Debašu stenogramma

Pirmdiena, 2009. gada 14. septembris - Strasbūra

23. Pasaules finanšu un ekonomikas krīzes ietekme uz jaunattīstības valstīm un uz attīstības sadarbību (debates)

  Priekšsēdētājs. − Nākamais punkts ir debates par Eva Joly kundzes Attīstības komitejas vārdā uzdoto jautājumu Komisijai, uz kuru jāatbild mutiski (O-0088/2009 – B7-0209/2009), par pasaules finanšu un ekonomikas krīzes ietekmi uz jaunattīstības valstīm un uz attīstības sadarbību.

  Eva Joly, autore. – (FR) Priekšsēdētāja kungs, cienījamie komisāri, dāmas un kungi! Lai arī es Attīstības komitejas vārdā iesniedzu šo mutisko jautājumu Parlamentā, es diemžēl nevarēšu jūs iepazīstināt ar rezolūciju, kura ir vienprātīgi pieņemta komitejā saistībā ar šo pašu tēmu.

Es kopā ar saviem kolēģiem no Attīstības komitejas esmu nenogurstoši strādājusi, lai nodrošinātu rezolūcijas apspriešanu un balsojumu plenārsēdē pirms G20 augstākā līmeņa sanāksmes Pitsburgā.

Tomēr neviena politiskā grupa, izņemot mūsu grupu, Zaļo/Eiropas Brīvās apvienības grupu un Eiropas Apvienoto kreiso un Ziemeļvalstu Zaļo kreiso spēku grupu, nav atbalstījusi mūsu prasību iekļaut šo rezolūciju darba kārtībā, jo tas ir ļoti būtiski, ja mēs vēlamies, lai Eiropas Parlaments vairāk iesaistītos Eiropas Savienības ārējās politikas noteikšanā un tā priekšlikumiem būtu būtiska nozīme.

Dāmas un kungi, ko tas dos, ja mēs balsosim par šo rezolūciju — kurā ietvertās Eiropas Parlamenta prasības un priekšlikumus bija paredzēts iesniegt G20 dalībniekiem un, konkrētāk, tām ES dalībvalstīm, kuras vēl ieņem nogaidošu nostāju, tāpat kā Eiropas Komisija — oktobra plenārsēdē, kas notiks pēc Pitsburgas augstākā līmeņa sanāksmes?

Papildus tam, ka tas mazina paveiktā darba vērtību, mēs nevaram samierināties ar jaunāko notikumu komentētāja lomu. Tas nav mūsu uzdevums. Lai tas paliek šīs jomas speciālistu — žurnālistu — ziņā, viņi to paveiks profesionālāk.

Šobrīd mēs esam vajadzīgi jaunattīstības valstīm vairāk nekā jebkad agrāk. Ja pasaules ekonomikas un finanšu krīze nav saudzējusi mūsu iedzīvotājus, tad tās sekas jaunattīstības valstu iedzīvotājiem būs jūtamas krietni ilgāk. Tomēr finanšu iestādes nav iekļāvušas šīs valstis ārkārtas aizņēmumu galveno saņēmēju sarakstā, jo tikai dažas no tām spēj izpildīt noteiktās prasības.

Tādējādi, kopš pagājušās G20 Londonas sanāksmes, par spīti tam, ka SVF līdzekļi tika palielināti, Āfrikas valstis ir saņēmušas tikai 1,6 % no SVF piešķirtā aizdevuma. Pārējo saņēma attīstītās valstis, galvenokārt, Eiropas valstis.

Protams, noteicošais faktors bija Eiropas ekonomiskās sistēmas saglabāšana, tomēr mēs nedrīkstam aizmirst, ka līdzās mūsu robežām ir valstis, kuras slīgst galējā nabadzībā; šo nabadzību ir palielinājusi arī šī krīze, par kuru mums ir jāuzņemas liela daļa atbildības.

Ir steidzami jāpalielina atbalsts attīstībai. Jau tagad vairums dalībvalstu nespēj pildīt ESAO 1970. gadā prasītos nosacījumus, un mēs saskaramies ar jaunām ārkārtas situācijām, kuru risināšanai mums trūkst jaunu līdzekļu. Tādēļ mums ir jāmeklē citi finansējuma avoti, vismaz reformējot pašreizējo sistēmu.

Attīstības komiteja lūdz Parlamenta iesaistīšanos, lai izskaustu „nodokļu paradīzes” ļaunprātīgu izmantošanu un nelegālu kapitāla plūsmu no jaunattīstības valstīm.

Saskaņā ar jūnijā publicētajā Norvēģijas ziņojumā sniegtajiem pārbaudītajiem datiem nelegālā plūsma no jaunattīstības valstīm desmitkārt pārsniedz mūsu atbalstu attīstībai. Tas apliecina to, cik daudz ir likts uz spēles.

Ir jāizstrādā jauns saistošs finanšu nolīgums, kas liktu starptautiskajiem uzņēmumiem deklarēt ienākumus un maksātos nodokļus katrā valstī, lai nodrošinātu pārredzamību attiecībā uz maksājumiem, ko šie uzņēmumi veic katrā valstī, kurā tie darbojas.

Turklāt šajā sistēmā ir jāveic radikālas reformas, jo īpaši, ieviešot jaunus demokrātiskus un pārredzamus noteikumus attiecībā uz tirdzniecību un starptautiskajām finanšu sistēmām.

Atbildība ir ļoti liela, ir daudz problēmu un uzdevums nav no vieglajiem, bet šodien vairāk nekā jebkad agrāk Eiropas Savienībai ir jāuzņemas vadošā loma šajā reformu procesā.

  Karel De Gucht, Komisijas loceklis. − Priekšsēdētāja kungs! Komisija kā ES pārstāve G20 kopā ar prezidentūru neatlaidīgi aizstāv atbalsta palielināšanu valstīm ar zemu ienākumu līmeni, it īpaši visnabadzīgākajām valstīm, kā vienu no galvenajām G20 saistību prioritātēm.

Šajā saistībā ir svarīgi, lai valstis ar zemiem ienākumiem saņemtu pienācīgu finansējumu, kas īpaši vajadzīgs, lai novērstu finanšu krīzes negatīvo ietekmi. Tāpēc mēs atbalstām, lai nabadzīgajām un nestabilajām valstīm, kurām nereti nav tiesisko un administratīvo spēju, uzlabotu piekļuvi kredītiem, ko sniedz starptautiskās finanšu iestādes un citi donori.

Personīgi es aizstāvēšu šo pieeju Attīstības lietu padomes novembra sanāksmē, un globālās krīzes jautājums būs manā politiskajā dienas kārtībā arī turpmākajās nedēļās. Es ceru, ka varu rēķināties ar jūsu pilnīgu atbalstu.

Šajā saistībā īpaša nozīme ir „Neaizsargātības FLEX” mehānismam. Komisija kopā ar Pasaules Banku un SVF ir strādājušas, lai noteiktu valstis, kuras krīze ietekmē visvairāk, un papildinātu palīdzību, ko minētās divas iestādes sniedz aizdevumu formā, ar savlaicīgu un mērķtiecīgu palīdzības sniegšanu saskaņā ar „Neaizsargātības FLEX” mehānismu.

Laikposmā no 2009. līdz 2010. gadam tiks piešķirti gandrīz 500 miljoni eiro tām ĀKK valstīm, kurām vajadzīga palīdzība, lai nodrošinātu valsts prioritāros izdevumus, tostarp arī sociālajā sektorā. Es gribētu jūs pārliecināt, ka budžeta atbalsta iepriekšēja piešķiršana ar „Neaizsargātības FLEX” mehānisma palīdzību neradīs finanšu līdzekļu trūkumu, kamēr vien Komisija izmantos neparedzēto izdevumu rezerves.

Valstis, kuras neatbilst „Neaizsargātības FLEX” mehānisma finansējuma saņemšanas kritērijiem, arī varēs gūt labumu no citiem pasākumiem, kurus Komisija ierosināja aprīļa paziņojumā, piemēram, pārdale saskaņā ar ad hoc valsts pārskatiem un uzlabotiem vidusposma pārskatiem, atbalsts saskaņā ar tradicionālo FLEX mehānismu, līdzekļu iepriekšēja piešķiršana, ja tas ir iespējams, u.c.

Esmu pārliecināts, ka attiecībā uz budžeta atbalsta piešķiršanas mērķi, šī instrumenta elastīgums jau tagad ļauj saņēmējvalstīm izmantot šos līdzekļus tā, lai vislabāk risinātu ekonomiskās un sociālās problēmas.

Turklāt 10. EAF uzlabotais vidusposma pārskats sniegs lieliskas iespējas noteikt jaunas vajadzības un novērtēt, vai palīdzību labāk ir sniegt kā vispārējo vai nozares budžeta atbalstu.

Uzlabotais vidusposma pārskats sniegs arī papildu iespēju pārskatīt budžeta atbalsta programmas katrā ĀKK valstī un apsvērt grozījumus, līdzekļu pārdali vai papildu līdzekļu piešķiršanu no rezerves.

Attiecībā uz Bretonvudsas iestāžu reformēšanu mūsu iespējas veicināt šīs reformas, protams, ir ierobežotas. Balsstiesību un pārstāvniecības jautājums tiks apspriests oktobrī Stambulā SVF un Pasaules Bankas gada sanāksmē, kurā piedalīšos es un komisārs J. Almunia. Šajā saistībā mēs atzinīgi vērtējam papildu trešās valdes locekļa vietas Pasaules Bankas valdē piešķiršanu Subsahāras Āfrikas valstīm un ar interesi izskatām iesniegtos priekšlikumus par turpmākajām reformām.

Attiecībā uz nelegālo finanšu plūsmu es gribētu pārliecināt Joly kundzi, ka jau esmu devis rīkojumu Komisijas dienestiem pārbaudīt, kādi uzlabojumi ir vajadzīgi jaunattīstības valstu fiskālajā un finanšu pārvaldības sistēmā, lai ierobežotu nelegālās finanšu plūsmas. Pašreizējā krīze ir arī pierādījusi, ka mums ir jāpastiprina mehānismi oficiālās attīstības palīdzības (OAP) piešķiršanai.

Parīzes Deklarācijā ietvertā starptautiskā atbalsta efektivitātes darba kārtība un Akras rīcības programma šobrīd ir svarīgākas kā jebkad agrāk. Šajā sarežģītajā ekonomiskajā situācijā mēs esam īpaši atbildīgi par pasaules nabadzīgākajām valstīm, un mums ir jānodrošina, lai mūsu sniegtā attīstības palīdzība tiktu atbilstīgi novirzīta.

Komisija savā 8. aprīļa paziņojumā arī uzsvēra novatorisko finansēšanas mehānismu lietderīgo devumu kā OAP papildu un savstarpēji pastiprinošiem instrumentiem. Mēs esam mudinājuši dalībvalstis izmantot visu to rīcībā esošo instrumentu klāstu un līdzsvarot OAP ar pasākumiem, kas nav saistīti ar OAP, piemēram, ieviešot tādus pastāvīgus brīvprātīgus solidaritātes maksājumus kā aviosabiedrību nodokļi veselības programmu finansēšanai. Par šo tēmu notiks diskusijas augstākajā līmenī, iekļaujot arī Francijas organizēto nozīmīgo 2010. gada konferenci, kurā piedalīsies arī Komisija.

  Enrique Guerrero Salom, S&D grupas vārdā. – (ES) Priekšsēdētāja kungs, komisāra kungs! Tieši pirms gada šajā dienā mēs bijām liecinieki finanšu iestādes Lehman Brothers sabrukumam. Saskaņā ar ekspertu vērtējumu toreiz mēs atradāmies uz finanšu sabrukuma robežas un stāvējām vēl vienas lielās depresijas durvju priekšā.

Finanšu krīze pastiprinājās un skāra reālo ekonomiku, un mēs piedzīvojām ekonomikas lejupslīdes posmu un darbavietu samazināšanu.

Tomēr attīstītās valstis sāk atgūties no šīs krīzes. Piemēram, Francija un Vācija jau ir atguvušās no tās, un Komisija šodien iesniedza ekonomiskās prognozes, kurās redzams, ka gada otrajā pusē Eiropas Savienība izkļūs no recesijas.

Tomēr mazāk attīstītās valstis piedzīvo smagu krīzi un nespēs atgūties vēl ilgi. Tās nebija vainojamas krīzes izraisīšanā, bet cieš no krīzes radītajām sekām vairāk nekā citas valstis. Šīs valstis cieš no izaugsmes tempu palēnināšanās, aizvien pieaugošā bezdarba, tiešo investīciju samazināšanās, ārvalstu kredītu izsīkšanas, emigrantu naudas pārvedumu mazināšanās, oficiālās attīstības palīdzības trūkuma un, protams, no lielākiem tirdzniecības ierobežojumiem.

Mēs pieredzējām stabilitātes mazināšanos un komforta līmeņa pasliktināšanos ierobežotā laikposmā, bet šīm valstīm būs jācīnās ar nabadzību desmit gadus, un desmit gadi nozīmē zaudētu paaudzi.

Mums ir lielas iespējas tām palīdzēt no vairākiem aspektiem, un es vēlētos īpaši vērst uzmanību uz protekcionisma tendencēm. Pagājušajā nedēļā Komisija iesniedza ceturto ziņojumu par tirdzniecības ierobežojumiem, kurā redzams, ka daudzas valstis pieņem jaunus ierobežojošus pasākumus, kuri būs postoši jaunattīstības valstīm tautsaimniecībai.

Tāpat daudzas attīstītās valstis nepildīs savas saistības attiecībā uz oficiālās attīstības palīdzību tieši tagad, kad mums vairāk nekā jebkad agrāk ir vajadzīgi finanšu resursi, lai stātos pretī nopietnajai krīzei.

Tāpēc es ierosinu palielināt attīstības palīdzības koordināciju, panākot plašāku vienošanos donorvalstu, finanšu iestāžu un partneru starpā, un ieviest efektīvāku un pārredzamāku pārvaldību, lai šī vienošanās neradītu jaunas izmaksas un birokrātisko slogu.

Es aicinu Komisiju un komisāra kungu īstenot plānu, ar kuru mēs šodien tikām iepazīstināti un kuru, manuprāt, noteikti atbalstīs arī komisārs J. Almunia.

  Louis Michel, ALDE grupas vārdā. – (FR) Priekšsēdētāja kungs, De Gucht kungs, Joly kundze! Es, protams, ļoti labi apzinos, ka šādās debatēs mēs dzirdam virkni runu, kurās teiktais atkārtojas. Tomēr tas mani neuztrauc. Es uzskatu, ka šī stabilā vienprātība ir svarīga, un mums ir nepārtraukti jāatkārto, ka Eiropas Parlamenta pienākums ir veidot šādu vienprātību, un turklāt tas ir jādara sadarbībā ar Komisiju. Tāpēc, par spīti sākotnējiem apgalvojumiem, ka finanšu krīze praktiski neskars jaunattīstības valstis, šobrīd visi eksperti ir spiesti atzīt, ka krīze postoši ietekmēs vairumu jaunattīstības valstu.

Visa nabadzīgo valstu sociālās nozares jo īpaši saskarsies ar sociālo vajadzību krasu pieaugumu, kā arī ar vajadzībām pakalpojumu jomā, un ar izaugsmes tempu ļoti ievērojamu palēnināšanos. Turklāt, komisāra kungs, šajā ziņā es patiešām novērtēju jūsu norādi uz to, cik svarīgi ir reaģēt uz šīm vajadzībām daudz elastīgāk, un, manuprāt, jūs zināt, ka es, kad vien bijis iespējams, proti, pietiekamas kontroles apstākļos, vienmēr esmu dedzīgi aizstāvējis gan valsts atbalstu, gan tiešo atbalstu — tātad atbalstu no budžeta gan tiešā veidā, gan nozarēm paredzētu subsīdiju veidā. Manuprāt, šeit ir runa ne tikai par apropriāciju ietekmi, bet arī par kaut ko daudz svarīgāku — par cieņpilnu attieksmi, un tieši šis faktors paplašina dalībvalstu iespējas.

Par spīti tam es vēlos atzīmēt, ka G20 nav risinājusi starptautisko finanšu iestāžu reformu jautājumu — es runāju par Starptautisko Valūtas fondu un Pasaules Banku —, lai piešķirtu lielāku nozīmi nabadzīgo dienvidu valstu interesēm.

Kā minēja Joly kundze, 80 % no SVF nesenā aizdevuma tika novirzīti Eiropas valstīm un tikai 1,6 % no jaunākā aizdevuma tika piešķirti, piemēram, Āfrikas valstīm. Jaunattīstības valstīm apsolītie līdzekļi, kas paredzēti G20 paketē, kā mēs zinām, ir nepietiekami, un tie nav atbilstīgi novirzīti visvājākajām valstīm. Vēl ļaunāk, šie līdzekļi netiek piešķirti pietiekami ātri.

Komisāra kungs, jūs acīmredzot saprotat, ka īstais izaicinājums būs piespiest dalībvalstis ievērot 2005. gadā uzņemtās saistības. Atbalsta attīstībai samazināšana nav attaisnojama. Tomēr, kā jau tas tika minēts, vairākas Eiropas valstis ir paziņojušas par krasu samazinājumu. Es runāju par Īriju (-10 %), Itāliju (-50 %) un Latviju (-100 %) Šāda attieksme ir pilnīgi nepieņemama. Turklāt tā ir bezatbildīga attieksme.

Es vēlētos dzirdēt jūsu viedokli par visiem šiem apsvērumiem. Es dzirdēju jūsu pozitīvās atsauksmes par neaizsargātības fondu, kuru iecerējusi izveidot Pasaules Banka. Jūs arī atzinīgi vērtējāt nodokļu paradīžu izskaušanu. Dienvidu valstis katru gadu zaudē 1000 miljardus ASV dolāru, kuri nelegāli tiek pārvesti uz ziemeļu valstīm, un no tiem 350 miljardi ASV dolāru ir pārvedumi, izmantojot nodokļu paradīzes.

Starptautiskās pārvaldes jautājums jau tika apspriests.

Vēl viens jautājums, kas, manuprāt, būtu jāuzsver, protams, ir ar tirdzniecību saistītā palīdzība. Atšķirībā no dažiem citiem, es dedzīgi atbalstu ekonomisko attiecību nolīgumus, bet ar nosacījumu, protams, ka tiek ņemta vērā konkrētā situācija un tiek ieviests pārejas periods, un pats svarīgākais nosacījums ir, ka dalībvalstīm ir jāpilda savas saistības, lai katru gadu kopsummā nodrošinātu 1 miljardu eiro ar tirdzniecību saistītai palīdzībai. Manuprāt, tas nenoliedzami ir svarīgi, kā jau tas tika minēts.

Šobrīd ir jānosoda atsevišķu dalībvalstu divkosīgā attieksme, kad tās kvēli runā par jaunattīstības valstīm un bārsta solījumus, bet vienlaikus ciniski samazina savu atbalstu attīstībai.

  Gabriele Zimmer , GUE/NGL grupas vārdā. – (DE) Priekšsēdētāja kungs! Jautājums, ko Attīstības komitejas vārdā iesniedza Joly kundze, ir tieši par to, ko mēs kā attīstības politikas veidotāji patiesībā cenšamies panākt šajās debatēs.

Solījumi, kas tika izteikti pēdējās G8 un G20 augstākā līmeņa sanāksmēs, tā arī ir palikuši tikai uz papīra. Šie solījumi tiek izteikti atkal un atkal, bet nekad vēl nav vainagojušies ar pienācīgu un reālu palīdzību. Šajā saistībā es patiesi nesaprotu, kāpēc mēs nevaram apspriest šo rezolūciju Parlamentā pirms Pitsburgas sanāksmes, lai izdarītu atbilstošu politisko spiedienu. No komisāra veiktās precīzās analīzes un Michel kunga apsvērumiem es saprotu, ka mums šī situācija ir skaidra. Tomēr mēs nespējam izdarīt politisku spiedienu, lai piespiestu dalībvalstis beidzot atteikties no politikas „katram savs krekls tuvāks”. Pitsburgas gadījumā tas man šķiet liels apdraudējums. Ja mums neizdosies izdarīt spiedienu un paskaidrot, ka mums ir vajadzīgas jaunas iestādes, kas īpaši izveidotas, lai sniegtu atbalstu pasaules nabadzīgākajām valstīm, tad pēc Pitsburgas sanāksmes mēs atkal te sēdēsim un sūdzēsimies, ka galu galā nekas nav mainījies.

Tā ir arī mans lūgums jums, komisāra kungs. Es jūs lūdzu šeit Parlamentā mūs atkal informēt par rezultātiem un pastāstīt, ko un ar kuru dalībvalstu atbalstu mēs varam pieprasīt un ko mēs šajā saistībā esam panākuši.

Mums ir jārīkojas ātri un efektīvi, jo mūsu acu priekšā mirst cilvēki, un tas notiek ar mūsu palīdzību radīto apstākļu dēļ. Es aicinu rīkoties visiem kopā.

  Corina Creţu (S&D). – Priekšsēdētāja kungs! Kā jums zināms, ārkārtas gadījumiem paredzēto līdzekļu summa ir samazināta par 4,8 miljardiem eiro, kas bija paredzēti humanitāro krīžu noregulēšanai nabadzīgākajās valstīs. Tā ir lielākā jebkad reģistrētā neatbilstība starp vajadzīgo summu un donorvalstu valdību piešķirtajiem līdzekļiem, un, skatoties uz šiem skaitļiem, mēs nevaram nedomāt par to milzu naudu, kas iztērēta banku glābšanai.

Ikviena valdība ir atbildīga par savas valsts problēmu risināšanu, taču, no otras puses, ir netaisnīgi un nepiedienīgi ignorēt faktu, ka ekonomiskā krīze vissmagāk skārusi tieši jaunattīstības valstis, kuras vismazāk ir vainojamas šīs krīzes izraisīšanā.

Apkārtējā pasaule mums māca negaidīt pārlieku daudz no humanitārajiem uzsaukumiem, sevišķi ekonomiskās lejupslīdes laikā. Tāpēc es gribētu pievērst jūsu uzmanību riskam, ka netiks veltīta pienācīga uzmanība jaunattīstības valstīm un strauji augošajai nabadzībai, tādējādi panākot bumeranga efektu, kas izpaudīsies kā pieaugoša iekšējā spriedze, asiņaini konflikti, humanitārās traģēdijas un masveida migrācija, par ko kārtējo reizi diskutēs attīstītajās valstīs. Ņemot vērā šos apstākļus, domāju, ka mums jāpieliek pūles, jādarbojas vienoti un jāuzņemas atbildība. Lai tā notiktu, jāaktivizē starptautiskā palīdzība un vajadzība pēc efektīvāka attīstības atbalsta.

Turklāt es uzskatu, ka galvenā uzmanība mums jāpievērš dažu atbalsta saņēmēju augošajai atkarībai no humanitārās palīdzības. Ņemot vērā iepriekšējā komisāra L. Michel teikto par nepieciešamību aktivizēt Pasaules Bankas un SVF līdzdalību, gribu arī jautāt komisāram, vai viņš augstākā līmeņa sanāksmē Stambulā plāno nākt klajā ar kādu priekšlikumu.

Negribu noslēgt šo uzstāšanos, neizsakot jums atbalstu saistībā ar Komisijas pilnvaru termiņa sākšanos. Atceros ASV un Dienvidāfrikas augstākā līmeņa sanāksmi, jūsu vizīti Zimbabvē šīs nedēļas beigās un pavisam nesen sniegto ārkārtas palīdzību 100 000 cilvēkiem, kuri cieta plūdos Rietumāfrikā. Vienlaikus gribu uzsvērt, ka dabas katastrofas piemeklējušas ne tikai Burkinafaso, bet arī Nigērai vajadzīgs starptautiskais atbalsts. Cilvēku dzīvību apdraud ne tikai plūdi, bet arī pastāvīgi sausuma draudi. Es augstu vērtēju arī to, ka pagājušajā nedēļā jūs piešķīrāt 53 miljonus eiro, lai risinātu sausuma izraisītās problēmas Subsahāras valstīs. Tie ir iedvesmojoši fakti, kas, cerams, ietekmēs sarunas gan G-20 augstākā līmeņa sanāksmē Pitsburgā, gan Kopenhāgenas konferencē, jo šobrīd, kad tūkstošgades attīstības mērķiem draud nopietna izgāšanās, šīs sanāksmes ir ārkārtīgi svarīgas.

  Zuzana Roithová (PPE). – (CS) Komisāra kungs! Es arī vēlos paust savu sarūgtinājumu par to, ka G20 solījumi attiecībā uz palīdzības sniegšanu nabadzīgākajām valstīm ekonomiskās krīzes laikā nebija domāti nopietni. Patiesībā SVF atbalsts līdz šim ir bijis niecīgs. Es arī gribētu aicināt veikt izmaiņas lēmumu pieņemšanas procesā, lai nabadzīgākajām valstīm būtu lielāka ietekme lēmumu pieņemšanā, it īpaši tas attiecas uz Bretonvudsas sistēmu. Tajā pašā laikā, komisāra kungs, es gribētu jums jautāt, vai ĀAK valstīs veselības aprūpi un izglītību ir iespējams uzturēt vismaz pirmskrīzes līmenī. Es to vaicāju galvenokārt tāpēc, ka daudzas valstis, tostarp ES dalībvalstis, ir krasi samazinājušas savu finanšu atbalstu. Ņemot vērā iepriekš teikto, komisāra kungs, es vēlu jums panākumus jaunajā amatā.

  Anna Záborská (PPE). – (SK) Komisāra kungs! Jautājums, kuru mēs patlaban apspriežam, ir ļoti svarīgs un aktuāls ne vien tāpēc, ka ES šobrīd ir jānoskaidro, kāda ir tās attīstības politika, bet arī tāpēc, ka mums tā ir skaidri un saprotami jāizskaidro saviem pilsoņiem. Patlaban attīstības palīdzības apjoms vairāk nekā jebkad iepriekš var ietekmēt nelegālo imigrāciju, sabiedrisko kārtību, epidēmijas un, kā to ir uzsvēris SFV, arī palielināt privātā sektora parādus jaunattīstības valstīs.

Es gribētu uzsvērt vajadzību gan finansējuma devēju, gan saņēmēju finanšu regulāras kontroles nepieciešamību. Mēs dzīvojam dažādās valstīs un visur dzirdam kritiku par ES attīstības politiku. Eiropas Parlamenta vienprātība, par kuru runāja Michel kungs, ne vienmēr ir vērojama ES dalībvalstīs. Tikai attīstības atbalsta efektivitāte un pārredzamība ļaus pārliecināt iedzīvotājus, ka šis atbalsts ir pamatots un ka tas ierobežos jebkādus samazinājumus.

  Sari Essayah (PPE). – (FI) Priekšsēdētāja kungs! Patlaban Eiropai ir ārkārtīgi svarīgi uzņemties morālo vadību, un dalībvalstīm ir jāpilda savas apņemšanās, kā arī Tūkstošgades attīstības mērķi. Protams, pašreizējā ekonomikas lejupslīdes laikā mēs visi esam nonākuši nosacītas nabadzības situācijā, tomēr mums jāatceras, ka jaunattīstības valstis cieš no galējas nabadzības un to iedzīvotāji mirst no bada un slimībām. Tomēr vairāk nekā 10 ES dalībvalstis ir paziņojušas, ka samazinās finanšu ieguldījumu attīstības sadarbībai vai palēninās likmju paaugstināšanu. Acīmredzot mums jāatceras, ka palielināt maksājumus ir tikpat svarīgi kā nodrošināt šī ieguldījumam efektīvu izmantošanu. Atbalsta koordinēšanai ir pieejami dažādi instrumenti. Viens no tiem ir oficiālās attīstības palīdzības datorprogramma, kura tika sekmīgi izmēģināta Mozambikā, un es ceru, ka attiecībā uz koordināciju jo sevišķi tas būs ieguldījums gan laika, gan darbietilpības ziņā. Tādējādi mums būs ļoti vienkārši uzlabot savas sekmes šādās situācijās, kad samazinās atbalstam paredzētie naudas līdzekļi.

  Karel De Gucht, Komisijas loceklis. − Priekšsēdētāja kungs! Jā, krīze tiešām vissmagāk skārusi nabadzīgākās valstis, un patiesībā mēs šajā situācijā nevaram daudz līdzēt. Mēs varam tikai runāt par līdzekļiem situācijas atveseļošanai šajās valstīs, un acīmredzot tas prasīs daudz vairāk laika, nekā tas būtu attīstīto valstu gadījumā, jo nabadzīgajās valstīs nav pietiekami labu mehānismu jaunas ekonomikas izaugsmes radīšanai,

Vairāki deputāti izteicās par to, ka daudzas dalībvalstis ir atteikušās pildīt savas saistības oficiālās attīstības palīdzības (OAP) jomā. ES dalībvalstis 2005. gadā vienojās par obligātajiem palīdzības mērķiem 0,51 % apmērā ES-15 valstu grupai un 0,17 % apmērā ES-12 jauno dalībvalstu grupai, kuri jāsasniedz līdz 2010. gadam, un attiecīgi 0,7 % un 0,33 % līdz 2015. gadam.

Tās valstis, kuras jau sasniegušas augstāku atbalsta līmeni, nekā noteikts šajos mērķos, ir apsolījušas šo līmeni uzturēt. Pamatojoties uz šiem apstiprinājumiem un dažu dalībvalstu veiktajām lielākajām iemaksām, ES līdz 2010. gadam būtu kopīgi jāsasniedz 0,56 % no OAP.

Es uzskatu, ka krīze nav attaisnojums, lai donorvalstis atteiktos no saviem attīstības atbalsta solījumiem, un es uzstāšu, lai ES dalībvalstis, kā arī citi donori, sasniegtu solīto atbalsta līmeni.

ES OAP 2008. gadā bija palielinājusies par aptuveni 4 miljardiem eiro, sasniedzot 0,40 % no kopējās OAP, un paredzams, ka kopējā ES OAP palielināsies arī turpmāk.

Pamatojoties uz dalībvalstu iesniegto informāciju, mēs paredzam, ka ES kopējā OAP 2009. gadā palielināsies par 53,4 miljardiem eiro, kas ir 0,44 %, un 2010. gadā par 58,7 miljardiem eiro, kas ir 0,48 %.

Tas nozīmē arī to, ka tad, ja dalībvalstis neveiks papildu pasākumus savu mērķu sasniegšanā, mēs nevarēsim sasniegt kopējos mērķus līdz 2010. gadam. ES OAP turpmākā pieauguma prognozes ir pamatotas uz tām dalībvalstīm, kuras cenšas pildīt savas saistības, bet tas ir jādara pilnīgi visām dalībvalstīm; tāpēc es uzstāšu, lai attiecīgās dalībvalstis pildītu savas saistības. Tas ir šo valstu pienākums. Tās ir uzņēmušās šīs saistības, un krīze nav attaisnojums, lai no tām atteiktos. Es pat teiktu, ka ir jārīkojas tieši pretēji.

Vairākas dalībvalstis arī uzstāja uz starptautisko finanšu iestāžu reformu. Tas ir mērķis, kuru es pilnībā atbalstu. G20 ir noteikusi precīzu grafiku Bretonvudsas iestāžu pārvaldības reformām, mudinot šīs iestādes paātrināt to reformu plānu īstenošanu, kurus tās bija izstrādājušas pirms Londonas augstākā līmeņa sanāksmes. Daži rezultāti jau ir gaidāmi nākamā gada aprīlī, un es esmu pārliecināts, ka arī atlikušie jautājumi tiks atrisināti.

Ņemot vērā G20 ierosinātās pašreizējās SVF reformas, Komisija uzsver, ka ir būtiski turpināt Pasaules Bankas reformu otro posmu, lai varētu to pabeigt līdz 2010. gada pavasarim.

Augstākā līmeņa sanāksme, kas notika Londonā 2009. gada 2. aprīlī, ieies G20 vēsturē kā viena no sanāksmēm, kurā attīstības jautājumi tika apspriesti atsevišķi un piedaloties jaunattīstības valstu pārstāvjiem. Gatavojoties nākamajai G20 sanāksmei, pēdējo mēnešu laikā vērojama uzraudzības iestādes pastiprināta darbība.

SVF valde augustā apstiprināja 250 miljardu ASV dolāru SVF īpašo aizņēmumtiesību vispārēju piešķiršanu, 18 miljardus no šīs summas novirzot valstīm ar zemu ienākumu līmeni, un Pitsburgā SVF būs jāuzņemas atbildība par citiem pasākumiem attiecībā uz minētajām valstīm. Manuprāt, tās ir pozitīvas izmaiņas.

Mans priekštecis Louis Michel kungs arī uzsvēra elastīguma nozīmi, apgalvojot, ka budžeta atbalsta mehānisms ir elastīgākais no mūsu rīcībā esošajiem mehānismiem, un acīmredzot tā arī ir, bet tas nozīmē arī to, ka mums ir vajadzīgi partneri jaunattīstības valstīs, ar kuriem mēs varētu uzturēt politisku dialogu, un arī uzraudzības mehānismi, tādējādi paredzot minimālu sadarbību arī no viņu puses, bet, tiklīdz šis jautājums būs sakārtots, es domāju, ka īpaši nozaru budžeta atbalsts būs ļoti piemērota procedūra.

Es īsti nesaprotu, kāpēc nav iespējams balsot par Attīstības komitejas ierosināto rezolūciju pirms G20 sanāksmes, ja šī rezolūcija ir attiecināma uz G20 Pitsburgas sanāksmi. Es to neizprotu. Tam varētu būt kādi tehniski iemesli, tomēr es uzskatu, ka jaunievēlētais Parlaments rīkojas nepareizi, gatavodamies apspriest šo rezolūciju oktobra plenārsēdē Strasbūrā pēc G20 sanāksmes, kura, ja nemaldos, notiks no 22. līdz 24. septembrim.

Lai arī tas nav manā kompetencē, tomēr man jāsaka, ka man, tāpat kā deputātiem, kuri atbalsta šo balsojumu, ir ļoti žēl, ka mēs nevaram balsot par šo rezolūciju jau šajā plenārsēdē.

  Priekšsēdētājs. − Es gribētu tikai piebilst, ka lēmumu par balsošanu oktobra pirmajā sesijā pieņēma Priekšsēdētāju konference, jo oktobra sesijā ir paredzētas debates par G20 sanāksmi. Tāda ir mana atbilde uz jūsu jautājumu.

Debates tiek slēgtas. Balsošana notiks oktobra pirmajā sesijā.