu manam tautietim Carnero González kungam. Arī viņš ir viens no tiem deputātiem, kuru nākamajā sasaukumā vairs nebūs kopā ar mums, un es gribu publiski viņam pateikties par milzīgajām pūlēm un ārkārtējas uzslavas vērto darbu, ko viņš ir ieguldījis konkrētajā jomā un patlaban apspriežamajā jautājumā.

  Carlos Carnero González, Lūgumrakstu komitejas atzinuma sagatavotājs. − (ES) Paldies, priekšsēdētāj un draugs, par šiem labajiem vārdiem, kas neapšaubāmi ir emocionāli aizkustinoši šobrīd, kad esmu Parlamentā pēdējo reizi šī pilnvaru termiņa laikā, un es vēlos pateikties par sadarbību visiem, ar ko man bijis gods strādāt kopā, kā arī lūgt piedošanu par kļūdām, ko varbūt esmu pieļāvis. Esmu centies pēc labākās sirdsapziņas strādāt savas valsts pilsoņu un visu eiropiešu labā, un šajā darbā ir bijuši patiesi īpaši brīži, piemēram, darbs Konventā.

Patiesībā mūsu temats šodien ir pilsonība, un es runāju Lūgumrakstu komitejas vārdā. Kura no šī Parlamenta komitejām gan ir tuvāka pilsoņiem nekā Lūgumrakstu komiteja? Tā nodrošina vienas no svarīgākajām Eiropas pilsoņu tiesībām, proti, tiesības iesniegt lūgumrakstus.

Lietas būtība ir šāda: Eiropas Parlamentu daudzās valstīs pazīst arī tāpēc, ka ir šīs tiesības iesniegt lūgumrakstus. Mēs, Lūgumrakstu komitejas locekļi, to zinām, un patiesībā to zina viss Parlaments. Līdz ar Lisabonas līgumu, kurš Eiropas Savienību padara demokrātiskāku un efektīvāku, tiek ieviesti tādi jauni elementi kā Pamattiesību harta un tādi jauni instrumenti kā pilsoņu iniciatīva.

Svarīgākais ir novērst pārpratumus, piemēram, attiecībā uz divām tiesībām — tiesībām iesniegt lūgumrakstus un pilsoņu iniciatīvas tiesībām. Vēlos norādīt, ka pilsoņi, piemēram, lūgumrakstā var lūgt, lai Parlaments aicina Komisiju izstrādāt likumdošanas iniciatīvu, tātad nākotnē ir iespējama situācija, kad ar Eiropas pilsoņu iniciatīvas palīdzību Komisija tiek aicināta sākt likumdošanas procedūru, un vienlaikus, pamatojoties uz tiesībām iesniegt lūgumrakstu, šajā pašā jautājumā var tikt iesniegts lūgumraksts, kurš adresēts attiecīgajai Parlamenta komitejai un kurā Parlaments aicināts vērsties pie Komisijas. No šādas pretrunas mums ir jāizvairās, un ir jācenšas panākt tādu sinerģiju, kas nostiprinātu abus šos ceļus, jo tie abi ir konkrētas ES pilsonības izpausmes.

Protams, Lūgumrakstu komiteja gribētu iesaistīties pilsoņu iniciatīvas tiesību administrēšanā. Skaidrs, ka iesaistīties vēlētos visas komitejas, taču es gribētu lūgt, lai šo tiesību īstenošanas iespējas tiktu nodrošinātas iespējami labākā veidā. Manuprāt, tā būtu arī pienācīga cieņas izrādīšana tik svarīgai dienai kā šī, kad Čehijas senāts ir ratificējis Lisabonas līgumu, un tātad ir atlicis tikai viens solis, pirms šis līgums kļūst par realitāti, — pirms stājas spēkā šis līgums, kas ir Eiropas Konstitūcijas mantinieks un vienlaikus labākais ES dokuments, kāds līdz šim izstrādāts.

Ja mēs to panāksim, tad visi, kas šovakar esam šeit, — sākot ar visiem klātesošajiem deputātiem, kuri piedalījās arī Konventā —, būsim devuši milzīgu ieguldījumu, un mūsu darbs Eiropas Parlamentā nebūs bijis veltīgs.

  Maria da Assunção Esteves, PPE-DE grupas vārdā. – Priekšsēdētāja kungs, šī ir mana pēdējā runa plenārsēdē, tāpēc tā būs nedaudz atšķirīga.

Pienāks diena, kad federālie un kosmopolītiskie parlamenti apvienosies, lai kopīgi pārvaldītu pasauli. Tieši šeit, šajā pilsoņu pārstāvības vietā, kur brīvība pieņemas spēkā un demokrātija — plašumā, — tieši šeit dzimst sapnis par kopīgu humānismu bez robežām. Apgaismības laikmetā izsapņotā cilvēku vienotības ideja sper pirmos soļus mūsu telpu labirintos un mūsu debatēs. Šī vienotība atņem spēku Makiavelli, jo varas suverenitāti mēs esam spējuši aizstāt ar cilvēku suverenitāti. Kosmopolītisma paradigma ienāk mūsu iestādēs un mūsu lēmumos, un šobrīd pieprasa arī savu tiesu.

Dzimst jauns, antropocentrisks skatījums uz tiesiskumu un politiku, un Eiropas ielās vērojama jaunās postnacionālās identitātes veidošanās. Dziļa cieņa pret cilvēku kļūst par principu, kas apvieno valstu un starptautiskās tiesības. Tas ir galvenais likums, uz kura pamata veidots viss mūsu satvars. Eiropas Savienība un tās Parlaments pārstāv tādu morālo ideju, kam cilvēces vēsturē nav līdzinieka, — kolektīvo morālo ideju, kas ietekmējusi Eiropas valstu stratēģiju un bijusi par pamatu to integrācijai.

Eiropas tautu savstarpējā apņemšanās ir patiesa savas kopīgās cilvēcības apzināšanās. Būtībā nošķirtība un egoisms krita tajā dienā, kad tika pieņemts Romas līgums. Tagad taisnīguma radītāja ir tieši politiskā sirdsapziņa, kas ir kā tilts starp Kantu un Aristoteli, starp brīvību un laimi. Eiropas tautas zina, ka likumīgs ir vienīgi tas, kas izriet no cilvēktiesībām, un ka leģitīma ir tikai tāda vara, kas šīs tiesības ievēro. Ļaudis zina, ka vēsturiska atbrīvošanās ir iespējama vienīgi tad, ja pastāv kopīgas politiskas vērtības un globāls taisnīgums.

Pienāks diena, kad Āzijas, Amerikas un Āfrikas tautas būs vienotas. Cilvēka cieņa dominēs bez robežām un visās kultūrās — no Gētes līdz Pesoa, no Baha līdz Čaikovskim, no Muhameda līdz Budam. Cilvēktiesības kļūs par universālu normu, par kopīgu likumu neatkarīgi no visām atšķirībām, un, lai Eiropa kļūtu par paraugu, tai vajadzīgs stiprāks satvars, vairāk decentralizācijas, labāka politika un lielāks plašums.

Šajā atvadu brīdī vēlos jums pateikt, cik ļoti lepojos ar to, ka mēs kopā to visu piedzīvojām.

(Aplausi)

  Priekšsēdētājs. − Paldies, Esteves kundze, par jūsu runu, paldies par jūsu darbu visos šajos gados, un vēlu jums veiksmi un laimi turpmākajā dzīvē.

  Jo Leinen, PSE grupas vārdā. – (DE) Priekšsēdētāja kungs, jūs teicāt, ka ierosināsiet Priekšsēdētāju konferencei un Prezidijam apkopot šos piecus ziņojumus un kopā ar skaidrojumiem publicēt tos bukletā. Tā ir lieliska doma, un es varu to tikai apsveikt. Es ieteiktu iekļaut arī Corbett / Méndez de Vigo ziņojumu, kas bija pamats mūsu darbam ar Lisabonas līgumu. Tolaik mēs ieguvām rekordaugstu rezultātu — 500 balsis. Tā ir daļa no procesa. Pēc Konstitucionālā līguma tas bija Reformu līguma izstrādes sākumpunkts. Manuprāt, šī ir ļoti laba doma. Mēs jūs pilnībā atbalstām.

Jūs jau pateicāties dažiem deputātiem, kuru diemžēl šeit vairs nav. Es varu droši teikt, ka starp visiem Konstitucionālo jautājumu komitejas locekļiem valdīja laba sadarbība. Mūsu komitejā vienmēr bijusi cieņā aktīva līdzdalība. Šajā brīdī es vēlreiz gribu pateikties tiem, kuri patlaban atrodas sēžu zālē. Vispirms paldies Johannes Voggenhuber, kurš bija īsts stūrakmens mūsu darbā demokrātijas un civiltiesību jautājumos. Sylvia Kaufmann, kuru jau vairākkārt minēja, īpaši daudz ir panākusi, paužot savu viedokli savā politiskajā vidē, par spīti ievērojamai pretestībai. Vienmēr ar mums kopā ir bijis Carlos Carnero González. Viņš cīnījās gan par Konstitūciju, gan par referendumu Spānijā. Ļoti aktīvi allaž darbojusies M. da Assunção Esteves. Ārkārtīgi daudz, arī Konstitūcijas labā, ir sasniedzis Alain Lamassoure. Un, visbeidzot, bet ne mazāk svarīgi — Catherine Guy-Quint, lai gan viņa nav komitejas locekle. Viņa ir paveikusi lielu darbu Budžeta komitejā un vienmēr atbalstījusi nostāju, ka Parlamentam vajadzīga lielāka atbildība un lielākas tiesības. Paldies jums visiem! Es pieminēju tos klātesošos deputātus, kuri nākamajā sasaukumā darbu neturpinās. Taču mēs apsolām viņu darbu turpināt.

Būdams Eiropas Parlamenta Sociāldemokrātu grupas pārstāvis, vēlos izteikt vēl divus komentārus par ziņojumiem. Saistībā ar S. Kaufmann ziņojumu jāsaka, ka mēs vienmēr esam uzstājuši, ka pilsoņu iniciatīva nav ne placebo, ne alibi; tas ir nopietns konstitucionāls instruments, ar kura palīdzību pilsoņi var ietekmēt Briseles darba kārtību. Esmu pārliecināts, ka mums izdosies nodrošināt, lai tā tas būtu arī tad, kad pilsoņu iniciatīva būs ieviesta. Tūlīt pēc reorganizācijas Komisijai būtu jāīsteno savas iniciatīvas tiesības un jāsagatavo likumprojekts.

Attiecībā uz J.-L. Dehaene ziņojumu es vēlreiz gribētu atgādināt par pārejas periodu. Mēs gribam, lai apspriedes par Padomes priekšlikumu jaunā Komisijas priekšsēdētāja iecelšanai noritētu Lisabonas garā. Taču Komisāru kolēģiju, arī tās priekšsēdētāju, pilnībā varēs apstiprināt tikai pēc līguma stāšanās spēkā. Būtībā par Komisijas priekšsēdētāju mēs balsosim divreiz. Ir svarīgi to atcerēties. Tā ir vienkārši pārejas perioda īpatnība. Manuprāt, Dehaene kunga izstrādātā likumdošanas perioda programma ir ļoti laba. Sākumpunkts ir pilsoņu balsojums Eiropas vēlēšanās, kam seko visi lēmumi saistībā ar personālu, politiskās programmas un Eiropas Savienības finansējums. Procesa pamatā ir suverēnu valstu balsojums, Eiropas Savienības pilsoņu balsojums. Pēc manām domām, tas ir ļoti labi. Paldies, Dehaene kungs!

  Andrew Duff, ALDE grupas vārdā. – Priekšsēdētāja kungs! W. Churchill ir teicis: „Nekad neizniekojiet krīzi!”

Šodien mums ir gan ekonomikas, gan klimata, gan starptautiskās nestabilitātes krīze, un mums — vismaz mūsu grupai — ir skaidrs, ka šīs krīzes ir spēcīgs papildu arguments ES starptautiskās darbības spējas pastiprināšanai.

Līgums ir loģiska atbilde uz šiem pārbaudījumiem. Tas ir labākais līgums, par kādu patlaban iespējams vienoties. Tas ir labs līgums, un vēsturiskās nozīmes ziņā tas noteikti līdzinās Māstrihtas līgumam. Tas vairo demokrātiju un dara ES pārvaldību reprezentatīvāku, efektīvāku un rentablāku.

Tas ir arī reformistisks līgums. Tajā atrisināts vairums to problēmu, kas raksturīgas pašreiz spēkā esošajam Nicas līgumam. Lai to aptvertu, nav jābūt karojošam federālistam — tādam kā es —, taču tikai pārliecināts demokrāts sapratīs, ka, pirmkārt, vienīgi integrēta Eiropa spēs pienācīgi reaģēt uz globalizāciju, un, otrkārt, ka postnacionāla demokrātija nevis aizstāj vēsturiskās nacionālās demokrātijas, bet gan papildina tās.

Konservatīvajiem un nacionālistiem, kas iebilst pret Līgumu, būtu mums jāizskaidro, kāpēc viņi labprātāk saglabātu pašreizējo neefektīvo un smagnējo Savienības veidolu un kāpēc viņi vēlas paturēt nacionālo valstu absurdās pretenzijas uz valsts suverenitāti, ja daudz svarīgāk ir gādāt par patiesi efektīvu savstarpējo atkarību valstu un pilsoņu starpā — tādu savstarpējo atkarību, kāda ir skaidri noteikta un nostiprināta šai Līgumā.

Šis Līgums ir būtisks solis Eiropas konstitucionālās attīstības virzienā, un esmu lepns, ka piedalījos tā sagatavošanā. Es cīnīšos līdz galam, lai panāktu gan tā stāšanos spēkā, gan veiksmīgu un raitu īstenošanu.

  Johannes Voggenhuber, Verts/ALE grupas vārdā. – (DE) Priekšsēdētāja kungs, priekšsēdētāja vietnieces kundze! Paveroties apkārt šai sēžu zālē, man rodas iespaids, it kā konstitucionālā ziloņkaula torņa iemītnieki būtu tikuši aicināti turpināt savas diskusijas Parlamenta plenārsēdē. Tā tas nebija domāts. Mēs bijām vienojušies, ka notiks plašas Eiropas Parlamenta debates par Lisabonas līguma sekām.

Vai nebūtu bijis jauki, ja Parlaments būtu apspriedis Līgumu šorīt, vienlaikus ar Čehijas senātu, un būtu skaidri paudis Eiropas Savienības pilsoņiem, ka šis Līgums ir Eiropas Parlamenta darba rezultāts — tā darba rezultāts, kas sākās jau ar Konventu un turpinājās līdz pat šim brīdim, un ka šī reforma nav ES elites uzspiesta, bet gan panākta kopīgā darbā?

Kad kaut kas noiet greizi, pēc savas 15 gadus ilgās pieredzes varu teikt, ka vainīgas parasti ir valdības, nevis parlamenti. Tagad mēs visi esam vienās rētās un greznojušies ar medaļām. Šī ir mana pēdējā runa pēc 15 darba gadiem. Mēs esam nogājuši garu ceļu. Tas bija liels gods. Arī es, līdz ar Duff kungu, biju aicināts būt par Parlamenta referentu gan Pamattiesību hartai, gan Konstitūcijai.

Man jāsaka — un es domāju, ka varu runāt arī pārējo Konventa locekļu vārdā —, ka mēs allaž jutām Eiropas Parlamenta atbalstu un atzinību. Mēs uzdrošinājāmies riskēt, uzdrošinājāmies izstrādāt tādu redzējumu, kas daudziem lika noraidoši purināt galvu, kas saņēma valdību noraidījumu, kas izpelnījās daudzus veto un gandrīz noveda pie Konventa iziršanas. Taču nav noliedzams, ka šā procesa virzošais spēks, tā redzējums nāca no parlamentiem. Tādējādi tā bija arī pirmā Eiropas Savienības pilsoņu uzvara.

Varbūt atļaujiet man nedaudz ieskatīties nākotnē. Mēs zinām, ko ikviens no mums domā par progresu, kas panākts ar šo Līgumu. Kad Starpvaldību konference asi kritizēja Konventa rezultātus, atcēla Likumdošanas padomi, no jauna ieviesa Padomes izstrādātos aktus un pievienoja trešo daļu — visas šīs lietas, kas šodien mūs patiesi sarūgtina —, es iedomājos par pirmo Konstitūcijas grozījumu kaut kad tālā nākotnē.

Viens no pašiem būtiskākajiem šā Līguma elementiem ir Eiropas Parlamenta iniciatīvas tiesības, tā tiesības Konstitūcijas grozīšanas nolūkā ierosināt Konventa sasaukšanu. Mēs vēl neesam nonākuši ceļa galā. Kad mēs cīnījāmies par savu redzējumu, mums Konventā bieži bija jādzird: „Atkal jūs ar saviem salīdzinājumiem ar Filadelfijas Konventu! Eiropai ir vajadzīga nopietna krīze. Bez nopietnas krīzes jūs nekad nespēsiet radīt patiesu Eiropas demokrātiju, patiesu politisku kopienu. Mums patiešām vajadzīga pamatīga krīze”. Acīmredzot viņi ar to domāja nākamos simt gadus. Taču tā ir klāt. Mums ir šī krīze. Un pēkšņi pilsoņi jautā, kāpēc mums nav nekādas ekonomikas pārvaldības. Viņi jautā, kāpēc mums Eiropā nav kaut minimālu kopīgu ekonomikas noteikumu, vismaz attiecībā uz galvenajiem fiskālās politikas aspektiem, uzņēmumu ienākumu nodokļiem un darījumu nodokļiem. Cilvēki vēlas arī sociālu Eiropu. Mēs nenokāpām no barikādēm; valdības vienkārši teica „nē”. Šodien visa Eiropa prasa, kur ir Eiropas Savienības pilnvaras, lai aizsargātu sociālo tirgus ekonomiku un taisnīgu sadali. Tajā pašā laikā miljardiem eiro tiks ieguldīti nākamajā paaudzē. Un mums nav demokrātiskas varas, nav juridiska pamata sociālas Eiropas attīstībai.

Ik dienas man jautā, kāda ir situācija attiecībā uz militāro darbību, ko veic Eiropas vārdā. Pāris nacionālu valstu veic militāru darbību atbilstīgi kabinetu politikai — tāpat, kā tas notika 19. gadsimtā. Vai mums nevajadzētu pārdomāt faktu, ka jebkurai Eiropas vārdā veiktai militārai darbībai vajadzīga Parlamenta piekrišana? Un pilsoņu iniciatīvas? Arī šajā jomā netika iekļautas konstitucionālas izmaiņas. Kāpēc? Kāpēc nevarētu būt tāda pilsoņu iniciatīva, kas aicinātu grozīt Līgumu un turpināt Eiropas Konstitūcijas izstrādi?

Manuprāt, mums priekšā vēl ir tāls ceļš. Milzīgs šķērslis ir Parlamenta biklums un nedrošība Padomes priekšā.

(Neapmierināti izsaucieni)

Es uzskatu, ka mums jābūt kareivīgākiem. Es ceru, ka Parlaments reāli pieprasīs tiesības, kas tam pienākas saskaņā ar Lisabonas līgumu, un, to darot, izrādīs ārkārtīgu pašcieņu un lielu lojalitāti pret Eiropas Savienības pilsoņiem, stingri aizstāvēs viņus un apsvērs, kādā veidā daudz veiksmīgāk attīstīt Eiropas demokrātiju un sociālo kārtību. Priekšsēdētāja kungs, es neatsakos no sava sapņa.

(Neapmierināti izsaucieni)

Es neatsakos no sava sapņa — piedzīvot, ka mani bērni un bērnubērni reiz varēs teikt: „Vive la République d'Europe!”

(Aplausi)

  Tobias Pflüger, GUE/NGL grupas vārdā. – (DE) Priekšsēdētāja kungs! Šīs runas skaidri apliecina, ka attieksme pret Lisabonas līgumu ir emocionāla, nevis racionāla. Varbūt pagaidīsim līdz nākamajam Parlamentam, ļausim jaunajam Parlamentam apspriest šo jautājumu un paskatīsimies, vai Lisabonas līgums vispār kļūs par realitāti? Nē, šeit daži cilvēki nav spējīgi domāt ne par ko citu, kā vien šo Līgumu, atkal un atkal skaidrojot tā šķietamos pozitīvos aspektus.

Pārliecīgais moralizētājs Burkhard Hirsch to eleganti formulējis, teikdams, ka īrus nevajag uzskatīt par lietū izmirkušiem ganiem un vienīgajiem no eiropiešiem, kas nav spējīgi novērtēt, kāda laime ir Lisabonas līgums. Referendumam jebkurā valstī būtu negatīvs rezultāts, jo mēs nevaram gaidīt un nav arī jāgaida, ka vēlētāji atbalstīs tādu līgumu, ko nekad nesaprastu pat vislabāko nodomu vadīts lasītājs.

Lisabonas līgums ne tikai reglamentē ES iestāžu savstarpējās attiecības; nē, Lisabonas līgums nosaka arī politikas jomas. Un tas ir svarīgi. Piemēram, Lisabonas līguma 43. panta 1. punktā paredzēti Eiropas Savienības kaujas vienību uzdevumi. Solidaritātes klauzula 222. panta 1. a punktā nosaka, ka tiek mobilizēti visi pieejamie resursi, lai novērstu terorisma draudus dalībvalstu teritorijās. Tādējādi Eiropas Savienība kļūs par militāru aliansi, un ir pat iespējams, ka militāras operācijas norisinās Eiropas Savienības iekšienē. Savukārt 43. panta 1. punktā ir runa par palīdzību, kas sniedzama trešām valstīm, lai apkarotu terorismu to teritorijās.

Šajā jomā ir vairākas regulas. Ir „pastāvīga strukturēta sadarbība”, kas ļauj izveidot pilnīgi militarizētu Eiropu. Šajā Līgumā sava loma ir arī NATO, un „dalībvalstis apņemas pakāpeniski pilnveidot savas militārās iespējas”. Turpmāk, ja Līgumu ratificēs — un es ceru, ka tā nenotiks —, tiks izveidots sākumfonds (41. pants); tas nozīmē, ka ES budžetu varēs izmantot arī militāros nolūkos ārlietu un militārās politikas jomā.

Attiecībā uz ekonomikas politiku jāsaka, ka Lisabonas līguma ekonomiskā loģika ir tieši tā pati ekonomiskā loģika, kas novedusi pie pašreizējās krīzes — „atvērta tirgus ekonomika brīvas konkurences apstākļos”. Tikai šodien neviens to tā nesauktu.

Man radies iespaids, ka cilvēki, kuri vēlas šo Līgumu, sevišķi ES elites pārstāvji, būtībā dzīvo pagātnē. Apstākļi ir mainījušies pašos pamatos. Mums ir vajadzīgs jauns līgums, kas atbilst jaunajam laikmetam. Īrija ir izlēmusi. Referendumā pieņemtais lēmums bija nepārprotams. Balsojums bija negatīvs, tātad Līgums ir miris. Pēkšņi izrādās, ka būs vēl viena nobalsošana. Vai Francijā pēc prezidenta N. Sarkozy ievēlēšanas kāds pieprasītu vienkārši balsot vēlreiz, jo dažiem šis prezidents nepatīk? Vienu es gribu pateikt pavisam skaidri — ir pamatoti un pilnīgi racionāli iemesli, kāpēc šis Līgums nav jāratificē. Īrijas atbildei ir jāpaliek spēkā; citiem vārdiem sakot, „nē” nozīmē „nē”. Tas nozīmē, ka Lisabonas līgums ir miris, un es nesaprotu, kādēļ mēs to šodien apspriežam šādā kontekstā.

Šajā Līgumā ir notikusi varas līdzsvara pārbīde lielo dalībvalstu virzienā. Teikšu skaidri un gaiši: būdami internacionālisti, mēs aizstāvam Eiropas ideju pret tiem, kuri vēlas ES padarīt par militāru lielvaru un vienkārši ekonomisku aliansi. Mums ir vajadzīga alternatīva Lisabonas līgumam — tāds līgums, kas vērsts uz mieru, nevis tāds, kas savā dziļākajā būtībā ir militārs līgums. Paldies!

  Nils Lundgren, IND/DEM grupas vārdā. – Priekšsēdētāja kungs, es rēķinos ar to, ka mums ir atļauts runāt, cik ilgi vien vēlamies. Varbūt man vajadzēs pāris papildu minūšu, un es labprāt tās izmantošu.

(SV) Es turpināšu savā valodā. Veids, kādā Eiropas politiskā sistēma risina Lisabonas līguma jautājumu, ieies vēsturē kā apkaunojums divu iemeslu dēļ: pirmkārt, saistībā ar Līguma neatlaidīgās virzīšanas politisko procesu, un, otrkārt, saistībā ar Līguma patieso nolūku un saturu. Lākenes 2000. gada sanāksmē tika teikts, ka mums būtu jāizstrādā konstitucionāla risinājuma priekšlikums. Bija nodoms izveidot ciešāk saistītu Eiropu un panākt pilsoņu iesaisti, jo mēs bažījāmies, ka patiesībā pilsoņi nav augstās domās par ES. Valéry Giscard d’Estaing vadītais Konvents sagatavoja pavisam ko citu. Eiropas iedzīvotāji to negribēja, un Francijas un Nīderlandes pilsoņi teica „nē”. Ikvienam ir skaidrs, ka arī Apvienotās Karalistes, Dānijas un citu valstu pilsoņi balsotu noraidoši, ja viņiem tiktu dota tāda iespēja. Tika mēģināts apiet šo problēmu; radās jauns līgums, kurš ir tāds pats, taču, kad tas ir izdevīgi, tiek apgalvots, ka tas tā nav, un šis apgalvojums joprojām tiek uzturēts spēkā. Kad Īrijas iedzīvotāji ir teikuši „nē” tam, ko mēs tagad saucam par Lisabonas līgumu, mums pietiek nekaunības pētīt iemeslus, kāpēc īri ir balsojuši nepareizi. Tas ir pilnīgi neticami, un par to nav bijušas nekādas debates. Jūs sitat viens otram uz pleca un sakāt, cik tas ir jauki, lai gan jūs labi zināt, ka tas ir kauna traips.

Mans otrais iebildums ir šāds: konstitucionāls līgums jeb konstitūcija nepastāv tāpēc, lai paātrinātu politisku lēmumu pieņemšanu. Patiesībā ir gluži otrādi — tā pastāv tāpēc, lai politiskus lēmumus pieņemt būtu sarežģītāk. Konstitūciju mērķis ir nodrošināt, lai tie, kuriem šobrīd ir palaimējies tikt ievēlētiem, nevarētu pieņemt lēmumus pēc sirds patikas. Šim procesam ir jābūt sarežģītam. Tāda ir Amerikas Konstitūcija. Šī ir Francijas birokrātiskā tradīcija — gādāt, lai varai būtu iespēja ātri pieņemt tādus lēmumus, kādus vien tā vēlas, neraizējoties par sabiedrisko ietekmi. Tas ir šokējoši, un tas ir apkaunojums Eiropas Savienībai.

  Priekšsēdētājs. − Lundgren kungs, jūs noteikti pamanījāt, ka pārējie kolēģi jūsos klausījās ar pienācīgo cieņu, klusēdami, nevis sarunādamies, kā to darījāt jūs, kad runāja citi deputāti, taču demokrātijas izpratne cilvēkiem ir atšķirīga.

  Roger Helmer (NI). - Priekšsēdētāja kungs, es cerēju, ka šī vakara sēdi varbūt vadīs Pöttering kungs, jo man gribējās viņam publiski pateikties par pirms dažiem gadiem man doto iespēju izstāties no EPP grupas. Priecājos, ka visi mani kolēģi no Konservatīvo partijas tuvākajā laikā izstāsies no EEP grupas; esmu centies to panākt jau 10 gadu.

Šobrīd mēs apspriežam Lisabonas līgumu, tāpēc es gribētu atgādināt Pöttering kungam, ka viņa paša valsts, Vācija, vēl nav to ratificējusi. Mēs apgalvojam, ka viens no ES pamatiem ir kopīgas, demokrātijā un tiesiskumā pamatotas vērtības, taču mēs ignorējam demokrātiju. Pret vēlētāju vēlmēm mēs izturamies nevērīgi. Mēs ignorējām tādu referendumu rezultātus kā Māstrihtas referendums Dānijā, Nicas referendums Īrijā, Konstitūcijas referendums Francijā un Nīderlandē, un tagad atkal ignorējam Lisabonas referendumu Īrijā. Pret sava elektorāta vēlmēm mēs izturamies ar atklātu nicinājumu. Tā tik ir demokrātija!

Ar tiesiskumu mums neklājas labāk. Mēs kaļam plānus un plānojam tēriņus, pamatojoties uz Lisabonas līgumu vēl pirms tā ratificēšanas. Tas nav nekas vairāk kā valsts apvērsums, tikai bez asinsizliešanas. Pöttering kungs saka, ka viens miljons Īrijas vēlētāju nevar stāties ceļā 450 miljoniem eiropiešu. Viņam ir taisnība. Lai 450 miljoni balso par Līgumu. Lielbritānija to noraidīs. Ir gandrīz droši, ka „nē” teiks arī Francija un Vācija, taču jums nav drosmes ļaut cilvēkiem balsot par šo Līgumu, jo jūs jau tagad zināt, kāda būs viņu atbilde. No 646 ievēlētajiem Lielbritānijas parlamenta deputātiem tikai astoņi nebija apņēmušies panākt referendumu, un tomēr sevi apkaunojusī leiboristu valdība skandalozā veidā ir lauzusi savu solījumu.

Ļaujiet man kaut ko paziņot kolēģiem. Mēs, britu Konservatīvo partija, par savas Eiropas vēlēšanu platformas galveno asi izvirzīsim Lisabonas līguma referendumu. Mēs panāksim referendumu un piebeigsim līdz galam šo nožēlojamo un apkaunojošo Līgumu.

  Alain Lamassoure (PPE-DE). – (FR) Priekšsēdētāja kungs, cienījamie kolēģi! Eiropas integrācija laiku pa laikam sagādā mums simbolismu, kas aizkustina tādus anonīmus personāžus kā mēs. Pēdējais balsojums šai Parlamenta sasaukumā būs par pēdējo grozījumu, ko Eiropas Konventam kopīgi ierosināja Eiropas Parlamenta deputāti un dalībvalstu parlamentu deputāti, proti, par pilsoņu iniciatīvas izveidi Eiropas Savienības līmenī.

Nenovērtēsim par zemu tās nozīmi. Lisabonas līgums sniedz Eiropas Savienības vienkāršajiem pilsoņiem tādas pašas politiskās iniciatīvas pilnvaras kā mūsu Parlamentam. Mūsu patstāvīgie ziņojumi ir mūsu iespēja aicināt Komisiju rīkoties un sagatavot tiesisko pamatu jauna politikas virziena izstrādei vai esošās politikas pielāgošanai. Tagad to pašu varēs darīt arī pilsoņi, ja viņu skaits būs pietiekams un ja viņi pārstāvēs noteiktu skaitu dalībvalstu.

Gribu izteikt atzinību Kaufmann kundzei par veidu, kādā viņa panāca vienprātību, kas neapšaubāmi ir vajadzīga tādā jautājumā kā šis. Viņa ir ieviesusi ļoti noderīgus Līguma precizējumus un procesuālās garantijas. Par noteikto skaitu izvēloties ceturto daļu dalībvalstu, ir rasts risinājums, kas atbilst pašu valdību pieņemtajam risinājumam brīvības, drošības un tiesiskuma jomā.

Eiropas pilsoņiem ir piešķirtas tādas jaunas tiesības, kādu līdzīgā veidā nav nevienā no mūsu valstīm. Tādējādi Savienība nodrošinās tiešās demokrātijas attīstību. Pat, piemēram, Francijā mēs neesam uzdrošinājušies iet tik tālu. Pagājušajā gadā mēs reformējām savu Konstitūciju, taču šāda veida kolektīvās lūgumrakstu tiesības ir piemērojamas tikai vietējā līmenī.

Tagad mums atliek cerēt, ka politiskās partijas sacentīsies izdomas ziņā, kā vislabāk izmantot šīs jaunās tiesības, un — galvenais — ka šīs tiesības izmantos ne tikai partijas, bet arī pilsoniskā sabiedrība — arodbiedrības, nevalstiskās organizācijas, studenti, it īpaši Erasmus stipendiju saņēmēji, pārrobežu darba ņēmēji un ikviens Eiropas pilsonis, kas dzīvo citā valstī un uzskata, ka mūsu pieņemtie tiesību akti diemžēl realitātē tiek piemēroti slikti.

Šajā brīvas pārvietošanās Savienībā vienīgie atlikušie šķēršļi ir vērojami mūsu debatēs. Kārtējo reizi diemžēl nevar runāt par Eiropas vēlēšanu kampaņu, bet gan par 27 atsevišķu valstu kampaņām, kurām par ieganstu izmanto Eiropu.

Mums ir ekonomikas zona, vienota valūta, vienota Eiropas gaisa telpa, taču vienota politiskā telpa vēl ir jāizveido. Tāds ir īstais Lisabonas līguma uzdevums, un šis noteikums neapšaubāmi ir viens no lielākajiem ieguldījumiem šī uzdevuma izpildē.

  Adrian Severin (PSE). - Priekšsēdētāja kungs! Cerību, ko radīja Lisabonas līguma ratificēšana Čehijā, šovakar aizēno pa pusei sazvērnieciskā noskaņa, kas valda šai sēdē.

Daži baidās, ka, gatavojoties tik ļoti vajadzīgā un steidzami nepieciešamā Līguma pienācīgai ieviešanai, mēs varam aizvainot atsevišķus Savienības pilsoņus. Manuprāt, ir tieši otrādi: pilsoņus mēs aizvainojam, ja slēpjam patiesību par to, kāda Eiropa ir un kāda tā varētu būt, un ja atsakāmies iesaistīties godīgā un racionālā dialogā ar iedzīvotājiem.

Līdzīgā kārtā arī cieņas izrādīšana pret mazākuma viedokli, ignorējot vairākuma lēmumu, ir apvainojums gan šim vairākumam, gan vispārējiem demokrātijas principiem, ko mēs visi sakāmies godājam.

Ar līguma tekstu vien nepietiek. Šim tekstam vajadzīgs skaidrojošs interpretējums, kas ļautu izprast tā garu, tādējādi nodrošinot iespējami labāku īstenošanu. Tieši tāds ir šodienas ziņojumu mērķis. Tajos aplūkoti šādi jautājumi: pirmkārt, Savienības „parlamentarizācija”, otrkārt, Eiropas iestāžu „kopieniskošana”, treškārt, iestāžu līdzsvara izveide kā pārvalstiskas varas līdzsvara sistēmas garantija, ceturtkārt, likumdošanas saskaņotības un saliedētības nodrošināšana Eiropas Savienības līmenī, veicinot dalībvalstu parlamentu tuvināšanos Eiropai, nevis Eiropas Parlamenta tuvināšanos atsevišķām dalībvalstīm, piektkārt, instrumentu un politikas virzienu koncentrēšana institucionālās efektivitātes nodrošināšanai, un, sestkārt, pārstāvības, pārredzamības un līdzdalības uzlabošana Eiropas Savienības līmenī.

Visi šie faktori palīdzēs veidoties nācijai, kas pašreizējo Eiropas procedūru čaulu piepildīs ar saturu, tādējādi darot tās noderīgas iedzīvotājiem.

Vienīgais darbs, kas vēl veicams, — atrast veidu, kā jaunā Parlamenta vēlēšanas sasaistīt ar Lisabonas līguma stāšanos spēkā. Es ceru, ka mūsu īru draugu atbildības sajūta un solidaritāte mums palīdzēs to sasniegt un neatpalikt no vēsturiskā grafika.

SĒDI VADA: G. ONESTA
priekšsēdētāja vietnieks

  Andrzej Wielowieyski (ALDE). – (FR) Priekšsēdētāja kungs, komisāres kundze! Pēc manām domām, ļoti svarīgajam un vērtīgajam Dehaene kunga ziņojumam ir vajadzīgi papildinājumi attiecībā uz Eiropadomes darbību un — pats galvenais — tās pienākumiem. Šai svarīgajai organizācijai tiks piešķirts iestādes statuss, un politiskajā jomā tā ir noteicošais spēks.

Tāpēc tai jāpievērš īpaša vērība. Tās darbība būs Eiropas Kopienu Tiesas jurisdikcijā, tāpat kā Eiropas Centrālās bankas darbība. Savas grupas vārdā es ierosinu veikt grozījumu, atspoguļojot šo papildu atbildību. Tā kā tās likumdošanas funkcijas ir ierobežotas, uz šo atbildību ir attiecināms 265. pants par bezdarbību. Ņemot vērā to, ka Līgumā nav sīkākas informācijas, Eiropadomes pienākumi, manuprāt, būtu jāapraksta iestāžu nolīgumā.

Tādēļ Kaufmann kundzes ziņojums ir ļoti svarīgs, jo tas patiesi paver ceļu pretī pilsoņiem. Lielākā kļūda, ko mēs varētu pieļaut, saskaroties ar Savienības nākotnes pārbaudījumiem, būtu radīt vakuumu, plaisu starp Savienību un tās iedzīvotājiem. Viņu priekšstatos Savienība ir tāla un sveša, lai gan viņi apzinās, ka tā viņiem ir vajadzīga. Mēs, Eiropas Liberāļu un demokrātu apvienības grupa, uzskatām, ka šādu vakuumu aizpildīs tikai regulāra un plaša apspriešanās ar iedzīvotājiem.

Mums nepietika laika, lai pabeigtu savu darbu un noslēgtu debates šai jautājumā. Tomēr, kā Lamassoure kungs jau norādīja, pilsoņu iniciatīva saskaņā ar Līgumu var kļūt par svarīgāko instrumentu Eiropas publiskās telpas izveidei, kas mums ir ļoti vajadzīga. Tā rosinās arī sabiedriskās diskusijas starp iedzīvotājiem un Savienību, tādējādi veicinot arī sabiedrības informētību, kas mums ir ārkārtīgi būtiska.

Un tomēr tās pārvaldība būs ļoti liels pārbaudījums gan Eiropas iestādēm, sevišķi Komisijai, jo uz spēles būs šī jaunā instrumenta uzticamība, gan dalībvalstīm, kurām būs jārēķinās ar jauno sistēmu un jānodrošina infrastruktūra, gan, protams, pilsoņiem, kuriem šis instruments būs jāizmanto tiešās demokrātijas nolūkā.

  Milan Horáček (Verts/ALE). - (DE) Priekšsēdētāja kungs, priekšsēdētāja vietnieces kundze! Prezidents V. Klaus šodien, reaģējot uz Čehijas senāta lēmumu, ko mēs, arī es personiski, no visas sirds apsveicam, cita starpā izteicās, ka Lisabonas līgums ir miris, jo tika noraidīts Īrijas referendumā.

Viņš ir politisks zombijs, kas uzbrūk pats savas valsts parlamenta un senāta vairākuma lēmumiem un apliecina savu nožēlojamo un sektantisko attieksmi arī citās politikas jomās. Par laimi, pēc pozitīvā balsojuma viņš ir padarījis par apsmieklu tikai pats sevi. Mums, Zaļajiem, ir pozitīva un konstruktīva attieksme pret Eiropas integrācijas procesu, lai gan vajadzības gadījumā, protams, mēs nevairāmies no kritiskiem komentāriem.

Vēlreiz vissirsnīgākais paldies Čehijas senātam, Čehijas parlamentam un Čehijas valdībai.

  Bastiaan Belder (IND/DEM). - (NL) Priekšsēdētāja kungs! Dehaene kunga ziņojumu es uztveru ar dalītām jūtām. No vienas puses, es atzinīgi vērtēju faktu, ka viņš dažkārt jūt vajadzību pēc nopietnas analīzes, un šeit es runāju par 14. un 26. punktu, kuros viņš norāda uz Eiropadomes dominējošo lomu un problēmām, kas saistītas ar jauno Padomes prezidentūras sistēmu.

No otras puses, neesmu apmierināts ar šo ziņojumu, jo referenta analīze nav viscaur mērķtiecīga. Sevišķi pēdējos 12 punktos, kuros aplūkota ārpolitika, ir piegludinātas visas institucionālās neskaidrības, lai gan šo duālo funkciju institucionālās sekas pilnībā vēl nav apzinātas. Tādējādi man nav saprotams, kā referents ir nonācis pie vispārējā secinājuma, ka jaunā sistēma stiprinās Savienības iestāžu līdzsvaru.

Es piekrītu, ka ar Lisabonas līgumu ir panākti uzlabojumi atsevišķās jomās. Tomēr tas nemaina faktu, ka tieši neskaidrība attiecībā uz šā Līguma sekām būs Lisabonas Ahileja papēdis Savienības iestāžu līdzsvara jomā, un šo aspektu referents ir palaidis garām.

  Jana Bobošíková (NI). – (CS) Dāmas un kungi! Šajā sesijā mēs nodarbojamies ar to, ko manā valstī dēvētu par rēķina izrakstīšanu viesnīcnieka prombūtnē. Mēs balsosim par Eiropas Savienības iestāžu, dalībvalstu un to parlamentu attiecībām, it kā Lisabonas līgums būtu spēkā. Es gribētu atgādināt, ka ceļš līdz Lisabonas līguma ratifikācijai joprojām ir tāls. Šā Parlamenta deputātiem vajadzētu to apzināties un neslēpt iedzīvotājiem šo faktu. Ikvienam demokrātiski domājošam cilvēkam ir jāsaprot, ka neko nemainīs pat visagresīvākie uzbrukumi tiem politiķiem, kuri nav parakstījuši Lisabonas līgumu.

Nobeigumā es gribētu teikt Cohn-Bendit kungam, ka viņa nepieņemamie apgalvojumi, ka Čehijas Republikas prezidents V. Klaus iecerējis piekukuļot manas valsts parlamenta senatorus, ir aizvainojoši ne tikai prezidentam V. Klaus, bet arī Čehijas pilsoņiem. Šādas apsūdzības ir apvainojums gan no draudzīgu starptautisko attiecību principu viedokļa, gan vienkārši no cilvēciskas pieklājības viedokļa. Tāpēc es pieprasu, lai Cohn-Bendit kungs vai nu pierāda izteiktos apvainojumus korupcijā, vai arī publiski atvainojas prezidentam V. Klaus.

  Richard Corbett (PSE). - Priekšsēdētāja kungs! Šis ziņojumu kopums liecina, ka Lisabonas līguma spēkā stāšanās gadījumā — un šeit, protams, nav runas par Īrijas iedzīvotāju lēmumu — mums būs tāda Savienība, kas nodrošinās vairāk līdzdalības iespēju, lielāku pārskatatbildību, vairāk demokrātijas un labāku varas līdzsvaru. Tāda ir galvenā ziņa, ko mēs varam paust sabiedrībai, un to pierāda J. Leinen ziņojums, kurā aplūkota šī vēlētā Parlamenta pieaugošā nozīme iestāžu sistēmā, E. Brok ziņojums, kurā izklāstītas jaunās dalībvalstu parlamentu līdzdalības iespējas, J.-L. Dehaene ziņojums par iestāžu izpildstruktūru paplašināto pārskatatbildību un mūsu darba īpatnībām iespējamā pārejas periodā, C. Guy-Quint ziņojums, kurā norādīts, ka vairs nebūs tādu Eiropas budžeta sadaļu, kas nav pieejamas parlamentārajai kontrolei, un, protams, S. Kaufmann ziņojums par pilsoņu iniciatīvu.

Mūsu grupa ļoti labprāt atbalstīs visas šīs rezolūcijas, taču mums ir viena konkrēta piezīme attiecībā uz S. Kaufmann ziņojumu, un mēs to uzskatām par pirmo soli, proti, bez kavēšanās sākt apsvērt, kā tas turpmāk varētu darboties. Taču ir jāuzmanās — un es piekrītu komisāres iepriekš teiktajam —, lai mēs neradītu tādu sistēmu, kas pilsoņiem ir pārāk apgrūtinoša vai kas ietver pārlieku daudz birokrātisku šķēršļu šo tiesību izmantošanai. Taču mums būs pietiekami daudz laika atgriezties pie šī jautājuma, ja Lisabonas līgums tiešām stāsies spēkā.

Mūsu debates notiek dienā, kad esam panākuši 26. parlamentāro ratifikāciju. Es zinu, ka šeit sēdošajiem britu konservatīvajiem tas neinteresē. Viņi, bez šaubām, pļāpā par kaut ko citu, taču šis fakts ir svarīgs.

Divdesmit seši parlamentāras ratifikācijas procesi — 26 „jā” Līgumam, viens „nē”. Es teiktu, ka situācijā, kad ir 26 „jā” un viens „nē”, nav nedemokrātiski, kā daži uzskata, paskatīties uz šo rezultātu un pajautāt tai vienai valstij, kas teikusi „nē”, vai tā nevēlētos pārskatīt savu lēmumu, ņemot vērā ratifikāciju pārējās valstīs. To darīt vai nedarīt — tas paliek viņu ziņā. Taču, manuprāt, būtu gana loģiski, ja pati Īrija nonāktu pie secinājuma, ka zināmos apstākļos jautājums būtu jāapsver vēlreiz. Savukārt mūsu pienākums ir darīt visu iespējamo, lai kliedētu bažas, kas atspoguļojās noraidošajā balsojumā. Tai ir jābūt daļai no mūsu atbildes, un galu galā Savienība par to ir vienojusies.

Visas pārējās dalībvalstis — jo šis jautājums skar ne tikai Eiropas iestādes, bet arī dalībvalstis, — ir vienojušās censties kliedēt šīs bažas, lai rezultātā būtu iespējams panākt arī 27. ratifikāciju.

No šīs situācijas ir gūstama arī kāda vispārīgāka mācība. Mūsu pamatkodeksu — Eiropas Savienības līgumus, ko parakstījušas un ratificējušas dalībvalstis, var grozīt tikai ar absolūti visu šo dalībvalstu vienprātīgu lēmumu. Tā ir ļoti augsta latiņa. Tas liecina, ka tie, kuri apgalvo, ka mēs nevērīgi izturamies pret demokrātisko pārskatatbildību un ignorējam cilvēku viedokli, izdara pilnīgi nepareizus secinājumus. Ir ļoti viegli nobloķēt jebkādu virzību, jebkādu Eiropas iestāžu reformu. Šiem eiroskeptiņiem vajadzīga tikai viena uzvara no 27. Kauliņi ir sadalīti par labu viņiem, nevis tiem, kuri, līdzīgi Duff kungam, dotu priekšroku straujākai integrācijai. Tā nu tas ir.

Viņi arī atsaucas uz referendumiem, kuru iznākums bijis negatīvs. Esmu ievērojis, ka viņi piesauc tikai tos referendumus, kuru iznākums bijis negatīvs. Viņi nekad nepiemin ne Spānijas, ne Luksemburgas referendumu. Manuprāt, atskatoties Eiropas integrācijas vēsturē, mēs redzēsim, ka gadu gaitā dalībvalstīs ir bijuši 32 referendumi (ja pareizi atceros), no kuriem 26 vai 27 bija ar pozitīvu rezultātu, un tikai dažos atbilde bija „nē”. Taču negatīva referenduma iznākuma gadījumā nekad nav bijis iespējams to ignorēt, negriežoties atpakaļ, necenšoties izprast pausto bažu iemeslu un nejautājot attiecīgajai valstij, vai tā nebūtu ar mieru pārskatīt savu lēmumu un vai tā nevēlētos mainīt savu viedokli.

No demokrātijas viedokļa es nesaskatu nekā peļama, ja mēs pakāpeniski, soli pa solim un lēnām, visām dalībvalstīm vienojoties, pilnveidojam šo Savienību, pie kuras esam strādājuši jau pusgadsimtu, šo Savienību, ar kuru mums ir pamats lepoties, jo 27 dalībvalstis tagad strādā kopā, veidojot šo kontinentu, kura vēsturē esam pieredzējuši, kā to plosa nacionālas intereses, ko daži atkal cenšas uzpūst liesmās.

  Anne E. Jensen (ALDE). - (DA) Priekšsēdētāja kungs! Dalība šīvakara debatēs savā ziņā ir īpaša. Piecus gadus esmu strādājusi plecu pie pleca ar Catherine Guy-Quint. Mēs abas bijām budžeta koordinatores savās politiskajās grupās. Šai laikā dažkārt esam arī cīkstējušās, taču pārsvarā cīnījāmies kopīgi un sadarbojāmies, kā tas pierasts Budžeta komitejas darbā.

Catherine, tu savu darbību beigsi, tāpēc es gribētu izmantot šo iespēju, lai oficiālākā gaisotnē pateiktos tev par kopā pavadīto laiku. Es esmu tik daudz iemācījusies! Ir uzlabojusies mana franču valoda, un esmu daudz mācījusies arī no tava darba stila, kuru es ļoti cienu. Tu esi lietišķāka un tiešāka par mani, bet dažkārt tas ir vajadzīgs.

Šovakar aizejošais Parlaments nodod stafeti jaunajam Parlamentam, ko ievēlēs 4.–7. jūnijā. Ja oktobrī Īrijas vēlētāji balsos pozitīvi un ja Lisabonas līgums gada beigās stāsies spēkā, mums būs jārīkojas ātri, jo Parlamenta darbībā gaidāmas nopietnas izmaiņas, arī budžeta jomā. Tas skaidri un saprotami ir aprakstīts C. Guy-Quint ziņojumā. Tu esi paveikusi pirmšķirīgu darbu, kas būs ļoti noderīgs jaunajiem Eiropas Parlamenta deputātiem.

Parlaments būs oficiāli iesaistīts daudzgadu finanšu shēmas izstrādē, taču mēs joprojām neesam spējuši panākt šīs shēmas perioda maiņu no septiņiem gadiem uz pieciem, kas atbilstu Komisijas un Parlamenta pilnvaru termiņam. Tas mums ļautu regulāri piedalīties šīs shēmas izveidē. Parlamentam būtu visplašākā ietekme visās budžeta kategorijās, arī attiecībā uz lauksaimniecības budžetu. Es uzskatu, ka ES lauksaimniekiem un iedzīvotājiem nāktu par labu, ja diskusijas par lauksaimniecības politiku būtu pilnīgi atklātas un nenotiktu tikai aiz slēgtām durvīm, bet gan atklātās, demokrātiskās debatēs. Neviens nevar iepriekš paredzēt, kāds būs rezultāts attiecībā uz lauksaimniecības izdevumu līmeni, taču tas neapšaubāmi veicinās tādas sistēmas attīstību, kuru iespējams skaidri un loģiski izskaidrot mūsu iedzīvotājiem.

Notiek izmaiņas gada budžeta procedūrā, un pagājušajā gadā mēs Parlamenta Budžeta komitejā jau centāmies strādāt saskaņā ar jaunajām darba prasībām. Vienošanās panākšanai ir paredzēts tikai viens lasījums ar tam sekojošām sarunām, un tas nozīmē, ka sagatavošanās darbs mums ir jāveic agrāk un daudz rūpīgāk. Būtībā tā ir visnotaļ saprātīga ideja. Jaunās disciplīnas ģenerālmēģinājums, ko veicām pagājušajā gadā, manuprāt, deva labus rezultātus.

Lisabonas līgums sniedz Parlamentam jaunas budžeta pilnvaras un jaunus darbības veidus, un C. Guy-Quint ziņojums ir labs šī darba pamats, ko varēs izmantot nākamais Parlaments. Es ceru un ticu, ka mums izdosies panākt Lisabonas līguma pieņemšanu, tādējādi nodrošinot lielāku ES darba atklātību un efektivitāti.

  Michael Henry Nattrass (IND/DEM). - Priekšsēdētāja kungs! Kopš 70. gadiem britu politiķi ir dievojušies, ka ES nenozīmē politisku kundzību vai suverenitātes zaudēšanu, tomēr ES vadītāji norāda, ka mēs esam nodevuši savu suverenitāti un ieguvuši Eiropas impēriju, kas pieņem 75 % no mūsu likumiem.

Parakstot šo Līgumu, mēs atdodam savas lemšanas tiesības, tomēr BBC aptauja liecina, ka 84 % britu vairs nevēlas atteikties no pilnvarām. Briti ir pamesti tumsā un tiek baroti ar kūtsmēsliem gluži kā sēnes. Ar EPP grupas starpniecību konservatīvie pievēra acis uz „jā” kampaņu Īrijā un pēc tam blēdīgā kārtā apsolīja atļaut referendumu, taču tikai tad, ja Īrija atkal balsos noraidoši. Aiz britu tautas muguras un bez pilnvarām Vestminsteras partijas pārdeva savu valsti, lai gan aptaujas liecina, ka 55 % vēlas izstāšanos no ES. Nekad vēl cilvēces politiskajā vēsturē tik nedaudzi nav apmuļķojuši tik daudzus.

  Roberto Fiore (NI). – (IT) Priekšsēdētāja kungs, godātie kolēģi! Miljoniem eiropiešu — briti, itāļi un francūži — negrib tādu Eiropu, kuras pamatā ir politkorektums, laissez-faire un antisociāla ideoloģija, kā redzējām Bolkestein projektā, totalitārs jakobīņu centrālisms vai laju, masonu un viltus marksistu ideoloģija.

Manuprāt, eiropieši ir ļoti ieinteresēti patiesās sociālās brīvībās, kas ģimenēm, kopienām un sociālajām struktūrām dotu iespēju panākt reālu progresu, un tādā Eiropā, kuras pamatā ir subsidiaritāte, šīs pašas sociālās struktūras un kristietībā un romiešu kultūrā balstīts, dziļi iesakņojies vēstures skatījums. Šāda Eiropa ir tiešs pretmets Lisabonas līgumam, ko cenšas panākt iedarbīgi spēki un lobiji, kuru mērķis ir sistēmas radikāla centralizācija.

Mēs uzskatām, ka eiropiešiem beidzot ir jābalso un jāizmet šis līgums pār bortu.

  Paul Rübig (PPE-DE). - (DE) Priekšsēdētāja kungs, komisāre M. Wallström kundze, dāmas un kungi! Šīs debates es uzskatu par ļoti svarīgām, jo no daudzām pusēm Parlamentā esam dzirdējuši, ka pilnvaras tagad tiks nodotas Eiropai. No nacionālas valsts viedokļa tā ir tiesa, taču arī nacionālām valstīm būs iespēja nodrošināt, ka pārējās 26 dalībvalstis piemēro tos pašus tiesību aktus un tiesisko regulējumu. Šis Eiropas racionalizācijas projekts, kura nolūks ir gādāt, lai 27 dalībvalstīs nebūtu pilnīgi atšķirīgas tiesiskās sistēmas un lai mēs censtos radīt vienotu tiesisko regulējumu, ir liels solis uz priekšu, un tādējādi ne tikai mūsu valstu ministriem, bet arī mūsu Parlamenta deputātiem ir daudz vairāk tiesību un iespēju aizstāvēt Eiropas Savienības pilsoņu intereses.

Lai gan es bieži šai Parlamenta zālē esmu paudis neapmierinātību un tagad, paskatoties atpakaļ, redzu, ka oponentu rindas ir tukšas un ka lielākā daļa no viņiem šais debatēs nepiedalās, es vēlos skaidri norādīt, ka jautājumos, kas saistīti ar iestādēm, mēs neapšaubāmi paužam arī kritiku un vēlamies panākt uzlabojumus. Tieši par šiem uzlabojumiem mēs pēdējos astoņus gadus tik intensīvi diskutējam. Mēs vienkārši vēlamies, lai attiecības starp iestādēm un iedzīvotājiem kļūtu labākas. Šodien nevar vienkārši piecelties un paziņot, ka pirms astoņiem gadiem sāktais reformu process ir jāaptur, nepiedāvājot nekādas alternatīvas; šajās debatēs tas ir skandāls.

Mums ir nekavējoties jāpievērš uzmanība šā Līguma būtībai. Šis Līgums mums izvirza jaunus mērķus. Beidzot ar pilsoņu iniciatīvas palīdzību mēs būsim ieguvuši pārstāvības un līdzdalības demokrātiju. Mums būs jaunas pilnvaras vides aizsardzības un klimata pārmaiņu jomā. Neviena valsts šīs problēmas nevar atrisināt pati saviem spēkiem! Attiecībā uz gaisu un ūdeni, kā arī uz daudzām citām jomām, tas vienkārši nav iespējams. Kopīgi mums jārūpējas arī par brīvību, drošību un pilnīgu nodarbinātību. Krīzes apstākļos ir īpaši svarīgi, lai Eiropas Savienībai būtu šādas pilnvaras.

Tomēr būtiski ir arī jauni tiesiskie pamati. Ņemot vērā sarežģīto situāciju enerģētikas jomā, mums ir vajadzīgs enerģētikas politikas tiesiskais pamats. Arī tirdzniecības politikā, piemēram, attiecībā uz starptautiskās tirdzniecības jautājumiem, mēs redzam, cik steidzami Eiropas iedzīvotājiem ir vajadzīgs labs risinājums, nemaz nerunājot par kosmosa politiku un intelektuālo īpašumu. Savukārt mūsu oponentiem ļoti svarīga varētu būt arī izstāšanās klauzula. Es uzskatu, ka jaunās uzraudzības pilnvaras un procedūras stiprinās šo Parlamentu. Manuprāt, šīm debatēm būtu jābūt daudz intensīvākām, jo daudzi no mums vēl nav izpratuši, kādas iespējas paver šī jaunā Eiropa.

  Libor Rouček (PSE). – (CS) Dāmas un kungi! Būdams Čehijas Republikas pārstāvis, esmu iepriecināts, ka šodien, kad mēs apspriežam Lisabonas līguma ietekmi, Čehijas senāts ir apstiprinājis Lisabonas līgumu ar milzīgu balsu pārsvaru — ar 54 balsīm pret 20. Tādējādi tas ir paudis Čehijas tautas gribu panākt Lisabonas līguma pieņemšanu. Šādu pašu gribu jau ir paudusi Čehijas parlamenta apakšpalāta — Deputātu palāta. Tomēr tajā pašā laikā republikas prezidents apšauba tautas gribu, apšauba Deputātu palātas un senāta skaidri pausto viedokli.

Čehijas prezidents Václav Klaus ir teicis: „Man jāizsaka nožēla, ka daži senatori, pakļaujoties nebijuša mēroga politiskam un plašsaziņas līdzekļu spiedienam gan mūsu valstī, gan ārpus tās, ir atteikušies no saviem publiski paustajiem uzskatiem, tādējādi pārkāpjot savus politiskos un pilsoniskos principus, un devuši piekrišanu Lisabonas līgumam. Viņi ir pagriezuši muguru Čehijas Republikas ilgtermiņa interesēm, pakļaujot tās paši savām interesēm un pašreizējo politiķu īstermiņa interesēm. Tas kārtējo reizi nomācošā veidā apliecina lielas mūsu politiskās elites daļas neveiksmīgo darbību. Tagad es nogaidīšu, lai redzētu, vai senatoru grupa, kuras pārstāvji jau ir paziņojuši par savu nodomu šādi rīkoties, aicinās Konstitucionālo tiesu vēlreiz pārskatīt Lisabonas līguma atbilstību mūsu konstitūcijai. Ja tā notiks, es nemainīšu savu lēmumu attiecībā uz Lisabonas līguma ratificēšanu, līdz Konstitucionālā tiesa nebūs pieņēmusi spriedumu.”

Šobrīd mēs apspriežam Lisabonas līguma ietekmi uz Eiropas Savienības iestāžu līdzsvara attīstību. Tomēr es uzskatu, ka mums un arī Čehijas deputātiem un senatoriem būtu jāapspriež institucionālais līdzsvars Čehijā. Čehijas Republikā ir parlamentāra demokrātija. Taču Čehijai ir prezidents, kurš neievēro Deputātu palātas gribu, kurš neņem vērā senāta gribu un kurš rīkojas kā absolūts monarhs vai diktators no valsts, kuru viņš pats tik ļoti bieži kritizē un piesauc, proti, no bijušās Padomju Savienības. No tā mūsu eiroskeptiķi varētu izdarīt daudzus secinājumus gan par demokrātijas stāvokli Eiropā, gan par demokrātijas stāvokli mūsu valstī, gan par jūsu tik ļoti apbrīnotā prezidenta rīcību.

  Kyösti Virrankoski (ALDE). - (FI) Priekšsēdētāja kungs! Lisabonas līgums pašos pamatos reformēs Eiropas Savienības budžeta procedūru. Obligāta kļūs daudzgadu finanšu shēma, izzudīs izdevumu dalījums obligātajos un neobligātajos izdevumos un budžeta procedūra kļūs īsāka.

Es atbalstu piecu gadu finanšu shēmas ieviešanu, pieskaņojot to Eiropas Parlamenta un Komisijas pilnvaru termiņam. Tādējādi darbs kļūs efektīvāks, un iestādes varēs pašas izstrādāt savu politikas stratēģiju.

Budžeta sagatavošana ir kļuvusi par visai neērtu procesu. Ir jābrīnās, kurš varēja izstrādāt tik sarežģītu sistēmu. Līdz šim bija skaidrs, kura iestāde pieņem lēmumu par galīgajiem budžeta skaitļiem. Tagad par katru niansi ir jāpanāk vienprātība, un tas var nozīmēt ļoti intensīvas diskusijas Samierināšanas komitejā.

Jaunās procedūras dēļ Parlamentam būs jāpalielina pieejamie cilvēkresursi. Pretējā gadījumā tas nespēs pilnvērtīgi īstenot ne savas budžeta izstrādes pilnvaras, ne arī veikt ES administratīvās funkcijas.

Nobeigumā es gribētu pateikties referentiem, sevišķi Catherine Guy-Quint, par izcilajiem ziņojumiem un par lielisko sadarbību visos šais gados.

  Elmar Brok, referents. − (DE) Priekšsēdētāja kungs, pateicos, ka devāt man iespēju izteikt savus komentārus nedaudz agrāk nekā paredzēts.

Šīs debates liecina, ka visā politiskajā un nacionālajā spektrā valda liela pārliecība. Tās pierāda arī mūsu stingro apņemšanos panākt Eiropas tālāku virzību. Klausoties atsevišķos ļoti kritiski noskaņotos runātājos no anglosakšu valstīm, es atceros, ka dažos pēdējos mēnešos tieši no šīm valstīm nāca neskaitāmi saucieni pēc palīdzības, lai kopīgi pārvarētu finanšu krīzi. Šie kungi noteikti arī apzinās, ka pārstāv nostāju, kuras pamatā ir 60 gadus senais Winston Churchill mantojums.

Šobrīd mēs esam sasnieguši izšķirīgu posmu. Pēc plašās vienprātības, ar kādu mēs Eiropas Parlamentā pieņēmām savus lēmumus, un pēc to pārliecinošā rezultāta Prāgā mums nevajadzētu ļauties pāragram triumfam. Mūs gaida svarīgs uzdevums — neuzbāzīgi dot Īrijas iedzīvotājiem iespēju pieņemt suverēnu un brīvu lēmumu, — lēmumu, kas Īrijai jāpieņem suverēnā brīvībā, taču vienlaikus arī apzinoties savu atbildību visa kontinenta priekšā. Uzskatu, ka mums arī jāpalīdz nodrošināt, lai tas būtu iespējams. Es ceru, ka jūnija beigās Eiropadome vienosies par vajadzīgajiem priekšnoteikumiem, lai pabeigtu šo pēdējo posmu, un ka Īrijas iedzīvotājiem būs radīti tādi nosacījumi, kas viņiem vajadzīgi šī jautājuma atrisināšanai.

  Proinsias De Rossa (PSE). - Priekšsēdētāja kungs, es atzinīgi vērtēju šīs debates. Bija brīdis, kad šķita, ka tās varētu nenotikt. Esmu gandarīts, ka tās notiek, un to ir panākusi manu kolēģu neatlaidība. Ir pilnīgi pareizi, ka Parlaments atbildīgi un lietišķi apspriež jautājumus, kas saistīti ar pārejas periodu pirms tik ilgi gaidītās Lisabonas līguma ratifikācijas. Būtu muļķīgi, ja mēs to nedarītu. Atlikušajā gada daļā es visiem spēkiem strādāšu, lai panāktu pozitīvu balsojumu referendumā neatkarīgi no tā, vai tikšu ievēlēts šai Parlamentā vai nē, un man ir žēl, ka vairāku no maniem draugiem šeit nebūs; man viņu pietrūks.

Taču šovakar es īpaši gribu apsveikt Čehiju ar pozitīvo balsojumu, jo šodien viņi balsoja par labu nākotnei. Manuprāt, ir ārkārtīgi būtiski, lai mēs skaidri paustu šādu ziņu — ka Eiropas apvienošana un vienotas Eiropas veidošana notiek Eiropas iedzīvotāju nākotnes vārdā.

Ārpus Eiropas nekur citur pasaulē nav 27 suverēnu dalībvalstu, kas savu iedzīvotāju kopējās interesēs kopīgi pieņemtu pārrobežu lēmumus. Nekur citur neatkarīgas valstis savus kolektīvos lēmumus neiesniedz tieši ievēlētam daudznacionālam parlamentam, kurš tos var apstiprināt un grozīt. Mūsu Savienība ir unikāla. Tas ir unikāls demokrātijas eksperiments. Tam ir arī trūkumi. Tas ir jāreformē, un tieši Lisabonas līgums paredz tāda veida reformas, par kurām šobrīd iespējams vienoties. Nav šaubu, ka nākamie Parlamenti un nākamās Padomes turpinās darbu, izstrādājot un pieņemot vēl citas reformas.

Taču Eiropai vajadzīgs arī jauns virziens. Tai jānostiprina savas saistības attiecībā uz mūsu iedzīvotāju sociālo labklājību un jālīdzsvaro gandrīz pilnīgā apsēstība ar tirgus liberalizāciju, kurā bijām ieslīguši pēdējā desmitgadē. Ir jāpatur prātā, ka šīs Savienības politisko, sociālo un ekonomisko orientāciju nosaka tie lēmumi, ko pieņem elektorāts gan vispārējās vēlēšanās, gan Eiropas vēlēšanās, gan ar kolektīvi izveidotu komisiju palīdzību. Eiropas Savienībā mēs atrisinām domstarpības, kuras jauni vīrieši agrāk risināja tranšejās, nogalinādami viens otru. Man ir liels gods darboties šai Parlamentā, kur ieroču spēka vietā mēs lietojam argumentu spēku.

Mēs nedrīkstam ļaut, lai eiroskeptiķi pagrieztu laiku atpakaļ. Fakts, ka visu procesu var apturēt vienas dalībvalsts lēmums, kurš pārstāv mazāk nekā 1 % no visiem Savienības iedzīvotājiem, rāda, cik trausla ir mūsu ēka. Taču tas arī apliecina Savienības stiprumu un rāda, ka mēs spējam pastāvēt un ļaut Eiropas tautām pieņemt pašām savus lēmumus. Pēc manām domām, ļaužu sirdīs mums jācenšas atdzīvināt sapni par Eiropu. Mēs nedrīkstam ļaut, lai mūs aizskalo notekā šie nīgrie veči, kuri no savas galēji labējā flanga aizmugures izkliedz mums apvainojumus demokrātijas trūkumā, lai gan patiesībā šo Parlamentu ir ievēlējuši Eiropas iedzīvotāji, un tas pieņem lēmumus Eiropas iedzīvotāju vārdā.

  Costas Botopoulos (PSE). – (FR) Priekšsēdētāja kungs! Šī patiešām ir svinīga diena, jo tā sauktā Lisabonas pakete beidzot ir nonākusi Parlamenta apspriešanā, Čehijas senāts ir raisījis cerību stariņu, daudzi no mums uzstājas pēdējo reizi un emocijas ir acīmredzamas, Parlamenta pilnvaru termiņš tuvojas noslēgumam, un daudzi no mums ir patiesi saviļņoti. Šajā vēlajā vakarā Parlamenta sesijā valda patiešām vēsturiska atmosfēra.

Līdzīgi divsejainajam Jānusam, man ir divējas pilnvaras, jo darbojos gan konstitucionālajā, gan budžeta jomā, tāpēc es šodien gribētu mazliet sīkāk pakavēties pie Guy-Quint kundzes ziņojuma par jauno budžeta sistēmu un Lisabonas līguma ietekmi uz šo jauno sistēmu. Kā jau tika teikts, šī sistēma pirmkārt ir demokrātiskāka. Turpmāk par visiem izdevumiem un par visu budžetu Padome un Parlaments lems koplēmuma procedūras kārtībā.

Vēl svarīgāk ir tas, ka šis budžets būs arī politiskāks, jo ir paredzēta, Guy-Quint kundzes vārdiem runājot, iestāžu stratēģiskā plānošana, proti, budžeta sagatavošana, visām Eiropas Savienības struktūrvienībām vienojoties. Tomēr šajā sistēmā joprojām ir neskaidrības.

Piemēram, vai Parlaments tiešām īstenos savu lomu, kas teorētiski ir stiprināta? Vai tiešām tas realizēs šīs jaunās pilnvaras, ņemot vērā esošās problēmas? Mums ir mazāk laika, jo paredzēts tikai viens lasījums. Tādējādi Parlamenta ziņā ir izmantot šo izdevību, kas pati par sevi ir pārbaudījums, un īstenot šo lomu. Vai piecus gadus ilgais budžeta cikls sakritīs ar piecus gadus ilgo Parlamenta termiņu, vai drīzāk ar to kontrastēs? Tas nav skaidrs. Arī šajā jautājumā mums ir jāiegulda darbs.

Ir arī zaudētas iespējas. Mēs esam zaudējuši iespēju nodrošināties ar lielākiem pašu resursiem, mēs esam zaudējuši iespēju īstenot jaunu budžeta filozofiju. Lūdzu, dodiet man vēl 10 sekundes, jo šī vakara sēde patiešām ir īpaša.

Nobeigumā es gribētu uzsvērt, ka mēs saskaramies ar diviem pārbaudījumiem: ar pārejas perioda pārbaudījumu, jo nav viegli pēkšņi pārslēgties uz jaunu sistēmu, un ar elastīguma pārbaudījumu, jo krīžu pārvarēšana prasīs no mums lielāku elastīgumu.

Visbeidzot, gribu izteikt novēlējumu, lai to visu mums izdotos īstenot līdz ar Lisabonas līgumu.

  Priekšsēdētājs. - Tā kā es pats esmu kā Jānuss un darbojos vienā komitejā ar jums, Botopoulos kungs, man neatlika nekas cits kā vien uzdāvināt jums šīs 40 sekundes.

  Justas Vincas Paleckis (PSE). – (LT) Manuprāt, mēs visi, kas piedalāmies šajā vēlajā vakara sēdē, to atcerēsimies vēl ilgi, un mums būs, ko stāstīt saviem bērniem un mazbērniem. Pat šajā vakarā mēs visi jūtam, kā Eiropas kuģi mētā finanšu krīzes saceltā vētra. Ir skaidrs, ka šī kuģa dzinējs — līgumu mehānisms — ir pārāk vājš un ka tas nekavējoties jānomaina.

Lisabonas līgums ir spēcīgāks dzinējs, un krīzes pārvarēšanai mums tas būs vajadzīgs. Tāpēc es atbalstu ziņojumus, ko šovakar apspriežam, un es piekrītu tiem kolēģiem, kuri uzsver, ka nav demokrātiski, ja viena referenduma klints var sadragāt visu Eiropas kuģi; ja viens valsts vadītājs var iedomāties, ka ir vienīgais ierindā soļotājs un ka pārējo 26 valstu viedoklis nav ņemams vērā. Domāju, ka Īrijas vēlētāji izdarīs paši savus secinājumus par Eiropā un visā pasaulē notiekošo.

  Avril Doyle (PPE-DE). - Priekšsēdētāja kungs! Šovakar runātāju sarakstā esmu pēdējā Eiropas Tautas partijas / Eiropas Demokrātu grupas pārstāve, turklāt esmu no Īrijas, un domāju, ka tas ir visai zīmīgi.

Sākumā es vēlētos pateikties visu šo piecu ziņojumu referentiem. Es priecājos, ka mums ir iespēja tos apspriest, un es, tāpat kā citi Īrijas kolēģi, ar savas politiskās grupas starpniecību esmu aicinājusi panākt, lai mēs šovakar varētu diskutēt par šiem pieciem ļoti svarīgajiem ziņojumiem.

Vispirms es gribētu pilnīgi skaidri darīt zināmu, ka tas, ko teikšu šī vakara debatēs, pilnībā pamatojas manā nākamajā teikumā. Nebūtu nedz pareizi, nedz arī ir domāts jebkādā veidā priekšlaikus paredzēt vai uzskatīt par pašsaprotamu Īrijas iedzīvotāju lēmumu gaidāmajā otrajā referendumā par Lisabonas līgumu, kuru tikai šajā nedēļā izsludināja mūsu premjerministrs (Taoiseach) Brian Cowan.

Pamatojoties uz izpēti, ko veica pēc mūsu referenduma pagājušā gada jūnijā, decembra Eiropadomes secinājumos ir ietverts pasākumu kopums, kuru nolūks ir reaģēt uz to Īrijas vēlētāju bažām, kuri referendumā balsoja noraidoši; šo informāciju mūsu premjerministrs izklāstīja decembra Padomes sanāksmē, un tika izstrādāts rīcības plāns nolūkā panākt Līguma stāšanos spēkā līdz 2009. gada beigām.

Šajā pasākumu kopumā paredzēts saglabāt principu, kas nosaka, ka katrai dalībvalstij ir viens komisārs, nostiprināta nozīme, ko Savienība piešķir darba ņēmēju tiesībām un citiem sociāliem jautājumiem, kā arī noteiktas vairākas juridiskas garantijas saistībā ar neitralitāti nodokļu jomā un apstiprināti Īrijas konstitūcijas noteikumi attiecībā uz tiesībām uz dzīvību, izglītību un ģimeni.

Pavasara Eiropadomes sanāksmē mūsu premjerministrs informēja partnerus, ka, atbilstīgi decembrī saskaņotajam grafikam, patlaban šo apņemšanos īstenošanā rit rūpīgs darbs, kas tiks pabeigts līdz 2009. gada vidum.

Ja mūsu valdība būs pilnībā apmierināta ar rezultātiem, premjerministrs ir piekritis darīt visu iespējamo, lai panāktu Līguma ratificēšanu līdz pašreizējās Komisijas pilnvaru termiņa beigām, kas, cik saprotu, būs oktobra beigās. Es no sirds ceru, ka solījums rīkot referendumu rudens sākumā nozīmē, ka tas notiks ne vēlāk kā oktobra pirmajās dienās.

Ņemot vērā Lisabonas līgumā paredzēto Eiropas Parlamenta pilnvaru paplašināšanu, ir saprotams, ka Parlamenta deputātiem ir jāaplūko Līguma radītās institucionālās un procedūras izmaiņas, tāpēc šovakar mēs debatējam par šiem pieciem ziņojumiem.

Šovakar, kad Eiropas Parlaments apspriež šos jautājumus, ir īpašs brīdis, jo manā runas uzmetumā teikts, ka ratifikācijas process vēl nav pabeigts četrās valstīs — Īrijā, Čehijā, Vācijā un Polijā. Formāli tā tas tiešām ir, taču šovakar gribu apsveikt Čehiju, it īpaši tās senātu, ar šo skaidro apstiprinājumu Čehijas parlamentā, jo tas, cerams, ļaus valsts prezidentam Čehijas tautas vārdā ratificēt Līgumu. Es paļaujos uz to, ka viņš ņems vērā savas valsts parlamenta izteikto gribu. Kā saprotu, jautājums ir nodots juridiskai pārskatīšanai. Ceru, ka tas nozīmē tikai tehniska rakstura aizkavēšanos.

Lai Līgums stātos spēkā, tas, protams, ir jāratificē visām valstīm, un šobrīd var teikt, ka 26 Eiropas parlamenti — 26 dalībvalstu parlamenti — ir teikuši „jā”, un to vēl atlicis izdarīt tikai Īrijas iedzīvotājiem.

Es pilnībā atbalstu to, ka Parlaments vēlas pēc iespējas rūpīgāk izpētīt šajos dokumentos un ziņojumos izklāstīto problemātiku, nekādi neietekmējoties no nepabeigtās ratifikācijas procedūras.

Gribu pateikt, ka iebilstu pret dažu eiroskeptisku sakārņu oportūnistisko bļaustīšanos, kas atskan no pēdējām rindām; viņu teiktais ir jāuztver tā, kā tas ir domāts. Teikšu viņiem skaidri un gaiši: stāviet pie ratiem ar savu Īrijas suverēno lēmumu, jo neviens nenorādīs īru vēlētājiem, ko viņiem darīt!

Tā kā šī ir mana pēdējā uzstāšanās Parlamentā, atļaujiet man pateikties visam Parlamenta prezidijam, Komisijai, Čehijas prezidentūrai un visiem kolēģiem, ar kuriem esmu sadarbojusies šajos 10 gandarījuma pilnajos gados, būdama Eiropas Parlamenta deputāte. Ar nepacietību gaidīšu Īrijas tautas „jā” mūsu otrajā referendumā, kas notiks oktobrī.

  Mairead McGuinness (PPE-DE). - Priekšsēdētāja kungs, mūsdienās ir patīkami būt pirmajai kādā sarakstā. Tagad, kad Avril ir beigusi savu uzstāšanos, gribu novēlēt viņai visu to labāko, beidzot darba gaitas Eiropas Parlamentā. Taisnības labad jāsaka, ka pēc Īrijas balsojuma par Lisabonas līgumu viņa tiešām krietni sadeva šiem sakārņiem, un viņas krāšņo izteiksmes veidu atcerēsies vēl ilgi. Es publiski vēlu tev panākumus, Avril, un ceru, ka pēc darba gaitu beigām tu iesaistīsies kampaņā par Lisabonas līgumu.

Šīs patiešām ir interesantas debates. Mans ķermenis un prāts vēlējās iet mājās un gulēt, taču kaut ko tik labu nedrīkst laist garām, turklāt arī svarīgu, jo es esmu no Īrijas. Ļaujiet man vērsties pie vēlētājiem un teikt: stūre ir jūsu rokās. Jums ir izvēle. Jūs varat balsot tā, kā iesaka daži nīgri veči — un es runāju gan par vīriešiem, gan sievietēm, taču galvenokārt par vīriešiem — no šī Parlamenta un Eiropas Savienības galēji labējām un galēji kreisajām aprindām; jūs sacelsiet lielu troksni, nokļūsiet neskaitāmos ziņu virsrakstos un krāsainās fotogrāfijās, taču šai Parlamentā strādāšanas nebūs. Bet jūs varat balsot gan Parlamenta vēlēšanās, gan Lisabonas referendumā par pozitīviem cilvēkiem, kuri smagi strādā, kurus nepiemin virsrakstos, bet kuru atrašanās šeit ir jēgpilna.

Manuprāt, Īrijas ļaudis zina, ka situācija tagad ir mainījusies. Iepriekšējās debatēs viņi tika piemuļķoti. Kopš „nē” balsojuma mums ir bijušas labākas debates, un es viņus aicinu teikt „jā” savai nākotnei, manu bērnu nākotnei un Eiropas Savienības nākotnei.

  Siiri Oviir (ALDE). - (ET) Šovakar — patiesībā šonakt — mēs esam palikuši šeit, lai runātu par Lisabonas līguma īstenošanu. Priekšdarbu veikšana pirms Līguma stāšanās spēkā un fakts, ka šis darbs norit tik savlaicīgi, liecina par atbildības sajūtu. Pienācīga sagatavošanās tik svarīga Līguma īstenošanai sniedz pārliecību, ka Eiropas Savienība darbojas labi, un tas ļaus efektīvāk pildīt tos uzdevumus, kuru risināšanu Eiropas Savienības pilsoņi ir uzticējuši saviem ievēlētajiem pārstāvjiem.

Varbūt spertie soļi nav bijuši pietiekami lieli. Daži iedzīvotāji uzskata Pamattiesību hartu par pārāk retorisku, tomēr Lisabonas līgums ir ievērojams solis uz priekšu. Tā ir atbilde uz jaunajām Eiropas Savienības vajadzībām. To ir snieguši 26 dalībvalstu pilsoņu ievēlētie parlamenti, kuri ir atbalstījuši Līgumu.

Šodienas ziņojumi liecina, ka Eiropas Savienība ir radoša un stipra, jo tā pragmatiski ķērusies pie pārejas perioda plānošanas. Neko jaunu nav iespējams radīt ar pesimismu un vilcināšanās taktiku. Es pateicos referentiem par viņu drosmi un spēju izstrādāt vajadzīgos dokumentus.

  Zita Pleštinská (PPE-DE). – (SK) Cienījamie kolēģi! Mēs nevaram teikt, ka Lisabonas līgums ir labākais, ko ikviena no ES-27 dalībvalstīm varētu vēlēties, taču tas ir labākais, par ko ES-27 varēja vienoties. Līdz šim visi līgumi ir bijuši ES-15 līgumi, tāpēc es gribētu uzsvērt Lisabonas līguma politisko nozīmīgumu, jo tā izveidē piedalījušās 27 dalībvalstis, tādējādi nākotnē mēs beidzot atmetīsim dalījumu vecajās un jaunajās ES dalībvalstīs.

Eiropas Parlaments ir pierādījis, ka spēj pieņemt operatīvus lēmumus, tāpēc ir pareizi, ka Lisabonas līgums paplašina Parlamenta pilnvaras, citiem vārdiem sakot, Eiropas pilsoņu ievēlēto pārstāvju pilnvaras. Ja Lisabonas līgums stāsies spēkā visās ES dalībvalstīs, būs vairākas pārmaiņas, tostarp tiks atcelta pašreizējā rotējošās Padomes prezidentūras sistēma. Vēl svarīgāk ir tas, ka Eiropas Savienībai būs kopēja enerģētikas politika, kuras nepieciešamību īpaši skaidri parādīja gāzes krīze.

Es atzinīgi vērtēju Čehijas senāta lēmumu, ar kuru tas šodien apstiprināja Lisabonas līgumu. Čehijas prezidentūras laikā šis ir ļoti svarīgs signāls, ko Čehijas parlaments raida Eiropas Savienībai.

  Daniel Hannan (NI). - Priekšsēdētāja kungs! Šajos 16 mēnešos esmu 77 reizes uzstājies plenārsēdēs un katru runu beidzis ar aicinājumu nodot Lisabonas līgumu tautas nobalsošanai: Pactio Olisipio censenda est.

To es daru, godinot Kato Vecāko, kurš ikvienu savu runu beidza ar aicinājumu sagraut Kartāgu. Dažkārt man nācās papūlēties, lai pieskaņotu šo nobeigumu pilnīgi atšķirīga temata runai, taču šovakar tā nav.

Dažas uzstāšanās bija vienkārši šokējošas. Ne visas. Šajā sēžu zālē ir bijuši daži godprātīgi un demokrātiski noskaņoti Eiropas atbalstītāji, taču dažās runās skanēja tādas nievas, tāda augstprātība, tāds nicinājums pret sabiedrības viedokli, ka tagad, kad ES un tās dalībvalstis sāk apjaust YouTube politisko vērtīgumu, vislabākais būtu ievietot pilnu šo debašu ierakstu YouTube kā partijas priekšvēlēšanu klipu dažādām „nē” kampaņām.

Man nāk prātā Bertolta Brehta biedējošie vārdi: „Vai tādā gadījumā nebūtu vieglāk viņus atlaist un vietā ievēlēt citus?” Turklāt visi runātāji turpina teikt, ka parlamenti ir veikuši ratifikāciju. Šie vārdi skaidri parāda, kāda plaisa ir starp politiķu šķiru un ikvienas dalībvalsts tautu.

Kato Vecākais tika izsmiets un apsaukts, un citi senatori viņu izmēdīja. Un vai zināt ko? Beigās tie darīja, kā viņš bija teicis.

  Paul Rübig (PPE-DE). – (DE) Priekšsēdētāja kungs! Iepriekšējais runātājs nupat parādīja, cik grūti Eiropā ir panākt demokrātiju, ja mēs redzam, ka Īrijā puse iedzīvotāju nebalsoja jautājumu sarežģītības dēļ un tāpēc, ka ne visi vēlas iedziļināties konstitucionālos jautājumos. Savukārt puse no balsojušajiem noraidīja Līgumu, jo nebija to lasījuši. Kā gan mēs varam reformēt Eiropu, ja nespējam pārliecināt atbildīgos, lai viņi savu atbildību arī uzņemas?

Komisārei M. Wallström un viņas komandai ir īpaša atbildība — informēt Eiropas iedzīvotājus, padarīt pieejamu visu informāciju tiem, kas par to interesējas, lai jautājumus varētu apspriest kompetentās diskusijās. Mums daudz aktīvāk jācenšas veidot dialogu ar Eiropas iedzīvotājiem, informēt viņus un parādīt viņiem, cik ļoti svarīgas Eiropas attīstībai ir šīs reformas. Ar šādu pieeju mēs gūsim panākumus.

  Richard Corbett (PSE). - Priekšsēdētāja kungs! Esmu visai pārsteigts, dzirdot argumentu, ka ratifikācija valsts parlamentā nav leģitīma; tādā gadījumā ļaujiet man kā piemēru minēt manu valsti, kuras vēsturē ne reizi neviens starptautisks līgums nav ratificēts referenduma ceļā.

Ja līgumu ratificēšana valstu parlamentos nebūtu leģitīma, tad tikpat nelikumīgs būtu līgums ar NATO, līgums ar Apvienoto Nāciju Organizāciju, līgums ar Pasaules Tirdzniecības organizāciju un ikvienas saistības, ko Lielbritānija jebkad ir uzņēmusies, pievienojoties starptautiskiem līgumiem. Tāpēc es nesaprotu šo argumentu, ka ratifikācija valsts parlamentā nav demokrātiska.

  Bernard Wojciechowski (IND/DEM). – (PL) Priekšsēdētāja kungs, komisāres kundze! Iespējams, ka Polijā tikai 13 % elektorāta piedalīsies Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Iespējams, tas būs viszemākais rādītājs visā Eiropas Savienībā. Kāpēc? Palūkojieties apkārt šai sēžu zālē. Tik svarīgās debatēs nepiedalās neviens pārstāvis no abām vadošajām Polijas politiskajām partijām. Tieši tāda ir šo partiju attieksme pret vēlēšanām un pret Eiropas jautājumiem — pilnīga neiesaistīšanās.

Polijā nav nopietnu debašu par Eiropas jautājumiem. Kā gan lai tās notiktu, ja — uzsvēršu vēlreiz — šajās debatēs nav neviena paša pārstāvja ne no valdošās partijas, ne opozīcijas partijas. Var rasties iespaids, ka vadošajai Polijas politisko aprindu daļai Eiropas jautājumi ir vienaldzīgi. Tā uzskata vēlētāji, un tā domā daudzi Polijas jaunieši, ar kuriem esmu runājis un kuriem, piemēram, interesē Lisabonas līgums. No politiskajām aprindām šādas reakcijas nav.

  Ewa Tomaszewska (UEN). – (PL) Atvainojiet! Es protestēju! Es pārstāvu lielāko opozīcijas partiju, Likuma un taisnīguma partiju (Law and Justice Party). Apgalvojums, ka šeit nav neviena šīs partijas pārstāvja, ir nepatiess.

  Syed Kamall (PPE-DE). - Liels paldies, priekšsēdētāja kungs, ka devāt man šo iespēju. Manuprāt, lai kāds mums katram būtu viedoklis par Eiropas projektu un Lisabonas līgumu, šīs bija interesantas debates.

Šeit daudzkārt tika pieminēti veci vīri un veci sakārņi, taču ļaujiet man uz to paraudzīties no savas perspektīvas. Pēc manām domām, šie vecākās paaudzes politiķi savā domāšanas veidā ir palikuši 50. gados, cenšoties mūsdienu pasaules problēmām un pārbaudījumiem piemērot 50. gadu risinājumus. Palūkojoties sēžu zālē, mēs redzam daudzus gados vecākus cilvēkus, kas atbalsta Lisabonas līgumu un nosoda šos Īrijas un citu valstu iedzīvotājus, kuri balsojumā noraidīja sākotnējo Konstitūciju un tagad arī Lisabonas līgumu. Mēs pat redzam vecus kaujiniekus tagad runājam par ieroču nolikšanu un miera sarunām.

Jā, 50. gados pēc visa iepriekš notikušā bija vajadzīgi pēckara risinājumi, taču mums ir jāiet līdzi laikam. Runājot par demokrātisko pārskatatbildību, neaizmirsīsim vienu aspektu. Sākot Konstitūcijas procesu, bija noteikums, ka tā jāratificē ikvienai valstij, vai arī tā tiek atcelta. Sākot Lisabonas līguma procesu, noteikums bija tāds pats — vai nu to ratificē ikviena valsts, vai arī tas tiek atcelts. Tāpēc neuzspiedīsim Lisabonas līgumu par katru cenu, iekams visas valstis nav to ratificējušas. Ja jūs tiešām vēlaties patiesi demokrātiskas debates, ļaujiet Lielbritānijas tautai izdarīt izvēli. Vai viņi piekrīt Corbett kunga redzējumam par federālām Eiropas Savienotajām Valstīm, vai mazāk ciešam brīvās tirdzniecības Eiropas redzējumam, kādu atbalsta mana partija?

  Margot Wallström, Komisijas priekšsēdētāja vietniece. − Priekšsēdētāja kungs! Gribu pateikties godājamajiem deputātiem par šīm interesantajām debatēm, kurās izskanēja gan vienprātība vairākos jautājumos, gan labi zināmu argumentu atkārtojums par vai pret Lisabonas līgumu, gan ļoti interesantas diskusijas par to, kas ir demokrātija. Šī ir pirmā reize, kad dzirdu par totalitārām sistēmām, kas pieļauj vienu referendumu pēc otra vairākās dalībvalstīs, un to, kāpēc dažu referendumu rezultāti tiek aizmirsti vai neskaitās, — galvenokārt tajos gadījumos, kad atbilde ir bijusi „jā”.

Bija arī diskusija par leģitimitāti. Man tomēr liekas dīvaini — un to esmu teikusi arī iepriekš —, ka tāds Parlaments kā šis var teikt, ka valsts parlamenta lēmums ir nedemokrātisks, ka tas neskaitās vai nav leģitīms. Komisija vienmēr ir uzskatījusi, ka, neatkarīgi no tā, kāda sistēma tiek izvēlēta — balsojums referendumā vai valsts parlamenta lēmums — tā ir demokrātiski leģitīma. Nedomāju, ka būtu iespējama kāda cita nostāja.

Ikviens Eiropas pilsonis, kas klausītos šīs debates, vēlētos, lai mēs atgriežamies pie šiem ziņojumiem, kuri patiesi atspoguļo nopietnas bažas attiecībā uz mūsu lēmumu pieņemšanas veidu, attiecībā uz pamatnoteikumu kodeksu, attiecībā uz Eiropas Savienības darbības demokrātiskuma nostiprināšanu un attiecībā uz budžeta pienācīgu izmantošanu, novirzot resursus mūsu politiskajām prioritātēm. Visas šīs lietas ir aplūkotas šajos svarīgajos ziņojumos.

Runa ir arī par to, kā lēmumu pieņemšanu padarīt efektīvāku un, vēlams, arī ātrāku. Absolūti šokējoša man šķita Lundgren kunga uzstāšanās. Vai tiešām mēs domājam, ka mērķis ir padarīt procesus gausākus un palēnināt lēmumu pieņemšanu laikā, kad mēs saskaramies ar tādu ekonomisko krīzi kā patlaban? Cilvēki no mums gaida rīcību, darba vietu un izaugsmes nodrošināšanu, klimata pārmaiņu un enerģētikas krīzes risināšanu un cīņu ar tām problēmām, kas saistītas ar imigrāciju un drošību, — viņi gaida visas šīs lietas. Tās ir arī šo ziņojumu pamatā. Tāpēc mēs esam šeit, un tādā veidā mēs gūstam demokrātisko leģitimitāti — apliecinot, ka spējam rīkoties, turklāt rīkoties ātri. Nedomāju arī, ka mums palīdzēs jebkādas augstprātīgas, snobiskas replikas vai pamācības vienā vai otrā jautājumā. Runa ir par visu šo problēmu risināšanu, un šodien tās vairs nav vienas valsts problēmas. Tās ir Eiropas un starptautiska mēroga problēmas, un mums ir vajadzīgs mūsdienīgs noteikumu kodekss.

Mums ir vajadzīga demokrātiskāka Savienība, kas pilsoņiem dod iespēju uzņemties iniciatīvu. Tie, kuri ir pret, nekad par to nerunā. Mēs nekad nedzirdam viņus runājam par demokrātisko stabilitāti, ko iemieso Lisabonas līgums. Šie ziņojumi ir labs pamats un laba platforma mūsu darbības reformēšanai. Komisija, protams, ir gatava turpināt šo darbu un rūpīgi strādāt visos aspektos, lai nodrošinātu raitu īstenošanas procesu.

Pēdējā piebilde attiecībā uz Īriju: pēc šī pozitīvā Čehijas senāta lēmuma visu skatieni, protams, atkal būs pievērsti Īrijai un izredzēm panākt ratifikāciju līdz gada beigām. Šai ziņā neapšaubāmi būtisks ir juridisko garantiju jautājums, un ļoti svarīgs ir gan satura, gan laika aspekts. Komisija ir pārliecināta, ka ES Padome spēs atrisināt šo jautājumu, un es zinu, ka patlaban rit rūpīgs sagatavošanās darbs, un, ja Komisijai tiks dota tāda iespēja, mēs no savas puses labprāt palīdzēsim.

Liels paldies jums, un paldies arī par šo zināmā mērā saviesīgo pasākumu, kurā cilvēki viens otram pateicas par veiksmīgo sadarbību un vēl veiksmi tiem, kuri vairs nebūs Parlamentā. Es domāju, ka mēs visi tā vai citādi satiksimies vēlēšanu kampaņā.

(Aplausi)

  Priekšsēdētājs. – Komisāres kundze, tā kā šī ir pēdējā nakts sēde, Parlamenta vārdā gribu teikt, ka mēs skaidri apzināmies, cik vērtīgi visā šai sasaukumā ir bijuši mūsu ziņojumi. Vēlreiz paldies jums.

  Jo Leinen, referents. − (DE) Priekšsēdētāja kungs, priekšsēdētāja vietnieces kundze! Pateicos Doyle kundzei par viņas devumu Īrijas perspektīvas atspoguļošanā, un es to pilnībā atbalstu. Oktobrī Īrijas iedzīvotājiem pašiem un bez ārēja spiediena būs jāizlemj, vai tās garantijas, ko paredzēts izstrādāt jūnija samitā, ir pietiekamas, lai kliedētu viņu šaubas un būtiskākās bažas attiecībā uz Līgumu, un vai šajos apstākļos viņi vēlas sekot pārējām 26 valstīm un kopā ar tām spert soli Eiropas Savienības reformēšanas virzienā.

Es ceru, ka Īrijas neatkarību viedokļa veidošanas ziņā ievēros arī tās kaimiņvalsts Lielbritānija. Pirmajā referendumā Īriju apbraukāja daudzi „nē” kampaņas aktīvisti no Lielbritānijas, un Īrijas iedzīvotājus musināt it īpaši palīdzēja eirofobiskā britu bulvāra prese. Viens ir jāatzīst: otrajā referendumā ir jārespektē Īrijas iedzīvotāju neatkarība viedokļa veidošanā.

Šīs bija ļoti nozīmīgas un svarīgas debates. Šodien 26 valstu parlamenti ir teikuši „jā”. Vairāk nekā 7800 tautas pārstāvji ir lēmuši, ka Līgums ir veiksmīgs un ka tas nozīmē progresu. Trīssimt piecdesmit deputāti 26 valstīs ir teikuši „nē”. Nav iespējams, ka viņi visi būtu muļķi un vieglprāši. Ar to es gribu teikt, ka Līgums nevar būt tik slikts kā mums to sistemātiski apgalvo. Par to bieži izplata stereotipus, arī šajā Parlamentā. Tie, kuri saka, ka šī būs militāra savienība, nav sapratuši svarīgāko Eiropas Savienības uzdevumu — veicināt mieru gan šajā kontinentā, gan visā pasaulē. Turklāt ikviens, kurš apgalvo, ka tiks veidota neoliberāla ekonomiskā sistēma, Līgumu vispār nav lasījis. Šis ir visvairāk sociāli orientētais Eiropas līgums, kāds mums jebkad ir bijis.

Paldies, priekšsēdētāja vietnieces kundze, dāmas un kungi! Es ceru, ka nākamais Parlaments rīkosies saskaņā ar šiem ziņojumiem, proti, piemēros un īstenos šo Līgumu. Liels paldies!

  Jean-Luc Dehaene, referents. − (NL) Priekšsēdētāja kungs, cienījamie kolēģi! Manuprāt, šī vakara debates bija patiešām vērtīgas. Tās liecina, ka Eiropas Parlaments ir gatavs īstenot Lisabonas līgumu un ka mēs nekādā veidā necenšamies iepriekš ietekmēt Īrijas iedzīvotāju lēmumu. Tomēr par būtisku es uzskatu arī to, ka vēlēšanu priekšvakarā Parlamentam ir skaidra nostāja, kas palielina tā stabilitāti turpmākajās sarunās un diskusijās saistībā ar šo Līgumu.

Vēlos pateikties visiem saviem kolēģiem par atbalstu. Gribu arī uzsvērt, ka šie pieci ziņojumi papildina viens otru un ka visi kopā tie sniedz vienotu Parlamenta nostājas izklāstu. Noslēgumā ļaujiet man atkārtot to, ko teicu jau sākumā: esmu nobažījies par situāciju pēc vēlēšanām un par pāreju no Nicas līguma uz Lisabonas līgumu.

Es joprojām uzskatu, ka pirms vēlēšanām mums būtu jāizstrādā savstarpējs Parlamenta un Padomes nolīgums. Pretējā gadījumā baidos, ka mēs nonāksim visai sarežģītā situācijā, kas nenāks par labu nevienam. Šādā nolīgumā būtu skaidri jādefinē Parlamenta un Padomes funkcijas grūtajā pārejas periodā, kurš mūs gaida.

  Catherine Guy-Quint, referente. – (FR) Priekšsēdētāja kungs! Šīs patiešām bija interesantas un aizraujošas debates. Tomēr atļaujiet man ar smaidu paraudzīties uz Kamall kunga teikto, jo nosaukt par večiem un sakārņiem mūs, kas atbrīvo vietu jaunajiem, — tas bija absolūti burvīgi.

Tomēr visiem tiem, kuri noķengāja šo Līguma projektu, es gribu teikt: nejauciet demokrātiju ar demagoģiju! Neaizmirstiet, ka astoņus gadus šis Parlaments un visa Eiropa ir cietusi nevis psihodrāmu, bet gan politisku traģēdiju, jo Eiropa mīņājas uz vietas un ir skaidri redzams, ka mēs izvairāmies no pašreizējo problēmu risināšanas.

Šīs debates stiprina manu pārliecību, ka Līgums ir jāīsteno par spīti visām grūtībām, jo tā saturs nodrošinās pārredzamību. Tas nodrošinās demokrātiju, un šis demokrātijas šoks mums visiem ir vajadzīgs, lai Eiropas projektu pārorientētu uz politiku, — uz 21. gadsimta politiku, kas atbilst mūsdienu pasaulei.

Šajā kontekstā budžets ir tikai līdzeklis, taču tas palīdzēs mums nodrošināt jaunu iestāžu līdzsvaru, savukārt pārredzamība sniegs skaidrību par Parlamenta, Komisijas un, pats galvenais, Padomes nostāju. Šāda politiskā griba ir nepieciešama. Pārredzamība ir nepieciešama, lai cīnītos pret nacionālā savtīguma audzēju, kas jau tik daudzus gadus saēd Eiropas politisko projektu.

Es ceru, ka šī pārredzamība no jauna modinās ticību Eiropas pilsoņos un dos mums iespēju uzlabot informēšanu, jo tas ir ļoti grūts uzdevums. Jūs, Wallström kundze, šajā jomā strādājat jau gadiem ilgi, jūsu darbs sāk nest augļus, un tas ir neatlaidīgi jāturpina.

Tas viss prasa pārliecību, laiku un — pats galvenais — politisko drosmi, kuras mums trūkst. Mums ir jāatgūst šī politiskā drosme un šis utopisms — Eiropas Savienības dibinātāju utopisms, kura pamatā bija ticība, ka no kara var izaugt miers. Šodien, 21. gadsimtā, mums savā veidā atkal ir jāpieņem šis izaicinājums, un viens no līdzekļiem, kas palīdzēs to izdarīt, ir Lisabonas līgums. Atgūsim utopismu, kura mērķis ir miers!

  Priekšsēdētājs. – Kopīgās debates ir slēgtas.

Balsojums notiks rīt plkst. 12.00.

Rakstiskas deklarācijas (Reglamenta 142. pants)

  Sebastian Valentin Bodu (PPE-DE), rakstiski. – (RO) Vēl ir jāsper tikai viens mazs solis, lai tiktu pieņemts Lisabonas Līgums, kurš pēc stāšanās spēkā ciešāk saliedēs Eiropas Savienību un 500 miljonus tās iedzīvotāju. Rumānija — valsts, ko es pārstāvu šeit Eiropas Parlamentā, — bija viena no pirmajām valstīm, kas ratificēja Līgumu, jo visi tās politikas veidotāji tic Eiropas integrācijai.

Eiropas Parlamenta vēlēšanas netiks organizētas atbilstoši Lisabonas Līguma noteikumiem, bet pat šis fakts uzsver to, cik demokrātisks un reprezentatīvs ir Eiropas Kopienas institūts un cik nozīmīga ir katra tās dalībvalsts.

Eiropas iestādes, tostarp arī Parlaments, pašlaik ir pārāk neizprotamas Kopienas pilsoņiem. Parlamenta nozīme ES lēmumu pieņemšanas procesā ir pieaugusi līdz ar katra Eiropas līguma pieņemšanu. Lisabonas Līgums nav izņēmums, jo ar to tiek izveidots parlaments, kas daudz lielākā mērā tiek iesaistīts likumdošanas procesā.

Līgums padarīs ES pieejamāku tās pilsoņiem. Mēs visi zinām, cik sarežģīti ir pievērst mūsu pārstāvēto valstu pilsoņu uzmanību Kopienas problēmām. Tas, ka Eiropas Parlamenta deputātiem, ko tieši ievēl katra dalībvalsts, tiks piešķirtas lielākas pilnvaras šajā brīdī ir ideāls risinājums, lai tuvinātu pasaulē unikālo savienību tās iedzīvotājiem.

  Cristian Silviu Buşoi (ALDE), rakstiski. – (RO) Vispirms es vēlos paust atzinību Čehijas Parlamenta augšpalātai par balsojumu par labu Lisabonas Līgumam, kas ir solis uz priekšu Līguma ratifikācijas virzienā. Es uzskatu, ka šis Līgums ir jāpiemēro pēc iespējas drīzāk, jo tas nodrošinās efektīvāku ES darbību, uzlabos pārskatāmību un, kas ir visbūtiskākais, padarīs to demokrātiskāku.

Es atbalstu referenta secinājumus attiecībā uz Eiropas Parlamenta reorganizāciju un es ceru, ka Parlamentārās reformas darba grupas secinājumi atspoguļos Līgumā paredzēto Parlamenta paplašināto kompetenci.

Es vēlos sniegt dažus komentārus par Eiropas Komisijas locekļu iecelšanu. Es kopumā atbalstu ierosināto grafiku Komisijas locekļu iecelšanai, bet, pēc manām domām, noteikti procedūras posmi, iespējams, ir jāsaīsina, lai Eiropas vēlēšanu laikā Eiropas iestāžu darbs netiktu paralizēts uz vairākiem mēnešiem. Tā iemesla dēļ, ka savlaicīgi netika ratificēts Lisabonas Līgums, vēlams, lai pēc 2009. gada vēlēšanām Komisijas locekļi tiktu iecelti, piemērojot procedūru, kas daudz lielākā mērā atbilst Lisabonas Līgumā noteiktajai. Taču šī problēma ir sarežģīta, jo līdz brīdim, kad mēs uzzināsim Īrijas balsojuma rezultātus, mums ir jāatceras, ka ir jārīkojas saskaņā ar spēkā esošo Nicas Līgumu.

  Dushana Zdravkova (PPE-DE), rakstiski. – (BG) Dāmas un kungi, saskaņā ar mana kolēģa deputāta Elmar Brok teikto ziņojums par attiecībām ar dalībvalstu parlamentiem sniedz lielisku priekšstatu par uzdevumiem, kas būs jārisina Eiropas Parlamentam pēc tam, kad visas dalībvalstis būs ratificējušas Lisabonas Līgumu. Dalībvalstu parlamentu lomas stiprināšana Eiropas Savienības likumdošanas procesā ne tikai paātrinās Eiropas tiesību aktu transponēšanu dalībvalstu tiesību aktos, bet arī nodrošinās ES pilsoņiem vēl vienu iespēju piedalīties pārvaldes procesā.

Pozitīvie rezultāti, kas līdz šim sasniegti, balstoties uz sadarbību Eiropas Kopienas lietu komiteju konferencē, ir jāizmanto par pamatu, lai veicinātu visu dalībvalstu parlamentāriešu līdzdalību. Pēc manām domām, ir īpaši būtiski, lai šajā procesā tiktu iesaistīti arī Eiropas Savienības kandidātvalstu parlamentu pārstāvji. Tādējādi mēs spētu padarīt šo valstu pievienošanos ES par vienkāršāku un vienmērīgāku procesu. Šis aspekts nav minēts ne ziņojumā, nedz arī Lisabonas Līgumā, bet es ticu, ka Parlaments spēs izstrādāt mehānismus, lai to panāktu.

Nobeigumā es vēlos uzsvērt, ka dalībvalstu parlamentiem būs jāstiprina to administratīvā kapacitāte un jānodrošina atbilstīgs finansējums, lai tie pilnībā varētu izmantot savas jaunās pilnvaras.

Paldies par uzmanību.